Podcasts about interesanti

Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem. 

Raidījumā Pievienotā vērtība skaidrojam, vai iepirkšanās internetā sasniegusi savus griestus un kā mainās mūsu naudas tērēšanas paradumi digitālajā pasaulē. Kā arī par to, ka negadījums reti kad ir vienkārši negadījums, ja tas notiek darba vidē. Iepirkšanās internetā, kas strauji pieauga pandēmijas laikā, šobrīd šķiet sasniegusi stabilu līmeni – reizi mēnesī to dara apmēram 70 % iedzīvotāju – tā e-komercijas pētījumā secina interneta pētījumu uzņēmums „Gemius”. Bet tas nenozīmē, ka mūsu iepirkšanās paradumi nemainās. Dati rāda – pamazām savu iepirkšanos pārceļam no datoriem uz telefoniem, stāsta Elizabete Kreica no „Gemius”. Atšķirīgas ir arī lietas, ko mēs iegādājamies no Latvijas tirgotājiem un ko – pasūtām no ārzemju internetveikaliem.  Interesanti, ka dati rāda – mazliet mazinājies cilvēku satraukums, ka viņus iepērkoties internetā apkrāps un mazāk arī ir to, kuri atzīst, ka internetā neiepērkas, jo neuzticas maksājuma veidiem.  -- Raidījumā vēl par kādu tendenci darba drošībā, par ko iepriekš nebijām aizdomājušies. Par to, cik daudziem nelaimes gadījumiem darbā pie iemesliem parādās tas, ka cietušie paši vainīgi. Šī doma izskanēja arodbiedrību rīkotajā konferencē par darba aizsardzību. Nedroša rīcība ir bijis iemesls vairāk nekā pusei smago negadījumu, skaidro Renārs Lūsis, Valsts darba inspekcijas direktors.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Izsakoties Jura Ābola vārdiem, "intonēma ir runas zīme un katrai no tām piemīt noteikta emocionāla nokrāsa". No komponista Andreja Selicka esmu saņēmusi Jura Ābola traktātu par intonēmām. Darbs ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, un nu jau apdzeltējušās lappuses nav iesietas. Materiāls ir ticis uzglabāts vien plāna kartona mapē un titullapa ir nozudusi. Ar darbu ir iespējams iepazīties, sākot no satura rādītāja, un, spriežot pēc 1. nodaļas nosaukuma "Valodas un mūzikas mijiedarbības estētiski filosofiskie aspekti", arī kopējais darba nosaukums varētu būt līdzīgs. Citām nodaļām nosaukumi nav piedēvēti. Darba rakstīšanas gads varētu būt 1977., vadoties pēc literatūras atsaucēm un 1977. gada avots ir darbā jaunākais. Traktātam ir piecas nodaļas un katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Intonēmas ir aprakstītas 3. nodaļas 2. apakšnodaļā 53. lappusē. Lūk, kādu definīciju intonēmām piedēvē Juris Ābols: "Intonēma – ar šo jēdzienu mēs negribam uzstiept mūzikas zinātnei kādus lingvistiskus postulātus vai preambulas. […] Kamēr pirmatnējam cilvēkam vēl nebija attīstījusies skaņas augstuma sajūta, nevar būt runas par kādu muzikālu uztveri vai pat psihiskiem un emocionāliem muzikālo izjūtu veidojošiem spēkiem. Šie spēki sākumā darbojās valodas spēju attīstīšanas virzienā. Tad, kad šīs spējas bija nonākušas uz zināma attīstības līmeņa tālākas komunikatīvas pilnveidošanās nolūkos, valoda sāka muzikalizēties. Kā tas notika? Liekas, ka šeit vispirms darbojās p a t s k a ņ u  s i m b o l i k a, un viens no primitīvākajiem jēdzieniem, ko pauda vēl runāt neprotošais neandertālietis, bija "liels" – vai arī šī jēdziena pretstats – "mazs". Varam puslīdz droši apgalvot, ka šiem jēdzieniem sava pirmatnējā veidā atbilst attiecīgi patskaņi "i", "u" vai "o". Lai significētu mazu dzīvnieku, neandertālietis izrunāja vai intonēja attiecīgi augstākā un zemākā balsī. Šos jēdzienus padara skaidrākus attiecīgo patskaņu dubultošana vai akcentēšana. Piemēram, varēja teikt: "i-i-i-i" augstāk intonēts, quasi staccato un "o-o-o" zemāk intonēts, pie kam šī intonācija varēja būt arī krītoša, stiepta, izdziestoša. Loģiski, ka mazs priekšmets vai dzīvnieks varēja izraisīt prieku, bet liels dzīvnieks varēja iedvest bailes un šeit ir visu signifikantu saskares punkts. Bailes savienotas ar kustību, savu izpausmi varēja rast augstu intonētā un stieptā "o" vai "a" utt." Ņemot vērā to, ka Juris Ābols nesniedz priekšvārdus saviem skaņdarbiem, tad intonēmas tulkojums ir atstāts gan katra izpildītājmākslinieka interpretācijas, gan arī klausītāja individuālās uztveres ziņā. Interesanti, ka muzikoloģe Inese Lūsiņa atceras: "Viņā eksperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar humoru. Piemēram, viņš ļoti daudz strādā ar fonēmām, ar tādām pirms valodas esošām formām, kur dažādas intonācijas, tas, kā tu pasaki dažādas zilbes, izsaka to, ko mēs šodien mēģinām izteikt ar valodu, ar gatavu noformulētu valodas formu un it kā nepārprotamiem vārdiem un teikumiem, kas ir ielikti kontekstā. Un viņa konteksts bija fonēmas pašas. Juris Ābols līdz šim pirmais un vienīgais mūsu dadaists mūzikā." Nedaudz atskatoties vēsturē, ir zināms, ka dadaistu mūzikas žanru klāstā bija arī viņu iedomāta "Negro" mūzika. Tās izcelsme bija rodama Tristana Carā vaļaspriekā – afrikāņu masku kolekcionēšanā un arī darināšanā, bez tam nereti dzejas priekšlasījumos tika lietotas maskas. 1916. gadā Carā un Balss aizrāvās arī ar mūzikas (skaņas) un dzejas apvienojumu. "Negro" mākslas eksperimentu pamatā bija idejas par to, kā mūzika vai runa varētu izklausīties pirmatnējo cilvēku izpildījumā, piemēram, aizvēsturiskai mūzikai nav nosakāma tonalitāte un tajā nav nekādu likumu, ir tikai noskaņa vai transa stāvoklis. Tā pati ideja attiecās arī uz dzeju un fonētiku – pateiktais vārds vai nevārds zaudēja savu jēgu, tāpat kā mūzika zaudēja savus izteiksmes līdzekļus. Brīdī, kad pazuda vārda un mūzikas jēga, tad pāri palika ritma funkcija, kas savā veidā padarīja dzeju par "mūziku" un mūziku par "dzeju". Kopumā par vārda būtību dadaistiem bija arī savi īpaši uzskati, kas tika pausti jau sākot kopš "Voltēra kabarē" atklāšanas vakara. Jau toreiz Balls savā manifestā deklarēja: "Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu (…) Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties "pupluš" vai "pluplubaš", ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds – vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos."  

Ilgi gaidītais pavasaris daudziem saistās vai nu ar patikamo sajūtu, ka beidzot varam saulītē baudīt siltumu un ieelpot svaigumu, vai arī ar tā saukto pavasara nogurumu un vitamīnu trukumu. Interesanti, kāds šis laiks ir pašai dabai? Vai arī augiem jāsteidz uzņemt spēki pēc garās ziemas vai gluži pretēji - tie spēkpilni steidz augt un ziedēt, lai gādātu vēlāk augļus?  Ko augiem mūsu dārzos un savvaļā sniedz pavasaris ar cīruļputeņiem, salnām, pēkšņu karstumu un ilgu sausumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Olga Sozinova.

2025. gadā Liepāja ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas apvieno kultūru, sportu, mākslu, uzņēmējdarbību un citas nozares, svin savu 400 gadu jubileju. Svinību centrālais notikums būs koncertuzvedums “Personas kods: Liepāja” 18. martā, bet pēc tā uzmirdzēs gaismas pastaiga "Izgaismotā Liepāja". Šajā nedēļas nogalē sāksies apstādījumu akcija “Liepāja plaukst”, bet 1. martā svētku maratons iesākās Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē ar garīgās mūzikas "Caur gaismu nāk un sudrabs top", kas izskanēja arī LR3 "Klasika" tiešraidē.   Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē glabājas unikāla Liepājas kantorāta (“Libauer Cantorat”) nošu kolekcija ar 170 mūzikas rokrakstiem un iespieddarbiem, kurus apņēmies digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs. Par Liepājas 400. dzimšanas dienu un svinību kulmināciju 18. martā, svētku pasākumiem visa gada garumā un Liepājas Svētās Trīsvienības draudzes arhīva digitalizāciju stāsta Liepājas valstspilsētas pašvadības un "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne. Kulminācijas punkts gaidāms 18. martā. Esat gatavi kārtīgi svinēt? Šis tiešām ir ļoti, ļoti svarīgs un nopietns gads - Liepājai 400 gadu ir vienreiz mūžā. Man ļoti patīk, kā Orests Silabriedis, atklājot jubilejas mēnesi 1. marta koncertā teica - mums jābūt ļoti gandarītiem un lepniem par to, ka mums ir iespēja piedzīvot šo četrsimtgadi. Mēs esam gatavi, jo esam sākuši gatavoties jau pagājušā gada sākumā. Programma ir ļoti plaša un daudzveidīga, esam iesaistījuši gan profesionāļus, gan amatierus, gan iedzīvotājus ļoti dažādās sfērās. Kulminācijas brīdis būs marta vidū, sākot no 18. marta. Vai varat teikt, ka šo svētku gaisotni jūt ikviens liepājnieks un Liepājas viesis? Jā. Liepājnieks ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels lokālpatriots un ar ļoti lielu lepnumu nes Liepājas vārdu. To mēs novērojam ne tikai iedzīvotājos, kas šobrīd tur dzīvo, bet arī bijušajos liepājniekos, kuri šobrīd atrodas gan citās Latvijas pilsētās, gan citās valstīs. Tie ir svētki ne tikai šobrīd Liepājā dzīvojošajiem, bet ikvienam, kurš bijis saistīts ar Liepāju. To mēs ļoti izjūtam. Kas notiks 18. martā? Sākot ar 18. martu, Liepājas četrsimtgades jubilejas svinības notiks veselas nedēļas garumā. 18. marts ir īstā Liepājas dzimšanas diena. Ļoti sen mums nav bijis āra koncerts, jo 18. marts parasti ir lietains un vējiens, ļoti liels izaicinājums. Tagad tā nebūs? Varbūt, bet mēs esam gatavi. Esam sagatavojuši ļoti lielu un daudzveidīgu āra koncertu, kur iesaistīti ļoti daudzi mūziķi, zināmi un mazāk zināmi, vecāka un jaunāka paaudze. Uldis Marhilēvičs komponē jaundarbu, būs īpašs koncertuzvedums. Koncerta nosaukums ir “Personas kods - Liepāja”, kur mēģinās apvienot dažādākos Liepājas kodus un laikmetus. Pusotras stundas garumā centīsimies parādīt labāko, jaudīgāko un zīmīgāko, kas Liepāju raksturo. Par jubilejas sajūtu runājot, cik lielas iespējas katram liepājniekam ir bijušas šo sajūtu radīt, pielikt savu roku? Sabiedrības līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pilsētas kontekstā kā pašvaldībai, bet arī saistībā ar "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Jau pagājušā gada vidū veicām aptauju iedzīvotājiem, pajautājām, kā viņi vēlētos svinēt šo notikumu. Interesanti, ka pirmajā vietā bija lieli bezmaksas pasākumi, bet otrajā vietā - sabiedrība izteica vēlmi pašiem līdzdarboties vides apzaļumošanā. 8. martā uzsāksim akciju “Liepāja plaukst”, kur iedzīvotājiem būs iespēja pieteikties sēklām, pašiem diedzēt, pašiem audzēt, tad kopā ar Liepājas dārzniecēm veikt apstādījumus gan publiskajā vidē, gan pie savām organizācijām, skolām, ģimenēm. Būs arī lekcijas par dārzkopību un vides tēmām, kā arī mēs ceram iestādīt jaunu un skaistu ābeļdārzu par godu četrsimtgadei. Kas Liepājā vislabāk aug? Liepas, bet ābeles arī. Liepāja ir pateicīga vieta dažādām apzaļumošanas aktivitātēm. Mums ļoti liels prieks, ka iedzīvotāji paši izrādīja vēlmi un pateica, kā gribētu iesaistīties. Bet neatkarīgi no tā, ir ļoti daudz dažādu kultūras notikumu, kur visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvji paši aktīvi piepilda programmu ar dažādām aktivitātēm - gan uzņēmēji, gan skolēni, gan amatierkustības. Gads mums iesākās ar uzņēmējdarbības izstādi “Ražots Liepājā”, kur parādījām labāko, ko šobrīd Liepājā ražo. Tas aizvirpinājās tālāk ar dažādiem koncertiem, izstādēm, amatierfotogrāfi ir atklājuši un plāno atklāt savas izstādes, bibliotekāri ir sarosījušies, bērni izdos savu īpašo zīmējumu, stāstu un pasaku grāmatu. Nav vairs tā, ka programmu nodrošina tikai 3 vai 4 organizatori - lielākais spēks un jauda ir pašos liepājniekos, kuri ar ļoti lielu atbildību un patiesu vēlmi grib parādīt, kas ir tas, ko viņi var parādīt, kā viņi grib iesaistīties. Šī programma ir ļoti daudzveidīga, no uzņēmējdarbības līdz mūzikai, kas ir Liepājas lielākais smagsvars, bet būs arī dažādi sporta notikumi.    

Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas  teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt  vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs. Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā  apkopotās  senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo  mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu. Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi. Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā. Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.  

Neviens vien pieķēris sevi pie domas, ka šodien laiks rit straujāk. Saprotams, ka ne jau minūtes vai stundas kļuvušas ātrākas, bet tas, kā mēs šo laiku piepildām, mudina mums justies kā mūžīgā skrējienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un lēmumu pieņemšanu? Kā cilvēka iekšējais pulkstenis salāgojas ar to laika ritējumu, kādu rada digitālā pasaule, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē, kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene. "Galvenais, kas liek laikam skriet vai vilkties, ir emocijas. Ja ir kaut kas interesants un patīkams, var būt arī nepatīkams, mūsu laika ritējums mainās. Sarūk. Attiecīgi, ja ir kaut kas garlaicīgs, ne īpaši emocionāli iekrāsots, laiks sāk vilkties," norāda Jurģis Šķilters. "Patiesībā, mūsu laika uztvere ir ir notikumu segmentācija no mūža sākuma līdz beigām. Notikumi var būt ilgāki un ātrāki. Jānošķir, ka ir objektīvais, fizikālais laiks, kas nevienam smadzenēs neiet, to mēs arī neuztveram, mēs uztveram to notikumu laiku, kas ilgāks, ātrāks vai īsāks." Zanda Rubene atzīst, ka viņa to dēvē par subjektīvo laika izjūtu, jo cilvēkam nav varas pār laiku. Viņa atsaucas uz norvēģu antropologu Ēriksenu, kurš norāda, la digitālajā laikmetā laika izjūtai ir piemērojams kā grēdas princips. Notikumi, kas mūsuprāt saistās ar mūsu dzīvi, krājas un pārvietojas tādos tempos, ka nespējam tos akumulēt un aptvert, un izveido ko līdzīgu grēdām.  "Grēdas princips liek mūsos rasties sajūtai, ka laika nav, ka ir drausmīga steiga un stress no tā visa," norāda Zanda Rubene. "Vēl viens jēdziens, kas raksturo šo laikmetu un situāciju, ir vienlaicīgums. (..) Lēnās laika izjūtas šobrīd pietrūkst. Digitālajā laikmetā secīgumu un lēnumu ir aizstājis vienlaicīgums. (..) Tas grēdas princips un vienlaicīgums ir tas, kas liek mums visiem teikt – nav laika, nav laika. Kāds ar mums grib parunāt... Runāšana un sarunāšanas ir tas lēnais laiks. Sakām – ne tagad. Bērniem, piemēram," atzīst Zanda Rubene. Vai un kā pāreja uz vasaras laiku ietekmē veselību? Nav aiz kalniem laiks, kad atkal  griezīsim pulksteņus vienu stundu uz priekšu, un atkal daļai cilvēku nāksies pielāgoties vasaras laika režīmam. Vai tiešām pulksteņu grozīšana divreiz gadā tikai negatīvi ietekmē mūsu organismu un īpaši pavasaros, kad viena stunda no laika it kā tiek nozagta? Vairāk par to, kā pārēja uz vasaras laiku iedarbojas uz cilvēku veselību un uzvedību, sarunā ar miega speciālisti Martu Celmiņu. "Katrai lietai ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. ASV arī tad, kad bija mēģinājums palikt vienā laikā, cilvēki bija neapmierināti," saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra pediatre, miega speciāliste Marta Celmiņa, kad ir iepazinusies ar rakstu, kas pirms teju diviem gadiem tika publicēts populārzinātnisko rakstu vietnē „Science Daily”, kur runa bija par divdesmit gadu ilgušu pētījumu vairākos ASV štatos, kurā atklāts, ka ikgadējā pāreja uz vasaras laiku ir saistīta ar letālu autoavāriju pieaugumu par sešiem procentiem. Kolorādo Universitātes pētnieki konstatēja, ka nedēļā pēc pavasara laika maiņas nepārtraukti pieauga letālo negadījumu skaits. Jāņem vērā, ka pētījums attiecas tikai uz datiem vienā nedēļā, bet neraugoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, palūkojam, kā pāreja uz vasaras laiku, kad it kā viena stunda  diennaktī mums tiek nočiepta, ietekmē cilvēka organismu un uzvedību. Bet raidījuma iesākumā par Saules un Mēness "dejām" Ir sācies solārais pavasaris. Interesanti, ka aizvadītajā nedēļā piedzīvojām dienu, kad bija astronomiskā ziema, meteoroloģiskais rudens un solārais pavasaris. Interesanti, ka kalendāram vienalga, kas notiek laukā aiz loga. Starp citu, par kalendāru runājot – zinām, ka ir Saules kalendārs, tātad tas, kurā Zeme apriņķo ap Sauli, bet mums ir arī pavadonis Mēness, arī tam ir kalendārs, to lietojuši, piemēram, senie ēģiptieši. Kāda tam īsti funkcija un kā salāgot Saules un Mēness ritmu? To skaidro astronoms Ilgonis Vilks.    

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete Ar ēku celtniecību latviešiem saistās vairākas tradīcijas: spāru svētki, kad jumta korē tiek likts vainags, tā atzīmējot zināma darbu posma noslēgumu; mūsdienās populārā lentas griešana, kad ēkā ienāk pirmie tās iedzīvotāji. Savukārt nama pamatos mēdz iemūrēt laika kapsulu. Kapsulā tiek likts vēstījums nākamajām paaudzēm, tiek pieminēti cilvēki un organizācijas, kas piedalījušies nama tapšanā, tradicionāli tiek likta tajā laikā apgrozībā esoša monēta un tās dienas avīze. Tas ir svinīgs pasākums, kas tiek iemūžināts fotogrāfijās un par ko raksta prese. Ja namam ir lemts ilgs mūžs, tajā neizbēgami notiek pārbūves, labiekārtošanas darbi un remonti. Interesanti, ka arī šādos darbos meistari ir vēlējušies atstāt vēstījumu nākamajām paaudzēm! Liels rekonstrukcijas un restaurācijas darbu posms šogad noslēdzies Rīgas pilī. Te atrastie vēstījumi stāsta par iepriekšējo paaudžu meistariem un to veiktajiem darbiem. Šoreiz stāsts par dažiem no tiem... * 1916. gada 10. decembrī podnieks Baltiņš, inženieris Frīzendorfs un podnieku meistars Štegmans krāsnī starp Balto zāli un Sūtņu akreditācijas zāli noglabā ar zīmuli aprakstītu malkas šķilu. No tās mēs varam uzzināt, ka četru krāšņu mūrēšana šajā telpā ir pabeigta. * Vairāki vēstījumi pirms to noglabāšanas bijuši ievietoti stikla pudelēs. Iemūrēta pudele ar zīmīti mūs informē par darbu uzsākšanu pils stūra kāpņu tornītī. Tajā lasāms: "Pamata akmens likts no Graudiņa kunga 1939. g.". * 20. gadsimta 30. gados satraukuma pilnu vēstuli pils pagrabā ķieģeļu šķirbā ievieto amatnieks Ēriks Cirītis. * Savukārt 1996. gada 6. jūnijā savu vēstījumu nākamajām paaudzēm pudelē ievieto firmas "Balsts R" meistari, kuri veikuši muzeja konferenču zāles remontu pils Svina torņa 5. stāvā.  * Emocionālu un patriotisku vēstījumu nākamajām paaudzēm atstājis Valsts vēsturiskā muzeja laborants Eduards Pintāns, kurš 1938. gada nogalē piedalījās muzeja ekspozīciju zāles iekārtošanā pils dienvidu korpusa ceturtajā stāvā. Pirms kādas nišas aizbūvēšanas viņš tajā kopā ar divām sviestmaizēm ievietojis zīmīti, kuras tekstā jūtams gan ulmaņlaiku patoss, gan Otrā Pasaules kara tuvošanās noskaņas: "1938. gada 5. decembrī Eduards Pintāns aizplankoja šo sienu. Pēc simtiem gadu, kad jūs lasīsat šos papīrus, no latvju zemes trūdiem es jūs apsveicu ar drosmi, goda prātu un varoņgaru. Mani tautas brāļi, esat stipri. Nebaidaties par taisnību mirt, mīlat savu dzimteni Latviju, esat lepni uz savu tautu, nelietojat alkoholu un nikotīnu. Paturat vienmēr skaidru galvu, neticat mošķiem un māņiem. Esat čakli darbā. No zemes dziļumiem apsveicu savu dārgo tautu, kur Daugava, Gauja veļ sudraba ūdeņus, mūsu dzimtenes kalnos un lejās mājo mūsu senču saknes, gars. Esat sveicināti, Latvieši! E. Pintāns."

„Valoda ir lieta, kas tev vienmēr ir līdzi,” saka baltkrievu rakstniece Eva Vežnaveca. Viņa jau 19 gadus dzīvo emigrācijā Polijā un ir autore vienai no pēdējā piecgadē iecienītākajām grāmatām baltkrievu valodā „Kam pakaļ tu nāc, vilks?” (Па што ідзеш, воўча?). Divas baltkrievu rakstnieces – Eva Vežnaveca un Hanna Jankuta – šonedēļ viesojās Rīgā, lai piedalītos Rakstnieku savienības rīkotajos „Prozas lasījumos” un sarunātos ar latviešu lasītājiem par baltkrievu valodu, literatūru un tās spīvo izdzīvošanas cīņu mērķtiecīgas rusifikācijas apstākļos. Hanna Jankuta un Eva Vežnaveca ciemojās arī Latvijas Radio. Viņu darbu fragmentus tulkojusi un arī sarunai raitāk palīdz ritēt Māra Poļakova. Kad studijā apspriežam, kurus fragmentus no saviem prozas darbiem rakstnieces varētu nolasīt, saruna vienubrīd notiek četrās valodās. Ar Hannu Jankutu sarunājamies angliski, Eva Vežnaveca (īstajā vārdā Svitlana Kurs) dod priekšroku baltkrievu valodai, Māra Poļakova to veikli tulko latviski, bet ar abām rakstniecēm viņa runā ukrainiski, jo baltkrievu valoda pieredzējušajai tulkotājai ir jauna teritorija, kam viņa pieiet ar lielu bijību. Sākam ar iepazīšanos, jo vairumam latviešu lasītāju abu baltkrievu rakstnieču vārdi līdz šim nav bijuši pazīstami. Hanna Jankuta ir rakstniece, dzejniece, tulkotāja un literatūras doktore. Raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem, un ir pārliecināta, ka literatūrai var būt liela nozīme cīņā par brīvu un neatkarīgu Baltkrieviju. Bet rakstniece un žurnāliste Eva Vežnaveca ievadu ar par sevi smaidot sāk ar to, ka viņai pēc dažām dienām apritēs 53 gadi. Eva jau teju 20 gadu dzīvo Polijā, bet Hanna turp devās 2021.gadā, jo saņēma radošo stipendiju. Bija domājusi atgriezties dzimtenē, taču pa to laiku Baltkrievijā notika tik daudz pārmaiņu, ka viņa nolēma palikt. Interesanti, ka baltkrievu valoda nav viņas pirmā ģimenes valoda, bet gan apzināta izvēle. 

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk. Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas. Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai. Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm. Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu. Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu. Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu. Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru. Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā. Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā. Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem. Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls. Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu. Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti. Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi. Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki. Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku. Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz. Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts.

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

Laiks doties kārtējā ceļojumā uz kādu no pasaules valstīm. Un šoreiz tā būs Jordānija, jeb precīzi sakot – Jordānijas Hašimītu karaliste. Ja tā var teikt, Jordānija ir salīdzinoši jauna valsts, kas atrodas vēsturiski ļoti senā zemē un kurā ir atrodami pierādījumi par dažādām civilizācijām un karalistēm, kas minētas arī Bībelē. Šajā Arābijas pussalas valstī, kas mūsdienās robežojas ar Izraēlu, Palestīniešu kontrolēto Jordānas upes Rietumkrastu, Sīriju, Saūda Arābiju un Irāku, vēsturiski ir atradušās arī tādas karalistes kā Moāba, Edoma un Gileāda. Minot, ka palestīnieši pašlaik kontrolē Jordānas upes Rietumkrastu, šeit arī tāda interesanta vēsturiska un vārdu spēle – Rietumkrasta nosaukums jau parāda, ka šī teritorija atrodas reģionam cauri tekošās Jordānas upes Rietumu krastā. Šī teiritorija arī atradās Jordānijas kontrolē no 1948. līdz 1967. gadam, kad sešu dienu kara laikā to okupēja Izraēla. Pēc tam, kad 80. gadu beigās pēc pirmās sacelšanās savas tiesības uz šo zemi pieteica palestīnieši, Jordānija faktiski savas pretenzijas uz šo teritoriju atsauca. Par vienu no spilgtākajām Jordānijas vēsturiskā mantojuma liecībām noteikti var uzskatīt seno Petras pilsētu. Tā ir akmenī cirsta pilsēta, kas vēl 4. gadu simtā pirms mūsu ēras bija Nabatejas karalistes centrs. Petra ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā un 2007. gadā tika atzīta arī par vienu no septiņiem jaunajiem pasaules brīnumiem. Interesanti, ka šī akmeņainajā tuksnesī izvietotā pilsēta ir pazīstama ar savu ārkārtīgi sarežģīto ūdens apgādes sistēmu, jo jau tolaik nabatieši bija cēluši aizsprostus un veidojuši krātuves ūdens savākšanai, tādējādi ļaujot pilsētai tiešām zelt un plaukt. Kārtējo reizi atgriežamies pie tā, ko tik vēsturiski nozīmīgu nav spējušas radīt senās civilizācijas. Jordānija ir spilgts piemērs tam, kā salīdzinoši mazas valstis cīnās par ietekmi, vienlaikus veidojot gan sev izdevīgas, gan dažubrīd pretrunīgas attiecības ar citām valstīm. To, pēc kādiem principiem mazās valstis veido savu ārpolitiku, lūdzām komentēt Andersam Vīvelam, kurš ir Kopenhāgenas universitātes starptautisko attiecību profesors un kurš savu akadēmisko darbu ir veltījis tieši mazo valstu ārpolitikas pētīšanai.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Vai zini, kāds sakars Somijas Ziemas karam pret PSRS un Laikmetīgās mākslas muzejam KIASMA Helsinkos? Deviņdesmito gadu vidū somus pārņēma milzu dusmas. Tauta mobilizējās, un pirmajās dienās tika savākti 40 000 paraksti. Tad parādījās vairāk parakstu. Somi bija sašutuši, viņiem neraksturīgi un temperamentīgi kaislības sita augstu vilni. Dusmu avots bija slavenā amerikāņu arhitekta Stīvena Holla lēmumi, būvējot jauno laikmetīgās mākslas muzeju Helsinkos ar simbolisko nosaukumu KIASMA. Pat deviņdesmito gadu sākumā, kad Somiju skāra dziļa finanšu krīze, ļaudis šo krīzi pacieta stoiski. Toreiz bija apdraudēta viņu labklājība, bet ne identitāte, kā KIASMA gadījumā. 1998. gadā, kad muzeju KIASMA atklāja, biju klāt preses konferencē, kad Stīvens Holls izstāstīja, kā viņam gāja ar lieliskās ēkas būvniecību. Vēlāk par to lasīju ievērojamā somu mākslas kritiķa un pedagoga Mikas Hanulas promocijas darbā, kas bija veltīts somu identitātes struktūrai un veidolam. Bet viss kaislību stāsts aizsākās 1992. gadā. Togad tika nolemts, ka Somijas Nacionālas galerijas sastāvā esošais muzejs Ateneum piešķirs vienu stāvu topošam laikmetīgās mākslas muzejam. Jaunā muzeja ēkas vēl nebija, bet sākās krājuma veidošana un tika radīta jauna struktūrvienība. Starp citu, tieši šādu modeli ir izvēlējusies pašreizējā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas vadība. Pēc kāda laika tika izsludināts starptautisks konkurss par ēkas arhitektu, un viens redzams somu politiķis bija atradis asprātīgu veidu, kā ēku finansēt. Konkursā uzvarēja jau pieminētais amerikānis Stīvens Holls un tad sākās nedienas. Kad viņš prezentēja savu projektu pasūtītājiem, viņa maketā bija redzams, ka viņš vēlas par dažiem metriem pārvietot maršala Manerheima skulptūru, kura atradās topošajā būvlaukumā iepretim Somijas parlamentam. Tautas sašutums bija neizmērojams. Vai šis amerikānis vispār zina, ko somiem nozīmē maršals Manerheims?! Vai viņš zina to, ka Manerheims vadīja, organizēja somus pret PSRS pārspēku cīņās 1939. un 1940. gadā, ko vēsture pazīst kā Ziemas karu? Vai amerikānis kaut ko zina par Manerheima līniju, pie kuras pēdējā posma krievi apstājās? Vai viņš zina, ka pat zaudējot Karēliju un dažas citas teritorijas, Somija saglabāja savu valstisko neatkarību un valsts iekārtu? Stīvens Holls tajā preses konferencē vaļsirdīgi pateica, ka tikai pēc milzu trača patiesi uzzinājis par Somijas visu laiku populārākā cilvēka, maršala Manerheima nozīmi somu sabiedrībā. Viņš saprata, ka maršalu Manerheimu nedrīkst pārvietot pat dažus centimetrus. Interesanti, ka var notikt tā, ka stereotipi par kādu no tautām, ko šķietam zinām labi, izrādās virspusēji. Mūsdienu Somijā, it sevišķi, ja blakus ir tas pats milzu kaimiņš, kas mums, un par kuru mēs nezinām, kurā brīdī tas sāks uz mums velties, Somijas identitāte vairs nav tikai sauna, “Kalevala”, Sibēliuss, Ziemassvētku vecītis, Nokia un vēl daži lieliski jaukumi. Maršala Manerheima gars ir dzīvs, somu vēlme ir neatkāpties no viņa mantojuma ne par centimetru.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz sagatavots stāsts par smaga likteņa skartu valsti – Zimbabves Republiku. Zimbabve ir sauszemē ieslēgta valsts Dienvidaustrumāfrikā, kas robežojas ar Dienvidāfriku, Botsvānu, Zambiju un Mozambiku un tās galvaspilsēta un attiecīgi arī lielākā pilsēta ir Harare. Lai gan valsts ir piedzīvojusi smago koloniālisma klātbūtni, autoritāro režīmu, kas rezultējās ar ekonomikas sabrukumu, sākam ar kaut ko pozitīvu. Zimbabvē atrodas viens no pasaulē elpu aizraujošākajiem dabas brīnumiem – Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par “Mosi-oa-Tunya” jeb tulkojumā “Dūmi, kas dārd” ("The Smoke That Thunders"). Tas ir viens no lielākajiem ūdenskritumiem pasaulē – 1700 metrus plats un 108 metrus augsts. Ūdens kondensējoties rada miglu jeb vietējo sauktos dūmus, ko esot iespējams redzēt kilometru attālumā. Jāpiemin, ka Zimbabve ir arī mājas lielajam pieciniekiem, tas ir lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Zimbabve tiek saukta arī par baobabu zemi. Baobabi, kas pazīstami kā "dzīvības koks", ir lielākie un vieni no visilgāk dzīvošajiem kokiem pasaulē, kas spēj uzglabāt vairākus simtus litru ūdens un barības vielu. Tiek uzskatīts, ka daži baobabu koki Zimbabvē ir vairāk nekā 1000 gadus veci. Vēl viens nudien vērts apskates objekts ir Lielās Zimbabves drupas, kas arīdzan ir  iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viena no visas Āfrikas nozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām. Šī senā pilsēta, kas celta 11. gadsimtā, ir slavena ar savām masīvajām akmens sienām, kas celtas bez javas, un tiek uzskatīts, ka tās kulminācijā ir mitinājušies līdz pat 18 000 cilvēku. Interesanti un tajā pašā laikā nozīmīgi apzināties, ka sabiedrības pirms mums ar daudz limitētāku tehnoloģiju pieejamību ir izveidojušas  kaut ko tādu, kas joprojām ir klātesošs arī pēc simtiem gadu. Cerēsim, ka arī mēs spēsim atstāt kaut ko tik skaistu. Zimbabves sabiedrības lielākā etniskā grupa ir šoni, kas veido 80% iedzīvotāju. Tam seko ziemeļndebeles un citas mazākas minoritātes. Šeit gan ir jāpiemin nudien interesants fakts – Zimbabvē ir 16 oficiālās valodas, no kurām visizplatītākās ir angļu, šona un ndebeles valodas, tādējādi padarot to par vienīgo valsti pasaulē ar tik daudz oficiālām valodām. Tas tika konstitucionāli apstiprināts 2013. gadā, tādējādi uzsverot uz valsts lingvistiskas dažādību un iekļautību.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore un Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 19. gadsimta vidū koncertdzīve Rīgā bija ļoti aktīva: tolaik mūsu valsts galvaspilsētā notika Eiropas aktuālāko mūziķu koncerti. Būtiski, ka tajā laikā klavieres jau bija gandrīz tāds pats instruments, kādu redzam šodien (izņemot stīgu krustošanu, ko ieviesa "Steinway" firma 50. gados). Tas bija ne tikai mūziķu romantiķu iemīļotais izteiksmes līdzeklis, bet sadzīvē nepieciešams instruments. Klavieres (gluži tāpat kā vēlāk, 20. gadsimta sākumā – fonogrāfs) bija mūzikas izplatīšanas veids: tikko parādījās jauna simfonija vai kamermūzikas darbs, uzreiz tika atskaņoti pārlikumi solo, četrrocīgi un tamlīdzīgi. Arī tā laika augstdzimušajām jaunkundzēm klavierspēle bija labais tonis, lai parādītu sevi un ātrāk nokļūtu precētas sievas kārtā. Ņemot vērā virtuozu zelta laikmetu, nebija ilgi jāgaida uz solo koncertu rašanos. Lai gan jau 1837. gadā Bohēmijas klaviervirtuozs Ignacs Mošeless izsludināja savu solokoncertu, tomēr viņš nobijās un pēdējā brīdī starp klavieru skaņdarbiem ieplānoja arī vokālās mūzikas priekšnesumus. Tādēļ pirmā solokoncerta gods vēsturiski pienākas Ferenca Lista koncertam Romā 1839. gada 4. jūnijā, par kuru viņš raksta: "Mana pašpārliecinātība ir izaugusi tiktāl, ka es esmu izlēmis sniegt koncertus pilnīgi viens, sekojot francijas karaļa Ludviga XIV devīzei – "Le concert, c'est moi." Sākotnēji Lists nosauca koncertus par monologiem (solilokvijiem), bet pēc tam nostiprināja tradīciju, spēlējot koncertu sērijas Parīzē. Tolaik gan starp programmas numuriem Lists mēdza pastaigāties un runāties ar klausītājiem, spēli turpinot tad, kad uzskatīja par nepieciešamu. Pēc solo koncerta Berlīnē 1842. gada 16. janvārī Listu veda karietē ar sešiem baltiem zirgiem, tam sekoja 30 (!) četrjūgi un simti vienkāršu divjūgu ekipāžu. Virtuozs bija karaļa kārtā. Ekstātiskā sajūsma, ko Rietumeiropā izraisīja Lista triumfālās koncertturnejas, guva atbalsi arī Rīgā, jo, ceļojot uz koncertiem Pēterburgā, Lists 1842. gada 8. un 10. martā sniedz koncertus Jelgavas (toreiz Mītavas) pārpildītajā teātra namā. Tikmēr Rīgas pilsētas Muses teātris izziņo, ka "slavenais klaviervirtuozs, doktors un bruņinieks Francis Lista kungs Rīgā sagaidāms 16. martā". Šai dienā notiek viņa pirmais koncerts, bet 18. martā seko nākamais. Panākumi ir tik milzīgi, ka jauna afiša vēstī, ka lielo mūziķi izdevies sasaistīt vēl trešajam un pēdējam koncertam 22. martā. Par pēdējo tomēr kļūst ceturtais koncerts 24. martā Melngalvju namā. Lista sniegumu toreizējā Rīgas prese novērtēja kā "universālu mākslu" ar nesalīdzināmu spēles tehniku, ārkārtēju ekspresiju un priekšnesuma dinamiku, kurā "brāzmaini, vētraini, pērkonīgi toņi apskurbina ausis", kamēr citi izskan "kā strauta čalas, atgādinādami Šveices gana dziesmas gaistošo atbalsi kalnos". Jelgavas recenzents F. Rūtenbergs rakstīja, ka Lists atklāj jaunu pasauli uz klavierēm. Ko tad spēlēja tā laika salonos un koncertzālēs? Tās bija variācijas, parafrāzes un fantāzijas par visdažādākajām tēmām, tostarp tautas melodijām, salonu skaņdarbi ar sentimentāliem nosaukumiem (Plaisir d'amour), veltījumi dažādām personām, kareivīgi, ugunīgi skaņdarbi – kauju, ugunsgrēku atainojumi, taču visbiežāk popūriji par operu tēmām. Misiņa bibliotēkas arhīvā un citur pieejamās afišas liecina, ka 1842. gadā Lists Berlīnē, Rīgā un citur atskaņojis  uvertīru no Rosīni operas "Vilhelms Tells", Andante no Doniceti "Lucia di Lammermoor",  fantāzijas par Bellīni "Puritāņu", Meierbēra "Roberta velna", Mocarta "Dona Žuana" tēmām un neiztrūkstošo "Hromatisko galopu", ko publika tik ļoti mīlēja un parasti pieprasīja koncerta beigās. Lists Rīgā atskaņoja arī Franča Šūberta dziesmu pārlikumus: "Meža ķēniņu" ("Erlkönig") un "Slava asarām" ("Lob der Tränen"), savukārt nedēļu vēlāk Tērbatā programmiņā iekļauta arī "Serenāde" ("Ständchen"). Interesanti, ka 1884. gadā atjaunoto Rīgas Doma ērģeļu iesvētīšanai Ferencs Lists veltīja korāli "Lai Dievu visi teic" ("Nun danket alle Gott").

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojums šoreiz ved uz Āfrikas centrālrietumu valsti Angolas Republiku. Runājot par Angolu, ir interesanti palūkoties uz valsts ģeogrāfisko novietojumu. Angola ir plaša valsts ar garu piekrasti un centrālo plato, virzoties iekšzemē pāri Dienvidāfrikai, robežojoties ar Namībiju, Botsvānu, Zambiju un Kongo Demokrātisko Republiku. Tā ir septītā lielākā valsts Āfrikas kontinentā, un lai apzinātos valsts izmērus – teju visu Spānijas, Vācijas un Francijas teritoriju varētu ietilpināt vienas Angolas teritorijā. Angolas teritoriālais novietojums un izmērs ir arī spēcīgi noteicis valsts stiprās puses, kā, piemēram, atrašanos blakus okeānam, bagātīgo reto minerālu un kritisko resursu pieejamība un daudzveidīgas ekosistēmas. Bet Angolas vājā puse ir vēsturiski bijusi tās sabiedrība, sākot no cilšu un etnisko grupu nesaskaņām un līdz galējām politisko partiju ideoloģiju nesaderībām un sabiedrības polarizāciju. Angolas sabiedrība sastāv no galvenokārt deviņām etniskajām grupām un ciltīm, kur lielākās ir ovimbundu (aptuveni 37% sabiedrības), mbundu (saukta arī par kimbundu) ar 25% sabiedrības un bakongo (saukta arī par kongo) ar 13%. Lai gan Angolas iedzīvotāji lielākoties ir bantu valodā runājošas tautas, valsts oficiālā valoda ir portugāļu, padarot Angolu par lielāko portugāļu valodas lietotāju Āfrikā un trešo lielāko pasaulē. Mūsdienās portugāļu valoda kalpo arī kā lingua franca, kas apvieno dažādas valsts etniskās grupas un ciltis. Interesanti ir tas, ka, nostājoties piekrastes malā un skatoties pāri Atlantijas okeānam, Angola ir novietota vienā līnijā ar Brazīliju, citu portugāļu valodā runājošu nāciju. Vēsturiski mūsdienu Angolas reģionu apdzīvoja pamatiedzīvotāji Koisani, bet ap 2000. gadu pirms mūsu ēras bantu valodā runājošās grupas sāka migrēt uz šo apgabalu, ieviešot lauksaimniecību un dzelzs apstrādi. Laika gaitā izveidojās spēcīgas Bantu karaļvalstis, piemēram, Kongo karaļvalsts ziemeļos, Ndongo centrālajā reģionā un Lunda austrumos. Portugāļu ierašanās 1575. gadā iezīmēja ilgstošu koloniālo attiecību sākumu, eiropiešiem izveidojot tirdzniecības punktus un aktīvi iesaistoties transatlantiskajā vergu tirdzniecībā, kuras rezultātā miljoniem Angolas iedzīvotāju piespiedu kārtā tika vesti uz pāri Atlantijas okeānam. 19. gadsimtā pēc Berlīnes konferences, kurā tika nostiprināta Eiropas lielvaru ietekme kolonizētajās zemēs, Portugāle izveidoja Angolu kā formālu koloniju. Tradicionālās karaļvalstis sabruka, to aizstāja koloniālā vara, kas noteica bargus darba apstākļus un tradicionālās iedzīves izzušanu. Angola formāli ieguva neatkarību 1975. gadā, izbeidzot 500 gadu ilgo portugāļu pārvaldību valsts teritorijā, taču diemžēl ar to prieks un bagātības laiki nesākās. Valstī izcēlās pilsoņu karš, kas ilga vairākas desmitgades. Pilsoņu karš atstāja dziļu iespaidu uz Angolu, rezultējoties ar vairāk nekā 500 000 mirušo un vairāk nekā 4 miljoniem kara bēgļu. Valsts infrastruktūra tika nopietni bojāta, un mīnas vairākus gadus pēc konflikta radīja ievērojamas briesmas civiliedzīvotājiem. Karš saasināja etnisko un reģionālo šķelšanos un izjauca ekonomisko attīstību. Kopš pilsoņu kara beigām Angola ir koncentrējusies uz ekonomikas atjaunošanu un izaugsmes panākšanu. Valsts ekonomikas sākuma punkts pēc pilsoņu kara – dziļas nabadzības apstākļi. Bet, kas interesanti – pēdējos gados Angolai ir izdevies sekmēt visnotaļ strauju izaugsmi. Galvenie iemesli – valsts ir bagāta ar dažādiem vērtīgiem resursiem, tostarp naftu, dabasgāzi, zeltu, varu, kobaltu. Valsts ekonomika galvenokārt balstīta uz dabas resursiem, un naftas ieguve ir vissvarīgākā nozare, veidojot aptuveni 90% no eksporta ieņēmumiem, vairāk nekā 60% no valdības ienākumiem un 30–40% no IKP. Angola ir sestā lielākā dimantu ražotāja pasaulē, valstij ik gadu ražojot 8-10 miljonus karātu dimanta. Bet tam, protams, var būt arī ēnas puses. Lai noskaidrotu Angolas centienus uz ekonomikas attīstību un to, kāpēc Angola kā resursiem bagāta valsts ir salīdzinoši nabadzīga, jautājām Māstrihtas Universitātes maģistrantam Nikolā Glutzam.

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde. 20. gs. mijas franču komponista Erika Satī personība bija un ir viena no jautājumus visvairāk raisošām. Un ne tikai personība, bet arī viņa darbi.  Viens no tiem ir skaņdarbs ar nosaukumu “Vexations” (“Pārdzīvojumi”, 1893). Kā rakstīts partitūrā, kura aizņem tikai pusi no vienas lapaspuses, tēma, kas sastāv no 19 notīm un divās rindiņās ietilpināmā dīvainu akordu kustība, mūziķim, pēc komponista norādēm, ir jāatskaņo 840 reizes ļoti lēnā tempā (très lent). Satī ir pievienojis ieteikumu: “Lai 840 reizes varētu nospēlēt šo motīvu, būtu labi jau iepriekš tam sagatavoties dziļā klusumā un nopietnā nekustīgumā”. Kas pamudināja Satī radīt tik neparastu darbu, nav īsti zināms. Vieni uzskata, ka, ņemot vērā komponista tieksmi jokot un provocēt, darbs pilda šādu funkciju, citi apgalvo, ka tā viņš ir izsmējis Vāgnera mūzikas gigantomāniju, trešie saista to ar, cik zināms, vienīgās Satī mīļotās, gleznotājas Suzannas Valadonas (Suzanne Valadon; 1865–1938) lēmumu pēkšņi pārtraukt viņu attiecības. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem darbiem, ar visneparastāko atskaņošanas vēsturi.  Par šī darba eksistenci nekas nebija zināms līdz pat 1949. gadam, kad Satī idejiskais dvīņubrālis Džons Keidžs nopublicēja to. Tieši Keidžs uzstāja, ka šī nošu materiāla atskaņošana ir iespējama un pat nepieciešama. Tas notika Manhetenā, 1963. gada 9. septembrī „Pocket Theatre” nelielajā zālē. Tur bija sapulcējušies darba atskaņotāji – Dž. Keidžs un vēl 11 pianisti. Klausītāju un vērotāju rindās bija mākslinieki – abstrakcionisti, brodveja aktieri, Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji, kas bija gatavi fiksēt garākā koncerta rekordu, „The New York Times” žurnālisti, kas savu rakstu par piedzīvoto koncertā atklāja ar vārdiem: “Lai kas tas arī nebūtu, tas ieies mūzikas vēsturē”. Koncerts sākās sešos vakarā un beidza skanēt ap vieniem nākamajā dienā. Tās bija gandrīz 19 stundas. Kā stāstīja viens no mūziķiem, tad spēlēja viņi uz maiņām, dibenistabā bija pāris lieli zaļi spilveni, uz kuriem mūziķiem, kas jau bija nospēlējuši, atpūsties. Daži no dalībniekiem pat iemanījās aizskriet uz veikalu nopirkt ko ēdamu. Bet fakts paliek fakts – Dž. Keidžs ar domubiedriem paveica neticamo. Pēc koncerta Keidžs atzina: “Es esmu mainījies un pasaule ir mainījusies”. Pēc šī atskaņojuma vairāki pianisti ķērās klāt mistiskajai “Pārdzīvojumu” partitūrai. 1967. gadā Londonā muzikologs Ričards Tūps (Richard Toop) bija pirmais, kas uzdrošinājās viens pats izpildīt šo darbu. Tas viņam aizņēma 24 stundas.  1970. gadā austrālietis Pīters Evans (Peter Evans) nespēja pieveikt šo maratonu. Viņš pārtrauca spēli pie 595. reizes. Pianists apgalvoja, ka spēles laikā viņam uzmākušās ļaunas domas un viņš ievērojis kā “dīvaini tēli lien ārā no notīm”.  Francūzis Nikolas Horvats (Nicolas Horvath) 2012. gadā Tokijā Satī darba atskaņojumam patērēja veselas 35 stundas. Tā jau bija astotā reize, kad viņš spēlēja šo darbu. Kādam savam sekotājam YouTube kanālā viņš apliecināja, ka vienam spēlēt šo darbu ir ļoti grūti. “Sāpes sākas pēc 6 stundām, vājprāts pēc 12 stundām, elle pēc 20 stundām!” Interesanti, ka gan pianisti, gan koncertu līdzdalībnieki runā par šī skaņdarba mistisko iedabu. Pianisti apgalvo, ka nošu izteiksmē īso materiālu viņi nav spējīgi atcerēties un spēlēt no galvas pat pēc simtās atkārtošanas reizes. Arī klausītāji, kas stundām jau dzirdējuši darbu, nespēj nodungot šī darba melodiju. Patiešām mistika!

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra zinātniskā asistente un Muzikoloģijas katedras docētāja Laura Švītiņa Latvijas mūzikas kultūrtelpas patriots un daudzpusīgā, bet piemirstā personība Kārlis Paucītis (1891–1967) savā dzīvē iemiesoja neatlaidību un mērķtiecību. Viņš strādāja gan kā klarnetists, diriģents un skolotājs, gan kā mūzikas žurnālists un redaktors. Savā autobiogrāfijā viņš atklāj, ka, vēl mazs būdams, palicis bez tēva, bet ar brāļa un māsas materiālu atbalstu varēja iegūt izglītību. Cēsu pilsētas skolā viņš apguva arī pirmās muzikālās iemaņas, dziedot korī un spēlējot pūtēju orķestrī. Vēlāk apmeklēja vidusskolas kursus un studēja klarnetes un kara kapelmeistara klasē Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā. Lai finansiāli nodrošinātu sevi, viņš strādāja par klavierskolotāju un koncertmeistaru, kā arī pa naktīm spēlēja balles orķestros un Rīgas teātros. Muzicēja Augusta Fišera orķestrī, kā arī Pāvula Jurjāna vadītajā Latviešu operas orķestrī. Pirmā pasaules kara laikā, būdams 25 gadus vecs, Paucītis tika iesaukts karadienestā, kur darbojās kā kapelmeistars. Tikko radās iespēja, viņš atgriezās Rīgā, lai iestātos Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola klasē, kā arī Nacionālajā operā, kur līdz 1928. gadam spēlēja klarneti. Savukārt 30. gados viņš pieņēma orķestra vadītāja vietu Latvijas armijā un vienlaikus strādāja par mūzikas skolotāju Alūksnē. Sarakstīja un izdeva grāmatu “Pūtēju orķestru vadonis”. Paucītis bija arī aizrautīgs Latvijas mūzikas popularizētājs. Apguvis vairākas valodas, viņš rakstīja par Latvijas mūzikas dzīvi Francijas, Anglijas, ASV un Itālijas mūzikas žurnālos, kā arī veidoja šķirkļus mūzikas enciklopēdijām. Būdams dedzīgs mūzikas žurnālu lasītājs, regulāri publicēja ārvalstu hronikas Latvijas presē, lai informētu sabiedrību par jaunākajiem mūzikas notikumiem pasaulē. Viņš bija korespondents Rīgā izdotajam angļu laikrakstam The Riga Times. Taču viņa sapnis bija izdot mūzikas žurnālu latviešu valodā. 1923. gadā viņš dibināja žurnālu “Mūzikas Nedēļa”, bija šī un vēlāk arī žurnāla “Mūzika” galvenais redaktors. Pēc Otrā pasaules kara Paucītis strādāja Cēsu skolotāju institūtā un Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Mūža nogali pavadīja pieticīgi un vientuļi. Kaimiņi viņu atceras kā brīnišķīgu, sirsnīgu un klusu cilvēku. Šīs atmiņas pierakstīja muzikologs Oļģerts Grāvītis, kurš, 1991. gadā piedalījās Paucīša simtgades piemiņas pasākumā. Interesanti, ka Paucītim bija svarīgi dokumentēt savu darbošanos ­– viņš rūpīgi saglabāja ne tikai personīgus dokumentus, vēstules un manuskriptus, bet arī kolekcionēja koncertu afišas un programmas. Vairāk nekā 20 gadu garumā viņš rakstīja dienasgrāmatas. Šodien viņa apjomīgā kolekcija glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kā arī muzejā Cēsīs. Dzīves otrajā pusē Paucītis pārlasīja savas dienasgrāmatas un atsevišķās burtnīcās izrakstīja tos ierakstus, kas attiecās uz Latvijas mūzikas dzīvi. Daļa no šiem rokrakstiem ir digitalizēti un pieejami internetā LFK digitālajā arhīvā "Garamantas". Šie unikālie materiāli ļauj lasītājiem iegrimt 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mūzikas dzīvē, pieredzot to caur Paucīša skatpunktu.

Žurnāla Medības 12.gadu jubilejā runājam ar žurnāla krusttēvu, pieredzējušo mednieku Aldi Sāviču. Padomi, piedzīvojumi, pārdomas par esošo situāciju medību saimniecībā. Interesanti stāsti un dīvainas situācijas. Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstībad fonda atbalstu. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Gaidot "Spēlmaņu nakts" nominantu paziņošanu, ieskatīsimies, kā mainās mūsdienu teātris Vācijā un arī Latvijā. Kultūras rondo studijā - teātra zinātniece un Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Interesanti, ka pašlaik Berlīnē kulta statusā ir nevis kāda no teātra skatuvēm, bet gan Berlīnes koncertzāle, kuras galvenā diriģente Joana Mallvica veido "Ekspedīcijas koncertus", gan jokojot, gan skaidrojot, gan muzicējot, gan arī šarmanti pārsakoties. Par šiem ekspedīcijas koncertiem Berlīnes Konzerthaus stāsta arī Margarita Zieda sarunas beigās. Maijā Berlīnē notika gan tradicionālais "Berliner Thetaretreffen", kurā kritiķi izvirza 10 izrādes no visas vācvalodīgās telpas, tātad no Vācijas, Austrijas un Šveices, un starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls, kurā šoreiz uzmanība tika pievērsta Eiropas teātrim. Un droši vien teātra interesentiem ir vērts pievērst uzmanību gan britu dramaturgam un režisoram Aleksandram Zeldenam, kurš savulaik pieteicās par asistentu Pīteram Brukam, gan mākslīgā intelekta klātbūtnei, kas nojauc robežas starp dokumentālo un ģenerēto. Margarita Zieda uzsvēra, ka šobrīd ir izveidojusies plaisa starp teātra praktiķiem un kritiķiem. Ka krīzē ir režisoru teātris, bet uzmanība atkal tiek pievērsta aktierim – pie tam vienam uz lielas skatuves. Un, kā nekad agrāk Vācijas lielie laikraksti publicē plašus rakstus par teātra tektoniskajām svārstībām, par ieinteresēto teātra skatītāju, kurš iet no zāles un zāli un kļūst arvien niknāks, jo teātris ir infantilizējies, bet skatītājam ir svarīgi teātrī satikties ar būtiskajiem jautājumiem. Saruna ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu, kurai ir liela Vācijas teātra skatīšanās pieredze daudzu gadu garumā, bet šī gada maijs radījis pārdomas par mūsdienu teātra virzību.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns. Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu. Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas. Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada. Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē. Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū. Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē. Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī. Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju. Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju. Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem. Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem. Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā. Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas. Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme. Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā. Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju. Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm. Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās. Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē. Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums. Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs. Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi. Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju. Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja. Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija! Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī. Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli. Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai. Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Tas notika pēc dēla Zīgfrīda piedzimšanas 1869. gadā. Riharda Vāgnera sieva Kozima, kurai dzimšanas diena bija 24. decembrī, vienmēr to svinējusi 25. decembrī, un tieši šādā 1870. gada Ziemassvētku rītā arī pirmo reizi skanēja šis skaņdarbs. Trībšenē, kas mūslaikos ir Lucernas daļa Šveicē, uz Vāgneru villas kāpnēm bija sapulcējies neliels 15 mūziķu ansamblis no Cīrihes ”Tonhalle” orķestra, un tā laika ievērojamā diriģenta Hansa Rihtera vadībā viņi spēlēja idilli, kamēr Kozima vēl nebija pat modusies. Hanss Rihters ir tas pats maestro, kurš vēlāk kļuva par Vāgnera “Nībelunga gredzena” pilna cikla pirmo diriģentu Baireitā. Savā dienasgrāmatā, kas rakstīta bērniem, Kozima raksta: “Par šo dienu, mani dārgie bērni, es jums neko nevaru pastāstīt — nedz par savām jūtām, nedz par savu garastāvokli – neko, neko. Es jums tikai sausi un skaidri pastāstīšu, kas notika. Pamostoties dzirdēju skaņu, tā kļuva arvien spējāka, vairs nevarēju saprast, vai esmu vēl sapnī, jo skanēja mūzika, un kāda mūzika! Un, kad tā izskanēja, pie manis kopā ar pieciem bērniem ienāca Rihards un pasniedza man savu “Simfoniskā dzimšanas dienas apsveikuma” partitūru. Acīs man bija asaras; Rihards ar savu orķestri tā iesvētīja mūsu Trībšeni uz visiem laikiem! “Trībšenes idille” — tā sauc darbu. Pusdienā ieradās doktors Zulcers, noteikti svarīgākais no Riharda draugiem! Pēc brokastīm orķestris atkal sapulcējās, un tad apakšstāvā atkal atskanēja “Idille”, kas mūs visus aizkustināja vēl vairāk; pēc tam skanēja “Loengrīna” kāzu maršs, Bēthovena Septets un, nobeigumā, atkal “Idille”— beidzot es saprotu visu Riharda slepenību, rakstot šo darbu.” Svarīgi piebilst, ka pārim bija īpašs iemesls atzīmēt visu 1870. gadu kopumā, jo pēc ārkārtīgi sarežģītām sešus gadus ilgām attiecībām un trim kopīgiem bērniem viņi beidzot apprecējās 25. augustā protestantu baznīcā Lucernā. Interesanti, ka “Idilles” kulminācijā Vāgners ierakstījis trompetei dažas frāzes, kas ilgst vien 13 taktis; Hanss Rihters speciāli šim notikumam bija slepenībā mācījies spēlēt trompeti; runā, ka šim nolūkam viņš esot devies ar laivu Lucernas ezera vidū, lai neviens nedzirdētu un neuzzinātu, ka viņš vingrinās. Sākotnēji darbs rakstīts nelielam kamerorķestrim, kurā ir 13 spēlētāji: flauta, oboja, divas klarnetes, fagots, divi mežragi, trompete, divas vijoles, alts, čells un kontrabass, tik maza orķestra sastāvs, protams, rada intīmu, kamerīgu skaņu, taču šādam sastāvam ir arī praktisks iemesls — diez ko vairāk mūziķu nesatilptu uz Vāgneru villas trepēm. Varbūt šī “Idille” arī būtu palikusi kā privāta dzimšanas dienas dāvana, taču 1878. gadā, risinot finansiāla rakstura problēmas, Vāgners nolemj partitūru pārdot nošu izdevējam Bernhardam Šotam. Darba sākotnējais nosaukums bija “Trībšenes idille ar Fidi putnu dziesmām un oranžu saullēktu kā simfonisks dzimšanas dienas apsveikums”. Fidi bija ģimenes segvārds, mīļvārds viņu dēlam Zīgfrīdam. Vāgners reiz teicis, ka idilles tēma viņam ienākusi prātā jau 1864. gada vasarā skaistā vietā netālu no Minhenes, no kuras paveras skats uz Štarnbergas ezeru; iespējams, ka tieši šeit Kozima un Rihards esot noslēguši savas slepenās mīlas savienību. Vāgnera mājkalpotāja Anna, daloties atmiņās, stāsta, ka tā gada jūlija pirmo nedēļu Kozima esot viesojusies šajā Vāgnera Minhenes mājā un neesot bijis pārlieku grūti saprast, ka viņus vieno romāns. Daļu muzikālā materiāla Vāgners izmantoja savas operas “Zīgfrīds” beigu cēlienā Brinhildes un Zigfrīda mīlas duetā, kā arī Prologā pēdējā Nībelungu gredzena operā “Dievu mijkrēslis”. Stāstīja klarnetists un diriģents Guntis Kuzma.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra. Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes. Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie. Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus. Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas  konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu. Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti. 19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā. Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku. Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu. Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā. Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.

Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika jeb vienkārši Alžīrija atrodas Ziemeļāfrikā. Valsti apdzīvo gandrīz 45 miljoni iedzīvotāju. Un tā ir ne tikai šobrīd lielākā Āfrikas kontinenta valsts, bet arī desmitā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Vienlaicīgi vairāk nekā 90 procenti valsts iedzīvotāju apdzīvo tikai 10 procentus no valsts teritorijas. Proti absolūti lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo Vidusjūras piekrastē. Un to var saprast, jo Sahāras tuksnesis klāj četras piektdaļas Alžīrijas teritorijas. Te gan interesanti jāpiezīmē, ka 2018. gadā Sahāras tuksnesī, vienā no karstākajām vietām uz zemeslodes, uzsniga sniega kārta. Sniegs Sahārā nebija redzēts 40 gadus, un tas noklāja zemi pat 40 centimetru biezumā. Interesanti, ka alu zīmējumi Hogāras kalnos, piemēram, attēlo cilvēka saimniecisko darbību, tostarp arī lopkopību un zemkopību. Tas lieku reizi atgādina, ka vietas, ka šobrīd ir tuksnesis, vēl apmēram 10 tūkstošus gadus atpakaļ, Āfrikas Mitruma perioda laikā, bija klātas ar veģetāciju. Par senatni runājot, Alžīrijas teritorijā cilvēku priekšteči ir dzīvojuši jau apmēram 2.6 miljonus gadu atpakaļ. Alžīrijā atrodamās Senās Romas būves un drupas izstāsta vēsturisko eiropiešu klātbūtni Alžīrijas teritorijā. Teritorijā, kurā lielāko daļu pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā ir valdījuši berberi un to valstiskie veidojumi, romiešu klātbūtne ir ļoti prominenta. Tiek pat rēķināts, ka Alžīrijā ir skaitliski otrs lielākais Senās Romas civilizācijas arhitektūras pieminekļu paliekas uzreiz pēc pašas Itālijas. 

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško Šobrīd to laikam neviens precīzi nevar pateikt, taču pētījumos tiek norādīti vairāk nekā 50 veidi. Kāpēc tik daudz? Tāpēc, ka sinestēzija pašreiz pieņemtajā definējumā ir papildu maņu aktivizēšanās pie noteiktiem stimuliem jeb sinestēzijas ierosinātājiem. Atsevišķas skaņas, piemēram, notis, valodas skaņas vai vizuālie simboli – burti vai figūras – var izraisīt gan krāsu, pieskārienu, garšas, gan smaržas sajūtu. Arī nedēļas dienu un mēnešu nosaukumi var aktivizēt krāsu, garšu un smaržu uztveri. Katra šāda kombinācija tiek uzskatīta par atsevišķu sinestēzijas veidu. Tātad savstarpējo kombināciju ir daudz. Precīzu skaitu nevar noteikt tāpēc, ka vēl joprojām ir diskusijas par sinestēzijas kritērijiem un sinestēzijas būtību. Aktuāls jautājums ir par to, cik noturīgām būtu jābūt saistībām ilgā laika periodā, lai attiecīgais cilvēks varētu tikt pieskaitīts sinēstētiem. Vai kritērijs būtu 80 vai 90%  sakritība starp mērījumiem ilgā laika periodā, vai pietiktu ar 50% sakritību? Diskusijas ir arī par to, vai sinestēzija ir tikai uztveres līmeņa fenomens, kas darbojas attiecībā uz maņu saistījumiem, vai arī par sinestēziju var runāt, domājot augstākos kognitīvos procesus. Ir pētnieki, kuri diskutē, ka arī īpašās valodas spējas – veidot tēlainus apzīmējumus, neparastus stāstus, īpašas rakstīšanas spējas – varētu būt viens no sinestēzijas veidiem, pamatojot to ar specifiskiem neironu savienojumiem noteiktas darbības izpildes laikā, kas ir raksturīgi sinestēzijas gadījumā. Šoreiz stāsts par vienu no pētījumos biežāk aprakstītākiem sinestēzijas veidiem, ko sauc par grafēmu-krāsu sinestēziju. Šis sinestēzijas veids raksturo gadījumus, kad cilvēks, lasot ahromatiskus, t.i., nekrāsainus burtus vai ciparus, redz tos noteiktās krāsās. Sinestēzijas krāsu sajūtu mēdz saukt par fotismu. Šīs sinestēzijas gadījumā fotisms ir krāsa, ko redz vai uztver sinestēts, reaģējot uz burtu, vārdu, valodas skaņu vai dzirdētu vārdu. Tad mēdz teikt, ka kādam grafēmu jeb krāsu sinestētam C burta fotisms ir oranža krāsa. Pie grafēmu-krāsu sinestēziju grupas mēdz pieskaitīt arī sinestēzijas veidus, kas saistīti ar nedēļas dienu, mēnešu nosaukumu, cilvēku vārdu un citu vārdu saistījumiem ar krāsu uztveri. Tas attiecas gan uz tādiem gadījumiem, kad cilvēks redz drukātu tekstu un viņam rodas fotisms, gan arī tad, kad attiecīgo skaņu vai izrunāto vārdu dzird. Bieži vārdu krāsu sinestēzijas gadījumā vārda fotismu nosaka pirmā burta vai skaņas krāsa. Piemēram, ja sinestētam burts vai skaņa "D" ir tumši zilā krāsā, tad, visticamāk, arī vārdi, kas sākas ar "D", būs tumši zilā krāsā, piemēram, draugs, durvis, Dace. Interesanti, ka valodās, kur vienu un to pašu rakstīto burtu izruna atšķiras dažādiem vārdiem, dzirdētā vārda fotismu nosaka tieši pirmais burts, nevis skaņa. Piemēram, angļu valodā vārdiem cat (kaķis) un key (atslēga) sinestētam būs atšķirīgi fotismi, jo pirmais burts ir atšķirīgs, kaut arī abus izrunā ar skaņu "k". Savukārt vārdiem peace (miers) un phone (tālrunis) būs vienāds fotisms jeb krāsa, jo abi šie vārdi rakstās ar "p", kaut izrunā tos ar atšķirīgām pirmajām skaņām. Pētnieki mēģina noskaidrot, kas tieši izraisa grafēmu-krāsu sinestēziju – vai tas ir burta vizuālais izskats, ko nosaka taisnas līnijas, ieliekti vai apaļi elementi vai burta vispārīgā piederība šai kategorijai. Izrādās, ka lielākā daļa grafēmu-krāsu sinestētu nav jutīgi pret dažādām viena burta vizuālām izmaiņām – "A" burts var būt liels vai mazs, treknrakstā vai slīprakstā, tas tik un tā izraisīs vienu un to pašu fotismu, piemēram, sarkano krāsu. Taču ir pētījumi, kur aprakstīti individuāli gadījumi, kad vienā fontā rakstīts "A" sinestētam ir tumši zils, bet citā fontā rakstīts "A" ir gaišākā tonī. Vai arī, ka lielajam "A" ir piesātinātāka krāsa nekā mazajam "a". Tomēr vēl nav noskaidrots, vai tā ir tikai atsevišķu sinestētu specifiska īpatnība, vai tomēr tas ir raksturīgi lielākajai sinestētu daļai. Arī šajā jomā pētījumi turpinās, lai to precizētu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Grenādu. Vienu no tām mononīmajām valstīm pasaulē, kuru nosaukumā ir tikai viens vārds. Grenādu var atrast Karību jūras ziemeļaustrumos, netālu no Trinidadas un Tobago. Grenādas valsts ir izvietota uz Grenādas salas un vēl sešām mazākām saliņām, tostarp Kariku un Mazās Martinikas jeb „Petit Martinik”. Valsts galvaspilsēta ir Sentdžordžesa un visā valstī kopā dzīvo nepilni 115 tūkstoši iedzīvotāju. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir afrikāņu izcelsmes. Tikai mazs procents ir indieši. Tādēļ arī gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir kristieši. Turklāt, valsts oficiālā valoda ir angļu, kamēr otra izplatītākā ir franču valodas dialekts. Bet ar ko tad Grenāda ir slavena? Neskaitot pasakainās pludmales, tā ir ļoti iecienīta nirēju vidū. Netālu no galvaspilsētas Sentdžordžas ūdenī ir atrodams kāds ļoti interesants veidojums – zemūdens skulptūru parks. Tā autors ir Džeisons deKlērs Teilors. Un šīs skulptūras vienlaicīgi kalpo vismaz trim mērķiem: tās ir kā mākslīgais rifs, tās palīdz aizsargāt īsto koraļļu rifu no bojājumiem, un tās arī iecienīts zemūdens tūristu apskates objekts. No armatūras un betona būvētās skulptūras ir kļuvušas populāras ne tikai nirēju vidū, bet arī jūras pamatiedzīvotāju vidū. Zivis un citas dzīvās radības ir iecienījušas skulptūru parku un ievākušās tur dzīvot. Tas, protams, piešķir papildus maģiskumu nirējiem. Grenādā ir vairāk nekā 30 oficiālo niršanas vietu un vēl daudzskaitlīgas mazākas. Koraļļu un jūras iemītnieku daudzveidība un skaistums vilina daudzus... Arī tos, kam patīk ne tikai koraļļu rifi, bet arī nogrimuši kuģi. Grenādas piekraste ir īstā vieta. Netālu no Kariku vai Flamingo līča var ļoti skaidri izpētīt, piemēram, „Bianca C” kuģa vraku. Šis Otrā pasaules kara laikā Francijā būvētais pasažieru kuģis grima divas reizes. Netālu no Francijas krastiem un 1961. gadā tajā vietā, kur šobrīd tas arī atrodams, pie Grenādas krastiem. „Bianca C” tiek pieskaitīta desmit pasaulē iecienītākajiem kuģu vrakiem, nirēju popularitātes ziņā. Grenādu līdzīgi kā citas Karību salas pirms Kolumba ierašanās apdzīvoja to pamatiedzīvotāji karibi. Kolumbs Grenādu atklāja 1498. gadā, bet tikai 17. gadsimtā tā tika kolonizēta. Un to izdarīja francūži, kas tur izveidoja cukura plantācijas, kā arī ieveda lielu skaitu vergu no Āfrikas. Briti pārņēma kontroli pār salām 1762. gadā un palielināja cukura industriju līdz 19. gadsimtā kakao pakāpeniski pārspēja cukura ražošanas apjomus. 20. gadsimtā par galveno lauksaimniecības produktu kļuva muskatrieksts. Lielbritānija neatkarību Grenādai iedeva tikai 1974. gadā. Interesanti, ka Grenāda tādējādi kļuva par vienu no mazākajām neatkarīgajām valstīm Rietumu puslodē. Piecus gadus pēc neatkarības iegūšanas valstī pie varas nāca marksistu-ļeņinistu režīms Morisa Bišopa vadībā. Bišopa Jaunā dārgakmeņa kustības valdīšana nebija ilga, jo jau nepilnus piecus gadus vēlāk režīms tika gāzts, kad Tautas Revolucionārā armija nogalināja Bišopu. Tas izraisīja ASV un citu Karību reģiona valstu iejaukšanos konfliktā Grenādā un demokrātiskas sistēmas izveidi. Šis ASV vadītais “demokrātijas eksports”, acīmredzot bija sekmīgs. Grenādas politiskā sistēma ir bijusi stabila un parlamentārā demokrātija ir darbojusies visnotaļ veiksmīgi. Vienlaicīgi gan ir jāatzīmē, ka pilnu neatkarību jau Grenāda no Lielbritānijas arī nav ieguvusi. Valsts galva tāpat ir tagadējais karalis Čarlzs III Vinzors un Grenāda ir arī Nāciju Sadraudzības valsts. Grenādu vada Ģenerālgubernators. Esam daudz runājuši par Sadraudzības valstu attiecībām ar Lielbritāniju militāri, ārpolitiski, ekonomiski. Bet iekšpolitiskā funkcionēšana un kāda ir iekšpolitiskā nozīme un funkcija britu karalim tādās valstīs kā Grenāda, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, RSU Sociālo zinātņu fakultātes Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā. Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku. Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas. Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests. Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”. Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu. Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai. Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša. Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts. Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā. Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā. Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu. Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu? Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko. Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē. Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga. Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Māksliniece Laima Eglīte glezno jau daudzas desmitgades un iemīļota vairāku paaudžu skatītāju vidū – gan ar savām plastiskajām un izjustajām figurālajām kompozīcijām, gan labsirdīgajām un emocionālajām grāmatu ilustrācijām un nu jau par klasiku kļuvušo animācijas filmu „Kabata”. Bet ainavu glezniecība viņas daiļradē ir jauns pagrieziens. Sulīgie dabas skati ir viņas jaunākās personālizstādes „Murjāņi un.. par zaļu pat vēl zaļāks” centrā. Tie mijas ar Laimas Eglītes cilvēku vērojumiem un TV pārraidēs tvertu personību vaibstiem. „Par zaļu pat vēl zaļāks” patiesi ir precīzs un šai reizē arī gluži burtisks nosaukums Laimas Eglītes izstādei. Ziemas beigu pelēkumā īpaši spilgti izceļas viņas tvertais leknais zaļums ainās no Murjāņiem, kur māksliniece vada vasaras, agrākām atmiņām Puikulē un arī skatiem pa Rīgas dzīvokļa logu. Kā tapušas šīs ainavas? Nē, māksliniece nedodas ar molbertu plenērā, bet glezno pēc fotogrāfijām, atmiņām un izjūtām. Interesanti, ka ainavu glezniecībai Laima Eglīte pievērsusies tikai pirms dažiem gadiem. Otra viņas izstādes daļa – mazi šodien sabiedrībā zināmu cilvēku portreti. Tos viņa pārsvarā noskatījusi televīzijā. Mazajos portretos bez grūtībām var pazīt, piemēram, režisoru Matīsu Kažu, mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu, aktrisi Mariju Linarti, mākslinieci Elitu Patmalnieci, ārstu Kārli Rāceni. Māksliniece stāsta, kā veidojusies šī raibā kompānija. Sarunas beigās galerijā ienāk arī Laimas Eglītes vīrs, Latvijas Radio ilggadējais skaņu inženieris Augustīns Delle. Viņš nofotografē sievu pie viņas gleznām un labprāt padalās arī savos vērojumos, kā tās tapušas. Tikšanās noslēgumā man Laimai Eglītei ir kāds personisks lūgums. Autogrāfam esmu atnesusi vienu no savām mīļākajām bērnības grāmatām – Tolkīna „Hobitu”, kam Eglīte zīmējusi krāšņas ilustrācijas, un pavisam nejauši uzzinu stāstu, kas sasaucas ar mākslinieces iepriekš teikto – par vajadzību iejusties tēlos. Izrādās, rudā hobita Bilbo Baginsa tēla plastiku viņa noskatījusi no Anša Rūtentāla, bet zem rūķiem slēpjas, piemēram, Indulis Zariņš un Andrejs Ģērmanis. Un arī animācijas filmu „Kabata” jūs turpmāk, iespējams, skatīsieties citādāk, ja zināsiet, ka galvenās varones Cūciņas tēlā Laima Eglīte iegleznojusi režisori Rozi Stiebru, bet pati ir turpat blakus – kā Cūciņas sirsnīgais balsts Zirgs.

Stāsta kultūras un mākslas portāla "Arterritory.com" direktore un tekstu autore Una Meistere. Interesanti, ka medicīnai un mākslai ir kopīgas saknes. Tās abas cēlušās no maģijas. Hipokrats sauca medicīnu par tehnisku “mākslu”. Un nemaz ne tik tālā pagātnē mediķu apmācībā un medicīniskajās zināšanās tika iekļautas arī humanitārās disciplīnas. Taču kādā brīdī tika nolemts nošķirt stāstu no iejaukšanās. Šobrīd, pasaulei esot uz mentālās veselības krīzes sliekšņa, tiek meklēti arvien jauni instrumenti tās pārvarēšanai. Līdz ar to māksla un medicīna atkal ir atjaunojušas dialogu. Terminu “mākslas terapija” 1942. gadā ieviesa britu mākslinieks Adrians Hils. Ārstējoties no tuberkulozes, viņš atklāja gleznošanas un zīmēšanas terapeitisko potenciālu. Hils ievēroja, ka šīs nodarbes pilnībā pārņem gan prātu, gan ķermeni. Pētījumi liecina, ka mākslas radīšana stimulē dopamīna, ar mīlestības, baudas un iekāres jūtām saistītas ķīmiskas vielas izdalīšanos. Ar mākslas palīdzību pat iespējams replicēt iemīlēšanās fiziskās sajūtas. Māksla var provocēt, šokēt, kalpot kā mierinājums, lauzt iepriekšējo priekšstatu rāmjus un tādējādi mainīt attieksmi pret sevi un pasauli. Tā var palīdzēt mazināt aizkaitinātību, stresu, depresiju un attīstīt kritisko domāšanu. Turklāt mākslas radīšana liecina par zināma veida plastiskumu. Vienalga, vai tas ir smadzeņu vai matērijas plastiskums, ar mākslas starpniecību ir iespējams nepārtraukti veidot jaunas saiknes, pārveidot un pilnveidot esošo. Šodien mēs zinām, ka neiroplastika cilvēka smadzenēm piemīt visu mūžu, un nepienāk brīdis, kad tā izbeigtos. Un to stimulē gan mākslas radīšana, gan tās vērošana.  Mākslinieka kā cilvēka dzinulis ir nebeidzama zinātkāre veidot un radīt. Ar to māksla ļoti atšķiras no jebkuras citas nodarbošanās, kurā cilvēks izdara savu darbu un iet mājās. Māksliniekam ir šī nerimstošā sajūta, ka vienmēr ir, ko darīt un ko radīt – ka viņa darbs ir nemitīgs process. Franču filozofs Mikels Difrens ir teicis, ka “mākslas darbs un skatītājs nav jāuzskata par izolētām, bet gan savstarpēji saistītām vienībām.” Komunikācija ar mākslas starpniecību ļauj mums šķērsot tiltus situācijās, kad verbālās saziņas un citu valodas formu iespējas var izrādīties ierobežotas. Mākslai piemīt arī spēja ietvert sevī ļoti sarežģītus līmeņus, kādi nav pieejami ikdienā lietotiem vārdiem. Piemēram, cilvēkam varbūt ir grūti vārdos paskaidrot, kas īsti ar viņu notiek, turpretim māksla spēj eksistēt it kā ārpus cilvēka, taču vienlaikus tā joprojām paliek piederīga tieši viņam. Tajā arī slēpjas mākslas dziedējošais spēks. Šobrīd pasaulē mākslas kolekcijas veido arī slimnīcas un citas ārstniecības iestādes. Tās apzinās mākslas nozīmi gan pacientu, gan slimnīcas personāla fiziskās un garīgās labsajūtas veicināšanā. Arī ārstniecības un rehabilitācijas procesa paātrināšanā. Čelsijas un Vestminsteras slimnīca Lielbritānijā ir izveidojusi īpašu mākslas un veselības programmu, kas ietver dažādu mākslas veidu apvienojumu – vizuālo mākslu, skatuves mākslu, dzīvo mūziku, deju, mākslas darbnīcas un filmu seansus. Jauns jēdziens ir arī “muzeju terapija,” kaut patiesībā nekā jauna tajā nav. Cilvēki šādos nolūkos mākslu un muzejus izmantojuši jau sen. Monreālas Tēlotājmākslas muzejs Kanādā ir viens no pirmajiem muzejiem pasaulē, kas kopā ar mediķiem izstrādājis jaunas terapeitiskas programmas. Tās apvieno mākslas baudījumu ar ārstniecisku pieeju. Piemēram, viena no programmām saistīta ar mākslas terapijas ietekmi uz sievietēm, kas slimo vai ir pārslimojušas krūts vēzi. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka muzejs nepretendē uz klīniskas pieredzes aizvietotāja statusu. Tas ir radošs citu veselības aprūpes jomu sabiedrotais.  Kā teikusi britu psihoterapeite un pētniece Helēna Džūrija, grāmatas “Mākslas terapija muzejos un galerijās” autore: “Kāpēc mēs skatāmies uz mākslas darbiem? Kāpēc mūs tie ieinteresē? Kas ir tas, ko mēs tur saskatām? Ko mēs no tā iegūstam? Kāpēc ir tik svarīgi, ka visā pasaulē darbojas mākslas galerijas un nacionālie muzeji? Kultūras vienmēr rada mākslu – sākot no alu zīmējumiem līdz pat laikmetīgajiem konceptuālajiem darbiem vai performancēm. Izteikt savu pieredzi – tas ir ārkārtīgi svarīgi cilvēka eksistencei. Ikviens kādā savas dzīves posmā rada mākslu. Savukārt skatīšanās uz to ir kā spogulis uz pasauli, kā logs uz citu cilvēku pasaulēm. Māksla sniedz mums dažādas interpretācijas, dažādus skatīšanās veidus. Un mēs novērtējam iespēju caur citu cilvēku skatienu no jauna paraudzīties paši uz savu pieredzi.”

Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus tiem sacīja: “Vai kāzu viesi var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs. Mt 9:14-15 Gavēnis un Līgavainis Šī Jāņa mācekļu saruna ar Jēzu notiek tieši pēc mielasta Mateja namā, kur farizeji uzbrūk Jēzum par to, ka Viņš ēd kopā ar grēciniekiem. Interesanti , ka Jāņa mācekļi novieto sevi vienā līmenī ar farizejiem gavēņa jautājumā: "mēs un farizeji". Abi divi ir Vecās Derības pārstāvji. Atbildot, Jēzus nosauc sevi par Līgavaini un līdz ar to norāda mums uz Jaunas Derības gavēņa izpratni, kas būtiski atšķiras no Vecās Derības likuma burta. Jēzus kā Līgavainis ir viens no iemīļotajiem tēliem gan Baznīcas tēvu, gan visu laiku Mistiķu rakstos. Kristus ir Baznīcas Līgavainis un arī katras dvēseles, ar kuru Viņš ir savienojās Kristības Sakramentā, Līgavainis. Šis tēls ir galvenā atslēga kristīgā gavēņa izpratnei. Pirmkārt, tas ir mīlestības attiecību konteksts. Kristīgā gavēņa būtība nav priekšrakstu izpildīšanā, kā tas ir bijis Vecajā Derībā. Gavēņa motivācija kristietim ir nevis kļūt pilnīgam un nevainojamam likuma priekšā, bet ilgas pēc vienotības ar Līgavaini. Tātad gavēņa centrā ir Kristus Persona un dzīvās attiecības ar Viņu. Laulība ir mīlestības pilna savienošanās, un viss kas traucē šai vienotībai atņem man Līgavaini. Gavēnis nozīmē ieklausīties viens Otrā un darīt to, kas patīk tam, kuru mīlu, kā arī nedarīt to, kas Viņam nepatīk. Otru svarīgu kristīgā gavēņa īpašību atklāj nākamais pants, kas diemžēl nav iekļauts šodienas lasījumā: neviens nešuj jaunu ielāpu uz vecām drēbēm un arī jaunu vīnu nelej vecajos traukos. Jaunās Derības gavēnis nav iedomājams bez Svētā Gara jaunā vīna. Ielietā mūsu sirdīs Svētā Gara mīlestība ir kristīgā gavēņa galvenais dzinējspēks. Apcerot šo fragmentu, apsēdīšos kopā ar Jēzu pie grēcinieku galda un uzdošu sev jautājumu: Kāda ir manu gavēņa apņemšanos motivācija - kļūt pilnīgākam, vai tuvoties Līgavainim? Paskatīšos Jēzum acīs un Viņam jautāšu: Jēzu, kas man traucē mīlēt? Jo skaidrs mērķis ļauj atrast attiecīgus līdzekļus. Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. Un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova. 1986. gada pavasarī Kijivas apgabala ziemeļos, 16 km no Baltkrievijas robežas, notika tāda katastrofa, ka šīs vietas nosaukums, kā raksta dižā Oksana Zabužko, kļuva par pirmo ukraiņu valodas vārdu, kuru drīz zināja ļaudis visos kontinentos – “piecus gadus pirms tam, kad Eiropas kartē parādījās vārds “Ukraina” (abi notikumi gan ir tieši saistīti, un nu jau var droši apgalvot, ka tieši todien, 1986. gada 26. aprīlī,  padomju impērijai tika pasludināts galīgais spriedums, it kā kaut kur vēstures datorā būtu ieslēdzies neredzams atskaites tablo: “līdz PSRS galam palikuši xx gadi yy mēneši zz dienas”).” “Apmēram otrajā nedēļā pēc avārijas”, raksta Oksana Zabužko, “visa Kijiva jau zināja, pārstāstīja no mutes mutē, tāpat kā pirmie kristieši nodeva vēsti par Kristus augšāmcelšanos: jūs dzirdējāt? jau zināt? par Čornobiļu rakstīts Apokalipsē!...” “Kad atskanēja trešā eņģeļa taure, no debesīm nokrita milzīga zvaigzne, kas dega kā lāpa, un tā nokrita uz trešo daļu upju un ūdens strautu. Tās zvaigznes vārds ir Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.” (Atkl. 8:10–11) Jo raugi, чорнобиль ukraiņu valodā ir viens no tautas nosaukumiem augam полин гіркий, vērmele. Vērmeli līdzīgi sauc vēl arī citās slāvu valodās (blr. палын, pol. piołun, ru. полынь), un šiem vārdiem ir viena etimoloģija ar nozīmi ‘dedzināt, degt': tā saistīta ar auga rūgto, itin kā dedzināto smaržu. Ko mēs zinām par rūgto vērmeli? Ka tā ir ārstniecības augs – vērmeļu tēju dzer, kad niķojas kuņģis, žults un aizkuņģa dziedzera darbības veicināšanai. Vērmeles ekstrakts ir absinta būtiskākā sastāvdaļa. Slāvu tautu ticējumos vērmelei piemīt arī maģiskas īpašības: vasaras saulgriežu dienā lasīta vērmele atvaira slimības, nelaimes, ļaunos spēkus. To jāliek uz palodzēm un sliekšņa, tā izbūvējot maģisku barjeru, kurai netiek pāri ļaunā vara. Pilnīgi citas asociācijas ar vērmeli rada citētie Jāņa Atklāsmes grāmatas vārdi – tā vien šķiet, ka mūsu ārstniecības augu tās autors uzskatījis par indīgu. Tas ir interesanti, vai ne? Te nu laiks ieskatīties oriģināltekstā. Grieķiski sarakstītajā Jāņa Atklāsmes grāmatā te ir ἀψίνθιον, taču interesanti, ka Vecās Derības grieķu tulkojumā, Septuagintā, šis vārds vispār nav sastopams – visās citētajās vietās tulkotāji lietojuši vārdu χολή, kā pirmā un galvenā nozīme ir “žults”. ἀψίνθιον atrodams Hipokrata un citu sengrieķu medicīnas rakstnieku tekstos, kur tas tik tiešām apzīmē vērmeli – Artemisia absinthium, daudzgadīgu augu ar zīdainām lapām un daudziem dzelteniem ziediņiem; grieķu autori raksta, ka no tā iegūst tumšu, rūgtu eļļu, ar kuru var iznīdēt cērmes. No ἀψίνθιον iegūtais vārds afsantīn daudz arābu medicīniskajos tekstos, taču, pēc visa spriežot, attiecināts uz ļoti dažādiem augiem: gan vērmeli, gan salviju, gan vēl krietnu pulciņu kurvjziežu dzimtas augu, kas sastopami Vidusjūras apkaimē. Tomēr cits senebreju Svēto rakstu tulkotājs, Akvila no Sinopes, šo vārdu lieto 8 vietās, piemēram, Jeremijas grāmatā 9:15 “Redzi, Es barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni to dzirdīšu“; Amosa grāmatā 5:7 “Jūs, kas tiesu par vērmelēm pārvēršat un taisnību putekļos ieminat.” Diez vai šajās metaforās lieta grozās tikai ap vērmeļu rūgto garšu – izklausās pēc kaut kā nopietnāka... Senebreju tekstā šajās vietās ir vārds לֲעָנה, un, to ieguvuši mēs varam sākt pētīt, kāds augs īsti bija prātā Atklāsmes grāmatas autoram. Senebreju tekstā šis vārds lietots tikai šajās pašās vietās – tātad neko jaunu par tā nozīmi mēs neuzzinām, tā joprojām ir tikpat nenoteikta: vārds lietots netiešā nozīmē par kaut ko nīstamu. Radniecīgajā arābu valodā la'an nozīmē “lāsts”. Interesanti, ka klasiskais angļu tulkojums – t. s. Karaļa Jēkaba bībele – vienā no šīm vietām לֲעָנה tulko kā velnarutks, hemlock (pārējās – kā vērmele, wormwood). Šo vārdu no svētajiem rakstiem ir aizguvis mūsdienu ivrits, un par לֲעָנה ar dažādiem pievārdiem sauc 8 dažādus vībotņu ģints augus – tiesa, Artemisia absinthum, mūsu vērmele, vismaz patlaban Izraēlā neaug. Tie, kas aug, visi aug nemīlīgās, liesās vai augšanai pavisam nepiemērotās vietās, piemēram, Artemisia monsperma – tuksnesī, kur palīdz apturēt smilšu izplatīšanos. Interesanti, ka vienam no šīs grupas augiem botāniķi piešķīruši apzīmējumu judaica: tas ceros aug smiltīs, tam ir sudrabpelēkas lapas un dzelteni ziediņi; augam ir spēcīgs aromāts. Beduīni to uzskata par nomierinošu, kā arī ar to ārstē vēdergraizes, sirdsslimības, dzimumspējas problēmas, dziedē brūces. Indīgs no visiem šiem augiem nav neviens; rūgti ir visi, taču visrūgtākā, un šķiet, visizplatītākā ir Artemisia herba-alba. Tai ir ļoti aromātiskas lapas, dzeltenīgi ziediņi un to klāj smalki matiņi, kas atstaro saules gaismu un augs izskatās gandrīz sudrabots; visbiežāk lēš, ka tieši tas ir Rakstos minētais. Tā nu izklausās, ka Artemisia herba-alba nevarētu būt чорнoбиль, augs, kura nosaukumā ietverts melnums. Un jā, nudien – sākuši pētīt botāniku, mēs atklāsim, ka par чорнoбиль Ukrainā sauc nevis vērmeli (Artemisia absinthium), bet vībotni (Artemisia vulgaris): abi ir vienas – vībotņu – ģints augi. Taču par полин tik tiešām sauc gan vērmeli, gan vībotni: vērmele ir полин гіркий, savukārt vībotne, чорнобиль ir полин звичайний.  Tas, ka vienam augam varbūt vairāki nosaukumi, ir labi zināms (mums pīpene ir arī margrietiņa, maijpuķīte ir arī kreimene utt., starp citu, viens no vērmeles nosaukumiem Sēlijā ir pelene), taču arī nosaukumu pārklāšanās nav nekāds retums: Ineses Ēdelmanes un Ārijas Ozolas “Latviešu valodas augu nosaukumos” lasām, ka šur tur Vidzemē vībotne saukta par vērmeli, savukārt vērmele šur tur Zemgalē – par vībotni. Gan vērmelei, gan vībotnei ir rūgta garša un asa smarža, ko rada tujons – organisks savienojums, kas pārlieku lielā daudzumā ir toksisks un var izraisīt smagu organisma saindēšanos. Tomēr vērmelē tujona ir vairāk, tādēļ dzīvnieki to neēd un tās tuvumā neaug citi augi. Citētie vārdi par zvaigzni vārdā Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem  literatūrā par Čornobiļas katastrofu sāka parādīties gandrīz uzreiz pēc sprādziena – tie ārkārtīgi labi derēja notikuma apjēgšanai: zvaigzne kļuva par radioaktivitātes metaforu, kas nesa nāvi un saindēja gan gluži konkrētus ūdeņus – Pripjatu –, gan dabu kopumā. Botāniķi acīmredzot bija tikpat satriekti kā pārējie un ļāva tapt leģendai, kurā pilsētas nosaukums ukraiņu apziņā cieši saaudās ar postkatastrofisko simbolismu. Gluži nevainīgās vībotnes nosaukumā tika saskatīta nenovēršamība: Čornobiļai it kā izsenis bija paredzēts posts, šausmas un bailes.

Ar lieliem jaunumiem šo gadu sācis Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” – par tā māksliniecisko partneri kļuvis pieprasītais vācu komponists, diriģents un klarnetists Jērgs Vidmanis (Jörg Widmann). Viņa inaugurācijas koncerti piektdien, 2.februārī, Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” un 3.februārī Lielajā ģildē Rīgā iezīmē jaunu posmu „Sinfoniettas” radošajā dzīvē, no kuras pamazām attālināsies ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.  „Sinfonietta Rīga” mēģinājumā Spīķeru koncertzālē viesojos pāris dienas pirms koncerta, kad rit mēģinājums kopā ar solisti Ingu Kalnu. Skan Jērga Vidmaņa „Fūgas māksla” un darbs notiek vāciski, angliski un brīžam arī smieklu valodā. Kad vēlāk saku Jērgam Vidmanim, ka viņam, šķiet, ir dabas dots talants likt orķestrim smaidīt, viņš par to ļoti priecājas. „Tas mani ļoti iepriecina! Ir svarīgi, ka spējam muzicēt ar smaidu, jo mēs strādājam smagi un ļoti nopietni. Šis skaņdarbs ir par tādām lielām tēmām kā dzīvība un nāve, bet es no sirds ticu, ka mēs varam sasniegt šos dziļumus, ja muzicējam draudzīgā garā. Gadu gaitā starp mani un „Sinfoniettu Rīga” patiešām ir izveidojusies draudzība, un laikam to var just.” Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” pirmoreiz muzicēja pirms desmit gadiem. Ar neviltotu aizrautību viņš stāsta arī par citiem latviešu mūziķiem, ar ko spēlējis ārpus Latvijas – diriģentiem Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, vijolnieci Vinetu Sareiku, kas pirmatskaņoja viņa septīto stīgu kvartetu. Latvijas mūzikas tradīcijas ir leģendāras visā pasaulē, viņš uzsver. Jērgs Vidmanis nākamos trīs gadus piekritis būt par „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko partneri. Līdzīga sadarbība viņam pašlaik ir arī ar Ziemeļvācijas Radio filharmonisko orķestri Hanoverē un Minhenes kamerorķestri dzimtajā Vācijā. Kādēļ „Sinfonietta Rīga” viņu uzrunāja šādai ilgstošai sadarbībai, telefonsarunā jautāju orķestra mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. „Māksliniekus, kas šodien nosaka muzikālā procesa gaitu pasaulē un kuriem seko līdzi visas pasaules muzikālā sabiedrība, nav nemaz tik viegli uzaicināt pie mums ciemos tādā prognozējamā veidā, jo viņu grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Ja runājam par Jērgu Vidmanu, viņš tiešām ir cilvēks, kurš, kā viņš pats saka, nedzīvo normālu dzīvi. Viņš ļoti daudz uzstājas gan kā klarnetists, gan kā diriģents, un papildus tam viņš ļoti daudz komponē. Faktiski tas ir tas, ko viņš redz kā savu galveno misiju šobrīd. Tāpēc viņa ierašanās Rīgā līdz šim vienmēr bijusi atkarīga no brīviem brīžiem. Mēs ļoti vēlējāmies padarīt šo mūsu sadarbību mazliet prognozējamāku – gan laika ziņā, gan veidojot ciešākas un konkrētākas vadlīnijas mūsu sadarbībai. Interesanti, ka orķestris nobalsoja par viņu kā par nākamo māksliniecisko vadītāju pēc manis, kas būs aktuāli pēc apmēram diviem gadiem. Viņš diemžēl nepiekrita šim variantam, jo ir ļoti aizņemts un grib saglabāt zināmu radošo brīvību. Bet tad mēs viņam piedāvājām šādu variantu, kas būtu mazāk saistīts ar plānošanas lietām, ar ko ir jānodarbojas orķestra mākslinieciskajam vadītājam, bet mazliet vairāk radošās brīvības mazliet prognozējamākā sadarbības modelī. Tam viņš ļoti laipni atsaucās. Un te nu mēs esam!” Tuvākajos trīs gados Jērgs Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” veidos vismaz trīs programmas gadā, kurās gan diriģēs, gan spēlēs klarneti, repertuārā apvienojot laikmetīgo un tradicionālo mūziku. Bet Normunds Šnē pēc diviem gadiem plāno atvadīties no orķestra mākslinieciskā vadītāja amata.

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

Atmiņās dalās vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis. „Viens no dižgariem, ar kuru man ir bijis tas gods un laime sadarboties, ir Leonīds Vīgners. Viņš pēcgara gados bija neapšaubāma autoritāte – gan kā operas diriģents, gan simfoniskās mūzikas diriģents. Viņš bija cilvēks, kurš patiešām drīkstēja nest vārdu "maestro". Necerēju, ka iepazīšu viņu tuvāk, bet pienāca 1956. gads, kad es biju Dārziņskolas pēdējās klases audzēknis, un sākās gatavošanās Vispasaules jauniešu un studentu festivālam Maskavā. Es nezinu, kam bija šī iecere, ka vajadzētu braukt un nodibināt simfonisko orķestri, bet tas beigās ļoti veiksmīgi realizējās. Un sākums tam bija 1956. gada nogalē, kad tika salasīti visi spējīgākie audzēkņi no mūzikas skolām, no Dārziņskolas, no Jāzepa Mediņa skolas, un Vīgnera vadībā notika pirmais mēģinājums. Iznāca tā, ka mani nosēdināja pie pirmās pults. Mēs spēlējām ļoti sarežģītu skaņdarbu – Sergeja Prokofjeva „Klasisko simfoniju”. Man bija diezgan labas iemaņas lasīšanā no lapas, un es to visu nospēlēju, nolasīju no lapas, un laikam Vīgners saprata, ka, kā saka, ar mani var rēķināties. Ar jauno simfonisko orķestri Vīgners strādāja ar milzīgu patiku. Viņam patika ar jauniešiem. Viņš arī paļāvās, un mēs visi jaunie mūziķi izgājām viņa vadībā ļoti stingru skolu. Pat varētu teikt, ka esmu svētīts ar Vīgnera sviedriem, jo, sēžot pie pirmās pults, viņš strādāja un diriģēja ar diezgan lielu spēku, svīda, un bieži viņa sviedru piles man pilēja gan uz instrumenta, gan sejas. Atceros vienu gadījumu, kad mēs jau bijām savus skaņdarbus apguvuši tik labi, šķiet, ka tā bija Ādolfa Skultes Horeogrāfiskā poēma, kad Vīgners tikai iedeva tempu, lepni izgāja ārā un mēs visu Horeogrāfisko poēmu orķestrī nospēlējām bez diriģenta – ļoti labi bijām to visu apguvuši. Bet ne vienmēr viss gāja tik gludi. Bija arī viens tāds incidents – man ar Vīgneru bija gatavošanās koncertam universitātes aulā, kad divas dienas pirms koncerta viņš kļuva diezgan nervozs, nerēķinājās ar laikiem – mēģina un mēģina, sen jau pauzes laiks, kad es kā koncermeistars tomēr uzskatīju, ka man ir tiesības piecelties un pateikt, ka nu ir laiks pauzei. Viņu tas sadusmoja. Tādās reizēs viņš piesita kāju: "Tu, piena puika, man te aizrādīsi! Ārā!" Kas man atlika! Paņēmu savu vijolīti, sakrāmēju, eju ārā no zāles, bet man sekoja viņa dzīvesbiedre, kas arī atradās zālē. Viņa sāka mani mierināt: "Nu, Juri, neņemiet ļaunā, viņš kādreiz ir tāds dusmīgs, bet viss būs kārtībā!" No tā es sapratu, ka man ir bijusi taisnība. Sāpināts gan aizgāju mājās, bet tagad – ko darīt nākošā dienā? Viens no tādiem veciem mūziķiem deva padomu – izliecies, ka nekas nav bijis! Atnāc otrā dienā, sēdi savā vietā un miers! Tā es arī izdarīju – otrā dienā aizgāju uz mēģinājumu, atradu savu vietu, no Vīgnera neviens vārds, it kā nekas nebūtu noticis. Vienkārši šis incidents parādīja, ka dabrīd viņš bija tāds drusku valdonīgs. Es vienmēr pēc tam esmu pārdomājis, ka neviens no vecākiem mūziķiem, kas tolaik tur sēdēja, kas vairāk nebija "piena puikas", neiestājās par mani. Arī tas, kurš sēdēja man aiz muguras, Vīgners tikai pateica: „Sēdies viņa vietā!” un viņš – nevienu vārdu – apsēdās manā vietā, it kā viss būtu pareizi. Jutu, ka man nebija atbalsta. Ar Vīgneru kā diriģentu man sanāca sadarboties jau studiju laikā, bet pēc otrā kursa beigšanas Maskavā 1959. gadā vasarā, kad biju sagatavojis Arama Hačaturjana koncertu, man piedāvāja nospēlēt ar radio simfonisko orķestri, tagadējo Nacionālo simfonisko orķestri, šo koncertu dzīvajā raidījumā. Toreiz vēl bija dzīvie raidījumi – nospēlēju raidījumu, bet pilnīgi pašās beigās, kādas divas taktis pirms kodas, man drusku kaut kas samisējās. Bet es pēc tām divām taktīm biju atpakaļ uz ceļa un spēlēju, un nobeidzām, viss bija labi. Piegāju pie Vīgnera un teicu, ka atvainojos par to, ka man tāda kļūme gadījās. Vīgners teica: "Zini, ko, nospēlēt bez kļūdām nav liela māksla, bet kļūdīties un tikt atpakaļ uz ceļa, tas jau kaut kas ir!" Es vienmēr atceros šo teicienu un saku to arī saviem studentiem, ka jāprot vienmēr tikt uz ceļa. Vīgners tādā ziņā kā diriģents prata tikt ārā no šādām sarežģītām situācijām.  Maskavā Vīgnera vārds bija ļoti lielā cieņā. Viņam katru gadu tur bija kāds koncerts, un es kā students centos uz visiem šiem koncertiem būt. 1959. gadā Maskavā aspirantūrā mācījās arī Valdis Jancis un Māris Villerušs, un šos koncertus mēs apmeklējām trijatā. Viņi dzīvoja un īrēja istabu ārpus Maskavas, bet es Maskavā biju lietas kursā, kādas ir afišas. Tad es vienmēr viņiem zvanīju un teicu, kad Vīgners būs Maskavā, kad jānāk uz koncertu. Tā mēs visus šos koncertus vienmēr apmeklējām.  Mums bija arī cita interese, jo Vīgners mūs vienmēr pēc koncertiem aicināja uz viņa iemīļotu gruzīnu restorānu pašā Maskavas centrā. Pēc koncerta mēs tikām uzaicināti uz vakariņām ar gruzīnu ēdieniem un gruzīnu vīnu – tas mums arī bija savs iepriecinājums! Interesanti, ka šajās vakariņās viņš nekad neaicināja nevienu no Maskavas funkcionāriem, kas varēja viņam nodrošināt kādus koncertus vai kaut ko tamlīdzīgu. Nē, tie bija trīs latviešu studenti, kas sastādīja viņam kompāniju. Viņš, protams, sen bija pazīstams gan ar Janci, gan ar Villerušu, gan mani – mēs visi bijām viņa vadībā spēlējuši, viņš mūs ļoti labi zināja. Tā ka esmu ļoti pateicīgs Leonīdam Vīgneram: vispirms, viņš ir tas, kas mani pēc skolas gadiem faktiski izcēla no vides un ielika atbildīgā postenī, koncertmeistara vietā, iedeva kopā ar orķestri spēlēt Pētera Čaikovska koncertu, un tas man iedeva stimulu gan strādāt, gan censties – ceļa maizi visai manai nākamajai dzīvei un darbībai. Es viņam par to esmu ļoti pateicīgs."

Diplomātiskajās pusdienās šoreiz par “bagāto krastu” jeb Kostarikas Republiku. Kostarika ir viena no valstīm, kuru apskalo divi okeāni – Klusais un Atlantijas un tā atrodas tajā mazajā zemes strēlē, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Nedaudz vairāk nekā piecus miljonus iedzīvotāju nelielās valsts galvaspilsēta ir Sanhosē. Bet tā noteikti nav tā ASV pilsēta Sanhosē, kura atrodama Ziemeļkalifornijā un kurā izvietota, tā saucamā, Silīcija ieleja. Kostarika pati ir zināma uzreiz ar vismaz divām lietām. Pirmais – bioloģiskā daudzveidība un centieni saglabāt vidi. Kostarika iekļuva ziņu virsrakstos pirms desmit gadiem ar to, ka aizliedza turēt nebrīvē dzīvniekus. Ja vien tie netiek glābti. Rezultātā pat zooloģiskos dārzus nācās pārbūvēt, lai izpildītu Vides ministrijas jaunās uzliktās prasības. Kā blakusparādība uzradās jauns biznesa veids – dzīvnieku rehabilitācijas centri. Tajos dzīvnieki tiek apkopti pirms tie tiek palaisti brīvībā savvaļā. Starp citu, Kostarikas nacionālais dzīvnieks ir baltastes briedis. Automātiski liktos, ka valstī, kurā ir desmitiem dažādu pērtiķu sugu, kādam kapucīnam būtu jābūt šajā godā. Bet nē. Tas tiešām ir briedītis Bembijs. Visbeidzot, Kostariku noteikti kāds atpazīst pēc tās slavenās kafijas. Pēc tās zelta grauda, uz kuras valsts ekonomika ir pastāvējusi simtiem gadu. 19. gadsimtā fermeriem, kas pieteicās audzēt kafiju, tika pat piešķirta privātīpašumā zeme. Pateicoties lielrūpniekiem - kafijas baroniem valsts spēja uzkrāt kapitālu un modernizēt ekonomiku mūsdienās. Tādēļ arī šodien uz ielām kafiju tirgo ar cieņu pret to – ja dzirdat, ka kāds sauc „yodo” vai „yodito”, tie jums piedāvās Kostarikai raksturīgo, īpaši brūvēto kafiju. Spāņi centās kolonizēt Kostarikas teritoriju jau 16. gadsimta sākumā, bet tas nebija ne tuvu tik vienkārši, kā viņi bija iedomājušies. Proti, moskītu pilnie purvi, nežēlīgs karstums, pirātu aktivitātes, kā arī vietējo iedzīvotāju aktīva pretošanās konkistadoriem neļāva spāņiem nostiprināties. 1563. gadā viņiem tas beidzot izdevās līdz 1821. gadā Kostarika un vēl virkne blakus esošo teritoriju pasludināja neatkarību. Sākotnēji Kostarika ietilpa Centrālamerikas Apvienoto Provinču jeb Centrālamerikas Federatīvās Republikas sastāvā kopā ar Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu un Nikaragvu. Savienība gan nebija visai noturīga un saira jau 1838. gadā. Valsts demokrātiskā sistēma Kostarikā ir bijusi Latīņamerikai neparasti stabila. Jau 1869. gadā Kostarikā tika ieviesta demokrātiskā pārvalde. Tā gan visnotaļ regulāri cieta no militāristu apvērsumiem un huntām. 1948. gadā 44 dienu garumā Kostarika piedzīvoja Pilsoņu karu, kura rezultātā gāja bojā ap 2000 cilvēku un tas skaitās valsts asiņainākais konflikts 20. gadsimtā. Cik gan stabilai un miermīlīgai ir jābūt valstij, lai 20. gadsimtā, no visiem gadsimtiem, 2000 cilvēku zaudējums būtu viskatastrofālākais?! Kara otrs rezultāts bija demokrātiskas konstitūcijas pieņemšana 1949. gadā. Tā arī ir nodrošinājusi demokrātiskas daudzpartiju sistēmas nepārtrauktu pastāvēšanu vēl šodien. Kostarikas demokrātija ir pieminēšanas vērta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, slavenais „Freedom House” Kostarikas sniegumu atzīst par ļoti demokrātisku. Pilsonisko un pilsonisko brīvību ziņā valsts saņem 91 punktu no 100. Igaunijai šis rādītājs ir nedaudz augstāks, bet Lietuvai un Latvijai ir nedaudz zemāks par Kostarikas rezultātu. Otrkārt, valsts Konstitūcija atrunā divus aspektus, kuri ir relatīvi netipiski: Kostarikas iedzīvotājiem ir konstitucionālas tiesības uz dzīvi tīrā un dabiskā vidē. Tas, acīmredzot, ir ietekmējis arī dzīvnieku brīvlaišanas aspektu, ko runājām raidījuma starterī. Otrs aspekts, kurš padara Kostariku visnotaļ unikāli, ir, ka tai nav armijas. Acīmredzot huntu pieredze noveda pie tā, ka militāristi kā profesija tika atcelta pilnībā. Kostarika ir dalībvalsts starptautiskā organizācijā ar nosaukumu Demokrātiju Kopiena. Tā tika izveidota 2000. gadā Varšavā un deklarāciju parakstīja savulaik 106 pasaules valstis. Šī jūnija Varšavas deklarācija paredz, ka valstis apņemas sekmēt demokrātiskumu pasaulē un starptautiskajās institūcijās. Procesa virzītāji bija tālaika poļu ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks un ASV valsts sekretāre (jeb ārlietu ministre) Madlēna Olbraita. Interesanti, ka Kostarika un Lietuva ir starp 31 uzraugošās padomes valstīm, bet ne Latvija, ne Lietuva nav. Iespējams, ka jāpadomā par šo aspektu arī Latvijai šobrīd kandidējot uz ANO drošības apdomi un paplašinot savu līdzdalību arī attālākos pasaules reģionos. Kostarika arī ir atzīta par 35. pasaulē demokrātiskāko valsti ar 8. labāko rādītāju preses brīvības ziņā. Jebkurā gadījumā ļoti respektējams rezultāts. Detalizētāk aplūkojam iepriekš minēto faktu, ka Kostarika ir viena no ļoti nedaudzām valstīm pasaulē, kurai nav pastāvīgu bruņoto spēku. To, ka Kostarikai nedrīkst būt regulārā armija, juridiski nostiprināja pēc Pilsoņu kara pieņemtās konstitūcijas 12. pants. Ko aspekts praktiski un politiski Kostarikai nozīmē, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docents un TV3 žurnālists Edijs Bošs.

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Kultūrā iedibinātā prakse kādam novēlēt "Daudz laimes dzimšanas dienā!" meklējama senos laikos. Arī apsveikuma veids ir attīstījies no dažādu kultūras un vēstures tradīciju sintēzes. Senatnē Austrumu imperatori bija uzsākuši tradīciju rīkot svētkus dzimšanas dienās. Hērodots (5. gadsimts p.m.ē.) rakstīja, ka cilvēki Senajā Persijā svin savu dzimšanas dienu, ja tur nav citu svētku dienu. Atcerēsimies, ka Senajā Grieķijā pazina ciklisko laiku: vienu Olimpisko gadu veidoja četri astronomiskie gadi. Savukārt lineāro laika skaitīšanu pazina romieši, ko pēc savas tradīcijas vēlāk turpināja kristīgā baznīca un gada ritmu veidoja baznīcas svētki. Kristīgajā kultūrā, kuras aizsākuma gadsimtos dominēja askēze, svinības uzlūkoja kā lieku greznību. Aleksandrijas Origens (apm. 185–253) aicināja kristiešus atturēties no dzimšanas dienu svinēšanas, jo tā esot pagānu paraža. Viduslaiku Eiropā tika atzīmētas karaļu dzimšanas dienas, tās svinēja pilīs ar mielastu. Ierindas cilvēku dzimšanas datumus priesteri sāka pierakstīt samērā vēlu. Pēc reformācijas cilvēku uzskaite tika regulēta baznīcas grāmatās ar dzimšanas un miršanas atzīmi, bet pat tajās datumi dažkārt ir izdzisuši. Tomēr ir dažas norādes, ka, iespējams, kāda veida dziesmas tika dziedātas agrīnā vēsturē. Bet nav bijis pietiekami daudz pētījumu, lai apstiprinātu šo jautājumu. Jāpiemin, ka pat mūsdienu sabiedrībā dažas reliģiskās grupas nesvin dzimšanas dienas, izņemot varbūt reliģiskās grupas dibinātāju.   Vēl šodien Tuvo Austrumu kultūrā sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nokauts mājdzīvnieks, kā to nosaka reliģiskie priekšraksti – ka piedzimšana ir svētku brīdis ģimenē un tas ir jāsvin ar mielastu. Tuvāk pie mūsdienu prakses Daudzās senajās kultūrās, tostarp grieķu un romiešu, dzimšanas dienas tika uzskatītas par galvenajiem notikumiem, ar dāvanām un laba vēlējumiem. Laika gaitā attīstījās arī apsveikuma formas un novēlējumi gaviļniekam dzimšanas dienā. 19. gadsimtā modernās sabiedrības veidošanās laikmetā vēlējums "Laimīgu dzimšanas dienu!" ieguva popularitāti un izplatījās izglītotās sabiedrības vidē. Frāzes "laimīgs" un "dzimšanas diena" jau tika regulāri lietotas, lai sazinātos par prieku un pieminētu cilvēka dzimšanas gadadienu. Šo frāžu apvienošana frāzē "Sveicu dzimšanas dienā!" kļuva par īsu un vispāratzītu veidu, kā novēlēt kādam daudz laimes dzimšanas dienā un izbaudīt šo īpašo dienu. Vairumā gadījumu, ja kādam dzimšanas dienā nepasaka "Sveicu dzimšanas dienā!", tas būtiski cilvēka dzīvi it kā neietekmē. Tomēr dzimšanas dienas atpazīšana un laba vēlēšana tiek uzskatīta par pieklājīgu un jēgpilnu žestu. Novēlot kādam "Laimīgu dzimšanas dienu!", jūs izsakāt atzinību par viņu īpašo dienu un simboliski pievienojaties viņa patīkamajam notikumam. Cieņa pret cilvēku viņa dzimšanas dienā var uzlabot sakarus un veicināt veselīgu sociālo klimatu. Liela daļa cilvēku, kas nodarbojas ar sociālajiem medijiem, ir radījuši jaunu veidu  šāda veida apsveikumiem – respektīvi, "Daudz laimes dzimšanas dienā!" kļuvis par "Laimīgu dzimšanas dienu!", nereti lietojot angļu valodā pieņemto vēlējumu, kas kļuvis internacionāls: "Happy Birthday!" Analizējot šo sveicienu, mēs iegūstam ainu – cilvēkam ir viena piedzimšanas diena un daudzas jo daudzas dzimšanas dienas kā ikgadēja reference uz šo vienu pašu svarīgāko. Un tagad par slaveno dziesmu Dziesmas "Daudz laimes dzimšanas dienā!" pirmsākumi meklējami 1893. gadā, kad Mildreda Hila, bērnudārza audzinātāja Luisvilā, Kentuki štatā, izveidoja tradīciju bērniem ar dziesmu sveicināt dzimšanas dienā gaviļnieku. Saglabājies stāsts, ka dziesma radās spontāni, ieliekot jaunu sveiciena tekstu sen zināmās dziesmas "Labrīt tev!" melodijā. Melodija ar tekstu dziesmai "Happy Birthday to You" pirmo reizi drukātā veidā parādījās 1912. gadā. Nevienā no dziesmu "Daudz laimes dzimšanas dienā!" dziesmu vārdiem nebija iekļauti titri vai autortiesību paziņojumi, līdz uzņēmums "Summy Company" reģistrēja autortiesības 1935. gadā. 1988. gadā "Warner/Chappell Music" par 25 miljoniem ASV dolāru iegādājās kompāniju, kurai piederēja autortiesības, un dziesmas "Happy Birthday" vērtība tiek lēsta 5 miljonu ASV dolāru apmērā. Tās autortiesību termiņš beigsies 2030. gadā. Tāpēc dziesmas neatļauta publiska atskaņošana ir nelikumīga, ja vien netiek maksāta autoratlīdzība…   2010. gada februārī autoratlīdzība par vienu lietošanu (piemēram, filmās un citos pelnošos projektos) bija 700 ASV dolāru. Ir uzskats, ka tā ir visvairāk pelnošā dziesma vēsturē. Interesanti, ka Eiropas Savienībā dziesmas autortiesības beidzās 2017. gada 1. janvārī. Laimes vēlējums latviski Nupat atzīmējot Raimonda Paula dzimšanas dienu, sociālajos medijos bija arī latviskais variants apsveikumam. Jo latviešu sabiedrībā ir tāda kā goda lieta ne tikai uzdziedāt internacionālo "Happy Birthday to You", bet vienmēr sākt ar latvisko laimes vēlējuma dziesmu ar trim pantiem "Daudz baltu dieniņu!", kuru sacerējis komponists Jēkabs Graubiņš 1935. gada 30. decembrī. Paldies viņam par latvisko versiju dzimšanas dienas bērniem!  

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa pieder pie pasaulē vissenāk pazīstamajiem mūzikas instrumentiem. Tā tika plaši izmantota jau senajās civilizācijās, par tās izcelsmi stāsta leģendas un mīti. Daži mūzikas vēstures pētnieki apgalvo, ka arfa cēlusies no mednieka loka un radusies tad, kad pirmatnējais cilvēks izjuta nepieciešamību pēc mūzikas un sadzirdēja skaņas no cieši uzvilktas loka stiegras. Nav iespējams noteikt vienu vienīgo arfas izcelšanās valsti, bet jāpiemin Tuvie Austrumi un Tālie Austrumi, kā arī Āfrika un Dienvidamerika. Zīmējumi, freskas, skulptūras, mūzikas instrumenti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos – tās ir galvenās liecības par instrumenta izcelšanās vēsturi un spēles tradīcijām. Arfas izcelšanās laiku var datēt jau ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Gan Ēģiptē, gan Divupē darināja nepārspēti meistarīgas rotaslietas un mūzikas instrumentus, kuru izgatavošanai izmantoti dārgmetāli, dārgakmeņi, perlamutrs, emalja. Arfas forma bija lokveida, kas pakāpeniski pieņēma trīsstūra formu, parasti to darināja no kļavas koka, deku rotāja perlamutrs, ziloņkauls, augstvērtīgu koku šķirņu kokgriezumi. Arfas kronis tika greznots ar sfinksas vai faraona galvu, vai arī lotosa ziedu. Interesanti, ka Tālo Austrumu valstīs, Āfrikā un Amerikā arfveidīgie instrumenti ir izcēlušies neatkarīgi no Tuvo Austrumu Senajām civilizācijām. Izraēlā, piemēram, pazīst arfveidīgos "kinor" un "nebel". Tieši "kinor" spēlējis ķēniņš Dāvids. Indijā pazina "vina", Birmā – "saung". Ķīnā tieši arfa veidoja galveno muzikālo centru, šeit zināmie instrumenti – "khin", "fou-hi". Visbiežāk šos instrumentus izmantoja līdzīgi kā Tuvo Austrumu civilizācijas – kā ansambļa instrumentu dažādos rituālos, svētkos un ceremonijās. Arī Dienvidamerikas indiāņi zināja arfveidīgus instrumentus. Āfrikā, Sahāras tuksneša apkaimē pazina arfas tipa instrumentu koru. Instrumentam attīstoties, palielinājās gan arfas izmērs, gan stīgu skaits. Ja sākotnēji arfu varēja spēlēt, turot uz pleca, tad laika gaitā arfa tika atbalstīta uz ceļiem un uz zemes. Grieķu vāzes ir viens no tiem vēsturiskajiem avotiem, kas liecina par arfas izmantošanu. Tā kā grieķu kultūrai ir raksturīga teksta un mūzikas nedalāmība, Homera eposi netika lasīti, bet gan dziedāti. Un ir liecības, ka nereti tos dziedāja arfas pavadījumā. Eiropā arfa ienāca viduslaikos. Arfas izplatību un popularizēšanu Eiropā sekmēja klejojošie muzikanti: bardi – Īrijā, Skotijā un Velsā; trubadūri un menestreļi – Francijā; meistardziedoņi un vaganti – Vācijā. Arfisti izjuta lielu nepieciešamību instrumenta uzlabošanā un pilnveidošanā. Viduslaiku ķeltu arfai mainījās izmēri, arfas kolonna ieguva tikai ķeltu arfai raksturīgo lokveida formu, palielinājās stīgu skaits. Arfas būve pārējā Eiropā evolucionēja pakāpeniski, turpinājās dažādi arfas uzlabojumi: tika uzlabots arfas skanējums, attīstījās izteikta taisna kolonna, 16. gadsimtā izveidoja dubultstīgu un trīskāršu stīgu arfas, kā arī izveidoja hromatisku arfu ar 12 stīgām katrā oktāvā, kuru izmantoja Klaudio Monteverdi savā operā "Orfejs". 17. gadsimtā nezināms tiroliešu meistars konstruēja pirmo āķu mehānisma arfu. Tomēr tas viss bija tālu līdz pilnībai. Sākās dažādi eksperimenti, parādījās dažādu tipu pedāļu arfas, līdz 1801. gadā tika patentēta 46 stīgu dubutdarbības pedāļu koncertarfa, kādu pazīstam šodien. Bet tagad vairāk par to, no kādiem materiāliem vēsturiski bija pagatavotas arfu stīgas un kādus materiālus koncertarfām izmantojam šodien. Vēstures dati liecina, ka arfas stīgas ir bijušas radītas gan no zirgu astriem, gan kokvilnas, gan lina, gan vara, gan dzīvnieku zarnām. Velsas karaliskās ģimenes piederīgie spēlēja arfas, kas bija ar zelta un sudraba stīgām. 1930. gadā tik radīts jauns sintētisks materiāls – neilons, to ātri sāka izmantot mūzikas instrumentu stīgām. Neilona stīgas piedāvāja stabilitāti, izturību un mazāku ietekmi no laika apstākļiem. Šobrīd ir pieejamas dažādu veidu arfas stīgas, ietverot gan tradicionālos dabīgos materiālus, gan sintētiskos. Nesen tika izgudrotas sintētiskās zarnu stīgas. Un vēl. Arfas stīgas ir iekrāsotas – tas tāpēc, lai arfistam būtu orientieris – Do stīgas ir iekrāsotas sarkanā krāsā, savukārt Fa stīgas iekrāsotas tumši zilā, gandrīz melnā krāsā. Šodien arfisti spēlē uz triju dažādu materiālu stīgām: zemākās 12 basa stīgas ir metāla pinuma stīgas, arfas vidusreģistrā vispopulārākās ir zarnu stīgas, savukārt pašas tievākās, augšējā reģistra stīgas, ir no neilona.

Stāsta vijolnieks, JVLMA emeritētais profesors Juris Švolkovskis Mūzikas akadēmijā strādāju jau kopš 1964. gada, un, kaut arī blakus tam mazliet esmu bijis saistīts arī ar Filharmoniju, patiesībā mana vienīgā pamatdarbavieta vienmēr bijusi Mūzikas akadēmija. Līdz ar to ar visiem mūsu mūzikas dižgariem esmu sastapies vai nu tuvāk, vai tālāk: vai nu kaut kādā veidā sadarbojoties, vai arī vienkārši sasveicinoties gaiteņos.  Par daudziem no viņiem palikušas dažādas atmiņas, un viena no šādā personībām, ar kuru biju netieši saistīts, bija komponiste un pianiste Lauma Reinholde. Ļoti īpatnēja persona... Biju Konservatorijas pirmā kursa students, kad viņa laikam mani bija ievērojusi pārējo vijolnieku vidū un piedāvāja piedalīties viņas autorkoncertā 1958. gada 27. martā Konservatorijas zālē. Tur gan nespēlēju solo, bet gan vienkārši vijoles partiju divās dziesmās. Koncertā piedalījās dziedātājs Ilmārs Šēnfelds, Anita Sevele, [Hermanis] Mikalajūns. Koncerts bija interesants, un par gatavošanos tam manā arhīvā liecina divas trīs fotogrāfijas, kurās esmu kopā ar komponisti un pārējiem dalībniekiem. Pēc koncerta Lauma Reinholde man uzdāvāja divus savus skaņdarbus: "Baigs sapnis" un "Groteska deja" ar ierakstu un autogrāfu. Man gan jāatzīstas, ka savu pienākumu neesmu izpildījis – šos skaņdarbus iestudējis līdz šim neesmu, bet varbūt to varu vēl pacensties izdarīt. Interesanti, ka manā bibliotēkā nonāca arī šo skaņdarbu divi eksemplāri ar veltījumu doktoram Kārlim Brikneram. Ar uzrakstu: Par atmiņu no pēkšņās kopējās uzstāšanās Liepājā 1939. gadā. Tajā laikā Kārlis Brikners jau bija emigrējis no Vācijas, dzīvoja Igaunijā, Tartu, un ļoti bieži viesojās Rīgā. Viņš šeit bija iemīļots solists. Jādomā, tā bijusi abu nejauša tikšanās uz koncertskatuves – Lauma kā koncertmeistare droši vien pavadīja Brikneru. Bet, kā jau teicu, Lauma Reinholde laikam manī bija pamanījusi kādas muzikālās dotības un īpašības, kas viņai bija tuvas, tāpēc viņa mani uzaicināja piedalīties ne tikaijau minētajā koncertā: kad Lauma Reinholde uzzināja, ka mans nodoms ir turpināt studijas Maskavā, viņa man garāmejot izteicās: "Vai jūs Maskavā nepazaudēsiet savu muzikālo izjūtu?" Viņa bija norūpējusies par manām tālākajām gaitām. Protams, manu nodomu tas netraucēja, aizbraucu uz Maskavu un studēju tur. Sāku ar otro kursu. Pirmajā mācību gadā – šķiet, tas bija 1958. gadā, dzīvoju kopmītnē, astoņu cilvēku istabiņā, un kādā vakarā, kad gandrīz visi jau sanākuši mājās, pēkšņi atvērās durvis un tajās parādījās Lauma Reinholde divu jaunu cilvēku pavadībā! Man tas bija tāds pārsteigums, ka vienkārši nevarēju saprast, kas notiek. Izrādās – viņa izbraukusi Sibīriju, ciemojoties pie tolaik, šķiet, izsūtījumu jau izcietušā, bet joprojām tur vēl dzīvojošā dzejnieka Aleksandra Pelēča. Latvijas laikā viņš jau bija labi pazīstams, bet pēc padomju armijas ienākšanas tika izsūtīts uz Sibīriju. (..) Nekādas koordinātes Laumai nebiju devis, taču viņa bija to kopmītni atradusi. Apstākļu īpašai uzņemšanai nebija, kaut kā izgrozījos un atradu kādu vietu, kur aprunāties. Tad nu Lauma Reinholde man izstāstīja, kāpēc viņa ir Maskavā, un kā izbraukusi Sibīriju. Tas bija pārsteigums, bet vienlaikus liecināja par viņas ekspansivitāti – ka izbraukā Sibīriju un vēl iegriežas pie nabaga studenta, kurš dzīvo astoņu cilvēku kopmītnes istabā... Aleksandra Pelēča sakarā gribu pieminēt vēl vienu epizodi no 1981. gada. Togad aprīlī Talsos notika Mūzikas dienas – tādas Mūzikas fons tajā laikā mēdza rīkot dažādās pilsētās. Mūsu grupa Talsos bija diezgan plaša: tur bija Marģeris Zariņš, Aldonis Kalniņš, Pēteris Grāvelis, Ventis Zilberts, arī fonda direktors Alfrēds Amoliņš. Vienā no dienām mūs kā pilsētas viesus iesaistīja tādā kā talkā – novācām kaut kādus gruvešus, atbrīvojot kādu vietu. Man bija līdzi fotoaparāts, nofotografēju mūsu grupu, un vienā no fotogrāfijām redzams, ka stāv mūsu grupa un netālu no tās – kāds cilvēks darba drēbēs, bet tādu inteliģentu seju, diezgan drukns. Tikai vēlāk sapratu, ka tas ir Aleksandrs Pelēcis! Pēc izsūtījuma atgriezies Talsos, viņš strādāja komunālajā saimniecībā par vienkāršu strādnieku. Un interesanti, ka neviens no tās grupas nepiegāja pie viņa… Viņš arī pie mums nenāca runāties, bet domāju – ja ne Pēteris Grāvelis vai Aldonis Kalniņš, tad Marģeris Zariņš viņu noteikti pazina, taču arī nepiegāja parunāties.

Šī man ir ļoti personiska filma – tā par savu jaunāko kino darbu „Pastkarte no Romas” saka jaunā režisore Elza Gauja. Bet filmas centrā ir nevis viņas vienaudži, bet uz kino ekrāniem daudz retāk redzami galvenie varoņi – divi seniori, kuru kopdzīvē ielaužas Alcheimera slimība. Laulāto pāri, kas sapņo par ceļojumu uz Romu, jūtīgā un smeldzīgi gaišā saspēlē atveido aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Filma uz kino ekrāniem nonāks 12.janvārī. Viņi viens otram ir divi vien – Alvīne un Ernests. Pastnieku pāris pensijas vecumā, kuru pieticīgā ikdiena Rīgas mikrorajonā rit rāmi un paredzami. Darbs, mājas un tā arī neīstenots sapnis aizbraukt ceļojumā uz Romu, kam, iespējams, drosmes trūkst vairāk nekā naudas. Par Romu Alvīne turpina sapņot arī tad, kad jau strauji sāk progresēt viņas Alcheimera slimība.   Galvenās lomas filmā atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņu varoņi ir precējušies jau 25 gadus, un nezinot nepateiksi, ka abiem aktieriem šī ir pirmā saspēlēšanās. Lomām viņi izraudzīti pēc garām kino provēm, atklāj režisore Elza Gauja.  „Mums bija garas proves, mēģinājām visvisādus aktierus. Sākumā – pa vienam, un tad bija ļoti svarīgi, kā veidojas pāris. Tur arī pieņēmām gala lēmumu, jo šiem aktieriem bija visstiprākā ķīmija.” Ar aktieri Jāni Jarānu tiekamies radio studijā; Indra Burkovska, tobrīd mazliet apslimusi, pievienojas telefoniski. Aktieri tobrīd filmu vēl nav redzējuši, bet filmēšanas procesu atceras kā ļoti interesantu. Kino kamera seko abu varoņu ikdienai un jūtīgā pietuvinājumā rāda, kā tā mainās, kad Burkovskas varoni Alvīni skar Alcheimera slimība, ko viņa pati atsakās pieņemt. Sāk ciest gan viņas pastnieces darbs, gan vīra Ernesta veselība, mēģinot pasargāt Alvīni. Stāsts ir smeldzīgs, tomēr gaišs. Abiem aktieriem šī filma ir arī personiska, jo – tāpat kā daudzi no mums – arī viņi saskārušies ar līdzīgām situācijām tuvu cilvēku lokā. „Pastkarte no Romas” ir Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas filma un maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijās. Ja pirmajai filmai „Mamma vēl smaida” viņa scenāriju ieraudzīja kāda kursabiedra stāstā, tad „Pastkarte no Romas” ir dziļi personiska. Interesanti, ka arī pasts kā abu galveno varoņu darba vieta filmā nav nejaušība. Pati Elza Gauja studiju laikā īsu brīdi strādājusi pasta nodaļā un ieraudzījusi to kā ļoti pateicīgu vidi kino stāstiem. Filmā ļoti būtisks ir operatora darbs, kamerai izspēlējot arī varoņu emocijas. Ainas apzināti veidotas garas, ļaujot aktieriem pēc iespējas dzīvāk un organiskāk izspēlēt stāstu. Tās filmējis operators Aleksandrs Grebņevs, kura kontā ir arī vairākas pavisam vienā kadrā uzņemtas filmas. Radošās komandas pieminētais „mikrobudžets” nozīmē, ka filma uzņemta pat par Latvijas kino industrijai ļoti pieticīgiem līdzekļiem, skaidro režisore Elza Gauja un producenti Uģis Riekstiņš un Andris Gauja. Par spīti tam, daļa no filmas uzņemta arī Romā, kur – mazliet atklājot notikumus – galvenie varoņi beigās tomēr nokļūst. Amizantā kārtā Jānis Jarāns, kura Ernests filmā cīnās ar bailēm no augstuma un lidošanas, dzīvē pats ir aizrautīgs ceļotājs un Romā bijis tik daudz reižu, ka varot vadīt ekskursijas. Bet Indra Burkovska teic, ka tieši Romā redzētais atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, domājot par šīs filmas galvenajiem varoņiem – senioriem. Indrai Burkovskai šī neilgā laikā ir jau otrā spilgtā kino loma – aizpērn viņu nominēja „Lielajam Kristapam” par Daces Pūces filmu „Bedre”.

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.   Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd skatāma izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas”. Kā arhitekts Špakovskis (1883–1973) lielākoties darbojies Polijā, taču viņa idejas par ritmiskās līnijās ietverto vēstījumu dzima tieši Rīgā, mācoties Rīgas Politehniskajā institūtā. Izstāde ir Vaclava Špakovska darbu atgriešanās Rīgā, izstādi pavadošā programma meklē viņa ideju saiknes ar laikmetīgo mūziku un Latvijas mākslinieku darbiem. Poļu arhitekts, inženieris Vaclavs Špakovskis dzimis 1883. gadā Varšavā, Polijā, 1897. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur 1902. gadā sāka studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē). Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, sadarbībā ar Ādama Mickēviča institūtu Varšavā un Lodzas Mākslas muzeju rīkotās izstādes “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” vienā no zālēm izstādīti lielāki zīmējumi, kuros milimetru platas līnijas mērķtiecīgi, simetriski veido sarežģītus rakstus. Īpaši iekārtoti stendi ļauj uz sienas redzamajam attēlam izsekot arī ar pirkstu, taktilās sajūtās pārliecinoties par zīmētās līnijas nepārtrauktību. Tas, ko droši varam apgalvot, aplūkojot izstādi, ka Vaclavs Špakovskis bijis lielisks zīmētājs. Otrā zālē izstādītas nosaukumā pieminēto piezīmju grāmatiņu lappuses, tajās skices, portreti, ainavas, piezīmes, rakstiskās piezīmes šajās grāmatiņās ļauj spriest arī par Vaclava Špakovska plašo interešu loku – mūzika, meteroloģija, etnogrāfija. Un arī izstādi pavadošajā pasākumu programmā trīs dažādu jomu pārstāvji – arhitekts un filozofs Jānis Taurens, mākslas zinātnieks Jānis Borgs, komponists Krists Auznieks – meklēja idejas Špakovska vilktajās līnijās. Raidījuma laikā ielūkosimies notikušajos priekšlasījumos, sarunbiedri raidījumā – izstādes kuratore Inga Lāce, un komponists Krists Auznieks. Kā mākslinieks Vaclavs Špakovskis tika atklāts jau pēc savas nāves 1973. gadā. Jo Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā izstāde, varbūt nav nemaz tik vizuāli efektīga, krāšņa, Taču Špakovska paveikto un viņa domas interesantas padara 20. gadsimta pieredze – tehnoloģiju attīstība, meklējumi mākslā. Piemēram, visi zinām,  kāds izskatās skaņas viļņa grafiskais attēls – tā ir līnija, un ar šo piemēru Krists Auznieks arī sāk savu lekciju. Sakārtotas, ritmiskas līnijas ir arī izstādes tēma. Atgriezīsimies pie izstādē redzamā. Izstādīto piezīmju grāmatu lapas ļauj arī izsekot laikā, kā attīstījušās Vaclava Špakovska zīmējumu tēmas, vienā no izstādi paskaidrojošajiem tekstiem izlasu, ka savas jaunības gadu piezīmes autors pats esot šķirojis, mērķtiecīgi atbrīvojoties no lappusēm, kurās zīmētās līnijas nav bijušas pietiekami ritmiskas, tātad – viņaprāt, nesaturējušas jēgu, kuras klātbūtni līniju rakstā viņš pamatojis vēlāk, 1969. gadā tapušajā traktātā  “Ritmiskās līnijas”. “Vai šis nav mans zīmēšanas princips? Radīt savstarpēji savienotas figūras ar vienu nepārtrauktu līniju? Pašsaprotami, ka pastāv bezgalīgs skaits kombināciju, tātad ir iespēja attīstīties.” “Piezīmju grāmata – skiču burtnīca II”, Rīga, 1908. gads. “Neregularitātes dabā izmanto, lai atklātu likumsakarības. Cilvēks, visur redzot likumsakarības, nepievērsīs tām uzmanību (gluži tāpat kā, ejot pa labi pazīstamu ielu, pa kuru esam gājuši daudzas reizes, mēs nepievēršam uzmanību priekšmetiem. Anomālija piesaista uzmanību, pārsteidz cilvēku ar savu unikalitāti, veicina dažādu seku pretstatīšanu dažādiem cēloņiem.” “Piezīmju grāmata – skiču burtnīca II”, Rīga, 1902 – 1907. gads. Vaclavs Špakovskis strādāja Polijā  – par pilsētas arhitektu Otvokā, Pasta un telekomunikāciju ministrijā Varšavā, vēlāk Bidgoščā. Pēc kara pārcēlās uz Vroslavu, kur kopš 1952. gada vadīja Vroclavas būvniecības inspektorātu. Mākslas zinātnieks Jānis Borgs izstāsta savu stāstu. Par Padomju Latvijas mākslas vidi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, caur dzelzs priekškara ne tik noslēgto Poliju, mākslinieku Ojāru Ābolu, kaut kur sadabūtu modernās mākslas enciklopēdiju. Jānis Borgs tolaik guvis visai sadrumstalotu, tomēr iedvesmojošu priekšstatu par pasaules mākslā notiekošo. Un veids, kā to aptvert un pārdomāt bijis – pašam sākt darināt šāda veida darbus. Strīpiņmākslu, kas tolaik, iztrūkstot idejas kontekstam, tika attiecināta uz lietišķo mākslu.   Interesanti, ka Jānis Borgs, un te var vilkt paralēles ar Špakovski, savas līnijas arī zīmējis arhitektu birojā. Patiesībā, tas ir visai amizants stāsts, kā aizstāt datoru.  Zīmēšanas mašīnas vietā ir arhitekta lineāls, nejaušības ģenerējošas datorprogrammas vietā – metamais kauliņš. Šobrīd, kad pasauli pārņēmuši datori, nereti mākslinieki izvēlas imitēt datora radīto, zīmējot ar roku, un tādejādi atgriežot mākslā cilvēka klātbūtni. Jāņa Borga ideja, sapņojot par nekad neredzētajiem datoriem, tobrīd bijis tieši pretējs – viņu interesējis, kā varētu aizvākt mākslinieka personību, tā vietā lai ir mākslīgais intelekts, nejaušība, mašīnas vilkta līnija. Savukārt grafiskais dizainers Valdis Celms, ieteica, runājot par Špakovska idejām,  vārda “ornaments” vietā izmantot vārdu “raksts”. Šis latviskais vārds daudz pilnīgāk ietver vienlaikus līniju ritmu  un jēgu. Izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” Latvijas Nacionālajā mākslas  muzejā, apskatāma līdz 30. aprīlim. 28. aprīlī izstādes kuratoru – Ingas Lāce sun Daniela Muzičuka – vadīta ekskursija, pēc tam, sešos vakarā - mūzikas performance “Vaclava Špakovska zīmējumu interpretācija”, tajā  uzstāsies divi trombonisti – Džeimss Fulkersons (James Fulkerson) un Hilarijs Džeferijs (Hilary Jeffery), kuru  izpildītos skaņdarbus, iedvesmojoties no Vaclava Špakovska zīmējumiem, radījuši mūziķe Barbara Kinga Majevska (Barbara Kinga Majewska) un mūzikas kurators, producents Mihāls Libera (Michał Libera).

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lindas Šmites biogrāfiskais romāns "Valdis. Ne tikai Staburaga bērns" atklāj Valdi, īstā vārdā Voldemāru Zālīti, arī kā izcilu pedagogu, tulkotāju, sabiedrisko darbinieku. Un arī kā cilvēku - patriarhālās sabiedrības un lauku dzīves kārtības apjūsmotāju, nacionālpatriotu un greizsirdīgu literātu ar dzejnieka ambīcijām. Lindas Šmites nesen iznākušais romāns “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” savā ziņā turpina darbu, ko aizsākusi rakstniece Inguna Bauere – iepazīstina mūs no jauna ar Latvijas pirmās Atmodas darbiniekiem. Personībām, kuras pazīstam vārda pēc, reizēm arī pēc viņu paveiktajiem darbiem. Lindas Šmites romānā pienācis laiks iepazīt Valdi – īstā vārdā Voldemāru Zālīti, no cilvēcisko vājību un arī uzvaru puses, kā Raiņa, Plūdoņa, arī Pētera Stučkas laikabiedru. Rīgas Latviešu biedrības bibliotekārs un runasvīrs, Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis, Latvijas skautu organizācijas līdzdibinātājs, Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Savas pedagoga darbības dēļ visbiežāk saistīts ar Rīgu, “Staburaga bērni” par Valdi liek domāt kā par Daugavas apdziedātāju. Rakstniece, jau 17 grāmatu autore Linda Šmite Voldemāru Zālīti kā savējo izjutusi paraugoties uz viņu no Zālīšu dzimtas izcelsmes vietas -  Sausnējas. “1874. gada Jurģu diena, brīnumsilta un spirdzinoša, iegriezusies pret vakaru. Vieglais dienvidu vējš pieplacis zemei, vairs nekustina jaunās, vāri zaļās koku lapas. Šodien gana aijāts un glāstīts, tas nodomā un pilnā mierā liekas pie zemes, pārklājot to kā ar vieglu šķidrautu. Tikai divi mantām piekrauti vezumi un divas labi koptas gotiņas reizē ar četrām aitām aizvien vēl turas ilgajā gājienā, ko, uz dobuļaina paegļu spieķa balstīdamies, vada Vīgantes nu jau izbijušais dārznieks.  Juris un Made Zālīši aiziet no vietas, kur lielkungam kalpojuši vairāk nekā 8 gadus. Aiziet Vīgantes muižas dārza meistars un viņa sieva, muižas modere, un divi no viņu četriem bērniem”. Tā sākas Lindas Šmites sarakstītais “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” .  Latvijas Radio arhīvā glabājas 1984. gadā tapis “Staburaga bērnu” radio iestudējums, tajā teicēja ir aktrise Vera Singajevska, puikas - Raimonds Gruntiņš un Edgars Siliņš, mūzikas autore Elga Īgenberga. “Ja ne šonakt, tad nekad! Ja nerīkosies tagad, patiešām izgaisīs, paliks Daugavas dzelmē tā patiesība un tas īstums, kas sadzīvots mūža agrīnajās dienās. […] Un Janks. Arī viņš visur līdzās – pagalam paļāvīgs un pasauli iepazīt alkstošs. Valdis savā vecpuiša istabā dedz gaišu guni un sēstas pie darba galda.” Vēl viens fragments no romāna “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”. Interesanti, ka atgriešanās Daugavas pakrastē un bērnu draudzībā notikusi, kā rakstniece Linda Šmite to romānā tēlo – pilsētas tukšumā, krēslas vakaru tumsā, un vientulībā. Lindas Šmites romāns man atklāja daudz jauna. Pirmkārt jau, un to es līdz šim nebiju aptvērusi, viena no Rīgas skolēnu iekārojamākajām sākumskolām, Valda Zālīša 1. pamatskola, kas atrodas pašā Rīgas centrā, tagadējā Oskara Kalpaka bulvārī, viņa vārdā nosaukta kāda konkrēta iemesla dēļ. Proti – Valdis Zālītis bija šīs skolas, tolaik – Rīgas pilsētas savienotās elementārskolas – skolotājs un skolas pārzinis ceturtdaļgadsimtu – no 1902. līdz 1927. gadam. Valda dzīves laikā iznākušo darbu vidū bez ceļojumu apraksta “Kurzemīte”, dzīves un dabas apraksta “Staburaga bērni”, diviem dzejas krājumiem -  “Sirdsdomas” un “Ziedu pārslas ilgu ceļmalā”, pēc viņa paša domām, viņa mūža darbs ir romāns dzejā “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”. Romāns tapa gandrīz desmit gadus, un, līdzīgi kā “Staburaga bērni”, arī šoreiz pie lauku dzīves tēlojuma Voldemārs Zālītis ķeras laikā, kad vārda tiešā nozīmē ir atrauts no savas zemes, atrodoties Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Tērbatā, kur nodibina latviešu skolu bēgļu bērniem. “Staburaga bērnus” Valdis pats uzskata par jaunības darbu, kamēr “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”, pēc viņa domām, ir viņa dzejnieka varēšanas apliecinājums, mūža pieredzes kvintesence un mantojums nākamajām paaudzēm. Valdim jeb Voldemāram Zālītim, kāds viņš atklājas Lindas Šmites romānā “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”, ticis paradoksāls liktenis. Viņš ir izcils pedagogs, ko, starp citu, var sajust jau “Staburaga bērnos”, Janka un Mārča dialogos. Viņš jāpiemin arī kā tulkotājs, tieši Valdis pirmais iztulkoja Maksima Gorkija darbus, tulkojis arī Čehovu un Merimē. Nozīmīgs sava laika skolu politikas veidotājs, gudrs cīnītājs pret cara laika pārkrievošanas politiku. Plašais darbības lauks liecina par enciklopēdiski zināšanu, ārkārtēju darbaspēju vīru. Skolotāju arī plašākā nozīmē, savas tautas ideālu sarakstītāju, kas palikuši episkajā darbā, ar diemžēl neatgrieztām lappusēm “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks.” Bet nākamo paaudžu atmiņā viņš palicis kā Staburaga bērns, ar darbu, kas tapis kā pretsvars sarežģītajam laikam un ikdienas darbam, otrpus mūža laikā iemantotajām zināšanāmun pieredzes.