Podcasts about aizsardz

ASV un Irāna beidzot panākušas vienošanos, kas paredz militāro operāciju izbeigšanu visās frontēs, tajā skaitā Libānā. G7 samitā Francijā valstu līderi disktutē par iespējām izbeigt karu Ukrainā. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vadošais partneris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un Austrumeiropās politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs. Optimisms avansā Svētdienas, 14. jūnija, pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents Tramps savā sociālajā platformā „Truth Social” paziņoja, ka sarunās ar Irānu panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un miera sarunu sākšanu. Nākamajā dienā attiecīgo saprašanās memorandu elektroniski parakstīja Tramps, viceprezidents Venss un Irānas parlamenta priekšsēdis Mohamads Bagers Galibafs, savukārt oficiālajai parakstīšanas ceremonijai klātienē ar viceprezidenta Vensa un Irānas ārlietu ministra Abāsa Aragči piedalīšanos jānotiek piektdien, 19. jūnijā, Šveices kūrortpilsētiņā Burgenstokā. Oficiāli memoranda teksts tiks publiskots tikai pēc parakstīšanas, taču mediju rīcībā nonācis uzmetuma variants, no kura var spriest par vienošanās aprisēm. Puses tūdaļ pārtrauc karadarbību un Hormuza šauruma blokādi. Savienotās Valstis atceļ sankcijas Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai, tai skaitā attiecīgus finanšu un loģistikas operāciju ierobežojumus. Pēc memoranda parakstīšanas sāksies miera sarunas, kam atvēlēti divi mēneši. Atkarībā no sarunu progresa tiks pakāpeniski atsaldēti Rietumos esošie Irānas finanšu resursi, savukārt Teherāna apņemas sarunu periodā neattīstīt tālāk savu kodolprogrammu un neveikt urāna bagātināšanu. Memorandā iezīmētas dažas perspektīvā mierlīguma detaļas. Savienotās Valstis apņemas trīsdesmit dienu laikā pēc galīgās vienošanās izvest savu karaspēku no, kā teikts tekstā, „pieguļošajiem rajoniem”. Tiek pieteikta trīssimt miljardu dolāru liela Irānas atjaunošanas fonda izveide, pamatā no privātā kapitāla un reģiona valstu iemaksām. Tikām tekstā velti meklēt kādas norādes par Irānas kodolprogrammas nākotni un jau bagātinātā urāna rezervju tālāko likteni – šie jautājumi jārisina plānotajā sarunu procesā. Visi, kas izsakās par piektdien parakstāmo vienošanos, ir vienisprātis, ka galvenais to apdraudošais faktors šobrīd ir karadarbība Libānā. Irāna uzstāj, ka vienošanās attiecināma arī uz Izraēlas īstenotajām militārajām operācijām pret kustību „Hezbollah” Libānas dienvidos, taču Izraēla, kas nebija līdzšinējo sarunu dalībniece, neuzskata memorandu par sev saistošu. Salīdzinoši diplomātiski no Trampa vienošanās ar Teherānu distancējies premjerministrs Benjamins Netanjahu, kamēr daži viņa kabineta locekļi, kā nacionālās drošības ministrs Itamars Bengvirs un finanšu ministrs Becalels Smotričs, bijuši savos izteikumos daudz skarbāki. Aizsardzības ministrs Izraels Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki paliks ieņemtajās Dienvidlibānas teritorijās tik ilgi, cik uzskatīs par nepieciešamu. Ko Ženēvas ezera vilnīši žūžo Šī gada „Lielā septiņnieka” samits no 15. līdz 17. jūnijam norit gleznainajā Francijas Eviānas kūrortā, Ženēvas ezera dienvidu krastā. Pirmdien elektroniski parakstītais Savienoto Valstu un Irānas saprašanās memorands kļuva par pacilājošu uvertīru globālo smagsvaru „koncertam”, ļaujot Eiropas valstu līderiem pārstatīt tikšanās fokusu sev vēlamajā virzienā – uz pretdarbību Krievijas agresijai un atbalstu Ukrainai. Praktiski tas nozīmē – grozīt Donalda Trampa prātu tālāk no Ankoridžas vektora, respektīvi, pār mēru iejūtības pret Kremļa gribēšanām. Klāt samitā un Ukrainas jautājumam veltītajā apspriedē bija arī prezidents Zelenskis, vairakkārt izmantojot iespēju divsarunai ar Baltā nama saimnieku. Šķiet, ka kopīgie pūliņi vaiņagojās panākumiem, kas atspoguļojās arī līderu kopīgajos paziņojumos par apņemšanos, citējot, „palielināt pretgaisa aizsardzības spējas, atbalsta sistēmu un pārtvērēju, kā arī tālas darbības līdzekļu piegādi”, arī kāpināt „spiedienu uz Krievijas kara ekonomiku. Šajā kontekstā mēs pastiprināsim savas sankcijas, tostarp tās, kas vērstas pret naftas un gāzes nozarēm.” Pie tam teksta turpinājumā norādīts, ka pēdējais iespējams, pateicoties prezidentam Trampam, kurš nodrošinājis vienošanos par Hormuza atkalatvēršanu. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs preses citēts sakām, ka Donalds Tramps esot „sadarbīgā noskaņojumā”, un tas viešot optimismu par iespējām izbeigt karadarbību Ukrainā. Samita dienaskārtībā, protams, ir arī citi jautājumi. Kopīgi paziņojumi pieņemti par koordinētu darbību Ebolas vīrusa epidēmijas apkarošanai Kongo un cīņai pret starptautisko noziedzību, sevišķi nelegālo migrantu pārvadāšanas shēmām. Šodiena, savukārt, tikšot veltīta ekonomikas problemātikai, īpaši Tuvo Austrumu konflikta negatīvajai ietekmei, un ar mākslīgo intelektu saistītajiem drošības riskiem. Starp citu, mediji visai plaši atreferē arī samita dalībnieku sarunu fragmentus, kas nejauši nonākuši preses mikrofonu dzirdamības zonā. Nekas pārlieku kutelīgs gan pasaules varenajiem nav pasprucis. Visvairāk uzmanības piesaistījusi aprauta Donalda Trampa frāze, kad sarunā ar Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu viņš piesauc Grenlandi. Konteksts palicis „ārpus ētera”, bet var secināt, ka ledainā sala joprojām neiziet Baltā nama saimniekam no prāta. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirmais drons ar NATO izīcinātāju palīdzību notriekts, bet nu sākusies diskusija, vai šāda aizsardzība nav pārāk dārga cīņā ar droniem? Šis ir viens no diskusijas tematiem nedēļas notikumu apskatā raidījumā Krustpunktā. Satraukumu šajā nedēļā radīja neatliekamās palīdzības automašīnu rindas pie Stradiņu slimnīcas. Skaidrs, ka netrūkst arī dažādu politisko notikumu. Analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis, Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka.  

Pirmais drons ar NATO izīcinātāju palīdzību notriekts, bet nu sākusies diskusija, vai šāda aizsardzība nav pārāk dārga cīņā ar droniem? Šis ir viens no diskusijas tematiem nedēļas notikumu apskatā raidījumā Krustpunktā. Satraukumu šajā nedēļā radīja neatliekamās palīdzības automašīnu rindas pie Stradiņu slimnīcas. Skaidrs, ka netrūkst arī dažādu politisko notikumu. Analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis, Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka.  

19. maijā Krievijas specdienests SVR paziņoja, ka no Latvijas teritorijas tiekot gatavots uzbrukums Krievijai. Atšķirībā no citām reizēm, kad no Krievijas nākuši šāda veida apvainojumi, šoreiz tas ir diezgan detalizēts, pieminētas pat piecas bāzes, no kurām it kā tikšot veikti triecieni. Turklāt vēstījuma izplatīšanā izmantoti dažādi līmeņi – arī diplomātiskie un politiskie. Krievijas pārstāvis to pašu atkārtojis no ANO tribīnes un par to runajis arī Vladimirs Putins, uzsverot, ka šādi soļi nepaliks bez atbildes. Vai Krievija meklē tā saukto casus belli jeb ieganstu karam vai arī šai informatīvā kara operācijai ir citi mērķi?Par to žurnālista Māra Antoneviča un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieka Mārča Baloža sarunā.“Aizsardzības līnija” ir “Latvijas Avīzes” raidieraksts, kas veltīts dažādiem drošības jautājumiem, tajā skaitā arī informatīvā kara tematikai."Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidieraksta saturu atbild "Latvijas Avīze"#SIF_MAF2026

Krievijas uzsāktais karš arvien biežāk rada apdraudējumu arī kaimiņvalstīs. Jaunā valdības koalīcija ir apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru īpašumi cietuši no militārās darbības. Kā tas tiks īstenots? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskajā augstskolas lektors, advokāts Lauris Liepa, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis. Raidījums Krustpunktā reizēm ir kā tāds termometrs, kas dažādās krīzēs uzrāda trauksmes temperatūru sabiedrībā, droši vien primāri pateicoties Brīvajam mikrofonam, bet ne tikai. Mēs to labi jutām migrācijas krīzes laikā, Covid pandēmija un arī tagad, Krievijas uzsāktā kara laikā trauksme pieaug un arvien biežāk ieskanas bailes ne tikai par dzīvību vai drošību, bet arī par iespēju visu pazaudēt, palikt bez iztikas līdzekļiem. Tas karā Ukrainā daudziem ir kļuvis par neizbēgama realitāti. Mēs redzam briesmīgo uzlidojumu sekas tur, un savstarpējās kaujās šis tas arī nonāk Latvijas gaisa telpā pēdējā laikā. Kara pie mums nav. Bet tieši tāpēc ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas tagad cieš no kara blaknēm. Tā ir ierakstīts jaunās valdības izstrādātajā deklarācijā. Valdība lēmumu pieņemšot tuvākā mēneša laikā. Tikmēr finanšu ministrs vakar sacīja, ka ir pret jauno mehānismu. Viņš iebilst, jo arī tagad visu varot kompensēt. Kāda ir esošā normatīvā bāze, kādi aspekti būtu jāņem vērā, lemjot par šo jautājumu? 

Krievijas uzsāktais karš arvien biežāk rada apdraudējumu arī kaimiņvalstīs. Jaunā valdības koalīcija ir apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru īpašumi cietuši no militārās darbības. Kā tas tiks īstenots? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskajā augstskolas lektors, advokāts Lauris Liepa, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis. Raidījums Krustpunktā reizēm ir kā tāds termometrs, kas dažādās krīzēs uzrāda trauksmes temperatūru sabiedrībā, droši vien primāri pateicoties Brīvajam mikrofonam, bet ne tikai. Mēs to labi jutām migrācijas krīzes laikā, Covid pandēmija un arī tagad, Krievijas uzsāktā kara laikā trauksme pieaug un arvien biežāk ieskanas bailes ne tikai par dzīvību vai drošību, bet arī par iespēju visu pazaudēt, palikt bez iztikas līdzekļiem. Tas karā Ukrainā daudziem ir kļuvis par neizbēgama realitāti. Mēs redzam briesmīgo uzlidojumu sekas tur, un savstarpējās kaujās šis tas arī nonāk Latvijas gaisa telpā pēdējā laikā. Kara pie mums nav. Bet tieši tāpēc ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas tagad cieš no kara blaknēm. Tā ir ierakstīts jaunās valdības izstrādātajā deklarācijā. Valdība lēmumu pieņemšot tuvākā mēneša laikā. Tikmēr finanšu ministrs vakar sacīja, ka ir pret jauno mehānismu. Viņš iebilst, jo arī tagad visu varot kompensēt. Kāda ir esošā normatīvā bāze, kādi aspekti būtu jāņem vērā, lemjot par šo jautājumu? 

Jaunais premjers Andris Kulbergs solījis vadīt valdību citādi, runāt skaidru valodu ar sabiedrību un mazināt plaisu starp koalīciju un opozīciju. Mainoties Ministru kabineta sastāvam, mainās arī ministru biroji – daļa no jauno ministru padomniekiem un parlamentāriem sekretāriem jau ir zināma, bet daudzās ministrijās darbs pie biroju sastāva veidošanas aktīvi turpinās. Vēja izgāzti koki sabojājuši Līgatnes dabas taku lapsu voljēru, no kura trīs dzīvnieki izmukuši brīvībā. Eksperte: NATO jāizstrādā vienota rīcības stratēģija dronu apdraudējuma gadījumos. Kara gadījumā NATO spēkus Baltijā vadīs Vācijas un Nīderlandes kopīgais štābs – par to ir paziņojusi Aizsardzības ministrija.

Īstais hokejs apbēdina? Meties iekšā romantisko romānu pasaulē, kur vienmēr uzvar tie, kuriem jūti līdzi tu. Pavasarīgi nerātnā noskaņojumā sarunājamies par šobrīd karstāko hokeja (mīlestības, mūzikas?) seriāla Off Campus 1. sezonu. Seriāla pamatā kanādiešu autores Ellas Kenedijas (Elle Kennedy) romantisko romānu sērija ar tādu pašu nosaukumu, un mēs zinām, kas mums patika, kas ļāva ietrīsēties sirdij, bet kur seriāla autori nošāvuši greizi.Aizsardzībā – Kristīne jeb @humpalasungramatas Uzbrukumā – Aija jeb @piedzivotlappuses Tiesneša lomu šoreiz pilda rakstniece un vairāku romantisko romānu autore Zane Nuts. Zanei arī pieredze romāna ekranizēšanā, tāpēc sarunā dzirdēsiet mazliet no grāmatu adaptācijas aizkulisēm. 

Studijā pulkvedis, aizsardzības ministra amata kandidāts Raivis Melnis.

Latvijā patēriņa cenas šogad aprīlī salīdzinājumā ar martu palielinājušās par 0,6 %, bet gada laikā - šogad aprīlī salīdzinājumā ar pagājušā gada aprīli - pieaugušas par 2,9 %. Patlaban atrast labāku Aizsardzības ministra amata kandidātu būtu grūti. Tā pavēstījusi premjere Evika Siliņa no „Jaunās Vienotības” pēc tikšanās ar šim amatam pašas virzīto pulkvedi Raivi Melni. Zelenska kancelejas bijušais vadītājs Jermaks apsūdzēts naudas atmazgāšanā. Satversmes tiesa: Jūrmala nedrīkst ļaut būvēt piecstāvu ēku vasarnīcu rajonā bez objektīva pamatojuma. Arvien vairāk bērnu no aizbildņu un audžuģimenēm nonāk atpakaļ bērnunamos. Bērnu aizsardzības centrs satraukts par šādu tendenci. Viens no jaunākajiem sastāviem pēdējos desmit gados - ar šādu spēlētāju grupu šogad pasaules čempionātā hokejā startēs Latvijas vīriešu izlase.

Studijā LU profesors Jānis Ikstens un politoloģe, RSU Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.

Vietvaru vēlēšanas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā. Dānijā un arī Slovēnijā neveicas ar valdošās koalīcijas izveidi pēc parlamenta vēlēšanām. Mali hunta piedzīvo plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Palestīniešu teritoriju trauksmainā iekšpolitika 25. aprīlī Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā notika vietvaru vēlēšanas. Jordānas Rietumkrastā tika ievēlētas pavisam 380 vietējās padomes ar nepilniem 3800 deputātiem. Reālas vēlēšanas gan notika mazāk nekā pusē vietvaru, jo gandrīz 200 iecirkņos bija iesniegts tikai viens saraksts, un saskaņā ar Palestīniešu pašpārvaldes normatīvajiem aktiem šādos gadījumos vēlēšanas nav jārīko – saraksta iesniedzēji ieņem padomes locekļu vietas automātiski. Praktiski visur dominējošais politiskais spēks ir partija „Fatah”, kuras līderis Mahmūds Abāss nu jau vairāk nekā 20 gadus ieņem Palestīnas pašpārvaldes prezidenta amatu. Tomēr īpaša uzmanība notikušo vēlēšanu sakarā pievērsta vienīgajai padomei, kura tika ievēlēta Gazas joslā – Deirelbelehas pilsētā. Tās ir pirmās jebkādas vēlēšanas, kas notikušas Gazā pēc divas desmitgades ilgušas  pauzes, kuras iemesls ir 2006. gadā iestājusies pretstāve starp partiju „Fatah” un kustību „Hamās”, toreizējo Palestīniešu pašpārvaldes likumdevēja vēlēšanu uzvarētāju. Domstarpību centrā ir attieksme pret Izraēlas valsti: kamēr „Fatah” atzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci, Hamas turpina bezkompromisa cīņu, lai nodzēstu ebreju valsti no pasaules kartes. Bez tam „Fatah” ir sekulāra palestīniešu nacionālistu partija ar kreisu ievirzi, savukārt „Hamās” – reliģiska islāmistu kustība. Politiskā šķelšanās noveda pie militāra konflikta, kura laikā „Fatah” pārstāvji Gazas joslā tika nogalināti, izraidīti vai bija spiesti bēgt, un Gaza kļuva par „Hamās” citadeli. Ievēlētais palestīniešu likumdošanas orgāns pārstāja funkcionēt, jauns tā arī nav ticis ievēlēts, un ja Jordānas Rietumkrastā pagājušajos divdesmit gados notika vismaz pašvaldību vēlēšanas, tad Gazas sektorā – nekādas. Periodiski notika izlīguma mēģinājumi starp „Fatah” un „Hamās”, 2013. gadā pat tika izveidota nacionālās vienības valdība ar bezpartejisku sastāvu, taču „Hamās” tai tā arī neļāva reāli pārvaldīt Gazas teritoriju. Tagad, kad karā pret Izraēlu islāmistu spēki ir pamatīgi novājināti, acīmredzot bijis iespējams sarīkot pieminētās vēlēšanas Deirelbelehā, kas tiek raksturotas kā pilotprojekts. Priekšnoteikums dalībai bija atzīt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par vienīgo leģitīmo palestīniešu tautas pārstāvi, un tas liedza kvalificēties „Hamās” kandidātiem. „Fatah” atbalstītais saraksts ieguvis sešas no piecpadsmit vietām, savukārt saraksts, par kuru neoficiāli zināms, ka aiz tā stāv „Hamās”, – divas vietas. Daži novērotāji uzskata, ka tas ir sabiedrības signāls par nevēlēšanos turpināt bezkompromisa cīņu islāmistu vadībā. Tomēr vēlētāju aktivitāte, kas bija nepilni 23%, padara šādu pieņēmumu ne pārāk drošu. Divi Eiropas iekšpolitikas sastrēgumi Dānijas parlamenta vēlēšanas notika 24. martā, taču valdošās koalīcijas izveide nevedas. Nepiepildījās līdzšinējās premjerministres Metes Frederiksenas cerības, ka viņas vadītajiem sociāldemokrātiem vēlēšanas nesīs politiskā kapitāla pieaugumu. Tagad parlamentā izveidojušies divi bloki – labējais jeb „zilais” un kreisais jeb „sarkanais” – un ne vienam, ne otram nepietiek balsu vairākumam. Trešais spēks ir liberālā Mēreno partija, kas ieņēmusi izteikti centrisku pozīciju. Tieši viņu balsis, pievienotas vienam vai otram blokam, matemātiski varētu dot vajadzīgo vairākumu, taču mērenajiem nav pieņemams neviens no abu bloku radikālajiem spārniem. Partijas līderis Larss Loke Rasmusens jau paziņojis, ka darbošanās vienā valdībā ar radikāli kreisajiem ekosociālistiem no Sarkani-zaļās alianses nav domājama, tāpat nekādu entuziasmu liberāļiem neizraisa iespējama sabiedrošanās ar nacionālpopulistiem spektra pretējā galā – Dānijas Tautas partiju un citiem. Tā vietā mērenie vēlētos redzēt plašu centriski orientētu koalīciju, kaut ko līdzīgu pirmsvēlēšanu modelim, kurā bez sociāldemokrātiem un mērenajiem ietilpa arī liberālā partija „Venstre”. Tomēr pēdējās vēlēšanas nebija veiksmīgas nevienai no šīs trijotnes partijām, tāpēc tagad nāksies piepulcināt vēl kādu. Ticamākie kandidāti varētu būt labēji centriskā Konservatīvo partija, tāpat diezgan centriskā Sociālliberālā partija un arī demokrātiskie sociālisti no Zaļo kreiso partijas (nejaukt ar radikālāko Sarkani-zaļo aliansi!). Zaļo kreiso līdere Pia Olsena Dīra jau signalizējusi, ka būtu gatava apspriest sadarbības nosacījumus, taču Rasmusens, kā tiek teikts, izteikti taktiski nogaida. Vēl problemātiskāka ir situācija Slovēnijā, kur arī nu jau vairāk nekā mēnesi nav izdevies izveidot valdības koalīciju. 20. aprīlī lielākās parlamenta frakcijas – liberālās Brīvības kustības – vadītājs un līdzšinējais premjerministrs Roberts Golobs paziņoja, ka viņam nav izdevies izveidot vairākuma koalīciju un viņa partija gatavojas darbam opozīcijā. Tagad stafetes kociņš būtu nododams otrai lielākajai parlamenta frakcijai – Slovēnijas Demokrātiskajai partijai. Savulaik izaugusi no antikomunistiskās neatkarīgo arodbiedrību kustības un bijusi kreisas ievirzes, šī partija tās līdera Janeza Janšas vadībā vēlāk migrējusi nacionālisma, konservatīvisma un labējā populisma virzienā. Lai izveidotu koalīciju, Janšam būtu jāpiedabū pievienoties divas mēreni labējās partijas – aliansi „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti” un Demokrātu partiju –, kā arī izteikti labēji populistisko, no pandēmijas laika antivakcīnistu auditorijas izaugušo partiju „Resni.ca”. Nav viegli iedomāties, ka izteikti proeiropeiski sevi pozicionējošie demokrāti būtu gatavi koalīcijai ar galējiem populistiem eiroskeptiķiem no „Resni.ca” un arī pašu Janšu, no kura partijas viņi reiz atšķēlās, kritizēdami līderi par antagonizējošu un populistisku pieeju. Kā norāda novērotāji, tā vien šķiet, ka Slovēnijas politiskie spēki arvien pamanāmāk samierinās ar domu par ārkārtas vēlēšanām. Draudzība ar Kremli – apšaubāma garantija Pilsoņu karš Rietumāfrikas valstī Mali ilgst kopš 2012. gada, kad savu cīņu pret centrālo valdību uzsāka tuaregu separātisti valsts ziemeļos, Azavādas reģionā. Kā tas mēdz notikt islāma zonas valstīs, etniski motivētajā konfliktā drīz iesaistījās radikālās džihādistu kustības – gan neatkarīgi reģionāli grupējumi kā, piemēram, „Boko Haram”, gan globālo tīklu „Al Qaeda”un Islāma kalifāts atzari. Sākotnēji Mali toreiz vēl demokrātisko valdību cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem atbalstīja Francija un arī ANO miera uzturēšanas misija, taču 2020. gadā likumīgais prezidents Ibrahims Keita tika gāzts un pie varas nāca hunta ar ģenerāli Asimi Goitu priekšgalā. Pučisti palūdza frančus aizvākties un uzaicināja sev tīkamāku sabiedroto – krievu algotņus no bēdīgi slavenās Vāgnera grupas. Sabiedrojusies ar līdzīgiem režīmiem kaimiņvalstīs Nigērā un Burkina Faso, Mali izveidoja jaunizceptu Rietumāfrikas diktatūru klasteri – Sāhelas valstu aliansi. Jaunie sabiedrotie ļāva gūt zināmus taktiskus panākumus, taču ne izšķirošu uzvaru pār režīma pretiniekiem. Pēc „vāgneriešu” līdera Prigožina nogalināšanas viņa privāto militāro kompāniju nomainīja Krievijas bruņoto spēku struktūra – Āfrikas korpuss. Tikām režīma pretinieki – tuaregu nacionālisti un radikālie islāmisti – pārtrauca savstarpēju apkarošanu un sāka koordinēt savas operācijas pret valdības spēkiem. Džihādisti valsts dienvidos sāka piekopt jaunu taktiku – transportceļu blokādi, apdraudot pirmkārt jau naftas produktu piegādes lielajām pilsētām. Kopš 25. aprīļa Mali hunta piedzīvo nepieredzēti plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu, kuru īsteno Azavādas Atbrīvošanas fronte un ar kustību „Al Qaeda” saistītais džihādistu grupējums Atbalsta grupa islāmam un musulmaņiem. Galvaspilsētas Bamako apkaimē nemiernieki uzbruka lidostai un Kati militārajai bāzei, kur savu pastāvīgo rezidenci ierīkojis huntas līderis Goita. Džihādistu kaujinieks-pašnāvnieks ar sprāgstvielām piekrautu automašīnu ietriecās aizsardzības ministra ģenerāļa Sadio Kamaras rezidencē, nogalinot viņu un ģimeni. Valdības spēku un krievu Āfrikas korpusa karavīri tika bloķēti Kidalas pilsētā un vienojās par netraucētu aiziešanu, atstājot pilsētu nemierniekiem. Uzbrukumi notika vēl vairākām pilsētām, kurās kopš tā laika turpinās karadarbība. Acīmredzot Kremļa draudzība izrādījusies pārāk vāja huntas stabilitātes garantija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”).

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi. Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību. Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā. To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā. Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem. Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas. Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2] Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji. Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem. Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai. Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes? [1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums. [2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

Straujiem soļiem tuvojas 2027. gada janvāris, kad Valsts aizsardzības dienestā plānots iesaukt arī ārvalstīs dzīvojošus Latvijas pilsoņus. Kā noritēs iesaukuma process un kā uz to raugās diasporas organizācijas un paši jaunieši, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Valsts aizsardzības dienesta departamenta direktors Kristers Grauze, Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēde Justīne Krēsliņa, no Brazīlijas, Sanpaulu, sarunā piedalās Andrejs Puriņš, viņš 2022. gadā ir piedalījies rezervistu mācībās Latvijā, no Jaunzēlandes raidījumā piedalās četru bērnu vecāki Marita un Gints Mazulbri, savukārt Henriks Hevikers ir no Annabergas Vācijā.  Par šo tematu raidījumā esam runājuši pirms trim gadiem. Toreiz izkristalizējās fakts, ka valsts aizsardzības dienests diasporā, protams, rada virkni neskaidru jautājumu. Toreiz runājām par to, ka ir nepieciešams veidot pārdomātu dienesta komunikācijas kampaņu, kas veicinātu tā prestižu diasporas jauniešu vidū. Tāpat toreiz sprieda, ka dienestam vajadzētu būt iespējai jauniešu karjerā un ieguvumam, nevis valsts aizsardzības dienesta dēļ kāds diasporas jaunietis izvēlētos atteikties no Latvijas pilsonības.    

ASV prezidenta Donalda Trampa teiktais, ka viņš vairs neredz vajadzību nākt palīgā NATO valstīm drošības sajutu nevairo. Notikuši arī jau vairākkārtēji dronu incidenti pie mums un kaimiņvalstīs. Lai gan tie lielākajā daļā gadījumu, cik izdevies pārbaudīt, bija Ukrainas droni, kas sūtīti uzbrukumā Krievijai, tomēr deva iespēju pārbaudīt mūsu aizsardzības spējas un arī civilās aizsardzības sistēmas darbību, saskaroties ar šāda veida apdraudējumu. Jāteic, ka arī starptautiskā situācija raisa jautājumus, jo karš Irānā ietekmējis ne tikai NATO sabiedroto attiecības, bet arī Krievijas iespējas papildināt savu kara budžetu. Pēc visiem pēdējiem notikumiem, kas risinās un pasaulē, cik gatavi esam dažādiem potenciālajiem apdraudējumiem? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere, VUGD priekšnieka vietnieks ģenerālis Jānis Grīnbergs, NATO daudznacionālās divīzijas "Ziemeļi" komandiera vietnieks brigādes ģenerālis Ilmārs Lejiņš un biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" direktore Inese Vaivare.  

ASV prezidenta Donalda Trampa teiktais, ka viņš vairs neredz vajadzību nākt palīgā NATO valstīm drošības sajutu nevairo. Notikuši arī jau vairākkārtēji dronu incidenti pie mums un kaimiņvalstīs. Lai gan tie lielākajā daļā gadījumu, cik izdevies pārbaudīt, bija Ukrainas droni, kas sūtīti uzbrukumā Krievijai, tomēr deva iespēju pārbaudīt mūsu aizsardzības spējas un arī civilās aizsardzības sistēmas darbību, saskaroties ar šāda veida apdraudējumu. Jāteic, ka arī starptautiskā situācija raisa jautājumus, jo karš Irānā ietekmējis ne tikai NATO sabiedroto attiecības, bet arī Krievijas iespējas papildināt savu kara budžetu. Pēc visiem pēdējiem notikumiem, kas risinās un pasaulē, cik gatavi esam dažādiem potenciālajiem apdraudējumiem? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere, VUGD priekšnieka vietnieks ģenerālis Jānis Grīnbergs, NATO daudznacionālās divīzijas "Ziemeļi" komandiera vietnieks brigādes ģenerālis Ilmārs Lejiņš un biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" direktore Inese Vaivare.  

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji pēc māņticības līmeņa drīzāk atgādina Filipīnas un pat Krieviju, nevis savus Baltijas kaimiņus. Tas nozīmē ne tikai ticību sliktām zīmēm, pareģojumiem un šarlatāniem, bet arī paaugstinātu risku uzķerties uz sazvērestības teorijām, pseidozinātni un politiskām manipulācijām. Rezultātā iegūstam apdraudētu demokrātiju un iedzīvotāju labklājības līmeni, it īpaši – ilgtermiņā.Kritiskā un zinātniskā domāšana, kas labklājības veicināšanai būtu jāapgūst tāpat kā lasītprasme, joprojām netiek mācīta pietiekami konsekventi. Skolās un sabiedriskajā telpā trūkst skaidru risinājumu, kā cilvēkiem spēt atšķirt faktus no “pasaciņām” un pierādījumus no viedokļiem.Rezultātā Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kuru viegli sarīdīt, iebaidīt un manipulēt ar vienkāršotiem, emocionāliem stāstiem, kas piespēlē nelietīgu personu un sistēmu interesēm.Jurģis Šķilters ir kognitīvo zinātņu profesors, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs ar zinātniskiem darbiem par uztveri, domāšanu un to, kā mūsu smadzenes būvē realitātes “attēlu”. Viņš pēta, kā rodas uztveres ilūzijas.Šajā sarunā profesors stāsta, kā māņticība padara mūs manipulējamus un apdraud sabiedrības ilgtspēju, un, galvenais, ko katrs no mums var darīt, lai stiprinātu savu kritisko domāšanu, nezaudējot cilvēcību. Tā nav saruna par to, “cik viss ir slikti”, bet par to, kā nebūt vientiešiem, kļūt iekšēji brīvākiem un prasmīgākiem pasaulē, kurā mūs mēģina izmantot.Šī ir otrā saruna ar profesoru Šķilteru. Pirmā bija 245.epziodē: kāpēc pieņemam lēmumus, kas mums kaitē, un kā to mainīt.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 – Kāpēc latviešu māņticība ir šīs sarunas uzmanības centrā00:02:22 – Māņticības saknes: nedrošā pasaulē mēs meklējam vienkāršus skaidrojumus00:05:17 – Ko māņticība dod cilvēkam un ko tā atņem sabiedrībai00:13:58 – Māņticīga sabiedrība ir viegli polarizējama sabiedrība. Kāpēc tas ir bīstami00:24:53 – Mēs mīlam vienkāršus stāstus, un kā tas mums iegriež00:35:11 – Kā domāt zinātniski: pārbaudāmība, elastīgums un gatavība mainīt viedokli00:46:01 – Kad māņticība pāraug fanātismā: kā sabiedrība kļūst bīstami polarizēta00:50:00 – Difterija 2024. gadā: ko nozīmē, kad viedokļu līderis pārspēj zinātnieku00:53:10 – Stambulas konvencija, kad politiķi izmanto cilvēku sāpes kā āķi balsu vākšanai01:03:59 – Zinātnes komunikācijas problēma: kāpēc zinātnieks un māņticīgais viens otru nedzird01:06:23 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:15:54 – Katrai problēmai ir vārds un uzvārds. Zinātnieku atbildība publiski saukt lietas īstajos vārdos01:22:33 – Cilvēciskais pār ideoloģisko. Ko katrs no mums var darīt jau šodien

Studijā Saeimas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas vadītājs Igors Rajevs un šīs pašas apakškomisijas deputāts Jānis Dombrava (NA).

Epstīna failu publiskošana: rezonanse ASV un pasaulē. Eiropas Savienības (ES) un Indijas brīvās tirdzniecības līgums - perspektīvas un problēmas. Politiskā krīze Čehijā - konflikts starp prezidentu un valdību. Aktualitātes komentē politologs Veiko Spolītis un Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sāpīgā failu lavīna Piektdien, 30. janvārī, Savienoto Valstu Ģenerālprokurora birojs darīja pieejamu tīmeklī pēdējo porciju no t.s. „Epstīna failiem”, respektīvi, dzimumnoziegumos apsūdzētā un 2019. gadā cietumā pašnāvību izdarījušā finansista Džefrija Epstīna un viņa līdzzinātājas Gisleinas Maksvelas lietas materiāliem. Tie ir apmēram trīs ar pusi miljonu lappušu teksta, vairāk nekā divi tūkstoši video failu un apmēram 180 tūkstoši attēlu. Šo publiskošanu Ģenerālprokurora birojam par pienākumu uzlika Savienoto Valstu Kongresa pagājušā gada novembrī pieņemtais Epstīna failu caurskatāmības akts. Tiesa, pilnīga publiskošana aizkavējusies par vairāk nekā mēnesi pēc Kongresa noteiktā termiņa. Iemesls, kā apgalvo birojs, esot nepieciešamība veikt failu rediģēšanu, pirmām kārtām padarot nepieejamu noziegumos cietušo identitāti. Tomēr, kā atklājuši publiskoto pārlūkojušie žurnālisti, ne visos gadījumos tas ticis konsekventi veikts. Tāpat norādīts, ka publiskotais materiālu masīvs ir absolūti neorganizēts, daudzas elektroniskās sarakstes vienības un izmeklēšanas dokumentu kopijas tajā atrodamas vairakkārt dažādās vietās, pie tam konstatējams, ka dažādās viena un tā paša materiāla kopijās izrediģēta atšķirīga informācija. Šodien, 4. februārī, Ņujorkas federālā tiesa pēc noziegumos cietušo pārstāvju prasības lems par attiecīgā resursa slēgšanu līdz brīdim, kad visa ar cietušajām saistītā informācija būs padarīta nepieejama. Tikām pasaule ar pārsteigumu konstatē, cik plaši un personiski bijuši Džefrija Epstīna sakari dažādu valstu elites, tai skaitā politiskās elites aprindās. Acīmredzami tieši šajos sakaros, tos mērķtiecīgi būvējot un uzturot, viņš balstījis savu biznesa modeli. Viņa paziņu un sarakstes lokā ir atrodami multimiljardieri Īlons Masks un Bils Geitss, britu karaļnama atvase Endrjū Vindzors-Mauntbatens, publicists, netradicionālās medicīnas apoloģēts Dīpaks Čopra, eksprezidents Bils Klintons, Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita un citi. ASV Kongresa Uzraudzības komiteja izsaukusi eksprezidentu Klintonu un viņa dzīvesbiedri, kādreizējo valsts sekretāri Hilariju Klintoni uz iztaujāšanu, un vakar kļuva zināms, ka Klintonu pāris piekritis ierasties. Apmēram trīstūkstoš reizes publiskotajos materiālos parādās pašreizējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš jau paziņojis, ka publiskotais apliecinot viņa pilnīgu nevainīgumu jebkādu Epstīna likumpārkāpumu sakarā. Apmēram tūkstoš reizes šeit uzpeld arī Krievijas diktatora Vladimira Putina vārds, ar kuru gan, pēc visas spriežot, tiešu kontaktu Džefrijam Epstīnam nav bijis. Toties viņa tiešo kontaktu sarakstā ir kādreizējais Krievijas vēstnieks ANO, 2017. gadā mirušais Vitālijs Čurkins un Sanktpēterburgas Ekonomikas foruma fonda vadītājs, Krievijas Federālā drošības dienesta akadēmijas absolvents Sergejs Beļakovs. Prāga iziet ielās Sadursme starp Čehijas prezidentu Petru Pavelu un labēji populistisko premjera Andreja Babiša valdību, kas uzsāka darbu decembra vidū, notikusi ātrāk un ir ar plašāku rezonansi, nekā daudzi prognozējuši. Babišs trešo reizi kļuva par Čehijas premjerministru 2025. gada decembrī, viņa partijai „ANO 2011” izveidojot koalīciju ar partijām „Brīvība un tiešā demokrātija” un „Automobilisti paši sev”. Viens no pirmajiem jaunās varas simboliskajiem žestiem bija Ukrainas karoga aizvākšana no parlamenta ēkas. Par konkrēto ieganstu pašreizējam konfliktam kļuva prezidenta atteikšanās apstiprināt vides ministra amatā partijas „Automobilisti paši sev” pārstāvi Filipu Tureku, kura partija pauž izteikti antiekoloģiskus uzskatus. Tas ir pirmais šāds kategoriska ministra noraidījuma gadījums no Čehijas prezidenta puses kopš 1993. gada, kad stājās spēkā pašreizējā konstitūcija. Kā iemeslu prezidents min Filipa Tureka attieksmi pret valsts likumiem un konstitucionālajām vērtībām – viņš izcēlies ar homofobiskiem, seksistiskiem, rasistiskiem un nacismam simpatizējošiem izteikumiem. Šīs „daiļrades” apkopojumu publicēja izdevums „Denìk N”.  Tāpat nesen, pavadot ārlietu ministru Petru Macinku vizītē Kijivā, Tureks netieši attaisnoja Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ārlietu ministrs Macinka, kurš ir arī „Automobilistu” partijas līderis, nosūtīja vairākas īsziņas prezidenta palīgam, solot Tureka neapstiprināšanas gadījumā, citējot, „sadedzināt tiltus tā, ka tas paliks politoloģijas mācību grāmatās”. Viņš nācis klajā ar iniciatīvu, ka Čehiju nākamajā NATO samitā, kas jūlijā notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā, jāpārstāv nevis, kā ierasts, prezidentam, bet gan premjerministram Babišam. Svētdien, 1. februārī, Prāgas Svētā Vāclava laukumā pēc organizācijas „Miljons mirkļu demokrātijai” aicinājuma pulcējās 80 līdz 90 tūkstošus liels protesta mītiņš prezidenta pozīcijas atbalstam. Opozīcijas partijas vakar sarīkoja parlamenta apakšpalātas neuzticības balsojumu Babiša valdībai, kuru kabinets, pateicoties vairākumam likumdevējā, izturēja. Šodien, 4. februārī, paredzēta prezidenta Pavela un premjerministra Babiša tikšanās, lai apspriestu radušos situāciju. Indijas un Eiropas Savienības dižlīgums Tirdzniecības vienošanos, kuru 27. janvārī Indijas galvaspilsētā Ņūdeli parakstīja šīs valsts premjerministrs Narendra Modi un Eiropas Savienības pārstāvji – Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta – abas puses savos paziņojumos krāšņi dēvē par „visu darījumu māti”. Tas patiešām ir apjomos bezprecedenta nolīgums, kas aptver tirgu ar apmēram diviem miljardiem cilvēku un 25% planētas kopprodukta. Vienošanās paredz pakāpenisku ievedmuitas tarifu samazināšanu gandrīz 97% Eiropas Savienības eksporta uz Indiju un gandrīz 100% Indijas eksporta uz savienību – ļoti vērtīgs papildinājums līdzīgu vienošanos komplektam, kas jau saista savienību ar Japānu, Indonēziju, Meksiku, Dienvidamerikas Brīvā tirgus valstu grupu „Mercosur” un virkni citu valstu. Sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2007. gadā, tad 2013. gadā pārtrauktas nepārvaramu nesaskaņu dēļ, līdz atsāktas 2022. gadā. Var tikai lēst, cik lielā mērā par šo sarunu sekmīga iznākuma katalizatoru kalpoja Savienoto Valstu līdera pēdējā gada mētāšanās ar saviem superaugsto tarifu piedraudējumiem kā Ņūdeli, tā Briseles virzienā, taču vairums analītiķu ir vienisprātis, ka tā ir divu globālās ekonomikas smagsvaru reakcija uz pamanāmo līdzšinējās pasaules kārtības ļodzīšanos. Kā par noslēgto vienošanos raksta Austrālijā bāzētās starptautiskās politikas domnīcas Louvija institūts resurss „The Interpreter”: „Tā vietā, lai signalizētu par atgriešanos pie vecā stila tirdzniecības liberalizācijas, Indijas un ES brīvās tirdzniecības nolīgums atspoguļo pragmatiskāku modeli, kas vērsts uz diversifikāciju, noturību un politikas elastību. Tas mazāk darbojas kā tarifu samazināšanas pasākums un vairāk kā piegādes ķēžu stabilizēšanas plāns ģeopolitisku satricinājumu laikmetā.” Domnīca lēš, ka standartu salāgošana pozitīvi ietekmēs digitālās tirdzniecības, intelektuālā īpašuma aizsardzības un atbildīgas ražošanas normu situāciju visā Indijas okeāna reģionā. Kas attiecas uz ražošanas nozarēm, kuras ir paredzamas kā galvenās ieguvējas no šīs vienošanās, tad Indijā tā ir mašīnbūve, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība, savukārt Eiropas Savienībā – automobiļu būve un elektronikas ražošana. Savstarpējo loģistikas ceļu stiprināšana paredz sadarbību kuģošanas drošības un vispārējās aizsardzības jomā Indijas okeānā, kur pēdējā desmitgadē manāmi pieaugusi Ķīnas klātbūtne. Šai ziņā svarīgs moments ir arī drošības un aizsardzības partnerības nolīgums, kuru 27. janvārī parakstīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaja Kallasa un Indijas ārlietu ministrs Subramanjams Džaišankars. Der piebilst, ka vakar, 3. februārī, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta vienošanās par tarifu samazināšanu importam no Indijas no 25% uz 18%. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Dzīvojam laikā, kad mūsu domas un mūsu rīcību lielā mērā ietekmē un nosaka tieši ģeopolitiskā situācija. Drošība sākas ar tevi — tā ir atziņa, kas aktuāla, domājot par diasporas iesaisti Latvijas civilajā aizsardzībā. Par to, kāda ir diasporas loma civilās aizsardzības stiprināšanā, cik informēta ir diaspora, kādi konkrēti soļi sperami, lai  iesaistītu diasporu kopējās drošības telpas stiprināšanā krīzes situācijas, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latvijas platformas attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Uldis Ķevers, Eiropas Latviešu apvienības Latvijas biroja pārstāve Aira Priedīte un Eiropas Latviešu apvienības prezidija priekšsēdētājas vietniece, arī pilsoniskās līdzdalības referente Kristīne Krauze. 

#PasaulesPanorāma saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Studijā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (AS) un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (JV).

Latvija stiprina drošību Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību "Zapad" laikā. Piespiedu deportācija, nevis atbrīvošana. Tā baltkrievu opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska šodien nodēvēja vakar notikušo 52 politieslodzīto izlaišanu no Baltkrievijas cietumiem. Polijas amatpersonas uzskata, ka Krievijas dronu ielidošana valstī nav nejauša; palielina pasākumus valsts aizsardzībai. Aizsardzības ministra Andra Sprūda no "Progresīvajiem" nesen aktualizētajai idejai, ka dienests Valsts drošības dienestā no 2028. gada varētu būt obligāts arī sievietēm, nav atbalsta Saeimā. Jauniešu, viņu vecāku, arī pašu skolotāju lielāka izglītošana finanšu jautājumos ir viena no iespējām kā veicināt un uzlabot finanšu pratību.

Peiners par izlases analītiku, aizsardzības ķibelēm un Jokiča (ne)iespējamo ierobežošanu by Sportacentrs.com

Ukrainā piemin Olenivku kolonijā nogalinātos karagūstekņus. Aizsardzības ministrs Andris Sprūds apmeklē pirmo specializēto Jaunsardzes centra organizēto bezpilota gaisa kuģu operatoru nometni valsts aizsardzības mācības skolēniem. Par spīti plašām informēšanas kampaņām, pieaug krāpnieku upuru skaits, šogad no iedzīvotājiem izkrāpti jau ap 10 miljoniem eiro. ASV tehnoloģiju uzņēmums "Meta" savās pārvaldītajās platformās "Facebook" un "Instagram" no oktobra Eiropas Savienībā aizliegs politisko reklāmu. Austrumu slimnīca izsludinājusi jaunu 25 miljonu eiro vērtu ēdināšanas iepirkumu. Deviņās Latvijas augstskolās studēt gribētāji sāk parakstīt studiju līgumus klātienē. 30. jūlijā sāksies Eiropas čempionāts pludmales volejbolā.

Krustpunktā VIP intervija: Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Zaiga Liepiņa. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons. 1. augustā apritēs gads, kopš Zaiga Liepiņa stājusies Patērētāju tiesību aizsardzības biroja vadītājas amatā.  "Īpaši aktuāli ir veidot patērētāju aizsardzību, kas veicina dinamisku un efektīvu uzņēmējdarbības vidi, lai uzņēmumi varētu attīstīties, un svarīgs ir patērētāju pieprasījums, kas veicina inovācijas un ekonomikas attīstību un kas motivē uzņēmumus veidot godīgas cenas, kā arī labu produktu un pakalpojumu kvalitāti," tā Zaiga Liepiņa teica pirms gada un to varēja izlasīt Ekonomikas ministrijas mājaslapā. Zaiga Liepiņa atzīst, ka zem šiem vārdiem var parakstīties arī tagad. "Man un maniem kolēģiem Patērētāju tiesību aizsardzības centrā ir ļoti būtiski, lai tirgus strādātu taisnīgi, lai taisnīgums būtu gan patērētājiem, gan uzņēmējiem un varētu piedāvāt tirgus drošas preces un pakalpojumus, patērētāji varētu tam uzticēties. Un, protams, lai šis regulējums nebremzētu mūsu inovāciju attīstību," bilst Zaiga Liepiņa. "Mēs redzam arī arvien vairāk un vairāk nāk dažādi regulējumi arī no Eiropas Savienības, kas ir jāievieš, tomēr mēs mēģinām skatīties caur prizmu, kā regulējumus vienu ar otru integrēt un neradīt papildus slogu uzņēmējiem. Lai būtu kompleksa pieeja šajā visā."  

Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības daba ir vērtība, iedzīvotājiem šķiet svarīgi saudzēt dabu un rūpēties par to, taču cilvēki aktīvi neiesaistās dabas aizsardzībā. Un arī zināšanas par dabu sabiedrībā gadu gaitā samazinājušās. Tā secināts jaunā pētījumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LatViaNature" ietvaros veikusi Vidzemes augstskola. Ko iedzīvotāji zina par dabu un saprot par tās aizsardzības praktiskiem pasākumiem? Un kā izpratni par bioloģisko daudzveidību un dabas aizsardzību veicinājusi Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstāde "Kā būtu, ja nebūtu?", kas nesen noslēgusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes augstskolas profesore, vadošā pētniece Agita Līviņa, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte Maija Medne un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange.   Zinātnes ziņas Pētījums liecina, ka Āfriku pamazām sadala karstu iežu mantijas strūkla no Zemes dzīlēm. Pētnieki ir atraduši jaunus pierādījumus tam, ka gigantiskas karsto iežu veidotas mantijas strūklas zem Āfrikas kontinenta izraisa vulkānisko aktivitāti un acīmredzot sadala kontinentu divās daļās. Vai un kā zivis guļ? “Nacionālās ģeogrāfijas” vietne aicina iepazīties ar to, kas ekspertiem ir zināms par zivju miegu. Jaunas kontaktlēcas ļauj cilvēkam redzēt infrasarkano gaismu. Gluži kā no zinātniskās fantastikas, bet cilvēkiem ir radīts jauns veids, kā redzēt infrasarkano gaismu, neizmantojot neērtas nakts redzamības brilles. Pētnieki ir izgatavojuši pirmās kontaktlēcas, kas nodrošina infrasarkano redzi, un šīs ierīces darbojas pat tad, kad cilvēkiem ir aizvērtas acis. Latvijas vides organizācijas: atbalstām vēja enerģiju, taču ne uz dabas rēķina Vēja enerģijas infrastruktūras attīstībai ir jābūt atbildīgai un tā nedrīkst notikt uz dabas vērtību rēķina, uzsver Latvijas vides organizāciju iniciatīva “Zaļais barometrs”. Organizāciju kopējā pozīcija par vēja enerģijas ieguvi Latvijā aicina politikas veidotājus, uzņēmējus un sabiedrību atbalstīt atbildīgu vēja enerģijas attīstību, kas respektē dabas vērtības un ietekmi uz sabiedrību. Pozīcijas autori: Latvijas Dabas fonds, Pasaules dabas fonds, “Zaļā brīvība”, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Aizvadītajā naktī noticis viens no spēcīgākajiem Krievijas uzbrukumiem Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, kā arī citām pilsētām. Aizsardzības ministrs informē par Latvijas austrumu robežas militāro stiprināšanu. Jaunsardzes centrs informē par valsts aizsardzības mācības īstenošanu un aktualitātēm. Klajā nākušas ziņas par diemžēl nu jau kārtējo gadījumu, kurā, iespējams, no seksuālās vardarības cietuši kāda sporta kluba bērni. Latvijas paviljons Venēcijas arhitektūras biennālē vēstīs par aizsardzības ainavu..

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ar jēdzienu uzbrukums 21.gadsimtā vairs nesaprotam tikai fizisku uzbrukumu, tas var būt arī digitāls, bet tas ne vienmēr būs mazāk postošs par fizisko. Jau 14 gadus Latvijā darbojas kiberincidentu novēršanas institūcija "Cert.lv", tā darbojas Aizsardzības ministrijas pakļautībā.  "Cert.lv" gan sniedz atbalstu IT incidentu novēršanā, gan uztur un aktualizē informāciju par šiem apdraudējumiem. Kādi ir aktuālie drošības apdraudējumi, par to saruna Krustpunktā ar "Cert.lv" vadītājas vietnieku Vari Teivānu.  

Turpinoties neskaidrībai par ASV ārpolitiku un redzot, ka Eiropas valstīm vēl nopietnāk jādomā par  savu drošību, atkal un atkal izskan aicinājumi izstāties no Otavas konvencijas, kurā dalībvalstis apņemas neizmantot kājnieku mīnas. Polijas premjers nesen paziņoja, ka atbalsta šādu lēmumu, par to domā arī Lietuva, kas sagaida piecu reģiona valstu vienotu nostāju šajā jautājumā. Mūsu valdības vadītāja Evika Siliņa uzdevusi ārlietu un aizsardzības ministriem sagatavot priekšlikumus valdībai par tālāko rīcību. Kāda būs mūsu nostāja šajā jautājumā? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā) un Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība).    

ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti.  Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz.  Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs. 

Trīs gadus pēc Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā mūsu iedzīvotāju nedrošība nav mazinājusies, gluži pretēji – neskaidrība par ASV ārpolitiku un daudziem liek vaicāt, ko mums gaidīt, kā mums gatavoties "x" stundai, ja tāda pienāktu. Tagad Saeimā ir valdības sagatavotie likumu grozījumi par izmaiņām krīzes vadības sistēmā, Saeimā arī ir likums, kas regulē patvertņu veidošanu. Cik tālu Latvijā ir sakārtota civilās aizsardzības sistēma, ko par neskaidro atbildības sadalījumu savulaik kritizējusi arī Valsts kontrole. Krustpunktā diskutē Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks pulkvedis Ivars Nakurts, Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts un Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka.  

Ir pagājis tikai mēnesis kopš ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas, bet pa šo laiku ir izdarīts un pateikts jau tik daudz, ka šaubas par spēju paļauties uz šo stratēģisko partneri šķiet itin pamatotas. Vai tas tā izskatās arī no mūsu aizsardzības sektora puses, par to Krustpunktā vaicājam aizsardzības ministram Andrim Sprūdam (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Anastasija Tetarenko-Supe no ziņu aģentūras LETA un Andrejs Vasks, Latvijas Radio pētnieciskās žurnālistikas nodaļas žurnālists.  

Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

2025. gada valsts budžeta prioritāte ir aizsardzība un drošība. Aizsardzībai šogad plānots novirzīt vairāk nekā pusotru miljardu eiro, no kuriem 42 procentus paredzēts izmantot tieši militāro spēju attīstībai.  Cik daudz no šīs naudas paliek Latvijā, ieguldot mūsu pašu militārajā industrijā? Kā tā ir pieaugusi un ko dot mūsu un visas Eiropas militārajām spējām? Par to šodien saruna Krustpunktā ar Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas vadītāju Elīnu Egli-Ločmeli.  

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā sabalansēt mežu nozares un vides aizsardzības intereses? Zemkopības ministrija virza izskatīšanai valdībā divus grozījumu projektus, kas ļautu vieglāk iegūt cirsmas atļaujas, reizē arī paplašinot iespējas zāģēt mežus. Krustpunktā diskutē Latvijas kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss, Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, Latvijas Dabas fonda politikas virziena vadītāja Baiba Baltvilka, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas doktors Viesturs Ķerus, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktora vietnieks Normunds Strūve, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas deputāts Edmuds Cepurītis. Kā sabalansēt biznesa intereses, kas ir svarīgas visai Latvijas tautsaimniecībai, runa ir par kokrūpniecības un mežizstrādes nozari, un vides sargāšanas vajadzības, kas arī ir ne mazāk svarīgas visai Latvijas sabiedrībai? Tā vien šķiet, tas ir tāds mūžīgais jautājums un par to runājam atkal un atkal. Zemkopības ministrija ir sagatavojusi divus projektus, kas vēlreiz mēģina, šķiet, pārcelt to robežstabiņu, cik daudz un kādā veidā Latvijā drīkst cirst un zāģēt mežus. To ka tas ir svarīgs jautājums, to nesen demonstrēja arī Satversmes tiesa, atceļot iepriekš lemto, norādot, cik būtiski ir visu risināt maksimāli taisnīgi kopējās sabiedrības interesēs. Tātad divi grozījumi valdības noteikumos, kas jau oktobrī bija nodoti. Kolēģi no Ziņu dienesta te par tiem stāstīja raidījumā "Pusdiena", pievēršot uzmanību tam. Grozījumi ir plaši, un par lielu daļu laikam iebilžu daudz nav. Grozījumu anotācijā teikts, ka tie ir izstrādāti, lai mazinātu birokrātiju un vienkāršāk būtu saņemt cirsmas apliecinājumus. Bet ir vairāki punkti, kas raisa diskusijas. Būtībā runa ir par divām būtiskām lietām: meža vecumu, jo tie ļautu zāģēt daudzviet jaunākus mežus, un kailciršu lielumu, ļaujot veidot plašākas cirsmas.

Aktualitātes pasaulē komentē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Hamburgā dzīvojoša latvieti Alīnu Āboliņu- Lindermani. Vācu „luksofors” pagalam! 6. novembra vakarā, pasaulei atgūstoties no Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu stresa, savu eksistenci beidza līdzšinējā Vācijas vēsturē vienīgā t.s. „luksofora koalīcija” – sociāldemokrātu, zaļo un brīvo demokrātu alianse. Pēc sarunas ar Brīvo demokrātu partijas līderi un līdzšinējo finanšu ministru Kristiānu Lindneru kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka lūgs valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru atbrīvot Lindneru no amata. Tas arī notika nākamajā dienā, kam sekoja atlaistā ministra partijas biedru – tieslietu ministra Marko Bušmaņa un izglītības un pētniecības ministres Betīnas Štarkas-Vacingeres – demisijas pieteikumi. Vēl viens brīvo demokrātu kabineta loceklis – digitālo lietu un satiksmes ministrs Folkers Visings – paziņoja, ka paliek amatā, izstājoties no partijas. Kanclers uzticējis Visingam arī atbrīvojušos tieslietu ministra portfeli, izglītības un pētniecības ministra amatu savienošanas kārtā uzņēmies pārtikas un lauksaimniecības ministrs, zaļo pārstāvis Džems Ozdemirs. Finanšu ministra portfelis ticis kanclera partijas biedram un līdzšinējam viņa biroja valsts sekretāram Jērgam Kukīsam. Līdz ar to Šolca kabinets ir kļuvis par divu partiju mazākuma valdību. Par šādas attīstības iespēju runāja jau labu laiku, bet jo sevišķi intensīvi kopš Saksijas un Tīringenes landtāgu vēlēšanām septembra sākumā, kurās visām valdošās koalīcijas partijām bija graujoši vāji rezultāti. Brīvajiem demokrātiem klājās vissliktāk, kas, jādomā, ir rezultāts šīs izteikti liberālās partijas darbībai vienā valdībā ar krietni kreisākajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem. 1. novembrī Kristiāns Lindners publiskoja astoņpadsmit lappušu memorandu ar saviem finanšu politikas uzstādījumiem, kuru būtība ir nodokļu un, attiecīgi, valdības tēriņu mazināšana, kurpretim valdības kopējais kurss orientēts uz budžeta deficīta palielināšanu, tā iegūstot līdzekļus zaļās ekonomikas izaugsmei un citām vajadzībām. Lindnera solis, partneru nodēvēts par provokāciju, arī bija pēdējā nagla „luksofora koalīcijas” zārkā. Faktiski vienīgā domājamā attīstība šādā situācijā ir Bundestāga balsojums, izsakot kancleram neuzticību, kam sekos ārkārtas vēlēšanu izsludināšana. Vakar mediji izplatīja ziņu, ka lielākās Vācijas partijas jau vienojušās par ārkārtas vēlēšanu datumu 2025. gada 23. februārī. Spriežot pēc reitingiem, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad tajās vislabākie panākumi būtu lielākajam opozīcijas spēkam – kristīgajiem demokrātiem, savukārt ar pieticīgāku rezultātu sekotu galēji labējā „Alternatīva Vācijai”, sociāldemokrāti un zaļie. Vēl Bundestāgā iekļūtu kreisi populistiskā Zāras Vāgenknehtas savienība, savukārt brīvie demokrāti un radikālie „Kreisie”, ļoti iespējams, paliktu ārpusparlamenta opozīcijā. Maralago „klusie telefoni” Nedēļā, kas pagājusi kopš Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, pasaule uzmanīgi lasījusi soctīklu ierakstus un ausījusies pēc telefona zvaniem, tverot signālus, kas varētu ļaut nojaust nākamā Baltā nama saimnieka ārpolitikas kursu. Pēcvēlēšanu dienā Kremļa runasvīrs Peskovs paziņoja, ka Vladimirs Putins nedomājot apsveikt ar ievēlēšanu Krievijai naidīgas valsts līderi. Tomēr jau nākamajā dienā, 7. novembrī, tiekoties ar ārpolitikas ekspertiem t.s. Valdaja diskusiju kluba konferencē Melnās jūras kūrortā Sočos, agresorvalsts vadonis izteica Trampam komplimentu par vīrišķīgu uzvedību, atentātā gūstot vieglu ievainojumu, un, it kā starp citu, arī apsveica. Svētdien, 10. novembrī, laikrakstā „The Washington Post” parādījās raksts ar apgalvojumu, ka tai pašā 7. novembrī Tramps un Putins sazvanījušies un runājuši par Ukrainas kara problemātiku. Īstu skaidrību par to, vai jau sākta solītā miera panākšana triecientempos, laikraksta anonīmais avots gan nevieš, no sarunas satura atklājot vien to, ka jaunievēlētais prezidents ieteicis savam daudzreiz pārvēlētajam sarunbiedram pārāk neaizrauties ar agresijas eskalāciju. Kremlis Peskova personā sarunas faktu noliedzis, un to nav apstiprinājis arī neviens no republikāņu līdera komandas. Galu galā tiek minēts, ka no Savienoto Valstu likumu viedokļa šāda pašdarbība starpvalstu attiecībās amatu vēl oficiāli neieņēmušai personai varot sagādāt kārtējo kriminālapsūdzību. Toties jau oficiāli tiek atzīta Donalda Trampa telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, kas esot bijusi visumā laipnā tonī ieturēta. Kādā brīdī dialogam kā trešais pievienojies arī multimiljardieris Īlons Masks, kurš šobrīd pastāvīgi uzturoties Trampu ģimenes rezidencē Marelago Floridā, kur notiekot jaunās administrācijas konstruēšana. Pašam Maskam pārī ar vēl vienu spilgtu politisko biznesmeni Viveku Ramasvami tikšot uzticēta jaunveidojamas valsts struktūras – Valdības efektivitātes departamenta – vadība ar uzdevumu nojaukt traucējošo birokrātiju, likvidēt nevajadzīgus regulējumus, apcirpt pārmērīgos tēriņus un pārstrukturēt valsts aģentūras.  Nav apstiprinājusies agrāk izskanējusī informācija, ka ārlietu resoru nākamajā administrācijā atkal varētu vadīt Ukrainai simpatizējošais Maiks Pompeo; tāpat Trampa komandā nav atradusies vieta agrākajai Savienoto Valstu pārstāvei ANO Nikijai Heilijai. Valsts sekretāra portfeli Tramps nolēmis piešķirt senatoram no  Floridas Marko Rubio, kuram līdz šim bijusi globāli aktīvas, pat agresīvas amerikāņu ārpolitikas aizstāvja reputācija, tomēr viņš bija starp tiem senatoriem, kuri bloķēja palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Ietekmīgais nacionālās drošības padomnieka amats, domājams, tiks armijas un nacionālās gvardes veterānam, Floridas kongresmenim Maiklam Volcam, kurš pazīstams ar savu Ķīnai nedraudzīgo viedokli. Krievijas un Ukrainas sakarā viņš paudis, ka šim karam būtu jābeidzas diplomātiska risinājuma ceļā, taču atzīmējis arī, ka Savienotās Valstis varot visai ātri dabūt Putinu pie sarunu galda, panākot naftas produktu strauju palētināšanos. Tuvie Austrumi – būs labāk vai tikai citādāk? Kā atzīmējuši daudzi pasaules mediji, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netnjahu bija viens no pirmajiem, kurš soctīklu ierakstā sveica Donaldu Trampu ar otrreizējo ievēlēšanu prezidenta amatā. Ne mazāk bija to, kuri pieminēja iepriekšējās vēlēšanas, pēc kurām Izraēlas līderis esot, Trampaprāt, pārāk steidzīgi apsveicis ar ievēlēšanu Džo Baidenu. Egocentriskais Donalds esot to ņēmis ļaunā, kas tagad varot atsaukties uz starpvalstu attiecībām. Tomēr Izraēlas bažas šai sakarā varētu kliedēt jau pieteiktais nākamais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā – tai nepārprotami simpatizējošais bijušais Arkanzasas gubernators Maiks Hakebijs. Iespējams, Trampa ievēlēšana radījusi fonu arī Kataras lēmumam pārtraukt savu starpniecību Izraēlas un „Hamās” sarunās, kas risinājās tās galvaspilsētā Dohā, un pieprasīt „Hamās” biroja slēgšanu, kas tur darbojās kopš 2012. gada. Izraēlai par Trampa pirmās prezidentūras periodu būtu grēks sūdzēties: lai atceramies kaut vai tikai amerikāņu vēstniecības pārcelšanu uz Jeruzalemi, Izraēlas suverenitātes atzīšanu pār Golānas augstienēm un līdzdalību t.s. Ābrama vienošanos panākšanā, kas pēc desmitgadēm normalizēja Izraēlas attiecības ar Apvienotajiem Arābu emirātiem, Bahreinu, Maroku un Sudānu. Tomēr, kā pieļauj laikraksta „The Washington Post” citētais Kalifornijas universitātes Izraēlas studiju profesors Dovs Vaksmans, no Trampa administrācijas varot sagaidīt arī aktīvāku atbalsta samazināšanu, ar kuru Baidens Izraēlu līdz šim tikai biedējis. Pēdējais brīdinājums tika izteikts pirms mēneša, prasot uzlabot humānās palīdzības piegādi Gazas joslas civiliedzīvotājiem, bet 12. novembrī Valsts departaments nāca klajā ar paziņojumu, ka Izraēla esot veikusi dažus pasākumus vēlamajā virzienā. Tikmēr no ANO institūciju puses izskan gluži cita retorika, piesaucot „starptautiskus noziegumus” un „neizbēgamu badu”. Pirms dažām dienām publicētā ANO Cilvēktiesību biroja ziņojumā pausts, ka 70% no pēdējo sešu mēnešu laikā Gazas sektorā bojāgājušajiem esot sievietes un bērni. Tāpat ANO atzīst par ticamiem teroristiskā grupējuma Hamas vadītās Gazas Veselības ministrijas datus, kas kopējo bojāgājušo skaitu kopš kara sākuma sektorā lēš uz vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izraēla pēdējā mēneša laikā izvērsusi intensīvāku karadarbību Gazas joslas ziemeļdaļā, norādot, ka tur pārgrupējušies un aktivizējušies „Hamās” spēki. Aktīva karadarbība turpinās arī Libānā, kur Izraēla dod triecienus grupējumam „Hezbollah”. Vakar bombardētas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētas, kur atrodas „Hezbollah” vadības centri un noliktavas, kā arī vairāki ciemi Libānas kalnos, uz ziemeļaustrumiem no Beirutas. Tiek ziņots par vairākiem desmitiem bojāgājušo. „Hezbollah” atbildējusi ar raķešu un lidrobotu triecienu Izraēlas ziemeļdaļai, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Budžeta portfelis ir svinīgi aiznests uz Saeimu, bet tas nenozīmē, ka viss grūtākais ir aiz muguras, visas strīdīgās lietas tagad būs jāizcīna arī uz parlamenta paklāja. Viens jau noskaidrojies – šajos saspringtajos laikos deputātu algas neiesaldēs. Bet šajā nedēļā neliels tracis izcēlies par jau iztērētu naudu drošības vajadzībām, proti, militarizētās tēlniecības kompleksam Ādažos. Par to tagad sākta pārbaude un uzdots veikt auditu visiem būvniecības projektiem, kas saistīti ar Aizsardzības ministriju. Par to un arī citām nedēļas aktualitātēm žurnālistu un politikas vērotāju diskusijā spriežam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē domnīcas "Providus" direktore, politoloģe Iveta Kažoka, Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva.  

Visdažādākajās neskaidrībās un nebūšanās šobrīd tiek vainotas komunikācijas problēmas. Kāpēc tā un vai vienmēr veiksmīga komunikācija palīdzēs? Krustpunktā diskutē Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem biedrs Ivars Svilāns, rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lāsma Šķestere. Sazināmies ar Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone. Vispirms neveiksmīgā nodokļa reforma. Dienā, kad tika atcelta Finanšu ministrijas izziņotā preses konference, izrādījās, ka sociālie partneri par piedāvājumu ir pamatīgi sašutuši. Valsts prezidents sadusmojies teica, ka šis ir arī komunikācijas cilvēku slikts darbs. Tad pēc pāris dienām sekoja Satiksmes ministrijas atklāsmes par "Rail Baltica" nedienām un to, kā pārdalīt naudu, lai vispār tur kaut ko uzceltu, pēc tam arī par "airBaltic". Tajā brīdī šķita, ka nevienā citā ministrijā nav tik daudz bardaka un nesaprotamā. Bet pēc dažām dienām uzzinājām, ka arī Aizsardzības ministrijā neklājas labāk - tur spekulācijas ap nogāzušos dronu nerimst joprojām. Tik daudz jaunumu, tik daudz nezināmā un pārsteigum.. Un vārdu salikums neveiksmīga komunikācija pēdējā laikā ir locīts tik bieži kā iepriekš nekad. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz problēmu tieši ar komunikāciju? Kāda ir situācija, ja runājam par informācijas apriti, par politiķu un amatpersonu sarunāšanos ar sabiedrību? 

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.