Podcasts about sabiedr

Spraigas diskusijas koalīcijas partneru starpā nerimst joprojām. Šoreiz strīdus ābols bija Sabiedrības integrācijas fonda nākotne, tomēr vienošanos partijas atrada visai ātri. Par to un citiem nedēļas notikumiem spriežam ar žurnālistiem un politikas vērotājiem. Šīs nedēļas aktualitātes apspriež: politologs Juris Rozenvalds, žurnālists Juris Jurāns (TV3, "Nekā personīga"), žurnāliste Inga Šņore (Latvijas Televīzija, "DeFacto") un Aidis Tomsons (Latvijas Radio).  

Spraigas diskusijas koalīcijas partneru starpā nerimst joprojām. Šoreiz strīdus ābols bija Sabiedrības integrācijas fonda nākotne, tomēr vienošanos partijas atrada visai ātri. Par to un citiem nedēļas notikumiem spriežam ar žurnālistiem un politikas vērotājiem. Šīs nedēļas aktualitātes apspriež: politologs Juris Rozenvalds, žurnālists Juris Jurāns (TV3, "Nekā personīga"), žurnāliste Inga Šņore (Latvijas Televīzija, "DeFacto") un Aidis Tomsons (Latvijas Radio).  

Saistībā ar politiķu rosināto diskusiju par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) likvidāciju Krustpunktā studijā aicinājām SIF Sekretariāta direktori Inesi Kalvāni, kuru iztaujājam kopā ar TVNET grupas galveno redaktoru Tomu Ostrovski un "Dienas Biznesa" žurnālistu Jāni Goldbergu.  

Saistībā ar politiķu rosināto diskusiju par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) likvidāciju Krustpunktā studijā aicinājām SIF Sekretariāta direktori Inesi Kalvāni, kuru iztaujājam kopā ar TVNET grupas galveno redaktoru Tomu Ostrovski un "Dienas Biznesa" žurnālistu Jāni Goldbergu.  

Sabiedrības integrācijas fonds netiks likvidēts, bet tiks veikts tā funkciju audits - tā vienojusies koalīcija.  Daudz neskaidrību un plašu rezonansi raisījusi trešā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļa izraudzīšanās. Latvijas sieviešu basketbola izlase šovakar sāk ceļu uz 2027.gada Eiropas čempionāta finālturnīru.

Rēzeknes novadā nosalušā divus gadus vecā puisīša mātei piespriests cietumsods. Zaļo un Zemnieku savienība rosina valdību vērtēt Sabiedrības integrācijas fonda reorganizāciju. Sākoties ANO Klimata konferencei Brazīlijā, daudz nezināmā par tās norisi un iznākumu. Iesaistītie cer, ka Autostāvvietu memorands veicinās izpratni par noteikumiem.

Jau daudzus gadus redzam, cik ļoti informācijas tehnoloģijas un saziņas kanāli ietekmē informācijas apriti un iedzīvotāju noskaņojumu. Kā vairot sabiedrības noturību pret jauno tehnoloģiju radītajiem drošības riskiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, mākslīgā intelekta attīstītājs un startup uzņēmējs Zigmārs Bērziņš, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa un Rīgas Stradiņa universitātes RSU asociētā profesore Ilva Skulte. Pēdējo dienu notikumi ap Stambulas konvenciju ļoti spilgti izgaismo riskus, par kuriem esam runājuši jau iepriekš. Proti, ar mums var itin viegli manipulēt. Konvencija ir sašķēlusi sabiedrību divās pretējās nometnēs, abas puses viena otru vaino muļķībā, nespējā kritiski domāt. Ir argumenti, kas parādās publiskajā telpā, kuri reizēm liek saķert galvu. Ir skaidrs, ka mūsu spēja pašiem lasīt, izšķirt, pieņemt kādus atbildīgus lēmumus vismaz daļā sabiedrības ir ļoti vāja. Ja runa būtu tikai par konvenciju, varētu kaut kā vieglāk samierināties. Bet stāsts jau nav tikai par viena dokumenta lasīšanu. Tehnoloģijām attīstoties, mūsu spēja pamanīt apmānu nonāk arvien lielākā riska zonā. Notikumi citās valstīs rāda, ka tas var kļūt pat par nacionālās drošības jautājumu. Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai paaugstinātu mūsu spēju pretoties apzinātiem nodomiem mūs apkrāpt, piemuļķot, varbūt pat pakļaut?

Jau daudzus gadus redzam, cik ļoti informācijas tehnoloģijas un saziņas kanāli ietekmē informācijas apriti un iedzīvotāju noskaņojumu. Kā vairot sabiedrības noturību pret jauno tehnoloģiju radītajiem drošības riskiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, mākslīgā intelekta attīstītājs un startup uzņēmējs Zigmārs Bērziņš, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa un Rīgas Stradiņa universitātes RSU asociētā profesore Ilva Skulte. Pēdējo dienu notikumi ap Stambulas konvenciju ļoti spilgti izgaismo riskus, par kuriem esam runājuši jau iepriekš. Proti, ar mums var itin viegli manipulēt. Konvencija ir sašķēlusi sabiedrību divās pretējās nometnēs, abas puses viena otru vaino muļķībā, nespējā kritiski domāt. Ir argumenti, kas parādās publiskajā telpā, kuri reizēm liek saķert galvu. Ir skaidrs, ka mūsu spēja pašiem lasīt, izšķirt, pieņemt kādus atbildīgus lēmumus vismaz daļā sabiedrības ir ļoti vāja. Ja runa būtu tikai par konvenciju, varētu kaut kā vieglāk samierināties. Bet stāsts jau nav tikai par viena dokumenta lasīšanu. Tehnoloģijām attīstoties, mūsu spēja pamanīt apmānu nonāk arvien lielākā riska zonā. Notikumi citās valstīs rāda, ka tas var kļūt pat par nacionālās drošības jautājumu. Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai paaugstinātu mūsu spēju pretoties apzinātiem nodomiem mūs apkrāpt, piemuļķot, varbūt pat pakļaut?

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā filma „Frankenšteins 2.0” savu pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks nākamā gada sākumā. Par festivālā pieredzēto un „Frankenšteins 2.0” Kultūras rondo studijā izvaicāsim režisoru Dāvi Sīmani. Bet īsi pirms sarunas raidījumā Dāvis Sīmanis Kultūras akadēmijā atklāja ikgadējo starptautisko konferenču sēriju "Kultūras krustpunkti XIX". Un savā atklāšanas viņš bija ļoti tiešs un, varētu pat teikt, nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību.  "Mums ir unikāla iespēja pieredzēt, kā cilvēki, kam esam deleģējuši varu, ir cilvēki bez kultūras, domāšanas, idejām, ar aukstu, trulu politisku aprēķinu, izrīkoties ar valsti, kā viņiem ienāk prātā. Šī situācija ir baisa," atklājot konferenci norādīja Dāvis Sīmanis. Turpinot domu, raidījumā viņš vērtē: "Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti kritiskā brīdī un arī ļoti skumjā brīdī, kas, es ceru, pārtaps uz nākotni vērstā." Viņš norāda, ka konferencē vairāki pētnieki dažādos aspektos runās par to, kādā veidā kultūra var sasniegt sabiedrību, un kultūras satura pieejamība ir svarīga ikvienam. "Mēs redzam to, ka šobrīd sabiedrības intereses pārstāv vienkāršu saprātu ignorējoša politiska grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā," atzīst Dāvis Sīmanis.  "Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pietiekami gudri, pietiekami izglītoti, pietiekami bagāti savā kultūras spēkā, lai pateiktu, ka mēs tā negribam. Ka viņi nerunā mūsu valodā, viņi neizsaka mūsu domas. Lai arī kā viņi cenšas pierādīt ar dažāda veida dīvainiem faktiem un dažāda veida argumentiem, tas viss ir smieklīgi. Mums ir jādomā par mūsu bērnu, mūsu jauniešu nākotne un kādā valstī viņi dzīvos.  Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši nē visai šai principā gerontokrātu, veco cilvēku, kas izmisīgi savā ziņā arī kontekstā ar filmu, ko esmu veidojis, turas pie savas eksistences pēdējā perioda. Principā ir gatavi, kā saka, sačakarēt visu, kas paliek aiz viņiem, jo vienkārši zina, ka viņi tur vairs nedzīvos. Šī ir baisa attieksme. Es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos šeit pat blakus sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenība." -- Filmas „Frankenšteins 2.0” idejas pirmsākumi meklējami Covid-19 pandēmijas laikā – periodā, kad pieauga vientulības sajūta, bailes un apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – devās eksistenciālā un reizē ironiskā izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, vai zinātne un jaunās tehnoloģijas patiešām spēj pagarināt cilvēka dzīvi vai pat pārvarēt nāvi. No sākotnēji šķietami nopietna pētījuma filmas uzņemšana pāraug absurdā, aizraujošā odisejā pa ASV, Krieviju un Eiropu, filmas veidotājiem sastopot zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, filma vienlaikus neatļaujas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves. Filmas „Frankenšteins 2.0” producents ir Guntis Trekteris, tā veidota kā Latvijas un Čehijas kopražojums, ko atbalstījis  Nacionālais Kino centrs un Čehijas Filmu fonds. Filma tiks izrādīta Latvijas kinoteātros 2026. gada sākumā.

Mūsdienu intelektuāļa traģēdija – tā par tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto somu dramaturga Juhas Jokelas lugu „Docentes” saka aktrise Guna Zariņa. Viņa šajā izrādē atveido profesori, kuras iestāšanās par sava pētījuma rezultātiem pret pašas gribu ierauj viņu varas spēlēs un publiska naida atvarā. Universitātes vide gan ir tikai dramaturga izvēlēts ietvars, jo lugā ierakstītās situācijas atpazīs daudzi hierarhiskās struktūrās strādājošie. Izrāde tapusi Lindas Zaharovas režijā, un radošā komanda mēģinājumu gaitā ar pārsteigumu vērojusi, kā lugas notikumi arvien precīzāk izspēlējas arī Latvijas sabiedrībā. Izrāde „Docentes” sākas kā publiska lekcija: Gunas Zariņas atveidotā sociālpsiholoģijas profesore Johanna Virtanena iepazīstina ar savu pētījumu par darba vides klimatu universitātē. Tas atklāj vadībai netīkamu ainu: pasniedzēji jūtas pārlieku kontrolēti, viņu ikdienu pārpludina atskaites, viņi nejūt vadības ieinteresētību savā darbā. Izklausās pazīstami? Dramaturgs Juha Jokela šajā pirms pieciem gadiem rakstītajā lugā runā par Somiju, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka stāsts nav tikai par Somiju un tikai par akadēmisko vidi, bet par universāli sāpīgu tēmu loku – no birokrātijas, neuzticēšanās un atsvešinātas priekšniecības līdz populisma barotnēm sociālajos tīklos un zinātnes diskreditēšanai. Guna Zariņa: „Es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē. Lai arī [lugā] runa ir par akadēmisko vidi, šo tēmu matrica ir tik viegli pārliekama uz jebkuru citu institūciju vai profesiju. Man tās tēmas vienkārši likās nenormāli būtiskas, arī teātra laukā strādājot.” Luga „Docentes” līdz skatuvei nonākusi tieši Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Savulaik viņai to atsūtījis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. 

Lasīšanas nozīme digitālajā kultūrā - Kultūras rondo studijā pirms starptautiskā simpozija Rīgas Grāmatu svētkos izvaicājam Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni. Viņa uzskata, drukātas grāmatas formāts pamazām kļūst par tādu kā intelektuālo ekstru. Pirms brīža Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāti Rīgas Grāmatu svētki – Rudens 2025. Bet Ziedoņa zālē notikumu ciklā “Latviešu grāmatai 500” norisināsies starptautisks simpozijs “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”, kura noslēgumā tiks pieņemts vēsturisks manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā. Rīgas manifests. Tāpēc arī Kultūras rondo saruna par lasīšanas nozīmi digitālajā kultūrā.

Esam Lietuvā, Raudones pilī, kur notiek lieli mednieku svētki un Eiropas čempionāts staltbriežu piebaurošanā. Saruna ar Kati Šternu, kura stāsta par tradīcijām, nacionālo zupas vārīšanas čempionātu. Tad sarunai pievienojas mednieks Raimo Jansons, kurš runā par medību tradīciju nozīmi kopumā. Pēcāk diskusija par Bauskas novadā nogalinātajiem suņiem - karsts sarunas temats. Pa vidu vēl ieskats svētkos, sajūtas un emocijas. Šoreiz arī Indulis Burka sarunājas ar Jāni Lākutu no GPSPRO.lv par dažādu ierīču cenām un rādītājiem. Epizodi atbalsta GPSPRO.lv! https://gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c SpicePievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?

Jebkurš ārstēšanās process būs ievērojami veiksmīgāks, ja pacients spēs būt līdzestīgs. Kā veicināt pacientu iesaistīšanos un kas palīdz nodrošināt kontaktu starp ārstu un pacientu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot, šoreiz vairāk akcentējot tieši pacienta līdzestību zāļu lietošanā. Diskutē pētniece, docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta docētāja Mirdza Kursīte, kardiologs Alberts Bērziņš un sertificēta farmaceite Ērika Pētersone. Aptauja liecina, ka gandrīz puse jeb 46% Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi ir uz laiku pārtraukuši vai beiguši lietot ārsta nozīmētās zāles, iepriekš to neapspriežot ar veselības aprūpes speciālistu. Biežākie iemesli zāļu terapijas pārtraukumiem saistīti ar subjektīvo pašsajūtu, piemēram, teju trešdaļa norāda, ka, uzsākot terapiju, jutušies labāk un tādēļ nolēmuši, ka zāles vairs nav jālieto. Vēl 22% kā iemeslu norādījuši pašsajūtas pasliktināšanos vai kādu blakusparādību novērošanu. Kā citi iemesli minēti arī aizmāršība lietot zāles regulāri, bailes no blakusparādībām, kā arī tas, ka zāles nav bijušas valsts kompensētas.   Mirdza Kursīte norāda, ka pacientu līdzestība medikamentozajā terapijā ir problēma ne tikai Latvijā, jo aptaujas rāda, ka problēmas ar līdzestību ir apmēram pusei pacientu, kuriem ir nozīmēti medikamenti. Iemesli var būt dažādi.  Viens dalījums ir tīša un netīša nelīdzestība jeb rekomendāciju neievērošana. Bieži tā ir arī aizmāršība, ka izlaiž devas. Ir arī tīša nelīdzestība, kur bieži ir blakusparādības. Medikamentus pārstāj arī lietot, ja uzlabojas pašsajūta, kā arī lieto tikai tad, kad jūtas slikti, lai arī būtu jālieto katru dienu. Ērika Pētersone arī norāda, ka jāņem vērā arī dažādi sadzīviski faktori, piemēram, pacienti mēdz sūdzēties, ka tablete ir pārāk liela un ir grūti norīt, vai arī pretēji, ārsts ir nozīmējis pusi jau tā mazas tabletes, ko pacientam gados ir grūti sadalīt. Tāpat ļoti rūpīgi jāizrunā dažādu medicīnas palīglīdzekļu lietošana zāļu ievadīšanai, lai nerastos nevajadzīgas blakus parādības.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Atbilde ir pavisam negaidīta – tie ir Zemes satelītattēli. Jau vairāk nekā 50 gadus "Landsat" programma uzņem mūsu planētas fotogrāfijas no kosmosa. Viss sākās 1972. gada 23. jūlijā, kad orbītā tika palaists pirmais "Landsat" satelīts. Kopš tā laika ir fiksētas pārmaiņas, ko Zeme piedzīvo dienu no dienas – pilsētu izplešanās, mežu izciršana, upju un ezeru izsīkšana, ledāju sarukšana. Novērtējot programmas ilglaicīgo, kā arī tās unikālo un patiesi globālo mērogu, "Landsat" programmas iegūtie satelītattēli 2011. gadā tika iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Šos Zemes satelītattēlus, kuriem ir 30 metru telpiskā izšķirtspēja, un vairākas spektra joslas, ir ieguvuši un nepārtraukti atjauninājuši sensori, kas izvietoti uz "Landsat" satelītiem. Uz nominācijas iesniegšanas brīdi programmas ietvaros bija iegūti gandrīz 2,5 miljoni datu vienību, un katru dienu tie tiek papildināti. Šie attēli nu jau vairāk nekā 50 gadus ir fiksējuši Zemes stāvokli un saistībā ar strauji notiekošajām pārmaiņām, kuras piedzīvo mūsu planēta, tie ir neaizstājami. Programmu pārvalda ASV Ģeoloģijas dienests un ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA, nodrošinot piekļuvi vēsturiskajiem un aktuālajiem Zemes satelītattēliem lietotājiem vairāk nekā 180 valstīs. Pēdējos gados "Landsat" dati ir kļuvuši par būtisku avotu, lai atklātu, uzraudzītu un izprastu uz Zemes notiekošās pārmaiņas, ko izraisa klimats, cilvēka darbība un dabas katastrofas. Viens no nozīmīgākajiem "Landsat" programmas sasniegumiem ir bijusi bezmaksas un atvērto datu politikas pieņemšana. Sākotnēji "Landsat" dati tika izsniegti fiziskos datu nesējos par pavairošanas un izplatīšanas izmaksām, kuras parasti sedza pats lietotājs. Izmaksas varēja svārstīties no 20 ASV dolāriem par atsevišķu fotoattēlu līdz pat 200 ASV dolāriem par digitāliem datiem. 1984. gadā, "Landsat" komercializācijas likuma ietekmē, pakalpojuma izmaksa pieauga vēl vairāk, cenām par attēlu turpmākajos gados sasniedzot līdz pat 4000 ASV dolāru. 2008. gadā šī situācija mainījās, un izmantojot internetu, bezmaksas pieeja "Landsat" arhīva saturam kļuva pieejama ikvienam. Šāda pieejamība satelītattēliem bija nepieredzēta. Brīvo un atvērto datu politika ne vien paplašināja datu izmantošanu, bet arī ļāva uzdot jaunus jautājumus un palielināt izpētes dziļumu un apjomu. Sabiedrības ieguvumi, kas gūti no "Landsat" datu izmantošanas visā pasaulē, tostarp Latvijā ir labi dokumentēti zinātniskajā literatūrā un aptver tādas kategorijas kā zemes izmantošana, agronomija un lauksaimniecība, mežsaimniecība, ūdens resursi, ekoloģija, bioloģiskā daudzveidība un meteoroloģija. Viens no pirmajiem "Landsat" datu pielietojumiem bija 1975. gadā, kad ar satelītattēlu palīdzību tika noteiktas labākās zvejas vietas. Dati tika izmantoti arī, lai izveidotu Mozambikas mangrovju mežu karti, atklājot, ka to platība ir ievērojami mazāka nekā iepriekš uzskatīts. Attēli spēj runāt skaidrāk nekā vārdi — spilgts piemērs ir Arāla jūras izsīkšana, kas labi redzama Landsat uzņemtajos kadros. Tāpat ar "Landsat" palīdzību ir iespējama pat jaunu sugu atklāšana. 2005. gadā pētnieks, izmantojot satelītattēlus, pamanīja līdz tam maz izzinātu teritoriju, kas varētu kļūt par aizsargājamu. Pārbaudot to dabā, viņš atrada bagātīgu savvaļas dzīvnieku daudzveidību un pat atklāja trīs jaunas tauriņu sugas un vienu jaunu čūsku sugu. Kopumā ir bijuši 9 "Landsat" satelīti. Nesenākais "Landsat 9" tika palaists orbītā 2021. gadā. Joprojām darbojās arī "Landsat 8", kas orbītā tika palaists 2013. gadā. Tomēr Zemei apkārt riņķo arī vecākie "Landsat" satelīti. Tie gan vairs nav aktīvi un gaida brīdi, kad sadegs, atgriežoties Zemes atmosfērā. Piemēram, "Landsat 7", kas startēja 1999. gadā, savu misiju noslēdza tikai šī gada 4. jūnijā. Programma gan nav iztikusi bez neveiksmēm. Satelīts "Landsat 6", kura palaišana notika 1993. gadā, Zemes orbītu tā arī nesasniedza. Interesants ir fakts, ka satelīts "Landsat 5" ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā Zemes novērošanas satelīts, kas darbojās visilgāk. Kopš savas palaišanas 1984. gadā tas darbojās 29 gadus, apriņķojot planētu vairāk nekā 150 000 reižu. Darbību tas pārtrauca 2013. gadā, un pētnieki paredz, ka Zemes atmosfērā tas atgriezīsies un sadalīsies ap 2034. gadu. Un, starp citu, arī tehnoloģiju attīstības lēciens ir bijis iespaidīgs. Pirmajam satelītam datu glabātuve bija tikai 3,4 gigabaiti. Jaunākajiem — jau 4 terabaiti. Datu pārraides ātrums no 15 megabitiem sekundē ir pieaudzis līdz 384. "Landsatv programma turpinās, un nākamais satelīts tiek gatavots palaišanai ap 2030. gadu. Kā reiz teicis NASA administrators Džeimss Flečers: ja kāds no kosmosa laikmeta sasniegumiem spēs izglābt pasauli, tas būs "Landsat".

Turpinot meklēt atbildes uz jautājumu, kas ir Džemma, šodien, 20. septembrī, gleznotājas Džemmas Skulmes simtajā dzimšanas dienā, jautājums ir arī  – kāda bija Džemma un par ko viņa jutās laimīga jau cienījamā vecumā gleznojot savus "Mākoņgabalus". Atbildes meklējam kopā ar mākslinieces mazdēlu mākslinieku Arturu Dimiteru, kurš ir ieinteresēts, kā top Skumju dzimtas arhīvs, un mākslas zinātnieci Laimu Slavu, kura ir arī monogrāfijas par Džemmu Skulmi autore. Daudz ko izsaka viņas pašas balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Raidījumā skan fragments no raidījuma, kurā Džemma Skulme iepazīstina izstādes "Mākoņgabali" darbiem. Raidījumā skan arī fragments no cikla Dzimtas saknes raidījuma, kur portretēta Skulmju dzimta.  Savukārt Kultūras rondo šonedēļ skanēja cikls "Kas ir Džemma", kuram bija trīs daļas - Portrets, Glezniecība un Sabiedrība. Bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 2026. gada 25. janvārim skatāma izstāde "Džemma", kas veltīta gleznotājas Džemmas Skulmes (1925–2019) 100 gadu jubilejai. Kuratore Sandra Krastiņa izstādes aprakstā stāsta, ka tās mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet galvenokārt uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. Kuratore arī aicini uz izstādi jaunus cilvēkus.

Kāpēc viņi atgriežas? Uz šo jautājumu meklējam atbildes septembra piektdienas raidījumos, kad dodamies ciemos pie tiem, kas savulaik devušies prom no Latvijas, bet nu ir atgriezušies. Šajā nedēļā dodamies uz Liepāju, lai uzklausītu tos, kas atkal saistījuši savu dzīvi ar vēju pilsētu un Kurzemi. 2025. gada pirmajā pusgadā Kurzemes reģionā pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 38 ģimenes jeb 112 cilvēki, un vēl 29 ģimenes pašlaik apsver iespēju atgriezties. Šajā laika posmā individualizēti piedāvājumi izstrādāti 108 ģimenēm jeb 316 cilvēkiem, kuri interesējas par dzīvi Kurzemē. Kopumā no 2018. gada marta līdz 2025. gada jūnijam Kurzemē ar remigrācijas koordinatora atbalstu atgriezušās jau 543 ģimenes jeb 1615 cilvēki.  Par prom došanos, atgirešanos un nākotnes plāniem stāsta kafejnīcas "Teika" saimnieks Edgars Miķelsons, kurš kopā ar sievu Beatrisi Liepāju izvēlējušies pēc vairākiem gadiem dzīves Spānijā, ainavu arhitekte Kristīne Pouzou, kura 10 gadus aizvadījusi Francijā. Par iespējam atgriezties Kurzemē pēc ārvalstīs pavadīta laika stāsta Kurzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Agnese Berģe un Liepājas Centrālā administrācija, Sabiedrības pārvaldes speciāliste Brigita Dreiže.  

Lai nodrošinātu operatīvu pretmobilitātes un mobilitātes pasākumu īstenošanu Latvijas austrumu ārējās sauszemes robežas stiprināšanai, Saeimā paātrinātā kārtībā tiek virzīts Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums. Jaunais likums ļaus paātrinātā veidā izvietot pretmobilitātes šķēršļus uz robežas un veikt būvniecību, paralēli atsavinot atsevišķus nekustamos īpašumus, nosakot tiem nacionālo interešu objekta statusu, Likums attieksies uz teritoriju sešās austrumu pierobežas pašvaldībās, un patreiz kopējā atsavināmā platība iezīmēta līdz 2000 ha 30 km zonā no robežas. Aizsardzības ministrija sola ar katru zemes īpašnieku runāt atsevišķi un personiski, bet īpašuma atsavināšanu veikt saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā noteikto kārtību, nodrošinot taisnīgas atlīdzības izmaksu. Līdz šim kā pašvaldības tā pierobežas lauksaimnieki un zemju īpašnieki vairākkārt pauduši bažas par jaunajā likumā iekļauto. Likuma pieņemšanas procesu, iebildes un iespējamās likuma ietekmes uz pierobežu raidījumā skaidro 14.saeimas deputāts, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts), Daugavpils valstspilsētas pašvaldības priekšsēdētājs, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Elksniņš (Sarauj Latgale!), Zemnieku Saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons.

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Bezrecepšu zāļu pārmērīga lietošana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Zāļu valsts aģentūras direktore Indra Dreika, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Mirdza Kursīte. Zāļu valsts aģentūra no 15. septembra piedalās Eiropas kampaņā "Zāles nav konfektes" par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu. Kampaņas mērķis - veicināt informētību par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu visā Eiropā.  

Pirms simts gadiem – 1925. gada 28. novembrī – Latvijas Universitātes studenti Lielajā ģildē sarīkoja kārtējo tiesu pret moderno sievieti. Arī šis fakts ir minēts pētījumā „Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919–1940”. Kultūras rondo izjautājam monogrāfijas autori Zani Rozīti. Pirmoreiz pētījumā ir mēģināts apkopot un analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā, veidojot studenšu sociālo portretu. Monogrāfijas uzmanības centrā ir studenšu sociālais portrets laikposmā no Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1919. gadā līdz Latvijas padomju okupācijai. Zanes Rozītes pētījums ir pirmais mēģinājums apkopojoši un visaptveroši analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā. Autore darbā studentes analizē pēc noteiktiem sociāliem rādītājiem – tautība, pilsonība, reliģiskā piederība, vecums, sociālā izcelšanās, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās. Līdztekus tam atsegtas sievietes studiju procesā, analizēta sieviešu studiju izvēle un motivācija, atklāti dažādi mācību procesa sarežģījumi, kā arī raksturoti sieviešu uzvedības normu pārkāpumi gan LU, gan ārpus akadēmiskās vides, kā arī sniegts priekšstats par profesionālajām nozarēm, kurās bija kā visievērojamākais, tā vismazākais akadēmiski izglītoto sieviešu skaita pieaugums. Monogrāfiju izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Sabiedrība acīmredzot jau ir pieradusi, bet tā nav parasta situācija – robežsardze jau piekto gadu strādā pastiprinātā režīmā hibrīdkara apstākļos. Tas ir kā ar automašīnu nepārtraukti braukt piektajā ātrumā, "Rīta Panorāmā" sacīja Valsts robežsardzes priekšnieks ģenerālis Guntis Pujāts.

Darba vietā būtu jājūtas labi katram - kā to panākt un kādi kritēriji ļauj iegūt "Ģimenei draudzīgas darbavietas" nosaukumu, skaidrojam raidījumā Kā labak dzīvot. Stāsta Sabiedrības integrācijas fonda eksperte dažādības vadības jautājumos Karolīna Auziņa, Sabiedrības integrācijas fonda Ģimeņu atbalsta programmu nodaļas vadītājas vietnieks Lauris Liepiņš, Getliņi EKO Ilgtspējas vadītāja Inese Avota un "Draugiem Group" Personāla attīstības un pieredzes vadītāja Agnese Bergmane. Līdz 9. septembrim uzņēmumi var pieteikties Sabiedrības integrācijas fonda novērtējumiem "Dažādībā ir spēks!" un "Ģimenei draudzīga darbavieta". "Abu novērtējumu mērķis ir rosināt darba devēju interesi un motivāciju veidot atvērtu un iekļaujošu darba vidi visiem. Darba devējus aicināt būt atvērtiem dažādībai, kas mūsu sabiedrībā ir, atzīstot, ka tas labs resurss un virzītājspēks organizācijām attīstīties, augt, pilnveidoties. Novērtējumi veidoti tā, lai darba devēji varētu izvērtēt jau esošo praksi, kā arī iegūt ieteikumus no ekspertiem, kā pilnveidoties, skaidro Karolīna Auziņa. 2024. gadā veiktās Sabiedrības integrācijas fonda aptaujas dati liecina, ka 24% darbinieku kā būtiskāko ieguvumu no iekļaujošas darba vides ieviešanas atzīst labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, 22% - lojalitātes pieaugumu darba vietai. "Mūsu lielākais mērķis bija paskatīties pašiem uz sevi, kur esam dažādības vadības un ģimenei draudzīga uzņēmuma jomās," par izvēli iesaistīties stāsta Inese Avota. "Ikdienā tā nav pirmā lieta, uz ko koncentrēties, bet šāds atskaites punkta, ka reizi trijos gados veicam novērtējumu par ģimenes statusu un par dažādības vadību katru gadu, tas ir labs brīdis paskatīties, kas ir izdarīts, kāds ir ir progress un kas ir jādara rīt, lai kļūtu vēl labāki." Viņa arī atzīst, ka neatsverams ir ekspertu padoms un idejas, kā virzīties tālāk. 

Vai lielajos uzņēmumos nepieciešams ar likuma palīdzību nodrošināt dzimumu līdzsvaru? Valdībā ir skatīts šāds projekts, tas attiektos uz atsevišķiem lielajiem uzņēmumiem. Jāteic, ka to arī nosaka Eiropas Savienības direktīva. Pēc gada arī stāsies spēkā direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu un darba samaksas publiskošanu. Kāda ir situācija darba tirgū šai jomā, kā šie noteikumi ietekmēs mūsu uzņēmumus, par to Krustpunktā diskutē Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas Monetārās politikas analīzes daļas vadītāja, Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, un Alda Sebre, Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore.  

Vai lielajos uzņēmumos nepieciešams ar likuma palīdzību nodrošināt dzimumu līdzsvaru? Valdībā ir skatīts šāds projekts, tas attiektos uz atsevišķiem lielajiem uzņēmumiem. Jāteic, ka to arī nosaka Eiropas Savienības direktīva. Pēc gada arī stāsies spēkā direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu un darba samaksas publiskošanu. Kāda ir situācija darba tirgū šai jomā, kā šie noteikumi ietekmēs mūsu uzņēmumus, par to Krustpunktā diskutē Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas Monetārās politikas analīzes daļas vadītāja, Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, un Alda Sebre, Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore.  

Laiks, kad sapucēti politiķi pirms vēlēšanām zem reklāmas saukļiem raudzījās no televizoru ekrāniem ir pagājis ne tikai tādēļ, ka šādas reklāmas televīzijā pirms vēlēšanām vairs nav atļautas. Tagad ir citi un krietni lētāki veidi, kā uzrunāt sabiedrību. Ir izaugusi paaudze, kura gandrīz visu apzinīgo mūžu ir pavadījusi ar tīmekļa piedāvātiem saziņas veidiem. Kā mainījusies mūsu uztvere un saziņa digitālajā ērā un vai tā nerada izstumšanas risku tiem, kam nav pieeju tehnoloģijām, par saruna Krustpunktā ar sociālantropologu, Latvijas Universitātes lektoru Artūru Pokšānu.  

Laiks, kad sapucēti politiķi pirms vēlēšanām zem reklāmas saukļiem raudzījās no televizoru ekrāniem ir pagājis ne tikai tādēļ, ka šādas reklāmas televīzijā pirms vēlēšanām vairs nav atļautas. Tagad ir citi un krietni lētāki veidi, kā uzrunāt sabiedrību. Ir izaugusi paaudze, kura gandrīz visu apzinīgo mūžu ir pavadījusi ar tīmekļa piedāvātiem saziņas veidiem. Kā mainījusies mūsu uztvere un saziņa digitālajā ērā un vai tā nerada izstumšanas risku tiem, kam nav pieeju tehnoloģijām, par saruna Krustpunktā ar sociālantropologu, Latvijas Universitātes lektoru Artūru Pokšānu.  

Šūnu apraides sistēma tehniski strādā; nepieciešami uzlabojumi no mobilo sakaru operatoriem un telefonu ražotājiem. Sabiedrībā daudz jautājumus un plašas diskusijas raisījusi iecere sniegt deklarācijas par skaidrās naudas iemaksām vairāk nekā 750 eiro apmērā. Noslēdzas ģenerālprokurora Jura Stukāna pilnvaru termiņš un viņa vietā uz laiku stāsies pienākumu izpildītājs virsprokurors Arvīds Kalniņš. Nākamo ģenerālprokuroru meklēs atkārtotā konkursā septembrī. Dziesmu un deju svētku dalībnieki nebaidās no meterologu solītā negaisa un krusas, kas varētu piemeklēt Latviju tieši deju lielkoncerta „Es atvēru Laimas dārzu” laikā. Lietuvā diskusijas par valsts drošību raisījis šonedēļ noticis incidents, kurā Lietuvas gaisa telpā ielidoja nezināms lidaparāts no Baltkrievijas teritorijas.

Kā panākt, ka politiskās partijas reģionos, īpaši Latgalē, izvērš plašāku darbību? Par to diskusija studijā, kurā piedalās PROVIDUS direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds, Sabiedrības par atklātību "Delna" pētnieks Artūrs Bikovs, kā arī sarunai pievienojas biedrības "New East" pārstāvis Viktors Andruškevičs.  

Kā panākt, ka politiskās partijas reģionos, īpaši Latgalē, izvērš plašāku darbību? Par to diskusija studijā, kurā piedalās PROVIDUS direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds, Sabiedrības par atklātību "Delna" pētnieks Artūrs Bikovs, kā arī sarunai pievienojas biedrības "New East" pārstāvis Viktors Andruškevičs.  

2025. gada 28. jūnijā stāsies spēkā Preču un pakalpojumu piekļūstamības likums. Kādas izmaiņas gaidāmas, īpaši cilvēkiem ar invaliditāti, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā veidot iekļaujošāku darba tirgu? Spriežam par idejām, jauno preču un pakalpojumu piekļūstamības likumu, kā arī intersējamies par aizvadīto sociālo hakatonu, tā rezultātiem un izvirzītajām idejām. Sarunājas Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča un Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa.

Valsts valodas lietošanas prasības pēdējos gados ir kļuvušas striktākas, bet tās regulē tikai daļu sfēru, kur latviešu valoda tiek vai būtu jālieto. Par latviešu valodas lietošanu tur, kur to neregulē ne likumi, ne Ministru kabineta noteikumi, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē literāte, žurnāla "Domuzīme" redaktore Rudīte Kalpiņa, Sabiedrības integrācijas fonda Vienas pieturas aģentūras jaunpienācējiem Latvijā vadītāja Inese Saldābola un Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola.

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās? 

Antibiotiku patēriņš pasaulē pieaug, līdz ar to pieaug arī rezistence pret šiem medikamentiem. Dažkārt tas var draudēt ar nopietnām briesmām cilvēka veselībai un dzīvībai. Taču ne visi vīrusi ir kaitīgi, daži palīdz ārstiem uzveikt bīstamas baktēriju infekcijas. Tos dēvē par bakteriofāgiem - vīrusi, kuri nevēlamo baktēriju neitralizē. Kas par šiem organismiem atklāts un izpētīts Latvijā un kā fāgu terapija varētu palīdzēt pacientiem šodien un nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un Sabiedrības veselības institūta vadītāja Juta Kroiča nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekāns un fāgu pētnieks Kārlis Rācenis. "Rezistences problēma ir arvien biedējošāka un ir jādomā par alternatīvām ārstēšanas metodēm un bakteriofāgs ir viens no tādiem," atzīst Juta Kroiča. Diemžēl kara periodi ir tik, kad "fāgus" izmanto arvien vairāk. Tos atklāja Pirmā pasaules kara laikā, kad daudzas dzīvības glāba, tos plaši izmantoja Otrā pasaules kara laikā, diemžēl arī tagad būtu arvien vairāk jāizmanto bakteriofāgi, ārstējot Ukrainas karā cietušos. "Fāgi" ir salīdzinoši lētāki nekā antibiotikas. Šobrīd arī NATO ietvaros notiek pētniecība, kad lietot bakteriofāgus kara apstākļos. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur antibiotiku lietošana ir bezrecepšu, tas rada lielāku rezistences slogu. Afganistānas, Ukrainas dati radā, ka augsta ir antibakteriālā rezistence, jo bezrecepšu antibiotiku lietošana ir daudz biežāka, stāsta Kārlis Rācenis. Savukārt Juta Kroiča norāda uz pētījumu, kas veikts Eiropas valstīs. Ar vienādu diagnozi atšķiras antibiotiku lietojuma daudzums, biežums un ilgums dažādās valstīs.  "Pie vienas diagnozes Skandināvijā lieto saprātīgā daudzumā, ja tā varētu skaties. Savukārt Dienvidzemēs - Itālija, Grieķija, gandrīz divas reizes lielākās devās, divreiz ilgāk pie tās pašas diagnozēs. Tā aplūkoja vairākas diagnozes un visos gadījumos bija šādas atšķirības. Tas ir uztraucoši, ka tas notiek Eiropā," norāda Juta Kroiča.  Rezistences mehānismi ir dažādi, bet pārsteidzoši ir tas, ka baktērijas pielāgojas ļoti ātri. Zinātnieki rada jaunas antibiotikas un pēc diviem mēnešiem jau ir ziņas par rezistenci. Tas ir uztraucoši. Cilvēki izdala "fāgus" no sava organisma un tie nonāk vidē "Kur ir baktērijas, kuras ierosina konkrētās slimības, tur būs arī bakteriofāgi. Ja gribam atrast bakteriofāgus pret konkrēto ierosinātāju, ir jāskatās konkrēti, kur ir šī baktērija. Līdz ar to mēs skatāmies slimnīcu notekūdeņos, Rīgas notekūdeņos, kuri ir bagāti gan ar baktērijām, gan rezistentajām baktērijām. Pētījumu arī Latvijā parādā, ka mums ir daudz rezistences baktēriju notekūdeņos," atzīst Kārlis Rācenis. Tur atrastos vīrusus izmanto pētnieki, lai tālāk jau novestu līdz gala produktam, ko dot cilvēkam ārstēšanai. Arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu Labi zinām, ka kakla un deguna vīrusu infekcijas bieži izplatās gaisā pilienu veidā, bet vēdervīrusus var dabūt, nemazgājot rokas. Taču arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu. Kādi tie ir un kuri no šiem patogēniem ir sastopami Latvijā?  Jēdzienu “kosmoss”, par ko mūsu raidījumā runājam ik pa laikam, varētu attiecināt arī uz augsni un augsnes mikroorganismiem, kaut, protams, tas ir pētīts un pētījumi aizvien notiek. Šoreiz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktore Olga Valciņa skaidro, kas augsnē mitinās un kādas tieši baktērijas apdraud cilvēka veselību. Visā šajā tā saucamajā kosmosā mēs varam ieviest skaidrību, jo kādi organismi augsnē mīt visu laiku, bet citi tur nonāk.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš izvēlējies pastāstīt par Tūves Jānsones stāstu krājums „Neredzamais bērns”, kuru pārlasa regulāri, jo dažādās situācijās un atšķirīgos noskaņojumos var atrast tur nepieciešamo.

Mūsdienu populārajā kultūrā vikingi attēloti kā skarbi karotāji un laupītāji, bet arheoloģiskajā izpētē gan Skandināvijā, gan Latvijā atklājas cita aina, tostarp, arī atspēkoti mīti par sieviešu lomu vikingu sabiedrībā. Ko par šiem jūras braucējiem atklājuši arheologi Latvijā un pasaulē? Šis gads arheologiem Lielbritānijā atnesis lielus panākumus: saskaņā ar viņu teikto izdevies atklāt līdz šim lielāko zināmo vikingu celtni Lielbritānijā. Bet britu arheologi nav vienīgie, kuriem uzdodas atklāt ko jaunu un pārsteidzošu par slavenajiem un arī leģendām apvītajiem vikingiem.  Arī pētniekiem no Latvijas ir izdevies atklāt ko jaunu un interesanti šajā jomā. Kā vairāki populārās kultūras mīti viegli atspēkojami ar mūsdienu arheologu instrumentiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Gerhards un arheoloģe, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Elīna Pētersone-Gordina. "Vikingi asociējas ar skarba izskata skandināvu vīriem, kuri laupīja dedzināja un aiz sevis atstāja iznīcību 9. -11. gadsimtā Eiropā. Jāsaka, ka tas ir ļoti vienkāršots pieņēmums no 21. gadsimta skatupunkta. Vārds vikings nenozīmē kādu konkrētu etnisku vai konkrētu piederību. Par vikingiem sevi dēvē paši skandināvi, citviet Eiropā viņus pazina ar cita veida apzīmējumu, franku zemēs tie bija normāņi, Krievzemē - varjagi," norāda Guntis Gerhards. Vai Latvijā vispār ir vikingu laikmets, jo periodizācijā šāds laiks neparādās? Viens no projekta uzstādījumiem vēsturniekiem bijis - paraudzīties uz šīm lietām atšķirīgi.  "Viens no iemesliem, kāpēc šādu periodu atsevišķi neizdalīja, jo nebija pārliecinošu liecību par pašu vikingu klātbūtni. Jā, mums ir skandināviskas izcelsmes priekšmeti, kas ir atrasti daudzviet Latvijā," norāda Guntis Gerhards. Elīna Pētersone-Gordina norāda, ka projektā pievēršas Latvijas populācijai un pēta, vai Vikingu laikmets ietekmēja vietējo populāciju. Mēs jau neskatāmies uz vikingiem. "Veicot diētas analīzes un vērtējot izmaiņas apbedījumu tradīcijās, var redzēt Vikingu laikmetu arī Latvijā un izmaiņas ir pietiekami nozīmīgas," norāda Elīna Pētersone-Gordina Viņa arī atzīst, ka pētījumos atklāts, ka 10. un 11. gadsimtā parādās atšķirības diētā - vīrieši patērē augstāku dzīvnieku proteīna proporciju nekā sievietes, kas iepriekšējos gadsimtos nebija. Izmaiņas ir izteiktas un tas nāk arī kopā ar apbedīšanas tradīciju izmaiņām. Guntis Gerhards norāda, ka neapšaubāmi Skandināvijas iedzīvotāji ir atstājuši noteiktas ģenētiskas pēdas arī Latvijas populācijā. Vai vikingu sievietes bija arī karotājas? "Pēdējos desmit gados šis jautājums ir kļuvis ļoti aktuāls. Tas lielā mērā saistīts ar atradumiem Birkas kapulaukā, kur ļoti bagāti apbedījumi, kur bija klāt ieroči, divi zirgi, daudzas citas lietas. Tas tika atklāts 20. gadsimta pašā sākumā, un ilgstoši tika uzskatīts, ka tas ir vīrieša karotāja apbedījums. Taču, ienākot mūsdienu modernajām tehnoloģijām, tām pašām DNS, tika pierādīts, ka konkrētā apbedījuma kauli pieder sievietēm, tātad sieviete karotāja," skaidro Guntis Gerhards. "Pēc tam, pārlūkojot atsevišķus Skandināvijas apbedījumus, apmēram ir kādi 10 droši gadījumi, ka ir ar bagātīgām kapu piedevām veltīti apbedījumi, kuros ir sievietes. Līdz ar to ir jautājums, ka sievietes varēja ieņemt vikingu laikmetā Skandināvijā pietiekami augstu sociālo stāvokli līdztekus vīriešiem. Vai viņas visos gadījumos ir uzskatāmas par karotājām, tas varētu būt apšaubāmi. Bet tas, ka viņām varēja būt nozīmīga loma, teiksim, dažādos reliģiskajos kultos, ideoloģijā vikingu, tas ir noteikti." Guntis Gerhards norāda, ka arī Latvijas teritorijā Daugavas krastos 8.-9. gadsimta latgaļu un sēļu kapulaukos parādījās tāda sieviešu dzimtei netipiska senlieta kā cirvis. Tas liek uzdod jautājumu - kas bija šīs sievietes? Diētas analīzes parāda, ka šīs sievietes bija līdzvērtīgas vīriešiem, bilst Guntis Gerhards. Iespējams, ka šīs sievietes varēja ieņemt noteiktu vietu tā laika sabiedrībā līdztekus vīriešiem.

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.

Februāris - mīlestības mēnesis un mīlestība ir kas tik ļoti raksturīgs cilvēkiem kā dzīvām būtnēm. Sākot no antīkās pasaules domām par dažādo mīlestību, līdz pat mūsdienām, kad laulības vairumā pasaules valstu veidojam jūtu vadīti. Ko tādas spēcīgas jūtas kā mīlestība dara ar mūsu organismu, prātu un sabiedrību kopumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē antīkās kultūras pētniece Ilze Rūmniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, sociālantropoloģe Diāna Kiščenko, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore.

28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave.   Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu.  Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt. Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa  hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām. Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot. Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu info@veile.lv   Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā.  Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu.

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

Šampanietis gadu mijā un kāda stiprāka dzēriena glāzīte pēc grūtas darba dienas… Cik viegli ir pazaudēt robežas izjūtu starp sabiedrībā pieņemamu alkohola baudīšanu un alkohola atkarību? Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Nacionālais psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube, "Anonīmo Alkoholiķu sadraudzības" pārstāvis, Pilnvaroto padomes loceklis Kaspars Simanovičs un Anonīmo alkoholiķu biedre Ilze.  

Animācijas filmas „Straume” fenomenālie panākumi radījuši vēlmi ne vienam vien komersantam uzdrukāt filmas varoņus uz krekliem, krūzītēm, izmantot marketinga pasākumos un vēl daudzos citos veidos. Tik vienkārši gan nebūs, ka tikai drukās un viss. Ko un kā drīkst un nedrīkst darīt ar aizsargātiem autordarbiem un preču zīmēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības izpilddirektore Liena Edvardsa, Patentu valdes Attīstības un starptautiskās sadarbības departamenta direktore Ilze Grava un AKKA/LAA padomes prezidents Kārlis Kazāks. "Ja gribas izmantot cita radītu darbu, vienmēr visdrošāk ir pavaicāt atļauju," atzīst Kārlis Kazāks. "Sabiedrībai ir svarīgi saprast: autors radīja darbu, tas viņa īpašums. Tikai viņš var izlemt, vai viņš grib to redzēt uz krūzītēm. Viņš var pateikt - es negribu šo redzēt uz krūzītēm, un viss. Tas nedrīkst nonākt uz krūzītēm, jo autors negrib savu tumši pelēko kaķi, piemēram, redzēt uz krūzītēm. Tā nav runa tikai par naudu. Parasti to asociē ar naudu. Tā ir runa par autora tiesībām izvēlēties, ko ar savu darbu tālāk darīt.  Jā, mūsdienās tas ir sarežģīti, jo bieži ir pārstāvju pārstāvji, producentu kompānijas, tiesību īpašnieki. Ja tu izdomā ražot krūzīti pats uz savu galvu, tu dabūt krāgā ne jau Matīsu Kažu vai Gintu Zilbalodi, tu dabū krāgā kaut kādus cilvēkus, kas kaut ko saprot no juridiskām lietām." "Ir jāciena cita īpašums," norāda Kārlis Kazāks. Ilze Grava pieblist, ka "saistībā ar autortiesībām, gan ar rūpniecisko īpašumu preču zīmēm, dizaina paraugiem, ja mājās izcepsi kūku vai sev uztaisīsi T kreklu, to var lietot. Arī izglītības nolūkos. Ja tas ir komerciālos nolūkos, ir jāprasa atļauja". Runājot konkrēti par filmu "Straume" un tās tēliem, arī producents Matīss Kaža jau ir norādījis, ka režisora Ginta Zilbaloža filmas "Straume" tēlu skiču izmantošana komerciālos nolūkos bez licences ir likuma pārkāpums. To viņš minējis, komentējot iespēju iegādāties dažādas preces ar animācijas darba personāžu atveidojumu.

Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā. Arī šajā jomā ir iespējamas un tiek veiktas dažāda veida inovācijas. Par tām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore Alda Sebre, Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš un mācību cikla "Kā radīt sociālās inovācijas" lektore, sociālās jomas speciāliste, Ventspils Sociālā dienesta vadītāja Una Lapskalna-Alksne. "Ja runā pa sociālajiem pakalpojumiem, lielas rindas ir epizodiska parādība atsevišķiem pakalpojumiem. Šobrīd ir aktualizējusies tēma par demenci, par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Ir daudzas situācijas, kad cilvēks vienkārši netiek uz darbu, jo viņam mājas ir cilvēks, kuram ikdienā nepieciešama uzraudzība un atbalsts. Šādi atbalsta mehānismi šobrīd ir aktuāli. Ik pa brīdim parādās problēma ar aprūpes centriem," norāda Andris Bērziņš. "Kopumā ņemot, katastrofālas rindas nav, pakalpojumi ir pieejami," turpina Andris Bērziņš. "Ir nākotnes izaicinājumi: ja resursu apjoma šajā nozarē nav, tad varam nonākt, risks ir nonākt situācijā, kādā ir Rietumeiropas valstis - Vācija, Francija, Itālija, ka fiziski nav, kas aprūpē, ka jābalstās tikai uz viesstrādniekiem. Tie ir lieli izaicinājumi, kas mums jāpatur prātā. Šobrīd tiekam galā tīri labi, resursu vienmēr varētu būt vairāk, gan cilvēki, gan finanses." "Tas ir stereotips, ka aprūpe ir vajadzīga tikai veciem cilvēkiem. Man praksē bija gadījums, kad jauns cilvēks, strādājot būvniecībā, nokrita no stalažām un salauza abas kājas. Realitātē viņš ir bezpalīdzīgā situācijā un viņam ir nepieciešama aprūpes persona, kas viņam vismaz tēju pienes,'' stāsta Una Lapskalna-Alksne. "Viņš bija viens, bija bārenis bez tuviniekiem, viņam aprūpētāja bija nepieciešama. Tas nav tikai veciem cilvēkiem, mēs jebkurš varam šādā situācijā nonākt kaut vai īslaicīgi." Una Lapskalna-Alksne arī vērtē, ka nav pareizi, ka cilvēkiem, kas maksā nodokļus mūža garumā, nav garantēts, ka nepieciešamības gadījumā vecumdienās būs apmaksāts aprūpes pakalpojums vai uzturēšanas senioru namā. Drīzumā sāksies Sabiedrības integrācijas fonda rīkots mācību cikls par inovācijām sociālo pakalpojumu jomā.

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Ukrainā karš turpinās gandrīz trīs gadus, mēs esam nonākuši citā pakāpē, gan pavisam praktiski domājot par savu aizsardzību, gan izpratnē, kā tas viss varētu beigties, jo diemžēl izskatās, ka tā "pulvera muca" mums blakus var būt ilgi. Kā šie trīs gadi ir mainījuši sabiedrību, par to saruna Krustpunktā ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.

Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies.  Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās? 

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Valdība meklēs iespējas par 5% samazināt valsts pārvaldes tēriņus – to nesen, tiekoties ar darba devējiem, apsolīja premjere Evika Siliņa. Bet kā šī tēriņu mazināšana varētu izpausties un kādās jomās? Pēc statistikas datiem valsts un pašvaldību sektorā nodarbināto skaits pēdējos gados ir pieaudzis, lai gan iedzīvotāju skaits Latvijā mazinās. Vai valsts sektorā strādājošo skaits būtu mazināms, vai arī ietaupīt var citādi? Krustpunktā analizē Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs, biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība) un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).