Podcasts about latviju

Uzmanības lokā nodokļi, valsts budžeta ieņēmumi, arī legālas un nelegālas kravas, kas šķērso Latviju vai paliek tepat. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "360TV" Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.  

Uzmanības lokā nodokļi, valsts budžeta ieņēmumi, arī legālas un nelegālas kravas, kas šķērso Latviju vai paliek tepat. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "360TV" Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.  

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.  

Paldies, ka bijāt ar mums vakar gan te, gan VEF Kvartālā! Bija dažas tehniskas kļūmes, kuras cerams šodien būs jau izlīdzinātas! Bet tiekamies un par Latviju! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku.  No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs. Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums. Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus. Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados  un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas. Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā daudzi trimdas latvieši sāka plānot atgriešanos dzimtenē. Daļa no viņiem bija izbraukuši pirms gadiem, citi piedzimuši svešumā, bet par Latviju dzirdējuši tik daudz, ka pārcelšanās likās pašsaprotama. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts runājam ar tautiešiem, kuri izvēlējās pārcelties no metropolēm, debesskrāpjiem jeb Rietumiem uz politiski un ekonomiski nestabilo, vēl nesen atgūto Latviju. Kā bija atstāt dzīvi, kas bija stabila, prognozējama, lai iejustos un pielāgotos dzīvei Latvijā? Studijā arunājas ASV uzauguši trimdas latvieši, kuri deviņdesmitajos gados pārcēlās uz Latviju, - Liene Kalniņa, Kims Šīfers un no Ņūdžersijas mums pievienojas Nils Students.

Pavasaris ieskrienas, un ieskrienas arī aktīvisti, kas par savu hobiju un sportu izvēlējušies skriešanu. Tuvojas Rīgas maratons, kurā piedalīsies arī Edgars Šumskis, gargabalnieks, kurš nesen pārstāvēja Latviju pirmajā Eiropas skriešanas čempionātā, veicot pusmaratona distanci. Podkāstā "Ārpus kadra" viņš dalījās padomos jaunajiem skrējējiem, paskaidroja šīs disciplīnas nianses un neslēpa savu pieredzi. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.  

„Ja mēs visi darīsim savu darbu maksimāli labi, mēs būsim ļoti spēcīga nācija,” tā saka režisors Elmārs Seņkovs, kurš Liepājas teātrī nupat iestudējis izrādi ar nosaukumu „Baltijas teļš”. Šī vārdu spēle, kas, iespējams, daudzus dara piesardzīgus, nav drukas kļūda, bet autori uzsver, ka viņu mērķis nav ironizēt par „Baltijas ceļu”. Ar „teļiem” viņi apzīmē trīs jaunos, maksimālisma, spēka un enerģijas pilnos galvenos varoņus, kuri dzīvo šajā pārmaiņu laikā un katrs to pieredz pavisam citādāk. Viens ir ideālists, kurš aizrauj un saliedē ar spēcīgām uzrunām, otrs – skarbs bokseris ar dziļi nacionālu pārliecību, ko viņš aizstāv ar dūri un trīsstāvīgiem lamu vārdiem, trešais – izmanīgs biznesmenis, kurš domā trīs gājienus uz priekšu un pieskaņojas visiem vējiem, kas pūš. Dramaturgs Artūrs Dīcis programmiņā raksta, ka „jebkāda sakritība ar reāliem personāžiem būs tieši tikpat liela kā uz audekla uzgleznotai pīpei ar pīpi”, tomēr sazīmēt galveno varoņu prototipus nav grūti. Liepājas teātris šo izrādi piesaka kā „stāstu par seniem laikiem un trim latviešu tēviem, kuri bija un ir gatavi uz visu, lai cīnītos par brīvu Latviju un savas ģimenes laimi tajā. Brīvību viņi izcīnīja kopā. Bet laimes interpretācijas gan atšķīrās.” Izrādes veidotāji uzdod jautājumu: „Vai viņi būs gatavi sabradāt cita tautieša laimi, lai tiktu pie savas? Diez vai, jo mēs taču katrs apzināmies, ka tikai stipri un vienoti mēs spēsim nepazust kādā no vēstures lapaspusēm. Vai ne?” Kā uz to atbild izrādes veidotāji, kuri Atmodas laikā bija mazi bērni, bet šo laiku atceras caur savu vecāku pieredzi un šodien, paši būdami viņu vecumā, uzdod savus jautājumus par šo laiku? Izrādes veidotāji uzsver: šis ir viņu subjektīvs skatījums uz 90.gadiem, nevis mēģinājums rekonstruēt šo laiku un stāstīt „kā bija”. Tomēr viņi cer, ka skatītāji to neuztvers tikai kā stāstu par 90. gadiem, bet spēs tajā saskatīt arī alegoriju ar mūsdienām. -- Režisors Elmārs Seņkovs un dramaturgs Artūrs Dīcis iepriekš sadarbojušies izrādēs „Arī vaļiem ir bail” un „Ričards. Nekā personīga” Latvijas Nacionālajā teātrī, bet šis ir viņu pirmais kopdarbs Liepājā. Savukārt Seņkovs Liepājas teātrī neparastā skatuves valodā iestudējis kritiķu atzītu „triloģiju” – "Šekspīrs", "Grimmi", "Grieķi".

Saule un okeāna viļņi vilina latviešus ceļot uz Portugāli, bet ir latvieši, kuri šo Eiropas dienvidu valsti izvēlas par savām mājām. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar latviešiem, kuri bauda dzīvi Portugālē, lai uzzinātu, kāda ir viņu ikdiena šai saules lutinātajā zemē un kādi ir diasporas izaicinājumi dzīvojot Eiropas dienvidos. Sarunājas pasākumu arhitekte Sindija Vilde, kura Portugālē dzīvoja galvenokārt Covid pandēmijas laikā, māksliniece Zane Veldre dzīvoja Portugālē studiju un prakses laikā pirms 15 gadiem, Ilze Lagzdiņa-Amandio dzīvojusi Portugālē 10 gadus, bet nu ar ģimeni ir atgriezusies Latvijā un strādā kino jomā, Sandra Jēkabsone dzīvo Portugālē, bet šobrīd ir atbraukusi ciemos uz Latviju, ikdienā ir apdrošināšanas speciāliste, bet brīvajā laikā arī gide Porto reģionā, Ilze Jēkabsone sarunai pievienojās no Lisabonas, strādā Eiropas Savienības narkotiku aģentūrā.

Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību  starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa  Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.    

Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām?  Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā?  Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."  

Līdz 15. aprīlim Rīgā viesojas divdesmit talantīgi ukraiņu bērni, kuri, par spīti smagajiem kara apstākļiem, mācās spēlēt mūzikas instrumentus Čerņihivas apgabala mūzikas skolās. Notiek jau otrā mūzikas instrumentu spēles nometne talantīgiem mūzikas skolu audzēkņiem no Ukrainas Čerņihivas apgabala. Kultūras rondo studijā Osokina Brīvības festivāla Ukrainai rīkotājs, pianists Andrejs Osokins, tiekamies arī ar muzikālajiem ukraiņu bērniem un viņu pedagogiem. Nometnes mērķis ir sniegt iespēju bērniem pilnveidot instrumentu spēles prasmes izcilu Latvijas mūzikas skolu pedagogu vadībā, vienlaikus iepazīstot Latviju un atgūstoties no ikdienas kara šausmām. Nometnes laikā notiks vairāki koncerti Pāvula Jurjāna Rīgas Mūzikas skolā, kā arī īpašs pasākums kultūrtelpā “Ola Foundation”, kurā vienuviet satiksies mūzikas instrumentu spēles nometnes un Bērnu slimnīcas fonda rīkotās psihoemocionālās rehabilitācijas nometnes dalībnieki. „Pēc pirmās nometnes likās, ka labāk vairs nevar būt, bet izrādās – var gan!” smejas pedagoģe Hanna Tupikova, kura kopā ar bērniem mērojusi ceļu no Čerņihivas līdz Rīgai. Ar viņu un topošajiem ukraiņu mūziķiem Pāvula Jurjāna mūzikas skolā tikās Māra Rozenberga.

Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka  Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita. Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko. Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu  pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā." Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju. No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās.  Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība". Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu. Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus. Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību. Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību. Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku. Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu. Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību. Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga. Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem. Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.  

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

Vēl daudz neskaidrību par ASV muitas tarifu ietekmi uz Latviju. Briselē notiek pirmā NATO ārlietu ministru sanāksme kopš jaunās ASV administrācijas. Ideja par Daugavpils lidostas attīstību Locikos atduras pret iedzīvotāju pretestību. Rīgas maratona rīkotāji šogad sagaida dalībnieku un pārstāvēto valstu rekordu. Latvijas mākslinieku atbalstam iedibina pazīstamās mākslinieces Vijas Celmiņas fonda stipendiju.

Lai veicinātu sabiedrības izpratni par uzturvielu nepietiekamības riskiem un iespējām saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu, vēl šonedēļ Latvijā turpinās uzturvielu nepietiekamības skrīninga tūre. Par uzturvielu nepietiekamību, tās simptomiem un riskiem un par iespēju saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas uztura speciāliste un asociācijas valdes locekle Nelda Karpenska-Allaža. Lolita Neimane vērtē, ka cilvēkiem nav pilnībā skaidrs, ko nozīmē uzturvielu nepietiekamība. Ar to saista arī D vitamīna trūkumu vai zemu dzelzs līmeni organismā. Savukārt malnutricija (nepietiekams uzturs) ir smags medicīnisks sindroms, pie kura cilvēks zaudē svaru, zaudē muskuļu masu.  Malnutrīciju raksturo piecas pazīmes: zūd ķermeņa svars, to negribot; samazinās muskuļu masa; samazinās apetīte; pieaug slimošanas biežums; sliktāk dzīst brūces. Malnutrīcija bieži ir cilvēkiem senioru vecumā, sevišķi pēc 70 gadu vecuma, tā var būt saistīta ar neiroloģiskām un onkoloģiskām slimībām. Ja malnutrīciju nepamana, cilvēki pēc ārstēšanās stacionārā, pēc operācijām sliktāk atveseļojas. "Ja cilvēkam ir apgrūtināta rīšana, nav apetītes, ja cilvēks neuzņem pietiekamā daudzumā olbaltumvielas, labās taukvielas, vitamīnus, malnutrīcija pasliktina jau tā esošo smago slimību," skaidro Lolita Neimane. Malnutrīcija var būt divos gadījumos, kad cilvēks neuzņem vajadzīgo uzturu, vai kad uzņemtais uzturs neuzsūcas organismā. Pirmajā gadījumā to var saistīt ar depresiju vai arī vecumu, kad cilvēks nespēj sevi pienācīgi apgādāt, kā arī varbūt trūkst naudas, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu uzturu. Inese Supe, atsaucoties uz savas ģimenes un arī citu ka cilvēkiem arvien trūkst informācijas par to, ka ir pieejams medicīniskais papilduzturs.  Atsaucoties uz savu pieredzi, viņa stāsta, ka pašai ir noteikta Vidusjūras diēta, kas nav lēta. Bieži vien cilvēki mēģina ēst, ko var atļauties, un sportot.

Ģenerālis šodien uz interviju aicinājis vienu no Latvijas labākajiem futbola treneriem- Jurģi Kalnu. Jurģis intervijā stāstīs par Kambodžā piedzīvoto, futbola līmeni tur salīdzinājumā ar Latviju. Atklās savu ceļu atpakaļ uz Virslīgu, kā arī izteiks viedokli, kas pietrūkst mūsu Latvijas izlasei.

Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums”  "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.

Lūgšanu ķēdes, lūgšanu kapela pār Latviju. Aicinājums veidot nepārtrauktu lūgšanu ķēdi gavēņa laikā par Latviju, par jauno paaudzi, par ģimeņu stiprināšanu, par kristiešu vienotību, grēku nožēlu tautas vārdā, par tautas atmošanos. Dievs aicina uzkāpt kalnā, kur mēs varam sastapties, Viņš mūs vēlas sapulcināt.

Gandrīz 40 diasporas latviešu skolām Eiropā piešķirs simts tūkstošus eiro finansējumu, lai atbalstītu to darbību un veicinātu latviešu valodas un kultūras saglabāšanu.Šajās skolās mācās vairāk nekā 1000 bērnu, kuri tur apgūst latviešu valodu, mācās par Latviju un pavada laiku ar citiem tautiešiem. Šajā mainīgajā laikā, kad būtiska daļa Eiropas valstu budžetu tiek novirzīta drošībai un aizsardzībai, ir svarīgi rast veidus, kā atbalstīt latviešu valodas un kultūras pārmantojamību visā pasaulē. Kādēļ tagad vairāk nekā agrāk ir svarīgi turpināt sniegt finansiālu atbalstu diasporas skolām? Kā finansējums palīdzēs skoliņu darbībai un kā to vērtē pašu skolu vadītājas?  Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts analizē Latviešu valodas aģentūras diasporas jautājumu koordinatore Aija Otomere, Eiropas Latviešu apvienības pārstāves Aira Priedīte un Ilze Atardo, Igaunijas latviešu skolas vadītāja Dace Skrauča-Bērziņa, kuras skola pirmo gadu ir pieteikusies šim finansējumam, un Linda Loja no Ženēvas latviešu bērnu skolas Alpos.

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījumā Piespēle lielā saruna ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadību - prezidenti Aļonu Fokinu un ģenerālsekretāru Pāvelu Murānu. Abi savulaik piedalījušies olimpiskajās spēlēs, bet tagad izvēlējušies funkcionāru karjeru. Cik Latvijas peldēšanā šobrīd ir jauno talantu, kā federācija plāno attīstīt daiļlēkšanu un ūdenspolo Latvijā? Nedēļas notikumu topā: Svarcēlāja Rebeka Ibrahima (agrāk Rebeka Koha) gatava atgriezties profesionālajā sportā un pārstāvēt Latviju; Latvijas futbola izlases treneris Paolo Nikolato paziņo kandidātu loku Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm pret Andoru un Angliju, kandidātus izziņo arī Anglijas izlases vadība; Kristaps Porziņģis izlaidis daudz spēļu Nacionālajā basketbola asociācijā, jo saslimis ar neidentificētu vīrusu; Latvijas vīriešu handbola izlase cīnās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur divas spēles pret Itāliju, pirmajā mačā Jelgavā cienīgs zaudējums.  

Raidījumā Piespēle lielā saruna ar Latvijas Peldēšanas federācijas vadību - prezidenti Aļonu Fokinu un ģenerālsekretāru Pāvelu Murānu. Abi savulaik piedalījušies olimpiskajās spēlēs, bet tagad izvēlējušies funkcionāru karjeru. Cik Latvijas peldēšanā šobrīd ir jauno talantu, kā federācija plāno attīstīt daiļlēkšanu un ūdenspolo Latvijā? Nedēļas notikumu topā: Svarcēlāja Rebeka Ibrahima (agrāk Rebeka Koha) gatava atgriezties profesionālajā sportā un pārstāvēt Latviju; Latvijas futbola izlases treneris Paolo Nikolato paziņo kandidātu loku Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm pret Andoru un Angliju, kandidātus izziņo arī Anglijas izlases vadība; Kristaps Porziņģis izlaidis daudz spēļu Nacionālajā basketbola asociācijā, jo saslimis ar neidentificētu vīrusu; Latvijas vīriešu handbola izlase cīnās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur divas spēles pret Itāliju, pirmajā mačā Jelgavā cienīgs zaudējums.  

Ieva Kārkla par Lūgšanu kapelu pār Latviju. Sarunu vada Māris un Olga Veliki Lūgšanu nakts par Latviju ietvaros Radio Marija Latvija ēterā.

Iepazīšanās ar jaunu nunciju Baltijas valstīs, par viņa iespaidiem par Latviju un gūtajām mācībām no kalpošanas pāvestam Benediktam un pāvestam Franciskam.

Šonakt Holivudā sadalītas ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskari". Iespaidi par redzēto ceremoniju un komentāri par izcelto no nominēto filmu klāsta, Kultūras rondo pārrunājam ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura klātienē sekoja notikumam līdzi, un kino kritiķiem. Studijā Kristīne Simsone, Sonora Broka un "Kino Kults" redaktore Līva Spandega. Īpaša šī "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonija bija Latvijai, jo režisora Ginta Zilbaloža filma "Straume" saņēma labākās pilnmetrāžas animācijas filmas balvu, kļūstot par pirmo Latvijas kino darbu, kas ieguvis prestižo apbalvojumu. Savukārt kategorijā "Labākā ārvalstu filma" "Straume" piekāpās Brazīlijas filmai "I'm Still Here". Sirreāli – tā emocijas pēc "Oskara" iegūšanas raksturo "Straumes" komanda pirmajās intervijās. Filmas viedotāji atzīst, ka vēl nav aptvēruši notikuma nozīmīgumu. "Bija pārsteigums. Nebijām gaidījuši vispār," bilst Gints Zilbalodis. Viņš tomēr atklāj, ka bija domājis, ko teikt no skatuves, ja "Straume" iegūs balvu, bet tajā mirklī daudz aizmirsis un improvizējis. "Arī filmas veidojot, vienmēr vajag gatavoties, bet kad nonāc reālā situācija, tad plāns ne vienmēr strādā un vajag improvizēt. Varbūt nervozā sajūta piedod kaut kādu šarmu tam visam." Viņš arī neslēpj, ka ir sajūta, ka pats uz notikušo skatās no malas un ir jāpaiet laikam, lai pie tā pierastu. "Esmu vēl vidū tai vētrai," neslēpj Gints Zilbalodis. "Protams, mēs esam ļoti priecīgi un gandarītu par padarītos darbu un par to, ko tas nozīmē ne tikai Latvijas kino un Baltijas kino, bet arī neatkarīgu studiju veidotai animācijai kopumā. Tas ir liels sasniegums kopumā. Bez Zilbaloža tikai Miazaki [japāņu animators Haiao Mazaki] ārpus ASV studijām ir dabūjis šo balvu," gandarīts Matīs Kaža. Par to, kur Matīss glabās savu "Oskaru" un vai to varēs apskatīt arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viņš saka, ka vēl jāpadomā: "Mēs neesam apsvēruši šo jautājumu. Būs par ko domāt reisā atpakaļ uz Latviju." Arī filmas producenti Rons Diānss no Francijas un Gregorijs Zalcmans no Beļģijas atzina, ka vēl nevar noticēt notikušajam. Gregorijs Zalcmans pirms ceremonijas bijis skeptisks par "Straumes" panākumiem, norādot, ka "Robots savā vaļā" mārketinga pasākumi būs paveikuši savu, lai filmas veidotāji iegūtu balvu "Taisnību sakot, man trūkst vārdu, vēl esmu adrenalīna pārņemts, viss šis stāsts ir tik sirreāls, no paša sākuma visa sadarbība bija tik gluda. Īsts brīnums. Kad zālē pieteica nominācijas, man likās, ka "Robotam savā vaļā" bija daudz skaļāki aplausi nekā "Straumei", tāpēc es jau nospriedu, ka droši vien vinnēs "Robots", bet, kad viņa atvēra aploksni un pateica "Flow"...," bilst Gregorijs Zalcmans. "Es taču tev teicu, jau kopš Kannām teicu, ka dabūsim "Oskaru"! Vienu brīdi domāju, ka varbūt pazaudēsim "Robotam", bet jau pirms kāda mēneša sapratu -nē, mums ir ļoti lielas izredzes," papildina Rons Diānss.  97. Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvu pasniegšanas ceremonijā triumfējusi filma "Anora", saņemot kopumā piecas balvas – par oriģinālo scenāriju, režiju un montāžu. Filmas galvenās lomas atveidotāja Maikija Medisone arī atzīta par gada labāko aktrisi un "Anora" ieguvusi gada labākās filmas titulu. Raidījumā Labrīt Māra Rozenberga norāda, kategorijā "Anoras" uzvara nav pārsteigums. Līdzīgi kā "Straume", arī šī filma ir neatkarīgs darbs un autori to ir uzsvēruši. Tās budžets ir vien seši miljoni dolāru un tapis ļoti īsā laikā Ņujorkā. Šī filma līdz "Oskaram" ir sākusi ceļu tieši tā pat kā Latvijas filma Straume Kannu festivālā.  

Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasākumi ukraiņu atbalstam notika jau tūlīt pēc kara sākuma, kad visi meklēja, kā palīdzēt. Trīs gadu laikā Krišjāņa Barona muzejs īstenojis jau četrus pašvaldības un Eiropas Savienības atbalstītus projektus – „Dārtas skola” aicināja ciemos ukraiņu ģimenes, „Krišjāņa skola” uzrunāja tieši ukraiņu jauniešus, pēc tam sekoja projekts „No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas iepazīstināja ar gadskārtu tradīcijām, stāsta Andris Ērglis.

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".  Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.    

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Latvijas Universitātes  jauktais koris “Dziesmuvara” svin savu 100. jubileju. Skaņu ainava “Uz Rietumiem” ir kora veltījums tiem dziesmuvariešiem, kam Otrajā pasaules karā nācās pamest Latviju. Kultūras rondo tiekamies ar uzveduma radošo komandu, kas skaņu ainavu aicinās pieredzēt aizvērtām acīm.  Stāsta kora “Dziesmuvara”, diriģente Laura Ozoliņa, komponiste Evija Skuķe, režisore Liena Šmukste un dramaturgs Didzis Ruicēns. Iespaidos dalās “Dziesmuvaras” dziedātāji. Skaņu ainavas “Uz Rietumiem” pirmizrāde notiks svētdien, 9. februārī, pulksten 14 un 18 Ģertūdes ielas teātrī. Putna dzīve sākas ar skaņu. Tā kļūst par pirmo orientieri pasaulē, kamēr redze vēl nav atmodusies. Skaņu ainava "Uz rietumiem" ir stāsts par gājputna dzīves sākumu, savas dziesmas iemācīšanos un gatavošanos lidojumam nezināmajā. Klausītāji skaņu ainavu piedzīvos aizsegtām acīm. Līdzīgi kā maziem putnēniem, arī izrādes apmeklētāju vienīgais orientieris telpā būs skaņa. Izrādes koncepcija tapusi, iedvesmojoties no sajūtu teātra principiem, kas piedāvā piedzīvot izrādi caur visām maņām, izņemot redzi.  

Dievs, sveti Latviju![Warning: this episode contains descriptions of violence, gun violence, and death. Listener discretion is advised.]CREDITS:[SKINNER'S UNTITLED CRUST PUNK SHOW]Written and edited by JustJenahSkinner played by JustJenahMagnolia played by Pine GonzalezChance played by Taylor MichaelsCharlie played by Lyssa JayLINKS:STICKERS/MAGNETS: https://ko-fi.com/woebegonepod/shopTWITCH: http://twitch.tv/woebegonepodPATREON: http://patreon.com/woe_begoneALIZA SCHULTZ: https://shows.acast.com/the-diary-of-aliza-schultzTRANSCRIPTS: http://WOEBEGONEPOD.comTWITTER: @WOEBEGONEPODMUSIC: http://woebegonepod.bandcamp.comDISCORD: https://discord.gg/pn9kjTBYPD Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Dažādas interesantas ziņas ir sasnieguša mūs šajā nedēļā. Līgums ar aviokompāniju "Lufthansa" par 10% "airBaltic" akciju iegādi ir parakstīts, pagaidām par 14 miljoniem "Lufthansa" tiks pie vietas "airBaltic" padomē. Vēl viens kabelis pārrauts Baltijas jūrā, šoreiz tas tiešāk skāris arī Latviju. Zviedrija esot aizturējusi iespējamo vainieku. Turpinām runāt arī par Latvijas Bankas prezidenta meklējumiem. Koalīcija ir atteikusies no centieniem atrast savu kandidātu. Izskatās, ka vadītāja krēslā varētu atgriezties Mārtiņš Kazāks. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņs Pričins, "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Lībeka, TV24 žurnāliste Anita Daukšte un žurnāla "SestDiena" galvenā redzaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.  

Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”

Latviju un Zviedriju savienojošā zemūdens optiskā kabeļa sabojāšanā viens no aizdomās turētajiem ir sankcijām pakļauts "ēnu flotes" kuģis. Polijā piemin 80.gadadienu kopš Aušvicas-Birkenavas nometnes atbrīvošanas. 2024. gada vārds – "apritīgs", gada nevārds – "grafisks". Sieviešu vienspēļu rangā Latvijas vadošā tenisiste Aļona Ostapenko atkāpusies uz 26. vietu.

Pērn no dzīves ārzemēs Latvijā atgriezties reemigrācijas koordinatori palīdzējuši 774 cilvēkiem. Protams, cilvēki atgriežas mājās, ejot dažādus ceļus un ne visiem vajadzīgs šāds palīgs, tomēr droši vien remigrācijas koordinatoru pierakstu kladēs apkopoti virkne jautājumu un problēmu, par ko ikdienā neiedomājamies. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, cik rūpīgi jāgatavojas reemigrācijai, kāda palīdzība pirms atgriezties Latvijā ir tā aktuālākā, ar kādiem šķēršļiem tautieši saskaras un kādi jautājumi noteikti jāatrisina pirms pārcelšanās. Sarunājas Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore, Ruta Priede, Latgales plānošanas reģiona koordinatore, Alise Rožinska, kopā ar dzīvesbiedru Carlo de Masi plāno pārcelšanos uz Latviju no Kanādas, un Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras "EURES" projekta vadītāja. Par atgriešanos Latvijā stāsta arī Lingu ģimene.  

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Raidījumā Zināmais nezināmajā jauna rubrika. Turpmāk katru otrdienu studijā būs kolēģis Toms Bricis, lai vēstītu ne tikai par to, kāds būs laiks, un skaidrotu dažādas dabas parādības, bet lai runātu par klimatu, laikapstākļiem un to, cik mainīgā un dinamiskā pasaulē mēs šajā ziņā dzīvojam. "Ik nedēļu esmu paredzējis runāt par gan ļoti reāliem laikapstākļiem, klimata, atmosferas un hidrosfēras procesiem, kas ir gan dabas stihijas, gan par ilga termiņa norisēm, ko ar aci bieži nemaz nevar manīt. Viens no biežākajiem raksturlielumiem, ar kuriem raksturo klimata pārmaiņas, ir dažādi vidējie rādītāji, piemēram, gada vidējā globālā temperatūra. To ir grūti novērtēt un aptvert, tāpēc, manuprāt, svarīgi uzzināt un izprast arī mazāka mēroga procesus un norises, kas pēc tam palīdz aptvert arī globālas norises," atklāj Toms Bricis. "Būs arī tas, ko angliski sauc par "eksplaineriem" jeb izskaidrot īsi, bet saprotami kādas dabas parādības vai procesus tā lai to izpratnei nebūtu vajadzīgs grāds fizikā vai ģeogrāfijā," turpina Toms Bricis. "Piemēram, šodienas aktualitāte ir atkala, pārdzesēts lietus, ko pieminēju laika ziņas. Kas tas ir? Vienā no tuvākajiem raidījumiem arī parunāsim, kas ir ne tikai pārdzesēts lietus, bet tā tuvi radinieki - sasalstošs lietus un atkala. Būs arī diskusijai par latviešu valodu - vai atkala ir tas pats, kas sasalstošs lietus." Bet pirmajā reizē gan atskats, kāds laikaapstākļu ziņā bijis 2024. gads, un arī stāsts par vētru pirms 20 gadiem, vētru Ervīns, kas Latviju skāra 2005. gada 8. un 9. janvārī.

Dzirnavas, Holandes siers un klompes jeb koka kurpes – šīs ir lietas, kuras nāk prātā, kad domājam par Nīderlandi. Tomēr šī nelielā valstiņa Eiropas vidienē ir kļuvusi par iecienītu galamērķi topošajiem ārvalstu studentiem. Tur studē arī pusotrs tūkstotis latviešu jauniešu, un šis skaitlis katru gadu turpina augt. Ziemas brīvlaikā, kad daudzi studenti viesojas mājās, izmantojam iespēju, un esam uzaicinājuši ciemos trīs studentus no Nīderlandes. Kā tas ir – pārcelties uz svešu valsti un uzsākt dzīvi no nulles? Vai izdodas uzturēt saikni ar Latviju un vai vispār ir vēlme un iespējas to darīt? Sarunājas Justīne Kozlovska, maģistra grāda studente Groningenas universitātē, pabeigusi bakalaura studijas Roterdamā, Laura Eva Furmanova, ceturtā kursa bakalaura studente Utrehtā, un Kārlis Apinis, Groningenas universitātes absolvents. Justīne apgūst žurnālistiku, Laura Eva radošo uzņēmējdarbību, Kārlis studēja starptautiskās attiecības.

Komponiste Gundega Šmite nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz tas ir "Koncerts stāstos" – tā nosaukts rakstnieces jau otrais stāstu krājums. Kā mūzikas formas un pieraksta veidus var izmantot literārā darbā?  Gundega Šmite ir pazīstama akadēmiskās mūzikas komponiste un arī pasniedzēja Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa ir nolēmusi sniegt koncertu. Tikai šoreiz “Koncerts stāstos” ir grāmatas nosaukums. Un arī pats koncerts – “Tēma un variācijas”, “Elēģija – rondo” , “Trīs imprompti”, divas sonātes, divas invencijas, ir  stāstu pieteikumi.  Gundega Šmite literatūrā debitēja 2023. gadā. Tā kā viņas dzīve nu jau gadus desmit norit starp Latviju un Grieķiju, pirmais stāstu krājums bija Grieķijas dzīves ainiņas krājumā “Grieķu svīta”.  Sekoja “Brīnišķīgā operas pasaule”, kopdarbs ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju. “Koncerts stāstos” ir autores atgriešanās pie jau pirmā stāstu krājuma nosaukumā – “Grieķu svīta” – aizsāktā, latviešu literatūrā visai oriģinālā paņēmiena: mūzikas formu piemērošanas rakstītajam vārdam. Man jau Gundegas Šmites “Grieķu svīta” likās ļoti skanīga grāmata. Stāsti krājumā bieži vien sākās ar skaņu ainavas uzburšanu. Noteiktā toņkārtā ieskanējās arī  stāstu personāži.  Arī jaunajā krājumā – “Koncertā stāstos” – tekstā ielaužas gan fona trokšņi, gan konkrēti mūzikas skaņdarbi. Taču šeit jau aizsāktais paņēmiens novests līdz koncepcijai. Satura rādītāja vietā ir programma. Autore izmanto slīprakstu, teksta kārtošanu paralēlos plūdumos, norādes lasītājam – “ātrāk”/ “lēnāk”, lai arī valodā atklātu mūzikas jau izzinātās iespējas. Lai saprastu, šo duālo esību – vienlaikus dzīves notikumu, runātā vārda, un paralēli domās un sajūtās skanošo skaņdarbu pasaulē, skan pavisam neliels fragments no Otrās sonātes autores lasījumā.

Kanādā šobrīd ir izveidojusies 27 tūkstošu liela latviešu kopiena, tādēļ tikai likumsakarīgi, ka tautieši ir raduši veidus, kā padarīt savu dzīves vidi latviskāku. Jau vairāk nekā 70 gadus Kanādā tiek rīkoti dziesmu un deju svētki, un katru vasaru notiek 3x3 nometnes, kas pulcē latviešus no visas pasaules. Latviešu centri ir izveidojušies deviņās dažādās pilsētās, kas apliecina kopienas vēlmi saglabāt un uzturēt savu kultūru arī otrpus okeānam. Tomēr raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts vēlamies noskaidrot, kā latvieši Kanādā izkopj savu piederību. Kādi faktori mudina latviešus doties uz šo tālo valsti un kas daudziem latviešiem rada vēlmi atgriezties dzimtenē? Vērtē komponiste, dejotāja un studente Laura Legzdiņa, kuras radītā tautas dziesmas apdare izskanēja Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā, piedzīvojumu meklētāji Aldis un Elisa Rudzīši, kuri jau vairākus mēnešus pa Kanādu ceļo ar kemperi, un Fritzs Traugots Kristbergs un Ingrīda Zemīte, Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdis un vice priekšsēde.

Kanādā šobrīd ir izveidojusies 27 tūkstošu liela latviešu kopiena, tādēļ tikai likumsakarīgi, ka tautieši ir raduši veidus, kā padarīt savu dzīves vidi latviskāku. Jau vairāk nekā 70 gadus Kanādā tiek rīkoti dziesmu un deju svētki, un katru vasaru notiek 3x3 nometnes, kas pulcē latviešus no visas pasaules. Latviešu centri ir izveidojušies deviņās dažādās pilsētās, kas apliecina kopienas vēlmi saglabāt un uzturēt savu kultūru arī otrpus okeānam. Tomēr raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts vēlamies noskaidrot, kā latvieši Kanādā izkopj savu piederību. Kādi faktori mudina latviešus doties uz šo tālo valsti un kas daudziem latviešiem rada vēlmi atgriezties dzimtenē? Vērtē komponiste, dejotāja un studente Laura Legzdiņa, kuras radītā tautas dziesmas apdare izskanēja Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā, piedzīvojumu meklētāji Aldis un Elisa Rudzīši, kuri jau vairākus mēnešus pa Kanādu ceļo ar kemperi, un Fritzs Traugots Kristbergs un Ingrīda Zemīte, Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdis un vice priekšsēde.

Veiksmīga investīciju piesaiste bieži tiek minēta kā viens no ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Kā Latvijā ar to sokas un ar kādām grūtībām saskaras investori? Krustpunktā diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktore Ieva Jāgere, Ārvalstu investoru padomes izpilddirektore Tatjana Guzņajeva, Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts Jānis Pamalnieks, bankas "Luminor" galvenais ekonomists Latvijā Pēteris Strautiņš un AS "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tā negadās bieži, ka par vienu un to pašu tematu var izlasīt tik pretējus viedokļus un rakstus. Ja interneta meklētājā ieraksta vārdus „ārvalstu investīciju piesaiste”, kas ir šī raidījuma temats, tad Ekonomikas ministrijas un arī LIAA mājaslapā ir teikts, ka Latvijā pieaug investīciju apjoms, mēs esam atvērti dažādiem biznesiem, mēs daudz strādājam, priekšā laba perspektīva. Tad ir Ārvalstu investoru padome, kas šogad jau pavasarī novērtēja Latvijas pievilcību investīcijām ar viszemāko jebkad sniegto vērtējumu. Vairāku uzņēmēju intervijās parādās ļoti daudz skepses. Gandrīz vai jābrīnās, vai tas ir teikts par vienu un to pašu valsti. Jautājumam par investīciju piesaisti Latvijā mudināja pievērsties arī kāda saruna ar citas valsts parlamentārieti, kurš jautāja, kāpēc Latvija negrib, lai viņu valsts investīcijas ienāk. Viņa jautājumā, protams, bija savs zemteksts. Bet kāda tad ir reālā situācija, ja mēs runājam par naudas un biznesa interesi par Latviju? 

Par klimata pārmaiņām un to ietekmi uz dabu un apkārtējo vidi kopumā, ir runāts daudz. Vētru un plūdu radītie postījumi nozīmē papildu finanšu ieguldījumus, visbiežāk neparedzētus. Retāk uzmanības lokā klimata pārmaiņas nonāk ar sekām, ko tās rada ekonomiskā izteiksmē. Par to ir veikti vairāki pētījumi un arī Latvijā šī tematika nav sveša. Kā pielāgoties šiem dabas postījumiem finansiāli gudri? Kā šobrīd apsaimniekojam esošos līdzekļus un kā pati daba mums varētu palīdzēt mazināt tēriņus klimata pārmaiņās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Kristīne Petrovska, Latvijas Bankas Finanšu stabilitātes analīzes daļas vecākā ekonomiste, un biologs Valters Kinna, biedrības "Zaļā Brīvība" pārstāvis. Ir veikts pētījums par klimata katastrofu ietekmi uz Latvijas ekonomiku līdz 2050. gadam. Tas parāda, ka šajā laikā varam sagaidīt divas gadsimta vētras, sešus lietus plūdus un septiņus pavasara palu plūdus, kas katrs radīs zaudējumus Latvijas ekonomikai. Tas ir daudz. "Ja sakrīt, ka visas trīs katastrofas notiek vienā gadā, zaudējumi Latvijas ekonomikai var būt 7,6 % no iekšzemes kopprodukta," skaidro Kristīne Petrovska Tā ir ekonomikas vērtība, ko varam pazaudēt. Bet ir arī iespējas samazināt iespējamos zaudējumus. Valters Kinna apstiprina, ka pieaugot klimata pārmaiņām, pieaugs arī katastrofu skaits visā Eiropā.  "To cilvēku skaits, kuru mājas var skart plūdi, var trīskāršoties. Tas, cik liela būs šo katastrofu ietekme, zināmā mērā būs atkarīgs no tā, vai pasaulei vismaz kaut kādā mērā izdosies sasniegt klimata mērķus. Būtisks ne tikai pielāgošanās aspekts, bet arī pārmaiņu mazināšana," norāda Valters Kinna. Komentārs pēc Klimata konferences noslēguma Nule noslēgusies Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata konference, kas noritēja Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Kā zināms, tā ieilga, jo konferences dalībnieki nevarēja vienoties par summu, ko pasaules rūpnieciski attīstītās valstis maksās nabadzīgāko valstu atbalstam. 24. novembra rītā tika panākta vienošanās par vismaz 300 miljardiem dolāru lielu atbalstu, kas tiks piešķirts jaunattīstības valstīm, lai palīdzētu tām samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus un pārvarēt klimata krīzes sekas.  Savu komentāru par konferencē pieņemtajiem lēmumiem un kā tie ietekmēs Latviju, sniedz Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Bet vispirms jautājums par izvēlēto klimata konferences norises vietu, proti, Azerbaidžānas galvaspilsētu, jo iepriekš vairāku valstu vadītāji iebilda pret konferences norisi valstī, kura vēl arvien ražo, patērē un eksportē lielu daudzumu fosilās enerģijas. Kā uzskata Jānis Rozītis, no vienas puses, tas nav labais tonis šādā valstī diskutēt par globālu zaļo kursu, bet, no otras puses, kāpēc gan nerunāt par klimata pārmaiņām vietās, kur šai problēmai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu.  Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus.  Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.