POPULARITY
Stāsta pianists Ventis Zilberts. Vai zini, ka Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā, kas tiek rīkots jau gandrīz 100 gadus Polijas galvaspilsētā Varšavā, dažādos laikos piedalījušies veseli desmit pianisti, kuri tādā vai citādā veidā saistīti ar Latviju? Tikai pirms nepilna mēneša noslēdzās deviņpadsmitais konkurss, bet sākam ar pirmo sacensību 1927. gadā. Laumai Reinholdei, pianistei un vēlākos gados cienījamai komponistei, 21 gada vecumā bija gods būt pirmajai vēstnesei no Latvijas, kas iepazīstināja konkursa žūriju un klausītājus ar mūsu pianisma skolu. Viņas spēles prasmes bija izkopis profesors Arvīds Daugulis Latvijas Konservatorijā. Pēc pieciem gadiem otrā konkursa dalībniece no Rīgas Marija Novika saņēma Goda diplomu, – vērā ņemams panākums, zinot, ka viņai tolaik bija tikai 16 gadu un ka viņa konservatoriju bija beigusi kā eksterne. Solokoncerti un muzicēšana ar simfonisko orķestri pirmskara Latvijā – acīmredzams jaunās pianistes talanta apliecinājums. Nākamajā, trešajā konkursā 1937. gadā, piedalījās jau divas dalībnieces no Rīgas – Marija Bezobrazova un Roza Slovina. Interesanti, ka Marijas klavieru klases profesors Pauls Šūberts tajā gadā bija žūrijas loceklis. Būtiski atzīmēt, ka tā ir bijusi vienīgā reize, kad kāds no Latvijas ir vērtējis Šopēna konkursa dalībnieku spēli. To, ka jaunās pianistes godam pārstāvēja Latviju starptautiski, rāda viņu visai aktīvā koncertdarbība vēlāk, 30. gadu otrajā pusē. Marija Bezobrazova radioraidījumos atskaņoja gan Roberta Šūmaņa cikliskos darbus, gan Aleksandra Skrjabina vērienīgo 3. sonāti, gan Mocarta opusus. Viņa bijusi arī soliste Friderika Šopēna un Pētera Čaikovska klavierkoncertu atskaņojumos sadarbībā ar diriģentiem Jāni Mediņu un Leonīdu Vīgneru. Savukārt Roza Slovina Latvijas radioraidījumos un koncertos interpretēja Friderika Šopēna, Roberta Šūmaņa, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa kompozīcijas. Latvijas klavierspēles stabilo profesionālo līmeni Varšavā jau pēc Otrā pasaules kara no jauna apliecināja 1960. gada konkursa dalībniece, profesora Valerija Zosta audzēkne konservatorijā Kira Lavrinoviča, iekļūstot sestā konkursa finālā un saņemot Goda diplomu. Pēc piecpadsmit gadiem, devītajā konkursā izcilākais panākums, kas saistāms ar Latvijas vārdu, – kādreizējā Dārziņa Mūzikas skolas absolventei Dinai Jofei otrā vieta un laureātes diploms! Netieši ar Latvijas vārdu var saistīt arī otru šīs konkursa reizes dalībnieku, pianistu no Kanādas latvieti Arturu Ozoliņu, kurš īsti savu izcilību ir apliecinājis vēlāk, koncertējot daudzās pasaules eksluzīvākajās koncertzālēs. 1995. gads un trīspadsmitais konkurss – Latviju pārstāv profesores Ilzes Graubiņas studente Karina Jermaka un profesora Arņa Zandmaņa audzēkne Sana Villeruša. Toreiz itin veiksmīgā dalība pianistēm sekmēja tikko iesākto karjeras ceļu, kas tagad sazarojies ļoti daudzveidīgs – pedagoģija un koncertdarbība. Pēdējais lielais sasniegums Latvijai līdz šim – Georgija Osokina iekļūšana septiņpadsmitajā Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā pirms desmit gadiem. Spožs panākums ar teicamām konsekvencēm – aicinājumi piedalītos ieskaņojumos un koncertos slavenās koncertzālēs visā pasaulē! Mūsdienās starptautisko Friderika Šopēna pianistu konkursu Varšavā var dēvēt par vienu grūtākajiem un prestižākajiem pasaulē. Uz konkursa nozīmīgumu pastarpināti norāda kaut vai tāda praktiski svarīga lieta kā godalgoto vietu balvu apmērs – piemēram, šī gada konkursa, kurš pēc skaita bija deviņpadsmitais, pirmās vietas ieguvējs saņēma veselus 60 tūkstošus eiro. Arī sestās vietas ”vērtība” – 20 tūkstoši minama bez īpašiem komentāriem. Nākamais Šopēna konkurss risināsies atkal pēc pieciem gadiem. Man ir liela pārliecība, ka mūsu pianisma skola var nodrošināt, lai godalgoto vietu sarakstā blakus kādas personas uzvārdam atkal parādītos Latvijas vārds.
Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.
Kā partijas grasās pārvaldīt Rīgu? Galvaspilsētas mēra amata kandidātus no partijām ar labākajiem rezultātiem pēdējās socioloģiskajās aptaujās aicinām uz priekšvēlēšanu diskusiju. Krustpunktā diskutē partijas "Progresīvie" Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs, sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" Rīgas mēra amata kandidāte Regīna Ločmele, apvienības "Partija "Gods kalpot Rīgai", Zaļo un Zemnieku savienība" Rīgas mēra amata kandidāts Oļegs Burovs un Apvienotā saraksta Rīgas mēra amata kandidāts Māris Sprindžuks. Klāt vēlēšanu nedēļa. Kādi noteikti jau devušies un balsojuši, bet galvenā balsošanas diena vēl ir priekšā. Krustpunktā līdz šim vairāk esam runājuši par izaicinājumiem, kas ir kopēji visām vietvarām, vairāk fokusējušies pagājušās nedēļās uz reģioniem. Bet vēlēšanas ir arī Rīgā, un, protams, Rīga arī raisa īpašu interesi. Šķiet, likmes ir augstākas, konkurence sīva, partijām svarīga. Kas ir svarīgākais, kas jāņem vērā rīdziniekiem, dodoties pie vēlēšanu urnām? Saskaņā ar apstiprināto nolikumu šodien un rīt Krustpunktā studijā esam aicinājuši astoņu populārāko partiju mēra kandidātus - četrus šodien, četrus rīt un balstāmies uz SKDS pēdējo aptauju datiem. Tas, protams, nenozīmētu, ka visas šīs partijas noteikti tiks ievēlētas un nebūs citas, bet tām vismaz teorētiski vajadzētu būt lielākām izredzēm noteikt politiku Rīgā. Bet neilgi pirms diskusijas tiešraides viena no partijām mūs vienkārši tā ļoti skaisti "uzmeta". Kad jau Krustpunktā bija sācies pirms nepilnas pusstundas un šī diskusija jau bija pieteikta, saņēmām ziņu no Aināra Šlesera (Latviju pirmajā vietā), kurš norādīja, ka esot uzaicināts uz dievkalpojumu Vatikānā, tāpēc viņš esot aizskrējis uz turieni. Secinājām, ka viņš negrasījās nemaz arī nākt, un to, ka viņš būs Vatikānā, varēja, protams, pateikt arī agrāk, ja gribēja, nevis tad, kad jau ir ielicis visos sociālajos medijos, ka, lūk, viņš aizskrējis uz dievkalpojumu. Kas, protams, parādā arī viņa attieksmi, viņš rēķinās, ka acīmredzot Latvijas Radio 1 klausītāji nav viņa vēlētāji. Tāpēc aicinājām un sarunās piedalās tie Rīgas mēra amata kandidāti, kas uzskata, ka arī Latvijas Radio 1 klausītāji ir viņu vēlētāji.
Kā partijas grasās pārvaldīt Rīgu? Galvaspilsētas mēra amata kandidātus no partijām ar labākajiem rezultātiem pēdējās socioloģiskajās aptaujās aicinām uz priekšvēlēšanu diskusiju. Krustpunktā diskutē partijas "Progresīvie" Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs, sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" Rīgas mēra amata kandidāte Regīna Ločmele, apvienības "Partija "Gods kalpot Rīgai", Zaļo un Zemnieku savienība" Rīgas mēra amata kandidāts Oļegs Burovs un Apvienotā saraksta Rīgas mēra amata kandidāts Māris Sprindžuks. Klāt vēlēšanu nedēļa. Kādi noteikti jau devušies un balsojuši, bet galvenā balsošanas diena vēl ir priekšā. Krustpunktā līdz šim vairāk esam runājuši par izaicinājumiem, kas ir kopēji visām vietvarām, vairāk fokusējušies pagājušās nedēļās uz reģioniem. Bet vēlēšanas ir arī Rīgā, un, protams, Rīga arī raisa īpašu interesi. Šķiet, likmes ir augstākas, konkurence sīva, partijām svarīga. Kas ir svarīgākais, kas jāņem vērā rīdziniekiem, dodoties pie vēlēšanu urnām? Saskaņā ar apstiprināto nolikumu šodien un rīt Krustpunktā studijā esam aicinājuši astoņu populārāko partiju mēra kandidātus - četrus šodien, četrus rīt un balstāmies uz SKDS pēdējo aptauju datiem. Tas, protams, nenozīmētu, ka visas šīs partijas noteikti tiks ievēlētas un nebūs citas, bet tām vismaz teorētiski vajadzētu būt lielākām izredzēm noteikt politiku Rīgā. Bet neilgi pirms diskusijas tiešraides viena no partijām mūs vienkārši tā ļoti skaisti "uzmeta". Kad jau Krustpunktā bija sācies pirms nepilnas pusstundas un šī diskusija jau bija pieteikta, saņēmām ziņu no Aināra Šlesera (Latviju pirmajā vietā), kurš norādīja, ka esot uzaicināts uz dievkalpojumu Vatikānā, tāpēc viņš esot aizskrējis uz turieni. Secinājām, ka viņš negrasījās nemaz arī nākt, un to, ka viņš būs Vatikānā, varēja, protams, pateikt arī agrāk, ja gribēja, nevis tad, kad jau ir ielicis visos sociālajos medijos, ka, lūk, viņš aizskrējis uz dievkalpojumu. Kas, protams, parādā arī viņa attieksmi, viņš rēķinās, ka acīmredzot Latvijas Radio 1 klausītāji nav viņa vēlētāji. Tāpēc aicinājām un sarunās piedalās tie Rīgas mēra amata kandidāti, kas uzskata, ka arī Latvijas Radio 1 klausītāji ir viņu vēlētāji.
Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.
Vasara šogad sākas negribīgi un ļoti pakāpeniski, tomēr peldsezona oficiāli ir atklāta un gan jau pienāks arī brīdis, kad laikapstākļi vilinās vai pat spiedīs doties veldzi meklēt peldoties. Diemžēl ūdenstilpes katru gadu Latvijā paņem arī desmitiem dzīvību, ir pat sitācijas, kad zināšanas par upes, ezera un jūras ģeogrāfiskajām un vides procesu īpašībām ļautu izvairīties no traģēdijas. Toms Bricis ir apkopojis svarīgāko, ko der zināt no meteoroloģiskā un hidroloģiskā viedokļa, pirms doties peldēt. Jau mēnesis, kopš oficiālā peldsezona sākusies, bet laikapstākļi ir tādi, ja neskaita ziemas peldētājus, šķiet, ka nav pārāk daudz cilvēku, kas būtu metušies peldēties. Un labi, ka tā, jo tas ļauj vēl pirms sezonas atsvaidzināt zināšanas vai pat uzzināt kaut ko jaunu, kas tiešām var palīdzēt novērtēt situāciju un nerīkoties riskanti. Ja upju atvari, purvu akači ir minēti pat folklorā, tad par bīstamajām jūras straumēm sabiedrībā sāka runāt tikai pēdējo 5 -20 gadu laikā pēc dažiem traģiskiem gadījumiem. Iespējams, ka te arī klimata pārmaiņas pie vainas, agrāk vasaras bija tik īsas un vēsas, ka senie latvieši jūrā nemz nepeldējās. Sākoties peldsezonai, atbildīgās institūcijas – mediķi, pašvaldības policija, pludmales glābēji – parasti atgādina par drošību ūdens tuvumā un peldoties, par to, kā rīkoties, ja notikusi nelaime. Toms šoreiz dara ko līdzīgu, tikai no dabas apstākļu puses. Kā pamanīt zīmes, kas norāda uz risku, ka peldēšanās var būt bīstama? Runājot par aktuāliem laikapstākļiem Latvijā Latgali, arī daļu Vidzemes un Zemgales skāris ļoti liels slapjums. Lauki un dārzi daudzviet ne tikai pārmitri, izmirkuši, bet applūduši, kamēr daudzviet Kurzemē, īpaši Ventspils, Talsu novadā, valda ja ne gluži sausums, tad dārzi jau ir jāpalaista. Aizvadītais maijs Latvijā, ja rēķina vidēji uz visu valsti nolijušo ūdens daudzumu, bija sestais slapjākais pēdējā gadsmita laikā. Savukārt vēsturiskie dati liek atcerēties vienu interesantu lietu – lietainākais maijs Latvijā bija 1928. gadā, otrajā vietā ir turpat netālu laika skalā 1926. gads. Arī toreiz daudzviet Latvijā applūda lauki, bija neražas gadi, plūdi bija daudz plašāki, nekā šogad. Latvijas Radio sāka raidīt 1925. gadā. Parādījās ās visu Latviju aptveroša jauna, acīm neredzama tehnoloģija, kas spēj nogādāt skaņu jebkurā Latvijas nostūrī. Un kāda sakritība – nākamajos gados pēkšņi sāk līt daudz vairāk. Sākas plūdi un neraža. Palasot tā laika presi, ko var ērti darīt portālā "periodika.lv", var atrast ziņas, ka cilvēki lietavās vainoja radio. Ka radio ietekmē atmosfēru, radot nepieredzēti lielus lietus mākoņus. Izdevumā "Laiks un tā pareģošana". kas izdots 1936. gadā var lasīt: "1928. gads pie mums Latvijā un Lietuvā bija ļoti lietains. Raža aizgāja bijā. Strauja radio attīstība iekrita taisni šinī slapjajā gadā. Laucinieki sāka nopietni uztraukties, ka radio dēļ viņiem jācieš tādi zaudējumi. Radio esot lietus cēlonis." Ir pagājuši gandrīz 100 gadi un nekas nav mainījies. Tagad to vairs neraksta avīzēs, bet palasot, ko ļaudis raksta internetā, arī ir saksatāmas līdzības. Laikapstākļu anomālijās tiek vainotas tehnoloģijas, apzināta vai neapzināta to ietekme, lai gan arī par aizvadīto maiju var droši teikt – nepatīkami, dārziem un laukiem postoši, bet šāds slapjš maijs nav nekas nepieredzēts. Tādi un vēl slapjāki ir bijuši un būs.
Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879, nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM) speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.
Studijā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku. Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana. Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.
Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.
Kā mainās latviešu valodas prasme diasporā un cik bieži sliktās valodas zināšnas kļūst par iemeslu, lai atliktu plānus braukt uz Latviju? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kam uzmanību pievērš pētnieki, ar kuriem tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Saruna arī par to, kā valoda veido mūsu identitāti. Diskutē socioloģe, diasporas pētniece, Latvijas Universitātes tenūrprofesore Inta Mieriņa un Latvijas Universitātes Filozofiijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Daina Grosa.
Latvijas hokeja izlase vakar, 18. maijā, pārliecinoši uzvarēja Slovākiju ar 5:1, tādējādi ievērojami palielināja savas izredzes spēlēt pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā. Spēli pret slovākiem Latvijas komanda sāka ar vairākām epizodēm, kurās ļāva pretiniekiem netraucēti ieslidot uzbrukuma zonā un mest pa Kristera Gudļevska sargātajiem vārtiem, viņš vairākkārt glāba Latviju no nonākšanas iedzinējos jau pirmajās minūtēs. Kopumā Latvijas komandas sniegums bija pārliecinošs, latvieši uz ledus bija ātrāki, agresīvāki, mobilāki, spēlēja precīzi un uzvarēja lielākajā daļā divcīņu. Latvijas sastāvā pa vārtiem un rezultatīvai piespēlei Haraldam Eglem un Tomam Andersonam, vārtus guva arī Rodrigo Ābols, Rihards Bukarts un Dans Ločmelis. Latvijas izlasei tagad pēc sešām spēlēm ir deviņi punkti un ceturtā vieta apakšgrupā, kas dod biļeti uz ceturtdaļfinālu, vēl gan ir grupas pēdējā spēle pret Austriju rīt, 20. maijā. Mūsu komandai, lai kvalificētos ceturtdaļfinālam, šajā mačā nepieciešams izcīnīt vismaz punktu. Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš pēc uzvaras pār Slovākiju bija ļoti nopietns un gandrīz prieka izpausmes neizrādīja. "Līdz šim labi sevi parādām, neskatoties uz to, ka bijuši lieli zaudējumi. (..) Domāju emocijas palīdzēs sagatavoties. Ejam uz priekšu!" atzīst Harijs Vītoliņš.
Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann. Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi. Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies. Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos. Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām. Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši. Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā. Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi. Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists. Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”). Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai. Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt. Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas. Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs. Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.
Uzmanības lokā nodokļi, valsts budžeta ieņēmumi, arī legālas un nelegālas kravas, kas šķērso Latviju vai paliek tepat. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "360TV" Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.
Uzmanības lokā nodokļi, valsts budžeta ieņēmumi, arī legālas un nelegālas kravas, kas šķērso Latviju vai paliek tepat. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "360TV" Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.
Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.
Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā. Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk. Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst. Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.
Paldies, ka bijāt ar mums vakar gan te, gan VEF Kvartālā! Bija dažas tehniskas kļūmes, kuras cerams šodien būs jau izlīdzinātas! Bet tiekamies un par Latviju! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!
Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā. "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā. "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".
Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku. No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs. Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums. Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus. Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas. Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā.
Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas. Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu. "Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet, "Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies. 2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu. Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem. Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara. Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā. Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā. "Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem. Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota. Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām. Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā". Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā daudzi trimdas latvieši sāka plānot atgriešanos dzimtenē. Daļa no viņiem bija izbraukuši pirms gadiem, citi piedzimuši svešumā, bet par Latviju dzirdējuši tik daudz, ka pārcelšanās likās pašsaprotama. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts runājam ar tautiešiem, kuri izvēlējās pārcelties no metropolēm, debesskrāpjiem jeb Rietumiem uz politiski un ekonomiski nestabilo, vēl nesen atgūto Latviju. Kā bija atstāt dzīvi, kas bija stabila, prognozējama, lai iejustos un pielāgotos dzīvei Latvijā? Studijā arunājas ASV uzauguši trimdas latvieši, kuri deviņdesmitajos gados pārcēlās uz Latviju, - Liene Kalniņa, Kims Šīfers un no Ņūdžersijas mums pievienojas Nils Students.
Pavasaris ieskrienas, un ieskrienas arī aktīvisti, kas par savu hobiju un sportu izvēlējušies skriešanu. Tuvojas Rīgas maratons, kurā piedalīsies arī Edgars Šumskis, gargabalnieks, kurš nesen pārstāvēja Latviju pirmajā Eiropas skriešanas čempionātā, veicot pusmaratona distanci. Podkāstā "Ārpus kadra" viņš dalījās padomos jaunajiem skrējējiem, paskaidroja šīs disciplīnas nianses un neslēpa savu pieredzi. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens
Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.
Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk? Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:
Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.
„Ja mēs visi darīsim savu darbu maksimāli labi, mēs būsim ļoti spēcīga nācija,” tā saka režisors Elmārs Seņkovs, kurš Liepājas teātrī nupat iestudējis izrādi ar nosaukumu „Baltijas teļš”. Šī vārdu spēle, kas, iespējams, daudzus dara piesardzīgus, nav drukas kļūda, bet autori uzsver, ka viņu mērķis nav ironizēt par „Baltijas ceļu”. Ar „teļiem” viņi apzīmē trīs jaunos, maksimālisma, spēka un enerģijas pilnos galvenos varoņus, kuri dzīvo šajā pārmaiņu laikā un katrs to pieredz pavisam citādāk. Viens ir ideālists, kurš aizrauj un saliedē ar spēcīgām uzrunām, otrs – skarbs bokseris ar dziļi nacionālu pārliecību, ko viņš aizstāv ar dūri un trīsstāvīgiem lamu vārdiem, trešais – izmanīgs biznesmenis, kurš domā trīs gājienus uz priekšu un pieskaņojas visiem vējiem, kas pūš. Dramaturgs Artūrs Dīcis programmiņā raksta, ka „jebkāda sakritība ar reāliem personāžiem būs tieši tikpat liela kā uz audekla uzgleznotai pīpei ar pīpi”, tomēr sazīmēt galveno varoņu prototipus nav grūti. Liepājas teātris šo izrādi piesaka kā „stāstu par seniem laikiem un trim latviešu tēviem, kuri bija un ir gatavi uz visu, lai cīnītos par brīvu Latviju un savas ģimenes laimi tajā. Brīvību viņi izcīnīja kopā. Bet laimes interpretācijas gan atšķīrās.” Izrādes veidotāji uzdod jautājumu: „Vai viņi būs gatavi sabradāt cita tautieša laimi, lai tiktu pie savas? Diez vai, jo mēs taču katrs apzināmies, ka tikai stipri un vienoti mēs spēsim nepazust kādā no vēstures lapaspusēm. Vai ne?” Kā uz to atbild izrādes veidotāji, kuri Atmodas laikā bija mazi bērni, bet šo laiku atceras caur savu vecāku pieredzi un šodien, paši būdami viņu vecumā, uzdod savus jautājumus par šo laiku? Izrādes veidotāji uzsver: šis ir viņu subjektīvs skatījums uz 90.gadiem, nevis mēģinājums rekonstruēt šo laiku un stāstīt „kā bija”. Tomēr viņi cer, ka skatītāji to neuztvers tikai kā stāstu par 90. gadiem, bet spēs tajā saskatīt arī alegoriju ar mūsdienām. -- Režisors Elmārs Seņkovs un dramaturgs Artūrs Dīcis iepriekš sadarbojušies izrādēs „Arī vaļiem ir bail” un „Ričards. Nekā personīga” Latvijas Nacionālajā teātrī, bet šis ir viņu pirmais kopdarbs Liepājā. Savukārt Seņkovs Liepājas teātrī neparastā skatuves valodā iestudējis kritiķu atzītu „triloģiju” – "Šekspīrs", "Grimmi", "Grieķi".
Saule un okeāna viļņi vilina latviešus ceļot uz Portugāli, bet ir latvieši, kuri šo Eiropas dienvidu valsti izvēlas par savām mājām. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar latviešiem, kuri bauda dzīvi Portugālē, lai uzzinātu, kāda ir viņu ikdiena šai saules lutinātajā zemē un kādi ir diasporas izaicinājumi dzīvojot Eiropas dienvidos. Sarunājas pasākumu arhitekte Sindija Vilde, kura Portugālē dzīvoja galvenokārt Covid pandēmijas laikā, māksliniece Zane Veldre dzīvoja Portugālē studiju un prakses laikā pirms 15 gadiem, Ilze Lagzdiņa-Amandio dzīvojusi Portugālē 10 gadus, bet nu ar ģimeni ir atgriezusies Latvijā un strādā kino jomā, Sandra Jēkabsone dzīvo Portugālē, bet šobrīd ir atbraukusi ciemos uz Latviju, ikdienā ir apdrošināšanas speciāliste, bet brīvajā laikā arī gide Porto reģionā, Ilze Jēkabsone sarunai pievienojās no Lisabonas, strādā Eiropas Savienības narkotiku aģentūrā.
Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.
Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām? Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā? Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."
Līdz 15. aprīlim Rīgā viesojas divdesmit talantīgi ukraiņu bērni, kuri, par spīti smagajiem kara apstākļiem, mācās spēlēt mūzikas instrumentus Čerņihivas apgabala mūzikas skolās. Notiek jau otrā mūzikas instrumentu spēles nometne talantīgiem mūzikas skolu audzēkņiem no Ukrainas Čerņihivas apgabala. Kultūras rondo studijā Osokina Brīvības festivāla Ukrainai rīkotājs, pianists Andrejs Osokins, tiekamies arī ar muzikālajiem ukraiņu bērniem un viņu pedagogiem. Nometnes mērķis ir sniegt iespēju bērniem pilnveidot instrumentu spēles prasmes izcilu Latvijas mūzikas skolu pedagogu vadībā, vienlaikus iepazīstot Latviju un atgūstoties no ikdienas kara šausmām. Nometnes laikā notiks vairāki koncerti Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā, kā arī īpašs pasākums kultūrtelpā “Ola Foundation”, kurā vienuviet satiksies mūzikas instrumentu spēles nometnes un Bērnu slimnīcas fonda rīkotās psihoemocionālās rehabilitācijas nometnes dalībnieki. „Pēc pirmās nometnes likās, ka labāk vairs nevar būt, bet izrādās – var gan!” smejas pedagoģe Hanna Tupikova, kura kopā ar bērniem mērojusi ceļu no Čerņihivas līdz Rīgai. Ar viņu un topošajiem ukraiņu mūziķiem Pāvula Jurjāna mūzikas skolā tikās Māra Rozenberga.
Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita. Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko. Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā." Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju. No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās. Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība". Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu. Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus. Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību. Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību. Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku. Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu. Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību. Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga. Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem. Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.
Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.
Vēl daudz neskaidrību par ASV muitas tarifu ietekmi uz Latviju. Briselē notiek pirmā NATO ārlietu ministru sanāksme kopš jaunās ASV administrācijas. Ideja par Daugavpils lidostas attīstību Locikos atduras pret iedzīvotāju pretestību. Rīgas maratona rīkotāji šogad sagaida dalībnieku un pārstāvēto valstu rekordu. Latvijas mākslinieku atbalstam iedibina pazīstamās mākslinieces Vijas Celmiņas fonda stipendiju.
Lai veicinātu sabiedrības izpratni par uzturvielu nepietiekamības riskiem un iespējām saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu, vēl šonedēļ Latvijā turpinās uzturvielu nepietiekamības skrīninga tūre. Par uzturvielu nepietiekamību, tās simptomiem un riskiem un par iespēju saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas uztura speciāliste un asociācijas valdes locekle Nelda Karpenska-Allaža. Lolita Neimane vērtē, ka cilvēkiem nav pilnībā skaidrs, ko nozīmē uzturvielu nepietiekamība. Ar to saista arī D vitamīna trūkumu vai zemu dzelzs līmeni organismā. Savukārt malnutricija (nepietiekams uzturs) ir smags medicīnisks sindroms, pie kura cilvēks zaudē svaru, zaudē muskuļu masu. Malnutrīciju raksturo piecas pazīmes: zūd ķermeņa svars, to negribot; samazinās muskuļu masa; samazinās apetīte; pieaug slimošanas biežums; sliktāk dzīst brūces. Malnutrīcija bieži ir cilvēkiem senioru vecumā, sevišķi pēc 70 gadu vecuma, tā var būt saistīta ar neiroloģiskām un onkoloģiskām slimībām. Ja malnutrīciju nepamana, cilvēki pēc ārstēšanās stacionārā, pēc operācijām sliktāk atveseļojas. "Ja cilvēkam ir apgrūtināta rīšana, nav apetītes, ja cilvēks neuzņem pietiekamā daudzumā olbaltumvielas, labās taukvielas, vitamīnus, malnutrīcija pasliktina jau tā esošo smago slimību," skaidro Lolita Neimane. Malnutrīcija var būt divos gadījumos, kad cilvēks neuzņem vajadzīgo uzturu, vai kad uzņemtais uzturs neuzsūcas organismā. Pirmajā gadījumā to var saistīt ar depresiju vai arī vecumu, kad cilvēks nespēj sevi pienācīgi apgādāt, kā arī varbūt trūkst naudas, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu uzturu. Inese Supe, atsaucoties uz savas ģimenes un arī citu ka cilvēkiem arvien trūkst informācijas par to, ka ir pieejams medicīniskais papilduzturs. Atsaucoties uz savu pieredzi, viņa stāsta, ka pašai ir noteikta Vidusjūras diēta, kas nav lēta. Bieži vien cilvēki mēģina ēst, ko var atļauties, un sportot.
Ģenerālis šodien uz interviju aicinājis vienu no Latvijas labākajiem futbola treneriem- Jurģi Kalnu. Jurģis intervijā stāstīs par Kambodžā piedzīvoto, futbola līmeni tur salīdzinājumā ar Latviju. Atklās savu ceļu atpakaļ uz Virslīgu, kā arī izteiks viedokli, kas pietrūkst mūsu Latvijas izlasei.
Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi. Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums” "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.
Lūgšanu ķēdes, lūgšanu kapela pār Latviju. Aicinājums veidot nepārtrauktu lūgšanu ķēdi gavēņa laikā par Latviju, par jauno paaudzi, par ģimeņu stiprināšanu, par kristiešu vienotību, grēku nožēlu tautas vārdā, par tautas atmošanos. Dievs aicina uzkāpt kalnā, kur mēs varam sastapties, Viņš mūs vēlas sapulcināt.
Gandrīz 40 diasporas latviešu skolām Eiropā piešķirs simts tūkstošus eiro finansējumu, lai atbalstītu to darbību un veicinātu latviešu valodas un kultūras saglabāšanu.Šajās skolās mācās vairāk nekā 1000 bērnu, kuri tur apgūst latviešu valodu, mācās par Latviju un pavada laiku ar citiem tautiešiem. Šajā mainīgajā laikā, kad būtiska daļa Eiropas valstu budžetu tiek novirzīta drošībai un aizsardzībai, ir svarīgi rast veidus, kā atbalstīt latviešu valodas un kultūras pārmantojamību visā pasaulē. Kādēļ tagad vairāk nekā agrāk ir svarīgi turpināt sniegt finansiālu atbalstu diasporas skolām? Kā finansējums palīdzēs skoliņu darbībai un kā to vērtē pašu skolu vadītājas? Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts analizē Latviešu valodas aģentūras diasporas jautājumu koordinatore Aija Otomere, Eiropas Latviešu apvienības pārstāves Aira Priedīte un Ilze Atardo, Igaunijas latviešu skolas vadītāja Dace Skrauča-Bērziņa, kuras skola pirmo gadu ir pieteikusies šim finansējumam, un Linda Loja no Ženēvas latviešu bērnu skolas Alpos.
Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs, tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem". Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.
Dievs, sveti Latviju![Warning: this episode contains descriptions of violence, gun violence, and death. Listener discretion is advised.]CREDITS:[SKINNER'S UNTITLED CRUST PUNK SHOW]Written and edited by JustJenahSkinner played by JustJenahMagnolia played by Pine GonzalezChance played by Taylor MichaelsCharlie played by Lyssa JayLINKS:STICKERS/MAGNETS: https://ko-fi.com/woebegonepod/shopTWITCH: http://twitch.tv/woebegonepodPATREON: http://patreon.com/woe_begoneALIZA SCHULTZ: https://shows.acast.com/the-diary-of-aliza-schultzTRANSCRIPTS: http://WOEBEGONEPOD.comTWITTER: @WOEBEGONEPODMUSIC: http://woebegonepod.bandcamp.comDISCORD: https://discord.gg/pn9kjTBYPD Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.
Dažādas interesantas ziņas ir sasnieguša mūs šajā nedēļā. Līgums ar aviokompāniju "Lufthansa" par 10% "airBaltic" akciju iegādi ir parakstīts, pagaidām par 14 miljoniem "Lufthansa" tiks pie vietas "airBaltic" padomē. Vēl viens kabelis pārrauts Baltijas jūrā, šoreiz tas tiešāk skāris arī Latviju. Zviedrija esot aizturējusi iespējamo vainieku. Turpinām runāt arī par Latvijas Bankas prezidenta meklējumiem. Koalīcija ir atteikusies no centieniem atrast savu kandidātu. Izskatās, ka vadītāja krēslā varētu atgriezties Mārtiņš Kazāks. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņs Pričins, "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka, TV24 žurnāliste Anita Daukšte un žurnāla "SestDiena" galvenā redzaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.
Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”
Latviju un Zviedriju savienojošā zemūdens optiskā kabeļa sabojāšanā viens no aizdomās turētajiem ir sankcijām pakļauts "ēnu flotes" kuģis. Polijā piemin 80.gadadienu kopš Aušvicas-Birkenavas nometnes atbrīvošanas. 2024. gada vārds – "apritīgs", gada nevārds – "grafisks". Sieviešu vienspēļu rangā Latvijas vadošā tenisiste Aļona Ostapenko atkāpusies uz 26. vietu.
Pērn no dzīves ārzemēs Latvijā atgriezties reemigrācijas koordinatori palīdzējuši 774 cilvēkiem. Protams, cilvēki atgriežas mājās, ejot dažādus ceļus un ne visiem vajadzīgs šāds palīgs, tomēr droši vien remigrācijas koordinatoru pierakstu kladēs apkopoti virkne jautājumu un problēmu, par ko ikdienā neiedomājamies. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, cik rūpīgi jāgatavojas reemigrācijai, kāda palīdzība pirms atgriezties Latvijā ir tā aktuālākā, ar kādiem šķēršļiem tautieši saskaras un kādi jautājumi noteikti jāatrisina pirms pārcelšanās. Sarunājas Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore, Ruta Priede, Latgales plānošanas reģiona koordinatore, Alise Rožinska, kopā ar dzīvesbiedru Carlo de Masi plāno pārcelšanos uz Latviju no Kanādas, un Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras "EURES" projekta vadītāja. Par atgriešanos Latvijā stāsta arī Lingu ģimene.
Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture. 1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli. 1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.
Raidījumā Zināmais nezināmajā jauna rubrika. Turpmāk katru otrdienu studijā būs kolēģis Toms Bricis, lai vēstītu ne tikai par to, kāds būs laiks, un skaidrotu dažādas dabas parādības, bet lai runātu par klimatu, laikapstākļiem un to, cik mainīgā un dinamiskā pasaulē mēs šajā ziņā dzīvojam. "Ik nedēļu esmu paredzējis runāt par gan ļoti reāliem laikapstākļiem, klimata, atmosferas un hidrosfēras procesiem, kas ir gan dabas stihijas, gan par ilga termiņa norisēm, ko ar aci bieži nemaz nevar manīt. Viens no biežākajiem raksturlielumiem, ar kuriem raksturo klimata pārmaiņas, ir dažādi vidējie rādītāji, piemēram, gada vidējā globālā temperatūra. To ir grūti novērtēt un aptvert, tāpēc, manuprāt, svarīgi uzzināt un izprast arī mazāka mēroga procesus un norises, kas pēc tam palīdz aptvert arī globālas norises," atklāj Toms Bricis. "Būs arī tas, ko angliski sauc par "eksplaineriem" jeb izskaidrot īsi, bet saprotami kādas dabas parādības vai procesus tā lai to izpratnei nebūtu vajadzīgs grāds fizikā vai ģeogrāfijā," turpina Toms Bricis. "Piemēram, šodienas aktualitāte ir atkala, pārdzesēts lietus, ko pieminēju laika ziņas. Kas tas ir? Vienā no tuvākajiem raidījumiem arī parunāsim, kas ir ne tikai pārdzesēts lietus, bet tā tuvi radinieki - sasalstošs lietus un atkala. Būs arī diskusijai par latviešu valodu - vai atkala ir tas pats, kas sasalstošs lietus." Bet pirmajā reizē gan atskats, kāds laikaapstākļu ziņā bijis 2024. gads, un arī stāsts par vētru pirms 20 gadiem, vētru Ervīns, kas Latviju skāra 2005. gada 8. un 9. janvārī.
Komponiste Gundega Šmite nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz tas ir "Koncerts stāstos" – tā nosaukts rakstnieces jau otrais stāstu krājums. Kā mūzikas formas un pieraksta veidus var izmantot literārā darbā? Gundega Šmite ir pazīstama akadēmiskās mūzikas komponiste un arī pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa ir nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz “Koncerts stāstos” ir grāmatas nosaukums. Un arī pats koncerts – “Tēma un variācijas”, “Elēģija – rondo” , “Trīs imprompti”, divas sonātes, divas invencijas, ir stāstu pieteikumi. Gundega Šmite literatūrā debitēja 2023. gadā. Tā kā viņas dzīve nu jau gadus desmit norit starp Latviju un Grieķiju, pirmais stāstu krājums bija Grieķijas dzīves ainiņas krājumā “Grieķu svīta”. Sekoja “Brīnišķīgā operas pasaule”, kopdarbs ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju. “Koncerts stāstos” ir autores atgriešanās pie jau pirmā stāstu krājuma nosaukumā – “Grieķu svīta” – aizsāktā, latviešu literatūrā visai oriģinālā paņēmiena: mūzikas formu piemērošanas rakstītajam vārdam. Man jau Gundegas Šmites “Grieķu svīta” likās ļoti skanīga grāmata. Stāsti krājumā bieži vien sākās ar skaņu ainavas uzburšanu. Noteiktā toņkārtā ieskanējās arī stāstu personāži. Arī jaunajā krājumā – “Koncertā stāstos” – tekstā ielaužas gan fona trokšņi, gan konkrēti mūzikas skaņdarbi. Taču šeit jau aizsāktais paņēmiens novests līdz koncepcijai. Satura rādītāja vietā ir programma. Autore izmanto slīprakstu, teksta kārtošanu paralēlos plūdumos, norādes lasītājam – “ātrāk”/ “lēnāk”, lai arī valodā atklātu mūzikas jau izzinātās iespējas. Lai saprastu, šo duālo esību – vienlaikus dzīves notikumu, runātā vārda, un paralēli domās un sajūtās skanošo skaņdarbu pasaulē, skan pavisam neliels fragments no Otrās sonātes autores lasījumā.
Veiksmīga investīciju piesaiste bieži tiek minēta kā viens no ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Kā Latvijā ar to sokas un ar kādām grūtībām saskaras investori? Krustpunktā diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere, Ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Tatjana Guzņajeva, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts Jānis Pamalnieks, bankas "Luminor" galvenais ekonomists Latvijā Pēteris Strautiņš un AS "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tā negadās bieži, ka par vienu un to pašu tematu var izlasīt tik pretējus viedokļus un rakstus. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdus „ārvalstu investīciju piesaiste”, kas ir šī raidījuma temats, tad Ekonomikas ministrijas un arī LIAA mājaslapā ir teikts, ka Latvijā pieaug investīciju apjoms, mēs esam atvērti dažādiem biznesiem, mēs daudz strādājam, priekšā laba perspektīva. Tad ir Ārvalstu investoru padome, kas šogad jau pavasarī novērtēja Latvijas pievilcību investīcijām ar viszemāko jebkad sniegto vērtējumu. Vairāku uzņēmēju intervijās parādās ļoti daudz skepses. Gandrīz vai jābrīnās, vai tas ir teikts par vienu un to pašu valsti. Jautājumam par investīciju piesaisti Latvijā mudināja pievērsties arī kāda saruna ar citas valsts parlamentārieti, kurš jautāja, kāpēc Latvija negrib, lai viņu valsts investīcijas ienāk. Viņa jautājumā, protams, bija savs zemteksts. Bet kāda tad ir reālā situācija, ja mēs runājam par naudas un biznesa interesi par Latviju?
Par klimata pārmaiņām un to ietekmi uz dabu un apkārtējo vidi kopumā, ir runāts daudz. Vētru un plūdu radītie postījumi nozīmē papildu finanšu ieguldījumus, visbiežāk neparedzētus. Retāk uzmanības lokā klimata pārmaiņas nonāk ar sekām, ko tās rada ekonomiskā izteiksmē. Par to ir veikti vairāki pētījumi un arī Latvijā šī tematika nav sveša. Kā pielāgoties šiem dabas postījumiem finansiāli gudri? Kā šobrīd apsaimniekojam esošos līdzekļus un kā pati daba mums varētu palīdzēt mazināt tēriņus klimata pārmaiņās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Kristīne Petrovska, Latvijas Bankas Finanšu stabilitātes analīzes daļas vecākā ekonomiste, un biologs Valters Kinna, biedrības "Zaļā Brīvība" pārstāvis. Ir veikts pētījums par klimata katastrofu ietekmi uz Latvijas ekonomiku līdz 2050. gadam. Tas parāda, ka šajā laikā varam sagaidīt divas gadsimta vētras, sešus lietus plūdus un septiņus pavasara palu plūdus, kas katrs radīs zaudējumus Latvijas ekonomikai. Tas ir daudz. "Ja sakrīt, ka visas trīs katastrofas notiek vienā gadā, zaudējumi Latvijas ekonomikai var būt 7,6 % no iekšzemes kopprodukta," skaidro Kristīne Petrovska Tā ir ekonomikas vērtība, ko varam pazaudēt. Bet ir arī iespējas samazināt iespējamos zaudējumus. Valters Kinna apstiprina, ka pieaugot klimata pārmaiņām, pieaugs arī katastrofu skaits visā Eiropā. "To cilvēku skaits, kuru mājas var skart plūdi, var trīskāršoties. Tas, cik liela būs šo katastrofu ietekme, zināmā mērā būs atkarīgs no tā, vai pasaulei vismaz kaut kādā mērā izdosies sasniegt klimata mērķus. Būtisks ne tikai pielāgošanās aspekts, bet arī pārmaiņu mazināšana," norāda Valters Kinna. Komentārs pēc Klimata konferences noslēguma Nule noslēgusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata konference, kas noritēja Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Kā zināms, tā ieilga, jo konferences dalībnieki nevarēja vienoties par summu, ko pasaules rūpnieciski attīstītās valstis maksās nabadzīgāko valstu atbalstam. 24. novembra rītā tika panākta vienošanās par vismaz 300 miljardiem dolāru lielu atbalstu, kas tiks piešķirts jaunattīstības valstīm, lai palīdzētu tām samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus un pārvarēt klimata krīzes sekas. Savu komentāru par konferencē pieņemtajiem lēmumiem un kā tie ietekmēs Latviju, sniedz Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Bet vispirms jautājums par izvēlēto klimata konferences norises vietu, proti, Azerbaidžānas galvaspilsētu, jo iepriekš vairāku valstu vadītāji iebilda pret konferences norisi valstī, kura vēl arvien ražo, patērē un eksportē lielu daudzumu fosilās enerģijas. Kā uzskata Jānis Rozītis, no vienas puses, tas nav labais tonis šādā valstī diskutēt par globālu zaļo kursu, bet, no otras puses, kāpēc gan nerunāt par klimata pārmaiņām vietās, kur šai problēmai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.