Latvijas armijai - 100. Karavīru stāsti

Pagājuši simt gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Kārlis Šnēbergs ir dzimis 1892. gadā Lubezeres pagastā, un pirms Pirmā pasaules kara Kārlis vairākus gadus strādājis Hamburgā par burtlici, vēlāk bijis korektors un redaktors. Sākoties Pirmajam pasaules karam, devies atpakaļ uz dzimteni. Krievu armijā viņš iesaukts 1916. gadā, bet 1917. gadā beidza Gatčinas praporščiku skolu un iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kuru komandēja slavenais Jukums Vācietis. Kārlis piedalījies Rīgas aizstāvēšanas kaujā 1917. gadā, bet lielinieku laikā arestēts kā kontrrevolucionārs elements, ieslodzīts Ventspils cietumā, kur viņam piespriests nāves sods. Tikai laimīgas sakritības dēļ jaunās Latvijas armijas karavīri viņu atbrīvoja no cietuma pēdējā brīdī un viņš palika dzīvs. 1919. gadā Kārlis Šnēbergs uzsāk dienestu Latvijas armijā. Jau novembrī atvairījis Bermonta uzbrukumus Ventspilī un tālāk arī karojis pie Kuldīgas, kur ar 17 karavīriem devies nakts izlūkgājienos un uzzinājis informāciju par bermontiešu karaspēku, tādējādi novērsis uzbrukuma draudus un sekmējis Latvijas armijas uzvaru. Par šo veikumu viņam piešķirts Lačplēša Kara ordenis. Atvaļināts no Latvijas armijas 1922. gadā un bijis lauksaimnieks Kurcuma pagastā. 1940./1941. gadā ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā, jo īsi pirms Otrā pasaules kara Šnēbergs ir atgriezies Latvijas armijas dienestā. Viņš pret savu gribu nonāk Sarkanajā armijā. Tiesa gan, 1941. gadā viņš arī tiek atvaļināts no korpusa un nokļūst Ventspils pusē, kur sāk vadīt pretošanās kustību pret lieliniekiem. Sagaidot vācu karaspēka vienības, viņš aktīvi iesaistās cīņās pret komunistiem. Kādu brīdi bijis arī Alūksnes drošības policijas priekšnieks, 1943. gadā iestājas latviešu leģionā un dodas uz Volhovas fronti. Kārlis Šnēbergs apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. šķiru un ir viens no tikai 12 latviešiem, kas saņēmuši Trešā reiha augstāko apbalvojumu – pirmās šķiras Dzelzs krustu. 1943. gada 7. oktobrī Kārli Šnēbergu smagi ievainoja, viņš mirst 9. oktobrī, apglabāts Brāļu kapos pie Volhovas. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza Nora Skunkstiņa.

Jānis Gredzens dzimis ir 1904. gadā Lodes pagastā, Valmieras apriņķī. Viņš bijis leitnants 4. Vidzemes kājnieku pulkā. Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. 1940./ 1941. gadā, dienot Latvijas armijā, Jānis Gredzens atradās Litenes vasaras nometnē tieši brīdī, kad 1941. gada jūnijā notika Latvijas armijas lielākā traģēdija – Latvijas virsniecības iznīcināšana. Sarkanās armijas NKVD karaspēka vienības aplenca Litenes nometni un nošāva vairāk nekā 50 latviešu virsniekus un izsūtīja 560 virsniekus un karavīrus uz Krieviju. Jānim Gredzenam šajā brīdī izdevās paglābties, kā daudziem citiem karavīriem, kas juku brīdī slēpās mežos, kad notika izvešanas un apšaušanas. 1944. gadā, kad tiek dibināts latviešu leģions, viņš tajā brīvprātīgi piesakās. Viņš piedalījies Kurzemes lielkaujās, kas Jānim Gredzenam bija liktenīgas, jo 16. novembrī viņš krīt. Otrā lielkauja norisinājās Priekules – Vaiņodes sektorā pie Auces no  27. oktobra līdz pat 25. novembrim. Jānis Gredzens miris 1944. gada 16. novembrī, viņa mirstīgās atliekas atrastas 1998. gadā un apglabātas Lestenes brāļu kapos. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza Mudīte Grimma.

Jānis Dimze ir dzimis Ķoņu pagastā 1898. gadā. Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Jānis Dimze Pirmā pasaules kara laikā sācis dienēt 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. 1917. gadā pēc strēlnieku balsojuma Dimze iebalsots īpašajā vienībā, kas tālāk devās uz Pēterburgu un ko pazīstam ar nosaukumu “Smoļnija rota”, kas Krievijā, Pēterburgā, jeb tolaik jau Ļeņingradā, apsargāja Tautas komisāru padomi un Viskrievijas Centrālo izpildkomiteju. Šīs rotas veidoja no latviešu strēlnieku bataljoniem atlasot 40 cilvēkus. Juku laikos, 1917. - 1918. gada laikā, Dimze ir dezertējis no armijas un dzīvojis savās lauku mājās. Latvijas armijā viņš iestājas 1919. gada 26. februārī. Viņš ir piedalījies kaujā Ziemļvidzemē un dienējis Valmieras kājnieku pulkā. 1919. gada 19. martā pie Rezakas muižas, kad ienaidnieks no abiem spārniem ielenca mūsu vienības, Dimze brīvprātīgi palika pozīcijās un ar labi mērķētu uguni nošāvis ap 30 lieliniekus. Par to viņš saņēma Lāčplēša kara ordeni. No Latvijas armijas Jānis atvaļināts 1921. gadā un vēlāk dzīvojis Ķoņu pagastā, Naukšēnu novadā. 1944. gadā Jānis Dimze iesaukts Sarkanajā armijā darba dienestā. Vēlāk viņš strādājis lauksaimniecības darbus un nodzīvojis līdz pat 80 gadu vecumam. Jānis Dimze miris 1984. gadā. Apbedīts Rīgas 1. Meža kapos. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza meitas Baiba Timaka un Mudīte Grimma.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Aleksandrs Butāns ir dzimis 1903. gadā Gārsenes pagastā. Viņa karavīra gaitas sākas Daugavpilī neatkarīgas Latvijas laikā. Viņš dienējis kavalērijas pulkā. Zināms, ka 1936. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa goda zīmes otro pakāpi. Par godīgi nokalpotajiem 15 gadiem Latvijas armijā. Otrā pasaules kara laikā izsūtīts uz darba nometni Vācijā. 1944. gada janvārī šīs darba vienības tika atvestas atpakaļ uz Latviju un visticamāk arī Butāns šajā brīdī ir atgriezies tēvzemē. Aleksandrs kvalifikācijas celšanai pēc kara izgājis apmācību Liezerē un ieguvis 5. pakāpes galdnieka apliecību. Visu mūžu viņš ir palicis uzticīgs zirgiem. Pēc Otrā pasaules kara piedalījās jāšanas sacensībās un vēlāk bijis arī tiesnesis. Aleksandrs Butāns miris 1977. gadā Rīgā. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas sniedzis mazdēls Ēvalds Butāns.  

Eduards Sebris ir dzimis Rankā 1899. gadā. Interesanti, ka Eduards ir dzimis 18. novembrī. Un tieši 1919. gada 18. novembrī, kad jau Rīgā bija izcīnītas Bermonta kaujas un bermontieši bija atkāpušies līdz pat Lielupei pie Jelgavas, viņš ar savu armijas vienību Jelgavas novadā pie Valgundes bija devies pāri Lielupei un nakts aizsegā ieņēmuši kādas mājas, padzinuši bermontiešus, atņēmuši tiem zirgus un pajūgus. Tobrīd viņam bija tikai 20 gadi. Tas varoņdarbs bija tā cienīgs, lai 1921. gadā viņam piešķirtu Lāčplēša kara ordeni. Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt  Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Eduards Sebris, saprotot to, kas Otrā pasaules kara laikā notiek Latvijas teritorijā un redzot, kas notiek ar padomju okupāciju, viņš ir izvēlējies doties mežā un pievienoties nacionālajiem partizāniem.  Eduards Sebris gājis bojā 1946. gadā kā nacionālais partizāns un piemiņas plāksne uzstādīta Sila kapos Velēnas draudzē. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas sniedza meita Elvīra.  

Dīns Strautiņš jeb Dīns Čepmens ir dzimis Austrālijā latviešu ģimenē. Pēc Otrā pasaules kara Austrālija uzņēma apmēram 25000 latviešu ģimenes. Un Dīna vecāki bija viena no šīm ģimenēm. Jaunībā Dīns strādājis lopu fermā, vēlāk sācis dienestu Austrālijas militārajos spēkos un, proti, Austrālijas Karaliskā pulka trešajā bataljonā. Ļoti veiksmīgi nokārtojis atlases kursus un iestājies Lielbritānijas īpašo uzdevumu spēkos SAS. Dīns Strautiņš bijis terorisma apkarošanas snaiperis, bet apmācīts arī daudzveidīgām speciālām prasmēm, piemēram, ieguvis patruļas mediķa prasmes, izlūkdatu vākšanas prasmes, kā arī apmācīts slepeno operāciju plānošanas veikšanai. Dienesta laikā apguvis arī hallo tehniku, tā ir karavīru nolaišanās no liela augstuma, izpletni atverot maksimāli tuvu zemei. trīs gadus nodzīvojis arī Ķīnā un apguvis mandarīnu valodu. Divtūkstošajos gados Dīns Strautiņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā, lai saviem bērniem iemācītu latviešu valodu. 2014. gadā viņš ieguva Latvijas pilsonību.  2018. gadā Dīns pārcēlās atkal uz dzīvi Austrālijā un turpina tur audzināt savus bērnus. Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt  Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju.  

Augusts Ozoliņš, Pētera dēls ir dzimis 1889. gadā Cesvainē un Pirmā pasaules kara laikā dienējis 10. Krievijas armijā 3. Sibīrijas korpusā, bijis ložmetējnieks, apbalvots ar trim Jura krustiem par varonību kaujā Polijas teritorijā. Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt  Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. "Fotogrāfija, kas mums ir atstāta, ir diezgan unikāla un skaista, kaut gan viņa ir viena, bet šeit mēs redzam četru vīriešu grupu, kuri ir apmetušies pie koka saknes, tā pusguļus.Bet divi ļoti stalti stāv un izskatās nedaudz pēc tādiem amerikāņu kovbojiem, kur mēs tiešām redzam pie krūtīm katram piespraustas medaļas un arī Jura krustus, un uz cepurēm uzliktas arī brilles. Un šādas brilles valkāja tikai tie, kas brauca ar motocikliem Pirmā pasaules kara laikā," skaidro Mārtiņš Mitenbergs. Tas liecina, ka Augusts Ozoliņš nav bijis tikai ložmetējnieks, bet tā ir bijusi arī kāda ziņu nodošanas varbūt komanda, kuri ir pildījuši arī sakarnieku funkcijas, izlūku funkcijas un tā bijusi ložmetējnieku vadam piestiprināta vienība. Pēc kara Augusts Ozoliņš atgriežas Latvijā jau kā unteroficieris. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas sniedza Sanita Kokina.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt  Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Stāsts par Jāni Krūmiņu, kurš ir dzimis 1931. gadā Valmierā, un šis ir stāsts par jaunu latviešu puisi, kuram bija tikai 22 gadi, kad viņš gāja bojā Korejas karā. Krūmiņu ģimene pēc Otrā pasaules kara, uzzinājusi, ka ir izsūtāmo sarakstā devās bēgļu gaitās. Māte ar diviem dēliem devās uz Vāciju, kur vēlāk ģimenei pievienojās arī tēvs. Viņi bija nonākuši amerikāņu zonā, un tas ģimenei ļāva vēlāk izceļot uz ASV. Dzīvojot ASV un sākoties Amerikas-Korejas karam, Jānis Krūmiņš tika iesaukts Amerikas armijā, lai arī viņš vēl nebija ASV pilsonis. 1953. gadā viņš nonāca Korejā, kur tolaik cīnījās komunistiskās Ziemeļkoreja ar Ķīnu. Liktenīgajā 1953.gada 14. jūnijā ienaidnieku uzbrukuma tuvcīņas laikā viņu ievainoja ar rokas granātu un puisis gāja bojā. Viņam tobrīd bija tikai 22 gadi. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas muzejam sniedzis brālis Ēriks Krūmiņš.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Stāsts par Frici Audzi no Neretas, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija ieskaitīts Krievu ekspedīcijas korpusā un dienēja Francijā. Fricis Audze ir  dzimis Neretā 1894. gadā. Jau 1916. gadā viņš ir mobilizēts krievu armijā, Pirmā pasaules kara laikā un viņš ir ieskaitīts Krievu ekspedīcijas korpusā. Ar kuģi karavīrus no dažādām valstīm nogādāja caur Valdivostoku līdz Brestas ostai Francijā, kur arī Fricim sākās kara darbība. Fricim Audzem kara dienests beidzās 1919. gadā Francijas teritorijā, un viņš izlemj palikt Francijas teritorijā arī pēc kara un strādā „Reno” rūpnīcā līdz pat 1923. gadam un tikai tad pārnāk mājas. Francijā viņš pavadījis astoņus gadus un Latvijā jau atgriezās kā eiropietis ar plašāku pasaules redzējumu. „Turklāt šiem karavīriem, kas tika nosūtīti uz Franciju, kamēr viņi brauca uz kuģiem, bija piesaistīti franču karavīri, kas mācīja valodu. Daudzi latvieši, kas bija šajās teritorijās, cēla savu pasaules redzējumu,” vērtē Mārtiņš Mitenbergs. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas muzejam iesniedza viņa meita Aina Audze.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt  Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Stāsts par Voldemāru Miervaldi no Liepājas. Voldemārs Miervaldis dzimis 1909.gadā. 30. gadu beigās dienējis Latvijas armijas Aviācijas pulkā, pildot aviācijas mehāniķa pienākumus. „Mums ļoti īpašas likās pāris fotogrāfijas, kur Voldemārs redzams remontējot kādu hidroplānu,” atklāj Mārtiņš Mitenbergs. Hidroplānam vienā stūrītī var redzēt vācu bruņoto spēku emblēmu, kas ir vairoga formā – tur redzam auna galvas kausu un ragi izteikti savijušies. Te nu bija liels muzeja darbinieku uzdevums atrast līdzīgas emblēmas un atklājās, ka tās ir Vācijā ražotais divmotoru hidroplāns „Henkel H59” lidmašīnas. „Zinot, ka foto ir datēta ar 1939.gadu, bija interesanti noskaidrot, kas noticis ar lidaparātu un karavīriem,” atzīst Mitenbergs. Interesants ir fakts, ka šis fotogrāfija uzņemta 1939.gadā, kad Liepājā jau atradās Krievijas karabāzes. Pēc noteikumiem uzņemt fotogrāfijas, kur redzama Liepājas osta, bija stingri aizliegts. Kā tapušas šīs fotogrāfijas, pagaidām nav noskaidrots. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas sniedza kāda ģimene no Liepājas.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt turpmākās pāris nedēļas ik rītu Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti, vēstījums par viņu gaitām dažādos karos un pasaules malās. Jānis Pētersons no Straupes 1908. gadā tika iesaukts cariskās Krievijas armijā, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš tiek nosūtīts karā cīnīties Austroungārijas teritorijā. Tur viņa dienests aprāvās gūstā, kur viņš pavadīja septiņus gadus, līdz atkal atgriezās Latvijā. Jāņa Pētersona mūžs, kad 33 gadu vecumā viņš pēc kara pārnāca mājās, saistās ar Dauguļu pagastu, kur viņš strādājis par kalēju. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas Kara muzejam sniedzis mazdēls Juris Mucenieks un mazmazdēls Pēteris Zvirgzdiņš.