Podcasts about latviju

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis publiski aicina uz miera procesu, Putins noraida viņa tikšanās piedāvājumu. Tramps cer panākt mieru ar Irānu, bet atsākusies tieša karadarbība starp Irānu un Izraēlu. Armēnijā parlamenta vēlēšanās uzvarējusi premjera Nikola Pašinjana partija "Pilsoniskais līgums". Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. Mēģinot pārliecināt Kremļa apsēsto Pagājušās ceturtdienas, 4. jūnija, vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar publisku vēstuli agresorvalsts vadonim Putinam. Liela daļa no teksta veltīta pašreizējās situācijas raksturojumam, uzskaitot argumentus, kāpēc kara turpināšana nav Krievijas un arī tās valdnieka interesēs, un aicinot viņu sēsties pie sarunu galda. Tonis ir tiešs, pat skarbs, taču Ukrainai nepārprotami ir uz tādu tiesības, ievērojot, ka tās īstenotais lidrobotu karš šobrīd liek runāt par iespējamu lūzumu karadarbības gaitā. Melnu dūmu mutuļi pār Sanktpēterburgu tieši starptautiskā ekonomikas foruma norises dienā, pamatīgi zaudējumi Krievijas Baltijas flotes munīcijas krājumiem un no ierindas izsista korvete, lielā mērā paralizētas autotransporta un dzelzceļa komunikācijas ar Krimu, kas jau izpaužas kā ass degvielas deficīts okupētajā pussalā. Tomēr tas viss joprojām nav pietiekami pārliecinošs arguments Kremļa saimniekam, kurš, atbildot uz vēstījumu no Kijivas, paziņoja, ka šobrīd neredzot jēgu tikties ar prezidentu Zelenski, un atkārtoja jau labi zināmās prasības par Krievijas vēl neieņemtu Ukrainas teritoriju atdošanu. Prezidenta Zelenska vēstulē piesaukta arī Savienoto Valstu praktiskā atteikšanās no miera centieniem Ukrainas sakarā un Eiropas iespējamā iesaistīšanās. Kā apliecinājums tam bija Ukrainas vadītāja svētdienas vizīte Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Četrinieks deklarēja piecus priekšnoteikumus taisnīgam un ilgstošam mieram: tūlītējs un pilnīgs pamiers, karadarbības apturēšana pie esošās saskares līnijas, stingras un juridiski saistošas drošības garantijas Ukrainai, ko nodrošinātu starptautisku spēku klātbūtne, Ukrainai nodarīto zaudējumu kompensēšana, no kā būs atkarīga Krievijas aktīvu atsaldēšana, kā arī Eiropas drošības interešu ievērošana un Eiropas Savienības un NATO līdzdalība ikvienā sarunu aspektā, kas skar šīs struktūras. Savukārt vakar, 9. jūnijā, Tallinā Ukrainas līderis tikās ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieka premjerministriem. Partneri izteica atbalstu Ukrainas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, taču galvenais samita akcents bija sadarbība pretstāvē Krievijai, sevišķi – pēdējā laikā aktuālajā pretgaisa aizsardzības aspektā. Kā nozīmīgs solis šai ziņā tiek atzīmēti Tallinā noslēgtie Ukrainas aizsardzības sadarbības līgumi ar Igauniju un Latviju. Miera optimists Tramps Vakar, runājot ar reportieriem Ņujorkā, prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka vienošanās par mieru ar Irānu tikšot panākta tuvāko divu trīs dienu laikā. Tā būšot ļoti laba vienošanās, pauda Baltā nama saimnieks, pēc kam tikšot atbloķēts Hormuza šaurums un Irāna izdošot savus bagātinātā urāna krājumus. No vienas puses, pēdējās nedēļās medijos tiešām parādījās signāli par to, ka sarunās starp Vašingtonu un Teherānu, kas notiek ar Pakistānas, Kataras un Omānas starpniecību, izstrādāts zināms mierlīguma ietvars. Taču tikuši minēti arī vairāki aspekti, kuros Irāna paliek striktās pozīcijās, proti – tā nevēlas principā atteikties no urāna bagātināšanas iespējas nākotnē, vēlas saglabāt kontroli Hormuza šaurumā arī pēc karadarbības beigām un vēlas, lai daļa no vienošanās būtu arī karadarbības pārtraukšana pret kustību „Hezbollah” Libānā. Pie tam tieši pēdējās dienās notikusi karadarbības eskalācija. Svētdien Izraēlas gaisa spēki deva triecienu „Hezbollah” objektiem Beirutā, uz ko reaģēja Irāna, raidot pret Izraēlu lidrobotu vilni. Atbilde bija Izraēlas aviācijas uzlidojumi aizsardzības infrastruktūras objektiem Irānā. Tādējādi pirmo reizi kopš aprīļa Irāna un Izraēla apmainījās savstarpējiem triecieniem. Pirmdien pēcpusdienā, pēc Donalda Trampa paustās nepatikas par notiekošo, pretinieki aktīvu apšaudīšanos pārtrauca, taču vakar Izraēlas aviācija jau atkal bombardēja „Hezbollah” objektus Libānā – šoreiz Tīras pilsētā, no kurienes bēga tūkstošiem iedzīvotāju. Visbeidzot vakar savstarpējiem triecieniem apmainījās Irāna un Savienoto Valstu spēki Persijas līča rajonā. Viss sākās ar to, ka Irānas lidrobots virs līča notrieca amerikāņu helikopteru; apkalpe tika sekmīgi izglābta. Atbildot uz to notika Savienoto Valstu gaisa spēku uzlidojums pretgaisa aizsardzības iekārtām, savukārt Irāna raidīja lidrobotus pret amerikāņu bāzēm Kuveitā un Bahreinā. Pēc visa notikušā nākas šaubīties, vai no aprīlī panāktās ugunspārtraukšanas kaut kas vairs ir palicis pāri, taču Donalda Trampa optimismu drīza miera sakarā tas, vismaz šķietami, nespēj mazināt. Armēnijas vēlēšanu ģeopolitiskās likmes Svētdien, 7. jūnijā, notikušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas pamatoti tika uzlūkotas kā šīs Aizkaukāza valsts ģeopolitiskās izšķiršanās moments. Apstākļu spiesta, Armēnija līdz nesenam laikam paļāvās uz Krieviju kā savu galveno stratēģisko partneri, taču rūgti vīlās, kad Maskava neko nopietnu nepasāka, lai novērstu Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē. Tā nu Erevānai nācās norīt krupi un slēgt vienošanos ar spēcīgāko kaimiņvalsti, kur starpnieka lomā iejutās nevis Kremļa saimnieks Putins, bet gan ASV prezidents Donalds Tramps. Daudziem Armēnijā tā joprojām ir sāpīga un nepieņemama piekāpšanās, un varēja lēst, ka premjerministram Nikolam Pašinjanam nebūs viegli aizlāpīt šo plaisu savā reputācijā. Tomēr viņa izvēle – ciešāku saišu būvēšana ar Eiropas Savienību, distancējoties no līdzšinējā sabiedrotā Krievijas – izrādījās pareiza. Vēlēšanās Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskais līgums” ieguva gandrīz pusi vēlētāju balsu un līdz ar to – parlamenta vairākumu. Kremlis, protams, darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu. Pagājušā gada beigās tika nodibināta partija „Stiprā Armēnija”, kuru vada miljardieris Samvels Karapetjans – Gruzijas oligarha Bidzinas Ivanišvili līdzinieks, kurš arī savu bagātību sarūpējis pamatā Krievijā. Partijas kampaņa tēloja premjeru Pašinjanu kā nodevēju, kurš vainojams pie Arcahas zaudēšanas un tagad velk savu dzimteni uz pagrimušajiem Rietumiem, prom no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. „Stiprajai Armēnijai” ir ciešas saiknes ar tām Armēņu Apustuliskās baznīcas aprindām, kuras pēdējā laikā aktīvi iesaistījušās politiskajos procesos opozīcijas pusē. Karapetjana sekotāji uztur vēstījumu, ka vienīgā Armēnijas cerība ir draudzība ar Krieviju, savukārt Pašinjana piedāvātā eiropeiskā orientācija draudot ar pakļaušanu Turcijai. Šādi motīvi, protams, rod dramatisku atbalsi armēņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Ar līdzīgu vēstījumu startēja vēl viens opozīcijas bloks „Armēnijas alianse” un tās līderis Roberts Kočarjans. Krievija pamatīgi ieguldījās, lai panāktu Pašinjana sakāvi. Dezinformācijas kampaņa, kuru īstenoja gan apmaksāti mediji, gan botu tīkli, tiek raksturota kā otrs jaudīgākais Kremļa īstenotais vēlēšanu ietekmēšanas mēģinājums, atpaliekot tikai no pagājušā gada Moldovas parlamenta vēlēšanām. Vēl viens paņēmiens bija Krievijā dzīvojošo Armēnijas pilsoņu nogādāšana dzimtenē, lai viņi nobalsotu par promaskaviskajiem spēkiem. Kā redzams, pūles izrādījušās teju veltas. „Stiprā Armēnija” ieguva apmēram 23,5 procentus, „Armēnijas alianse” – nepilnus desmit procentus balsu. Tiesa, „Pilsoniskajam līgumam” pietrūkst mandātu konstitucionālajam vairākumam, un tas var apgrūtināt galīgo izlīgumu ar Azerbaidžānu. Armēnijas konstitūcijas preambulā ir atsauces uz pagājušajā gadsimtā tapušiem tiesiskiem aktiem, kuros piesauktas pretenzijas uz šo reģionu, un Azerbaidžāna pieprasa šo fragmentu izslēgšanu no pamatlikuma. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Aizvadītajās brīvdienās 22. reizi notika Eirovīzijas Jauno mūziķu konkurss. Tas gan nav saistīts ar popmūziku, šajā gadījumā stāsts ir par konkursu, kuru iedibināja 1982. gadā. Pirmo konkursu aizvadīja Lielbritānijā, Mančesterā. Konkursā, kuru rīko Eiropas Raidorganizāciju apvienība EBU), piedalās jaunie klasiskās mūzikas pārstāvji vecumā no 12 līdz 21 gadam. Ieguvumi: dalībnieki iegūst starptautisku atpazīstamību un iespēju uzstāties nozīmīgos koncertos un festivālos, veidojot pirmos soļus profesionālajā karjerā. Šoreiz konkurss norisinājās Erevānā, Armēnijā, tajā piedalījās 11 valstu pārstāvji un Latvija konkursā atgriezās pēc 24 gadu pārraukuma. Šogad Latviju pārstāvēja 20 gadus vecā sitaminstrumentāliste Sonja Misiņa, kura instrumenta spēli apgūst Ventspils mūzikas vidusskolā. Sonja ierindojās “Eirovīzijas jauno mūziķu” konkursa 2. vietā. Ierasktos uzklausām Armēnijas Nacionālā filharmoniskā orķestra diriģentu Eduardu Topčjanu, kā arī žūrijas pārstāvi – čellistu Nareku Ahnazarjanu.   -- 6. jūnijā Erevānā noskaidrots šī gada starptautiskā konkursa "Eirovīzijas jaunie mūziķi" uzvarētājs – akordeonists Mihals Stohels no Polijas, savukārt otro vietu ieguva Latvijas pārstāve Sonja Misiņa, bet trešajā vietā ierindojās Armēnijas flautiste Elena Virapjana. Jau nākamgad konkurss norisināsies Liepājā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā.

Seksuālā vardarbībā pret pacientēm apsūdzētajam imunologam Ņikiforenko – 13 gadi cietumā. Eiropas Komisija mudina Latviju un arī pārējās Baltijas valstis aktīvāk strādāt pie dzelzceļa līnijas „RailBaltica” īstenošanas. Dienu pēc spēcīgajiem Krievijas uzbrukumiem Ukrainai iepriekš nepieteiktā vizītē Kijivā ieradies NATO ģenerālsekretārs Marks Rute. Ministru prezidents darbā ar pašvaldībām izvirza trīs prioritātes: sakārtot finanšu izlīdzināšanas modeli, atbalstīt Latvijas austrumu pierobežu un mazināt birokrātisko slogu. Nevalstiskās organizācijas bez bažām varēs turpināt ziedot Ukrainai bruņojumu.

Svētdienas, 31. maija, raidījumā #defacto: Līdz ar krītošiem droniem Latviju sasniedz jauns Krievijas dezinformācijas vilnis. “Rail Baltica” dzelzceļa projektā naudas trūkums mijas ar jau saņemtu miljonu atdošanu Eiropas fondiem.

Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite. Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Pagājušā nedēļā Okupācijas muzejā notika diskusija par kaislībām, kas virmoja trimdas paaudžu starpā 70. gados. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieskicējam, kādi bija tie karstie temati agrāk, bet kādi jutīgie jautājumi ir šodienas diasporas dažādu paaudžu vidū. Raidījumā diskutē Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēde Valda Selga Liepiņa, žurnālists un publicists Juris Kaža, Ginta Ose, kura jau 20 gadu dzīvo Milvokos, Amerikas Savienotajās Valstīs, ir turienes latviešu luterāņu baznīcas valdē, darbojas arī biedrībā "Eņģeļa sirds", kas organizē ziedojumu vākšanu Amerikas latviešu vidū, lai atbalstītu talantīgus bērnus Latvijā, un Amerikas Latviešu apvienības informācijas nozares vadītāja un Oregonas latviešu biedrības priekšsēdētāja Ieva Dekstere. -- 20. maijā Latvijas Okupācijas muzejā notika diskusiju “Vai kultūras sakari bija svarīgi – vai bīstami? Skats no trimdas jauniešu viedokļa”. 1970. gados jauniešu vēlme saprast Latviju bieži kļuva par konflikta avotu trimdas sabiedrībā. Daļa jauniešu pameta trimdas sabiedrību, vecākā un jaunā paaudze bieži nesarunājās, bija skarbas vārdu apmaiņas. Daļu sabiedrības apmeloja. Vecākā paaudze baidījās, ka kontakti ar Latviju varētu nozīmēt okupācijas pieņemšanu, savukārt jaunākā paaudze meklēja veidus, kā veidot saikni ar Latviju. Tas bija politiski un emocionāli pretrunīgs jautājums trimdā, jo skāra gan okupācijas neatzīšanu, gan attiecības ar Latvijā palikušajiem cilvēkiem. Diskusijā plašāk pievērsās nevis par kultūras sakariem kā oficiālai PSRS/ LPSR politikai, bet gan tam, kādas bija to sekas trimdas sabiedrībā. Padomju vara šos sakarus izmantoja arī kā ietekmes instrumentu. Tā gribēja parādīt, ka Latvijā viss ir “normāli”, ka okupācijas nav, ka latvieši ārzemēs var mierīgi sadarboties ar Padomju Latviju. Tādēļ kultūra reizēm kļuva par politikas lauku. Sakari kļuva par “indi” trimdas sabiedrībā.

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. "Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece. "Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece. Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle.  Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim.  Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta. Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos. 

Luga “Indrāni”, kas sarakstīta pirms vairāk nekā 120 gadiem, tapusi Jaunā Rīgas teātra interpretācijā. Rūdolfs Blaumanis lugas “Indrāni” sākumā raksta: “Darbība notiek mūsdienās”. Iestudējuma veidotāji apliecina, ka “Indrāni” būs par Latviju šodien. Kultūras rondo iztaujājam režisoru Gerdu Lapošku un scenogrāfi Moniku Korpu. Latviešu literatūras klasiķa un drāmas meistara Rūdolfa Blaumaņa darbi turpina nodarbināt režisoru prātus un trāpīt aktieru un skatītāju emocijās. Šosezon uz Latvijas teātru skatuvēm Blaumani atkal iestudē daudz, un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma viņš atgriezies arī Jaunajā Rīgas teātrī, kur Blaumaņa “Indrānus” ar Lielās zāles vērienu iestudējis Gerds Lapoška radošā kopdarbā ar scenogrāfi Moniku Korpu. Par izvēli iestudēt "Indrānus" Gerds Lapoška saka, ka visiem atbild, ka nevar iztēloties neko citu, ko tagad būtu varējis iestudēt. "Tas ir tik precīzi šobrīd un sāpīgi, un skaisti. Šis Blaumaņa teksts, kas uzrakstīts pirms 122 gadiem, šodien skan ļoti skaļi un spēcīgi," vērtē Gerds Lapoška. Monika Korpa neslēpj, ka bijusi pārsteigta, kad Gerds Lapoška uzrunājis viņu sadarbībai iestudēt Blaumaņa "Indrānus", jo šķitis, ka jaunajiem būtu jāstrādā ar savas paaudzes autoriem. "Tā kā tas ir mans pirmais Blaumanis, es nevarēju teikt nē. Mani daudz kas interesē arī kā scenogrāfei, kā risināt "Indrānos" iekodētās lietas," stāsta Monika Korpa. Ierakstā uzklausām arī Indrānu māti Baibu Broku un jauno Indrānu Tomu Harjo, kuriem Blaumanis nebūt nav ikdienas repertuārs. Liela nozīme šajā izrādē ir arī fotogrāfijām, kā arī grupas “Alejas” dziesmām ar Kirila Ēča dzeju. “Alejām” tas ir pirmais tik liela mēroga teātra darbs, tāpat kā izrādes režisoram Gerdam Lapoškam. "Alejas" režisors izvēlējies, jo mūziķi ir viņa draugi, ar kuriem kopā veidojuši arī pirmo izrādi.  "Viņi ir talantīgi mākslinieki un manas paaudzes balss. Tas "Indrānos" un šim iestudējumam ir svarīgi," atzīst Gerds Lapoška. "Viņi ir jaunā paaudze, kas ienāk. Es ceru, ka pēc daudziem gadiem, kad kaut kur ieskanēsies "Alejas", es teikšu - tā ir mana jaunība."  

Kāpēc svarīgi aktualizēt jautājumu par vizuālo teātri? Par formu un veidu, kā skatītājs un teorētiķi uztver vizuālo teātri, Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci un teātra kritiķi Kitiju Balcari. No 22. līdz 24. maijam pirmo reizi Latvijā norisināsies Baltijas Vizuālā teātra skate (BVTS), kas apvienos pēdējo gadu labākās vizuālā teātra izrādes Baltijā. Tas ir reģiona lielākais vizuālā teātra notikums un lieliska iespēja ne vien profesionāļiem veidot jaunus kontaktus un parādīt sevi starptautiskai auditorijai, bet arī skatītājiem – iepazīt, cik daudzveidīga var būt teātra valoda, kurā galvenā loma ir nevis tekstam, bet vizuālajai skatuves darbībai un asociatīvai domāšanai. Skate piedāvās rūpīgi veidotu inovatīvu un starpdisciplināru izrāžu izlasi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Šogad pirmo reizi programmā būs iekļauta arī pirmsfestivāla diena, kurā tiks prezentēta īpaša vizuālā teātra izrāžu izlase no Somijas. Skate piedāvās iestudējumus gan pašiem mazākajiem, gan pieaugušajiem, aicinot visu paaudžu skatītājus piedzīvot Baltijas labākās vizuālā teātra izrādes. Festivālā piedalās: Kauņas Valsts Leļļu teātris, Klaipēdas Leļļu teātris un Viļņas Leļļu teātris “Lelė” – pārstāvot Lietuvu; igauņi iepazīstinās ar VAT teātra un Igaunijas Jaunatnes teātra izrādēm un Somiju pārstāvēs “Babygonia” radošā komanda, Tehdas teātra un Grus Grus teātra kopprojekts. Latviju pārstāvēs Latvijas Leļļu teātris, Liepājas Leļļu teātris un KVADRIFRONS. Skates izrādes notiks trīs dažādās norises vietās – Latvijas Leļļu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un Rīgas cirkā.

Izkāpt no ēnas un uzkāpt uz skatuves, kuras auditorija pārsniedz 200 miljonus cilvēku. Mūziķe Atvara, kura šogad Latviju pārstāvēja Eirovīzijas dziesmu konkursā, ar mūziku ir saistīta kopš bērnības, un, pateicoties mammai, mūzika viņas dzīvē palika.

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”.  Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”.  Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Mūsdienu sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājumi par cilvēka attiecībām ar dabu, citām sugām, tehnoloģijām un zināšanām. Šos jautājumus aktualizē ne tikai zinātnieki un politiķi, bet arī mākslinieki un filosofi, kas arvien biežāk meklē jaunas pieejas, kā runāt par laikmeta izaicinājumiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem šai tendencei ir kritikas minifestivāls “Dzīvotnes”, kura nesenā trešā norise veltīta pārdomām par zināšanu attīstību, cilvēka centrālās lomas pārvērtēšanu un posthumānisma ideju integrāciju laikmetīgajā mākslā. Par laikmeta idejām, kas izaicina mūsu priekšstatus un par cilvēka vietu pasaulē sarunājamies ar dramaturgu un kuratoru Evartu Melnalksni. Trešais kritikas minifestivāls “Dzīvotnes” skāra idejas par posthumānismu un ekodramaturģijas aktualitātēm. Kādas pretrunas ir starp Kanta cilvēkcentrisko skatījumu un mūsdienu centieniem izcelt arī citu sugu, upju un mežu tiesības? Kā māksla un filosofija mijiedarbojas, meklējot jaunus veidus, kā runāt par dabu, tehnoloģijām un zināšanām? Kāpēc zināšanas nav tikai racionālas un kā emocijas un sajūtas kļūst par vērtīgu izziņas veidu mākslā? Vai mākslai ir spēks mainīt sabiedrības attiecības ar dabu? Kā domāt par cilvēku kā vienu no daudzām sugām, un ko nozīmē “būt ūdens ķermenim”? Kopā ar Evartu Melnalksni meklējam atbildes, iedvesmu un jaunus jautājumus par laikmetīgās mākslas un filosofijas satikšanos. Evarts Melnalksnis par festivāla pirmsākumiem: Imanuels Kants, kuram 2024. gadā bija 300. jubileja, ir cieši saistīts ar Latviju - viņa brālis dzīvoja gan Jelgavā, gan Liepājā. Viņš pats apsvēra braukt strādāt uz Jelgavas Pētera akadēmiju, bet to tomēr neizdarīja un palika Kēnigsbergā, kur visu dzīvi nodzīvoja. Leģendārs ir stāsts par viņa precizitāti, ka pēc pastaigām varēja pulksteni uzstādīt. Bet viņam arī patika ballēties, un tika sarakstīti noteikumi, kā labi viesībās uzvesties vai kā sarunas veidot, to mēs arī iekļāvām festivāla struktūrā savulaik. Festivāla deja nāca no Igora Gubenko vēl daudzus gadus iepriekš. Viņš teica, ka tuvojas jubileja un vajadzētu veidot kantāti par Kantu. Sākumā domāju par mūzikas teātri un kantāšu ciklu, bet lēnām nokļuvu pie šāda formāta - kritikas minifestivāla, kuru veidoju kopā ar jauno filosofu žurnāla “Tvērums” veidotājiem Rūdi Bebrišu, Sofiju Kozlovu, Tomu Babincevu, otrs kurators ir Kristaps Opincāns. Mēs domājām par to, kādas Kanta idejas mums vēl arvien ir aktuālas, arī par mantojumu, ko 18. gadsimts ir atstājis, kā mēs uz to skatāmies šodien, jo ir ambivalence zināšanās, kas ir uzkrātas. Tieši tajā laikā veidojas veids, kā mēs domājam, veidojam zinātni, zināšanas - kā mēs tās uzkrājam, kā mēs tās pārbaudām, un uz tā bāzes mēs varam strādāt vairāk, ražot vairāk, būt ražīgāki un arī pakļaut dabu ar arvien labākiem tehniskiem palīgrīkiem. Un tur ir tā ambivalence, tās pretrunas. No vienas puses, zināšanas ir svarīgas, un mums ir svarīgi arī pārskatīt savas zināšanas. Tas arī ir tas, uz ko aicināja Kants un veica šo kopernisko apvērsumu, kur viņš visa centrā ieliek subjektu jeb to, kā mēs kā cilvēki skatāmies uz pasauli. Tas veido to, kāda pasaule mums ir. (..) Tas, kur mēs jau pagājušgad un šogad ejam posthumānisma idejās, ir tieši mūsdienu filosofiskie strāvojumi, pēdējie 20, 30 gadi. Tas jau ilgstošāk ir veidojies process - pārskatīt zināšanas un varbūt vairs nelikt cilvēku pasaules centrā kā tādu pavēlnieku un kroni, kuram pasaule ir pakļauta, kur ar šiem zināšanu rīkiem to pasauli iekarot un sev pakļaut, izmantojot visus resursus. Cilvēks ir viena no daudzām citām sugām. Te mēs esam pie vienas no posthumānisma pamatidejām, ka hiearhijā neesam augstāki, un arī citām sugām ir tiesības dzīvot. Mums jādomā par to labbūtību nevis tāpēc, ka tas ir svarīgi un izdevīgi cilvēkam, bet tā ir tā skatījuma maiņa - tas ir vienkārši nepieciešams viņiem. 

Eiropas Savienības līderi Kiprā notikušajā neformālajā samitā vienojušies, ka pirmās Ukrainas pievienošanās sarunas varētu sākties tuvākajās nedēļās un mēnešos. Atceras pirms 40 gadiem notikušo Čornobiļas atomelektrostacijas avāriju un piemin šīs traģēdijas upurus. Latgalē ir īstenots šī gada vērienīgākais investīciju projekts. 100 miljoni eiro ieguldīti “Latvijas finiera” meitasuzņēmumā “Verems” Rēzeknes novadā. Iepazīstina ar kampaņu sabiedrības izglītošanai par pareizu rīcību pēc ceļu satiksmes negadījumiem. Tūristiem no Eiropas nesenās ziņas par dronu incidentiem un kara apdraudējumu Baltijas valstīs nav tik izšķirošas, izvēloties Latviju par tūrisma galamērķi. FIBA ļauj sacensībās atgriezties agresorvalstu U-21 3x3 basketbolistiem.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs. Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā. Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā. Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks, Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību. Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem. Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons. Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos. Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem. Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām. Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs. Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs. Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes. 1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas. Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons. Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka. Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē. Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos. Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru. 1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju. Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis. Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru. Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē. Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas". Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ. Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā. Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni. Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai. Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē. 2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika. Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi. Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību. Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā. To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā. Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem. Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas. Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2] Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji. Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem. Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai. Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes? [1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums. [2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

Tas, kas mums, dzīvojot Latvijā, šķiet tik pašsaprotams, iebraucējam vai pašam latvietim pēc ilgākas prombūtnes var atklāties pavisam citās krāsās. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar vieglu pašironijas devu bruņojušies ielūkosimies savās latviskajās dīvainībās, kas pamanāmas tikai no atstatuma. Uz šo sarunu mūs pamudināja nesen notikušais stāvizrāžu stāstu vakars, ko rīkoja biedrība "Ar pasaules pieredzi Latvijā", ar smaidu atklājot, ar ko saskaras cilvēki, pārceļoties no ārzemēm uz Latviju vai arī atgriežoties dzimtenē pēc ilgākas prombūtnes. Dažādi humora vai paradoksu pilni notikumi, stāsti par neveiklām situācijām, kultūršoku vai negaidītiem pārsteigumiem, nokļūstot Latvijā, par to runājam raidījumā.  Sarunājas Anna Lūse, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" vadītāja, Marta Vilka ir pa dienu ķīmiķe, vakaros - komiķe, brīvajā - laikā tūriste. Eiss Supriatna ir no Indonēzijas, studē Latvijas Universitātē, Latvijā dzīvo jau pusotru gadu, patstāvīgi mācās latviešu valodu, viņam patīk karaoke, Laura Reinika dziesmas un Latvijā dzied tikai latviski. Dainis Rijkuris ir sociālo mediju kontu @knowyourlatvians jeb "Pazīsti savus latviešus" veidotājs um Dace Micāne-Zālīte, repatriante, dzejniece, režisore, nu jāteic, arī komēdijseriāla "Sirdsmīļā Monika" viena no režisorēm.

Vēlēšanu gadā Latviju pāršalc jauns skandāls, kas kādā mērā ir saistīts ar elektronisko balsošanas sistēmu. Proti, aizdomās par krāpšanos IT sistēmu iepirkumā aizturēti pāris desmiti cilvēku un ir arī apcietinātie. Eiropas Prokuratūra savā paziņojumā ir norādījusi par potenciāliem riskiem valsts drošībai, jo tie var ietekmēt vēlēšanas. Tas šīs nedēļas skaļākais notikums, bet ne mazāk svarīgi, kas notiek energoresursu, tajā skaitā degvielas tirgū un ko šajā sakarā plāno valdība. Miera nav arī valdībā, Zaļo un zemnieku savienība nav apmierināta, kā aizsardzības ministrs reaģējis uz ASV prezidenta aicinājumu Eiropai iesaistīties Irānas jautājuma risināšanā. Bet valdība turas, arī „Progresīvo” pārstāvētā satiksmes ministra demisijas pieprasījums tika noraidīts. Tāds īss pārskrējiens nedēļas aktualitātēm, par kurām runājam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Unoversitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškevica, "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonevičs un portāla "DELFI" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Karadarbības Tuvajos Austrumos dēļ valdība šobrīd neplāno “vērt vaļā” budžetu izdevumu pārskatīšanai. Mārupes novada dome un Pašvaldību savienība aicina mazināt birokrātiju zemes privatizācijas jomā. Pēc vairāku nedēļu pārtraukuma sarunās par miera noregulējumu Ukrainā rīt izziņota jauna Ukrainas un ASV pārstāvju tikšanās. Toruņā sākas pasaules čempionāts vieglatlētikā telpās, Latviju pārstāvēs tikai Rūta Kate Lasmane.

Vēlēšanu gadā Latviju pāršalc jauns skandāls, kas kādā mērā ir saistīts ar elektronisko balsošanas sistēmu. Proti, aizdomās par krāpšanos IT sistēmu iepirkumā aizturēti pāris desmiti cilvēku un ir arī apcietinātie. Eiropas Prokuratūra savā paziņojumā ir norādījusi par potenciāliem riskiem valsts drošībai, jo tie var ietekmēt vēlēšanas. Tas šīs nedēļas skaļākais notikums, bet ne mazāk svarīgi, kas notiek energoresursu, tajā skaitā degvielas tirgū un ko šajā sakarā plāno valdība. Miera nav arī valdībā, Zaļo un zemnieku savienība nav apmierināta, kā aizsardzības ministrs reaģējis uz ASV prezidenta aicinājumu Eiropai iesaistīties Irānas jautājuma risināšanā. Bet valdība turas, arī „Progresīvo” pārstāvētā satiksmes ministra demisijas pieprasījums tika noraidīts. Tāds īss pārskrējiens nedēļas aktualitātēm, par kurām runājam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Unoversitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškevica, "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonevičs un portāla "DELFI" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele Droši vien ne visiem ir zināms fakts, ka skatuves mākslinieka, dzejnieka un filozofa Raimonda Dankana vārds ir saistīts ar Latviju. Raimonds Dankans (1874–1966) bija slavenās amerikāņu dejotājas Izidoras Dankanes brālis. Četras Dankanu ģimenes atvases viena pati audzināja viņu māte Mērija Izidora Greja. Senās Grieķijas apjūsmošana bija radusies Dankanu ģimenes mākslinieciskajās aktivitātēs. Kad ģimene pārcēlās uz Eiropu, bērni Izidora un Raimonds neskaitāmas stundas pavadīja muzejos, jūsmojot par tur skatāmajiem mākslas darbiem un artefaktiem. Raimonda Dankana lielā aizraušanās ar antīkās Grieķijas kultūru un vēlme atdzīvināt senās kultūras garu radīja savdabīgu dzīves filozofiju un radošās idejas, kuras viņš realizēja Parīzē dibinātajā akadēmijā. Dankana akadēmijas interešu lokā bija teātris, mūzika, deja, vizuālā māksla, literatūra, filozofija, bet domubiedru ikdienas dzīvē iezīmējās vēlme atgriezties pie dabiskuma un dabas ritmiem. Akadēmijas dzīves stilu raksturoja plašs praktisko darbu spektrs: viņi paši auda vilnas un zīda audumus, šuva apģērbus, darināja apavus, apgleznoja zīda šalles, izdeva žurnālu un iespieda grāmatas.   Raimonda Dankana personības harisma un lielā pārliecība noturēja līdzās domubiedru grupu daudzu gadu garumā, viņu vidū bija arī latviete Aija Bertrāne-Dankane (Aia Bertrand-Duncan, 1891–1978), īstajā vārdā Meta Ivanova. Viņa bija viena no pirmajām latvietēm, kas sekoja plastiskās dejas vilinājumam, 1911. gadā meitene iestājās Raimonda Dankana akadēmijā. Meta Ivanova ar zelta medaļu bija beigusi Maldoņa ģimnāziju Rīgā (1909) un uzreiz pēc skolas beigšanas devās uz Krieviju, lai iestātos Sanktpēterburgas konservatorijā, bet studijas nesniedza vēlamo, tāpēc pēc neilga laika viņa kopā ar savām skolas biedrenēm Elzu Stērsti un Mildu Grīnmani nolēma doties uz Parīzi. Meta Ivanova uz īsu brīdi kļuva par Sorbonnas universitātes mākslas vēstures nodaļas studenti, bet savu īsto aicinājumu atrada Dankana akadēmijā. Jau pēc gada viņa sāka piedalīties Raimonda Dankana iestudētajās izrādēs un uzstāties ar solodeju programmām. Pirmais solo dejas priekšnesums tika demonstrēts 1912. gadā, kurlmēmajiem skatītājiem interpretējot latviešu tautas dziesmas "Saulīt tecēj' tecēdama" motīvu. Parīzē Meta Ivanova nomainīja savu vārdu un pēc laulībām ar francūzi Bertrānu – arī uzvārdu, bet Raimonds Dankans saviem audzēkņiem pievienoja ģimenes uzvārdu Dankans, tāpēc arī presē ir sastopams Aijas Bertrānes-Dankanes vārds. 1924. un 1927. gadā notika Raimonda Dankana teātra trupas viesizrādes Rīgā, kurās piedalījās arī Aija Bertrāne. Nacionālajā teātrī tika izrādītas traģēdijas "Edips" un "Orfejs", tās bija akadēmijas vadītāja radītas sengrieķu lugu adaptācijas ar viņa paša sacerētiem tekstiem. Teātra kritiķis Roberts Kroders secinājis, ka Rīgas publika pret slaveno viesi bijusi atturīga, pat skeptiska, bet viņam esot arī daži sajūsmināti piekritēji Rīgā. Tajā pašā gadā (1924), kad notika Raimonda Dankana akadēmijas pirmās viesizrādes Rīgā, Parīzē bija skatāms Aijas Bertrānes solo deju koncerts. Koncerts iesākās ar priekšnesumu "Afrodītes piedzimšana", kas esot izdevies sevišķi skaisti. Daudzi deju tēli bijuši antīko mītu rosināti, bet tiem līdzās aizkustinoši izdejota latviešu šūpļa dziesmas "Aijā, žūžū, lāča bērni" horeogrāfiska versija. Aija Bertrāne savā daiļradē un dejas izpratnē bija tuva Izidoras Dankanes dejas stilam un mākslinieciskajiem principiem, kas sakrita ar viņas brāļa sludinātajiem estētiskajiem uzskatiem. Dankana akadēmijas nams pie Sēnas vienmēr ir bijis viesmīlīgi atvērts latviešiem, kas devās uz Parīzi mākslu vai zinātņu studijās, 20. gadsimta 20. un 30. gados tur notika latviešu kultūrai veltīti pasākumi – koncerti, lekcijas, priekšlasījumi, kuros piedalījās gan franču, gan latviešu inteliģences pārstāvji, arī vēlākos gados, kamēr vien Dankana akadēmijā saimniekoja Aija Bertrāne, tikmēr saikne ar latviešu diasporu nepārtrūka. Aija Bertrāne palika uzticīga Raimonda Dankana domubiedre, līdzstrādniece un dzīves biedre līdz pat viņa mūža beigām, un arī savas dzīves nogalē turpināja kopīgi uzsāktos darbus un aktivitātes Dankanu ģimenes piemiņas saglabāšanā. Viņa centās nezaudēt saikni ar Latviju, viesojās Latvijā, sarakstījās ar latviešu inteliģences pārstāvjiem, iztulkoja franču valodā Edvarda Virzas "Straumēnus". Savai meitai Aija deva latvisku vārdu – Līgo. Līgo Dankane (1917–2015) dzīvoja Ņujorkā un vadīja mākslas galeriju.

Bībeles tulkojums latviešu valodā, pirmās skolas zemnieku bērniem, vairāki jaunvārdi un lērums citu panākumu, kurus var piedēvēt vācu mācītāja Ernsta Glika veikumam. Pārsteidzošā kārtā viņam līdz šim nav veltītas monogrāfijas, rakstu krājumi un biogrāfiski apcerējumi. Taad klajā nākusi Andra Pešeļa grāmata "Ernsts Gliks un latviešu Bībele", veltīta pirmajam latviešu Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam. Kā Glika dzīves ceļš vijies caur Latviju; kā tapusi pirmā latviešu valodā izdotā Bībele un kādus Glika radītus vārdus vēl aizvien lietojam ikdienas latviešu valodā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar grāmatas autoru, mācītāju Andri Pešeli. Sazināmies ar Alūksnes pilsētas gidi un Ernsta Glika dzīvesstāsta pētnieci Ilonu Riekstiņu. Vācbaltieša Augusta Bīlenšteina devums latviešu folklorā Spilgta personība Latvijas vēsturē ir arī Augusts Bīlenšteins, kuru šogad atminamies 200. gadadienā. Par viņa devumu latviešu folklorā stāsta literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte. „Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo sapratni. Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni.” Pieminot šo vārdu autoru Augustu Bīlenštenu 200. gadadienā, Dobeles novada muzejā 4. martā notika  zinātniskā konference, kurā  dažādu jomu eksperti analizēja šī vācbaltu mācītāja, etnogrāfa, folkloras pētnieka, sabiedriskā darbinieka devumu latviešu kultūrā. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte ir pētījusi  Augusta Bīlenšteina devumu latviešu folklorā. Tātad  vācbaltietis,  dzimis Jelgavā, teju 40 gadus darba mūža pavadījis Dobelē, perfekti pārvaldījis latviešu valodu. Bērnībā viņa aukle ir bijusi latviete. Tagad tik varam spriest, cik tas ir bijis auklītes nopelns, cik paša neremdināmā interese par mūsu tautas vēsturisko un garīgo mantojumu. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) izveidojās pagājušā gadsimta  50. gados ar mērķi sekmēt latviešu tautas atbrīvošanu, Latvijas neatkarības atjaunošanu un kultūras saglabāšanu. Svinot organizācijas 70 gadus raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts pārrunājam PBLA nozīmi agrāk un transformāciju mūsdienās. Sarunājas PBLA priekšsēdis Pēteris Blumbergs, PBLA izpilddirektors Raits Eglīts, vēsturniece, LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētniece Kristīne Beķere un PBLA valdes loceklis, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā prezidents Frics Kristbergs.  1956. gada 25. februārī, apvienojot vairākas latviešu organizācijas dažādos kontinentos - Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centru, Latviešu apvienību Austrālijā un Amerikas latviešu apvienība - savu darbību uzsāka Pasaules brīvo latviešu apvienība. Kas šogad svin 70 gadu dzimšanas dienu. Šo apvienību veidoja ar domu apvienot latviešu trimdas organizācijas visā pasaulē. Savulaik tās mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, latviskās kultūras saglabāšana. Šodien, brīvas Latvijas laikā, apvienība nav samierinājusies ar paveikto un joprojām ir patiesi liels un nozīmīgs spēlētājs pasaulē, stāstot par Latviju un latviešiem, kā arī vienojot visus ārpus Latvijas dzīvojošos domās un darbos par latviskuma saglabāšanu, vienlaikus mudinot iesaistīties arī sociāli politiskās norisēs.  Sveicot PBLA dzimšanas dienā, Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica sacīja, ka organizācija ir dibināta trimdā ar mērķi iestāties par brīvu Latviju. Šodien tā ir spēcīga un vienojoša balss pasaules latviešiem. Par to, kā šo spēcīgo un vienojošo balsi pasaules latviešiem ir izdevies noturēt gana spēcīgu un skaļu 70 gadu laikā, mainoties apstākļiem un mainoties dažādiem notikumiem pasaulē, šoreiz saruna raidījumā.

Mūsu zemei ir nepieciešama dziedināšana un atmoda. Aicinam ikvienu kristieti, kura sirds deg par Latviju, tās cilvēkiem, par kristīgo draudžu patiesu tuvošanos Dievam - pulcēties uz grēknožēlas vakaru Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas pagrabstāvā sestdien, 7. martā plkst 17:00.

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā.  Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.  

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā.  Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.  

Vitamīns A redzei un ādai, vitamīns B matiem, nagiem un nerviem, vitamīns C sirds un asinsvadu veselībai, bet vitamīns D imūnsistēmas uzlabošanai. Tas ir tikai neliels saraksts, kāpēc mums ir nepieciešami šie organiskie savienojumi. Bet, vai tos jālieto īpaši? Varbūt pietiek ar pilnvērtīgu uzturu? Uzklausām speciālistus raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ortomolekulārās terapijas speciāliste Antra Briede, farmācijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas un farmakoterapijas katedras docētāja Anna Gavrilova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale. "Ja uzturs  ir sabalansēts, visiem nav nepieciešams lietot papildus vitamīnus," norāda Anna Gavrilova. "Ja skatāmies uz Latviju, ne vienu nepārsteigšu, ka mums ir ļoti izplatīts D vitamīna trūkums, to būtu jālieto." Antra Briede, atsaucoties uz apjomīgu pētījumu, norāda, ka teorētiski var ar uzturu uzņemt pietiekami daudz vitamīnu, prakse atšķiras. Pārsvarā tie ir B grupas vitamīni.   Zane Dzirkale bilst, ka arī it kā tik ikdienišķa lietā, kā vitamīnu lietošana, svarīga ir individualizēta pieeja. Daudz kas atkarīgs no katra cilvēka dzīves veida un izvēlēm ikdienā. Lai rūpīgi izvērtētu, kādi vitamīni organismā trūkst, nepietiek ar ikdienas analīzēm. Anna Gavrilova vērtē, ka uztura bagātinātāji būt jālieto, ja cilvēks meklē kādu risinājumu, kā var par sevi papildus parūpēties, ja vēlas. Runājot par lietderīgumu, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi to lietos. Jāņem vērā arī dažādas individuālās saslimšanas, lai saprastu, kā attiecīgā vitamīna deficītu novērstu.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Rit priekšpēdējā Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu dienā. Daudzos sporta veidos izšķirošās cīņas jau beigušās, bet dažos tās vēl priekšā. Arī mūsu bobslejistiem, distanču slēpotājiem un biatlonistēm. Būs ļoti aizraujošas sacensības – tā pirms šodienas bobsleja četrinieku pirmajiem diviem braucieniem saka Latvijas komandas treneris Emīls Cipulis. Starts šīm sacīkstēm jau 11 no rīta. Trasē dosies Jēkaba Kalendas pilotētas kamanas ar Latvijas vārdu. Šodien distanču slēpošanā karaliskajā 50 kilometru slēpojumā dosies arī divi mūsu cīnītāji – Raimo Vīgants un Niks Saulītis. Sākums sacensībām - tieši plkst. 12. Bet drīz pēc maratonistu finiša Latvijas līdzjutēji varēs pievērsties šīs dienas saldajam ēdienam olimpiskajās spēlēs. Ja vēsturnieki neko nav sajaukuši – pirmo reizi Latvijas sieviešu biatlona vēsturē šodien masu startā slēpos un šaus divas mūsu biatonistes. Masu startā iekļūst tikai pašas labākās. Latviju pārstāvēs olimpisko spēļu debitante, Eiropas junioru čempione Estere Volfa un pieredzējusī Baiba Bendika. To, ka ikviena no viņām var cīnīties par augstu vietu, abas jau šajās spēlēs ir pierādījušas. Biatlonistēm starts plkst. 15.15. Gaidot šo startu, saruna ar Lillehammeres un Nagano olimpisko spēļu dalībnieci Ievu Cederštrēmu-Volfu – Esteres Volfas mammu.

Guntars Godiņš sastādījis un atdzejojis igauņu mūsdienu dzejas antoloģiju "Man pietiks ar Latviju" un palicis uzticīgs arī igauņu dzejniekam Contram krājumā "Lecamaukla". Studijā viesojas Guntars Godiņš, Contra sarunai pievienojas attālināti. Sērijā "Orbītas bibliotēka" izdota igauņu mūsdienu dzejas antoloģija "Man pietiks ar Latviju", kurā iekļauti četrpadsmit dzejnieku darbi. Antoloģijā pārstāvēti dažādu paaudžu autori – no vidējās paaudzes līdz pašiem jaunākajiem –, lai atspoguļotu pēc iespējas pilnasinīgāku igauņu mūsdienu dzejas ainu. Antoloģijā iekļauti 14 dzejnieku darbi. Pārstāvētie autori: Trīna Soometsa (Triin Soomets), Jirgens Rooste (Jürgen Rooste), Krūsa Kalju (Kruusa Kalju), Marts Kangurs (Mart Kangur), Karolina Pihelgas (Carolina Pihelgas), Jiri Kolks (Jüri Kolk), Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva), Berita Kašana (Berit Kaschan), Tenis Vilu (Tõnis Vilu), Pireta Peldvere (Piret Põldver), Trīna Paja (Triin Paja), Reijo Rooss (Reijo Roos), Mārja Pertna (Maarja Pärtna), Riste Sofie Kēra (Riste Sofie Käär). Contras krājuma "Lecamaukla" atvēršanas svētki būs 20. martā Rīgas grāmatu svētkos, kur varēs sastapt gan Guntaru Godiņu, gan Contru. Krājumu izdevis apgāds "Pētergailis". Savukārt igauņu mūsdienu dzejas antoloģijas atvēršanas pasākums būs 29. aprīlī Igaunijas vēstniecībā Latvijā.

Milānas-Kortīnas 2026. gada ziemas olimpiskajās spēlēs svētdien, 15. februārī, Latvijas hokeja valstsvienība noslēdza grupu turnīru ar spēli pret Dānijas izlasi. Latvijas izlase piedzīvoja zaudējumu ar 2:4. Izskatījās, ka Dānijas hokejisti spēles sākumā pret Latviju vēl nebija aizmiguši pēc iepriekšējā vakara vēlās spēles pret ASV, bet mūsējos iepriekšējās dienas uzvara pār Vāciju varbūt bija mazliet iemidzinājusi. Jo vakar, izšķirošajā spēlē par to, ar ko kuram būs jāspēlē olimpiskajā turnīrā, dāņi jau pēc piecām spēlētām minūtēm bija vadībā. Pēc spēles izsakās Eduards Tralmaks, Kaspars Daugaviņš, un galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Latvija savā apakšgrupā pēdējā vietā, aiz dāņiem vāciešiem un amerikāņiem. Rīt, 17. februārī, pirmā izslēgšanas spēle un tā būs pret Zviedriju. Vakar arī norisinājās iedzīšanas brauciens biatlonā sievietēm, kurā Estere Volfa sasniedza Latvijas otro visu laiku labāko rezultātu olimpiskajā sieviešu biatlonā. Raidījumā iespaidos dalās Estere Volfa un tad arī Baiba Bendika un Sanita Buliņa. Vakar arī ar izcīnītu 13. vietu 15 komandu konkurencē pāru stafetē olimpiskās skeletona sacensības Kortīnas ledus trasē noslēdza Latvijas skeletonisti Marta Andžāne un Emīls Indriksons. Bet zelta medaļu izcīnīja Martins Dukurs kā Lielbritānijas komandas treneris. Šodien jau šajā trasē startēs bobslejisti. Vēl šodien iepriekš neplānotais starts šottrekistam Reinim Bērziņam 500 metros pēc tam, kad bronzas medaļnieks Roberts Krūzbergs pēc traumas atdeva šo vietu savam cīņu biedram. Bobslejs un šorttreks jau priekšpudienā.

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs veiksmīgi startējuši šorttreka slidotāji. Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs kvalificējušies četurtdaļfinālam. Neveiksmīgāks starts kvalifikācijā distanču slēpotājiem – neviens no sešiem sportistiem sprintā nekvalificējās finālam. Latvijas šorttreka slidotāji Reinis Bērziņš un Roberts Krūzbergs startēja 1000 metru kvalifikācijas slidojumā. Abiem latviešiem izdevās pārvarēt kvalifikāciju, iekļūstot sacensību ceturtdaļfinālā, kas norisināsies ceturtdien, 12. februārī. Reinis Bērziņš savā skrējienā meistarīgi nogaidīja brīdi, kad notika divu pretinieku sadursme un izmantoja to, lai stabili izrautos otrajā vietā un stabili arī tajā palika līdz pat finišam. Reinis Bērziņš turpinās cīņu arī ceturtdaļfinālā.  Roberts Krūzbergs noslēdzošajā priekšskrējienā jau sākumā uzņēmās iniciatīvu, bet izvērtās nopietna cīņa, vienubrīd Roberts pat nobalansēja tikai uz vienas slidas, bija neliela saķeršanās ar amerikāņu sportistu, bet noslēgumā tikai ar fotofiniša palīdzību Krūzbergs piekāpās ķīnietim Loņam Sunam un palika trešais. Tiesneši ļoti ilgi skatījās atkārtojumu, lai izvērtētu šo cīņu ar ķīniešu un amerikāņu konkurentiem, un šī intriga atrisinājās Latvijai labvēlīgi. Tiesneši lēma diskvalificēt amerikāni Brendonu Kimu un iecelt ceturtdaļfinālā arī Krūzbergu. Par cīņu un par skrējiena laikā diemžēl savainoto potīti stāsta Roberts Krūzbergs. Īsi pirms raidījuma sākuma Anterselvā noslēdzās biatlona sacensības 20 kilometru individuālajā distancē vīriem. Latviju pārstāvēja Andrejs Rastorgujevs, kā arī debitanti Renārs Birkentāls, Edgars Mise un Rihards Lozbers. Labāko rezultātu sasniedza Renārs Birkentāls, viņš izcīnīja 31. vietu. Andrejs Rastorgujevs palika 41. vietā, Edgars Mise - 83. vietā un Rihards Lozbers - 88. vietā. Distanču slēpotāji šodien mēģināja kvalificēties sprinta finālam, tomēr ne dāmu, ne kungu konkurencē latviešiem tas neizdevās. Latvijas hokeja izlasei pirmā spēle 12. februārī pret ASV. Bet vakar mūsu hokejisti aizvadīja treniņspēli pret Šveici. Lai arī tas bija no mediju acīm slēgts treniņš, zināms, ka latvieši iemeta vairāk, ar vārtu guvumiem divreiz izcēlās Oskars Batņa, bet vienus vārtus iemeta Zemgus Girgensons, kurš bija pirmajā uzbrucēju virknējumā kopā ar Eduardu Tralmaku un šosezon NHL debitējušo Sandi Vilmani. Tieši Vilmanis, kuram šī būs debija olimpiskajā spēlēs un vispār kādā no lielajiem turnīriem Latvijas izlasē, pēc šīs treniņspēles nedaudz pastāstīja par to. Bet gaidot kamaniņbraucēju Elīnas Ievas Botas un Kendijas Aparjodes startu, sarunājamies ar bijušo kamaniņu braucēju, tagad treneri Riku Kristenu Rozīti, kurš ir ceļā uz jauniešu sacensībām Oberhofā, Vācijā.

Latvijas sportisti aizvadījuši pirmās sacensības ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis olimpiskajās spēlēs debitē ar 32. vietu. Distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka skiatlona sacensībās finišē 23. pozīcijā.  Pirmais šajā olimpiskajās spēlēs Latvijas godu aizstāvēja slēpotājs Elvis Opmanis. 28 gadus vecajam sportistam šīs ir pirmās olimpiskās spēles, un pirmā no disciplīnām, kurā viņš startēja, bija nobrauciens vīriem. Opmanis startēja ar 34. numuru, un Bormio trasi, ko daudzi dēvē par sarežģītāko pasaulē, viņš veica pārliecinoši, bez lielām acīmredzamām kļūdām. Finišu viņš sasniedza 7,63 sekundes pēc uzvarētāja. Opmanis arī apsteidza četrus citu valstu sportistus un divi no tiem piedzīvoja kritienus.  Par čempionu kalnu slēpošanas nobraucienā vīriešiem tika kronēts šveicietis Franjo fon Almens Opmanim priekšā ir vēl divas kalnu slēpošanas disciplīnas – viņš piedalīsies sacensībās supergigantā un arī milzu slalomā. Ja ne karsta, tad noteikti vēl silta ziņa ir mūsu distanču slēpotājas Patrīcijas Eidukas rezultāts 10+10 kilometru skiatlona sacensībās. 70 sportistu konkurencē viņa izcīnīja 23. vietu. Viņa lieliski uzņēma ātrumu tieši noslēdzošajos kilometros un pašā izskaņā spraigā fotofinišā apsteidza amerikānieti Džūliju Kernu. Sportiste pati pēc finiša nebija sajūsmā par rezultātu, un tas parāda, ka viņa ir maksimāliste. Eidukai nākamais starts paredzēts 12. februārī, kad plkst. 14.00 pēc Latvijas laika viņa piedalīsies 10km brīvajā stilā. Šovakar sacensības sāks arī kamaniņu braucēji, vīriem paredzēti pirmie divi no kopumā četriem startiem. Latvijas krāsas aizstāvēs gan Kristers Aparjods, gan Gints Bērziņš.  Rīt, 8. februārī, startēs biatlonisti Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Kā arī skiatlonā vīriem Latviju pārstāvēs Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis.

Par to, kas ir šīs nedēļas svarīgākie notikumu droši vien domas dalīsies. Daudziem noteikti tās ir olimpiskās spēles, kas sākas šodien, bet ko apēno agresorvalsts sportistu klātbūtne. Ir vēl daudzi gan starptautiski svarīgi, gan vietēja mēroga notikumi. Epstīna failu publicēšana izraisījusi skandālus daudzviet un ir dokumenti, kas attiecas arī uz Latviju un arī mūsu tiesībsargājošās iestādes pārbauda tur atklāto informāciju. Tikmēr vietējiem jaunumi saistās ar ar pilsētu mēriem – kāds kurš no amata aizgājis pats un kāds kurš gluži otrādi, negrasās atkāpties, lai gan tā nāktos. Runa par Ogri un Rēzekni. Aktualitātes apspriežam nedēļas notikumu apskatā Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Par to, kas ir šīs nedēļas svarīgākie notikumu droši vien domas dalīsies. Daudziem noteikti tās ir olimpiskās spēles, kas sākas šodien, bet ko apēno agresorvalsts sportistu klātbūtne. Ir vēl daudzi gan starptautiski svarīgi, gan vietēja mēroga notikumi. Epstīna failu publicēšana izraisījusi skandālus daudzviet un ir dokumenti, kas attiecas arī uz Latviju un arī mūsu tiesībsargājošās iestādes pārbauda tur atklāto informāciju. Tikmēr vietējiem jaunumi saistās ar ar pilsētu mēriem – kāds kurš no amata aizgājis pats un kāds kurš gluži otrādi, negrasās atkāpties, lai gan tā nāktos. Runa par Ogri un Rēzekni. Aktualitātes apspriežam nedēļas notikumu apskatā Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Latviju ir sasniedzis pamatīgs aukstums, tuvojoties pat -30 grādiem, tāpēc glābēji un mediķi aicina iedzīvotājus būt īpaši piesardzīgiem un parūpēties ne tikai par sevi, bet arī apkārtējiem. Toms Bricis: Šāds sals uznāk arvien retāk un tad, kad tas sasniedz agrāk ierastas ziemas spelgoni, mēs vairs tam neesam gatavi. Siltuma tarifi dažādās Latvijas vietās mēdz būtiski atšķirties – un cenu amplitūda dažreiz ir pat vairāki desmiti eiro. Kā veidojas izmaksas? Krievijas diktators Vladimirs Putins piekritis uz nedēļu pārtraukt uzbrukumus Ukrainas pilsētām – tā 29. janvārī paziņoja ASV prezidents Donalds Tramps.

Šajā epizodē viesos ir modes dizainere Natalija Jansone. Saruna ir par to, kā saglabāt dvēseli biznesā, kā noteikt cenu saviem sapņiem un kāpēc ceļš vienmēr ir svarīgāks par galamērķi.Natalija stāsta par laiku kā vienīgo īsto valūtu - kā saprast savu produktu vērtību biznesā; par izdegšanu un atdzimšanu – kā kovids un krīzes mirkļi veda atpakaļ pie būtiskā un mācīja vērtēt to, kas patiešām svarīgs, kā noteikt cenu – un kāpēc tas ir darbs ar sevi un iekšēju pārliecību, ka tavs laiks maksā, par starptautisku panākumu ceļu – no pirmā pasūtījuma Tokijā līdz veikaliem visā pasaulē, par bailēm kā attīstības vietu, kā mācīties uzticēties pirmajai domai, kas ir dvēseles balss.Šī saruna ir tiem, kas meklē atbildes uz jautājumiem par vērtību darbā un biznesā, par to, kā saglabāt autentiskumu un dvēseli savā darbā, un kā turpināt iet uz priekšu arī tad, kad šķiet, ka pasaule ap tevi mainās pārāk strauji.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 249. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Ievads05:45 – Dzimšana Sibīrijā un tēvs onkologs14:15 – Japāņu maģija17:30 – Par "sliktiem" cilvēkiem: kāpēc katrs sastaptais ir mācība20:00 – Pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā, sekojot mīlestībai23:10 – Mākslas vingrošana un ceļš uz modes dizainu30:50 – Trīs sapņi: diplomāte, psiholoģe vai māksliniece34:20 – Pirmā kolekcija "Cukurs" un ceļš uz Koreju38:00 – Japāna: kā 5 minūtes pirms slēgšanas mainīja visu48:15 – Mācības no amerikāņu aģenta: bikses ar gumiju un trīs klasiskās krāsas56:20 – Cenu noteikšana: audums + darbs un koeficients01:01:00 – "Jābūt pārliecībai, ka tavs laiks maksā" – filozofija par vērtību01:05:30 – Izdegšana pirms Covid: kad pasaule mainījās01:18:20 – Par prokrastināciju: dažreiz tā ir zīme, ka tev tas nav vajadzīgs01:22:00 – "Ejiet, kur ir bailes, tikai tur ir attīstība"01:25:15 – Veselība: stāvēšana uz naglām un četras minūtes līdz endorfīniem01:33:00 – Sapnis par vietu, kur cilvēki var būt ar sevi01:36:20 – apģērbu kolekcija un uzticēšanās pirmajai sajūtai

Gada noslēdzošajā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts uz sarunu aicinām diasporas vēstnieci Zandu Grauzi un latviešus no Amerikas, Austrālijas un Eiropas, lai atskatītos uz aizejošā gada aktuālākajiem notikumiem un akcentētu nozīmīgākos jaunajā, 2026. gadā. Ārlietu ministrija diasporas politikas ietvaros stiprina saikni ar aptuveni 400000 tautiešu visā pasaulē, veidojot visdažādākā veida sadarbības tīklus. Pavisam nesen, atskatoties uz aizvadīto gadu diasporā, ārlietu ministre Baiba Braže mudināja arī turpmāk saglabāt un kopt latviešu valodu un kultūru pasaulē, kas ir sevišķi svarīgi gan aktīvai pilsoniskajai saiknei ar Latviju, gan arī tad, kad izlemts atgriezties Latvijā. Par to, kāda ir šī sazobe starp latviešiem pasaulē un Latviju, politikas veidotājiem šeit; par to, kāds ir bijis aizvadītais gads diasporā un kādi ir aktuālākie un nozīmīgākie jautājumi un notikumi, kas mums visiem kopīgiem spēkiem veicami 2026. gadā?  Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka, gadiem mijoties, studijā aicinām diasporas vēstnieci un šoreiz arī diasporas organizāciju pārstāvjus. Zanda Grauze, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos, ir studijā. Sarunā piedalās arī Mārtiņš Andersons, Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis, Mārīte Kļaviņa, Frankfurtes Latviešu biedrības priekšsēde un Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēža vietniece, un Anita Andersone, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde.

Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts dubultportretā divi latvieši, kuru dzimtene ir Amerika, bet Latviju viņi sauc par Tēvzemi. Andra un Pauls Berkoldi, rakstniece un režisore, dziedātājs un diriģents, abi līdz šim bijuši ļoti aktīvi Dienvidkalifornijas latviešu biedrības dalībnieki, kā arī ir gruntīgi latvieši, dzīvojot Amerikā. Par sajūtu, ko nozīmē būt latvietim Amerikā, par latviešu kopienu Dienvidkalifornijā, arī par pārmaiņām pašu dzīve saruna ar Andru un Paulu viņu īsā ciemu reizē Latvijā.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Jau šonedēļ, 12. decembrī, sāksies labdarības maratons "Dod pieci!", bet arī kopumā Ziemassvētku laikā daudz vairāk uzmanības pievēršam labdarībai, palīdzībai citiem. Tuvojoties svētkiem, mēs ikviens gribam atvērt savu sirdi un palīdzēt tiem, kuriem dzīvē  klājas grūtāk. Dažādu labdarības projektu atbalstītāju vidū redzam arī diasporas organizācijas. Nule kā Londonas latviešu biedrība "Giving for Latvia" ir uzsākusi ziedojumu vākšanu, lai palīdzētu sarīkot jau sesto bērnu mentālās veselības nedēļu "Runā ar mani". Tā notiek Latvijā, bet pieejama latviešiem visā pasaulē. Šādi projekti, protams, ir daudz un dažādi. Neatsverams ir arī Amerikā dzīvojošo latviešu ieguldījums, visdažādākos projektus atbalstot, kas ir saistīti ar laba darīšana un ziedošanu, un par labdarību diasporā ar skatu, kas vērsts uz Latviju, šodien Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts lūkojam izzināt, kāda ir diasporas organizāciju motivācija vākt ziedojumus dažādu projektu atbalstam Latvijā? Un kas ir būtiskākās tēmas, ko latviešiem ir vēlme atbalstīt, dzīvojot ārpus Latvijas? Par labdarību, palīdzību un atbalstu sarunājas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, biedrības "Debesmanna" vadītāja Iveta Parravani un biedrības "Giving for Latvia" valdes locekle Aija Bruno, kuras ir no Lielbritānijas, kā arī Amerikas latviešu apvienības (ALA) Labdarība Latvijā nozares vadītāja Diāna Kārkliņš un Ņujorkas latviešu organizāciju padomes priekšsēdētāja Anita Batarags.

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Šogad aprit 100 gadi kopš tika dibināta Latvijas Sieviešu organizācijas padome, klajā nākusi arī grāmata, kurā pētīta padomes darbība un sievietes tajā. Kā Latvijas politisko, sociālo un kultūras dzīvi veidoja padomes darbība gadsimta sākumā un vai Latvijas politiskā vide beidzot ieguva arī "sievietes seju"? Stāsta vēsturnieces Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izdevis grāmatu “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”, ko sarakstījušas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces vēsturnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Grāmata iznākusi Latvijas Nacionālā arhīva izdotajā sērijā “Vēstures avoti” kā 14. sējums. Tā vēstī par sieviešu organizāciju savstarpēji saskaņotu iesaistīšanos valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē pēc pirmās Latvijas sieviešu konferences, kas notika 1925. gada 26.–27. septembrī Rīgā, līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Šogad šim nozīmīgajam pasākumam – pirmajai sieviešu konferencei – aprit 100 gadi. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss šī gada septembrī jauniem pētniekiem no Latvijas ļāvis gan prezentēt savus darbus bioloģijas, ķīmijas un inženierijas jomā, gan attīstīt citas prasmes - piemēram, laika un finanšu plānošanu, kā arī zinātnisku darbu rakstīšanu kopumā. Kādam tas noteicis arī studiju izvēli. Kādas pētniecības tēmas jaunie zinātnieki šogad konkursā piedāvāja? Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss ir prestižākā skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstāde Eiropā. Šī gada septembrī konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā, pulcējot vairāk nekā 130 jauno pētnieku no 37 valstīm, kuri starptautiskai žūrijai angļu valodā prezentēja savus inovatīvos projektus. Konkursa ideja ir tāda, ka darbam jābūt ar kādu praktisku nozīmi. Tā var būt kāda pētnieciska metode, jau gatavs produkts vai tā prototips. Tātad kaut kas attīstāms vai uzreiz pielietojams industrijā. Šogad Latviju konkursā pārstāvējusi Evita Mārtinsone no Siguldas Valsts ģimnāzijas, Rolands Eisāns no Daugavpils Valsts ģimnāzijas, un nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Francis Roops un Aleksis Veide. Jaunieši skaidro, ka atlases, lai tiktu uz šo konkursu, sākas jau skolā. Tie ir kā vairāki pakāpieni, no vienas zinātniski pētniecisko darbu kārtas nonākot līdz nākamajai.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.