Podcasts about kristus

Pdm. Handoyo Salim (TB) 2 Korintus 5:17 Jadi siapa yang ada di dalam Kristus, ia adalah ciptaan baru, yang lama sudah berlalu, sesungguhnya yang baru sudah datang

Daun jintan memiliki banyak kegunaan, diantaranya adalah dapat mengobati gangguan pencernaan. // Alkitab tidak mengajarkan bahwa orang berdosa harus bertobat sebelum dia dapat menghargai undangan Kristus.

Predikan Johnny - Kristus är uppstånden

Arne Lund taler om påskens sider.Fra menigheten Norge for Kristus 20.04.2025.

Lyssna till denna påskdagens predikan av Magnus Tunehag Dagens texter:Daniel 3:19-252 Timotheosbrevet 2:8-13Markus 16:1-14

“Aleluja. Naše velikonočno jagnje, Kristus, je bilo darovano, zato obhajamo praznik v Gospodu. Aleluja.”Duhovni nagovor je pripravil celjski škof msgr. Stanislav Lipovšek.

Kristus är uppstånden - 20 april 2025 by EFS Helsingborg

Sabda Tuhan ajarkan bahwa bekas luka yang tidak hilang dari tubuh Kristus setelah bangkit, ingin saksikan pada kita, bahwa Ia bukan saja menang atas kematian, tapi juga atas luka dan penderitaan.

Sálmar: 205: Heiður tær veri 194: Kristus reis frá deyðum 211: Páskablóma, hvat vilt tú? - 629: Tak tann svarta kross av leiði 197: Sum vársól rísur yvir fold Kirkjutænarar: Deknur: Thordis Tausen Organistur: Jonni Dahl Klokkari: Karstin Joensen Ljóðtøkningur í kirkjuni var Høgni Fagraberg

Dibawakan oleh Rini Sudarno dari Gereja Santo Ambrosius Paroki Villa Melati Mas di Keuskupan Agung Jakarta, Indonesia. Kisah Para Rasul 2: 14.22-32; Mazmur tg 16: 1-2a.5.7-8.9-10.11; Matius 28: 8-15DATANG UNTUK BERTEMU YESUS YANG BANGKIT Renungan kita pada hari ini bertema: Datang Untuk BertemuYesus Yang Bangkit. Para rasul dan murid Yesus menjadi saksi mata wafat dankebangkitan Yesus Kristus. Ada utusan surga yang mengabarkan perihal Yesus yangbangkit dan terlebih-lebih karena Yesus sendiri menampakkan diri-Nya kepadamereka. Wujud konkret Yesus yang bangkit tentu saja berbeda daripada ketikadiri-Nya masih hidup. Wujudnya sudah sebagai roh atau menurut istilah KisahPara Rasul sebagai “Yesus yang bangkit”. Kesaksian mereka sangat kuat dan seterusnya sebagai sebuahkebenaran yang sangat hakiki. Ini dibuktikan dengan kepatuhan mereka ataspermintaan Yesus yang bangkit, supaya mereka datang ke Galilea dan bertemudengan Dia. Pertemuan harus terjadi dalam lingkup ruang dan waktu, sehinggakebenaran tersebut dapat dipertanggung jawabkan. Pertemuan yang hanya dalamingatan, imaginasi atau melalui bantuan sarana dan pihak perantara, pastimembuka peluang untuk diragukan.  Maka menurut kisah dalam Injil karangan Matius pada hariini, para wanita yang bertemu dengan Yesus yang bangkit, meminta supaya pararasul segera datang dan bertemu sendiri dengan Yesus. Pertemuan langsung denganYesus itulah yang menjadi sebuah pengalaman iman yang baru dan membentuk hidupbaru bagi para rasul dan murid-murid Tuhan. Hal itu menjadi dasar bagi SantoPetrus, murid pertama dari lingkaran ke-12 rasul, untuk memberikan kotbahnyapertama kali tentang Yesus yang bangkit. Ia dan rekan-rekannya harus bersaksi. Kotbah itu intinya berbunyi begini: Yesus Kristus yangditentukan Allah untuk memenuhi semua janji di masa lalu adalah Mesiassesungguhnya. Ia dihukum mati dengan tuduhan tidak benar dan tidak adil. Iatelah mati dan dikubur, namun kini dibangkitkan Allah. Semua yang berkaitandengan kematian dan kebangkitan-Nya, Petrus dan para rasul lainnya adalahsaksi. Supaya kotbah ini tidak sekedar kata-kata kosong, pembuktian peristiwatersebut dan rekaman pengalaman para saksi mata merupakan faktor yang sangatmenentukan kebenarannya.  Setiap pengikut Kristus dikaruniai kebutuhan dasar untukdatang dan bertemu dengan Yesus yang bangkit. Ia datang ke keberadaan Yesussetiap saat di dalam hidup ini. Hal ini sama dengan seorang suami yang sudahsering tidak datang menghadiri Ekaristi. Padahal ia sehat-sehat dan berdoapribadi saja di rumahnya. Karena sang istri sudah tidak sabar dengan tingkahsuami itu, ia sengaja meminta supaya ada pelayanan Komuni Kudus kepada suaminyadi rumah. Pastor paroki yang datang ke rumah. Maka terjadilah perjumpaansesungguhnya dengan Tuhan Yesus bagi sang suami. Sejak saat itu, ia selalumenyadari dan siap untuk datang dan bertemu sendiri dengan Tuhan melaluiEkaristi harian dan mingguan. Kita mesti melakukan hal yang sama. Marilah kita berdoa. Dalam nama Bapa... Ya Allah maha kuasa,penuhilah kami dengan kekuatan kebangkitan Tuhan Yesus Kristus. Bapa kami yangada di surga ... Dalam nama Bapa ...

Pdt. Wigand Sugandi (TB) 1 Korintus 15:20"Tetapi yang benar ialah bahwa Kristus telah dibangkitkan dari antara orang mati, sebagai yang sulung dari mereka yang telah meninggal."

Kencan Dengan Tuhan - Minggu 20 April 2025Bacaan: "Supaya kita sungguh-sungguh merdeka, Kristus telah memerdekakan kita. Karena itu berdirilah teguh dan jangan mau lagi dikenakan kuk perhambaan." (Galatia 5:1) Renungan: Di suatu siang, seseorang bertanya, "Musa, mengapa kami disuruh mengoleskan darah kambing domba di ambang pintu dan kedua tiangnya? Mengapa kami tidak boleh keluar rumah di malam ini?" Musa menjawab, "Каmu turuti sajalah dan perhatikan kejadian dahsyat malam nanti." Benar, malam itu terdengar tangisan di negeri itu karena semua anak sulung mati, kecuali anak sulung Musa dan teman-temannya. Paginya Musa berkata, "Mari, kita pergi." "Ke mana?" tanya seseorang. "Ke tempat yang dijanjikan Tuhan," jawab Musa. Mereka pun pergi dalam sebuah perjalanan panjang. Tiba di suatu tempat, tiba-tiba seseorang berteriak, "Musa, pemimpin negeri yang kita tinggalkan sedang mengejar kita. Dia membawa banyak tentara, sedang di depan kita ada laut!" "Tenang saja, Tuhan akan membelah laut ini dan kita bisa berjalan melewatinya," jawab Musa. Terjadilah seperti yang dikatakan Musa. Musa dan teman-temannya berjalan melalui tempat kering, sementara pengejarnya ditenggelamkan oleh air laut yang tiba-tiba saja mengalir kembali menutupi tempat tersebut. Musa dan teman-temannya pun bersukacita Mereka melanjutkan perjalanan panjangnya dan setelah melewati berbagai tantangan, mereka sampai ke tempat yang dijanjikan Tuhan. Mereka hidup dan beranak-cucu di tempat itu. Bertahun-tahun kemudian, terjadi peristiwa yang sangat memilukan. Seorang yang dituduh dengan tuduhan palsu dihukum mati dengan cara disalib. "Sebenarnya Dia itu siapa. kok disalib? Dan katanya Dia sudah bangkit dari kematian?" tanya seseorang. Seseorang berjubah putih menjawab, "Dia orang sesat. Dia menyamakan diri dengan Allah. Bahkan selalu memojokkan hamba-hamba Allah. Dia layak disalib. Saya tidak percaya kalau Dia bangkit." Tetapi ada yang menyanggah, "Tidak! Dia adalah orang yang dijanjikan Allah Dialah Yesus, Sang Mesias. Semua kejadian yang berhubungan dengan Dia sama dengan yang ditulis di Kitab Suci kita. Dia mati karena mau membebaskan kita dari belenggu dosa Dan benar bahwa Dia sudah bangkit, untuk membuktikan dan menjamin kemenangan-Nya atas dosa. Setelah bertahun-tahun, kelompok ini bertambah banyak dan tersebar ke seluruh penjuru bumi. Di suatu tempat, seseorang dari kelompok ini berkata, "Apa yang kita harapkan lagi. bukankah kita sudah bebas dari belenggu dosa?" Yang lain menjawab, "Benar, kita sudah bebas dari belenggu dosa. Tetapi, kita harus memberitahukan kepada mereka yang masih terbelenggu dalam dosa bahwa Yesus sanggup membebaskan mereka juga. Yesus yang telah mati dan bangkit itu berkuasa menyucikan mereka dari dosa. Beritahukan kepada mereka bahwa Yesus yang sudah bangkit dari kematian adalah Tuhan yang berkuasa mengampuni dosa dan membebaskan mereka dari segala keterikatan." Tuhan Yesus memberkati. Doa:Tuhan Yesus, mampukan aku memaknai Paskah dengan benar, sehingga aku bisa terus berharap akan kemenangan dari berbagai belenggu yang mengikatku. Amin. (Dod).

Kematian Yesus di kayu salib bukan sekadar peristiwa sejarah, tapi puncak kasih Allah bagi manusia berdosa. Renungan ini mengajak kita merenungkan pengorbanan Kristus, memahami kasih-Nya yang tak terbatas, dan meresponsnya dengan hidup yang diserahkan sepenuhnya kepada-Nya.

Velika noč je pred vrati in ta nas vse vabi k ustvarjanju, risanju in barvanju. A pirhi niso edina likovna podoba, povezana s tem časom. Za vzdušje se bomo potopili med upodobitve evangelijskih besedil, ki govorijo predvsem o dogajanju na velikonočno nedeljo. Podobe vstalega so se pojavljale že v 4. in 5. stoletju, na zahod pa je motiv vstajenja prišel šele v 10. stoletju z Otoni. Esej je Miha Zor pripravil leta 2008. Slika (izrez): Večerja v Emavsu, ki jo je baročni mojster chiaro scura Caravaggio naslikal v letih 1600–1601. Gre za trenutek, ko se dvema učencema, ki sta se po Kristusovem pogrebu žalostna odpravila v Emavs, na poti pridruži Jezus, ki pa ga sprva nista prepoznala. Šele ko je med večerjo prelomil kruh, ga blagoslovil in jima ga dal, sta prepoznala svojega učitelja. On pa je izginil izpred njiju. Vir: National Gallery London in MMC

Dibawakan oleh Elen Bangun dan Josef Ardiansyah dari Paroki Katedral Roh Kudus Labuan Bajo di Keuskupan Labuan Bajo, Indonesia. Kejadian 1: 1 - 2: 2; Mazmur tg 104: 1-2a.5-6.10.12.13-14.24.35c; Roma 6: 3-11; Lukas 24: 1-12TERANG MENGUASAI GELAP Tema renungan kita pada hari Sabtu pekan suci ini ialah:Terang Menguasai Gelap. Kita baru saja melewati Jumat Agung. Suasanakehilangan, perkabungan dan kesedihan masih terasa. Suasana ini membuat kitaseperti ditinggalkan dan merana. Hari ini Gereja mewartakan pada kita bahwa adapengharapan dan pertolongan. Yesus adalah terang bagi kita dan Dialah penolongkita yang setia. Hari ini dari pagi hingga menjelang sore, suasana sunyi dantenang mengiringi kita untuk meninggalkan perasaan dan pikiran tentangkehilangan, untuk menuju kepada terang yang menggembirakan. Satu ilustrasi begini. Kalau kita memasuki sebuah rumahatau ruangan yang gelap, kita pasti tidak bisa melihat apa-apa. Sangatlah sulituntuk menemukan jalan untuk melangkah. Seperti orang buta, kita hanya dapat“merasa” suasana dan keberadaan kita. Kita mesti sangat hati-hati dengan setiaplangkah karena kalau tidak kita terpeleset dan jatuh, khususnya karena kitatidak begitu familiar dengan tempat atau lokasi kita berada. Begitulah suasanakehidupan di dunia yang kita hidupi kalau tanpa Yesus. Di dalam kegelapan adagodaan-godaan yang sangat membahayakan. Kita bisa saja melangkah dan jatuhdalam pencobaan.  Tetapi bagi Tuhan dan kita yang hidup di dalam rahmat-Nyapasti ada terang. Terang itu adalah Yesus, dan Dia ada di dalam nurani kita.Satu terang saja sudah sangat penting dan diri kita sendiri memiliki terangitu. Sementara lingkungan di sekitar gelap, kita pertahankan terang itu. Kitaperlu tetap menjadi kuat dalam iman dan terus bercahaya tanpa harus terbawaoleh kegelapan yang mungkin jauh lebih hebat. Jadi meskipun hanya satu terangdan kecil, orang-orang dan dunia sekitarnya sangat bergantung padanya. Satuterang saja yang bersinar pasti kegelapan tidak menjadi kegepalan yangsempurna.  Yesus berkata, “Akulah terang dunia. Barangsiapa yangmengikuti Aku tidak akan jatuh di dalam kegelapan.” Terang Yesus itu bukansesuatu yang fisik atau lahiriah seperti terang lilin atau api. Terang ituadalah bimbingan rohani dan jalan kepada Bapa. Maka dengan mengikuti terangitu, kita memiliki seorang pembimbing yang membimbing hidup kita dengansebaik-baiknya. Kita akan tahu bagaimana menyembah Bapa kita di surga, kitaakan tahu bagaimana kita berbicara dengan sesama kita dan kita akan tahubagaimana menjadi kuat dalam mempertahankan dan melakukan yang baik dan benar.  Renungkan kita tentang terang Kristus yang menguasai kuasakegelapan ini mengantarkan kita untuk perayaan Malam Paskah yang sebentar lagiakan kita rayakan dengan meriah. Dengan persiapan batin dan semangat melaluirenungan ini, kita sungguh menyongsong Malam Paskah nanti dengan penuh sukacita.  Marilah kita berdoa. Dalam nama Bapa... Allah yang mahakuasa, lindungilah kami selalu di dalam terang-Mu yang mengagumkan. Kemuliaankepada Bapa dan Putra dan Roh Kudus ... Dalam nama Bapa...

Dobro jutro, drage poslušalke in cenjeni poslušalci! Danes mi kristjani praznujemo veliki petek in se spominjamo dneva, ko je Jezus po svetopisemskih zapisih trpel in umrl na križu. Vsakodnevna poročila redkokdaj minejo brez poročanja o nasilju in smrti. Sledijo si tako hitro, da sproti pozabimo, kaj se je zgodilo vsak dan. Zakaj pa se potem svet še vedno spominja smrti nekoga pred dva tisoč leti, kot da bi se zgodilo včeraj? Zdi se, da je Jezusova smrt za vedno spremenila podobo naše smrti. Če bi bila Kristusova smrt zadnje, kar bi se v zvezi z njim zgodilo na tem svetu, ne bi mogli reči o njem, da je Odrešenik sveta. V resnici gre v njegovem primeru za nekaj dosti večjega, o čemer apostol Pavel govori takole: On je bil izročen v smrt zaradi naših prestopkov in je bil obujen zaradi našega opravičenja. (Rim 4,25) Jezus je žrtveno Jagnje, ki odvzema greh sveta. (Jn 1,29). S svojo smrtjo na križu je vsem, ki vanj verujejo, priskrbel odrešenje! Dokaz za to, da njegova smrt res odvzema greh sveta, je njegovo vstajenje od mrtvih. V našem izkustvu se vera v vstajenje sooča z usodo smrti, ki ji je na milost in nemilost izročeno vse, kar živi. Vera v vstajenje je vera v Boga, vera tistih, ki živijo in trpijo. To je veliko upanje, ki nas tolaži in dviga. Nemočni in umirajoči Kristus je sprejel trpljenje in smrt in tako s svojim zgledom ustoličil zakon ljubezni, ki je močnejša kot vsaka druga sila na tem svetu. Kristusovo odrešenje ne prihaja iz trpljenja samega, ampak iz brezmejne ljubezni, s katero je sprejel trpljenje in smrt in se popolnoma daroval za nas. Te ljubezni ni mogoče ubiti ali je izničiti, ker je večna, ker je življenje samo. Obhajanje Velikega petka nas vedno znova vabi, da se s Kristusom tudi mi darujemo v Getsemaniju našega časa, da smo z njim v uri velike preizkušnje in se z njim prostovoljno in zavestno odločimo za daritev svojega življenja, da bi tudi mi enkrat lahko doživeli svojo veliko noč. Veliki petek nam vedno znova potrjuje, da je Kristus z nami tudi danes, v stiski naših velikih petkov, in skupaj z nami trpi in umira, da bomo tudi mi z njim vstali v novo življenje in ga lahko podarili tistim, ki nas potrebujejo. Vsem voščim vesele velikonočne praznike!

Den här veckan är temat "Kristus är uppstånden" och bibeltexten är hämtad från Markusevangeliet 16:1-14. “5 minuter med Gud” med Sebastian Stakset och Hanna Simonsson är en lättillgänglig andaktpodd med bön och bibel som grund.

„Naše časy mi pripomínajú obdobie pred zánikom Rímskej ríše, keď sa blázni stávali cisármi“, hovorí Daniel Pastirčák, kazateľ Cirkvi bratskej. Prichádza s diagnózou dnešnej doby. „Pre mňa ako kresťana je bolestivé, no musím to priznať, že sa prizeráme tomu, ako sa v Rusku či Amerike a ďalších krajinách zneužíva kresťanstvo“, tvrdí. Ide to podľa neho proti paradigme „ukrižovaného Boha“. „On je vždy na strane obetného baránka proti zlovôli a manipuláciám mocných“, vysvetľuje.„Boh nie je na strane Putina a jeho zbraní posväcovaných patriarchom Kirillom. Nie je ani v Biblii, ktorou máva Donald Trump. Boh je ukrižovaný na Ukrajine.“ Daniel Pastirčák, kazateľ cirkvi bratskej, bratislavské námestie Slobody, marec 2025. „Právo je zatlačené do úzadia a spravodlivosť stojí bokom. Pravda sa potkýna na ulici a statočnosť nemôže vstúpiť. A ten, kto sa vyhýba zlu, stáva sa korisťou.“ Ten istý Daniel Pastirčák, rovnako marec tohto roku, festival Konvergencie. Citujúc biblického Izaiáša spred tisícročí – ako úvod k odpovedi na nastolený problém toho, čo sa to tu dnes deje. Znechutený z „utajeného rande, kde premiér Fico flirtuje s Putinom a s drzosťou krčmového povaľača uráža prezidenta napadnutej krajiny“. V Donaldovi Trumpovi vidí „prefíkaného obchodníka s mierom“, vďaka ktorému sa „zvrátenosť znormalizovala a globalizovala“. A v Zelenskom ako prezidentovi napadnutej krajiny poníženého v priamom prenose. Sme na začiatku sviatkov s iným Poníženým – „Poníženým až na smrť“. A to v spoločnosti, ktorá síce vychádza z jeho a teda kresťanských koreňov, no žije si už svojim životom.Aj preto sa na túto dobu pozrieme s autorom týchto jasných slov, v čase keď jasné slová nie sú samozrejmosťou. Aspoň na poschodiach, kde je úrad a moc. „Naše časy mi pripomínajú obdobie pred zánikom Rímskej ríše, keď sa blázni stávali cisármi“, hovorí Daniel Pastirčák, kazateľ Cirkvi bratskej. Prichádza s diagnózou dnešnej doby. „Pre mňa ako kresťana je bolestivé, no musím to priznať, že sa prizeráme tomu, ako sa v Rusku či Amerike a ďalších krajinách zneužíva kresťanstvo“, tvrdí. Ide to podľa neho proti paradigme „ukrižovaného Boha“. „On je vždy na strane obetného baránka proti zlovôli a manipuláciám mocných“, vysvetľuje.Koalície Antikrista: Putin, Trump, Orbán, náš birmovaný komunistaKazateľ Pastirčák hovorí o „špeciálnom type zla“, ktorý sa v novozákonných spisoch označuje Antikristom. „Antikrist je to, keď sa v mene Krista deje niečo, čo v úplnej podstate protirečí tomu, čo Kristus bol, kým je, čo priniesol“, vysvetľuje. „To je typ zla, ktorý nemôže vzniknúť bez Krista. Môže vzniknúť iba ako zneužitie Krista“. „Dnes vidíme, že Rusko je jeden tip antikristovstva, Trump je iný tip. Oni si aj preto tak rozumejú. A v Orbánovi môžeme vidieť ďalší. Vzniká tu celá koalícia ľudí, ktorí zneužívajú Krista a kresťanstvo“, rozpráva Daniel Pastirčák. Pri otázke, či tam nepatrí aj premiér Fico, ktorý podľa neho „flirtuje s Putinom“, reaguje výrazom „jasné“. „Trump je rovnako komický. Keď sa človek pozrie na to, ako žije, kým je, tak je to podobný kresťan ako ten náš birmovaný komunista“, hovorí v narážke na Roberta Fica. „Myslím si, že takto zneužívať kresťanstvo môžu iba ľudia, ktorí nestoja za ničím. Sila týchto novodobých populistických diktátorov spočíva v ich prázdnote“, hovorí. „Okrem vôle po moci nemajú nič“, dodáva. „Dokážu sa postaviť za čokoľvek, čo im práve vyhovuje, aby získali moc“. Cirkev by mala biť na poplachHovorí, že v takejto situácii by mala biť na poplach cirkev: „Mala by na to poukazovať. Veď kto iný by mal brániť zneužívané evanjelium ako cirkev a jej...

Vidím tu kaolície Antikrista. Putin, Trump, Orbán a náš birmovaný komunista evanjelium zneužívajú, tvrdí kazateľ Pastirčák (podcast)„Naše časy mi pripomínajú obdobie pred zánikom Rímskej ríše, keď sa blázni stávali cisármi“, hovorí Daniel Pastirčák, kazateľ Cirkvi bratskej. Prichádza s diagnózou dnešnej doby. „Pre mňa ako kresťana je bolestivé, no musím to priznať, že sa prizeráme tomu, ako sa v Rusku či Amerike a ďalších krajinách zneužíva kresťanstvo“, tvrdí. Ide to podľa neho proti paradigme „ukrižovaného Boha“. „On je vždy na strane obetného baránka proti zlovôli a manipuláciám mocných“, vysvetľuje.„Boh nie je na strane Putina a jeho zbraní posväcovaných patriarchom Kirillom. Nie je ani v Biblii, ktorou máva Donald Trump. Boh je ukrižovaný na Ukrajine.“ Daniel Pastirčák, kazateľ cirkvi bratskej, bratislavské námestie Slobody, marec 2025. „Právo je zatlačené do úzadia a spravodlivosť stojí bokom. Pravda sa potkýna na ulici a statočnosť nemôže vstúpiť. A ten, kto sa vyhýba zlu, stáva sa korisťou.“ Ten istý Daniel Pastirčák, rovnako marec tohto roku, festival Konvergencie. Citujúc biblického Izaiáša spred tisícročí – ako úvod k odpovedi na nastolený problém toho, čo sa to tu dnes deje. Znechutený z „utajeného rande, kde premiér Fico flirtuje s Putinom a s drzosťou krčmového povaľača uráža prezidenta napadnutej krajiny“. V Donaldovi Trumpovi vidí „prefíkaného obchodníka s mierom“, vďaka ktorému sa „zvrátenosť znormalizovala a globalizovala“. A v Zelenskom ako prezidentovi napadnutej krajiny poníženého v priamom prenose. Sme na začiatku sviatkov s iným Poníženým – „Poníženým až na smrť“. A to v spoločnosti, ktorá síce vychádza z jeho a teda kresťanských koreňov, no žije si už svojim životom.Aj preto sa na túto dobu pozrieme s autorom týchto jasných slov, v čase keď jasné slová nie sú samozrejmosťou. Aspoň na poschodiach, kde je úrad a moc. „Naše časy mi pripomínajú obdobie pred zánikom Rímskej ríše, keď sa blázni stávali cisármi“, hovorí Daniel Pastirčák, kazateľ Cirkvi bratskej. Prichádza s diagnózou dnešnej doby. „Pre mňa ako kresťana je bolestivé, no musím to priznať, že sa prizeráme tomu, ako sa v Rusku či Amerike a ďalších krajinách zneužíva kresťanstvo“, tvrdí. Ide to podľa neho proti paradigme „ukrižovaného Boha“. „On je vždy na strane obetného baránka proti zlovôli a manipuláciám mocných“, vysvetľuje.Koalície Antikrista: Putin, Trump, Orbán, náš birmovaný komunistaKazateľ Pastirčák hovorí o „špeciálnom type zla“, ktorý sa v novozákonných spisoch označuje Antikristom. „Antikrist je to, keď sa v mene Krista deje niečo, čo v úplnej podstate protirečí tomu, čo Kristus bol, kým je, čo priniesol“, vysvetľuje. „To je typ zla, ktorý nemôže vzniknúť bez Krista. Môže vzniknúť iba ako zneužitie Krista“. „Dnes vidíme, že Rusko je jeden tip antikristovstva, Trump je iný tip. Oni si aj preto tak rozumejú. A v Orbánovi môžeme vidieť ďalší. Vzniká tu celá koalícia ľudí, ktorí zneužívajú Krista a kresťanstvo“, rozpráva Daniel Pastirčák. Pri otázke, či tam nepatrí aj premiér Fico, ktorý podľa neho „flirtuje s Putinom“, reaguje výrazom „jasné“. „Trump je rovnako komický. Keď sa človek pozrie na to, ako žije, kým je, tak je to podobný kresťan ako ten náš birmovaný komunista“, hovorí v narážke na Roberta Fica. „Myslím si, že takto zneužívať kresťanstvo môžu iba ľudia, ktorí nestoja za ničím. Sila týchto novodobých populistických diktátorov spočíva v ich prázdnote“, hovorí. „Okrem vôle po moci nemajú nič“, dodáva. „Dokážu sa postaviť za čokoľvek, čo im práve vyhovuje, aby získali moc“. Cirkev by mala biť na poplachHovorí, že v takejto situácii by...

Kristus mirst pie Krusta. "Tēvs, piedod viņiem...," Jēzus lūdz. Un Viņa piedošana ir nemitīga, turpinās. Viņa mīlestība un piedošana sasniedz arī ļaundari, kurš ierauga savu vainu un lūdz viņu atcerēties. Dieva Sirds neaizmirst nevienu. Viņa pārmērīgā mīlestība ir atklājusies pie Krusta, tā sniedzas pretī katram, ilgojoties to ievest Tēva mājās. Epizodē skan iedvesmojoša liecība par to, kā piecas draudzenes Gavēņa laikā saņēma iekšēju pamudinājumu lūgties Rožukroni par mieru Ukrainā un pasaulē. Jo "Dievs ir cietušo pusē" (Benedikts XVI)

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kako potrebne so besede svetega apostola Pavla ne le Korinčanom pred dvema tisočletjema, marveč zlasti tudi nam danes, ko pravi: »Kdor torej misli, da stoji, naj pazi, da ne pade.« (1 Kor 10,12) »Ah, saj imam narejene vse zakramente.« »Ah, saj še kar dobro in krščansko živim.« »Pa saj se trudim!« »Kaj naj, tak pač sem,« pa so pogosto naši izgovori in odgovori, ki jih Bogu in samim sebi dajemo v obrambo svoje mlačnosti. Spreobrnjenje je bistvo krščanske poklicanosti. Kristus je prišel v človeški podobi med nas, da bi oznanil Božje kraljestvo in klical k spreobrnjenju, kakor nas sintetično uči katekizem. A prav spreobrnjenje je tista pogosto manj ljuba naloga, ki se je tako radi otepamo. Spreobrniti pomeni zapustiti sebe in svoje mišljenje, svoje predstave, tudi načrte in hotenja, ter jih popolnoma prenoviti in podrediti Božjim. Spreobrnemo se torej od sebe k Bogu. Spreobrnjenje ni enkraten dogodek. Prvo spreobrnjenje smo sicer doživeli pri svetem krstu, ko smo oblekli Kristusa in vstali kot novi ljudje, vendar to še zdaleč ni zadostno. Spreobrnjenje naše nravi iz počutnosti k zasledovanju Božje volje je vsakodnevna odločitev, boj in naša prva naloga, ki se začne pri malih stvareh. Sem se sposoben iz ljubezni do Boga, ker me Kristus uči ponižnosti in dobrotljivosti, enkrat ustaviti v godrnjanju? Se znam obvladovati, kadar me kdo vznemiri? Se znam čemu odpovedati? Znam iskreno iti vase, si priznati kakšen sem? Znam moliti? Dati komu kaj, kar potrebuje? Ostati zmeren v hrani in pijači? Znam priskočiti na pomoč, tudi kadar nimam preveč časa? Vse to so majhna dela spreobrnjenja, kadar in če jih izvršujemo iz ljubezni do Boga. Tako odmiramo sebi, da bi polneje in svobodneje živeli v Bogu. Ne pozabimo, da je rast v svetosti, prizadevanje za krščansko življenje, za življenje s Kristusom boj, ki ga bomo končali, kot poraženci ali kot zmagovalci šele v svoji smrti. Od nas je odvisno, ali bomo izbrali nebesa in življenje ali pogubljenje in smrt. Čeprav smo zaznamovani s krstom, smo božji otroci in nas je Kristus odrešil, pa je naše zveličanje končno odvisno od naše svobode oziroma naše svobodne privolitve v Božje vabilo. Bomo Kristusa sprejeli za svojega resničnega Gospoda in Odrešenika, ali pa bomo res le formalni kristjani, ki bomo suhoparno ter juridično izpolnjevali Božje zapovedi, ne da bi ozavestili svobodo, ki nam jo zapovedi prinašajo? »Kdor torej misli, da stoji, naj pazi, da ne pade.« Cenjene poslušalke, spoštovani poslušalci, po zgledu in priprošnji blažene Device Marije, pod križem pogumno stoječe žene in matere, odmirajmo svetu in njegovi nečimrnosti ter tako v polnosti zaživimo novo življenje. Te resnične svobode želim nam vsem.

Pembenaran diri kerap muncul saat kita disalahkan atau dikritik. Namun, membela diri tanpa kerendahan hati bisa menjauhkan kita dari kebenaran Tuhan. Renungan ini mengajak kita belajar untuk merespons dengan bijaksana, menerima teguran, dan mengandalkan pembenaran sejati dari Kristus.

Det går att tränga in i människornas tankevärld före skriftspråket. Arkeologiska fynd som verktyg och statyetter, gravar och hällristningar ger pusselbitar till hur människorna tänkte för 15 000 år sedan i det som skulle bli Sverige. Utgångspunkten är människans eviga strävan efter att förstå sin omvärld.  När långt senare de första runskrifterna ristades under 200-talet efter Kristus går det att uttyda mer komplexa tankar och världar, men runorna på rökstenen är fortfarande mycket gåtfulla. I detta avsnitt samtalar programledaren Urban Lindstedt med David Dunér, professor i idé- och lärdomshistoria vid Lunds universitet som är aktuell med boken Svensk idéhistoria – Forntid, medeltid, renässans. Detta är första delen av två som utgår från boken Svensk idéhistoria. Samspelet mellan tänkandet och omvärlden har drivit fram nya idéer – från att odla marken till att uttrycka tankar i hällristningar och runor. Senare kom introduktionen av skriftkultur och kristendom som gjorde allt mer abstrakta tankar möjliga. Boktryckarkonsten och reformationens ökade möjligheterna till tankeutbyte och snabbade på utvecklingen.  Lyssna också på Ölands fornborgar – kultplatser och försvarsanläggningar.Bild: Lurblåsare från hällar i Bohuslän. Bohusläns museum, fotograf okänd, Digitaltmuseum.Ljud: Fairytale Female Vocal av Psystein, Storyblocks Audio  Vill du stödja podden och samtidigt höra ännu mer av Historia Nu? Gå med i vårt gille genom att klicka här: https://plus.acast.com/s/historianu-med-urban-lindstedt. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Pengetahuan dan penurutan hukum Tuhan itu sangat perlu dalam kehidupan di dalam rumah tangga, karena itu akan menuntut pola hidupAnda yang lebih baik. //Hanya melalui Kristus kita dapat rukun dengan Allah, dan dengan kesucian.

Episode baru setiap Senin | pemuda.stemi.id | Episode 253 (Matius 15:21-28): Siapakah yang boleh berbagian di dalam kerajaan Allah? Orang Israelkah? Paulus mengatakan bahwa orang-orang yang percaya kepada Kristus, merekalah pewaris dari kerajaan Allah (Gal. 3:7). Orang-orang yang beriman kepada Allah, itulah orang-orang yang akan diselamatkan. Merekalah keturunan Abraham yang sejati. 

Kualitas hidup bukan hanya soal materi atau kesuksesan lahiriah, tetapi tentang kedalaman hubungan kita dengan Tuhan. Renungan ini mengajak kita meninjau ulang makna hidup yang berkualitas dalam terang firman, yang berakar dalam kasih, iman, dan ketaatan kepada Kristus.

Dibawakan oleh Hendry, Rini, Tirto dan Pater Peter, SDB dari Komunitas Pukat Labuan Bajo di Keuskupan Labuan Bajo, Indonesia. Yesaya 50: 4-7; Mazmur tg 22: 8-9.17-18a.19-20.23-24; Filipi 2: 6-11; Lukas 19: 28-40.PENYAMBUTAN Tema renungan kita pada hari Minggu Palma atau MingguSengsara ini ialah Penyambutan. Pada waktu melakukan ibadat pemberkatan rumah,sampai pada bagian pintu depan atau gerbang, seorang Pastor terdengarmengucapkan doa berikut ini: “Semoga dalam kuasa Allah dan melalui manfaatpintu ini, kebaikan dan kebenaran disambut ke dalam rumah sedangkan kesalahandan kejahatan dikeluarkan.” Ucapan doa dan gerakan tanda salib serta siramanair suci atas gerbang itu selalu disaksikan langsung oleh anggota keluarga bersangkutan. Setiap tempat kita berada dan berkegiatan berfungsimenyambut dan melepaskan. Hati, pikiran dan diri kita menyambut informasi ataupengetahuan, tetapi juga mengeluarkan apa saja yang sepatutnya keluar. Rumahdan kota juga melakukan yang sama, menyambut dan melepaskan. Intinya ialahbahwa sistem alam dan pemahaman normal menjelaskan bahwa tindakan penyambutanmengandaikan adanya pengluaran. Supaya ada yang masuk, di dalamnya mesti keluarlebih dahulu agar ada tempat bagi yang masuk. Hidup kita di dalam masa PraPaskah ini diwarnai oleh perbuatanpenyambutan rahmat Tuhan yang mengalir tanpa henti, untuk membuat diri kitalayak berjalan beriringan dengan Tuhan Yesus Kristus. Tetapi tindakan untukpelepasan atau pengluaran segala rintangan yang ada di dalam diri kita jugasangat perlu kita lakukan. Aneka disiplin berupa doa yang semakin tekun,bermatiraga melalui puasa dan pantang, dan amal kasih sangat efektif untukmemperlancar gerakan pelepasan dan penyambutan tersebut.  Gerbang Yerusalem dan perayaan Minggu Palma ini terbukabagi kita untuk menyambut Yesus Mesias, Raja dari segala raja, Sang JuruSelamat dunia. Yang harus dikeluarkan pertama-tama ialah cara paham yang salahtentang Raja Kristus. Ia tidak boleh dianggap sebagai raja atau pimpinan perangyang ada di dunia. Ia harus disambut sebagai raja damai, suka cita, dankeselamatan. Kita juga perlu mengeluarkan pandangan yang bodoh bahwa sebagaiTuhan Ia tidak boleh menderita dan mati secara keji. Sebaliknya kita harus menyambutDia sebagai Tuhan yang berkorban nyawa bagi setiap pribadi kita. Kita harus menyambut Dia sebagai manusia yang tidak pernahmenolak dan berontak balik, ketika martabatnya diinjak-injak dengan berbagaifitnahan keji dan kekerasan fisik. Maka kita perlu mengeluarkan anggapan bahwaYesus Kristus harusnya melarikan diri untuk menghindari bahaya dari paramusuh-Nya. Kita sepatutnya menyambut Dia sebagai Tuhan yang merendahkandiri-Nya, tetapi pada akhirnya akan ditinggikan oleh Bapa di surga. Oleh karenaitu kita perlu mengeluarkan segala bentuk egoisme dan kesombongan yang selalumenjadi hambatan bagi kita untuk sesungguhnya mengikuti jejak Kristus.Marilah kita berdoa. Dalam nama Bapa ... Ya Yesus Sang Raja,kuatkanlah iman kami untuk selalu mengakui-Mu sebagai Raja yang sejati,sehingga hidup kami selalu bertujuan untuk melakukan kehendak Bapa. Kemuliaankepada Bapa dan Putra dan Roh Kudus ... Dalam nama Bapa ...

Menghargai pendapat bukan berarti setuju sepenuhnya, tetapi menunjukkan kasih Kristus dalam setiap percakapan. Renungan ini mengajak kita belajar mendengar dengan rendah hati, menyikapi perbedaan dengan hikmat, dan mencerminkan karakter Kristus dalam setiap perbedaan pandangan yang kita hadapi.

Kristus nes savu Krustu uz Golgātu. Gavēņa ceļš kļūst arvien "stāvāks", tuvojoties Kristus nāves un Augšāmcelšanās noslēpumam. Rožukroņa lūgšana ir drošs "pavediens", kas neļauj mums novirzīties no Jēzus ceļa. Rožukronī varam ne tikai pārdomāt Jēzus bezgalīgo mīlestību, kas piedod saviem pāridarītājiem, bet arī - sākam vēlēties līdzināties Jēzum. "Ielūkojoties sava ienaidnieka sejā, es redzu brāli," dzied Bronksas franciskāņu brāļi. Piedošana ir kristīgās lūgšanas virsotne. Kad pieskaramies savam krustam, mēs pieskaramies Jēzum. Tā var kļūt mūsu pestīšanas pieredze. Kur Tu redzi savu vietu Jēzus krusta ceļā?

Til frihet har Kristus frigjort oss, sier Paulus, men likevel havner vi lett inn i et selvrettferdighetsprosjekt, der vi prøver å fortjene nåden.Mange strever med fordømmelse selv om de jevnlig bekjenner synd. Hvordan bli fri fra den vage følelsen av skyld? Og hva betyr det å skue inn i frihetens fullkomne lov? Skriftsteder Gal 5:1 Men til frihet har Kristus frigjort oss. Stå derfor fast, så dere ikke igjen legges under trelldommens åk.Gal 2:20 Jeg er korsfestet med Kristus, jeg lever ikke lenger selv, men Kristus lever i meg.Det liv jeg lever i kjødet, det lever jeg i troen på Guds sønn, han som elsket meg og gav seg selv for megMatteus 5:25 Skynd deg å komme overens med motparten din mens du ennå er sammen med ham på veien. Ellers vil motparten din overgi deg til dommeren, og dommeren til vakten, og du blir kastet i fengsel.Jakob 5, 16 Bekjenn da syndene for hverandre og be for hverandre, så dere kan bli helbredet.Matteus 6: 7-13: Bønnen «Vår Far»

Dibawakan oleh Yelvina Puspita Buresari dan Josef Ardiansyah dari Paroki Katedral Roh Kudus di Keuskupan Labuan Bajo, Indoensia. Bilangan 21: 4-9; Mazmur tg 102: 2-3.16-18.19-20; Yohanes 8: 21-30TIANG KEMULIAAN Renungan kita pada hari ini bertema: Tiang Kemuliaan.Tiang kayu palang atau lazimnya disebut salib, sebelum menjadi salib Yesusadalah sebuah tanda kehinaan luar biasa. Pribadi manusia yang dihukum di salibialah seorang penjahat yang paling rendah martabatnya. Tetapi ketika mulaidengan Yesus Kristus yang dihukum berat dengan targetnya ialah kematian-Nya disalib, makna salib itu berubah. Bagi para pengikut Kristus, salib adalah tandakemuliaan. Meskipun demikian, mereka yang tidak percaya Kristus tetapmenganggap salib sebagai sebuah penghinaan yang sangat memalukan atau sekedarsimbol kebodohan dan kehampaan.  Salib sebagai sebuah tiang kemuliaan untuk Yesus Kristusmemiliki makna keselamatan.  Pada zamanMusa dan bangsa Israel mengembara di padang gurun, salib belum mereka kenal.Tiang palang itu baru menjadi populer ketika bangsa penjajah Romawimenjadikannya sebagai sarana untuk menghukum para penjahat kerajaan. Tetapisebagai tiang yang tertanam di tanah dan bermakna keselamatan, fungsi itu sudahdikenal oleh Musa dan bangsa terpilih. Menurut kitab Bilangan bab 21, ulartembaga yang ditaruh pada tiang menjadi tujuan pandangan orang-orang yangdipagut ular liar, dan mereka menjadi sembuh. Mereka tidak mati atau binasakarena ular, tetapi selamat dan pulih kembali. Sejak kayu palang ditaruh di pundak Yesus dalam kisahsengsara-Nya dan khususnya saat Ia bergantung hingga wafat di atasnya, maknakeselamatan yang ditampilkan oleh salib disempurnakan menjadi kemuliaan.Keselamatan itu sebagai sebuah pembebasan dari ikatan-ikatan yang menyiksa atauyang membawa derita. Dari keselamatan, seseorang dinaikkan ke tempat yangtinggi yaitu tempat Yesus Kristus bersama Bapa dan Roh Kudus berada. Di atassalib itu tubuh Yesus yang mati bergantung tetapi Roh-Nya bangkit dengan mulia,seperti yang dikatakan-Nya sendiri di dalam Injil tadi: “Apabila kamu telahmeninggikan Anak Manusia, barulah kamu tahu, bahwa Akulah Dia.”  Kita sedang menuju pada peringatan sengsara Yesus Kristusdari taman Getsemani ke bukit Golgota. Hal ini mengingatkan kita akanpengalaman penderitaan kita masing-masing atau orang lain di sekeliling kita.Yesus menderita sangat hebat dengan buktinya Ia bergantung pada salib, yangmengingatkan kita akan hebat dan parahnya penderitaan yang pernah kita alami.Roh dan jiwa kita tidak mesti terbelenggu oleh tubuh yang didera beratnya salibpenderitaan. Tubuh kita memang akhirnya mati dan hancur, tetapi roh dan jiwakita akan bertahan untuk melewati keselamatan dan sampai kepada kemuliaan.Mengikuti Yesus Kristus berarti kita harus melewati penderitaan tubuh kita,karena kita sudah dijanjikan hasil terbaiknya yang akan menyusul, yaitukeselamatan dan kemuliaan di dalam surga. Marilah kita berdoa. Dalam nama Bapa... Ya Yesus yang mulia,semoga kami senantiasa gembira dan suka cita dengan salib yang ada pada kamimasing-masing. Salam Maria penuh rahmat ... Dalam nama Bapa ...

Vi drages alle af at være en del af et fællesskab, og samtidig kan vi være dem, der ender med at slå skår i selvsamme fællesskab. Camilla Valentinussen Hou, der er sognepræst i Veflinge og præst på Hospice Fyn besøger sognepræst Lotte Zarlang, Søndersø og Skamby, til en samtale om skærtorsdags ikoniske tekst. Rundt om bordet brydes den gode stemning, og bestik og kæber tabes. Alle er under mistanke. Og alle er velkomne i det nådefulde fællesskab med og i Kristus – både synderen og dydsmønsteret.

Batoul* vokste opp i en strengt muslimsk familie. Faren hadde ekstreme holdninger, og hverdagen var tøff både for Batoul, moren og søstrene hennes. Alt forandret seg da pappa ble kristen! Moren og søstrene nektet å akseptere hans nye tro, mens Batoul ble nysgjerrig. Etterhvert kom hun til tro, og ble døpt som 16-åring. Da begynte vanskelighetene. Moren og søstrene våget ikke å forfølge faren, så det var Batoul som fikk gjennomgå. «Jeg betalte prisen både for min og pappas omvendelse», forklarer hun. Åpne Dørers partner Youssef kom i kontakt med Batoul, og hun ble tilknyttet en undergrunnsmenighet. I dag er hun en som hjelper andre kvinner som har opplevd avvisning, slik hun selv. Forholdet til familien er i bedring, og ene søsteren har begynt å delta på bønnesamlinger. «I all sorgen ser jeg Kristus i livet mitt», vitner Batoul. «Jeg vil følge Jesus, uansett hvor vanskelig livet er. Jeg blir hos Ham.» I programmet får du ellers høre Sveinung Hølmebakk synge «Han vil gå med deg.»

V petem stoletju pred Kristusom so bili Judje še vedo v babilonski sužnosti, se pravi v izgnanstvu v današnji sirski pokrajini. Preroki jih spodbujajo, naj ne pozabijo, kako jih je dobri Bog rešil sužnosti v Egiptu in kako so potem po 40-letnem tavanju po puščavi prešli Rdeče morje in prispeli v obljubljeno deželo. Tudi prerok Izaija opogumlja svoje rojake, naj se spomnijo, kar so jim pripovedovali očetje. Zakaj pa ne bi zdaj smeli verjeti, da se lahko zgodovina ponovi in da bodo znova šli prek babilonskih rek in skozi pustinje domov v ljubljeni Jeruzalem? Toda zdaj nastopi novo presenečenje, kajti šlo bo resnično za novo pot, saj ne bodo hodili po puščavi, ker bo tokrat njihova pustinja preplavljena z rekami. Ne bodo se samo odžejali, kolikor bodo hoteli, ampak bodo srečno hodili po poti, ki jih bo vodila skozi posejana rodovitna polja. Po njih se bo podila divjačina, ki bo razigrana zaradi sveže vode. To so čudoviti pesniški opisi, ki dobro izražajo njihovo notranje razpoloženje ob radostnem vračanju iz izgnanstva v Sveto deželo. Psalmist bo celo zavriskal in klical gričem, naj poskakujejo, in goram, naj ploskajo. Toda judovski in zgodnjekrščanski razlagalci svetih besedil so v tem pesniškem zanosu videli še globlje sporočilo. Reke, o katerih govori prerok, predstavljajo potoke Božje milosti, ki je vedno velika, kadar prihaja iz Božje besede. Izvoljeno ljudstvo bo odslej sposobno prisluškovati Božjim sporočilom, ki bodo grela njihova srca, jim dajala pogum in prebujala radost v njihovih očeh. Krščanski cerkveni očetje so ob slikoviti prispodobi rek in potokov zaslutili izvir krstne vode, ki prinaša novo življenje sreče in radosti. Kaj pomeni življenje, ki prihaja iz ljubezni samega Boga, pa nam v današnjem evangeliju pokaže Kristus sam, ko ne obsodi grešnice. Učitelj iz Nazareta bi se lahko skliceval na rimsko pravno državo, ki ji je v tistem času pripadala tudi Sveta dežela. Po tem pravu je smel smrtno obsodbo izreči le predstavnik Rima. A Kristus gre še dlje in pove, da je edino Bog tisti, ki daje življenje in ga sme tudi odvzeti. Zato zahteva od vseh prisotnih ponižno priznanje, da so samo ljudje. Toda on sam je več kot običajen človek, ki nikogar ne obsoja. Je tudi Odrešenik, navzočnost Božje dobrote in odpuščanja, zato lahko celo odpušča grehe. Najlepši trenutek sreče in radosti doživimo, ko se zavemo, da nam Božja dobrota vse odpušča in da smo tudi mi kot Jezusovi učenci sposobni odpuščanja.

Roma 6:23; Yohanes 3:16 PENDAHULUAN – Firman Tuhan hari ini mengajak kita untuk melihat melampaui sekadar perbuatan baik. TUBUH RENUNGAN- -Mengapa Kebaikan “Manusia Lama” Tidak Cukup? .Jalan Keselamatan – -Meninggalkan status manusia lama berganti menjadi manusia baru dalam dan melalui Kristus. (Ef 4:24) PENUTUP – Bertindak dan jangan tunda

Saat hidup terasa hambar—baik dalam relasi, ibadah, maupun makna hidup—Tuhan mengajak kita untuk kembali menemukan cita rasa sejati dalam-Nya. Seperti garam yang memberi rasa, hidup kita dipanggil untuk membawa pengaruh baik dan membagikan kasih Kristus ke mana pun kita pergi.

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Præludium: Johann Sebastian Bach: Præludium i e-mol Fra det G.T.: 5. Mosebog 10, 12-14 Salme: 177 "Kom, sandheds konge, Kristus, kom" Fra det N.T.: Johannesevangeliet 12, 27-33 Korvers: Bernhard Lewkovitch: Mariavise (tekst: Johs. Jørgensen) Salme: 203 "O du Guds lam uskyldig" Postludium: Johann Sebastian Bach: Fuga i e-mol

Paljon ehti tapahtua ennen kuin monoteistinen jumala alkoi saada suosiota. Jopa kirkkoraamatussa on kohtia, joissa viitataan jumalan feminiineihin puoliin ja jopa useampiin jumaliin. Myös Jeesuksen hahmo on täynnä ristiriitaisuuksia. Kuinka juutalaismiehestä tuli ylösnoussut Kristus ja Jumalan poika? Muun muassa näihin kysymyksiin teologian tohtori Ville Mäkipelto on perehtynyt.

ROMA 6:18 Pendahuluan -Alkitab Menawarkan Freedom In Christ -Kemerdekaan Dalam Kristus Kemerdekaan Dari Dosa 1.Roma 6:18 Berkata, “Dan Setelah Kamu Merdeka Dari Dosa, Kamu Menjadi Hamba Kebenaran. 2.Kisah Pertobatan Nicky Cruz 3.Yesus Tidak Hanya Menjadi Pembebas Di Masa Lalu, Tetapi Juga Aktif Bekerja Di Masa Kini. Penutup : Mensyukuri Kemerdekaan Yang Telah Diberikan Kepada Kita ... Read more

Kehadiran Bapa mengelilingi Kristus, dan tidak ada yang menimpa-Nya kecuali diizinkan oleh kasih yang tak terbatas itu yang menjadi berkat bagi dunia ini.

Wigand Sugandi - Kolose 4:2-3 (TB) Bertekunlah dalam doa dan dalam pada itu berjaga-jagalah sambil mengucap syukur. Berdoa jugalah untuk kami, supaya Allah membuka pintu untuk pemberitaan kami, sehingga kami dapat berbicara tentang rahasia Kristus, yang karenanya aku dipenjarakan.

Kencan Dengan Tuhan - Rabu, 19 Maret 2025Bacaan: Tetapi jawab Tuhan kepadaku: "Cukuplah kasih karunia-Ku bagimu, sebab justru dalam kelemahanlah kuasa-Ku menjadi sempurna." Sebab itu terlebih suka aku bermegah atas kelemahanku, supaya kuasa Kristus turun menaungi aku." (2 Korintus 12:9) Renungan: Di dalam Alkitab ada kisah tentang Tuhan Yesus dielu-elukan di Yerusalem. Jika membaca kisah ini, mungkin ada beberapa pembaca Alkitab yang bertanya-tanya, mengapa Tuhan Yesus lebih memilih keledai untuk ditunggangi, bukannya kuda atau unta yang lebih kuat? Pertanyaan ini pastinya muncul karena bagi sebagian besar orang, keledai dianggap sebagai hewan yang lemah dan biasa-biasa saja. Tidak sama seperti kuda yang nampak kuat, gagah dan perkasa. Akan tetapi, hal ini dilakukan-Nya bukan tanpa sebab. la ingin menyatakan bahwa diri-Nya menyukai kesederhanaan. Nampaknya kesederhanaan sedari semula memang sudah menjadi bagian dari diri-Nya. Ketika la lahir, la tidak memilih tempat yang mewah dan nyaman, tetapi tempat yang sangat sederhana. Ia pun tidak memilih orang tua yang kaya raya, sebaliknya hanya seorang tukang kayu. Ketika melayani dari kota ke kota, la tidak mengendarai apa pun, tetapi lebih memilih untuk berjalan kaki. Ketika memilih murid-murid-Nya pun, Ia tidak memilih orang-orang terpandang, kaya raya, ataupun orang-orang suci. Sebaliknya, la lebih memilih orang-orang berdosa, miskin, yang tidak dianggap oleh dunia. Perlu diketahui bahwa Tuhan lebih memilih orang biasa untuk dijadikan luar biasa, agar kemuliaan-Nya dapat lebih dinyatakan kepada semua orang. Ketika melawan bangsa Filistin, Tuhan tidak memakai seseorang yang ahli dalam peperangan, justru la memilih seorang anak yang masih sangat muda dan tidak berpengalaman, yaitu Daud. Ketika mengeluarkan bangsa Israel dari Mesir, Ia tidak memakai seseorang yang pandai berbicara. Sebaliknya, Ia memakai seorang yang berat lidah seperti Musa. Ia pun memakai Paulus yang dahulu adalah seorang penghujat, penganiaya, dan seorang yang ganas, untuk menjadi pewarta firman. Jika saat ini kita ragu untuk melayani Tuhan karena keterbatasan fisik atau kita merasa tidak memiliki cukup banyak uang, tidak cukup pintar, tidak fasih dalam berkata-kata, memiliki masa lalu yang kelam, dll. Ingat, sebelum kita, sudah banyak 'orang biasa' yang telah Tuhan pakai di dalam pekerjaan tangan-Nya. Tuhan mampu mengubahkan kekurangan kita menjadi kemuliaan-Nya, yang terpenting adalah kita bersedia dipakai oleh Tuhan! Tuhan Yesus memberkati. Doa:Tuhan Yesus, terima kasih karena diriku berharga di mata-Mu. Dalam segala keterbatasanku, pakailah aku Tuhan seturut kehendak-Mu. Amin. (Dod).

Disaat Anda memiliki seorang pria calon suami, yang perlu Anda perhatikan dapatkah dia menjadi imam menuntun datang kepada Yesus. // Satu-satunya yang perlu dipertumbuhkan ialah yang baik, yang memang sudah ada di diri manusia secara alamiah.

Daun sirih Cina memiliki senyawa aktif yang dapat membantu mengurangi penyerapan kolestrol dari makanan. // Dunia tercerai dari surga antara jurang yang memisahkan, dan melalui Kristus dunia kembali dijembatani dengan surga.

1 Petrus 1:18-19 PENDAHULUAN -Melalui bacaan ini, kita akan melihat bahwa darah Kristus adalah satu-satunya jalan untuk penebusan kita—penebusan yang tidak dapat digantikan oleh apapun di dunia ini. 1. Penebusan Kita – Mengapa Kita Perlu Ditebus? 2. Darah Kristus yang Mahal dan Tidak Tergantikan 3. Bagaimana Kristus Menebus Kita? 4. Cara Hidup yang Telah Ditebus ... Read more

Handoyo Salim - Ibrani 10:1 (TB) Di dalam hukum Taurat hanya terdapat bayangan saja dari keselamatan yang akan datang, dan bukan hakekat dari keselamatan itu sendiri. Karena itu dengan korban yang sama, yang setiap tahun terus-menerus dipersembahkan, hukum Taurat tidak mungkin menyempurnakan mereka yang datang mengambil bagian di dalamnya.