Podcasts about latviju

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem.  Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem. Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jānis Dreļs ar sievu Melāniju (Melanie Rikeros) un jau piecus gadus par savām mājām sauc Rāznas ezera stāvkrastu. Jāņa vectēvs savulaik te uzcēla un iekārtoja viesu namu, nu te atpūtniekus un ezera baudītājus uzņem un arī dzīvo jaunā internacionālā ģimene. Melānija kopā ar Jāni uz dzīvi Latgales laukos Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pārcēlās no Dienvidamerikas, un nu saka – pēc dzīves daudzmiljonu pilsētā lauku brīvība ir viss, ko var vēlēties, audzinot trīsgadīgo dēlu Gabrielu. „Teikšu par sevi, šis ir pirmais gads kad es sāku justies, ka mēs esam tiešām esam adaptējušies gan emocionāli, gan praktiski dzīvei laukos, pieraduši jau un pilsēta jau sāk prasīties mazāk un mazāk,” saka Jānis Dreļs, viņam ir 35 un sevi viņš sauc par latgalieti. Viņu iepriekš varētu saukt par pasaules pilsoni - padzīvojis Vācijā, Dānijā, Singapūrā, bet pēdējos gadus - 12 miljonu apdzīvotajā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Tur Jānis iepazinās arī ar savu sievu Melāniju. No Dienvidamerikas uz Latviju abi pārcēlās uzreiz pēc Covid, kad pandēmijas dēļ lielpilsētas dzīvoklī nācās nosēdēt astoņus mēnešus. "Tas bija tas brīdis, kad es izdomāju, ka ja es tikšu atpakaļ uz Latviju, es vairs netaisos dzīvot lielā pilsētā. Zinot, ka mana ģimene, vectēvs, te dzīvo pie Rāznas ezera, tas bija mans mērķis būt te un dzīvot te un pamazām kaut kā integrēties atpakaļ." Arī Melānija savulaik sapņojusi par dzīvi laukos, tāpēc lēmums nebija grūts. „Mēs citreiz runājam par Latgali, ka mēs tur esam kaut kur prom no visas civilizācijas, bet tā jau nav. Ja mēs domājam par to, kas te ir, mēs dzīvojam te, bet 30 km attālumā mums ir viss – skola, ledusskale, veikals, slimnīca. Jebkurā lielā pilsētā, lai aizbrauktu līdz veikalam tev vajag stundu.” Latvijas pļavas nu bauda arī no Bogotas patversmes paņemtais suns Mooncake, kas jaunajam pārim atceļojis līdzi uz Latviju. Bet dzīvi laukos vēl vairāk Melānija sākusi novērtēt pēc dēla Gabriela piedzimšanas. Ar bērnu viņasprāt laukos ir drošāk. Grūtāk ir ziemā, kad jāsāk domāt par siltumu, bet tieši ziemā ir arī ļoti skaisti. „Te ir tāds miers un klusums, un viena no mīļākajām lietām es pamanīju ziemā ir, nezinu vai esat dzirdējuši kā ledus lūzt. Un tev liekas, ka tu esi un tu neesi uz šīs planētas.”  

Visapkārt "Staro Rīga". Latvija gatavojas 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, un gadiem ilgi bijām pieraduši, ka arhibīskaps savā svētrunā Rīgas Domā izgaismo aktuālākās lietas sabiedrībā. Varētu sacīt, arī šī brīža "garīgo temperatūru", ka viņš uzrādīs bīstamās zonas un sāpīgākās problēmas, kā arī iespējamos risinājumus, par ko mēs kā tauta varētu domāt. Tā tās bija līdz šim. Tagad jau pavisam tuvu atkal ir 18. novembris, un no Rīgas Doma, protams, būs tiešraide pulksten 9, un jaunajam arhibīskapam Rinaldam Grantam būs daudz kas svarīgs un nozīmīgs mums sakāms noteikti. Bet pirmssvētku laikā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu. Kā jūs jūtaties šajā pirmssvētku laikā? Jānis Vanags: Es jūtos kā jau Latvijas patriots pirms valsts svētkiem. Gaidu to ar prieku, ar tādu lepnuma apziņu izliku pie savas mājas Latvijas karogu patriotiskajā nedēļā. Jāatzīstas, ka es jūtos drusku atvieglots, ka man šoreiz nav tik liela atbildība jānes. Man nav jāgatavo uzruna valsts svētku atklāšanas dievkalpojumā, bet es varu gaidīt, ko man dos svētkos? Ko es saņemšu? Ko es iegūšu? Un es domāju, ka tas būs skaisti. Uzruna jums nav jāgatavo, tomēr jūs par Latviju domājat un nevar būt nemaz citādāk. Jums ir arī savs vērtējums, skatījums, piemēram, par šībrīža situāciju Latvijā. Ja jums būtu jārunā 18. novembrī no kanceles, kas būtu tas, ko jūs būtu gribējis teikt? Jānis Vanags: Parasti jau es mēdzu ļoti gatavoties 18. novembra sprediķiem, tāpēc es tā vienā šāvienā nevarēšu atbildēt uz tādu jautājumu. Man būtu nopietni jāpadomā, ja jūs man to jautājat. Tā sajūta, protams, ir zināms apbēdinājums par to, kas ir piedzīvots pēdējā laikā. Es jau bieži esmu par to runājis, ka mums vajadzētu meklēt to, kas mūs vieno. Pēdējā laikā, taisni pirms valsts svētkiem, man liekas, mēs esam tā sanīdušies un tik daudz visādus vārdus cits par citu teikuši, ka pēc tādu vārdu noklausīšanās liekas pat dīvaini kaut kā runāt, ka mums ir kopīga Latvija, vai kopīgas vērtības, kaut kādi kopīgi ideāli. Tas bija tā diezgan dramatiski.  

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Latvijai kā mazai valstij tā dēvētā Stambulas konvencija ir ārkārtīgi svarīga. Virzoties uz tās denonsēšanu, kļūstam par vieglu kumosu agresorvalstīm, "Rīta Panorāmā" pauda satiksmes ministrs Atis Švinka ("Progresīvie").

Mēs šo ar prieku saucam par vienu no īpašākajām sarunām raidieraksta "Piedzīvot lappuses" vēsturē.Šī gada Grāmatu svētki uz Latviju atveda vairākus ārzemju autorus. Viena no tām – somu rakstniece, māksliniece Katri Kirkopelto, ko latviešu lasītāji iepazinuši grāmatiņās par zvēriņu Molli.Ar Katri Kirkopelto kaut kur Latvijas Nacionālās bibliotēkas gaiteņos sarunājas Kristīne.Liels paldies Izdevniecībai Helios par autores atvešanu uz Latviju un par iespēju ar Katri Kirkopelto aprunāties arī raidierakstam "Piedzīvot lappuses".Saruna angļu valodā!

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Stāsta diriģents Andris Veismanis 1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas. Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem. Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks. Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo... Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā! Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija. Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp! Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju. Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu. Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim. Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu… Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk. Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri. Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks, mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto... Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca. Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Kāpēc pirkt vietējo ražotāju pārtiku? Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka pašmāju ražojumiem piemīt sava unikalitāte. Kāda tā ir? Arī to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Provinces produkti" vadītāja Agnese Arne un SIA "Meduspils" īpašnieks, bitenieks Jānis Vainovskis. Sazināmies ar asociācijas Lauku ceļotājs prezidenti Asnāti Ziemeli. Viņa iepazīstina par projektu „Siera ceļš”, kurā aicina Latvijas ražotājus lepoties ar mūsu valstī ražotu sieru. "Latvijas pircējs ir paviršs attiecībā pret Latviju," vērtē Jānis Vainovskis. "Vācijā, Igaunijā vienmēr pirks savējo. Mēs varam braukt uz tirdziņu, platīties, stāstīt, aizies nopirks blakus kaut vai trīs reizes dārgāk." "Pirmais lielākais trumpis mūsu pārtikai - ir skaidri zināma izsekojamība," atzīst Agnese Arne. Viņa arī norāda, ka kaimiņiem igauņiem ir lielāks lokālpatriotisms, viņi pērk vietējos produktus. Pati ideju par mājražotāju veikalu, kurā ir pašapkalpošanās iespējas, Agnese Arne noskatījusi Austrijā.  Mudina lasīt, kas ir produktu sastāvā, ka arī atgādina, ka ikviens cents vai eiro, ko iztērējām par tuvāku vai tālāku kaimiņu valstu precēm, nonāk tās valsts budžetā un ceļ tās valsts labklājību nevis Latvijas labklājību. Raidījuma viesi aicina pircējus izvēlēties Latvijas preces arī tāpēc, ka samaksātie nodokļi paliks Latvijā. Vajag sākt ar mazumiņu! -- Vai Latvijas iedzīvotāji izvēlas pirkt Latvijā ražotu pārtiku vai meklē lētākas akcijas preces, to jautājam Kuldīgā sastaptajiem cilvēkiem. Vēl saruna ar kooperatīva "Kuldūgas labumi" valdes locekli un biškopi Ievu Bergholdi un veikala vadītāju Intu Belovu. Kurzemē šobrīd vairāki mājražotāju veikali ir slēgti, bet Kuldīgā jau 11 gadus ar pašvaldības atbalstu darbojas kooperatīva "Kuldīgas labumi veikals". 

Par latvietības stiprināšanu, rūpēm par diasporu un Latvijas popularizēšanu Dienvidamerikā viņa saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinību. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu. Ko nozīmē dzīvot Brazīlijā, vadīt Dienvidamerikas un Karību latviešu kopienu un audzināt trīs meitas latvietes?  Ārlietu ministre Baiba Braže par raidījuma viešņu ir sacījusi, ka ir patiess prieks pasniegt Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu Renātei de Karvaļo-Albrehtai, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdei. Latvietības stiprināšana, diasporas rūpes, Latvijas popularizēšana Dienvidamerikā - viss godam veikts. Par dzīvi tik tālu no Latvijas un būšana caur un cauri latvietei saruna ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu, kura ir Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde.  Renāte stāsta, ka jau 12 gadus dzīvo pilsētā Novaodesa, kas ir tuvu Sanpaulu, Brazīlijā, tās dibināšanā savulaik piedalījušies ir arī latviešu ieceļotāji. Iepazīstinot ar ģimeni, Renāte stāsta, ka viņas vīrs Brazīlijā dzimis latvietis, kura senču ģimene nāk no Pāvilostas. Kādu laiku viņš dzīvojis Latvijā, lai iepazītu kultūru un apgūtu valodu, te arī abi satikušies un apprecējušies, bet pēc kāda laika ceļi veduši uz Brazīliju. Ikdiena aizrit kā parastai ģimenei, kurā aug trīs meitas astoņu, piecu un trīs gadu vecumā - Laura, Anna un Elza.  "Mūsu ikdiena joprojām ir tāda, kurā ir mazi bērni, izvadāt pa skolām, izvadāt pa pulciņiem, brīvajā laikā pastrādāt un vēl brīvākā laikā kalpot latviešu kopienai. Dažreiz tas ir apgrieztā veidā kalpot latviešu kopienai, un tad, ja paliek laiks pāri, tad arī maizes darbu pastrādāt," bilst Renāte. Renāte atklāj, ka grafiskā dizainere, Latvijā kādreiz strādājusi Statistikas pārvaldē, kad pārcēlusies uz Brazīliju, sākusi meklēt nelielus darbus savā profesijā, pielāgojities jaunajai dzīves videi.

"Tumšzilais evaņģēlijs" - kinostāsts par Latviju 90. gadu vidū, kad pēc PSRS sabrukuma gājām cauri "nežēlīgajam kapitālismam" Kultūras rondo redzes lokā. Izvaicājam galvenās lomas atveidotāju Raiti Stūrmani, filmas producentu Sergeju Timoņinu un filmas mākslinieku Tomu Jansonu. Mēs katrs varam savās atmiņās un sajūtās izdzīvot paši savus deviņdesmitos, bet kas tas bija patiesībā par laiku? Cik daudz no tā haosa, nedrošības un trauksmes, ko kolektīvi piedzīvojām, esam aizraidījuši uz savas zemapziņas ēnainākajiem nostūriem? Un kura paaudze būs drosmīga ekshumēt šī laika patieso seju ar mākslas valodas līdzekļiem? To pārrunājama ar kriminālsāgas "Tumšzilais evaņģēlijs" radošo komandu.  

No Krievijas ielidojušo dronu notriekšana, izmantojot iznīcinātājus, kā tas tika darīts Polijā, protams, nav ilgtspējīgs risinājums, taču NATO strādā pie risinājumiem – atzīst ASV vēstnieks NATO Metjū Vitakers intervijā mūsu kolēģei Ilzei Naglai pirms savas došanās uz Latviju.

Šogad aprit 100 gadi kopš tika dibināta Latvijas Sieviešu organizācijas padome, klajā nākusi arī grāmata, kurā pētīta padomes darbība un sievietes tajā. Kā Latvijas politisko, sociālo un kultūras dzīvi veidoja padomes darbība gadsimta sākumā un vai Latvijas politiskā vide beidzot ieguva arī "sievietes seju"? Stāsta vēsturnieces Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izdevis grāmatu “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”, ko sarakstījušas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces vēsturnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Grāmata iznākusi Latvijas Nacionālā arhīva izdotajā sērijā “Vēstures avoti” kā 14. sējums. Tā vēstī par sieviešu organizāciju savstarpēji saskaņotu iesaistīšanos valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē pēc pirmās Latvijas sieviešu konferences, kas notika 1925. gada 26.–27. septembrī Rīgā, līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Šogad šim nozīmīgajam pasākumam – pirmajai sieviešu konferencei – aprit 100 gadi. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss šī gada septembrī jauniem pētniekiem no Latvijas ļāvis gan prezentēt savus darbus bioloģijas, ķīmijas un inženierijas jomā, gan attīstīt citas prasmes - piemēram, laika un finanšu plānošanu, kā arī zinātnisku darbu rakstīšanu kopumā. Kādam tas noteicis arī studiju izvēli. Kādas pētniecības tēmas jaunie zinātnieki šogad konkursā piedāvāja? Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss ir prestižākā skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstāde Eiropā. Šī gada septembrī konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā, pulcējot vairāk nekā 130 jauno pētnieku no 37 valstīm, kuri starptautiskai žūrijai angļu valodā prezentēja savus inovatīvos projektus. Konkursa ideja ir tāda, ka darbam jābūt ar kādu praktisku nozīmi. Tā var būt kāda pētnieciska metode, jau gatavs produkts vai tā prototips. Tātad kaut kas attīstāms vai uzreiz pielietojams industrijā. Šogad Latviju konkursā pārstāvējusi Evita Mārtinsone no Siguldas Valsts ģimnāzijas, Rolands Eisāns no Daugavpils Valsts ģimnāzijas, un nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Francis Roops un Aleksis Veide. Jaunieši skaidro, ka atlases, lai tiktu uz šo konkursu, sākas jau skolā. Tie ir kā vairāki pakāpieni, no vienas zinātniski pētniecisko darbu kārtas nonākot līdz nākamajai.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Viesi - ZS Bētras, Grosa kokaudzētavas īpašniece Iveta Grosa un brīvprātīgo akcijas "Apstādīsim Latviju ar augļukociņiem un ogulājiem" Labo darbu komandas koordinatore Valērija Adža.

Latvijas tūrisma biznesā ārzemēs dzīvojošu latviešu potenciāls ir akadēmiski un citādi maz pētīts, taču atziņas nozares ietvaros pastāv. Vasaras atvaļinājumu laikam noslēdzoties, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gribam vērtēt, kādu pienesumu dod diasporas tūrisms dzimtenei. Analizē Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, biznesa augstskolas "Turība" asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš, Laura Perona no Kanādas un Ineta Sējāne, kura dzīvo Spānijā. Skaidrs, ka vasarā diasporas pārstāvji daudz vairāk ierodas Latvijā. Īpaši tādā vasarā, kāda bija aizvadītā, kad norisinājās liels kultūras pasākums - šoreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas arī atveda gana daudz tautiešu uz Latviju kā tūristus. Kādu pienesumu Latvijai dod diasporas tūristi kopumā, un ko paši ārvalstīs dzīvojošie latvieši vēl bez radu un draugu apciemošanas, kas ir neatņemama sastāvdaļa, vislabprātāk dara tai mirklī, kad ir atbraukuši uz Latviju? Ko grib piedzīvot, pieredzēt un apskatīt? Un ko savukārt tūrisma rīkotājiem no tā vajadzētu secināt?

Jau otro gadu desmitu Liepājas Simfoniskais orķestris tā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā septembra izskaņā dosies rudens koncertturnejā pa Latviju, uzstājoties Madonā, Valmierā, Daugavpilī un Jelgavā. Koncertprogrammas īpašā viesa lomā būs jaunais pianists Daniils Mickevičs. Ar Daniilu Mickeviču tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku", runājam par Edvarda Grīga klavierkoncertu, prātā palikušu Norvēģijas ainavu, koncertiem, kas spēlēti vasarā, un koncertu, kas novembrī vēl tikai plānots Zviedrijā, Malmē. "Man šķiet ļoti svarīgi pirms mūzikas spēlēšanas kārtīgi iepazīt to kā klausītājam. Līdz šim man pārsvarā bijusi tāda pieredze," stāsta Daniils. "Kopumā man patīk klausīties ļoti dažādu mūziku, un tā nebūt nav tikai romantiska. Bet tā dzīvē ir sanācis, ka spēlēju vairāk romantiskus skaņdarbus. Vēlos dažādot savu repertuāru, spēlēt vairāk arī Baha, vairāk impresionisma, 20. gadsimts, Prokofjevs, Šostakovičs – tie ir komponisti, kuriem esmu pieskāries vismazāk, bet arī tos vēlos spēlēt. Jā, palieku romantiķis, bet ir interese un mīlestība arī pret citu mūziku." 2025. gada rudens koncertturnejas programmā norvēģu komponista Edvarda Grīga klavierkoncerts aizkustinās ar savu atturīgo skaistumu un ziemeļniecisko kolorītu, savukārt Ludviga van Bēthovena Septītā simfonija mirdzēs Vīnes klasiskās skolas skaidrībā un komponista ģēnija spēkā un melodiskumā. Īpašu vērtību koncertprogrammai piešķirs leģendārā trimdas latviešu komponista Gundara Pones uvertīra “Skaistā venēciete”. Koncertus varēs baudīt: 26. septembrī pulksten 19 – Madonas novada Kultūras centrā; 27. septembrī pulksten 18 – Valmieras Kultūras centrā; 28. septembrī pulksten 16 – Daugavpils Vienības namā; 1. oktobrī pulksten 19 – Jelgavas Kultūras namā.

Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu. Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās? Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika, koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zālē, un bija sajūta, ka tirpas skrien pa kauliem, ka dzīvā enerģija ceļ šo mūziku. Uzdevums ir saslēgties kopā ar viņiem. Mēs par sevi spēlējam ludziņu, bet mēs to stāstu stāstām ar viņiem kopā. Tas ir elements, kas brīnišķīgā veidā veido atmosfēru ainām. Tur tev jāpiekrīt pilnīgi noteikti. Divas pirmizrādes divās blakus dienās - Dailes teātrī “Orākuls”, Nacionālajā teātrī - “Indulis un Ārija”. Digitālais pret analogo. Par ko tu esi - kompaktdisku vai skaņuplati? Jo abi ir labi. Skaidrs, ka laiks iet un bez digitālā neiztikt nekur, bet teātris tomēr ir dzīvā, analogā māksla. Mūsu iestudējuma gadījumā mēs mikrofonus neizmantojam, nav apskaņots nekas. Tas pat liekas kā solītis atpakaļ - tikai ar dzīvu vārdu un dzīvu dziedāšanu zālē tikt līdz skatītājiem. Protams, tas bija arī izaicinājums - gandrīz katrā izrādē uz lielās skatuves tiek izmantoti mikrofoni, bet tomēr jāspēj runāt tā, kā šis teātris bija būvēts, lai mēs tur stāvētu un ar sevi piepildītu zāli. Ar režisori Indru Rogu jūs droši vien daudz esat runājuši par to, ar kādu domu gribat piepildīt šo lugu šodien. Kā tu teiktu? Klausoties Ērika Ešenvalda mūziku un saprotot lugas tēmu, man tā ir lūgšana par Latviju. Tur ir tik milzīgas saistības ar šībrīža situāciju. Par to ir daudz runāts, režisore arī daudz ir savas domas par to izteikusi. Tas ir mūsu liktenis. Tad tā bija saujiņa kūru, tad zemgaļi, tagad ir noformējusies Latvija, bet viņa ir maza. Kā Raiņa Mintauts saka, tas ir smilšu grauds, kuru jebkurā brīdī kāds iedomāsies un gribēs samalt, izcept un apēst. Bet tomēr latvji ir spītes cilts. Sīka spītes cilts. Indulis to saprata. Viņa lielā ideja bija, ka nāks laiks un tas, ko mēs nepanācām - tautas vienosies. Tas ir fakts, un to Rainis ir ierakstījis, ka tautām ir jāvienojas, lai mēs būtu spēks un stāvētu pretī šiem milžiem, kas vienmēr gribēs lāčot pāri. Ir jāvienojas, jautājums tikai - uz kādiem pamatiem. Mintauts piedāvā uz varas un parastajiem pamatiem, bet tam jānotiek nevardarbīgā veidā, ka tautas vienosies un tāpēc gribēs būt vienotas savā starpā. Tās netiks pakļautas, bet uz citiem principiem gribēs tikt vienotas. Kaut kādā ziņā tas jau ir noticis. Eiropas Savienības ideja, kā šis Eiropas bloks formējas - tas jau toreiz ir bijis pravietots. Tā bija Induļa lielā doma. Par šo tēmu savā veidā runā arī “Orākuls”. Pēdējā laikā no izrādēm paliek prātā citāti, no “Orākula” man palika prātā, ka miers ir tikai viena no kara fāzēm. No šīs izrādes arī paliek prātā daudzi citāti. Atcerējos un sev pierakstīju tādu, ko saka Ārija - te saulīte par sarkanu, mums, vāciem, balta tā. Vēl viens citāts - latveļi iepretim leišu milzenim. Programmiņā jums ir doti jūsu spilgtākie citāti vai atslēgas frāzes lugā, bet tur nav tava citāta, tāpēc vaicāšu - kas ir tava atslēgas frāze lugā? Pudiķa skatījums ir… Pudiķis ir kuršu vadonis, tavs tēls. Nē, viņš ir labietis. Viņš saprot, ka bez vadoņa mēs nevaram, un viņš pats tāds vairs nav, viņš ir gados. Tur ir palikuši pensionāri un bērni, un ir vajadzīgs jaunais līderis, un viņš ir tas, kurš viņu ir izaudzinājis. Bet Pudiķis vienalga pārstāv veco, konservatīvo domāšanu, ka mēs paši varēsim, paši ar sakostiem zobiem cīnīsimies, bet neiesim ne ar vienu nekādās koalīcijās, tikai paši. Beigu teksts ir - es saprotu, tu mani uzveici. Viņš līdz galam īsti nevar saprast Induļa domu, uz kurieni tas viss iet - ar mīlestību, saprašanu, piedošanu nē, ar atriebšanu, ar naidu mums ir sevi jāaizsargā. Viņš nevar saprast, kur iet tā jaunā Induļa doma. Taču beigās viņš atzīst, ka tu esi mani uzvarējis, tas ir tas jaunais spēks, tagad ir tavs laiks, dzīvosim. Plašāk - audioierakstā.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Stāsts par diviem arhitektiem – latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par kopsakarībām un sekošanu modernismā balstītai funkcionalitātei arhitektūrā un grafiskajā dizainā pagājušā gadsimta 30.–70. gados. Kultūras rondo studijā izstādes “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija” radošā grupa. Stāsta grafikas dizainers, izstādes kurators Aleksejs Muraško, projekta vadītāja Inese Baranovska un izstādes arhitekts Dāvis Gasuls. Līdz 23. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijas centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Abus vieno sekošana modernismā balstītai funkcionalitātei, par galveno izvirzot nepieciešamību radīt konkrētā uzņēmuma prasībām pielāgotu arhitektūru. Cik smalka robeža pastāv starp korporatīvo un māksliniecisko? Cik svarīgs ir dizains un arhitektoniskā domāšana radot it kā tīri tehniskām vajadzībām domātas ēkas? Un galu galā  - cik tālu pasaulē izskanējis latviešu arhitekta Klinklāva vārds, pateicoties tieši šim arhitektūras virzienam?

Stāsta etnomuzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. 2025. gads ir svētku gads, kurā svinam Baumaņu Kārļa (1835–1905) 190. jubileju. Daudzi stāsti par mūsu himnu dzirdēti un vēl būs dzirdami. Bet šajā reizē vēlos pastāstīt par mazāk zināmu krājumu, kas publicēts Londonā, ilgu laiku glabājies Adelaidē, Austrālijā, un līdz ar Biezaišu kolekciju nonācis Latvijā 2000. gadu sākumā. Tagad tas atrodams Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” ir neatņemams tautas identitātes simbols vairāk nekā simt gadu garumā. Tomēr vēsturē ir kāds maz zināms un intriģējošs fakts – himna ir publicēta Olimpisko spēļu himnu izdevumā, kas izdots Londonā. 1944. gadā bija paredzētas Vasaras Olimpiskās spēles Lielbritānijā. Lēmums par to rīkošanu tika pieņemts jau 1936. gadā, laikā, kad Olimpisko spēļu norises bija vērojamas Hitlera pārvaldītajā Vācijā. Toreiz neviens vēl nenojauta, ka starp abām lielvalstīm risināsies karš, un Olimpisko spēļu vietā sagaidāmi smagi uzlidojumi, kā rezultātā sporta laukumu vietās palikušas drupas, un 1944. gada Londonas Vasaras Olimpiskās spēles tiek atceltas. Visticamāk  Olimpisko spēļu himnu izdevums ir publicēts jau iepriekš. Vāka dizainā redzams skaitlis “43”, taču tā nozīme nav skaidra. Vai tas norāda uz 43. Olimpiskajām spēlēm? Nē, šis skaitlis neatbilst realitātei. Vai tas ir krājumā publicēto himnu skaits? Arī ne, saturā minētas 45 himnas, praktiski tās ir 44, jo šajā vēstures posmā līdzās tiek minēta gan Nīderlande, gan Holande, bet himna – tā pati. Iespējams, ka uz nošu izdevuma redzamais skaitlis „43“ ir liecība par izdošanas gadu. Jo 1944. gadā Olimpiskās spēles jau bija atceltas, krājums nebija aktuāls. Savukārt, jau esošajā izdevumā publicētajai Maltas himnai līdzās redzami iniciāļi “G.C.” – George Cross – Džordža krusts. Tas ir apbalvojums, ko 1942. gadā Maltai piešķīra Lielbritānijas karalis Džordžs VI. Tas ir ārkārtīgi rets gadījums, kad ordeņa apbalvojums piešķirts nevis personai, bet veselai tautai par izrādīto drosmi un izturību, pretstāvot nacistiem. Neatkarīgi no tā, vai krājums izdots 1942., 1943. vai 1944. gadā, fakts, ka Latvijas himna tika iekļauta Olimpisko spēļu nacionālo himnu izdevumā, ir nozīmīgs vēsturisks un diplomātisks apliecinājums Latvijas valstiskuma atzīšanai. Un šis ir viens no apliecinājumiem valsts eksistencei juridiskā un simbolu līmenī. Neparasti, ka šajā izdevumā līdzās rodama gan Latvijas himna, gan Igaunijas himna, gan Padomju Savienības himna, tomēr nav atrodama Lietuvas himna. Izskaidrojums tam vēl tikai meklējams. Nav atrodama arī nacistiskās Vācijas himna. Pētot Starptautiskās Olimpiskās komitejas protokolus, ir iespējams nojaust, ka komunikācija starp nacistisko Vāciju – kā iepriekšējo Olimpisko spēļu organizatoriem – un Lielbritāniju, kā gaidāmo Vasaras Olimpisko spēļu rīkotājiem, 1939. gada vasarā kļuvusi pavisam saspringta. Lai gan atsevišķas valstis vēl centās saglabāt neitralitāti, pēc tam, kad 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā, Lielbritānija skaidri noteica robežas, tostarp arī attiecībā uz Olimpisko spēļu organizācijas komiteju. Tādēļ nacistiskās Vācijas himna krājumā netiek iekļauta. Tomēr arī šeit slēpjas kāds ironisks fakts. Krājuma izdevumā atrodams Leopolda Veningera (Leopold Weninger, 1879–1940) vārds. Veningers ir vācu komponists, kurš ievērojams ar saviem klavieru pārlikumiem un orķestrācijām, piemēram, Johana Štrausa tēva “Radecka maršs” vēl mūsdienās tiek atskaņots viņa veidotajā pārlikumā, nereti raisot asu polemiku sabiedrībā. Jāpaskaidro, ka komponists aizrāvās ar mūzikas radīšanu nacistiskās Vācijas propagandas vajadzībām. Ņemot vērā britu strikto nostāju un vēlmi norobežoties no nacistiem, fakts, ka lielākais vairums publicēto himnu ir Veningera veidotajos pārlikumos klavierēm, varētu būt izskaidrojams praktiski, proti, daļa nošu materiāla nāk no pārlikumiem, kas veidoti 1936. gada himnu krājumam Olimpiskajām spēlēm Vācijā. Olimpisko spēļu nacionālo himnu krājumā minēts arī fakts, ka pārraides nolūkos BBC orķestris himnas ir ieskaņojis,un iespējams, ka šie ieraksti atrodami arī mūsdienās – BBC arhīvos.

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Dažādība un starptautisks vēriens – šoreiz keramikas zīmē. Tā jauno rudens izstāžu sezonu pieteicis Rotko muzejs Daugavpilī, piesakot to ar sešiem izteiksmīgiem mākslas projektiem. No starptautiskās Martinsona balvas vēriena un fokusa uz izcilību laikmetīgajā keramikā līdz intīmiem un poētiskiem meklējumiem atmiņu, laika un dabas motīvu interpretācijām glezniecībā. To piedāvā skatīt Rotko muzejs. Rotko muzeja Mākslas departamenta speciāliste Inga Gedžūne ir tā, kura ved rādīt un iepazīstināt ar jaunajām muzeja ekspozīcijām. Šogad rudens Rotko muzejā ir keramikas zīmē un pirmā apskates vieta nav nejauša – tā ir Martinsona māja. „Ne tikai Martinsona māja, bet savā ziņā arī visa sezona ir veltīta laikmetīgajai keramikai, jo četras izstādes, četri izstāžu projekti ir tieši keramikas medijā. Un tas, protams, viss ir, pateicoties Latvijas keramikas biennālei, kas jau piekto gadu pārvērš Latviju par vienu no pasaules aktīvākajiem un nozīmīgākajiem laikmetīgās keramikas cienītāju un arī laikmetīgās keramikas mākslinieku pulcēšanās centriem pasaulē. Biennāle tika iedibināta 2016. gadā un šobrīd piedzīvojam jau piekto biennāli. Un šeit ir izstāde, kurai arī ir saikne ar šo Martinsona balvu, jo šī balva ir centrālais notikums biennālē. Un tradīcija pēdējos gados ir iedibinājusies tāda, ka zelta godalgu saņēmēji nākamajā biennālē īsteno personālizstādes projektu, un tieši šādu projektu šobrīd redzam šeit, Martinsona mājā, un to ir veidojusi iepriekšējās biennāles uzvarētāja no Latvijas Sanita Ābelīte, un projektam ir dots brīnišķīgs nosaukums „Radījumi”. Tikmēr Rotko muzejā apmeklētājus gaida 2023. gada keramikas biennāles starptautiskās Zelta godalgas ieguvējas – lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde ar nosaukumu „Sērkociņš smiltīs”, to ieskicē izstādes kurators Aivars Baranovskis. Rotko muzeja rudens sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 23. novembrim, Piektās Latvijas keramikas biennāles starptautisko konkursa izstādi un izstādi „Sērkociņš smiltīs” varēs baudīt līdz nākamā gada februārim.

Diaspora nav tikai kultūras vai emocionālās piederības simbols, tā ir arī globāli aktīva un ekonomiski kompetenta kopiena, kuras ieguldījumi var būtiski stiprināt Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Tā ir sacījusi Latvijas Universitātes tenurprofesora Inta Mieriņa. Viņas teikto apstiprina arī Pasaules Bankas dati, ka 2022. gadā no ārvalstīm caur Latvijas bankām mājsaimniecībām ieskaitīts vairāk nekā miljards eiro, un tas veido līdz pat 4% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir liels pienesums, un tieši ārzemēs dzīvojošo tautiešu pārskaitījumi savām ģimenēm ir lielākā sadaļa. Pirms trim gadiem tas Latviju ierindoja otrajā vietā Eiropas Savienībā. Bet, ja mēs runājam par uzkrātajām investīcijām, tad gan mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm par aptuveni 10 miljardiem eiro.  Šoreiz saruna par to, kā diasporas investīcijas varam pārvērst veiksmes stāstā, un vienlaikus, protams, skaidrojam, ko vispār saprotam, sakot vārdus diasporas investīcijas. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājas biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" līdzdibinātājs Miks Muižarājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis un Lestenes biedrības valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka un Latvijas investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Danuta Pīlapa.

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”.  Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām." 

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2005. gada oktobrī Francijas lielākais laikraksts Le Monde rakstīja: „Eiropas Savienības jaunpienācēja, mazā Baltijas valsts Latvija ar galvaspilsētu Rīgu piedāvā daudznozaru festivālu Etonnante Lettonie, kas notiks no 30. oktobra līdz 10. decembrim četrās Francijas metropolēs: Parīzē, Strasbūrā, Lionā un Bordo. Instalācija Les Pierres parlantes, kas iecerēta kā Latvijas kultūras simbols, cirkulēs pa četrām pilsētām." Festivāls „Pārsteidzošā Latvija” ar vairāk nekā 70 projektu palīdzību pētīja Latvijas tradīcijas un radošumu mūzikā, skatuves mākslās, vizuālajā mākslā, literatūrā, kino, kultūras mantojumā. Tas bija pirmais liela mēroga valstiski koordinētais publiskās diplomātijas pasākums pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Vaira Vīķe-Freiberga, mūsu prezidente, bija festivāla patronese, savukārt par festivāla krustvecākiem tika iecelta franču aktrise un režisore Dominika Blāna un izcilais mākslas zinātnieks Imants Lancmanis. Vai zini, kā tas sākās? Kad 2003. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, uz Elizejas pils kāpnēm viņu sagaidīja Francijas kolēģis Žaks Širaks, kurš ar autentisku franču eleganci noskūpstīja mūsu prezidentes roku, un toreizējā televīzija un prese nodrošināja, ka šis tēls saglabājās daudzās Latvijas un Francijas preses atmiņās. Var teikt, ka Eiropas tautas folklorā skūpsts ir atmodas simbols, pasakās tieši tas izvelk no miega dzīlēm apburtās princeses. Bet kāpēc „Pārsteidzošā Latvija”? Etonante Lettonie ir vārdu spēle, aliterācija ar „ton, ton”, un tā ir vēstnieka Rolanda Lappuķes ātra, rotaļīga ideja, sekojot iepriekšējo kultūras sezonu, piemēram, Armenie mon ami, Bresil-Bresils pēdām. L`ettonante Lettonie vai rezultātā Etonnante Lettonie rada muzikalitāti un ritmu, kas padara nosaukumu vieglāk iegaumējamu un priecīgāk uztveramu nekā, piemēram, vienkārši Saison de la Lettonie. Vārds "etonnante" franču valodā nes pozitīvu nozīmi – pārsteidzošs, apbrīnojams, aizraujošs. Liekot to kopā ar "Lettonie" Latvija tiek atklāta kā interesanta, oriģināla, neparasta, tieši tāda, kādu francūži to tobrīd nepazina. Tā ir mērķtiecīga ietekmes diplomātija caur valodas izvēli veidot labvēlīgu pirmo iespaidu. Etonnante Lettonie festivāla galveno vēstījumu un spilgtāko notikumu veidoja instalācija, informācijas telpa, performance un ceļojošs objekts Les Pierres parlantes jeb „Runājošie akmeņi”. Tie bija deviņi dažāda izmēra akmeņi, kas nāca no Latvijas laukiem un jūras malas. Tie bija skatāmi Parīzē, Lionā, Bordo un Strasbūrā. Šie akmeņi gan runāja, gan dziedāja. Deviņi akmeņi – deviņas dažādas izsmalcinātas, enerģiskas, smalkas vai pieticīgas latviešu personības, kas uzrunāja frančus franču valodā, stāstot viņiem par valsti, no kuras viņi nāk. Katrs akmens ar savu temperamentu un raksturu aizsāka diskusiju, kuras mērķis ir piesaistīt, informēt un arī izklaidēt Francijas iedzīvotājus. Jāatzīst, ka tā bija Latvijas reklāma ar scenogrāfijas elementiem cilvēku diplomātijas garā, un akmeņi kļuva arī par visa festivāla logo. Kā rakstīja Francijas prese, vienam no šiem akmeņiem ir seja, kuras acis pusatvērtas pārsteigumā, imitējot francūžu pēkšņu pārsteiguma izteiksmi, dzirdot vārdu Latvija. Deviņi akmeņi, kas mostas, tiklīdz uz tiem krīt skatiens, līdzīgi kā skūpsts, kas pamodina princesi ar vēlmi pārsteigt. Latvija ierodas Francijā. Katras stundas sākumā akmeņi pamodās, iedziedājās un galu galā daudzbalsīgi dziedāja jestro latviešu tautasdziesmu „Liku bēdu zem akmeņa”. Pirmo reizi Francijas iniciētā kultūras programma jeb kultūras sezona runāja par kultūras, ekonomikas un politikas mijiedarbību. Programma tiks salāgota visos valsts līmeņos – gan kultūras, gan ekonomikas, gan politiskā ziņā. Bet svarīgi, ka programmas izveides pamatā bija četri kritēriji: tā bija savstarpēji līdzvērtīgu institūciju sadarbība pēc vienošanās, līdzvērtīgas izmaksas, publicitātes nodrošinājums un sadarbības ilgtspēja. Kādi bijuši festivāla ieguvumi? Tiek lēsts, ka runājošos akmeņus redzēja un dzirdēja ceturtdaļmiljons apmeklētāju. Un sadarbība tiešām turpinājās. Prezidentes vizītes laikā no 2005. gada 7. līdz 9. novembrim tika pieņemts lēmums organizēt Francijas atbildes programmu Latvijā 2007. gada pavasarī, un tas bija „Francijas pavasaris”. Tik ātri, lai paspētu to realizēt pirms abu prezidentu pilnvaru termiņa beigām. Protams, jāatceras, ka Francijas prezidents Žaks Širaks oficiālā vizītē apmeklēja Latviju jau 2001. gadā un arī 2006. gadā NATO samita laikā Rīgā, un pēc abiem lielajiem festivāliem 2008. gada 23. maijā Latvijas un Francijas premjerministri parakstīja politisko deklarāciju par Latvijas un Francijas stratēģisko partnerību, kurā tika pārskatītas abu valstu attiecības pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO un definētas svarīgākās vadlīnijas turpmākai divpusējai sadarbībai. Un mēs skaidri redzam, ka šī sadarbība turpinās arī šodien – turpinājums „Pārsteidzošajai Latvijai” un „Francijas pavasarim” bija arī Baltijas simbolistu izstādē Orsē muzejā Parīzē 2018. gadā.

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Noslēdzot Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nedēļu, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts atskatās uz aizvadīto nedēļu diasporas dalībnieku acīm. Kur gulējuši, ko ēduši un kādu Latviju svētku laikā piedzīvojuši? Uzklausām dziesmu un deju svētku iespaidus. Kāda bijusi svētku nedēļa dejotājiem un dziedātājiem, kuri mērojuši krietni tālāku ceļu uz svētkiem nekā lielā daļa dalībnieku. Diasporu svētkos pārstāvēja 16 kolektīvi - 400 bērnu no visas Eiropas un pat Austrālijas. Svētku nedēļa viņi ne tikai slīpēja dejas soli kopīgam rakstam deju koncertos un līdzinās balsīm ar kuplo dziedātāju pulku un arī izbauda svētkus un dalībnieku ikdienas dzīvi pilnā krāšņumā. Vēl mēģinājumu laikā Daugavas stadionā tiekamies ar dejotājiem no Briseles un viņu vadītāju Ilzi Baranovsku, kā arī citiem diasporas deju kolektīvu pārstāvjiem no kolektīviem "Kastanītis", "Jumītis", "Kaķīši", "Zvaniņš" un "Sienāzītis". Ar citiem diasporas dalībniekiem tiekamies Rīgas skolā, kur kolektīvi izmitināti. Par pieredzētos un piedzīvoto stāsta kolektīva "Ziemeļbalsis" dziedātāji. 

Šūnu apraides sistēma tehniski strādā; nepieciešami uzlabojumi no mobilo sakaru operatoriem un telefonu ražotājiem. Sabiedrībā daudz jautājumus un plašas diskusijas raisījusi iecere sniegt deklarācijas par skaidrās naudas iemaksām vairāk nekā 750 eiro apmērā. Noslēdzas ģenerālprokurora Jura Stukāna pilnvaru termiņš un viņa vietā uz laiku stāsies pienākumu izpildītājs virsprokurors Arvīds Kalniņš. Nākamo ģenerālprokuroru meklēs atkārtotā konkursā septembrī. Dziesmu un deju svētku dalībnieki nebaidās no meterologu solītā negaisa un krusas, kas varētu piemeklēt Latviju tieši deju lielkoncerta „Es atvēru Laimas dārzu” laikā. Lietuvā diskusijas par valsts drošību raisījis šonedēļ noticis incidents, kurā Lietuvas gaisa telpā ielidoja nezināms lidaparāts no Baltkrievijas teritorijas.

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Kā partijas grasās pārvaldīt Rīgu? Galvaspilsētas mēra amata kandidātus no partijām ar labākajiem rezultātiem pēdējās socioloģiskajās aptaujās aicinām uz priekšvēlēšanu diskusiju. Krustpunktā diskutē partijas "Progresīvie" Rīgas mēra amata kandidāts Viesturs Kleinbergs, sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" Rīgas mēra amata kandidāte Regīna Ločmele, apvienības "Partija "Gods kalpot Rīgai", Zaļo un Zemnieku savienība" Rīgas mēra amata kandidāts Oļegs Burovs un Apvienotā saraksta Rīgas mēra amata kandidāts Māris Sprindžuks. Klāt vēlēšanu nedēļa. Kādi noteikti jau devušies un balsojuši, bet galvenā balsošanas diena vēl ir priekšā. Krustpunktā līdz šim vairāk esam runājuši par izaicinājumiem, kas ir kopēji visām vietvarām, vairāk fokusējušies pagājušās nedēļās uz reģioniem. Bet vēlēšanas ir arī Rīgā, un, protams, Rīga arī raisa īpašu interesi. Šķiet, likmes ir augstākas, konkurence sīva, partijām svarīga. Kas ir svarīgākais, kas jāņem vērā rīdziniekiem, dodoties pie vēlēšanu urnām?  Saskaņā ar apstiprināto nolikumu šodien un rīt Krustpunktā studijā esam aicinājuši astoņu populārāko partiju mēra kandidātus - četrus šodien, četrus rīt un balstāmies uz SKDS pēdējo aptauju datiem. Tas, protams, nenozīmētu, ka visas šīs partijas noteikti tiks ievēlētas un nebūs citas, bet tām vismaz teorētiski vajadzētu būt lielākām izredzēm noteikt politiku Rīgā. Bet neilgi pirms diskusijas tiešraides viena no partijām mūs vienkārši tā ļoti skaisti "uzmeta". Kad jau Krustpunktā bija sācies pirms nepilnas pusstundas un šī diskusija jau bija pieteikta, saņēmām ziņu no Aināra Šlesera (Latviju pirmajā vietā), kurš norādīja, ka esot uzaicināts uz dievkalpojumu Vatikānā, tāpēc viņš esot aizskrējis uz turieni. Secinājām, ka viņš negrasījās nemaz arī nākt, un to, ka viņš būs Vatikānā, varēja, protams, pateikt arī agrāk, ja gribēja, nevis tad, kad jau ir ielicis visos sociālajos medijos, ka, lūk, viņš aizskrējis uz dievkalpojumu. Kas, protams, parādā arī viņa attieksmi, viņš rēķinās, ka acīmredzot Latvijas Radio 1 klausītāji nav viņa vēlētāji. Tāpēc aicinājām un sarunās piedalās tie Rīgas mēra amata kandidāti, kas uzskata, ka arī Latvijas Radio 1 klausītāji ir viņu vēlētāji. 

Vasara šogad sākas negribīgi un ļoti pakāpeniski, tomēr peldsezona oficiāli ir atklāta un gan jau pienāks arī brīdis, kad laikapstākļi vilinās vai pat spiedīs doties veldzi meklēt peldoties. Diemžēl ūdenstilpes katru gadu Latvijā paņem arī desmitiem dzīvību, ir pat sitācijas, kad zināšanas par upes, ezera un jūras ģeogrāfiskajām un vides procesu īpašībām ļautu izvairīties no traģēdijas. Toms Bricis ir apkopojis svarīgāko, ko der zināt no meteoroloģiskā un hidroloģiskā viedokļa, pirms doties peldēt. Jau mēnesis, kopš oficiālā peldsezona sākusies, bet laikapstākļi ir tādi, ja neskaita ziemas peldētājus, šķiet, ka nav pārāk daudz cilvēku, kas būtu metušies peldēties. Un labi, ka tā, jo tas ļauj vēl pirms sezonas atsvaidzināt zināšanas vai pat uzzināt kaut ko jaunu, kas tiešām var palīdzēt novērtēt situāciju un nerīkoties riskanti. Ja upju atvari, purvu akači ir minēti pat folklorā, tad par bīstamajām jūras straumēm sabiedrībā sāka runāt tikai pēdējo 5 -20 gadu laikā pēc dažiem traģiskiem gadījumiem. Iespējams, ka te arī klimata pārmaiņas pie vainas, agrāk vasaras bija tik īsas un vēsas, ka senie latvieši jūrā nemz nepeldējās. Sākoties peldsezonai, atbildīgās institūcijas – mediķi, pašvaldības policija, pludmales glābēji – parasti atgādina par drošību ūdens tuvumā un peldoties, par to, kā rīkoties, ja notikusi nelaime. Toms šoreiz dara ko līdzīgu, tikai no dabas apstākļu puses. Kā pamanīt zīmes, kas norāda uz risku, ka peldēšanās var būt bīstama?   Runājot par aktuāliem laikapstākļiem Latvijā Latgali, arī daļu Vidzemes un Zemgales skāris ļoti liels slapjums. Lauki un dārzi daudzviet ne tikai pārmitri, izmirkuši, bet applūduši, kamēr daudzviet Kurzemē, īpaši Ventspils, Talsu novadā, valda ja ne gluži sausums, tad dārzi jau ir jāpalaista. Aizvadītais maijs Latvijā, ja rēķina vidēji uz visu valsti nolijušo ūdens daudzumu, bija sestais slapjākais pēdējā gadsmita laikā. Savukārt vēsturiskie dati liek atcerēties vienu interesantu lietu – lietainākais maijs Latvijā bija 1928. gadā, otrajā vietā ir turpat netālu laika skalā 1926. gads. Arī toreiz daudzviet Latvijā applūda lauki, bija neražas gadi, plūdi bija daudz plašāki, nekā šogad. Latvijas Radio sāka raidīt 1925. gadā. Parādījās ās visu Latviju aptveroša jauna, acīm neredzama tehnoloģija, kas spēj nogādāt skaņu jebkurā Latvijas nostūrī. Un kāda sakritība – nākamajos gados pēkšņi sāk līt daudz vairāk. Sākas plūdi un neraža. Palasot tā laika presi, ko var ērti darīt portālā "periodika.lv", var atrast ziņas, ka cilvēki lietavās vainoja radio. Ka radio ietekmē atmosfēru, radot nepieredzēti lielus lietus mākoņus. Izdevumā "Laiks un tā pareģošana". kas izdots 1936. gadā var lasīt: "1928. gads pie mums Latvijā un Lietuvā bija ļoti lietains. Raža aizgāja bijā. Strauja radio attīstība iekrita taisni šinī slapjajā gadā. Laucinieki sāka nopietni uztraukties, ka radio dēļ viņiem jācieš tādi zaudējumi. Radio esot lietus cēlonis." Ir pagājuši gandrīz 100 gadi un nekas nav mainījies. Tagad to vairs neraksta avīzēs, bet palasot, ko ļaudis raksta internetā, arī ir saksatāmas līdzības. Laikapstākļu anomālijās tiek vainotas tehnoloģijas, apzināta vai neapzināta to ietekme, lai gan arī par aizvadīto maiju var droši teikt – nepatīkami, dārziem un laukiem postoši, bet šāds slapjš maijs nav nekas nepieredzēts. Tādi un vēl slapjāki ir bijuši un būs.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

Uzmanības lokā nodokļi, valsts budžeta ieņēmumi, arī legālas un nelegālas kravas, kas šķērso Latviju vai paliek tepat. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "360TV" Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.  

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.  

Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku.  No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs. Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums. Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus. Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados  un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas. Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā.

Pavasaris ieskrienas, un ieskrienas arī aktīvisti, kas par savu hobiju un sportu izvēlējušies skriešanu. Tuvojas Rīgas maratons, kurā piedalīsies arī Edgars Šumskis, gargabalnieks, kurš nesen pārstāvēja Latviju pirmajā Eiropas skriešanas čempionātā, veicot pusmaratona distanci. Podkāstā "Ārpus kadra" viņš dalījās padomos jaunajiem skrējējiem, paskaidroja šīs disciplīnas nianses un neslēpa savu pieredzi. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Dievs, sveti Latviju![Warning: this episode contains descriptions of violence, gun violence, and death. Listener discretion is advised.]CREDITS:[SKINNER'S UNTITLED CRUST PUNK SHOW]Written and edited by JustJenahSkinner played by JustJenahMagnolia played by Pine GonzalezChance played by Taylor MichaelsCharlie played by Lyssa JayLINKS:STICKERS/MAGNETS: https://ko-fi.com/woebegonepod/shopTWITCH: http://twitch.tv/woebegonepodPATREON: http://patreon.com/woe_begoneALIZA SCHULTZ: https://shows.acast.com/the-diary-of-aliza-schultzTRANSCRIPTS: http://WOEBEGONEPOD.comTWITTER: @WOEBEGONEPODMUSIC: http://woebegonepod.bandcamp.comDISCORD: https://discord.gg/pn9kjTBYPD Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.