POPULARITY
Zemgales rajona tiesa Jelgavā attaisnojusi Jelgavas novada iedzīvotāju Olviju Paukšti, kura bija apsūdzēta par cietsirdīgu izturēšanos pret zirgu, kuru eitanizēja 2022. gada augustā. Uzsākti komercreisi no Rēzeknes uz Rīgu un Rīgas uz Rēzekni. Vairums frakciju pagaidām atturīgas par prezidenta ideju pazemināt slieksni referenduma ierosināšanai. Noslēdzas pieteikumu iesniegšana konkursā uz ģenerālprokurora amatu.
Sportacentrs.com podkāsta Ārpus kadra jaunākajā epizodē Ulvis Brože ciemos aicinājis Latvijas U20 izlases vienīgos hokejistus, kuri spēlē Latvijā un piedalījās Kanādas uzvarēšanā. "Zemgales"/LBTU aizsargs Oskars Nils Briedis un uzbrucējs Toms Mots stāstīja par noticēšanu uzvarai, emocijām un pasaules čempionātā gūtajām mācībām. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Vytautas minerālūdens
Gadu simtiem cilvēki ir dzīvojuši upju krastos, jo tam bija ekonomisks un sociāls pamats. Tagad mums nav obligāti jādzīvi pie upes, lai izdzīvotu, bet ko darīt ar cilvēka atstāto mantojumu to krastos un pašās upēs? Kāda ir pie upes dzīvojošo atbildība pret upi un tās netraucētu plūdumu, neveidojot dambjus un dambīšus, akmeņu krāvumus, nepadziļinot upi, nerokot upē peldvietas. Kas ir šīs upei nedraudzīgās prakses un kā palīdzēt upei, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro projekta "LIFE GoodWater IP" vadītāja vietniece, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperte Linda Fībiga, projekta "LIFE GoodWater IP" zivju eksperts, Valsts zinātniskais institūta BIOR pētnieks Kaspars Abersons, Pasaules Dabas fonda Ūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Jansonu ģimene Jelgavas novadā dzīvo divu upju ielokā - vienā pusē atrodas Vircavas upe, otrā - Lielupe. Pavasaros neatņemama dzīves sastāvdaļa ir plūdi. Būvējot Jelgavas apvedceļu, pie Lielupes uzbūvēts dambis, bet Eiropas projektā kopā ar citām Zemgales mazajām upēm tīrīta arī Vircavas gultne. Par dzīvi pie upes vairāk stāsta Jansonu ģimene.
Vētra un lietavas šodien plosījās Latvijas centrālajā daļā. Jūrmala ir viena no vietām, kura cietusi šajā vētrā visvairāk. Vētra skārusi arī virkni zemnieku saimniecību Zemgales reģionā. Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad otrajā ceturksnī ir pieaudzis par 0,1%.
Latviešu sociālantropoloģe ilgstoši pētījusi pierobežas iedzīvotāju dzīvi uz Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētās robežas. Šis reģions daļai Latvijas iedzīvotāju ir labi zināms kopīgās Padomju Savienības pagātnes dēļ un tomēr tā ir krietni atšķirīga pasaules no tās, ko pazīstam Eiropā. Kādu ceļu šīs abas valstis gājušas pēdējas desmitgadēs? Kāda loma cilvēku dzīvēs ir robežai un dokumentiem, valsts kontrolei un ierobežotai migrācijai? Kādi sociālie kontakti veidojas starp divām valstīm ar šādu robežu? Un, kā notiek antropoloģiski pētījumi NVS valstīs? Stāsta pētījuma autore sociālantropoloģijas doktore, Bergenas universitātes pētniece Elīna Troščenko. Atšķirīga politiskā un ekonomiskā attīstība pēc Padomju Savienības un etniskie konflikti šajā reģionā ir likuši ieviest pastiprinātu robežu kontroli un kardināli izmainījuši ielas kopienas ikdienu un saskarsmi. Kāda ir dzīve Kirgizstānas rietumu ciemos un ko šis pētījums stāsta par cilvēka un valsts attiecībām? "Vidusāzija vai Centrālāzija ir visnotaļ liela nejaušība man," stāstu par pētījumu aizsāk Elīna Troščenko. "Turpinot antropoloģijas studijas, man bija iespēja doties lauka pētījumā maģistrantūras ietvaros, un es devos uz Gruziju, kur arī šobrīd strādāju vairāk nekā Vidusāzijā. Bet pēc maģistratūras beigām es tiku uzaicināta piedalīties lielākā pētnieciskā projektā, kas tieši pētīja robežas Eirāzijā un tieši bijušās Padomju Savienības kontekstā. Kā robežas ir mainījušās un kā tas ietekmējis cilvēku dzīvi pierobežā? Es nejauši uzdūros vienam rakstam par robežlīgavām uz Uzbekistānas un Kirgizstānas robežas. Tās bija sievietes, kas ir apprecējušās no Uzbekistānas pāri robežai uz Kirgizstānu, šīs sievietes bija arī Kirgizstānas lielākā bezvalstnieku grupa, ko varbūt mēs latviski vairāk izprotam ar nepilsoņiem, bet nepilsoņi un bezvalstnieki - tie ir juridiski divi dažādi termini. Un man likās interesanti pētīt un labāk varbūt arī izprast šo bezpilsonības jautājumu, kas Latvijā bija aktuāls. Tā nu izveidojās pētījums par bezvalstniekiem uz Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Mērķis šim pētījumam bija izpētīt, kā izmaiņas robežas un pilsonības likumos un praksē kopš Padomju Savienības sabrukuma ir ietekmējušas šo cilvēku grupu, kas dzīvos Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Un tā nu es nokļuvu Vidusāzijā." Iepazīstam personu apliecinošu dokumentu vēsturi Latvijas teritorijā Izdreijātiem burtiem un daudzos vārdos aprakstošs dokuments par konkrēta cilvēka piedzimšanu, bet bez dzimšanas datuma. Tādas bija dzimšanas apliecības 18. gadsimtā Latvijas teritorijā. Vēsturniece Anita Čerpinska iepazīstina ar personu apliecinošiem dokumentiem no hercoga Jēkaba laika līdz pat pagasta pasu grāmatām pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikācijuun popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Anita Čerpinska ir sagatavojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus sākot no 17. gadsimta, kad paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkaba parakstu kalpoja kā ceļošanas atļauja. Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, varam brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā. Bet dokumentos neatrodam norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem. Anita Čerpinska skaidro, kas tolaik bija būtisks šajos dokumentos, kurus izdeva tad, ka cilvēks devās strādāt algotu darbu. Agrāk tās bija vai nu darba atļaujas vai ceļošanai derīgas apliecības, kuras izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs šodienas pasei sāk parādītes tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ieraksta cilvēka vārdu un viņa pazīmes, bet to, kas rakstīts par konkrēto cilvēku var izlasīt atkarībā no ierēdņa rokraksta. Pirmās Latvijas pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet jau ar fotogrāfiju. Laika gaitā – pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā – ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases. Bet vēsturniece Anita Čerpinska vēl parāda interesantu dokumentu – pagastu pasu grāmatas un kopējās ārzemju pases tūristu grupām starpkaru Latvijas laikā.
2023. gada 1. janvārī spēkā stājās Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums. Lai likums darbotos, liela loma procesa nodrošināšanai ir zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Plašāk raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka un Zemgales apgabaltiesas zvērināta tiesu izpildītāja Sniedze Upīte. "Latvijā ir gandrīz 111000 dzīvokļu, kas ir situācijā, ka dzīvoklis pieder vienai personai, bet zeme, uz kuras atrodas māja, citai. Tā veidojas piespiedu dalītais īpašums, par kuru šobrīd dzīvokļu īpašnieku maksā piespiedu nomas maksu," skaidro Iveta Kruka. "Pieņemtais likums palīdz situāciju risināt, ja dzīvokļu īpašnieki vēlas, viņi var izveidot vienotu īpašumu. Tad visa daudzdzīvokļu māja būs vienota ar nekustamo īpašumu, funkcionāli saistīto zemi, kas ir zem daudzdzīvokļu mājas." Vienkārši tā ir iespēja atpirkt zemi. "Dzīvokļu īpašniekiem jāpieņem divi lēmumi - viens, ka vēlas konkrēto procedūru uzsākt, otrs, kad zināma konkrētā summa, lēmums pēc būtības, ka grib veikt izpirkumu," norāda Iveta Kruka. Tiesu izpildītājs kontrolē pašu izpirkšanas procesu, bet procesā ir iesaistītas daudzas iestādes un institūcijas. Lai arī likums pieņemtsvairāk nekā pirms gada, šis arvien ir jauns process, kas varbūt cilvēkus nedaudz biedē un nav līdz galam saprotams. Tomēr interese un vēlme izpirkt zemi pieaug.
Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Valdnieka pienākums bija nodrošināt dzimtas turpināšanos pa vīriešu līniju, tāpēc dēlu piedzimšanu īpaši gaidīja, un troņmantinieka nākšanu pasaulē atzīmēja ar svinībām. Laikā, kad Bīroni pēc trimdas varēja atgriezties Kurzemē, Ernsta Johana vecākajam dēlam princim Pēterim bija jau gandrīz 40 gadu, un jautājums par dzimtas turpināšanu kļuva īpaši aktuāls. Īsā laka posmā no 1764. gada līdz 1779. gadam Pēteris paguva apprecēties trīs reizes, un tikai pēdējā savienība ar 18 gadus jauno un apburošo Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu bija svētīta ar pēcnācējiem – piecām meitām un dēlu. Pirmās trīs hercogu ģimenē piedzima meitas – Vilhelmīne Katrīna (1781), Marija Luīze Paulīne (1782) un Johanna Katrīna (1783). Troņmantinieks princis Pēteris nāca pasaulē 1787. gada 23. februārī Vircavas pilī, un tas sagādāja prieku ne vien hercoga ģimenei, bet arī pavalstniekiem. Par godu prinča Pētera piedzimšanai pāris mēnešus vēlāk 15. aprīlī hercogistes galvaspilsētā Jelgavā tika rīkotas svinības ar izgreznotām mājām un iluminācijām jeb izgaismotiem objektiem. Īpaša loma bija atvēlēta hercogienes Dorotejas klātbūtnei svinībās, viņa karietē pulksten deviņos vakarā devās apskatīt pilsētas grezno rotu, uzkavējoties pie sveicējiem un izsakot tiem pateicības. Iepretim pilij Lielupē bija noenkurota hercoga laiva, un to rotāja krāsainas lampu ugunis, kas atspīdēja ūdenī. No laivas ik pa laikam atskanēja lielgabalu zalves. Spoži izgaismotas bija skaistās un nesen uzceltās mājas pie Driksas. Mums jāatceras, ka 18. gadsimta beigās pilsēta vakara stundās bija diezgan tumša, tāpēc ēku logos izliktās gaismiņas spēja radīt svētku noskaņu. Dažās ēkās, piemēram, akadēmijā un rātsnamā, pilnīgi visos logos bija saliktas lampiņas. Starp Driksas piekrastes namiem izcēlās pulkvežleitnanta Līvena atraitnes māja, kuras priekšā bija novietoti trīs simboliski gleznojumi. Centrālajā attēlā bija parādīta zem veca ozola sēdoša Kurzemes personifikācija ar kroni galvā, kas simbolizēja sargājošu dievieti. Labajā rokā tā turēja hercogistes ģerboni, bet pie tēla kājām gulēja cerību enkurs. Dieviete cauri tēvzemes ozolu mežam lūkojās uzlecošā saulē. Šajā gadījumā saule simbolizēja princi un hercogistes turpinājumu, ko paskaidroja lozungs: "Līdz ar uzlecošo sauli arī tēvzemei aust jaunas cerības." Divos citos gleznojumos hercogistes turpinājumu simboliski izteica lauru koku atveidi: vienā kociņš bija parādīts mazs, bet otrā jau lielāks un kopā ar Kurzemes lauvu un Zemgales alni. Netālu no tirgus laukuma, pie Zilās gvardes kapteiņa fon Tīdena dzīvokļa, uz kopīgu mielastu bija pulcējušies virsnieki un gvardes locekļi. Hercogienei tuvojoties, viņi nostājās parādes ierindā, lai, zvaniem zvanot, taurēm skanot un lielgabalu zalvēm rībot, varētu izrādīt cieņu un godu kroņprinča mātei. Hercogiene gvardes kapteini paaicināja karietē un izteica personīgu pateicību. Pēc šādas laipnības virsnieki un sardzes locekļi uzskatīja par pienākumu hercogieni tādā pat veidā sagaidīt arī pulksten vienpadsmitos vakarā, kad viņa jau devās atceļā uz pili. Hertela kunga mājas ieeju rotāja izgaismots hercoga kronis, bet zem tā starp lauru un palmu zariem atradās uzraksts: "Vivat Petrus!" Kancelejas padomnieka Rezona mājas priekšā bija piramīdas formā izkārtoti lukturi, kas izgaismoja caurspīdīgu gleznu. Gleznā bija attēlota gudrības dieviete Atēna Pallāda, kura, tāpat kā savulaik jauno Telemahu, sargāja guļošo pirmdzimto princi, apsedzot to ar savu vairogu. Saskaņā ar mītu, tie, kuri atradās dievietes aizbildnībā, bija pasargāti no visiem netikumiem un tika apdāvināti ar spēku un tikumu vairojošām īpašībām un viscildenāko likteni. Hercoga Pētera gvarde pie kapteiņa mājas bija izveidojusi simbolisku altāri, pie kura sievietes figūra upurēja vīraku. Alegoriskajā skulptūrā bija atveidota Kurzemes patronese ar mūra kroni galvā, bet uz pleciem tai bija apmetnis gvardes krāsās – salmu dzeltenā un debess zilā tonī. Hercoga galma kalpotāja Bērenta mājas priekšā bija izbūvētas lielas sastatnes, ko rotāja zaļu augu vijas. Centrālajā portālā atradās hercogienes portrets, virs tā – apzeltīta Apollona statuja, bet sānos esošajās arkādēs bija izvietotas zeltītas vāzes un lozungi. Hercogienes ierašanās tika sagaidīta ar bungu rīboņu, trompetēm un dzejas rindām, ko noskaitīja astoņgadīgā Bērenta meita ganītes tērpā. Apgaismotas, vijām, simboliskām ainām un lozungiem rotātas bija arī citu pilsoņu mājas. Visbiežāk atkārtojās Kurzemes personifikācijas tēls, kā arī Cerības un Fortūnas alegorijas. Un visur pilsētā tika slavināts: "Lai dzīvo hercogs! Lai dzīvo mūsu hercogiene! Lai dzīvo kroņprincis! Sveiks! Sveiks! Sveiks!" Diemžēl prieks par kroņprinci un hercogistes mantinieku nebija ilgs. Princis Pēteris mira 3 gadu vecumā 1790. gadā un tika apbedīts Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī. Hercogu ģimenē piedzima vēl divas meitas – Šarlote Frīderike (1789–1791) un Doroteja (1793). Lai arī četrām Kurzemes princesēm bija spožs liktenis Eiropas galmos, hercoga Pētera dzimtas līnijai tiešo mantinieku vairāk nebija.
Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Tuvojas Ziemassvētku laiks, un parasti tas saistās ar došanos ciemos vai viesu uzņemšanu pie sevis. Kopīgas maltītes ne tikai svētkos, bet arī ikdienā mūsdienās kļūst arvien retākas. Toties agrāk tā bija ikdienas norma, un pat viens no varas un statusa simboliem. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā hercogam bija pienākums parūpēties par saviem galminiekiem, aicinot tos pie kopīga gada, bet tie, kuri “dalīja ēdienu ar valdnieku” varēja lepoties ar savu sabiedrisko statusu. Jo lielāks bija galms, jo augstāks valdnieka prestižs. Galma dzīves organizēšanā noteicošā loma bija galma maršalam. To parasti iecēla no augstākās muižniecības vidus, un šis amats varēja kalpot par pakāpienu turpmākajai karjerai. Galma maršalam bija uzdots kontrolēt hercoga virtuvi un dzērienu pagrabu un uzraudzīt ēdienu gatavošanu un tīrību virtuvē. 17.gs. vidū, hercoga Jēkaba laikā, galma pusdienām tika klāti 18 galdi, kas bija izvietoti dažādās vecās Jelgavas pils telpās. Pie 1. un 2. galda sēdēja hercogs ar savu ģimeni un hofmeistariem, pie 3. galda – augstākās galma dāmas (augstāko ierēdņu laulātās draudzenes un hercogienes galma hofmeistariene), 4. galds bija atvēlēts hercogienes galma dāmām augstāko ierēdņu pieaugušajām meitām, bet sākot ar 5. galdu tika servētas vietas tā sauktajiem pēcēdājiem – pirmo galdu pārziņiem, piegriezējiem, hercoga un hercogienes ēdienu pasniedzējiem, galma virtuves kungiem, sudraba pārzinim un pārējiem galminiekiem. Hercogu jeb 1. galdā pasniedza 20 ēdienus. Lūk, ēdienkarte: 1) vistas frikasē; 2) auna gaļa ar ķiļķeniem; 3) speķota auna gaļa; 4) vārīti zandarti ar speķi un rozīnēm; 5) sālītas līdakas; 6) saldi kāposti ar žāvētām desām; 7) mazas pastētes ar teļa gaļu; 8) sviesta kūka; 9) cepti tītari ar mērci; 10) speķotas irbes; 11) sivēns; 12) medījumi; 13) vārīta vērša gaļa; 14) auna gaļa ar citroniem; 15) zivis sviestā; 16) cukurriecenīši; 17) aitas cepetis; 18) cūkas karbonāde; 19) ceptas zivis; 20) sviestkūku riecieni. Pārējiem galminiekiem ēdienu daudzveidība mazinājās un pēdējo pēcēdāju galdā tika sniegtas putras un virumi. Arī pusgadsimtu vēlāk saglabājās līdzīga ēdienkarte. Pēc tēva hercoga Frīdriha Kazimira nāves 6 gadu vecumā par hercogu kļuva jaunais Frīdrihs III Vilhelms. Viņš ilgstoši uzturējās pie aizbildņiem, bet Jelgavas pilī mitinājās viņa māsas princeses Marija Doroteja, Eleonora Šarlote un Amālija Luīze. No 18. gs. sākuma ir saglabājušās vairākas galma pavāru Johana Volhelma Brimera (Johan Wölhelm Brümer) un Andreasa Preisa (Andreas Preiß) princesēm sastādītas ēdienkartes pa nedēļām gan ziemas, gan vasaras mēnešos. Princesēm tika servētas divas maltītes dienā – brokastis un vakariņas (ziemā)/pusdienas un vakariņas (vasarā). Katra sastāvēja no 6-10 ēdienu kārtām. Lielākoties tie ir dažādi gaļas ēdieni cepešu, šmorējumu, pastēšu, mērču, viru, zupu veidā. Interesanti, ka līdzās teļa, putnu un cūkas gaļas ēdieniem, daudz lietota arī aitas un jēra gaļa. Retu reizi gaļu pasniedza kopā ar rīsiem, biežāk tai klāt ēda maizi, kāpostus, burkānus un citus sakņaugus, kā arī pākšaugus. Protams, šajā laikā vēl nav mūsdienu virtuvē iecienīto kartupeļu. Zivis ziemas ēdienkartē bija ik pāris nedēļas, bet vasarā katru dienu. Deserti bija ļoti rets maltīšu papildinājums. Tortes un pīrāgus pārsvarā gatavoja tikai vasarā un no vietējām ogām – ķiršiem, jāņogām, āboliem, ērkšķogām, plūmēm un arī citroniem. Kurzemes hercogistes beigu posmā 18. gs. 3. ceturksnī – Bīronu valdīšanas laikā – ēdienkartes pamatsastāvdaļas nav pārāk mainījušās, bet klāt nāca daudz vairāk saldumu. 18. gadsimta otrā puse ir laiks, kad visos Eiropas galmos īpašu vietu sāka ieņemt cukuroti ēdieni un dažādi deserti. Tā kā cukurs tajā laikā kalpo kā viena no luksusa un prestiža precēm, tad to izmantoja ne tikai desertos, bet dažādas saldas garšvielas pievienoja arī pamatēdieniem. Kurzemes hercoga galmā no 1768. gada līdz 1778. gadam algoja franču konditoru Johanu Jozefu Leinhāsu (Johan Joseph Leinhaas). Viņš bija atbildīgs par īpaši greznu saldumu galdu noformēšu oficiālajās svinībās pēc hercoga Pētera vai hercogienes Dorotejas pasūtījuma. Prata pagatavot saldumus dažādu figūriņu, piemēram, putniņu veidolā. 1771. gada 7. februārī Prūsijas prinča Heiriha vizītes laikā Jelgavas pilī, Leinhāsam bija jāservē trīs deserta galdi ar franču konfektēm un citiem saldumiem uz 80 šķīvjiem. Šāds komplekts bija jānodrošina gan pusdienās, gan vakariņās. Konditors atbildēja arī par atspirdzinošo dzērienu pagatavošanu. Tos mērija putelēs un enkeros [Poutel, poute – apm. 15 litru, Ancker 38,806 litru]. Viesi varēja veldzēties gan ar limonādēm (vienreiz konkretizēta dzērveņu limonāde), gan holandiešu orgadi (miežu un mandeļu dzērienu). Hercoga galmā baudīja arī labu vīnu. To ieveda no vīna ražotājvalstīm. Norēķini par galmam piegādātām precēm liecina, ka vīns regulāri ticis ievests no Francijas. Īpaši iecienīti bija Burgundijas vīni un muskata šampanietis. Šīs ir vien epizodiskas piezīmes par ēdināšanas kultūru Kurzemes hercoga galmā, kas veidotas, balstoties arhīvu materiālos. Tomēr tās rada priekšstatu par augstākajās aprindās baudītajām maltītēm, desertiem un atspirdzinājumiem 17. un 18. gadsimtā un ceru, ka iedvesmo arī svētku galdam.
Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus: Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:
Raidījumā šoreiz dodamies uz Jelgavu, kur savulaik 150 gadu garumā spoži saimniekoja izdevēju Stefenhāgenu dzimta. Tuvāk iepazīstam pirmo no Stefenhāgeniem - Johanu Frīdrihu un viņa nozīmīgo ieguldījumu latviešu literārās kultūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē, izdodot gan Vecā Stendera darbus, gan pirmo vispārīga satura žurnālu, gan vēl vairāk 100 iespieddarbu latviešu valodā. Johana Frīdriha devums latviešu literatūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē ir patiešām iespaidīgs. Ar viņa gādību 30. gados latviski izdeva vairāk nekā 100 darbu jeb apmēram pusi no visām tajos gados iespiestajām grāmatām latviešu valodā. Stefenhāgenu izdevniecības nams Jelgavā gāja bojā Otrajā pasaules karā. Dodamies uz netālo Jelgavas pilsētas bibliotēku, kur tiekamies ar novadpētnieci Andru Pootu. Tagadējā bibliotēkas ēkā ir viena no retajām Jelgavā, kas vēl pieredzējusi Sstefenhāgenus. Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā, kur grāmatu spiestuve pastāvēja jau kopš 17. gadsimta vidus, pirmais no Stefenhāgeniem - Johans Frīdrihs, ieradās 1769. gadā 25 gadu vecumā ar grāmatu izdošanai šķietami pavisam nepiemērotu izglītību. Viņš bija bārddzinis un ķirurgs. Viņš apprecēja izdevēja atraitni un ieguva tiesības izdot grāmatas. Stefenhāgeni izdod grāmatas Jelgavā līdz pat 1919. gadam. Pats savu izdevniecības namu Johans Frīdrihs Stefenhāgens uzcēla 1799. gadā Kannu lējēju ielā 20. Šodien to pazīst kā Mātera ielu, līdz kādreizējai izdevniecības vietai meistara Andru Pootu vēl aizstaigāsim. Bet tagad jautāju viņai par Stefenhāgena lielo interesi izdot grāmatas ne vien vāciski, bet arī latviešu valodā. Starp citu, pērn Jelgavā atzīmēja 200 gadus, kopš Stefenhāgena izdevniecībā sāka iznākt pirmais latviskais laikraksts "Latviešu Avīzes". Plašāk par projektu:
Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Droši vien līdzīgs jautājums iespurdzis prātā ne vienam vien Sesavas luterāņu baznīcas apmeklētājam, ieraugot grezno sēdekli ar kolonnām un baldahīnu zāles altārdaļā. Kāds iedomāsies, ka raugās uz solu muižniekiem vai citiem svarīgiem ļaudīm; kāds cits prātos – kaut kas līdzīgs biktssolam, kāds redzams Romas katoļu dievnamos, bet ne jau pie protestantiem! Bet, ja to būs dzirdējis kāds, kurš pabijis vecajās Kurzemes hercogistes baznīcās, viņš piebildīs, ka var gan būt protestantiskā dievnamā biktskrēsls, bet tas jau parasti redzams pie kanceles uzejas. Savā ziņā taisnība būtu katram no iztēlotajiem runātājiem. Jo šīs 1756. gadā dzimušās mēbeles sākotnējā loma patiesi ir bijusi biktēšana jeb privātas grēksūdzes uzklausīšana. Jo sākotnēji šis sols varbūt patiešām turpinājis kanceles kompozīciju. Un arī tādēļ, ka pēc tam, kad mūsdienu Latvijas robežās protestantu liturģijā nostiprinājās kopīgā grēksūdze dievkalpojumā, kas ar laiku vairāk vai mazāk aizstāja privātbikti, lepnajā solā, kurš būtībā bija zaudējis sākotnējo lomu, droši vien laiku pa laikam sēdējis dievnama laicīgais patrons – vietējais barons vai kāds viņa ģimenes loceklis. Dzimtkungi nereti vēlējās pasvītrot savu īpašo statusu dzimtļaužu acīs. Sesavā un arī citviet redzamais parādes sēdekļa novietojums – pie altārdaļas dienvidsienas, taisni iepretim kancelei – ļāva kungam redzēt vienīgi mācītāju un nevis, tā sacīt, prastos ļaudis vienkāršajos solos, tomēr tā, lai zemnieki baronlielskungu redzētu jo labi – tā neļaujot aizmirst, kurš te ir galvenais! Tas, ka privātbikts savā būtībā ir sveša luteriskajai baznīcai un protestantismam vispār, gan ir labi iesakņojies mīts. Savulaik privāto grēksūdzi daudzviet izgaiņāja apgaismības laika racionālisms, iespējams, arī citu baznīcu ietekmes un baznīcēnu miesas un gara kūtrums: sak, ja reiz privātbikts nav obligāta un varam izsūdzēt grēkus kopā, kāpēc tad vilkties pie draudzes gana pa vienam?! Ne šajā raidījumā mums tirzāt, kuram uzskatam pievienoties, ko atzīt vai nosodīt, bet saistoši tas viss, protams, ir. Kaut vai tamdēļ vien, ka šī šķietamā luterisma un privātbikts nesaderība noteikti mazliet samulsinās daudzus veco biktssolu uzlūkotājus veselā kaudzē dievnamu – ne jau Sesavā vien. Jo kanceli, altāri un ērģeles, jādomā, atpazīs katrs, kurš skolā gājis, bet šādi dīvaini soli vai kabīnes, ja pie rokas nav zinīga pavadoņa, spēj sajaukt domas. Kārtīgi iekodies arī aizspriedums, ka, lūk, luterāņu baznīcās valda askētisms. Jā, protestantiskos dievnamus patiesi raksturo lielāks iekārtas racionālisms, reformētajā teoloģijā sakņota skaidrība un atteikšanās no zināma liturģisko un ikonogrāfisko priekšmetu raibuma. Un tomēr – vai tad neesam redzējuši kaut vai tik greznās baroka dievnamu iekārtas tepat Kurzemē un Zemgalē? Svarīgi, kādā laikā un stilistiskajā gaisotnē nams tapis un tas, cik dižmanīgs un ambiciozs bijis baznīcas cēlējs vai cēlēji. Sesavas dievnama altārdaļā it kā jauc prātu vēl kāda iekārtas īpatnība: pat mākslas vēstures lietpratējam nav nemaz tik viegli uzreiz noteikt 18. gadsimtā tapušā biktssola un arī kanceles stilistiku. Proti, pirmajā acu uzmetienā šīs mākslas pērles uzvēdī rokoko garu, kurš tik nepārprotami elpo ērģeļu prospektā telpas pretējā galā – rietumu luktā. Taču, biktssolu un arī kanceli vērīgāk apskatot, skatam atklājas vēlais baroks: pārlieku daudz simetrijas redzam ornamenta formās, pārāk kārtīgi vijas akanta lapas, ar kurām sadzīvo vēlajam barokam raksturīgais lentes rotājums, volūtas, gliemežnīcas un spārnotas eņģeļu galviņas. Šis skaistais Zemgales dievnams var pārsteigt un priecēt ar daudz ko. Nu kaut vai ar to, kā gadiem ilgi mezglojusies burvīgo ērģeļu celšana, kādus līkloču ceļus gājuši dievnama senie zvani un kādi diži ļaudis dus kapos, kas ieskauj dievnamu. Bet tie jau būtu stāsti atkal citām reizēm.
Vācbaltu dzejniece un publiciste Elīza fon der Reke, viņas sacerēti garīgi dzejoļi, ceļojumu apraksti, memuāri un ziņojums par krāpnieku Kaliostro ir liecība neparastai Apgaismības laika sievietei. Dosimies arī uz Jelgavu, jo Elīza nāk no Mēdemu dzimtas. Šoreiz mūs interesē tieši Elīza, Elīza fon der Reke, dzimusi fon Mēdema – Kurzemes un Zemgales hercogistes baltiešu aristokrāte, dzejniece un literāte, neparasta persona savam laikam. Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota rādīs vietas Jelgavā un tās apkārtnē, kas saistītas ar Mēdemu dzimtu un Elīzu. Ceļā dosimies nedaudz vēlāk, vispirms iepazīsimies ar Reki un viņas literāro darbību, pārlaposim nelielu dzejas grāmatu „Elīzes divpadsmit svētas dziesmas latviešu valodā pārtulkotas no tā veca mācītāja Stendera”, izdotas Jelgavā 1789. gadā. Taču ne tikai garīgas vārsmas mūs interesē, aizraujoša lasāmviela ir arī viņas memuāri un ceļojuma apraksti. Raidījumā tiksimies ar literatūras un vēstures pētniekiem, kas atklājuši un turpina atklāt daudz interesanta par Elīzu fon der Reki. Šīs dienas stāsts jūs noteikti rosinās sameklēt viņas memuārus vai izlasīt Ingūnas Baueres vēsturisko romānu „Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā”. Elīzas fon der Rekes radioportretu palīdz veidot Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, Jelgavas novadpētniece Andra Poota un vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske. Edgars Ceske iztulkojis Elizas fon der Rekes memuārus „Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas” un, kā viņš saka, „nolicis uz plaukta”, līdz 2004.gadā, kad Rekei tuvojās 250 gadu jubileja, memuāri tika izdoti latviešu valodā Harro von Hiršheida apgādā. Viņas īstais vārds ir Šarlote Konstance Elizabete, Elīza ir vēlākais literārais pseidonīms. Edgars Ceske virtuozi izvadās pa biogrāfijas līkločiem. No Rekes memuāriem un arī no vēstulēm var uzzināt par viņas laulību un to, kāpēc viņa uzdrošinājās šķirties. Elīza bija viena no pirmajām sievietēm, kura drosmīgi lauza savas kārtas tradīcijas, ne tikai aiziedama un izšķirdamās no vīra, bet arī vēlāk nesaistīdamās laulības saitēm un kļūdama par nosacīti brīvu, tas ir, emancipētu sievieti. Dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā glabājas gan Stendera tulkotas Elīzems divpadsmit svētas dziesmas, gan dziesmu grāmata, kas saistījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesores Māras Grudules uzmanību. Elīza fon der Reke rakstījusi arī veltījuma un mīlestības dzeju, to virstēma – garīgais pārdzīvojums. Vēlāk seko ceļojuma apraksti un memuāri. Tā ka „literārais mazumiņš interesants”, secina Māra Grudule. Bet Edgars Ceske izceļ Elīzas jūtīgumu. Esmu Jelgavas pilsētas bibliotēkā, novadpētniece Andra Poota uz galda nolikusi trīs izdevumus, kas saistīti ar Reki, un viens no tiem ir Vācijā izdots tumšos cietos vākos Kaliostro atmaskojošais darbs „Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaliostro uzturēšanos Kurzemē”. Tā kā sastapšanās ar Kaliostro notikusi Jelgavā, interesējos sīkāk, kā Elīza nonāca saskarē ar bēdīgi slaveno mistiķi. Krievijas ķeizariene Katrīna II vairākās vēstulēs Rekei izteica savu personīgo atzinību un pateicību par „Apgaismības rakstniecību”, ielūdza apmeklēt Pēterburgu, un piešķīra Falcgrāves muižu. Andra Poota visu savu mūžu dzīvo blakus vietai, kur atradusies muiža. Laiks apskatīt solītās vietas Jelgavā. Dodamies gar Driksas malu, kādreiz te bijusi Upes iela, un uz tās atradušies pilsētas lepnākie nami, tai skaitā Mēdemu nams, kurā uzturējusies arī Elīza. Nobraucam garām Mēdema villai. Tad izbraucam no pilsētas un dodamies uz Glūdas pagastu, kur Falcgrāves muižas atrašanās vieta, te maz kas saglabājies, tomēr, kā saka Andra – ieelposim gaisu. Ja no muižām un senās Jelgavas maz kas saglabājies, tad Elīzas fon der Rekes literārais veikums ir lasāms un pētāms, ar saviem secinājumiem dalās Edgars Ceske un Māra Grudule. Māra Grudule paņēmusi līdzi 2018.gada izdevumu ar Rekes portretu uz vāka, lai parādītu, ka Elīza fon der Reke joprojām ir pētnieku uzmanības centrā. Vācijā izdotajā rakstu krājumā pētnieki, tai skaitā igauņu, skata viņas dzīvi un darbību no dažādiem aspektiem – par femīno, par reliģisko un garīgo dzīvi, par ieguldījumu diplomātijā, atsevišķa nodaļa par Elīzu mūzikā un mākslā. Viņa, starp citu, ir daudz portretēta jau no jaunības, varam izsekot, kā sieviete 18.gadismtā tiek rādīta pamazām novecojot. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:
Gleznotāja Ģederta Eliasa kultūras mantojums, Stefenhāgenu dzimtas dāvāto portretu atklājumi un „Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē” – par to visu interesējamies Kultūras rondo ierakstā no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs šogad atzīmes 40 gadu jubileju kopš saņemts mākslinieka Eliasa mantojums. Dodamies uz Jelgavu, muzejā sagaida tā pārstāve Marija Kaupere. Viņa izrāda gleznas no Ģederta Eliasa mantojuma. Paralēli Eliasa darbu aplūkošanai uzmanību piesaista arī kāds portrets, kas nav muzeja ekspozīcijā, bet pagaidām stāv iesaiņots. Plašāk stāsta vēsturnieks Edgars Umbraško. Tas saistīti ar izdevēju Stefenhāgenu dzimtu. Vēl kāds interesants jaunums Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ir tikko atvēršanas svētku piedzīvojusī vēsturnieka Ginta Putiķa grāmata "Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē". Kurzemes un Zemgales hercogistes (1561-1795) laiks ir īpašs Jelgavas vēsturē, jo tad Jelgava bija galvaspilsēta, kurā dzīvoja hercogistes augstākās amatpersonas - hercogi. Nelielā greznā grāmata ļauj ielūkoties hercogistes tapšanas vēsturē no Livonijas sabrukuma līdz hercogistes izskaņai uz Polijas-Lietuvas valsts drupām. Esejas ir par hercogiem un viņu pienesumu hercogistes vārda spodrināšanā un popularizēšanā. Ar izdevumu iepazīstina tās autors Gints Putiķis.
Saruna ar Arti Ābolu par aizvadīto Pasaules čempionātu ar Latvijas U20 izlasi Kanādā, Zemgales gaitām Somijā sezonas pirmajā pusē, Latvijas čempionāta līmeni, jauno hokejistu līmeni un attīstību, kā arī citām aktualitātēm Latvijas hokejā.
Neliels atskats uz pagājušo gadu Latvijas Hokejā- NHL, leģionāru gaitām ārzemēs, “Zemgales” dalību “MESTIS” Līgā un pašmāju čempionātu.
Valsts kultūrkapitāla fonda budžets ir uz kritiskas robežas. Kā fonda darbību ietekmēs jaunā Latvijas Valsts mežu ziedojumu kārtība un ar kādu valsts atbalstu fonds var rēķināties, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētāju Daci Bluķi un fonda direktoru Edgaru Vērpi. Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētāja Dace Bluķe aicina valdību atgriezties pie jautājuma par AS "Latvijas Valsts meži" (LVM) ziedojumu politiku, aģentūru LETA informēja VKKF pārstāve Ilona Skuja. Bluķe norāda, ka VKKF padomes sēde dažas dienas pirms Ziemassvētkiem nesa nepatīkamas ziņas kultūras nozarei. Masu medijos jau izskanējuši valdības iebildumi pret LVM ziedojumu politiku, kā rezultātā tādu nākamgad nebūs vispār. Edgars Vērpe sarunā Kultūras rondo norāda, ja nebūs LVM ziedojuma, VKKF zaudē 10% no finansējuma. ""Mežu" finansējums bija kā glābšanas riņķis fondam 2008. gada krīzē, kad mūsu finansējums palika 27% no esošā. Tā viņš pa gadiem ir gājis līdzi. Bijām savstarpēji ieinteresēti, ka "Meži" ziedo un mēs šo ziedojumu izlietojam pēdējā laikā pa visu Latviju reģionālās programmās. Šobrīd tas ir apdraudēts," norāda Edgars Vērpe. VKKF kopš 2011. gada sadarbojas ar LVM vairāku kultūras programmu finansēšanā. 2022. gadā uzņēmumu ziedojums bija 750 000 eiro. No tā pilnībā vai daļēji tika finansēta programma "Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi", programma koru un tautas deju tradīcijas attīstībai, kā arī reģionu – Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes kultūras programmas. Šajās programmās pavisam 2022. gadā tik atbalstīti 58 projekti visā Latvijā, kā arī diasporā. Savukārt reģionu programmās tika atbalstīti 239 projekti – tai skaitā Latgalē 71, Vidzemē 69, Kurzemē 49, Zemgalē 50. Ziedojumi, kas novirzīti VKKF programmām, sadalīti ievērojot vispārējos VKKF projektu finansēšanas nosacījumus. Edgars Vērpe uzskata, ka Latvijas valdība pret Latvijas kultūru vienmēr ir attiekusies diezgan vieglprātīgi. "To mēs varam dažādos veidos redzēt, gan tajā, kā mēs nespējam tikt galā ne ar koncertzālēm, ne laikmetīgās mākslas muzeju. Ir vienkārši totāla muļļāšanas un nogrūšana no viena uz otru. Tagad arī arī ar VKKF salīdzinoši ar pārējām Baltijas valstīm esam uz pusi sliktāk finansēta iestāde uz to pašu projektu vai mākslinieku skaitu. Visās jomās Latvijā kultūra ir uz pārpalikuma finansēta lieta. Pie visām valdībām, nav neviena valdība, kas būtu uzņēmusies atgriezt VKKF pilnībā finansēšanas modeli, (..) kāds ir Igaunijā," norāda Edgars Vērpe. Viņš uzskata ka, nevajadzētu čīkstēt - iedodiet mums naudu, bet atjaunot ierakstīt VKKF likumā, ka arī no tabakas akcīzes nodokļa fondam atkal atvēl 3%. Tas būtu problēmas risinājums, ja vispār kāds grib to risināt.
Atašienes un Vidzemes danču burtnīcas, Lībiešu un Sēlijas danču un rotaļu burtnīcas - par Danču krātuves jaunumiem stāsta tās autors un izstrādātājs Sandis Zučiks un Zemgales danču burtnīcas viena no autorēm Irita Vimba.
Jau divus gadus administratīvā pārkāpuma procesā tiesu tiesneši nepieņem sākotnējos lēmumus un nekontrolē nolēmumu izpildi. Sodu par administratīvo pārkāpumu piemēro iestāde, bet tiesa pārbauda pieņemtā lēmuma tiesiskumu. Raidījums veltīts soda piemērošanas kārtībai administratīvā pārkāpuma procesā - kā tiek noteikts, kāds administratīvais sods tiks piemērots, kas administratīvā pārkāpuma procesa izpratnē ir lietas, kuras tiek izskatītas pārkāpuma konstatēšanas vietā, un lietas, kuras tiek izskatītas iestādē. Studijas viesi Zemgales apgabaltiesas tiesnese Inga Putra, Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Prokuratūras funkciju īstenošanas koordinācijas nodaļas prokurors Gints Bērziņš un Valsts policijas Koordinācijas un kontroles pārvaldes Dienestu koordinācijas biroja priekšniece Mārīte Ziemele.
Murālis, kā laikmetīgās mākslas veids un iespēja pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgas mākslas procesiem. Par "Mākslai vajag telpu" un Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” iniciatīvas izglītībā „Ziedoņa klase” vadītāja Elizabete Pavlovska, fonda „Makslai vajag telpu” vadītāja, kuratore Katrīna Jaunupa un māksliniece Luīze Rukšāne. Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" iniciatīva izglītība "Ziedoņa klase" realizē Eiropas Ekonomiskās zonas programmas projektu, kura laikā izglīto sabiedrību, īpaši jauniešus par laikmetīgo mākslu un kultūru. Projekta ietvaros jau tapuši trīs murāļi trīs Latvijas pilsētās - Talsos, Smiltenē un Adažos. Kopumā tādi būs pieci - nākamā gadā iecerēts murāļus veidot kāda Zemgales un Latgales pilsētā. Ir jau izvēlēti mākslinieki un tapušas pirmās skices.
Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš Ne vienmēr ir tā, ka senākajos rakstītajos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums turpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos, ka informācija ir pietiekama, lai precīzi lokalizētu, ka arheoloģiskās liecības atbilst rakstītajām ziņām, ka tās viena otru papildina un ir saskaņā. Vispirms minēsim piemēru, kur viss sakrīt. Kokneses (Kukenois) pils 13. gadsimta sākumā sarakstītajā Indriķa hronikā pirmoreiz minēta 1205. gadā. 1208. gadā to nodedzina. 1209 gadā koka pils vietā vietā uzcelta krustnešu pils (castrum Kukonois). Pie tās ar laiku izauga pilsēta. Ziemeļu kara laikā 1701. gadā mūra pils tika uzspridzināta. Pilsdrupas saglabājušās līdz šodienai. Arheoloģiskos izrakumos atrastas atbilstošas liecības. Tagad par gadījumiem, ka, rakstītos avotos sākotnēji fiksētais nosaukums, neturpina savu pastāvēšanu vēlākos gadsimtos Sāksim ar Jersiku. Tā daudzreiz minēta 13. gadsimta hronikās un citos dokumentos Jersika (Gercike) apzīmēta kā castrum, civitas, urbs, burg, locum castri Gerceke. 14. gadsimta laikā tās vārds izzūd. Indriķa hronika satur vērtīgu informāciju par tās izskatu. 1209. gada bīskapa Alberta uzbrukuma laikā Jersika raksturota sekojoši: ''… bīskaps savu karaspēku virzīja pret pilsētu... Vācieši viņus vajādami, kopā ar viņiem iebruka pa vārtiem pilsētā… Todien viss karaspēks palika pilsētā un savāca daudz kara laupījuma, sagrābdams visos pilsētas nostūros drēbes, sudrabu, pumpuru un daudz lopu, bet baznīcās – zvanus, svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu, un visu paņēma līdzi, pateikdamies Dievam, kas viņiem tik ātri bija piešķīris uzvaru pār ienaidniekiem un atvēris pilsētu bez pašu zaudējumiem.'' Pētnieki ilgstoši centās atrast lokalizēt Jersiku. Zināmā informācija – 10 dienu gājienā no Rīgas pie Daugavas. Populārākie novietojumi Lokstenes, Oliņkalna, Šlosbergas (Pilskalnu) pilskalni. Arheoloģiskie izrakumi hronoloģiski apstiprināja pēdējo vietu. Minētā lokalizācija kļuva par vispārpieņemtu. Taču iegūtās arheoloģiskās liecības nebūt neizceļas ar savu kvalitatīvo sastāvu, ko varētu gaidīt, spriežot pēc hronikā rakstītā. Salīdzinot ar citiem Daugavas lejteces centru pētījumu rezultātiem, Jersikas senlietu klāsts nav bagātāks. Savukārt Beverīnas (Beverin) pils vieta, neskatoties uz tās vairākkārtīgo un it kā pietiekami detalizēto aprakstu Indriķa hronikā, joprojām rosina pētniekus arvien atgriezties pie tās lokalizācijas jautājuma, jo vienota viedokļa trūkst. Beverīna atradusies netālu no Cēsīm, attālumā, ko jātnieks var veikt turp un atpakaļ vienas nakts laikā. Tās vārds izzūd pēc 1216. gada, kad to nodedzina pleskavieši. Beverīnas pils vieta meklēta Valmierā, Trikātas, Vaidavas, Kauguru Pekaskalna, Kokmuižas Cimpēnkalna, Raunas Tanīskalna pilskalnā un citur. Veiktie arheoloģiskie izrakumi ir dažas vietas izsvītrojuši no saraksta, tomēr to apjoms un kvalitāte nav ļāvusi pagaidām noteikt favorītu un pētniekiem vienoties par Beverīnas pils vietu. Nākotnes uzdevums. Tagad pievērsīsimies gadījumam, kad ir iegūtas spilgtas arheoloģiskās liecības, bet vieta nav atpazīstama rakstītos avotos. Runa būs par Daugmales pilskalnu. Iegūtās senlietas apliecina tā uzplaukumu 10.-12. gadsimtā, kad Daugmale ir viens no nozīmīgākajiem amatniecības un tirdzniecības centriem šajā Baltijas jūras krastā. Pieminekļa nosaukumu "Daugmale", pēc pagasta nosaukuma, ieviesa 1930. gados tā pirmais arheoloģisko izrakumu veicējs Valdemārs Ģinters. Arheoloģiskajā literatūrā tas sastopamas arī ar citiem nosaukumiem: pēc muižas vārda – Bramberģes pilskalns, pēc māju vārdiem – Baltgalvju, Tīču, Pukstiņu pilskalns. Ir ziņas, ka vietējie iedzīvotāji to saukuši par Daugavas pilskalnu. Šajā sakarā interesanti, ka pieminekļa tiešā tuvumā atradusies muiža ar nosaukumu Dunhof. Taču tā izveidota tikai 17. gadsimtā, veidojot jaunu centru kopš 16. gadsimta rakstītos avotos zināmajai muižai Pixtenseehof. 18. gadsimtā, mainoties īpašniekiem tā iegūst Līves vārdu. Piemineklim nav iespējams fiksēt stabilu senu vietvārda tradīciju. Rakstītos avotos pieminekļa vārds nav tieši atrodams. Taču pastāv viedoklis, ka liecības, kaut ar nepietiekamu ticamības pakāpi, par to tomēr ir atrodamas. Iespējams, ka Daugmales rakstītais vārds ir Duna pēc upes vārda.. Tā, Sakša Gramatiķa 12. gadsimta beigās sacerētajā darbā “Gesta Danorum” stāstīts par dāņu vikingu Hadingu (Hadingus), kas 9. gadsimta beigās neveiksmīgi cīnījies ar kuršu valdnieku Lokeru (Lokero), bet vēlāk sekmīgi uzbrucis Helesponta (Helespontos) valdniekam Hadvanam (Hadwanus), kurš dzīvoja Dunas (Duna) pilsētā. Vēl viņš min Hadinga dēlu Frodi (Frotho), kurš 10. gadsimta sākumā gan cīnījies ar kuršiem un viņu valdnieku Dorni (Dorno), gan ar krieviem, gan arī ieņēmis Dunas pilsētu, kurā valdījis Advans (Andwanus, Anduanus). Vēl viens iespējamais Daugmales nosaukums ir Zemgales osta (portus Semigallia). Saskaņā ar Indriķa hroniku, 1200. gadā pāvests Inocentijs III, piedraudot ar baznīcas lāstu, aizliedza visiem tirgotājiem tirgotājiem tirdzniecības nolūkos apmeklēt Zemgales ostu. Hronikā aprakstīts gadījums, kad par minētā noteikuma neievērošanu kāda kuģa kapteinis un locis sodīti ar nāvi. Diskusijas par tās lokalizāciju turpinās. Tā meklēta kā Lielupes tā Daugavas upes krastos. Ir pamats hipotēzei par Daugmali kā par Zemgales ostu.
Raidījumā šoreiz runājam par vietējo klubu hokeju, izceļot gan čempiones "Zemgales/LLU" startu Somijas pēc spēka otrajā jeb 'Mestis" līgā, gan arī vietējo čempionātu. Lielās intervijas vietā šoreiz diskusija, kurā piedalās Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs, "Zemgales" kluba direktors Aivars Zeltiņš, kā arī pieredzējušais hokeja žurnālists Jānis Matulis. Nedēļas topā: RFS futbolisti zaudē cerības kvalificēties UEFA Konferences līgas izslēgšanas mačiem; “TTT Rīga” klubs tomēr būs, bumbu rokās atkal ņems arī Gunta Baško; Sākusies Nacionālās hokeja līgas sezona, latviešiem traumas, slimības un pieteicīgs sniegums; “Zemgale”/LLU pēc pirmā izbraukuma “Mestis” līgā atgriežas mājās.
Šajā epizodē pētām: -latviešu gaitas spēcīgākajās līgās Eiropā- vērtējam lomas komandā, rezultatīvitāti un iespējamos debitantus izlasē gaidāmajos turnīros -OHL vadošo komandu sniegumu, kā arī lietuviešu pienesumu mūsu čempionātam -Zemgales startu “Mestis” pirmās 2 mājas spēles un izbraukumu
Vairums cilvēku nekad dzīvē nav saskārušies ar tiesvedību. Tomēr neplānotas situācijas, kad nepieciešama tiesas iesaiste, lai risinātu pavisam sadzīviskus jautājumus savu tuvinieku vārdā, kuri to vairs nespēj, var ienākt katrā ģimenē. Raidījumā runāsim par pagaidu aizgādnības nodibināšanu, kā tas notiek un kāpēc tā nepieciešama. Skarsim sāpīgu tēmu – vai tuviniekiem – bērniem un mazbērniem – vienmēr ir pienākums uzņemties rūpes par vecā cilvēka interešu pārstāvēšanu, kopšanu un uzturēšanos sociālās aprūpes iestādēs. Piemēram, ja ģimeniskās saites pastāv tikai “uz papīra”, bet attiecības dzīves laikā nav izveidojušās. Raidījuma viesi Zemgales rajona tiesas tiesnese Sarmīte Daukšte un Rīgas bāriņtiesas Juridiskās nodaļas vadītāja Marija Ļeonova.#SIF_MAF2022
Artis Ābols jau šajā nedēļas nogalē kopā ar Zemgali startēs Somijas līgā "Mestis". Sarunas gaitā Ābols stāsta par veiksmīgo turnīru ar U20 izlasi Edmontonā, "Zemgales" organizācīju gan laukumā, gan ārpus tā un aktuālo hokejā.
Stāsta publicists Arnis Šablovskis Vai zini, kurš no latviešiem ir saticies ar izcilo humānistu, domātāju un mūziķi Albertu Šveiceru? Tas ir mūsu latviešu domātājs, teologs un vēsturnieks Haralds Biezais. Tikšanās notika 1934. gadā, un to Haralds Biezais ir arī precīzi dokumentējis. Tobrīd viņš atradies Cīrihē, kur turpināja savas teoloģijas studijas Cīrihes Universitātē. To rītu Haralds Biezais apraksta šādi: „Padzēris rīta kafiju, pārlūkoju svētdienas laikrakstu. Baznīcas sludinājumu daļā ieraudzīju nelielu norādi - kādā no Cīrihes baznīcām par savu mūžameža slimnīcu runās Alberts Šveicers. LU teoloģijas fakultātes studiju gaitā mūs ,jaunos teologus pamatīgi ar Šveicera uzskatiem jau iepazīstināja Kārlis Kundziņš. Turklāt manā disertācijā, pie kuras tobrīd strādāju bija paredzēta nodaļa par Šveicera dzīvības cieņas ētiku. Nolēmu uz šo pēcpusdienas priekšlasījumu ierasties un, ja iespējams, dabūt sarunu ar Šveiceru. Kad ierados desmit minūtes pirms sākuma, izrādījās, ka baznīca ir pilna līdz pēdējai vietai. Katrā ziņā gribēju Šveiceru redzēt un dzirdēt. Tāpēc apstājos pie durvīm un ar lielu pacietību un spiešanos mēģināju tikt uz priekšu. Pēc laba laika tiku arī līdz baznīcas durvju iekšpusei, un atklājās pavisam neparasta aina. Plašā baznīca bija pilna līdz pēdējai iespējai, bet ne parastā nozīmē. Visas logu palodzes bija pilnas ar sēdētājiem, tāpat cilvēki bija sakāpuši gar visu pīlāru pakājēm. Drīz priekšā uz paaugstinājuma parādījās liels vīrs, kas atgādināja mūsu Zemgales novada spēcīgos saimnieku stāvus. Drusku saliecies uz priekšu, ar nekārtīgi izspūrušiem melniem, turklāt viegli iesirmiem matiem un tādām pašām kuplām ūsām. Referāts ilga kādu stundu un to papildināja daudzas gaismas bildes no dzīves mūžameža slimnīcā. Šveicers runāja lēni, viņa balss bija vidēji skaļa, taču sadzirdams visā baznīcā…” Tā Haralds Biezais raksta par šo notikumu sava grāmatā „Saki, tā, kā tas ir”.
https://youtu.be/0z-011rblmA LB visio Nr.157 - Ruslans Straķis Ruslans Straķis ir 14.Saeimas deputāta kandidāts (#SarakstsNr4, Zemgales apgabala Nr.5, TAUTAS KALPI LATVIJAI), ar kuru apspriedām dažādas aktualitātes. WWW: https://www.facebook.com/ruslans.strakis.10 Lauris Bočs WWW: https://www.lsm.lv/velesanas2022/partiju-saraksts/tautas-kalpi-latvijai/171-lauris-bocs #podcast #riga #latvia #Velesanas2022 #SarakstsNr4 #RigasNr33 #TautasKalpiLatvijai
Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere Jau latvju dainās vēstīts, ka Jelgava izsenis ir bijusi slavena ar labi ģērbtiem ļaudīm: Rīgā pirku priekšautiņu, / Jelgavā šūdināju, / Jelgavā šūdināju / Ar dimanta rakstiņiem. Senie zemgaļi kā turīga cilts savu apģērbu papildinājuši ar bagātīgām rotām – no bronzas, sudraba un pat no zelta! Šobrīd Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas jaunajā vēstures ekspozīcijā ar nosaukumu "Mode Jelgavā cauri gadsimtiem" apmeklētājiem ir iespēja iejusties senos modes stāstos, vērojot savdabīgu modes skati ar mūsdienu mākslinieku veidota multimediāla priekšnesuma palīdzību. Tajā sastapsiet pirmo Kurzemes un Zemgales hercogieni Annu, uzzināsiet par viņas izdoto ģērbšanās reglamentu un to, vai pilsētniekiem tas bija pa prātam? Kuram no hercogiem bija visplatākās bikses, bet kuram – īpaši rotāta matu cirta? Vai no franču revolūcijas kāds labums tika arī Jelgavai? Protams! Jelgavas pilī, bēgot no revolūcijas trimdas laiku pavadīja nākamais Francijas karalis Luijs XVIII ar savu galmu, pilsētā ienesot aizejošā laikmeta modes vēsmas. Līdz ar Eiropas modes un labklājības ienākšanu Jelgavā arī Zemgales turīgie latvieši varēja atļauties krāšņus, daudzkrāsainus brunču rakstus un bagātīgas sudraba rotas – krelles un burbuļsaktas. Jelgavā, protams, ne visi sekojuši modes untumiem – dažādu iemeslu dēļ. Darbaļaudīm, sevišķi strādniekiem, modernie tērpi nav bijuši pieejami, savukārt 19. gadsimta vācu tautības vecāka gadagājuma sievietes no augstākajām aprindām demonstratīvi nav sekojušas modei, bet palikušas uzticīgas konservatīvam ģērbšanās stilam. Savukārt modes dāmām 1900. gads Jelgavā nesa nozīmīgu jaunumu – šajā gadā Jelgavā iznāca pirmais sievietēm paredzētais modes žurnāls latviešu valodā "Modes Vēstnesis". Žurnālā bija atrodamas gan publikācijas par sava laika slavenībām, piegrieztņu lapas, aktuālo tērpu modeļu ilustrācijas, skaistumkopšanas mode, ar pakalpojumu sniegšanu saistītas reklāmas atvērumi. 20. gadsimta 20. gados Art Deco modes laika garu Jelgavā atspoguļoja šeit iznākošais mēnešraksts "Mazais Modes Žurnāls", kura lappusēs bija gan svinību tērpi, gan ielas apģērbs, līgavu tērpi, sportisko aktivitāšu un pludmales tērpu zīmējumi, pat bērnu modei veltītas sadaļas.
Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte Vai zini, cik aizraujoša ir steļļu vēsture no to pirmsākumiem līdz mūsdienām? Miniens, švirkstiens, pievilciens vai sitiens! Atminējums – aužamie stāvi, kangas, strelles jeb stelles, kas ir biežāk lietotais nosaukums mūsdienās, tātad, tas ir rīks auduma veidošanai. Latvijā ar rokām aužamo steļļu attīstība gadsimtu laika plūdumā ir ievērojama gan to izskatā, gan arī aušanas iespēju ziņā. Atrastās liecības liecina, ka auduma gabali, kurus izmantoja apģērbam, darināti vertikālajos aužamajos stāvos vēlā dzelzs laikmeta periodā, laika posmā no 8. līdz 12. gadsimtam. Atsevišķos gadījumos šādi stāvi lietoti vēl 19. gadsimtā. Audums šādos stāvos veidojas vertikāli jeb perpendikulāri zemei. Dažiem audumiem ir īpašas sānu malas, kas aušanas procesā veido maisveida eģes. Tas nozīmē, ka sānu malas audums veidojas divās kārtās, tādējādi malas ir izturīgas un gludas. Paralēli vertikālajiem aužamajiem stāviem jau 12. gadsimtā parādījās arī horizontālie aužamie stāvi, kuros audums veidojas paralēli zemei. Pirmā sistēma šāda tipa stellēs bija trizuļi, vēlāk, ap 19. gadsimtu līdz pat mūsdienām biežāk tiek lietotas sviru stelles, kuras ievestas no Somijas. Šo steļļu zināšana un aušanas prasme ir kā pamats nākamajam steļļu tipam – stellēm ar velkamo ierīci, kuru izmanto, piemēram, Zemgales rakstaino brunču aušanā. Šī aušanas prasme iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā un lapā nematerialakultura.lv teikts: "Velkamā ierīce tiek uzstādīta uz sviru vai trizuļu stellēm. Tā sastāv no caurumota dēļa un tā galā piestiprināts divsekciju rāmis. Pa dēļa viduslīniju ir saurbts tik daudz caurumiņu, cik nīškārtās ir paredzēts aust. Jo vairāk nīškārtu, jo sarežģītākus rakstus ir iespējams noaust. Otra būtiskākā atšķirība ir steļļu aizmugurējās daļas garums jeb "dziļums", kas nosaka, cik nīškārtu varēs attiecīgajās stellēs ievietot." 20. gadsimta sākumā zemgalietis Pēteris Viļumsons bija pirmais, kurš izgudroja un patentēja savu vienpaminas pusautomātisko steļļu variantu. Arī šī aušanas prasme no 2020. gada atrodama starp nemateriālās kultūras mantojuma saraksta elementiem. Viļumsona stellēm ir vadības galva (sviru vai trizuļu sistēmas vietā), kas saistīta ar nīšu kārtām un vienīgo paminu. Stelles raksturo vadības galvas tips: cilindra veida, kā arī 3 rindu vai 4 rindu karšu sistēma. Karšu sistēma sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Padomju laikos tika radīts šauras metāla stellītes ar līdzīgu karšu mehānismu un vienu paminu, kuras tika izmantotas rūpnieciskajā aušanā. Aušanā var arī gleznot, jo gobelēnu stellēs top austas gleznas – gobelēni, kuru aušanas tradīcija Latvijā ienākusi 20.gadsimta vidū. Šīs stelles pārstāv vertikālo steļļu veidu. Vēl viens izstrādājums, kura vārdu pārņēmušas arī stelles, ir josta, jo dažāda izpildījuma šauras stelles sauc par jostu stellēm, kuras lielākoties darbojas uz trizuļu principa. 21.gadsimta sākumā Latvijā parādījās pirmās programmējamās stelles no Amerikas. No 2017.gada izplatījās Somijā ražotās programmējamās stelles. Ja Viļumsona stellēm auduma raksts tiek iecirsts kartona kartēs, tad šeit nepieciešamo rakstu uzzīmē programmā, kas instalēta datorā. Dators tiek savienots ar programbloku, kuram pievienotas nīšu kārtas un pedālis. Minot pedāli, programbloks no datora nolasa, kura nīšu kārta jāceļ augšā, kura jāatstāj lejā. Ar vārdu "stelles" parasti iedomājamies iekārtu, kas novietota uz grīdas, taču sastopamas stelles, kuras aužot liek uz galda.
Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere Vai zini, ka Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Jelgavā un viena no pirmajām luterāņu draudzēm celtajām baznīcām Eiropā? Ne visi apmeklētāji, redzot šobrīd majestātisko, gaišo torni Jelgavas centrā, nojauš par tā bagāto vēsturi. Līdz pat Otrajam pasaules karam šeit atradās Jelgavas un Zemgales lielākais dievnams. Pēc baznīcas izdegšanas 1944. gada vasarā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja, un nu tas kļuvis par vienu no apmeklētākajiem kultūrvēstures objektiem Jelgavā. Senā dievnama un tā zvanu torņa stāsts lielā mērā sasaucas ar mūsu zemes un pilsētas vēstures līkločiem. Jelgavas (tolaik Mītavas) Sv. Trīsvienības baznīcas vēsture aizsākās 1567. gadā, kad pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers izdeva rīkojumu par jaunas baznīcas celšanu vācu draudzei Jelgavā. 1574. gadā sāka celt Sv. Trīsvienības baznīcas mūra ēku un tās iesvētīšana notika 1615. gadā. Lai gan pirms Otrā pasaules kara uzņemtie fotoattēli un tā saucamās kolorētās atklātnes ataino graciozu neogotisku torņa smaili kā Jelgavas pilsētas panorāmas dominanti, pirmos gandrīz 300 pastāvēšanas gadus Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis izskatījās gluži citādi. Celtnes izskatu ietekmēja ar pārtraukumiem īstenota būvniecība, kas bija atkarīga no ziedotāju neregulāras labvēlības. Jo laiki nekad nav bijuši vienkārši! Kā mums stāsta vēstures liecības, lai gan dievnamu iesvētīja 1615. gadā, pabeigt torņa sienu mūrējumu iecerētajā augstumā nebija izdevies. Šajā laikā torņa mūra daļa vēl bijusi ļoti zema – vidusjoma jumta kores augstumā vai pat zemāka, un šo daļu raksturo sevišķi biezs sienu mūris – 1,5 metru biezumā. 1636. gada vēstulē pilsētas rātes un baznīcas draudzes pārstāvji pazemīgi lūdz "Viņa gaišību" hercogu žēlīgi palīdzēt ar būvmateriāliem, lai uzliktu tornim pagaidu jumtu, jo esošās konstrukcijas draud iegāzties un sabojāt zvanus… Tomēr, kad beidzot pēc desmitiem gadu naudas līdzekļi tikuši piešķirti, atbilstošu daudzumu ķieģeļu, kāds bija nepieciešams torņa pabeigšanai, neviens ķieģeļu ceplis īsā laikā nevarēja piegādāt. Un tapa savdabīgs darījums – vācu draudze no Sv. Annas latviešu luterāņu draudzes aizņēmās uz parāda 9000 ķieģeļu! Beidzot 1688. gadā būvmeistara Martina Knota vadībā torņa celtniecība tika pabeigta – par to liecināja torņa vējrāža karodziņā iekaltais gada skaitlis un memoriāla veltījuma plāksne ar cildinošu tekstu virs durvīm torņa telpā. Torni tolaik vainagoja četrskaldņu piramīdas formas ar kārniņiem segts jumts. Nākamās būtiskās pārmaiņas torni skāra 19. gadsimtā – sekojot jaunam, modernam sabiedrības skatījumam uz baznīcu arhitektūru un tautsaimniecības uzplaukumam, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca 1853. gada pārbūves rezultātā bija ieguvusi eklektisku izskatu, taču nu ar “veco” torni tai trūka reprezentativitātes. 1862. gadā pēc arhitekta Emīla Štrausa projekta tornis tika īsā laikā pārbūvēts un paaugstināts ar tālu saskatāmu 72 m augstu neogotisku formu smaili – tādu, kādu to redzam populārākajās Jelgavas pirmskara atklātnēs. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai, tāpat kā visai Jelgavas pilsētai, liktenīgs izrādījās Otrais pasaules karš, kura laikā lielākā daļa Jelgavas ēku tika nopostītas. 1954. gadā padomju okupācijas vara pieņēma lēmumu palikušās baznīcas sienas nojaukt, tās saspridzinot un atstājot tikai torni, kas bija kļuvis par militārās kartogrāfijas triangulācijas punktu. Līdz pat Atmodas laikam tornis Jelgavas pilsētas centrā stāvēja pelēks un kluss, atgādinot par kara rētām pilsētas sejā. Atgūstot valstisko neatkarību, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis kļuva par savdabīgu neatkarības simbolu. Jelgavnieki, pilsētas patrioti centās atrast veidus, kā atjaunot senāk pilsētai tik nozīmīgo ēku. Tika organizētas labdarības akcijas ar koncertiem "Mēs – tornim", taču līdzekļu arvien trūka. Pagrieziena punkts bija iespēja piesaistīt Eiropas Savienības finanšu līdzekļus. Kopš 2004. gada bijušās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa smaile atkal piesaista skatus ar mūsdienu arhitektūras sasniegumu torni sedz pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta būvēta metāla konstrukciju piramīda ar stikla segumu. Pēc vairāk kā 60 gadu klusēšanas pilnībā rekonstruētais baznīcas tornis atdzima 2010. gada 16. novembrī un šobrīd priecē pilsētas iedzīvotājus un viesus kā vieta, kur atklāt vēstures stāstus, baudīt mākslu, iegūt tūrisma infomāciju un lieliski atpūsties. Bijušās baznīcas vidū – torņa pagalmā tagad apmeklētājus sagaida granītā kalta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu "Trīsvienība" – latviešu tēlnieka Jāņa Karlova mākslas darbs, kas godina senā dievnama piemiņu.
Mācītāja, teologa un literāta Paula Einhorna zīmīgākais devums mūsu kultūras vēsturē ir darbs "Historia Lettica", kas uzskatāms par pirmo nozīmīgo pētījumu par latviešu tradīcijām, dzīvesveidu un ticības satvaru. Kaismīgs katolicisma apkarotājs un Kurzemes - Zemgales hercogistu superintendents, proti, augstākais garīgais un saimnieciskais pārraugs. Viņa darbības iepazīšanu iesāksim Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. Mācītājs un literāts Pauld Einhorns dzimis Iecavas luterāņu mācītāja ģimenē, kura vectēvs Aleksandrs Einhorns bija Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents, viņš arī hercogistes baznīcas likumu izstrādātājs. Superintendenta amata godu saņems arī pats Pauls Einhorns. Nav zināms, kur garīdznieks guvis savu pirmo izglītību, studējis viņš, kā vairums tālaika mācītāju, Vācijā. No 1611. g. līdz 1615. apmeklējis Greifsvaldes, Karalauču un Rostokas universitātes, šajā periodā teicami apgūst sengrieķu un latīņu valodas. No 1621. gada viņš kalpo par mācītāju Grenčos.Tieši tur, pēc vēsturnieka Eduarda Šturma lēstā, Einhorns gūst bagātus piedzīvojumus savā amatā, teicami iemācās latvju valodu un iepazinās vietējo sabiedrību – jeb tautu, tās parašām un ticējumiem. Pēc desmit gadiem Einhorns pārnāk uz Jelgavu kā vācu mācītājs. Nākošā un vēlākos gados viņš apbraukā Kurzemi un Zemgali, vizitējot vietējās baznīcās. Tas paplašināja viņa novērojumu apvāršņus un sniedza materiālus vēlākiem vēsturiskiem darbiem. Viņa aprakstos, sevišķi pirmajā Latvijas vēstures kopsavilkumā ar šimbrīžam saīsinātu nosaukumu „Historia Lettica”, (tas bija veltījums hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzai Šarlotei) tika sniegti pirmie plašākie materiāli par latviešu etnogrāfiju, minēti mēnešu nosaukumi latviešu valodā, tāpat arī izteiktas neviennozīmīgas hipotēzes par latviešu vēsturisko izcelšanos. Viņa darbības Modus Operandi: katolicisma apkarošana, kas 17. gadsimtā atkal sāka nostiprināties Kurzemē. Izvētīt Paula Einhorna darbības raksturu palīdz vēsturniece, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece Mārīte Jakovļeva. Latviešu mitoloģijas sakarā parasti piemin, ka Einhorns apzīmē latviešu tautasdziesmas par peculiares Hymni Deorum, t.i., "dievu himnām", bet, aprakstot latviešu dievības, Einhorns uzskaitījis vairākas "mātes": Jūras māti jeb dievi, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, tās piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas "apzīmē to pašu laiku", ko Veļu jeb Zemlikas mēnesis. Par vārda “dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs, kā arī veļu laika apzīmējumā Dieva dienas. Spriežot pēc autora attieksmes kopumā, gan minētās dievības, gan paražas viņš uzskata par apkarojamām. Iepazīt Paula Einhorna izdevuma „Historia Lettica” pirmo iterāciju, kura iznāca 1649. Ggdā, dodos uz Latvijas Universitātes bibliotēkas glabātuvi Teikas apkaimē, kur sagaida Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta vadītāja Marika Kupče. Hercogs Jēkabs 1645. gadā nosūta Paulu Einhornu kopā ar Durbes mācītāju Topiju uz Polijas karaļa Vladislava IV vārdā nosaukto Toruņas kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam. Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām. Kā norāda vēsturnieks Eduards Šturms, „Pārliecinātais luterānis Einhorns šim nolūkam vismazāk bij' noderīgs un apspriedei arī nebij nekādu panākumu.” Kādēļ tika veikta šāda paradoksāla izvēle – savu interpretāciju sniedz Mārīte Jakovļeva.
Kartingi, ūdensrijēji un kamielis! Liekas, kas šīs trīs lietas varētu saistīt kopā? Bet, kas tās vieno? Zemgales plānošanas reģions kopā ar novada pašvaldībām – Aizkraukles, Bauskas, Dobeles, Jelgavas, Jēkabpils novadiem un Jelgavas pilsētu, ielūdz ikvienu uz tūrisma veicināšanas akciju “Zemgale aicina!”. Raidījumā Kā labāk dzīvot, stāsts par akcijas piedāvājumu. Iepazīstina Aizkraukles novada pašvaldības Tūrisma nodaļas vadītājas vietniece Lauma Āre, Dobeles novada Tūrisma informācijas centra pārstāve Dace Laizāne, Jelgavas reģiona tūrisma centrs nodaļas vadītāja Evija Lukstiņa, Bauskas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Turkupole-Zilpure un Jēkabpils novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Laura Trukšāne. Zemgale aicina cilvēkus doties dabā, aicina aktīvi atpūsties, aicinās garšu baudījumā, lai iepazīst arī tās vietas, ko līdz šim nav iepazinuši un redzējuši. Aicina apmeklēt to, ko Latvijā ar aktīvu dzīves piesitienu var vērot un darīt. Aicina apmeklēt dabas takas, ģeoloģiskos objektus, parkus, aktīvās atpūtas vietas. Tie ir objekti, kas līdz šim novadā mazāk reklamēti, kas mazāk zināmi. Akcija sadalīta piecos ciklos, šobrīd aktīvs ir pirmais cikls – dodies dabā Zemgalē! Nākamais cikls būs saistīts ar sportiskām aktivitātēm – laivošanu, veikošanu, motosportu. Septembrī un oktobrī aicinās garšu baudījumu braucienā. Novembrī un decembrī aicinās svinēt svētkus, bet janvārī un februārī Zemgale aicinās baudīt ziemas priekus un lutināt sevi.
“Spēle” – dažādībā, skanīgās meldijās, rotaļās un dejās. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, ar kura rīkotājiem tiekamies Kultūras rondo studijā, lai uzzinātu par festivāla programmu un raksturotu Latvijas folkloras kustību, kura iegājusi ceturtajā gadu desmitā. Par festivālu stāsta atklāšanas koncerta “Spēlē šādu vakariņu” Turaidas Dziesmu dārzā režisore Anda Skuja, festivāla "Baltica" mākslinieciskā vadītāja, folkloriste Māra Mellēna un Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza. No 6. līdz 10. jūlijam norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Ar moto "Nāc ar mani spēlēties" vairāk nekā 250 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi tiksies dažādos koncertos, un notikumos Alsungā, Dundagā, Inciemā, Inčukalnā, Jūdažos, Krimuldā, Kuldīgā, Lēdurgā, Mālpilī, Popē, Rīgā, Siguldā, Talsos, Turaidā un Ventspilī,. Visplašāk festivālā “Baltica” būs pārstāvēta Latgale, dažādos festivāla notikumos piedaloties 76 kolektīviem, savukārt Rīgu un Rīgas reģionu pārstāvēs 35 kolektīvi, bet Kurzemi – 41 kolektīvs. Festivālā piedalīsies arī 38 Vidzemes, 29 Zemgales un 3 Sēlijas kolektīvi. Festivāla dalībnieki ir kolektīvi, kas festivāla “Baltica” repertuāra pārbaudes skatē par savu sniegumu saņēmuši I vai II kategoriju. Festivāla dalībnieku vidū būs arī divi latviešu diasporas kolektīvi – Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki” un Latvijas Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa “Rēvele”, kā arī četri viesu kolektīvi: muzikantu grupa no Mostes Igaunijā (Mooste Rahvamuusikakooli Piiliklubi), dziedātājas no Serves Sāremā (Sõrve ansambel Ammuker), folkloras ansamblis “Labingis” no Viļņas, kā arī Viļņas Universitātes folkloras ansamblis “Ratilio”. Festivāla viesus būs iespēja dzirdēt 6. jūlija koncertā “Kaimiņu būšana” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un 8. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tradicionālās daudzbalsības koncertā “Saskanēja man dziedot”, kā arī citās festivāla norises vietās Vidzemē un Kurzemē. Tradicionāli starp festivāla viesiem būs arī stāstniecības nozares pārstāvji. Apmeklētājiem būs iespēja gremdēties lietuviešu stāstnieces Mildas Varnauskaites (Viļņa) un oksitāņu stāstnieces Monikas Burgas (Monique Burg) iztēlē un mantotajās atmiņās. Detalizētu informāciju par programmu un plānotajām norisēm var iegūt festivāla tīmekļvietnē.
Daudzi šodien atskatās vēsturē, lai atgādinātu sev un savējiem, cik svarīgs bija 4. maijs pirms 32 gadiem, kad tika atjauno Latvijas neatkarība. Krāsaināk un cilvēciskāk par šo spēj stāstīt ļaudis, kuri paši to piedzīvoja, jo tie var būt arī stāsti par to, kā tajā laikā dzīvojām, kā bija iekārtotas mājas, kā cilvēki ģērbās, ko lika galdā. Stāstu stāstīšana no paaudzes paaudzē ļauj saglabāt un nodot zināšanas nākamajām paaudzēm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs šobrīd aicina savus atmiņu stāstus par ikdienu Latvijā 20. gadsimtā un 21. gadsimta sākumā saglabāt arī vietnē "Gadsimta stāsti", jo liecības par dzīves veidu, kuru vēl atceras pašlaik dzīvojošās paaudzes, bet kurš pamazām sāk izzust no mūsu sociālās atmiņas. Ģimenes studija aicina ikvienu ģimeni savus pieredzes stāstus nodot tālāk saviem bērniem, gan veidojot dzimtas kokus, gan vedot bērnus ekskursijās uz savām bērnības vietām. Cik būtiska ir šāda vēstures piefiksēšana par dzīvi, piemēram, padomju laikā un kā katrs var veidot savu dzimtas atmiņu krātuvi arī par senākiem laikiem, stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna, Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone. Par dzimtas vēstures pētīšanu pieredzē dalās Ilze Zvaigzne, kura jau ilgus gadus pēta savas dzimtas vēsturi, un Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, ciltskoku pētnieks Kristiāns Jakubovskis. Viņš arī vada dzimtas pētniecības pulciņu skolā
Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz stāsts par Kurzemes hercogu bibliotēku likteņiem. Īpašu uzmanību pievērsīsim Ketleru dzimtas grāmatu krājumam, kas ir viens no noslēpumainākajiem privātbibliotēku krājumiem Latvijas bibliotēku vēsturē. Kopā ar zinošiem grāmatu un mākslas vēstures pētniekiem pievēršam uzmanību vienīgajai galma bibliotēkai Latvijā. Par tādu varam uzskatīt Kurzemes hercogu bibliotēku. Kurzemes un Zemgales hercogistes vairāk nekā 200 gadu ilgā pastāvēšanas vēsture saistīta ar divām hercogu dinastijām – Ketleriem un Bīroniem. Hercogu Ketleru dinastijas aizsācējs bija Gothards Ketlers. Viņa valdīšanas laikā hercogistē uzceltas 70 baznīcas, nodibinātas astoņas skolas un astoņas nabagu patversmes. Hercogistes ziedu laikā tiek izveidota arī bagāta bibliotēka, Ketleru dinastijas bibliotēkas veidošana tika uzsākta 16.gadsimta otrajā pusē un turpinājās vairāku paaudžu garumā līdz 17.gadsimta beigām. Zināms, ka bibliotēkas krājumā bijis vismaz 2700 sējumu. Grāmatas, kas uzkrātas un lasītas Kuldīgā un Jelgavā, nu jau vairāk nekā trīs gadsimtus meklējamas ārpus Latvijas. Viesojamies Rundāles pilī, jo tur Rundāles pils muzeja ekspozīcijā kaut ko no Ketleru dinastijas varam ieraudzīt. Ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis rāda hercoga Gotharda vecākā dēla Frīdriha sievas Elizabetes Magdalēnas sprediķu grāmatu, kas izdota 1593.gadā. Grāmatas noteikti bijušas visās hercogu apmešanās vietās, uzsver Imants Lancmanis. Teoloģijas satura grāmatas dominējušas arī Ketleru grāmatu krājumā,– tā laika bibliotēku katalogi visi sākas ar teoloģijas sadaļu, tas piederējis pie labā toņa. Taču hercoga bibliotēka kopumā bijusi daudzveidīga un bagātīga, par to pārliecinājies Imants Lancmanis. Par Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru dinastijas bibliotēku un tās likteni daudz zina Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms pētnieks norāda, ka hercogu grāmatu krājums ir diezgan tipisks un raksturīgs vēsturisks krājums, kam Latvijas cilme, bet kas pametis mūsu zemes robežas. Helsinku bibliotēkā saglabātajās grāmatās, kas pētniekiem brīvi pieejamas, var atrast ekslibrus, monogrammas, retāk veltījuma un īpašuma ierakstus, kas apliecina piederību Kurzemes hercogu dinastijai. 1997. gada publikācija paver jaunas pētniecības perspektīvas Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas pārstāvju un viņu laikabiedru garīgo interešu izzināšanā. Ketleru grāmatu krājums ir viens no interesantākajiem un vienlaikus noslēpumainākajiem privātbibliotēku krājumiem Latvijas bibliotēku vēsturē. Atgriežamies Rundāles pilī un ar Imantu Lancmani turpinām sarunu jau par hercogu Bīronu laiku, arī par bibliotēku. Hercoga bibliotēka 2014.gadā Rundāles pilī bija pēdējā telpa, kas tika restaurēta. Ar to tika svinīgi paziņots, ka pils restaurācija ir pabeigta. Savukārt pils muzejā glabājas oriģinālais bibliotēkas skapis. Ieskatoties divu hercogu dinastiju – Ketleru un Bīronu – bibliotēkās, secinājums, cik dažādi likteņi, arī grāmatām.
1586. gadā Prūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā sāk iespiest pirmo latviešu luteriskās baznīcas rokasgrāmatu – enhiridiju, bet darbu pie visām trim tā daļām pabeidza 1587.gadā. Lai atbalstītu luterticības nostiprināšanos, izdevumu iniciēja un sponsorēja pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers, pēc kura rīkojuma grāmatas 1587. gadā tika izdalītas visiem hercogistes luterāņu baznīcu mācītājiem. Mūsu ikdienas praktiskajās gaitās mums dažkārt nākas saskarties ar dažādām instrukcijām. Vai tā būtu veļasmašīnas lietošanas pamācība, ugunsdrošības apmācības darba vietā vai arī – cik konkrētā medikamenta dozas dienā ir jāuzņem pieaugušajam un cik – bērnam. Taču ir arī tādas instrukcijas, kuras skar mūsu garīgo un ticības dzīvi. Mūsdienās šie padomi ir rodami dažādos ceļvežos, kurus veidojuši gan pašmāju, gan ārzemju teologi un garīdznieki. Bet šoreiz dodamies krietni senākā pagātnē un triju izdevumu kopumu, kurš ir uzskatāms par pirmo nozīmīgajiem ticības dzīves skaidrotājiem un pamācītājiem latviešu valodā. Komplektā ietilpa trīs patstāvīgas grāmatas, kurās bija apkopots viss nepieciešamais materiāls baznīcas vajadzībām: katehisms, priekšā lasāmie Jaunās Derības fragmenti jeb perikopes, kā arī baznīcas dziesmas. Komplekta pirmā daļa tika iespiesta 1586.gadā Kēnigsbergā, nākamā daļa savu druku pieredzēja gadu vēlāk, tātad, ar Jaunās Derības evaņģēlijiem un epistulām jeb vēstulēm, un tajā pašā gadā iznāca arī trešais komplekta dalībnieks - „Nevācu psalmu un garīgu dziesmu krājums”. Viss triumvirāts kopumā glabājas gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan Tartu Universitātes bibliotēkā. Kā norāda viena no mūsu šodienas ceļvedēm šo izdevumu vēsturē, literatūrzinātniece un filoloģijas doktore Zigrīda Frīde, starpkaru periodā bija fiksēta arī atsevišķu eksemplāru atrašanās Kaļiningradas, tātad, bijušās Kēnigsbergas bibliotēkā, taču šo izdevumu liktenis un iespējamā atrašanās fondā ir neskaidra. Šodienas stāsts apdzīvo Kurzemes hercogisti, kura atradās lēņatkarībā no katoliciskās Polijas, un kurā teritoriāli politiskā reģiona pirmais hercogs Gothards Ketlers mērķtiecīgi sekmēja luterānisma nostiprināšanos, kas savukārt veidoja hercogistes valstisko patstāvību. Šī nodoma stiprināšanas virknē, kurā ietilpa, piemēram, konsistorijas (administratīvas baznīcas institūcijas) veidošana, baznīcu celšana un draudžu dibināšana; ietilpa arī dievkalpojumu kārtības noteikšana. Īpaša mācītāju redkolēģija sastādīja luterāņu rokasgrāmatu tekstus latviešu draudzēm. Kāda bija šo rokasgrāmatu saturiskā tiecība: vai tie bija tikai didaktiski, sausi shematiski teksti, vai arī tajās bija ietilpināta kāda dzīvinošāka ticības dzīves apliecināšana? Šo jautājumu sāk šķetināt Zigrīda Frīde. Rokasgrāmatu tulkošanas darbu rosinājis pēdējais Livonijas ordeņa mestrs, pirmais Kurzemes hercogs, Zemgales grāfs un Livonijas vietvaldis Gothards Ketlers. Par šo aspektu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece, vēsturniece Mārīte Jakovļeva. Vai Gothards Ketlera nodoms un praktiskā rīcība, pulcējot luterāņu rokasgrāmatu tekstu tulkotājus, nav saistīts ar kādas jaunas, iepriekš nepraktizētas politiskās pārvaldības aizsākumu? Gan šie, gan daudzi citi ar ticības dzīves ceļvedību saistītie izdevumi ir aplūkojami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – pirms tam gan cītīgi jāizpēta piekļuves process pie tiem; taču tie aplūkojami arī caur Gaismas pils tīmekļa vietni lnb.lv.
Tukuma novads pamatoti var lepoties ar visai spožu literātu zvaigznāju: tajā dzimuši, dzīvojuši vai strādājuši tādi autori kā Ernests Birznieks-Upītis, Rainis, Anss Lerhis-Puškaitis, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Jaunsudrabiņš, Imants Ziedonis, Māra Zālīte, Jānis Baltvilks un daudzi citi rakstītā vārda meistari. Arī šodien Tukums ir radošu personību mājvieta – par to Latvijas Grāmatu izstādē pagājušajā nedēļā pārliecinājās Toms Treibergs, iepazīstoties ar Tukuma literātu apvienības dalībniekiem. Par apvienības darbību plašāk stāsta tās vadītāja Guna Roze. Dzejnieks, Tukuma Literārās apvienības dalībnieks Gvido Drage apliecina, ka arī poēzijas sekotājiem iespējams sevi apliecināt prozas ierāmējumā – nule apgādā „Latvijas mediji” iznācis viņa stāstu krājums „Karma Sūtra”, kurā autors nebaidās atklāt savu varoņu ievainojamību, sastopoties ar dzīvi un mīlestību, to apspēlējot šarmantā un humānā veidā, izmantojot valodas, izteiksmes un pašizvēlētās eksistenciālās pozīcijas dotos līdzekļus. Taču mūsu sarunu iesākam tieši par Tukumu. Gvido pieminētais izdevums „Kungs Tukums” ir Tukuma novada literatūras un kultūrvēstures almanahs, kurā pētīta literatūras attīstība Latvijā un novadā 400 gadu ilgā laika nogrieznī. Tajā apskatīti teju 100 autori un lasāmi 50 autoru darbi. Bet no kultūrvēstures pievērsīsimies detektīvžanram, kuru pārstāv Tukuma Literātu apvienības dalībnieks Guntis Tālers, kurš sērijā “Vakara romāns” debitējis darbs ar spraigu trilleri, kuram pievienots arī romantisks piesitiens – „Garās nakts mēness”. Juriste un literāte Rolanda Bula ir jau septiņu romānu autore, no kuriem pēdējais – „Noilguma lieta” iznāca pagājušajā gadā. Savas literārās gaitas uzsākusi 48 gadu vecumā, kas apliecina to, ka paaudžu mērogi, lai pieteiktu sevi kā rakstnieku, nekad nav bijuši nozīmīgi. Rolanda stāsta par plānotajām iecerēm detektīvžanra autoru neformālā kluba ielokā. Pēc iepazīšanās ar tikai pāris no Tukuma literātu apvienības dalībniekiem, secinu, ka „viss” ir iespējams ne tikai detektīvžanrā, bet arī visplašākajā izpratnē – ja vien blakus ir atbalstošs un iedvesmojošs domubiedra plecs. Tukuma literātu apvienība dibināta 1963. gada maijā. Tās ierosinātājs un pirmais vadītājs bija dzejnieks Pēteris Jurciņš, bet centrs – laikraksta „Komunisma Rīts” redakcijā. Avīze regulāri publicēja literāro lappusi „Jaunais arums”, kas vēlāk pārtapa par „Literatūras un mākslas lappusi”. Tukuma literātus tolaik konsultēja Jānis Sirmbārdis, Milda Losberga, Arvis Grods, Mirdza Ķempe un Imants Ziedonis. Lietišķās sanāksmes tika apvienotas ar viesošanos pie kolēģiem Rīgā un citos novados, bet literāras apspriedes un gatavošanās Dzejas dienām notika katru mēnesi. Gadu gaitā apvienībā savu gara un literāro devumu atstājuši tādi literāti kā Pēteris Jurciņš, Velta Veiriņa, Andris Zauers, Ieva Roze, Elmārs Augusts Rumba, Dzintra Lastovska un citi. Biežāka sadarbība bijusi ar Talsu apvienību Maijas Laukmanes vadībā un Jelgavas apvienību, publicējoties kopkrājumā „Zemgales vācelīte”. Tukuma literāti kuplinājuši mākslas un literāro pasākumu programmas skolās, bibliotēkās, kultūras namos, uzņēmumos visā Latvijā, sadarbojušies kopīgos projektos ar Tukuma muzeju, bibliotēku, māksliniekiem, mūziķiem, komponistiem. Publikācijas visvairāk atbalstījuši laikraksti „Neatkarīgās Tukuma Ziņas”un „Latvijas Avīze”. 2011. gada 9. aprīlī par Tukuma literātu apvienības vadītāju kļuva žurnāliste un rakstniece Guna Roze. Tā paša gada oktobrī, pateicoties Gunas centieniem, apvienība reģistrēta Uzņēmumu reģistrā un kļuva par biedrību „Tukuma Literātu apvienība”. Apvienība iedibinājusi literāro pasākumu sēriju „Sirds uz perona”, trīs reizes organizējusi „Kurzemes Dzejas dienas,” reiz arī „Kurzemes Mākslas un dzejas dienas”. Apvienības prozaiķi regulāri piedalās „Prozas lasījumos” un kopš 2014.gada iedibinājuši arī savus – „Tukuma prozas lasījumus”.
Nav aiz kalniem 1. marts, kad Valsts ieņēmumu dienestā (VID) elektroniski sāks pieņemt gada ienākumu deklarācijas. Bet, kā katru gadu, iedzīvotājiem ir daudz neskaidrību gan par deklarācijas iesniegšanu, gan par to, kam deklarācijā būtu jābūt atspoguļotam. Neziņu kliedēt raidījumā Kā labāk dzīvot palīdz VID Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Zemgales nodaļas galvenā nodokļu inspektores Marija Plāne un Ilze Skudra. Atgādinām, ka nodokļu deklarācija jāiesniedz tiem, kas veikuši saimniecisko darbību, ir zemnieku saimniecības vai individuālā uzņēmuma īpašnieki; Cilvēki, kas guvuši ienākumus ārvalstīs, tajā skaitā jūrnieki; Ir guvuši ar nodokļiem neapliekamus ienākumus, kas gadā pārsniedz 10000 eiro; Ir guvuši ienākumus, kas apliekami ar 10% nodokļu likmi; Tāpat jāiesniedz tiem, kuriem ir pienākums piemaksāt IIN saistībā ar progresīvās ienākumu likmes piemērošanu un saistībā ar gada diferencētā neapliekamā minimuma piemērošanu. Deklarācija jāiesniedz elektroniski.
Stāsta folkloras kopas "Tarkšķi" vadītāja Kristīne Karele Šķiet, ikviens Latvijā būs dzirdējis Jēkaba Graubiņa vārdu – visplašāk pazīstams kā komponists, arī pedagogs un mūzikas kritiķis. Starp citu, visiem labi zināmā apsveikuma dziesma "Daudz baltu dieniņu" ir Jēkaba Graubiņa sacerēta. Tomēr mums, folkloristiem, sevišķi Zemgalē, Jēkabs Graubiņš visupirmkārt ir tradicionālās mūzikas pētnieks un pierakstītājs. Pie dažādiem latviešu tradicionālās mūzikas jautājumiem Graubiņš jau strādājis pirms otrā pasaules kara, tomēr vērienīgais krājums "Grievaltas dziesmu lizda" tapa no 1948. līdz 1957. gadam. Diemžēl tad tā netika izdota, un manuskripts līdz pat 2010. gadam nebija plaši pieejams, jo glabājās Rakstniecības un mūzikas muzejā, līdz beidzot pirms 10 gadiem ar Gitas Lanceres ceļamaizi "Grievaltas dziesmu lizda" tika izdota grāmatā. Bet kas tad tieši atrodams "Grievaltas dziesmu lizdā?" Tajā Jēkabs Graubiņš apkopojis savas mammas un mammas māsu dziedātās tautasdziesmas – gan senākā slāņa teiktās dziesmas jeb balsus, kas dziedami, strādājot rijā, talkās, ejot ganu gaitās, Jāņos, Ziemassvētkos vai bērēs. Krājumā ievietotas arī jaunāka slāņa dziesmas – dziesmas ar visādiem interesantiem piedziedājumiem, no vāciešiem aizgūtas ziņģes, arī tikai instrumentāli spēlējamas melodijas, ko Graubiņš pats atceras no savas bērnības vai viņa radinieces – no savām dzīves gaitām. Šī izdevuma izcilākā vērtība ir komentāri, ko Jēkabs Graubiņš pievienojis teju vai visām pierakstītajām dziesmām, kur aprakstījis iespējamo dziesmas izcelsmi, komentējis melodiju uzbūvi, stilistiku un situāciju, kādā tā dziedama un vēl daudz ko citu. Ļoti liela vērtība ir arī izvērstie un smalkie teicēju dzīves apraksti, tādējādi pārliecinoši iezīmējot ceļu, kā apkārtējā vide, dziedātājas raksturs un dzīves ceļš ietekmē gan dziesmas izpildījuma veidu, gan repertuāru, ko teicēja mūža nogalē atceras no savas bērnības vai spēka gados dziedātu. Piemēram, Jēkaba Graubiņa māte Līze Graubiņa, no jaunības grūtos darbos radusi, visu mūžu panesīgi un pacietīgi uzņēma un pārdzīvoja likteņa belzienus un pārestības. Arī Līzes dziedātās dziesmas – nopietnas, smagnējas. Kur citām māsām ieskanas mažors – Līzei dziesma minorā. Jā, un pretēji Līzei, tās māsas Trīne un sevišķi Luze – bijušas krietni sabiedriskākas, jautrākas, brīvākas savās izpausmēs, kas ietekmējis arī mūža nogalē kā teicējām dziedāto dziesmu raksturu, rotājumus un stilu. Kāpēc tieši Grievalta un kas ir Grievalta? Grievalta ir nu jau neeksistējošs pagasts, kas atradies pavisam netālu no Iecavas, vēlāk pievienots apkārt esošajiem pagastiem un savu vārdu zaudējis. Grievaltā arī atradušās Graubiņu dzimtas mājas, tur pagājusi mazā Jēkaba Graubiņa bērnība. Mēs, iecavnieki, ļoti lepni būdami ar to, ka mums ir pašiem sava tautas garamantu bagātību lāde, esam savu pirkstu pielikuši, uzzīmējot Jēkaba Graubiņa ģimenes koku, jo vēl bez minētajām teicējām, krājumā ievietotas un komentētas, kaut arī mazākā apjomā, vēl vairāku Jēkaba Graubiņa radinieču dziesmu pūrs – kopumā vairāk nekā 180 dziesmas! Krājuma beigu daļā folkloras un sevišķi Zemgales senā mantojuma pētniekiem pieejami Jēkaba Graubiņa diezgan izvērsti komentāri par Grievaltas izloksni 19.gadsimta beigās, par dziesmu tipiem un to dziedāšanu un par latvju tautasdziesmu pantmēriem un taktsmēriem. Sava stāstījuma nobeigumā labprāt nodziedāšu vienu no savām mīļākajām un tikai Zemgalei raksturīgajiem balsiem, kur teicēja iesāk dziesmu nevis ar pirmo tautas dziesmas rindiņu, bet gan ar otro, un tikai locītājām atdziedot, tiek nodziedāta pirmā rindiņa. Dziesmu dziedājusi Līze Graubiņa, pierakstījis Jēkabs Graubiņš.
Stāsta folkloras kopas "Tarkšķi" vadītāja Kristīne Karele Vai zini, kas ir latviešu tradicionālās Ziemassvētku dziesmas un kādi ir to raksturīgie piedziedājumi? Ziemassvētki, līdzīgi kā citi svētki latviešu tradīcijās, nav iedomājami bez dziedāšanas – mūsu senči dziedājuši, gatavojoties svētkiem, tos svētot un arī atvadoties no tiem. Dažādas dziesmas izpildītas Ziemassvētku laikam tradicionālajos ķekatu gājienos, visā Eiropā pazīstamās bluķa vilkšanas laikā; citas dziesmas dziedātas pie galda, apdziedoties vai atvadoties no viesiem. No teicēju pierakstiem un ierakstiem, ko veikuši folkloras pētnieki, saprotam, ka Ziemassvētkos mūsu senči dziedājuši balsus jeb teiktās dziesmas, kuras faktiski par dziesmām pat īsti nevar nosaukt. Balsi ir tuvāki dziedošai runāšanai: tai raksturīga šaura apjoma melodija un tai pakļauts arī vārdu ritms. Teiktajās dziesmās svarīgākais ir teksts, tā saturs, mazāk melodija un tās skaistums. Interesanti, ka viena un tā pati melodija dažkārt tikusi dziedāta dažādos gadskārtu ieražu svētkos vai ģimenes godos. Tekstus priekšdziedātājas jeb teicējas virknējušas pēc situācijas, uz vietas, tas nozīmē, ka Ziemassvētku balsiem nav noteiktu nemainīgu tekstu, četrrindītes arī mūsdienās varam un drīkstam virknēt pēc pašu vēlēšanās un vajadzības. Ziemassvētku balsi parasti dziedāti pulkā – priekšdziedātāja (parasti sieviete) nodziedājusi, pārējie atkārtojuši vai piedziedājuši līdzīgu melodiju. Ikviens nekļūdīgi varēs nosaukt Jāņu dziesmu raksturīgāko piedziedājumu – līgo! Arī Ziemassvētku dziesmām ir savi piedziedājumi. Šķiet, daudzi būs dziedājuši vai dzirdējuši citus dziedam "kaladū", kam radniecīgi ir arī kaladō, kalandō. Bet šie ne tuvu nav vienīgie Ziemassvētku balsu piedziedājumi: kūčō, tōtari, tondarō, judabrū, duidō, olilō ir visbiežāk pierakstītie. Dziedājumi atšķiras pa novadiem – kaladu dziesmas nāk no Latgales un Vidzemes austrumdaļas, ķekatu dziesmas – no Nīcas un Bārtas, budēļu dziesmas – no Zemgales un Kurzemes, čigānu – no Kurzemes, arī Vidzemes. Lūk, dažas Ziemassvētku dziesmas ar tām raksturīgajiem piedziedājumiem. Sēlijā - Jēkabpils Vārnavā – pierakstīta šāda dziesma: Visu gadu naudu krāju, olilo, olilo Ziemas svētkus gaidīdam, olilo, olilo, ja! Nu atnāca Ziemas svētki, olilo, olilo, Nu naudiņa jātērē, olilo, olilo, ja! Nākamais balss nāk no Zemgales - Bauskas Rundāles: Balta kaza velējāsi, judabarā Straujas upes maliņāi, judabarā. Vai pret lietu, vai pret sauli, judabarā, Vai pret saviem preciniekiem, judabarā. Latgalē - Ludzas Nirzā – dzied tā: Tec, peleite, zērņu zogtu, kaladō, kaladō, Atnes mane pīzoguse, kaladō, kaladō. Un pēdējā dziesma no Vidzemes - Valkas Ilzenes: Kaķīšami bērns nomira tātari tātari Ziemassvētku vakarāi, tātari tātari. Visi meži miglu meta tātari, tātari No kaķīša asarāmi tātari, tātari. Dziedāsim Ziemassvētkos latviešu tautasdziesmas!
Latvijas Nacionālais arhīvs, lai padarītu glabātos dokumentus pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis dokumentu publikāciju sēriju “Vēstures avoti”. Jaunākā – jau divpadsmitā – sērijas grāmata aptver 16. – 18. gadsimtu, un tie ir pilsētu “labas kārtības” un “pareizas uzvedības” noteikumi - “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā.” Ciktāl pilsētas birģeri atļāvās iejaukties pilsētas iedzīvotāju kāzu norisē vai ģērbšanās stilā? Kā tika regulēta iebraucēju apmešanā un kādas bija vietējo amatnieku iespējas konkurēt ar ievestajām precēm? Dokumenti publicēti oriģinālā – vācu valodā, un arī latviski, tos tulkojusi vēstures doktore Valda Kvaskova. Grāmatas atvēršanas svētki, ar mērķi aizvest Valsts Vēstures arhīvā glabātos dokumentos atpakaļ uz pilsētām, kurās šie nolikumi tapuši, tika svinēti vairākkārt – Jelgavā, Kuldīgā, Bauskā. Ar šo grāmatu iepazīstināja Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska, viņa arī sarunbiedre šai raidījumā. Tāpat arī šī izdevuma konsultante Latvijas universitātes Vēstures institūta pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva. Ar ziņkāri veru vaļā grāmatu “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā “, un uzreiz arī pārliecinos, ka noderīgi sākt ar apjomīgo ievadu. Pirmais pārsteigums, ko Anita Čerpinska sarunā arī izskaidro – tie nemaz nav policijas nolikumi. “Vīrieši vai sievietes, kuri pieķerti nesam projām vai laužam žagarus no žogiem, noperami ar rīkstēm vai liekami pie kāķa,” teikts Kuldīgas pilsētas birģeru runās, un tas arī šajos laikos būtu saprotami. Bet Ventspilī 18. gadsimtā, piemēram, “Amatnieki nedrīkst aicināt kāzās vairāk kā 30 personu, un par katru, kas pārsniedz šo skaitu, jāmaksā vienu valstsdālderi liels sods. Kāzās aizliegts pasniegt konfektes vai želeju, kā arī vairāk par 15 pudelēm franču vai Mozeles vīna, jāaturas arī no šokolādes un kafijas piedāvāšanas viesiem vai to likšanas galdā. […] No mūzikas instrumentiem rātskungu kāzās atļauta trompete, bet tirgotāju vai amtnieku kāzās – mežrags.” “Rātskungu un tirgotāju sievām atļauts valkāt baltas mežģīnes, kas maksā ne vairāk par vienu valstsdālderi, zelta vai sudraba lentes – ne dārgākas par diviem valstsdālderiem, izšūtus lakatus – ne dārgākus par četriem pieciem valstdālderiem. Runājot par rotām, svētkos un svinīgos gadījumos viņām atļauts valkāt vienu krustiņu, vienu gredzenu, divas pērļu virtenes ap kaklu un ap roku.” “Svētās trīsvienības vārdā. Āmen. No Dieva žēlastības Mēs, Frīdrihs, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā, paziņojam un darām zināmu ar šo dokumentu savā, savu mantinieku un valdnieku vārdā ikvienai augstas un zemas kārtas personai sekojošo”, šādi sākas 1635. gadā pieņemtais Bauskas pilsētas policijas nolikums, un jāteic, ka līdzīgi – arī visi pārējie. Kurzemes, Zemgales hercoga vara, hercoga izdotie likumi, tad nu arī ir tas, kas galvenokārt atšķir pilsētu un laukus 16. – 18. gadsimtā. 16. – 18. gadsimta pilsētu kārtības nolikumi liecina, ka šai laikā veidojas jauns, no zemnieciskā atšķirīgs – pilsētnieku – dzīvesveids. Motivācija, kuru mūsdienās patīk romantizēt vēstures romānu autoriem – pilsēta kā brīvība, kā indivīda drosme un iespēja, iespējams, tā laika cilvēkam vienkārši nebija aktuāla. Lasot tā laika policijas nolikumus, interesanti arī pievērst uzmanību, kā tiek izprasts “gods” un “godīgs” cilvēks – policijas nolikumu kontekstā tā vairs nav ētikas kategorija. “Jau 1617. gadā pieņemtajos Kurzemes statūtos teikts, ka par “bezgodi” pasludināmas personas, kas izplata paskvilas un apmelojošus rakstus, pārkāpj laulību, uzsāk kautiņu godīgu sieviešu klātbūtnē vai atpēš svešas vēstules”, grāmatas ievadā raksta Valda Kvaskova. “Jēdziena “cilvēks ar sliktu slavu” skaidrojumu atrodam gan Bauskas, gan Jaunjelgavas policijas nolikumā, proti, tas ir cilvēks, kas nepatiesi zvērējis vai lauzis zvērastu, laupījis, zadzis”… Lasot pilsētu policijas nolikumus pārsteidz, cik ļoti tā laika problēmas bijušas līdzīgas. Ugunsdrošība, protams, noteikts, ka jāiet palīgā. Krodzniekam jālej labs alus un pilnu stopu. Nedrīkst būvēties pārāk tuvu kaimiņa mājai, lai neaizsegtu viņa logos dienas gaismu. Daži nosacījumi ir specifiski, atkarībā no pilsētas atrašanās vietas – ostas pilsētās tā ir laivu ienākšanas kārtība un tirgošanās. Ja pilsētā ir upe, noteikts, kam pienākas zvejot zivis. Anita Čerpinska stāstījumā jau minēja, ka ienācēju palikšana bija atkarīga no tā, vai viņu darbs pilsētai ir vajadzīgs. Jelgavas pilsētas nolikumā teikts “Mēs arī prasām rātei stingri raudzītes un uzmanīt, lai turpmāk mūsu Jelgavas pilsētā nebūtu atļauts uzturēties nevienam nepazīstamam, aizdomīgam dīkdienim, kuram nav nekāda amata vai darba.” Kā fiziski izskatās šie Valsts Vēstures arhīvā glabātie, senie dokumenti? Latvijas Nacionālā arhīva izdevumā “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā” fotogrāfijās aplūkojamas atsevišķas lappuses no pilsētu policijas nolikumiem, arī pilsētu cunftu zeļļu apliecību fragmenti. Līdzīgi pilsētu policijas nolikumi tika rakstīti visā Eiropā, un šobrīd interese par tiem atdzimst, jo šo nolikumi sniedz ieskatu 16. – 18. gadsimta pilsētnieku sadzīvē.
Stāsta ilggadējais Rundāles pils vadītājs, mākslinieks un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis Vai zini, ka slavenās Rundāles pils vietā kādreiz stāvēja pils, kas savam laikam, 16. gadsimtam, bija tāda pati sensācija, kāda Rastrelli celtā pils 18. gadsimtā? Tas viss saistās ar to, ka Rundāle sākotnēji piederēja fon Grothusu dzimtai. 1505. gadā Oto fon Grothuss no slavenā ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga brāļa Johana fon Pletenberga nopirka Rundāles muižu. Tas bija ļoti, ļoti liels zemes īpašums, kurā ietilpa ne tikai pašreizējā Rundāles teritorija, bet arī Bērstele un Svitene. Gigantisks īpašums! Ap 1527. gadu Oto fon Grothusa īpašums tika sadalīts starp viņa trim dēliem. Vecākais dēls Oto II saņēma Rundāli. Interesanti, ka 1555. gadā tika sastādīts Livonijas piļu saraksts, un tajā jau ir ierakstīta pils Rundālē. Tas liek uzdot ļoti daudz jautājumu. Pirmkārt: kaut arī muiža bija liela – zinām, ka tur bija 72 zemnieku sētas. Vai tiešām nabaga zemnieciņi varēja sastrādāt tik daudz naudas? Otrkārt: vai Oto fon Grotuss I varēja būt atstājis saviem dēliem tādus zelta kalnus? Bet fakts ir un paliek fakts – pils bija tapusi, pie tam ļoti, ļoti liela. Šī pils ir nezināma tāpēc, ka tā būtībā ir tāda kā nogrimusī pils: "nogrimusī" tāpēc, ka tad, kad 1735. gadā Rundālē ieradās arhitekts Rastrelli, viņš tika nostādīts uzdevuma priekšā – pāris gados uzcelt jaunu, milzīgu pili. Bija daudz jautājumu. Viens jautājums, protams, bija – no kā celt? Ķieģeļus uzreiz saražoja uz vietas, no vietējā Zemgales māla. Bet bet bija ļoti nepieciešami laukakmeņi jaunās pils pamatiem. Rastrelli ieraudzīja, ka šeit priekšā ir viena pussagruvusi liela, liela pils ar ļoti daudziem laukakmeņiem, un jau 1735. gadā pēc ķeizarienes Annas pavēles no Rīgas garnizona tika atsūtīti simt zaldāti, pēc tam ieradās vēl simt, kas nojauca veco pili, iegūstot lielisku materiālu jaunās pils pamatiem. Bet tagad rodas jautājums: kur fon Grothuss tos ņēma? Var jau būt, ka toreiz akmeņi vēl bija uz laukiem un tikai vēlāk tie pazuda, bet katrā ziņā jaunākos laikos iespaids bija tāds, ka akmeņu nebija. Tikai 2013. gadā Rundāles pils teritorijā sākās arheoloģiskie izrakumi. Līdz ar to, ka akmeņi Rastrelli bija ļoti, ļoti vajadzīgi, viņš tam visam bija piegājis ļoti nežēlīgi. Ja senā pils būtu vienkārši sabrukusi, tā mums vairāk vai mazāk būtu – to varētu atrakt. Bet izrādās, ka tikuši nojaukti ne tikai mūri, bet arī virspamati un pat daļa no akmeņiem, kas tiek likti vēl zem šiem pamatiem. Tikai vietām tie saglabājušies, un līdz ar to varam ieraudzīt pils kontūru. No otras puses, par veco pili mums it kā bija radies zināms priekšstats, jo 1735. gadā, kad Rastrelli sāka zīmēt jaunās pils idejas, viņš ir iezīmējis veco pili ar četriem torņiem, no kuriem divi ir kvadrātiski, bet divi – apaļi. Bet tagad, kad arheologi sāka rakt, izrādījās, ka tā gluži vis nav: kad vienu no torņiem atraka, izrādījās, ka tieši tur, kur Rastrelli iezīmējis kvadrātisku toni, patiesībā tas ir apaļais tornis, bet diemžēl vienā vietā virsū ir viena vēlāka būve, un vēl tālāk, kur tika rakts, vismaz pagaidām vēl neatradās pēdas no citiem toņiem. Bet katrā ziņā noskaidrojās, ka tā ir bijusi milzīga celtne, kuras perimetrs ir 53 reiz 86 metri – šie izrakumi mūs ļoti pārsteidza. Izrakumos pavisam negaidīti atklājās daudz senlietu, un tas bija gluži vai mistiski. No 1735. gada septembra līdz 1736. gada vidum krievu zaldāti taču tur bija ārdījušies, ņēmuši nost akmeni pēc akmeņa un visa šī haosa apakšā mēs atrodam sudraba karoti no 16. gadsimta ar fon Grothusa iegravētu ģerboni! Karote gan bija mazliet iespiesta. Bet pilnīgi neskartu atradām futrālīti ar ornamentiem no 16. gadsimta vidus un vēl ļoti daudzus krāsns podiņus. Tie ir tieši tāda paša tipa kā hercoga pilī Bauskā. Katrā ziņā senā pils bijusi kas īpašs.
Stāsta ilggadējais Rundāles pils vadītājs, mākslinieks un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis Vai zini, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste Gustava Kaliksta vadībā būtu varējusi pastāvēt arī 19. gadsimtā? Kad 1795. gadā Kurzemes-Zemgales hercogisti pievienoja Krievijai, pastāvēja iespēja tai saglabāt savu statusu un zināmu neatkarību. Tā kā hercoga Pētera vienīgais dēls un troņmantinieks princis Pēteris neizdzīvo, atvērts ir jautājums, kurš turpinās vadīt hercogisti. Ķeizariene Katrīna II nāk klajā ar ideju, ka tas varētu būt hercoga Pētera brāļa, liela uzdzīvotāja un avantūrista Karla Ernsta dēls Gustavs Kaliksts, kas jau agrā bērnībā uzrāda labu attīstību un inteliģenci. Katrīna II šo ziņu pavēsta savam galmam, taču hercogs Pēteris tomēr stājas pretī viņas lēmumam un nepiekrīt, ka Gustavs Kaliksts varētu būt viņa pēctecis. Tas apliecina, ka šķelšanās ģimenē starp Pēteri un Karlu Ernstu ir milzīga, jo tieši tā bija noteica hercogistes tālāko likteni. Katrīnai II šāda nepakļaušanās un iebildumi viņas iepriekš publiski izteiktajam lēmumam bija nepieņemami, līdz ar to hercogiste savu autonomiju zaudēja.
Valsts svētku nedēļa aizvadīta, bet par mūsu vēsturi, mūsu senčiem un viņu dažādajiem likteņiem, kā arī Latvijas nākotni turpinām sarunas. Nereti ļaudis ir teikuši, ka biežāk raidījumā gribētu dzirdēt arī gados jaunus cilvēkus un tādus, kas nav līdz šim plaši pazīstami. Šoreiz tāda tikšanās: Krustpunktā Lielā intervija ar Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju, ciltskoku pētnieku Kristiānu Jakubovski. Viņš ne tikai māca bērnus, bet pēta savus un citu senčus, veido dzimtas kokus un internetā ar aizrautību stāsta par Latvijas vēsturi un ciltskoku pētīšanu.
Valsts svētku nedēļa aizvadīta, bet par mūsu vēsturi, mūsu senčiem un viņu dažādajiem likteņiem, kā arī Latvijas nākotni turpinām sarunas. Nereti ļaudis ir teikuši, ka biežāk raidījumā gribētu dzirdēt arī gados jaunus cilvēkus un tādus, kas nav līdz šim plaši pazīstami. Šoreiz tāda tikšanās: Krustpunktā Lielā intervija ar Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju, ciltskoku pētnieku Kristiānu Jakubovski. Viņš ne tikai māca bērnus, bet pēta savus un citu senčus, veido dzimtas kokus un internetā ar aizrautību stāsta par Latvijas vēsturi un ciltskoku pētīšanu.
Sarunas ar dakteri Robertu Fūrmani vienmēr vedina uz pārdomām. Viņa pieredzes stāsti no darba ikdienas nereti ir skaudri un Roberts ar tiem dalās, lai liktu aizdomāties un lieku reizi atgādinātu par būtisko. Šoreiz vairāk arī par viņu pašu, par to ko un kā funktierē anesteziologs, reanimatologs, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālā centra vadītājs, Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents, vīrs, tēvs un savas profesijas absolūts patriots!
Oktobris sākas ar „Labo darbu nedēļu”, kurā dalību var pieteikt ikviens Latvijas iedzīvotājs, jebkurā valsts vietā. Bet neuztraucieties, ja nākamā nedēļā jau tā darbu pāri galvai, un kam īpašam laiku atlicināt būs pagrūti. Sabiedriski noderīgiem darbiem nav laika ierobežojumu. Kā iesaistīties, kā piedalīties, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" dibinātāja un vadītāja viena no Labo darbu nedēļas idejas autorēm Ilze Skuja, LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja un sabiedriskā aktīviste Inese Vaivare un Mazpulku padomes priekšsēdētāja un Zemgales reģiona mazpulku koordinatore Gundega Jēkabsone. Labo darbu nedēļa notiek jau 13. gadu, cilvēki iesaistās arvien vairāk un vēlas darīt labos darbus. "Valda stereotips Latvijā un arī pasaulē, ka brīvprātīgo darbu var darīt tikai jaunietis, kuram ir daudz brīvā laika, nav ģimenes. Bet mums arvien vairāk piesakās ne tikai ap 30 gadus veci cilvēki, bet arī vecāki," atklāj Ilze Skuja. "Esam sapratuši, ka cilvēki ir nostabilizējušies viņi zina savas dzīves vērtības, ka viņi vēlas papildus kaut ko darīt. Ir kaut kāds laiks, ko viņi vēlas ziedot sabiedrībai. Tas ir brīnišķīgi. Viņi ne tikai nāk paši, bet arī savus bērnus iesaista, jo viņi saredz, ka tā ir iespēja būt organizācijā, darīt labo darbu, iespēja caur savu piemēru arī bērnam." Ilze Skuja un Inese Vaivare mudina nebaidīties uzrunāt, nebaidīties palīdzēt elementārās ikdienas situācijās. Reizēm arī pārvarēt elementāru kautrīgumu. "Ja tu nevari nest lāpstu un rakt kaut ko, tu vari uzcept pīrādziņus, ko uzcienāt to darītāju," par dažādām iespējām iesaistīties un darīt bilst Inese Vaivare. "Parasti lielie darītāji ir noskrējušies, bet, ja kādreiz kāds parūpējas arī par viņiem, kaut vai uztaisot tējas tasi, tas arī ir milzīgs labais darbs." Gundega Jēkabsone stāsta, ka mazpulcēniem šogad ķirbju audzēšanas gads un tad tos dāvina, kā arī tirgo. Veikalos būs oktobra beigās mazie ķirbīši, lielos dāvinās zoodārziem. Pieredzē dalās skolotāja Marika Šeflere no Priekules, kuras otra profesija ir friziere.
Vai zini, kur, kādēļ un kad celtas lepnās Zemgales un Eglaines dzelzceļa staciju ēkas? Ja ne, tad īsti vietā būs "Latvijas dzelzceļa" industriālā mantojuma eksperta Toma Altberga stāsts. Vispirms jāvieš skaidrība par to, ka saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem Zemgale nemaz neatrodas Zemgalē un Sēlijas galvenā dzelzceļa stacija Eglaine arī vairs neatrodas Zemgalē. Saeimas deputāti ir lēmuši un ekonomiskās plānošanas reģioni ir izveidoti tā, ka abas stacijas nu atrodas Latgalē. Taču es palikšu pie sava jeb kultūrvēsturisko novadu iedalījuma. Neskaidrības ar robežām (šajā gadījumā runa iet par valstu robežām) bijušas izsenis, un arī Latvijas un Polijas (kura bija Viļņas apgabalu ņēmusi savās rokās) robežas jautājums sakārtojās palēnām. Vienubrīd mēs bijām Turmantas staciju pasludinājuši par savējo, un tad jau poļiem nāktos savu staciju kādu gabaliņu tālāk būvēt. Notika otrādāk, un tagad mums vajadzēja savu staciju būvēt robežas pretējā pusē, kamēr poļiem tā jau bija gatava. Lai gan jaunās stacijas nosaukums "Zemgale" raisīja diskusijas, tas drīz vien tika akceptēts. Arī sliežu ceļus un koka konstrukcijas pagaidu būvi iekārtoja ātri, tomēr 782 kvadrātmetru plašās mūra konstrukcijas stacijas ēkas būvniecība pie robežas nosacīti tika pabeigta vien 1928. gadā. Faktiski tā (tās kreisais spārns) tika nodota ekspluatācijā jau 1927. gadā, bet nākamajā gadā tika pabeigta stacijas centrālās daļas būvniecība, kas arī vienīgā saglabājusies līdz mūsdienām. Saskaņā ar projektu bija paredzēts stacijai būvēt arī labo spārnu, taču tas tā arī palika tikai ieceres līmenī. Savas neparastās formas dēļ, pirmo reizi to apciemojot 1992. gadā, tā man atgādināja mošeju. Un...drīz vien tā patiešām pārtapa par baznīcu, tikai katoļu. Tās oficiālais nosaukums šodien ir Zemgales Romas katoļu baznīca. Stacijas ēku projektējis arhitekts Jānis Neija. Gandrīz vienlaicīgi ar tā brīža Latvijas-Polijas robežstaciju Zemgali, nepilnu 40 kilometru attālumā, Ilūkstes apriņķī tika būvēta kāda cita (šoreiz patiešām Latvijas-Lietuvas) robežstacija. Tās aptuveni tikpat ietilpīgo, divstāvu ēku projektējis arhitekts Aleksandrs Birzenieks, kas radioklausītājiem varbūt pat vairāk pazīstams kā Vispārējo latviešu Dziesmu svētku 1931., 1933. un 1938. gada brīvdabas estrāžu projektu, kā arī Dzintaru koncertzāles 1936. gada projekta līdzautors. Atšķirībā no Zemgales stacijas, Eglaines stacija jau bija pastāvējusi arī līdz Pirmajam pasaules karam, kad tās nosaukums bija Jelovka. Kara gados tā bija pārtapusi par Vācijas armijas austrumu frontes apgādes galveno loģistikas centru, un tika ievērojami paplašināta, arī izbūvējot apjomīgu šaursliežu dzelzceļu tīklu no tās visos frontes virzienos. Diemžēl pēc kara nekas daudz pāri nebija palicis, un nācās būvēt gan jaunu stacijas ēku, gan dažādas palīgceltnes. 1927. gadā uzceltā Eglaines stacijas ēka joprojām pilda savas pamata funkcijas, tostarp izmitinot dzelzceļniekus un viņu radiniekus, kā arī nodrošinot vilcienu kustības vadību Daugavpils-Radvilišķu iecirknī. Bet kādreiz...cauri šai stacijai kursēja gan lēnie preču-pasažieru vilcieni ar lietuviešu pārpildītiem vagoniem, kas caur Latvijas teritoriju devās ciemos pie Viļņas radiem (jo savādāk jau nevarēja diplomātisko attiecību pārrāvuma dēļ), kā arī Maskavas-Berlīnes ātrvilcieni ar leģendārajiem Austrumu un citu eksprešu vagoniem sastāvā, kurus nodrošināja Starptautiskā guļamvagonu sabiedrība jeb Compagnie Internationale des Wagons-Lits. Daļu no šā uzņēmuma vagoniem, starp citu, vietējie komunisti 1940. gadā pamanījās pat nacionalizēt. Vagoni karu un padomju režīmu nepārdzīvoja, bet Eglaines stacijas ēka un, daļēji, arī Zemgale - gan.
Klajā nākusi apjomīga monogrāfija, kas veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā. Šī grāmata ne tikai min vispārzināmus faktus par karu, bet sniedz unikālu ieskatu sociālās dzīves aspektos šajā periodā. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu. Vēsture nav tikai sausi fakti, skaitļi, hronoloģiskā virknē rindoti notikumi - tā ir sadzīve, kultūra, sabiedrība un sociālā sistēma, kuru ne vienmēr detalizēti apraksta vēstures grāmatās. Taču nule iznākusī grāmata par Latviju laika posmā no 1914.-1920. gadam stāsta tieši šo, mazāk zināmo, taču ne mazāk interesanto un būtisko vēsturi. Latvijas vēstures institūtā, profesora Dr. hist. Ērika Jēkabsona vadībā iznākusi jauna autoru kolektīva grāmata “Karš un sabiedrība Latvijā 1914–1920”. Šī monogrāfija ir pirmais mēģinājums Latvijas historiogrāfijā apkopojoši analizēt Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara ietekmi uz sabiedrību. Kā karš iespaido sabiedrības ikdienu? Kādas ir kara izraisītās krīzes izpausmes? Pārtikas trūkums, slimības, pieaugošais noziedzības līmenis, izmaiņas gan dzimšu attiecībās, gan augstskolu klausītāju (studentu) jeb topošās nācijas elites dzīvē un galveno tautas tradicionālo svētku tradīcijās, atzīmēta arī kara ietekme uz ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. Latvijas situācija 1914.–1920. gadā neapšaubāmi bija sevišķi sarežģīta, pat unikāla visas Eiropas mērogā, un tā noder par izcilu piemēru, lai atspoguļotu militāri politiskos un sociālos procesus arī Eiropā kopumā, jo Latvijas teritorija un sabiedrība īsā laika posmā tika pakļauta ne vien intensīvai karadarbībai, bet arī masu deportācijām, Vācijas okupācijai, boļševiku režīmam, epidēmijām, sociālai katastrofai, pilsoņu kara elementiem, cīņai par neatkarību ar vairākiem ienaidniekiem. Pirmā pasaules kara blindāža Olainē Nu jau trešo gadu pēc kārtas Olainē interesenti var izstaigāt Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu. Ir iespēja ieiet iekšā blindāžā, kas rekonstruēta pēc arheoloģisko izrakumu atradumiem šajā vietā. Par rekonstruēto blindāžu Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutā Olainē stāsta Olaines Vēstures un mākslas muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis. Tagad apkārt blindāžai ir izaugusi un attīstījusies pilsēta un, lai izstaigātu I Pasaules kara takas, kur reiz atradusies krievu armijas aizsardzības līnija, nav jābrien pa purvu, bet nepilnu 200 metru attālumā no Olaines muzeja ikviens var aiziet līdz rekonstruētai blindāžai, zemnīcai un aplūkot kareivju piederumus, kas atrasti bijušajā purvā, kur risinājās kara darbība. Rosība te sākusies 1915. gada oktobrī, kad ieradušies karotāji no 48. Sibīrijas strēlnieku pulka, periodiski uzturējušies arī latviešu strēlnieki no 1. Daugavgrīvas bataljona un Zemgales 5. bataljona, stāsta Māris Ribickis un aizved pie nelielas baļķu būves, kurai uz jumta kā tortes kārtas ir pamīšus sakrauti smilšu maisi un baļķi – aizsardzība pret ložu, šrapneļu un šķembu trāpījumiem. "Nakti pavadījām netālu no kaujas lauka artileristu blindāžās. No rīta bija jāiet uz „Lapsām", netālu no Olaines stacijas, kur dažas dienas un naktis pavadījām zem klajas debess, mežā. Dabūdami zināt, kā vēl dažas dienas būs jāpaliek uz vietas, stājamies enerģiski pie zemju būdu celšanas. Zemnīcām durvis, aiz dēļu trūkuma, sapinām no paegļu zariem. Enģēm stiepules un krāsnīm ķieģeļus varēja pa pilnam dabūt nopostītajā Olaines stacijā, kur, kā mūsu kaimiņi krievi stāstīja, nevarot iet jo vācietis varot redzēt un apšaudot," vēsta kāda karavīra atmiņas. Daudzas karavīru atmiņas Olaines vēsturnieks atradis, vētījot Krievijas arhīvos pieejamos kaujas žurnālus, taču šo fragmentu no latviešu strēlnieka stāsta var izlasīt 1925. gada janvārī publicētajā „Jēkabpils Vēstnesī”, kas digitālajā versijā rodams interneta vietnē periodika.lv.
Šoreiz stāsts par valsti, kura nav ziņu virsrakstos, bet kura ir zināma katram latvietim, kurš skolā mācījās par Kurzemes hercogisti un tās kolonijām. Un tā ir Gambija. Starp citu angliski oficiālais nosaukums ir neparasts – Republic of the Gambia. Mums, kas nelieto artikulus valodā, šis ir netulkojams, bet doma ir, lai valsts netiekot jaukta ar Zambiju. Kurzemes un Zemgales hercogistes aizjūras īpašumi Rietumāfrikā Gambijas upes grīvā bija ļoti īss, nenozīmīgs un patiesībā – ar Latviju nesaistīts posms. Ar dažiem latviešiem, jā, bet ne Latviju kā valsti. Hercogistes klātbūtne tur bija no 1651. līdz 1660. gadam. Pamatā piederējasSala Gambijas upes grīvā, saukta Svētā Andreja, Džeimsa un tagad Kunta Kinteh sala, kas kādreiz bija lielākais transatlantiskās vergu tirdzniecības centrs. Kurzemnieki gan bija pirmie eiropieši, kas tur ieradās, bet nopirka viņi arī nelielu teritoriju kontinentālajā Āfrikā no vietējiem cilšu vadoņiem. Vēlāk zaudēja to holandiešiem, proti, ar zviedru algotu pirātu palīdzību tā nonāca holandiešiem piederošās Nīderlandes Austrumindijas kompānijas rokās. Kura, starp citu, tiek uzskatīta par cilvēces vēsturē pašu lielāko megakorporāciju. Kurzemes hercogiste šos nepilnos desmit gadus izmantoja Āfrikas koloniju, lai tirgotos. Ieveda no Kurzemes tur dzelzi, dzintaru, stiklu, sāli un, protams, šņabi. Atpakaļ veda ziloņkaulu, dzīvnieku ādas, garšvielas, zeltu, palmu eļļu un, protams, vergus. Par to, kādēļ šie nepilnie desmit gadi Gambijā ir tik bieži pieminēts fakts Latvijas vēsturē un vai tam patiešām ir adekvāta nozīme, vaicājām doktore Dainai Bleierei, Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošajai pētniecei. Tagad laiks par mūsdienu Gambiju parunāt. Par Āfrikas kontinenta pašu mazāko valsti, kura neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1965. gadā. Gambijai, starp citu, ir tikai viena kaimiņvalsts – Senegāla. Tā burtiski ieskauj mazo Gambiju, un no 1982. līdz 1989. gadam pastāvēja kā vienota valsts – Senegambija. No 1994. līdz 2017. gadam Gambijā valdīja bēdīgi slavens un cilvēktiesību pārkāpumiem bagāts režīms. Tik nepatīkams bija šis režīms, ka citas pasaules valstis vispār izvairījās ar šo 2,3 miljonu iedzīvotāju lielo musulmaņu valsti sadarboties. Režīms ne tikai regulāri nolaupīja, ieslodzīja un nogalināja politisko opozīciju, žurnālistus un gejus, bet pat vēl 2009. gadā oficiāli sankcionēja raganu medības, kas iekļāva sieviešu nolaupīšanu no ciematiem, piedzirdīšanu ar halucinogēnam vielām un “centieniem pārmācīt”. Raganu ārstu izdarību rezultātā, protams, daudzas sievietes mira arī no saindēšanās ar vielām, ko viņām spieda dzert. Nerunājot par visu pārējo, kam viņām nācās iet cauri. Kopš 2017. gada valsts prezidents ir Londonā izglītību ieguvušais Adama Barovs (Adama Barrow), starp citu viņš ir strādājis par veikala apsargu, lai apmaksātu savas studijas Londonā. Viņu inaugurēja amatā Gambijas vēstniecībā tās vienīgajā kaimiņvalstī Senegālā. Iemesls – Barovs uzvarēja godīgās un demokrātiskās vēlēšanās, kuras iepriekšējais prezidents sākumā atzina un tad izdomāja, ka neatzīst. Bailēs, ka viņu nogalinās, Barova devās uz Senegālu. Maza piebilde par vēlēšanām – Gambijā vēlēšanās notiek, kad akmentiņus, kur balsis par katru kandidātu tiek nodotas, samet zemē izveidotās bedrītēs un saskaita. Tagad it kā iepriekšējais prezidents dzīvojot kādā villā Ekvatoriālajā Gvinejā. Vēl nesen viņš esot brīdināts Gambijā nemēģināt atgriezties, jo viņa drošību nevarot un negribot garantēt. Pret viņu ierosināta virkne krimināllietu, ieskaitot arī 45 miljonu eiro piesavināšanos savas vairāk nekā 20 gadus ilgušās prezidentūras laikā. Lai arī iedzīvotāju skaits Gambijā ir par kādiem 400 tūkstošiem lielāks nekā Latvijā, visa Gambijas ekonomika ir apmēram astoņas reizes mazāka tikai par šā brīža Latvijas Republikas valsts budžetu. Viss Gambijas gada aizsardzības budžets ir tikai apmēram 12,5 miljoni eiro. Gambijas lielākais tirdzniecības partneris ir ir Ķīna, kura gan importā, gan eksportā ieņem apmēram trešo daļu. Reeksportam ir milzīga nozīme, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko stāvokli. Bet pati Gambija ražo un eksportē galvenokārt riekstus, gan Indijas, gan zemesriekstus. Sūta prom arī kokmateriālus, zivju eļļu un zvērādas. Zemesriekstu eksports ir otrs lielākais naudas avots. Un riekstu industrijā ir nodarbināti apmēram 80 procenti valsts iedzīvotāju, rieksti veido apmēram vienu trešo daļu no valsts IKP. Bet nozīmīgākā nozare valstī ir tūrisms, tā veido apmērna 20 % no IKP. Valstij ir arī seni un neseni parādi un tā tiecas jaunā prezidenta vadībā iegūt vēl aizņēmumus valsts attīstībai no starptautiskajām organizācijām. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Vai zinājāt, ka ar Latvijas mākslas kolekcijām ir saistīti divi Rembranta mātes portreti? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. Pirmais no tiem atradies Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Ernsta fon Bīrona (1724-1800) īpašumā. Kā zināms, viņš ir bijis kaislīgs mākslas kolekcionārs, kuram piederējis pat Rembranta (Rembrandt Harmenszoon van Rijn, 1606-1669) darbs. Lai jūs nemulsina gleznas nosaukums “Simeons un Anna templī ” - klasisks Kunga prezentācijas sižets, kurā attēlots tas īpašais brīdis, kad Simeons un Anna uz templi atnestajā Jēzus bērnā atpazīst Pestītāju. Rodas jautājums, kur tad ir māte Nēlthena fan Zeitbrūka (Neeltgen Willemsdr. van Zuytbroeck, ap1568–1640)? Te nu jāveido neliela atkāpe. Glezna “Simeons un Anna” ir Rembranta agrīnā perioda darbs, kas datēts ar 1627. gadu. Šajā laikā Rembrants vēl dzīvoja Leidenē pie vecākiem, dzirnavnieka ģimenē. Iztika bija pietiekoša, bet ne tik liela, lai apmaksātu modeļus. Līdz ar to Rembrants daudz zīmēja un gleznoja pats sevi .Viņš zīmēja arī tēvu un mammu, jo vecāki bija pieejamākie un pacietīgākie modeļi. Piemēram, gleznā “Simeons un Anna”, iespējams, tieši māte pozē cienījamos gados esošās pravietes Annas tēlam. Pat vēl vairāk - Anna tiek gleznota arī atsevišķā portretā. No šīs gleznas gan ir saglabājusies tikai Hovarta Flinka (1615 –1660) kopija, kas šobrīd atrodas Kunsthistorische Museum Vīnē. Diemžēl hercoga Pētera kolekcija ar laiku tika izkomplektēta un citu mājvietu atrada arī glezna “Simeons un Anna”. Labā ziņa, ka glezna līdz mūsdienām ir saglabājusies un ir skatāma Hamburgas Kunsthalles ekspozīcijā. Savukārt Latvijā, Mākslas muzejā Rīgas Birža glabājas vēl viens Rembranta "Mātes portrets", kas arī ir agrīnā perioda darbs (1628). Šī mazā, oforta un sausās adatas tehnikā veidotā grafika, pēc visa spriežot, pašam Rembrantam bijusi ļoti mīļa, jo viņš to ik pa laikam līdz pat 1640. gadam aizvien uzlabojis. Uz plates iegravēts 1628. gads. Līdz ar to izšķir divus darba stāvokļus. Pirmais attiecas uz 1628. gadu, vēl nepabeigto ofortu. Tajā ir tikai mātes sejas atveidojums, bet nav paraksta un datējuma. Šis variants tikpat kā nav saglabājies. Viens no tā novilkumiem atrodas Britu muzejā Londonā. Savukārt Mākslas muzejā Rīgas Birža glabājas 1640. gadā pabeigtais darbs – oforta otrais stāvoklis. Kopā ar šo grafikas darbu, MMRB glabājas vēl 11 Rembranta oforti, kas ik pa laikam tiek izlikti apskatei. Pēdējo reizi tie bija apskatāmi projekta „Baltijas ozoli” ietvaros. Tā kā tas bija salīdzinoši nesen, tad acīmredzot, līdz nākamai reizei būs jāgaida vēl vismaz pieci gadi, jo tik sens papīrs ir gaismas jūtīgs un starp divām eksponēšanas reizēm vēlams vismaz pieci gadi to paturēt tumsā. Kad jums būs iespēja apmeklēt Hamburgu, aizejiet uz Kunsthalli apskatīt Rembranta agrīnā perioda gleznu “Simeons un Anna templī”. Jūs varat arī aizvērt acis un iedomāties , cik labi tā kādreiz izskatījusies Rundāles pilī! Kāda tad bija šī glezna, ko iegādājās hercogs Pēteris? Krēslainajā templī ar augstajām, majestātiskajām kolonnām, iespīd saules staru kūlis, apgaismojot sirmajam Simeonam uz ceļiem gulošo, autiņos ietīto Jēzus bērnu. Pa kreisi, lūgšanā saliktām rokām ceļos nometusies Marija .Viņai blakus atrodas Jāzeps, tērpts pavisam vienkāršā tumšbrūnā kamzolī, kailām, lielceļu putekļos sabristām pēdām. Viņš ir pilnībā pievērsies Marijai, mēs redzam tikai viņa siluetu no mugurpuses. Aiz Svētās ģimenes stāv Anna, priekā paceltām rokām lūkojoties uz bērnu, kuru viņa un Simeons ir tik ilgi gaidījuši . Bet pār visu šo, Rembrantam tik raksturīgajos, brūnajos toņos ieturēto daudzfigūru kompozīciju, spīd zeltaina gaisma. Pasaules gaisma. Tā apvieno visu.
Ежегодно в мире выбрасывается примерно треть продуктов питания. Каспарс Кондратюк, член совета Kaņepes Kultūras centrs, Юрий Ватченко, командир части Zemgales regionāla brivpratīgo ugunsdzesēju biedriba, Татьяна Марченкова, завотделом по надзору за реализацией продуктов питания Продовольственно-ветеринарной службы.
Saruna ar Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju Kristiānu Jakubovski atklāj, kā šobrīd skolā jūtas jaunie skolotāji.Mēs sarunājamies par bailēm, izaicinājumiem, izaugsmi, labiem padomiem un attiecībām ar skolēniem.Vai jaunība skolā ir priekšrocība? Noklausies!Kristiāna Jakubovks vèsturei veltītais Instagram saturs meklējams @mana_vestureAtbalsti podkāsta turpmāko tapšanu. Dodies uz www.patreon.com/piedzīvot
Strīdi jeb konflikti mēdz būt dažādi. Dažreiz tie kļūst par nopietnu pārbaudījumu un saruna aci pret aci šķiet teju neiespējama. Tādos gadījumos talkā nāk mediācija. Ko tas īsti nozīmē un kā to varam izmantot sarežģītu situāciju atrisināšanai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. "Mediācija ir mierīga strīdu risināšana sarunas ceļā, izmantojot neitrālu starpnieku. Un šis starpnieks ir mediators, tas ir tāpat kā ģitāras mediators - kaut kas starp pirkstiem un stīgām, bet te starp diviem strīdniekiem. Ar mediatora palīdzību puses pašas atrod sev gana labu risinājumu. Domstarpības tiek atrisinātas tā, lai abiem būtu labi," skaidro sertificēta mediatore Lelde Kāpiņa. Kādās situācijās būtu ieteicams vērsties pie mediatora un kad cilvēki arī to dara, vērtē sociālais un organizāciju psihologs Reinis Lazda un Zemgales rajona tiesas priekšsēdētāja, tiesnese Līga Ašmane.
Bauskas novada Uzvarā bijušais kolhozs "Uzvara" pārtapis zemkopības uzņēmumā "Uzvara-lauks". Uzvarieši saglabājuši ne tikai lauksaimnieciskās ražošanas tradīcijas, bet arī kolhoza laikā, pag. gadsimta septiņdesmitajos gados, izveidoto muzeju ar Zemgales zemnieku sētu un motormuzeju. Turklāt motormuzeja kolekcija pēdējos gados būtiski papildināta - lauksaimniecības tehnikai pievienojot iespaidīgu klāstu ar senajiem vieglajiem auto. Un katrs no tiem ir ne vien tehniski un dizainiski interesants objekts, bet arī - ar savu stāstu, jo vairāki no šiem auto piedalījušies ievērojamos vēstures notikumos vai vizinājuši nozīmīgas pagājušo laiku personas.
Kāpēc latvieši savulaik centās kļūt par vāciešiem, poļiem vai citu tautību pārstāvjiem? Pazīstamākais termins šajā kontekstā droši vien ir “kārklu vācieši”, taču mūsu vēsturē rodami vēl citi interesanti stāsti. Kalniņš, Bergs un atkal Kalniņš. Iespējams, arī šādu vēsturi varam lasīt kādā mūsu pašu dzimtas grāmatā. Kā un kāpēc latvieši vēlējās kļūt par nelatviešiem, kā arī pievēršamies laikam, kad kļūt atkal par latviešiem bija moderni. Šajos pārvērtību labirintos orientēties palīdz demogrāfs Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. “Kāda savulaik bija motivācija Kalniņam pārtapt par Bergu, var tikai minēt. Bet dažreiz ir bijušas mājas "Kalniņi" un cilvēks ir pieņēmis uzvārdu Bergs, vai reizēm otrādi - mājas ir "Bergi" un cilvēks ir gribējis atšķirties ar latviskāku uzvārdu," vērtē Ilmārs Mežs. Pētnieks min, ka tas ir arī atkarīgs no novadiem: Centrālajā, Ziemeļkurzemē un Zemgales lielākā daļā pārsvarā ir vāciskie, savukārt Dienvidkurzemē, Sēlijā un Vidzemē ļoti lielā pārsvarā ir latviskie uzvārdi. “Variācijas novērojamas no vienas muižas uz otru. Kādā ir izteikta tendence pieņemt uzvārdu, kur kur latviskā aroda nosaukums ir pārtulkots vāciski. Ja ir virpotājs, jaunais uzvārds pieņemts Dreimanis, ja kalējs, tad Šmits,” papildina Imants Cīrulis. “19.gadsimta sākumā vēl nedomā šādās kategorijās, ka es caur savu uzvārdu izteikšu savu nacionālo stāju, kā to pazīstam no 19. gadsimta otrajā pusē. Bieži arī sevis vāciskošana un dažkārt arī poliskošana, it sevišķi Vidzemes guberņā, kur saistība ar polisko ir maza, izklausīsies interesanti, eksotiski. Tas ir mēģinājums sevi padarīt kolorītāku, atšķirt no Bērziņu un Kalniņu masas.” “Gandrīz jāvelk paralēles. Latviešu zemnieks domāja, ja es esmu Jānis Kalns un savos Rudbāržos vai Talsos dzīvoju, viss ir labi. Ja nu mani bērni brauks uz pilsētu, kādi viņi Kalni, viņiem jābūt Bergiem. Ko mēs šodien redzam, kādus vārdus liek latviešu ģimenes? Man liekas, ka varam runāt par to pašu, tikai uz angļu valodu, mums ir Deividi, Raieni, Kevini, Heidijas, Ketlīnas, Maikli, Ketrīnas, Reičelas, Mišelas... Turklāt latviskā transkripcijā. It kā viņam ir iedots angļu vārds, bet ko viņi ar to darīs, pat, ja nonāks Anglijā,” analizē Ilmārs Mežs. Vērtējot latviešu uzvārdu un arī vārdu izvēli izvēli cauri laikiem, pētniek atzīst, ka kopumā tas liecina par latviešu spēju pielāgoties apkārtējai videi, mazliet pārspīlētu spēju. “Vektors ir mainījies, no vāciskā tas pārgāja uz krievisko, tagad uz anglisko,” secina Ilmārs Mežs. Latvijas vēsturē svarīga kauja – Varšavas kauja 1920.gadā 1920. gada 11. augusts Latvijas vēsturē nozīmīgs kā miera līguma parakstīšanas brīdis ar Padomju Krieviju, un pieņemts uzskatīt, ka līgums pa īstam deva iespēju piedzimt Latvijas valstij. Taču patiesībā Latvijas neatkarības sapnis pavisam drīz atkal varēja sagrūt, ja vien Polijas armija dažas dienas vēlāk Varšavas kaujā nebūtu devusi izšķirošo triecienu Padomju Krievijai. Polijas uzvara kā nozīmīga ir vērtējama gan Baltijas, gan visas Eiropas mērogā, tāpēc šogad īpaši svarīgi atcerēties Varšavas kaujas simto gadadienu. Varšavas kaujas notikumus un to nozīmi Polijas un Latvijas vēsturē, kā arī starpvalstu attiecībās skaidro Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons un Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina. Lai gan Varšavas kauja ir vēsture, tomēr principi, kā jāizturas pret lielvalstīm kaimiņos, darbojas joprojām. Daudzus izskaidrojumus 1920. gada notikumiem redzam mūsdienās, un tā ir laba skola tiem, kas šobrīd lemj par politiku, ārlietām un reģionālo sadarbību. Tā uzskata Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons, kurš sarunā iezīmēja notikumu attīstības gaitu pirms simt gadiem un ko tas nozīmēja Latvijas neatkarībai. Varšavas notikumi ļāva vairākām valstīm ne vien galēji izcīnīt neatkarību, bet, protams, tie arī kļuva par pamatu, lai, piemēram, gan Latvija, gan Polija turpmākos gadus liktu stabilu balstu spēcīgu valsts celtniecībā un lai šī vēsturiskā atmiņa saglabātos tad, kad tas viss pēc laika atkal tiek noārdīts. Par Varšavas kaujas nozīmi un nepieciešamību aizkrāsot vēstures baltos plankumus telefona sarunā akcentē Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina.
15. gadsimtā Bauskas pusē tika izmitināta somugru tauta voti, kurai vēlāk parādījies apzīmējums ‘Zemgales krieviņi' Turpmākajos gadsimtos krieviņu kultūra ietekmējuši arī zemgaļu dzīvi. Ņemot vērā šo faktu, būtu vērts izsvērt domu par Zemgales krieviņu kultūrtelpu Latvijā, tā uzskata sociologs Dmitrijs Ščegoļevs, kurš pēta un aktualizē krieviņu jautājumu arī starptautisku pasākumu formā, kurš pēta un aktualizē krieviņu jautājumu arī starptautisku pasākumu formā Ik pa laikam medijos redzam ziņas, ka valsts neļauj bērnam reģistrēt tieši tādu vārdu vai uzvārdu, kādu ir vēlējušies viņa vecāki. Globalizācija un brīvā cilvēku kustība šo problēmu ir aktualizējusi, un sagaidāms, ka šādi gadījumi būs arvien biežāk. Kā un kāpēc personvārdi jāatveido latviešu valodā, par to runājam ar Ventspils augstskolas mācību prorektori un lektori Aigu Veckalni.
Kāpēc būtu nepieciešams kultūrvēsturisko novadu likums, ko tas aizsargātu un kādu problēmu loku risinātu? Kultūras Rondo vaicājam Valsts prezidenta padomniekam tiesību politikas jautājumos Jānim Plepam, “Stendera biedrības” valdes priekšsēdētājam Valdim Pīrāgam un Lībiešu institūta vadītājam Valtam Ernštreitam. Plānots, ka iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību pie latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un Sēlijas – regulēs atsevišķs likums, kas Ministru kabinetam jāizstrādā līdz šī gada beigām.
Filiāle vai fileāle? “Tava valoda” Instagram profils interaktīvā veidā rod atbildes uz šo un citiem jautājumiem, un šajā raidījumā tikāmies ar “Tava valoda” profila izveidotāju Daci Rēķi. Ar Daci runājām par “Tava valoda” Instagram profila aizkulisēm, latviešu valodas nozīmi jauniešu vidū un veidiem, kā kopt latviešu valodu. Dace Rēķe ir ne tikai “Tava valoda” Instagram profila satura veidotāja, bet arī pieredzējusi latviešu valodas skolotāja, Zemgales vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā un bloga “Morethansize” korektore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Šajā radījumā piedalījās arī “Pieturzīmju” sociālo tīklu mārketinga speciāliste Madara Strauta. Madaras interese par pareizu valodu ir saistīta ar profesionālo darbību – tekstu veidošanu sociālajiem tīkliem, kā arī personīgā zīmola pilnveidi un hobiju – rakstniecību. Noderīgas saites: https://www.instagram.com/tavavaloda/ – @TavaValoda Instagram profils https://tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca http://morethansize.com/ - dzīvesstila žurnāls https://www.facebook.com/pg/Pieturzimes/services/ – “Pieturzīmju” lekciju piedāvājums https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – vairāk informācijas un podraides jaunumi “Pieturzīmju” Facebook lapā https://bit.ly/3qvM2YP – sarunas transkripts “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [1:56] Kad tika izveidots “Tava valoda” Instagram profils? [2:33] Cik sekotāju ir “Tava valoda” profilam? [2:38] Kāpēc “Tava valoda” profils ir tik populārs? [3:10] Vai šobrīd ir lielāka interese par latviešu valodu? [4:50] Ko var uzzināt “Tava valoda” profilā? [6:36] “Tava valoda” pirmsākumi. [9:12] Kā radās nosaukums “Tava valoda”? [10:18] “Tava valoda” mērķauditorija. [12:30] Cik daudz laika Dace velta “Tava valoda” profila uzturēšanai? [14:59] Vai Instagram profilu “Tava valoda” veido tikai Dace? [15:48] Kur meklē idejas vārdiem, ko izmantot “Tava valoda” profilā? [16:33] Vai Dace jūtas kā influencere jeb viedokļa ietekmētāja? [19:58] “Tava valoda” nākotnes plāni. [21:10] Interesanti atgadījumi saistībā ar “Tava valoda” profilu. [24:36] Kļūdaini vārdi un frāzes, kas Daci satrauc visvairāk. [26:26] Kurus pareizrakstības likumus vajadzētu zināt visiem? [27:49] Kā Dace kļuva par latviešu valodas skolotāju un kas viņai patīk skolotāja darbā? [33:10] Jauniešu latviešu valoda mūsdienās. [34:42] Kā jaunā izglītības programma ietekmēs jauniešu latviešu valodas zināšanas? [35:29] Ko vecāki un skolotāji var darīt, lai nepasliktinātos jauniešu latviešu valodas zināšanas? [37:58] Ko varam darīt, lai pilnveidotu latviešu valodas zināšanas un palīdzētu valodas attīstībai? [38:53] Kur meklēt noderīgu informāciju par latviešu valodu? [43:07] Daces hobiji un intereses. [44:29] “Morethansize” projekts un Daces pienākumi tajā. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message
Kā attīstās koklētāju kustība Latvijā un kā noris gatavošanās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un koprepertuāra koncertiem – Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar koklētāju ansambļu diriģentēm – Teiksmu Jansoni, Ievu Šablovsku, Andu Eglīti un Valdu Bagātu. 22. februārī plkst. 17 Jūrmalā sāksies trīs koncertu cikls, kurā būs dzirdami koklētāju ansambļi no visas Latvijas. Pirmajā koncertā Jūrmalas Mūzikas vidusskolas Dubultu koncertzālē piedalīsies ap 120 koklētāju no 10 Kurzemes un Zemgales pilsētām. Koncertā izskanēs tautas dziesmu apdares un latviešu komponistu oriģināldarbi atsevišķu ansambļu un apvienoto ansambļu izpildījumā. "Tā būs ieskatīšanās pa atslēgas caurumu Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un tieši kokļu koncerta koprepertuārā," atklāj XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku kokļu mūzikas dižkoncerta mākslinieciskā vadītāja Ieva Šablovska. 28. februārī Saulkrastos koncertā pulcēsies Austrumlatvijas kolektīvi un 7. martā Mārupes mūzikas un mākslas skolā satiksies Pierīgas kolektīvi, lai kopīgos koncertos ieskandinātu vasarā gaidāmo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koprepertuāru.
Lopkopība bieži tiek “kārta pie lielā zvana” tādēļ, ka dzīvnieku fermas izmet atmosfērā ievērojamu daudzumu metāna, bet tas savukārt, veicina globālo sasilšanu. Šai problēmai ir labs risinājums – biogāzes ražošana. Pat ja esat pilsētnieks, bet kaut pāris reižu gadā pabraucat pa Latvijas ceļiem, sevišķi Zemgales pusē, noteikti esat pamanījuši ēku kompleksus, kam turpat blakus atrodas zaļas kā uz mutes apgāztas milzīgas kafijas krūzes. Bez osiņām. Visticamāk, tā būs biogāzes ražotne.Nākotnē šādu kompleksu ferma tuvunā varētu būt arvien vairāk. Par tehnoloģijas plusiem un mīnusiem, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Rīgas Tehniskās universitātes vadošā pētniece, eksperte biometāna jomā Kristīne Veģere, cūkkopības saimniecības "Ulbroka" direktors Aigars Kokts un apvienības "Lauksaimniecības biogāze" pārstāvis Dainis Domnieks. "Biogāzes ražošana ir svarīgs process, lai tiktu galā ar dažāda veida atkritumiem. Īpaši pie fermām ir grūti iztikt bez biogāzes stacijas. Ja tādu nebūtu, apkārtējiem iedzīvotājiem būtu problēmas gan ar smaku, gan piesārņojumu zemē," skaidro Kristīne Veģere. Atkritumus pārstrādājot, iegūst siltumu un enerģiju, kā arī digestātu (mēslojumu), kas ir augsnei daudz vieglāk uztverams savienojums nekā fosilie minerālmēsli. „Biogāzes ražošana ir viena no saimniecības tehnoloģiskām sastāvdaļām,” atzīst Aigars Kokts. Viņa vadītā saimniecībā iegūto enerģiju izmanto elektrības ražošanai, Kokts arī norāda, ka nelielā saimniecībā elektrība neprasa menedžmentu. Iespēja ražot biogāzi no atkritumiem arī atvieglo biodrošības jautājumu nodrošināšanu, kas cūku fermām ir ļoti stingri.
"Bez mērķa un steigas klīst Kurzemes un Zemgales lauku vīri un jaunekļi pa Rīgas ielām, un viņu zilajās acīs, kas vēl glabā lauku zelta un pļavu smaržas atmiņu, ir sagulušas bēdas. Bēdas, kas māc ļaudis, kuriem vairs nav dzimtenes. Viņi iet nesteigdamies, jo dzimteni zaudējušiem, tāpat kā mirušiem, nav kur steigties - vienus gaida svešums, otrus kapu smiltis..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”. Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”. Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.
Sarunas temats ir svarīgs visai Latvijai, īpaši ārpus Rīgas dzīvojošajiem. Ne tikai Bauskai. Sarunā - par veselības aprūpes pieejamību pēc slimnīcu reformas. Latvijā šobrīd darbojas 39 slimnīcas, un tās ir iedalītas piecos līmeņos. Augstākais – piektais līmenis ir tikai universitāšu slimnīcām Rīgā, kā arī specializētajām klīnikām. Savukārt pirmais līmenis ir slimnīcām, kurās nodrošina tikai terapiju un hronisko pacientu aprūpi, kā arī diennakts neatliekamo palīdzību gadījumos, kad nav apdraudēta pacienta dzīvība. Pirmā līmeņa slimnīca ir arī Bauskā. Pret slimnīcas pārveidošanu par aprūpes iestādi pirms gadiem notika protesti līdz pat ceļa bloķēšanai un specvienības „Alfa” iesaistīšanai. Bauskas slimnīca darbojas, bet tās profils ir sašaurināts līdz zemākā līmeņa slimnīcai. Kā Bauskas novadā izjūt slimnīcu reformu, kur ir vājās vietas veselības aprūpes nodrošināšanā, par to runājam ar diskusijas dalībniekiem. Bauskas slimnīca ir reģionāli saslēgta ar Jelgavas 4. līmeņa slimnīcu. Vai sadarbība ir veiksmīga, vai ir skaidrība par to nodrošinātajiem pakalpojumiem, vai Jelgavā visu diennakti ir speciālisti, kam jābūt? Tajā skaitā bērniem. Vai Zemgalē visas slimnīcas atbilst līmeņiem, kas tiem ir piešķirti? Trīs slimnīcas – Jelgava – 4.līmenis, Dobele – 3.līmenis, Bauska – 1.līmenis. No Bauskas līdz Jelgavai, kur ir 4.līmeņa slimnīca, ir nepilni 50 kilometri, bet līdz Rīgai nepilni 70 kilometri. Dobele – virs 70 kilometriem. Diskusijā piedalās: NMPD Zemgales reģionālā centra vadītājs Dmitrijs Sergejevs, Bauskas slimnīcas valdes locekle Mirdza Brazovska, Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāve Ilze Kukute, Bauskas Domes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Čačs un no Nacionālā veselības dienesta - Zemgales nodaļas vadītāja vietnieks Vainars Klovs.
Zemgale ir Latvijas maizes klēts, bet tas nenozīmē, ka novadā visa ekonomika balstās uz graudkopību, tur darbojas dažādi uzņēmēji. Kā Zemgalē klājas mazajiem ražotājiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Zemgales plānošanas reģiona Uzņēmējdarbības centra vadītāja Mairita Pauliņa, “Laima Ceramics” pārstāve Laima Grigone, biedrības “Pārtikas amatnieki” valdes priekšsēdētājs, z/s “Klīves" ģimenes loceklis Māris Šņickovskis, SIA “Zeltlejas” saimniece un zīmola “Zelt” īpašniece Elīna Cēsniece.
Pagājuši simt gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Kārlis Šnēbergs ir dzimis 1892. gadā Lubezeres pagastā, un pirms Pirmā pasaules kara Kārlis vairākus gadus strādājis Hamburgā par burtlici, vēlāk bijis korektors un redaktors. Sākoties Pirmajam pasaules karam, devies atpakaļ uz dzimteni. Krievu armijā viņš iesaukts 1916. gadā, bet 1917. gadā beidza Gatčinas praporščiku skolu un iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kuru komandēja slavenais Jukums Vācietis. Kārlis piedalījies Rīgas aizstāvēšanas kaujā 1917. gadā, bet lielinieku laikā arestēts kā kontrrevolucionārs elements, ieslodzīts Ventspils cietumā, kur viņam piespriests nāves sods. Tikai laimīgas sakritības dēļ jaunās Latvijas armijas karavīri viņu atbrīvoja no cietuma pēdējā brīdī un viņš palika dzīvs. 1919. gadā Kārlis Šnēbergs uzsāk dienestu Latvijas armijā. Jau novembrī atvairījis Bermonta uzbrukumus Ventspilī un tālāk arī karojis pie Kuldīgas, kur ar 17 karavīriem devies nakts izlūkgājienos un uzzinājis informāciju par bermontiešu karaspēku, tādējādi novērsis uzbrukuma draudus un sekmējis Latvijas armijas uzvaru. Par šo veikumu viņam piešķirts Lačplēša Kara ordenis. Atvaļināts no Latvijas armijas 1922. gadā un bijis lauksaimnieks Kurcuma pagastā. 1940./1941. gadā ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā, jo īsi pirms Otrā pasaules kara Šnēbergs ir atgriezies Latvijas armijas dienestā. Viņš pret savu gribu nonāk Sarkanajā armijā. Tiesa gan, 1941. gadā viņš arī tiek atvaļināts no korpusa un nokļūst Ventspils pusē, kur sāk vadīt pretošanās kustību pret lieliniekiem. Sagaidot vācu karaspēka vienības, viņš aktīvi iesaistās cīņās pret komunistiem. Kādu brīdi bijis arī Alūksnes drošības policijas priekšnieks, 1943. gadā iestājas latviešu leģionā un dodas uz Volhovas fronti. Kārlis Šnēbergs apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. šķiru un ir viens no tikai 12 latviešiem, kas saņēmuši Trešā reiha augstāko apbalvojumu – pirmās šķiras Dzelzs krustu. 1943. gada 7. oktobrī Kārli Šnēbergu smagi ievainoja, viņš mirst 9. oktobrī, apglabāts Brāļu kapos pie Volhovas. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza Nora Skunkstiņa.
Tuvojoties XV dziesmu svētkiem Kanādā, esam saņēmuši mudinājumu no saviem klausītājiem vēlreiz pārrunāt jautājumus par tautastērpu. Tautastērps vai tautiskais apģērbs, vai mūsdienās būtu jānosaka robežas tautas tērpa izskatam un lietojumam? Cik tālu var nodarboties ar tautas tērpu stilizāciju? Par pilsoniskām aktivitātēm diasporā un biedrības "Mans tautastērps idejām, un arī par to, kā ārlatvieši šūdina savus tautastērpus, gatavojoties svētkiem, pārrunājam raidījumā raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viešņas studijā: Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, tautas lietišķās mākslas un tērpu speciāliste Linda Rubena un biedrības "Mans tautastērps" pārstāves no Jelgavas Ilze Strēle un Ginta Zaumane. Visas četras raidījuma viešnas ir ģērbušās tautastērpā. Signei Pujātei ir Ventspils tautastērps, Lindai Rubenai - Ziemeļvidzemes, Ilzei Strēlei - Zemgales, Gintai Zaumanei - arheoloģiskais tērps. Raidījuma viešņas aicina 4. maijā tērpties tautastērpā un arī piedalīties Rīgā tautastērpu gājienā “Tauta. Gods. Tērpi”. Gājiens notiks no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim. Pulcēšanās pulksten 12 Rātslaukumā. Sazināmies arī ar XV Kanādas Dziesmusvētku rīcības komitejas pārstāvi Selgu Apsi, ar Signi Rirdanci no Stokholmas, viņa ir tautas mūzikas un danču grupas "Stokholmas spēlmaņi" dalībniece, un Ievu Brinkmani no Briseles. Ieva ir pagājušājā gadā meistarklasēs Briselē radījusi pati savu tautas tērpu un tajā viņa arī dosies uz 4. maija svētkiem Briselē.
Lai arī pilsēta ir vide, kuru par savu pasludinājis cilvēks, iekārtojot to ērtu sev - ar ielām intensīvai auto satiksmei, ēkām, piemērotām dzīvošanai un darbam, lielveikaliem un pārējo infrastruktūru, arī pilsētā ienāk daba. Putni gadsimtu laikā prasmīgi iemanījušies dzīvot mūsu tuvumā un dažkārt šī vieta nebūt nav māja pie meža vai mazdārziņš, bet pilsētas mūri. Ir pārsteidzoši redzēt, cik daudz un dažādu putnu sugu mīt mums līdzās pilsētu pagalmos, parkos un pat māju pažobelēs, ja vien ir vēlme un pacietība ielūkoties vērīgāk. Kādi putni mīt mums līdzās, kā mainās to dzīvesveids mūsdienu pilsētās un kā veidojas attiecības starp cilvēku un putniem šādā industriālā un cieši apdzīvotā vidē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ornitologs Ruslans Matrozis. Cilvēku konflikts ar krauķiem Nepatīkams atklājums putnu pētniekiem ir tas, ka Rīgā vairs neligzdo krauķi. Ornitologi vēl tikai min, kas tam ir par iemeslu, jo citviet Latvijā, piemēram, vairāku Zemgales novadu pilsētu pašvaldības nesekmīgi mēģina cīnīties pret krauķiem. Vairāk par šo minēto problēmu, par pašiem krauķiem un kā ar tiem sadzīvot nevis cīnīties, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Melni, ne visai daiļu balsi, ligzdo baros, salīdzinoši daudz posta, reizumis var nodarīt skādi lauciniekiem, uzknābājot svaigus sējumus, kas no cilvēka skatupunkta raugoties, ir krauķu lielākais grēks. Citādi tie visai izplatīti vārnu dzimtas putni, gudri, nevienam neuzbrūk, pa atkritumiem nerakājas un atkal no homo sapiens viedokļa – nekādu ļaunumu nevienam nerada. Bet dabā, kā zināms, viss ir savienots vienā ķēdē, un vienam posmam iztrūkstot, pakāpeniski tiek jaukti blakus esošie, tāpēc ir saprotamas ornitologu bažas par krauķu populācijas samazināšanos galvaspilsētā. Krauķi tāpat kā vārnas savas ligzdas vij koku zaros un kā norāda Viesturs Ķerus, tad koku izzāģēšana ir tikai īslaicīgs risinājums, ja kāds vēlas tik vaļa no šiem putniem, jo krauķi, agri vai vēlu, atradīs citu mājvietu. Viņš uzskata, ka galvenais populācijas izzušanas iemesls ir nepietiekams barības daudzums pilsētā. Ja jums ir novērojumi par krauķiem, tos varat ierakstīt interneta vietnē www.dabasdati.lv vai sūtīt uz Latvijas ornitoloģijas biedrības e-pastu: viesturs@lob.lv.
Tikko no Latvijas simtgadei veltītas koncertturnejas Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā atgriezies Latvijas Radio koris! Kopā ar savu galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu tas vairākās koncertprogrammās prezentēja izcilus Eiropas kormūzikas piemērus, tostarp būtisku akcentu liekot uz mūsdienu latviešu komponistu īpaši rakstītiem meistardarbiem. Linkolna centra rīkotajā koncertā Ņujorkā notika Jura Karlsona Latvijas Radio korim veltītā opusa OREMUS pasaules pirmatskaņojums. Par to, kā korim klājies atbildīgajos koncertos, kāda bijusi publikas atsaucība, kādas atziņas gūtas un kādi ir tuvākās nākotnes plāni, intervijā Intai Pīrāgai stāsta Latvijas Radio kora direktore Dace Bula. Žils Verns raksta par 80 dienām apkārt zemeslodei. Bet Latvijas Radio korim, izrādās, tik daudz laika nemaz nevajag: triju nedēļu laikā tas pabijis gan Austrālijā, gan Amerikā un Kanādā. Liela daļa koncertu bijuši saistīti ar mūsu valsts nozīmīgo jubileju. Dace Bula atklāj, ka darbs pie tik nozīmīgās turnejas rīkošanas aizsācies jau pirms pusotra gada. "Rezultāts ir absolūti brīnišķīgs, un ieguldītais darbs atmaksājies pārpārēm. Kopumā turnejā pavadījām trīs nedēļas - jau nākamajā dienā pēc "Zemgales gredzena"pēdējā uzveduma devāmies uz Austrāliju ar izrādi "Kara daba", kam sekoja koncerti Amerikā un Kanādā. Kā zināms, projekts "Kara daba" tapa sadarbībā ar Hotel Pro Forma 2011. gadā, un kopš tā laika apceļojusi visu pasauli, bet Adelaide bija tālākais punkts," stāsta Dace Bula. Opera izrādīta festivāla ietvaros, kas ir viens no vadošajiem visā Austrālijā. "Publika bija ļoti, ļoti ieinteresēta, uzmanīga, atsauksmes - vislabākās. Burtiski pirms pāris dienām saņēmām atzinības rakstu no Dienvidaustrālijas premjerministra, kurš atzīst, ka mūsu izrāde ir jauna lappuse festivāla attīstībā un tiekam gaidīti atkal." Savukārt Amerikā izskanējuši trīs kora solokoncerti trijās atšķirīgās vietās. "Turnejas koncertprogrammas tapa ciešā sadarbībā ar katras koncertprogrammas veidotājiem - pildījām viņu pasūtījumu. Programmas tika veidotas kopīgi, diskutējot par labāko, jo viņi labi pazīst savu auditoriju un zina, ko tā sagaida. Tur ir savs pastāvīgais klausītājs. Līdz ar to tas bija kopdarbs, lai varētu parādīt kora stiprās puses un arī to, kas svarīgs klausītājam." Sarunas gaitā kora direktore atzīmē: "Grbējām, lai Amerikā skan latviešu mūsdienu komponistu mūzika - būtu bijis arī grēks neizmantot situāciju un nepasūtīt ko jaunu. Pirms diviem gadiem pasūtījām jaundarbu Jurim Karlsonam, un šī darba pirmatskaņojums notika Nujorkā, 13. novembrī. Spriežot pēc publikas reakcijas, klausītājiem šis darbs ārkārīgi patika. Šim opusam noteikti būs garš mūžs. Latvijā tas tiks pirmatskaņots 11. decembrī Rīgas Domā." Vēl īpaši brīnišķīgi izskanējis Santas Ratnieces darbs Chu Dal, kas pēc Sigvarda Kļavas ierosinājuma tapis pirms desmit gadiem. "Latvijas Radio korim īstā vieta ir baznīcas - no četrām koncertvietām trīs patiešām bija baznīcas ar lielu muzikālu priekšnesumu vēsturi, ieskaitot Sv. Marijas baznīcu Ņujorkā," atklāj Bula. Kopumā koncerti izskanēja White Light Festival Ņujorkā, Sv. Jaunavas Marijas baznīcā, Daremā, Djūka Universitātes kapellā, Vašingtonas Kongresa bibliotēkā un festivālā Sound Streams Toronto, Kanādas apvienotajā baznīcā. Interesanti, ka ASV koris atgriezīsies jau pavisam drīz: februārī četros koncertos Kenedija centrā Vašingtonā skanēs kora opera NeoArctic. Bet jau 27. novembrī Latvijas Radio koris piedalīsies filmu festivāla 2ANNAS atklāšanā, nodrošinot skaņu celiņu 1930. gada vēsturiskajai mēmajai filmai "Lāčplēsis". "Manuprāt, tas būs ļoti interesanti - skatīties vēsturisko filmu un klausīties mūsdienu mūziku," - tā Dace Bula.
Cietuma durvis un lakatiņi ar pirmās palīdzības instrukciju – tie ir daži no eksponātiem, ko var aplūkot Piltenes novadpētniecības ekspozīcijā. Tur arī iepazīstam "Piltenes prāģeru" un ugunsdzēsēju biedrības vēsturi. "Parasti rādu ekskursantiem 1643. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes karti, kur Piltene bija tikpat svarīga kā Jelgava vai Rīga," stāsta Piltenes novadpētniecības ekspozīcijas vadītājs Jānis Freimanis. Novadpētniecības ekspozīcija ir izaugusi no kauju slavas muzeja, kas 1967. gadā tika iekārtots Piltenes skolā, kur tolaik bija ekspozīcija par pilsētas revolucionāro pagātni un mūsdienu sasniegumiem. Gadu gaitā tas pārtapa par vēstures muzeju. Jānis Freimanis vedina uz pagraba telpu, kur līdzās pagājušā gadsimta saimniecības rīkiem glabājas arī priekšmeti, kas liecina par viduslaikiem. Piltenes pils, no kuras tagad redzamas tik drupas. tika celta 13. gadsimta beigās un rakstos tā pirmo reizi pieminēta 1309. gada 3. decembra līgumā ar Vācu ordeni, kad Livonijas pilsoņu kara laikā Kurzemes bīskaps Burhards bija spiests līdz mūža beigām atteikties no savas bīskapijas un Piltenes pils. 16. gs. beigās ēka arī bijusi pēdējā Kurzemes un Sāmsalas bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence. Līdzās stāstam par Piltenes seno vēsturi ir arī stendi, kas vēsta dzīvi padomju gados šajā vietā. Bet līdzās padomju laiku eksponātiem – stendiem no tā dēvētajiem sarkanajiem stūrīšiem, kas atbilstoši komunisma ideoloģijai bija katrā skolā un darbavietā, ir balts kokvilnas lakatiņš no pagājuša gadsimta 30. gadiem. Tas ir lakatiņš, uz kura uzzīmēts, kā sniegt pirmo palīdzību, ja, piemēram, ir lauzta roka. Ne tikai sena, bet arī ievērojama vēsture ir Piltenei un Piltenes vārds ir arī jāpiesauc saistībā ar ugunsdzēsējiem un latviešu rakstnieku un žurnālistu Māteru Juri jeb Juri Māteru, kurš 19. gs. 70.gados te palīdzējis nodibināt Piltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, sarakstot tai statūtus un programmu. Līdzās ugunsdzēsējiem Piltene bija ievērojama ar saviem muzikantiem – "Piltenes prāģeriem".
Raidījumā Īstenības izteiksme skan esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā. Vēsturniece Mārīte Jakovļeva, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece stāsta par Kurzemes hercogistes vēsturi, iepazīstinot ar galvenajām tēzēm un problēmām šī laikaposma pētniecībā. Lai arī Kurzemes hercogistes vēsturei veltīts liels pētījumu skaits, tomēr vēl līdz šim laikam sabiedrības apziņā par šo vēstures posmu valda neskaitāmi mīti un stereotipi. Daudzas vēstures parādības arī vēl nav analizētas. “Pievēršoties varas jautājumiem, jāsaka, vēsture ir process un Kurzemes hercogistes izveidošanās bija sava laika politisko notikumu un Baltijas reģiona vispārējās vēsturiskās attīstītības rezultāts,” norāda Mārīte Jakovļeva. Attēlā: 1. Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācija Polijas-Lietuvas ūnijā. Ļubļinā, 1569. g. 3. augustā. Pergaments ar karaļa Sigismunda Augusta parakstu. 2. Kurzemes un Zemgales hercogistes karte. 1770. g.
Dzejniece Veronika Strēlerte, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons un viņu dēls dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ir ģimene, kas rosina izzināt vairāk par viņiem pašiem un viņu saknēm. Dzimta, kura stipri turas Latvijā, taču pasaules notikumi abus vecākus Veroniku un Andreju 1945.gadā pārceļ uz dzīvi Zviedrijā, tur 1947.gadā piedzimst dēls Pāvils. Laima Slava aicina doties līdzi dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu. Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa starp citu ir dramaturģe, rakstījusi arī kino scenārijus. Bet šīs dienas stāsts galvenokārt ir par Pāvilu Johansonu un viņa vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti un kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu. Tīkama mājas atmosfēra, nesteidzīgas sarunas un ģimenes albumu šķirstīšana palīdz iepazīt šīs dzimtas senākos pārstāvjus. Pāvila tēvs Andrejs Johansons kādā no fotogrāfijām redzams kopā ar saviem vecākiem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="153126" layoutid="0" layout="" static=""} “Rīga ir viņa pilsētā, viņš bija īsts rīdzinieks,” tā par savu tēvu Andreju Johansonu bilst Pāvils Johansons. Viņš savulaik mīlējis daudz staigāt ar savu tēvu kopā pa Rīgu, arī viens. Arī Andreja Johansona vairākas grāmatas saistās ar Rīgu. “Vārds Johansons ir neparasts Latvijā, nav neiespējami, ka tas nāk no zviedru laikiem, kad Gustavs Ādolfs bija karalis, kad Rīga bija faktiski Zviedrijas lielākā pilsēta. Tēvs izpētīja dzimtu līdz 1790. gadam, kad esot bijis viens Johansons Grašu muižā Vidzemē dārznieks. Bija ļoti grūti izsekot senčus, jo pierakstīja vārdus baznīcas grāmatās, bet kara laikos daudz pazuda, Savukārt Pāvila māte Veronika Strēlerte nāk no kuplas ģimenes. Radio ir tā brīnišķā iespēja glabāt atmiņu stāstus, arī balss ierakstus, un tā 1989. gada Rīgā Veronikas Strēlertes dzejas vakarā Anna Egliena dzejnieci mudina pastāstīt par dzimtu. “Māte esot jaunībā bijusi glīta, ar labu balsi apveltīta, piedalījusies dziesmu svētkos, ar tēvu kopā bijuši čakli teātra spēlētāji. Māte bija mājas cilvēks, neatceros tādus gadījumus, kad būtu pārnākusi mājās un mātes nav. Māte vienmēr bija mājās. Mēs kā bites lipām viņai apkārt, viņa par visiem gādāja. (..) Svētdienas tēvs spēlēja korāļus un māte dziedāja,” stāsta Veronika Strēlerte. “Strēlerte ir jaunākais bērns Strēlertu ģimenē, kurā ir pieci bērni. Gadu starpība ar vecākajiem bērniem ir liela. Rudīte ir tāds vēlo gadu bērns vecākiem. Viņa dzimusi rudenī, tāpēc tēvs vēlējies saukt par Rudenīti, bet mātei tas licies pārāk drūmi meitenei, tā radās vārds Rudīte. Tas ir Strēlertu ģimenes pirmdarinājums. Viņai savs vārds ne visai patika, viņa pieņēma pseidonīmu, tā iegājās, ka viņa ir Veronika,” literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas atklāj par Veronikas, īstajā vārdā Rudītes, kuplo ģimeni. Andrejs Johansons: īsts grāmatnieks, vienreizējs novērotājs Izdevumā „Jaunā Gaita” Pāvils Johansons atmiņās par vecākiem raksta: „Ikdiena bēgļiem no Latvijas, kas bija atraduši patvērumu Zviedrijā, no ārpuses skatoties, varēja šķist pelēka. Tāda tā pa lielākai daļai bija maniem vecākiem: strādāt, pārdzīvot, strādāt, pārdzīvot. Vēlas naktis, agri rīti. Sāpes par zudušo dzīvi Latvijā.” Gan Veronika Strēlerte kā dzejniece, gan Andrejs Johansons Latvijā jau bija sevi apliecinājuši. Andrejam kopā ar Anšlavu Eglīti 1941. gadā bija iznācis dzejas kopkrājums. Taču dzīve bija jāturpina svešumā. “Kaut cik laimīgi vecāki nonāca Gotlandē, tad dzīvoja pa nometnēm, ar laiku dabūja darbu. Tēvs strādāja ārpus Stokholmas dārzniecībā, un viņam tiešām nebija zaļie pirkstiņi. Viņš labprātāk rakstīja. Mamma dabūja darbu Vaksholmas viesnīcā. Tajā laikā Zviedrijā nevarēja tikties, kā grib, vajadzēja īpašu atļauju, jo viņi bija bezpilsoņi. (..) Pamazām viss atvieglojās un viņi sāka dzīvot kopā. Labvēlis katoļu prāvests Vilnis sagādāja divistabu dzīvokli, kur mitinājāmies kādus 18 gadus,” par pirmajiem dzīves gadiem Zviedrijā stāsta Pāvils Johansons. “Manu bērnību, lai dzīvojām trūcīgi, uzskatīju par laimīgu. Sapratu, ka māte ir dzejniece, bet tas bija kaut kas abstrakts. Vairāk konkrēti bija tas, ka viņa strādāja vienkāršus darbus, lai būtu iztika. Kad tēvs rakstīja, tas bija vispār noslēpumaini. Viņš arī vēlāk neko nestāstīja.” “Viņš bija īsts grāmatnieks,” tā par savu tēvu bilst Pāvils Johansons. Kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš augstu vērtē Andreju Johansonu un joprojām uzskata par vienu no gudrākajiem latviešiem. Viņš pats Zviedrijā ieradies no Amerikas tieši Andreja Johansona dēļ. Tikšanās atstājušas dziļu iespaidu. “Ļoti daudzplākšņains. Kā šādi cilvēki mēdz būt, ļoti savdabīgs. Bija ļoti rezervēta personība, izņemot šaurākā lokā varēja atraisīties,” Jānis Krēsliņš raksturo Andreju Johansonu. “Vienreizējs novērotājs. Izcils stilists, viņa rakstītais vārds ir tik īpašs, ir maz tādu, kas ar viņu varēja sacensties esejas laukā. Tas prasa milzīgu disciplīnu. Ne par velti viņš ļoti lēni rakstīja. To Strēlerte arī apgalvoja. Teksti lēni tapa un principā naktī. Viņš nebija dienas cilvēks.” “Man šķita pievilcīgs viņa plašais skats, viņš varēja novērtēt mūsu rakstniecību, mūsu kultūras vēstures īpatnības. Viņš nebija šauri nacionāls, viņš saprata, kas vēsturiskā Latvijas teritorija bija bijusi. Šodien retajam ir tāda izpratne,” uzskata Jānis Krēsliņš. “Viņa stāstītāja talants bija liels. Spilgtākais, kas spējis uztriept, kas ir Rīga, Ja palasa Johansonu, redzam, cik īstenībā mums ir šaurs skats uz Rīgu.” Pāvils tikšanās reizē rādīja glīti un mākslinieciski iesietas grāmatas, kas piederējušas tēvam. Un arī Jānis Krēsliņš viņu raksturo, kā īstenu grāmatnieku. “Viņš cienīja grāmatu, tas arī nozīmēja, ka viņš iesēja grāmatas. Grāmata bija vairāk kā teksts vai vārdu savirknējums. Tā nebija tukša bijība pret kaut svētu. Viņš saprata un izjuta, kas ir grāmata, kāda ir tās nozīme, kādām grāmatām ir jābūt pa rokai, lai cilvēks varētu būt,” bilst Jānis Krēsliņš. Turpinot par tēvu, Pāvils Johansons atklāj, ka sadzīve viņš nav bijis praktisks, uzticējis darbus amatniekiem un arī ļoti cienījis amatniekus un viņu veikumu. Lai arī mēdzis burkšķēt, ka viņam dzīvē ir citi uzdevumi, vienkāršas pusdienas abiem ar dēlu mācējis pagatavot, kad māte pa dienām strādāja. Veronika Strēlerte: tieša zemgaliete, dzejā lakoniska Savās atmiņās par vecākiem Pāvils apraksta arī braucienus uz Latviju kopā ar māti: „Šis brauciens, salīdzinājumā ar šodienu ilga vairāk nekā civilizētā pasaulē uz citu kontinentu…Tomēr māte un es, vismaz savā nenobriedušajā dzīvē, visu pieņēmām, uzdrīkstējāmies kopā parādīties tajā laikā stipri krieviski ietekmētajā Rīgā.” Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma glabātāja rakstniecības krātuvē Anna Egliena atceras, kā pirmo reizi sastapusies ar dzejnieci Veroniku Strēlerti. Tas bijis 1988. gada vasarā, pēc gada jau bijusi nākamā tikšanās jau pavisam drīz pēc Baltijas ceļa. “Viņa bija ļoti tieša,” Strēlerti atminas Anna Egliena. “Strēlerte man iemācīja ar patiku skatīties uz Zemgales līdzenumu,” atzīt Ieva Kalniņa. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="152793" layoutid="0" layout="" static=""} “Paliekošākais devums latviešu literatūrā ir viņas dzeja, uzskatu, ka viņa ir viena no labākajām latviešu dzejniecēm. Pirmais iespaids, saskaroties ar viņas dzeju, varētu būt, ka viņa ir nedaudz atsvešināta, ne tik emocionāla, kā daļai lasītāju gribētos,” vērtē Anna Egliena. “Strēlerte ienāk dzejā kā “gatava dzejniece”, to atzīmē arī recenzenti. Viņas dzejas sākotnēji formā ir skaidra, tīra, lakoniska. Tas lakonisms, spēja izvēlēties īstos vārdus un ar nedaudziem vārdiem atklāt kaut ļoti būtisku saglabājas arī turpmākajā dzīvē.” Stokholmas universitātes lektore Baltu valodās Lilita Zaļkalne var liecināt, kā Veronika Strēlerte attiekusies pret tiem it kā ne tik radošiem darbiem, ko veikusi Zviedrijā – un tie bija korektūru lasīšana un rediģēšana. Viņa rāda vairākus „Dzimtenes kalendāra” izdevumus. “Man šķiet, ka Veronika Strēlerte no pašā sākuma deva savas dzejas šim izdevumam. Tas nebija kalendārs tradicionālā nozīmē, izdevējs Kazimirs Vilns gribēja arī no kultūrvēstures, kultūras, no citām jomām. Beigās šis izdevums izrādījās svarīgs literatūrzinātnisks izdevums, kas iznāca līdz 1990. gadam trimdā,” min Lilita Zaļkalne. Viņa arī stāsta, kā kopā strādājušas pie izdevuma “Dzimtenes kalendārs” veidošanas un nekad nav jutusi, ka dzejniece ar nepatiku darītu mazos darbiņus, tieši pretēji – ar lielu interesi. Pāvils Johansons: Muzikalitāte ir no mammas No Veronikas Strēlertes vēstulēm ģimenei var uzzināt, ka viņa pratusi spēlēt klavieres, labprāt apmeklējusi koncertus. Mūzika un dzeja ir tuva arī Pāvilam Johansonam. “Mamma bija muzikāla. Viss, kas saistās ar mūziku, nāk no mātes. Tēvs bija gandrīz atonāls. Viņš zināja tekstus no galvas, viņam bija brīnišķīga atmiņa, bet dziedāt viņš neprata. Tāpat kā Uldis Ģērmanis (vēsturnieks), viņa sirdsdraugs, kad viņi satikās, vajadzēja padziedāt, bet bija tā nekā, vairāk murmināšana,” atminas Pāvils Johansons. “Sapratu, ka viņas dzeja ir piemērota dziesmām, daudzi komponisti ir izmantojuši viņas dzejas, bet tad iedomājos, ka to varētu izmantot arī popmūzikā. Tīri labi brīžiem izdevās. Viņa arī palīdzēja, kad mēs draugi – Juris Kronbergs, Jānis Zālītis un es spēlējām grupā “Dundurs”, viņa arī uzrakstīja tekstus mūsu meldijām, bija pretimnākoša.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="151396" layoutid="0" layout="" static=""} Pāvils Johansons ir strādājis un augstu vērtēts arī kā pedagogs, 10 gadus viņš bijis skolas direktors. Strādājis arī ar grūti audzināmiem bērniem. Pats izgājis latviešu sestdienas skolu, lai strādātu par skolotāju un vēlāk arī par tās vadītāju. Vasaras skolas vajadzībām arī šo to sacerējis, piemēram, šūpļa dziesmu, kas skan raidījuma izskaņā.