POPULARITY
Saruna ar pr.D.Artjomovu no Romas
Antibiotiku patēriņš pasaulē pieaug, līdz ar to pieaug arī rezistence pret šiem medikamentiem. Dažkārt tas var draudēt ar nopietnām briesmām cilvēka veselībai un dzīvībai. Taču ne visi vīrusi ir kaitīgi, daži palīdz ārstiem uzveikt bīstamas baktēriju infekcijas. Tos dēvē par bakteriofāgiem - vīrusi, kuri nevēlamo baktēriju neitralizē. Kas par šiem organismiem atklāts un izpētīts Latvijā un kā fāgu terapija varētu palīdzēt pacientiem šodien un nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un Sabiedrības veselības institūta vadītāja Juta Kroiča nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekāns un fāgu pētnieks Kārlis Rācenis. "Rezistences problēma ir arvien biedējošāka un ir jādomā par alternatīvām ārstēšanas metodēm un bakteriofāgs ir viens no tādiem," atzīst Juta Kroiča. Diemžēl kara periodi ir tik, kad "fāgus" izmanto arvien vairāk. Tos atklāja Pirmā pasaules kara laikā, kad daudzas dzīvības glāba, tos plaši izmantoja Otrā pasaules kara laikā, diemžēl arī tagad būtu arvien vairāk jāizmanto bakteriofāgi, ārstējot Ukrainas karā cietušos. "Fāgi" ir salīdzinoši lētāki nekā antibiotikas. Šobrīd arī NATO ietvaros notiek pētniecība, kad lietot bakteriofāgus kara apstākļos. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur antibiotiku lietošana ir bezrecepšu, tas rada lielāku rezistences slogu. Afganistānas, Ukrainas dati radā, ka augsta ir antibakteriālā rezistence, jo bezrecepšu antibiotiku lietošana ir daudz biežāka, stāsta Kārlis Rācenis. Savukārt Juta Kroiča norāda uz pētījumu, kas veikts Eiropas valstīs. Ar vienādu diagnozi atšķiras antibiotiku lietojuma daudzums, biežums un ilgums dažādās valstīs. "Pie vienas diagnozes Skandināvijā lieto saprātīgā daudzumā, ja tā varētu skaties. Savukārt Dienvidzemēs - Itālija, Grieķija, gandrīz divas reizes lielākās devās, divreiz ilgāk pie tās pašas diagnozēs. Tā aplūkoja vairākas diagnozes un visos gadījumos bija šādas atšķirības. Tas ir uztraucoši, ka tas notiek Eiropā," norāda Juta Kroiča. Rezistences mehānismi ir dažādi, bet pārsteidzoši ir tas, ka baktērijas pielāgojas ļoti ātri. Zinātnieki rada jaunas antibiotikas un pēc diviem mēnešiem jau ir ziņas par rezistenci. Tas ir uztraucoši. Cilvēki izdala "fāgus" no sava organisma un tie nonāk vidē "Kur ir baktērijas, kuras ierosina konkrētās slimības, tur būs arī bakteriofāgi. Ja gribam atrast bakteriofāgus pret konkrēto ierosinātāju, ir jāskatās konkrēti, kur ir šī baktērija. Līdz ar to mēs skatāmies slimnīcu notekūdeņos, Rīgas notekūdeņos, kuri ir bagāti gan ar baktērijām, gan rezistentajām baktērijām. Pētījumu arī Latvijā parādā, ka mums ir daudz rezistences baktēriju notekūdeņos," atzīst Kārlis Rācenis. Tur atrastos vīrusus izmanto pētnieki, lai tālāk jau novestu līdz gala produktam, ko dot cilvēkam ārstēšanai. Arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu Labi zinām, ka kakla un deguna vīrusu infekcijas bieži izplatās gaisā pilienu veidā, bet vēdervīrusus var dabūt, nemazgājot rokas. Taču arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu. Kādi tie ir un kuri no šiem patogēniem ir sastopami Latvijā? Jēdzienu “kosmoss”, par ko mūsu raidījumā runājam ik pa laikam, varētu attiecināt arī uz augsni un augsnes mikroorganismiem, kaut, protams, tas ir pētīts un pētījumi aizvien notiek. Šoreiz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktore Olga Valciņa skaidro, kas augsnē mitinās un kādas tieši baktērijas apdraud cilvēka veselību. Visā šajā tā saucamajā kosmosā mēs varam ieviest skaidrību, jo kādi organismi augsnē mīt visu laiku, bet citi tur nonāk. Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš izvēlējies pastāstīt par Tūves Jānsones stāstu krājums „Neredzamais bērns”, kuru pārlasa regulāri, jo dažādās situācijās un atšķirīgos noskaņojumos var atrast tur nepieciešamo.
Globālajā pasaulē ir jāveido starptautiskās sabiedrības, kas spētu veidot ekonomiskos, finanšu un kapitāla, kā arī politikas struktūras, kas vērstas uz kopējo labumu un solidaritāti. Lai to panākstu, nepieciešams plaši skatītīes uz cilvēku, nereducējot to uz ekonomikas vienību, bet ņemot vērā sociālos, kultūras un arī reliģijas aspektus. Tam ir vajadzīga kultūras un izglītības audzināšana.
Mūsdienu populārajā kultūrā vikingi attēloti kā skarbi karotāji un laupītāji, bet arheoloģiskajā izpētē gan Skandināvijā, gan Latvijā atklājas cita aina, tostarp, arī atspēkoti mīti par sieviešu lomu vikingu sabiedrībā. Ko par šiem jūras braucējiem atklājuši arheologi Latvijā un pasaulē? Šis gads arheologiem Lielbritānijā atnesis lielus panākumus: saskaņā ar viņu teikto izdevies atklāt līdz šim lielāko zināmo vikingu celtni Lielbritānijā. Bet britu arheologi nav vienīgie, kuriem uzdodas atklāt ko jaunu un pārsteidzošu par slavenajiem un arī leģendām apvītajiem vikingiem. Arī pētniekiem no Latvijas ir izdevies atklāt ko jaunu un interesanti šajā jomā. Kā vairāki populārās kultūras mīti viegli atspēkojami ar mūsdienu arheologu instrumentiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Gerhards un arheoloģe, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Elīna Pētersone-Gordina. "Vikingi asociējas ar skarba izskata skandināvu vīriem, kuri laupīja dedzināja un aiz sevis atstāja iznīcību 9. -11. gadsimtā Eiropā. Jāsaka, ka tas ir ļoti vienkāršots pieņēmums no 21. gadsimta skatupunkta. Vārds vikings nenozīmē kādu konkrētu etnisku vai konkrētu piederību. Par vikingiem sevi dēvē paši skandināvi, citviet Eiropā viņus pazina ar cita veida apzīmējumu, franku zemēs tie bija normāņi, Krievzemē - varjagi," norāda Guntis Gerhards. Vai Latvijā vispār ir vikingu laikmets, jo periodizācijā šāds laiks neparādās? Viens no projekta uzstādījumiem vēsturniekiem bijis - paraudzīties uz šīm lietām atšķirīgi. "Viens no iemesliem, kāpēc šādu periodu atsevišķi neizdalīja, jo nebija pārliecinošu liecību par pašu vikingu klātbūtni. Jā, mums ir skandināviskas izcelsmes priekšmeti, kas ir atrasti daudzviet Latvijā," norāda Guntis Gerhards. Elīna Pētersone-Gordina norāda, ka projektā pievēršas Latvijas populācijai un pēta, vai Vikingu laikmets ietekmēja vietējo populāciju. Mēs jau neskatāmies uz vikingiem. "Veicot diētas analīzes un vērtējot izmaiņas apbedījumu tradīcijās, var redzēt Vikingu laikmetu arī Latvijā un izmaiņas ir pietiekami nozīmīgas," norāda Elīna Pētersone-Gordina Viņa arī atzīst, ka pētījumos atklāts, ka 10. un 11. gadsimtā parādās atšķirības diētā - vīrieši patērē augstāku dzīvnieku proteīna proporciju nekā sievietes, kas iepriekšējos gadsimtos nebija. Izmaiņas ir izteiktas un tas nāk arī kopā ar apbedīšanas tradīciju izmaiņām. Guntis Gerhards norāda, ka neapšaubāmi Skandināvijas iedzīvotāji ir atstājuši noteiktas ģenētiskas pēdas arī Latvijas populācijā. Vai vikingu sievietes bija arī karotājas? "Pēdējos desmit gados šis jautājums ir kļuvis ļoti aktuāls. Tas lielā mērā saistīts ar atradumiem Birkas kapulaukā, kur ļoti bagāti apbedījumi, kur bija klāt ieroči, divi zirgi, daudzas citas lietas. Tas tika atklāts 20. gadsimta pašā sākumā, un ilgstoši tika uzskatīts, ka tas ir vīrieša karotāja apbedījums. Taču, ienākot mūsdienu modernajām tehnoloģijām, tām pašām DNS, tika pierādīts, ka konkrētā apbedījuma kauli pieder sievietēm, tātad sieviete karotāja," skaidro Guntis Gerhards. "Pēc tam, pārlūkojot atsevišķus Skandināvijas apbedījumus, apmēram ir kādi 10 droši gadījumi, ka ir ar bagātīgām kapu piedevām veltīti apbedījumi, kuros ir sievietes. Līdz ar to ir jautājums, ka sievietes varēja ieņemt vikingu laikmetā Skandināvijā pietiekami augstu sociālo stāvokli līdztekus vīriešiem. Vai viņas visos gadījumos ir uzskatāmas par karotājām, tas varētu būt apšaubāmi. Bet tas, ka viņām varēja būt nozīmīga loma, teiksim, dažādos reliģiskajos kultos, ideoloģijā vikingu, tas ir noteikti." Guntis Gerhards norāda, ka arī Latvijas teritorijā Daugavas krastos 8.-9. gadsimta latgaļu un sēļu kapulaukos parādījās tāda sieviešu dzimtei netipiska senlieta kā cirvis. Tas liek uzdod jautājumu - kas bija šīs sievietes? Diētas analīzes parāda, ka šīs sievietes bija līdzvērtīgas vīriešiem, bilst Guntis Gerhards. Iespējams, ka šīs sievietes varēja ieņemt noteiktu vietu tā laika sabiedrībā līdztekus vīriešiem.
Raidījuma Pievienotā vērtība galvenā tēma - kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības. Kāda ir to situācija Latvijā un kādi ir izaicinājumi. Šķiet, ir beidzot parādījusies politiska griba šo sektoru Latvijā attīstīt kā spēcīgu alternatīvu nebanku kreditētājiem un arī bankām, kuras negribīgi finansē reģionus. Raidījuma temats daudzos līmeņos sasaucas ziņu sadaļā izskanējušo par vēlmi attīstīt un atvieglot, bet ar augstu risku tajā visā radīt pārāk lielu un dārgu birokrātiju. Runa ir par Kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām. Nesen Latvijas Banka rīkoja ekspertu diskusiju par krājaizdevu sabiedrību attīstības potenciālu. Stāsta Olga Kazačkova, "Latvijas arodbiedrību krājaizdevu sabiedrības" valdes priekšsēdētāja. Stabili mazā sektora kapitāls šobrīd ir ap 30 miljoniem eiro, no kuriem trīs ceturtdaļas naudas ir arodbiedrību dibinātu krājaizdevu sabiedrību rīcībā, bet pārējos 7 miljoni apsaimnieko 19 reģionālās krājaizdevu sabiedrības. Savā ziņā, tāda kā šo sabiedrību meka Latvijā ir Cēsu novads, kur vēl nesen bija astoņas, stāsta Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs. Krājaizdevu sabiedrības šobrīd var kreditēt tikai savus biedrus un stipri ierobežoti juridiskās personas, Latvijas Banka, lai attīstītu šo sektoru, piedāvā šo ierobežojumu mazināt un atļaut kredītu izsniegšanu juridiskām personām. Tas gan nāktu komplektā ar prasību paaugstināšanu un Centrālās krājaizdevu sabiedrības izveidi. Latvijas Banka piedāvā divus scenārijus, skaidro Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja Nora Dambure. Pēc būtības atļautu kreditēt arī juridiskas personas, bet, pieaugot iespējām, neizbēgami pieaug prasības un krājaizdevu sabiedrības centralizējas, saiet zem viena jumta un veido ko līdzīgu bankai. Tā gan nav pārāk jauna ideja – pirms gadiem desmit Finanšu ministrija līdzīgas idejas visai ātri noraidīja, sakot, ka nav nepieciešami finanšu sektorā drastiski un jautri pagriezieni. Tagad, desmit gadus vēlāk, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Kļaviņa saka, politika ir mainījusies.
Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs. Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.
2025. gadā Liepāja ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas apvieno kultūru, sportu, mākslu, uzņēmējdarbību un citas nozares, svin savu 400 gadu jubileju. Svinību centrālais notikums būs koncertuzvedums “Personas kods: Liepāja” 18. martā, bet pēc tā uzmirdzēs gaismas pastaiga "Izgaismotā Liepāja". Šajā nedēļas nogalē sāksies apstādījumu akcija “Liepāja plaukst”, bet 1. martā svētku maratons iesākās Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē ar garīgās mūzikas "Caur gaismu nāk un sudrabs top", kas izskanēja arī LR3 "Klasika" tiešraidē. Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē glabājas unikāla Liepājas kantorāta (“Libauer Cantorat”) nošu kolekcija ar 170 mūzikas rokrakstiem un iespieddarbiem, kurus apņēmies digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs. Par Liepājas 400. dzimšanas dienu un svinību kulmināciju 18. martā, svētku pasākumiem visa gada garumā un Liepājas Svētās Trīsvienības draudzes arhīva digitalizāciju stāsta Liepājas valstspilsētas pašvadības un "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne. Kulminācijas punkts gaidāms 18. martā. Esat gatavi kārtīgi svinēt? Šis tiešām ir ļoti, ļoti svarīgs un nopietns gads - Liepājai 400 gadu ir vienreiz mūžā. Man ļoti patīk, kā Orests Silabriedis, atklājot jubilejas mēnesi 1. marta koncertā teica - mums jābūt ļoti gandarītiem un lepniem par to, ka mums ir iespēja piedzīvot šo četrsimtgadi. Mēs esam gatavi, jo esam sākuši gatavoties jau pagājušā gada sākumā. Programma ir ļoti plaša un daudzveidīga, esam iesaistījuši gan profesionāļus, gan amatierus, gan iedzīvotājus ļoti dažādās sfērās. Kulminācijas brīdis būs marta vidū, sākot no 18. marta. Vai varat teikt, ka šo svētku gaisotni jūt ikviens liepājnieks un Liepājas viesis? Jā. Liepājnieks ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels lokālpatriots un ar ļoti lielu lepnumu nes Liepājas vārdu. To mēs novērojam ne tikai iedzīvotājos, kas šobrīd tur dzīvo, bet arī bijušajos liepājniekos, kuri šobrīd atrodas gan citās Latvijas pilsētās, gan citās valstīs. Tie ir svētki ne tikai šobrīd Liepājā dzīvojošajiem, bet ikvienam, kurš bijis saistīts ar Liepāju. To mēs ļoti izjūtam. Kas notiks 18. martā? Sākot ar 18. martu, Liepājas četrsimtgades jubilejas svinības notiks veselas nedēļas garumā. 18. marts ir īstā Liepājas dzimšanas diena. Ļoti sen mums nav bijis āra koncerts, jo 18. marts parasti ir lietains un vējiens, ļoti liels izaicinājums. Tagad tā nebūs? Varbūt, bet mēs esam gatavi. Esam sagatavojuši ļoti lielu un daudzveidīgu āra koncertu, kur iesaistīti ļoti daudzi mūziķi, zināmi un mazāk zināmi, vecāka un jaunāka paaudze. Uldis Marhilēvičs komponē jaundarbu, būs īpašs koncertuzvedums. Koncerta nosaukums ir “Personas kods - Liepāja”, kur mēģinās apvienot dažādākos Liepājas kodus un laikmetus. Pusotras stundas garumā centīsimies parādīt labāko, jaudīgāko un zīmīgāko, kas Liepāju raksturo. Par jubilejas sajūtu runājot, cik lielas iespējas katram liepājniekam ir bijušas šo sajūtu radīt, pielikt savu roku? Sabiedrības līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pilsētas kontekstā kā pašvaldībai, bet arī saistībā ar "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Jau pagājušā gada vidū veicām aptauju iedzīvotājiem, pajautājām, kā viņi vēlētos svinēt šo notikumu. Interesanti, ka pirmajā vietā bija lieli bezmaksas pasākumi, bet otrajā vietā - sabiedrība izteica vēlmi pašiem līdzdarboties vides apzaļumošanā. 8. martā uzsāksim akciju “Liepāja plaukst”, kur iedzīvotājiem būs iespēja pieteikties sēklām, pašiem diedzēt, pašiem audzēt, tad kopā ar Liepājas dārzniecēm veikt apstādījumus gan publiskajā vidē, gan pie savām organizācijām, skolām, ģimenēm. Būs arī lekcijas par dārzkopību un vides tēmām, kā arī mēs ceram iestādīt jaunu un skaistu ābeļdārzu par godu četrsimtgadei. Kas Liepājā vislabāk aug? Liepas, bet ābeles arī. Liepāja ir pateicīga vieta dažādām apzaļumošanas aktivitātēm. Mums ļoti liels prieks, ka iedzīvotāji paši izrādīja vēlmi un pateica, kā gribētu iesaistīties. Bet neatkarīgi no tā, ir ļoti daudz dažādu kultūras notikumu, kur visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvji paši aktīvi piepilda programmu ar dažādām aktivitātēm - gan uzņēmēji, gan skolēni, gan amatierkustības. Gads mums iesākās ar uzņēmējdarbības izstādi “Ražots Liepājā”, kur parādījām labāko, ko šobrīd Liepājā ražo. Tas aizvirpinājās tālāk ar dažādiem koncertiem, izstādēm, amatierfotogrāfi ir atklājuši un plāno atklāt savas izstādes, bibliotekāri ir sarosījušies, bērni izdos savu īpašo zīmējumu, stāstu un pasaku grāmatu. Nav vairs tā, ka programmu nodrošina tikai 3 vai 4 organizatori - lielākais spēks un jauda ir pašos liepājniekos, kuri ar ļoti lielu atbildību un patiesu vēlmi grib parādīt, kas ir tas, ko viņi var parādīt, kā viņi grib iesaistīties. Šī programma ir ļoti daudzveidīga, no uzņēmējdarbības līdz mūzikai, kas ir Liepājas lielākais smagsvars, bet būs arī dažādi sporta notikumi.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Februāris - mīlestības mēnesis un mīlestība ir kas tik ļoti raksturīgs cilvēkiem kā dzīvām būtnēm. Sākot no antīkās pasaules domām par dažādo mīlestību, līdz pat mūsdienām, kad laulības vairumā pasaules valstu veidojam jūtu vadīti. Ko tādas spēcīgas jūtas kā mīlestība dara ar mūsu organismu, prātu un sabiedrību kopumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē antīkās kultūras pētniece Ilze Rūmniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, sociālantropoloģe Diāna Kiščenko, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore.
28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave. Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu. Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt. Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām. Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot. Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu info@veile.lv Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā. Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu.
Saruna ar LŽS valdes priekšsēdētāju Juris Paideru par žurnālistu ētiku, mediju neatkarību un "fake" ziņām.
Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.
Raidījumā Pievienotā vērtība analizējam, kurp dodas Eiropas ekonomika un arī par vecuma diskrimināciju darba tirgū. Veidojas paradokss - visās valstīs trūkst darba roku, bet tajā pašā laikā cītīgi noraidām būtisku darba meklētāju daļu. No visiem darba meklētājiem 40 % ir vairāk nekā 50 gadu. Un tieši par diskrimināciju vecuma dēļ darba meklejumos dzirdam bieži. Darba meklētāji sūdzas: no vienas puses darbinieku trūkstot, nav kas strādā, no otras - vecāki cilvēki netiekot pat izskatīti kā potenciālie kandidāti. To apstiprina arī personāla atlases kompānijas "Alma Career Latvia" aptaujas dati. Aivis Brodiņš, “Alma Career Latvia” vadītājs, Sabiedrības integrācijas fonda rīkotajā vebinārā par izvairīšanos no diskriminācijas skaidroja, ka par diskrimināciju vecuma dēļ sūdzas ne tikai vecāki darbinieki, bet arī jaunieši un jaunie darbinieki. Bet kādēļ tā? Nozares pārstāvji saka: protams, reizēm ir klaja un atklāta diskriminācija, bet bieži vien tā ir neapzināta rīcība. Sākot jau ar to, kā rakstam darba piedāvājumu. Un tad - kur ievietojam darba sludinājumu? Sociālajos tīklos varam atdot darba sludinājumu algoritmu varā, un tie mūsu aicinājumu var rādīt tikai kādai konkrētai vecuma grupai. Un arī atlases procesā - ko izvēlamies virzīt tālāk, ko jautājam intervijās un kā izturamies pret dažādiem kandidātiem? Kādas iespējas piedāvājam? Un kā pieņemam lēmumu, kuru tad aicināt pievienoties kolektīvam?
Šampanietis gadu mijā un kāda stiprāka dzēriena glāzīte pēc grūtas darba dienas… Cik viegli ir pazaudēt robežas izjūtu starp sabiedrībā pieņemamu alkohola baudīšanu un alkohola atkarību? Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Nacionālais psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube, "Anonīmo Alkoholiķu sadraudzības" pārstāvis, Pilnvaroto padomes loceklis Kaspars Simanovičs un Anonīmo alkoholiķu biedre Ilze.
Animācijas filmas „Straume” fenomenālie panākumi radījuši vēlmi ne vienam vien komersantam uzdrukāt filmas varoņus uz krekliem, krūzītēm, izmantot marketinga pasākumos un vēl daudzos citos veidos. Tik vienkārši gan nebūs, ka tikai drukās un viss. Ko un kā drīkst un nedrīkst darīt ar aizsargātiem autordarbiem un preču zīmēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības izpilddirektore Liena Edvardsa, Patentu valdes Attīstības un starptautiskās sadarbības departamenta direktore Ilze Grava un AKKA/LAA padomes prezidents Kārlis Kazāks. "Ja gribas izmantot cita radītu darbu, vienmēr visdrošāk ir pavaicāt atļauju," atzīst Kārlis Kazāks. "Sabiedrībai ir svarīgi saprast: autors radīja darbu, tas viņa īpašums. Tikai viņš var izlemt, vai viņš grib to redzēt uz krūzītēm. Viņš var pateikt - es negribu šo redzēt uz krūzītēm, un viss. Tas nedrīkst nonākt uz krūzītēm, jo autors negrib savu tumši pelēko kaķi, piemēram, redzēt uz krūzītēm. Tā nav runa tikai par naudu. Parasti to asociē ar naudu. Tā ir runa par autora tiesībām izvēlēties, ko ar savu darbu tālāk darīt. Jā, mūsdienās tas ir sarežģīti, jo bieži ir pārstāvju pārstāvji, producentu kompānijas, tiesību īpašnieki. Ja tu izdomā ražot krūzīti pats uz savu galvu, tu dabūt krāgā ne jau Matīsu Kažu vai Gintu Zilbalodi, tu dabū krāgā kaut kādus cilvēkus, kas kaut ko saprot no juridiskām lietām." "Ir jāciena cita īpašums," norāda Kārlis Kazāks. Ilze Grava pieblist, ka "saistībā ar autortiesībām, gan ar rūpniecisko īpašumu preču zīmēm, dizaina paraugiem, ja mājās izcepsi kūku vai sev uztaisīsi T kreklu, to var lietot. Arī izglītības nolūkos. Ja tas ir komerciālos nolūkos, ir jāprasa atļauja". Runājot konkrēti par filmu "Straume" un tās tēliem, arī producents Matīss Kaža jau ir norādījis, ka režisora Ginta Zilbaloža filmas "Straume" tēlu skiču izmantošana komerciālos nolūkos bez licences ir likuma pārkāpums. To viņš minējis, komentējot iespēju iegādāties dažādas preces ar animācijas darba personāžu atveidojumu.
Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā. Arī šajā jomā ir iespējamas un tiek veiktas dažāda veida inovācijas. Par tām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore Alda Sebre, Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš un mācību cikla "Kā radīt sociālās inovācijas" lektore, sociālās jomas speciāliste, Ventspils Sociālā dienesta vadītāja Una Lapskalna-Alksne. "Ja runā pa sociālajiem pakalpojumiem, lielas rindas ir epizodiska parādība atsevišķiem pakalpojumiem. Šobrīd ir aktualizējusies tēma par demenci, par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Ir daudzas situācijas, kad cilvēks vienkārši netiek uz darbu, jo viņam mājas ir cilvēks, kuram ikdienā nepieciešama uzraudzība un atbalsts. Šādi atbalsta mehānismi šobrīd ir aktuāli. Ik pa brīdim parādās problēma ar aprūpes centriem," norāda Andris Bērziņš. "Kopumā ņemot, katastrofālas rindas nav, pakalpojumi ir pieejami," turpina Andris Bērziņš. "Ir nākotnes izaicinājumi: ja resursu apjoma šajā nozarē nav, tad varam nonākt, risks ir nonākt situācijā, kādā ir Rietumeiropas valstis - Vācija, Francija, Itālija, ka fiziski nav, kas aprūpē, ka jābalstās tikai uz viesstrādniekiem. Tie ir lieli izaicinājumi, kas mums jāpatur prātā. Šobrīd tiekam galā tīri labi, resursu vienmēr varētu būt vairāk, gan cilvēki, gan finanses." "Tas ir stereotips, ka aprūpe ir vajadzīga tikai veciem cilvēkiem. Man praksē bija gadījums, kad jauns cilvēks, strādājot būvniecībā, nokrita no stalažām un salauza abas kājas. Realitātē viņš ir bezpalīdzīgā situācijā un viņam ir nepieciešama aprūpes persona, kas viņam vismaz tēju pienes,'' stāsta Una Lapskalna-Alksne. "Viņš bija viens, bija bārenis bez tuviniekiem, viņam aprūpētāja bija nepieciešama. Tas nav tikai veciem cilvēkiem, mēs jebkurš varam šādā situācijā nonākt kaut vai īslaicīgi." Una Lapskalna-Alksne arī vērtē, ka nav pareizi, ka cilvēkiem, kas maksā nodokļus mūža garumā, nav garantēts, ka nepieciešamības gadījumā vecumdienās būs apmaksāts aprūpes pakalpojums vai uzturēšanas senioru namā. Drīzumā sāksies Sabiedrības integrācijas fonda rīkots mācību cikls par inovācijām sociālo pakalpojumu jomā.
Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem.
Tikšanās vieta tiem, kuri pārcēlušies uz dzīvi Latvijā – tā skan biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" sauklis. Dzīvojuši, studējuši, strādājuši ārzemēs, nu atgriezušies Latvijā, lai aktīvi rosītos biedrībā ar pasaules pieredzi Latvijā. Pērnā gada nogalē mainījusies biedrības valde, tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar jauno valdi, lai uzzinātu, kāds ir ārpus Latvijas gūtās pieredzes devums sabiedrībai un kas paredzēts jaunajam darba gadam. Studijā biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" jaunās valdes locekļi Ģirts Smelters, Terēze Konopecka un Ieva Kuļikovska.
Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm. Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību. Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”. Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.
Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai. Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.
Ukrainā karš turpinās gandrīz trīs gadus, mēs esam nonākuši citā pakāpē, gan pavisam praktiski domājot par savu aizsardzību, gan izpratnē, kā tas viss varētu beigties, jo diemžēl izskatās, ka tā "pulvera muca" mums blakus var būt ilgi. Kā šie trīs gadi ir mainījuši sabiedrību, par to saruna Krustpunktā ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.
Ukrainā karš turpinās gandrīz trīs gadus, mēs esam nonākuši citā pakāpē, gan pavisam praktiski domājot par savu aizsardzību, gan izpratnē, kā tas viss varētu beigties, jo diemžēl izskatās, ka tā "pulvera muca" mums blakus var būt ilgi. Kā šie trīs gadi ir mainījuši sabiedrību, par to saruna Krustpunktā ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Gada nogale tradicionāli ir laiks, kad pievēršamies pārdomām par aizejošo gadu. Laikā, kādu pieredzam šobrīd, grūti iztēloties, ko mums nesīs katrs nākamais gads, bet skaidrs ir tas, ka šajos laikos latvietis latvietim nedrīkst būt gardākais ēdiens, tieši otrādi - sadarbība ir atslēga. Kā mainījusies Eiropas un rietumu pasaules sabiedrība un tostarp arī ārzemēs dzīvojošo latviešu kopiena? Kādi izaicinājumi mums priekšā? Par to saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Diskutē Juris Ķeniņš no Kanādas, Juris ir Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda un padomes priekšsēdētājs, Mārīte Kļaviņa no Frankfurtes, Mārīte ir Eiropas Latviešu apvienības pārstāve un Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētāja vietniece, un Pēteris Blumbergs, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies. Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās?
Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies. Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās?
Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.
Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.
Valdība meklēs iespējas par 5% samazināt valsts pārvaldes tēriņus – to nesen, tiekoties ar darba devējiem, apsolīja premjere Evika Siliņa. Bet kā šī tēriņu mazināšana varētu izpausties un kādās jomās? Pēc statistikas datiem valsts un pašvaldību sektorā nodarbināto skaits pēdējos gados ir pieaudzis, lai gan iedzīvotāju skaits Latvijā mazinās. Vai valsts sektorā strādājošo skaits būtu mazināms, vai arī ietaupīt var citādi? Krustpunktā analizē Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs, biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība) un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).
Valdība meklēs iespējas par 5% samazināt valsts pārvaldes tēriņus – to nesen, tiekoties ar darba devējiem, apsolīja premjere Evika Siliņa. Bet kā šī tēriņu mazināšana varētu izpausties un kādās jomās? Pēc statistikas datiem valsts un pašvaldību sektorā nodarbināto skaits pēdējos gados ir pieaudzis, lai gan iedzīvotāju skaits Latvijā mazinās. Vai valsts sektorā strādājošo skaits būtu mazināms, vai arī ietaupīt var citādi? Krustpunktā analizē Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs, biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība) un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).
Jautājumus par vakcinācijas nepieciešamību dienas kārtībā diemžēl visbiežāk ienes traģiski notikumi. Tagad par to jārunā atkal. Vai atsevišķām slimībām vakcinācija jānosaka kā obligāta, vaicājam ekspertiem raidījumā Krustpunktā. Diskutē Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks sabiedrības veselības un profilakses jautājumos Dzintars Mozgis, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Mairita Lūse, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, profesors Māris Taube un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle Alise Singha. Vai Latvijā vajag ieviest obligātu vakcināciju? Kāda ir pašreizējā kārtība un kāpēc tik daudz bērnu, izrādās, nav vakcinēti? Pēc drāmas, kas izvērsās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, vienam puisītim nomirstot, bet viņa māsas izņēma no ģimenes piespiedu kārtā, šis jautājums ir pievērsis ļoti plašu sabiedrības uzmanību. Kādreiz taču, kā norāda klausītāji, Brīvajā mikrofonā, bērnus vakcinēja bez jautājumiem; kāpēc tagad, izrādās, arvien biežāk bērni nav pasargāti un, kā mēs redzam, arī atgriežas jau piemirstas slimības. Kāds tad būtu saprātīgais risinājums, runājot par bērnu vakcinēšanas kārtību?
Kā senču piedzīvotās traumas turpina mums nākt līdzi arī pēc vairākām paaudzēm un kā mēs varam dziedināt savu ievainoto kolektīvo atmiņu – nevis lai aizmirstu, bet lai būtu vieglāk dzīvot? Par šiem jautājumiem mudina domāt mākslinieces Lauras Veļas izstāde „Ievainotā atmiņa” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tās centrā ir pagājušā gadsimta 40.gadu deportācijas, kas personīgi skāra arī mākslinieces ģimeni. Laura Veļa traumatiskās atmiņas pētniecībai veltījusi savu doktora darbu, bet izstādē dažādos medijos no glezniecības līdz tēlniecībai koncentrētas mākslinieces pārdomas par deportāciju ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. “Es smejos, ka šai manai izstādei ir 588 līdzautori,” saka māksliniece Laura Veļa, iepazīstinot ar LNMM Kupola zālē iekārtoto izstādi. Tās pamatā ir gadiem ilga pētniecība, un 588 līdzautori nav joks – tieši tik daudz cilvēku savulaik atsaucās viņas anketai par deportāciju atmiņām ģimenē. “Arī manā ģimenē, līdzīgi kā citās, ir izsūtīšanas stāsts – tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa ar manas vecmāmiņas brāli. Savukārt mana vecmāmiņa atnāca no skolas tukšā mājā, kas arī ir ļoti traumējošas atmiņas. Tā kā [ierosme šai izstādei] ir no mana personiskā stāsta, bet tās pagātnes mācības es redzu gan savā ģimenē, gan citās. Tāpēc man likās – es noteikti neesmu vienīgā, kas izjūt šīs sekas! (..) Uztaisīju aptauju, kas bija brīvi pieejama [internetā], tā nebija viegla – bija daudz jāraksta, tas prasīja kādas 40 minūtes – un es cerēju, ka varbūt piedalīsies kādi 100 cilvēki. Bet piedalījās gandrīz 600!” Cilvēku rakstītais bijis emocionāls izaicinājums pat Lauras Veļas pētnieces rūdījumam. Dažas no aptaujās minētajām atziņām māksliniece iestrādājusi darbu sērijā „Vēstules nākotnei”, kas ir veltījums Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss. Iespēju rīkot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē māksliniece Laura Veļa ieguvusi muzeja rīkotā konkursā, un izstādes tēma sasaucas arī ar 1949.gada deportāciju 75 gadu atceri. Izstādes kuratore ir mākslas vēsturniece Agnese Zviedre. Lauras Veļas personālizstāde „Ievainotā atmiņa” LNMM būs skatāma līdz 17.novembrim.
Jautājumus par vakcinācijas nepieciešamību dienas kārtībā diemžēl visbiežāk ienes traģiski notikumi. Tagad par to jārunā atkal. Vai atsevišķām slimībām vakcinācija jānosaka kā obligāta, vaicājam ekspertiem raidījumā Krustpunktā. Diskutē Slimību profilakses un kontroles centra direktora vietnieks sabiedrības veselības un profilakses jautājumos Dzintars Mozgis, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Mairita Lūse, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, profesors Māris Taube un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle Alise Singha. Vai Latvijā vajag ieviest obligātu vakcināciju? Kāda ir pašreizējā kārtība un kāpēc tik daudz bērnu, izrādās, nav vakcinēti? Pēc drāmas, kas izvērsās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, vienam puisītim nomirstot, bet viņa māsas izņēma no ģimenes piespiedu kārtā, šis jautājums ir pievērsis ļoti plašu sabiedrības uzmanību. Kādreiz taču, kā norāda klausītāji, Brīvajā mikrofonā, bērnus vakcinēja bez jautājumiem; kāpēc tagad, izrādās, arvien biežāk bērni nav pasargāti un, kā mēs redzam, arī atgriežas jau piemirstas slimības. Kāds tad būtu saprātīgais risinājums, runājot par bērnu vakcinēšanas kārtību?
Valsts policija starptautiskā operācijā aiztur vienu no zināmākajiem organizētās noziedzības līderiem Latvijā. Sabiedrību satraucis gadījums, kad vecāki, nesaskaņojot ar ārstiem, pārtrauca bērnu ārstēšanos slimnīcā no difterijas, tika iesaistīta bāriņtiesa un Valsts policija. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ieradies ASV, lai iepazīstinātu saviedrotos ar savu "Uzvaras plānu".
Kultūras, mākslas un pilsētvides attiecības un mijiedarbe ir šā gada laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” centrā. Radies pirms 15 gadiem kā spontāna reakcija uz ekonomiskās krīzes iztukšotajiem galvaspilsētas skatlogiem, „Survival Kit” jeb „Izdzīvošanas komplekts” kļuvis par starptautiski pamanāmu mākslas notikumu, kas turpina reaģēt gan uz pasaulē aktuāliem un pašu mājās sāpīgiem jautājumiem. Šī gada festivāla tēma „Mērījumi” apzina plaisas sabiedrībā un pilsētā un meklē iespējamos saskares punktus. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls „Survival Kit” sāksies šodien, 6. septembrī, un turpināsies līdz 6.oktobrim. Rītvakar „Baltās nakts” ietvaros tas sagatavojis īpašu programmu „Naktsmērs”, kas notiks gan Vecrīgā, gan Āgenskalnā.
Internets ir mainījis to, kā un kad sabiedrība aktualizē sev svarīgus jautājumus un cik nopietnā cīņā par dažādu problēmu risināšanu ir gatava doties varas gaiteņos. Vai tie būtu miljoniem parakstu petīcijā par dzīvnieku tiesībām, studentu kredītu dzēšanu Amerikā vai iniciatīvas ar mērķi atkārtoti caurskatīt apsūdzēto spriedumus - tiešsaistes parakstu vākšana ir kļuvusi par iedzīvotāju skaļo balsi brīžos, kad politiskā elite tos nav uzklausījusi. Kā tas notiek Latvijā un Ukrainā, kādas tendences vērojamas iniciatīvu iesniegšanā un kas ir cilvēki, kuri tās iesniedz, par to stāsta Latvijas Universitātes sociālo zinātņu doktorants, platformas "ManaBalss.lv" projektu vadītājs Didzis Meļķis. Pievēršamies demokrātijai, digitālajām tehnoloģijām un sabiedrībai aktuālām problēmām. Šos visus vārdus vieno tiešsaistes platformas, kurās iedzīvotāji iesniedz iniciatīvas ar mērķi mainīt likumdošanu. Šāda parakstu vākšana kalpo ne tikai interešu aizstāvībai, tā ir arī lielisks veids, kā apjaust sabiedrības noskaņojumu, vērtības un galu galā - politiķiem tā ir iespēja “nopirkt kādu ideju” priekšvēlēšanu kampaņai. Vai šo gadu laikā platforma ir kļuvusi par tādu kā sabiedrības balsi, mani labāk sadzirdēs, ja es parādīšu, cik parakstus savācu, kādu politisko, sociālo kapitālu esmu savācis, tad citas durvis veras plašāk? Didzis Meļķis: Šī sistēma ir nostiprinājusies, viņa nav 13 gadu laikā izveidojusies. Jau no sākta gala, no 2011. gada beigām, no 2012. gada, kad Saeimas kārtības rullī iekļāva grozījumus par kolektīviem iesniegumiem, tā sistēma jau ir. Un tā aizvien ir tikpat spēcīga jeb robusta. Tur nekas nav mainījies. Tas, ko es esmu sapratis no vairākām intervijām un domājot par vēsturi, ka mēs Latvijā esam uz "cūceni" trāpījuši desmitniekā ar savu likumdošanu, un tā ir veiksme. Es tagad skatos ar to pašu Ukrainu, ko pieminēji arī sākumā, viņiem nav tādas veiksmes, un tur ir daudz sarežģītāk un grūtāk. Igaunija, Somija, Vācija, Lielbritāniju vēl dažādas salīdzināmas valstis, kur ir līdzīgas platformas, kāpēc viņas nosacīti darbojas, tā maigi sakot, draudzīgi sakot. Vai arī pēc mūsu stingrajiem kritērijiem lielākais vairums no viņām nedarbojas vispār efektīvi. Tas faktors ir Latvija ar savu tādu ļoti horizontālu sistēmu, kas šeit arī iedibināta, viņa nav vertikāla. Citās valstīs lielais brālis uztaisa infrastruktūru, uztaisa kādu platformu un organizē lietas. Un viņas, piedošanu, nenotiek, salīdzinot ar Latvijas atskaites punktiem. Latvijā lielais brālis teica: nē, nē, mēs to darīsim koleģiāli. Jūs, mīļā sabiedrība, izpildiet mājasdarbus - 100000 parakstu. Vāciet viņus, kā gribat, kaut vai uz banānu lapām. Kad tas mājasdarbs ir izdarīts, tas efekts jau no sākta gala, jau no 2012. gada ir spēcīgs. To man vairākas politiķu paaudzes apliecina un es to pats pieredzu, tas respekts un tā cieņa, un viņa nav viltota, viņa nav mākslīga, viņa nav kaut kāda lišķīga izlikšanās. Politiķi tiešām ciena. Vai mūsdienās cilvēkam ir laiks lēnām un mierīgām domām? Jūlija sākumā, gaidot sarunu festivālu “Lampa”, raidījumā aprunājāmies ar vairākiem zinātniekiem, kuri “Lampas” festivālā aicināja apmeklētājus domāt lēni. Par lēno domāšanu un arī domāšanu kopumā tematu turpinām. Vai mūsdienās, kad dzīvojam informācijas pārsātinājumā, kad virsroku gūst skaļi paziņojumi un straujais dzīves temps, mums vispār ir laiks mierīgi padomāt, iedziļināties tekstos un domāt “lielas” domas? Kā par domāšanu mūsdienās spriež filozofi un kā viņi iesaka domāt lēni? Par šiem jautājumiem izvaicājam Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā un Humanitāro zinātņu fakultātes domes priekšsēdētāju Raivi Bičevski. Ne viens vien cilvēks mūsdienās atzīst, ka agrāk laika bija vairāk un pulkstenī vajadzēja skatīties retāk. Vai varētu būt tā, ka sajūta par laiku un to, ko mēs ar to darām, ir mainījusies? Raivis Bičevskis norāda - patiesi, varētu domāt, ka tādas fundamentālas lietas kā domāšana vai emocijas ir kaut kas nemainīgs, tomēr mēs redzam, ka dažādos laikmetos tās ir mainīgas parādības. Par laika izmaiņām runā arī mūsdienu sociologi. Arī šobrīd grūtības un smagi apstākļi, tostarp kara tuvums, mudina cilvēkus gan domāt lēni, gan uzdot lielus jautājumus. Vienlaikus Raivis Bičevskis norāda, ka mēs saskaramies ar modernās kultūras paradoksu - daudzie kanāli, kas piegādā informāciju par pasaulē notiekošo, gan informē, gan liek aizmirst. Mēs daudz ko zinām un daudz ko aizmirstam, un saglabāt eksistenciālo spriedzi un nopietnību, ir grūti, jo ir nākamā un atkal nākamā ziņa. Tas ir patiesi sarežģīts uzdevums prast lietot medijus, informāciju, šķirot tos pēc ideoloģiskām pazīmēm.
Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo. Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.
Rietumu pasaulē pēdējās desmitgadēs aizvien vairāk runā par "atjēgšanās" jeb voukisma (wokeism) kustību. Tās pamatā ir aicinājums pievērsties minoritātēm, kurām līdz šim ir bijusi ļoti margināla loma. Kāpēc voukisma kustība ieguvusi arī kritiku? Kā sociālās kustības maina politisko un sabiedrisko dienas kārtību? Vai cīņā par kādas grupas tiesībām nenonākam pretrunās ar it kā labi zināmām patiesībām, tostarp zinātni? Vai galu galu nesākam iet pretēju ceļu tam, par ko tiesību cīnītāji runāja jau krietnu laiku pirms mums? Par iekļaušanu, voukismu, dzimuma jēdzienu, viedokļu krustugunīm jautājumos par dzimumu maiņu un ideju tādējādi ieviest korekcijas arī mūsu valodā saruna raidījumā. Savā ziņā mēs turpinām pagājušajā mēnesī iesākto sarunu par politkorektumu un cenzūru. Raidījumā šoreiz satiekas sociologs, filozofs un biologs: Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis, socioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore un vadošā pētniece Aija Zobena un ģenētiķis, habilitētais zinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors, Bioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Īzaks Rašals.
Vārds var celt un vārds var sagraut – kā 20. un 21. gadsimta sabiedrība izvēlas vārdus, kādos apzīmē cits citu? Vai demokrātiskā sabiedrībā izteiksmes brīvība beidzas tur, kur sākas otra tiesības, un vai pašcenzūra ir nepieciešama pilnvērtīgi funkcionējot dažādā sabiedrībā? Kāda ir vēsture tādiem vārdiem kā "žīds", "čigāns" un "nēģeris", un kādu procesu un parādību ietekmē tautību apzīmējumi mainījušies? Par to mūsu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Andreju Veisbergu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes prodekānu Mārtiņu Dauguli.
Valsts kontroles ziņojums šonedēļ apstiprināja bažas par to, cik lielas problēmas ir "Rail Baltica" projekta realizāciju. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" žurnālists Jānis Domburs, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis un "Re:Baltica" izpilddirektore un redaktore Sanita Jemberga. Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir aiz muguras un politiķi var nomierināties. Bet ir citas lietas, par ko lauzīt galvu. Piemēram, par „Rail Baltica” projektu, kur nākušas klāt jaunas, diemžēl nepatīkamas atklāsmes. Jārunā arī par Sabiedrības integrācijas fonda prasību atmaksāt daļu naudas, ko pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica” saņēma par dokumentālajām sērijām „Šķelšanās”, jo neesot ievērotas prasības par latviešu valodas lietošanu, krievu teksti ir titrēti, nevis tulkojums ierunāts balsī.
Vai mums būtu jāzina, ko ēdam – burtiski? Visi šie kodi, burti un skaitļi – ko tie nozīmē? Par to, kā orientēties pārtikas produktu sastāvā un kam jāpievērš uzmanība, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu "Uzturs" un "Uzturzinātne" direktore, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas pārstāvis Pēteris Liniņš un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļas vadītāja Inga Birzniece. Raidījumā diskutējam par pārtikas marķējumi sistēmu „Nutri-Score”, kas radīta Francijā un pēdējā laikā arvien vairāk tiek ieviesta arī Latvijā. Tā sniedz iespēju viegli novērtēt produkta uzturvērtību un salīdzināt dažādus vienas kategorijas produktus, lai veicinātu sabiedrības izpratni par veselīgāku uzturu un palīdzētu izvēlēties. Produkti, kas marķēti ar zaļu krāsu, ir produkti ar augstāku uzturvērtību, savukārt produkti, kas marķēti ar tumši oranžu (vai sarkanu), ir produkti, kas satur lielāku sastāvdaļu daudzumu, kas būtu jāierobežo ikdienas uzturā. Uzklausām arī pircēju domas par to, vai šāda sistēma palīdz izvēlēties veselīgāku pārtiku. Varbūt būtu nepieciešama vēl kāda papildus sistēma, kas norādītu produktu veselīgumu vai tieši pretēji.
Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Pēdējā laikā virkne valsts un pašvaldību uzņēmumu paziņojuši, ka viņi maina savu vizuālo identitāti, sākot ar logo, līdz pat zīmola maiņai. Kāpēc ir vērts tērēt tam naudu, īpaši, ja ir runa par valsts monopola uzņēmumiem? Krustpunktā analizē biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Sociālo zinātņu fakultātē Kristīne Blumfelde-Rutka, valsts kontrolieris Edgars Korčagins un līdzdibinātājs un stratēģis aģentūrā "WKND" Edgars Pētersons. Ar katru paziņojumu par kāda valsts vai pašvaldības uzņēmuma vizuālās vai kādas citādas identitātes maiņu sociālos tīklos var novērot arvien lielāku viļņošanos. Ja "Pasažieru vilciena" pārtapšana par "Vivi" lielākoties provocēja komentārus par saukļa derīgumu, tur citi smaidīja, citi kariķēja. Tālāk jau runājot par "Rīgas satiksmi" un Ceļu satiksmes drošības direkciju, tur jau tā ņemšanās bija ne tikai par vizuālo jēgu, bet arī par naudas izlietojumu. Cilvēki prasa, kāds tad ir ieguvums no tā, ka tagad logo būs mazliet citāds? Turklāt, kā zināms, ir jāmaina dokumentācija, jāpārkrāso vagoni un tā tālāk. Kādi priekšnosacījumi ir ko tādu darīt, kad tā ir jēdzīga un bezjēdzīga naudas tērēšana?
Sportiskām aktivitātēm un veselīgam uzturam būs maz jēgas, ja cilvēks pilnvērtīgi neizguļas. Kā tikt pie kvalitatīva miega, kad modernas sabiedrības dzīvesstils ir klaji pretrunā tam, kas ļauj labi izgulēties, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības valdes locekle, miega speciāliste Marta Celmiņa un ārste otorinolaringoloģe Rudīte Pivņenko. Runājam vēl par kādu aspektu, kas saistīts ar miega traucējumiem. Vai miegs un miega kvalitāte ietekmē liekā svara rašanos un aptaukošanos? Uz šo jautājumu atbild Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas vadītāja un sertificēta uztura speciāliste Guna Bīlande. "Miegs un miega kvalitāte visnotaļ var ietekmēt lieko svaru un pat novest līdz aptaukošanās situācijai," norāda Guna Bīlande. "Ja cilvēks nedabū kvalitatīvo, pietiekoši ilgo miegu, tad mainās uzreiz mums sāta izsalkuma hormona balanss. Protams, izsalkuma hormons vairākkārtīgi palielinās un sāta hormons samazinās, kas noved pie tā, ka cilvēkam būs tendence ēst vairāk. Turklāt šī apetīte būs ar absolūtu tendenci ēst kaut ko neveselīgāku, treknāku, vairāk saldumu, vairāk našķu, jo trūkst enerģijas. Parasti pēc tās negulētās nakts ir diezgan grūti pieturēties pie papildus ūdens dzeršanas vai apēst svaigos zaļos salātus, kas tiešām figūrai un veselībai nekādu kaitējumu nenodarīs. Tāpēc rezumējot, jā, miegs miega trūkums var radīt lieko svaru un pat aptaukošanās. Ja pieaug svars, atkal mums pasliktinās miega kvalitāte, un šeit ir tāds lavīnas efekts un brīžiem pat varētu būt grūti nošķirt, kas tad pirmais, miegs vai šī pārmērīgā ēšana, kurš ir bijis pirmais tā teikt katalizators. Miega trūkuma rezultātā pieaug ir izsalkuma hormons. Nekāds pārtikas apjoms, neviens ēdiena apjoms nepalīdzēs šo hormonu līmeni samazināt tik efektīvi, kā to var izdarīt miegs. Tāpēc, ja ir tiešām negulēta nakts, ja ir iespēja, 15, 20 vai 30 minūšu snauda būs labākais risinājums, lai smadzenes varētu būt atpūtušās, lai mēs adekvāti varētu gan reaģēt uz dienas situācijām, gan domātu, gan arī muskuļu darbība būtu labāka." Kvalitatīva miega trūkums ietekmē gan fiziskās, gan kognitīvās spējas.
Šajā reizē jārunā gan par notiekošo atsevišķās pašvaldībās, gan par atskaņām, kas rodas no Krievijas uzsāktā kara. Rēzeknes dome sasparojas vien tad, kad jau spriests par tās atlaišanu, Rīgas domē paviesojās KNAB, tikai aktivitātes neesot saistītas ar Rīgas domes darbu. Protams, Krievijas agresijas izraisītie notikumi ir uzmanības lokā: raidījuma skanēšanas laikā Maskavā notiek atvadīšanās no opozicionāra Alekseja Navaļnija. Sabiedrības uzmanību piesaistījis arī mediju darbs. Krustpunktā aktualitātes analizē Ansis Bogustovs, TV24 žurnālists, Bens Latkovskis, portāla "NRA" žurnālists, un Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists.
Latvijā tāpat kā daudzviet pasaulē zarnu vēzis ir viena no izplatītākajām onkoloģiskajām slimībām. Jau daudzus gadus valsts iedzīvotājiem ir iespējā veikt zarnu vēža skrīningu, bet to izmanto vien retais. Kāpēc tik svarīgā agrīnā vēža diagnostika pilnvērtīgi nestrādā? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs galvenais ārsts Andrejs Pčolkins, Zarnu vēža pacientu biedrības vadītājs Uldis Veseris. Sazināmies ar Slimību profilakses un kontroles centra Ārstniecības pakalpojumu departamenta eksperti Līvu Seili. Arī pasaulē šī saslimstība ir augstā līmenī un bieži to diagnosticē vēlu. Latvijā skrīninga aptvere ir apmēram 15% Latvijā, lai skrīningam būt jēga aptverei jābūt virs 45%. Raidījuma viesi atzīst, ka ir svarīgi cilvēkus mērķauditorijas vecumā uzrunāt. Bet zarnu vēža skrīningam nav personalizētu uzaicinājumu, kā piemēram, ir krūts vēža pārbaudēm sievietēm. Zarnu vēža pārbaudes ir pacientu un ģimenes ārstu ziņā. Ir daudz ģimenes ārstu, kuri uzaicina veikt skrīningu, bet ne visi, tāpēc arī pacientu iesaiste ir zema. Andrejs Pčolkins norāda, ka citās valstīs, kur īsteno zarnu vēža skrīninga programmu, tā nav atstāta tikai ģimenes ārstu pārziņā. Uldis Veseris uzskata, ka ir nepieciešams daudz plašāk informēt par cilvēku par zarnu vēzi un iespējām ārstēties un izveseļoties, ja problēmai laicīgi pievērš uzmanību. Sabiedrībai ir jābūt informētai par slimību, lai rastos vēlme doties uz pārbaudi.