POPULARITY
Nupat klajā nākusi pirmā naratoloģijas vēsturei, teorijai un praksei veltītā grāmata latviešu valodā „Ievads naratoloģijā”. Autors – literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, kurš šo teksta pētniecības metodi attīstījis, izzinot un šķetinot Andras Neiburgas īsprozas dziļo struktūru. Kultūras rondo Jānis Ozoliņš iepazīstina ar saviem secinājumiem par naratoloģiju. Grāmata iepazīstina ar nozīmīgākajiem narataloģijas pētījumiem, stāstījuma jēdziena izpratni, klasiskās naratoloģijas rīkiem un postklasisko pieeju. Tāpat izdevumā iekļauti arī analīzes piemēri, kopsavilkums angļu valodā, literatūras saraksts un detalizēts personu un priekšmetu rādītājs.
Tyvojās pošvaļdeibu vieliešonys, deļtuo rubrikā „Kas nūteik munā sātā?” runuosim ar aktivim cylvākim par Latgolys nūvodu pošvaļdeibuos izdareitū, kai ari par atteisteibu tuoļuok. Kas cylvākim ir svareigi, izviertejūt aizguojušūs četrus godus, i kaidi ir golvonī aspekti, kab izavālātu, par kū bolsuot sovā nūvodā ituo gods pošvaļdeibu vieliešonuos, kas byus 7. junī. Itūreiz par Augšdaugovys nūvodu – kas izdareits i cik aktivi ir bejuši pošvaļdeibys deputati, kaida ir bejuse sadarbeiba i komunikaceja ar nūvoda cylvākim. Pyrma četru godu bejušais Ilūkstis nūvods tyka apvīnuots ar Daugovpiļs nūvodu, rodūt kūpā jaunu Augšdaugovys nūvodu, kura centrs ir Daugovpiļs piļsātā, bet poša piļsāta gon nav nūvodā. Pošvaļdeibu vieliešonuos pyrma 4 godim ite nūbolsuoja cīši moz cylvāku – viņ 28% nu bolsstīseigajim voi 6000 apvīnuotuo nūvoda cylvāku. Taitod viņ 6000 cylvāku beja nūscejuši ituo vysai leluo nūvoda liktini iz četrim godim, dūmē īvālūt deputatus nu 4 partejom. Vysvaira – 7 vītys – dabuoja „Daugovpiļs nūvoda parteja”, kotra pa 3 vītom dabuoja „Latvejis zemnīku savīneiba” i Latgolys parteja, 2 vītys atstuojūt ari „Saskaņai”. Sarunā par tū, kas pa itim pādejim godim izdareits Augšdaugovys nūvodā, pīsadola zemnīku saimnīceibys „Liepukalns” saiminīks nu Kolupa pogosta Pēteris Skrinda, aktivs Ambeļu īdzeivuotuojs Jānis Ozoliņš, kurs sovulaik īsastuojs par kūku nacieršonu sovā cīmā, saimis uorsts, kirurgs Aleksejs Jefremkins, kurs dzeivoj Naujenis pogostā, i turisma uzjiemieja Salīnys pogostā, Lielbornis muižys eipašneice Nora Poiša.
Otro gadu pēc kārtas par Latvijas spēcīgāko hokeja klubu kronēts Mogo/RSU. Lai atzīmētu zelta medaļas, podkāstā Ārpus kadra ciemojās divi uzbrucēji – Kārlis Ozoliņš un Kaspars Ziemiņš. 10 tūkstoši, lai pārceltos uz Alpu līgu. Dzīves ritms, lai treniņus apvienotu ar darbu un studijām. OHL līmenis un problēmas. Simboliskā izlase, un cik augstā līmenī tā izdzīvotu? Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens
No ziemas miega modušies lāči, cilvēka tuvumā jau drošāk jūtas lūši, aizvien diskusijas par vilku sirojumiem lopkopju tuvumā. Kā klājas plēsējiem Latvijā? Ko zinām par šo dzīvnieku uzvedību un kā šīs zināšanas var palīdzēt sadzīvot ar Latvijas mežu iemītniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš un šī paša institūta vadošā pētniece Guna Bagrade. Nesen plašsaziņas līdzekļos varējām lasīt informāciju par to, ka ASV zinātnieki pēc DNS paraugiem ir klonējuši pirms 10 tūkstošiem gadu izmirušu vilku sugu. Vai pēc pieejama fosilā ģenētiskā materiāla ir iespējams no jauna radīt sen izmirušas sugas, skaidro ģenētiķis Īzaks Rašals. Par savu izvēlēto zinātniskās fantastikas grāmatu stāsta astronomijas entuziaste, "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Viņa iepazīstina ar Daniela Suareza (Daniel Suarez) triloģijas pirmajām divām daļām "Delta-v" un "Critical Mass" (Kritiskā masa) "Grāmata zināmā mērā ieskicē to, ko varētu sagaidīt no kosmosa izpētes un apguves nākotnē. Šobrīd tā vēl ir zinātniskā fantastika ar būtisku uzsvaru vārdā zinātne," atzīst Anna Gintere. Triloģijas trešā daļa vēl top.
Uzturs, kuru ikdienā servējam sev uz šķīvja, krietni atšķiras no tā, ko cilvēki ēd apstākļos, kur nav ne virtuves rīku, iekārtu, ne ledusskapju. Un tomēr kalnos kāpējiem, karavīriem un ikvienam, kam ilgstoši jābūt dabā un kustībā, nepieciešams bagātīgs uzturs. Te lieti noder pārtikas tehnologu ieviestie risinājumi, kas ļauj ar ilgu derīguma termiņu, bagātīgu uzturvētību un mazu apjomu sagatavot pārtiku dažādām situācijām. Kā to pārveidot tā, lai to var viegli lietot un pārnēsāt un vienlaikus, lai tas nezaudē savu vērtību? Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava un šīs universitātes Pārtikas institūta vadošā pētniece, docente Asnate Ķirse-Ozoliņa. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vienojošais vārds šīs dienas zinātnes ziņām varētu būt “retumi”, kas ieraudzīti pirmo reizi vai arī otrādi - kas ilgu laiku nav redzēti un pārsteidz no jauna, vai arī kurus cilvēki paši mēģina radīt no jauna. Vai zinātnieki patiešām atdzīvinājuši briesmīgo vilku? Pirmā vēsts, kas šajās dienās ienākusi vairākās tīmekļa vietnēs, ir par to, ka amerikāņu biotehnoloģiju uzņēmums “Colossal Biosciences” atkal mēģina ar kaut ko pārsteigt. Kāpēc atkal? Tāpēc ka marta sākumā stāstīju par šī paša uzņēmuma centieniem atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību. Šoreiz izvēle ir kritusi par labu vilkiem, kam latviešu valodā “Vikipēdijas” enciklopēdija piedāvā apzīmējumu “briesmīgais vilks”, latīniskais nosaukums tad attiecīgi “Canis dirus”. Plašāk lasiet “Scientific American”. Kāda bija dinozauru daudzveidība pirms asteroīda trieciena? Ar nākamo ziņu atgriežamies vēl senākā pagātnē, kas no jauna tiek pārskatīta, un par to “Live Science” raksta. Runa ir par dinozauriem. Proti, līdzšinējie fosiliju atklājumi liecinājuši, ka dinozauru skaits un daudzveidība sarukusi pirms liktenīgā asteroīda trieciena Zemē krīta perioda beigās, pirms aptuveni 66 miljoniem gadu. Iepriekš daži pētnieki uzskatījuši, ka tā jau bijusi zīme, ka dinozauri bija ceļā uz izzušanu, pat pirms asteroīda trieciena. Tomēr šī ideja jau sen ir bijusi pretrunīga, jo citi pētnieki apgalvojuši, ka dinozauru daudzveidība to nāves brīdī bijusi labā līmenī. Kopumā tas bijis diskusiju temats jau vairāk nekā 30 gadu. Plašāk lasiet šeit. Radīts pasaulē mazākais elektrokardiostimulators rīsa lielumā Vēl viena ziņa aizvadīto dienu laikā ir bijusi zinātnes vietņu uzmanības centrā un ir joprojām, un tas ir solis uz priekšu medicīnā: pasaulē mazākais elektrokardiostimulators ir mazāks par rīsa graudu. Tātad tas ir sirdsdarbības regulators, ko izstrādājuši ASV pētnieki, un ar ko tas ir īpašs? Protams, ar to, ka tam ir priekšrocības salīdzinājumā ar līdz šim lietotajiem sirds stimulatoriem. Plašāk vietnē “Nature”. Latgalē uzieta reti sastopamās sēnes toverīšu sarkosomas atradne Un vēl kāda īsa vēsts, kas nedēļas sākumā noteikti iepriecināja mikologus un droši vien daudzus dabas mīļotājus - Rāznas Nacionālā parka teritorijā uzieta jauna retās un īpaši aizsargājamās sēņu sugas toverīšu sarkosomas (Sarcosoma globosum) atradne. Latvijā šī sēne sastopama vien dažās vietās, un vēl nesen tika uzskatīts, ka tā no dabas jau izzudusi. Vietnē www.lsm.lv var skatīt Latgales reģionālās televīzijas sagatavotu materiālu.
Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. "Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas." "Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu." Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.
Latvijas Nacionālās operas ātrijā līdz sezonas beigām skatāma fotogrāfes un kontrabasistes Gintas Garūtas izstāde “Orķestris. Pirms” - subjektīvs vizuāls pētījums par orķestra ikdienu - skatītājiem un klausītājiem neredzamo dzīvi mēģinājumu procesos orķestra bedrē, zālē, uz skatuves. Ginta Garūta kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālās operas orķestra kontrabasiste un viņas pirmā izstāde “Balets. Pirms” atspoguļoja baleta jauniestudējuma tapšanu un bija skatāma Operas Jaunās zāles foajē 2019. gadā. Par izstādes tapšanu, fiksējot mākslas darba tapšanas aizkulises, paralēlēm fotogrāfēšanā un kontrabasa spēlē un mūzikas radīšanas fiksēšanas specifiku - sarunā ar Gintu Garūtu. Kas ir tas punkts vai ceļu krustojums, kurā saprati, ka vēlies sevi izpaust ne tikai mūzikā, bet arī foto mākslā? Varbūt nevarētu izstāstīt skaistu, noapaļotu stāstu par šo, bet, ja tinu filmiņu atpakaļ, tad atceros momentus bērnībā, kas mani tajā ievilināja, sākot ar bērnudārza vecumā brālēna plauktā atrastu vecu, salauztu filmiņkameru, ar kuru rotaļāties. Eksperimentiem varēju no vecākiem paņemt Smenu vai Zenītu, bet tas epizodiski. 2017. gada sākumā tā nopietnāk izlēmu, ka iedziļināšos šajā lietā un gribu izkopt prasmes. Tad pieņēmu šo lēmumu. Lēmumu hobiju pārvērst profesionālā darbībā? Grūti pateikt, vai profesionālā darbībā. Lēmumu apgūt to instrumentāriju, kas man ļautu izpaust kaut kāda veida saturu, jo bez tehniskām prasmēm nu nekādi. Var būt vislabākās idejas un koncepti, bet nepieciešams instrumentārijs, kā jebkurā lietā. Es neko nesaprotu no fotografēšanas, bet redzu un novērtēju rezultātu. Mazliet apjautājos apkārt stāvošajiem un sapratu, ka šajā izstādē izmantotā tehnika ir dubultekspozīcija, jo efekts un rezultāts ir daudzslāņainība. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš daudzās bildēs parādās vairākkārt, tā kā spoguļojas sevī. Jā, dubultekspozīcijas un garās ekspozīcijas tehnika man ir ļoti mīļa jau kādu laiku, kopš fotogrāfēju. Sākumā es tam varbūt nepiešķīru īpašu nozīmi, bet kādā brīdī sapratu, ka nevaru apgūt visu, visā nevaru būt laba, ne viss man var radīt gandarījumu un ka vajag turēties pie tā, kas patīk, sanāk un rada patiesu gandarījumu. Garā ekspozīcija kā tehnisks līdzeklis un eksperimenti ar dubulto ekspozīciju, trīskāršo un tā tālāk, bija viena no lietām, kas mani visvairāk iepriecinājusi fotografēšanas studiju laikā. Tas, kas mani tajā piesaista, ir laika un kustības dimensija, kas līdz ar to parādās. Kā izstādē varēja redzēt, tas dod iespēju pievienot attēliem ironisko, komisko dimensiju, kas man ir tuva lieta. Tajā pašā laikā, tas padara bildes mazliet abstraktas vai gleznieciskas. Bet tas nelika atkāpties no man tuvākās lietas, kas ir reportāža fotogrāfijā. Es neesmu portretists, es neesmu ainavists, bet domāju, ka sirdī noteikti esmu reportāžas cilvēks. Par reportāžām arī esmu saņēmusi visvairāk gandarījuma un komplimentu. Es esmu vērotājs, man nepatīk iejaukties uzstādījumā. Man patīk vērot, interpretēt to, ko redzu. Kaut kādā ziņā - dokumentālists. Bet šajā izstādē apvienojas reportāža un māksla? Jā, un esmu priecīga par to, ka izdevās to apvienot.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Februāris - mīlestības mēnesis un mīlestība ir kas tik ļoti raksturīgs cilvēkiem kā dzīvām būtnēm. Sākot no antīkās pasaules domām par dažādo mīlestību, līdz pat mūsdienām, kad laulības vairumā pasaules valstu veidojam jūtu vadīti. Ko tādas spēcīgas jūtas kā mīlestība dara ar mūsu organismu, prātu un sabiedrību kopumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē antīkās kultūras pētniece Ilze Rūmniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, sociālantropoloģe Diāna Kiščenko, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore.
21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos: pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā. Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga - princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī, 2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.
Raidījuma viesi - politologs, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andis Kudors un LU profesore, LATO valdes priekšsēdētāja Žaneta Ozoliņa.
No Latvijas upēm jāaizvāc prom vēl ļoti daudz cilvēka radītu un šobrīd nevajadzīgu dambju un aizsprostu, bet ko darīt ar bebru sastradāto? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Pasaules Dabas fonda direktors un Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis, "LIFE GoodWater" projekta vadītājs Jānis Šīre, Latvijas mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Ierakstā uzklausām mežsargu. Viesturs Valdis Dreimanis 30 gadus bija mežsargs, kopš 90. gadiem saimnieko privātajos mežos un vada Kandavas novada mednieku un makšķernieku biedrību "Mežarags".
"Lēdija Makbeta mani atrada", tā saka Latvijas Nacionālās operas soliste Jūlija Vasiljeva, kura pirmo reizi iejutīsies šajā lomā Džuzepes Verdi operas "Makbets" atjaunotajā iestudējumā, kas ceļu pie skatītājiem sāks 17. janvārī Latvijas Nacionālajā operā. Iestudējumā debitēs arī solists Jānis Apeinis. "Lēdijas Makbetas tēls absolūti nav viegls, un laiks, kas bijis dots lomas sagatavošanai, ir bijis visai garš. Pirmais posms bija muzikālā materiāla apguve, šobrīd esmu līmenī, kad mēģinu lomā iedziļināties psiholoģiski un neteikšu, ka tas ir viegli. Mēģinu saprast un sev attaisnot to, ko lēdija dara. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka šis stāsts, kurš ir ļoti traģisks un melns, pilns asinīm, ir arī stāsts par mīlestību, par to, cik ļoti lēdija Makbeta savu vīru mīl. Viņa ir gatava iet līdz ar šo cilvēku un piedalīties it visā, ko viņš grib darīt. Šī kopīgā tieksme uz varu... Tā ir tāda perversa, bet tomēr mīlestība." Uzvedums pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā, to veidojuši muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki "Mareunrol's", gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā, videomākslinieks "-8". Pašu pirmo reizi Rīgā opera "Makbets" iestudēta 1975. gadā. "Makbets" ir Verdi desmitā opera un pirmā, kurai iedvesmu sniegusi Viljama Šekspīra daiļrade, par kuru komponists jūsmojis kopš agras jaunības.
Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā. Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.
Kas ir buča, ko var dzert? Šo Viļa Ozoliņa un pārējās pagājušā gada ģimeņu izvirzītās mīļmīkliņas Griezajos ratos min bērnu studijas "Kukaiņi" dziedātājas Rēzija Strazdiņa, Alise Svarinska, Anna Kleščenkova, Keita Alksnīte un bērnu studijas vadītāja - "kukaiņu mamma" Baiba Jankovska. Mīļmīkliņas uzdod: Alīna Arāja, Miķelis Sīpols, Ulla Kļaviņa, Rasa Sofija Grimma, Olivers Oļševskis, Kate Andersone, Ināra Pumpase, Mudīte Reinholde, Kristīne Maka, Biruta Pāvilsone, Ingems Flamingems, Keita Stupele un Vilis Ozoliņš.
Andras Neiburgas dienasgrāmatas “Es esmu tas, kas paliek pāri. 2003–2019”. Par sešpadsmit gados pieredzēto un piezīmēs fiksēto, un tagad izcelto Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju Ilmāru Šlāpinu un literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu. Šajā grāmatā publicētās dienasgrāmatas aptver periodu sešpadsmit gadu garumā. Šajā laikā daudz kas ir mainījies ne tikai Latvijā un pasaulē, kultūrā un politikā, interneta un sakaru tehnoloģijās, bet arī Andras Neiburgas dzīvē. Viņa pārtrauca rakstīt daiļliteratūru, taču kādu laiku vēl turpināja rakstīt slejas laikrakstā "Diena", nedaudz tulkoja un dramatizēja tekstus teātriem. Viņa kļuva par divu uzņēmumu vadītāju un līdzīpašnieci, vienlaicīgi vadot gan "Neiburgu īpašumus", gan viesnīcu un restorānu "Neiburgs". Pēdējais daudz pieminēts — ar visām tapšanas, finansējuma un apsaimniekošanas problēmām. Ārzemju braucieni, izstāžu, biennāļu, operizrāžu apmeklējumi, interese par viesnīcu biznesu, dizainu, restorānu vadību, kulināriju, kino un teātri, teju vai visu jaunāko grāmatu izlasīšana, bērnu audzināšana, rūpes par savu vecāku veselību un labbūtību, rūpes par mājdzīvniekiem, lauku māju, attiecības ar radiniekiem un dzīvesbiedru, bažas un trauksmes — tā visa šajās dienasgrāmatās ir tik daudz, ka brīžiem nav aptverams, kā to visu varēja paspēt izdzīvot un izdarīt, pārdzīvot un pierakstīt viens cilvēks. Rakstniece, māksliniece un tulkotāja Andra Neiburga (1957–2019) ir atstājusi nelielu, taču nozīmīgu literāro mantojumu – viņas darbi ir lasīti, atkārtoti izdoti, dramatizēti un iekļauti skolu mācību programmās, uzsvēra izdevēji: "Izcila literārā valoda un trāpīgi mūsdienu cilvēku psiholoģisko pārdzīvojumu vērojumi padarījuši šos tekstus par klasiskiem un pārlaicīgiem. Lai arī savas dzīves pēdējās desmitgadēs lielu daļu laika Andra veltīja dzimtas namīpašumu apsaimniekošanai, viņa turpināja būt nozīmīga Latvijas kultūras dzīves dalībniece, aktīva mākslas, literatūras, mūzikas, teātra un kino notikumu apmeklētāja, bieži vien savu vērtējumu paturot pie sevis vai daloties tikai draugu lokā, taču nepieciešamība rakstīt nepazuda. Andra vienmēr rakstīja privātu dienasgrāmatu kladēs un datorā. Un arī publisku — interneta vietnē klab.lv jeb "Sviesta ciba"." Raidījumā skan arī Andras Neiburgas balss. Raidījumā „Radio mazā lasītava” viņa raksturojusi savu darbu pie stāstu krājuma „Stum,stum.” Tas izdots 2004.gadā, bet Radio saruna ierakstīta 2017. gadā, kad Andras Neiburgas jubilejā krājums tika izdots atkārtoti.
#DigitālāsBrokastis turpina tehnoloģiju pasaules aktualitāšu atskatu 2024. gadā ar visaptverošu sarunu par gada aizraujošākajiem sasniegumiem auto nozarē. Kādas tendences novērotas? Kādas tehnoloģijas pārsteidza? Un ko varam gaidīt no 2025. gada? Digitālo brokastu virtuve pilna ciemiņiem! Viesos Egija Gailuma, uzņēmēja un auto entuziaste, Gusts Kikusts, "Tavs Auto TV" vadītājs un Latvijas Televīzijas žurnālists, Māris Ozoliņš, "iauto.lv" redaktors, kā arī Raimonds Zandovskis, "Delfi auto" redaktors. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.
Milzīgs ūdens patēriņš, augsnes degradācija, liels pieprasījums - tas viss apgrūtina litija iegūšanu laikā, kad pasaule virzās uz ilgtspējīgāku saimniekošanu. Turklāt izskan arī prognozes, ka litija baterijas būs mazāk pieejamas nākotnē pasaules tirgū milzīgā pieperasījuma dēļ. Kādas ir alternatīvas litijam baterijām un vai galda sāls varētu būt jauns efektīvs risinājums? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un institūta vadošais pētnieks Gunārs Bajārs. „Ir jāmeklē citi enerģijas avoti. Nav tā, ka rīt vajadzēs citu elementu, bet jādomā ir,” bilst Gunārs Bajārs, vērtējot litija pieejamību pasaulē. Eiropā litija nav daudz, lai apmierinātu vajadzību pēc litija, arī ģeopolitiskā nestabilitāte var radīt problēmu. Sava loģika tajā, ka galda sāls varētu aizstāt litiju ir. "Tā loģika ir tāda, ka galda sālī ir nātrijs. Galda sāls ir principā nātrija hlorīds. Tas ir plaši izplatīts uz zemeslodes, septītais pieejamākais materiāls Zemes garozā. Nātriju var izmantot litija vietā baterijās. Un praktiski liekas, ka daudzi no tiem materiāliem un procesiem, ko izmanto, lai veidotu un ražotu litija baterijas, ka tie paši strādā arī ar nātrija baterijām," atzīst Gints Kučinskis. Taču pētnieks atzīst, ka baterija ir diezgan sarežģīta ķīmiskā sistēma un nav tik vienkārši, ka izvilkt visu litiju un ielikt nātriju atpakaļ. "Nātrijs kā atoms vai jons ir lielāks, (..) līdz ar to tie materiāli, starp kuriem viņi pārvietojas un kuros viņi, tā teikt, ielien ir jābūt arī ar lielākām pozīcijām, vakancēm, kur nātrijs var būt. Ar to saistās, protams, tas, ka materiālu izmērs mainās, respektīvi, materiāla tilpums mainās, nātrijam ievietojoties tajos un tiekot izvilktam. Tās izmaiņas ir stipri lielākas, materiāli var kristāla mērogā saplaisāt, var mainīties struktūra, tas var nebūt tik stabili. Nu, līdz ar to nav tik vienkārši," skaidro Gints Kučinskis. Bet attīstība šajā virzienā ir. Gunārs Bajārs piebilst, ka nātrija jona baterijas vairāk domā izmantot stacionārās enerģijas uzglabāšanas vietās. Bet vispirms par to, kā cilvēka organisms uzglabā enerģiju Tauku šūnas ir patiesi interesantas, tās nebūt nav tikai pasīva enerģijas uzkrāšanās vieta. Tā atzīst Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja, asociētā profesore, vadošā pētniece. Tauku šūnas zinātniski dēvē par adipocītiem, un visticamāk arī tie, kuri nav saskārušies ar pētījumiem, zinās, ka tauki mums organismā dod kādas rezerves, no kurām gan mēs ik pa laikam paši mēģinām atbrīvoties. Kādas tad kopumā ir adipocītu funkcijas, skaidro Līga Ozoliņa-Molla.
Adventes pirmajā svētdienā, 1. decembrī, Rīgas Domā Orķestris “Rīga” sadarbībā ar diriģentu, obojistu Māri Kuģi atskaņos svētku gaidīšanas laikam īpaši izvēlētu programmu, kurā Johana Sebastiāna Baha un Antonio Vivaldi mūzika skanēs līdzās ar 20. un 21. gadsimta meistaru darbiem. Solisti Gundegas Šmites dziesmu ciklā “Plūdmaiņas” koloratūrsoprānam, akordeonam un pūtēju orķestrim būs Gunta Gelgote un Artūrs Noviks, bet arfiste Jekaterina Suvorova un pūtēju ansamblis atskaņos Kloda Debisī "Sakrālās un laicīgās dejas". Orķestra “Rīga” sadarbība ar Guntu Gelgoti mērāma teju dekādes garumā. Dzīvojot Viļņā, Gunta aktīvi koncertē gan Latvijā, gan Lietuvā. Par gaidāmo Pirmās adventes koncertu Gunta saka: “Esmu laimīga par iespēju atkal kopā ar Orķestri “Rīga” atskaņot Gundegas Šmites skaņdarbu “Plūdmaiņas”, ko pirmatskaņojām valsts svētkos pirms trim gadiem. Brīnišķīgi, ka šī iespēja būs Pirmās adventes svētdienā Rīgas Domā!” Pirms pāris gadiem Gunta šo opusu dziedājusi arī kopā ar Lietuvas simfonisko pūtēju orķestri, kur skaņdarbs saņēma slavinošas atsauksmes Baltijas Mūzikas dienās Kauņas Valsts filharmonijā. Gunta piebilst: “Gundegas Šmites partitūra ir niansēta un bagātīgi krāsaina, balss loma tajā ir gan jutekliski poētiska, gan kaislīga caur izaicinošiem tehniskajiem paņēmieniem un plašu diapazonu. No sirds aicinu baudīt izcilu pasaules un mūsu latviešu daiļradi Pirmajā adventē, lai mūzika mūs paceļ un bagātina!” Mārim Kuģim ar Orķestri “Rīga” pirmā sadarbība bija 2023. gada oktobrī, diriģējot koncerteksāmenu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmās adventes koncertā orķestris un diriģents pirmoreiz kopīgi iestudē veselu koncertprogrammu. Ieva Zeidmane: Māri, kāda mūzika vislabāk noskaņo svētkiem un ir piemērota adventes laikam? Māris Kuģis: Protams, pirmais, kas nāk prātā, ir kaut kas neakadēmisks, ar Ziemassvētkiem saistīts. Ja runājam par Pirmo adventi, kas nāk uzreiz pēc tumšā novembra, gribas kaut ko, kas ne tikai iedvesmo svētkiem, bet palīdz domāt dziļi filozofiskas domas un redzēt to tālo skatījumu, ka mēs uz kaut ko ejam. Man tā vienmēr ir akadēmiskā mūzika, kaut kas saistīts ar baroku. Baroks man uzreiz dod šo svētku, gaidīšanas sajūtu. Protams, tas saistīts arī ar to, ka pēdējos gadus gandrīz vienmēr decembra beigās spēlēju Baha "Ziemassvētku oratoriju" (smejas). Tā bijis arī pirms tam, ka tieši baroka mūzika iedod pareizo sajūtu, noskaņo dvēseles stīgas. Jūs esat obojists, kas pievērsies arī diriģēšanai, un ar Orķestri „Rīga” diriģenta statusā satikāties pirms gada Mūzikas akadēmijas beigšanas koncertprogrammā. Māris Kuģis: Tā bija, tikāmies pirms gada koncertā „Veiksmīga satikšanās”, un tajā piedalījās gandrīz visi gan simfoniskās, gan pūtēju orķestra diriģēšanas studenti. Pēc šī koncerta Valdis Butāns uzrunāja mani ar ideju, ka varētu nākotnē sadarboties ar kārtīgu, pilnvērtīgu programmu. Te nu mēs esam. Kāda ir sajūta, stājoties Orķestra „Rīga” priekšā? Māris Kuģis: Gaidīšanas laiks, protams, bija mazliet biedējošs un satraucošs, bet nu jau ir garām trīs mēģinājumi un it sevišķi pēc otrās dienas bija ļoti patīkamas, siltas sajūtas. Teikšu godīgi, nevaru sagaidīt koncertu Rīgas Domā un ļoti gribu sajust šo lielo, kuplo orķestra skanējumu. Tā ir īpaša sajūta. Tas, ka pats spēlējat pūšaminstrumentu, kaut ko maina, esot diriģenta statusā? Māris Kuģis: Noteikti ir priekšrocības tādā ziņā, ka ļoti labi zinu, ko nozīmē ieelpot un sākt skaņu kā pūšaminstrumentālistam. Bet, kad diriģēju, nevarētu teikt, ka tas palīdz simtprocentīgi. Tāpat ir jāpiedomā pie diriģēšanas tehnikas, un tas ir kaut kas, kas, ejot šīm studijām cauri, ir jāattīsta. Sajust to sevī ir viena lieta, bet ielikt to rokās – pavisam cita. Es ceru, ka koncertā viss izdosies un šo pareizo sajūtu atradīšu un pārtulkošu rokās un orķestrantu izpildījumā. To, kā ieelpot un sākt skaņu, Jūs, Gunta, arī, protams, ļoti labi zināt. Ar Orķestri „Rīga” sadarbība bijusi ne reizi vien. Tā būs atkalsatikšanās. Gunta Gelgote: Frenka Tičeli skaņdarbā „Eņģeļi arhitektūrā” Mārtiņa Ozoliņa vadībā es pirmoreiz dziedāju ar Orķestri „Rīga”. Tad pirms trim gadiem tika uzrakstītas Gundegas Šmites „Plūdmaiņas”, ko atskaņojām 18. novembra koncertā. Jau tad likās, ka tas ir ļoti vērtīgs skaņdarbs, pelnījis kādreiz skanēt atkal. Prieks, ka izvēle krita uz šo skaņdarbu un cilvēki varēs to dzirdēt. Varētu domāt, ka ļoti dzidrs soprāns kopā ar pamatīgiem pūšaminstrumentiem varētu būt riskants salikums, bet tā tomēr nav. Gunta Gelgote: Balss šeit reizēm ir kā daļa no orķestra, kā krāsa, reizēm tā ir cilvēcīgā balss, kas stāsta jūtīgu, juteklisku tekstu. Neslēpšu, ka, tā kā Gundega šo skaņdarbu rakstīja tieši man, tur ir ļoti daudz augstu nošu, kuras orķestrim pāri tiek (smejas).
Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku. Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka Latvijā padomju gados. «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.». Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.” Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.
Par britu horeogrāfa Keneta Tindala baleta "Kazanova" iestudējumu Latvijas Nacionālajā baletā Kultūras rondo saruna ar baletdejotājiem Sabīni Strokšu un Antonu Freimani. Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) skatuves pirmizrādi piedzīvojis krāšņs baleta iestudējums "Kazanova" par slavenā 18. gadsimta sieviešu pavedēja, rakstnieka, aktiera, mūziķa un filozofa Džakomo Kazanovas daudzveidīgo dzīvi. To iestudējusi britu kompānija "Northern Ballet", jau vairākus gadus baletu uzvedot dažādos pasaules opernamos. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Mārtiņš Ozoliņš, izsmalcinātās neoklasiskās horeogrāfijas autors – Kenets Tindals. Uz Baltā nama skatuves valda pacilātības un prieka pilna gaisotne pēc krāšņā baleta "Kazanova" pirmizrādes. Latvijā to iestudējusi britu kompānija "Northern Ballet", cenšoties pavērt glezniecisku skatu uz krāšņo 18. gadsimta Itālijas un Francijas vidi. Komponists Kerijs Mazijs, libreta autors Īans Kellijs, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kristofers Orams un horeogrāfs Kenets Tindals atklāj šīs 18. gadsimta leģendārās daudzpusīgās personības – Džakomo Kazanovas dzīvi visā tās skaistumā un daudzveidībā. Viņš ir ne tikai kaislīgs mīlētājs, bet arīdzan rakstnieks, mūziķis, aktieris, diplomāts, pat spiegs un filozofs.
Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 2. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Otrajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas 8.b klase Juris Zeiza, Cēsu 1. pamatskolas 9. klase Ance Siliņa, Ventspils 1. pamatskolas 9. klase Eduards Gasūns, Codes pamatskolas 6. klase Elza Kristsone, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 8. klase Alans Ļaudups, Briseles 1. Eiropas skola Uklē, 15 gadi Agnete Esmeralda Lauce, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas 8. klase Oskars Kasendra, Rīgas 45. vidusskolas 6.a klase Marta Bruzgule, Viļānu vidusskolas 9.a klase Tomass Gustavs Celenbergs, Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas 7. klase Agate Kolna, Barkavas pamatskolas 6. klase Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas 8.b klase: „Varonis katra izpratnē un sabiedrībā kopumā dažādos laikos ir nozīmējis ko citu. Kādam tas ir radinieks, draugs, slavenība vai, mūslaiku ģeopolitiskās situācijas kontekstā, neatkarības un demokrātijas aizstāvis. Šis jēdziens var būt ļoti plašs un laika gaitā kā kolektīvajā, tā individuālajā uztverē mainīties. Par saviem varoņiem nolēmu izvirzīt savus vecvecākus no tēva puses – Vizmu un Kārli Kurcaltus. Savas dzimtas kamoliņu esmu atritinājusi līdz 19. gadsimta vidum, un ir daudz cilvēku, kuri varētu pretendēt uz šo titulu, bet vecmamma un vectēvs ir pirmie, par kuriem iedomājos, dzirdot šādu jautājumu.”
Sīvā cīņa starp Donaldu Trampu un Kamalu Harisu ietekmējusi arī sabiedrību – tā sadalījusies republikāņos un demokrātos. Brīdī, kad visa pasaule zemajā startā gaida Amerikas Savienoto valstu prezidenta vēlēšanas un to gala iznākumu, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, ar kādām sajūtām šo notikumu gaida Amerikas latvieši - cik brīvi latvieši viņpus okeānam runā par savām izvēlēm un ko nozīmē prezidenta vēlēšanas diasporai? Raidījumā uzklausām Amerikas latviešu viedokļus un sarunājamies ar ekspertiem. Analizē Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa un ārpolitikas pētnieks Mārtiņš Hiršs, kurš ASV pavadījis studiju gadus.
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis galerijas "LOOK!" māksliniecisko vadītāju Raivi Alksni un tēlnieku Oto Holgeru Ozoliņu. Galerijā "LOOK!" līdz 1. novembrim skatāma grupas izstāde "Pašpiepildošās gaidas", savukārt Oto Holgers Ozoliņš ir viens no māksliniekiem iztādē "Liminal Limbo", kas iekārtota kultūrtelpā "Tur" un veltīta mileniāļu un Gen Z robežpaaudzei.
Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.
Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936). Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es. ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)
Klusa rudenīga pastaiga gar kādu upīti vai grāvi var beigties ar pamatīgu izbīli, dzirdot skaļu plunkšķi ūdenī. Bebrs - dzīvnieku pasaules arhitekts, vienmēr aktīvs un rosīgs, ziemā ēd paša sarūpētus konservus un ir lielākais grauzējs Eiropā. Bebrs ir viena ļoti grutnīgai žurka, kas spēj nokaitināt nevienu vien mežinieku vai lauksaimnieku un vienlaikus fascinē daudzus dabas mīļotājus ar savām lieliskajām izdzīvošanas stratēģijām. Ko zinām par šo lielo "žurku", kam ir svarīga loma dabā un kāpēc cīņā ar bebru nedarbiem, svarīgi arī novērtēt šī dzīvnieka lieliskās izdzīvošanas stratēģijas? Skaidro zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange un Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš. Latvijas pētnieks Madagaskarā atrod 30 centimetrus garu tūkstoškāji Šovasar starptautiskā ekspedīcijā meklēt retas dzīvnieku sugas Madagaskarā kopā ar citiem vairāku valstu dabas pētniekiem devās arī entomologs Dmitrijs Teļnovs no Latvijas, kurš tur uzgāja 30 centimetrus garu tūkstoškāji - sugu, kas pirmo un pēdējo reizi tika datēta pirms 127 gadiem. Kāpēc ekspedīcija notika Madagaskarā, kāds izskatās un kā uzvedās šis tūkstoškājis, stāsta pētnieks. „Zinātnei zudis milzu tūkstoškājis no jauna atklāts Madagaskaras džungļos” – šādu virsrakstu šovasar 14. jūlijā savā interneta vietnē publicēja starptautiskais ziņu kanāls CNN. Runa ir par zinātnieku ekspedīciju, kas pagājušajā gadā devās uz Madagaskaras salas Makiras dabas parku, lai atrastu pazudušās dzīvnieku sugas, par kurām ilgu laiku nav bijis nekādu ziņu. Starptautiskās ekspedīcijas sastāvā bija arī Londonas dabas un vēstures muzeja speciālists, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un LU Bioloģijas institūta pētnieks Dmitrijs Teļnovs, kura mērķis bija atklāt zudušās airkāju vaboļu un zarkukaiņu sugas, bet tā vietā pētnieks uzgāja milzīgus teju 30 centimetrus garus tūkstoškājus. Cik patiesībā kāju ir šiem radījumiem, kā lemuri tos izmanto kā pretodu līdzekli un kāpēc tik ilgi nebija ziņu par šiem milzu tūkstoškājiem, stāsta dabas pētnieks, bet vispirms viņš skaidro kāpēc šī ekspedīcija zudušās sugas meklēja tieši ceturtajā lielākajā pasaules salā. Pētnieks stāsta, ka novērojis vairākus eksemplārus dažādās rezervāta vietās, bet bijis pārliecināts, ka tā ir relatīvi parasta un zināma suga. Atkājums bijis patīkams pārsteigums ekspedīcijā, jo šīs sugas meklējumi nebija arī viens no ekspedīcijas mērķiem. Vēl viens pārsteigums bijis to garums. Tūkstoškājiem ir vairākas sugas, kas izaug līdz 20 cm, bet reta ir suga, kuras īpatņi ir līdz 30 cm gari. "Tūkstoškājis ir lietus mežu ir augsnes un lapu nobiru iedzīvotājs," stāsta Dmitrijs Teļnovs. "Viņš tumši rudi brūns, lai viņu būtu grūtāk saskatīt uz brūnu lapu nobiru un augsnes fona. Taustekļi un kājas ir gaiši rozā vai gaiši brūnas. Neesmu skaitījis, cik viņam ir kāju pāru. Parasti tūkstoškājim ir līdz 700 kāju pāru, bet ir arī tādi, kuriem ir 1000 kāju pāru. Domāju, ka šai sugai varētu būt ap 500 - 600 kāju pāru. Visa ķermeņa kustība ir viļņveida." Iespējams, arī šie Madagaskaras tūkstoškāji barojas līdzīgi kā tūkstoškāji mūsu platuma grādos ar kritušām lapām, iespējams, arī sēnēm. "Gandrīz visiem tūkstoškājiem, arī Latvijā un vēl izteiktāk tropos, ir ķīmiska aizsardzība, izdala diezgan stipri smirdošas vielas no ķermeņa gala dziedzeriem. Sekrēts, ko viņi izdala, bieži un arī šai sugai spēj apdedzināt ādas virskārtu. Uz ilgu laiku paliek tumši brūni plankumi uz ādas, kur bija saskare ar sekrētu. Zināms, ka Madagaskarā vairākas lemuru sugas iemācījušas izmantot šo tūkstoškāju sekrētu kā odu repelentu," turpina Dmitrijs Teļnovs. "Viņi noķer tukštoškājus un līdzīgi kā mēs lietojam dezodorantus, viņi paņem tūkstoškāji, izbrauka sev pa ķermeni un odi tajās vietās viņus nekož." Jāpiebilst, ka minētā ekspedīcija notika 2023. gada septembrī, taču tās rezultāti tika publicēti tikai šovasar un pētnieku komanda ceļojuma laikā no jauna atklāja 21 “pazudušo” sugu. Kā teic Dmitrijs Teļnovs, tad šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 5000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, kas nav redzētas pēdējo 40 gadu laikā un tiek uzskatītas par pazudušām, tāpēc svarīgi ir ne tikai glābt apdraudētās sugas, bet arī meklēt zudušās.
Fermentēšana šobrīd lēnām kļūst populāra. Vai tas ir labs veids, lai saglabātu dārzeņus un augļus ziemai? Kas jāņem vērā, fermentējot produktus? Un kāda ir šādi sagatavotu produktu uzturvērtība? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē fermentēšanas entuziaste Baiba Rudoviča, uztura speciāliste Guna Rijkure un atvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes, Pārtikas institūta vadošā pētniece, docente Asnate Ķirse-Ozoliņa. "Fermentēšana nav tikai skābi kāposti, fermentēšana ir arī dabiski raudzēta maize, tas ir arī kefīrs, jogurts, rjaženka, ko var pagatavot arī mājas apstākļos, tikai pacietība vajadzīga," norāda Baiba Rudoviča. "Sālim būtiska nozīme fermentēto produktu gatavošanā, bet ar sāli nedrīkst aizrauties. Jāizmanto tādā apjomā, lai tas ļautu darboties pienskābām baktērijām un arī citām, bet lai neļautu attīstīties lieki raugam, pelējumam un citām baktērijām, kas pārtikas produktus bojā," skaidro Asnate Ķirse-Ozoliņa. Vislabāk fermentēšanai izmantot parasto vārāmo sāli. Protams, svarīgi zināt pareizo devu. "Ja krāna ūdens satur daudz hlora un kaļķa, šāds ūdens var ietekmēt fermentēšanas procesu. Bet nav ieteicams arī lietot vārītu ūdeni. Hlorētu vai kaļķainu ūdeni iesaka filtrēt, vai izmantot ūdeni no veikala. Arī ar avota ūdeni jābūt uzmanīgiem," atzīst Baiba Rudoviča. Savukārt Asnate Ķirse-Ozoliņa atzīst, ka ūdeni vienmēr vajag novārīt kopā ar sāli. Jāpagatavo pareizā koncentrācija, jānovāra un jāatdzesē, jo ūdenī var būt fona mikrobi, kas traucē fermentāciju, ja tas ir piesārņots. Pats sāls ir ārkārtīgi piesārņots, jā jebkura garšviela. Fermentēšanu labāk apgūt nodarbībās, jo katrā internetā ievietotā aprakstā ir savas nianses. Arī katrai saimniecei savas pagatavošanas nianses, ko arī apliecina trīs raidījuma viešņu, kuras nodarbojas ar fermentēšanu, saruna. Ko lieto viena, otrai tas īsti neder un viņa iebilst.
Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs Jānis Baltiņš Svinības 5. oktobrī ir iecerētas ar skaistu koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur diriģēs gan esošie mācībspēki un docētāji, gan arī tie kordiriģenti, kas savā darbības periodā bijuši saistīti gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kora diriģēšanas katedra tika dibināta 1944. gada nogalē. Iniciators un pirmais nopietnais profesionālis, komponists un pedagogs, šīs katedras izveidotājs bija Jēkabs Mediņš. Viņš teicis tādus vārdus: "Students nav trauks, kas jāpiepilda līdz malām, bet lāpa, kas jāaizdedzina". 1944. gada nogalē tika veikti priekšdarbi Kora diriģēšanas katedras izveidē konservatorijā, bet 1945. gada 1. jūnijā Latvijas Valsts konservatorijā nolēma nokomplektēt Kora diriģēšanas fakultāti. Jāzeps Vītols uzskatīja, ka kori jāmāk vadīt katram mūziķim un katram skolotājam. Latvijas brīvvalsts laikā kordiriģenti bija mācījušies Pēterburgā, apguvuši pašus diriģēšanas pamatus, arī komponisti diriģēja. Pēckara situācijā bija izretinātas mūziķu rindas, un straujā kvantitatīvā izaugsme pašdarbības koru attīstībā lika nonākt pie atziņas, ka augstskolā ir vajadzīga īpaša, kordiriģentus izglītojoša nodaļa. Personības, kuras noteikušas šīs nodaļas virzību un attīstību, bija rektori, kas vienlaikus bija arī kordiriģenti: Jānis Ozoliņš, pēc tam Imants Kokars – ilglaicīgi rektori, kas ļoti lielu vērību pievērsa tieši kora diriģēšanas apmācībai. Tas arī cēla šīs profesijas prestižu, jo Latvijas Valsts konservatorija bija nesaraujami saistīta ar mācībspēku dalību Dziesmu svētkos – tie bija Dziesmu svētku virsdiriģenti. Pirmais kordiriģentu izlaidums bija 1949. gadā, un kopš tā laika katedru absolvējuši ap 700 kordiriģentu, bet izdoti gandrīz 800 diplomi saistībā ar kora diriģēšanu, jo no 1973. līdz 1993. gadam studenti mācījās tālāk padziļināti kora diriģēšanu asistentūrā, bet kopš 1994. gada nodibināta maģistrantūra. Asistentūru beiguši 23 topošie mākslinieki, maģistrantūru līdz šim pavasarim – 61. Ar prieku varu atzīmēt, ka iepriekšējā studiju gadā mums jau ir pirmais profesionālās doktorantūras absolvents, un tas ir Kaspars Ādamsons. Par tradīciju kļuvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras organizētais Jāzepa Vītola Starptautiskais kordiriģēšanas konkurss, notikuši jau seši. Lai varētu veiksmīgi noritēt studiju process, ir jābūt kādam, kas to vada, tāpēc augstskolās ir tāds amats kā katedras vadītājs. Katedras vadītāji šo 80 gadu laikā kopumā bijuši trīspadsmit. Ilggadējā kora diriģēšanas katedras vadītāja un profesore Ludmila Pismennaja trīs reizes bijusi šajā amatā, bet asociētais emeritus profesors Juris Kļaviņš – divas reizes. Tagad man ir tas gods kopš 2017. gada 1. septembra vadīt Kora diriģēšanas katedru un koordinēt, saistīt, iedvesmot – veikt šo skaisto darba misiju, kas ir kordiriģents. Mūsu katedra un tās docētāji ir tie cilvēki, kuri turēja, tur un turēs, veidos Dziesmu svētku procesu, nodrošinot nepārtrauktību un saikni. Tā ir ļoti nozīmīga garamanta, kuru nekad nedrīkstam pazaudēt.
Pasaule nestāv uz vietas, tas ir skaidrs. Nepārtrauktās pārmaiņas liek jautāt arī to, kā mainās ekosistēma, ja parādās kāda svešzemju suga, kura konkurē ar vietējo. Kādas tam ir sekas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas pētniece Loreta Rozenfelde, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks Dāvis Ozoliņš un Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE for Species" koordinators, projekta "LIFE-IP LatViaNature" eksperts Jēkabs Dzenis. Dabā pilnīgi viss ir savstarpēji saistīts, to sauc arī par ekosistēmu jeb dzīvo organismu un vides kopumu. Diemžēl vai varbūt par laimi cilvēkiem ar savu rīcību ir iespējas ietekmēt ekosistēmu darbību. Nesen skanēja saruna par dabiskajām pļavām un to, kā invazīvās augu sugas un to izplatība ietekmē dabiskās pļavas un ekosistēmu Latvijā, tad šodien savā ziņā šo sarunu turpinām, padziļināti izzinot arī invazīvo dzīvnieku un zivju sugu problemātiku un to, ko tad mēs katrs varam darīt, lai situācija Latvijas dabā varbūt kaut nedaudz līdzsvarotu.
Latvijas 3x3 basketbola izlase ar uzvaru pār Serbiju piektdienas, 2. augusta, vakarā nodrošināja uzvaru pamatturnīrā. Kārtslēcējs Valters Kreišs iekļūst finālā. 3x3 basketbola izlasei gan vēl viena spēle palikusi svētdien pret poļiem, taču tā vairs nevar mainīt vietu turnīra tabulā - mūsējie ir un paliks pirmie. Tas nozīmē, ka pusfinālā būs jācīnās ar 4. un 5. vietas dueļa uzvarētājiem. Kas tie būs, vēl pāragri teikt. Privilēģiju bz lieka stresa gatavoties pusfinālam Latvijas izlase nodrošināja ar uzvarām par francūžiem un serbiem. Serbija ir titulētākā 3x3 pasaules komanda, taču vakardienas mačā viņi spēlēja vāji, un uz to, ka pretinieki nebija atpazīstami pēc mača norādīja arī mūsu spēlētāji, taču Miezis un Lasmanis atzina, ka motivācijas šādām spēlēm tik un tā nekad netrūkst. Savukārt Latvijas izlases treneris Raimonds Feldmanis, kurš saņēmis daudz uzslavu no spēlētājiem pēcspēļu komentāros, piedāvāja savu versiju par to, kā izdevies sasniegt perfektu uzvaru un zaudējumu bilanci līdzšinējās sešās spēlēs. Šodien, 3. augustā, debiju olimpiskajās spēlēs piedzīvoja Valters Kreišs, kurš kārstlēkšanas kvalifikācijā pārvarēja 5 m un 70 cm, un ar to pietika, lai iekļūtu finālā, kas notiks pirmdien. Pēc sacensībām Valters pat īsti nespēja aptvert to, kas noticis, ka viņš iekļuvis finālā jeb starp pasaules šī brīža labākajiem 12 kārtslēcējiem. Lai gan Valtera paša rekords ir 5m un 72cm, viņš atzina, ka ierasti treniņos lec pat zemāk un īpaši augstākus rezultātus pat treniņapstākļos nesasniedz, savukārt sacensībās klāt nāk adrenalīns, kas palīdz sasniegt augstvērtīgākus rezultātus. Diemžēl finālā neiekļuva Latvijas garo distanču skrējēja Agate Caune, kas savā olimpiskajā debijā 5000 metru priekšskrējienu veica 15 minūtēs un 38,19 sekundēs, un tas ļāva viņai divu priekšskrējienu summā ieņemt 33. pozīciju. Finālā neiekļuva arī trīssoļlēcēja Rūta Kate Lasmane. Viņai sacensības pēc trim lēcieniem noslēdzās ar 22. vietu debijas olimpiskajās spēlēs un palikšanu bez dalības finālā. Piedāvājam visu trīs mūsu gados ļoti jauno sportistu atziņas par to, ko devusi dalība šajās spēlēs. Šodien Olimpiskā studija vairāk vieglatlētikas zīmē, tāpēc vēl kāda brīnišķīga saruna par vieglatlētiku. Brīvvalsts laikā Latvijai ir divas sudraba godalgas olimpisko spēļu šķēpmešanā, bet padomju okupācijas gados Latvijas šķēpmetējiem izdevās tikt arī pie zelta godalgām. 1956. gadā to paveica Inese Jaunzeme, kuras meita Andru jau uzklausījām vienā no pirmajiem raidījumiem. Arī Elvīrai Ozoliņai padevies olimpiskā zelta metiens. Vīru konkurencē Jānis Lūsis ticis pie visa kaluma medaļām 60. un 70. gados, bet pēdējais, kurš tika pie zelta no mūsu šķēpmetējiem, ir Dainis Kūla, kuram tas padevās 1980. gada olimpiskajās spēlēs. Ar viņu sazvanījās Inita Kresa Katkovska. Arī šajās spēlēs piedalīsies Latvijas šķēpmetēji, otrdien kvalifikācija Gatim Čakšam un Patrikam Gailumam, bet trešdien dāmu kvalifikācijā startēs Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņa. Jau savu trešo olimpisko spēļu dalībnieks Toms Skujiņš šodien piedalās šosejas riteņbraukšanas sacensībās, kuras vēl risinās raidījuma skanēšanas laikā. Rīt savukārt gaidāms grupas brauciens dāmām, un tajā startēs Itālijā dzimusī Latvijas pilsone un mūsu delegācijas pārstāvē Anastasija Karbonari. Šodien vēl priekšā pēdējā grupas spēle mūsu pludmales volejbolistēm Tīnai Graudiņai un Anastasijai Samoilovai. Viņām jāspēlē pret Kanādas duetu Melisu Humanu-Paredesu un Brendiju Vilkersoni. Abas komandas līdz šim izcīnījušas pa vienai uzvarai un piedzīvojušas pa vienam zaudējumam. Kamēr Latvija vēl gaida pirmo godalgu, Baltija to jau izcīnījusi. Tas izdevies lietuviešiem – airēšanas sacensībās par bronzas ieguvēju sieviešu vieniniekos kļuva 28 gadus vecā lietuviete Viktorija Senkute.
Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Nesen raidījumā iepazinām kukaiņu un putnu spēju orientēties apkārtējā vidē, kā skudra zina, kur tai mājas, vai vabole var apmaldīties, kā putns zina ceļu mājup. Šoreiz uzmanību pievēršam zīdītājiem - dažādiem meža zvēriem un viņu atstātajām pēdām un savstarpējai komunikācijai. Kā lācis, vilku bars vai aļņu ģimene atrod savu vietu mežā un vai arī viņi var apmaldīties, kādos gadījumos dzīvnieki dodas svešā teritorijā? Vai tie ir deguni, redze vai kādas citas maņas, kas ļauj dzīvniekiem noteikt savu atrašanās vietu un "kartēt" to? Skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zinātnes ziņu apskats Starptautiskās kosmosa stacijas bēres jau saplānotas Nekas nav mūžīgs, arī slavenākā cilvēka radītā laboratorija tāda nav - pat tai ir piešķirts derīguma termiņš, un tas būs iztecējis 2030. gadā. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA nākusi klajā ar paziņojumu, ka Starptautiskās kosmosa stacijas bēres nodrošinās uzņēmums Space X. Šai kompānijai par uzdevumu uzticēts staciju izņemt no orbītas. Space X tiks piešķirti 834 miljoni dolāru, lai radītu iekārtu, kas, savienojoties ar staciju, palēninās tās orbītu, ļaujot tai nonākt Zemes tuvējā atmosfērā un iekrist Klusajā okeānā, vietā, ko mēdz dēvēt par kosmosa kapsētu. Šī pasākuma plānošana ir piecu lielu kosmosa aģentūru pienākums, tā ir gan Eiropas Kosmosa aģentūra, gan ASV ar NASA, Japāna, Kanāda un Krievija. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no retajiem projektiem, ja ne vienīgais, kurā Krievija aizvien sadarbojas ar Rietumvalstīm. Tekstila atkritumu pārstrāde Delavēras universitātes inženieri Amerikā radījuši tehnoloģiju, kas ļautu atkritumos izmesto tekstilu sadalīt arī tad, ja tekstils ir kompozītmateriāls. Kad domājam par atkritumu šķirošanu, tad viens no galvenajiem principiem ir sadalīt to frakcijās - stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, taču ar audumu ir krietni sarežģītāk. Liela daļa apģērba sastāv no dažādiem tekstilmateriāliem, piemēram, kokvilna ar pievienotu poliesteru. Šādu tekstilu atdalīt ir ļoti sarežģīti, īpaši, ja ir nepieciešams gala rezultātā iegūt otrreiz lietojamu materiālu. Tas, ko piedāvā Delavēras universitāte, ir ķīmiska reakcija, kas sadala audumu atšķirīgās molekulās, pat ja tas ir dažādu tekstilu atjaukums. Šo ķīmisko reakciju dēvē par mikroviļņu asistētu glikolīzi, kas ar karstuma un katalīzes palīdzību sadala lielākas molekulu ķēdes - polimērus - mazākās vienībās. Pētnieki lēš, ka šī tehnoloģija ļautu pārstrādāt 88% izmestā tekstila. Par to vairāk stāsta žurnāls NATURE. Skaitām stārķus! Šķiet, ka viens no Latvijas vasaras simboliem dabā ir baltie stārķi. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ziņot par balto stārķu ligzdām. Ziņojumi noderēs Starptautiskā balto stārķu ligzdu uzskaitei, ko Latvijā veic reizi desmit gados. Uzskaites mērķis ir sekot baltā stārķa ligzdojošās populācijas un ligzdošanas sekmju pārmaiņām Latvijā, skaidrot to cēloņus, sekot ligzdu novietojumam un pamatu pārmaiņām. 2014. gadā tika saskaitīti 14 000 balto stārķu ligzdu, bet pirmo reizi, kad šie putni skaitīti 1934. gadā, to bija krietni mazāk - 6750. Tātad populācija ir pamatīgi pieaugusi. Ziņojumus var iesūtīt portālā "dabasdati.lv".
Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.
Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.
Viedtālrunis, kas knapi pārsniedz 100 eiro slieksni. Cik lieli kompromisi pieņemti tā izstrādē? Vai arī tomēr nav vērts pārmaksāt par flagmaņiem? Kas pārsteidza, kas sarūgtināja — ieklausies Arta apskatā, kas tapis tandēmā ar Elmāru Ozoliņu.
Jāni Ozoliņu pamanīju Instagram, jo uzmanību piesaistīja viņa neparastās ilustrācijas. Tajās viņš viegli uztveramā veidā parāda idejas, kas saistītas ar biznesu, radošumu vai personīgo izaugsmi. Viņa darbi ir ieguvuši lielu popularitāti, mēneša ietvaros sasniedzot miljoniem cilvēku. Jānis ir veidojis ilustrācijas biznesa un izaugsmes sfērās tādiem atpazīstamiem autoriem, kā Naval Ravikant un The Diary Of A CEO podkāsta veidotājam Steven Bartlett un citiem. Domāju, ka Jāņa pieredzes stāsts varētu iedvesmot citus, kuri meklē savu profesionālo ceļu un vairāk brīvības.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:19 Ko nozīmē “darīt lietas internetā un pelnīt ar to naudu”11:46 Par pārcelšanos uz Spāniju13:47 Stāsts no bērnības, kas akcentē Jāņa domāšanas veidu.16:49 Funktieris dzīvei, ko iedeva mīlestība uz kalnu riteņbraukšanu22:46 “Muļķi mēs galīgi nebijām, galva uz pleciem ir” – kā jauni čaļi bez pieredzenes nokļuva IT biznesā28:02 Kad nauda vairs nav motivācija - meklējumi, mēģinot aizpildīt tukšuma sajūtu darba vidē33:40 Kāds dzinulis uzveda uz pašattīstības ceļa39:11 “Beidz lasīt ziņas. Ja pasaulē kaut kas gana svarīgs notiks, tu par to dzirdēsi.”44:42 Četri dažādi biznesi, ko Jānis pamēģināja, pirms atrada to, par ko deg acis 52:24 “Tu nevari vienkārši sēdēt krēslā un izdomāt savu perfekto plānu. Tev ir jāmēģina.”58:52 Brīdis, kad tiek pārrautas visas saites ar korporatīvo vidi un stabilu atalgojumu1:03:07 Cik svarīgi ir būt jaukam, atbalstīt citus un sniegt atgriezenisko saiti1:06:35 Pirmais personīgais lielais darījums un spēja paprasīt par to adekvātu samaksu1:11:51 No kā sastāv ilustrāciju veidošana no koncepta līdz rezultātam1:15:33 “Es biju sava mērķauditorija”1:17:16 “Veido reputāciju un iespējas nāks pie tevis” – cik svarīgi ir atrast to, kas patīk un sanāk1:19:54 Kā atšķiras ienākumu un ieguldītā darba attiecība, salīdzinot darbu korporatīvajā vidē un personīgajā biznesā1:25:16 Izslēgt perfekcionismu – drosme uztaisīt apmācību kursu angļu valodā, nepārvaldot šo valodu ideāli1:30:32 Pārcelties uz Spāniju ar ģimeni un bērniem. Cik pūles un birokrātijas džungļu tas prasīja 1:37:44 “Internets tev dod iespēju sasniegt miljoniem cilvēku. Tas potenciāls ir vājprātīgs”
Nav sliktu laikapstākļu, ir... cilvēka ķermeņa grūtības pielāgoties tiem. Mūsu sajūtas ne vienmēr sakrīt ar termometra stabiņā redzamo. Ko sinoptiķi ņem vērā, veidojot laika prognozi? Kā cilvēka ķermenis uztver apkārtējās vides temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu? Kāpēc mūsu degungals nosalst tik ātri un nieka mīnus 5 grādi dažkārt var likties kā visbargākais sals, skaidro bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Noteikti daudzi no mums jau šobrīd ārkārtīgi gaida pavasari un siltāku laiku. Bet, kad pavasari nomainīs vasara, tad netrūks cilvēku, kuri karstumā fiziski jutīsies slikti un meklēs iespēju atvēsināties. Vienlaikus varam atsaukt atmiņā vairākas ļoti aukstas dienas šī gada janvārī - bija gadījumi, kad gan sasala ūdens caurulēs, gan cilvēki guva ķermeņa apsaldējumus. Turklāt temperatūra, ko uzrādīja termometrs, ne vienmēr sasaucās ar temperatūru pēc mūsu sajūtām, proti, bija sajūta, ka ārā ir vēl aukstāks nekā termometra rādījumā. Kas ir temperatūra “pēc sajūtām”, kā to mēra un kas notiek ar mūsu organismu lielā aukstumā un karstumā? Gaisa kvalitāte - kas to ietekmē un kur tā ir labāka? Kā gaisa kvalitāti ietekmē nokrišņi, vai gaiss pilsētās katru gadu kļūst piesārņotāks un vai tiešām tas laukos ir tīrāks nekā urbānā vidē? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciāliste Aleksandra Kaniščeva skaidro, ka pat pļavā gaiss nav tīrs, jo Latvijā esam pakļauti pārrobežu piesārņojumam, tas ir, gaisam, kas atnācis no Centrāleiropas un atnesis sev līdz smalkas putekļu daļiņas. 2024. gada 26. februārī, gatavojot šo sižetu, aplūkoju gaisa kvalitātes pasaules karti un konstatēju, ka Rīga iezīmējas ar vidēju gaisa kvalitāti - pilsētas centrā, Brīvības ielā, tas uzrādās kā vidējs, bet turpat netālu esošajā Šarlotes ielā tas iezīmēts ar zaļu krāsu, kas nozīmē – laba gaisa kvalitāte. Gaiss, ko elpojam, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un to arī tā vērtē. Kā stāsta Aleksandra Kaniščeva, ir pilsētas fona stacijas, kuras mēra vidēji statistisko gaisu, un ir transporta ietekmes stacijas, kas mēra, kāda ir gaisa kvalitāte noslogotās ielās, lielu autoceļu tuvumā, pie gājēju ietvēm. Aparāti mēra, cik lielā daudzumā ir smalkās putekļu daļiņas, ko cilvēks ieelpo, mēra slāpekļa dioksīdu, kas ir viena no piesārņojošām vielām, ko izdala transportlīdzekļi, mēra oglekļa oksīdu, sēra dioksīdu un novēro arī ozonu daudzumu. Bet arī ārpus pilsētas tiek mērīts gaiss.
Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās - jubilejas sezonas desmito epizodi, kurā viesojas Latvijas hokeja leģenda, Stenlija kausa ieguvējs, bijušais Latvijas izlases kapteinis Sandis Ozoliņš. Šoreiz mazāk par sportu, vairāk - par dzīvi. 0:00:00 – 0:04:16 – šodien raidījumā; 0:04:17 – 0:36:08 – par dzīvi pēc hokejista karjeras beigām, tēva lomu, sportisko formu, izaicinājumiem… 0:37:56 – 1:28:04 – “Domina Shopping” tēmu rats.
Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane. Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos. Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi. Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija". Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā. Plašāka informācija pieejama internetā. Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt. Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane. "Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils. Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus." Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane. Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem.
Biodaudzveidība ir jautājums, par kuru pētnieku interese neatslābst, un arī mūsu raidījumā šim tematam pieskaramies ik pa laikam, skatot, kādos biotopos un kāpēc bioloģiskā daudzveidība mainās. Šoreiz raidījuma otrajā daļā stāstīsim par saldūdens bioloģisko daudzveidību, par ko datus jau vairākas desmitgades vāc Latvijas zinātnieki. Viņi ar saviem datiem palīdzējuši veidot starptautisku pētījumu, kas uzrāda - pēdējās desmitgades laikā Eiropas saldūdens bioloģiskā daudzveidības atjaunošanās vairs nenotiek. Latvijā tas novērots Salacā, Engurē un Rīgas ūdenskrātuvē. Pētījums publicēts žurnālā "Nature", un tā līdzautori ir Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks Dāvis Ozoliņš un vadošā pētniece Agnija Skuja. Ar pētniekiem tiekamies raidījumā Zināmais nezināmajā.
Rit vasaras otra puse, un šķiet, ka vēl būtu laiks padomāt, kā sasmelties pēc iespējas vairāk vitamīnu, lai tālāk darbotos rudens un ziemas cēlienā. Bet, protams, svarīgi par enerģijas uzņemšanu un organisma atjaunošanos domāt ne jau tikai vasarā vien - tas ir uzdevums visas dzīves garumā, un tas zināmā mērā noteiks, cik stipri, enerģiski un veseli būsim mūža nogalē. Ja paraugāmies uz maziem bērniem, tad bieži vien aizdomājamies, kā tie mazie var visu dienu rāpot, kustēties, interesēties, kaut ko jautāt, ik pa laikam pagulēt, un tad atkal. Kad pieaugam, kļūstam mazliet pasīvāki. Kā to visu skaidrot, par atskaites punktu ņemot organisma vielmaiņu un fizioloģiju, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore, dekāna pienākumu izpildītāja Līga Ozoliņa-Molla. Taurīns mūsu organismā Viena no vielām, kas cilvēka organismā ir, tā teikt, atbildīga par imūnsistēmu, gremošanu un arī enerģiju ir taurīns. Šo vielu mēs varam uzņemt ar pārtiku, un taurīns ir iekļauts daudzos uztura bagātinātājos un enerģijas dzērienos. Vairāk par to, kas ir taurīns, kāda ir tā funkcija un kas notiek, ja cilvēks pārdozē enerģijas dzērienus ar tur iekļauto taurīnu, par to stāsta farmakoloģijas doktore Zane Dzirkale. Taurīna nosaukums cēlies no latīņu vārda taurus, kas nozīmē vērsis, jo šo vielu 1827. gadā pirmo reizi ieguva vācu zinātnieki Frīdrihs Tīdemans un Leopolds Gmelins no vērša žults. Un šī viela ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēka organismā ir atbildīga par žultskābju veidošanu. Taurīns ir viscaur mūsu organismā, tas palīdz darboties gan gremošanas sistēmai, dod nomierinošu efektu stresa gadījumā, palīdz muskuļu darbībai un dziedē iekaisumus. Tātad viena no daudzām vielām, kas dabiski veidojas mūsu organismā. Bet bieži šo vārdu varam pamanīt enerģijas dzērienu sastāvā. Vai tiešām taurīns ir tas kas, kas dod papildu mundrumu, ja lietosim šos dzērienus? Atbildi uz šo jautājumu sniedz LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore farmakoloģijā Zane Dzirkale.
Runājam par sadzīviskiem un saimnieciskiem jautājumiem Rīgā. "Rīgas namu pārvaldnieks" apkalpo ap 160000 klientu, un tā pārvaldīšanā ir ap 4000 dzīvojamo māju. Nupat "Rīgas namu pārvaldniekam" konkursa kārtībā izraudzīta jauna vadība. Pirmdien, 24. jūlijā, valdes priekšsēdētāja pienākumus sāks pildīt Māris Ozoliņš. Krustpunktā izjautājam "Rīgas namu pārvaldnieka" jauno valdes priekšsēdētāju Māri Ozoliņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane un portāla "TVNET" žurnālists Artūrs Bikovs.
توی این اپیزود ماجرای بین جوراته ملکه دریا در اساطیر بالتیک و کاستیتیس جوون ماهیگیر رو میشنوید. عاشقانه تراژیکی که باعث شد کهربای بالتیک به وجود بیاد. این افسانه مربوط به منطقه بالتیک و به خصوص کشور لیتوانیه. اینستاگرام چیچکا تلگرام چیچکا توییتر چیچکا ایمیل چیچکا متن و روایت: ساكورا :موسیقیهای این اپیزود به ترتیب Ozoliņi - Auļi Reet Hendrikson – Reet dziesma - Projām Jūratė ir Kastytis- Diktatūra Eisva mudu- Saulius
Asaras ir vārdi, kurus mūsu sirds citādi nespēj izteikt. Šis citāts lieliski raksturo šo tikai cilvēkam piemītošo īpašo spēju raudāt. Asarām ir īpašs sastāvs un tās ne velti poētiski dēvē par dvēseles spoguli. Tās ir grūti apspiest, grūti notēlot un tā ir "valoda", kuru saprot ikviens. Kā rodas asaras? Kāpēc cilvēki ir vienīgie zīdītāji, kas raud, kāpēc mēs raudam un kāpēc asaras ir tik neērtas sabiedrībā, skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa. "Bieži vien asaras vispār tiek asociētas ar to, viņas sagādā atvieglojumu. Bet es gribu uzreiz teikt ka tā gluži nav. Viņas var būt tiešām ļoti dažādas. Ir situācijas, kad asaru neesamība sagādā atvieglojumu un tieši otrādāk - asaras pašas par sevi var sagādāt vēl lielāku, piemēram, garastāvokļa kritienu," skaidro Marija Ābeltiņa. "Pie noteiktiem mentālās veselības traucējumiem, pie depresivitātes vai arī pie lielas trauksmainības, kas jau sasniedz tādu klīnisko līmeni, nereti raudāšana varbūt pat vairāk kaut kādos gadījumos, un viņa nesniedz to atvieglojumu. Vai arī tas, ko saka, ka cilvēki rauj uz iekšu, viņi neraud ar asarām, bet iekšēji, notiek ļoti daudzi procesi, kurus ir ļoti grūti tā kā izpaust. Tas arī var nu kaut kādos mirkļos nozīmēt priekš mums tādus smagākus pārdzīvojumus un arī nespēju saņemt palīdzību no citiem cilvēkiem, ko šī raudāšana bieži vien dod un ko citi cilvēki var arī nolasīt, tai skaitā tuvinieki. Tāpēc es teiktu tā, ka raudāšana var būt ļoti dažāda un mēs varam raudāt gan no dusmām, kā tāds protests. Mēs varam raudāt bēdīgo emociju dēļ, skumjām. Un ir tas, ka mēs esam tik ļoti bezspēcīgi vai tik ļoti izsmelti, ka mēs vairs nevaram tā fiziski paraudāt, un tas ir tas, ko arī dažkārt ir nedziedināmi slimi cilvēki saka, ka ir kaut kāds mirklis, kad es vairs nespēju raudāt. Un protams, ka tas, kā mēs paši priekš sevis komunicējam, vai es drīkstu vai nedrīkstu raudāt, tam arī ir nozīme. Un ko par mums saka arī citi cilvēki: par mūsu vecumu, pozīciju sabiedrībā vai profesijā, vai dzimumu. Vai mēs drīkstam, vai mēs nedrīkstam [raudāt]. Ja mēs bloķējam kaut kādas emocijas, pavisam viņas nepaužam, jo ir situācijas, kur mēs nevaram aprobežoties, bet jāpagaida kaut kāds laiks un tādus drošākus apstākļus. Bet, ja mēs pavisam viņas nospiežam, tad, protams, arī rodas dažādas sekas, kas var būt ļoti negatīvas."
Žaneta Ozoliņa ir Latvijas Universitātes profesore. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, mēģinot iezīmēt, kā attīstīsies karš Ukrainā. Ko īsti grib Putins? Cik drīz beigsies karš? Vai Krievijā kaut kas var mainīties? Kā uz notiekošo raugās Ķīna un citas Krievijas kaimiņvalstis? Vai Rietumi varētu tikt ierauti jaunā konfliktā? Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
Aizvadītājā nedēļā Rīgas Zooloģiskajā dārzā pulcējās zinātnieki, lai kopā ar ar zoodārza darbiniekiem spriestu, kā barot dzīvniekus, kuri nonākuši nebrīvē no tuvākām un tālākām zemēm. Tas var šķist vieglāk, nekā ir patiesībā, jo šādu dzīvnieku barošana prasa ne tikai ievest dažādus pārtikas produktus, bet arī precīzi tos dozēt. Kā zināt, cik un kas jādod ēst nebrīvē dzīvojošai žirafei, un kā nodrošināt, ka tīģerim ierobežojumā vēl ir vēlme medīt? Par to, cik, kā un ko dod ēst dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā, raidījumā stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvji - saziņas līdzekļu koordinators Māris Lielkalns un dzīvnieku kolekcijas vadītāja Guna Vītola. Konferences notiek regulāri reizi divos gados, tajās apkopo jaunāko informāciju un dalās pieredzē par nebrīvē dzīvojošu dzīvnieku barošanu. "Zināšanas par barošanu mainās strauji. (..) Mūsdienu tehniskās iespējas paver iespējas uzzināt vairāk un precīzāk par dažādu dzīvnieku barošanu. Arī par to, kas nepieciešams tik populāriem zooloģiskā dārza iemītniekiem, kā tīģeri un žirafes. 24 gadu laikā, kopš norisinās konferences, izpratne ir ļoti mainījusies," atzīst Guna Vītola. Speciāliste pārliecinoši min, ka pirms 24 gadiem žirafes visi baroja nepareizi. "Žirafe ir lapiņēdājs pēc būtības. Tas nav nekāds pārsteigums, to katrs Āfrikā var redzēt. Kā šīs lapiņas kvalitatīvi un arī pietiekamā daudzumā piedāvāt nebrīvē esošiem dzīvniekiem? Otrs aspekts, cik ļoti kaitīgi īpaši žirafēm, bet arī citiem lapiņēdājiem ir cukuroti augļi, piemēram, āboli, banāni un arī burkāni. Viņu kā lapiņēdāju vajadzības atšķiras no ogļhidrātiem, kas ir burkānos," atklāj Guna Vītola. "Vēl vien atklāsme, ko esmu pamanījusi vairāku desmitu gadu laikā – dzīvnieku barošanas speciālisti arvien uzsver, ka barības objekti – āboli un burkāni, kā populārākie, ko piedāvā cilvēkiem, paliek arvien saldāki. Cilvēki vēlas arvien saldākus. Cilvēkiem arī tas nav veselīgi un būs vēl neveselīgāk, bet zooloģisko dārzu dzīvniekiem tieši tāpēc, ka komerciāli ražotie āboli un burkāni ir ļoti saldi, tos izņem no barības devām." Dzīvnieku mēsli ir labākā pase tam vai citam zīdītājam Ja redzat bumbiņas, tad zināt te zaķis garām cilpojis, mazas desiņas liecina par caunas, seska vai zebiekstes klātbūtni, savukārt spiru kaudzīte pieder kādai stirnai. Varat smaidīt vai raukt degunu, bet ikviens dabas pētnieks jums pateiks, ka dzīvnieku mēsli ir labākā pase tam vai citam zīdītājam. Ko konkrēti var pateikt pēc mežos atrastajiem ekskrementiem, stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Zīdītāju ekskrementi arī sniedz atbildi par parazītiem un slimībām, kas izplatās konkrētu dzīvnieku populācijās, tāpat laboratorijā, veicot ģenētiskās analīzes, var pateikt, ko vairāk par dzīvnieka sugu, taču kā teic Jānis Ozoliņš, skatot laboratorijā paraugus, lai pēc ekskrementa noteiktu, vai tas pieder, piemēram, sunim, vilkam vai zeltainajam šakālim, ir iespējams kļūdīties, jo tas, ko dzīvnieks ir ēdis, tas vairāk veido to ekskrementa izskatu nekā piederībai konkrētai sugai.