Podcasts about ventspil

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veicinot kultūras un mākslas attīstību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Latvijas radošo rezidenču pārstāvji, tiekoties izvirzīja vairākus jaunās apvienības darbības mērķus, kā piemēram, radošo rezidenču lokālās un starptautiskās atpazīstamības veicināšanu, pārstāvēt rezidenču intereses valsts un starptautiskā līmenī, savstarpēu informācijas apmaiņu un atbalstu. Kā pirmie soļi apvienības darbā ir iezīmēti pievienošanās Baltijas-Ziemeļvalstu rezidenču tīklam, kura vadošais partneris ir Igaunijas Rezidenču tīkls Loore, radošo rezidenču un programmu kartēšana Latvijā, piedāvājot detalizētu pārskatu par nozares iespējām, kā arī komunikācijas platformu izveidošana. Šie soļi kalpos kā nozīmīgs pamats, lai veidotu stabilu sadarbības vidi radošajām rezidencēm Latvijā un Ziemeļeiropā. Dibinātāju un partneru vidū ir Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci Re!Liepāja, VV foundation ar rezidenci PAiR,  ASTE. Art, Science, Technology, Education, Latvijas Dizaineru savienība ar rezidenci Dizaina vasaras skola, Latvijas Rakstnieku savienība ar Dubultu rakstnieku māju, KK Centrs ar radošās rezidences programmu, Blind Carbon Copy ar rezidenci Studija Kuldīgā, ISSP ar rezidenci Rīgā, Totaldobre ar rezidenci Melnais caurums, Give and get ar Laidu Muižas rezidenci, Liepājas Restaurācijas Centrs ar rezidenču programmu, Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ar rezidenci Ventspilī, Sansusī rezidences, Cita Abra ar rezidencēm Pāvilostā un Cīravā, Padures muiža, Lantes muiža, SAVĀ VAĻĀ ar rezidencēm Savvaļas Skiti, Tukuma Literātu apvienība ar rezidenci “Zīlītes”.

7. februāris ir saksofonista un pedagoga Renāra Lāča dzimšanas diena, un jau pirms vairākiem gadiem viņš iesācis to svinēt ar Saksofonmūzikas svētkiem. Tādi būs arī šogad, kad sestdien, 8. februārī, koncertzāli "Latvija" pieskandinās virkne saksofonistu, kas uzstāsies kopā ar Ventspils bigbendu. "Klasikā" par notikumu stāsta Gints Pabērzs un Renārs Lācis. "Pēdējā laikā biju neredzamāks, varbūt mazāk pamanāms, bet šad tad ar draugiem tāpat esmu uzspēlējis – mūzika nav galīgi nolikta malā. Bet tā sajūta auga, auga, ka vajadzētu atgriezties vairāk pie spēlēšanas, un pašreiz esmu uz tā ceļa," teic Gints Pabērzs. "Nu jau kādus 13 gadus nodarbojos ar saksofonu remontu, līdz ar to arī ikdienā satieku lielāko daļu saksofonistu, ar kuriem esmu kopā audzis un spēlējis. Līdz ar to saksofonu šī brīža dzīvi zinu – kādas kuram problēmas. Šādā sastāvā, kā būsim uz skatuves Ventspilī, mums nesanāk tik bieži tikties, bet, protams, viena liela daļa saksofonistu strādā kopā bigbendā, kur es arī šad tad piedalos, tā ka – tā vai šā – kaut kādā veidā mums sanāk satikties. Bet šādā koncertā – tā tas bieži nenotiek!" Renārs Lācis, taujāts, kādu mūziku plānots spēlēt Saksofonmūzikas svētkos, stāsta: "Ideja ir tāda, ka kādreiz mēs sākām vairāk vai mazāk spēlēt populāru bigbendu mūziku, bet tad sapratām, ka mums ir daudz cilvēku, kas mūziku raksta un studē nu jau ārzemēs. Un tā mūzika ir skaista un kvalitatīva, tā ka pārgājām vairāk uz oriģinālmūziku. Ventspils saksofonmūzikas svētku ideja ir – vairāk oriģinalitātes, mūzikas, ko raksta paši dalībnieki, studenti un viesi. Faktiski mums visa programma sastāvēs no oriģinālmūzikas."  * Ventspils bigbends Viens no spilgtākajiem Latvijas džeza kolektīviem — Ventspils bigbends, kuru vada saksofonists Renārs Lācis, — piedāvā koncertus, kuros klasiskā bigbenda skanējums satiekas ar svaigām un radošām aranžijām. Bigbends regulāri uzstājas un piedalās projektos, demonstrējot gan džeza tradīciju pārzināšanu, gan spēju tās pielāgot mūsdienu auditorijai. Saksofonistu zvaigžņu plejāde Koncertā uz skatuves kāps arī Gints Pabērzs, Kārlis Vanags, Dāvis Jurka, Toms Rudzinskis, Kristers Lauriņš un Jānis Puķītis — katrs no viņiem ir savas jomas meistars ar bagātu pieredzi gan Latvijas, gan starptautiskajā džeza mūzikas ainā. Viņu dažādās muzikālās pieejas pierādīs, cik daudzveidīgs un neizsmeļams var būt saksofona skanējums. Grupa “Lupa” Džeza grupa “Lupa” izceļas ar eksperimentālo pieeju, savienojot džeza improvizācijas ar popa un elektroniskās mūzikas elementiem. Mūziķi apliecina ne vien kompozīcijas un ierakstu meistarību, bet arī inovatīvu pieeju pēcapstrādei, radot dinamisku un piedzīvojumiem bagātu muzikālu ceļojumu. Paula Saija Talantīgā dziedātāja Paula Saija ir izcila interpretācijas meistare, kas savā daiļradē apvieno džeza tradīcijas ar moderniem mūzikas žanriem. Saksofonmūzikas svētki Ventspilī solās būt enerģisks un daudzveidīgs muzikāls piedzīvojums, kur saksofona skaņas skanēs gan tradicionālās, gan mūsdienīgās interpretācijās. Skanēs arī jauna oriģinālmūzika, kuru raksturo melodisms, skaista harmoniskā un interesanta ritmiskā valoda.  

Tiesa liek atjaunot uzmākšanās skandālā iesaistīto Kronlaku Mūzikas akadēmijas pasniedzēja amatā. Medijs: Katara nodevusi "Hamās" un Izraēlai galīgo līguma projektu pamieram Gazas joslā. Vienu no avārijā uz Ventspils šosejas cietušajiem bērniem pārvedīs no Tukuma slimnīcas uz Kurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī. Portālā "Mana balss" iesniegta iniciatīva par papildu maksas par farmaceita pakalpojumu atcelšanu recepšu medikamentiem.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Māras un Ivara 24 gadus ilgā mīlestība ir pāraugusi līdzatkarībā - traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamībā izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Studijā dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” režisors Ivars Zviedris. Kur reiz bija mīļvārdiņi, tur tagad ir lamu vārdi. Viss savstarpēji vilinošais ir tālā pāra pagātnē, jo Ivars vairs nav tik tievs un strādīgs kā kādreiz bija, savukārt, Māra gadu laikā ir zaudējusi pacietību pret viņu. Abu lomas mainās, kad Ivars saslimst, un līdzatkarības svara kausi sašķobās. Māra nonāk grūta lēmuma priekšā - vai izbeigt attiecības un būt brīvai, vai arī palikt uzticīgai pienākumā pret Ivaru? Kinoteātrī „Splendid Palace” 1. decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu svinēs ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Decembrī filmai paredzēti arī vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Nākamie seansi pēc Rīgas pirmizrādes paredzēti 4.12. Bauskā, 5.12. Alūksnē, 8.12. Liepājā, 10.12. Ventspilī, 13.12. Talsos, vēl arī Saldū, Kuldīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Daugavpilī. Otra Ivara Zviedra jaunākā filma ir "Palīdzības piemineklis", kas iekļauta Latvijas TV dokumentālo filmu sērijā "Latvijas kods"

No 26. septembra līdz 6. oktobrim Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās norisinās 27. Starptautiskais īsfilmu festivāls MANHATTAN SHORT. Šajā festivālā skatītāji visā pasaulē kļūst par kinokritiķiem, balsojot par vienu no 10 labākajām īsfilmām. Festivāla norises vietas vairāk nekā 500 pilsētās, kas vienlaikus apvieno vairāk nekā 100 000 skatītāju, lai vērtētu  īsfilmas no dažādām valstīm, tostarp Lielbritānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Itālijas, Francijas un ASV. Rīgā festivāls norisinās kinoteātros “Splendid Palace” un “KSuns”4. oktobrī un 5. oktobrī, ar diviem seansiem katru dienu, kā arī 6. oktobrī, kad notiks četri seansi visas dienas garumā. Pirms “Manhattan Short” filmu programmas skatītājiem tiks demonstrēta festivāla “Baltic filmtales” festivāla uzvarētāja filma - Laura Bogdanoviča īsfilma “Skursteņslauķis”. Tā ir vienatnē Daugavpilī tapusi filma, kuras radošo komandu veido viens cilvēks. Kino režisors, scenārists un producents Staņislavs Tokalovs pie festivāla rīkošanas ticis, pateicoties telefona zvanam uz ASV. Sarunā uzzinām vairāk arī par filmu atlases principiem un to, vai Latvija kaut reizi iekļuvusi izvēlēto desmit filmu vidū, bet skatītāji, kas kaut reizi apmeklējuši festivālu, kļūst par tā ikgadējiem apmeklētājiem.

Jaunajā sezonā starptautiski atzītā latviešu vijolniece Vineta Sareika būs dzirdama vairākos koncertos Latvijā, jo kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci. Turklāt jau 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar Tarmo Peltokoski. Runājot par turpmākajiem plāniem, Vineta Sareika atklāj, ka nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri. Lai gan ikdienā Vineta Sareika kāpj uz pasaules lielākajām kamermūzikas skatuvēm, pēdējos trīs gadus aizvadot Berlīnes Filharmonijas orķestrī, ieskatoties vijolnieces tuvākajos plānos, pavīd arī vismaz četras Latvijas pilsētas – Cēsis, Jūrmala, Liepāja un Rīga.  Tostarp 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar diriģentu Tarmo Peltokoski, kurš šoreiz sēdīsies pie klavierēm. Tajā būs iespējams dzirdēt "zelta repertuāru" – Bēthovena Devīto sonāti vijolei un klavierēm jeb Kreicera sonāti un Sezāra Franka Vijolsonāti. "Es vēl nekad neesmu ar Tarmo kā ar pianistu muzicējusi, bet nu jāsaka, ka tas temperaments šajā programmā varētu nākt tikai par labu, jo abi šie opusi ir nenoliedzami ļoti temperamentīgi, ļoti kaislīgi un spēcīgi. Jā, es ar nepacietību to gaidu," atzīst Vineta Sareika. Šajā sezonā vijolnieci Latvijā varēs redzēt biežāk, jo Sareika kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci.  "Pirmkārt, jāsaka liels paldies orķestrim par tādu godu un uzticēšanos. Mums jau ir bijušas ļoti daudzas tādas sirsnīgas un jaukas, un dziļas sadarbības visādos sastāvos gan ar pilnu orķestri, gan arī ar stīgām. Šosezon es ļoti priecājos, ka man ir iespēja atbraukt četras reizes un katru reizi būt citā ampluā, pilnīgi citā lomā, ar citu repertuāru. Tā palete ir ļoti dažāda," stāsta vijolniece. Mūziķe savu muzikālo darbību un koncertus plāno vairākus gadus uz priekšu, tāpēc šīs nedēļas, kas šosezon tiks aizvadītas Latvijā, ir tam atvēlētas jau labu laiku iepriekš, un viņa ir priecīga par dažādajām sadarbībām, ko tās nesīs. "Tās sadarbības, kas man jau ir bijušas ar mūziķiem šeit, bija visnotaļ pozitīvas, un mani ļoti priecē tas, ka viņi ir ļoti atvērti jauniem impulsiem, kaut arī dažreiz ir bijušas tādas pilnīgi trakas idejas, kas sākumā varbūt dažiem izraisīja neticību, ka varētu tādas programmas vienas nedēļas laikā iestudēt. Tik un tā visi nāca līdzi, un beigās bija liels gandarījums par paveikto un par ķīmiju, kas bija radusies savā starpā. Es domāju, ka varbūt tas ir viens no iemesliem šim ielūgumam uz visu sezonu. Jā, arī šosezon ir paredzētas dažādas trakas lietas," atklāj Vineta Sareika. Viņasprāt, arī orķestra mūziķiem ik pa laikam svarīgi ir muzicēt mazākos sastāvos, piemēram, tikai stīgu orķestrim atsevišķi, jo, muzicējot mazā sastāvā bez diriģenta, katram mūziķim ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība. "Protams, es it kā spēlēju to līdera lomu, bet tik un tā katram ir jāzina partitūra ļoti smalka, ko dara pārējie mūziķi, ir jāuztver impulsi, ir jāatbild. Es atceros, kad mēs spēlējām Ventspilī, bija pilnīgi tāda sajūta, ka mūziķi pamodās un pilnvērtīgi tiešām muzicēja. Mēs visi bijām vienlīdzīgi uz skatuves, un, manuprāt, tas ir tas skaistais un jaukais," pauž vijolniece. Viņa atklāj, ka orķestra stīgām šajā sezonā būs ļoti skaista un dvēseliska, bet arī drūma noskaņa programmā. Būs dzirdams gan amerikāņu komponista Semjuela Bārbera (Samuel Osborne Barber II) Adadžo stīgām (Adagio for Strings), gan Karla Amadeja Hartmaņa Concerto funebre, gan Franča Šūberta stīgu kvarteta "Nāve un meitene" pārlikums stīgu orķestrim. Runājot par turpmākajiem plāniem, Vineta Sareika atklāj, ka nākamā gada februārī ir nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri. "Šis ir ļoti ilgi briedis un ļoti apzināts lēmums no manas puses, un esmu priecīga, ka esmu pieņēmusi šo soli, kas, protams, nebija viegls. Ir kaut kā jāieklausās savā sirdsbalsī, jo ir tāda sajūta, ka ir jāšķir lapa un jāskatās nākotnē. Es ar nepacietību gaidu nākamos piedzīvojumus," stāsta Vineta.  Viņa atzīst, ka kolēģi Berlīnē šo lēmumu uztvēruši kā negaidītu pārsteigumu, bet, viņasprāt, tāda ir dzīve – pilna ar negaidītiem pārsteigumiem un pagriezieniem. Par nākotni viņa vēl izvairās runāt konkrēti, taču vijolniecei esot daudz dažādu ideju un plānu.  "Man liekas, ka galvenais ir būt saskaņā ar sevi," pauž Vineta Sareika. 

Šajā epizodē viens Mārtiņš apmeklē mazbānīša rīta rosmi Ventspilī, Annija apsver kļūt par tramvaja vadītāju, bet otrs Mārtiņš joprojām cīnās ar ļauno, pelēko kaķi. Atskatāmies uz aizvadīto podkāsta live pasākumu — 'nereāli labs pasākums', noskaidrojam, cik maksā niere, un izskaidrojam Mārtiņam, kas ir Elīna Gluzanova. Pievienojies mums šajā epizodē, lai dzirdētu par mūsu jaunākajiem piedzīvojumiem! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ. Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai. Mani piesēdina pie lielā galda istabas vidū, mīļi pacienā. Es brīnos par daudzajiem sēdekļiem, vai tad saime tik liela? Mājās viņi esot divatā, bet dēls māju uzcēlis netālu, vēl ir meita, un kad sanāk mazbērni, visiem esot jāsasēžas draudzīgi. Mēs runājam par ziemu, ceļš no Lielirbes līdz Ventspilij ir labs, bet braukt ik dienas 100 kilometrus nav viegli, meža zvēru, jo īpaši tumsā, apkārtnē klīstot daudz. Motivācijai turpināt skolotājas darbu, nevis doties pelnītā atpūtā,  jābūt ļoti stiprai.

Vēl līdz septembrim Ventspils teātra namā "Jūras vārti" skatāmi gleznotājas Annas Heinrihsones darbi divās izstādēs – "Migla" un "Mans miers ir beigts".

4. augustā 37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms 2024" programmu “Ritmu ainavas ar ērģelēm” piedāvās Rīgas Doma mūzikas dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, kura rīcībā būs plašs instrumentu klāsts, bet centrālie trīs - marimba, vibrofons un timpāni. Programmā līdzās latviešu komponistiem - Jāzepam Vītolam, Aivaram Kalējam, Maijai Einfeldei un šī gada jubilāram Rihardam Dubram - būs arī franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskeša darbi un amerikāņu skaņraža Niko Mjūlija mūzika. Guntars Freibergs atminas, ka Niko Mjūlija mūziku iepazinis festivālā „LNSO vasarnīca” Ventspilī, kur pēc Mika Magones rosinājuma notika pievēršanās viņa mūzikai: "Tā bija arī pirmā sadarbība ar Aigaru Reini un kopš tā laika esam vairākkārt kopā muzicējuši. Tas bija darbs ērģelēm un marimbai Beaming Music – ļoti interesants, aizraujošs, ar amerikānisku sentimentu." Annas Martas Burves un Guntara Freiberga sarunā - par sitaminstrumentu un ērģeļu dueta specifiku: vai tas ir populārs ansamblis komponistu vidū? Kas ir tas īpašais šādu divu instrumentu saspēlē un vai izaicinājumi šādu duetu arī skar? Guntars novērojis, ka itin bieži komponisti  sitaminstrumentu izmanto kā papildus tembru ērģelēm: „Jokojot saku, ka ērģeles ir tāds milzīgs seno laiku sintezators. Un sitaminstrumenti ļauj piedāvāt vēl dažādus tembrus, kas ērģeļu skanējumā nav iespējami. Un tad kopskaņa kļūst vēl daudz bagātāka un daudzveidīgāka." Izskan arī iespaidi par pagājušu koncertu - 27. jūlijā notikušo Jaunās Baltijas skaņas kvarteta koncertu "Jauno domu dārzs" Cesvaines pilī. Runāts tiek par divu sitaminstrumentālistu - lietuvieša Pāvela Gintera un latvieša Guntara Freiberga - satikšanos ansamblī ar visai klasiskiem instrumentiem un to, kā melodiskam instrumentam būt ritmiskam, bet ritmiskajam - melodiskam. Kā arī aicinājums uz vēl vienu notikumu 4. augusta vakarā kultūrvietā "Hanzas perons", kad Maikla Gordona skaņdarbu sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām ‘Timber' atskaņos Guntara Freiberga vadītais “Koksnes sekstets”.

27. jūlijā Ventspils koncertzāle "Latvija" svinēs piekto gadskārtu ar īpašu svētku koncertu, kura moto ir Rasas Maijas Armales dzejas rindas "Kā mirdzums uz zaļa zāles stiebra" no ­Ērika Ešenvalda kordziesmas "Rasa".  Jubilejas koncertā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi, saksofonists Renārs Lācis, solobalss Rūta Pāvulēna, kori "Venda" un "Ventspils", diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Par gaidāmo notikumu, kas izskanēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, izvaicājam koncertzāles "Latvija"māksliniecisko vadītāju Gunti Cimiņu, kurš šajā amatā ir kopš 2023. gada pavasara. Uzzinām par svētku koncerta ideju nākšanu un īstenošanu, Ventspils sajūtu, ostas un tukšas pludmales burvību, producēšanas pieredzi koncertu un festivālu rīkošanā ar veiksmēm un apdedzināšanos šajā jomā, jauno amatu kā ceļa turpinājumu. Izskan arī pārdomas par klausītaju Ventspilī, cerību pēc publikas uzticēšanās un nebaidīšanās piedzīvot ko jaunu, pasaules elpas nepieciešamību, kā arī sadarbību ar Ventpils Mūzikas vidusskolu un kopēja procesa veidošanu ar Ventspils kolektīviem. Guntis Cimiņš: No manas iepriekšējās pieredzes producēšanā jubilejas koncerts bija diezgan netipisks, jo gada garumā vairāk ļāvos dažādām zīmēm, dažādām sarunām, dažādām negaidītām idejām. Tā tas pamazām veidojās. Apbrīnojami, kā tas viss nāca – gan skaņdarbu izvēle, gan mākslinieku iesaiste. Esam iekļāvuši arī dažādus Ventspils rakstnieku tēlojumus par Ventspili, un tas viss izauga lielā apkopojumā par to, ko mums bija svarīgi pateikt šajā laikā. Mums bija svarīgi parādīt mūsu unikālos instrumentus. Ir ērģeles, ir Dāvida Kļaviņa klavieres. Mums ir Ventspils Mūzikas vidusskola, jaunie mūziķi, mums ir ventspilnieks Vilnis Šmīdbergs ar apaļo jubileju. Visu to bija ļoti svarīgi iekļaut. Kā vienojošais no mākslinieciskā, scenāriskā viedokļa ir šie Ventspils dzejnieki, rakstnieki, kur arī ļoti interesantā procesā nonācām līdz pieciem fragmentiem. Palīdzēja viss Ventspils bibliotēku tīkls, jutām milzīgu atbalstu. Tas bija kolosāls process. Kādi dzejnieki ir iesaistīti? Mēs vēlējāmies izcelt, mūsuprāt, nozīmīgākos Ventspils rakstniekus. Būs Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Uldis Krasts, kā arī lielisks atradums programmas veidošanas procesā – Rasa Maija Armale no Liepājas, ar kuras dzeju Ēriks Ešenvalds rakstījis skaņdarbu „Rasa”, kas arī kļuva par vadmotīvu koncertam gan idejiski, gan noskaņas ziņā. Skanēs Rasas Maijas Armales dzeja, kas ļoti labi saplūst kopā ar Radio kora priekšnesumu.  Kā izdevās visus mūziķus sapulcināt vienā datumā? Šķiet, ka tas ir bijis plānots jau ļoti, ļoti laicīgi. Jā. Tas sākās ar vienu no pirmajām ideju apmaiņām ar Ēriku Ešenvaldu. Mēs runājām par pavisam citām lietām un tad kaut kā organiski aizgājām līdz viņa darbam „Okeāna balss”, kas fantastiski skanētu koncertzālē ar ērģelēm un orķestri, ar Ivetu Apkalnu pie ērģelēm. Tas bija pirmais sākumposms. Tad viss sāka veidoties, palēnām un ļoti organiski. Tas bija interesants process. Mūziķi labprāt atsaucās aicinājumam piedalīties? Ko vispār mūziķiem nozīmē Ventspils koncertzāle? Tas bija brīnišķīgi, jo faktiski visi mūziķi, ar kuriem runāju, teica, ka tas ir liels gods un pagodinājums, ka viņi tiek uzrunāti. Tur vispār nebija problēmu. Visi ir ļoti atsaucīgi, un tagad arī sagatavošanās process ir ļoti pretimnākošs – gan viss orķestra menedžments, gan Radio kora direktore, Sigvards, Ēriks. Visu laiku nāk idejas, un es tikai brīnos, kā tas ceļš iet. Gandrīz neko nedaru, idejas vienkārši nāk. Kad runāju ar „Jūras vārtu” dežuranti par Ventspils dzejniekiem, viņa uzreiz piezvanīja Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītājai Inesei Aidei, kura nākamajā dienā atsūtīja savus "slepenos failus" gan no Mārtiņa Kalndruvas, gan no Dagnijas Zigmontes, kas fantastiski iederējās programmā. Es gaidīju zīmes, un tās nenāca. Jau sāku uztraukties, jo bija palikušas divas nedēļas līdz koncertam. Te nu tās zīmes ir. Saruna bija pilnīgi nejauša. Es vienmēr aprunājos ar kolēģiem, man ļoti patīk. Viņi tik labi izjūt Ventspili un to sajūtu, un dod ļoti vērtīgus padomus, kas palīdz nākotnē. Vai Vilnis Šmīdbergs arī būs klāt? Jā, Vilnis būs. Viņš jau bija atbraucis pie mums uz koncertzāli, mēs parunājāmies, es paklausījos viņa stāstus par Ventspili.

“Latgale ir tuvu” – ar šādu saukli šobrīd Daugavpilī notiek Teātra festivāls Nr.3. Šī festivāla iniciatori sākotnēji ir Rīgas teātri – "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris un arī Leļļu teātris. Iepriekš festivāls uzrunājis savus skatītājus Ventspilī, tad Rīgā un Liepājā, bet šogad festivāls nonācis Daugavpilī. Festivāla fokusā ir pārmaiņas – gan iekšējās, gan ārējās. Simbolisks ir arī šīgada festivāla sauklis – "Latgale ir tuvu", kurš aicina veicināt pārmaiņas šī reģiona uztverē. Tam par pamatu Daugavpils teātrī šajās dienās teātra mīļiem tiek piedāvātas izrādes, kas izceļas gan ar neierastu formu, gan šim brīdim aktuālu un vajadzīgu saturu. Un tam visam noslēgumā arī diskusijas  jeb sarunas ar teātra profesionāļiem ar skatītājiem.

“Basketstudijā 2+1” uz Gunta Keisela un klausītāju iesūtītajiem jautājumiem atbildēja Latvijas Sieviešu basketbola līgas 2. divīzijas čempionvienības Ventspils sporta skolas “Spars” sieviešu komandas galvenais treneris Roberts Prūsis. Runājām par: •⁠  ⁠Ventspils komandas sarežģīto ceļu pretim titulam; •⁠  ⁠emocijām finālturnīra laikā un pēc uzvaras; •⁠  ⁠spēkos līdzvērtīgajām LSBL 2. divīzijas finālturnīra dalībniecēm; •⁠  ⁠pieredzi un jaunības enerģiju čempioņu sastāvā; •⁠  ⁠vai sievietēm jāspēlē basketbols un vai tas jādara arī Ventspilī; •⁠  ⁠trenera īpašajiem izaicinājumiem, strādājot sieviešu komandā; •⁠  ⁠Liepājas un Rīgas vilinājumu; •⁠  ⁠Ventspils potenciālo sapņu komandu; •⁠  ⁠Ugāles spilgtākajiem personāžiem; •⁠  ⁠Ventspils komandas iespējamo nākotni; •⁠  ⁠paša trenera radu rakstiem un plāniem. 45 minūtes par Latvijas Sieviešu basketbola līgas 2. divīzijas čempionēm un basketbolu Ventspilī.

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

Iespaidi un komentāri pēc izrādes „Šķelšanās. Sarunas”, kurā Čehova teātris un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” meklējis jaunu, sociāli aktuālu skatuviskās izpausmes formātu. Kad pirms diviem gadiem sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, daudzi no mums pirmoreiz saskārās ar to baiso apjausmu, ka mēs un mūsu bērni savas dzīves laikā var piedzīvot karu. Krievu karavīru zvērības un Kremļa imperiālistiskās ambīcijas Ukrainā saasināja etnisko spriedzi arī Latvijā: mēs daudz skaidrāk ieraudzījām, cik dažādās informācijas telpās un izpratnē par valsti un valodu dzīvo dažādi Latvijas iedzīvotāji. Kas šādā situācijā labāks – patīkams naids vai nepatīkama saruna? Ar tādu jautājumu pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica” pērn sāka veidot dokumentālu seriālu „Šķelšanās”, ko 4. marta vakarā papildināja – pagaidām tikai viena – neparasta dokumentāla teātra izrāde, kur uz skatuves ar personiskiem stāstiem satikās pētnieciskie žurnālisti un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri. Kritiķe Dita Jonīte savā "Facebook" kontā raksta: "Ja konference labiem cilvēkiem "Dirty Deal Teatro" bija izrāde, tad šī bija vēl vairāk izrāde, konference, politiskais teātris un performance. Un viss, ko es ceru, ka tā tiks nospēlēta vēl vismaz vienu reizi Daugavpilī. Un varbūt arī Rēzeknē, Liepājā un Ventspilī, un atkal lieliskajā Čehova teātrī Rīgā. Tik daudz cilvēcības un mīlestības! Ja satiekas žurnālisti, kas deg par savu darbu un režisors, kam liela sirds, tad mēs visi kopā varam būt drošāki un laimīgāki."    

“Džezam ir jēga, ja skatās uz priekšu un kaut ko meklē, ja džezā skatās atpakaļ, tad labāk nevajag spēlēt džezu, bet gan ”Vālodzīti”, tā Toms Poišs, Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza un mūsdienu ritma nodaļas vadītājs. Jau otro gadu pēc kārtas MIKC Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola (iepriekš Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas skola) rīko Starptautisko etnodžeza mūzikas ansambļu konkursu “Guoyu pa JAZZ”, kurā apvieno tradicionālo un džeza mūziku. Šogad konkursam pieteikušies deviņi ansambļi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kuri 8. februārī kāps uz Latgales vēstniecības “Gors” skatuves un atskaņos divus dažāda rakstura skaņdarbus.  Šajā raidierakstā uz sarunu aicinājām viesus no Latgales – konkursa dalībnieci Lauru Svikšu un ansambļu vadītāju un pasākuma vienu no organizatoriem Mārci Lipski. Kā arī viesus no Kurzemes – Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza un mūsdienu ritma nodaļas vadītāju un pagājušā gada konkursa žūrijas locekli Tomu Poišu un pagājušā gada konkursa uzvarētājas Montu Cini un Aleksu Rubīnu. Runājām par džeza žanriem, tradīcijām pasaulē un Latvijā, mūziku, auditoriju un konkursu organizēšanu. Ja arī tu esi džeza mūzikas cienītājs, iesakām apmeklēt bezmaksas pasākumu “Gorā” vai skaties tiešraidi attālināti “Guoyu pa JAZZ” Facebook lapā. Vairāk informācijas šeit: https://www.facebook.com/profile.php?id=100070189245615  Raidījumu vada Adrians Zelčs un Arnis Malakovs.

26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

18. oktobrī pulksten 19 Ventspils koncertzālē "Latvija" skanēs koncerts "Atgriešanās Ventspilī", kurā muzicēs Ventspils Kamerorķestris, jauktais koris "Ventspils", diriģents būs Aigars Meri, bet koncertu vadīs mūsu "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.  Programmā iekļauts Riharda Dubras Koncerts marimbai un stīgu orķestrim "Mūžīgās ilgošanās gaisma", Valta Pūces "Psalmu burtnīca", Pētera Plakida Pasticcio à la Rossini un Marģera Zariņa Divertimento ērģelēm un timpāniem. Ar koncerta diriģentu Aigaru Meri "Klasikā" tiekamies jau šobrīd, un mūsu sarunā par to, uz ko vairāk attiecas cikla "Atgriešanās Ventspilī" nosaukums, no kā izaugusi tā ideja, arī par šī koncerta dalībniekiem un izvēlētajiem skaņdarbiem, par sinerģiju ar solistiem, bet noslēgumā - par Aigara Meri oktobri, kas paiet darba dunā, jo piektdien jaunā koncertsezona tika atklāta arī viņa vadītajam Jelgavas kamerorķestrim.

Pasaules diktāts latviešu valodā šogad norisināsies sestdienā, 14. oktobrī, pulksten 12.15. Šī būs jau devītā diktāta norises reize. Kultūras rondo par diktāta norisi stāsta viens no tā organizatoriem - Toms Sadovskis. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Diktāts tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un portālā LSM.lv. Klātienes rakstīšanas vietas izziņos turpmākajās nedēļās. Šogad ir sākusies sadarbība ar Latvijas Neredzīgo biedrību un Latvijas Nedzirdīgo savienību, lai sniegtu iespēju neredzīgiem, vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Lai piedalītos diktāta rakstīšanā klātienē, iepriekš ir jāreģistrējas vietnē www.raksti.org, kur varēs izvēlēties vienu no 16 rakstīšanas vietām 11 Latvijas pilsētās. Šogad klātienē diktāts norisināsies Rīgā, Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Reģistrēties dalībai klātienē būs iespējams līdz 12. oktobra vakaram. Savukārt tie, kuri nebūs paspējuši laikus reģistrēties, to varēs izdarīt norises vietā neilgi pirms diktāta sākuma, taču jāņem vērā, ka tas būs iespējams vien tad, ja būs brīvas vietas, tādēļ organizatori iesaka laikus reģistrēties mājaslapā. Diktātu būs iespēja rakstīt arī attālināti, šai dalības formai nav nepieciešams iepriekš speciāli pieteikties, taču ir nepieciešams izveidot lietotāja kontu vietnē "raksti.org". Nesen arī aizvadīta tiešsaistes lekcija "Biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā", ko vadīja filoloģe, tulkotāja, SIA “Skrivanek Baltic” un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja un diktāta teicamniece Lāsma Sirmule. Lekcijas ieraksts būs pieejams vietnē "raksti.org" un diktāta Facebook kontā. 14. oktobrī pārbaudīt savas zināšanas un prasmes latgaliešu rakstu valodā aicinās arī septītais diktāts latgaliešu valodā. Diktāts skanēs Latvijas Radio 1 ēterā raidījumā “Kolnasāta” sestdienas vakarā plkst. 18.20, kā arī video formātā būs skatāms sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv" un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat šoreiz diktātu varēs rakstīt klātienes pasākumā Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Šī gada diktātā aktrise Katrīna Griga lasīs speciāli diktātam tapušu literātes un žurnālistes Lauras Melnes tekstu. Diktātu organizē Latvijas Radio Latgales multimediju studija, latgaliešu kultūras kustība “Volūda” un portāls "lakuga.lv".

Vienpadsmit Latvijas pilsētās no šodienas, 26. septembra, līdz 8.oktobrim notiks starptautiskais īsfilmu festivāls „Manhattan Short”. Tajā iekļautas desmit īsfilmas no septiņām valstīm, kas tiks izrādītas vienā divu stundu un 15 minūšu garā seansā, pēc kura beigām skatītāji varēs nobalsot par savu favorītu un tā kopā ar citu valstu skatītājiem noteikt festivāla uzvarētāju. „Manhattan Short” skates Latvijā rīko kinorežisors Staņislavs Tokalovs. No 28. septembra līdz 8. oktobrim Rīgas kinoteātros "Splendid Palace" un "Ksuns" norisināsies 26. Starptautiskais īsfilmu festivāls "Manhattan Short". Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās lielākajās Latvijas pilsētās festivāls norisināsies jau no 28. septembra līdz 8. oktobrim.

Svētīta Emociju Eksplozija: Raudāšana Lidostā, Eštona Kačera Drāma, Gdaņskas Piedzīvojumi, Gacho Road Rage, Basketbols un Sēņošana. Šī "Eitanāzija" epizode piedāvā brīžu dažādību, no smieklīgiem līdz dziļiem notikumiem. Mārtiņš, Mārtiņš un Annija ved klausītājus caur ārkārtējām emocijām un stāstiem, kas nelaiž garām nevienu. Iečeko šo podkāstu - https://open.spotify.com/show/59ucoOserZl8Ky3h2DY3u2?si=5b0123c736c540ca Aizej uz Kreičmaņa stāvizrādi Ventspilī - https://www.bezrindas.lv/lv/pirmas-usas-jana-kreicmana-stand-up-komedija-ventspili/12236/ Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Mārtiņam problēmas ar voljēru, Roberts nevar izsprukt no slazda un Anniju pie dzīvības tur tikai naids. Mīļš paldies mūsu draugiem Ventspilī, kuri saorganizēja mums iespēju pabūt īstā studijā!! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Sezonas noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas vasarīga Vidusjūras atvaļinājuma noskaņās runāsim par Sanmarīno Republiku. Tā ir neliela valsts, kas atrodas Itālijas robežās. Ģeogrāfiski tā aptver 61 kvadrātkilometrus un ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē. Mazā izmēra dēļ Sanmarīno atrodas vienā grupā ar tādām mikrovalstīm, kā Monako un Vatikāns. Valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 33 tūkstoši. Respektīvi, apmēram tikpat daudz, cik Ventspilī. Vēl viena interesanta iezīme Sanmarīno vēsturē ir tā, ka valsts ir saskārusies ar daudziem iebrukumiem, taču nekad nav padevusies nevienam no tiem, saglabājot savu suverenitāti. Pat neskatoties uz nerimstošajiem slavenā itāļu kardināla Čezāres Bordžijas mēģinājumiem 16. gadsimtā un vēlākiem 18. gadsimta itāļu iebrukumu mēģinājumiem Sanmarīno mūris apņēmīgi nosargāja savu neatkarību. Tādējādi arī simbolizējot Sanmarīno nepielūdzamo garu. Pat pastāv mīts, ka bijušais Amerikas prezidents Ābrahams Linkolns ir Sanmarīno goda pilsonis. Saistīts tas ir ar to, ka Ābrahams Linkolns pauda apbrīnu par Sanmarīno 1861. gada vēstulē Reģenta kapteiņiem rakstīto, sakot: “Lai gan jūsu kundzība ir maza, tomēr jūsu valsts ir viens no pagodinošākajām visā vēsturē…”. Lai gan Linkolns uzrakstīja vēstuli Sanmarīno, paužot atzinību par valsts apņemšanos ievērot brīvību, nav ziņu, ka viņam būtu piešķirta pilsonība. Sanmarīno ir Apenīnu kalnos atrodama mikrovalsts, kas pilnībā ieskauta Itālijas teritorijā, bet tā ir neatkarīga no Itālijas un ir suverēna valsts. Izņemot to, ka Sanmarino lidosta atrodas Itālijas teritorijā. Un Sanmarīno apgalvo, ka ir vecākā izdzīvojusī suverēnā valsts un konstitucionālā republika pasaulē. Tā tika dibināta 301. gadā un ir saglabājusi savu neatkarību vairāk nekā 1700 gadus. Šī vēsturiskā nozīme padara tās politisko sistēmu un pārvaldības struktūru unikālu un ievērības cienīgu. Tādēļ, stāstot valsts politisko sistēmu, gribētos sākt ar to, ka Sanmarīno pastāv dubultā izpildvaras sistēma, kas nodrošina varas sadali un kolektīvās pārvaldības pieeju. Valsti vada divi Sanmarīno Republikas valsts vadītāji, kurus sauc par kapteiņiem-reģentiem. Parasti reģentus izvēlas no koalīcijas partijām, un viņu pilnvaru termiņš ir seši mēneši. Ievēl amatos viņus Lielā un Ģenerālpadome, kas ir valsts likumdošanas institūcija. Šī sistēma novērš varas koncentrēšanos vienā indivīda rokās un veicina dažādu politisko uzskatu līdzsvarotu pārstāvību. Starp citu, divu valdības vadītāju prakse (diarhija) ir tieši atvasināta no Romas Republikas paražām, kas ir līdzvērtīga Senās Romas konsuliem. Jāatzīmē, ka kapteiņi-reģenti nav valdības vadītāji, bet tikai valsts vadītāji bez izpildvaras. Papildus reprezentatīvajai demokrātijai Sanmarīno ir spēcīgas tiešās demokrātijas tradīcijas. Tas nozīmē, ka svarīgi lēmumi, piemēram, konstitūcijas grozījumi vai būtiskas izmaiņas politikā, ir pakļauti tautas nobalsošanai. Iedzīvotājiem ir iespēja tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par šiem jautājumiem. Konkrētā prakse veicina pilsoniskās iesaistes sajūtu un ļauj Sanmarīno iedzīvotājiem tieši izteikties jautājumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tiešā demokrātija stiprina lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un veicina caurskatāmību, jo nodrošina, ka svarīgi lēmumi saņem iedzīvotāju atbalstu un atbalstu. Vēl viena unikāla pieeja ir tā, ka Sanmarīno ārējās attiecībās ievēro neitralitātes un nepievienošanās politiku. Neskatoties uz to, ka Sanmarīno nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir muitas savienība ar ES, kas pieļauj brīvu preču kustību. Tomēr valstij nav saistoša ES politikas un noteikumi. Sanmarīno nepievienošanās statuss atspoguļo tās apņemšanos saglabāt savu suverenitāti un neatkarību. Īstenojot neitrālu ārpolitiku, valsts izvairās pieskaņoties kādai noteiktai politiskai vai militārai aliansei un saglabā relatīvas “objektivitātes” pozīciju globālajos jautājumos. Šī nostāja ļauj Sanmarīno iesaistīties diplomātiskās attiecībās ar dažādām valstīm un starptautiskām organizācijām, veicinot savas intereses un vērtības, vienlaikus paliekot ārpus formālām aliansēm vai blokiem. Vairāk par to, kādas ir Itālijas attiecības mūsdienās ar Sanmarīno, stāsta doktors. Reinhardas Krumms, Frīdriha-Eberta fonda Baltijas valstu biroja Rīgā vadītājs.

Oriģināldramaturģija un sarunas – divas svarīgas sastāvdaļas jūnija sākumā gaidāmajam Teātra festivālam Nr.2. Festivāls otro gadu top sadarbojoties „Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātrim, kā arī Latvijas Leļļu un Nacionālajam teātrim. Festivāla programmā iekļautas astoņas izrādes, kas balstītas oriģināldramaturģijā un runā par sociāli politiskiem un dziļi personiskiem jautājumiem. Pēc izrādes skatītāji aicināti piedalīties sarunā par redzēto. Pērn festivāls notika Ventspilī, šogad Rīgā un Liepājā. Iepazīstināšana ar gaidāmo Teātra festivālu notiek Smiļģa dārzā, jo tepat mājo viens no festivāla rīkotājiem „Dirty Deal Teatro”, ieradušies arī pārējie festivāla rīkotāji – pārstāvji no Ģertrūdes ielas teātra, no Latvijas Leļļu un no Nacionālā teātra. Vispirms Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova par to, kas šogad veido festivāla programmu. Sarunas ar skatītājiem būs pēc katras festivāla izrādes, kā arī tiks rīkotas Teātra profesionāļu sarunas. Latvijas Leļļu teātra vadītājs Mārtiņš Eihe ieskicē sarunu virzienu, kā arī analizē, kāpēc svarīgas sarunas ar skatītāju. Festivāla programmā iekļauta Sofijas Meļņikovas „Drama Queen” (Dirty Deal Teatro), arī  Valtera Sīļa  „Mammu!”, tad Ģertrūdes ielas teātris festivāla programmai piedāvā Ingas Gailes koncertizrādi „Āda” un „Vientuļās planētas sala” kopā ar producentu kompāniju  „KatlZ”. Vēl  programmā Liepājas teātrī tapušie Rasas Bugavičutes-Pēces „Dziesmu svētki”. Savukārt  Nacionālais teātris festivālā piedalās ar Artūra Dīča lugas „Ričards.   Nekā personīga” iestudējumu. Bet Leļļu teātres piedāvās Rūtas Dišleres „Bez morāles. Ar lellēm” un Ances Muižnieces „Vaļa dziesma”. Pagājušā gada festivāla pieredze apliecinājusi, cik svarīga ir sadarbošanās un vēlme satikties, būt kopā – sākot ar festivāla organizētājiem, kuriem pievienojas iesaistītie mākslinieki un festivāla izrāžu apmeklētāji.

Veca māmuļa paklāju dauza. Šo turkmēņu mīklu, ko atsūtījusi Sarma Ukasa, un citu klausītāju sagudrotās mīklas Greizajos ratos min Busuļu ģimene Ventspilī: mamma Rebeka (strādā Ventspils kultūras centrā) ar meitu Aleksandru (18 gadi) un vecmāmiņu Ēriku.

Valdība nostrādājusi pirmās 100 dienas. Koalīcijas pārstāvji: Mūsu varēšanu parādīs Valsts prezidenta vēlēšanas un nodokļu reforma. Izglītības un zinātnes ministrija: klasē nedrīkstētu būt mazāk par 10 skolēniem. Ventspilī bāzētais konfekšu ražotājs "Pobeda" nesen apbalvots par palīdzību okupantu armijas karavīriem Ukrainā. Lai gan kaujas pie Bahmutas joprojām tupinās, Krievijas armija ievērojami palēninājusi ofensīvu pie Bahmutas un tā vietā koncentrē spēkus manevru īstenošanai citos virzienos, jo īpaši Avdijivkas apgabalā.

No 2023.gada 2.janvāra VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (CSDD) sāks izsniegt jauna parauga vadītāja dokumentus, tai skaitā vadītāja apliecības, ar moderniem pretviltošanas elementiem, kas iestrādāti ar šā brīža jaunākajām tehnoloģijām. Jaunā parauga vadītāja dokumentos būs krāsaina, ar lāzergravēšanas tehnoloģiju iestrādāta fotogrāfija. Atbilstoši jaunāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām tiks modernizēti arī citi drošības elementi - taktili, ar tausti jūtami detalizēti gravējumi, kā arī ultravioletajā gaismā redzamie attēli. Norādītie drošības elementi tiks iestrādāti visu veidu vadītāju dokumentos, ne tikai vadītāja apliecībā. Par izmaiņām interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta CSDD Komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks Mārtiņš Mālmeisters. Visi jaunie transporta līdzekļu vadītāji saņems jaunā tipa vadītāja apliecības, kurās iestrādāti daži jauni knifi, lai nodrošinātos pret apliecību viltošanu. Galvenais, kas mainīsies, - ar lāzergravēšanu būs ieskanēta krāsaina vadītāja fotogrāfija. Tāpat jaunajās vadītāja apliecībās būs vēl vairāki detalizēti gravējumi, kas ar taustes palīdzību varēs noteikt, ka tā ir oriģināla, tas nozīmē, - grūti viltojama. Jaunās vadītāja apliecības sāks izsniegt pakāpeniski: no 2. janvāra tās sāks izsniegt Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Valmieras klientu apkalpošanas centros, no 3. janvārā - Jelgavā un Rēzeknē, no 4. janvāra - Talsos un Gulbenē, no 5. janvāra - Jēkabpilī un Ventspilī. 

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

2. decembrī Lielajā ģildē un 3. decembrī Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, komponists Raimonds Tiguls kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un diriģentu Māri Sirmo, kā arī Rīgas Doma zēnu kori un diriģentu Mārtiņu Klišānu svinēs savu 50. dzimšanas dienu. Arņa Krauzes vadītajā vakarā tiek solītas gan sarunas, gan pārsteigumi, kā arī piektdienas koncerts izskanēs radio "Klasika" tiešraidē" Par gaidāmo notikumu Raimonds Tiguls saka: “Katrs mans skaņdarbs ir ļoti personīgs stāsts un ar lielu nepacietību gaidu šos koncertus, kuros kopā ar saviem labiem draugiem un izciliem mūziķiem varēsim jums tos izstāstīt”. Sarunā ar Dinu Dūdiņu-Kurmiņu uzzinām par emocionāli aizkustinošākajiem brīžiem radošajā dzīvē, daudzšķautņainību mūzikā, Dziesmu svētkiem, skolotājiem un vēlmi savulaik studēt pie Pētera Plakida, tēvam veltītās dziesmas atskaņojumu Ņujorkas Kārnegija zālē un vēlme atkal komponēt elektronisko mūziku.        

Viņš dzimis 5. decembrī. Radījis savu stāstu par Tiguļkalnu. Mūziķis. Producents. Komponists, kurš mūs aicina uz savas dzimšanas dienas koncertiem. Kultūras rondo studijā – Raimonds Tiguls. 2. decembrī plkst. 19.00 Rīgā, Lielajā ģildē, un 3. decembrī plkst. 18.00 Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, komponists Raimonds Tiguls kopā ar izcilo ērģelnieci Ivetu Apkalnu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts Akadēmisko kori “Latvija” un diriģentu Māri Sirmo, kā arī Rīgas Doma zēnu kori un diriģentu Mārtiņu Klišānu satiksies savas dzimšanas dienas koncertos.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Publiska muzicēšana vēsturiski nav tipiska Latvijas romu jeb čigānu nodarbošanās. Tas Latvijas romus atšķir, piemēram, no Balkānu, Ungārijas vai Krievijas romu mūzikas tradīcijām. Tomēr Ventspilī romu publiskās muzicēšanas tradīcija pastāv vismaz kopš 20. gadsimta 50. gadiem. Romu muzikanti Ventspilī ir darbojušies gan populārās mūzikas, gan folkloras un reliģiskās mūzikas jomās. Ansambļu dibināšanā un vadīšanā bijuši iesaistīti gan paši romi, gan nečigānu skolotāji, mūziķi, mūzikas producenti un citi. Atsevišķu ansambļu jeb sastāvu darbība lielākoties nav bijusi ilgāka par dažiem gadiem, un reizēm ansambļu sastāvi ir bijuši etniski jaukti, tāpēc romu ansambļus saskaitīt tomēr īsti nav iespējams. Tomēr es gribētu izcelt vairākus. Man zināmo pirmo ansambli 50.-60. gadu mijā dibināja Juris Leimanis – pazīstamā čigānu kultūras darbinieka Jāņa Leimaņa dēls un grāmatas “Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos” autors. Pēc Otrā pasaules kara viņš no Rīgas pārcēlās uz Kurzemi un 50. gadu sākumā apmetās uz dzīvi Ventspilī. Čigānu mūzikas kolektīvu dibināšanā viņam jau bija pieredze – viņa tēvs 30. gados bija Rīgā dibinājis čigānu kori un viņš pats 40. gados vadīja ansambli Kuldīgā. Ventspils ansambli viņš izveidoja Dzelzceļnieku klubā kopā ar mūzikas skolas direktoru Dzintaru Kļaviņu un režisoru Imantu Krenbergu. Šī ansambļa skats ir iekļauts Imanta Brila dokumentālajā filmā “Vasara Kurzemes balsīs”, kas iznāca 1969. gadā. 70. un 80. gados muzicēšana estrādes ansambļos varēja būt pat galvenā Ventspils čigānu nodarbošanās. Oficiāli Ventspils estrādes biroja pakļautībā strādājuši deviņi čigāni – sanāktu “pilns džeza orķestris”!Kādu laiku vienā ansamblī spēlēja pat četri čigāni, taču kāda valsts amatpersona likusi ansambli izformēt, sakot: “Jūs ir pārāk daudz čigān!” Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un valsts sistēmas maiņu muzicēšana vairs nebija tik ienesīgs ienākumu avots. Tomēr vēl nesen, 21. gadsimtā Ventspilī pastāvēja krogu un balles muzikantu grupa “Vero”. 80. gadu pirmajā pusē Ventspilī pastāvēja čigānu jauniešu folkloras kolektīvs “Pašil māru khēr” (jeb tulkojumā – Gar mūsu māju). Tas bija dibināts pie Ventspils zivju konservu kombināta kluba un tā vadītāja bija mūzikas teorijas skolotāja Ligita Vaļuka. Ansamblis bija aicināts piedalīties pirmajā lielajā Latvijas folkloras festivālā Aizputē 1982. gadā. Organizatoriska pārpratuma dēļ ansamblis Aizputē ieradās nepareizā laikā un bija vienīgais folkloras ansamblis, kas todien priecēja pilsētas iedzīvotājus. Kā atceras Ligita Vaļuka: “Pēc stundas aizputnieki manus čigānus pacēla uz rokām un ar ovācijām nesa ārā. Tāds mums bija pirmais folkloras festivāls Latvijā.” Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairāki romu ansambļi pastāvēja Ventspils vakara vidusskolā, kur jau kopš 1987. gada pastāvēja čigānu klases. Vecāko klašu ansambli “Romenge jāg” (jeb tulkojumā – “Čigānu ugunskurs”) vadīja skolotāja Gunita Grīnvalde. Arī citu skolas ansambļu vadītājas bija skolotājas nečigānietes. 2002. gadā Ventspils un Latvijas hiphopa vidē sevi pieteica romu jaunieši Black Bullet [bulet] un Big Name, kas sadarbojās ar mūziķi un producentu Andri Grandbergu. Šajā gadā, Ventspils romu biedrības Ame roma rosināts un atbalstīts, tapa arī jauniešu ansamblis Čerhena (tulkojumā – “Zvaigznes”). Visbeidzot, daudzus gadus Ventspilī pastāvēja arī kristīgās mūzikas grupa Drom ku Dēl (tulkojumā – “Ceļš pie Dieva”). Tā tika izveidota 2001. gadā Ventspils luterāņu baznīcas paspārnē, un ir izdevusi vairākus kompaktdiskus un skanējusi Latvijas Kristīgā radio ēterā. Cik man zināms, šobrīd Ventspilī nav aktīvu publisku romu ansambļu – lielākoties romu emigrācijas dēļ. Tomēr romu mūzika  turpina skanēt ģimenēs un draudzēs un top arī jaunas ansambļu ieceres.

Starptautiskais Baltijas baleta festivāls šogad norit jau 27.reizi, un tā moto nemainīgs - „No klasikas līdz avangardam”. Festivāla atklāšana jau notikusi, bet ar  baletam veltītu izstādi „Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums” Mencendorfa namā, ar laikmetīgā baleta izrādēm no Norvēģijas un Portugāles  un  ar kino seansu „Nakts ar balerīnu” festivāls turpinās, iepriecinot ne tikai Rīgas, bet arī skatītājus Rēzeknē, Preiļos un Ventspilī. Ar dejas izrādi „The Loft” šonedēļ Rīgā un Preiļu novada Riebiņu kultūras namā viesojas Jo Stromgrena dejas kompānija no Norvēģijas. Uz festivālu tiek vests nesen tapis darbs, pirmizrāde notika šā gada martā, horeogrāfs tātad Jo Stromgrens, mūzikas autors – Bergmund Waal Skaslien un izrādē piedalās četras dejotājas. Starptautiskā Baltijas Baleta festivāla direktore Lita Beiris iepazīstina tuvāk. Jo Stromgrena dejas kompānija viesojas festivālā otro reizi, taču ar citu izrādi un to festivāla programmā var uzskatīt par izņēmumu, jo, kā uzsver Lita Beiris, – viņa cenšas iepazīstināt aizvien ar ko jaunu Latvijas skatītāju. Esmu  redzējusi Jo Stromgrena 2018.gadā tapušu iestudējumu „The Door” ("Durvis") Viļņā, Lietuvas Nacionālajā teātrī, ar dramatiskā teātra aktieriem, cik plastiski darbojās  aktieri, cik dinamiska bija izrāde un ar kādu humoru tika runāts par cilvēka dabu. Par to, ka mēs cilvēki esam neapmierināti ar to, kas mums ir un nebeidzama ir mūsu tiekšanās pēc kā labāka un šaurās durvis kļūst par svarīgu pārmaiņu slieksni, lai tiktu otrpus durvīm. Spilgts iespaids, tādēļ ar nepacietību gaidu jaunāko horeogrāfa veikumu. Jo Stromgrena kompānija dibināta 1998.gadā, gandrīz vienlaikus ar mūsu baleta festivālu, un ir kļuvusi par vienu no veiksmīgākajām neatkarīgajām deju grupām Skandināvijā. Viņu mājvieta ir Oslo, Norvēģijas operas namā, kur Stromgrens ir arī rezidējošais horeogrāfs. Vēl festivālā viesosies deju kompānija no Portugāles, arī par to stāsta Lita Beiris. Aizvadītajā nedēļā Mencendorfa namā tika atklāta izstāde „Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums”. Izstādē  skatāmas gan fotogrāfu Eiženijas Annas Freimanes, Andra Tones, Gunāra Janaiša u.c. fotogrāfijās iemūžinātās baleta izrādes. Gan Latvijas baleta zvaigžņu Annas Priedes, Janīnas Pankrates, Veltas Vilciņas un citu baleta mākslinieku fotogrāfijas. Izstādē redzami arī  kostīmi no baleta izrādēm „Bolero”, „Gulbju ezers”,  „Apburtā princese”, „Korsārs” un citām. Festivāla noslēgumā – 29.oktobrī kinoteātra „Splendid Palace” Jaunajā zālē notiks kino seanss „Nakts ar balerīnu”, šajā vakarā rādīs  divas filmas. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls Latvijā notiek kopš 1996.gada, šo gadu laikā parādot dejas daudzveidīgās izpausmes, un tā tas būs arī šogad, pārliecina festivāla mākslinieciskā direktore Lita Beiris. 27. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls šogad ilgs līdz 30.oktobrim.

"Klasikā" tiekamies ar Ventspilī gaidāmā koncerta "Atgriešanās Venstpilī" un Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejas koncerta "100+1" māksliniecisko vadītāju Aigaru Meri, lai runātu par atkalsastapšanos ar kādreizējiem audzēkņiem, tradīciju nozīmi un jaundarbu pasūtināšanu. *** Jelgavas Mūzikas vidusskola jau sagaidījusi savus 100, kam klāt nācis jauns gads ar skatu nākotnē. Tāpēc Jelgavas Kultūras namā 14. oktobrī pulksten 18 norisināsies Jelgavas Mūzikas vidusskolas simtgades jubilejas koncerts "100+1". Pēc svinīgās uzrunas un apsveikumiem, kas Jelgavas Kultūras nama foajē gaidāmi pulksten 17, plkst.18:00 ikviens skolas absolvents, skolotājs, kā arī citi interesenti ir aicināti uz koncertu trijās daļās. Koncerta pirmajā daļā Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi atskaņos jaundarbus, kuri veltīti skolas simtgadei.Tika uzrunāti komponisti, kuru dzīve ir saistīta ar Jelgavu. Katram saikne ar pilsētu ir citādāka, tomēr Jelgavā nodzīvotais periods ir veidojis viņu muzikālo pašportretu. Jaundarbi ietērpti komponistu Alvila Altmaņa, Līgas Celmas-Kursietes un Anitas Miezes radītajās skaņās un izcilās latviešu literātes Aspazijas dzejā. Otrajā daļā dzirdēsiet Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolventus - Maksimu Beitānu (čells), Juri Žvikovu (klavieres), Edmundu Altmani (klarnete), Ainaru Šablovski (saksofons), Konstantīnu Paturski (vijole), Endiju Rožkalnu (ģitāra) un Aigaru Reini (ērģeles). Savukārt koncerta trešajā daļā uz galvu reibinošu ceļojumu džeza mūzikas pasaulē, aicinās pēdējos 30 gados Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējušie un bigbendā izaugušie mūziķi. Ar viņiem kopā muzicēs Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā un Jelgavas kamerorķestris Aigara Meri vadībā. *** 12. oktobrī 19.00 koncertzālē “Latvija” izskanēs par tradīciju kļuvušais koncertcikls “Atgriešanās Ventspilī”. Pirms koncerta tiks pasniegta Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balva “Sudraba tintnīca”. Šī būs jau septītā reize, kad pilsētā atgriežas kāds Ventspils Mūzikas vidusskolas absolvents. Šoreiz uzmanības centrā Andra Puziņa audzēkne altiste Ance Lipste, kas kopā ar Ventspils kamerorķestri spēlēs angļu komponista Bendžamina Britena skaņdarbu “Lachrymae” Op. 48a. Skaņdarbs rakstīts altam un klavierēm variāciju formā kā refleksijas par kādu angļu renesanses laika komponista Džona Dovlanda dziesmu, savukārt pārlikumu stīgu orķestrim, kas būs dzirdams šajā koncertā, Britens izveido dzīves pēdējā gadā. Koncertā, godinot komponistu Pēteri Butānu 80 gadu jubilejā, izskanēs sešas 2005. gadā tapušās “Mīlestības dziesmas” ar Friča Bārdas dzeju un Divertisments vijolei, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem “Brīvdienu mūzika”, kas 2008. gadā bijis visvairāk atskaņotais latviešu klasiskās mūzikas skaņdarbs. Koncertā piedalīsies Ance Lipste (alts), Zane Volberga (klavieres), Inita Āboliņa (akordeons), Ivars Ozols (kontrabass), Gidons Grīnbergs (vijole), Rihards Millers (balss), Ginta Rūse (balss), kā arī Ventspils kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils” diriģenta un koncertcikla “Atgriešanās Ventspilī” tradīcijas iedzīvinātāja Aigara Meri vadībā. Priekšnesumus papildinās muzikoloģes Lienes Jakovļevas stāstījums. Tāpat koncertā tiks pasniegta Ventspils pilsētas domes un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balva “Sudraba tintnīca”, ko reizi divos gados piešķir tieši par Rakstnieku un tulkotāju mājā radītajiem labākajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā.

Kāpēc darbu Ventspils koncertzālē "Latvija" pārtraucis tās mākslinieciskais vadītājs Miks Magone un kā viņš vērtē iespēju šajā sezonā izdzīvot reģionālajām koncertzālēm? Esam bijuši klāt Ventspils koncertzāles ar ambiciozu nosaukumu "Latvija" atklāšanā. Ar ambiciozām vertikālajām klavierēm un ļoti ambiciozām ērģelēm. Koncertzālē ar ļoti labu akustiku. Kultūras rondo ir bijis klāt vairākos notikumos un par vairākiem arī stāstīts studijā, tāpēc šī ir savā ziņā iepriekšējo sarunu turpinājums ar līdzšinējo Ventspils koncertzāles "Latvija" māksliniecisko vadītāju Miku Magoni, kura paziņojums par to, ka pārtrauc darbu kā mākslinieciskais vadītājs, savā ziņā bija pārsteigums. Miks Magone atklāj, ka saņēmis telefona zvanu no vadības atvaļinājuma laikā, ka darba attiecības kaut kā būtu jāpārtrauc. Arī pašam bijušas pārdomas par šo jautājumu. "Situācija nobrieda," atzīst Miks Magone. "Līdz ar to juridiski korekts var būt apgalvojums, ka tā ir abpusēja vienošanās." "Tas, ko es ar sliktām  priekšnojautām es paredzēju jau pandēmijas sākumā, ka Māksla ar lielo burtu M un kultūra un profesionālā akadēmiskā mūzika visticamāk nebūs pirmā izvēle, domājot par atgriešanos publikai zālē. Tāda veida saturs, šobrīd redzam, nav pirmā izvēle, cilvēkiem domājot par krietni vēl piezemētākām lietām - kā gaidāma ziema, tēriņi, rēķini," uzskata Miks Magone. "Nebija grūti iztēloties, ka lielais vairums izvēlēsies veltīt aizvien mazāk, ja vispār veltīt, tas kaut kam tādam, kas neizaicina, neuzdod jautājumus. (..) Tas draud tādām vietām, vēl jo vairāk reģionos, kāda ir koncertzāle Ventspilī un droši vien arī pārējos reģionu centros." 

Satiksme uz mūsu planētas ir kā milzīga organisma asinsrite, tā ir ir tik intensīva un komplicēta, ka brīžiem šķiet pārsteidzoši, kā tā vispār spēj funkcionēt. Auto lietotāju skaits pieaug, pieaug arī dažādu tehnoloģiju un risinājumu piedāvājums, kas palīdz risināt problēmas. Sēdēšana sastrēgumos ir nogurdinoša un nemazinās, pieaugot auto skaitam mūsu ielās. Arī satiksmes negadījumu skaits nesarūk. Taču tehnoloģiju attīstība sola, ka nākotnē satiksme būs drošāka, efektīvāka un patīkamāka. Kādi būs viedie luksofori un kā tehnoloģijas palīdzēs mazināt sastrēgumus, izvairīties no avārijām un uzraudzīt noteikumu ievērošanu uz ceļa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, SIA "WeAreDots" tehniskais direktors Aigars Jaundālders, IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis un Latvijas Valsts ceļu Satiksmes informācijas centra vadītājs Boriss Jeļisejevs. Zinātnieku nakts 2022 Nu jau septiņpadsmito gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaikus visā Eiropā gaidāma “Zinātnieku nakts” - pasākums, kas popularizē zinātni un zinātnes sasniegumus. Plašākai sabiedrībai tiks atvērtas augstskolas un zinātniskie institūti, lai ikviens interesents varētu tikties ar pētniekiem, doties ekskursijās, vērot priekšnesumus, piedalīties eksperimentos un diskusijās. Kā allaž “Zinātnieku nakts” pasākumus īsteno arī Latvijas augstskolas un zinātniskie institūti, tāpēc mazliet paceļosim un mēģināsim tuvāk iepazīt, ko šoreiz piedāvās pētnieki dažādās Latvijas vietās. “Zinātnieku nakts” 30. septembrī aicina interesentus pieskarties tuvāk zinātnei un galu galā saprast, ka zinātne ir teju viss, ar ko ikdienā esam saistīti. Apmeklētāji tiek gaidīti augstskolās un institūtos arī Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Dobelē, Ventspilī, Priekuļos un Stendē. Plašāka informācija mājas lapā.

Pafbet Latvijas – Igaunijas Basketbola līgas piektās sezonas priekšvakarā “Basketstudija 2+1” atgriežas pie klausītājiem ar sarunu par Latvijas klubu gatavību, ambīcijām un izredzēm. Pastāvīgie vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels kopā ar basketbola zinātāju – topošā TV raidījuma “Pafbet Shoot-around” vadītāju Andreju Siliņu runāja par: - starpsezonas pārsteigumiem, pārdzīvojumiem un atklājumiem; - Igaunijas basketbola kolorītu; - ukraiņu akcentu Latvijas – Igaunijas līgā; - iespēju pilsētu Liepāju; - kluba restartu Valmierā; - Latvijas Universitātes studentu tuvošanos basketbola bakalaura grādam; - stabilitāti un motivācijas izaicinājumiem Ogrē; - iespējamo sezonas dinamiku Ventspilī; - čempionu atjaunoto veidolu un tradicionālajiem mērķiem Rīgā. Saruna par Latvijas klubu basketbola aktualitātēm labas basketbola spēles garumā!

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas kopražojums, režisora Margus Paju Otrā pasaules kara drāma „Suflieris” šonedēļ piedzīvoja savu pirmizrādi Rīgā un šobrīd ir novērtējama ar daudzviet ārpus galvaspilsētas kinoekrāniem. Spiegu trilleris ar liriska mīlasstāsta ielaidumiem – teju vai klasisks, Holivudai raksturīgs salikums. Stāsta fabula ir sekojoša. 1939. gada augusts. Padomju Savienība un Vācija pārsteidz pasauli, parakstot neuzbrukšanas vienošanos, kurā ietverts arī slepens protokols, kas nodod Baltiju un Somiju Staļina varā un ļauj Hitleram iebrukt Polijā. Pēc nedēļas sākas Otrais pasaules karš. Tajā brīdī tiek nogalināts Igaunijas militārā izlūkdienesta aģents, kurš vadīja pretpadomju spiegošanas departamentu. Kāds avots vēstī, ka nogalinātā vīra padotais, dubultaģents no Maskavas, bijis atbildīgs par slepkavību. Izlūkdienesta departamenta vadītājs norīko Fēliksu Kanguru, izlūkošanas aģentu, kurš pēc mīļotās sievietes traģiska zaudējuma dzīvo Helsinkos, atrast nodevēju. Atgriežoties dzimtenē, viņš visu uzmanību vērš uz trim galvenajiem aizdomās turētajiem, taču aizdomas izrādās nepamatotas. Izmeklēšana nonāk strupceļā. Filmas režisors Margus Paju, Scenārija autori Toms Abrams, Tīts Aleksejevs, Ērika Etholema-Paju un Olle Mirme. Lielisku amata prasmi savā uzdevumā apliecinājis igauņu operators Melis Veremets. Savukārt filmas – veseli divi – komponisti ir Ēriks Ešenvalds un Rihards Zaļupe. Galvenajās lomās: Prīts Voigemāsts, Agnese Budovska un Kaspars Znotiņš. Iespējams, ne tik veiksmīga bijusi autoru izvēle filmu bagātināt ar daudzu valodu klātbūtni – igauņi runā latviski, latvieši – vāciski un franču valodā, un kur tad arī bez draudīgās krievu izteiksmes. Savienojumā ar komplicēto scenāriju – kurš kam seko, kurš ir nodevējs un kurš – nodotais, rezultāts izveidojas pārāk saraibināts. Un tomēr, filma ir labs piemērs mūsu kino dalībai starptautiskas sadarbības līmenī un tajā ir pietiekams daudzums kvalitāšu, lai mudinātu to noskatīties ikvienam. Filma „Suflieris” skatāma ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Talsos, Smiltenē, Valmierā, Ogrē un citviet – par to plašākas ziņas gūsiet internetā.

Gadu pēc Latvijas 3x3 basketbola izlases triumfa Tokijas olimpiskajās spēlēs “Basketstudijā” 2+1 aicinājām cilvēku, ar kuru varējām runāt par visu, kas aktuāls 3x3 basketbola saimniecībā – Latvijas Basketbola savienības 3x3 basketbola koordinatoru Kristapu Gotfrīdu. Runājām par: - nedēļas nogalē Ventspilī gaidāmo Latvijas 3x3 basketbola Olybet Sports Bar kausa izcīņas finālposmu; - vasarā aizvadītajiem 17 posmiem; - rīkotāju un dalībnieku ieinteresētību; - ieguvumu spēlētājiem un visai Latvijai; - FIBA punktu un reitingu sistēmas īpatnībām; - finālturnīra favorītiem; - olimpisko čempionu pēcolimpiskā gada izaicinājumiem; - kas pārstāvēs Latviju Eiropas čempionātā; - startiem U23 Nāciju līgā; - sieviešu izlases aktualitātēm; - junioru perspektīvām U17 Eiropas un U18 pasaules čempionātā; - izaicinājumiem sadalot spēlētāju resursus. 55 minūtes par 3x3 basketbola aktualitātēm Latvijā.  

“Kā stāstīt par trim gadiem neredzamai publikai” – ar šādu vadmotīvu, ko iedvesmojis vācu mākslinieks Jozefs Boiss, savu trīs gadu jubileju svinēs Ventspils koncertzāle ‘'Latvija”. Saruna ar jubilejas notikuma režisori Lauru Grozu un Ventspils koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. 24. jūlijā Ventspilī ar trīsdaļīgu notikumu tiks atzīmēta koncertzāles "Latvija" trīs gadu jubileja. Notikuma saukli "Kā stāstīt par trim gadiem neredzamai publikai" iedvesmojis ne tikai vācu mākslinieks Jozefs Boiss (Joseph Beuys) un viņa 1965. gadā Diseldorfā īstenotā ikoniskā izrāde, bet arī aizvadītais un joprojām izdzīvojamais laiks, kurā "mūsu visu kolektīvās un individuālās ieceres atcēlās, pārcēlās, tika koriģētas", informēja koncertzāles pārstāvji. Jubilejas notikumu kopā ar koncertzāles komandu veido režisore Laura Groza un mākslinieku tandēms "MAREUNROL`S". Tā pirmās divas daļas ietvers gan performatīvu komentāru par šī laika novērojumiem, gan atskatu uz aizvadīto gadu un spilgtākajiem notikumiem koncertzālē "Latvija". Jubilejas kulminācijā iecerēta pazīstamā britu ērģelnieka Džeimsa Makvinnija (James McVinnie) atgriešanās Ventspilī un muzicēšana kopā ar amerikāņu komponistu Tristanu Periču (Tristan Perich), izpildot viņa īpaši Makvinnijam radīto skaņdarbu "Infinity Gradient" jeb "Nebeidzama nogāze" – darbu stabuļu ērģelēm un simts skaļruņiem.

“Spēle” – dažādībā, skanīgās meldijās, rotaļās un dejās. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, ar kura rīkotājiem tiekamies Kultūras rondo studijā, lai uzzinātu par festivāla programmu un raksturotu Latvijas folkloras kustību, kura iegājusi ceturtajā gadu desmitā. Par festivālu stāsta atklāšanas koncerta “Spēlē šādu vakariņu” Turaidas  Dziesmu dārzā režisore Anda Skuja, festivāla "Baltica" mākslinieciskā vadītāja, folkloriste Māra Mellēna un Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza. No 6. līdz 10. jūlijam norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Ar moto "Nāc ar mani spēlēties" vairāk nekā 250 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi tiksies dažādos koncertos, un notikumos Alsungā, Dundagā, Inciemā, Inčukalnā, Jūdažos, Krimuldā, Kuldīgā, Lēdurgā, Mālpilī, Popē, Rīgā, Siguldā, Talsos, Turaidā un Ventspilī,. Visplašāk festivālā “Baltica” būs pārstāvēta Latgale, dažādos festivāla notikumos piedaloties 76 kolektīviem, savukārt Rīgu un Rīgas reģionu pārstāvēs 35 kolektīvi, bet Kurzemi – 41 kolektīvs. Festivālā piedalīsies arī 38 Vidzemes, 29 Zemgales un 3 Sēlijas kolektīvi. Festivāla dalībnieki ir kolektīvi, kas festivāla “Baltica” repertuāra pārbaudes skatē par savu sniegumu saņēmuši I vai II kategoriju. Festivāla dalībnieku vidū būs arī divi latviešu diasporas kolektīvi – Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki” un Latvijas Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa “Rēvele”, kā arī četri viesu kolektīvi: muzikantu grupa no Mostes Igaunijā (Mooste Rahvamuusikakooli Piiliklubi), dziedātājas no Serves Sāremā (Sõrve ansambel Ammuker), folkloras ansamblis “Labingis” no Viļņas, kā arī Viļņas Universitātes folkloras ansamblis “Ratilio”. Festivāla viesus būs iespēja dzirdēt 6. jūlija koncertā “Kaimiņu būšana” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un 8. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tradicionālās daudzbalsības koncertā “Saskanēja man dziedot”, kā arī citās festivāla norises vietās Vidzemē un Kurzemē. Tradicionāli starp festivāla viesiem būs arī stāstniecības nozares pārstāvji. Apmeklētājiem būs iespēja gremdēties lietuviešu stāstnieces Mildas Varnauskaites (Viļņa) un oksitāņu stāstnieces Monikas Burgas (Monique Burg) iztēlē un mantotajās atmiņās. Detalizētu informāciju par programmu un plānotajām norisēm var iegūt festivāla tīmekļvietnē.

Teātris un politika, teātris un skatītājs, teātris un ilgtspēja, teātris un vides maiņa - temati, par kuriem diskutēja teātru profesionāļi, iezīmējot jaunas vietas un tradīciju Ventspilī „Teātra festivālā nr. 1”. Divās dienās Ventspilī bija iespējams noskatīties četras ‘'Spēlmaņu naktī” un „Patriarha rudenī” godalgotas izrādes, kas iezīmē mūsdienu teātra vaibstus. Ventspils „Teātra festivālā nr. 1” piedāvāja DDT Klāva Košina izrādi „Konklāvs”; Rēzeknes teātra „Joriks'' izrādi „Mans kaimiņš ebrejs'', Ģertrūdes ielas teātra izrādi „Pazaudētās dziesmas” un Dailes teātra, Rūdolfa un Elīnas Gediņu kustību izrādi „Ļoti labas minūtes”. Teātra profesionāļiem tā bija iespēja ne tikai noskatīties kolēģu darbus, bet arī diskutēt par teātri un skatītāju, teātri un vidi, teātri un politiku. Domājot, ka noteikti jāseko „Teātra festivālam nr.2”, neliels ieskats divās dienās Ventspilī gan teātra namā „Jūras vārti”, gan pilsētvidē.

Ko var izdarīt ar četriem leņķiem? Vai tā ir novusa spēle – ar ierobežotu laukumu vai jūra, kas apli savelk leņķos – par asociācijām dzīvē un mūzikā Kultūras rondo studijā saruna ar komponistu Kristu  Auznieku, kura pieckāršā koncerta "Četri leņķi" (Four Angles) pirmatskaņojums gaidāms Ventspils koncertzālē "Latvija" 11. jūnijā. "Stāsts par darbu "Four Angles" sācies jau sen, vēl pirms koncertzāles atvēršanas 2019. gadā. Līdz ar pirmās sezonas plāniem dzima doma arī par jaunas tradīcijas iedibināšanu – ar zināmu regularitāti pasūtināt jaundarbus gan spilgtiem latviešu, gan ievērojamiem ārvalstu komponistiem, kurus Ventspilī pirmatskaņotu starptautiski atzīti, spoži mūziķi. Vēl vairāk – šie jaundarbi saspēlēsies, atsauksies, iemiesos un pārradīs vietējo folkloru, patiesu vai izdomātu. Tā nu pirmais no tiem – "Four Angles" jeb "Četri leņķi" – ir spēle ar pilsētas ielās joprojām dzīvi klīstošo teiksmu par latviešiem tik pazīstamo, bet lielākajai daļai pasaules eksotisko spēli novuss, par tās izcelsmi pirms aptuveni simt gadiem tieši Ventspilī. Arī dzejnieks Semjons Haņins, pats būdams kaislīgs un meistarīgs novusa spēlmanis, skaņdarbam "piesviež" savu pasaku par to, kur un galvenais – kā šis, nu jau par nacionālu kļuvušais, sporta veids radies," norādīja koncertzāles pārstāvji. Krista Auznieka koncerts "Four Angles" rakstīts klavierēm, ērģelēm, vijolei, elektronikai, trompetei un stīgu kamerorķestrim. Pirmatskaņojumā Ventspilī "Four Angles" kopā ar Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķiem diriģenta Artūra Gaiļa vadībā izpildīs latviešu vijolniece Kristīne Balanas, pianiste Vikija Čova (Vicky Chow) no Ņujorkas, baltkrievu izcelsmes Parīzē dzīvojošā ērģelniece Anna Homeņa (Anna Homenya), amerikāņu mūziķe, komponiste un dziedātāja Kristīna Vīlere (Christina Wheeler) un trompetiste Kristīna Fransone (Kristina Fransson) no Norvēģijas. Koncerta vizuālo noformējumu veido divu latviešu mākslinieču, scenogrāfu tandēms – Monika Pormale un Katrīna Neiburga.

Venstpilī pirmo reizi notiks „Teātra festivāls Nr. 1”. Tas norisināsies no 3.-5. jūnijam ne tikai teātra namā „Jūras vārti”, bet arī pilsētvidē un tā mērķis ir iepazīstināt Kurzemes reģiona iedzīvotājus ar aktuālākajām laikmetīgā teātra mākslas norisēm. Teātra festivāls “Nr.1” ir izrāžu un sarunu programma, radīta teātra nama “Jūras vārti”, Ģertrūdes ielas teātra, Rēzeknes teātra “Joriks” un Dirty Deal Teatro sadarbībā, norisināsies Ventspilī – teātra namā “Jūras vārti”. Festivāla pirmizlaidumā tiks piedāvātas pagājušajā “Spēlmaņu nakts” ceremonijā godalgotu vietējo mākslinieku izrādes: Krista Burāne/ Mārtiņš Eihe “Mans kaimiņš ebrejs”, Andrejs Jarovojs/ Artūrs Čukurs/ Agate Bankava “Pazaudētās dziesmas”, Klāvs Kristaps Košins/ Diāna Kondraša “Konklāvs”, Dzudzilo/Gediņi “Ļoti labas minūtes”. Paralēli izrāžu skatei un publiskajiem notikumiem notiks arī īpaša programma skatuves mākslas profesionāļiem – “Tikšanās pludmalē”.

"Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis Padomju armijā – biju tankistos, labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Pats esmu knapi izdzīvojis. Vēl aizvien tas viss atmiņās ir dzīvs – ļoti labi atceros Padomju armijas ārprātu, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm," atceras diriģents Andris Veismanis, kurš Rīgas kamerkora "Ave Sol" Klusās Sestdienas koncertam Rīgas Domā centrā licis Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg". "Jutu vajadzību šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī," uzsver Veismanis. Klusās Sestdienas koncerts Rīgas Domā sāksies pulksten 18.00 un tajā kopā ar kamerkori "Ave Sol" piedalīsies arī ērģelnieks Aigars Reinis, kā arī dziedātāji Rihards Millers un Mārtiņš Zvīgulis. Andris Veismanis: Sākumā šis koncerts bija paredzēts kā Lieldienu koncerts, kurā būtu pavisam cita programma. Bet visu mainīja karš Ukrainā un likās vajadzība šo koncertu sasaistīt ar mūsu likteņiem un agresiju, kas joprojām ir esoša mūsu valstī – kas ir neatkarīga, bet kurai nav bijis lustrācijas: visi čekisti ir pārņēmuši finanses, nodibinājuši rūpnīcas, un īstenībā situācija joprojām ir diezgan traģiska. Mēs tikai par to maz runājam un maz tas tiek parādīts, bet arī mūsu ekonomiskā neizdošanās, mūsu bailes par rītdienu ir saistītas ar šo seno problēmu – šo vissliktāko ienaidnieku, kāds kaimiņos vispār var būt – Padomju Krieviju. Kantāti "Dievs, Tava zeme deg" Lūcija Garūta uzrakstīja ļoti sarežģītā laikā. 1943. gadā viņa šo darbu sāka, bet pabeidza 1944. gadā – pirmatskaņojums notika 15.martā pulksten 17.00 Vecajā Ģertrūdē. Garām gāja karapulks, vācu tanki. Bija gaidāmas lielas kaujas ar krieviem. Protams, ka vācu tanki bija tieši tādi paši kā Padomju Savienības tanki – okupācijas režīma tanki, un cilvēki ļoti baidījās par savām dzīvībām. Daudzi lūdza Dievu. Andreja Eglīša brīnišķīgā dzeja tapa, uztraucoties par latviešu tautu – [savās atmiņās] viņš rakstīja, ka tad, kad tika atskaņots šis darbs, viņš visdziļāk izjuta līdzpārdzīvojumu. Par brīnumu, šis ieraksts ir saglabājies! Lai gan pēc padomju varas atnākšanas par tādu darbu bija vienkārši jāaizmirst… Tas nav ticis minēts Lūcijas Garūtas darbu sarakstā, neskatoties uz to, ka tas tika atskaņots Vecajā Ģertrūdes baznīcā, bet pēc tam – arī Liepājas jau sagrautajā Annas baznīcā, pēc tam arī Ventspilī, Zlēkās, visapkārt Kurzemes katlam. Kantāte tika atskaņota līdz pēdējam brīdim, kamēr Latvija vairs nebija brīva. Par pirmo atskaņojumu bija atsauces, ka cilvēki ļoti pārdzīvoja, ļoti daudzi raudāja – ne tikai publika, bet arī atskaņotājmākslinieki. To var dzirdēt ierakstā… Tas ir ļoti uztraucoši. Var dzirdēt, ka garām iet tanki... Pirmo reizi ar šo darbu saskāros Amerikas Savienotajās Valstīs 1987. gadā, kurp bijām aizbraukuši kopā ar kori "Ave Sol". Latvijā nebija pieejamas ne notis, ne ieraksts. Lūcijas Garūtas mājās gan bija lente, bet uz Ameriku tika izvesta kopija un uztaisīta skaņuplate. Mums tā tika rādīta. Bijušās Reitera kora dziedātājas tad arī man stāstīja, ka tie nav krievu tanki, bet gan vācu tanki. Īstenībā – kāda atšķirība. Visi bija briesmīgi tautas malēji. (..) Tika iznīcināta vesela paaudze ļoti spējīgu, gudru cilvēku – aizbrauca tie labākie. Savulaik jau arī Leonīds Vīgners savus konkurentus mudināja, lai viņi brauc prom, un viņi arī aizbrauca – ļoti liela daļa. Ieskaitot Jāni Kalniņu, brīnišķīgo komponistu, kas diemžēl šeit neuzplauka līdz galam – dzīvoja  pēc tam Kanādā. Aizbrauca ļoti liela daļa komponistu, ieskaitot mūsu metru Jāzepu Vītolu. Edgars Raginskis: Vai vēl kas interesants par pirmatskaņojumu tev zināms? Tātad tas tika pirmatskaņots Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā, dziedāja Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra, un interesanti: bija paredzēts, ka pie ērģelēm būs kolosālais ērģelnieks un komponists Alfrēds Kalniņš, kas bija ļoti slavens ar savām improvizācijām no brīnišķīgo ērģeļspēli gan Liepājā, gan Rīgā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs. Bet viņš saslima… Un sanāca tā, ka Lūcijai Garūtai pašai bija jāspēlē. Bet, tā kā viņa bija neliela auguma un nevarēja aizsniegt pedāļus, tad pati spēlēja visas augšas, kamēr otrs ērģelnieks ar kājām spēlēja basa klaviatūru. Tā nu viņi muzicēja divatā – Garūta sēdēja kolēģim klēpī. Tas īstenībā atsevišķs stāsts. Un es gribēju šo darbu ielikt... Vienkārši likās, ka tā vajag. Ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā. Pats esmu dienējis padomju armijā – biju tankistos, un ļoti labi zinu veco tehniku – to T72, ar ko viņi tagad brūk iekšā Ukrainā… Zinu visas tās problēmas, pats esmu knapi izdzīvojis dēļ tā, ka krievu tehnika bija ļoti nesakārtota: nebija labas ventilācijas sistēmas, un tās pulvera gāzes palika iekšā tankā. Abi ar kolēģi strēlnieku, kas sēdēja blakus, tās saelpojāmies, un knapi izdzīvojām. Zinu, cik tā tehnika ir slikta un cik tā ir nesakārtota. No 20 tankiem, ar kuriem vajadzēja doties mācībās, seši negāja.  Tāpēc tevi pārāk nepārsteidz tas, kādas ziņas saņemam no Ukrainas teritorijas par to, kā kļūdās krievu militārā tehnika.  Runāju par tehniku, ar ko toreiz biju saistīts dienestā. Bija arī tāda bīstama situācija, ka man draudēja braukšana uz Afganistānu, bet tas kaut kā pagāja garām. Bet vēl aizvien tas viss [atmiņās] ir dzīvs – ļoti labi atceros to Padomju armijas ārprātu, kurā dienēju, labi redzēju un dzirdēju attieksmi pret nacionalitātēm. Tāpēc šo darbu iekļaušana koncertā man likās tik svarīga: centrālais darbs ir "Dievs, Tava zeme deg", bet tam apkārt programmu esmu būvējis tā, lai tā būtu saistīta ar tiem latviešu komponistiem, kas devās trimdā. Ir Helmera Pavasara veltījums Teodora Reitera korim. Un šis veltījums tiks atskaņots blakus ukraiņu komponista Tarasa Kravcova "Postlūdijai" no cikla "Akvareļi". Kravcovs dzīvojis Harkivā. Viens mans students vēl decembrī bija šajā pilsētā uz starptautisko kordiriģentu konkursu, kurā ieguva 3. vietu – tieši viņš atveda šo mūziku no pilsētas, kas vēl bija dzīva, vēl bija nesabombardēta. Skaista pilsēta, ļoti labi bija iekārtota. Viņš pabija vietā, kuras vairs nav, ieskaitot Mūzikas akadēmiju. Tas ir drausmīgi... Vai šī mūzika ir ukraiņu valodā?  Jā, tā ir ukraiņu valodā.  Kā korim klājas ar ukraiņu valodas fonētiku? Ir neliela atšķirība starp krievisko izrunu. Bet mums ir konsultanti, kas palīdz ar izrunu. (..) Ukraiņiem ir ļoti daudz skaistas mūzikas. Savulaik ar Mediņskolas kori bijām Dragovičos, Ļvivas apkārtnē. Tās balsis, kas ir ukraiņu meitenēm… Tās ir fantastiskas! Ja kāda spēj izlauzties cauri producentu džungļiem un nonākt Eiropā – viņas ir brīnišķīgas operdziedātājas. Ļoti skaistas balsis. Joprojām atmiņā tas ir. Vai vēl kas koncerta ietvaram paredzēts?  Jā. Zinot visu to, kas saistās ar šo laiku, mums ir Arvo Perta "Nunc dimittis". Pirms trim gadiem biju viņa mūzikas centrā – brīnišķīgs skats, tiešām kaut kas īpašs. Savulaik Perts tika izslēgts no Komponistu savienības tikai tāpēc, ka bija ticīgs. Viņš bija uzrakstījis darbu "Credo" jeb "Es ticu". Un ar to arī viņam bija parakstīts nāves spriedums kā komponistam – viņš tika izslēgts no Komponistu savienības, viņam nebija darba, un beigās viņam vēl pateica, ka viņam jāvācas projām no Igaunijas. Divu dienu laikā viņš sakravāja čemodānu un aizbrauca uz Vīni, kur viņam sākās lielā karjera. Tāpēc jūtu vajadzību arī viņa mūziku atskaņot šajā koncertā. Mani viņš uzrunā, vienmēr ir uzrunājis. Un arī Pēteris Vasks, par kuru vienmēr varu teikt – viņš ir mūsu zemes patriots. Un arī cietis savas biogrāfijas dēļ. Jā, Vasks nebija komunistu partijā un nerakstīja visas tās muļķības, tāpēc viņam bija jādzīvo tā, kā bija jādzīvo. Un viņš to darīja. Ļoti bieži viņu satiku vilcienā – Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā Pēteris pasniedza kompozīciju. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Baltijas valstis Latvija, Lietuva un Igaunija vairs nesaņem Krievijas gāzi. * Ungārijā šodien notiek parlamenta vēlēšanas. * Daugavpilī notiks gājiens Latvija atbalsta Ukrainu un koncerts, arī Ventspilī, koncertzālē "Latvija", labdarības koncerts "Nakts nevar ilgt mūžīgi",

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Ik gadus par godu Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai (1.jūnijā) tiek svinēti Bērnu svētki. Kaut arī Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas vēsturiskās saknes meklējamas 1925.gada Ženēvā notikušajā Pasaules konferencē bērnu labklājībai, bērniem veltīti svētki Ventspils pusē svinēti jau krietni agrāk. Ventspils luterāņu draudzes mācītājs Teodors Grīnbergs, kurš vēlāk kļuva par pirmo luteriskās baznīcas arhibīskapu, 1908.gadā nodibināja Jaunības draugu biedrību, kuras mērķis bija jaunatnes reliģiska, tikumiska un zinātniska izglītošana, tās pasargāšana no alkohola lietošanas, netiklības un citiem ārējiem apdraudējumiem. Biedrība rūpējās par patīkamu un lietderīgu laika pavadīšanu: dibināja kori, bibliotēku un lasāmgaldu, kā arī ieviesa biedru vakarus, kur pārrunāja ne tikai reliģiska, bet arī laicīga rakstura jautājumus. 1910.gada vasarā biedrība bija nolēmusi sarīkot Bērnu svētkus, bet togad pilsētu piemeklēja šarlaka epidēmija, kas aiznesa 92 bērnu dzīvības, tādēļ svētki tika atcelti. Pirmos Bērnu svētkus Jaunības draugu biedrība noorganizēja 1911.gada 31.jūlijā. Jau pirmajā reizē tie pulcēja lielu bērnu skaitu. Baznīcas dārzā pulcējās ap 800 bērnu – meitenes izrotājušās ar ziedu vainadziņiem, bet zēni turēja rokās karodziņus. Orķestra pavadībā bērnu gājiens pa galveno ielu devās uz Puherta muižiņu, kur sākās īstās svinības: pēc mācītāja Teodora Grīnberga sirsnīgas uzrunas - spēlēja orķestris, dziedāja kori, bērni, notika sadziedāšanās, iesaistot visus svinību viesus. Bērniem bija sarūpētas dažnedažādas rotaļas, izklaides un visi tika par velti cienāti ar limonādi, baltmaizi un saldumiem. Vakaru noslēdza ar uguņošanu. 1930.gadu beigās Bērnu svētkus apmeklēja jau vairāk kā trīs tūkstoši bērnu no tuviem un tāliem pagastiem. Viņi ieradās pa dzelzceļu, pajūgā vai ar kājām. Ņiprākie bija mērojuši 25 km, lai vienu pēcpusdienu lielā, draudzīgā pulkā nosvinētu savus svētkus. Ar katru gadu bērniem tika piedāvātas arvien jaunas izklaides – varēja vizināties ar karuseli, dažādās sacīkstēs un sporta aktivitātēs laimēt ēdamas balvas, smēdē pie kalēja izkalt - ko nu katrs vēlas, šūt un vērt no zīlītēm vainadziņus, sviest mērķī utt. Katrs bērns dabūja gabaliņu no lielā Ķuzes biskvīta ruļļa un glāzi sulas. Pasākumu nemainīgi noslēdza raķešu meistars, šaujot raķetes un bumerangus, griežot dzirnaviņas, un iededzot sveces. Bērnu svētki parasti notika vasaras vidū un tur tika gaidīti visi – gan mazi, gan lieli, gan savi, gan sveši, bet mācību gadam beidzoties, skolēniem tika rīkoti savi Bērnu – skolēnu svētki. Šie svētki parasti norisinājās jūnijā un ilga vairāk par vienu dienu. Tos apmeklēja skolēni no Ventspils un pagastu skolām. Lauku bērniem tika ierādītas naktsmītnes kādā no pilsētas skolām. Tāpat kā Bērnu svētkos, pasākums sākās ar gājienu mūzikas pavadībā, kam sekoja izklaides visas dienas garumā: pasaku nodaļa, kur mazajiem priekšā lasīja pasakas; mikroskopa nodaļa; zīmēšanas un gleznošanas; daiļliteratūras, stereoskopa, jautrā ķīmiķa un matemātiķa, ģeogrāfu nodaļa. Zinātniskajā nodaļā varēja iepazīties ar dažādiem zinātnes sasniegumiem jeb zinātnes “brīnumiem”. Iepazīties ar gaidu un skautu darbu. Neatņemama sastāvdaļa bija dažādas fiziskas aktivitātes. Par panākumiem katrā sekcijā varēja iegūt balvas. Nākamajā dienā skolēni par velti varēja apmeklēt kinoteātri, kā arī apskatīt ģimnāzijas telpās ierīkoto ikgadējo pilsētas un lauku skolu skolēnu un skolotāju mākslas un rokdarbu izstādi. Tika piedāvātas lekcijas gan bērniem, gan pieaugušajiem par dažādām ar audzināšanu un veselību (diloni, tīfu utt.) sistītām tēmām. Nereti Bērnu – skolēnu svētki ilga pat nedēļu.

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida 19. gadsimta otrajā pusē Ventspilī sāka ieplūst latvieši no tuviem un tāliem Kurzemes guberņas pagastiem. Pilsēta viņus vilināja ar savām iespējām. Kam rocība ļāva, cēla 1-2 stāvu koka ēkas, bet - ne katrs to varēja atļauties. Ostas strādniekiem dzīvošanai tika piedāvātas kopmītnes. Apstākļi tur bija antisanitāri un, lai arī kā pilsētas ārsts centās pieradināt kopmītņu iedzīvotājus pie tīrības, viss velti.  Vietu skaits kopmītnēs bija ierobežots. Tādēļ katrs mita, kur vien varēja. Kāds ostas stādnieks sev bija atradis samērā novatorisku mitekli. Viņš dzīvoja mucā. Tā gan nebija parasta mazā siļķu muca, bet daudz lielāka, proti – vecs dzelzceļa piestātnes ūdens rezervuārs, kuru apdzīvotājs izlūdzies no dzelzceļa piestātnes priekšnieka. Ienācējiem dzīves apstākļi pilsētā bija grūti. Kā jau ierasts – algas bija mazas, dzīves apstākļi smagi. Darba devēji meklēja katru iespēju, lai nepārmaksātu. Liela problēma bija atrast pastāvīgu darbu. Pilsētas strādnieku lielāko daļu veidoja gadījuma strādnieki vai sezonas darbinieki. Uzņēmumi, kas piedāvāja pastāvīgu darbu, izmantoja to, lai maksātu mazāk par tādu pašu darbu, ko veica gadījuma strādnieks. Īpaši šajā jomā „grēkoja” Ventspils osta. Gadsimta mijā Ventspilī notika lieli ostas un dzelzceļa būvniecības darbi, kas prasīja lielus cilvēku resursus. Līdz Pirmajam pasaules karam Ventspilī iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem bija izaudzis līdz 29 tūkstošiem. Diemžēl, pārsvarā tas bija nekvalificētais darba spēks, kurš veicināja straujo noziedzības pieaugumu pilsētā. Arestanti, kuri tika apcietināti par ikdienišķiem un ne pārāk smagiem noziegumiem, nonāca miertiesneša rokās. Miertiesneša darba ražīgums bija apskaužams – mēneša laikā viņš vidēji iztiesāja 300 līdz 400 lietas. Nozieguma listē godpilno pirmo vietu ieņēma dūru vicināšana, kas parasti notika kādā pilsētas dzertuvē. Un tās Ventspilī bija atliku likām. Ja gadsimta mijā bija reģistrētas 27 dzertuves, tad 1911.gadā pēc neoficiāliem datiem  - 98. Otrajā vietā bija nakts miera traucēšana, jo dzeršana, kas tik patīkami bija uzsākta kādā dzertuvē, pēc plkt. 21.30, kad krogus vēra ciet, turpinājās pilsētas ielās vai mājās. Turīgākie mēdza vizināt sievietes ar fūrmani, skaļi bļaustoties un dziedot.  Trešajā vietā bija zādzības. Te nu rodas iespaids, ka zog visu un visu laiku. Bet parasti tās tika ļoti ātri atklātas, jo zagļi savā naivumā nozagto lietu centās pēc iespējas ātrāk realizēt – tirgū, traktierī vai staigājot pa mājām. Kā rakstīja tā laika prese – reiz kāds zārku taisītājs savam konkurentam izdarījis šādu „štuku”. Agri no rīta viņš pasaucis savu vecāko zelli, iedevis tam slēgtu vēstuli un uzdevis tam - paņemt fūrmani, piebraukt pie konkurenta zārku magazinas (kas atradās ielas pretējā pusē), nodot vēstuli tās īpašniekam un saņemt no tā zārku; pēc tam novest zārku līdz ielas galam, tad fūrmani atlaist un paņemt citu fūrmani un nogādāt zārku viņa magazinā, bet braucot nevis garām konkurenta magazinai, bet no otras puses. Zellis uz mata izdara sava meistara pavēles un zārks pēc izvadāšanas pa pilsētas galvenām ielām pārceļo uz otru magazīni. Vēlāk izrādās, ka vēstule viltota un viņas parakstītājs nemaz Ventspilī neeksistē. Pret vainīgiem celta kriminālapsūdzība par paraksta viltošanu un svešas mantas piesavināšanos caur viltību.” Nez vai šādas lietas atrisināšana sagādāja policistiem lielas grūtības…  

“Basketstudijā 2+1” viesojās Latvijas basketbola līgu direktors, kurš pavasarī ir uzmanības centrā vismaz trijos aspektos. Apspriedām: - kāpēc Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas finālturnīrs otro gadu pēc kārtas notiks Rīgā? - izaicinājumu 9. un 10. aprīlī piepildīt “Arēna Rīga” tribīnes; - basketbola svētku saturu laukumā un ārpus tā; - iespējamo Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas Final 4 dalībnieku sastāvu un intrigām ceturtdaļfinālā; - biļešu cenām un LTV7 tiešraidēm; - kā tika sapulcēti gandrīz 3000 skatītāji Latvijas basketbola Užavas kausa finālspēlē Ventspilī; - mārketinga trikiem un individuālo darbu ar līdzjutējiem; - skatītāju ietekmi uz notikumiem laukumā; - EuroBasket2015 pieredzi spēlētāja statusā un iespējamiem izaicinājumiem EuroBasket2025 laikā; - Latvijas gatavību 29. martā paredzētajai izšķirošajai cīņai par tiesībām rīkot EuroBasket2025. 55 minūtes par basketbola svētkiem – Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas finālturnīri, Užavas kausa finālspēli un EuroBasket2025.

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Līdz ar pievienošanu Krievijas impērijai, būtiskas pārmaiņas piedzīvoja arī senā viduslaiku pils Ventspilī. 19. gadsimta pirmajā pusē pilī tika iekārtots cietums, otro stāvu aizņēma Ventspils pilskunga tiesas telpas un viņa plašais sešistabu dzīvoklis. Pils kapelā tika ierīkota pareizticīgo baznīca un ar laiku sāka darboties draudzes skola. Ventspils viduslaiku pils bija kļuvusi par multifunkcionālu iestādi, kurā viens otram blakus mita noziedznieki, tiesu vara, baznīcēni un draudzes skolas skolēni. Ventspils cietumā 20. gs.sākumā bija vieta 45 ieslodzītajiem, uz katru arestantu bija ierēķināti 2 kvadrātmetri, bet kameras reti, kad bija pilnas. Katrā kamerā bija krāsns apkure. Urauga pienākums bija sekot, lai kamerās temperatūra nebūtu zemāka par 12 grādiem. Lampām bija jādeg visu nakti. Arestanti, kas cietumā uzturējās vien dažas dienas, varēja nēsāt savas drēbes, bet pārējiem bija jāvelk svītrainās kroņa drānas. Visu ieslodzīto apģērbu un  apavus darināja Jelgavas cietuma darbnīcā. Sieviešu kamerā ieslodzītās bieži vien atradās kopā ar saviem mazgadīgajiem bērniem, kuri tāpat tika uzturēti par valsts naudu. Sievietes parasti Ventspils cietumā neuzturējās ilgu laiku. Ja kādai bija piespriests ilgāks cietumsods, tad viņa tika pārvesta uz Jelgavas cietumu. Pie Jelgavas cietuma darbojās patversme, kur skolotāja ieslodzīto bērniem mācīja lasīt un rakstītprasmi. Populārs arestantu pāraudzināšanas līdzeklis bija darba terapija. Ventspils cietuma pagrabā darbojās  kalēju - atslēdznieku darbnīca, bija izveidotas arī nelielas kurpnieku, galdnieku un šūšanas darbnīcas. Ieslodzītie strādāja krāsotāju, akmeņkaļu, virpotāju, mūrnieku darbus, neskaitot ikdienas cietuma uzkopšanas darbus, darbu virtuvē vai sakņu dārzā. Ik dienas arestantus 10-15 cilvēku grupā veda uz pastaigu. Tas nu bija īstais laiks bēgšanai. Cietumnieku uzraudzība bija ļoti zemā līmenī. Pilī kopumā par uzraugiem strādāja 13 darbinieki. Arestantu darba uzraudzīšanai virtuvē un darbnīcās bija norīkots tikai viens cilvēks. Sazināties varēja gan pastaigas laikā, gan pirtī, gan sēžot kamerā. 1914.gadā, nogalinot uzraugu, no cietuma izbēga pat četri važās kalti noziedznieki. Nebija retums, kad paši uzraugi palīdzēja ieslodzītajiem izbēgt. Arī cietuma vadība bieži izcēlās ar vienaldzību un paviršību pret saviem darba pienākumiem. Kurzemes gubernātors saņēma sūdzības par nekārtībām cietumā – ka krāsnis netiek kurinātas, visur valda netīrība un ieslodzītie pa vakariem allaž piedzērušies. Liecības par aizgājušajiem ieslodzījuma laikiem vēl šodien saskatāmas agrāko kameru sienās -  labi saglabājušies gan gada skaitļi, dažādi uzraksti un zīmējumi. Agrākajās ieslodzīto kamerās tagad strādā muzeja speciālisti un glabājas krājuma priekšmeti. Ēkā pils priekšpagalmā, kurā agrāk atradās cietuma vieninieku kameras, tagad muzeja apmeklētājiem iekārtota cietuma ekspozīcija „Kroņa maizē”.

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Šodien Ventspils tehnikums ir pilsētas lepnums, tāds tas bija arī pirms gadsimta, bet vecākās paaudzes atmiņās šī skola saistās ar nicinošu apzīmējumu “frāķi”. Kāpēc gan? Sākums tai bija tik daudzsološs... 20. gadsimta sākumā, kad visā Krievijas impērijā aizsākās aktīva komercskolu un tirdzniecības skolu dibināšana, 1906. gadā Ventspilī savu privāto tirdzniecības skolu atvēra Nītaurē dzimušais Jānis Turausks. Būdams skolu inspektors un aktīvs sabiedriskais darbinieks, viņš ātri ieguva vietējo atzinību. Par saviem līdzekļiem atvērtā Tirdzniecības skola bija modernākā skola Ventspilī. Vienīgā, kur kopā mācījās zēni un meitenes un samērā plaši tika apgūta latviešu valoda un literatūra. Par to rūpējās luterāņu mācītājs Teodors Grīnbergs, kurš vēlāk kļuva par Pirmo Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapu. Kad īrētas telpas kļuva par šaurām, Jānis Turausks par saviem līdzekļiem uzcēla trīsstāvu namu skolas vajadzībām - tagadējā Saules ielā 15. Skolu beidzot, J. Turauska tirdzniecības skolas absolventi varēja strādāt par veikala vadītājiem, grāmatvežiem un korespondentiem, kroņa un privātajās tirdzniecības, banku un rūpniecības iestādēs. Pirmās pārmaiņas ienesa Pirmais pasaules karš. Pēc kara bijušajā Turauska skolas namā tika atvērta Ventspils arodskola un  komercskola. Kaut arī skola bija ļoti iecienīta, apmācības līmenis vairs nebija tāds kā agrāk. Bet padomju vara pēc Otrā pasaules kara skolas prestižu iznīcināja pilnībā.Tieši šajā laikā skola ieguva nicinošo apzīmējumu “frāķi”. Jaunajai varai bija nepieciešami strādnieki. Tās mērķis bija plašos apmēros un paātrinātā tempā apmācīt simtiem tūkstošu jauniešu rūpnīcu vajadzībām. Lai to realizētu arī Ventspils pilsētas izpildkomitejai tika uzdots izveidot speciālo arodskolu 300 audzēkņiem . Topošie skolas audzēkņi nāca no visdažādākajiem PSRS reģioniem, lielākoties no bērnu namiem. Vietējie iedzīvotāji ievestos jauniešu uzņēma ar aizdomām. Neskatoties uz to, ka audzēkņi mācību laikā un ārpus tām bija stingrā skolotāju uzraudzībā, bieži notika gan zādzības, gan sadursmes ar vietējiem jauniešiem. Īpašs naids esot pastāvējis ar ģimnāzijas zēniem, kur lietā likti arī naži. Ventspilnieku atmiņās palikuši vienādās formās tērptie jaunieši, kuri dienas laikā stingrās ierindās soļojuši audzinātāju pavadībā dziedot dziesmas – „Belorusija rodnaja, Ukraina zolotaja...”, bet vakaros izvicojušies ar vietējiem- lietā liekot formu ādas siksnas ar metāla sprādzēm. Biežos kautiņus nevarēja ignorēt vietējā prese, kura šajos incidentos apbrīnojami  spēja saskatīt gaišo pusi. Presē rakstīja -„ Un ja kādreiz iznāk nenovēršama plūkšanās, pat viskritiskākais vērotājs tur neredz „palaidnību”, bet šīs lietas īsto būtību: jaunības pārgalvību, kā arī sacensības un cīņas garu”. Kaut arī apmācību kvalitāte sākot ar 1950. gadu otro pusi sāk pakāpeniski uzlaboties, vēl ilgi ventspilnieki skolu nicīgi devēja par frāķiem, kaut ari pēc sava statusa tā nekad nav bijusi fabriku un rūpnīcu strādnieku apmācību skola, bet arodskola. Ir pagājis ne viens vien gadu desmits, līdz skola ir atguvusi agrāko prestižu un atbrīvojusies no vairāk kā pusgadsimtu vecās iesaukas.

Šī epizode tika ierakstīta 23.02. vakarā. Ja atrodies Ventspilī un vēlies palīdzēt Ukraiņiem, ej šeit - https://www.facebook.com/VentspilsAtbalstsUkrainai Ja atrodies Rīgā/ Valmierā - https://www.instagram.com/biedriba.tavidraugi/ Ja zini vēl kādu legit labdarību no sava gala, raksti komentārā, padalīsimies! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Šodien Ventspils piesaista viesus ar skaisti sakārtotu pilsētvidi, visdažādākajām atpūtas un sporta iespējām, bet kas vedināja apmeklēt šo pilsētu pirms simts un vairāk gadiem? Izrādās, ka Ventspils jau izsenis bija slavena ar savu veselīgo klimatu. Kad pirmā holēras epidēmija 1831.gadā plosīja Kurzemes guberņu, aiznesot vairākus tūkstošus dzīvību, Ventspils brīnumainā kārtā tika saudzēta. Dažus gadus vēlāk Krievijas Iekšlietu ministrijas žurnālā rakstīja, ka Ventspilī tik maz slimojot, ka tur pat vienam ārstam nepietiekot darba, lai nodrošinātu praksi, esot jābraukā pa apriņķi. Ievērojamais Ventspils ārsts Īzaks Feitelbergs 19.gadsimta beigās savā doktora disertācijā rakstīja, ka klimats šai pusē patiesi ir gaužām veselīgs. Mirstība ir zema un ventspilnieka vidējais mūža ilgums - 32,2 gadi - pārsniedz valsts iedzīvotāju caurmēra mūža ilgumu. Piemēram, Viļņā vidējais mūža ilgums bja 25 gadi. (Šie skaitļi ir tik niecīgi, pateicoties lielajai bērnu mirstībai!). Šeit gan jāsaka, ka arī pārējā Kurzemes guberņā un Somijā bija zemākā mirstība visā Krievijas impērijā. Šādi svarīgi fakti nepagāja secen arī imperatora Nikolaja II ārstam, izcilam ķirurgam un bērnu kaulu tuberkulozes pētniekam Nikolajam Veljaminovam, pēc kura iniciatīvas 1900. gadā Ventspilī tika atklāta kaulu tuberkulozes sanatorija bērniem. Tā bija pirmā Krievijas impērijā, līdz ar to arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Jaunajā sanatorijā tika radīti maksimāli komfortabli apstākļi, lai bērni nejustos kā slimnīcā, bet kā atpūtā. Ziemas paviljons atradās priežu ieskautā mežā, bet vasaras paviljons jūras krastā. Sanatorija bija aprīkota ar jaunāko medicīnisko aprīkojumu, kurš tika vests no Pēterburgas. Arī sanatorijas pacienti, lielākoties nāca no impērijas galvaspilsētas, un ne jau no tām trūcīgākajam ģimenēm. Maksa par sanatoriju bija 25 rubļi mēnesī. Ārstēšana bija ilgstoša, tādēļ to varēja atļauties retais. Sanatorija bija Krievijas impērijas lepnums. To kvalifikācijas celšanas nolūkā apmeklēja daudzi topošie un jau esošie ārsti. Kā 20.gadsimta beigās savos pētījumos par Ventspils sanatorijas ārstniecības rezultātiem secinājis LU medicīnas vētures profesors Arnis Vīksna –  labvēlīgi ārstniecības rezultāti sanatorijā bija 81,5% gadījumu. Diemžēl, sanatorijas mūžs bija īss, tās darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.

Liepājas muzejā skatāma pēdējos gados vērienīgākā 20. gadsimta gleznotāja Jāņa Tīdemaņa darbu izstāde “Jānis Ferdinands Tīdemanis. Darbi no Zuzānu kolekcijas”. Kultūras rondo mākslas zinātniece, izstādes kuratore Ingūna Ģēģere. Muzejā apskatāmi vairāk nekā sešdesmit zināmi, kā arī līdz šim neredzēti mākslinieka darbi no dažādiem daiļrades periodiem. Tīdemanis “gleznoja ar aknām” – tā gleznotāju žargonā mēdza dēvēt šo efektīgo, īpašā krāsu saspēlē un vairākslāņu virsmas apdarē balstīto glezniecības veidu. Viņa glezniecībai raksturīgi spēcīgi gaismēnu kontrasti, atraisīts, temperamentīgs otas triepiens un daudzveidība faktūru variācijās. Tīdemanis nebija smalku detaļu cienītājs un spilgtākas izteiksmes vārdā savus tēlus bieži vien pakļāva apzinātai deformācijai, pieļaujot tīšas anatomiskas neprecizitātes, pārspīlējumus un naivisma elementus. Jānis Ferdinands Tīdemanis dzimis 1897. gada 1. oktobrī Ventspilī. Studējis mākslu Beļģijā, Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā (1922–1927) un Antverpenes Augstākajā Mākslas institūtā (1927–1934), apgūstot oforta tehniku kā arī portreta un figurālo kompozīciju gleznotāja prasmes. 1936. gadā mākslinieks atgriezās Latvijā, bet 1944. gadā devās trimdā uz Šveici, no kurienes pēc četriem gadiem – uz Kanādu. Miris 1964. gada 12. aprīlī Toronto.

Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu. Viņa stāsta par jaunām iecerēm un Romā pieredzēto. Kultūras rondo bija iecerējis Katrīnu Neiburgu aicināt uz sarunu šī gada pirmajā raidījumā, bet māksliniece bija devusies uz Romu. "Tas bija ļoti negaidīts lēmums, kā izkāpšana no komforta zonas, aizlaisties prom ar draudzeni Agnesi Krivadi. Pie Romas nokļūt kontaktimprovizācijas festivālā un nodarboties ar kustībām. Tas man ir kaut kas absolūti jauns un neierasts, tāpēc arī uz šo gadu skatos ar interesi, pie kā tas novedīs, jo gads sākās ar negaidītu notikumu manā dzīvē, kur pieredzēju ko tādu, ko līdz šim nebiju pieredzējusi," stāsta Katrīna Neiburga. Bet aizvadītā gada noslēgums un šī gada pirmās dienās māksliniecei saistās arī ar projektu "Biežņa" Ventspilī. "Mums izdevās to instalāciju, kā es sajutu, tā ir kā egles iekšējā būtība, kurā iekļūsti, kā egles dzemde. Sajūta, kad esi ļoti tuvu un ļoti iekšā," atzīst Katrīna Neiburga. Tagad mākslinieces prātu jau nodarbina jauni projekti. Viens no tiem ir saistīts ar Valmieras vasaras teātra festivālu, kurā būs Annas Ķirses laikmetīgās operas "Vēsā jaunava" izrāde. Tas būs vizuāli juteklisks muzikāls notikums pusotras stundas garumā. "Kopā ar Nilu Īlu jāizgatavo mūzikas instrumenti no kauliem, ledus un ragiem," atklāj Katrīna Neiburga. Tāpēc mākslinieces mašīna šobrīd ir pilna ar kauliem un ragiem. Viņa ir gandarīta, ka sociālajos tīklos ir atsaukušies cilvēki un izrādei atvēlējuši ragus, relikvijas, kas glabājas viņu mājās.

“Basketstudijā 2+1” pie pastāvīgajiem vadītājiem Reiņa Lāča un Gunta Keisela attālināti viesojās Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas Novembra spēlētājs Igaunijas kluba “KK Viimsi/Sportland” centrs Ronalds Zaķis. Runājām par - izvēli spēlēt Igaunijā; - Vīmsi kluba ambīcijām un komandas veidošanas procesu; - igauņu basketbola un tiesāšanas stilu; - deviņām uzvarām sezonas sākumā; - zaudējumiem cīņās ar Latvijas labākajām komandām; - latviešu frakciju Igaunijas basketbolā; - smago spēli Valmierā; - gaidāmo atgriešanos Ventspilī pretinieku komandas sastāvā; - sestdienas tikšanos ar Robertu Štelmaheru un citiem “Kalev/Cramo” latviešiem Igaunijas kausa pusfinālā. 48 minūtes par latvieti Igaunijas basketbolā.

Ir sācies teātra festivāls „Zelta Maska Latvijā” un jau rādītas divas izrādes, viena - „Deju grīda” Ventspilī un Liepājā, savukārt „Irānas konference” Rīgā. Kopumā vadošais Krievijas teātra festivāls uz Latviju ir atvedis septiņus iestudējumus, kas kaimiņvalstī ir izpelnījušies skatītāju un kritiķu atzinību. Starp tiem arī Nāciju teātra izrādes “Irānas konference” un “Gorbačovs” Alvja Hermaņa režijā. Šoreiz festivāls atvedis arī kādu īpašu balvu, proti, īpašo „Zelta Maskas” goda balvu latviešu scenogrāfam Andrim Freibergam par izciliem sasniegumiem teātra mākslas jomā. Pirms pasniegt Zelta Maskas balvu”, tika nosaukti daudzie Andra Freiberga apbalvojumi, un tagad tiem piepulcējies vēl viens. Balvu meistaram Andrim Freibergam pasniedza Marija Revjakina, festivāla „Zelta Maska” ģenerāldirektore. Pēc fotografēšanās Andris Freibergs dalījās gan emocijās, ko viņam nozīmē novērtējums Krievijā, gan izskan viņa formulējums ideālai scenogrāfijai. Tiekoties ar Rīgas skatītājiem un atklājot festivāla Rīgas programmu, bija iespēja tikties un uzklausīt gan Maskavas Nāciju teātra iestudējuma „Irānas konference” aktierus un režisoru, gan uzzināt par šī gada festivāla programmu kopumā. Festivāla ģenerāldirektore Marija Rivjakina uzsvēra, ka šogad festivāla programmā ļoti liela daudzveidība. Festivāls ilgs līdz 22.oktobrim. Divus vakarus 21.un 22.oktobrī ar Maskavas Nāciju teātra iestudējumu „Gorbačovs”, ko veidojis mūsu režisors Alvis Hermanis. Uz šo izrādi biļetes jau izpārdotas.

Desmit dienas pirms Pafbet Latvijas – Igaunijas Basketbola līgas starta “Basketstudijā 2+1” viesojās basketbola kluba “Ventspils” ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics. Runājām par: - pērnās sudraba sezonas pēcgaršu; - vicečempionu rocību un labvēļu atsaucību; - izaicinājumiem komandas komplektēšanas procesā; - jauno talantu bērnības beigām; - kā piesaistīt skatītājus; - Māra Gulbja aiziešanu un Linarda Jaunzema atgriešanos; - basketbolistu motivāciju spēlēt Ventspilī; - reģionālo līgu perspektīvām; - sadarbību ar Ventspils Augstskolu; - kluba īstermiņa un ilgtermiņa mērķiem. 79 minūtes par pirmssezonas noskaņu basketbola klubā “Ventspils”!

Ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas, tulkojot un atdzejojot no franču valodas latviešu valodā? Kādas ir spilgtākās Latvijas un Francijas starpkultūru atšķirības? Raidījumā ar literatūrzinātnieci Astru Skrābani runājam par franču valodu, Francijas un Latvijas starpkultūru atšķirībām, tulkošanu un atdzejošanu, dziesmu tekstu sacerēšanu un pielāgošanu, darbu ar studentiem, vērtīgiem pētniecības projektiem, kā arī daudz ko citu. Astra Skrābane ir literatūrzinātniece, atdzejotāja, filoloģijas zinātņu doktore, franču valodas un literatūras, kā arī starpkultūru komunikācijas eksperte, tulkotāja un Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes asociētā profesore. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [02:32] Kā sākās Astras aizraušanās ar franču valodu? [08:25] Astras tulkošanas un atdzejošanas pieredze. [16:45] Astras jaunākie tulkojumi. [20:50] Kādi ir izaicinājumi, tulkojot no franču valodas latviešu valodā? [24:55] Cik bieži Astra kaut ko atstāj netulkotu un veido zemsvītras piezīmes? [27:10] Tulkošana un atdzejošana no latviešu valodas franču valodā. [29:51] Astras sacerētie un pielāgotie dziesmu teksti. [31:45] Franču valoda Astras ikdienā. [33:18] Kā Astra nonāca Ventspilī: darbs Ventspils Augstskolā. [40:30] Spilgtākās Latvijas un Francijas starpkultūru atšķirības. [43:35] Darbs ar studentiem. [47:05] Astras dalība pētniecības projektos. [55:10] Projekts “Legal Systems: Translation/Interpreting”. [56:45] Jaunā mācību programma “Tulkošana un tehnoloģijas”. [1:00:40] Ieteikumi tiem, kuri vēlas mācīties franču valodu un tulkot. Grāmatas: Antuāns de Sent-Ekziperī. Mazais princis. Rīga: Liesma, 1966. 90 lpp. Daniela Tompsone. Sieva mīļākajam. Rīga: Vaga, 1995. 251 lpp. Marķīzs de Sads. Justīne jeb Tikumības nedienas. Rīga: Jumava, 2016. 302 lpp. Salmans Rušdi. Zeme zem viņas kājām. Rīga: Atēna, 2007. 745 lpp. Noderīgas saites: https://www.venta.lv/ – Ventspils Augstskolas tīmekļvietne http://www.lstiproject.eu/ – informācija par projektu “Legal Systems: Translation/Interpreting” https://bit.ly/3Dg0M3C – saruna ar tulkošanas, lokalizācijas un valodas kursu uzņēmuma “Skrivanek Baltic” vadītāju Vasiliju Ragačeviču https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

No 20. līdz 22. augustam jau septīto reizi Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris aicina uz festivālu "Vasarnīca", par ko plašāk "Klasikai" stāsta LNSO direktore Indra Lūkina un diriģents Andris Poga. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kā jums pašiem šķiet – vai nosaukums "Vasarnīca" ir lietas būtībai atbilstošs? Klausītājiem, protams, šis festivāls saistās ar laisku atpūtu, fantastisku mūzikas baudījumu. Bet kā ar jums pašiem? Vai nav tā, ka ar melnu muti viss jāsagatavo, lai pēc tam trijās dienās tik intensīvi publikai piedāvātu tik dažādas programmas, tik dažādus viesus... Lai to visu iespētu, nepieciešams milzu spēka ieguldījums! Indra Lūkina: Mūsu darbā tas melnais darbs nevienam nav jāredz – no klausītāja pozīcijām raugoties, vienmēr jābūt sajūtai, ka esi zālē un baudi rezultātu, ka tas viss ir viegli, pacilājoši, labākajā gadījumā tiek sasniegta katarse. Darbs ir darbs. Tāpēc domāju, ka nosaukums ir izdevies veiksmīgs, jo tad, kad mēs ar Andri savulaik sākām spriest par to, ka cienījamam simfoniskajam orķestrim noteikti ir nepieciešams savs festivāls un tradicionāli tas ir vasaras festivāls, nonācām pie tā, ka festivālu rīkosim vasaras noslēgumā. Doma bija tāda, ka tas ir vasaras festivāls un nosaukums "Vasarnīca", manuprāt, izsaka šī festivāla būtību. Andris Poga: Es varētu tikai piemetināt, ka visu šo nu jau septiņu gadu garumā programmas ir bijušas dažādas, tomēr paturam prātā ideju jeb moto, ka “Vasarnīca” ir festivāls visai ģimenei un tā programma, kurā, protams, ir rī lielie simfoniskie darbi, tomēr ir nedaudz atšķirīga no tās, ko mēs piedāvājam saviem klausītājiem sezonas laikā Rīgā. Šogad tie jau būs veseli trīs notikumi, kas mērķēti tieši jaunajai auditorijai – bērniem un jauniešiem, un man šķiet, ka vienmēr, veidojot šī festivāla kopskatu, ir svarīgi atcerēties to, ka tā ir “vasarnīca”, ka tas ir tuvāk pie dabas – ārpus bruģa, ārpus pilsētas urbānās vides. Angliski ir tāds ļoti labs vārds, kuram grūti atrast analogu tulkojumu latviešu valodā – extend. Respektīvi, klausītājiem tā ir iespēja savu atrašanos ārpus pilsētas, atrašanos pie dabas, paplašināt ar koncertbaudīšanas sajūtām. Šoreiz tie būs koncerti gan "Gora" iekšpusē, gan ārpusē – festivāla atklāšanas vakarā piektdien tas būs koncerts ārtelpā pie koncertzāles. Šāda uztakts bijusi arī iepriekšējos gados, arī pagājušogad Ventspilī. Šo balansu atrast vienmēr ir diezgan izaicinoši arī repertuāra ziņā, bet man šķiet, ka ar katru gadu mēs kļūstam gudrāki – skatāmies no iepriekšējās pieredzes un mācāmies no tā, kā esam strādājuši iepriekšējos gados. Tā mēs katru gadu cenšamies piedāvāt kaut ko jaunu un labāku. Vai, domājot par kārtējo vasaras fetivāla programmu, jums pašiem ir būtiski, vai "Vasarnīca" durvis vērs Cēsīs, Ventspilī vai – kā šogad – jau trešo reizi Rēzeknes "Gorā"? Indra Lūkina: Jā, tas ir ļoti būtiski. Kā jau Andris teica, mēs analizējam iepriekšējo gadu pieredzi, skatāmies, kas klausītājiem paticis vairāk, kas mazāk, kas bijis vairāk apmeklēts, kas mazāk, uzklausām atsauksmes. Jā, mēs mīlam Latgales publiku, mēs mīlam "Gora" publiku. Protams, tā nav tikai Rēzeknes publika – kā saka viņi paši, viņu pastāvīgā publika ir 100 kilometru rādiusā. Un, protams, mēs šo festivālu veidojam ciešā sadarbībā ar "Goru", tas arī ir ļoti svarīgi. Tā ka – jā, mēs orientējamies uz viņu publiku. Mēs noteikti stāstīsim arī par koncertiem, jo mūzika un atskaņotājmākslinieki ir tā svarīgākā lieta. Bet pirms tam – ir dažas lietas, kas noteikti ir jāpasaka pirms tam, lai klausītāji jūtas droši. Kas ir jāņem vērā, šogad dodoties uz "Goru" ģimenēm ar bērniem? Indra Lūkina: Jā, gribētu viest skaidrību šajā jautājumā. Mums ir trīs pasākumi bērnu un jauniešu auditorijai. Pirmajā vakarā festivālu atklāsim ar pasaku par mūzikas instrumentiem – tā būs pirmizrāde, pirmatskaņojums – Ineses Zanderes un Andra Vecumnieka kopdarbs Unas Rozenbaumas režijā. Šis ir agrā skolas vecuma un pirmsskolas vecuma bērniem domāts pasākums. Vēl programmā būs Elmāra Seņkova režisētais pusaudžiem domātais muzikālais iestudējums "Otello", un vēl būs pavisam maziem bērniem domāts iestudējums "Kaķpēdiņu skola". Uz visiem šiem pasākumiem darbojas valstī noteiktais dzeltenais režīms, kas nozīmē, ka pieaugušie uz tiem var doties ar sertifikātu, kas ir vai nu vakcinācijas sertifikāts vai vīrusa pārslimošana, vai arī tests, kuru varēs veikt turpat divu stundu laikā pirms koncerta sākuma. Tests jāveic pieaugušajiem, ja nav iepriekš minētā Covid sertifikāta. Ar pieaugušajiem kopā var nākt bērni līdz 12 gadu vecumam; bērnam, kurš nāk ar pieaugušo, līdz 12 gadu vecumam vispār nav vajadzīgs ne tests, ne sertifikāts. No 12 gadu vecuma ir nepieciešams vai nu kovidsertifikāts, vai arī veikts tests, kas uzrāda negatīvu Covid rezultātu. Un kas ir pats svarīgākais – esam raduši iespēju, ka jauniešiem vecuma grupā no 12 līdz 18 gadiem testu apmaksāsim mēs paši – festivāla organizētāji. Tātad galvenais ir nākt laicīgi, jo divas stundas pirms koncerta sākuma būs jau iespēja testēties. Šis būs ātrais antigēna tests, kurš ir derīgs sešas stundas, tātad – derīgs tikai uz šo pasākumu. Un to varēs veikt turpat pie koncertzāles "Gors". Tiesa, pieaugušajiem, kuriem būs nepieciešms veikt testu, tas būs jāapmaksā pašiem. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Sestdien, 24. jūlijā, Ventspilī ar dažādiem spilgtiem notikumiem tiks svinēts “Otrs” jeb atzīmēta koncertzāles “Latvija” divu gadu jubileja. Kādi bijuši Ventspils koncertzāles "Latvija" pastāvēšanas divi gadi ar pandēmijas projektiem un kā tiks svinēts "Otrs" jeb koncertzāles divu gadu jubileja? Tiekamies ar koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. “Otra” galvenais notikums būs divdaļīgs mūzikas un skatuves mākslas pieredzējums “Apollons. Mūszu direkcija”. Tā pirmais cēliens ir aicinājums sava veida portretu galerijā ārtelpā, Lielajā laukumā, lai atkal vai pirmoreiz satiktu varoņus, kuri aizvadītajos mēnešos bijuši klātesoši koncertzāles īstenotajās iniciatīvās. Ikvienam jubilejas viesim vai nejaušam garāmgājējam būs iespēja piedzīvot aktiera Gundara Āboliņa, mūziķu Magdalēnas Gekas, Ievas Salietes, Ievas Paršas, Arvīda Kazlauska un vokālās grupas “Putni” tuvplānus, atminoties viņus neierastajos, bet laikmeta diktētajos kontekstos, kad aizvadītajā ziemā un pavasarī koncertzālē “Latvija” tika iekārtotas gan rakstnieku Semjuela Beketa un Oldesa Hakslija iedvesmotas performanču telpas, gan parafrāzēti pasaules notikumi ar koncertzāles ieeju nosprostojušo konteineru “Mūžzaļš”. Otrajā cēlienā gaidāms Igora Stravinska baleta “Apollons” “iedomājums no jauna” – komponista Platona Buravicka muzikālās partitūras pārlikums ansamblim un Agates Bankavas laikmetīgās dejas estētikā veidotā horeogrāfija mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpā. Izrādē, kas notiks Lielajā zālē, muzikālo partitūru interpretēs pianists Francis Gaiļus, obojiste Renāte Lodziņa un ģitārists Matīss Čudars, bet izdejos Rūdolfs Gediņš (Apollons), Rūta Pūce (Kalliope), Ramona Levane (Polihimnija) un Edvards Kurmiņš (Terpsihora). “Mūsu kopdarbs ir jauns skats uz Stravinska vēlmēm jaunā laikā un jaunā rakursā. Gan izpildītājiem, gan zināmā mērā arī publikai tā būs kā pakļaušanās mūzikas un ķermeņu fizikalitātes attiecībām, ļaušanās mūzu varai un stabilitātes meklējumi šodienas satricinātajā telpā,” par 24. jūlijā gaidāmo notikumu stāsta horeogrāfe Agate Bankava. Vakara izskaņā uz koncertzāles brīvdabas skatuves notiks izcilā norvēģu trompetista Nila Petera Molvēra (Nils Petter Molvær) trio koncerts, bet tā ievadā muzicēs bundzinieka Ivara Arutjunjana un saksofonista Kārļa Auziņa duets.

Piektdiena Krustpunktā ir laiks, kad atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem un interesantākajiem notikumiem. Tādi ir bijuši politikā un ne tikai tajā. Pie jauna mēra pēc trim desmitgadēm ir tikusi Ventspils. Pie varas gan palikusi tā pati partija, kas līdz šim – „ Latvijai un Ventspilij”, ko vada apcietinājumā esošais bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Tikmēr valdība lemj par arvien jauniem pasākumiem, kam būtu jāpalielina vakcinācijas aptvere. Noteiktās profesijās vakcinācija būs obligāta, bet darba devējiem plānots dot tiesības atlaist nevakcinētus darbiniekus. Opozīcija gan plāno apturēt šāda likuma izsludināšanu, lai nodotu to tautas nobalsošanai. Lai procesa virzībā būtu ne tikai pātaga, bet arī burkāns, ir domāts par loterijas sarīkošanu tiem, kas dosies vakcinēties. Neizpaliek arī ikdienas kašķi – šoreiz tie ir par satiksmes organizēšanu Rīgas ielās saliekot stabiņus automašīnu kustības palēnināšanai. Aktualitātes vērtē TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnāliste Guna Gleizde, žurnāla "IR"  komentētājs Aivars Ozoliņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.

Piektdiena Krustpunktā ir laiks, kad atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem un interesantākajiem notikumiem. Tādi ir bijuši politikā un ne tikai tajā. Pie jauna mēra pēc trim desmitgadēm ir tikusi Ventspils. Pie varas gan palikusi tā pati partija, kas līdz šim – „ Latvijai un Ventspilij”, ko vada apcietinājumā esošais bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Tikmēr valdība lemj par arvien jauniem pasākumiem, kam būtu jāpalielina vakcinācijas aptvere. Noteiktās profesijās vakcinācija būs obligāta, bet darba devējiem plānots dot tiesības atlaist nevakcinētus darbiniekus. Opozīcija gan plāno apturēt šāda likuma izsludināšanu, lai nodotu to tautas nobalsošanai. Lai procesa virzībā būtu ne tikai pātaga, bet arī burkāns, ir domāts par loterijas sarīkošanu tiem, kas dosies vakcinēties. Neizpaliek arī ikdienas kašķi – šoreiz tie ir par satiksmes organizēšanu Rīgas ielās saliekot stabiņus automašīnu kustības pielēnošanai. Aktualitātes vērtē TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnāliste Guna Gleizde, žurnāla "IR"  komentētājs Aivars Ozoliņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.

Šogad starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot” norisināsies Rīgā un Ventspilī no 18. līdz 22. jūnijam, kā arī augustā, pandēmijas apstākļos mēģinot saglabāt dejas dzīvo klātbūtni. Plānotas gan pop-up izrādes, gan interneta tiešraides, gan klātienes izrādes ar skatītājiem, ievērojot epidemioloģiskos nosacījumus. Visas norises jūnijā būs bezmaksas. Kultūras rondo saiznās ar horeogrāfi, festivāla organizatori Olgu Žitluhinu. “Laiks dejot 2021” pievērsīsies tēmai “Dienvidi”, kas ir trešā tēma festivāla trīs gadu koncepta ciklā un ļaus iepazīt Balkānu reģiona laikmetīgās dejas pārstāvjus. Programma ar nosaukumu “Balkānu ģimene” izstrādāta sadarbībā ar Slovēnijas laikmetīgās dejas un performances festivālu “Exodos”. Festivālā aicināti piedalīties mākslinieki no Slovēnijas, Ziemeļmaķedonijas, Kosovas, Čehijas, Albānijas un Horvātijas, aktualizējot un iekustinot Baltijas un Balkānu valstu laikmetīgās dejas mākslinieku un organizāciju sadarbību un pieredzes apmaiņu.

Ventspils savu valsts pilsētas statusu saglabās arī pēc novadu reformas. Ar 37 000 iedzīvotāju tā ir sestā lielākā Latvijas pilsēta. Ventspils budžets šogad ir 81 miljons eiro un 2,7 miljoni – salīdzinoši nelielais ieguvums no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Pašvaldību vēlēšanās Ventspilī piedalās septiņi saraksti ar kopā 88 kandidātiem. Domē iekļūs 13 deputāti. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās balsot aizgāja mazāk par pusi jeb 47,5% no visiem balsstiesīgajiem.

Elons Masks, seriāli un municipālās policijas aktivitātes Ventspilī, ir tikai dažas no šonedēļ aprunātajām tēmām. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Kāds mikroklimats Ventspilī? Kāds Jēkabpilī? To un vēl vairāk noskaidrot palīdzēs Annija, Mārtiņš un Roberts. Mazliet vēlāk epizodē iezvana mūsu Sēlijas aktualitāšu korespondents Jevgenijs. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Basketbolists Jānis Bērziņš pirms vairāk nekā septiņiem gadiem bija līderis Latvijas U-20 izlasē, kas pārsteidza Eiropu un čempionātā izcīnīja sudraba godalgas. No Jāņa un viņa komandas biedriem gaidīja daudz, taču karjeras straujāku izaugsmi piebremzēja traumas. Jānim pat trīs reizes nācās atlabt pēc krustenisko saišu plīsuma, par ko vien būtu jāceļ piemineklis, jo viņš joprojām ir profesionālajā basketbolā un šosezon plecu pie pleca ar Rolandu Freimani ļoti labi spēlē Polijā augstākā līmeņa klubā Zeļonaguras "Stelmet Enea", kur abi latvieši ir komandas līderi.  Pērn BK "Ventspils" spēlētājiem pateica, ka līdz ar 15. martu līgumi tiek pārtraukti ārkārtējās situācijas dēļ un katram spēlētājam bija jādomā, ko darīt tālāk. Bērziņš, paliekot bez darba klubā, īpaši gan nesatraucās, jo lielāku uzmanību tolaik veltīja aprīlī gaidāmajam ģimenes pieaugumam.  Nepilnajā BK "Ventspils" aizvadītajā sezonā Bērziņš cerēja izcīnīt Latvijas čempionu titulu, bet Covid-19 dēļ sezona tika pārtraukta un "Ventspili" ierindoja 3.vietā. Bērziņš gan nešaubās, ka izslēgšanas turnīrā cīņa par augstākajiem mērķiem jau būtu bijusi pavisam cita. Kopumā iepriekšējo sezonu viņš uzskata par izdevušos pēc statistikas rādītājiem, bet rūgtums palika par nepiepildītajiem komandas mērķiem.  Jaunajā sezonā Bērziņa rēķinā ir jau divas trofejas – sezonas sākumā izcīnīts Superkauss un februārī tam pievienots arī Polijas kauss.  "Pagaidām sezona ir ļoti laba, Polijas līgā mēs dominējam un arī VTB [līgā] solīdi spēlējam," ar "Stelmet Enea" līmeni iepazīstināja Bērziņš. "Šogad parādīju, ka man nav nekādu problēmu spēlēt ārzemēs. Spēlēju labu basketbolu un izbaudu to, ko māku. Galvenais bija dabūt iespēju spēlēt augstā līmenī." Jānis pirms līguma parakstīšanu Polijā nesatraucās, jo zināja, ka var spēlēt klubam nepieciešamajā līmenī, un bija vajadzīga tikai iespēja sevi parādīt. Tuvu pārejai uz Polijas čempionvienību Jānis nonāca jau gadumijā, kad Ventspilī bija sarežģījumi brīvostas situācijas dēļ. Tomēr tobrīd "Stelmet Enea" izdevās veiksmīgu spēļu sērija un treneris nevēlējās izjaukt komandas ķīmiju.  Bērziņš "Stelmet Enea" galveno treneri Žanu Tabaku raksturoja kā speciālistu, kas zina katra spēlētāja stiprās puses un saliek kopā labu komandu. Jānis uzsvēra, ka ir svarīgi tikt pie trenera, kas uzticas, lai basketbolista spēle atvērtos.  Pirms savainojumiem Bērziņš plānoja karjerā kāpt soli pa solim augstāk, bet pagaidām koncentrējas uz maksimāli labu sezonu Polijā, lai pēc tās varētu izvērtēt turpmākos variantus. Jānis saskata, ka basketbolā ir kļuvis mazliet gudrāks un vairs  neskrien ar galvu sienā trakos caurgājienos. Viņam ir sava loma komandā, un treneris zina, ka Jānis ir viens no labākajiem atlēkušo bumbu savācējiem uzbrukumā, kā arī nepalaiž garām iespēju iemest kādus trīspunktniekus. Mazliet atbildīgāks Bērziņš, iespējams, ir kļuvis arī ģimenes dēļ, jo apzinās, ka viņa sniegums ir svarīgs ne tikai pašam.  Zeļonaguras komandā tiek uzturēts arī latvisks gars, jo Bērziņš ar Freimani dzimtajā valodā mēdz sazināties gan basketbola laukumā, gan ģērbtuvēs.  Ja ģērbtuvēs kāds amerikānis pasaka, lai runā angliski, latvieši ar humoru atbild, lai runātājs pats iemācās latviešu valodu. Komandā runā arī spāniski un poliski, bet lielākoties sarunas ģērbtuvēs gan ir angļu valodā, un visiem spēlētājiem galvenais ir komandas panākumi.   

Šogad dzejniekam Kuraž Krišam (Kārlim Zvejniekam) ir simts. Ventspils bibliotēka viņa simtgadē piedāvā klausīties viņa balss ierakstus. 1996. gadā viņš bija Latvijā. Saruna par kurzemnieku Kuraž Krišu ar Herberta Durbes memoriālā muzeja “Senču putekļi” vadītāju Inesi Aidi un Ventspils bibliotēkas bibliogrāfijas un informācijas nodaļas vadītāju Kārli Lithenu. Godinot izcilā ventiņu izloksnes vārda meistara Kuraž Kriša piemiņu un literāro devumu, Ventspils bibliotēkas Novadpētniecības sektors rakstnieka 100 gadu jubilejā ceļ gaismā vienu no saviem dārgumiem – fragmentu no audio ieraksta, kurā Kuraž Krišs lasa “Balād pa Kriš Krēvel” un dalās savās skolas laika atmiņās par ventiņu izloksni. Kārlis Zvejnieks (1921. – 2015.), kurš rakstījis ar pseidonīmu Kuraž Kriš ventiņu mēlē un arī ar pseidonīmu Kārlis Kurbads bijis rakstnieks, dzejnieks un ārsts. Viņš savos darbos uzcēlis pieminekli savai ventiņu pusei un valodai. Audzis un skolā gājis Ventspilī, bet sava mūža lielāko daļu nodzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Kad 1996. gadā Kārlis Zvejnieks viesojās Ventspilī, viņš bibliotēkai uzdāvināja audiokaseti, kurā runā savus darbus un arī dzied dziesmas, kuras viņš dzirdējis no vecāsmammas.     1996.gadā, viesojoties Ventspilī, Kārlis Zvejnieks Ventspils bibliotēkai dāvināja audio kaseti “Lustīg dzīv’šen”, kurā autors ierunājis darbus no savas grāmatas “Ventiņ pus” un iedziedājis ventiņu ziņģes un dziesmas. Piedāvājam ikvienam noklausīties fragmentu no grāmatas ar spilgtajām un asprātīgajām Birzgaļ Reiņa ilustrācijām! 

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā ir silta un brīnišķīga sajūta, kad, viesojoties svešā zemē, pēkšņi satopi kādu, kas vienlaikus ir šai zemei piederīgs, taču arī lieliski runā latviski. Tie ir latviešu literatūras tulkotāji, mūsu kultūras brīvprātīgi vēstnieki. Kā somiete Mirja Hovila, latviešu literatūras tulkotāja. Saruna ar Mirju Hovilu notika 2020. gada beigās, un kad es pajokoju, ka šis viņai ir jubilejas gads, vēl nenojaušu, cik ļoti esmu trāpījusi. Viņa patiešām šovasar kopā ar savu vīru ar kuģi devās no Helsinkiem uz Rīgu, lai nosvinētu pirmā ceļojuma trīsdesmitgadi. Stāstā par Mirju Hovilu daudz kas ir bijis atkarīgs no cilvēciskas pazīšanās, kopīgi piedzīvotā. Somijai līdz šim paveicies ar izciliem vēstniecības darbiniekiem, sākot jau ar pirmo atjaunotās Latvijas valsts vēstnieci Annu Žīguri. Arī šī raidījuma ideja tapa, pateicoties Somijā dzīvojošajai rakstniecei un kinorežisorei Mairai Dobelei. Maira pirms tam mani arī bija iepazīstinājusi ar vēl vienu tulkotāju - ar Anniku Sunu, kuras tulkotā Ata Klimoviča “Personiskā Latvija” tagad iznākusi somiski. Saruna ar Anniku Sunu joprojām noklausāma Radio arhīvā, taču viņas stāstā mani pārsteidza, ka latviešu valodu viņa sākusi mācīties, lai varētu saprast grupas “Prāta vētra” dziesmas. Izrādās, Mirjas Hovilas stāstā ir kas līdzīgs. Mirjas Hovila tulkotājas biogrāfijā var lasīt, ka viņa ir ne tikai sertificēta tulce, tiesīga tulkot juridiskus dokumentus, ne tikai prozas tulkotāja, bet arī atdzejotāja. Mirjas Hovilas stāstā liela nozīme bijusi cilvēkiem. Un viena no viņai kā tulkotājai nozīmīgajām vietām ir Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī, kurā viņa uzturējusies vairākkārt. Nu jau kādu laiku, Ventspils rakstnieku māja savus viesus cenšas iemūžināt videointervijās. Pirms četriem gadiem tapusi arī intervija ar Mirju Hovilu un viņas vīru Sepo Hovilu, kurš arī, būdams skolotājs, programmētājs un tulkotājs, aizraujas arī ar fotogrāfiju, un prāto par iespējām rakstīt grāmatu par iespēju pieredzēt vēsturiskas ainavas dažādās Eiropas zemēs, tostarp Latvijā.  

Latviešu kriminālromānu sarakstu papildinājusi jauna autora Alda Bukša klajā nākusī grāmata “Brāļi”. Autors, apliecinot savu piederību Latgalei, romānu izdevis gan latviski, gan latgaliski. Pirms pieciem gadiem Aldis Bukšs literatūrā debitēja ar romānu “Parādu piedzinēji”. Tagad pie lasītājiem nonākusi Alda Bukša otrā grāmata, kas ir kriminālromāns “Brāļi” jeb latgaliski “Bruoli”. Lasītāji var paši izvēlēties, vai izdzīvot spriedzes un intriģējošu notikumu pilno sižetu latviski vai latgaliski, vai arī abās valodās. “Es nosaukšu vairākus atslēgvārdus: Helsinki, Tartu, Igaunija, Igaunijas meži, Balvi, Ziemeļlatgales meži un Londonas ekskluzīvs klubs. Tās ir vietas, kur norisinās romāna darbība. Un nosaukšu tēmas: nacionālie partizāni, narkotiku kontrabanda, nelegālie imigranti, kas veļas pāri Latvijas - Latgales robežai, naidīgi drošības dienesti, kas darbojas gan šeit, gan Anglijā. Un visam pa vidu globālais latvietis, kuram, pateicoties tam, ka robežas vairs Eiropas Savienībā nav, ir iespēja ceļot pa visu Eiropu,” par grāmatu stāsta autors. Aldis Bukš dzīvo Rīgā, bet nāk no Latgales mazākā novada Latvijā, Baltinavas. Viņam ir desmit gadu pieredze, strādājot komercbankās, profesionālā jomā saistīta arī ar valsts pārvaldi ar investīciju un tieslietu jautājumiem. Kā pats saka, dzīve ir devusi iespēju satikt daudz dažādus cilvēkus, kas ir dalījušies ar savu pieredzi un stāstiem, iedvesmojot Aldi otrajai grāmatai. Romāna darbība notiek mūsdienās. “Visa romāna darbība norisinās pagājušā gada decembrī un beidzas Ziemassvētkos. Bet kāpēc es pieminu nacionālos partizānus? Tāpēc ka romānā tieši nacionālajiem partizāniem ir zināma loma visā notikumu attīstībā,” atzīst Aldis Bukšs. Stāsts sākas ar to, ka vecākais brālis iziet no cietuma Helsinkos, kur viņš bija nonācis narkotiku kontrabandas dēļ. Vecākais brālis sāk meklēt savu jaunāko brāli, kurš pazudis bez vēsts kaut kur Igaunijā. Uz grāmatas vāka teikums, kas atklāj brāļu attiecības, proti: “Cik tālu tu ietu, lai atrastu brāli, kurš tevi ienīst?” Liela daļa romāna tapa pērn, kad Aldis uz vienu nedēļu paņēma atvaļinājumu un devās strādāt Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, Ventspilī. Par to, ka grāmatai ir divi valodu varianti, Aldis saka, ka tas bija sapnis, izdot grāmatu latgaliski. Grāmatas latgalisko versiju izlasījis režisors Viesturs Kairišs, lai gan viņš nav šī žanra piekritējs, tomēr grāmata aizrāvusi. “Tiešām lasīju tāpēc, ka tā ir latgaliešu valodā. Man šķiet, ka tas ir ģeniāli, ka detektīvs ir latgaliešu valodā. Bet es tiešām reāli aizrāvos! Un kamēr es netiku līdz galam, es nevarēju pārstāt lasīt. Tā vizuālā sajūta, kas ir uzburta, atgādina to “Fargo” ainavu Brāļu Koēnu slavenās filmas un pēc tam seriāla, kas ir mazliet, mazliet aizsnigusi, bet ar tādu nelielu sniegu aizsnigusi Ziemeļlatgales ainava, kaut kur starp Ziemeļlatgali, Igauniju, Londonu. Tāda brīnišķīga ainava, kurā brīžiem parādās kāds līķis, kāda asins peļķīte, kāds aizdomīgs darījums un tādi fantastiski tipāži,” saka Viesturs Kairisš. Režisors Viesturs Kairišs iesaka nebaidīties kriminālromānu “Brāļi” lasīt tieši latgaliski, valoda esot viegli uztverama, intriģējošais sižets lasītāju ved uz priekšu, kas ļauj praktizēt lasīšanu latgaliski. Alda Bukša romānu "Brāļi" izdevusi izdevniecība “Dienas Grāmata”.

Čehoslovākijas jaunais vilnis un Milošs Formans; arhitektūra un kino – tās ir tikai divas no desmit tematiskajām programmām, kuras šoruden piedāvā Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF) ar devīzi “Apzinot nezināmo”. Kā orientēties plašajā festivāla programmā un izvēlēties savu filmu klāstu, Kultūras Rondo atklāj festivāla mākslinieciskā direktore Sonora Broka un īsfilmu programmu kuratore Anna Zača. Rīgas Starptautiskais kino festivāls sāksies 15. oktobrī. 11 dienās festivāla rīkotāji piedāvā noskatīeies 129 filmas desmit programmās. "Mums šogad būs tā saucamais hibrīdfestivāls jeb festivāls, kurš notiek gan kinoteātrī, gan tiešsaistē. Mēs esam parūpējušies par to, lai tas būtu maksimāli ērti. Atliek tikai ieiet festivāla mājas lapā, izvēlēties filmu un pie filmas jau ir norādītas abas biļetes, gan biļete uz kinozāli, gan biļete uz virtuālo kinozāli,"skaidro Sonora Broka. "Tad tālāk ir arī norādes, kā nokļūt šajā virtuālajā seansā, kurš, kas ir jāatceras, notiks tajā pašā laikā, kad seanss kino zālē, jo tas tomēr ir festivāla kino seanss. Virtuālajā kinozālē varēs noskatīties lielāko daļu festivāla filmu. Ir atsevišķas filmas, kurām nav atļaujas izrādīt ārpus kinozāles, kā arī pilnmetrāžas konkursa programma būs skatāma tikai kinoteātrī. "Ļoti ceram, ka  kino apmeklējums būs iespējams nākamnedēļ un aiznākamnedēļ," bilst Sonora Broka. "Festivāla atklāšana būs kino koncerts, kura ietvaros mēs izrādīsim senāko Latvijas teritorijā tapušo spēlfilmu. Tā ir 1913. gada filma "Kur patiesība", kurā mēs redzam arī tālaika Rīgu. Arī šī filma ir uzņemta Ventspilī. Šo filmu apskaņos kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē mūziķi Jēkabs Nīmanis un Artūrs Liepiņš, kuri radījuši tieši šai filmai īpašu skaņdarbu," turpina Sonora Broka. Biļetes uz festivāla atklāšanas seansu klātienē vairs nav pieejamas, bet šo filmu varēs noskatīties visā pasaule bez maksas portālā lsm.lv. Ar plašo filmu piedāvājumu var iepazīsties festivāla mājaslapā.  

"Atsperes" jaunās sezonas pirmie viesi - Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins un koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča. Gunda Vaivode: Liepājā šodien ir ļoti lieli svētki, jo Baltijā vecākais orķestris uzsāk savu 140. koncertsezonu, kurā "Klasika" būs klāt ar tiešraides starpniecību. Baiba, vai orķestrim ir sava publika, un vai tā atšķiras, atkarībā no žanriem? Un kā jūs vispār sadalāt publiku ar teātri? Baiba Bartkeviča: Dalām publiku visi kopā. Domāju, ka Herberta publika un koncertzāles publika ir viena un tā pati. Tiešām? Jo man šķiet, ka Rīgā tomēr tā nav. Protams, Rīgā ir lielākas iespējas, bet teātra cilvēki Rīgā ir tomēr atšķirīga publika nekā tie, kuri nāk uz koncertiem. Baiba Bartkeviča: Es teiktu, ka mums drīzāk tā atšķirība ir tiešām pa žanriem - piemēram, Laikmetīgās mākslas forumā redzam mazliet citādāku publiku. Uz pasaules mūzikas koncertiem redzam daudz rīdzinieku, tā ka publika atšķiras pa žanriem, pa gadsimtiem. Bet lielos vilcienos publiku dalām. Un simfoniskās mūzikas koncertu publika ir uzticīga jau kopš seniem laikiem, jo esam senākais orķestris Baltijā. Tā tradīcija gadu gadiem gājusi cauri. Simfoniskās mūzikas koncertos redzam arī vecākās paaudzes cilvēkus, inteliģenci - skolotājus, aktierus... Herberts Laukšteins: Direktorus... Baiba Bartkeviča: Jā, arī direktorus (smejas). Skaidrs, ka līdz ar koncertzāles rašanos gribu iepludināt šeit arī mūsdienu un eksperimentālākas dabas mūziku. Publikā redzam arī daudzus studentus no Liepājas Universitātes, mūzikas vidusskolas, mākslas skolas. Vecākās paaudzes aktierus. Ļoti priecājos, ka, piemēram, mūsu foruma atklāšanā redzu arī vecāka gada gājuma cilvēkus. Vai kaut ko pamanījusi arī situācija, ka jau gadu jums salīdzinoši netālu ir arī Ventspils koncertzāle "Latvija"? Baiba Bartkeviča: Neteiktu, ka būtu notikuša kādas būtiskas izmaiņas. Jo programma, kas ir Ventspilī, ir tik ļoti atšķirīga, ka tas vienkārši ir vēl viens punkts. Kā virsuzdevumu sev esmu likusi daudzveidību, dažādus žanrus, lai katrs liepājnieks, katrs reģiona cilvēks un arī viesis atrod kaut ko sev. Negribētu norobežoties vienā laikmetā. Bet es arī ļoti priecājos par Ventspils programmas izvēli, jo mani tas viss ļoti interesē. Esmu ļoti priecīga, ka man ir pašai, kur aizbraukt un atklāt jaunas jaunas muzikālās personības. Rezumējot, neizjūtam, ka būtu mazinājusies interese no mūsu klausītājiem. "Latvija" ir vēl viens papildinājums mūsu reģionā. Biji arī uz "Mališ" pirmizrādi Liepājas teātrī? Baiba Bartkeviča: Biju gan, man tik ļoti patika, ļoti priecājos tur būt. Esmu tāds mūslaiku bērns - man patīk gan teātrī, gan dejā un mūzikā pārlikt robežas, atklāt jaunas perspektīvas - mani pašu tas interesē. Un arī šajā izrādē man ļoti patika, ka bija savienotas abas valodas - gan krievu, gan latviešu. Tas bija tāds poētiski filozofisks skaņdarbs. Ne ar sadzīvisku raksturu - tur bija lielas tēmas. Tāds smalks darbs smalkām dvēselēm. Herbert, šobrīd jūs strādājat jau pie nākamās pirmizrādes, pie Ļermontova "Dēmona". Tā ir arī atliktā izrāde, kuras pirmizrāde būs 3. oktobrī. Kā norit šis darbs? Herberts Laukšteins: Kā jau jebkura pirmizrāde, top ļoti smagi, grūtā darbā. Tas ir izaicinājums teātra vadībai, tas ir izaicinājums teātra aktieriem un domāju, ka tas būs arī izaicinājums publikai. Sarunājām, ka šajā gaišajā, saulainajā "Atsperes" rītā tā ļoti būtiski nepieskarsimies Liepājas teātra šībrīža "status quo" un finansiālajām problēmām, tomēr man gribas, lai klausītāji, kuri nav dzirdējuši citus raidījumus, arī zina - kāds tad ir teātra šībrīža "status quo"? Uz ko jūs varat cerēt? Herberts Laukšteins: Uz pašvaldības godaprātu un saprātu. Liepājas teātris ir vienīgais teātris, kas palicis bez "kovidseku" likvidēšanas atbalsta no valsts puses. Oktobrī ceram uz pašvaldības atbalstu, jo notiks pašvaldības budžeta grozījumi, un tad mēs arī cerēsim, ka dzīvosim tālāk un ne tikai dzīvosim, bet arī radoši dzīvosim. Un es to no sirds jums novēlu! Gan jau tas saprāts tomēr uzvarēs, un tagad varam pievērsties priecīgākām lietām - tikko paziņoti "Spēlmaņu nakts" iepriekšējās sezonas nominanti, un liepājnieki tur labi novērtēti ar divām izrādēm. Astoņas nominācijas savācis "Šekspīrs" un arī "Purva bridējs ugunī". Esi mierā ar žūrijas lēmumu? Herberts Laukšteins: Man nav nekādu iebildumu, jo mums jau tikai četras izrādes vien bija, kas tika vērtētas. Vēl tā multenīte, kas arī tomēr saņēmusi atbalstu digitālajā vidē, lai gan pret digitālo vidi esmu ļoti distancēts. Bet nu - paldies, esmu lepns par to, kas mums ir teātrī tapis. Nekad neesmu kaunējies par Liepājas teātra repertuāru. Vairāk un plašāk - ierakstā.

“Basketstudija 2+1” ievieš jaunu rubriku – kopā ar Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu atskatīties uz aizvadīta mēneša svarīgākajiem notikumiem, lēmumiem un diskusijām. Jūlija pēdējās pārraides uzmanības centrā jaunatnes basketbola forums, Latvijas kausa izcīņas priekšdarbi, 3x3 basketbola aktualitātes Ventspilī, Saldū un Rēzeknē, valstsvienības starts “Baltijas ceļa” turnīrā, kas runāts ar FIBAEurope izpilddirektoru Kamilu Novāku, jaunatnes izlašu produktīvā vasara un pieaugušās izredzes īstenot basketbola halles projektu Rīgā. 00.00 - Olimpiskais centrs "Rēzekne" un pilsētā gaidāmais "Top Gun" posms;08.10 - Jaunatnes basketbola forumā piedzīvotais;19.20 - LBL3 pārsaukšana par Reģionālo līgu, komandu virzība starp līgām;28.10 - Kausa izspēles kārtības sastādīšana;36:30 - Papildu komanda sieviešu līgas Elites grupā;41:40 - Atšķirīgā līmeņa sastāvi "Baltijas ceļa" turnīrā;52.40 - Iespējamā atlases turnīru pārcelšana;1.01.15 - LBS basketbola halles projekts.

"Situācija ir kontrastaina un dažāda," atzīst Kurzemes Tūrisma asociācijas vadītājs Artis Gustovskis, vērtējot Covid-19 ietekmi uz tūrisma nozari Kurzemē. Viņš min, ka vislielākās problēmas bijušas lielajām viesnīcām. “Vislabāk ir klājies piekrastes kempingu vadītājiem,” min Gustovskis. Bet tas ir radījis citu problēmu, šobrīd jūras krastā ir grūti atrast naktsmāju, nav, kur palikt. “Nāk atpakaļ tas, ka cilvēki labprāt mīl telšot,” atzīst Gustovskis. “Vasarā vienmēr ir pilns, ja gribi atpūsties Kurzemes piekrastē pie jūras, ja vēlies rezervēt pēdējā mirklī, nekas nesanāks.” Dodoties uz Kurzemi atpūsties, pirmais nāk prātā – jūra. Protams, palaiskoties pie dižjūras liekas tik vilinoši, bet kurzemnieki aicina atpūtu baudīt ne tikai jūras krastā. Ko vēl redzēt, dzirdēt, sasmaržot un nogaršot Kurzemē, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. “Piekraste ir milzu resurss un trumpis, kāpēc Kurzemi statistiski apmeklē vairāk tūristu, nekā citus reģionus,” min Gustovskis. Laumu dabas parka saimnieks Roberts Riekstiņš atzīst, ka skolēnu pavasara ekskursijas izpalika, nenotika arī pasākumi viesu mājā, bet ģimeņu tūrisms nav apstājies. Tagad atkal viss atsācies. Liepājas Karostas cietuma valdes locekle Monta Krafta atzīst. Ka martā un aprīlī noskaņojums bija bažīgs, bija neziņa par nākotni, cietums arī bija aizvērts. Tagad ir tik daudz tūristu, kā vēl nekad. Viņa aicina Karostā iepazīt arī pavasrī notikušā festivāla laikā tapušos darbus. Zemnieku saimniecības “Drubazas” saimnieks Ģirts Dzērve uzskata, ka viesu pietiek un cilvēki grib atpūsties pie dabas. "Cilvēki brauc, viņi grib neskarto dabu, dabīgās pļavas. Robežas vaļā, ārzemnieki, kas atbrauc, ir pārsteigti, cik te viss ir zaļš. Latvietis pie tā jau ir pieradis, viņam vajag savu “odziņu”. Šogad ir orhideju gads – cilvēki, staigājot pa dabas takām, ierauga, sajūt smaržu. Tas pat latvieti spēj pārsteigt," bilst Ģirts Dzērve. Artis Gustovskis iepazīstina ar piedāvājumu dažādas Kurzemes pilsētās - Tukumā, Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā un arī citviet.

Gatavojamies Pasaules diktātam latviešu valodā, sarunājamies par valodu. Kā digitālās sistēmas ietekmē rakstību un mūsu valodu, kā mūsdienās mākam rakstīt ar roku un kāpēc cilvēki piedalās diktāta rakstīšanā, tiešraide no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) šos jautājumus pārrunājam ar valodas lietotājiem un valodniekiem. Ieteikumi pirms „Sēņu diktāta” , kuru daži no rakstītājiem nodēvējuši jau par „ gramatikas sportiņu”. Kopumā ir saņemti ap 950 pieteikumu diktāta rakstīšanai klātienē kādā no 11 Latvijas pilsētām – Rīgā, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Jelgavā, Cēsīs, Ikšķilē, Ventspilī un Bauskā.Procentuāli vairāk cilvēku diktātu rakstīs datorā. Jaunākajai potenciālajai dalībniecei no Cēsīm ir vien astoņi gadi, savukārt, Vidzemes Augstskolā Valmierā diktātu rakstīs 82 gadus veca kundze, bet Rīgā dalību pieteicis 86 gadus vecs kungs. Vidējais dalībnieku vecums ir 35,6 gadi. Vispirms tiekamies arī diktāta idejas autorēm un organizētājam Olgu Sukonnikovu un Sarmīti Ružu. Sarunājamies ar pagājušā gada izcilnieku Raimondu Grantu, viņš diktātu bija uzrakstījis bez kļūdām un šogad būs viens no tiem, kas labos diktātus. Liepājnieki diktāta rakstīšanu uztver kā valodas svētkus. Kā noritēs šie svētki, telefonsarunā stāsta Liepājās pašvaldības pārstāve Brigita Dreiža. Par to, kāds latviešu valodas stāvokli mūsdienās, kā modernā vide ietekmē valodu un kādas ir cilvēku valodas zināšanas, sarunājas Latvijas Universitātes Latviešu valodniecības profesore Andra Kalnača, sociolingviste, Latviešu valodas institūta pētniece Dace Strelēvica Ošiņa un Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste Evelīna Zilgalve. Pa tālruni esam sazinājušies ar Leldi Jauju Spānijā, kur arī latviešu valodas entuziasti gatavojas rakstīt diktātu latviešu valodā. Pirms diktāta rakstīšanas aprunājamies arī ar žurnālisti Unu Griškeviču, kura līdz šim savus spēkus pārbaudījusi tiešsaistē un diktātu izvēlas rakstīt, lai pārbaudītu savas zināšanas. Viņa vērtē, ka diktāts var arī palīdzēt uzlabot latviešu valodas zināšanas. Inga Rieksta-Riekstiņa, Gatis Ruģuks, Jolanta Kalniņa un Jolanta Pētersone stāsta par savu motivāciju un izvēli rakstīt diktātu latviešu valodā.  Aktieris Vilis Daudziņš, kurš diktēs Noras Ikstenas uzrakstīto „Sēņu diktātu”, atzīst, ka noskaņojums viņam ir tramīgs pirms "pirmizrādes", jo diktējis nav nekad, rakstījis pēdējo reizi vidusskolā diktātu. Par pašu diktātu viņš saka - viltīgs teksts! Bet viņš aicina nebaidīties, jo atzīmes neliks un vecākus uz skolu neizsauks, un visiem vēl prieku.      

Šī nedēļa īpaša ar izrādēm, ko pie mums ved festivāls „Zelta Maska Latvijā”. Tā atklāšana pirmo reizi šogad notika Rēzeknē, kur Latgales vēstniecībā „Gors” tika rādīta viena no festivāla izrādēm – Maskavas A.Puškina Drāmas teātra izrāde „Solījums rītausmā”. Izrādes var noskatīties arī Liepājā, Ventspilī un Rīgā. Maskavas A.Puškina Drāmas teātris izrādi „No arodskolas” 22.oktobrī izrādīja divas reizes skatītāju lielās intereses dēļ. Tas ir stāsts par arodskolas audzēknes dēmonisko valdzinājumu un viņas liktenīgo lomu filozofijas pasniedzēja dzīvē. Taču arī pasniedzējam ir savi biedējoši noslēpumi. Lugas valoda ir svaiga un asa, tāda kādu to dzirdam ikdienā, neizskaistināta, arī rupja. Iestudējuma režisors ir Semjons Serzins.  „No arodskolas” 2018.gada „Zelta Maskas” nominācija kategorijā „Labākais dramaturga darbs”. Aleksandra Puškina  Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Jevgeņijs Pisarevs bija gandarīts, ka Rīgā viesojas arī izrādes autors Andrejs Ivanovs. Rīgā varēja sastapt arī lugas autoru, dramaturgu un scenāristu no Baltkrievijas Andreju Ivanovu. Jāpiebilst, ka mēs Latvijā pazīstam citu viņa lugu „Tas viss ir viņa”, ko 2014.gadā režisors Georgijs Surkovs ar nosaukumu „Viss ir viņa” iestudēja Daugavpils teātrī un saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu. Toreiz Andrejs Ivanovs apmeklēja pirmizrādi Daugavpils teātrī, bet Rīgā viņš bija ieradies pirmo reizi. Šovakar, 23.oktobrī, „Zelta Maska Latvijā” arī ar Aleksandra Puškina Drāmas teātra izrādi „Solījums rītausmā” viesosies Liepājas teātrī, šis pats iestudējums tika rādīts arī Latgales vēstniecībā "Gors" un 19.oktobrī atklāja festivālu „Zelta maska Latvijā”. Antona Čehova Maskavas Dailes teātra iestudējums „Serjoža” arī iekļauts festivāla „Zelta Maska Latvijā” programmā un tiks izrādīts 24.oktobrī Dailes teātrī. Režisors Dmitrijs Krimovs atklāj, ka izrādes pamatā ir Ļeva Tolstoja romāns „Anna Kareņina”, kā arī Vasilija Grosmana „Dzīve un liktenis” un īpaši šim iestudējumam sarakstītais Ļeva Rubinšteina teksts „Jautājumi”. Kas ir šajā iestudējumā, jādodas skatīties, jo Dmitrija Krimova veidotie darbi vienmēr pārsteidz. Arī šajā iestudējumā tiek izmantota lelle, kas arī mīļš Krimova paņēmiens. Festivāla „Zelta Maska” Starptautisko programmu vadītāja Tamāra Arapova norāda, ka Krievijas teātra balvai „Zelta Maska” nominēti vairāki darbi, kuras var dēvēt par leļļu izrādēm. Redzēsim arī divus Latvijā pazīstamā režisora Konstantīna Bogomolova darbus - Maskavas Dailes teātra izrādi „Vīri un sievas”, kas tapusi pēc Vudija Alena filmas un Georgija Tovstonogova Lielajā dramatiskajā teātrī tapušo izrādi „Slava”. „Luga par labiem cilvēkiem” - tā izrādes žanru raksturo režisors, īstenojot savu studentu gadu sapni - atdzīvinot Viktora Guseva „Slavu” uz Lielā dramatiskā teātra skatuves. Režisors ir ierosinājis diskusiju, kura nav pieklususi joprojām. Festivāls „Zelta Maska „Latvijā ilgs līdz 28.oktobrim unUn Latvijā tas notiek jau 14. reizi.  

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš.  Raidījumā Kultūras Rondo gaidāmo diktātu stāsta idejas autore Olga Sukonnikova un latviešu valodas skolotāja Sarmīte Ruža. Šis diktāts atšķiras no skolas diktātiem ar to, ka atzīmes neliek. Cilvēks, paskatoties, kādas viņam ir vai nav kļūdas, pats arī sev atzīmi ieliek. Tāpēc nav jābaidās," atklāj Olga Sukonnikova. Latviešu valodas Sarmīte Ruža norāda, ka diktāts ir bijis grūts visos laikos, bet diktāts arī palīdz uzlabot latviešu valodas zināšanas. "Tas uzlabo zināšanas, tas liek rakstīt diezgan garu tekstu arī skolā. Šīs pasaules diktāts, protams, ir krietni garāks par skolā parasti rakstāmo diktātu," atzīst Sarmīte Ruža. Šogad diktāta nosaukums ir "Sēņu diktāts" un runa būs par sēnēm, sēņošana un gramatiku. Tā autore ir rakstniece Nora Ikstena. Lai rakstītu diktātu klātienē kādā no desmit Latvijas pilsētām – Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Rēzeknē, Cēsīs, Jelgavā, Bauskā, Rīgā –, turklāt galvaspilsētā varēs izvēlēties vienu no četrām iestādēm, interesentus aicina pieteikties mājaslapā. Tie, kas izvēlēsies diktātu rakstīt klātienē, to darīs ar roku, neklātienē - datorā. Kad diktāts būs iesniegts pie darba ķersies labotāji. Tas ir brīvprātīgs darbs un Sukonnikova aicina pieteikties vēl cilvēkus, kas vēlas labot diktātus. Ikviens diktāta rakstītājs saņems savu darbu, kur būs norādītās interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdas. Labākie rakstītāji arī saņems balvas. "Tie, kas raksta uz vietas, mēneša laikā saņem atpakaļ izlabotos darbus tieši tur, tajā iestādē, kur bija rakstījuši. Tie, kuri raksta tiešsaistē, saņem katrs individuāli izlaboto darbu uz norādīto e-pasta adresi," bilst Sukonnikova. Rakstīt diktātu tiešsaistē varēs bez iepriekšējas reģistrācijas. Šogad pirmo reizi diktāta vēsturē tas tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo – interesenti varēs pierakstīt diktātu, klausoties radio, un vēlāk salīdzināt savu veikumu ar pareizo variantu vietnē raksti.org. Piektajā jubilejas gadā diktātam ir pievienojusies Latvijas Neredzīgo bibliotēka, lai sniegtu iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā.

Līdz 12.oktobrim Rīgā un reģionos norisinās septītās gadskārtējās Psiholoģijas dienas. Psiholoģijas dienu daudzveidīgajā programmā plānoti ap 30 pasākumiem, kas būs brīvi pieejami un lielākā daļa no tiem - bezmaksas. Ikviens interesents, tostarp nozares profesionāļi, varēs piemeklēt sev atbilstošu lekciju, semināru, meistarklasi, konsultāciju, kā arī apmeklēt konferenci vai grāmatas atvēršanu. Psiholoģijas dienu pasākumi notiks Rīgā, Cēsīs, Kuldīgā, Liepājā, Madonā, Ogrē un Ventspilī. Par aktuālo psiholoģijā un to, kas satrauc nozares speciālistus, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta psiholoģe Diāna Zande un psiholoģe Psiholoģijas biedrības vadītāja Edīte Kalniņa. Cilvēkiem psiholoģiskā palīdzība gan konsultēšanā, gan izpētē, gan darba vidē ir vajadzīga daudz vairāk, nekā ir pieejama. Psihologi neizraksta receptes, neuzstāda diagnozes un nedod zāles. Psihologi strādā ar cilvēku un ļauj, lai pats rod risinājumu savām problēmām. Edīte Kalniņa skaidro, ka top rīks, kur pārbaudīt Latvijas psihologu izglītību un kvalitāti. Jau ir pieejams Sertificēto psihologu reģistrs. Ievadot speciālista vārdu un uzvārdu, cilvēks redzēs, vai speciālists tiesīgs sniegt nepieciešamo palīdzību un kādā jomā viņš darbojas. Edīte Kalniņa rosina ikvienu pārbaudīt, pie kāda speciālista vēršas. Neprofesionāļi psiholoģijā sola neiespējamas lietas un ļoti ātri, ka cilvēkam nekas nebūs jādara un emocionāli tas iedarbojas uz cilvēku. Profesionāļi neuzņemas funkciju, ka visu zina. Psiholoģijas dienas ir profesionāļu vēlme cīnīties ar pašpasludinātajiem guru. Tas ir psihologu instruments, lai izglītotu sabiedrību. Diāna Zande novērojusi, ka Latvijā vecāki vairāk rūpējas par savu bērnu emocionālo labsajūtu, ne savējo. Viņš izvēlas aizvest bērnu pie psihologa nevis risināt savas problēmas. Bieži psihologi secina, ka jāpalīdz tieši vecākiem. Pieaugušie var saņemt palīdzību un dzīvot labāk un līdz ar to arī bērns dzīvo kvalitatīvākā vidē.

Turpinot paliatīvajai aprūpei veltīto projektu „Izmisuma zonā” šoreiz, galvenokārt, aplūkojamm pieredzi, organizējot paliatīvo aprūpi mājās. Šī stāsta galvenais varonis ir rakstnieks Andris Akmentiņš. „Mēs to ne mirkli nesaucām par paliatīvo aprūpi. Mēs, protams, cerējām uz brīnumu,” bilst Andris Akmentiņš. Viņš dzīvo Ventspilī. Uz turieni viņš pārvācās pēc sievas Ingunas nāves pirms aptuveni desmit gadiem. Viņai bija kaulu audzējs un teju gadu Andris, konsultējoties ar mediķiem, pats organizēja paliatīvo aprūpi viņai mājās. Andris ļoti nopietni piegāja šim procesam un ir izveidojis speciālas tabulas ar rīcības plāniem, ko viņš pats sauc par „skrejceļiem”. Par paliatīvās aprūpes sistēmas organizēšanu paša spēkiem Andris uzsver: „Tāds „pareizi” vai „nepareizi” vispār nepastāv, labāk tad tēmēt uz „skaisti līdz pēdējam” vai izvēlēties jebkuru citu konceptu, galvenais cieņpilnu, jēgpilnu”.

Ventspilī 25. jūlija vakarā svinīgi atklās jaunā akustisko koncertzāli „Latvija” un Ventspils mūzikas vidusskolu. Iepazīstamies ar tiem, kuri mācīsies, spēlēs un klausīsies jaunajā ēkā. Tiešraide no Ventspils mūzikas skolas un koncertzāles jaunās ēkas. Kultūras Rondo viesojas mūzikas bibliotēkā. Par jauno koncertzāli stāsta koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs  Miks Magone, Ventspils mūzikas vidusskolas direktors Andris Grigalis, arhitekts Deivids Kuks no Vācijas un arhitekts Māris Malahovskis. Par unikālajām Ungārijā tapušajām vertikālajām klavierēm stāsta to izgudrotājs Dāvids Kļaviņš. Ar koncertzālē iekārtoto mūzikas bibliotēku iepazīstina tās vadītāja Inga Aulmane. Bet par kolektīviem, kas mājos koncertzālē „Latvija”, stāsta kora un kamerorķestra vadītājs Aigars Meri. Ar atklāšanas koncerta programmu iepazīstina un par jaundarbiem stāsta komponists Vilnis Šmīdbergs, komponists Raimonds Tiguls, rakstniece Nora Ikstena, komponists Raimonds Pauls un ērģelniece Iveta Apkalna. Koncertzāles atklāšanas koncertu ikviens šovakar varēs klausīties gan Latvijas Radio 3 tiešraidē, gan skatīties tajā pašā vakarā koncerta ierakstu LTV1 un Replay.lv. Koncertzāle "Latvija" un tās unikālais aprīkojums Ēkas kopējā platība ir gandrīz 7 tūkstoši kvadrātmetru, no kuriem 2/3 ēkas paredzētas skolas vajadzībām, bet 1/3 – koncertzāles funkciju nodrošināšanai. Lielajā zālē, kur paredzētas 600 skatītāju vietas, uzstādīti divi unikāli mūzikas instrumenti – akustiskās koncertērģeles un pasaulē lielākās vertikālās koncertklavieres. Mazā zāle savukārt ir interesanta ar to, ka tajā ir izbūvēta transformējama siena – to atverot, zāle var tikt izmantota kā brīvdabas skatuve. Ēkā darbosies arī Ventspils mūzikas vidusskola un Bērnu mūzikas skola. Uz jauno ēku pārcelsies aptuveni 500 mūzikas skolas audzēkņu un vairāk nekā 100 darbinieku. Salīdzinot ar koncertzāli „Lielais dzintars” vai koncertzāli "Cēsis", Ventspilī atradīsies visa skola. Ēkā ir iebūvētas 13 dažādas energoefektivitāti paaugstinošas tehnoloģijas, kuru darbību nodrošina gan ilgtspējīgas būvniecības, gan videi draudzīgu un ilgmūžīgu materiālu pielietojums. Koncertzāles projekta autors ir vācu arhitekta Deivida Kuka birojs. Būvprojekta izstrādē piedalījās arī projektētāji no Latvijas Māris Malahovskis un Astra Poga. Lielajā zālē uzstādītas Vācijas ērģeļu būvniecības uzņēmuma "Johannes Klais Orgelbau" stabuļu ērģeles un latviešu izcelsmes klavierbūvnieka Dāvida Kļaviņa klavieres. No zāles daļas skatītāji varēs redzēt dekoratīvās un stilizētās ērģeļu stabules, bet aiz tām atradīsies galvenās. Tāpat ērģelēm būs divas konsoles – viena stacionāra un otra pārvietojama, piemēram, būs iespēja ērģeles spēlēt, arī visiem redzot. Skatītājiem būs iespēja redzēt, kā kustas ērģelnieka kājas, ko parasti nav iespējams redzēt. Unikālās ērģeles no Vācijas uz Ventspili tika nogādātas ar trīs autofurgoniem, kur vienas kravas svars sasniedza vidēji 40 tonnas. Mūzikas instruments sastāv no 3060 ērģeļu stabulēm, no tām 2807 ir no alvas svina sakausējuma, bet 253 no koka. Lielākā stabule ir piecarpus metrus gara, mazākā – lodīšu pildspalvas izmērā. Tāpat Lielās zāles kreisajā pusē novietotas klavieres, kuru kopējais augstums ir 4,70 metri, un, lai sasniegtu klaviatūru, pianistam būs jādodas pa speciāli izbūvētām kāpnēm. Gan ērģeles, gan klavieres var spēlēt attālināti. Ja ir labs interneta signāls – pat no Amerikas. Tiek prognozēts, ka šie instrumenti piesaistīs viesmāksliniekus no visas pasaules. Vienlaikus ēkā atradīsies arī Mūzikas bibliotēka, kas būs publiski pieejama. Tāpat ēkā būs skaņu ierakstu studija. Bet ikdienā koncertzālē „Latvija” dzīvos arī trīs kolektīvi (koris „Ventspils”, kamerorķestris un bigbends: Krāšņais atklāšanas koncerts Koncertzāles atklāšanas koncertos, kas notiek 25. un 26.jūlijā, iekļauti divi īpaši jaundarbi. Svinīgās noskaņas radīšanai pirmās izskanēs ventspilnieka Viļņa Šmīdberga “Atklāšanas fanfaras”. Turpinājumā sekos Raimonda Tigula un Noras Ikstenas jaundarbs – oratorija “Jūras grāmata”. Atskaņojumā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”, jauktais koris “Ventspils”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solisti – Iveta Apkalna (ērģeles), Intars Busulis (vokāls), Gints Pabērzs (saksofons) un Emīls Patriks Dzenītis (vokāls). Koncertprogrammas mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Koncerta noslēgumā klausītājus priecēs maestro Raimonda Paula priekšnesums.

Pēc pēdējo gadu ieguldījumiem pilsētas labiekārtošanā un dažādu atpūtas objektu izvietošanas Ventspils ir kļuvusi par vienu no populārākajām tūrisma galamērķiem Latvijā. Šodien, 25.jūlijā, Ventspils ir gatava jaunās koncertzāles atklāšanai. Kas vēl īpašs un apskates vērts ir Ventspilī, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Ventspils pilsētas domes Tūrisma informācijas centra vadītājas pienākumu izpildītāja Dace Kalsere, profesionālās izglītības kompetences centra Ventspils Mūzikas vidusskola direktora vietnieks Jēkabs Macpans, Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste, vēstures doktors Ventspils muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, vadošais pētnieks Armands Vijups un Ventspils atpūtas kuģīša „HippoCampus” īpašnieks un kapteinis Dainis Briedis. „Ventspils aicina ciemos visvairāk ģimenes ar bērniem, jo bērniem šeit ir visvairāk, ko darīt,” norāda Dace Kalsere. Savā ziņā par pilsētas simbolu ir kļuvušas govis, kas jau vairākus gadus ir izstādītas pilsētā. Ir speciāli izveidota karte, ka visas var pilsētā atrast. Andra Konste iestarpina, ka rakstniece no Indijas bijusi patīkami pārsteigta par govīm pilsētā, viņa uzrakstīja garu rakstu par to, ko publicēja Indijā. Daudz tūristi brauc atpūsties pie jūras. Visticamāk, ka tagad cilvēki brauks arī apskatīt jauno koncertzāles ēku. Jēkabs Macpans sola, ka šāda iespēja būs. Armands Vijups aicina uz Ventspils Livonijas ordeņa pili, turklāt apmeklēt to ne tikai āra aktivitātēm nepiemērotā laikā, bet arī siltā laikā veldzēties pils mūros un apskatīt ekspozīcijas . Tāpat viņš aicina apmeklēt Piejūras brīvdabas muzeju. Dainis Briedis, protams, aicina izbraukt ar kuģīti gan pa Ventu, gan doties arī jūrā. Koncerti jaunajā koncertzālē „Latvija” būs arī Ventspils pilsētas svētku viens no galvenajiem notikumiem. Svētki norisināsies no 1. līdz 4.augustam. Andra Konste atzīst, ka ar koncertzāles „Latvija” atklāšanu ir mainījusies pilsētas struktūra. Pilsētai ir izveidojies jauns centrs. Būs skaists centrs, to piepildīs mūzika un jaunība. Tuvākie pasākumi koncertzālē būs klaviermūzikas festivāls un konkurss no 5. līdz 11.augustam un mūsdienu mūzikas festivāls „Ventspils Groove” no 12. līdz 17.augustam.

Pagājuši simt gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Kārlis Šnēbergs ir dzimis 1892. gadā Lubezeres pagastā, un pirms Pirmā pasaules kara Kārlis vairākus gadus strādājis Hamburgā par burtlici, vēlāk bijis korektors un redaktors. Sākoties Pirmajam pasaules karam, devies atpakaļ uz dzimteni. Krievu armijā viņš iesaukts 1916. gadā, bet 1917. gadā beidza Gatčinas praporščiku skolu un iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kuru komandēja slavenais Jukums Vācietis. Kārlis piedalījies Rīgas aizstāvēšanas kaujā 1917. gadā, bet lielinieku laikā arestēts kā kontrrevolucionārs elements, ieslodzīts Ventspils cietumā, kur viņam piespriests nāves sods. Tikai laimīgas sakritības dēļ jaunās Latvijas armijas karavīri viņu atbrīvoja no cietuma pēdējā brīdī un viņš palika dzīvs. 1919. gadā Kārlis Šnēbergs uzsāk dienestu Latvijas armijā. Jau novembrī atvairījis Bermonta uzbrukumus Ventspilī un tālāk arī karojis pie Kuldīgas, kur ar 17 karavīriem devies nakts izlūkgājienos un uzzinājis informāciju par bermontiešu karaspēku, tādējādi novērsis uzbrukuma draudus un sekmējis Latvijas armijas uzvaru. Par šo veikumu viņam piešķirts Lačplēša Kara ordenis. Atvaļināts no Latvijas armijas 1922. gadā un bijis lauksaimnieks Kurcuma pagastā. 1940./1941. gadā ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā, jo īsi pirms Otrā pasaules kara Šnēbergs ir atgriezies Latvijas armijas dienestā. Viņš pret savu gribu nonāk Sarkanajā armijā. Tiesa gan, 1941. gadā viņš arī tiek atvaļināts no korpusa un nokļūst Ventspils pusē, kur sāk vadīt pretošanās kustību pret lieliniekiem. Sagaidot vācu karaspēka vienības, viņš aktīvi iesaistās cīņās pret komunistiem. Kādu brīdi bijis arī Alūksnes drošības policijas priekšnieks, 1943. gadā iestājas latviešu leģionā un dodas uz Volhovas fronti. Kārlis Šnēbergs apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. šķiru un ir viens no tikai 12 latviešiem, kas saņēmuši Trešā reiha augstāko apbalvojumu – pirmās šķiras Dzelzs krustu. 1943. gada 7. oktobrī Kārli Šnēbergu smagi ievainoja, viņš mirst 9. oktobrī, apglabāts Brāļu kapos pie Volhovas. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza Nora Skunkstiņa.

Koncerti Cēsīs, Jūrmalā un Ventspilī – tāds ir ērģelnieces Ivetas Apkalnas darba grafiks jūlijā. "Šovasar esmu labā nozīmē un ar prieku ziedojusi savu vasaru Latvijai, koncertiem un darbam Latvijā. Koncertus pēc būtības nesaskatu kā darbu, man parasti gatavošanās ir darbs. Ja runājam par koncertiem Latvijā, tas nav darbs, vienīgi caur šo esmu apņēmusi ģimenei kopīgu neko nedarīšanas prieku," stāsta Iveta Apkalna. Pirmā tikšanās ar ērģelnieci būs jau sestdien, 6. jūlijā, Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncertā "LNSO, Ķeniņš un Mesiāns", kurā Tālivalda Ķeniņa 8. simfonijas ērģeļpartiju atskaņos Iveta Apkalna kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā. "Ar Tālivalda Ķeniņa mūziku biju sastapusies distancēti, nebiju atskaņojusi līdz šim. Sastapšanās ar Ķeniņa mūziku viņa 8. simfonijā, kas ir pazīstama kā ērģeļsimfonija, būs pirmatklājums man pašai," atzīst Apkalna. Mūziķe ir gandarīta, ka beidzot īstenosies mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža ilgi lototā ideja par šī Ķeniņa skaņdarba atskaņojumu Latvijā. Nākamā uzstāšanās Latvijā Ivetai Apkalnai paredzēta 22. jūlijā Dzintaru pludmalē, ieskandinot "Jūrmalas festivālu". "Skaistākai šajā ir tas, ka četros iesākot koncertu un cenšoties pabeigt tad, kad saulīte lec, cilvēkiem būs iespēja klausīties mūziku tā, kā viņiem ir ērti, vai stāvot, vai guļot, vai ar muguru pret ērģelēm, vai ar skatu pret ērģelēm, vai iebraucot ar laivu jūrā. Man liekas, ka tā ir savienošanās ar dabu, klausīšanās caur dabas mūziku un varbūt dabas trokšņiem," atklāj Apkalna. "Man šķiet svarīgi, ka publika var saprast, ka ērģeļmūzika nav iegrožota vienā konkrētā telpā. Apkalna muzicēs Dzintaru koncertzālē arī 23.jūlijā festivāla atklāšanas koncertā. Pēc tam mūziķe dosies uz Venstpili un piedalīsies Ventspils koncertzāles atklāšanas koncertos. "Tas ir vienkārši kaut kas fenomenāls un neticams, ka beidzot nevis tikai Latvijā, bet Baltijā ir šāds instruments," savā priekā par jauno instrumentu jaunajā koncertzālē Ventspilī dalās Apkalna. "Pirmām kārtām, jauns uzbūvēts stabuļu instruments tādā apjomā un vēl uz skatuves jaunā koncertzālē. Ar Filipu Klaisu, ar ērģeļbūves firmas priekšstāvi, sākām domāt, vai Baltijas valstīs ir līdzīgs instruments. Nav." "Tas, ko pirms dažām dienām dzirdēju un piedāvāju tiem, kas instrumentu pieņēma, jo bija oficiālais instrumenta pieņemšanas un nodošanas akts ar muzikāliem priekšnesumiem, ar muzikālu priekšnesumu un koncerta gaismām, tas mani ļoti sasildīja, jo jutos kā Elbas filharmonijā, pat vēl labāk,” turpina Apkalna. Ventspils koncertzāles atklāšanas koncerti paredzēti 25. un 26. jūlijā, kur Iveta Apkalna piedalīsies Raimonda Tigula un Noras Ikstenas jaundarba “Jūras grāmata” pirmataskaņojumā, bet viņa pati par īsto šo ērģeļu atklāšanas koncertu uzskata savu solo koncertu 27.jūlijā, kas pirmais šo ērģeļu solo iznāciens.

No pašas Ventspils pie mums atbrauca March. Parunājām par Lembergu, dzīvi Ventspilī un, protams, hiphopu. 

Oktobrī jau 14.reizi notiks festivāls „Zelta maska Latvijā”, piedāvājot skatītājiem piecas izrādes. Tās tiks rādītas ne tikai Rīgā, Ventspilī un Liepājā, bet pirmo reizi arī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors”. Festivāla programmā iekļautas izrādes, kuras augstu novērtējusi Krievijas nacionālās teātra balvas „Zelta maska” žūrija un „Zelta maska Latvijā” ekspertu padome. Marta beigās un aprīļa sākumā Maskavā risinājās “Russian Case”, kurā rādīti jauni iestudējumi, daži no tiem iespējams tiks iekļauti nākamā gada programmā. Teātra festivāls „Zelta maska Latvijā” šogad notiks no 19. līdz 28.oktobrim. Pirmo reizi viena no festivāla izrādēm „Solījums rītausmā” tiks rādīta arī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors”. Izrādes kā parasti būs arī Rīgā, Liepājā un Ventspilī. Festivālā būs iespēja noskatīties Dmitrija Krimova debiju A.Čehova Maskavas Dailes teātrī ”Serjoža”, redzēsim divus Latvijā pazīstamā režisora Konstantīna Bogomolova darbus – Tovstonogova Lielajā dramatiskajā teātrī tapušo izrādi „Slava” un Maskavas Dailes teātra izrādi „Vīri un sievas” pēc Vudija Alena darba. Vēl Latvijas skatītājiem būs iespēja redzēt A.Puškina Maskavas dramatiskā teātra iestudējumus „No arodskolas”, režisors Semjons Serzins, un „Solījums rītausmā” Alekseja Kuzmina-Tarasova režijā.

Vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gadā rada 300 kilogramus atkritumu un, lai arī jaunākās aptaujas liecina, ka atkritumus šķirojam cītīgāk, vairums no šiem 300 kg šā vai tā nonāk poligonos. Poligonu izmēri arīdzan nav bezgalīgi, turklāt Eiropas Savienība, cīnoties pret atkritumu radīto piesārņojumu, paredz, ka līdz 2035. gadam poligonos drīkstēs nonākt tikai desmitā daļa atkritumu. Šobrīd Latvijā tas šķiet nereāls mērķis un, lai mazinātu atkritumu noglabāšanu, viens no risinājumiem ir atkritumu sadedzināšana. Taču, cik ilgtspējīgs ir šis veids un kādus riskus tas rada? Ieguvumus un zaudējumiem vērtē un ar pasaules pieredzi raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības " Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija" valdes priekšsēdētāja Rūta Bendere. „Gribētos ierobežot vēlmi dedzināt un būvēt dedzināšanas objektus Ventspilī un citur,” norāda Rūta Bendere. Viņa min, ka ir uzbūvētas atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas  Lietuvā un Igaunijā, ka Latvijā ir cementa rūpnīca „Cemex”, kas izmanto dedzināmos atkritumus. Ir arī jābūt stingrai kontrolei, kas tiek dedzināts un kas nokļūst emisijās gaisā un paliek pelnos. Arī Jānis Brizga iebilst pret atkritumu dedzināšanas rūpnīcas būvi Latvijā, jo iekārtas ir nepārtraukti jādarbina, tas nevar darboties uz pusslodzi un iedzīvotāji līdz ar nebūs ieinteresēti šķirot, bet nodot sadedzināšanai plastmasas atkritumus. „Publiskos līdzekļus šādos objektos nevajadzētu paredzēt, tos vajadzētu ieguldīt šķiroto atkritumu pārstrādē,” uzskata Jānis Brizga. Brizga arī norāda, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur nav ieviesta atkritumu dedzināšana un pie tā vajadzētu arī palikt. Līdzekļus investējot pārstrādes iekārtās, vides ieguvums un sabiedrības ieguvums būtu lielāks. Biedrības “Zaļā brīvība” un “Zero Waste Latvija” atklātā vēstulē vērsusies pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas un Saeimas Eiropas lietu komisijas ar lūgumu rīkoties, lai mainītu Latvijas pozīciju sarunās par ES nākamā daudzgades budžetā līdzfinansējamām aktivitātēm no Kohēzijas fonda attiecībā uz sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtām. Sadzīves atkritumu sadedzināšana enerģijas ieguvei Latvijā nelīdzēs sasniegt ES uzliktos atkritumu apsaimniekošanas mērķus, kā arī radīs citas nelabvēlīgas sekas gan attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, gan vides kvalitāti un cilvēku veselību.  

Apvienoto nāciju organizācija 5. decembrī aicina atzīmēt Augsnes dienu. Augsne ir viena no tām sistēmām uz mūsu planētas, kurai varam būt pateicīgi par mūsu eksistencei tik būtiskiem pakalpojumiem kā dzīvības nodrošināšanu, tostarp, pārtikā lietojamo augu esamību, ūdens apriti un attīrīšanu dabā, plūdu risku mazināšanu utml. Šķiet labumu, ko sniedz augsne ir tik daudz, taču ikdienā par to domājam tik maz. Šo raidījumu esam veltījuši sarunai par augsnes lomu ekosistēmā un to, kā tā ietekmē procesus, kuriem pakļauti ir arī cilvēki, jo šogad, atzīmējot Augsnes dienu arī ANO aicina aizdomāties par augsnes piesārņojumu. Stāsta lauksaimniecības zinātņu doktors, augsnes pētnieks, Latvijas Lauksaimniecības profesors Aldis Kārkliņš. Lauksaimniecības Universitātē pēta sniegu Ziemai sākoties sniegs ātri vien kļūst par pašsaprotamu dabas stihiju, par kuru viens priecājas, cits šķendējas, bet vēl kāds – pēta. Jau vairākus gadus Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieki Jelgavā vāc sniega paraugus un seko līdzi pilsētas gaisa piesārņojumam. Kāds piesārņojuma kokteilis – smaigie metāli un citas vielas – atrodams sniegā? "Paņemam sniega paraugus, kur ir ap 500 ml ūdens un tad pētām laboratorijā, nosakām smagos metālus un visu ķīmisko tabulu, kas ir sniegā. Sniega paraugu izkausē, aizved uz laboratoriju, kurā sniega paraugu paskābina, filtrē un tad šo paskābināto šķidrumu liek aparātā, kas ar lāzera stariem nosaka, kādi metāli ir ūdenī," tā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU)  Meža un Ūdens resursu  zinātniskas laboratorijas zinātniskā  asistente Jovita Pilecka izskaidro metodi par sniega paraugu vākšanu, lai tādejādi noteiktu gaisa un sniega ūdens piesārņojumu Jelgavas pilsētā. Tā ir  samērā vienkārša un ātra metode, kas ļauj reģistrēt pašreizējo piesārņojuma stāvokli. Ziemeļvalstīs tas nav nekāds jaunums un šo metodi jau lieto vairākus gadus, kamēr pie mums Latvijā ar to kopš 2016. gada nodarbojas LLU pētnieki. Daži sniega paraugi pērn tika ņemti arī Rīgā un Ventspilī, bet Jelgavā šo pētniecības paņēmienu izmanto aizvien plašāk. Vairāk par to, ko sniega ūdenī var saskatīt stāsta  arī Jovitas kolēģe LLU Meža un Ūdens resursu zinātniskās laboratorijas pētniece Inga Grīnfelde.

Alūksnes vēsturē paliekošas pēdas ir atstājis 7.Siguldas kājnieku pulks, kuru pilsētā dislocēja 1921. gadā. 20. - 30. gados pulka karavīri aktīvi iesaistījās Alūksnes labiekārtošanā un arī kultūras dzīvē - Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino izrādīšanu, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Raidījumā Latvijas pērles izstaigājam 7.Siguldas kājnieku pulka piemiņas vietas un izzinām tā devumu Brīvības cīņās. Par pulka dzīvi Alūksnē stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova. „Nedaudz gados garnizona karavīri pratuši pārvērst miegaino pilsētiņu gandrīz līdz nepazīšanai. Pilsoņi it kā atdzīvojušies, kļuvuši apzinīgāki, valstiskāki. Pulkā viscaur novērojams centības gars, darba prieks. Ļoti labi attīstīts arī sports,” tā par Alūksnē dislocēto 7. Siguldas kājnieku pulku rakstīts 1924. gada 7. janvārī preses izdevumā „Aizsargs” bet tā pirmsākumi meklējami 1919. gadā, kad norisinājās brīvības cīņas pret vācu iebrucējiem un lielinieku karaspēku. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri piedalījās Brīvības cīņās Ventspilī, Liepājā, Rīgā, Jelgavā, kā arī vēlāk cīnījās pret lieliniekiem un pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju pulks apsargāja Latvijas austrumu robežu. „7.Siguldas kājnieku pulku sāka formēt 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri „Dragon” un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Kara ostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Dž. Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola. 25. jūlijā pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180953" layoutid="0" layout="" static=""} 1921. gadā 7.Siguldas kājnieku pulku dislocē Alūksnē. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes jaunajā pilī," vēsta Alūksnes muzeja materiāli. Turpinot šķirstīt pagājušā gadsimta laikrakstus par 7.Siguldas kājnieku pulka darbību un tā izveidošanu, atrodam rakstu, kurā teikts, ka sākotnēji, tas ir, 1919. gadā, „ …kareivji no apgādes saņēma tikai pārtiku Apģērbu nēsāja katrs savu, kamdēļ tērpi bija ļoti dažādi. 10% armijnieku bija bez apaviem un uz mācībām gāja plikām kājām". "20. – 30. gados 7.Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu pilsētas attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā. Pulka karavīri Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Karavīri regulāri piedalījās sporta sacensības dažādās disciplīnās – vieglatlētikā, brīvajās kustībās, kājbumbu spēlē, soļošanā, slēpošanā, šaušanā un virves vilkšanā. Bija organizēti dažādi priekšlasījumi, valodu kursi, kā arī balles. Valsts un pulka svētkos pilsētas ielās organizēja militārās parādes, skatītājos pulcējot plašu iedzīvotāju skaitu. Nozīmīgs pasākums bija arī pulka jubilejas svinības, kuras ar savu klātbūtni pagodināja augsta ranga Latvijas valsts amatpersonas," vēsta Alūksnes muzeja materiāli. Pilsētā bijuši arī divi karavīru veikali, kur varēja nopirkt labākas kvalitātes preces par zemākām cenām. 1940. gada 5. jūlijā Alūksni piemeklēja lielais ugunsgrēks, kurā nodega 67 dzīvijamās mājās. Dzēšanā piedalījās arī 7.Siguldas kājnieku pulks. Tā kā ugunsnelaime notika laikā, ka Latviju jau bija okupējis Sarkanās armijas karaspēks, tad minēto ugunsgrēku plecu pie pleca kopā dzēsa gan padomju, gan Latvijas armijas karavīri. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180955" layoutid="0" layout="" static=""} Bet atgriežoties pie notikumiem Latvijas brīvvalsts laikā, 1937. gada avīzē „Latvijas Kareivis” var lasīt par Alūksnē notikušajām 7.Siguldas kājnieku pulka šaušanas sacensībām un interesants ir balvu saraksts labākajiem šāvējiem: 1. vietas ieguvējs saņēma Gēringera firmas rokas pulksteni, 2. vietas ieguvējs - galda pulksteni, tālāk balvu sarakstā seko ēdamkarotes, zupas karotes, sudraba tējkarotes, nazis, dakšiņas un sudraba papirosu etvija. Savukārt „Malienas ziņās” 1939 gada 15. jūnijā vēsta, ka "pulka karavīri vienmēr darbojušies ciešā kontaktā ar Alūksnes sabiedrību gan dažādos kulturālos, gan saimnieciskos pasākumos. Attiecības izveidojušās īsti sirsnīgā garā. Tādēļ katra alūksnieša vēlējums - pulka karavīriem stāvēt arvien modri savās sargvietās par dzimtenes ārējo un iekšējo drošību!  1929. gada pavasarī mītņu rajonā Alūksnē pulks sāka stādīt augļu dārzu. Līdz šai dienai dārzā jau iestādīti 600 augļu koki, 1900 ogulāju krūmi un 2300 aveņu krūmi. Arī citos pulka novietojuma rajonos sākti iekārtot augļu. Kopš 1937. g. pulkam ir sava siltumnīca." Gan „Pulka telts”, no kuras palikušas tik drupas, gan atjaunotais skatu tornis, gan Alūksnes garnizona kapi – tās visas ir liecības par 7.Siguldas kājnieku pulka dzīvi šajā pilsētā, bet pulka piemiņa tiek glabāta rakstos, stāstos un fotogrāfijās. “Sākoties padomju okupācijai, Latvijas armiju pārdēvēja par Tautas armiju, un 1940. gada 17.septembrī 7.Siguldas kājnieku pulka vienības beidza pastāvēt, savukārt tā karavīrus pārskaitīja 285.strēlnieku pulkā. Virsniekus nošāva, daļa karavīru devās trimdā, daudzi krita Otrajā pasaules karā,” stāsta Zanda Pavlova.

Alūksnes vēsturē paliekošas pēdas ir atstājis 7.Siguldas kājnieku pulks, kuru pilsētā dislocēja 1921. gadā. 20. - 30. gados pulka karavīri aktīvi iesaistījās Alūksnes labiekārtošanā un arī kultūras dzīvē - Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino izrādīšanu, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Raidījumā Latvijas pērles izstaigājam 7.Siguldas kājnieku pulka piemiņas vietas un izzinām tā devumu Brīvības cīņās. Par pulka dzīvi Alūksnē stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova. „Nedaudz gados garnizona karavīri pratuši pārvērst miegaino pilsētiņu gandrīz līdz nepazīšanai. Pilsoņi it kā atdzīvojušies, kļuvuši apzinīgāki, valstiskāki. Pulkā viscaur novērojams centības gars, darba prieks. Ļoti labi attīstīts arī sports,” tā par Alūksnē dislocēto 7. Siguldas kājnieku pulku rakstīts 1924. gada 7. janvārī preses izdevumā „Aizsargs” bet tā pirmsākumi meklējami 1919. gadā, kad norisinājās brīvības cīņas pret vācu iebrucējiem un lielinieku karaspēku. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri piedalījās Brīvības cīņās Ventspilī, Liepājā, Rīgā, Jelgavā, kā arī vēlāk cīnījās pret lieliniekiem un pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju pulks apsargāja Latvijas austrumu robežu. „7.Siguldas kājnieku pulku sāka formēt 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri „Dragon” un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Kara ostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Dž. Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola. 25. jūlijā pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180953" layoutid="0" layout="" static=""} 1921. gadā 7.Siguldas kājnieku pulku dislocē Alūksnē. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes jaunajā pilī," vēsta Alūksnes muzeja materiāli. Turpinot šķirstīt pagājušā gadsimta laikrakstus par 7.Siguldas kājnieku pulka darbību un tā izveidošanu, atrodam rakstu, kurā teikts, ka sākotnēji, tas ir, 1919. gadā, „ …kareivji no apgādes saņēma tikai pārtiku Apģērbu nēsāja katrs savu, kamdēļ tērpi bija ļoti dažādi. 10% armijnieku bija bez apaviem un uz mācībām gāja plikām kājām". "20. – 30. gados 7.Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu pilsētas attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā. Pulka karavīri Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Karavīri regulāri piedalījās sporta sacensības dažādās disciplīnās – vieglatlētikā, brīvajās kustībās, kājbumbu spēlē, soļošanā, slēpošanā, šaušanā un virves vilkšanā. Bija organizēti dažādi priekšlasījumi, valodu kursi, kā arī balles. Valsts un pulka svētkos pilsētas ielās organizēja militārās parādes, skatītājos pulcējot plašu iedzīvotāju skaitu. Nozīmīgs pasākums bija arī pulka jubilejas svinības, kuras ar savu klātbūtni pagodināja augsta ranga Latvijas valsts amatpersonas," vēsta Alūksnes muzeja materiāli. Pilsētā bijuši arī divi karavīru veikali, kur varēja nopirkt labākas kvalitātes preces par zemākām cenām. 1940. gada 5. jūlijā Alūksni piemeklēja lielais ugunsgrēks, kurā nodega 67 dzīvijamās mājās. Dzēšanā piedalījās arī 7.Siguldas kājnieku pulks. Tā kā ugunsnelaime notika laikā, ka Latviju jau bija okupējis Sarkanās armijas karaspēks, tad minēto ugunsgrēku plecu pie pleca kopā dzēsa gan padomju, gan Latvijas armijas karavīri. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180955" layoutid="0" layout="" static=""} Bet atgriežoties pie notikumiem Latvijas brīvvalsts laikā, 1937. gada avīzē „Latvijas Kareivis” var lasīt par Alūksnē notikušajām 7.Siguldas kājnieku pulka šaušanas sacensībām un interesants ir balvu saraksts labākajiem šāvējiem: 1. vietas ieguvējs saņēma Gēringera firmas rokas pulksteni, 2. vietas ieguvējs - galda pulksteni, tālāk balvu sarakstā seko ēdamkarotes, zupas karotes, sudraba tējkarotes, nazis, dakšiņas un sudraba papirosu etvija. Savukārt „Malienas ziņās” 1939 gada 15. jūnijā vēsta, ka "pulka karavīri vienmēr darbojušies ciešā kontaktā ar Alūksnes sabiedrību gan dažādos kulturālos, gan saimnieciskos pasākumos. Attiecības izveidojušās īsti sirsnīgā garā. Tādēļ katra alūksnieša vēlējums - pulka karavīriem stāvēt arvien modri savās sargvietās par dzimtenes ārējo un iekšējo drošību!  1929. gada pavasarī mītņu rajonā Alūksnē pulks sāka stādīt augļu dārzu. Līdz šai dienai dārzā jau iestādīti 600 augļu koki, 1900 ogulāju krūmi un 2300 aveņu krūmi. Arī citos pulka novietojuma rajonos sākti iekārtot augļu. Kopš 1937. g. pulkam ir sava siltumnīca." Gan „Pulka telts”, no kuras palikušas tik drupas, gan atjaunotais skatu tornis, gan Alūksnes garnizona kapi – tās visas ir liecības par 7.Siguldas kājnieku pulka dzīvi šajā pilsētā, bet pulka piemiņa tiek glabāta rakstos, stāstos un fotogrāfijās. “Sākoties padomju okupācijai, Latvijas armiju pārdēvēja par Tautas armiju, un 1940. gada 17.septembrī 7.Siguldas kājnieku pulka vienības beidza pastāvēt, savukārt tā karavīrus pārskaitīja 285.strēlnieku pulkā. Virsniekus nošāva, daļa karavīru devās trimdā, daudzi krita Otrajā pasaules karā,” stāsta Zanda Pavlova.

Jau trīspadsmito reizi septembra nogalē ikvienam būs iespēja ielūkoties zinātnieka darbā, apmeklējot Zinātnieku nakts pasākumus. Eiropas Zinātnieku nakts ir kļuvusi par stabilu tradīciju ik septembri arī Latvijā un savā ziņā arī par gada zinātnes svētkiem. 28. septembrī durvis vaļā vērs augstskolas, universitātes, zinātniskie institūti un laboratorijas, aicinot ikvienu ielūkoties zinātnes virtuvē. Šogad Zinātnieku nakts tēma ir “Zinātne veido mūs” un ikviens aicināts vērot, kā zinātne ietekmē mūs - sākot no sīkākās šūnas līdz pat lietām, kas maina mūsu visu dzīvi uz šīs planētas. Raidījumā Zināmais nezināmajā par šī gada Zinātnieku nakts norisēm stāsta Valsts Izglītības attīstības aģentūras Zinātnes, pētniecības un inovāciju politikas atbalsta departamenta Pētniecības starptautisko programmu nodaļas vadītāja Maija Bundule, Vides Risinājuma institūta komunikācijas speciāliste Guna Dātava, Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektora vietnieks Gatis Bažbauers un RTU Zinātnieku nakts organizētāja Elīna Karaseva. 126  grāmatas ar ķēdēm – tāds mantojums ir saglabājies no 15. un 16. gadsimta Rīgas bibliotēkām un stāstu par pieķēdētām grāmatām varēs uzzināt Zinātnieku naktī. Ar kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanu šajā Zinātnieku naktī saistīta ir Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā, tajā būs stāsts par aizslēgtām un slēdzamām grāmatām un to stāstīs bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatas nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Savukārt  LU Humanitāro zinātņu fakultātē runās par kustību. Ieskatu šajā programmā sniedz  šīs fakultātes profesore  Ausma Cimdiņa. Zinātnieku nakts pasākumi gaidāmi daudzviet Latvijā, kā Rīgā, tā lielākajās Latvijas pilsētās un reģionos. Rīgas Stradiņa universitātes anatomikumā ikviens varēs pārbaudīt to, cik laba ir viņa stāja un cik vesels mugurkauls, kā arī dzirdēt sociālantropologu stāstus par viņu pētījumiem, turpretī Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā ikviens aicināts iepazīt savas emocijas un noteikt savu personības tipu. Savukārt Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā būs iespēja paša rokām atdzīvināt simulācijas manekenu, iejusties ķirurga ādā simulētā operāciju zālē. Latvijas Lauksaimniecības universitāte šogad programmā īpaši uzsvērusi zinātnes vēsturi, ļaujot apmeklētājiem iepazīt to, kā zinātne vakar ļāvusi mums piedzīvot zinātni šodien. Būs iespēja virtuāli ceļot laikā, vērot mākslu, kas rodas no datortehnikas, iepazīt pasaulē vecākos un jaunākos maksāšanas līdzekļus, uzzināt modernos augsnes auglības noslēpumus, kā arī iepazīt elektromotorus, kas nākotnē vadīs mūsu auto. Valmierā Vidzemes augstskola šoreiz zinātni vārda tiešā nozīmē iznesusi ielās un, respektējot Valmieras kā gadsimtiem senas tirgotāju un Hanzas pilsētas vēsturi, Valmieras tirgus paviljona ēkā tiks “tirgots” intelekts un zināšanas un “iesaiņots” padoms katram pasākuma apmeklētājam. No plkst. 19 līdz 21 zinātnieki iejutīsies tirgotāju lomā, demonstrējot savus sasniegumus sabiedrībai viegli uztveramā un atraktīvā veidā. Tāpat ikvienam interesentam būs iespēja nonākt papildinātās realitātes  pasaulē un izpalīdzēt valmierietim, komponistam Jāzepam Vītolam. Daugavpils Universitāte piedāvās apmeklētājiem gan ķīmijas, gan fizikas paraugdemonstrējumus, gan ļaus ielūkoties ģenētiķa ikdienas dzīvē. Tāpat līdzās dažādām aktivitātēm Daugavpils universitāte aicina ikvienu vairāk iepazīt  Latvijas un ne tikai Latvijas dabu - vaboļpētnieku laboratorijā būs iespēja paviesoties Filipīnās, klausoties biologu stāstos par piedzīvoto ekspedīcijā Minda-nao salas džungļos. Taču tie, kuriem īpaši tuva ir tehnika, varēs aplūkot industriāli ražotos robotus. Tāpat zinātnieku nakts  pasākumi būs piedzīvojami dažādos zinātniskos institūtos, tostarp Koksnes ķīmijas institūtā, BIOR, Organiskās sintēzes institūtā un citviet. Eiropas Zinātnieku nakts pasākumi notiks piektdien, 28. septembrī, visā Latvijā un tā aicina atklāt, kā zinātne veido mūs. Eiropas Zinātnieku nakts pasākumi notiks 15 Latvijas pilsētās un novados: Rīgā, Baldonē, Cēsīs, Daugavpilī, Dižstendē, Dobelē, Engurē, Jelgavā, Liepājā, Papē, Priekuļos, Rēzeknē, Salaspilī, Valmierā un Ventspilī. Pasākumu programma: zinatniekunakts.lv.

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem. Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""} Jānis Nīmanis juniors. Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""} Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki. “Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads.  Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas. Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Nīmane Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku. “Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane. “Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane. Saimnieki dzimtas mājās Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās. Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus. Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis. „Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā. „Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""} Matīss Nīmanis „Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem. Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites. Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.” Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""} Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis. “Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem. Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere. Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos. 1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene. „Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""} Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus. 1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""} Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši. Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts. Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”   

Aizvien apsūdzēts smagos noziegumos un aizvien arī vismaz teorētiski atstādināts no Ventspils domes priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanas. Taču vismaz publiskās norises liek domāt, ka Aivaram Lembergam raizes šie statusi nesagādā. Vēl vairāk – varētu šķist, ka viņš izbauda gadiem ieilgušo tiesas procesu, bet vietējo domi vada par spīti aizliegumam. Šā gada laikā, kopš valstī pie varas ir Zaļo un Zemnieku savienība, Lembergs savu ietekmi politikā un valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā tikai nostiprinājis. Turklāt vairākkārt nemaz neslēpjot, ka viņš nav nekāds pelēkais kardināls.