Podcasts about latviju

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā.  Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.  

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā.  Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.  

Vitamīns A redzei un ādai, vitamīns B matiem, nagiem un nerviem, vitamīns C sirds un asinsvadu veselībai, bet vitamīns D imūnsistēmas uzlabošanai. Tas ir tikai neliels saraksts, kāpēc mums ir nepieciešami šie organiskie savienojumi. Bet, vai tos jālieto īpaši? Varbūt pietiek ar pilnvērtīgu uzturu? Uzklausām speciālistus raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ortomolekulārās terapijas speciāliste Antra Briede, farmācijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas un farmakoterapijas katedras docētāja Anna Gavrilova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale. "Ja uzturs  ir sabalansēts, visiem nav nepieciešams lietot papildus vitamīnus," norāda Anna Gavrilova. "Ja skatāmies uz Latviju, ne vienu nepārsteigšu, ka mums ir ļoti izplatīts D vitamīna trūkums, to būtu jālieto." Antra Briede, atsaucoties uz apjomīgu pētījumu, norāda, ka teorētiski var ar uzturu uzņemt pietiekami daudz vitamīnu, prakse atšķiras. Pārsvarā tie ir B grupas vitamīni.   Zane Dzirkale bilst, ka arī it kā tik ikdienišķa lietā, kā vitamīnu lietošana, svarīga ir individualizēta pieeja. Daudz kas atkarīgs no katra cilvēka dzīves veida un izvēlēm ikdienā. Lai rūpīgi izvērtētu, kādi vitamīni organismā trūkst, nepietiek ar ikdienas analīzēm. Anna Gavrilova vērtē, ka uztura bagātinātāji būt jālieto, ja cilvēks meklē kādu risinājumu, kā var par sevi papildus parūpēties, ja vēlas. Runājot par lietderīgumu, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi to lietos. Jāņem vērā arī dažādas individuālās saslimšanas, lai saprastu, kā attiecīgā vitamīna deficītu novērstu.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Rit priekšpēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu dienā. Daudzos sporta veidos izšķirošās cīņas jau beigušās, bet dažos tās vēl priekšā. Arī mūsu bobslejistiem, distanču slēpotājiem un biatlonistēm. Būs ļoti aizraujošas sacensības – tā pirms šodienas bobsleja četrinieku pirmajiem diviem braucieniem saka Latvijas komandas treneris Emīls Cipulis. Starts šīm sacīkstēm jau 11 no rīta. Trasē dosies Jēkaba Kalendas pilotētas kamanas ar Latvijas vārdu. Šodien distanču slēpošanā karaliskajā 50 kilometru slēpojumā dosies arī divi mūsu cīnītāji – Raimo Vīgants un Niks Saulītis. Sākums sacensībām - tieši plkst. 12. Bet drīz pēc maratonistu finiša Latvijas līdzjutēji varēs pievērsties šīs dienas saldajam ēdienam olimpiskajās spēlēs. Ja vēsturnieki neko nav sajaukuši – pirmo reizi Latvijas sieviešu biatlona vēsturē šodien masu startā slēpos un šaus divas mūsu biatonistes. Masu startā iekļūst tikai pašas labākās. Latviju pārstāvēs olimpisko spēļu debitante, Eiropas junioru čempione Estere Volfa un pieredzējusī Baiba Bendika. To, ka ikviena no viņām var cīnīties par augstu vietu, abas jau šajās spēlēs ir pierādījušas. Biatlonistēm starts plkst. 15.15. Gaidot šo startu, saruna ar Lillehammeres un Nagano olimpisko spēļu dalībnieci Ievu Cederštrēmu-Volfu – Esteres Volfas mammu.

Guntars Godiņš sastādījis un atdzejojis igauņu mūsdienu dzejas antoloģiju "Man pietiks ar Latviju" un palicis uzticīgs arī igauņu dzejniekam Contram krājumā "Lecamaukla". Studijā viesojas Guntars Godiņš, Contra sarunai pievienojas attālināti. Sērijā "Orbītas bibliotēka" izdota igauņu mūsdienu dzejas antoloģija "Man pietiks ar Latviju", kurā iekļauti četrpadsmit dzejnieku darbi. Antoloģijā pārstāvēti dažādu paaudžu autori – no vidējās paaudzes līdz pašiem jaunākajiem –, lai atspoguļotu pēc iespējas pilnasinīgāku igauņu mūsdienu dzejas ainu. Antoloģijā iekļauti 14 dzejnieku darbi. Pārstāvētie autori: Trīna Soometsa (Triin Soomets), Jirgens Rooste (Jürgen Rooste), Krūsa Kalju (Kruusa Kalju), Marts Kangurs (Mart Kangur), Karolina Pihelgas (Carolina Pihelgas), Jiri Kolks (Jüri Kolk), Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva), Berita Kašana (Berit Kaschan), Tenis Vilu (Tõnis Vilu), Pireta Peldvere (Piret Põldver), Trīna Paja (Triin Paja), Reijo Rooss (Reijo Roos), Mārja Pertna (Maarja Pärtna), Riste Sofie Kēra (Riste Sofie Käär). Contras krājuma "Lecamaukla" atvēršanas svētki būs 20. martā Rīgas grāmatu svētkos, kur varēs sastapt gan Guntaru Godiņu, gan Contru. Krājumu izdevis apgāds "Pētergailis". Savukārt igauņu mūsdienu dzejas antoloģijas atvēršanas pasākums būs 29. aprīlī Igaunijas vēstniecībā Latvijā.

Milānas-Kortīnas 2026. gada ziemas olimpiskajās spēlēs svētdien, 15. februārī, Latvijas hokeja valstsvienība noslēdza grupu turnīru ar spēli pret Dānijas izlasi. Latvijas izlase piedzīvoja zaudējumu ar 2:4. Izskatījās, ka Dānijas hokejisti spēles sākumā pret Latviju vēl nebija aizmiguši pēc iepriekšējā vakara vēlās spēles pret ASV, bet mūsējos iepriekšējās dienas uzvara pār Vāciju varbūt bija mazliet iemidzinājusi. Jo vakar, izšķirošajā spēlē par to, ar ko kuram būs jāspēlē olimpiskajā turnīrā, dāņi jau pēc piecām spēlētām minūtēm bija vadībā. Pēc spēles izsakās Eduards Tralmaks, Kaspars Daugaviņš, un galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Latvija savā apakšgrupā pēdējā vietā, aiz dāņiem vāciešiem un amerikāņiem. Rīt, 17. februārī, pirmā izslēgšanas spēle un tā būs pret Zviedriju. Vakar arī norisinājās iedzīšanas brauciens biatlonā sievietēm, kurā Estere Volfa sasniedza Latvijas otro visu laiku labāko rezultātu olimpiskajā sieviešu biatlonā. Raidījumā iespaidos dalās Estere Volfa un tad arī Baiba Bendika un Sanita Buliņa. Vakar arī ar izcīnītu 13. vietu 15 komandu konkurencē pāru stafetē olimpiskās skeletona sacensības Kortīnas ledus trasē noslēdza Latvijas skeletonisti Marta Andžāne un Emīls Indriksons. Bet zelta medaļu izcīnīja Martins Dukurs kā Lielbritānijas komandas treneris. Šodien jau šajā trasē startēs bobslejisti. Vēl šodien iepriekš neplānotais starts šottrekistam Reinim Bērziņam 500 metros pēc tam, kad bronzas medaļnieks Roberts Krūzbergs pēc traumas atdeva šo vietu savam cīņu biedram. Bobslejs un šorttreks jau priekšpudienā.

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs veiksmīgi startējuši šorttreka slidotāji. Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs kvalificējušies četurtdaļfinālam. Neveiksmīgāks starts kvalifikācijā distanču slēpotājiem – neviens no sešiem sportistiem sprintā nekvalificējās finālam. Latvijas šorttreka slidotāji Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs startēja 1000 metru kvalifikācijas slidojumā. Abiem latviešiem izdevās pārvarēt kvalifikāciju, iekļūstot sacensību ceturtdaļfinālā, kas norisināsies ceturtdien, 12. februārī. Reinis Bērziņš savā skrējienā meistarīgi nogaidīja brīdi, kad notika divu pretinieku sadursme un izmantoja to, lai stabili izrautos otrajā vietā un stabili arī tajā palika līdz pat finišam. Reinis Bērziņš turpinās cīņu arī ceturtdaļfinālā.  Roberts Krūzbergs noslēdzošajā priekšskrējienā jau sākumā uzņēmās iniciatīvu, bet izvērtās nopietna cīņa, vienubrīd Roberts pat nobalansēja tikai uz vienas slidas, bija neliela saķeršanās ar amerikāņu sportistu, bet noslēgumā tikai ar fotofiniša palīdzību Krūzbergs piekāpās ķīnietim Loņam Sunam un palika trešais. Tiesneši ļoti ilgi skatījās atkārtojumu, lai izvērtētu šo cīņu ar ķīniešu un amerikāņu konkurentiem, un šī intriga atrisinājās Latvijai labvēlīgi. Tiesneši lēma diskvalificēt amerikāni Brendonu Kimu un iecelt ceturtdaļfinālā arī Krūzbergu. Par cīņu un par skrējiena laikā diemžēl savainoto potīti stāsta Roberts Krūzbergs. Īsi pirms raidījuma sākuma Anterselvā noslēdzās biatlona sacensības 20 kilometru individuālajā distancē vīriem. Latviju pārstāvēja Andrejs Rastorgujevs, kā arī debitanti Renārs Birkentāls, Edgars Mise un Rihards Lozbers. Labāko rezultātu sasniedza Renārs Birkentāls, viņš izcīnīja 31. vietu. Andrejs Rastorgujevs palika 41. vietā, Edgars Mise - 83. vietā un Rihards Lozbers - 88. vietā. Distanču slēpotāji šodien mēģināja kvalificēties sprinta finālam, tomēr ne dāmu, ne kungu konkurencē latviešiem tas neizdevās. Latvijas hokeja izlasei pirmā spēle 12. februārī pret ASV. Bet vakar mūsu hokejisti aizvadīja treniņspēli pret Šveici. Lai arī tas bija no mediju acīm slēgts treniņš, zināms, ka latvieši iemeta vairāk, ar vārtu guvumiem divreiz izcēlās Oskars Batņa, bet vienus vārtus iemeta Zemgus Girgensons, kurš bija pirmajā uzbrucēju virknējumā kopā ar Eduardu Tralmaku un šosezon NHL debitējušo Sandi Vilmani. Tieši Vilmanis, kuram šī būs debija olimpiskajā spēlēs un vispār kādā no lielajiem turnīriem Latvijas izlasē, pēc šīs treniņspēles nedaudz pastāstīja par to. Bet gaidot kamaniņbraucēju Elīnas Ievas Botas un Kendijas Aparjodes startu, sarunājamies ar bijušo kamaniņu braucēju, tagad treneri Riku Kristenu Rozīti, kurš ir ceļā uz jauniešu sacensībām Oberhofā, Vācijā.

Latvijas sportisti aizvadījuši pirmās sacensības ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis olimpiskajās spēlēs debitē ar 32. vietu. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka skiatlona sacensībās finišē 23. pozīcijā.  Pirmais šajā olimpiskajās spēlēs Latvijas godu aizstāvēja slēpotājs Elvis Opmanis. 28 gadus vecajam sportistam šīs ir pirmās olimpiskās spēles, un pirmā no disciplīnām, kurā viņš startēja, bija nobrauciens vīriem. Opmanis startēja ar 34. numuru, un Bormio trasi, ko daudzi dēvē par sarežģītāko pasaulē, viņš veica pārliecinoši, bez lielām acīmredzamām kļūdām. Finišu viņš sasniedza 7,63 sekundes pēc uzvarētāja. Opmanis arī apsteidza četrus citu valstu sportistus un divi no tiem piedzīvoja kritienus.  Par čempionu kalnu slēpošanas nobraucienā vīriešiem tika kronēts šveicietis Franjo fon Almens Opmanim priekšā ir vēl divas kalnu slēpošanas disciplīnas – viņš piedalīsies sacensībās supergigantā un arī milzu slalomā. Ja ne karsta, tad noteikti vēl silta ziņa ir mūsu distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas rezultāts 10+10 kilometru skiatlona sacensībās. 70 sportistu konkurencē viņa izcīnīja 23. vietu. Viņa lieliski uzņēma ātrumu tieši noslēdzošajos kilometros un pašā izskaņā spraigā fotofinišā apsteidza amerikānieti Džūliju Kernu. Sportiste pati pēc finiša nebija sajūsmā par rezultātu, un tas parāda, ka viņa ir maksimāliste. Eidukai nākamais starts paredzēts 12. februārī, kad plkst. 14.00 pēc Latvijas laika viņa piedalīsies 10km brīvajā stilā. Šovakar sacensības sāks arī kamaniņu braucēji, vīriem paredzēti pirmie divi no kopumā četriem startiem. Latvijas krāsas aizstāvēs gan Kristers Aparjods, gan Gints Bērziņš.  Rīt, 8. februārī, startēs biatlonisti Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Kā arī skiatlonā vīriem Latviju pārstāvēs Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis.

Par to, kas ir šīs nedēļas svarīgākie notikumu droši vien domas dalīsies. Daudziem noteikti tās ir olimpiskās spēles, kas sākas šodien, bet ko apēno agresorvalsts sportistu klātbūtne. Ir vēl daudzi gan starptautiski svarīgi, gan vietēja mēroga notikumi. Epstīna failu publicēšana izraisījusi skandālus daudzviet un ir dokumenti, kas attiecas arī uz Latviju un arī mūsu tiesībsargājošās iestādes pārbauda tur atklāto informāciju. Tikmēr vietējiem jaunumi saistās ar ar pilsētu mēriem – kāds kurš no amata aizgājis pats un kāds kurš gluži otrādi, negrasās atkāpties, lai gan tā nāktos. Runa par Ogri un Rēzekni. Aktualitātes apspriežam nedēļas notikumu apskatā Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Par to, kas ir šīs nedēļas svarīgākie notikumu droši vien domas dalīsies. Daudziem noteikti tās ir olimpiskās spēles, kas sākas šodien, bet ko apēno agresorvalsts sportistu klātbūtne. Ir vēl daudzi gan starptautiski svarīgi, gan vietēja mēroga notikumi. Epstīna failu publicēšana izraisījusi skandālus daudzviet un ir dokumenti, kas attiecas arī uz Latviju un arī mūsu tiesībsargājošās iestādes pārbauda tur atklāto informāciju. Tikmēr vietējiem jaunumi saistās ar ar pilsētu mēriem – kāds kurš no amata aizgājis pats un kāds kurš gluži otrādi, negrasās atkāpties, lai gan tā nāktos. Runa par Ogri un Rēzekni. Aktualitātes apspriežam nedēļas notikumu apskatā Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Oficiālā atklāšanas ceremonija vēl tikai šovakar, bet ziemas olimpiskās spēles Itālijā jau ir sākušās. Trešdien un ceturtdien kalnu slēpotāji, kērlinga meistari, snovbordisti un hokejistes sāka savus startus. Pulksten 21:00 sāksies spēļu atklāšanas ceremonija. Tiešraidē to, protams, raidīs arī Latvijas TV. Gaidot atklāšanas ceremoniju, uzklausām, ko no tās cer sagaidīt mūsu delegācija. Stāsta Harijs Vitoliņš, Latvijas hokeja izlases galvenais treneris un karognesējs 2002. gadā, kā arī olimpisko spēļu debitants, hokejists Kristiāns Rubīns. Sazināmies arī ar Jāni Ķipuru, kurš bija karognesējs 1992. gadā Albervilā, Francijā. Kopā atmināmies to laiku un iezīmējam arī to, kas gaidāms šajās spēlēs. Spēļu atkāšanas ceremonija notiks leģendārajā San Siro stadionā Milānā, kur ikdienā spēlē futbolu, un tas ir viens no leģendārākajiem futbola stadioniem pasaulē. Lai gan nekas vēl nav oficiāli paziņots, gaidāms, ka atklāšanas ceremonija savā ziņā būs arī veltījums stadiona vēsture. Stadionā ir vietas aptuveni 80 tūkstošiem līdzjutēju, un tas tika atvērts tieši pirms 100 gadiem. 2025. gada rudenī Milānas pilsēta nobalsoja par stadiona nojaukšanu, un tā vietā pēc kāda laika sliesies jauns stadions. Kā to nosaka Olimpiskā harta, pasākuma programmā būs mākslinieciskie priekšnesumi, kas atspoguļos rīkotājvalsts, tātad Itālijas, un rīkotājpilsētu – Milānas un Kortīnas – kultūru, būs sportistu parāde un olimpiskās uguns iedegšana. Spēles oficiāli atklās Itālijas prezidents Serdžo Matarella. Šīs būs pirmās ziemas olimpiskās spēles, kuru atklāšanas ceremonija notiks Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentes Kērsijas Koventrijas prezidentūras laikā.  Atklāšanas ceremonijas scenārijs, kā allaž, tiek turēts noslēpumā, bet naskākie mediju izlūki pasaulē ir snieguši savus minējumus. Pastāv uzskats, ka mūzika būs ceremonijas centrālais elements, lai gan līdz šim ir apstiprināti tikai daži mākslinieki. Ceremonijas koncepcija paredzot izcelt vairākas sacensību norises vietas. 25. ziemas olimpiskajās spēlēs kopumā plāno startēt 2871 sportists un sportiste no 92 valstīm, bet Latviju pārstāvēs 68 sportisti. Šī ir lielākā delegācija, ar kādu Latvija jebkad piedalījusies ziemas spēlēs. Mums būs atlēti biatlonā, bobslejā, kamaniņās, skeletonā, daiļslidošanā, distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā, šorttrekā un, protams, arī hokejā - mūsu vīru hokeja valstsvienība 7. reizi piedalīsies olimpiskajās spēlēs, ja ieskaitām arī vienu reizi pirms padomju okupācijas laika.  Tieši hokeja izlases kapteinis, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Kaspars Daugaviņš būs viens no mūsu karognesējiem atklāšanas ceremonijā. Viņš to darīs līdzās mūsu kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei.  Hokejisti visbiežāk nesuši mūsu karogu - sākot ar Leonīdu Jāni Vedēju 1936. gadā Bavārijā, bet pēc neatkarības atgūšanas to darījuši vīri, kuri tagad jau ir izlases treneru štābā - Harijs Vītoliņš, Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš un Lauris Dārziņš. Gandrīz tikpat bieži arī bobslejisti bijuši mūsu karognesēji. Mūsu sportistiem pirmie starti rītdien, 7. februārī. Rīta pusē Elvis Opmanis aizvadīs nobraucienu kalnu slēpošanā, vēlāk skiatlonā sacensības sāks mūsu slēpotājas Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja un Samanta Krampe, bet vakarpusē pirmie divi braucieni mūsu kamaniņiekiem Kristeram Aparjodam un Gintam Bērziņam.  Precīzāka informācija par starta laikiem meklējama portālā lsm.lv un pašas sacensības varat skatīties kanālā LTV7.

Latviju ir sasniedzis pamatīgs aukstums, tuvojoties pat -30 grādiem, tāpēc glābēji un mediķi aicina iedzīvotājus būt īpaši piesardzīgiem un parūpēties ne tikai par sevi, bet arī apkārtējiem. Toms Bricis: Šāds sals uznāk arvien retāk un tad, kad tas sasniedz agrāk ierastas ziemas spelgoni, mēs vairs tam neesam gatavi. Siltuma tarifi dažādās Latvijas vietās mēdz būtiski atšķirties – un cenu amplitūda dažreiz ir pat vairāki desmiti eiro. Kā veidojas izmaksas? Krievijas diktators Vladimirs Putins piekritis uz nedēļu pārtraukt uzbrukumus Ukrainas pilsētām – tā 29. janvārī paziņoja ASV prezidents Donalds Tramps.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās. Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas). Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku. Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!". Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem. Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā. Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde. Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā. Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!" Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama. Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu. Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums. Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta. Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt. Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt. Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…" Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri." Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā. Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

Sacelšanās Irānā un Trampa pretenzijas pret Grenlandi - kādi scenāriji un kā tas var ietekmēt Latviju? Šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna ar profesoru Leonu Taivānu.

Šajā epizodē viesos ir modes dizainere Natalija Jansone. Saruna ir par to, kā saglabāt dvēseli biznesā, kā noteikt cenu saviem sapņiem un kāpēc ceļš vienmēr ir svarīgāks par galamērķi.Natalija stāsta par laiku kā vienīgo īsto valūtu - kā saprast savu produktu vērtību biznesā; par izdegšanu un atdzimšanu – kā kovids un krīzes mirkļi veda atpakaļ pie būtiskā un mācīja vērtēt to, kas patiešām svarīgs, kā noteikt cenu – un kāpēc tas ir darbs ar sevi un iekšēju pārliecību, ka tavs laiks maksā, par starptautisku panākumu ceļu – no pirmā pasūtījuma Tokijā līdz veikaliem visā pasaulē, par bailēm kā attīstības vietu, kā mācīties uzticēties pirmajai domai, kas ir dvēseles balss.Šī saruna ir tiem, kas meklē atbildes uz jautājumiem par vērtību darbā un biznesā, par to, kā saglabāt autentiskumu un dvēseli savā darbā, un kā turpināt iet uz priekšu arī tad, kad šķiet, ka pasaule ap tevi mainās pārāk strauji.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 249. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Ievads05:45 – Dzimšana Sibīrijā un tēvs onkologs14:15 – Japāņu maģija17:30 – Par "sliktiem" cilvēkiem: kāpēc katrs sastaptais ir mācība20:00 – Pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā, sekojot mīlestībai23:10 – Mākslas vingrošana un ceļš uz modes dizainu30:50 – Trīs sapņi: diplomāte, psiholoģe vai māksliniece34:20 – Pirmā kolekcija "Cukurs" un ceļš uz Koreju38:00 – Japāna: kā 5 minūtes pirms slēgšanas mainīja visu48:15 – Mācības no amerikāņu aģenta: bikses ar gumiju un trīs klasiskās krāsas56:20 – Cenu noteikšana: audums + darbs un koeficients01:01:00 – "Jābūt pārliecībai, ka tavs laiks maksā" – filozofija par vērtību01:05:30 – Izdegšana pirms Covid: kad pasaule mainījās01:18:20 – Par prokrastināciju: dažreiz tā ir zīme, ka tev tas nav vajadzīgs01:22:00 – "Ejiet, kur ir bailes, tikai tur ir attīstība"01:25:15 – Veselība: stāvēšana uz naglām un četras minūtes līdz endorfīniem01:33:00 – Sapnis par vietu, kur cilvēki var būt ar sevi01:36:20 – apģērbu kolekcija un uzticēšanās pirmajai sajūtai

"Mums ir jāturpina iesāktais darbs, lai turpinātu veicināt investīciju piesaisti. Interese par Latviju un investīcijām šeit ir liela. [...] Šajā gadā mēs nāksim klajā ar jauniem fondiem, lai uzņēmēji un iedzīvotāji varētu veicināt savu ekonomisko attīstību," raidījumā "Rīta panorāma" sacīja ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).

Zemessargi ikdienā ne tikai pilda darba pienākumus, bet arī brīvo laiku pavada kopā ar citiem kolēģiem, nododoties mūzikai. Zemessardzes orķestra un kora dalībnieki šobrīd gatavojas barikāžu piemiņas koncertam "Mēs nosargājām Latviju", ko nedēļas nogalē aizvadīs Ķīpsalas izstāžu hallē. Ko mūsdienu sabiedrībā vajadzētu ņemt vērā, novērtējot barikāžu notikumus un to iespaidu uz mums? Mūziķe Ieva Akuratere, kura uzstāsies koncertā kopā ar grupu "Pērkons", Kultūras rRondo uzsver, ka, viņasprāt, drosme un cilvēku mīlestība būs tā, kas palīdzēs saglabāt mūsu tautu. Kā uzskata zemessargi? 

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis. Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis. "Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas. Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums. Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos. Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra. Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā. Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”.   „Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

Gada noslēdzošajā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts uz sarunu aicinām diasporas vēstnieci Zandu Grauzi un latviešus no Amerikas, Austrālijas un Eiropas, lai atskatītos uz aizejošā gada aktuālākajiem notikumiem un akcentētu nozīmīgākos jaunajā, 2026. gadā. Ārlietu ministrija diasporas politikas ietvaros stiprina saikni ar aptuveni 400000 tautiešu visā pasaulē, veidojot visdažādākā veida sadarbības tīklus. Pavisam nesen, atskatoties uz aizvadīto gadu diasporā, ārlietu ministre Baiba Braže mudināja arī turpmāk saglabāt un kopt latviešu valodu un kultūru pasaulē, kas ir sevišķi svarīgi gan aktīvai pilsoniskajai saiknei ar Latviju, gan arī tad, kad izlemts atgriezties Latvijā. Par to, kāda ir šī sazobe starp latviešiem pasaulē un Latviju, politikas veidotājiem šeit; par to, kāds ir bijis aizvadītais gads diasporā un kādi ir aktuālākie un nozīmīgākie jautājumi un notikumi, kas mums visiem kopīgiem spēkiem veicami 2026. gadā?  Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka, gadiem mijoties, studijā aicinām diasporas vēstnieci un šoreiz arī diasporas organizāciju pārstāvjus. Zanda Grauze, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos, ir studijā. Sarunā piedalās arī Mārtiņš Andersons, Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis, Mārīte Kļaviņa, Frankfurtes Latviešu biedrības priekšsēde un Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēža vietniece, un Anita Andersone, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde.

Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts dubultportretā divi latvieši, kuru dzimtene ir Amerika, bet Latviju viņi sauc par Tēvzemi. Andra un Pauls Berkoldi, rakstniece un režisore, dziedātājs un diriģents, abi līdz šim bijuši ļoti aktīvi Dienvidkalifornijas latviešu biedrības dalībnieki, kā arī ir gruntīgi latvieši, dzīvojot Amerikā. Par sajūtu, ko nozīmē būt latvietim Amerikā, par latviešu kopienu Dienvidkalifornijā, arī par pārmaiņām pašu dzīve saruna ar Andru un Paulu viņu īsā ciemu reizē Latvijā.

Artems, Jevgēnija, Valērija ir tikai daži no ukraiņu bērniem, kuri šogad vismaz 10 dienas pavadīja, izguļoties visu nakti un nedzirdot gaisa trauksmi. Viņi atbrauca uz Latviju, lai piedalītos Bērnu slimnīcas fonda rīkotajā nometnē karā cietušajiem. Ar katru nometni ģimeņu stāsti paliek aizvien smagāki. Piedzīvotais - emocionālāks. Daudziem bērniem vairs nav tētu. Citiem nav mammas. Taču viņi ir un paliek bērni, kuriem kaut mirkli tā jājūtas. Un te talkā nāk arī dakteris suns. Kanisterapijas ir vienas no mīļākajām nodarbībām šo nometņu laikā. Jo dažkārt, pieglaužoties baltajam draugam, viņam ausī var iečukstēt pat to, ko nestāsta psihologam. 10 dienas bez kara.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Jau šonedēļ, 12. decembrī, sāksies labdarības maratons "Dod pieci!", bet arī kopumā Ziemassvētku laikā daudz vairāk uzmanības pievēršam labdarībai, palīdzībai citiem. Tuvojoties svētkiem, mēs ikviens gribam atvērt savu sirdi un palīdzēt tiem, kuriem dzīvē  klājas grūtāk. Dažādu labdarības projektu atbalstītāju vidū redzam arī diasporas organizācijas. Nule kā Londonas latviešu biedrība "Giving for Latvia" ir uzsākusi ziedojumu vākšanu, lai palīdzētu sarīkot jau sesto bērnu mentālās veselības nedēļu "Runā ar mani". Tā notiek Latvijā, bet pieejama latviešiem visā pasaulē. Šādi projekti, protams, ir daudz un dažādi. Neatsverams ir arī Amerikā dzīvojošo latviešu ieguldījums, visdažādākos projektus atbalstot, kas ir saistīti ar laba darīšana un ziedošanu, un par labdarību diasporā ar skatu, kas vērsts uz Latviju, šodien Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts lūkojam izzināt, kāda ir diasporas organizāciju motivācija vākt ziedojumus dažādu projektu atbalstam Latvijā? Un kas ir būtiskākās tēmas, ko latviešiem ir vēlme atbalstīt, dzīvojot ārpus Latvijas? Par labdarību, palīdzību un atbalstu sarunājas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, biedrības "Debesmanna" vadītāja Iveta Parravani un biedrības "Giving for Latvia" valdes locekle Aija Bruno, kuras ir no Lielbritānijas, kā arī Amerikas latviešu apvienības (ALA) Labdarība Latvijā nozares vadītāja Diāna Kārkliņš un Ņujorkas latviešu organizāciju padomes priekšsēdētāja Anita Batarags.

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem.  Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem. Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Visapkārt "Staro Rīga". Latvija gatavojas 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, un gadiem ilgi bijām pieraduši, ka arhibīskaps savā svētrunā Rīgas Domā izgaismo aktuālākās lietas sabiedrībā. Varētu sacīt, arī šī brīža "garīgo temperatūru", ka viņš uzrādīs bīstamās zonas un sāpīgākās problēmas, kā arī iespējamos risinājumus, par ko mēs kā tauta varētu domāt. Tā tās bija līdz šim. Tagad jau pavisam tuvu atkal ir 18. novembris, un no Rīgas Doma, protams, būs tiešraide pulksten 9, un jaunajam arhibīskapam Rinaldam Grantam būs daudz kas svarīgs un nozīmīgs mums sakāms noteikti. Bet pirmssvētku laikā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu. Kā jūs jūtaties šajā pirmssvētku laikā? Jānis Vanags: Es jūtos kā jau Latvijas patriots pirms valsts svētkiem. Gaidu to ar prieku, ar tādu lepnuma apziņu izliku pie savas mājas Latvijas karogu patriotiskajā nedēļā. Jāatzīstas, ka es jūtos drusku atvieglots, ka man šoreiz nav tik liela atbildība jānes. Man nav jāgatavo uzruna valsts svētku atklāšanas dievkalpojumā, bet es varu gaidīt, ko man dos svētkos? Ko es saņemšu? Ko es iegūšu? Un es domāju, ka tas būs skaisti. Uzruna jums nav jāgatavo, tomēr jūs par Latviju domājat un nevar būt nemaz citādāk. Jums ir arī savs vērtējums, skatījums, piemēram, par šībrīža situāciju Latvijā. Ja jums būtu jārunā 18. novembrī no kanceles, kas būtu tas, ko jūs būtu gribējis teikt? Jānis Vanags: Parasti jau es mēdzu ļoti gatavoties 18. novembra sprediķiem, tāpēc es tā vienā šāvienā nevarēšu atbildēt uz tādu jautājumu. Man būtu nopietni jāpadomā, ja jūs man to jautājat. Tā sajūta, protams, ir zināms apbēdinājums par to, kas ir piedzīvots pēdējā laikā. Es jau bieži esmu par to runājis, ka mums vajadzētu meklēt to, kas mūs vieno. Pēdējā laikā, taisni pirms valsts svētkiem, man liekas, mēs esam tā sanīdušies un tik daudz visādus vārdus cits par citu teikuši, ka pēc tādu vārdu noklausīšanās liekas pat dīvaini kaut kā runāt, ka mums ir kopīga Latvija, vai kopīgas vērtības, kaut kādi kopīgi ideāli. Tas bija tā diezgan dramatiski.  

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Par latvietības stiprināšanu, rūpēm par diasporu un Latvijas popularizēšanu Dienvidamerikā viņa saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinību. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu. Ko nozīmē dzīvot Brazīlijā, vadīt Dienvidamerikas un Karību latviešu kopienu un audzināt trīs meitas latvietes?  Ārlietu ministre Baiba Braže par raidījuma viešņu ir sacījusi, ka ir patiess prieks pasniegt Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu Renātei de Karvaļo-Albrehtai, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdei. Latvietības stiprināšana, diasporas rūpes, Latvijas popularizēšana Dienvidamerikā - viss godam veikts. Par dzīvi tik tālu no Latvijas un būšana caur un cauri latvietei saruna ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu, kura ir Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde.  Renāte stāsta, ka jau 12 gadus dzīvo pilsētā Novaodesa, kas ir tuvu Sanpaulu, Brazīlijā, tās dibināšanā savulaik piedalījušies ir arī latviešu ieceļotāji. Iepazīstinot ar ģimeni, Renāte stāsta, ka viņas vīrs Brazīlijā dzimis latvietis, kura senču ģimene nāk no Pāvilostas. Kādu laiku viņš dzīvojis Latvijā, lai iepazītu kultūru un apgūtu valodu, te arī abi satikušies un apprecējušies, bet pēc kāda laika ceļi veduši uz Brazīliju. Ikdiena aizrit kā parastai ģimenei, kurā aug trīs meitas astoņu, piecu un trīs gadu vecumā - Laura, Anna un Elza.  "Mūsu ikdiena joprojām ir tāda, kurā ir mazi bērni, izvadāt pa skolām, izvadāt pa pulciņiem, brīvajā laikā pastrādāt un vēl brīvākā laikā kalpot latviešu kopienai. Dažreiz tas ir apgrieztā veidā kalpot latviešu kopienai, un tad, ja paliek laiks pāri, tad arī maizes darbu pastrādāt," bilst Renāte. Renāte atklāj, ka grafiskā dizainere, Latvijā kādreiz strādājusi Statistikas pārvaldē, kad pārcēlusies uz Brazīliju, sākusi meklēt nelielus darbus savā profesijā, pielāgojities jaunajai dzīves videi.

Šogad aprit 100 gadi kopš tika dibināta Latvijas Sieviešu organizācijas padome, klajā nākusi arī grāmata, kurā pētīta padomes darbība un sievietes tajā. Kā Latvijas politisko, sociālo un kultūras dzīvi veidoja padomes darbība gadsimta sākumā un vai Latvijas politiskā vide beidzot ieguva arī "sievietes seju"? Stāsta vēsturnieces Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izdevis grāmatu “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”, ko sarakstījušas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces vēsturnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Grāmata iznākusi Latvijas Nacionālā arhīva izdotajā sērijā “Vēstures avoti” kā 14. sējums. Tā vēstī par sieviešu organizāciju savstarpēji saskaņotu iesaistīšanos valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē pēc pirmās Latvijas sieviešu konferences, kas notika 1925. gada 26.–27. septembrī Rīgā, līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Šogad šim nozīmīgajam pasākumam – pirmajai sieviešu konferencei – aprit 100 gadi. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss šī gada septembrī jauniem pētniekiem no Latvijas ļāvis gan prezentēt savus darbus bioloģijas, ķīmijas un inženierijas jomā, gan attīstīt citas prasmes - piemēram, laika un finanšu plānošanu, kā arī zinātnisku darbu rakstīšanu kopumā. Kādam tas noteicis arī studiju izvēli. Kādas pētniecības tēmas jaunie zinātnieki šogad konkursā piedāvāja? Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss ir prestižākā skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstāde Eiropā. Šī gada septembrī konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā, pulcējot vairāk nekā 130 jauno pētnieku no 37 valstīm, kuri starptautiskai žūrijai angļu valodā prezentēja savus inovatīvos projektus. Konkursa ideja ir tāda, ka darbam jābūt ar kādu praktisku nozīmi. Tā var būt kāda pētnieciska metode, jau gatavs produkts vai tā prototips. Tātad kaut kas attīstāms vai uzreiz pielietojams industrijā. Šogad Latviju konkursā pārstāvējusi Evita Mārtinsone no Siguldas Valsts ģimnāzijas, Rolands Eisāns no Daugavpils Valsts ģimnāzijas, un nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Francis Roops un Aleksis Veide. Jaunieši skaidro, ka atlases, lai tiktu uz šo konkursu, sākas jau skolā. Tie ir kā vairāki pakāpieni, no vienas zinātniski pētniecisko darbu kārtas nonākot līdz nākamajai.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Latvijas tūrisma biznesā ārzemēs dzīvojošu latviešu potenciāls ir akadēmiski un citādi maz pētīts, taču atziņas nozares ietvaros pastāv. Vasaras atvaļinājumu laikam noslēdzoties, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gribam vērtēt, kādu pienesumu dod diasporas tūrisms dzimtenei. Analizē Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, biznesa augstskolas "Turība" asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš, Laura Perona no Kanādas un Ineta Sējāne, kura dzīvo Spānijā. Skaidrs, ka vasarā diasporas pārstāvji daudz vairāk ierodas Latvijā. Īpaši tādā vasarā, kāda bija aizvadītā, kad norisinājās liels kultūras pasākums - šoreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas arī atveda gana daudz tautiešu uz Latviju kā tūristus. Kādu pienesumu Latvijai dod diasporas tūristi kopumā, un ko paši ārvalstīs dzīvojošie latvieši vēl bez radu un draugu apciemošanas, kas ir neatņemama sastāvdaļa, vislabprātāk dara tai mirklī, kad ir atbraukuši uz Latviju? Ko grib piedzīvot, pieredzēt un apskatīt? Un ko savukārt tūrisma rīkotājiem no tā vajadzētu secināt?

Diaspora nav tikai kultūras vai emocionālās piederības simbols, tā ir arī globāli aktīva un ekonomiski kompetenta kopiena, kuras ieguldījumi var būtiski stiprināt Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Tā ir sacījusi Latvijas Universitātes tenurprofesora Inta Mieriņa. Viņas teikto apstiprina arī Pasaules Bankas dati, ka 2022. gadā no ārvalstīm caur Latvijas bankām mājsaimniecībām ieskaitīts vairāk nekā miljards eiro, un tas veido līdz pat 4% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir liels pienesums, un tieši ārzemēs dzīvojošo tautiešu pārskaitījumi savām ģimenēm ir lielākā sadaļa. Pirms trim gadiem tas Latviju ierindoja otrajā vietā Eiropas Savienībā. Bet, ja mēs runājam par uzkrātajām investīcijām, tad gan mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm par aptuveni 10 miljardiem eiro.  Šoreiz saruna par to, kā diasporas investīcijas varam pārvērst veiksmes stāstā, un vienlaikus, protams, skaidrojam, ko vispār saprotam, sakot vārdus diasporas investīcijas. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājas biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" līdzdibinātājs Miks Muižarājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis un Lestenes biedrības valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka un Latvijas investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Danuta Pīlapa.

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām." 

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Kā partijas grasās pārvaldīt Rīgu? Galvaspilsētas mēra amata kandidātus no partijām ar labākajiem rezultātiem pēdējās socioloģiskajās aptaujās aicinām uz priekšvēlēšanu diskusiju. Krustpunktā diskutē partijas "Progresīvie" Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs, sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" Rīgas mēra amata kandidāte Regīna Ločmele, apvienības "Partija "Gods kalpot Rīgai", Zaļo un Zemnieku savienība" Rīgas mēra amata kandidāts Oļegs Burovs un Apvienotā saraksta Rīgas mēra amata kandidāts Māris Sprindžuks. Klāt vēlēšanu nedēļa. Kādi noteikti jau devušies un balsojuši, bet galvenā balsošanas diena vēl ir priekšā. Krustpunktā līdz šim vairāk esam runājuši par izaicinājumiem, kas ir kopēji visām vietvarām, vairāk fokusējušies pagājušās nedēļās uz reģioniem. Bet vēlēšanas ir arī Rīgā, un, protams, Rīga arī raisa īpašu interesi. Šķiet, likmes ir augstākas, konkurence sīva, partijām svarīga. Kas ir svarīgākais, kas jāņem vērā rīdziniekiem, dodoties pie vēlēšanu urnām?  Saskaņā ar apstiprināto nolikumu šodien un rīt Krustpunktā studijā esam aicinājuši astoņu populārāko partiju mēra kandidātus - četrus šodien, četrus rīt un balstāmies uz SKDS pēdējo aptauju datiem. Tas, protams, nenozīmētu, ka visas šīs partijas noteikti tiks ievēlētas un nebūs citas, bet tām vismaz teorētiski vajadzētu būt lielākām izredzēm noteikt politiku Rīgā. Bet neilgi pirms diskusijas tiešraides viena no partijām mūs vienkārši tā ļoti skaisti "uzmeta". Kad jau Krustpunktā bija sācies pirms nepilnas pusstundas un šī diskusija jau bija pieteikta, saņēmām ziņu no Aināra Šlesera (Latviju pirmajā vietā), kurš norādīja, ka esot uzaicināts uz dievkalpojumu Vatikānā, tāpēc viņš esot aizskrējis uz turieni. Secinājām, ka viņš negrasījās nemaz arī nākt, un to, ka viņš būs Vatikānā, varēja, protams, pateikt arī agrāk, ja gribēja, nevis tad, kad jau ir ielicis visos sociālajos medijos, ka, lūk, viņš aizskrējis uz dievkalpojumu. Kas, protams, parādā arī viņa attieksmi, viņš rēķinās, ka acīmredzot Latvijas Radio 1 klausītāji nav viņa vēlētāji. Tāpēc aicinājām un sarunās piedalās tie Rīgas mēra amata kandidāti, kas uzskata, ka arī Latvijas Radio 1 klausītāji ir viņu vēlētāji. 

Uzmanības lokā nodokļi, valsts budžeta ieņēmumi, arī legālas un nelegālas kravas, kas šķērso Latviju vai paliek tepat. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "360TV" Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.  

Dievs, sveti Latviju![Warning: this episode contains descriptions of violence, gun violence, and death. Listener discretion is advised.]CREDITS:[SKINNER'S UNTITLED CRUST PUNK SHOW]Written and edited by JustJenahSkinner played by JustJenahMagnolia played by Pine GonzalezChance played by Taylor MichaelsCharlie played by Lyssa JayLINKS:STICKERS/MAGNETS: https://ko-fi.com/woebegonepod/shopTWITCH: http://twitch.tv/woebegonepodPATREON: http://patreon.com/woe_begoneALIZA SCHULTZ: https://shows.acast.com/the-diary-of-aliza-schultzTRANSCRIPTS: http://WOEBEGONEPOD.comTWITTER: @WOEBEGONEPODMUSIC: http://woebegonepod.bandcamp.comDISCORD: https://discord.gg/pn9kjTBYPD Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.