Podcasts about kurzemes

  • 38PODCASTS
  • 186EPISODES
  • 26mAVG DURATION
  • 1MONTHLY NEW EPISODE
  • May 18, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about kurzemes

Latest podcast episodes about kurzemes

Mākslas vingrošana
Imants Lancmanis: Izstādē Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku

Mākslas vingrošana

Play Episode Listen Later May 18, 2025 40:01


"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Radio mazā lasītava
Liktenīgas tikšanās aizveda Osvaldu Zebri līdz romānam "Dzīvs!" par Frici Brīvzemnieku

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later May 4, 2025 39:33


Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības. Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu. Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku. Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata". Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Zināmais nezināmajā
Jūra pamazām nograuž Latvijas krastus: kā tas ietekmē piekrastes biotopus

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 21, 2025 21:58


Klimata pārmaiņas sev līdzi nesīs jūras līmeņa celšanos un tas nozīmē, ka gribam vai nē, bet daļa no Latvijas kontūras pēc simts gadiem būs nedaudz jāpārzīmē. Jūra pamazām nograuž Latvijas krastus. Dažkārt to uzskatāmi redzam pēc lielām vētrām. Kā šis process notiek? Kuri ir problemātiskie punkti piekrastē? Kā tas ietekmē dažādus piekrastes biotopus un cilvēkus, kas dzīvo piekrastē? Vai krasta erozija dod arī kādus labumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Eksakto zinatnu un tehnologiju fakultātes docents Jānis Lapinskis, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte.

Zināmais nezināmajā
Klimata pārmaiņas: ziemas plūdi Latvijā, izmaiņas putnu ziemošanas paradumos

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 14, 2025 23:24


Ziemas plūdi nav nekāds jaunums Latvijā, tomēr klimata pārmaiņu dēļ ziemas kļuvušas siltākas un jau gandrīz ik gadu upes no krastiem iziet nevis pavasaros, bet jau decembrī un janvārī. Savukārt Zviedrijā putnu pētniekus satrauc, ka siltā ziema var radīt riskus tiem gājputniem, kas izvēlējušies palikt un pārziemot ziemeļos. Kurzemes upēs jau ir pali un izplatīti brīdinājumi, arī Somijas hidrologi veikuši pētījumu, ka plūdi ziemās ir biežāk, jo ziemas ir siltākas. Arī Latvijā Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Latvijas Universitāte un mežzinātnes institūts "Silava" kopīgi veikuši pētījumu, kurā kopš 1950. gada izskatīti dati par Latvijas upēm, kur ir hidroloģiskie posteņi. Rezultāti iespaidīgāki, nekā šķita. Pēdējos gados plūdi ir biežāk, varbūt ne tik apjomīgi, un ar īsu starplaiku, nevis tikai pavasarī, tomēr pietiekami nopietni. Pētījums rāda, ka, piemēram, Daugavā laikā no 1950. gada līdz 1987. gadam 80% gadījumu visaugstākais ūdens līmenis bijis aprīlī. Savukārt no no 1987. līdz 2022. gadam vairs tikai 40% gadījumu tas ir aprīlis, plūdu maksimums šajā laikā periodā ir martā, februārī, vai Kurzemes upēs tas ir februārī un decembrī. Tas nozīmē, ka plūdu periods ir visas ziemas garumā. Pieminot aktuālo, mežu un krūmāju ugunsgrēki Losandželosā, Toms Bricis norāda, ka šobrīd nav pilnībā skaidrs, kas šos ugunsgrēkus izraisījis, vai tiešām tās ir tikai klimata pārmaiņas. Taču viņš akcentē, ka daba vairs nevar izturēt to cilvēku daudzumu, kas ir Losandželosā un Kalifornijā. Tur iedzīvotāju skaits turpina ļoti strauji palielināties un līdz arī to palielinās ūdens patēriņš gan ikdienā, gan lauksaimniecībā. "Kas vēl svarīgi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām vai vienkārši nepiemērotiem apstākļiem, būvniecība. Tā, kad paskatās tos kadrus... māja pie mājas. Tā būvēt nedrīkst. Tagad, kad viss ir nodedzis, droši vien būs jābūvē citādi," vērtē Toms Bricis. Savukārt citus ASV štatus skāris pamatīgs sals un sniegs.    

Kā labāk dzīvot
Latvijas militārā mantojuma tūrisma maršrutu izstrādē. Nozares nozīmība un attīstība

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jan 14, 2025 48:06


Bez tā varētu arī iztikt, bet Latvijā gadsimtu garumā ir krājušās militāro konfliktu liecības. Šobrīd daudzo karu kauju vietas, militārie objekti un citas vēstures liecības tiek plaši izmantotos Latvijas militārā mantojuma tūrisma maršrutu un galamērķu izstrādē. Par šīs tūrisma nozares nozīmību un attīstību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, tūrisma eksperts, biologs un dabas fotogrāfs Juris Smaļinskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Uzklausām arī tūrisma pārstāvjus no Kurzemes un Latgales, kas pagājušajā nedēļā piedalījās starptautiskajā konferencē par militārā mantojuma integrēšanu tūrismā un skolu programmās.

Dienas ziņas
Pirmdiena, 13. janvāris, pl. 16:00

Dienas ziņas

Play Episode Listen Later Jan 13, 2025 40:11


Tiesa liek atjaunot uzmākšanās skandālā iesaistīto Kronlaku Mūzikas akadēmijas pasniedzēja amatā. Medijs: Katara nodevusi "Hamās" un Izraēlai galīgo līguma projektu pamieram Gazas joslā. Vienu no avārijā uz Ventspils šosejas cietušajiem bērniem pārvedīs no Tukuma slimnīcas uz Kurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī. Portālā "Mana balss" iesniegta iniciatīva par papildu maksas par farmaceita pakalpojumu atcelšanu recepšu medikamentiem.

Zināmais nezināmajā
Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Oct 21, 2024 47:48


Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Seno ēku atjaunošanas principi Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu. Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde   “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā  Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas  pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.    Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu  ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu  ēku. Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais  darbs ir  Rīgas preču stacijas  noliktavas ēkas pārveide par  kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku,  Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?        

Pa ceļam ar Klasiku
Dziedātāja un komponiste Laura Jēkabsone: Mēģinu izzināt pasauli caur pretstatiem

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Oct 15, 2024 25:12


Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

Vai zini?
Vai zini, kādi smalki viesi reiz ciemojušies Latvijas muižās?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 24, 2024 3:32


Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Ir pieejamas bagātīgas ziņas par dažādu laiku personām, kas viesojušās kādā no muižām un par tur piedzīvoto ir rakstījuši savās dienasgrāmatās vai literārajos darbos. No biežajām viesošanās reizēm muižās gleznotājs Juliuss Dērings savās dienasgrāmatās ir atstājis dokumentāli un pētnieciski ietilpīgāko informāciju par sadzīviskām un politiskām norisēm 19. gadsimta vidū, kas mūsdienās palīdz labāk izprast vēsturisko muižu būvniecības hronoloģiju un saimniecības attīstību. Arī vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha 1809. gadā izdotā grāmata ar tēlaini aprakstītajiem ceļojumiem pa Kurzemes muižām un pilsētām ļauj gūt priekštatu par viesmīlību katrā no apmeklētajām vietām. Līdzīgi arī agrāko laiku presē ir lasāms par augstu amatpersonu ceļojumiem un viesošanos Baltijas provinces muižās. Ja par carienes Katrīnas II viesošanos Valmiermuižā 1764. gada 17. jūlijā ir pieejamas samērā skopas ziņas, tad par 1862. gadā cara Aleksandra II un viņa ģimenes divu dienu viesošanos Krimuldas muižā ziņas ir krietni plašākas. Šim notikumam par godu pāri Gaujai tika īpaši uzcelts tilts un pārbūvēts stāvais ceļš. Pamatīgi gatavojies arī Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs, kurš licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus. Arī vācu valstsvīra Otto fon Bismarka viesošanās mūsu pusē saistās ar patīkamām atmiņām. Viņš 1857. gada augustā bija atbraucis uz Kurzemi, kur deviņas dienas viesojies Popes muižā un tur nomedījis divus aļņus. Bismarka viesošanās laikā Popes muižas saimnieki bija devušies ceļojumā, tāpēc viesi uzņēma muižas īpašnieces brālis Lambsdorfs no Zūru muižas. Nomedītā aļņa ragu trofeju ar Bismarka vārdu Popes muižā ir pamanījuši arī vairāki vēlāko laiku muižas viesi, to vidū arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs. Zināms arī, ka Francijas karalis Luijs XVIII un viņa svīta 1804. gadā viesojās Jelgavas un Blankenfeldes muižās. Blankenfeldes muižā smalkos viesus uzņēma muižas īpašnieks. Pateicībā par laipnību Luijs XVIII rakstīja: "Kaut Jums par manu uzturēšanos pie Jums paliktu tikpat labas atmiņas, kā tās, kas manu brāļadēlu un mani pavadīs visu mūžu."  Blankenfeldes muižas saimnieka kontakti ar karali turpinājās arī desmit gadus pēc viesošanās, kad Luijs XVIII ieņēma Francijas troni. 1817. gada 27. martā Francijas ārlietu ministrs hercogs Riselje Blankenfeldes muižas saimniekam paziņoja par karaļa lēmumu piešķirt viņa dzimtai mantojamu grāfa titulu. Un cits stāsts saistīts ar Stāmerienas pili, kas līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem piederēja fon Volfu dzimtai. Tur 1927. un 1931. gadā pie īpašnieces viesojies itāļu augstmanis, literatūrzinātnieks un rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš iespējams tur arī smēlies iedvesmu savam pasaulslavenajam romānam „Gepards”. Arī mūsdienās augstas amatpersonas labprāt viesojas Latvijas muižās, kur baudot lauku klusumu un mieru smeļas iedvesmu no vēstures un kaļ plānus jauniem sasniegumiem.

Vai zini?
Vai zini, kādi smalki viesi reiz viesojušies muižās?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 24, 2024 3:32


Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Ir pieejamas bagātīgas ziņas par dažādu laiku personām, kas viesojušās kādā no muižām un par tur piedzīvoto ir rakstījuši savās dienasgrāmatās vai literārajos darbos. No biežajām viesošanās reizēm muižās gleznotājs Juliuss Dērings savās dienasgrāmatās ir atstājis dokumentāli un pētnieciski ietilpīgāko informāciju par sadzīviskām un politiskām norisēm 19. gadsimta vidū, kas mūsdienās palīdz labāk izprast vēsturisko muižu būvniecības hronoloģiju un saimniecības attīstību. Arī vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha 1809. gadā izdotā grāmata ar tēlaini aprakstītajiem ceļojumiem pa Kurzemes muižām un pilsētām ļauj gūt priekštatu par viesmīlību katrā no apmeklētajām vietām. Līdzīgi arī agrāko laiku presē ir lasāms par augstu amatpersonu ceļojumiem un viesošanos Baltijas provinces muižās. Ja par carienes Katrīnas II viesošanos Valmiermuižā 1764. gada 17. jūlijā ir pieejamas samērā skopas ziņas, tad par 1862. gadā cara Aleksandra II un viņa ģimenes divu dienu viesošanos Krimuldas muižā ziņas ir krietni plašākas. Šim notikumam par godu pāri Gaujai tika īpaši uzcelts tilts un pārbūvēts stāvais ceļš. Pamatīgi gatavojies arī Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs, kurš licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus. Arī vācu valstsvīra Otto fon Bismarka viesošanās mūsu pusē saistās ar patīkamām atmiņām. Viņš 1857. gada augustā bija atbraucis uz Kurzemi, kur deviņas dienas viesojies Popes muižā un tur nomedījis divus aļņus. Bismarka viesošanās laikā Popes muižas saimnieki bija devušies ceļojumā, tāpēc viesi uzņēma muižas īpašnieces brālis Lambsdorfs no Zūru muižas. Nomedītā aļņa ragu trofeju ar Bismarka vārdu Popes muižā ir pamanījuši arī vairāki vēlāko laiku muižas viesi, to vidū arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs. Zināms arī, ka Francijas karalis Luijs XVIII un viņa svīta 1804. gadā viesojās Jelgavas un Blankenfeldes muižās. Blankenfeldes muižā smalkos viesus uzņēma muižas īpašnieks. Pateicībā par laipnību Luijs XVIII rakstīja: "Kaut Jums par manu uzturēšanos pie Jums paliktu tikpat labas atmiņas, kā tās, kas manu brāļadēlu un mani pavadīs visu mūžu."  Blankenfeldes muižas saimnieka kontakti ar karali turpinājās arī desmit gadus pēc viesošanās, kad Luijs XVIII ieņēma Francijas troni. 1817. gada 27. martā Francijas ārlietu ministrs hercogs Riselje Blankenfeldes muižas saimniekam paziņoja par karaļa lēmumu piešķirt viņa dzimtai mantojamu grāfa titulu. Un cits stāsts saistīts ar Stāmerienas pili, kas līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem piederēja fon Volfu dzimtai. Tur 1927. un 1931. gadā pie īpašnieces viesojies itāļu augstmanis, literatūrzinātnieks un rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš iespējams tur arī smēlies iedvesmu savam pasaulslavenajam romānam „Gepards”. Arī mūsdienās augstas amatpersonas labprāt viesojas Latvijas muižās, kur baudot lauku klusumu un mieru smeļas iedvesmu no vēstures un kaļ plānus jauniem sasniegumiem.

Vai zini?
Vai zini, ka rakstniece Aina Zemdega atjaunoja savas dzimtās mājas – Lubes ūdensdzirnavas?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 13, 2024 6:14


Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe 1944. gada rudenī Aina Zemdega (1924–2006) ar vecākiem un māsām devās bēgļu gaitās, Kurzemes piekrastē kāpa bēgļu laivā pie Ģipkas-Žocenes un 8. oktobra naktī nonāca Gotlandē – Zviedrijā. 1950. gadā gan ar jaunizveidoto ģimeni izlēma izceļot uz Kanādu. Atmiņā spilgti patvērās tēva mājas, harmoniski piepildītie bērnības un agrās jaunības gadi. Lubes dzirnavas bija neaizsniedzamā attālumā. Padomju gados viņas dzimtās mājas kļuva par padomju kolhoza "Cīņa" īpašumu. Rakstnieces dzimtā vieta savā ziņā zaudēja savu vietas identitāti un kļuva bezpersoniska. No vienas puses, Lubes ūdensdzirnavas pamazām, tādas pussaimniekošanas ietekmē, tika pakļautas sabrukšanai, no otras puses, tās neskartas dzīvoja viņas atmiņās. Bija iznākuši jau trīs dzejas krājumi, kad autore pievērsās prozai. 1979. gadā iznāca romāns "Toreiz Lubes dzirnavās", kuru autore nodēvējusi – sapnis par īstenību. Līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai Aina Zemdega vairākas reizes bija viesojusies Latvijā. Pirmoreiz tas notika 1976. gadā. Tomēr tolaik pastāvošo ierobežojumu dēļ [1] savas dzimtās mājas apmeklēt nedrīkstēja. Un tomēr – viņa zināja, kādas izskatās viņa Lubes dzirnavas, jo to fotogrāfiju kādā vēstulē bija aizsūtījis dzejnieks Māris Čaklais (1940–2003), kurš, izlasījis romānu "Toreiz Lubes dzirnavās", bija ieintriģēts tās apskatīt. Šis foto kontrastaini atklāja to, cik ļoti ir mainījusies dzejniecei tuvā vieta gandrīz četrdesmit gadu laikā. Saņēmusi Māra Čaklā vēstuli ar fotogrāfiju, 1985. gada 9. janvāra vēstulē Aina Zemdega raksta: "... paldies par bildēm! Tagad kā nātrēs. Bet kaut kur smaržo jasmīni un siens. Skatos – tā kā ledus vižņi uz ūdens, un jums salst [2]. Man teica: dzirnavās vairs nemaļot. Bet no ūdens kambara skrien ārā ūdens. Kā tā?" Kopš šīs vēstules un fotogrāfijas pagāja vēl gandrīz seši gadi, līdz Aina Zemdega no jauna skatīja dzimto vietu. Kopš 1991. gada rakstniece Aina Zemdega ik gadu no Kanādas brauca uz Latviju, uz savām Lubes dzirnavām. Sapnis pamazām kļuva par īstenību. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aina Zemdega dzīvoja divos krastos vai starp diviem krastiem – Kanādā un Lubes dzirnavās, pie kuru atjaunošanas viņa tūliņ, tikko kļuva skaidrs, ka mantojumu būs iespējams atgūt, nokārtoja īpašuma tiesības. "Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks. Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis," Aina Zemdega raksta 1994. gadā. Tā kopš 1991. gada ik gadu vairākus mēnešus rakstniece dzīvoja Lubes dzirnavās – pamazām viss tika atjaunots, sakopts dārzs, dzirnavu slūžas atkal darbojās, tika salabots jumts. Viegli nebija. Bet bija skaidrs, ka tas jādara. Arī tēva piemiņai. Un šeit viņa jutās labi. Viņa te jutās kā savā īstajā vietā. "Kāds brīnums, ka es šeit atrodos! Un ka tas viss ir manā aizsardzībā un atbildībā, ka man iespējams veidot, sakopt, dzīvot, plānot," vēsta ieraksts viņas dienasgrāmatā. Un smeldzīga ir katra aizbraukšana. "Izstaigāju ābeļdārzu, skatos uz mīļajām margrietiņām, uz vasarīgajām debesīm un kluso lauku ainavu un asi izjūtu, ka atkal viss, kas šeit – jāatstāj. Visu dienu ik pa brīdim jāatceras 44. gada aizbraukšanu, māti, tēvu, sevi pašu toreiz, un liekas, ka samazinātā veidā to atkal pārdzīvoju tagad. [..] Tā dzīve, kas tur, otrā okeāna krastā, vismaz šobrīd mani nevilina. Bet šeit pietrūkst manu mīļo." Tāds atkal ieraksts dienasgrāmatā. Aina Zemdega dokumentēja, proti, uzņēma lentē visu Lubes dzirnavu atjaunošanas gaitu, tapa tāda kā Lubes ūdensdzirnavu atdzimšanas hronika. 1998. gada 28. aprīlī Hamiltonas Latviešu biedrībā rakstniece Aina Zemdega rādījusi videofilmu par Lubes dzirnavu atjaunošanu, ietverot septiņas darba pilnas vasaras. Diemžēl nav izdevies noskaidrot, kur atrodas šī filma. "Cik tālu ir līdz Lubes dzirnavām? Pusstunda no Talsiem, divarpus no Rīgas, diena no Toronto – sirds attālumā – tepat krūšu kabatā," tā reiz teikusi rakstniece Aina Zemdega. Romāns "Toreiz Lubes dzirnavās" un atjaunotās Lubes ūdensdzirnavas ir spilgta vietas un vides liecība, jo tā bija veidojusi pašu Ainu Zemdegu. Meklējiet un lasiet romānu, kurā viss ir dzīvs un reāls. Romāna ievadā autore aicina: "Nāc, brauc man līdzi! Es tev parādīšu sava tēva dzirnavas!" ___ [1] Ārpus Rīgas drīkstēja doties tikai organizētās ekskursijās, lielākoties uz Siguldu vai Rīgas jūrmalu. [2] Dzirnavas apmeklējis ziemā.

LA.LV KLAUSIES!
Vai jāpārceļ dzinējmedības un no Kurzemes un Latgali jāved briežu buļļi? "Šauj garām!" #248 epizode

LA.LV KLAUSIES!

Play Episode Listen Later Sep 11, 2024 68:31


Varbūt dzinējmedības būtu jāpārceļ pa divām nedēļām? Kāpēc sanāk tā, ka mēs mūžīgi nodarbojamies ar selektīvām medībām - varbūt tomēr vajadzētu kādu Kurzemes briežu bulli aizvest uz Latgali? Šādi un citi jautājumi ir mūsu klausītājiem. Par to runājam un spriežam kopā ar Artūru Surmoviču. Epizode sadarbībā ar SIA Ieroči: https://siaieroci.lv/ Epizodē Dāvis Zaube stāsta par dazādām aktuālām lietiņām, kas noderēs, dodoties medībās. INTERNETVEIKALI www.siaieroci.lv Tel. +371 25615600 e-pasts: info@siaieroci.lv Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Vai zini?
Vai zini, kādi likumi bija jāievēro muižas ļaudīm?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 10, 2024 5:09


Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Jau 18. gadsimta beigās vairāki Kurzemes muižnieki latviešu un vācu valodā izsludināja savu privāto muižu likumus, ar kuru ieviešanu centās uzlabot zemnieku tikumisko dzīvi, sadzīvi un darba organizāciju. No Vidzemes privātajām muižām ziņas par šādām muižu tiesībām ir daudz trūcīgākas. Par vecāko zināmo šāda veida likumu dokumentu tiek uzskatīts barona fon Bēra Ugāles muižas likumu krājums, kas izdots Jelgavā 1770. gadā ar nosaukumu "Uggualas Teesas Grahmata". Līdzvērtīgs dokuments latviešu valodā tapis arī Popes muižā. Savukārt 1780. gadā Ugāles muižas likumus par paraugu izmantojis arī Stendes un Rendas muižas dzimtkungs. Bet 1783. gadā pēc Stendes un Rendas likumu parauga ir radīti Struteles muižas likumi. Ieskatoties šajos likumos, redzam, ka par zemnieku tikumisko dzīvi tiek uzsvērts, ka par bērnu dievbījību un godīgumu jārūpējas vecākiem, bet par kalpu tikumību – saimniekiem. Vecāki ir mudināti bērnus sūtīt skolā. Tika noteikts, ka kalpiem pie saimniekiem jāpaliek trīs gadus. "Tam saimniekam būs uz to raudzīt, ka ne vien savi, bet arīdzan to kalpu bērni labi audzināti, apkopti, apģērbti un pie skoles turēti top. Jaunā Mārtiņa dienā tad tie bērni taps skolā savesti, kur viņi līdz Lieldienas svētkiem paliek. Sagādāsiet tādēļ pie laika, kas jūsu bērnam pie skolas iešanas vajag. Ik vienam nama tēvam nākas par to gādāt, ka viņa ēkas cēlas ir un labi apakš jumta turētas top. Ja kāda ēka top sanīkusi, ka to nevar vairs pārtaisīt, tad saimniekam muižā ziņa jādod ir un viņš dabūs jaunu būvēt. Muižas kungam, vagaram un ciema uzraugam būs uz to raudzīt, ka ikvienam saimniekam tā pārtikšana no laukiem, pļavām, dārziem un Saimes iraid, kam pārlieku tam jāatņem un kam trūkst tam jāpiedod. Katrs Saimnieks, kas savus laukus pareizi nekops, labi near, aizvagas pamet un to zemi krāj, kas vajadzīgus jaunus grāvjus nerok, tos vecus neizpoš un savas pļavas liek no krūmiem pārņemt, tas ir izmetams, jo tas aizkavē Dievu, to zemīti svētīt. Saimniecei būs par to gādāt, ka katrs savu apģērbu dabū. Ziemas laikā, lai viņa savus bērnus un saimi pie vērpšanas un aušanas pietur un pavasara laikā par saviem dārziem gādā, ka tie labi sūdoti, ar visādām sēklām apsēti, labi ravēti un visvairāk kartupeļi stādīti top." Muižas likumi aizliedza dzīres sestdienu vakaros – tās atļāva rīkot tikai svētdienu pēcpusdienās. Divas dienas drīkstēja svinēt tikai kāzas. "Visas dzīres un mielasti, kas svētdienas vakarā caur svētu nakti turēti top, ir cēli aizliegti, ja kas uz tām taps atrasts, tam būs to mielastu atņemt un nabagiem dot. Visas dzīres ir ar apdomu turamas, tā ka Dieva dāvana netop izšķērdēta un dažs labs caur lieku plītēšanu nabags paliek. Tāpēc ne ir brīv kristības un bēres dzīres ilgāki turēt kā vienu dienu un kāzu dzīres divi dienas, proti, vienu dienu Brūtes un vienu dienu Brūtgāna namā." Plašos muižas mežus sargāja likumu panti, kas aizliedza bišu koku ierīkošanu un baļķu ciršanu bez mežsarga atļaujas, uguns laišanu mežā, kā arī bišu, lapsu un bebru slazdu turēšanu un izmantošanu. "Lai viņš ir saimnieks jeb kalps jeb puisis. Ne vienam arējam būs plinti jeb bisi jeb lapsas un bebru dzelzi turēt un uz medīšanu staigāt bez tiem, kas no muižas ir likti uz medīšanu iet. Kas slepeni, kādu briedi, stirnu nošaus jeb iekš dzelžiem ķers, tas tā pat kā zaglis uzlūkojams un sodāms. Uguns laišana un meža dedzināšana ir pie lielas strāpes noliegta. Visas ēkas, kas dzīvojamas ēkas nav, būs no labiem kritušiem kokiem būvētas, jo tūkstoši tādi mežā guld." Muižas likumos pirmoreiz pievērsta uzmanība zemnieku veselības aprūpei: par slimniekiem bija jāziņo muižā, lai balbieris jeb muižas ķirurgs var tos ārstēt, bet saimniekiem jāuzrauga, lai slimais kārtīgi lietotu zāles. "Kad kādas mājas cilvēks slims iekrīt tad Saimniekam būs tūliņ muižā ziņu dot un zāles prasīt. Gādāsiet par to, ka to slimu ļaužu gultas drānas un drēbes, kas viņam mugurā skaidras, bet ne aukstas un drēgnas iraid, jo tā spodrība atspirdzina to slimo un palīdz viņu ātrāki veselu tapt. Neliekat pēļus slimiem pie zemes jebšu tie to grib, jo tas ir ikviens slikts ieradums. Gar zemi ir ik reizi aukstums un slapjums un dara tam slimam, kas vēl varētu vesels tapt, ātrāku galu." Piekrastes muižās būtiski bija arī robežas sargāšana un neizpalika arī bažas par zemnieku bēgšanu. "Kad tie zvejnieki no savas zvejas pie malām nāk, tad tiem savus irklus, enkurus, seglus labi paglabāt būs, ka tiem blēdīgiem jauniem ļaudīm tās domas neuziet pa jūru aizbēgt." Muižās viestie likumi ļauj labi izprast, kādas bijušas ļaužu aktuālākās sadzīves problēmas pirms vairākiem gadsimtiem. Un nākas secināt, ka, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirību rodam maz, jo tieksme pēc likuma neievērošanas nav rimusi.

Vai zini?
Vai zini, ka muiža ir kas vairāk par vienu ēku?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Sep 3, 2024 4:09


Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Mūsdienās bieži vien mēs vārdu “muiža” asociējam tikai ar vienu ēku – muižnieka dzīvojamo māju jeb kungu māju, vai citkārt sauktu par pili. Bet patiesībā muiža ir administratīvi saimnieciska un teritoriāla vienība, kas sevī ietver īpašumā esošās zemes un mežus, ļaudis un ēkas. Muižas centrālajā apbūvē, apkārt kungu mājai parasti bija izvietotas saimniecības ēkas – staļļi un ratnīca, kur par zirgu labsajūtu gādāja zirgu puiši ar pienākumu uzturēt kārtībā arī ratus un kamanas. Līdzās bija arī kalpu dzīvojamā māja, klēts un kūtis govīm un sīklopiem. Lielākajās muižās bija atsevišķas dzīvojamās ēkas arī dienestniekiem –  muižas pārvaldnieka māja, ārsta māja, dārznieka māja un kalēja māja. Saimniecības ēku pudurī bija siernīcas un smēde. Mūsdienām šķietami eksotiskas būves, kas tobrīd bija pašsaprotamas – oranžērija, fazānu māja, teātra māja, medību suņu stallis un hipodroms. Muižās nereti notika arī rūpnieciskā ražošana, ko nodrošināja papīrfabrikas, sīrupfabrikas, spirta un alus brūži, kā arī zāģu dzirnavas kokmateriālu apstrādei. Kā garīgās pasaules stiprinātāji bija dievnami un zemnieku skolas, bet laicīgās dzīves remdinātāji bija krogi, kas muižās bija pat vairāki.  Muižu saimniecības ērtākai pārvaldīšanai teritorija tika dalīta mazākās vienībās tās iedalot pusmuižās, kas bija autonomas lielsaimniecības ar zemi, apbūvi un cilvēkiem. Mežiem bagātos apvidos veidoja atsevišķas meža muižas, kur sava saimniecība bija mežkungam, kura pakļautībā bija mežsargi, kas pārraudzīja muižas mežus. Tāpat arī mācītājam bija sava atsevišķa saimniecība, ko dēvēja par mācītājmuižu.   Pēc teritorijas platības Baltijā lielākā muiža bijusi Dundaga ar četrām draudzes baznīcām, ko no vienas puses ieskāva Baltijas jūra, bet iekšzemē – plašie meži un purvi. Muižas saimniecība bija sadalīta vienpadsmit pusmuižās, bet ceļmalās slējās astoņi krogi. 18. gadsimta sākumā redzams, ka daļa muižnieku dzīvojamās mājas vēl līdzinās zemnieku celtajām koka guļbūvēm. Līdz mūsdienām no tām saglabājušās gan tikai dažas, jo tās modernizējot tika nojauktas vai radikāli pārbūvētas, kā tas noticis, piemēram, Bērvircavas muižas gadījumā. Un tikai līdz ar Kurzemes hercoga galma nestajām Eiropas līmeņa idejām mākslā un arhitektūrā, muižnieki sāka tiekties pēc līdzvērtīgas greznības, būvējot savas rezidences. Starp masīvajām viduslaiku mūra būvēm un nelielajām koka ēkām kā rets izņēmums 18. gadsimta sākumā ar Eiropas līmenim atbilstošu barokālu apbūvi izceļama ir fon Bēru dzimtas būvētā Zlēku muiža. Kurzemes hercogu Bīronu būvētā Jelgavas un Rundāles pils neapšaubāmi ir ierindojamas starp Eiropas izcilākajiem arhitektūras un mākslas sasniegumiem piļu un muižu arhitektūrā. Turklāt Jelgavas pils arī sava izmēra dēļ ir ierindojama starp Eiropas lielākajam rezidencēm. Pēc nemitīgiem gadsimtu satricinājumiem, 19. gadsimta beigas Latvijas teritoriju iezīmē kā precīzi sadalītu un ainaviski izcili veidotu, bet tad postošā 1905. gada revolūcija iznīcināja 117 muižu kungu mājas un pilis, kas jau bija kā pirmais gadsimta sākuma trieciens, kad zuda izcilas mākslas vērtības no muižnieku dzimtu kolekcijām. Lai arī dažas no izpostītajām kungu mājām dažu gadu laikā tika atjaunotas vai uzbūvētas no jauna, tomēr to mūžs nebija ilgs, jo drīz vien tās izpostīja Pirmais pasaules karš, kas kultūras mantojumam Latvijas teritorijā nesa lielākos postījumus Eiropā. Tad sekoja agrārā reforma, kas muižas pakārtoja citai funkcionalitātei, līdz Padomju okupācija tās iznīcināja pavisam. Fiksējot 19. un 20. gadsimta miju, skaitliski tiek vērtēts, ka Kurzemē un Zemgalē kopā bija 324, Vidzemē 934 un Latgalē 232 muižu saimniecības. Šodien no tā saglabājusies tikai arhitektoniska čaula, kuru sargājam kā paraugu un piepildām ar jaunu saturu.

Zināmais nezināmajā
Kādās ekspedīcijās šovasar devušies Latvijas zinātnieki?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Aug 22, 2024 46:49


Kādās ekspedīcijās šovasar devušies Latvijas zinātnieki? Kā mikroplastmasa meklēta tālu aiz polārā loka Svalbārā un kas jauns atrasts arheoloģiskos izrakumos tepat Latvijā? * Tikmēr Latvijā, Piltenes pagastā, Piltenes-Zlēku pašā ceļa malā atrodas Lagzdienas pilskalns. Tur uzkāpjot, paveras gleznains skats uz blakus plūstošo Ventu. Šovasar jūlija sākumā  pilskalnā pirmo reizi tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi, ko organizēja Ventspils muzejs un Latvijas Arheologu biedrība. Darbu pirmajās dienās ar izrakumu vietu mūs iepazīstināja Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups, kurš pastāstīja, kāpēc pilskalns ieinteresējis arheologus. Tā kā pēdējā desmitgadē citviet Kurzemes senkapos veiktā izpēte liecina par to, ka līdzās kuršiem un līviem dzīvojuši arī skandināvu kopienu ļaudis, tad arī šeit, Lagzdienas pilskalnā, arheologi izsaka minējumu, ka laikā, kad pilskalns bija apdzīvots, tas ir  no 9.–12. gs., te, iespējams, mituši arī vikingi. Ieskatāmies arī pašu darbu procesā, par ko mums stāsta pilskalnā strādājošies jaunie vēsturnieki – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti Antra Kozlova, Ernests Lellis un Artis Papirtis. Šobrīd izrakumi Lagzdienas pilskalnā ir noslēgušies, un vēsturnieki ir ieguvuši dažas atbildes. Izrakumos vairumā tika uzieti saplēstu māla trauku fragmenti. „Daļa no lausku fragmentiem ļauj secināt, ka pilskalns bijis apdzīvots arī vidējā dzelzs laikmetā (5.–9. gs. sāk.), vismaz tā beigās. Daudz tika atrastas dzelzs naglas un kniedes, naži, bronzas krelles, īleni, dzelzs slīmesti – koku mizošanai, bet, visticamāk, arī zvērādu ģērēšanai un vairāki dzelzs makšķerāķi, kas neizbrīna jo 100 metru no pilskalna – Venta ar tās zivju bagātību,” Armands Vijups raksta Ventspils muzeja interneta vietnē rodamajā informācijā, kur var arī lasīt par  tādu retāku atradumu – zelta krelli. Tātad jautājums par pastāvīgu skandināvu klātbūtni vēl ir atklāts. Šobrīd izrakumu vieta ir iekonservēta un nākamajā vasarā arheologi turpinās meklēt atbildes gan par senajiem tirdzniecības sakariem, gan par pilskalna iedzīvotājiem – kuršiem, vendiem vai skandināviem.  laur5i

Piespēle
Izzinām pasaules rallija čempionāta posma Latvijā rīkošanas un norises nianses

Piespēle

Play Episode Listen Later Jul 14, 2024 49:12


Raidījumā Piespēle šoreiz par Latvijā nākamnedēļ gaidāmo vēsturisko pirmo pasaules rallija čempionāta posmu, kas sāksies Biķernieku trasē, bet turpināsies Kurzemes ceļos. Izzinām gaidāmā rallija rīkošanas un norises nianses kopā ar Raimondu Strokšu. Savukārt raidījumā Labrīt saruna ar autosportistu Mārtiņu Sesku. Nedēļas topā: Latvijas basketbola izlase olimpiskās kvalifikācijas turnīra finālā Rīgā zaudē Brazīlijai, mediju rokās nonāk mājinieku komandas gatavošanās izmaksu tāme, kas rada daudz jautājumu par gandrīz pusmiljona valsts naudas izlietojuma lietderīgumu; Eiropas čempionātā futbolā par titulu šodien finālā cīnīsies Spānija un Anglija; Latvijas futbola klubi veiksmīgi sāk Eirokausu vasaru; Pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs kļūst par Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru, aiz svītras palikušie kandidāti nav apmierināti ar atlases norisi; Oficiāli apstiprināts, ka Latvijas delegāciju Parīzē veidos 29 sportisti - vēsturiski mazākā kopš neatkarības atgūšanas vasaras spēlēs.

Zināmais nezināmajā
Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētā robeža. Antropologa skatījums

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jun 19, 2024 47:49


Latviešu sociālantropoloģe ilgstoši pētījusi pierobežas iedzīvotāju dzīvi uz Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētās robežas. Šis reģions daļai Latvijas iedzīvotāju ir labi zināms kopīgās Padomju Savienības pagātnes dēļ un tomēr tā ir krietni atšķirīga pasaules no tās, ko pazīstam Eiropā. Kādu ceļu šīs abas valstis gājušas pēdējas desmitgadēs? Kāda loma cilvēku dzīvēs ir robežai un dokumentiem, valsts kontrolei un ierobežotai migrācijai? Kādi sociālie kontakti veidojas starp divām valstīm ar šādu robežu? Un, kā notiek antropoloģiski pētījumi NVS valstīs? Stāsta pētījuma autore sociālantropoloģijas doktore, Bergenas universitātes pētniece Elīna Troščenko. Atšķirīga politiskā un ekonomiskā attīstība pēc Padomju Savienības un etniskie konflikti šajā reģionā ir likuši ieviest pastiprinātu robežu kontroli un kardināli izmainījuši ielas kopienas ikdienu un saskarsmi. Kāda ir dzīve Kirgizstānas rietumu ciemos un ko šis pētījums stāsta par cilvēka un valsts attiecībām? "Vidusāzija vai Centrālāzija ir visnotaļ liela nejaušība man," stāstu par pētījumu aizsāk Elīna Troščenko. "Turpinot antropoloģijas studijas, man bija iespēja doties lauka pētījumā maģistrantūras ietvaros, un es devos uz Gruziju, kur arī šobrīd strādāju vairāk nekā Vidusāzijā. Bet pēc maģistratūras beigām es tiku uzaicināta piedalīties lielākā pētnieciskā projektā, kas tieši pētīja robežas Eirāzijā un tieši bijušās Padomju Savienības kontekstā. Kā robežas ir mainījušās un kā tas ietekmējis cilvēku dzīvi pierobežā? Es nejauši uzdūros vienam rakstam par robežlīgavām uz Uzbekistānas un Kirgizstānas robežas. Tās bija sievietes, kas ir apprecējušās no Uzbekistānas pāri robežai uz Kirgizstānu, šīs sievietes bija arī Kirgizstānas lielākā bezvalstnieku grupa, ko varbūt mēs latviski vairāk izprotam  ar nepilsoņiem, bet nepilsoņi un bezvalstnieki - tie ir juridiski divi dažādi termini. Un man likās interesanti pētīt un labāk varbūt arī izprast šo bezpilsonības jautājumu, kas Latvijā bija aktuāls. Tā nu izveidojās pētījums par bezvalstniekiem uz Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Mērķis šim pētījumam bija izpētīt, kā izmaiņas robežas un pilsonības likumos un praksē kopš Padomju Savienības sabrukuma ir ietekmējušas šo cilvēku grupu, kas dzīvos Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Un tā nu es nokļuvu Vidusāzijā." Iepazīstam personu apliecinošu dokumentu vēsturi Latvijas teritorijā Izdreijātiem burtiem un daudzos vārdos aprakstošs dokuments par konkrēta cilvēka piedzimšanu, bet bez dzimšanas datuma. Tādas bija dzimšanas apliecības 18. gadsimtā Latvijas teritorijā. Vēsturniece Anita Čerpinska iepazīstina ar personu apliecinošiem dokumentiem no hercoga Jēkaba laika līdz pat pagasta pasu grāmatām pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikācijuun popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Anita Čerpinska ir sagatavojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus sākot no 17. gadsimta, kad paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkaba parakstu kalpoja kā ceļošanas atļauja. Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, varam brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā. Bet dokumentos neatrodam norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem. Anita Čerpinska skaidro, kas tolaik bija būtisks šajos dokumentos, kurus izdeva tad, ka cilvēks devās strādāt algotu darbu. Agrāk  tās bija vai nu darba atļaujas vai ceļošanai derīgas apliecības, kuras izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs šodienas pasei sāk parādītes tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ieraksta cilvēka vārdu un viņa pazīmes, bet to, kas rakstīts par konkrēto cilvēku var izlasīt atkarībā no ierēdņa rokraksta. Pirmās Latvijas  pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet jau ar fotogrāfiju. Laika gaitā – pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā – ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases. Bet vēsturniece Anita Čerpinska vēl parāda interesantu  dokumentu – pagastu pasu grāmatas un kopējās ārzemju pases tūristu grupām starpkaru Latvijas laikā.  

Dienas ziņas
Sestdiena, 8. jūnijs pl. 12:00

Dienas ziņas

Play Episode Listen Later Jun 8, 2024 30:07


Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā, sestdien, 8. jūnijā, līdz pulksten 12.00 Latvijā nobalsojuši 130 582 vēlētāji, bet kopā ar iepriekšējo balsošanu vēlēšanās piedalījušies jau 258 032 cilvēki jeb 17,3% balsstiesīgo, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati. Visvairāk balsstiesīgo līdz šim nobalsojusi Vidzemes vēlēšanu apgabalā – 22,79%, tam seko Kurzemes vēlēšanu apgabals, kur savu izvēli izdarījuši 19,8%. Zemgalē nobalsojuši 19,37%, Latgalē – 13,56%, bet Rīgas apgabalā – 13,7%. Sazināmies ar korespondentiem Rīgā un Latvijas novados, kā arī Eiropā un Kijivā, interesējoties, kā norit vēlēšanās un kāda ir balstiesīgo aktivitāte. Tas ir pilsoņa pienākums un šobrīd, kā vēl nekad mums ir svarīgi, kas mūs pārstāvēs Eiropas parlamentā – tie ir galvenie viedokļi, kā savu došanos uz vēlēšanām pamato vidzemnieki. Latgalē, kur tradicionāli bijusi zemākā vēlētāju aktivitāte iepriekšējās balsošanas dienās, arī šodien pilsoņi uz vēlēšanu iecirkņiem dodas kūtri. Liepājā šodien vēlētāji kļuva aktīvāki ap pulksten 9:00 no rīta, kad dažbrīd veidojās rindas pie diviem iecirkņiem, kas atrodas Liepājas Latviešu biedrības namā un parasti arī citās vēlēšanās ir visaktīvāk apmeklēti.*** Šorīt pulksten astoņos no rīta durvis vēra arī balsošanas iecirknis Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Rīta pusē tur pat bija izveidojusies neliela vēlētāju rinda. Ārpus Latvijas vislielākais un aktīvākais vēlēšanu iecirknis Eiropas Parlamenta vēlēšanās atrodas Briselē. Arī šogad Latvijas vēstniecībā Beļģijā, kur ir izvietots šis iecirknis, ir gaidāma vērā ņemama balsotāju rosība.

Vai zini?
Vai zini, ka Rimbenieks bija ne tikai politiķis, bet arī mācītājs un kultūras cienītājs?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 28, 2024 4:23


Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs? No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks. Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940. Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību." Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra". Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem. Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele. Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi. Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi. Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam." Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis. Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu. Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu. Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību. Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.  

Zināmais nezināmajā
Kafija un olīveļļa kļūst dārgāka. Cenu kāpums nav saistīts tikai ar klimata pārmaiņām

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 21, 2024 45:13


Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.  Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti  ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka  dzēriens garšo  pēc āpšu mīzaliem, bet  formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz  ziņu  nav,  cik lielā vairumā  un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē  patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta  dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. 

Vai zini?
Vai zini, kas bija pirmā laicīgās mūzikas grāmatiņa latviešu skolās?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 29, 2024 4:11


Stāsta muzikoloģe, mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane 1824. gadā apgaismības iespaidā vairāki Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu mācītāji nodibināja Latviešu Literāro biedrību, sauktu arī par Latviešu draugu biedrību. Šīs organizācijas mērķis bija kopt un pētīt latviešu valodu un kultūru, rūpēties par latviešu izglītību. Pēdējais nozīmēja it kā civilizēt latviešus, pielāgojot viņu izglītošanai Rietumu kultūras formas. Būtiskas šajā programmā bija skolai adresētās grāmatas. To saturā dziedāšana bija tikpat svarīga kā lasīšana, turklāt tā ietvēra sevī ne tikai korāļus, bet arī laicīga satura dziesmas. Pirmais tāds krājumiņš ar notīm iznāca Rīgā 1845. gadā un saucās “Dziesmiņas latviešu bērniem un jaunekļiem skolā, mājā un laukā dziedamas uz vienu un ar uz vairāk balsīm”[i]. Tas bija pielikums Vidzemes mācītāja Paula Emīla Šaca (Schatz, 1807–1862) gadu iepriekš izdotajai “Pirmajai lasīšanas grāmatai”. Latviešu grāmatniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis (1926–2004) ir rakstījis, ka tieši par Šacu radušies pirmie zināmie satīriskie panti latviešu rokraksta literatūrā.[ii] Lai nu kā, Šacs bija vīrs ar tam laikam labu izglītību: 20 gadu vecumā absolvēja Tērbatas universitāti, bet Tirzas draudzes mācītāja amatā vismaz 19. gadsimta baznīcu vēstīs tika uzlūkots par krietnu garīgo ganu. Viņa sakārtotās dziesmiņas – kopskaitā 57 – ir vācu komponistu sacerētas. Dažas te ir gluži jaunas melodijas, piem., Frīdriha Zilhera (Silcher, 1789–1860) “Katru gad' no jauna/ Kristus bērniņš nāk” bija sacerēta tikai trīs gadus iepriekš. Saikne ar lasīšanas grāmatu parādās izdevuma saturā. Te ir gan kristīgie, gan dabas un gadalaiku motīvi. Vairākas dziesmas tēlo putniņus, kukainīšus, lauku sētas lopiņus, taču katrs no tiem nes līdzi kādu gudrību, dziesmu tematiku bieži caurvij morāle, kā, lūk, šajā Jozefa Gersbaha (Gersbach, 1787–1830) dziesmā, ko latviski tulkojis Jānis Ruģēns[iii]: “Sargi savu ausi! Labu tik vien klausi! Kad tu dzirdi ļaunu liet', Tūdaļ taisi ausis ciet!” Vācijas skolās tolaik labprāt lietoja Gersbaha divbalsīgo dziesmu grāmatu “Dziedātājputniņš” (“Singvögelein”). Arī lielākā daļa no Šaca “Dziesmiņām..” ir divbalsīgas, bieži vedot balsis paralēlās tercās vai sekstās un mūzikas valodai nepārprotami akcentējot klasiskās harmonijas loģiku dzirdes izglītībā. Baltiešu mācītāju tulkotajā versijā “Dziesmiņām..” gan neizdevās izvairīties no neveiklībām muzikālā un literāri gramatiskā akcenta attiecībās. Un tomēr šis krājums, ko Pauls Emīls Šacs bija sakārtojis latviešu bērniem, iezīmēja ceļu, kas perspektīvā veda pretim Cimzes “Dārza puķēm” viņa “Dziesmu rotā”. Savu “Dziesmiņu..” priekšvārdā Šacs rakstīja: “Mēs nu tā domājam, ka šīs dziesmiņas dziedot bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku..”. Citiem vārdiem, izdevuma autors apzinājās dziedāšanu kā svarīgu paaudžu garīgās komunikācijas veidu. Kamols bija atritināts, un jau trīs gadus pēc Šaca izdevuma Jelgavā nāca klajā Baldones mācītāja Frīdriha Šāka (Schaack, 1804–1857) “Dziedāšanas skolas grāmatiņa”[iv] – pirmā zināmā mūzikas ābece un solfedžo kurss latviešu bērniem. Uzziņas avoti: [1] Krājums glabājas LNB Reto grāmatu krātuvē, RL2/2407. [21] A. Apīnis. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. Rīga: Liesma, 1987, 120. lpp. [3] Jānis Ruģēns (1817–1876), nākamais dzejnieks, tolaik bija nesen absolvējis Cimzes skolotāju semināru. [4] Publicēta Latviešu Literārās biedrības izdevumā: Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Litterärischen Gesellschaft, Bd. 9, St. 3. Mitau: Steffenhagen & S., 1848. effenhagen & S., 1848.

Augstāk par zemi
Burinieku būve savulaik Talsu pusē: no dzimtbūšanas atsvabināto latviešu uzņēmīgums

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Apr 14, 2024 30:00


Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” kopš pagājušā gada rudens izveidota jauna ekspozīcija, kas stāsta par burinieku būvi Talsu novadā 19. un 20.gadsimta mijā. Tas ir stāsts par 230 Kurzemes krastā tapušajiem buriniekiem, to nosaukumi, tapšanas vieta un laiks uzskaitīta uz kuģu burām, kas ir daļa no izstādes scenogrāfijas. Savukārt ekrāns vizuāli attēlo burinieku kuģotos maršrutus, pastāsta atsevišķu kuģu dzīves stāstus, sākot ar to būvētājiem, īpašniekiem, kas nereti bijuši arī savu kuģu kapteiņi. Turpat blakus atrodas muzeja atvērtais krājums, kurā cita starpā arī var aplūkot pa kuģa maketam, kuģotāju portretus. Apskatīt šo ekspozīciju esmu ieradusies pēc kolēģes Anitras Toomas ierosmes, lai viņai pateicība par tēmas ierosināšanu. “Kaltenes klubā” esam satikušās ar muzeja Kaltenes klubs galveno speciālisti Gundegu Balodi. Šis stāsts nav tikai par kuģiem, bet arī par dzimtbūšanas atsvabināto latviešu dzīvesveida maiņu. Fotogrāfijās labi redzams, ka kuģu būvētāju saimniecības atradušās turpat blakus piekrastē tapušajiem kuģiem, kas varbūt arī izskaidro kāpēc ciems stiepies garumā. Un ir arī konkrēts iemesls, kāpēc kuģu būve no Rīgas pārcēlusies uz piekrasti – visapkārt meži ar kokmateriāliem. Muzejs, kurš – tā nosaukumā minēts – gādā par Latvijas kuģniecības vēstures glabāšanu, ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Dodos turp, ilggadējais muzejnieks, kurš tagad gan devies pensijā, Andris Cekuls mani ieved kuģniecības vēsturei veltītajā zālē. Kuģniecības vēsturnieks palīdzēs man plašāk palūkoties uz burinieku būvi Latvijā. Kas no burinieku gadsimta Kurzemes piekrastē joprojām ir dzīvs Rojas un Kaltenes iedzīvotāju atmiņā? Gundega Balode atzīst, ka visai maz. Rojā padomjlaikos saimniekoja bagātais kolhozs Banga, tā paspārnē 1968. gadā tika nodibināts patreizējais Jūras zvejniecības muzejs. Muzeja mērķis bija dokumentēt kolhoza vēsturi, par senāku pagātni interesēties netika liegts, taču netika arī veicināts. Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” ekspozīcija, ar kuru mūs iepazīstināja Gundega Balode, būs apskatāma šovasar un vēl vismaz pāris nākošos gadus. Savukārt otrs mans šodienas sarunbiedrs, kuģniecības vēsturnieks Andris Cekuls, iesaka šovasar noteikti iegriezties Ainažu jūrskolā, jubilejas gadā noteikti tiks plānoti arī kādi īpaši pasākumi. Kā arī doties uz Pāvilostas novadpētniecības muzeju un uz Vētru muzeju Jūrkalnē, kuros arī var uzzināt vairāk par kuģiem un kuģošanu Latvijā.

Zināmais nezināmajā
Atbūda - piektais gadalaiks Dvietes palienās Latvijā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 8, 2024 43:34


Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  

Vai zini?
Vai zini, ka pirmā izrāde latviešu valodā, iespējams, uzvesta Apriķu muižā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 4, 2024 3:34


Stāsta teātra zinātniece, Liepājas Universitātes vadošā pētniece, Dr. art. Vēsma Lēvalde. Daudzi zina, ka pirmā teātra izrāde latviešu valodā bija Šillera “Laupītāji”, ko tulkojis Dikļu muižas skrīveris Jānis Peitāns un kas notikusi Dikļos 1818. gadā, tas rakstīts arī Nacionālajā enciklopēdijā. Bet vai zini, ka pirmā izrāde latviešu valodā, iespējams, notika krietni agrāk un Kurzemē, Apriķu muižā? 18. un 19. gadsimta mijā parādās pirmās latviski iespiestās lugas, tostarp – Apriķu mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelta (Karl Gottchard Elverfeldt, 1756–1819, citos avotos Elberfelts) “Līksmības grāmata” ar dažām “sakāmu vārdu spēlēm”, ko apraksta Kārlis Kundziņš 1955.gadā izdotajā grāmatā “Latviešu teātra repertuārs”. Starp šīm “sakāmu vārdu spēlēm” ir arī luga “Tā dzimšanas diena” – oriģināldarbs, kas propagandē baku potēšanu. Kārlis Kundziņš piemin arī aktiera Kārļa Brīvnieka (1854–1934) atmiņas, kurās... ...Brīvnieks apgalvo, ka kāds vectēvs viņam stāstījis jaunības atmiņas par to, kā mācītājs Elferfelts “[..] esot sapulcinājis ļaudis, iestudējis lugu “Tā dzimšanas diena”, un Apriķu mācītājmuižas klētī sarīkojis izrādi”. Brīvnieka atmiņu rokraksts glabājas Latvijas Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā, un tur patiešām Apriķu muižas izrāde ir aprakstīta, un minēts arī konkrēts datums – 1804. gada 15. decembris. Šo stāstu ticamu dara arī neliels Kronvaldu Ata raksts 1872. gada “Baltijas Vēstnesī”, kur cita starpā teikts: “Šai grāmatiņā Apriķu mācītājs Elbervelts devis plašas mācības un sīkumus par teātri latviešiem jau priekš 70 gadiem, kad tie vēl vergu ķēdēs stenēja.” Tomēr šim faktam nav laimējies ar tik dedzīgu pētnieku kā Aleksejs Apīnis, kurš atrada Šillera “Laupītāju” tulkojumu un ar grafoloģijas palīdzību pierādīja, ka to tulkojis Peitāns. Dikļu izrādes gadījumā nozīmīgas bijušas arī aktrises Ludmilas Špīlbergas atmiņas par viņas vectēvu, uzvārdā Špīgelbergs, ko viņš it kā ieguvis no atveidotās lomas Šillera lugas uzvedumā un kas vēlāk īsināts par Špīlbergu, un par to rakstījis Voldemārs Ancītis laikrakstā “Padomju Zeme” 1968. gadā. Savukārt Brīvnieka atmiņās minētā versija par Apriķu muižu teātra vēsturē tālāk nav pētīta. Tomēr Lejaskurzemes novadpētnieki ir cieši pārliecināti, ka viņiem pieder latviešu teātra aizsācēju gods, un jāatzīst, ka teātra spēlēšana Kurzemes muižās visu 19. gadsimtu bija visai populāra, vecos rakstos var atrast liecības gan par latviešu komēdiju, kas spēlēta kādas kalpones kāzās Valtaiķu muižā, gan par izrādēm Aizputē, Gramzdā, Nīcā, Cīravā un citur. Tikai 1877. gada 30. novembrī aizsākas latviešu teātris Liepājā, kad teātra mīļotāju pulciņš izrāda trīs viencēlienus – “Midzenis tiesas priekšā”, “Bagāta brūte” un “Icigs Mozess”. Laikraksts “Liepājas Pastenieks” ziņo, ka teātra nams bijis pārpildīts un par biļetēm ieņemti 66 rubļi un 12 kapeikas, ko ziedoja “Sarkanajam krustam”. Bet laukos līdz šim brīdim bija notikušas jau vairāk nekā 60 dažādas izrādes latviešu valodā.

Zināmais nezināmajā
Žečpospolita jeb Polijas - Lietuvas valsts un tās "pēdas" Latvijas vēsturē

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 26, 2024 49:08


Ilgs, nozīmīgs, bet, iespējams, līdz galam neizzināts ir laika posms, kad mūsdienu Polijas un Lietuvas robežas sniedzās krietni pāri šo valstu mūsdienu teritorijām. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām šīs valstis bija apvienotas kopvalstī Žečpospolitā, kur līdzās poļiem un lietuviešiem dzīvoja arī citas tautas un skanēja citas valodas, un tās sastāvā bija arī Latvijas mūsdienu teritorijas, arī Rīga. Kas tas bija par valstisku veidojumu un kāpēc tas beidza pastāvēt? Kāda bija dzīve Rīgā poļu laikos un kāds ir Žečpospolitas atstātais mantojums, vērtē Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Kurzemes - Zemgales hercogiste Žečpospolitas laikā Bet par Kurzemes - Zemgales hercogisti Žečpospolitas laikā interesenti var iepazīties izstādē, kas atvērta Latvijas Nacionālā vēstures muzejā. Kādi 16.-18. gadsimtā bija Latvijas - Lietuvas saskarsmes punkti, kā tolaik veidojās politiskie, ekonomiskie un reliģiskie procesi, stāsta izstādes kuratore - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures nodaļas pētniece Mārīte Jakovļeva. Izstādes ideja radās Klaipēdas universitātes asociētajam profesoram un Šauļu muzeja pētniekam Ernestam Vasiļauskam. Lai labāk iepazītu kaimiņu vēsturi, viņam bija vēlme parādīt Kurzemes - Zemgales jeb, īsāk sakot, Kurzemes hercogistes vēsturi lietuviešu publikai un rezultātā, iesaistoties  kolēģiem no Latvijas, radās ceļojošā izstāde, kura tagad ir skatāma mūsu vēstures muzejā. Pirms ķeramies klāt konkrētu eksponātu apskatei, īss ievads par to, kā   Kurzemes hercogiste nonāca atkarībā no Lietuvas - Polijas ūnijas. Pēc tam dodamies īsā apgaitā, lai uzzinātu, kādas saknes Latvijā ir Landsberģu dzimtai, kāpēc hercogam Ferdinandam Ketleram radās doma mudināt latviešu zemniekus pārdot saktas un kā Kurzemes hercogistē veidojās  katoļu draudzes, savukārt katoļticīgajā dižkunigaitijā – luterāņu. Izstāde būs skatāma līdz maija beigām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, un tās laikā muzejs rīko arī lekcijas par   Kurzemes - Zemgales hercogisti. Lekcijas vadīs minētās izstādes kuratore Mārīte Jakovļeva.

Grāmatai pa pēdām
19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Feb 22, 2024 26:43


Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Vai zini?
Vai zini, kas ir bandinieki?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 5, 2024 4:49


Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Vai zini, kas ir bandinieki? Ne tie, kas šahā. Kaut gan, arī ar viņu nosaukumu nav bijis tik vienkārši. Pirmais šīs šaha figūras nosaukums latviešu valodā 1885. gadā bija "bauris" (no vācu valodas – Bauer, t.i., zemnieks.). Šā vārda nievīgās nokrāsas dēļ nākamie autori izvēlējās citus apzīmējumus: kalps, zemnieks, zaldāts, kājnieks. Lai saglabātu simbolu atbilstību latviešu un vācu valodā, t.i., lai abi vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu, ieviesa nosaukumu "bandinieks". Šo paveica latviešu leksikogrāfs, grāmatizdevējs, skolotājs Jēkabs Dravnieks. Ko tad nozīmē šis jocīgais vārds – bandinieks? Vārdnīcās varam izlasīt – "kalps, kas par atlīdzību saņem bandu". Kas ir banda? Jā, šī jēdziena viena nozīme ir tā, ko zinām šodien – noziedzīgu cilvēku grupa. Bet otra nozīme – galīgi cita. Ņemot palīgā Etimoloģijas vārdnīcu, noskaidroju, ka banda ir arī "kalpa atalgojums – noteikts lauks vai tā raža". Dziļāks vārda skaidrojums – lappuses garumā. Ja interesē – sameklējiet. Taču tautasdziesmas rāda citu ainu. Bandinieks vis nav vienkāršs kalps. Dziesmās viņš ir tāds kā meiteņu sapņu puisis un vēlamais precinieks. Dod, Dieviņ, ka es būtu Bandenieka līgaviņa, Es mācetu stalti braukt Bandenieka kumeliņu... Vai arī Bandenieka līgaviņa Saujā naudu žvadzināja; Saimeniece, nabadzīte, Kulīt' lāpa, raudādama. Kāpēc tā? Lūk, ko raksta profesors Pēteris Šmits: "… citādu stāvokli ieņem kalps jeb bandinieks, kas dabū savu algu no paša apstrādātiem bandu laukiem. Kā jau jaunas saimniecības iesācējs, bandinieks audzina labību un linus tikai sev pašam, un viņš nav arī spiests iet uz muižu kungam par darbinieku. Daudziem bija cerība uzcelt arī savu māju. Vācu kungiem jaunu māju celšana bija taisni pa prātam, kādēļ viņi nāca tiem pretim, pagaidām atsvabinādami no klaušām un nodokļiem. Jaunam saimniekam vajadzēja arī saimnieces, kādēļ tautu meitai tas bija parasti labākais precību kandidāts." Jāpiebilst, ka Pēteris Šmits raksta par 16. gadsimtu. Šis bija ievads, lai pietuvotos kādam savam minējumam (neuzdrošinos teikt – atklājumam), par kuru  gribu pastāstīt. Proti, visiem zināmā dziesma "Seši mazi bundzinieki". Jau vairākus gadu desmitus ar "Iļģiem" dziedot dziesmas, kur pieminēti bandinieki, arī seši jauni bandenieki, esmu ar aizdomām sākusi raudzīties uz mums tik mīļajiem sešiem bundziniekiem. Kur, kad, no kurienes mums tādi uzradušies? Grāmatās par latviešu tautas mūzikas instrumentiem nekur nav minēts, ka mums bijušas tik varenas bungotāju grupas. Tad jau nebūtu dzirdamas ne vijoles, ne stabules, ar ko parasti dziesmās bungas kopā minētas. Varbūt kāds gaišreģis jau ieraudzījis "Auļus" bungojam?... Bet varbūt tie sākotnēji bijuši bandinieki, kuri, viņu laikam vēsturiski beidzoties, pārtapuši par ļaudīm saprotamākajiem bundziniekiem? Atveru Dainuskapis.lv un skaitu. Bandenieki jeb bandinieki (dažādos locījumos) minēti 118 dainās. Bundzinieki – tikai 8. Tās ir dziesmas, kas dziedātas 19. gadsimtā un, protams, senāk. Izšķirstu Emiļa Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" pirmo, Kurzemes grāmatu (vairāk nekā 1000 dziesmu), kas izdota 1951. gadā. Saskaitu 12 dziesmas par 6 maziem bundziniekiem, 12 – par 6 jauniem bandiniekiem, un 4 – par bandinieku sētajiem rudziem. Turklāt interesanti, ka no Rucavas, ko Melngailis nosaucis par "senās latvietības dzīvo muzeju", pa ceļu ziņģēdami jāj tikai "seši bandenieki" un neviens bundzinieks. Folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv lielākais vairums dziesmu jau par sešiem bundziniekiem, ne bandiniekiem. Te pārsvarā pagājuša gadsimta 60. gadu ieraksti, kā arī jaunāki. Secinu, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo bandinieki gan kā ļaužu kārta, gan kā dziesmu varoņi tikuši aizmirsti. Nekas traģisks jau tas nav. Kā ļaužu kārta ieplūst zemniekos, kā dziesmu varoņi kļūst par bundziniekiem. Vai tas nozīmē, ka nedziedāšu par bundziniekiem? Taču nē! Tā ir viena no bērnu mīļākajām dziesmām, un izcili noder, ievadot bērnus ritma pasaulē. Ritmi, saukti arī par rakstiem. Cimdu rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama… Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, “Avots”, 1992. Pēteris Šmits. “Ļaužu šķiras jeb kārtas”. Raksts izdevumā “Latvju tautas daiņas”. Rīga, “Literatūra”. 1928. Emilis Melngailis. Latviešu mūzikas folkloras materiāli”, 1.grāmata”Korsa”. Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. Dainuskapis.lv Garamantas.lv  

Radio Marija Latvija
Spārni | RML S09E05 | Liene Elerte | pr. Andris Vasiļevskis | 05.02.2024

Radio Marija Latvija

Play Episode Listen Later Feb 5, 2024 30:04


Gada sākumā tiekamies uz sarunu ar dzīves gudru un pieredzes bagātu personību Lieni Elerti, kas Kurzemes pusē ļaudīm pazīstama kā mediķe, operācijas māsa un tekstila meistare “Linu stāsta” autore. Saruna būs par dzīves ceļu par kuru nokļūt pie sevis.

Kā labāk dzīvot
Drīz modīsies ērces: kāpēc svarīgi vakcinēties pret ērču encefalītu

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Feb 1, 2024 47:25


Līdz laikam, kad no ziemas guļas sāks mosties ērces, ir krietnas nedēļas un varbūt pat mēneši. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks vakcinēties pret ērču encefalītu. Kāpēc vakcinēšanās ir svarīga un kā tikt galā ar bakteriālajām infekcijām, ko pārnēsā ērces, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro asociētais profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Guntis Karelis un Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Zavadska. Uzklausām, ko iedzīvotāji Kurzemes mazpilsētā Kandavā domā par ērcēm un vai potējas pret ērču encefalītu. Stāstot par vakcināciju, Dace Zavadska atklāj, ka ir pagarināts intervāls starp balstvakcinācijām. "Ir pagarināts intervāls balstvakcinācijai pēc ceturtās devas. Ja iepriekš vakcinējāmies ik pēc pieciem gadiem un vēlākā vecumā seniori ik pēc trīs gadiem, tagad, neatkarīgi no devas, pēc ceturtās devas esam pagarinājuši uz desmit gadiem [intervālu]. Tas viss, protams, ir zinātniskos pierādījumos balstīts, gan Latvijas pierādījumos," norāda Dace Zavadska. "Kopš 2016. gada esam valsts līmeņa pētījumus veikuši par ērču encefalītu veikuši, tajā skaitā par vakcīnu efektivitāti. Mēs neesam vienīgie. Tāda doma ir bijusi arī citās Eiropas valstīs ārstiem un zinātniekiem. Šoreiz varam sevi paslavēt, jo esam vienīgā valsts Eiropā ar valsts līmeņa pētījumiem pierādījusi to, ko citi ir izdarījuši reģionālāk vai Šveice, piemēram, bez jebkāda zinātniska pamatojuma pagarināja šo intervālu jau pēc trešās devas. Mūsu dati rāda, ka to varam izdarīt pēc ceturtās devas." Arī bērniem pēc ceturtās vakcīnas ir desmit gadu intervāls balstvakcīnai. Bieži par sekām, ko raisījis ērču encefalīts, domājot, ir tādas, ko reizēm nesaistām savā prātā ar pārslimotu ērču encefalītu – tie ir atmiņas traucējumi, kognitīvās spējas, redzes traucējumi, mācīšanās traucējumi bērniem, arī galvassāpes. "Par to pēdējos gados Eiropā runājam. Ja esi it kā izveseļojies un fiziski funkcionē, ir daudzas lietas, kas ir pierādītas kā sekas pēc ērču encefalīta," atzīst Dace Zavadska. Guntis Karelis piebilst, ka sekas ir pat pusei pacientu. To var noteikt, to traktē kā dzīves kvalitātes pasliktināšanos.

Vai zini?
Vai zini, ka Emilis Melngailis bija aizrautīgs tautas garamantu vācējs?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 31, 2024 5:25


Stāsta Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Emili Melngaili, kuram 15. februārī apritēs 150, atceramies un godinām galvenokārt kā folkloristu un komponistu, kuram bijusi principiāli jauna attieksme pret latviešu tautas gara mantojumu. Liekas pat savadi, ka šo skarbo, šķautnaino cilvēku tā varējusi savaldzināt vienkārša tautasdziesma, kāda jauna, līdz tam vēl nedzirdēta melodija. Sākotnēji, kad jau 1896. gadā Raunā Emilis pierakstījis divas melodijas no savas muzikālās, ar labu balsi apveltītās mātes Līzes Melngailes (dzim. Mežaka 1851–1932), viņš vēl neizjuta tautas dziesmu kā sava mūža aicinājumu. 25 gadu vecumā, pavadījis vienu gadu Lietuvā, Ķēdaiņu pilī kā mājskolotājs Eduarda Totlēbena (1818–1898) ģimenē, Melngailis pieraksta 120 ebreju melodijas ar visiem tekstiem, kas pēc viņa vārdiem ir vecas kā Dāvida kokle. Lielāko daļu no šī vākuma viņš vēlāk Pēterburgā nodevis Ķeizariskajai Ģeogrāfijas biedrībai, ko vēlāk nožēlojis. Tieši studiju laikā Pēterburgā jaunais mūziķis apjautis tautas dziesmu daili un to neaizstājamo vērtību latviešu mūzikas pasaules veidošanā. Viņš pierakstījis latgaliešu dziesmas no Antona Skrindas (1881–1918) kurš Pēterburgā studējis medicīnu, daži vākumi viņam piesūtīti arī no Latvijas  (M. Dravnieks no Saldus apgabala, J. Šmits no Ilmājas un J. Graubiņš no Grienvaldes). Trimdas laikā Vidusāzijā, kalnu apgabalā pie Taškentas Melngailis pierakstījis savdabīgās kirgīzu un uzbeku melodijas, kas kādā muitas punktā atceļā uz Latviju konfiscētas. Kopš 1913. gada gandrīz katru vasaru Emilis Melngailis pēc melodijām devies arī uz dzimteni. Sistemātiski ceļojumi pa dažādiem Latvijas novadiem vairākus gadu desmitus turpinās, kad 1920. gadā viņš atgriežas dzimtenē pavisam. Melngailis nenoguris apstaigā zemnieku sētas un nespējnieku patversmes gan Kurzemē, gan Vidzeme, gan Latgalē, aiznesdams sev līdzi daudzus tautā krātus dārgumus. Emili Melngaili interesē ne tikai tautas melodijas, bet arī dabas skaistums, apvidus vēsture, sadzīves ieražas, māju iekārtojums, kā arī koklētāji, āžragu pūtēji, stabuļu un somu dūdu spēlētāji un citi tautas muzikanti. Viņš saka: "Senatnes skaņu māksla ir centusies būt i koša, i grezna, i dažāda savā pilnatnībā." ("No atziņu pūra. Emilis Melngailis." "Māksla", 1974.01.01.) Sākumā Melngailis savās ekspedīcijās devies kājām, bet vēlāk, kad meldiju pierakstīšanai jau vajadzējis brilles, viņš paļāvies uz dujriteni, kā viņš saucis velosipēdu. Tā kā parastajam ritenim Melngailis bijis par smagu un to kalpošanas mūžs bijis īss, Ozolnieku velosipēdu fabrika, kas bija viena no vadošajām pirmskara Latvijā, uzkonstruēja komponistam īpaši celtspējīgu velosipēdu. Savas folklorista gaitas E. Melngailis sulīgā, sev vien raksturīgā valodas izteiksmē savulaik aprakstījis dažādos laikrakstos. Viņš stāsta par vidi, kurā tautas mūzika smelta, apraksta vecās teicējas, viņu latvisko seno valodu, mājas, kurās iegriezies, to iekārtu, visu apkārtnē raksturīgo (Birzniece, M. Mūsu rajona notēlojums literatūrā. Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.) 1984.08.16). Sevišķi komponists iemīļojis Kurzemes piekrasti, novadu, kas, pēc viņa vārdiem, "kā bāztin piebāzts ar mūziku" (Ojārs Zanders. "Dziesmu sudraba vācējs". "Skolotāju Avīze", 1974.02.06). Tomēr melodiju pierakstīšana ne vienmēr noritējusi gludi. Tā prasījusi gan laiku, gan  pacietību, jo īstie teicēji bijuši cienījamā, 80-90 gadu vecumā. Tad bija jāpielieto dažādas viltības, lai pamudinātu vecos ļaudis uz dziesmas teikšanu. Melngailis ņēmis palīgā gan glaimus un  laipnus vārdus, gan kādu konfekti, bet visbiežāk pudelīti salda šnabīša. "I kad tie iereibuši no salda malka i pašu dziesmām, tad spēj tikai rakstīt," saka Melngailis (Jānis Cīrulis. "Emilis Melngailis. Latvija Amerikā", 1958.03.08). Bet, kad arī tas nav līdzējis, gara mantu vācējs pats uzsācis kādu dziesmu un priecīgs konstatē: "Kad tas dvēseles aizžogs zem manu dziesmu atraismes sāk brukt, tad dziesmām nav gala…" (Emilis Melngailis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists Aldonis Kalniņš par Melngaili teicis: "Visu mūžu senatnes sudrabu brienot, Melngailis līdz matu galiem piesūcās ar tautas mūziku, gan to pierakstot, gan to dzirdot un klausoties teicēju dzīvajā priekšnesumā. Dabiski, ka Melngaiļa kokle pati no sevis sāka skanēt kā no tautas mutes, ka viņa radītie oriģināli bija tautiskuma pārpilni. (Kalniņš, Aldonis. Ticības apliecinājums Emllim Melngailim. Māksla, 1974.01.01.) Melngailis bijis pirmais, kurš uzstāja, ka tautasdziesma un muzicēšana ir pilnvērtīga un aizraujoša arī bez apdarināšanas un aicinājis koncertos uzstāties tautas dziedātājus un muzikantus. 1925. gadā Melngaiļa un Skaņu mākslinieku kopas aicināti, uz galvaspilsētu  devušies suiti,  lai Konservatorijas zālē un vēl dažviet iepazīstinātu rīdziniekus ar Sensuitu vedību jeb kāzu dziesmām un mūziku. Vēlāk, jau 1935. gadā, pēc Viļa Lāča scenārija ir uzņemta filma "Dzimtene sauc", kur atainotas senās kāzu ierašas suitu novadā, bet 1939. gadā suiti savu mākslu rādījuši pat Zviedrijā.

Zināmais nezināmajā
Jauno sociālantropologu pētījumi un Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīves pētniecība

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 17, 2024 52:29


Sākot ar jauno vecāku rūpēm, beidzot ar atvaļinātu militāristu piedzīvoto atgriežoties ikdienas dzīvē - raidījumā iepazīsim jaunos sociālantropologus un viņu pētījumus par Latvijas sabiedrību. Ko pētnieki atklājuši un kā notiek šādu jutīgu jomu izpēte antropoloģijā, kur saduras ticības, pārliecības, ikdienas sarežgījumi izglītības iestādēs un profesijas, kuras maina cilvēka dzīvi un personību? Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes Sociālantropoloģijas maģistrantūras studenti Evita Kalniņa, Jānis Šabanovs un Kristīne Cēre. Evita Kalniņa veic pētījumu „Vai dzīve bez sāls? Profesionālais militārais dienests un dzīve pēc atvaļināšanās”. Jānis Šabanovs veic pētījumu „Mātes, kas staigā pa Latvijas ielām: Mātišķība sociālā medija Facebook grupā Atsaucīgo māmiņu forums”. Kristīne Cēre pēta „Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā”. Pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi Pagājušajā vasarā iesākās un šovasar turpināsies pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi, viņu kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikos. Cik lielā mērā zvejnieku ģimenes šodien saglabā senču tradīcijas un kā pārmaiņas ietekmē viņu dzīvi, stāsta viena no šī pētījuma iniciatorēm - Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara. Antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara pati vasaras pavada Kurzemes jūras piekrastē, viņas senči nākuši no turienes. Iespaidojoties  no rakstnieka Viļa Veldres pagājušā gadsimta  30. gadu beigās iznākušā ceļojuma apraksta „Dzīve pie jūras”, kad Veldre ar divriteni brauca gar piekrasti un katrā ciemā runājās ar vietējiem, tad visu šo faktoru ietekmē pagājušajā vasarā tika uzsākts trīs gadu ilgs pētījums par to, kā laika gaitā  vide, klimats un valsts iekārta ir ietekmējuši še mītošo cilvēku dzīvi. Jau pagājušā gada nogalē portālā LSM varēja lasīt par šo RSU antropologu grupas veikto pētījumu un arī šajā sižetā turpinām iztaujāt profesori Aistaru par novērojumiem  ekspedīcijas  laikā  un tām izmaiņām, kas  ir skārušas Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi. Neraugoties uz valsts iekārtas vai vides maiņām, zvejnieki pielāgojas jaunajiem apstākļiem, lai arī bieži vien tagad ir grūti turpināt nodarboties ar senču arodu kā senāk un bēdīgs ir arī fakts, ka ļoti reti ir redzams turpinājums zvejnieku dzimtām - secina  antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara.    

Grāmatai pa pēdām
Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Jan 11, 2024 32:46


Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Vai zini?
Vai zini, kā tika svinēta Kurzemes-Zemgales hercogistes troņmantnieka Pētera piedzimšana?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 22, 2023 6:04


Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse    Valdnieka pienākums bija nodrošināt dzimtas turpināšanos pa vīriešu līniju, tāpēc dēlu piedzimšanu īpaši gaidīja, un troņmantinieka nākšanu pasaulē atzīmēja ar svinībām. Laikā, kad Bīroni pēc trimdas varēja atgriezties Kurzemē, Ernsta Johana vecākajam dēlam princim Pēterim bija jau gandrīz 40 gadu, un jautājums par dzimtas turpināšanu kļuva īpaši aktuāls. Īsā laka posmā no 1764. gada līdz 1779. gadam Pēteris paguva apprecēties trīs reizes, un tikai pēdējā savienība ar 18 gadus jauno un apburošo Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu bija svētīta ar pēcnācējiem – piecām meitām un dēlu. Pirmās trīs hercogu ģimenē piedzima meitas – Vilhelmīne Katrīna (1781), Marija Luīze Paulīne (1782) un Johanna Katrīna (1783). Troņmantinieks princis Pēteris nāca pasaulē 1787. gada 23. februārī Vircavas pilī, un tas sagādāja prieku ne vien hercoga ģimenei, bet arī pavalstniekiem. Par godu prinča Pētera piedzimšanai pāris mēnešus vēlāk 15. aprīlī hercogistes galvaspilsētā Jelgavā tika rīkotas svinības ar izgreznotām mājām un iluminācijām jeb izgaismotiem objektiem. Īpaša loma bija atvēlēta hercogienes Dorotejas klātbūtnei svinībās, viņa karietē pulksten deviņos vakarā devās apskatīt pilsētas grezno rotu, uzkavējoties pie sveicējiem un izsakot tiem pateicības. Iepretim pilij Lielupē bija noenkurota hercoga laiva, un to rotāja krāsainas lampu ugunis, kas atspīdēja ūdenī. No laivas ik pa laikam atskanēja lielgabalu zalves. Spoži izgaismotas bija skaistās un nesen uzceltās mājas pie Driksas. Mums jāatceras, ka 18. gadsimta beigās pilsēta vakara stundās bija diezgan tumša, tāpēc ēku logos izliktās gaismiņas spēja radīt svētku noskaņu. Dažās ēkās, piemēram, akadēmijā un rātsnamā, pilnīgi visos logos bija saliktas lampiņas. Starp Driksas piekrastes namiem izcēlās pulkvežleitnanta Līvena atraitnes māja, kuras priekšā bija novietoti trīs simboliski gleznojumi. Centrālajā attēlā bija parādīta zem veca ozola sēdoša Kurzemes personifikācija ar kroni galvā, kas simbolizēja sargājošu dievieti. Labajā rokā tā turēja hercogistes ģerboni, bet pie tēla kājām gulēja cerību enkurs. Dieviete cauri tēvzemes ozolu mežam lūkojās uzlecošā saulē. Šajā gadījumā saule simbolizēja princi un hercogistes turpinājumu, ko paskaidroja lozungs: "Līdz ar uzlecošo sauli arī tēvzemei aust jaunas cerības." Divos citos gleznojumos hercogistes turpinājumu simboliski izteica lauru koku atveidi: vienā kociņš bija parādīts mazs, bet otrā jau lielāks un kopā ar Kurzemes lauvu un Zemgales alni. Netālu no tirgus laukuma, pie Zilās gvardes kapteiņa fon Tīdena dzīvokļa, uz kopīgu mielastu bija pulcējušies virsnieki un gvardes locekļi. Hercogienei tuvojoties, viņi nostājās parādes ierindā, lai, zvaniem zvanot, taurēm skanot un lielgabalu zalvēm rībot, varētu izrādīt cieņu un godu kroņprinča mātei. Hercogiene gvardes kapteini paaicināja karietē un izteica personīgu pateicību. Pēc šādas laipnības virsnieki un sardzes locekļi uzskatīja par pienākumu hercogieni tādā pat veidā sagaidīt arī pulksten vienpadsmitos vakarā, kad viņa jau devās atceļā uz pili. Hertela kunga mājas ieeju rotāja izgaismots hercoga kronis, bet zem tā starp lauru un palmu zariem atradās uzraksts: "Vivat Petrus!" Kancelejas padomnieka Rezona mājas priekšā bija piramīdas formā izkārtoti lukturi, kas izgaismoja caurspīdīgu gleznu. Gleznā bija attēlota gudrības dieviete Atēna Pallāda, kura, tāpat kā savulaik jauno Telemahu, sargāja guļošo pirmdzimto princi, apsedzot to ar savu vairogu. Saskaņā ar mītu, tie, kuri atradās dievietes aizbildnībā, bija pasargāti no visiem netikumiem un tika apdāvināti ar spēku un tikumu vairojošām īpašībām un viscildenāko likteni. Hercoga Pētera gvarde pie kapteiņa mājas bija izveidojusi simbolisku altāri, pie kura sievietes figūra upurēja vīraku. Alegoriskajā skulptūrā bija atveidota Kurzemes patronese ar mūra kroni galvā, bet uz pleciem tai bija apmetnis gvardes krāsās – salmu dzeltenā un debess zilā tonī. Hercoga galma kalpotāja Bērenta mājas priekšā bija izbūvētas lielas sastatnes, ko rotāja zaļu augu vijas. Centrālajā portālā atradās hercogienes portrets, virs tā – apzeltīta Apollona statuja, bet sānos esošajās arkādēs bija izvietotas zeltītas vāzes un lozungi. Hercogienes ierašanās tika sagaidīta ar bungu rīboņu, trompetēm un dzejas rindām, ko noskaitīja astoņgadīgā Bērenta meita ganītes tērpā. Apgaismotas, vijām, simboliskām ainām un lozungiem rotātas bija arī citu pilsoņu mājas. Visbiežāk atkārtojās Kurzemes personifikācijas tēls, kā arī Cerības un Fortūnas alegorijas. Un visur pilsētā tika slavināts: "Lai dzīvo hercogs! Lai dzīvo mūsu hercogiene! Lai dzīvo kroņprincis! Sveiks! Sveiks! Sveiks!" Diemžēl prieks par kroņprinci un hercogistes mantinieku nebija ilgs. Princis Pēteris mira 3 gadu vecumā 1790. gadā un tika apbedīts Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī. Hercogu ģimenē piedzima vēl divas meitas – Šarlote Frīderike (1789–1791) un Doroteja (1793). Lai arī četrām Kurzemes princesēm bija spožs liktenis Eiropas galmos, hercoga Pētera dzimtas līnijai tiešo mantinieku vairāk nebija.

Vai zini?
Vai zini, kāpēc Rundāles pils muzeja ekspozīcijā īpaša vieta atvēlēta holandiešu mākslai?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 15, 2023 6:00


Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Kurzemes hercogs Pēteris (1724-1800) bija kaislīgs mākslas kolekcionārs. 18. gadsimtā viņam piederēja mūsdienu Latvijas teritorijā lielākā un vērtīgākā gleznu un grafikas darbu kolekcija, ko papildināja arī tēlniecība, dekoratīvās mākslas priekšmeti un laikmeta modei atbilstošas mēbeļu garnitūras. Iztēlojoties hercoga kolekciju bagātības, jāpatur prātā, ka viņam Kurzemē vien piederēja sešas pilis (Jelgavā, Vircavā, Svētē, Lustē, Zaļā muižā un Rundālē), un katru no tām vajadzēja atbilstoši iekārtot... Mākslas darbus viņš iegādājies, gan izmantojot starpnieku pakalpojumus, gan izvēloties tos ceļojumu laikā, gan arī pārpērkot veselas kolekcijas. Piemēram, Itālijas ceļojuma laikā 1785. gadā hercogs Pēteris ar galma un ceļojumu maršala Heinriha fon Ofenberga palīdzību, piesaistot mākslas tirgotāju Johanu Frīdrihu Reifenšteinu un abatu Džuzepi Antonio Guatano, iegādājās gan romiešu marmora skulptūras, sarkofāgus un kamejas, gan moderno mākslinieku gleznas un gravīras. Šī paša ceļojuma laikā viņš noslēdza pasūtījuma līgumu ar diviem tolaik labi zināmiem māksliniekiem – žanra gleznotāju un portretisti Angeliku Kaufmani un ainavistu Jakobu Filipu Hakertu par divām gleznām gadā. Tās gan nenonāca Kurzemē, bet palika hercoga pilīs citviet Eiropā. Kad hercogs atteicās no Kurzemes troņa un pameta hercogisti, viņš aizveda līdzi arī mākslas kolekcijas, kas galvenokārt nonāca Sagānas un Nāhodas pilīs. Šobrīd mums atliek vien teorētiski rekonstruēt tās kolekcijas daļas, kas savulaik atradušās Latvijā. Kā laikabiedra liecība kalpo šveiciešu zinātnieka Johana Bernulli (1744–1807) 1779. un 1780. gada ceļojuma piezīmes, kurās aprakstīts viņa brauciens uz Pēterburgu caur Kurzemi un gleznu kolekciju apskate hercoga Pētera pilīs. Bernulli bija lietpratējs mākslas jautājumos, un, raksturojot hercoga gleznas, viņš sniedzis arī atsevišķiem darbiem savu vērtējumu. Piemēram, skatot lielformāta "Danajas" gleznu Svētes pils gleznu galerijā, kas katalogā bijusi atzīmēta kā Korredžo darbs, viņš norāda, ka otas triepiens gluži neatbilst meistara manierei un vairāk atgādina nīderlandiešu glezniecību, par ko liecina arī paraksts uz zelta kasetes "H. Goltz. Nīderlandiešu mākslinieka Hendrika Golciusa darbu "Dusošās Danajas sagatavošana Jupiteram" hercogs Pēteris nopirka no Rīgas rātskunga Johana Krisitiana Bērensa vien dažus gadus pirms Bernulli viesošanās. Kopā ar šo gleznu viņš iegādājās visu Bērensa kolekciju, kurā bija arī citi nīderlandiešu meistaru darbi. Šobrīd Danajas glezna atrodas Losandželosas apgabala mākslas muzeja krājumā. Mēs varētu vēlēties, lai Bernulli līdzīgā manierē būtu pastāstījis arī par Rundāles pilī sastopamajiem darbiem, bet diemžēl šis brauciens viņam izpalika, jo hercogs pats tobrīd uzturējies Rundālē. Atzīmēts vienīgi, ka Rundāles pilī bijusi plaša holandiešu mākslinieku gleznu kolekcija. Šī norāde, hercoga Pētera pēcnāves gleznu kolekcijas inventārs no Sagānas pils un pēcnācēju kolekcijas, kā arī liecības par hercoga gaumi kopumā noteica to, kādā veidā tika komplektēta Rundāles pils muzeja gleznu kolekcija. Jāprecizē, ka, runājot par holandiešu mākslas kolekcionēšanu 18. gadsimtā, tiek domāts Nīderlandes glezniecības ziedu laiks 17. gadsimtā, kad līdzās tādiem mākslas vēsturē labi zināmiem vārdiem kā Franss Halss, Rembrants van Reins, Jans Stēns, Jans Vermērs, kuru tēmu diapazons bija plašāks, darbojās vēl simtiem citu labu mākslinieku, kuri izkopa kāda konkrēta sižeta glezniecību un kurus vienkopus mēdz dēvēt par "mazajiem holandiešiem". Viņi lielākoties gleznoja lauku, pilsētu un ūdens ainavas, klusās dabas jeb "brokastis" un sadzīves ainas interjerā. Sižeti varēja būt gan skicēti no dabas, gan mākslinieka iztēles auglis. Saskaņā ar tā laika mākslas teoriju – cilvēka heroisks vai morāls atveidojums (vēsturiskā vai reliģiskā žanra glezniecība) tika uzskatīts par augstāko mākslas vērtību. Žanru hierarhijā ainava un klusā daba atradās pašā apakšā. Tomēr tas nesaskanēja ar kolekcionāru gaumi, kuri ļoti labprāt pirka arī šādus darbus. Hercoga Pētera kolekcijā ir bijuši gan atsevišķi šedevri, gan virkne neidentificētu mākslinieku darbu. Starp šedevriem noteikti jāatzīmē Rembranta glezna "Simeons un Anna templī" (1627, Kurzemes hercogs to nopircis izsolē Amsterdamā 1777. gadā) un Jana Stēna darbs "Tēva prieks" (1668), abi darbi šobrīd atrodas Hamburgas Kunsthalles krājumā. Savukārt no mazajiem holandiešiem, kuri specializējas noteiktā žanrā un bija pārstāvēti hercoga kolekcijā, jāizceļ ainavists un veiklais zirgu gleznotājs Filipss Vauvermans ar gleznu "Zirga apkalšana pie ciema smēdes" (1640–1650), kas tagad ir Nacionālajā galerijā Londonā, un ainavists Jans van Gojens ar gleznu "Dzirnavas pie Utrehtas", kas atrodas Leipcigas Mākslas galerijā. Protams, šie darbi Rundāles pils muzeja krājumā nenonāks, bet muzejs var lepoties ar diezgan plašu 17. gadsimta holandiešu glezniecības kolekciju, un tostarp arī ar hercoga Pētera autoru darbiem. Muzejā ir gan Filipsa Vauvermana glezna "Tirgotāji ostā" (17.gs. vidus; iegādāta izsoļu namā Hampel, 2016), gan arī salīdzinoši nesen – 2020. gadā Šveices izsoļu namā Koller iegādāta Jana van Gojena glezna "Upes ainava ar skatu uz Amerongenu" (1651). Telpā ar holandiešu gleznām šobrīd ir eksponētas 37 gleznas, bet vēl vairāk nīderlandiešu mākslinieku, tostarp hercogam reiz piederējušu autoru darbu, ir izvietots citās pamatekspozīcijas telpās, lai radītu sajūtu, ka Rundāles pilī plaši pārstāvēta ir tieši šī glezniecības skola.

Grāmatai pa pēdām
Liepājas grāmatniecības vēsture: tipogrāfijas nozīme un divas spilgtas personības

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Dec 14, 2023 27:54


Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Liepājas grāmatniecības vēsturi – skaidrojam tipogrāfijas nozīmi, būtiskākos izdevumus 18.-19. gadsimtā, kā arī divu spilgtu personāžu – Fransuā Teodora Lagarda un Johana Daniela Frīdriha – lomu grāmatizdevniecībā. Šī gada aprīlī jau viesojāmies Liepājā un stāstījām par pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē, dibinātu 18. gadsimtā, konkrēti 1777. gadā. Šobrīd, lai gan raidījumu ciklā esam sasnieguši 19. gadsimtu, ar vienu roku tāpat nāksies satvert 18. gadsimta otro pusi, kad tapa šī lasāmbibliotēka. Grāmatas – tās bija ne vien zināšanas, bet arī brīvības gara veidotājas. Tieši šis brīvības gars visticamāk uz Liepāju vilināja intelektuālo aprindu pārstāvjus. Divi no viņiem – Fransuā Teodors Lagards un Johans Daniels Frīdrihs – 18. gadsimta 80. gados Liepājā vadīja grāmatu tirdzniecības un izdevējdarbības uzņēmumu “Lagarde und Friedrich, zu Berlin und Libau”. Lībava, protams, ir Liepāja, un arī Berlīnei šajā stāstā būs sava vieta. Kā lasāmbibliotēkas stāsts vijies ar Lagarda un Frīdriha darbību, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija, Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētniece Jana Dreimane un Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke.   Plašāk par projektu šeit:

Vai zini?
Vai zini, ko cēla galdā Kurzemes hercogistē?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 8, 2023 6:17


Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Tuvojas Ziemassvētku laiks, un parasti tas saistās ar došanos ciemos vai viesu uzņemšanu pie sevis. Kopīgas maltītes ne tikai svētkos, bet arī ikdienā mūsdienās kļūst arvien retākas. Toties agrāk tā bija ikdienas norma, un pat viens no varas un statusa simboliem. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā hercogam bija pienākums parūpēties par saviem galminiekiem, aicinot tos pie kopīga gada, bet tie, kuri “dalīja ēdienu ar valdnieku” varēja lepoties ar savu sabiedrisko statusu. Jo lielāks bija galms, jo augstāks valdnieka prestižs. Galma dzīves organizēšanā noteicošā loma bija galma maršalam. To parasti iecēla no augstākās muižniecības vidus, un šis amats varēja kalpot par pakāpienu turpmākajai karjerai. Galma maršalam bija uzdots kontrolēt hercoga virtuvi un dzērienu pagrabu un uzraudzīt ēdienu gatavošanu un tīrību virtuvē. 17.gs. vidū, hercoga Jēkaba laikā, galma pusdienām tika klāti 18 galdi, kas bija izvietoti dažādās vecās Jelgavas pils telpās. Pie 1. un 2. galda sēdēja hercogs ar savu ģimeni un hofmeistariem, pie 3. galda – augstākās galma dāmas (augstāko ierēdņu laulātās draudzenes un hercogienes galma hofmeistariene), 4. galds bija atvēlēts hercogienes galma dāmām augstāko ierēdņu pieaugušajām meitām, bet sākot ar 5. galdu tika servētas vietas tā sauktajiem pēcēdājiem – pirmo galdu pārziņiem, piegriezējiem, hercoga un hercogienes ēdienu pasniedzējiem, galma virtuves kungiem, sudraba pārzinim un pārējiem galminiekiem. Hercogu jeb 1. galdā pasniedza 20 ēdienus. Lūk, ēdienkarte: 1) vistas frikasē; 2) auna gaļa ar ķiļķeniem; 3) speķota auna gaļa; 4) vārīti zandarti ar speķi un rozīnēm; 5) sālītas līdakas; 6) saldi kāposti ar žāvētām desām; 7) mazas pastētes ar teļa gaļu; 8) sviesta kūka; 9) cepti tītari ar mērci; 10) speķotas irbes; 11) sivēns; 12) medījumi; 13) vārīta vērša gaļa; 14) auna gaļa ar citroniem; 15) zivis sviestā; 16) cukurriecenīši; 17) aitas cepetis; 18) cūkas karbonāde; 19) ceptas zivis; 20) sviestkūku riecieni. Pārējiem galminiekiem ēdienu daudzveidība mazinājās un pēdējo pēcēdāju galdā tika sniegtas putras un virumi. Arī pusgadsimtu vēlāk saglabājās līdzīga ēdienkarte. Pēc tēva hercoga Frīdriha Kazimira nāves 6 gadu vecumā par hercogu kļuva jaunais Frīdrihs III Vilhelms. Viņš ilgstoši uzturējās pie aizbildņiem, bet Jelgavas pilī mitinājās viņa māsas princeses Marija Doroteja, Eleonora Šarlote un Amālija Luīze. No 18. gs. sākuma ir saglabājušās vairākas galma pavāru Johana Volhelma Brimera (Johan Wölhelm Brümer) un Andreasa Preisa (Andreas Preiß) princesēm sastādītas ēdienkartes pa nedēļām gan ziemas, gan vasaras mēnešos. Princesēm tika servētas divas maltītes dienā – brokastis un vakariņas (ziemā)/pusdienas un vakariņas (vasarā). Katra sastāvēja no 6-10 ēdienu kārtām. Lielākoties tie ir dažādi gaļas ēdieni cepešu, šmorējumu, pastēšu, mērču, viru, zupu veidā. Interesanti, ka līdzās teļa, putnu un cūkas gaļas ēdieniem, daudz lietota arī aitas un jēra gaļa. Retu reizi gaļu pasniedza kopā ar rīsiem, biežāk tai klāt ēda maizi, kāpostus, burkānus un citus sakņaugus, kā arī pākšaugus. Protams, šajā laikā vēl nav mūsdienu virtuvē iecienīto kartupeļu. Zivis ziemas ēdienkartē bija ik pāris nedēļas, bet vasarā katru dienu. Deserti bija ļoti rets maltīšu papildinājums. Tortes un pīrāgus pārsvarā gatavoja tikai vasarā un no vietējām ogām – ķiršiem, jāņogām, āboliem, ērkšķogām, plūmēm un arī citroniem. Kurzemes hercogistes beigu posmā 18. gs. 3. ceturksnī – Bīronu valdīšanas laikā – ēdienkartes pamatsastāvdaļas nav pārāk mainījušās, bet klāt nāca daudz vairāk saldumu. 18. gadsimta otrā puse ir laiks, kad visos Eiropas galmos īpašu vietu sāka ieņemt cukuroti ēdieni un dažādi deserti. Tā kā cukurs tajā laikā kalpo kā viena no luksusa un prestiža precēm, tad to izmantoja ne tikai desertos, bet dažādas saldas garšvielas pievienoja arī pamatēdieniem. Kurzemes hercoga galmā no 1768. gada līdz 1778. gadam algoja franču konditoru Johanu Jozefu Leinhāsu (Johan Joseph Leinhaas). Viņš bija atbildīgs par īpaši greznu saldumu galdu noformēšu oficiālajās svinībās pēc hercoga Pētera vai hercogienes Dorotejas pasūtījuma. Prata pagatavot saldumus dažādu figūriņu, piemēram, putniņu veidolā. 1771. gada 7. februārī Prūsijas prinča Heiriha vizītes laikā Jelgavas pilī, Leinhāsam bija jāservē trīs deserta galdi ar franču konfektēm un citiem saldumiem uz 80 šķīvjiem. Šāds komplekts bija jānodrošina gan pusdienās, gan vakariņās. Konditors atbildēja arī par atspirdzinošo dzērienu pagatavošanu. Tos mērija putelēs un enkeros [Poutel, poute – apm. 15 litru, Ancker 38,806 litru]. Viesi varēja veldzēties gan ar limonādēm (vienreiz konkretizēta dzērveņu limonāde), gan holandiešu orgadi (miežu un mandeļu dzērienu). Hercoga galmā baudīja arī labu vīnu. To ieveda no vīna ražotājvalstīm. Norēķini par galmam piegādātām precēm liecina, ka vīns regulāri ticis ievests no Francijas. Īpaši iecienīti bija Burgundijas vīni un muskata šampanietis. Šīs ir vien epizodiskas piezīmes par ēdināšanas kultūru Kurzemes hercoga galmā, kas veidotas, balstoties arhīvu materiālos. Tomēr tās rada priekšstatu par augstākajās aprindās baudītajām maltītēm, desertiem un atspirdzinājumiem 17. un 18. gadsimtā un ceru, ka iedvesmo arī svētku galdam.

Grāmatai pa pēdām
Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību uzskata par Zinātņu akadēmijas priekšteci

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Dec 7, 2023 24:23


Raidījuma Grāmatai pa pēdām uzmanības lokā šoreiz – 19.gadsimta sākumā dzimusī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, ko uzskata par mūsdienu Zinātņu akadēmijas priekšteci. Izzinām, kas to dibināja, ko tā darīja un kāda bija biedrības ietekme arī uz latviešu valodu un kultūru. Šajā reizē dodamies uz Jelgavu, kur pirms mazliet vairāk nekā divsimt gadiem radās Baltijā pirmā zinātniskā biedrība. Ir 1817. gads, un Kurzemes guberņas Cildenajā ģimnāzijā jeb kādreizējā „Academia Petrina” uz pirmo sapulci sanāk Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. Pētera Akadēmijas klātbūtne ir sekmējusi tādu intelektuālo klimatu, kurā ir dzimusi vajadzība pēc padziļinātas zinātņu pētniecības. Un Jelgava aizsāk biedrību laikmetu Baltijā.   Kādreizējā „Academia Petrina” greznajā namā šodien mājo Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Un mūsu sarunbiedri šajā raidījumā ir muzeja direktore, vēsturniece Gita Grase un muzeja pētnieks Edgars Umbraško. Sākam, kā ierasts, ar nelielu atkāpšanos vēsturē, lai izprastu laikmeta kontekstu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības tapšanai. Daļu no Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātājiem un biedriem „vaigā” varat iepazīt virtuālā izstādē, kas atrodama Latvijas Universitātes bibliotēkas mājaslapā. Tā tapa par godu biedrības 200.gadadienai 2015.gadā, sadarbojoties bibliotēkas pētniekiem ar Jelgavas muzeja, Latvijas Vēstures institūta un Nacionālā arhīva kolēģiem. Tur redzams arī biedrības 1816. gada statūtu oriģināls vācu valodā. Statūtos nospraustos biedrības mērķus izdevumā „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” latviskojis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Numur 1. veidot biedrošanās vietu tiem, kuri vēlas iepazīties ar literatūras un mākslas progresu un paši tajā līdzdarboties; Numur 2. vietējiem literatūras un mākslas draugiem atvieglināt iepazīšanos ar ārzemju pieredzi šajās nozarēs un ārzemniekiem palīdzēt uzzināt, kas šajā ziņā veikts Krievijas impērijā; Numur 3. darīt pazīstamus ikdienas dzīvei noderīgus izgudrojumus un atklājumus un pretdarboties kaitīgiem aizspriedumiem. Gadu vēlāk statūti tiek papildināti ar izvērstākiem biedrības mērķiem un uzdevumiem “vēsturiski literārajā”, “tīri zinātniskajā” un “tautas izglītošanas” jomā. Biedrība apņemas pievērst uzmanību gan Baltijas provinču vācu iedzīvotāju, gan latviešu un igauņu valodai, dzejai, reliģijai un vēsturei. Lielā interešu un tēmu daudzveidība spilgti izceļ Kurzemes literatūras un mākslas biedrību citu šai laikā topošu biedrību vidū. Turpinām sarunu ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktori Gitu Grasi un muzeja vēsturnieku Edgaru Umbraško par ļaudīm, kuri gadu gaitā uzņemti Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā. Vēsture glabā arī ziņas par kādu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības rīkotu publisku diskusiju 1819.gadā par latviešu tautas nākotni pēc tikko atceltās dzimtbūšanas, ko nesen kādā no raidījumiem pieminēja arī literatūrzinātnieks Pauls Daija. Par šo diskusiju Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedru vidū zina stāstīt arī Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība pastāvēja vairāk nekā simt gadu, bet vēsturnieki secina, ka produktīvākās tās darbā bija un palika tieši pirmās desmitgades. 20.gadsimta 90.gados lielu darbu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības devuma apzināšanā ieguldījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, bet no jauna uzmanība šai Zinātņu akadēmijas priekštecei tika pievērsta 2015.gadā, kad notika biedrības divsimtgadei veltīta starptautiska konference un izstāde. Šai kontekstā varat noklausīties mūsu kolēģu Zināmais nezināmajā 2015.gada raidījumu par biedrības vēsturi, kurā Kurzemes literatūras un mākslas biedrības galu apraksta vēsturnieks Andris Šnē. Plašāk par projektu šeit:

Vai zini?
Vai zini, ka aukstās ūdensdziedniecības pirmsākumi Latvijas teritorijā meklējami Cēsīs?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 1, 2023 4:59


Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula Aukstā ūdensdziedniecība Eiropā savu renesansi piedzīvoja 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā, kulmināciju sasniedzot pagājušā gadsimta sākumā. Rīgas jūrmalā no 18. gs. pamazām attīstījās dziedniecisko ūdeņu un dūņu ārstēšanas iespējas un metodes, kuras baudīt un izmēģināt brauca Kurzemes muižniecības pārstāvji. Vēlāk Jūrmalas, īpaši Ķemeru ārstniecības atpūtas labumus, atzinīgi novērtēja arī Krievijas armijas virsnieki. Vēsturniece Dace Cepurīte sekojusi ūdensdziedniecības attīstības līkločiem Cēsu pilsētā jau no pirmsākumiem, kad ārsts Johans Gabriels Eislebens 1839. gadā vienā no Cēsu gravām uzbūvēja aukstā ūdens dušas, tādējādi aizstājot t. s. "jūras peldes" tiem pacientiem, kam rocība neatļāva doties uz jūrmalu. Vēlāk kara ārsts Georgs Meiers, izmēģinot tieši aukstā ūdens ārstniecības procedūras Bavārijā un redzot pārsteidzoši labos rezultātus, veica Cēsu ūdens analīzes. Rezultāti izrādījās līdzīgi tolaik labi pazīstamajam Grēfenbergas ūdenim Vāczemē. Ārsta meita slimoja ar limfmezglu tuberkulozi, ko izdevās izārstēt, pateicoties Cēsu ūdens temperatūrai un ķīmiskajām sastāvam. Ārsts, rezultātu iedvesmots, lūdza atbalstu Cēsu pilsmuižas īpašniekam Krievijas ģenerālleitnantam, senatoram, grāfam Karlam Gustavam fon Zīversam ūdensdziedniecības iestādes izveidei. 1839. gadā izstrādāja projektu ūdensvada izveidei pie tagadējās Akmens gravas uz Alekša parku, ik pa posmam ierīkojot arī ūdens rezervuārus. Pēc gada sistēmu papildināja ar koka cauruļu ūdensvadu ūdens pievadei akai un trīs dušām.  2004. gadā vēsturiskās koka ūdens caurules fragmentāri atrada gar Maija parka dīķa malu. 1841. gada vasarā grāfs fon Zīverss savā pilī atvēra apmeklētājiem aukstā ūdens dziedniecības iestādi pēc Prīsnica metodes. Tas bija vairāku metožu kopums, kurā ietilpa diētas, kustības, svīšana un galvenais akcents – uz aukstā ūdens procedūrām. Procedūras piekopa dažādas – kopējās vannas, pusvannas, sēdvannas, kāju, galvas u. c. ķermeņa daļu vannas, dušas, apsmidzināšana, iekšķīgai lietošanai u. c. Cēsu ūdensdziedniecības iestādes pirmajos trijos pastāvēšanas gados no 248 slimniekiem 219 atveseļojās, 6 nebija rezultātu, bet 23 bija vērojama daļēja atlabšana. Šajā iestādē ārstējās cilvēki ar gastrītu, nervu drudzi, caureju, rozi, nieru iekaisumu, hronisku reimatismu u. c. Diemžēl nav saglabājies slimnieku vārdu reģistrs, līdz ar to nav iespējams noteikt, no kādām vietām slimnieki brauca. Ārstējoties Cēsu pilsmuižā, pacientam bija jāievēro daži noteikumi, ko noteica grāfs fon  Zīverss. Piemēram, pirms dušu un dzeramā ūdens akas lietošanas bija jāsaņem ārsta atļauja, kas rezultējās ar biļeti no muižas pārvaldnieka. Grāfs fon Zīverss kā saimnieks deva atļauju ārstam samazināt vai atbrīvot no maksas mazturīgos, nabadzīgos saimniekus. Rūpējās arī par karā iesaistīto rehabilitāciju, nodrošinot kara invalīdiem un viņu ģimenēm bezmaksas dzeramā ūdens akas lietošanu. Kopumā pacientiem piedāvāja tam laikam atbilstošu servisu – dzīvokli ar vannu, pārtiku un kalpotāju īpaši iekārtotā "daktera mājā" pilsētā. Saskaņā ar vēsturiskiem plāniem, noprotams, ka Cēsu ūdensdziedniecības iestāde sastāvēja no dažādiem objektiem – akas, trīs dēļu mājiņas dušām, dārza – vairākās Cēsu pilsmuižas teritorijas vietās. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, vai grāfs fon Zīverss atļāva nodarboties ar ārstniecības procedūrām Cēsu Jaunajā pilī, un, ja tā, vai telpu izvietojums bija tam tehniski piemērots.

Grāmatai pa pēdām
Lībiešu literatūra gadu garumā un tās mantojums mūsdienās

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Nov 30, 2023 32:22


Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

Zināmais nezināmajā
Kas slēpjas zem Svētā Jēkaba katedrāles Rīgā?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Nov 1, 2023 50:18


Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Sarežģījumi, iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā atgriežoties Latvijā

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Oct 2, 2023 40:31


Ģimenēm, kas atgriežas Latvijā, jārēķinās, ka būs sarežģīti bērniem iekļauties izglītības sistēmā. Kāda ir ģimeņu pieredze un ar kādu atbalstu tās var rēķinaties, skaidrosim sarunā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Studijā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross, kura dalās ar savām atziņām, jo nesen par šo tēmu aizstāvējusi doktora disertāciju "Par reemigrējušo bērnu iekļaušanu skolās un psihosomatiskajiem traucējumiem" Braitonas Universitātē. Sarunā piedalās arī Agnese Berģe, reemigrācijas koordinatore  Kurzemes plānošanas regionā, Ērika Pičukāne, Latviešu valodas aģentūras izglītības daļas metodiķe, cilvēks, kuras vadībā izstrādāts arī ceļvedis vecākiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, Eva Behmane, kura pirms astoņiem gadiem atgriezās kopā ar vīru un meitiņu, kura tagad jau ir pusaudze. Šobrīd ģimenē aug trīs bērni.

Dienas ziņas
Pirmdiena, 25. septembris, pl. 16:00

Dienas ziņas

Play Episode Listen Later Sep 25, 2023 40:17


"Lielo" nodokļu izmaiņu nākamgad nebūs; cels akcīzi tabakai un alkoholam. Ukraina gatavo lietu pret Krieviju par tīšā bada izraisīšanu kara laikā pret Ukrainu. No šodienas dažādās Latvijas vietās, tostarp Rīgā un Kurzemes reģionā, kā arī vairākās ostās sāktas valsts aizsardzības mācības "Namejs 2023". Lai runātu par turpmāko atbalstu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju, vizītē Latvijā ieradies Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss. Tiesībsarga birojs rosina pašvaldībās noteikt vienotu kārtību, kā izskata bārņtiesu darbinieku ētikas pārkāpumus.

Zināmais nezināmajā
Daba lībiešu kultūrā: Ko par dabu, cilvēka attiecībām stāsta lībiešu atstātais mantojums

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 23, 2023 43:49


Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīti un pārcēlās uz Vidzemi. Par vendu ienākšanu Cēsīs un tur atrastajām liecībām par šo maztautu stāsta vēsturnieks Agris Dzenis. „Par vendu izcelsmi un  etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par  rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheooloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem, iespējams, secināt ka  vendi bijuši  tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība varēja tiem var izvedoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.” Tā Livonijas Indriķa hronikas  komentāros raksta vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Kas bija  vendi un kur viņi palika, to mēģinām noskaidrot sarunā ar vēsturnieku Agri Dzeni. Indriķa hronikā tiek minēta vendu pils Cēsīs, kas atradās Riekstu kalnā blakus tagadējām ordeņa  pils drupām. Par Novgorodas kņaza uzbrukumu 1219. gadā Indriķis raksta šādi: „No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudz krievus .. Kad uzausa rīts Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz dižciltīgo ievainotus un citus – nogalinātus, viņš saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut  gan tā bija pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa  brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu.”  Skaidrojumu par vendu pili turpina Agris Dzenis. Jau 14. gadsimtā apzīmējums vendi rakstītos avotos vairs neparādās. Kur viņi asimilējās un kāpēc jaunāku laiku vēsturē šī tauta vairs nav pieminēta, vērtē Agris Dzenis.

Augstāk par zemi
“Nestāsti” ir L. poētiskas piezīmes, piedzīvotas Šveicē

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Mar 12, 2023 30:00


Nesen atvēršanas svētkus svinēja L. jaunākais krājums “Nestāsti”.  L. pseidonīms tapis, atmetot agrākās identitātes. L. – dzimtā uzvārdā Liene Štāla ir Liepājas dzejniece jau kopš 1990. gadiem, trīs dzejoļu krājumu autore. Liene Gūtmane – ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt baltu filoloģiju, strādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu šo valodu nezinošajiem Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā. Patreizējā Liene ceļo līdzi savam vīram, poļu diplomātam, šobrīd ģimenes dzīves vieta ir Šveicē, Bernē. L. rakstītie “nestāsti” ir šeit dzīvojot piedzīvotā poētiskas piezīmes. Pirms nedēļas Rīgā norisinājās Latvijas grāmatu izstāde, kurā īpašs stends un pasākums bija ekstra vērtajiem kurzemniekiem, un pie Kurzemes literātiem – liepājniekiem – sevi pieskaita arī dzejniece L., kuras jaunākās grāmatas “Nestāsti' atvēršanas svētki arī notika grāmatsvētku ietvaros. Viens no jautājumiem L. – kāpēc šāds pseidonīms? Un atbilde atrodama grāmatas “Nestāsti” vāciņa iekšpusē, kurā autore uzreiz arī pati atklāj savas daudzās identitātes, kuras šajā grāmatā nodrupinājusi līdz lakoniskajam L. Liene Štāla – ir L. dzimtais uzvārds, ar kuru viņa ir izdevusi trīs dzejas krājumus – “Vakardiena” 1997. gadā, “Melnais Eņģelis” – 2002.gadā , “Lidot” - 2005. gadā, un ceļā uz savu ceturto grāmatu “Nestāsti” publicējusies arī vairākos liepājnieku izdotos kopkrājumos. Liene Gūtmane – ir pirmā vīra uzvārds, kurš šobrīd ir arī viņas pasē. Ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt latviešu valodu un literatūru, pastrādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā, pastrādāt kā vēstnieka sekretāre Polijas vēstniecībā Rīgā. Jo Lienes otrais vīrs ir poļu diplomāts Mareks Gluško, un faktiski viņas pamatnodarbe ir būt kopā ar ģimeni, ceļot līdzi uz zemi, kur ir vīra kārtējā diplomātiskā misija. Un krājums “Nestāsti” faktiski ir viņas patreizējās dzīves vietas Šveicē, Bernē poētiskas piezīmes. Lai gan nupat gari un plaši izstāstīju Lienes Gūtmanes biogrāfiju, grāmatā “Nestāsti” gandrīz nekā no iepriekš stāstītā nav. Savā dzejā L., nometot visas iepriekšējās identitātes, ir viena, ir brīva, un savā ziņā viņas brīvību nodrošina arī velosipēds „Winner”, kas ir viņas pavadonis un arī sarunbiedrs. Vairākkārt L. dzejā pieminēti tēli ir tēma ar kuru sākam mūsu sarunu. Varbūt šis raidījums nemaz nav par nesen iznākušo krājumu “Nestāsti”, tajā rodamo dzeju. Personīgi mani aizrauj tieši saruna ar Lieni Gūtmani – viņa spēj būt ļoti atklāta, nebeidzami pārsteidzoša. Dzeja šai stāstā ir kā instruments, kas L. padara jutīgu pret apkārtējo pasauli, un palīdz saaust citiem saprotamo ar tikai viņas piedzīvoto, sajusto, izlasīto. Varbūt šis ir stāsts arī par rosīgo Liepājas literāto vidi, no kuras Liene Štāla izaugusi kā dzejniece.  Taču arī pēc šī aktīvā perioda, Liene Štāla turpināja sūtīt savus dzejoļus liepājniekiem. Un šīs sarakstes uzturētāja Liepājā bija Linda Zulmane, Piejūras pilsētu Literārās akadēmijas koordinatore, savulaik ir bijusi arī Lienes pasniedzēja augstskolā.

Kā labāk dzīvot
Dziesmu svētki var veicināt arī sabiedrības saliedētību, padarot svētkus vēl īpašākus

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Mar 10, 2023 47:53


Var teikt, ka gandrīz katrs, kas sevi sirdī sauc par latvieti, dzied vai dejo. Tuvojoties Dziesmu svētkiem, pētām, kā tik liels un svarīgs notikums var veicināt sabiedrības līdzdalību un saliedētību, padarot Dziesmu svētkus vēl īpašākus. Raidījuma viesi biedrības "Lauku partnerība Lielupe" projektu vadītāja Videga Strautniece, biedrības "Lauku partnerība Lielupe" administratīvā vadītāja Līga Švānberga un Kalnciema muzeja izveidotājs, novadpētnieks, vēsturnieks un mūziķis Dāvis Beitlers. Lai veicinātu Jelgavas novada pagastu iedzīvotāju iesaisti un līdzdalību, biedrība "Lauku partnerība Lielupe" pirms trīs gadiem uzsāka projektu "Kopdare". Tā moto ir - „Kopā darām, radām, augam". Jelgavas novada pagastos jau notikušas iedzīvotāju sapulces un citi pasākumi, bet mērķis ir katrā pagastā izveidot arī iedzīvotāju padomi. Ar Vilces, Valgundes un Cenu pagasta iedzīvotāju pārstāvjiem Hugo Jakobi, Viktoru Kuļiku un Aiju Degaini tikās Daina Zalamane. Videga Strautniece un Līga Švānberga atkāj, kā darbojas biedrība un cik ieinteresēti un aktīvi ir iedzīvotāju, iesaistoties vietējās kopienas darbā. Dāvis Beitlers iepazīstina ar ieceri saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem. "Jelgava ir ierakstījusies vēsturē ar daudziem reģionāliem svētkiem," atzīst Dāvis Beitlers. Viņš norāda, ka lielo svētku pavēnī ir palikuši tieši mazie svētki, kur kopā sanāca daži kori. Bet šādiem maziem svētkiem aizsākās lielie un tie arī uzturēja dziesmu svētku tradīciju dzīvu starp lielajiem svētkiem. Dāvis Beitlers atklāj, ka 1868. gadā Kroņvircavā notikuši dziedāšanas svētki, tikai pēc tam bija Kurzemes guberņas apvienotie svētki 1870. gadā. Arī kopš jaunākiem dziedāšanas svētkiem, kas notikuši kādreizējā Jelgavas rajonā, atmiņas zūd. Tāpēc ir doma vākt dažādas liecības par kopdziedāšanas svētkiem, kas notikuši Jelgavas pusē. Tāpat doma ir apkopot materiālus par Jelgavas puses kolektīvu dalību Vispārējos dziesmu un deju svētkos.

Zināmais nezināmajā
Biomimikrija: Kā daba mūs māca sasildīties?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 3, 2023 51:49


Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.

Krustpunktā
LR1 analizē: Vērtējam vēlētāju aktivitāti un noskaņojumu reģionos un ārvalstīs

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Oct 1, 2022


Latvija izvēlas: Vērtējam vēlētāju aktivitāti un noskaņojumu reģionos un ārvalstīs. Vērtē Latvijas Universitātes profesors, politologs Juris Rozenvalds, socioloģe pētījumu centra SKDS  pārstāve Ieva Strode. Sazināmies ar LR Latgales studijas žurnālisti Karīnu Važnaju, Vidzemes korespondenti Guntu Matisoni un Kurzemes korespondenti Ingu Ozolu. Vēlētāju aktivitāti ārpus Latvijas vērtē Londonā dzīvojošā juriste Inese Ejugbo.  

Zināmais nezināmajā
Velosipēdu vēsture Rīgā un ceļu satiksmē

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jul 4, 2022 46:37


19. gadsimtā Eiropā sevi pieteica šodien tik ierasts un pašsaprotams pārvietošanās līdzeklis - velosipēds. Bet ko mēs zinām par to, kā šis transporta līdzeklis mainīja cilvēku dzīvi, pārvietošanās paradumus un notikumu gaitu? Kad tas kļuva par ceļu satiksmes neatņemamu sastāvdaļu. Šiem jautājumiem ar pētniecisku skatu ir pievērsies vēsturnieks Edgars Engīzers. Ar viņu tiekamies raidījuma Zināmais nezināmajā, lai sarunātos par velosipēdu vēsturi pilsētu ielās un ceļu satiksmē. Kopš pašiem pirmsākumiem velosipēds skaitījās bīstamāks satiksmes dalībnieks, ne kā šodien, ka velosipēdists ir mazaizsargātais satiksmes dalībnieks. "Attiecīgi arī noteikumi, atļauja piedalīties ar velosipēdu satiksme tiek izstrādāti ar pieeju, kā mazināt apdraudējumus mazaizsargātiem vai citiem satiksmes dalībniekiem. Pirmkārt, jau runājot par gājējiem. Otrkārt, runājot arī par tā laika satiksmes pamatelementu - zirgvilces transportu. Zirgam no velosipēdiem bija bail, un līdz ar to pamatā līdz pat Otrā pasaules kara beigām, pat drusku vēlāk visi noteikumi ir virzīti uz velosipēdistu pārgalvības ierobežošanu, par sistēmas izstrādi, kā viņi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, lai neradītu draudus nedz citiem, nedz arī sev. Arī traumatisms ir viens no jautājumiem, kam tiek pievērsta uzmanība pietiekami ātri," norāda Edgars Engīzers. "Tiek regulēts, ar kādiem velosipēdiem drīkst piedalīties. Ja skatāmies analoģijā ar elektroskrejriteņiem, tad atkal es vienā brīdī paskaitīju un atrada kaut kādus vairāk kā 20 dažādus tehnoloģiskas uzpariktes, ko varētu saukt par tādiem - ar vienu riteni, ar diviem vai trijiem, pieciem riteņiem, ar sēdekli, bez sēdekļa, ar rokturi un bez," turpina Edgars Engīzers. Jau tajā laikā bija nodalīts un 20. gados parādās arī normatīvos aktos nodalīti velosipēdi no velosipēdiem, kas ir aprīkoti ar motoriem. Un ir arī trīsriteņi, tai skaitā arī kravas trīsriteņi izplatīti tajā laikā satiksme, kam arī ir pievērsta uzmanība šajos satiksmes noteikumos. "Attiecīgi tā tā filozofiskā pamatne, ka velosipēds ir bīstams. Otrs - šobrīd mēs runājam no tādas atļaujas došanas perspektīvas. Tajā laikā un līdz pat 70. - 80. gadiem 20. gadsimtā pamatā ceļu satiksmes noteikumi bija vērsti uz ierobežojumiem: ko nedrīkst darīt, kur nedrīkst braukt, ar kā neaprīkotu velosipēdu nedrīkst braukt. Bija diezgan strikti izstrādāta sodu sistēmu un bija noteikts aprīkojums, kas nepieciešams. Sākotnēji - apgaismojums, numurs, attiecīgi visiem velosipēdiem bija jābūt reģistrētiem un, kas ir ļoti svarīgi, manuprāt, kas arī izpaliek šībrīža diskusijā, ka visiem velosipēdu vadītājiem bija jākārto pārbaudījums. Braukšanas tiesības jāiegūst," skaidro Edgars Engīzers. Atsevišķos laika posmos regulējumu stingrība bija dažāda - Pirmā pasaules kara ietekme, Brīvības cīņu ietekme, vēlāk emancipācija divdesmitajos gados, kad velosipēds kļūst no pietiekami ekskluzīva satiksmes līdzekļa pār tādu kā, runājot tālaika valodā, darbaļaužu transportu. Pirmoreiz parādās mobilitātes jautājums, bilst Edgars Engīzers. 20. gadsimta sākumā velosipēds jau vairs nav luksusa lieta. "Sākotnēji velosipēds ir tāds triku rīks. Pirmie bija augstratu riteņi - viens ritenis liels, otrs - maziņš, kas ar ārkārtīgi nestabili un bīstami. Ar tiem ļoti ātri aizliedz braukt pa pilsētu, pa ielu. Faktiski šie noteikumi paredz, ka drīkst pārvietoties tikai ar drošo riteni," atzīst pētnieks. Bija noteikumi arī par aprīkojumu, kas nepieciešams, proti, braucamie bija jāaprīko ar gaismām, bremzēm, numura zīmēm, jo visi velosipēdi bija jāreģistrē un jāiegūst atļauja ar to pārvietoties.  Rīga 20. gadsimta sākumā kļūst par velosipēdu ražošanas centru, un tāpēc arī Vidzemes, Kurzemes un arī Vitebskas guberņās velosipēdi strauji izplatās un arī noteikumi tiek izstrādāti salīdzinoši ātrāk. Zirgu tramvajs Rīgas ielās Netālu no vietas, kur tagad slejas Rīgas Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca 19. gadsimta 80. gados atradās tramvaju depo - zirgu staļļi un atpūtas telpas kučieriem un konduktoriem. Laikā, kad citviet Eiropā jau sāka atteikties no zirgu tramvaja, tas 1882. gadā parādījās Rīgā. Par šo transportlīdzekli, kā arī par zirgu omnibusu un pasažieru ormaņiem saruna ar vēsturnieku Andri Biedriņu. 1852. gada marta sākumā Rīgas laikraksti ziņo, „ka mēneša pirmajās dienās Rīgā no Daugavmalas uz Pēterburgas priekšpilsētu uzsāks regulāri kursēt divi zirgu omnibusi, kuros tika noteikta maksa par braucienu, neatkarīgi no iekāpšanas vietas, 10 kapeikas vāģa iekšpusē un piecas kapeikas ārpusē.” (Rigasche Zeitung  1852. 03. 01.) Tā savā grāmatā „Rīgas sabiedriskais transports no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām” raksta vēsturnieks un Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš. Divasu rati ar slēgtu virsbūvi, kam priekšā aizjūgti divi zirgi, kā regulāras pilsētas satiksmes līdzeklis Eiropā parādījās 19. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Rīgā, kā jau minēju, 1852.gadā, taču pasažieru trūkuma dēļ omnibusu satiksme tika pārtraukta uz 20 gadiem līdz 1874.gadā „Rīgas ielās ar 20 minūšu intervālu atsāka kursēt divas omnibusu līnijas. Omnibusā bija 14 pasažieru vietas, un transporta apkalpē ietilpa konduktors un kučieris, bet samērā masīvo omnibusa ekipāžu vilka divi zirgi, kas nodrošināja vidējo kustības ātrumu līdz seši kilometri stundā.”   Tā raksta Andris Biedriņš, bet tālāk pats grāmatas autors stāsta par to, kā Rīgā ienāca zirgu tramvajs un kāpēc tas izkonkurēja omnibusus.

Zināmais nezināmajā
Aicina iesaistīties zibakcijā "Viena diena Latvijā"

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 28, 2022 42:17


Norises dabā mēs redzam ik dienu, taču šie novērojumi kalpo ne tikai, lai sekotu līdzi laika apstākļiem un gadalaiku maiņai. Novērojumi palīdz arī zinātnei sekot līdzi cikliskumam un izmaiņām dabas procesos. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte aicina Latvijas iedzīvotājus iesaistīties dabas vērošanas zibakcijā Viena diena Latvijā 30. aprīlī, iesūtot zinātniekiem sezonālo dabas norišu attēlus. Par akciju stāsta zibakcijas koordinatore Latvijas Universitātes vadošā pētniece  Gunta Kalvāne. Gunta Kalvāne skaidro, ka zibakcijas mērķis ir fiksēt dabas novērojumus vienā konkrētā dienā. Tas būs 30. aprīlis, jo arī pagājušajā gadā zinātnieki aicināja sūtīt fotogrāfijas tieši šajā datumā. "Zibakcijas mērķi ir pievērst sabiedrības uzmanību norisēm dabā, būt vērīgiem. Otrs - palīdzēt zinātniekiem," norāda Gunta Kalvāne.  "Jūsu iesūtītas fotogrāfijas ļaus salīdzināt reģionālās atšķirības Latvijā," turpina pētniece. "Lai arī mums šķiet, ka Latvijas teritorija ir mīļa un neliela, tad attiecībā uz pavasari, fenoloģiskās fāzes, kā lapu plaukšana vai ziedēšana Kurzemes piekrastē un, piemēram, Alūksnes augstienē vai Vidzemes augstienē var atšķirties par 2-3 nedēļām. Kas ir tādai teritorijai ievērojamas atšķirības." "Otrs - mēs arī pagājušajā gadā mēģinajām izstrādāt fenoloģisko modeli, kas ļauj prognozēt, kurā dienā varētu iestāties labības pļaušanas sākums, kad būs gatava labība, kad nogatavosies āboli, kas augļkopībā ir svarīgi. Tādā modelī, balstoties uz gaisa temperatūru, nokrišņiem un citiem parametriem, mēs varam prognozēt. Lai prognozes pārbaudītu, būtu nepieciešami dati," stāsta Gunta Kalvāne. Jau pagājušajā gadā zinātnieki izmantoja fotogrāfijas. Bet pagājušā gadā pavasaris iestājās relatīvi vēlu, tāpēc fenoloģiskais modelis vēl jāmāca, jo ekstrēmi agros vai vēlos pavasaros modelim ir tieksme nedaudz pārspīlēt - pateikt, ka lapas plauks agrāk vai vēlāk. Izmantos šogad iegūtos datus, lai modeli uzlabotu. Iedzīvotāji aicināti nofotografēt tuvplānus, vislabāk dienvidu pusē novietotos zarus acu augstumā parastajai ievai, āra bērzam un mājas ābelei. Norādot apdzīvotas vietas koordinātas vai arī apdzīvotas vietas pasta indeksu, lūgums atsūtīt minēto augu sugu fotogrāfijas saziņas vietnē WhatsApp 27104440 vai uz e-pasta adresi gadalaiki2021@gmail.com. Akcija ar mērķi glābt krupjus pavasarī Pavasarī, līdz ar gaisa temperatūras iesilšanu, no ziemas miega mostas arī krupji. Tie dodas tālāk no ziemošanas uz nārsta vietām, taču bieži šajā ceļā iet bojā zem auto riteņiem, tādēļ Dabas aizsardzības pārvalde aicina iedzīvotājus ziņot par novērotām krupju migrācijas vietām un pieteikties par brīvprātīgajiem, palīdzot krupjiem šķērsot ceļu. Par akciju stāsta un ar krupju dzīvesveidu iepazīstina Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti Baiba Ralle un Vilnis Skuja.

Zināmais nezināmajā
Kāpēc putnus sauc tā, kā tos sauc? Putnu nosaukumus pēta ornitologs Māris Strazds

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 16, 2022 51:26


Pēdējo gadsimtu laikā Latvijā novērotas vairāk nekā 370 putnu sugas. Katrai no tām ir savs nosaukums, gan latīniski, gan latviski, un katram nosaukumam ir arī savi apvidvārdi. Kāpēc stārķi dēvē par stārķi un kāpēc zaļā vārna ir nosaukta par zaļu un vārnu, lai arī ir zila, un vai vārds lakstīgala ir sens apzīmējums "foršam" putnam? Kāpēc putnus sauc tā, kā tos sauc? Iepazīstam putnu nosaukumus – gan tos, kas radušies pirms oficiāliem nosaukumiem, gan tos, kuri iekļauti oficiālo sugu sarakstos. Stāsta ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Strazds, kurš nodarbojas ar putnu nosaukumu vēstures izpēti. "Man gribās lietot citu apzīmējumu - vārdi," bilst Māris Strazds. "Vārdi ir vajadzīgi kaut kam, ko mums vajag atšķirt, pazīt. Vārdi kā tādi putniem ir, cik sena ir valoda. Tāpat kā vārdus dod vietām, lai zinātu, par kuru ir runa, mājām, lai saprastu, kurā mājā kurš dzīvot. Tāda pati funkcija ir vārdiem dzīvniekiem un putniem, kas dzīvoja cilvēkiem apkārt. Īsti latvisku nosaukumu vai vārdu ne tuvu nav visām sugām." Viņš stāsta, ka 18. - 19. gadsimtā zinātniskā literatūrā modē bija sugu nosaukumu publicēšana nacionālās valodās. Šajos darbos ir arī tā laika latviskie nosaukumi, kas ļauj pētīt un salīdzināt. Lai arī neviens no tā laika pētniekiem nav atsaucies uz tautasdziesmām, arī tajās minēti putnu nosaukumi. "Ja abstrahējās no tā, kas mums kopš bērnu dienām stāstīts liriskā aspektā par dainām, tas ir ārkārtīgi interesants avots. Pirmajā brīdī bija visgrūtāk, bet palīdzējā tas, kādi putni vispār minēti dainās un kāpēc ir tie, kas tur ir," atzīst Māris Strazds. "Vārdi ir doti putniem, kuri ir ēdami, ļoti utilitāra interese, jo jāzinā, ko vari ēsto, ko nevari. Tiem, kas dzīvo degungalā, un tiem, kuriem ir kalendāra funkcijas," skaidro Māris Strazds, minot, ka šobrīt to grūtāk izprast. Kā piemēru viņš min dzērvi. Launagu atnes un aiznes dzērves. Kāpēc? Dzērves ir skaļš putns. Viņas nav jāredz, kad sakliedzas, var dzirdēt 3-4 km attālumā. "Šajā brīdī, kad dzērves atlidojušas, ja lauku darbi ir jāsāk ar sauli un jābeidz ar sauli, diena jau ir tik gara, ka vajag trešo ēdienreizi. Kad rudenī viņas aizlido, tad ir brīdis, kad garās dienas ir beigušās," atklāj Māris Strazds. "Tādam putnam, kurš kaut ko nosaka, ir jābūt nosaukumam. Pasaki, ka dzērves atlidojušas, ir skaidrs." Nosaukums dzērves saistīts ar putna balsi. Vairākiem putniem vārds ir saistīts ar to, kā viņš sauc, piemēram, ūpis, čuņčiņš. Otrs, kas nosaka, kāds vārds dots putnam, ir izskats. Neparasts ir stāsts par balto stārķi, kas ir ļoti jauns ienācējs Latvijā arī kā suga. "Tas, kas kaut kur rakstīts, kā senie latvieši būvēja baltajam stārķim ligzdas, ir absolūtas muļķības. Ir skaidri zināms, ka baltais stārķis bija sastopams tikai uz dienvidiem no Daugavas. 1850. gadā Vidzemē šī putna nebija. Baltais stārķis ir meža stepju putns, sāka masveidā parādīties, kad masveidā izcirta mežus, parādījās lauksaimniecības zemes lielas platības," stāsta Māris Strazds. "Lielā mērā viss, ko labu par šo putnu sakām – svētelis, bērnu nešana – tas nāk no Vācijas, tā ir vāciešu tradīcija, attieksme. Šis aspekts arī parādās tautasdziesmās, baltais stārķis tiek saukts par kungu putnu." Arī nosaukums visticamāk nāk no vācu valodas. Šodien stārķis iegājies apritē, jo apmēram simts gadus cilvēki mācās putnu nosaukumus no grāmatām, ne saviem vecākiem. Agrāk stārķi vairāk dēvēja par svēteli. Vēl interesants gadījums ir zaļā vārna. "Ir dīvaini vai interesanti, kāpēc grāmatās ir palicis šis kā galvenais, jo vienlaikus ir daudz lietots arī zilā vārna, kas ir pilnīgi precīzs, jo putns ir debeszils. Viņai nav nekā zaļa," atzīst Māris Strazds. Tautasdziesmās un senākajā literatūrā vienlīdz daudz figurē arī zilā varna, kas ir atbilstošs nosaukums. "Vēl viens aspekts, latviskie nosaukumi visi sākotnēji ir pierakstīti vācu valodā izdotā literatūrā un vecajā drukā, gotiskajā rakstībā "s" un "z" ir vienādi. Dažos avotos sāk lietos šķērssvītru, lai atšķirtu, bet sliktā kvalitātē nodrukātā grāmatā to ne vienmēr var redzēt. Atkarīgs arī no burtliča darba. Ja ir acīmredzama kļūda starp burtiem, to var atpazīst, bet nelaime, ja uzraksta "zila vārna" vai "sila vārna" - abi ir pareizi un varbūt, ka viens no nosaukumiem patiesībā ir sila vārna, jo tas ir pilnīgi atbilstošs sugai, kā tagad saucam," atzīst Māris Strazds. Klimata pārmaiņu ietekmē gājputni ik gadu atgriežas arvien agrāk Ir marta vidus un tagad ik dienas gaisā redz zosu barus, Kurzemes laukos ganās dzērves un šur tur jau dzirdamas arī strazdu un cīruļu dziesmas. Marts ierasti ir laiks, kad Latvija atgriežas pirmie gājputni. Un gadu no gada tas notiek aizvien agrāk. Par putnu migrāciju un klimata pārmaiņu ietekmi uz to stāsta ornitologs Mārtiņš Briedis, Šveices ornitoloģijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadošas pētnieks, kurš šobrīd  strādā pie projekta ”Klimata pārmaiņu ietekme uz pavasara iestāšanās fenoloģiju un to saistība ar izmaiņām Eiropas putnu populācijās.” Fenoloģija – tas ir laiks, kurā notiek noteikti dabas procesi, un Mārtiņa un viņu kolēģu pētījums ir par to, kā šie dabas ritumi pavasaros sākas aizvien agrāk gadu no gada un kā šīm pārmaiņām spēj vai nespēj pielāgoties putni. Kad celmi pliki top pavasarī, tad cīrulis rādās – vēstī paruna, pēc kuras var saprast, ka cīruļi ir tie pirmie pavasara vēstneši. Cik ļoti klimata izmaiņas šobrīd ir ietekmējušas mūsu senču novērojumus par tiem vai citiem putniem un to sasaisti ar citām dabas parādībām pavasarī? Tie putni, kas neko nezina par klimata pārmainām un turpina atgriezties ierastajā režīmā, ar laiku iekavē dabā pastāvošas norises un tas atstāj iespaidu uz to populāciju, atzīst Mārtiņš Briedis.