Podcasts about dievam

“Es esmu vairākkārt domājusi par pašnāvību. Man ir konstatēta vidēji smaga depresija ar pašnāvnieciskām nosliecēm. Kopumā ir bijuši vismaz septiņi mēģinājumi izdarīt pašnāvību. Pēdējais mēģinājums bija salīdzinoši nesen – februārī. Bet nu laikam, paldies Dievam, ka nesanāca," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Luīze Elizabete Ladiga. Luīze Elizabete, zaudējot māti, kurai bija alkohola atkarība, uzņēmās aizbildniecību pār savām divām nepilngadīgajām māsām. Smagā bērnības pieredze ir atstājusi dziļas pēdas arī viņas pašas dzīvē, un šīs traumas sekas Luīze joprojām pārvar soli pa solim. Lielā atbildības sajūta pret māsām ir kļuvusi par vienu no viņas galvenajiem spēka avotiem cīņā ar mentālās veselības izaicinājumiem. Lai arī tumšie brīži kļūst retāki, priekšā vēl ir ceļš, kas ejams, lai atgūtu līdzsvaru un pilnīgu iekšējo mieru.

Bērna Jēzus veltīšana Dievam svētnīcā. Mēs pārdomājam Marijas un Jāzepa paklausību Kunga Likumam, saskaņā ar kuru viņi rīkojas. Žēlastība un lielā izredzētība būt par Jēzus vecākiem viņu dzīvēs neatceļ Dieva likumu, bet ļauj to piepildīt un būt tam uzticīgiem. Ļauj paklausīt Gara likumam, kas pārveido cilvēka sirdi. Tas vēl joprojām mūsu dzīvēs paliek kā noslēpums un kā uzdevums, savukārt Rožukronis var būt skola, kurā mācāmies pieķerties Dieva likumam, to iemīlēt, ļaut tam kļūt par savu iekšējās darbības veidu. Marijas Sirds atklāj mums arī svarīgu noslēpumu, kā vienot savas dzīves ciešanas ar līdzdarbību Kristus misijā. Lielākās sāpes ir par tiem, kurus mēs mīlam un kuriem nevaram īsti palīdzēt.

Magnificat noslēpumā - Marijas slavas dziesmai pievienojamies arī mēs. Mūsu skatienu pievēršot Dievam, piedzīvojam atvieglojumu, jo varam novērsties uz brīdi no sevis un savām problēmām. Slavēt Dievu ir mūsu privilēģija, mūsu aicinājums un arī mūsu izvēle. Meklējam atbildi, ko nozīmē slavēt Dievu ar savu dzīvi un kā slavēt Dievu Rožukroņa lūgšanā.

2024. gada 3. novembrī apritēja 20 gadu kopš izcilā hokejista Sergeja Žoltoka nāves. Hokejista atceres 20. gadadienā viņa draugi un bijušie kolēģi pulcējās uz ledus, lai aizvadītu piemiņas spēli. Savukārt Latvijas Radio aicināja uz sarunu uzbrucēja mammu Dženiju. Viņa pauda, ka ir pateicīga Dievam par tik krietnu dēlu, bet joprojām līdz galam nespēj pieņemt viņa aiziešanu mūžībā.   

Apustulis Jānis, jaunēklis, vīrs kurš pēc evanģēlija liecības bija ļoti tuvs ,un īpaši mīlēts Jēzus Kristus acīs. Persona ,kas savas zemes dzīves laikā iemntoja cieņu ticīgo vidū. Dažkārt tirānu prātos ienesa bailes, ar Dieva varenības izpausmēm. Tik ļoti tuvs Dievam, ka viņam tika uzticēts pavēstīt par beigu laiku atklāsmi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raksti mūs aicina paklausīt Dievam, kā vergi paklausa saviem saimniekiem, bet ne vairs tāpēc, ka baidāmies soda, bet gan tāpēc, ka apzināmies, cik brīnišķīgam Dievam mēs piederam. 05.05.2024.

Stāsta muzikoloģe, mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane 1824. gadā apgaismības iespaidā vairāki Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu mācītāji nodibināja Latviešu Literāro biedrību, sauktu arī par Latviešu draugu biedrību. Šīs organizācijas mērķis bija kopt un pētīt latviešu valodu un kultūru, rūpēties par latviešu izglītību. Pēdējais nozīmēja it kā civilizēt latviešus, pielāgojot viņu izglītošanai Rietumu kultūras formas. Būtiskas šajā programmā bija skolai adresētās grāmatas. To saturā dziedāšana bija tikpat svarīga kā lasīšana, turklāt tā ietvēra sevī ne tikai korāļus, bet arī laicīga satura dziesmas. Pirmais tāds krājumiņš ar notīm iznāca Rīgā 1845. gadā un saucās “Dziesmiņas latviešu bērniem un jaunekļiem skolā, mājā un laukā dziedamas uz vienu un ar uz vairāk balsīm”[i]. Tas bija pielikums Vidzemes mācītāja Paula Emīla Šaca (Schatz, 1807–1862) gadu iepriekš izdotajai “Pirmajai lasīšanas grāmatai”. Latviešu grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis (1926–2004) ir rakstījis, ka tieši par Šacu radušies pirmie zināmie satīriskie panti latviešu rokraksta literatūrā.[ii] Lai nu kā, Šacs bija vīrs ar tam laikam labu izglītību: 20 gadu vecumā absolvēja Tērbatas universitāti, bet Tirzas draudzes mācītāja amatā vismaz 19. gadsimta baznīcu vēstīs tika uzlūkots par krietnu garīgo ganu. Viņa sakārtotās dziesmiņas – kopskaitā 57 – ir vācu komponistu sacerētas. Dažas te ir gluži jaunas melodijas, piem., Frīdriha Zilhera (Silcher, 1789–1860) “Katru gad' no jauna/ Kristus bērniņš nāk” bija sacerēta tikai trīs gadus iepriekš. Saikne ar lasīšanas grāmatu parādās izdevuma saturā. Te ir gan kristīgie, gan dabas un gadalaiku motīvi. Vairākas dziesmas tēlo putniņus, kukainīšus, lauku sētas lopiņus, taču katrs no tiem nes līdzi kādu gudrību, dziesmu tematiku bieži caurvij morāle, kā, lūk, šajā Jozefa Gersbaha (Gersbach, 1787–1830) dziesmā, ko latviski tulkojis Jānis Ruģēns[iii]: “Sargi savu ausi! Labu tik vien klausi! Kad tu dzirdi ļaunu liet', Tūdaļ taisi ausis ciet!” Vācijas skolās tolaik labprāt lietoja Gersbaha divbalsīgo dziesmu grāmatu “Dziedātājputniņš” (“Singvögelein”). Arī lielākā daļa no Šaca “Dziesmiņām..” ir divbalsīgas, bieži vedot balsis paralēlās tercās vai sekstās un mūzikas valodai nepārprotami akcentējot klasiskās harmonijas loģiku dzirdes izglītībā. Baltiešu mācītāju tulkotajā versijā “Dziesmiņām..” gan neizdevās izvairīties no neveiklībām muzikālā un literāri gramatiskā akcenta attiecībās. Un tomēr šis krājums, ko Pauls Emīls Šacs bija sakārtojis latviešu bērniem, iezīmēja ceļu, kas perspektīvā veda pretim Cimzes “Dārza puķēm” viņa “Dziesmu rotā”. Savu “Dziesmiņu..” priekšvārdā Šacs rakstīja: “Mēs nu tā domājam, ka šīs dziesmiņas dziedot bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku..”. Citiem vārdiem, izdevuma autors apzinājās dziedāšanu kā svarīgu paaudžu garīgās komunikācijas veidu. Kamols bija atritināts, un jau trīs gadus pēc Šaca izdevuma Jelgavā nāca klajā Baldones mācītāja Frīdriha Šāka (Schaack, 1804–1857) “Dziedāšanas skolas grāmatiņa”[iv] – pirmā zināmā mūzikas ābece un solfedžo kurss latviešu bērniem. Uzziņas avoti: [1] Krājums glabājas LNB Reto grāmatu krātuvē, RL2/2407. [21] A. Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987, 120. lpp. [3] Jānis Ruģēns (1817–1876), nākamais dzejnieks, tolaik bija nesen absolvējis Cimzes skolotāju semināru. [4] Publicēta Latviešu Literārās biedrības izdevumā: Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Litterärischen Gesellschaft, Bd. 9, St. 3. Mitau: Steffenhagen & S., 1848. effenhagen & S., 1848.

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Laulība starp vīrieti un sievieti Dievam ir īpaša un svēta tāpēc, ka tā attaino Dieva attiecības ar cilvēkiem. Tulko Tomass Šulcs. 14.04.2024.

Ja mēs uzticamies Dievam, tad mūsu ticība vairs nav nasta. Tas vairs nav smags un neauglīgs darbs, kas mūs ierobežo un nolaupa prieku, bet gan tīkams un baudāms darbs, kā tas bija Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas. 17.03.2024.

Pilāts viņiem teica: Ko jūs gribat, lai es daru ar jūdu ķēniņu?” Bet tie kliedza: "Sit viņu krustā!" Bet Pilāts viņiem teica: “Ko tad Viņš ļaunu ir darījis?” Tomēr viņi vēl skaļāk kliedza: “Sit Viņu krustā!”. Mk 15, 12-13 Tā kliedz pūlis, pieprasot Jēzus nāvi. Bet no nāves soda Kristus krustā sišana kļūst par upura revolūcija. Bez fundamentālas izjukšanas, pārrāvuma un pārveidošanās ir grūti kļūt pašam par sevi. To simboliski apraksta vārds upuris. Piemēram, cilvēces progress un politisko procesu attīstība nav iedomājams bez zināmiem satricinājumiem. Pastāv viedoklis, ka mīlestība ir pāri visam, bet tiek aizmirsts, ka ikviena ilgtspējīga mīlestība ietver pašatdevi, kas raksturo upuri. Hēgelis saka, ka mīlestības iekšējā struktūra ir upurgatavība. Ar to saprotot savstarpēju sevis dāvāšanu, nevis sevis bezcerīgu pakļaušanos kāda dominancei vai varai. Upuris un pašatdeve nav pašmērķis, bet tās savā ziņā ir dabiska sevis aizmiršana, mīlot otru. Modernā cilvēka skepticisms, domājot par upuriem, ir redzams tajā, kā tas tiek saprasts. Piemēram, kā brīvprātīga atteikšanās no kaut kā laba un vērtīga. Taču atteikšanās ir tika viena daļa no upura un pat ne primārā. Protams, upurēšana kā darbība ietver nepieciešamību atdot kaut ko vērtīgu. Atdot kaut ko savas būtības. Taču tas ne vienmēr uzreiz nozīmē sevis mērdēšanu vai pat atteikšanos no kaut kā. Upuris nevar tikt reducēts uz sevis noliegšanu. Upuris tiek interpretēts dažādi un šķietami pretējos veidos, piemēram, pirkums, dāvana, noliegums, atlīdzība, godināšana, izpirkums, barteris, likvidēšana, apmaiņa, komūnija, piedošana un atdzimšana. Kristietībā upuris ietver darbības, kas uzreiz neasociējas ar upuri, piemēram, slavēšanu, pateicību, lūgšanu, liecību, miera veicināšanu, veltīšanos Dievam un tā tālāk. Garīgajā, simboliskajā nozīmē caur upuri notiek izmaiņa, tas nav vis, lai samierinātu dievus, bet gan lai veicinātu upura devēja garīgo stāvokli. Citā nozīmē upuris norāda uz personas pilnveidošanās centieniem, tādējādi pārejot no nāves dzīvē. Upurim piemīt zināms graujošs spēks, jo tas, ko upuris sola, nevar būt vienkārši dabiskas evolūcijas process vai turpinājums kaut kam. Tādēļ rituālā upurēšana komunicē gudrību, kas sniedzas pāri ierastām racionālajām struktūrām un idejām. Tas konfrontē ilūziju, ka piepildījums var notikt bez būtiska pārrāvuma un atdzimšanas jeb augšāmcelšanās. Upuris norāda uz pilnīgu transformāciju, nevis vienkāršu attīstību. Nav iespējams no laicīguma ieiet mūžībā un palikt neskartam. Sastapšanās ar Dievu, kas ir citāds, nevis cilvēcisks, ietver pārveidošanos, ko var aprakstīt tikai kā pāreju no dzīves uz nāvi un augšāmcelšanos. Nāves upuris norāda uz dzīves trauslumu un tieši tādēļ uz tās dārgumu. Upuris dod laicīgumam neizzūdošo dzīvības formu. Kalvārija ir slepkavības vieta, kur līdzīgi kā uz seno laiku upuru altāriem lija asinis. Bet vienlaikus tā ir augstākā labuma un uzvaras vieta. Kristietība saka, ka Jēzus mira taisnības un draudzības dēļ. Tā bija viņa draudzība un solidaritāte ar tiem cilvēkiem, sievietēm un vīriešiem, kas atradās uz robežšķirtnēm pareizajā sabiedrība, tos saucot par tādiem, kas nemaz nav personas. Tomēr Jēzus personā tie, kas tiek saukti par zemes padibenēm, iegūst savu vietu, cieņu un slavu. Jēzus darbība atmasko valsts varas, politiskās varas brutalitāti. Ja civilizācijas dzimšana notiek caur izstumšanu, noliegšanu un nepieņemšanu, tad Jēzus šo apspiedošo režīmu apgāž. Akmens, ko namdari atmeta kļūst par stūrakmeni jaunai attieksmei, jaunam režīmam. Dievišķais likums kļūst graujošs, jo taisnība un patiesība konfrontē autoritāšu pašizolējošo varu. Autentiska vara ir kara stāvoklī ar status quo. Tiek uzskatīts, ka nekas, kas ir patiesi uzticīgs, ievainojams un trausls nevar būt spēcīgs. Taču savā trauslumā cilvēki var iegūt lielāko vērtību, atdodot savu dzīvi par otru. Kas ir tavi upuri? Un kā tie ir mainījuši tevi un apkārtni? Pārdomas sagatavoja jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs

“Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis.” Jņ 12, 32 “Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis”, saka Kristus. Ko tas nozīmē? Lai mēs varētu būt kopā ar Jēzu un Viņu iepazīt, Viņam pašam mūs jāpievelk pie sevis. Atcerēsimies, ka Dievs pirmais mūs ir mīlējis un joprojām mīl mūs kā pirmais. Tādēļ arī mēs varam atbildēt ar mīlestību. Viņš mūs mīl, ļauj mums ieraudzīt un sajust Viņa mīlestību, un no šīs “primārās” Dieva mīlestības kā atbilde var dzimt mīlestība arī mūsos. Tātad Kristū mīlestība vairs nav bauslis, bet gan atbilde uz mīlestības dāvanu, ar kādu Dievs nāk pie mums. Visas mūsu pūles – labu ceļvežu meklēšana, radikāla cīņa ar grēku vai Dieva izvirzīšana pirmajā vietā – tas ir par maz, lai vadītu mūs uz dzīvām attiecībām ar Dievu. Mēs nevaram nopirkt Dieva dāvanas ar saviem labiem darbiem. Mēs bieži vien domājam: ja es kaut ko došu Dievam, tad arī Viņš dos man. Taču Dievs ir mūsu Tēvs un Viņš vienmēr ir pirmais, kurš dāsni mūs apber ar savām dāvanām. Bet ir viens būtisks nosacījums, ja mēs dalāmies ar citiem. Visu, ko esam saņēmuši, esam saņēmuši arī priekš līdzcilvēkiem. Svētā Gara dāvanas mums tiek dotas, lai mēs ar tām kalpotu citiem – sabiedrības kopējam labumam. Ja mēs atsakāmies to darīt, ja negribam dalīties ar citiem un negribam piedot, tad aizslēdzam savas sirds durvis Kungam. Mūsdienu sabiedrībā pieaug tendence noslēgties, ierauties sevī, aizslēgt durvis, caur kurām Dievs ienāk pasaulē. Kristietība ir Labā vēsts, jo tā nes sevī apsolījumu, mīlošā Dieva pieredzi, kurš neatstāj mūs vienus dzīves izaicinājumos. Kā lūgšanā teica svētais Augustīns: “Dievs, dod man, ko pavēli un tad pavēli, ko Tu gribi.” Kad Dievs dod man spēku, tad varu izpildīt visu, ko Viņš vēlās. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu. Vai jautāju citiem cilvēkiem par Viņu? Vai mācos no viņiem Dieva ceļus? Vai cīnos ar grēku un vai Dievs tiešām ir pirmais un svarīgākais dzīvē? Dārgie draugi, ļausim Dievam mūs pārsteigt ar savu mīlestību! “Kad Es tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis.” Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

“No pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: “Viņš patiesi ir pravietis!” Citi teica: “Viņš ir Kristus – Mesija!”.” (Jņ 7,40-41) “Kas man ir Jēzus? Kādu vietu Viņš ieņem manā dzīvē?” Šis ir ļoti personisks jautājums, ko Kristus uzdod arī katram no mums. Viena lieta ir zināt, ka Viņš bija Jēzus no Nācaretes; cita lieta ir ticēt, ka viņš ir “mans Kungs un mans Dievs.” Jēzus ne tikai māca, bet arī glābj. Viņš ne tikai fiziski dziedina, bet arī piedod grēkus. Viņš ne tikai atver aklajiem acis, bet arī garīgi augšāmceļ mirušos. Viņa sludinātais Vārds ne tikai informē, bet arī veido, ne tikai izskaidro, bet arī darbojas. “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Otrais virziens Dieva meklējumu ceļā ir saistīts ar to, ko Jēzus teica grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt. Jēzus uzreiz, nekavējoties izvirza augstas prasības. Viņš saka: kas grib Man sekot, tam tas jādara radikālā veidā. Ja meklēsim kompromisus, tad nekas nesanāks. Tāpat notiek arī mūsu ticības dzīvē. Dievu patiesi atrodam tad, kad pieņemam lēmumu būt ar Viņu gan priekos, gan bēdās. Diemžēl daudzi no mums gadiem ilgi nāk pie grēksūdzes ar vieniem un tiem pašiem grēkiem, un, lai gan mēs sakām, ka gribam atgriezties, tomēr darām ļoti maz, atstājot sev dažus ērtus grēkus. Bet Jēzus skaidri saka: “Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens.” Ticības dzīvē ir jāmirst grēkam un visām pārējām lietām, kas neatbilst Jēzus mācībai. Nesen kardināls Ranjero Kantalamessa vadīja gavēņa rekolekcijas Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš norādīja, ka katram no mums ir kāds grēks, pie kura esam pieķērušies. Un pat tad, ja mēs tajā atzīstamies grēksūdzē, tomēr mūsos nav stingras apņemšanās, lai no tā atteiktos. Biogrāfiskā darbā “Atzīšanās” (Confessiones) svētais Augustīns raksta par savu cīņu, lai atbrīvotos no seksuāla grēka. Viņa dzīvē bija tāds brīdis, kad viņš lūdza Dievu, sakot: “Kungs, dāvā man šķīstību un atturību!” Bet kāda cita balss sacīja: “Bet ne tagad!” Tomēr pienāca brīdis, kad viņš pats sev sacīja: “Kāpēc tikai rīt, kāpēc ne tagad?” Viņš pats sev pateica: “Pietiek”, un tad jutās brīvs. Paskatīsimies uz savu dzīvi un izvērtēsim, vai mēs cīnāmies ar grēku un vai esam pieņēmuši lēmumu ierādīt Dievam pirmo vietu dzīvē? Kad Dievs ir mūsu dzīves centrā, tad viss kļūst iespējams. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus. Tad daži no jeruzalemiešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.” Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.” Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Jņ 7, 1-2,10,25-30 Šīs dienas Evaņģēlija fragments stāsta par Jeruzalemes iedzīvotājiem, kuri strīdējās par Jēzus personu un daudzi bija pārliecināti, ka Viņu pazīst. Taču Jēzus mēģina atvērt viņiem acis un atklāt patiesību, sacīdams: “Jūs nepazīstat ne mani, ne manu Tēvu, kurš mani ir sūtījis” (Jņ 8,19). Bībelē iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko zināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības. Daudzi kristieši, īpaši jaunieši, mums, garīdzniekiem, bieži vaicā: “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Jāņa evaņģēlijā ir trīs ceļi, kas ved tuvāk Dievam. Pirmais – Evaņģēlijā minētie cilvēki, kuri vēlējās satikt Jēzu, vispirms bija daudz dzirdējuši par Viņu. Te nav runa par to, ka mums ir vajadzīgi starpnieki, lai veidotu attiecības ar Dievu, bet gan par to, ka daudz vieglāk un ātrāk mēs varam Viņu atrast un iepazīt, ja kāds mums kaut nedaudz pamāca par attiecībām ar Dievu. Reiz Kiko Arguelo, Neokatehumenālā ceļa dibinātājs, sacīja: “Neviens nekļūs par kristieti, ja nesatiks citu patiesu kristieti.” Pirmā lieta, kas mums jādara, meklējot Dievu, ir jāatrod gudrs ceļvedis, garīgais vadītājs, īsts kristietis, ar kuru varētu parunāt par to, kā būt kopā ar Dievu un kā Viņu iepazīt. Zinu, dažreiz tas nav viegli, jo mūsu draudzēs ar to ir dažādi un bieži vien tas, ko mēs tur redzam, drīzāk mūs attur, nevis iedvesmo meklēt Dievu. Nav vērts ieļaunoties, – tikai jāturpina meklēt. Kaut arī apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, kristīgās dzīves liecība un Baznīcas autoritāte. Garīgās vadīšanas būtība nav veidot emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo atbalstu, kas stiprinātu dialogu ar Dievu. Garīgā pavadītāja lomu varētu salīdzināt ar Jāņa Kristītāja misiju: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man jāiet mazumā.” (Jņ 3,30) Šajā procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, kuru viņš pavada, jāaug ticībā, uzticībā un draudzībā ar Dievu. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

Patiesi, patiesi es jums saku: Kas manus vārdus klausa un tic uz To, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība; un viņš tiesā nenāk, bet no nāves pāriet dzīvībā. Jņ 5, 24 Ļoti bieži domājam, ka pateicoties mūsu ticībai un paklausībai Dievam varam sev garantēt labklājību: labu veselību, ilgu un bagātu dzīvi, laimi. Jēzus tomēr runā par citu realitāti: klausīt Viņa vārdus un ticēt tām dod daudz vairāk, jo tās sargā mūs no tiesas un no mūžīgas nāves. Tiesa nozīmē ne tikai mūsu darbības morālo novērtējumu bet attiecas uz ticību. Kam es ticu? Dievam, kas man ir radījis un grib mani izglābt, vai savai pilnībai, kura ir arguments, lai Dievs man atalgotu ar laimi? Tie, kuri bija pārliecināti par savu pilnību beigu beigās piesprieda Jēzum nāves sodu. Bet pateicoties savai uzticībai Tēvam Jēzus no nāves augšāmcēlās jaunai dzīvei un šo jaunu dzīvi Viņš var dot arī mums. Vai gribam klausīt Jēzus vārdus? Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Āmen. Pārdomas sagatavojis t. Tadeušs Cieslaks, jezuīts

Jēzus redzēja viņu guļam (…) un viņam jautāja “Vai tu gribi kļūt vesels?” Jņ 5, 6 Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs sastopam Jēzu pie Betsata dīķa. Tā vieta drīzāk atgādina lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļu: “Tur gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto” un tur iegāja Jēzus. Tas ir ļoti interesanti, ka Jēzus vienmēr ir tur, kur ir kāda problēma. Visur tur, kur kāds ir “jāatbrīvo”, vai tur kur cilvēki ir jādara laimīgāki, mēs vienmēr Viņu tur atradīsim. Bet farizeji domāja tikai par to, ka ir sabats. Viņu nepareizā ticība nogalināja garu. Nepareizi bija viņu uzskati. Nav neviena kurlāka par to, kas nevēlas saprast. Brīnuma galvenais varonis slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Viņam Jēzus jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Viņš jau ilgāku laiku centās, bet nebija sastapis Jēzu. Beidzot atradās Cilvēks. Piecas nojumes piepildīja Mācītāja balss, izsakot vārdus: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Tas notika vienā mirklī. Jēzus balss ir Dieva balss. Tanī vecajā paralizētajā cilvēkā, kas jau bija noguris no savas bezcerības, viss kļuva jauns. Vēlāk svētais Jānis Hrizostoms teiks, ka Betsatas dīķī slimie tika dziedināti miesā, un kristības sakramentā atjaunojas dvēselē; tur tas notika tikai dažreiz un vienam slimajam. Kristības sakramentā uz visiem laikiem un visi. Abos gadījumos Dieva spēks atklājas ūdenī. Vai bezpalīdzīgais paralizētais pie dīķa tev neatgādina pašam savu nespēju darīt labu? Kā vēlamies risināt paši pārdabiskas lietas? Vai neredzi katru dienu ap sevi bariem paralizēto, kuri daudz “dara”, bet nespēj atbrīvoties no savas slimības? Grēks paralizē, saista, nogalina. Mums vajag pacelt savas acis uz Jēzu. Tas ir nenovēršami, lai Viņš – Viņa žēlastība – iegremdētu mūs lūgšanas, grēksūdzes, gara atvērtības ūdeņos. Tu un es varam būt mūžīgi paralizēti, vai arī kļūt par gaismas apustuļiem un rīkiem. Domas par Evaņģēliju “Kad grēkojam, mums nav līdzības pašiem sev, jo Dievam nav līdzības grēkam. Bet, ja mēs neesam bez grēka, vismaz tanī būsim līdzīgi Dievam, ka mums nepatiks tas, kas nepatīk arī Viņam” (sv. Augustīns) “Baznīcas durvis vienmēr ir atvērtas. Tā ir Jēzus māja, un Jēzus aicina. Ko Jēzus dara ar ievainotiem cilvēkiem? Vai viņus rāj? Viņš to nedara, bet ņem viņus savos apskāvienos. Un tāda ir žēlsirdība” (Francisks). “Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzina cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzu cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un viņu notiesāja kā zaimotāju” (KBK 594). Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Sestdienas rītu iesākām kopā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektori un redaktori Sanitu Jembergu. 4. martā Mihaila Čehova teātrī "Re:Baltica" žurnālistes un aktieri sniedza skatītājiem vienreizēju iespēju noskatīties izrādi, kas tapusi no stāstiem, kas aktualizējušies seriāla "Sķelšanās" veidošanā. Sanita un citas kolēģes arī iepriekš saskārušās ar naidīgiem komentāriem un draudiem internetā, tāpēc runājam par mūsu sabiedrības agresijas līmeni, uzbrukumiem žurnālistiem, žurnālista spēju un vajadzību būt drosmīgiem, pašcenzūru un citām aktuālām tēmām, kas skar mūsu visu ikdienu. Anete Ašmane-Vilsone: Pašcenzūra varētu parādīties arī žurnālistu vidē, jo arī viņi mēdz saņemt dažādus uzbrukumus gan sociālajos tīklos un interneta vidē, gan pat klātienē. Sanita Jemberga: Latvijā klātienē tādu gadījumu, paldies Dievam, ir ļoti, ļoti maz. Mums "Re:Baltica" sanāk satikt un strādāt kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, un dzirdot, kas notiek, piemēram, Centrālāzijas vai pat dažās tā saucamajās Eiropas valstīs, sapratu, ka pie mums viss ir labi. Manuprāt, pašcenzūra jau ir iestājusies. Viens no iemesliem, kāpēc jutos spiesta uzrakstīt seriāla “Šķelšanās” scenāriju, bija tas, ka cilvēki, arī žurnālisti, vairs neiet meklēt visus viedokļus. Viņi paši zina, ka ja viņiem būs nepareizie viedokļi, kas nesakrīt ar meinstrīmu, viņi vienkārši internetā "atrausies". Nevienam negribas katru dienu klausīties, cik tu esi slikts un nepareizs, kā tu nemāki neko darīt,... Cik korumpēts esi un kas tev maksā vai nemaksā. Jā, un kas tik tu neesi. Es vienmēr saku - jā, maksā Kremlis, maksā Soross, paskatos kontā - kur tā nauda? Kā nav, tā nav visus šos gadus (smiekli). Bet pašcenzūra eksistē, un man to ļoti negribas. Es esmu tieši tik jauna, lai nebūtu piedzīvojusi tos padomju gadus, kad cilvēki tajā nonāca. Sāku strādāt žurnālistikā  neilgi pēc tam, kad bijām atguvuši brīvību. Kad skatos uz viedokļu dažādību un spēju runāt tajā laikā, kas arī ir ļoti trausls, un salīdzinu ar tagadējo, man liekas, ka… Nav foršs tas virziens. Ja nav dažādu viedokļu, tad nav arī dažādu domu, un beigās visi domā, ka ir kārtībā. Bet nav. Teicāt, ka klātienē žurnālistiem reti uzbrūk, bet sociālie tīkli un internets gan… Arī “Šķelšanās”, dažādi sabiedrisko mediju portāli, kas ir izcēluši konkrētas mazāku sabiedrības grupu problēmas. Kā ar to cīnīties? Manās rokās nonāca Filipa Bampa raksts par to, ka žurnālistiem jāiemācās sevi aizstāvēt. Gan raksta sākumā, gan raksta beigās viņš onāk pie secinājuma, ka neviens nezina, kā to izdarīt. Tas ir lielisks jautājums, jo arī pati esmu ilgstoši ignorējusi šos uzbrukumus žurnālistiem, sabiedriskajiem medijiem un "Re:Baltica", domājot, ka “nu, labi, ir citas lietas, ar ko nodarboties, nekā cīnīties ar idiotismu”. No otras puses, tu jau redzi, no kurienes tie uzbrukumi nāk. Pamatā tie nāk no, pirmkārt, politiķiem vai wannabe politiķiem, kuri šādā veidā mēģina pārliecināt pārējo sabiedrību, ka medijiem nevar ticēt, bet viņiem var. Vienā no “Šķelšanās” sērijām parādās tas, kā tiek būvēta šī alternatīvā realitāte, pilnīgi pretēja tam, kas patiesībā notiek. Mērķis ir ne jau konkrētie žurnālisti, bet žurnālistika kā tāda, pateikt, ka tai nevar ticēt. Bet, ja nevar ticēt žurnālistikai, kur tu to uzticamo informāciju iegūsi - internetā, no tīkliem? Mēs esam sapratuši, ka, pirmkārt, ir jāstāv pretī un solidāri jāaizstāv savi kolēģi, bet viņi ir arī jākritizē tad, kad ir, par ko, lai nav sajūtas, ka tā ir noslēgta kasta, kuru nedrīkst kritizēt. Otrkārt, mums jāskaidro, kā žurnālistika strādā. Mēs to pieņemam par pašsaprotamu, ka cilvēks saprot, kā un kāpēc top ziņas, un to mēs "Re:Baltica" darījām arī seriālā “Karmas latvieši”, kas bija pirms “Šķelšanās”, kas bija vienkārši tāds šarlatānu seriāls (smiekli). “Šķelšanās” tiek rādīta redakcija Daugavpilī, kur redzams, ko cilvēki nāk mums stāstīt, kā tas tiek apstrādāts un kā mēs ejam meklēt komentārus. Ļoti bieži ir reakcija “mediji mums to nestāsta”. Tu nevari pastāstīt to, uz ko tev neatbild. Bet man jāsaka, ka mēs iegūstam ļoti lielu iedvesmu un atbalstu no cilvēkiem, kuri mums raksta vēstules gan e-pastā, gan sociālajos tīklos, tāpēc man ir šis lūgums - ja cilvēkam patīk, ko žurnālisti dara, tad, lūdzu, neklusējiet, mums tas ir svarīgi! Mums nav svarīgas tās balvas, bet tas, ka kādam ir vajadzīgs tas, ko mēs daram. Kad saņem to, tad domā “nu labi, lai tie anonīmie varoņi internetā bļaustās, bet reālam cilvēkam tu esi vajadzīgs”, un kamēr ir šī sajūta, tikmēr, es domāju, var strādāt.

Es jums saku: “ Viņš aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs nē, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts." /Lk 18, 14/ Šodienas Evaņģēlija fragments stāsta mums par lūgšanu. Par manām attiecībām ar Dievu. Tā var būt pašapmierināta lūgšana, kur viss grozās ap mani un labiem darbiem, kurus esmu paveicis. Tad centrā esmu es pats. Vai arī pazemības pilna lūgšana, kura ir vērsta uz Dievu un pilna pateicības par Viņa vadību un dāvanām. Tad es esmu patiess Dieva priekšā un centrā ir Dievs. Farizejam nav patiesu attiecību ar Dievu, viņš To nav iepazinis tuvāk. Jo uzskaita Dievam savus labos darbus un pie tam paaugstina sevi pāri citiem. Farizejs domā, ka pats ar saviem spēkiem ir to visu sasniedzis. Sv. Pāvils vēstulē korintiešiem raksta: “Lai neviens savā uzpūtībā nepaceļas pāri otram! Jo kas, tad tevi izceļ? Un kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet ja esi saņēmis, kāpēc tad kļūsti lepns, it kā nebūtu saņēmis”. Gavēņa laiks ir iespēja ieskatīties dziļāk savā sirdī un sirds grēkos, no kurienes viss sākas. Muitnieks pazina sevi un zināja, ka viss labums un piedošana nāk no Dieva. Tāpēc viņa lūgšana bija pazemības un patiesības pilna. Tieši viņš aizgāja attaisnots. Pazemība un patiesība nes līdzi svētību un muitnieks to saņēma. Tāpēc nenocietināsim savas sirdis, bet ieklausīsimies Kunga balsī, kuru var sadzirdēt klusumā! Mēģināsim brīžiem apstāties šajā steigas pilnajā pasaulē un palikt klusumā, lai sadzirdētu Kungu! Un šīs pārdomas es vēlos beigt atkal ar sv. Pāvila vārdiem: “netiesājiet nevienu pirms laika, kamēr Kungs atnāks. Viņš apgaismos to, kas apslēpts tumsā, un atklās siržu nodomus. Tad katrs saņems uzslavu no Dieva.” Jēzu, lēnprātīgais un pazemīgu Sirdi. Veido mūsu sirdis pēc savas Sirds. pārdomas sagatavoja m.Marika

Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. (Mt 18, 23-25) Kungs, vai tas ir par mani? Lai atlīdzinātu manu parādu Tev, būtu jāpārdod viss, kas man ir? Bet man nekas nepieder, esmu mūķene. Ja nu vienīgi mana kailā dzīvība.. tomēr pat tā nepieder man, Tu man to tikai aizdevi uz šīs dzīves laiku, lai saņemtu atkal atpakaļ. Ko tas nozīmē? To, ka esmu parādā Tev visu.. Jā, mēs zinām, ka ķēniņš vēlāk atlaiž parādu, jo kalps viņu karsti lūdz. Bet mēs zinām vēl vairāk. Zinām, ka mūsu parāds tiek atlaists, jo Kāds cits to samaksāja. Samaksāja pilnīgi, neatgriezeniski, Viņš to neatsauks nekad. Bet vai es spēšu to pieņemt? Pieņemt, ka Dievs manis dēļ atdeva Savu Dēlu šausmīgām ciešanām un nāvei, jo cilvēki nepieņēma Viņa atnākšanu, Debesu valstības sludināšanu. Pieņemt Viņa dzīves Upuri par maniem grēkiem. Atzīt, ka šis Upuris bija nepieciešams, ka manu grēku parāds citādi nevarētu tikt izdzēsts un man būtu jāmirst bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Pieņemt, ka Dieva Mīlestība uz cilvēku tika atlīdzināta ar krusta nāvi. Ja es to pieņemšu, to noteikti sajutīs daudzi – visi, kurus uzskatu par saviem parādniekiem. Vismaz tie, ar kuriem eju kopā. Ja man izdosies ieiet Dieva Sirds “loģikā”, Viņa tēvišķās un mātišķās Sirds kustībā, kas labprātāk cieš pati (cik nu par Dievu var sacīt, ka Viņš cieš), nekā redz savu bērnu ciešam, pat ja pelnīti. Bet vai tad var piedot zīdaiņu sadedzināšanu, rīkļu pārgriešanu nevainīgiem cilvēkiem, sieviešu izvarošanu, svešu teritoriju iekarošanu? Man jau gribētos teikt, ka nevar. Bet Jēzus nāve pie krusta ir atbilde – gan man, gan tev. Atbilde uz visu – atbilde uz manu postu, uz cilvēces pagrimumu, uz mūsu nespēju mīlēt, jo mīlēt nozīmē dot, piedot. Bet ko varu darīt es, ja tā mīlēt vēl nespēju? Es sākšu ar pateicību. Par atlaisto parādu un par katru elpas vilcienu, ko esmu parādā Dievam. Pārdomas sagatavoja m. Estere

Saruna ar Kalkutas māsu Klemens Maria .

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Lūdzoties neesiet daudzrunīgi kā pagāni. Viņi domā, ka savas daudzrunības dēļ tiks uzklausīti! Tāpēc nekļūstiet viņiem līdzīgi! Jūsu Tēvs taču zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs Viņu lūdzat. Tāpēc lūdzieties tā: “Tēvs mūsu, kas esi Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes! Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!” Ja jūs cilvēkiem piedosiet viņu grēkus, tad Debesu Tēvs piedos arī jums. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jūsu grēkus.” Mt 6, 7-15 Jēzus lūgšana jeb Tēvs mūsu lūgšana nav vēl viena lūgšana mana kolekcijā: tā izsaka mana dzīves butību un man dot iespēju to īstenot. Kungs Dievs, esi mūsu Tēvs, mans Tēvs! Es izvēlos Tevi, kas esi dzīvības avots, mans Radītājs. Lai tava griba piepildās manī, lai es dzīvotu pilnīgā veidā, prieku būt par tavu bērnu. Lūgšana, ko mēs izsakām Dievam, nav lai Viņš zinātu par mūsu vajādzībām –Viņš to jo zina-, bet lai mēs pielāgotu mūsu sirdi Dieva sirdim. Jo “svētums ir pievienoties Dieva gribai” (G. Džakvinta). Vienīgai īstais lūgums ir lai mēs būtu bērni, kas ir sapulcējuši ap Tēva. Tāpēc ir arī daudz īsām lūgšanām, ko varam izteikts Dievam dienas laikā; piemēram: Es pateicos Tev, mans Tēvs, ka leitas nenotiek pēc mana prāta! Vai Tēvs, tā kā Tu gribi un zini, jo es zinu, ka Tu mani mīli! Dzīvosim to, ko svēt māte Terēze no Kalkutas rakstīja: “Lūgsim Tēvs mūsu lūgšanu! Izdzīvosim to, un tad mēs būsim svēti. Jo tajā ir viss. Dievs, mēs paši, mūsu tuvākais. Ja cilvēks piedod, viņš spēj būt svēts, spēj lūgties. Viss sākas pazemīgā sirdī: ja mūsu sirds būs pazemīga, mēs mācēsim mīlēt Dievu, paši sevi un savu tuvāko. Lūgsimies. Abba, Tēvs, dāvā mums spēju mīlēt Tevi ar tādu maigumu, ar kādu Tevi mīlēja un piesauca Tavs Dēls! Dāva mums žēlastību saprast kaut dzirksti no tās mīlestības, ar kādu Tevi mīlēja Tava meita Marija. Tēvs, Tu pat mūsu matus esi saskaistījis – māci mums paļauties uz Tavu palīdzību. Tēvs, Tu vienmēr dāvā pārpilnībā tiem, kas Tevi lūdz, -dāvā mums žēlastību pilnīgi paļauties uz Tevi. Tēvs, Jēzus Tevi piesauca Ģetzemanes dārzā un uz krusta – esi mūsu spēks ciešanu stundā. Tēvs, lauj mums Tevi uzrunāt ar lūgšanu, kuru mums iemācīja Tavs Dēls. Pārdomas sagatavoja Liliane, Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate

Dievam nav vajadzīgs, lai mēs staigājam apkārt un sakām “Es ticu! Es ticu!” Viņam ir svarīgi, lai mēs arī dzīvojam pēc šīs ticības. 11.02.2024.

Pelnu trešdiena, Sv.Valentīna diena, gavēnis - vai ir kas kopīgs un atšķirīgs. Gavēnis kā mīlestības atbilde Dievam.

Pāvils vēstulē Romiešiem raksta ļoti skaidri un pat skarbi par homoseksuālām attiecībām, bet viņa vārdi izbrīna un izaicina ne tikai tos, kas tās atbalsta, bet arī tos, kas tām pretojas. 04.02.2024.

Ko Tu atbildētu Dievam, ja Viņš Tev piedāvātu izpildīt jebkuru Tavu vēlēšanos? Ko Tu izvēlētos? Šodien iepazīsim 1. Ķēniņu grāmatu Vecajā Derībā, kurā atbilde uz šo jautājumu ir jārod kādam ievērojamam Bībeles varonim.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pēc izraēļa tautas atbrīvošanas no Ēģiptes, viņi noslēdza derību ar Dievu pie Sinaja kalna. Visbeidzot viņi ienāca Apsolītajā zemē. Tur izraēļa tautai vajadzēja būt uzticīgai Dievam un izpildīt Derības baušļus. Soģu grāmata parādīja, kā izraēļa tauta šajā aicinājumā pamatīgi izgāzās. Tas bija morāla pagrimuma laiks. Bija skaidrs, ka izraēla tautai ir vajadzīgi gudri un uzticīgi vadītāji. Samuēla grāmata sniedz atbildi uz šo vajadzību - šeit izraēla tauta pirmo reizi vēsturē tiks pie ķēniņa: No cilšu grupas pār kurām valda soģi, izraēļa tauta taps par vienotu karalisti. Grāmata fokusējas uz 3 galvenajiem varoņiem - pravieti Samuēlu, ķēniņu Saulu un tad Dāvidu. Samuēla grāmatai ir aizraujošs sižets, kas savij kopā šo trīs varoņu likteņus.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

*Norasojiet, debesis, no augšienes, un mākoņi lai nolīst taisnīgo; lai atveras zeme un uzdīgst Pestītāju. /Is 45,8; Adventa IV svētdienas introits (Rorate caeli)/* Visa radība, jo īpaši cilvēks, ilgojas pēc sava Pestītāja. Cilvēktapšanas noslēpuma gaisma jau sāk savu uzvaras gājienu ziemas tumsā līdzīgi kā Augšāmcelšanās uzvaras spēks liek uzsprāgt dzīvībai pavasarī. Jau šonakt atskanēs prieka simfonija, pasludinot Dieva Dēla pazemīgo ienākšanu pasaulē, piedzimstot no Jaunavas jūdu Betlēmē. Bet vēl ir advents, neziņas un gaidu mijkrēslis. Vēl ir klusas cerības piepildīts gaidīšanas brīdis. Brīdis, kurā vēl varam sagatavoties Kristus atnākšanai, Viņa paliekošajai Klātbūtnei. Viņā taču mums tiek dāvāts viss. Un Viņš ir viss mūsos. «Ja gribi apkopt brūci», saka svētais Ambrozijs, «viņš ir ārsts; ja tevi pārņēmis drudzis, viņš ir veldzes avots; ja tevi nospiež ļaunums, viņš ir taisnīgums; ja meklē palīdzību, viņš ir spēks; ja bīsties nāves, viņš ir dzīvība; ja alksti debesis, viņš ir ceļš; ja bēdz no tumsas, viņš ir gaisma; ja meklē ēdienu, viņš ir barība» (De virginitate, 99). Tu vari satikt viņu jaunā veidā Ziemassvētkos. Nedz tu, nedz Viņš nebūs jauni. Tomēr veids, skatiens, attieksme — viss, ko ļausi Viņam tevī pārveidot — var būt jauns. Satikt Kristu Baznīcas klēpī, teiktu svētais Ambrozijs. Eiharistijā, cilvēkos, kas sēdēs tev blakus dievnama solā, bet arī cilvēkos, kas sēdēs ar izstieptu roku pie dievnama. Jā, cilvēktapušais Vārds ir šeit — otrā tev līdzās. Tie ir Ziemassvētki. Šonakt vai rīt tu stāvēsi pie Betlēmes atveidojuma savas draudzes dievnamā, bet ko tu teiksi Dievam, kurš tik ļoti steidzās tev pretī? Ko Viņam dosi, ko lūgsi no Viņa? Prātā nāk luterāņu teologa un dzejnieka Paula Gerharda XVII gadsimtā sarakstītā Ziemassvētku dziesma Ich steh an deiner Krippen her: «Pie tava šūpļa stāvu es, tu avots, pilns ar prieku. Ak Jēzu, saņem, ko sirds nes, To neturi par nieku! Es dodu, ko man iedevi, šo prātu, sirdi, dvēseli, - To saņem labis prātis!». Latviski dziesmas beigas vācbaltu mācītājs Liborijs Depkins atdzejojis ar vārdiem «Še mana sirds - to dodu». **«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, nāc arī tu Viņam pretī!**

*Ak, tautu Karali un viņu gaidītais, stūrakmens, kas apvieno abus vienā: nāc un glāb cilvēku, ko veidoji no zemes. /22. decembra vesperu Magnificat antifona/* Kristus — stūrakmens, kas sevī apvieno jūdu un pagānu tautas, veidojot vienu vienīgu Baznīcu, garīgu celtni, kas balstīta Viņā – akmenī, ko namdari atmeta. Jēzū visi cilvēki kļūst brāļi, neskatoties uz savu etnisko izcelsmi, nacionālo piederību vai valodu, kurā runā. Vārds top, atskan pasaulē, nosaucot arī mūsu katra vārdu. Šajā orķestrī katram instrumentam ir sava funkcija un vērtība. Katra instrumenta, tāpat kā visa orķestra, daiļums neatklājas tad, ja katrs atskaņo kaut ko savu, bet gan tad, ja katrs ir pakārtots skaņdarbam. Advents ir brīdis, kad katrs var noskaņot savu instrumentu, lai piedalītos lielajā simfonijā. Pēdējās dienās pirms Ziemassvētkiem varam mēģināt izdarīt ko šķietami neiespējamu: vingrināties klusumā. Jēgpilni pavadīt mirkli pirms pasaules kņadā atskanēs cilvēktapšanas simfonija. Romāno Guardīni reiz rakstīja, ka klusums ir priekšnoteikums, lai varētu atpazīt patiesību un arī, lai varētu to pasludināt: «vārds ir būtisks un iedarbīgs tikai tad, ja dzimst no klusuma… Klusums atver iekšējo avotu, no kura izšalcas vārds» (Il testamento di Gesù, Vita e pensiero, Milano 2005, 35-36). Un citviet viņš norāda, ka klusums ir vienīgais priekšnoteikums, lai mēs varētu būt konstruktīvi: «Vienīgi klusumā var veidoties kopiena, vienīgi klusumā var celt Baznīcu» (Ibidem, 34). Šajā klusumā ieskanas paļāvības un pateicības dziedājums — Marijas Magnificat, uzticīgās kalpones dvēseles līksme: «Augsti slavē Kungu, mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā. Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds!» «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tava un mana dvēsele varētu gavilēt. **Šodien tev ir iespēja radīt savu personīgo Magnificat - pateicības un paļāvības himnu Dievam.**

*Ak, Dāvida Atslēga, Israēļa nama scepteris, kas atver, un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt: nāc, atbrīvo ieslodzīto, kurš sēž tumsības un nāves ēnā. /20. decembra vesperu Magnificat antifona/* Nav tiesa, ka tam, kurš tic, nav jautājumu. Tāpat nav tiesa, ka Dievs neatbild. Lūgšanā mums jāatgūst patiesa dialoga dinamisms, vienlaikus atzīstot, ka Dievs ne vienmēr saka to, ko mēs labprāt gribētu dzirdēt, tomēr Viņš vienmēr saka patiesību. Kaut kas patiess ir daudz vērtīgāks par simtiem izdomātu stāstu. Maz ko līdz viegli mierinājuma vārdi; ir jāpaļaujas tik lielā mērā, lai varētu kopā ar Mariju teikt: «Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda». Gaidīt, lai satiktos ar Patiesību: cilvēktapšanā un laiku beigās. Satikt Patiesību savā ikdienā un savā vēsturē — tā ir pārveidojoša pieredze, kas ir iespējama dialogā starp Dievu un cilvēku. Vārdos esam gatavi paļauties, tomēr ikdienā, sastopoties ar šīs paļāvības konkrētajām konsekvencēm, varam no tām nobīties. Atkārtojot Marijas vārdus — lai man notiek pēc tava vārda — mums jābūt gataviem, ka šis vārds ne vienmēr būs mums tīkams, ka šis vārds būs prasīgs, ka tas būs kā atslēga, kas atver un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt. Svētajam brālim Šarlam no Jēzus (Šarls de Fuko) pieder kāda paļāvības lūgšana, kuru, iespējams, pazīstam: «Mans Dievs, es uzticos Tev, dari ar mani, ko vien gribi. Lai arī ko Tu ar mani darītu, es pateicos Tev. Es esmu gatavs uz visu, es pieņemu visu, lai tikai Tava griba piepildās manī un visā Tavā radībā, tad es nekā vairāk nevēlos, mans Dievs». Atkārtojot šīs vai arī līdzīgas lūgšanas vārdus ikdienā, kādā brīdī var piemeklēt šaubas un pat bailes, vai es patiešām esmu tam gatavs. Būt gatavam, ka Kungs ne vien atnāks, bet arī paliks ar mums. Būt gatavam Nācaretes pieredzei: ŠEIT Vārds ir tapis Miesa. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tevi pārveidotu. **Šodien tu vari pārdomāt, kā un kādus jautājumus tu uzdod Dievam: neticības un skepticisma raisītus vai arī ilgu un dzīvības piepildītus.**

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Dzīvo ātri, baudi un priecājies, nekam pārāk nepieķeries, jo it visam ātri var pienākt gals – šīs izjūtas bija labi pazīstamas daudziem pasaules kara postu, nāvi un iznīcību piedzīvojušajiem. 20. gadsimta 20. gados vecie kārtu un dzimumu kanoni zaudēja nozīmi. Karā savu morālo un nereti arī fizisko spēku apliecinājušās sievietes drosmīgi grieza īsus matus, krāsoja spilgtas lūpas un acis, greznākajās dinejās viņas varēja sastapt, arī tērpušās 30. gadu sākuma modernākajā "sieviešu uzvalkā" – smokingā ar kravati. Sievietes pašas kļuva par naudas pelnītājām, un daudzos gadījumos – arī ģimenes galvenajām apgādniecēm. "Mūsu laikos laimīgas laulības sastopamas ļoti reti, jo cilvēki dodas laulībā visdažādāko motīvu dēļ, kas reti sakrīt ar to, kas būtu vajadzīgs laimīgai laulības dzīvei. Vairums jaunavu precas, lai sagādātu sev bezrūpīgu un bezbēdīgu dzīvi. Vīrieši parasti dodas laulībā tā sauktās mīlas dēļ un bieži arī – kā jaunavas – aprēķina dēļ. Lai nu kā – nelaimīgas laulības ir parasta, lai gan ļoti bēdīga parādība," 1926. gada 20. augustā rakstīja izdevums "Sieviete". Preses izdevumi analizēja pretējā dzimuma iekarošanas taktiku un apdraudējumus laulībai, neskopojās ar visdažādākajiem novērojumiem un padomiem.  "Modernai sievietei ir divi bērni, zēns un meitene. Abi vēl mazi. Vīrs strādā bankā, arī viņa pati strādā līdzīgu darbu – teiksim, turpat ir rēķinvede," tā jaunā laika parādību 1931. gada 24. janvārī izdevumā "Modernā Sieviete" raksturo Paula Jansons. Viņa arī turpina: "Viņa strādā kopā ar vīriešiem, kas ir vecāki par viņu  un kuriem daudz vecākas sievas nekā viņa. Tad nu kādu dienu modernās sievietes skaistums, viņas krāsotās lūpas, kas zied un smaržo kā mākslīgās zīda papīra magones, savaldzina bankas direktoru." Ja kādu nosauca par "modernu sievieti", tas parasti nebija uzskatāms par komplimentu. Jo Latvijas sabiedrība, kuras lielākā daļa (vismaz 60%) dzīvoja un strādāja laukos, savā būtībā bija un palika dziļi patriarhāla, un apzīmējums "modernā sieviete" asociējās ar jaunlaikiem raksturīgo pagrimumu un tikumu zudumu. Tomēr viens no pirmajiem darbiem, ko karstos strīdos paveica jaunās valsts likumdevēji, bija būtiskas izmaiņas Laulības likumā, ieviešot civillaulību iespēju – turpmāk pašām galvenajām saitēm varēja vienoties ne vien baznīcā garīdznieka klātbūtnē, bet arī civilaktu reģistrācijas nodaļā. Savukārt lai izšķirtos, pietika tikai pierādīt, ka laulātie trīs gadus dzīvo šķirti. Vēlāk tas Latviju padarīja par vienu no šajā ziņā progresīvākajām valstīm, par "precēšanās un šķiršanās Meku", kur laulības slēdza un šķīra arī daudzi ārzemnieki. 1938. gadā skandālu Rīgā raisīja itāļu grāfa Emanuela Kastelbarko prāva, kurš bija izmantojis Latvijas liberālo šķiršanās likumu, lai tiktu vaļā no pirmās sievas un apprecētos ar savu kaislību – slavenā diriģenta Arturo Toskanīni (1867-1957) meitu Valiju. Pirmajai sievai tomēr izdevās pierādīt, ka abi nav dzīvojuši šķirti trīs gadus, un tā nu grāfs izrādījās par divsievi un beigās pēc vairākām prāvām bija spiests šķirties no savas jaunās mīlas.  1921. gadā pieņemtais likums tika vērtēts dažādi. Aspazija no Satversmes sapulces tribīnes pauda: "Liels solis progresa ceļā, lēciens pāri veciem laikiem." Pretējās domās bija latgaliešu pārstāvis Francis Trasuns uzsverot, ka "šis likums vajadzīgs tiem, kas Dievam netic, baznīcā neiet un bērnus grib audzināt nevis kristīgās ticības garā, bet pēc savas ētikas". 1925. gada 1. maijā žurnālā "Sieviete" pārdomas par laulības krīzes cēloņiem pauda Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes dekāns Voldemārs Maldonis: "Tagad mēs redzam, ka ne tikai vīri vien, bet arī daudzas sievas laužas ārā no ģimenes apkampieniem. Krogi, viesnīcas, restorāni mudž vien. Tur domā prieku atrast mūsu ģimenes "galvas" un "sirdis", dzerdami, smēķēdami, tērzēdami. Jau restaurācijās un biedrību zālēs dzer kristības, kāzas un bēres. Ģimenes telpas par klusu nervozajam "kultūras cilvēkam". Bet mēs lai neaizmirstam – laime mīl klusumu." 1921. gada 25. aprīlī vien Rīgas apgabaltiesas 1. Civilnodaļā aiz slēgtām durvīm tika iztiesātas 39 laulību šķiršanas lietas, tāpat arī Liepājā un citur ārpus Rīgas. Bet 1935. gada 31. janvārī laikraksts "Rīts" vēsta – katrs piektais cilvēks Latvijā vienkārši neprecas. Par vecpuišu nodokli, kas parādītos kā īpaša progresīva likme ienākumu, mantojuma u.c. nodokļiem, sāka spriest jau 20. gadsimta 20. gadu vidū, bet jo sevišķi šis jautājums aktivizējās saimnieciskās krīzes laikā, kad neprecētie dabūja ciest no lielākiem algas atvilkumiem: vecpuiši un vecmeitas, arī šķirteņi un bezbērnu pāri, kas nedeva ieguldījumu tautas "dzīvā spēka" vairošanā, kļuva par iedzīvotāju kategorijām, kam pienācās valstij vairāk dot un mazāk ņemt...

*Nebīsties, es nāku tev palīgā. /Is 41, 13. Adventa II nedēļas ceturtdienas pirmais lasījums (Is 41, 13-20)/* Advents ir ne vien pacietīgas cerības brīdis liturģiskajā gadā, bet arī raksturo visu kristieša eksistenci. Mūsu dzīvei ar Dievu piemīt kaut kas no adventa: mēs gaidām ar cerību Kunga atnākšanu visjaunākajā dienā. Ticība ir memoria futuri, atmiņa par nākotni, un tādēļ ir cieši saistīta ar cerību. Skatījums, kādu dod ticība, būs vienmēr saistīts ar uz priekšu veicamo soli: ticība redz tādā mērā, kādā tā mēro šo ceļu, un kādā ienāk Dieva Vārda atvērtajā telpā. Ticība, ciktāl atbilde Vārdam, vienmēr būs atcerēšanās akts. Tomēr šī atmiņa nefokusējas pagātnē, bet, esot atmiņa par apsolījumu, kļūst spējīga atvērt nākotnei, izgaismot soļus dzīves ceļā. Ticība saprot, ka vārds, kaut kas ārēji īslaicīgs un pārejošs, uzticīgā Dieva izteikts, kļūst pilnīgi drošs un nesatricināms. Ticība uzņem šo Vārdu kā drošu klinti, uz kuras ir iespējams būvēt kā uz drošiem pamatiem. Dieva un cilvēka uzticība. Svētais Augustīns to skaidros sekojoši: „Uzticīgs cilvēks ir tas, kurš tic Dievam, kurš apsola; uzticīgs Dievs ir tas, kurš dāvā to, ko ir apsolījis cilvēkam” (sal. Lumen fidei, 9-10). Šādi mūsu advents var kļūt par auglīgu laiku savas ticības jāunatklāšanai un/vai padziļināšanai. Klātbūtne liek vēlreiz paraudzīties uz pirmsākumiem. Ticība uz Dievu izgaismo esamības visdziļākos pirmsākumus, ļauj atpazīt labestības Avotu, kas ir visa pamatā, un apstiprināt, ka dzīve neizriet no nekā vai no gadījuma, bet gan no personiska aicinājuma un personiskas mīlestības. Noslēpumainais Dievs, kas tevi ir aicinājis nav svešādais Dievs, bet gan Tas, kurš ir visa pirmsākums. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai piepildītu tavu cerību. **Šodien tu vari pārdomāt sava ticības ceļa iesākumu, atceroties cilvēkus, kas ir bijuši līdzās un notikumus, kas ir atstājuši kādu iespaidu.**

Mēs šodien redzējām brīnumdarbus! /Lk 5, 26. Adventa II nedēļas pirmdienas evaņģēlijs/ Pestīšana, par kuras tuvošanos mums atgādina adventa laika liturģiskie lasījumi, nav nekas cits kā žēlsirdības un līdzcietības dāvana vismazākajiem, nabagajiem, cietējiem. Žēlsirdības pasludināšana šajā pasaulē ir īstā revolūcija, jo apgāž šīs pasaules loģiku: tie, kas loģiskās pasaules acīs ir nicināmi un atmetami, izslēdzami no cīņas par izdzīvošanu (cancel culture), iegūst īpašu vērtību Dieva acīs. Izraēļa svētais atlikums; pazemīgie, kas tiek paaugstināti — jo spožāka kļūst cilvēktapšanas gaisma, jo biežāk par viņiem dzirdēsim. Tūlītēja žēlsirdības pieredze, kas tomēr ir jāgaida. Advents ir iespēja vēlreiz un vēlreiz apjaust, ka Dievs ir īpašā veidā klātesošs starp vismazākajiem, atmestajiem, starp tiem un tajos, kurus Kungs Kalna sprediķī sauc par svētlaimīgiem. Tieši viņi ir arī tie, kas sev piemītošajā sirds vienkāršībā apliecina dievišķo klātbūtni pasaulē: mēs šodien redzējām brīnumdarbus! Dievs savā Dēlā mums atklāj mīlestības loģiku. Viņš nāk, lai šo pasauli atbrīvotu no visbriesmīgākā posta: grēka verdzības un nāves. Kad liekas, ka vēsture turpina ierasto gaitu, sekojot pasaules loģikai, ir īstais brīdis vingrināties adventam raksturīgā tikumā: neatlaidīgā cerībā. Šī cerība mūsos ir Dieva klātbūtnes zīme šajā pasaulē. Apustulis Jēkabs teiks: esiet pacietīgi un stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana ir tuvu! [..] Lūk, tiesnesis stāv durvju priekšā! (Jēk 5, 8-9). Cilvēces un cilvēka vēsturē pēdējais vārds pieder Dievam. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai mīlestības loģika var sākt savu uzvaras gājienu. **Šodien tu vari savā ikdienā mēģināt ieraudzīt tos, kurus citi izliekas neredzam.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

Ielūkojamies jauniešu kā dalībnieku un kalpotāju pieredzē kristīgajā nometnē “Oāze”. Šī gada rudens “Oāze” norisinājās 23.-28. oktobrim. Kate, Sonora un Santija liecina par to, kā nometne viņas tuvinājusi Dievam.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Dieva atklāšanās Mozum pie degošā krūma, faraona pretošanās un Izraēļa tautas bēgšana no Ēģiptes, Sarkanās jūras šķērsošana, derības noslēgšana pie Sinaja kalna - tie ir tikai daži no spilgtākajiem Izceļošanas grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Tie turpina spēcīgi atbalsoties gan Jaunajā Derībā, gan Baznīcas tradīcijā. Sākam ievadu vienā no svarīgākajām Vecās Derības grāmatām - Izceļošanas grāmatā! Raidījumu veido Māris un Olga Veliki Svēto Rakstu lasījumi: Edmunds Puzulis

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Lai kā arī mēs censtos to attālināt, nāve ir neizbēgama. Labā vēsts ir ziņa par to, ka Jēzus ir uzvarējis nāvi, tāpēc, ja mēs uzticamies Dievam, mums no tās nav jābaidās. Sludina Tomass Šulcs. 13.08.2023.

Kristīne stāsta par to, kā viņas ticība Dievam sadzīvo ar viņas aklumu. Daudzi ir piedāvājuši lūgt par dziedināšanu, bet lai "ieraudzītu" Dievu acu gaisma nav obligāta prasība.

Satelītu dati uzrāda satraucošu tendenci - pasaulē pēdējās desmitgadēs ezeru apjomi ir sarukuši uz pusi. Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju mitinās izžūstoša ezera tuvumā. Kādas sociālas un ekoloģiskas problēmas tas var radīt, kāpēc ezeri zaudē ūdeni un vai šo tendenci varam novērot arī Latvijā, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. Nesen raidījumā stāstījām par vērienīgāko Latvijas dabas inventarizāciju jeb dabas skaitīšanu. Tā atklājusi daudz kritisku faktu par Latvijas biotopiem un to, ka bioloģisko daudzveidību strauji zaudējam. Savukārt jaunā pētījumā starptautiska zinātnieku komanda, apsekojot teju divus tūkstošus Zemes lielāko ezeru apgabalu, secinājusi, ka gandrīz 30 gadu laikā vairāk nekā puse ezeru ūdeni zaudējuši. Pētījumā tiek lēsts, ka aptuveni viena ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo žūstoša ezera baseinā, tas vēlreiz atgādināt par to, ka ūdens resursu pārvaldībā ir svarīgi ievērot klimata pārmaiņas un arī to, kā, piemēram, kaut kādi nogulumi veidojas ezeros. Ja tik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pie žūstošiem ezera baseiniem, to var uzskatīt par tādu sociālu vai ekoloģisku katastrofu? Jānis Šīre: Grūti pateikt šobrīd. Mans personīgais viedoklis ir, ka pavisam noteikti tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekas izjust nozīmīgi plašā mērogā. Problēma ar šo ūdens resursu trūkumu nav saistīta tikai ar ezeriem. Protams, ezeri izžūst, ūdens daudzums samazinās, cilvēkiem kļūst grūtāk izdzīvot pat ne tikai vienkārši ūdens ziņā, bet arī tas, ka ūdens nozīmē arī zivis un pārtiku, ūdens nozīmē arī lauksaimniecības produkciju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs grūtāk arī sevi pabarot. Un šādos apstākļos tas nozīmē divus scenārijus, vai nu viņi pārceļas kaut kur citur, vai šie cilvēki iet bojā.  Šeit mēs runājam ne tikai par ezeriem, bet tikpat labi varam runāt arī par lielajām upēm, piemēram, Āzijā, kuras liela daļa barojas no kalnu ledājiem. Ņemot vērā to, ka kalnu ledāji samazinās klimata pārmaiņu ietekmē, tātad šis ūdens daudzums lielajās upēs arī, visticamāk, samazināsies, un tieši tajās sezonās, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Kad cilvēki audzē sev pārtiku, kad  viņiem sevi jānodrošina ar krājumiem visam gadam. Šādos apstākļos par to ir jādomā daudz plašāk.  Atkal mums šķiet, ka mūs tas var būt, ka neskar, bet pilnīgi iespējams, kādā nākotnē mēs novērosim bēgļu krīzes, kas ir saistītas ne tikai ar politiskām situācijām, bet tieši ar pārtikas nepieejamību vai resursu trūkumu un citiem aspektiem. Latvijā vispār ir, es teiktu, diezgan grūti runāt ar cilvēkiem tieši par klimatu un klimata pārmaiņām, jo, kaut arī pie mums, protams, ir novērojamas klimata pārmaiņas, bet mums tās ir izteikti maigākas. Ne mums ir ļoti intensīvi un izteikti sausuma periodi. Nu visi tie, mūsuprāt, ekstrēmie gadījumi tomēr uz pasaules līmeņa šiem ekstrēmiem gadījumiem tomēr ir ļoti, ļoti maigi, es gribētu teikt. Protams, ka līdz ar to mūsu iedzīvotājiem par to, paldies Dievam, šobrīd nav ļoti strikti jādomā, vai ir jāuztraucas, bet, protams, kad nu skatīties nākotnē noteikti ir vajadzīgs. Startptautiskā kampaņā uzskaita bioloģisko daudzveidību pilsētvidē Bieži šķiet, ka pilsētvide ir sugām nabadzīga teritorija, taču rūpīgi ieskatoties tajā, kas ikdienā ir mums zem kājām un virs galvas, mēs mainītu šo priekšstatu. Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības uzskaites kampaņā Eiropas universitātes patlaban kartē sugas pilsētvidē. Kampaņa organizēta kā sacensība starp universitātēm, kartējot pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas sugas. Rīgā sugu uzskaitē piedalās arī Latvijas Universitāte, tādējādi pievēršot arī sabiedrības uzmanību bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmai. Par augu sugu uzskaiti pilsētvidē un pilsētas pļavu nozīmi plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ekopadomes locekle Gunta Kalvāne un pļavu eksperte Solvita Rūsiņa.

Samuels Vecās Derības Pravietis ,kurš no savas mātes izlūgts, un Dievam kalpošanai novēlēts. Dievs meklē tos ,kas ir gatavi sadarboties, kalpot Viņam. Viņa skats meklē tos ,kas ir gatavi teikt: " Saki tavs kalps klausās". Samuels no mazām dienām ir ļoti labs piemērs ,kā būt uzticamam Dievam. Pat tad ,kad ir apkārt vecāki ,pieredzējušāki vīri. Kad pieredzējuši vīri neatpazīst Dieva balsi, ir jaunēkļi ,kas to dzird.

Hyacynth stāsta par to, kā Dievs māca viņai pazemību un nodošanos Dievam un viņa plānam. Tulko Sinda Saulkalne.

Kristīne raidījumā dalās ar liecību, kā pa īstam noticēja Dievam, un kādi brīnumi viņas dzīvē notikuši un turpina notikt. Tāpat arī pastāsta, kā iepazinās ar vīru un kā Dievs par viņiem abiem rūpējas. Kā viņa pati saka, apprecēties 35 gadu vecumā, ar cilvēku, kurš tāpat bija taupīts tev un veiksmīgi sagaidīt divus bērniņus var šķist neiespējami, bet Dievam viss ir iespējams!

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesores un politiķes Laimas Geikinas jaunākā grāmata  "Lūk, cilvēks! Ecce Homo. Praktiskā teoloģija". Grāmatas autore, teoloģe un politiķe Laima Geikina aplūko piemērus, kā kristīgā baznīca mūsdienās iesaistās dialogā ar sabiedrību, reaģējot un piedaloties sociālu un politisku problēmu risināšanā. Kādā veidā kristietības piedāvātie kopā būšanas un savstarpējas palīdzības modeļi var būt palīdzīgi pēcsekulārā sabiedrībā? Latvijā tikai nedaudziem akadēmiskās vides pārstāvjiem ir vēlēšanās un arī sekmīgi padodas paust savu viedokli plašākai sabiedrībai, un teoloģijas tēmas galīgi nav biežāk diskutēto vidū. Laima Geikina, pati būdama ne tikai pedagoģijas un teoloģijas doktore, bet arī kā politiķe iesaistās šajā dialogā. Tādejādi nupat iznākusī grāmata apvieno zinātnisku pētījumu ar viņas praktisko pieredzi, teologu atrasto jābūtību ar konkrētiem piemēriem, kā attiecīgā tēma tiek risināta Latvijā vai plašākā – Austrumeiropas kontekstā. Lai arī šobrīd lielākoties esam atteikušies dalīt Eiropu vecajā un jaunajā, un pārtraukuši identificēt Latviju ar Austrumeiropu, tieši analizējot Latvijas kristīgajā baznīcā aktuālās tēmas – izpratni par ticības mācību skolās, sievietes lomu baznīcā – skaidri iezīmējas postkoloniālais konteksts. “Lūk, cilvēks! Praktiskā teoloģija” nav Laimas Geikinas pirmā grāmata. Laima Geikina arī kā personība ir ar ļoti interesantu dzīves gājumu. Pabeigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, uzaicināta strādāt Rīgas 41. vidusskolā kā direktores vietniece audzināšanas jautājumos. Izvēlējusies apgūt kristīgās morāles un ētikas skolotāja kvalifikāciju. Laima Geikina kā teoloģe ir īpaša ar to, ka viņa ir arī politiķe. Proti, viņai ir iespējas kādu tēmu aptvert ne tikai teorētiski, bet, kā es to iedomājos, arī mainīt – Laima Geikina šobrīd ir frakcijas  “Par!/Progresīvie” deputāte Rīgas domē. Laima Geikina runā par ļoti lēnām un horizontālām pārmaiņām, Latvijā, paldies Dievam!, pie varas nav diktators, kurš spētu pieņemt ātrus lēmumus. Izrādās, toreiz vēl kā kā nevalstiskas organizācijas pārstāve, viņa ir bijusi klāt tā saukto “tikumības grozījumu”  apspriešanā Izglītības likumā, un nekādi nav varējusi ietekmēt lēmumu, jo demokrātija ir vairākuma vara. Nesen iznākušajā grāmatā savu ilggadējās iesaistes politikā pieredzi Laima Geikina apkopo tabulās vai tekstā, untā izrādās noderīga metode. Sabiedrības atmiņa, diemžēl, ir īstermiņa, bet šādā pētījumā veidojas kopējais stāsts, kopsakarības. Vienotās vērtībās balstīta kopība, garīgs ceļš un pārtapšana, kas ved pie beznosacījumu mīlestības – šādu struktūru savai grāmatai “Lūk, cilvēks!  Ecce Homo. Praktiskā teoloģija” izvēlējusies Laima Geikina, katrā no nodaļām raksturojot konkrētus piemērus, kas vēl būtu izprotami vai pilnveidojami.