Podcasts about kurzemes

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem. Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs. Vēsture nav pagātne – tā ir šodienas stāsts Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska. «Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs. Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā. No padomju laika posta līdz atjaunošanas stāstiem Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas. Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts. Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti. «Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs. Pēdējo 25 gadu laikā – būtisks izrāviens Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi. Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā. Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas. Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu. Jauna tendence – muižas atjauno draugu kopienas Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas. Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus. «Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs. Kad bijušie skolēni glābj savu skolu Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes. «Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs. No Ventspils līdz doktora studijām mākslas vēsturē Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku. Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē. «Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro. Kā divi dzīvokļi Ķengaragā papildināja Rundāles pils muzeju Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju. Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā. Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā. Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms. «Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta. Vēl daudz kas gaida atklāšanu Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos.  Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā. Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību. Ne visas muižas sagaida glābējus Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu. Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus. «Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs. Piļu un muižu festivāls aicina doties ceļā Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu. Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti. «Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs. Kultūras mantojums ir cilvēku stāsts Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu. «Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

"Neatliekamās sarunas" viešņa - Mazās Mežotnes pils saimniece, tēlniece Regīna Deičmane. Uzzinām, kā sākusies Mazās Mežotnes pils vasaras sezona un kādas solās būt Pētera Vaska 80. dzimšanas dienai veltītās "Svinības" 6. jūnijā, kurās piedalīsies krietns mūziķu pulks, un kurām sagatavoti  sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kas tie būs, paliks noslēpums līdz pat koncerta sākumam... Sarunā - arī par pārējiem Mazajā Mežotnes pilī plānotajiem vasaras koncertiem, par Pētera Vaska fonda darbību un vēl citām ārpusmuzikālām norisēm šajā kultūrvietā. Regīna stāsta arī par rosību darbību atjaunojušajā Mežotnes pilī, kur 6. jūnijā tiks atvērta vēsturiska izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Regīna Deičmane: Pētera Vaska jubilejai veltītā koncerta "Svinības" ideja radās pusotru gadu atpakaļ, tiekoties ar Juri Vaivodu. Viņam bija nodoms iet un skatīt, kādas un kur vēl varētu būt saglabājušās Pētera Vaska radītas notis, kuras nav lietā liktas ļoti sen. Mani šī ideja ārkārtīgi uzrunāja, jo sapratu - jā, jubilejas koncertu būs ļoti daudz, ļoti skaisti, īpaši, visi veltīti Pēterim Vaskam viņa jubilejā, bet mums ir jāveido kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, mums ir kamerzāle, mēs nevaram aicināt lielu sastāvu. Mums ir daudz un interesanti kamermūzikas koncerti bijuši, bet šis, ar tik lielu un daudzveidīgu sastāvu, būs arī mums liels izaicinājums. Taču tieši tas man šķita interesanti un uzrunājoši. Gribējās, lai arī pats Pēteris var dzirdēt kaut ko citādu un lai tās arī viņam būtu svētku sajūtas un svinības. Tā kā piedalās tik daudz mūziķu un aktieru, dzima nosaukums “Svinības”. Rūta Paula: Koncertam ir apakšvirsraksts vai moto “Sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas”, tātad notiks gan spēlēšana, gan dziedāšana. Kas būs šajā kuplajā mūziķu pulkā? Regīna Deičmane: Es, protams, vienmēr vēlos, lai piedalītos tie, kas pie mums jau ir bijuši, kam ir bijusi iespēja daudz spēlēt Pētera Vaska mūziku. Tie ir Magdalēna Geka, Daniils Bulajevs, Guna Šnē, Jevgēnija Frolova, Mikus Bāliņš, Amanda Tauriņa, Matīss Eisaks, Guntis Kuzma, Agnese Egliņa, Jenss Emīls Holms un Artūrs Noviks. Tā kā sadarbojamies ar Juri Vaivodu, dabiska doma bija, ka noteikti ir vajadzīgs arī jaunais, brīnišķīgais Dailes 10. studijas vokālistu sastāvs. Aicināti ir Agate Grīnhofa, Katrīna Altenberga, Ralfs Puzāns un nu jau Lielo mūzikas balvu guvušais Eduards Rediko. Taču zvaizgnes vēl saslēdzās tā, ka mums būs arī divi ļoti slaveni aktieri, un tie ir Agnese Budovska un Kārlis Arnolds Avots. Kad iecere radās, vēl nezinājām par lielajiem panākumiem Kannu kinofestivālā un Agneses apbalvojumiem, bet mēs ļoti priecājamies, ka būs mūzika, kas Pēterim Vaskam tapusi jaunībā, un to atskaņos šie jaunie aktieri. Man liekas, tas varētu būt pavisam cits skatījums, citas sajūtas, kā viņi to uztver. Domāju, ka būs ļoti interesanti. Rūta Paula: Paredzu, ka klausītāju interese ir liela! Regīna Deičmane: Man jau nākas domāt, kur lai visus ietilpina (smejas)! Mums ir svarīgi, lai šeit ir cilvēki, kas ir gan Pēterim Vaskam, gan Mežotnei tuvi. Domāju, ka būs jauki pēc tam arī satikties un aprunāties. Liels pārsteigums tas būs arī pašam komponistam. Mēs turam dziļā slepenībā, kuri skaņdarbi izskanēs, kuras notis ir atrastas un digitalizētas. Domāju, ka viņam būs liels, liels pārsteigums. Tāds arī ir mūsu mērķis, tāpēc mēs vairāk par programmu šobrīd neko nevaram teikt, bet paldies “Klasikai”, kuri ierakstīs šo koncertu, un priecājos, ka arī visiem citiem būs pieejams šis koncerts.  

Pateicoties projekta “Pārgājienu taku pieejamība” laikā veiktajiem darbiem, Mežtakā un Jūrtakā tapuši īpaši maršruti, kas piemēroti cilvēkiem ratiņkrēslos. Vairāk par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, Kurzemes reģiona Projektu koordinatore tūrisma un mārketinga jomā Aija Neilande un Rīgas plānošanas reģiona projektu koordinatore Laura Bite. Ierakstā uzklausām Vijas Ušviles ceļojumu pieredzi. Jelgavniece Vija Ušvile ir seniore ar kustību traucējumiem. Bet tas netraucē viņai ikdienā braukt ar automašīnu, kopā ar senioriem doties ceļojumos pa Latviju un aizbraukt arī uz ārzemēm. 

Ir vietas Latvijā, kur sākušas ziedēt ievas un tautā ievziedu laiks parasti tiek saistīts ar pavasara aukstuma viļņiem. Esam jau stāstījuši, ka pašas ievas nav vainojamas pie aukstuma, ticējumiem ir cits pamats. Bet šoreiz plašāk par mītiem, kas saistīti ar laika apstākļu ietekmi uz cilvēku pašsajūtu un veselību. Par laikapstākļiem un veselību ir gana daudz runu. Ticējumi, mīti vai patiesība par to, ka uz vecumu locītavu sāpes spēj labāk prognozēt lietu, nekā meteorologi, vai par caurvēja radītātām nebūšanām. Lai viestu skaidrību par to, ka ir patiesībā, saruna ar sertificētu fizioterapeiti Līgu Līdumnieci-Šulcu. Fizioterapeite atzīst, ka tas ir mīts, ka laikapstākļi tieši ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu. Sāpes ir subjektīvs vērtējums, turklāt ir vēl jaucējfaktors, ka noskaņo sevi uz to, ka man sāpēs, jo ir lietus. "Sāpes ir tik sarežģīts koncepts, kur mūsu prāts un emocijas spēlē milzīgu lomu, un tādēļ, ja skatās retrospektīvi par to, cik bieži un kādās situācijās cilvēkiem sāpes parādās, tad viņi spēj patiešām arī atcerēties konkrētas reizes - jā, toreiz bija lietas, un man sāpēja. Bet vēl papildus ir jaucējfaktors, ka viņam jau ir šī pārliecība, ka tad, kad ir lietus, viņam sāp un tieši tās reizes viņš arī atceras. Bet viņš neatceras, ka bija lietas un viņam nesāpēja vai viņam sāpēja un nebija lietus. Tādēļ tas mīts virmo gaisā, bet to kultivē cilvēki paši," atzīst Līga Līdumniece-Šulca. -- Kas attiecās uz ievziedu aukstumu, tas ir lielisks piemērs, kā cilvēka prāts selektīvi izvēlas savilkt veidot saistības, jo tikpat labi varētu būt ticējums, ka vizbuļu ziedēšanas laikā uznāk aukstums vai mālēpju, vai vēl labāk pieneņu ziedēšanas laikā. Ievas Latvijā, ja ņemam visu valsts teritoriju, zied aptuveni mēnesi. Nupat pirmās sākušas ziedēt Latvijas dienvidos, bet kamēr izziedēs pekrastē, kur vēsāks, īpaši atsevišķos Kurzemes piekrastes posmos, būs jau maija vidus. Un tā kā pie mums pavasarī nemēdz būt mēnesis no vietas ar stabilu siltumu, sanāk, ka mūsu senči ir tajā vainojuši ievas, bet tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits pavasarī ziedošs augs. Vēl esam vēsajā pavasara daļā, nevis tajā, kad pēc lietus gaiss ir silts un smaržīgs. Pavasara pilnbrieds vēl priekšā. Smaržai, kas parādās gaisā pēc lietus ir vairāki iemesli. Mūsu platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā tas lielā mērā saistīts ar augiem, kad īsajās ziemeļu vasarās viss steidzīgi sazied. Bet ir vēl tā īpašā smarža, kas lietū rodas pat tad, kad nekas nezied. Pilsētas ielās vai klajā laukā, bet vislabāk to var just tieši pēc sausākiem un karstākiem periodiem. Angliski šai smaržai ir vārds - petrichor, kas atvasināts no sengrieķu valodas un nozīmē akmens asinis, bet šo savdabīgo smaržu izrādās rada baktērijas, kas dzīvo augsnē. Tās sausā un karstā laikā sāk iet bojā un to izdzīvošanas stratēģija ir izdalīt aromātu, kas piesaista nelielus kukaiņus, kuros baktērija var parazitēt. Pēc sausāka un karstāka laika šis baktēriju izdalītais aromāts ir uzkrājies augsnē un ar lietus pilieniem, kas triecas pret zemi, tiek uzmestas gaisā, kur ar mikroskopiskiem pilieniem izplatās, un to varam saost arī mēs cilvēki. Lūk, kas ir tā smarža, kas mums saistās ar svaigumu pēc lietus.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Veidojot iekļaujošu sabiedrību, pieejama vide un pakalpojumi kļūst par būtisku nosacījumu arī tūrismā. Kā pieredzi dabas takās un pie ūdeņiem padarīt pieejamāku cilvēkiem ar invaliditāti, senioriem un ģimenēm ar maziem bērniem? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis, Kurzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja Alise Lūse un "Ērgļu stacijas" saimnieks Māris Olte.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski  (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs. Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus. Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu  kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski. Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis. Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem. Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski. Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo  dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā. Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.  

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 18. gadsimtā šķiras kosmogrāfijas ceļi, ģeogrāfijai, kartogrāfijai un astronomijai veidojoties par atsevišķām zinātņu nozarēm. Strauji attīstās tirdzniecība – tā paātrina, piemēram, kanālu izbūvi un liek precizēt kartes. "Globuss, bijušais dievišķās rokas iecelto monarhu īpašums, kļūst par tirgotāja un brokera  uzsvārča kabatas sastāvdaļu," atskatoties uz 18. gadsimtu, raksta Deniss Kosgrovs (Cosgrove, 1948–2008). Aug izglītotais vidusslānis, globuss kļūst par mācību līdzekli un interjera sastāvdaļu arī katra turīgāka pilsoņa mājoklī.  Aizraušanās ar ģeogrāfiju ir modes lieta: mācītāji un hercogi, augstdzimuši muižnieki un paputējušu zemnieku atvases zīmē kartes, darina globusus un aizrautīgi seko līdzi pasaules apceļotāju ekspedīcijām. Globusu gatavošana ir arī bizness. Vajadzībai augot, aug arī piedāvājums.  No Kurzemes amata brāļiem Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) atšķiras ar asu prātu un plašu interešu loku. Kas gan pamudina viņu pievērsties ģeogrāfijai? Precīzas atbildes mums nav. 1759. gada vasarā Stenders atvadās no Kurzemes un kopā ar ģimeni izceļo uz Braunšveigas hercogisti. Tas, iespējams, notiek ar Jelgavas brīvmūrnieku atbalstu. Pirmo globusu par saviem līdzekļiem Stenders pagatavo tieši Braunšveigas hercogam. Tas līdz mūsdienām nav saglabājies, bet vietējā avīzē 1759. gada novembrī parādās Stendera reklāmas raksts "Par zemes un debesu ložu pagatavošanu" vācu valodā. Un drīz vien viņš saņem piedāvājumu no paša Dānijas karaļa! Visticamāk, arī tas notiek ar Kurzemes brīvmūrnieku atbalstu – Reņģes muižā dzimušais Johans Albrehts fon Korfs (Korff, 1697–1766), tobrīd Krievijas sūtnis Dānijā, ir ģeogrāfijas mīļotājs. 1761. gada rudenī Stenderu ģimene sāk saņemt regulāru finansējumu no karaliskās kases. Stenders pagatavo vienkāršāku globusu Dānijas Karaliskajai bibliotēkai, bet 1764. gadā – skaistu, greznu un barokālu globusu Dānijas karalim Frederikam V (Frederik V, 1723–1766). Tie abi saglabājušies līdz mūsu dienām, ir digitalizēti un aplūkojami Dānijas Karaliskās bibliotēkas (Det Kongelige Bibliotek) katalogā. Pēc pāris gadiem Stenders publicē brošūru ar sīkāku karaliskā globusa aprakstu, norādot iedvesmas avotus, kā arī sava darinājuma priekšrocības: "Globusa lode ir no izturīga papīra, ļoti ērti un viegli pārvietojama. Tai ir pārdomāta krāsu izvēle, ir ērti atšķirt ne tikai ūdeņus no zemes, saskatīt sarkanīgās valstu robežas, bet arī apzeltītās galvaspilsētas. Uz to iekļaujošās koka ripas ir kalendārs un uzdevumi ģeogrāfijas apguvei ar atrisinājumiem. Globusa parocīgais izmērs – nepilns metrs diametrā – ļauj to ērti aplūkot no visām pusēm. Un tas turklāt ir paša Stendera parakstīts." Brošūru noslēdz fon Korfa apliecinājums: saturs saskan ar patiesību. Panākumu spārnots, Stenders Kopenhāgenā savu turpmāko karjeru saista ar ģeogrāfijas instrumentu darbnīcas atvēršanu. Par to ir saglabājies anonīmas personas vērtējums: "Viņš piedāvājas iekārtot globu fabriku mazākiem globiem, apmēram 1,5 pēdas diametrā. Es tiešām vēlētos, kaut mums būtu tāda fabrika šeit Kopenhāgenā un ka visus šos krāmus nevajadzētu ievest no svešuma, un ka katra skola būtu apgādāta ar pāris globiem, lai dotu jaunatnei nojautu par ģeogrāfijām un izplatījumu, ko viņi nevarētu gūt no kartēm, un kas būtu mazākais, kādēļ es pievienojos Stendera kunga projektam. [..] Bet būtu pārāk dārgi iekārtot šādu fabriku ar Stendera kunga palīdzību, kam bez paša vēl ir arī sieva un bērni. Ja viņa majestāte [karalis] vēlētos iekārtot globu fabriku, tad tas jādara lētākā veidā, nekā barojot kādu kurzemnieku." No karaļa saņemtā alga ir izsīkusi, un ģimenei Dānija jāatstāj. Atpakaļceļā Stenders iesniedz iepriekšminēto brošūru Pēterburgas Zinātņu akadēmijai, tomēr arī tur atsaucību negūst. Globusu gatavošanas stāsts ir noslēdzies, un 1766. gadā Gotharda Frīdriha Stendera ģimene atgriežas Kurzemē.

Esam aizvadījuši salīdzinoši bargu ziemu, sācies pavasaris un hidrologi jau brīdina par lielu palu iespējamību. Šīs ziemas bargumu juta burtiski ikkatrā nozarē. Mežaimniecībā stabils sals tiek vērtēts kā noderīgs, enerģētikā to jutām apkures rēķinos, transportā – ceļu uzturētājiem vairāk darba. Par transportu un ziemu arī šīs nedēļas saruna ar Valmieras Transporta uzņēmuma (VTU) pieredzējušo autobusa šoferi Edgaru Zaķi. Sarunā par to, kādi šoziem bija ceļi, kā to uzturēšana ziemā pa gadiem mainījusies. Viņš gan, izrādās, ir ļoti entuziastisks ziemas braucējs un stūrēt sniegā un putenī viņam tīri labi patīk. Bet šoziem bija diezgan izteiktas reģionālas atšķirības – Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos – Limbažu, Valmieras, Siguldas novadā šī ziema nemaz arī nebija tik sniegota, un sausajā februārī braukšana bieži bija gandrīz tikpat laba kā vasarā. Latgalē gan brīžiem ceļi bija neizbraucami.   -- Daudzviet Latvijā ir piektā diennakts pēc kārtas ar vidējo temperatūru virs nulles. Meteoroloģiskais pavasaris ir sācies. Arī kalendārais, protams, līdz ar 1. martu. Pēc dabas norisēm izšķir vēl arī fenoloģisko pavasari, kad sākas augu mošanās - sniegpulksteņi dažviet ir parādījušies, bet par vizbulītēm vēl nav dzirdēts, taču līdz ar šo silto gaisa masu, atgriezušies pirmie gājputni.  Jau pagājušajā nedēļā gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, gan Klimata un enerģētikas ministrija, kā arī glābēji un citas institūcijas brīdināja, ka pali šogad var būt lieli.  Daudzviet Kurzemes upēs jau ir sācies palu maksimuma periods, jo Ventspils, Talsu, daļēji arī Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā sniega sega ir nokususi. Kurzemē bīstami vai plaši plūdi nav gaidāmi. Lokāli, protams, applūdīs kādi lauki, vietējas nozīmes ceļi, bet Kurzemē tradicionāli upēm ir diezgan veiksmīga konfiugrācija un lieli, postoši plūdi, kas skar lielas apdzīvotas vietas, ir ārkārtīgi reta parādība.

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles.  Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi. Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet? Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums. Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu. Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus. Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski? Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja. Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja? Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka. Plašāk - audioierakstā.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Ziema Latvijā valda visā krāšņumā, ir gan sals, gan sniegs un arī tās dabas parādības, kas novērojamas tieši šajā gadalaikā. Tāpēc šoreiz stāsts par aukstumu citviet Eiropā, par ziemai raksturīgajām dabas parādībām un par ceļiem un to uzturēšanu.  Aizvadītajā nedēļas nogalē ne viens vien gan ar labu, gan ar sliktu vārdu pieminēja ceļu uzturētājus, puteņi, ko piedzīvojām pagājušajā nedēļā, radīja satiksmes problēmas. Bet tādi ir piedzīvoti arī agrāk ziemā. Gan puteņi, gan to atnestais sniega daudzums, kas šobrīd tikai daļā Kurzemes un Latgales ir ap 30-40 centimetriem, arī nav nekas ekstrēms Latvijas janvārim. Tas gan nenozīmē, ka nevajag par to brīdināt, jo arī par normāliem laikapstākļiem ziemā ir jābrīdina, jo arī tie var būt bīstami. Brīdinājumi tiek izplatīti par jebkuriem apstākļiem, kas potenciāli var radīt draudus un tāpēc jāņem vērā. Ceļu uzturēšana ziemā ir pilnībā atkarīga no laikapstākļiem, ko šajās dienās labi izjūtam. Tāpēc turpinot sarunu ciklu ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir cieši saistīts ar laikapstākļiem un klimatu, šoreiz par ceļu uzturēšanu saruna ar Latvijas Autoceļu uzturētāja Ražošanas departamenta direktoru Andri Kondrātu. Lai gan gatavošanās ziemai sākas jau iepriekšējā pavasarī, pērkot sāls krājumus un gatavojot tehniku, tomēr sarunas sākumā par mītu, ka ziema ceļu uzturētājus parasti pārsteidz nesagatavotus.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; Pārraides producente - Maruta Rubeze Mūsu tradicionālās kultūras bibliogrāfijā ir kāds avots, kas stāsta par dejām, kuru lielākā daļa, kā raksta šīs publikācijas autors Jurjānu Andrejs, "ar vācu nosaukumiem uzrakstītas sevišķi Kurzemē. Varbūt, ka tur viņas izplatījušās Kurzemes lielkungu (hercogu) laikos, vai arī, [..] no pilsētām pārgājušas uz laukiem, jo, kā zināms, vācu elements un valoda bij savā laikā stipri izplatījušies, sevišķi Kurzemes pārtikušo latvju ģimenēs" (Jurjāns 1921, 6). Tā, protams, ir Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiālu" piektā grāmata ar nosaukumu "Dejas". Šajā stāstā to aplūkošu laika semantikas ietvarā, balstoties Sv. Augustīna atziņā par laiku kā cilvēka gara un tā iztēles spēka atspoguļojumu. Saskaņā ar šo atziņu, pagātne un nākotne eksistē tikai cilvēka prātā (Le Poidevin, 2023). Tāpat vēlos atsaukties arī uz Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) pārliecību par pastāvēšanu Visumā jebkurā laikā bezgalīgi daudz reižu (Herder and Bohlman 2017) un Edmunda Huserla (Edmund Husserl) 1905. gadā (tātad, laikā, kad top Jurjāna materiāli) lekcijā pausto un vēlāk arī publicēto secinājumu par to, ka cilvēka fantāzija formē ideju par nākotni no pagātnes, un tā veidojas gaidas (Bernet 2013, XIII). Vēsturnieks Rainharts Kozeleks (Reinhart Koselleck) runā par tagadni, kurā iekļauti tie notikumi no pagātnes, ko iespējams atcerēties, un kas satur arī svešu pieredzi, ko tālāk nodod paaudzes vai institūcijas. Savukārt gaidas viņš raksturo kā "nākotnes veidotu tagadni", kas vērsta "uz vēl nepieredzēto, uz to, kas tiks atklāts. Cerības un bailes, vēlmes un ilgošanās, rūpes un racionāla analīze, apņēmīga izrādīšanās un zinātkāre: tas viss ietilpst gaidās un veido tās" (Koselleck 2004, 259). Filozofs un bijušais Lēvenes universitātes (Beļģijā) Huserla arhīva direktors Rūdolfs Bernets (Rudolf Bernet) šinī sakarībā lieto jēdzienu "laika puzle", ar to domājot laika kustību, ko virza vai ietekmē konkrētu cilvēku, kā viņš to apzīmē, sirdsapziņas pārbaude, pašapsūdzība un atmiņa (Bernet 2013, XIII). Vai, balstoties uz šodienas pieredzi, ir iespējams paplašināt zināšanas par tā laika kontekstu, kad Jurjāna publicētais materiāls tika dokumentēts? Vai varam ko vairāk uzzināt par cilvēkiem, kas šo materiālu savulaik lietoja? Kādos apstākļos šīs dejas tika spēlētas un dejotas? Viens no orientieriem, kas var palīdzēt rast atbildes uz šiem jautājumiem, ir kāds manuskripts, kas, Jurjāna kopīgā audumā rūpīgi ieausts, ar šodienas mērauklu prasīties prasās tikt ārā šķetināts un iespēju robežās atsevišķi aplūkots. Jurjānu Andrejs raksta, ka viens no viņa Deju grāmatas avotiem bijis "kāda veca muzikanta manuskripts Kurzemē, ko gadus 40 atpakaļ [viņam nodevis] toreizējs Pēterpils universitātes students Daniševiskis" (Jurjāns 1921, 5). Rēķinot no grāmatas publikācijas gada, proti, 1921., redzam, ka tas noticis laikā, kad arī Jurjāns pats studēja Pēterburgas konservatorijā, proti no 1875. līdz 1882. gadam. Tā kā tas bija veca muzikanta manuskripts, kas Jurjāna rīcībā nonāca jau caur trešajām rokām, varam pieņemt, ka reālā muzicēšanas praksē tas tika lietots plus-mīnus ap 1800. gadu. 40 no 123 Jurjāna piektajā grāmatā iekļautajām Kurzemes deju melodijām nāk no šī manuskripta. "Driziņa kadriļa", "Čiganovski", "Berliņš", "Šeider-kadrils", "Krukavičs", "Valc-Angleze", "Anlemaski", "Ekoseze", "Enģelīšu rušiņš", "Hackenschottisch", "Sešu pāru polonēze" un citi, viens par otru krāšņāki nosaukumi, nāk no šī vecā muzikanta manuskripta. Jurjāns gan piezīmē, ka "laba daļa no šīm dejām nav tautas dejas, bet patapinātas no citām tautām, kā tas redzams no sabojātiem nosaukumiem un izvešanas veida." (Jurjāns 1921, 5) Latvju tautas mūzikas materiālu ceturtajā grāmatā viņš raksta arī, ka "seno latvju mūzikas rīku" vietu "ieņēmusi vijole, harmonikas un beidzamā laikā arī tautas cītere" un turpina, ka "no šiem īpaši harmonikas samaitājošu iespaidu darījušas uz tautas mūziku". (Jurjāns 1912, 59) Savukārt melodijas, Jurjāna vārdiem runājot, "visvairāk priekšā dziedātas, vai arī uz vijoles spēlētas" (turpat). Vecais muzikants, kā izskatās, bijis vijolnieks, un spēlējis dejas, kas, visticamāk, dejotas pilīs, ne būdiņās. Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. “Experience and Expectation as Research Tools in Ethnomusicology”. In Experience and Expectation: The Future From the Past” in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 31-39. Bernet, Rudolf. 2013. “Einleitung.” In Zur Phänomenologie des inneren Zeitbewusstseins. Mit den Texten aus der Erstausgabe und dem Nachlaß. Edmund Husserl. Rudolf Bernet. (ed.). Hamburg: Felix Meiner Verlag. XV-LXX. Herder, Johann Gottfried and Philip V. Bohlman. 2017. Song Loves the Masses: Herder on Music and Nationalism. Oakland: University of California Press. Jurjāns, Andrejs. 1912. Latvju tautas mūzikas materiāli. IV. Rotaļu un dziedamo deju meldijas. Tautas instrumentu meldijas. Rīga: R.L.B. Mūzikas komisija. Jurjāns, Andrejs. 1921. Latvju tautas mūzikas materiāli. V. Dejas. Rīga: R.L.B. Mūzikas komisija. Koselleck, Reinhart. 1979. Vergangene Zukunft. Zur Semantik geschichtlicher Zeiten. Frankfurt am Main: Suhrkamp.

Mums priekšā ir krietns brīvdienu skaits. Kāpēc gan tās neizmantot, lai vismaz kādu dienu vai divas neveltītu aktīvai atpūtai dabā? Par ziemas dabas takām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurp doties, iesaka ceļotāja Alīna Andrušaite, dabas pētnieks, vēsturnieks Andris Grīnbergs un "TravelFree" pārstāvis Edgars Plešs. Latvijā ir gan daudz kur ceļot arī ziemā. Tomēr ziema ir savā ziņā riskantākais laiks ceļojumiem, jo ir salīdzinoši maz gaismas, daudzviet ir slidens. Bet tas nenozīmē, ka jāsēž mājās. Izkustēties noteikti vajag. Galvenais ir saņemties piecelties no dīvāna un doties ārā. Un tad jau iespējās daudz un dažādas tuvākā un tālākā apkārtnē, atliek tik izvēlēties. Gaismiņas var baudīt Ogrē, var vienkārši pastaigāties pa Rīgu, var izvēlēties kādu maršruti Gaujas Nacionālajā parkā, var doties uz Latgales pusi, var staigāt Skrīveru un Aizkraukles apkārtnē. Var braukt uz Kurzemes pusi, izvēlēties, piemēram, Kandavu. Uz Jelgavu var doties tiem, kam patīk pilsētas apceļot. Tiesa, Latvijā jārēķinās, ka daudzviet var nokļūt tikai ar personīgo mašīnu ne sabiedrisko transportu.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai. Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē. Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju. 1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka. 1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai. Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim. Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim. Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra. Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu. Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu. Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi. Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu. Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)  

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Kad pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām nodibinājās Latvijas Republika un pamazām sāka atjaunoties tautsaimniecība, tirgū ievērojami pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem. Diemžēl lielākā daļa pirmskara velosipēdu rūpniecības uzņēmumu bija stipri izpostīti, kā arī daudzi no tiem neatgriezās no evakuācijas, kas bija notikusi kara laikā. Strādnieki, kuri bija apguvuši velosipēdu ražošanas prasmes lielākajās fabrikās, nu bija palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tādēļ, neskatoties uz izejvielu trūkumu un citām grūtībām, daudzi no tiem paši atvēra savas darbnīcas un uzsāka velosipēdu izgatavošanu. Arī sliktais ceļu stāvoklis un satiksmes trūkums apgrūtināja iespēju lauku ļaudīm doties uz tālo Rīgu, lai iegādātos sev tik nepieciešamos velosipēdus. Vienkāršāk bija pasūtīt tos pie sava vietējā mehāniķa. Tā 20. gadu sākumā ļoti strauji pieauga velosipēdu darbnīcu skaits visā Latvijā. Īpaši Kurzemes mazpilsētās. Tukumā vien, kurā tolaik bija vien daži tūkstoši iedzīvotāju, darbojās trīs velosipēdu izgatavošanas uzņēmumi. Kopumā Kurzemē, līdz 1940. gada vasarai, jaunus velosipēdus izgatavoja 35 mehāniskās darbnīcas. Vidzemē tādu bija 17, bet Latgalē – trīs. Mazpilsētu darbnīcu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecības mašīnu remonts, taču ziemā, kad darba bija maz, varēja pievērsties arī velosipēdu ražošanai. Pamatā to produkcija bija velosipēdu rāmji. Rāmjus izgatavoja no iepirktām caurulēm, salodēja uz kalēju ēzes, krāsoja un glīti dekorēja ar uzvilktām strīpiņām, kā to pieprasīja pircēji. Pārējās detaļas pasūtīja lielajās Rīgas fabrikās. Ziemā izgatavotos velosipēdus pārdeva pavasara gadatirgos. Divriteņus jebkurā laikā varēja pasūtīt darbnīcā arī individuāli. Tad ar meistaru vienojās par velosipēda izskatu, krāsu un nepieciešamo aprīkojumu. Darbnīcā izgatavoto velosipēdu cena bija lētāka nekā fabrikā būvētajiem divriteņiem. Visvairāk velosipēdu ražošanas uzņēmumu atradās Rīgā. Tādu bija 46. Rīgā darbojās arī piecas lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā: "G. Ērenpreis", "Omega", "Latvello", "A. Liperts" un "P. Ozolnieks", kuras ne tikai pilnībā nodrošināja Latvijas tirgu ar jauniem velosipēdiem, bet arī eksportēja savu produkciju uz kaimiņvalstīm. Rīgas fabrikas piegādāja komplektējošās detaļas arī mazajiem ražotājiem provincē. Kurzemē lielākā velosipēdu ražotne bija brāļu Antonišķu fabrika Liepājā, kurā kopš 1899. gada izgatavoja velosipēdus "Līva". Gustava Ērenpreisa fabrika Rīgā savas pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam saražoja vairāk nekā 150 000 velosipēdu un bija pazīstama ne vien Latvijā bet eksportēja savu produkciju arī uz kaimiņvalstīm. Tā kā tolaik katrs velosipēds pēc iegādes bija jāreģistrē policijā, jāsamaksā gada nodoklis un jāsaņem numurzīme, ir zināms, ka 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu.

Suiti un Suitija, Zemgales krieviņi, Ludzas igauņi, Abrene, Augšzeme, kuršu ķoniņi, Kurzemes lībieši, Leišmale, Lejaskurzeme, Malēnija, Piebalga, Vidzemes lībieši un vendi. Par maznovadu daudzviedību, vēsturi un tradīcijām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatas “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” autori Janīnu Kursīti.

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Ik gadu vasaras nogalēs pētnieki skaita sikspārņus, kuri gluži kā gājputni lido prom uz siltākiem reģioniem. Raidījuma #Aculiecinieks komanda dodas uz Kurzemes dienvidiem, kur pavada nakti kopā ar sikspārņiem un to pētniekiem.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Kāpēc viņi atgriežas? Uz šo jautājumu meklējam atbildes septembra piektdienas raidījumos, kad dodamies ciemos pie tiem, kas savulaik devušies prom no Latvijas, bet nu ir atgriezušies. Šajā nedēļā dodamies uz Liepāju, lai uzklausītu tos, kas atkal saistījuši savu dzīvi ar vēju pilsētu un Kurzemi. 2025. gada pirmajā pusgadā Kurzemes reģionā pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 38 ģimenes jeb 112 cilvēki, un vēl 29 ģimenes pašlaik apsver iespēju atgriezties. Šajā laika posmā individualizēti piedāvājumi izstrādāti 108 ģimenēm jeb 316 cilvēkiem, kuri interesējas par dzīvi Kurzemē. Kopumā no 2018. gada marta līdz 2025. gada jūnijam Kurzemē ar remigrācijas koordinatora atbalstu atgriezušās jau 543 ģimenes jeb 1615 cilvēki.  Par prom došanos, atgirešanos un nākotnes plāniem stāsta kafejnīcas "Teika" saimnieks Edgars Miķelsons, kurš kopā ar sievu Beatrisi Liepāju izvēlējušies pēc vairākiem gadiem dzīves Spānijā, ainavu arhitekte Kristīne Pouzou, kura 10 gadus aizvadījusi Francijā. Par iespējam atgriezties Kurzemē pēc ārvalstīs pavadīta laika stāsta Kurzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Agnese Berģe un Liepājas Centrālā administrācija, Sabiedrības pārvaldes speciāliste Brigita Dreiže.  

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā. Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa. Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē. Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas. Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā. Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur. Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas. Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš  koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk. Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot. Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars. Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies. Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā? Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu krājums ļauj izsekot papīra mūžam astoņu gadsimtu garumā – gandrīz no tā pirmsākumiem Eiropā līdz mūsdienām, kad to nomaina elektroniskie dokumenti. Pirmo papīru izgatavoja Ķīnā jau mūsu ēras 105. gadā. Piecus gadu simtus vēlāk recepte ar mūku starpniecību aizceļoja uz Koreju un Japānu, bet 8. gadsimtā izgatavošanas mākslu iekaroja arābi, uzvarot kaujā un sagūstot ķīniešu amatniekus. Papīra izgatavošanas pirmsākumi Eiropā saistāmi ar arābu iekarotajām teritorijām Itālijā un Spānijā ap 12.–13. gadsimtu. Itāļu Fabriano un spāņu Ksativas pilsētu ļaudis joprojām sacenšas par pirmo papīrdzirnavu īpašnieku statusu Eiropā. Sākotnēji papīra ieviešana Rietumu zemēs, nomainot pergamentu, bija lēna. Kristīgā baznīca norādīja, ka tā izgatavošanas māksla aizgūta no musulmaņu zemēm – svešas reliģijas, un sauca to par "sātanu materiālu". Tikai pēc 15. gadsimtā atklātās grāmatu drukāšanas tehnikas izplatības papīrs pēkšņi piedzīvoja savu uzvaras gājienu Eiropā un tā ražošana strauji izplatījās līdz pat ziemeļiem Skandināvijā un aiz okeāna Amerikā. Svētos rakstus šādi varēja pavairot un, lētāk nekā no ādas izgatavotā pergamenta iesējuma veidā, izplatīt sabiedrībā. Vienlaicīgi ar kristīgo literatūru papīru sāka izmantot gan rakstvedībā, gan filozofiskās un zinātnes literatūras radīšanā. Visstraujāk  papīrdzirnavu attīstība notika Holandē, tās meistari ražoja dažādus papīra veidus un eksportēja tos pa jūras un sauszemes ceļiem uz daudzām Eiropas valstīm. Papīru izgatavoja no balinātām un samaltām linu vai kaņepju lupatu šķiedrām, smeļot tās ar metāla stiepļu sietiem koka rāmī, un stiprībai un tintes raksta noturībai iemērcot dzīvnieku līmes šķīdumā. Tāpēc radies termins "roksmēluma" papīrs. Kā meistara vai īpašnieka piederības zīmi sietā iepina smalku stiepļu zīmējumu – ūdenszīmi – iniciāļus, simbolus vai ģerboņus, tā ļaujot noteikt papīra izcelsmi. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā pirmie papīra dokumenti datēti ar 14. gadsimtu, piemēram, Tērbatas rātes raksti Rīgas rātei (attēlā) vai Rīgas rātes raksts Lībekas rātei par tirdzniecības ar Krievzemi aizliegumu. Līdz pat 19. gadsimta sākumam papīru ražoja papīrdzirnavās no lupatām – drēbēm, zvejas tīkliem, virvēm, maisiem, kuras savāca no iedzīvotājiem. Lielu daļu Vēstures arhīva fondu veido tieši šādi papīra dokumenti. Pazīstamākie no tiem ir Rīgas rātes, Kurzemes hercogu, Kurzemes bruņniecības, muižnieku dzimtu rokraksti – protokoli, vēstules, ceļojumu apraksti, līgumi, reģistri, kartes. Lai iegūtu biezāku papīru vai kartonu iesējumu vākiem, roksmēluma papīru līmēja vairākās kārtās. Piemērs tam ir divās kārtās salīmētā droši datētā Tobāgo karte, kuru zīmēja kāds no Kurzemes hercoga Jēkaba sūtītajiem pirmajiem kolonistiem, kas Tobāgo ieradās 1654. gada maijā. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (Neew Coerlande). Rīgas rātes dokumenti no tās pirmsākumiem līdz 19. gadsimta sākumam rakstīti uz iepirkta papīra, visbiežāk Holandes meistaru radīta, ko varam noteikt pēc ūdenszīmju  kataloga datiem. Latvijas teritorijā pirmās papīrdzirnavas uzceltas tieši Kurzemes hercogistes laikā Tomē 17. gs otrajā pusē. Ūdens darbināja dzirnavu ratu, kas, savukārt, nodrošināja stampu darbību lupatu mīcīšanai. Kopumā Latvijas teritorijā līdz 19.gadsimta beigām darbojās ap 20 šādu ražotņu, celtas pie Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas pieteku krastiem – Popē, Vilcē, Rendā, Carnikavā, Iecavā, Zasulaukā un vislielākās – Līgatnē. Šajās dzirnavās papīra smelšanai lietoja gan iepirktus sietus ar Holandes meistaru ūdenszīmēm, gan uz vietas darinātus, kurus iespējams identificēt pēc zīmējumiem – ģerboņiem, iniciāļiem, uzrakstiem. Tā, piemēram, Zasulauka paīrdzirnavās ūdenszīmē attēlots Rīgas ģerbonis, bet Vilcē – ģerbonis un uzraksts "Wiltzen". Viduslaiku roksmēluma papīru ir viegli atpazīt pēc sieta nospieduma līnijām, bieži nevienmērīga blīvuma lējuma un ūdenszīmes, ko labi saredzam aplūkojot pret gaismu. Ūdenszīmju noteikšanai interneta pārlūkā atrodamas vairākas datubāzes, bet Latvijas teritorijas papīrdzirnavu ūdenszīmes apkopojis un manuskriptā aprakstījis ilggadējais arhīva darbinieks un pētnieks Georgs Jenšs (1900–1990). Viduslaikos gatavotais roksmēluma papīrs ir ilgmūžīgs materiāls, jo izgatavots no dabīgām sastāvdaļām – augu šķiedrām un dzīvnieku līmes. Gadsimtu gaitā tas izturējis gan viduslaiku aukstās ziemas, gan kara laikus. Tā saglabāšana un restaurācija, salīdzinot ar mūsdienu rūpniecisko papīru, ir krietni patīkamāka.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības. Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu. Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku. Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata". Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Klimata pārmaiņas sev līdzi nesīs jūras līmeņa celšanos un tas nozīmē, ka gribam vai nē, bet daļa no Latvijas kontūras pēc simts gadiem būs nedaudz jāpārzīmē. Jūra pamazām nograuž Latvijas krastus. Dažkārt to uzskatāmi redzam pēc lielām vētrām. Kā šis process notiek? Kuri ir problemātiskie punkti piekrastē? Kā tas ietekmē dažādus piekrastes biotopus un cilvēkus, kas dzīvo piekrastē? Vai krasta erozija dod arī kādus labumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Eksakto zinatnu un tehnologiju fakultātes docents Jānis Lapinskis, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte.

Ziemas plūdi nav nekāds jaunums Latvijā, tomēr klimata pārmaiņu dēļ ziemas kļuvušas siltākas un jau gandrīz ik gadu upes no krastiem iziet nevis pavasaros, bet jau decembrī un janvārī. Savukārt Zviedrijā putnu pētniekus satrauc, ka siltā ziema var radīt riskus tiem gājputniem, kas izvēlējušies palikt un pārziemot ziemeļos. Kurzemes upēs jau ir pali un izplatīti brīdinājumi, arī Somijas hidrologi veikuši pētījumu, ka plūdi ziemās ir biežāk, jo ziemas ir siltākas. Arī Latvijā Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Latvijas Universitāte un mežzinātnes institūts "Silava" kopīgi veikuši pētījumu, kurā kopš 1950. gada izskatīti dati par Latvijas upēm, kur ir hidroloģiskie posteņi. Rezultāti iespaidīgāki, nekā šķita. Pēdējos gados plūdi ir biežāk, varbūt ne tik apjomīgi, un ar īsu starplaiku, nevis tikai pavasarī, tomēr pietiekami nopietni. Pētījums rāda, ka, piemēram, Daugavā laikā no 1950. gada līdz 1987. gadam 80% gadījumu visaugstākais ūdens līmenis bijis aprīlī. Savukārt no no 1987. līdz 2022. gadam vairs tikai 40% gadījumu tas ir aprīlis, plūdu maksimums šajā laikā periodā ir martā, februārī, vai Kurzemes upēs tas ir februārī un decembrī. Tas nozīmē, ka plūdu periods ir visas ziemas garumā. Pieminot aktuālo, mežu un krūmāju ugunsgrēki Losandželosā, Toms Bricis norāda, ka šobrīd nav pilnībā skaidrs, kas šos ugunsgrēkus izraisījis, vai tiešām tās ir tikai klimata pārmaiņas. Taču viņš akcentē, ka daba vairs nevar izturēt to cilvēku daudzumu, kas ir Losandželosā un Kalifornijā. Tur iedzīvotāju skaits turpina ļoti strauji palielināties un līdz arī to palielinās ūdens patēriņš gan ikdienā, gan lauksaimniecībā. "Kas vēl svarīgi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām vai vienkārši nepiemērotiem apstākļiem, būvniecība. Tā, kad paskatās tos kadrus... māja pie mājas. Tā būvēt nedrīkst. Tagad, kad viss ir nodedzis, droši vien būs jābūvē citādi," vērtē Toms Bricis. Savukārt citus ASV štatus skāris pamatīgs sals un sniegs.    

Bez tā varētu arī iztikt, bet Latvijā gadsimtu garumā ir krājušās militāro konfliktu liecības. Šobrīd daudzo karu kauju vietas, militārie objekti un citas vēstures liecības tiek plaši izmantotos Latvijas militārā mantojuma tūrisma maršrutu un galamērķu izstrādē. Par šīs tūrisma nozares nozīmību un attīstību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, tūrisma eksperts, biologs un dabas fotogrāfs Juris Smaļinskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Uzklausām arī tūrisma pārstāvjus no Kurzemes un Latgales, kas pagājušajā nedēļā piedalījās starptautiskajā konferencē par militārā mantojuma integrēšanu tūrismā un skolu programmās.

Tiesa liek atjaunot uzmākšanās skandālā iesaistīto Kronlaku Mūzikas akadēmijas pasniedzēja amatā. Medijs: Katara nodevusi "Hamās" un Izraēlai galīgo līguma projektu pamieram Gazas joslā. Vienu no avārijā uz Ventspils šosejas cietušajiem bērniem pārvedīs no Tukuma slimnīcas uz Kurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī. Portālā "Mana balss" iesniegta iniciatīva par papildu maksas par farmaceita pakalpojumu atcelšanu recepšu medikamentiem.

Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Seno ēku atjaunošanas principi Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu. Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde   “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā  Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas  pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.    Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu  ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu  ēku. Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais  darbs ir  Rīgas preču stacijas  noliktavas ēkas pārveide par  kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku,  Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?        

Kādās ekspedīcijās šovasar devušies Latvijas zinātnieki? Kā mikroplastmasa meklēta tālu aiz polārā loka Svalbārā un kas jauns atrasts arheoloģiskos izrakumos tepat Latvijā? * Tikmēr Latvijā, Piltenes pagastā, Piltenes-Zlēku pašā ceļa malā atrodas Lagzdienas pilskalns. Tur uzkāpjot, paveras gleznains skats uz blakus plūstošo Ventu. Šovasar jūlija sākumā  pilskalnā pirmo reizi tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi, ko organizēja Ventspils muzejs un Latvijas Arheologu biedrība. Darbu pirmajās dienās ar izrakumu vietu mūs iepazīstināja Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups, kurš pastāstīja, kāpēc pilskalns ieinteresējis arheologus. Tā kā pēdējā desmitgadē citviet Kurzemes senkapos veiktā izpēte liecina par to, ka līdzās kuršiem un līviem dzīvojuši arī skandināvu kopienu ļaudis, tad arī šeit, Lagzdienas pilskalnā, arheologi izsaka minējumu, ka laikā, kad pilskalns bija apdzīvots, tas ir  no 9.–12. gs., te, iespējams, mituši arī vikingi. Ieskatāmies arī pašu darbu procesā, par ko mums stāsta pilskalnā strādājošies jaunie vēsturnieki – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti Antra Kozlova, Ernests Lellis un Artis Papirtis. Šobrīd izrakumi Lagzdienas pilskalnā ir noslēgušies, un vēsturnieki ir ieguvuši dažas atbildes. Izrakumos vairumā tika uzieti saplēstu māla trauku fragmenti. „Daļa no lausku fragmentiem ļauj secināt, ka pilskalns bijis apdzīvots arī vidējā dzelzs laikmetā (5.–9. gs. sāk.), vismaz tā beigās. Daudz tika atrastas dzelzs naglas un kniedes, naži, bronzas krelles, īleni, dzelzs slīmesti – koku mizošanai, bet, visticamāk, arī zvērādu ģērēšanai un vairāki dzelzs makšķerāķi, kas neizbrīna jo 100 metru no pilskalna – Venta ar tās zivju bagātību,” Armands Vijups raksta Ventspils muzeja interneta vietnē rodamajā informācijā, kur var arī lasīt par  tādu retāku atradumu – zelta krelli. Tātad jautājums par pastāvīgu skandināvu klātbūtni vēl ir atklāts. Šobrīd izrakumu vieta ir iekonservēta un nākamajā vasarā arheologi turpinās meklēt atbildes gan par senajiem tirdzniecības sakariem, gan par pilskalna iedzīvotājiem – kuršiem, vendiem vai skandināviem.  laur5i

Latviešu sociālantropoloģe ilgstoši pētījusi pierobežas iedzīvotāju dzīvi uz Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētās robežas. Šis reģions daļai Latvijas iedzīvotāju ir labi zināms kopīgās Padomju Savienības pagātnes dēļ un tomēr tā ir krietni atšķirīga pasaules no tās, ko pazīstam Eiropā. Kādu ceļu šīs abas valstis gājušas pēdējas desmitgadēs? Kāda loma cilvēku dzīvēs ir robežai un dokumentiem, valsts kontrolei un ierobežotai migrācijai? Kādi sociālie kontakti veidojas starp divām valstīm ar šādu robežu? Un, kā notiek antropoloģiski pētījumi NVS valstīs? Stāsta pētījuma autore sociālantropoloģijas doktore, Bergenas universitātes pētniece Elīna Troščenko. Atšķirīga politiskā un ekonomiskā attīstība pēc Padomju Savienības un etniskie konflikti šajā reģionā ir likuši ieviest pastiprinātu robežu kontroli un kardināli izmainījuši ielas kopienas ikdienu un saskarsmi. Kāda ir dzīve Kirgizstānas rietumu ciemos un ko šis pētījums stāsta par cilvēka un valsts attiecībām? "Vidusāzija vai Centrālāzija ir visnotaļ liela nejaušība man," stāstu par pētījumu aizsāk Elīna Troščenko. "Turpinot antropoloģijas studijas, man bija iespēja doties lauka pētījumā maģistrantūras ietvaros, un es devos uz Gruziju, kur arī šobrīd strādāju vairāk nekā Vidusāzijā. Bet pēc maģistratūras beigām es tiku uzaicināta piedalīties lielākā pētnieciskā projektā, kas tieši pētīja robežas Eirāzijā un tieši bijušās Padomju Savienības kontekstā. Kā robežas ir mainījušās un kā tas ietekmējis cilvēku dzīvi pierobežā? Es nejauši uzdūros vienam rakstam par robežlīgavām uz Uzbekistānas un Kirgizstānas robežas. Tās bija sievietes, kas ir apprecējušās no Uzbekistānas pāri robežai uz Kirgizstānu, šīs sievietes bija arī Kirgizstānas lielākā bezvalstnieku grupa, ko varbūt mēs latviski vairāk izprotam  ar nepilsoņiem, bet nepilsoņi un bezvalstnieki - tie ir juridiski divi dažādi termini. Un man likās interesanti pētīt un labāk varbūt arī izprast šo bezpilsonības jautājumu, kas Latvijā bija aktuāls. Tā nu izveidojās pētījums par bezvalstniekiem uz Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Mērķis šim pētījumam bija izpētīt, kā izmaiņas robežas un pilsonības likumos un praksē kopš Padomju Savienības sabrukuma ir ietekmējušas šo cilvēku grupu, kas dzīvos Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Un tā nu es nokļuvu Vidusāzijā." Iepazīstam personu apliecinošu dokumentu vēsturi Latvijas teritorijā Izdreijātiem burtiem un daudzos vārdos aprakstošs dokuments par konkrēta cilvēka piedzimšanu, bet bez dzimšanas datuma. Tādas bija dzimšanas apliecības 18. gadsimtā Latvijas teritorijā. Vēsturniece Anita Čerpinska iepazīstina ar personu apliecinošiem dokumentiem no hercoga Jēkaba laika līdz pat pagasta pasu grāmatām pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikācijuun popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Anita Čerpinska ir sagatavojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus sākot no 17. gadsimta, kad paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkaba parakstu kalpoja kā ceļošanas atļauja. Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, varam brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā. Bet dokumentos neatrodam norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem. Anita Čerpinska skaidro, kas tolaik bija būtisks šajos dokumentos, kurus izdeva tad, ka cilvēks devās strādāt algotu darbu. Agrāk  tās bija vai nu darba atļaujas vai ceļošanai derīgas apliecības, kuras izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs šodienas pasei sāk parādītes tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ieraksta cilvēka vārdu un viņa pazīmes, bet to, kas rakstīts par konkrēto cilvēku var izlasīt atkarībā no ierēdņa rokraksta. Pirmās Latvijas  pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet jau ar fotogrāfiju. Laika gaitā – pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā – ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases. Bet vēsturniece Anita Čerpinska vēl parāda interesantu  dokumentu – pagastu pasu grāmatas un kopējās ārzemju pases tūristu grupām starpkaru Latvijas laikā.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā, sestdien, 8. jūnijā, līdz pulksten 12.00 Latvijā nobalsojuši 130 582 vēlētāji, bet kopā ar iepriekšējo balsošanu vēlēšanās piedalījušies jau 258 032 cilvēki jeb 17,3% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati. Visvairāk balsstiesīgo līdz šim nobalsojusi Vidzemes vēlēšanu apgabalā – 22,79%, tam seko Kurzemes vēlēšanu apgabals, kur savu izvēli izdarījuši 19,8%. Zemgalē nobalsojuši 19,37%, Latgalē – 13,56%, bet Rīgas apgabalā – 13,7%. Sazināmies ar korespondentiem Rīgā un Latvijas novados, kā arī Eiropā un Kijivā, interesējoties, kā norit vēlēšanās un kāda ir balstiesīgo aktivitāte. Tas ir pilsoņa pienākums un šobrīd, kā vēl nekad mums ir svarīgi, kas mūs pārstāvēs Eiropas parlamentā – tie ir galvenie viedokļi, kā savu došanos uz vēlēšanām pamato vidzemnieki. Latgalē, kur tradicionāli bijusi zemākā vēlētāju aktivitāte iepriekšējās balsošanas dienās, arī šodien pilsoņi uz vēlēšanu iecirkņiem dodas kūtri. Liepājā šodien vēlētāji kļuva aktīvāki ap pulksten 9:00 no rīta, kad dažbrīd veidojās rindas pie diviem iecirkņiem, kas atrodas Liepājas Latviešu biedrības namā un parasti arī citās vēlēšanās ir visaktīvāk apmeklēti.*** Šorīt pulksten astoņos no rīta durvis vēra arī balsošanas iecirknis Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Rīta pusē tur pat bija izveidojusies neliela vēlētāju rinda. Ārpus Latvijas vislielākais un aktīvākais vēlēšanu iecirknis Eiropas Parlamenta vēlēšanās atrodas Briselē. Arī šogad Latvijas vēstniecībā Beļģijā, kur ir izvietots šis iecirknis, ir gaidāma vērā ņemama balsotāju rosība.

Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.  Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti  ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka  dzēriens garšo  pēc āpšu mīzaliem, bet  formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz  ziņu  nav,  cik lielā vairumā  un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē  patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta  dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. 

Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” kopš pagājušā gada rudens izveidota jauna ekspozīcija, kas stāsta par burinieku būvi Talsu novadā 19. un 20.gadsimta mijā. Tas ir stāsts par 230 Kurzemes krastā tapušajiem buriniekiem, to nosaukumi, tapšanas vieta un laiks uzskaitīta uz kuģu burām, kas ir daļa no izstādes scenogrāfijas. Savukārt ekrāns vizuāli attēlo burinieku kuģotos maršrutus, pastāsta atsevišķu kuģu dzīves stāstus, sākot ar to būvētājiem, īpašniekiem, kas nereti bijuši arī savu kuģu kapteiņi. Turpat blakus atrodas muzeja atvērtais krājums, kurā cita starpā arī var aplūkot pa kuģa maketam, kuģotāju portretus. Apskatīt šo ekspozīciju esmu ieradusies pēc kolēģes Anitras Toomas ierosmes, lai viņai pateicība par tēmas ierosināšanu. “Kaltenes klubā” esam satikušās ar muzeja Kaltenes klubs galveno speciālisti Gundegu Balodi. Šis stāsts nav tikai par kuģiem, bet arī par dzimtbūšanas atsvabināto latviešu dzīvesveida maiņu. Fotogrāfijās labi redzams, ka kuģu būvētāju saimniecības atradušās turpat blakus piekrastē tapušajiem kuģiem, kas varbūt arī izskaidro kāpēc ciems stiepies garumā. Un ir arī konkrēts iemesls, kāpēc kuģu būve no Rīgas pārcēlusies uz piekrasti – visapkārt meži ar kokmateriāliem. Muzejs, kurš – tā nosaukumā minēts – gādā par Latvijas kuģniecības vēstures glabāšanu, ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Dodos turp, ilggadējais muzejnieks, kurš tagad gan devies pensijā, Andris Cekuls mani ieved kuģniecības vēsturei veltītajā zālē. Kuģniecības vēsturnieks palīdzēs man plašāk palūkoties uz burinieku būvi Latvijā. Kas no burinieku gadsimta Kurzemes piekrastē joprojām ir dzīvs Rojas un Kaltenes iedzīvotāju atmiņā? Gundega Balode atzīst, ka visai maz. Rojā padomjlaikos saimniekoja bagātais kolhozs Banga, tā paspārnē 1968. gadā tika nodibināts patreizējais Jūras zvejniecības muzejs. Muzeja mērķis bija dokumentēt kolhoza vēsturi, par senāku pagātni interesēties netika liegts, taču netika arī veicināts. Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” ekspozīcija, ar kuru mūs iepazīstināja Gundega Balode, būs apskatāma šovasar un vēl vismaz pāris nākošos gadus. Savukārt otrs mans šodienas sarunbiedrs, kuģniecības vēsturnieks Andris Cekuls, iesaka šovasar noteikti iegriezties Ainažu jūrskolā, jubilejas gadā noteikti tiks plānoti arī kādi īpaši pasākumi. Kā arī doties uz Pāvilostas novadpētniecības muzeju un uz Vētru muzeju Jūrkalnē, kuros arī var uzzināt vairāk par kuģiem un kuģošanu Latvijā.

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  

Ilgs, nozīmīgs, bet, iespējams, līdz galam neizzināts ir laika posms, kad mūsdienu Polijas un Lietuvas robežas sniedzās krietni pāri šo valstu mūsdienu teritorijām. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām šīs valstis bija apvienotas kopvalstī Žečpospolitā, kur līdzās poļiem un lietuviešiem dzīvoja arī citas tautas un skanēja citas valodas, un tās sastāvā bija arī Latvijas mūsdienu teritorijas, arī Rīga. Kas tas bija par valstisku veidojumu un kāpēc tas beidza pastāvēt? Kāda bija dzīve Rīgā poļu laikos un kāds ir Žečpospolitas atstātais mantojums, vērtē Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Kurzemes - Zemgales hercogiste Žečpospolitas laikā Bet par Kurzemes - Zemgales hercogisti Žečpospolitas laikā interesenti var iepazīties izstādē, kas atvērta Latvijas Nacionālā vēstures muzejā. Kādi 16.-18. gadsimtā bija Latvijas - Lietuvas saskarsmes punkti, kā tolaik veidojās politiskie, ekonomiskie un reliģiskie procesi, stāsta izstādes kuratore - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures nodaļas pētniece Mārīte Jakovļeva. Izstādes ideja radās Klaipēdas universitātes asociētajam profesoram un Šauļu muzeja pētniekam Ernestam Vasiļauskam. Lai labāk iepazītu kaimiņu vēsturi, viņam bija vēlme parādīt Kurzemes - Zemgales jeb, īsāk sakot, Kurzemes hercogistes vēsturi lietuviešu publikai un rezultātā, iesaistoties  kolēģiem no Latvijas, radās ceļojošā izstāde, kura tagad ir skatāma mūsu vēstures muzejā. Pirms ķeramies klāt konkrētu eksponātu apskatei, īss ievads par to, kā   Kurzemes hercogiste nonāca atkarībā no Lietuvas - Polijas ūnijas. Pēc tam dodamies īsā apgaitā, lai uzzinātu, kādas saknes Latvijā ir Landsberģu dzimtai, kāpēc hercogam Ferdinandam Ketleram radās doma mudināt latviešu zemniekus pārdot saktas un kā Kurzemes hercogistē veidojās  katoļu draudzes, savukārt katoļticīgajā dižkunigaitijā – luterāņu. Izstāde būs skatāma līdz maija beigām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, un tās laikā muzejs rīko arī lekcijas par   Kurzemes - Zemgales hercogisti. Lekcijas vadīs minētās izstādes kuratore Mārīte Jakovļeva.

Līdz laikam, kad no ziemas guļas sāks mosties ērces, ir krietnas nedēļas un varbūt pat mēneši. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks vakcinēties pret ērču encefalītu. Kāpēc vakcinēšanās ir svarīga un kā tikt galā ar bakteriālajām infekcijām, ko pārnēsā ērces, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro asociētais profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Guntis Karelis un Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Zavadska. Uzklausām, ko iedzīvotāji Kurzemes mazpilsētā Kandavā domā par ērcēm un vai potējas pret ērču encefalītu. Stāstot par vakcināciju, Dace Zavadska atklāj, ka ir pagarināts intervāls starp balstvakcinācijām. "Ir pagarināts intervāls balstvakcinācijai pēc ceturtās devas. Ja iepriekš vakcinējāmies ik pēc pieciem gadiem un vēlākā vecumā seniori ik pēc trīs gadiem, tagad, neatkarīgi no devas, pēc ceturtās devas esam pagarinājuši uz desmit gadiem [intervālu]. Tas viss, protams, ir zinātniskos pierādījumos balstīts, gan Latvijas pierādījumos," norāda Dace Zavadska. "Kopš 2016. gada esam valsts līmeņa pētījumus veikuši par ērču encefalītu veikuši, tajā skaitā par vakcīnu efektivitāti. Mēs neesam vienīgie. Tāda doma ir bijusi arī citās Eiropas valstīs ārstiem un zinātniekiem. Šoreiz varam sevi paslavēt, jo esam vienīgā valsts Eiropā ar valsts līmeņa pētījumiem pierādījusi to, ko citi ir izdarījuši reģionālāk vai Šveice, piemēram, bez jebkāda zinātniska pamatojuma pagarināja šo intervālu jau pēc trešās devas. Mūsu dati rāda, ka to varam izdarīt pēc ceturtās devas." Arī bērniem pēc ceturtās vakcīnas ir desmit gadu intervāls balstvakcīnai. Bieži par sekām, ko raisījis ērču encefalīts, domājot, ir tādas, ko reizēm nesaistām savā prātā ar pārslimotu ērču encefalītu – tie ir atmiņas traucējumi, kognitīvās spējas, redzes traucējumi, mācīšanās traucējumi bērniem, arī galvassāpes. "Par to pēdējos gados Eiropā runājam. Ja esi it kā izveseļojies un fiziski funkcionē, ir daudzas lietas, kas ir pierādītas kā sekas pēc ērču encefalīta," atzīst Dace Zavadska. Guntis Karelis piebilst, ka sekas ir pat pusei pacientu. To var noteikt, to traktē kā dzīves kvalitātes pasliktināšanos.

Sākot ar jauno vecāku rūpēm, beidzot ar atvaļinātu militāristu piedzīvoto atgriežoties ikdienas dzīvē - raidījumā iepazīsim jaunos sociālantropologus un viņu pētījumus par Latvijas sabiedrību. Ko pētnieki atklājuši un kā notiek šādu jutīgu jomu izpēte antropoloģijā, kur saduras ticības, pārliecības, ikdienas sarežgījumi izglītības iestādēs un profesijas, kuras maina cilvēka dzīvi un personību? Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes Sociālantropoloģijas maģistrantūras studenti Evita Kalniņa, Jānis Šabanovs un Kristīne Cēre. Evita Kalniņa veic pētījumu „Vai dzīve bez sāls? Profesionālais militārais dienests un dzīve pēc atvaļināšanās”. Jānis Šabanovs veic pētījumu „Mātes, kas staigā pa Latvijas ielām: Mātišķība sociālā medija Facebook grupā Atsaucīgo māmiņu forums”. Kristīne Cēre pēta „Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā”. Pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi Pagājušajā vasarā iesākās un šovasar turpināsies pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi, viņu kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikos. Cik lielā mērā zvejnieku ģimenes šodien saglabā senču tradīcijas un kā pārmaiņas ietekmē viņu dzīvi, stāsta viena no šī pētījuma iniciatorēm - Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara. Antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara pati vasaras pavada Kurzemes jūras piekrastē, viņas senči nākuši no turienes. Iespaidojoties  no rakstnieka Viļa Veldres pagājušā gadsimta  30. gadu beigās iznākušā ceļojuma apraksta „Dzīve pie jūras”, kad Veldre ar divriteni brauca gar piekrasti un katrā ciemā runājās ar vietējiem, tad visu šo faktoru ietekmē pagājušajā vasarā tika uzsākts trīs gadu ilgs pētījums par to, kā laika gaitā  vide, klimats un valsts iekārta ir ietekmējuši še mītošo cilvēku dzīvi. Jau pagājušā gada nogalē portālā LSM varēja lasīt par šo RSU antropologu grupas veikto pētījumu un arī šajā sižetā turpinām iztaujāt profesori Aistaru par novērojumiem  ekspedīcijas  laikā  un tām izmaiņām, kas  ir skārušas Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi. Neraugoties uz valsts iekārtas vai vides maiņām, zvejnieki pielāgojas jaunajiem apstākļiem, lai arī bieži vien tagad ir grūti turpināt nodarboties ar senču arodu kā senāk un bēdīgs ir arī fakts, ka ļoti reti ir redzams turpinājums zvejnieku dzimtām - secina  antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara.    

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīti un pārcēlās uz Vidzemi. Par vendu ienākšanu Cēsīs un tur atrastajām liecībām par šo maztautu stāsta vēsturnieks Agris Dzenis. „Par vendu izcelsmi un  etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par  rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheooloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem, iespējams, secināt ka  vendi bijuši  tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība varēja tiem var izvedoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.” Tā Livonijas Indriķa hronikas  komentāros raksta vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Kas bija  vendi un kur viņi palika, to mēģinām noskaidrot sarunā ar vēsturnieku Agri Dzeni. Indriķa hronikā tiek minēta vendu pils Cēsīs, kas atradās Riekstu kalnā blakus tagadējām ordeņa  pils drupām. Par Novgorodas kņaza uzbrukumu 1219. gadā Indriķis raksta šādi: „No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudz krievus .. Kad uzausa rīts Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz dižciltīgo ievainotus un citus – nogalinātus, viņš saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut  gan tā bija pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa  brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu.”  Skaidrojumu par vendu pili turpina Agris Dzenis. Jau 14. gadsimtā apzīmējums vendi rakstītos avotos vairs neparādās. Kur viņi asimilējās un kāpēc jaunāku laiku vēsturē šī tauta vairs nav pieminēta, vērtē Agris Dzenis.

Nesen atvēršanas svētkus svinēja L. jaunākais krājums “Nestāsti”.  L. pseidonīms tapis, atmetot agrākās identitātes. L. – dzimtā uzvārdā Liene Štāla ir Liepājas dzejniece jau kopš 1990. gadiem, trīs dzejoļu krājumu autore. Liene Gūtmane – ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt baltu filoloģiju, strādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu šo valodu nezinošajiem Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā. Patreizējā Liene ceļo līdzi savam vīram, poļu diplomātam, šobrīd ģimenes dzīves vieta ir Šveicē, Bernē. L. rakstītie “nestāsti” ir šeit dzīvojot piedzīvotā poētiskas piezīmes. Pirms nedēļas Rīgā norisinājās Latvijas grāmatu izstāde, kurā īpašs stends un pasākums bija ekstra vērtajiem kurzemniekiem, un pie Kurzemes literātiem – liepājniekiem – sevi pieskaita arī dzejniece L., kuras jaunākās grāmatas “Nestāsti' atvēršanas svētki arī notika grāmatsvētku ietvaros. Viens no jautājumiem L. – kāpēc šāds pseidonīms? Un atbilde atrodama grāmatas “Nestāsti” vāciņa iekšpusē, kurā autore uzreiz arī pati atklāj savas daudzās identitātes, kuras šajā grāmatā nodrupinājusi līdz lakoniskajam L. Liene Štāla – ir L. dzimtais uzvārds, ar kuru viņa ir izdevusi trīs dzejas krājumus – “Vakardiena” 1997. gadā, “Melnais Eņģelis” – 2002.gadā , “Lidot” - 2005. gadā, un ceļā uz savu ceturto grāmatu “Nestāsti” publicējusies arī vairākos liepājnieku izdotos kopkrājumos. Liene Gūtmane – ir pirmā vīra uzvārds, kurš šobrīd ir arī viņas pasē. Ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt latviešu valodu un literatūru, pastrādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā, pastrādāt kā vēstnieka sekretāre Polijas vēstniecībā Rīgā. Jo Lienes otrais vīrs ir poļu diplomāts Mareks Gluško, un faktiski viņas pamatnodarbe ir būt kopā ar ģimeni, ceļot līdzi uz zemi, kur ir vīra kārtējā diplomātiskā misija. Un krājums “Nestāsti” faktiski ir viņas patreizējās dzīves vietas Šveicē, Bernē poētiskas piezīmes. Lai gan nupat gari un plaši izstāstīju Lienes Gūtmanes biogrāfiju, grāmatā “Nestāsti” gandrīz nekā no iepriekš stāstītā nav. Savā dzejā L., nometot visas iepriekšējās identitātes, ir viena, ir brīva, un savā ziņā viņas brīvību nodrošina arī velosipēds „Winner”, kas ir viņas pavadonis un arī sarunbiedrs. Vairākkārt L. dzejā pieminēti tēli ir tēma ar kuru sākam mūsu sarunu. Varbūt šis raidījums nemaz nav par nesen iznākušo krājumu “Nestāsti”, tajā rodamo dzeju. Personīgi mani aizrauj tieši saruna ar Lieni Gūtmani – viņa spēj būt ļoti atklāta, nebeidzami pārsteidzoša. Dzeja šai stāstā ir kā instruments, kas L. padara jutīgu pret apkārtējo pasauli, un palīdz saaust citiem saprotamo ar tikai viņas piedzīvoto, sajusto, izlasīto. Varbūt šis ir stāsts arī par rosīgo Liepājas literāto vidi, no kuras Liene Štāla izaugusi kā dzejniece.  Taču arī pēc šī aktīvā perioda, Liene Štāla turpināja sūtīt savus dzejoļus liepājniekiem. Un šīs sarakstes uzturētāja Liepājā bija Linda Zulmane, Piejūras pilsētu Literārās akadēmijas koordinatore, savulaik ir bijusi arī Lienes pasniedzēja augstskolā.

Var teikt, ka gandrīz katrs, kas sevi sirdī sauc par latvieti, dzied vai dejo. Tuvojoties Dziesmu svētkiem, pētām, kā tik liels un svarīgs notikums var veicināt sabiedrības līdzdalību un saliedētību, padarot Dziesmu svētkus vēl īpašākus. Raidījuma viesi biedrības "Lauku partnerība Lielupe" projektu vadītāja Videga Strautniece, biedrības "Lauku partnerība Lielupe" administratīvā vadītāja Līga Švānberga un Kalnciema muzeja izveidotājs, novadpētnieks, vēsturnieks un mūziķis Dāvis Beitlers. Lai veicinātu Jelgavas novada pagastu iedzīvotāju iesaisti un līdzdalību, biedrība "Lauku partnerība Lielupe" pirms trīs gadiem uzsāka projektu "Kopdare". Tā moto ir - „Kopā darām, radām, augam". Jelgavas novada pagastos jau notikušas iedzīvotāju sapulces un citi pasākumi, bet mērķis ir katrā pagastā izveidot arī iedzīvotāju padomi. Ar Vilces, Valgundes un Cenu pagasta iedzīvotāju pārstāvjiem Hugo Jakobi, Viktoru Kuļiku un Aiju Degaini tikās Daina Zalamane. Videga Strautniece un Līga Švānberga atkāj, kā darbojas biedrība un cik ieinteresēti un aktīvi ir iedzīvotāju, iesaistoties vietējās kopienas darbā. Dāvis Beitlers iepazīstina ar ieceri saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem. "Jelgava ir ierakstījusies vēsturē ar daudziem reģionāliem svētkiem," atzīst Dāvis Beitlers. Viņš norāda, ka lielo svētku pavēnī ir palikuši tieši mazie svētki, kur kopā sanāca daži kori. Bet šādiem maziem svētkiem aizsākās lielie un tie arī uzturēja dziesmu svētku tradīciju dzīvu starp lielajiem svētkiem. Dāvis Beitlers atklāj, ka 1868. gadā Kroņvircavā notikuši dziedāšanas svētki, tikai pēc tam bija Kurzemes guberņas apvienotie svētki 1870. gadā. Arī kopš jaunākiem dziedāšanas svētkiem, kas notikuši kādreizējā Jelgavas rajonā, atmiņas zūd. Tāpēc ir doma vākt dažādas liecības par kopdziedāšanas svētkiem, kas notikuši Jelgavas pusē. Tāpat doma ir apkopot materiālus par Jelgavas puses kolektīvu dalību Vispārējos dziesmu un deju svētkos.

Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.

Latvija izvēlas: Vērtējam vēlētāju aktivitāti un noskaņojumu reģionos un ārvalstīs. Vērtē Latvijas Universitātes profesors, politologs Juris Rozenvalds, socioloģe pētījumu centra SKDS  pārstāve Ieva Strode. Sazināmies ar LR Latgales studijas žurnālisti Karīnu Važnaju, Vidzemes korespondenti Guntu Matisoni un Kurzemes korespondenti Ingu Ozolu. Vēlētāju aktivitāti ārpus Latvijas vērtē Londonā dzīvojošā juriste Inese Ejugbo.