Podcasts about ventspil

Skatu meklētājs, kuru aizrauj krāsu saspēle. Tāds noteikti ir fotogrāfs, Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga. Šovasar Ventspilī teātra namā „Jūras vārti” viņš sarīkojis izstādi „Skatu meklētājs”. Liela formāta fotogrāfijās caur līniju, formu un krāsu mākslinieks atklāj savu pasaules redzējumu. Skatītājiem ir iespēja iepazīt arī senākas kolekcijas, kas aplūkojamas „Jūras vārtu” Mazajā izstāžu zālē. Ulda Balgas fotoizstāde „Skatu meklētājs” teātra namā „Jūras Vārti” skatāma līdz 3.augustam.

Mītu tēmā balstīts multimāksliniecisks projekts – tik kodolīgi iespējams raksturot Arņa Martinelli jaunāko izstādi „Mitoloģija. Rekonstrukcija”. Darbos rekonstruēti būtiskākie Eiropas kultūras mīti, atklājot tos kā triju personu mijiedarbību. Līdzās lielformāta vizuālām ainām mākslinieks veidojis arī skaņu kompozīcijas, tā radot saskari starp vizuālo pieredzi un audiālo dimensiju. Izstāde skatāma Talsu novada muzeja izstāžu zālē, un tās atklāšana notika jūnija sākumā.  Par nelatvisko uzvārdu Arnim jautā bieži, un tas noteikti būtu interesants stāsts, mēs uzzinām īso versiju. Bet pievēršamies jaunākās izstādes darbiem – tajos mākslinieku interesējuši mīti un to mūsdienīgs skatījums. Arnis Martinelli uzskata, ka mēs paši  esam šo mītu dalībnieki. Savos liela formāta darbos mākslinieks mītus rāda kā triju personu mijiedarbību. Piemēram, Kentaurs, Eross un Psīhe vai Orfejs, Euridīke un Aglonīke. Figūras tēlotas kā atdzīvojušās skulptūras, un to atveidošanā izmantoti gan grafiski, gan gleznieciski paņēmieni, dažos tēlos saskatāmi populāru cilvēku vaibsti. Pie jaunākās izstādes Arnis Martinelli darbu sācis rudenī, tūlīt pēc iepriekšējās izstādes „Baletomānija”, kas bija skatāma Ventspilī. Paralēli šai izstādei (Talsu novada muzeja izstāžu zālē) Vārmes Svētā Miķeļa baznīcā skatāma Arņa Martinelli kompozīcija „Svētais Miķelis un krītošie eņģeļi”, tas ir liela formāta darbs (3x3 m) , izstādīts Baznīcu naktī un joprojām aplūkojams. Izstāde „Mitoloģija. Rekonstrukcija” Talsu novada muzejā būs skatāma līdz 27. jūlijam.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Ne tikai par ostas attīstību, bet arī par izklaides un kultūras dzīvi Ventspilī, un arī – kā iesaistīt pilsētniekus lēmumu pieņemšanā? Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" par šiem un citiem jautājumiem debatē pašvaldību vēlēšanām Ventspils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvji.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veicinot kultūras un mākslas attīstību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Latvijas radošo rezidenču pārstāvji, tiekoties izvirzīja vairākus jaunās apvienības darbības mērķus, kā piemēram, radošo rezidenču lokālās un starptautiskās atpazīstamības veicināšanu, pārstāvēt rezidenču intereses valsts un starptautiskā līmenī, savstarpēu informācijas apmaiņu un atbalstu. Kā pirmie soļi apvienības darbā ir iezīmēti pievienošanās Baltijas-Ziemeļvalstu rezidenču tīklam, kura vadošais partneris ir Igaunijas Rezidenču tīkls Loore, radošo rezidenču un programmu kartēšana Latvijā, piedāvājot detalizētu pārskatu par nozares iespējām, kā arī komunikācijas platformu izveidošana. Šie soļi kalpos kā nozīmīgs pamats, lai veidotu stabilu sadarbības vidi radošajām rezidencēm Latvijā un Ziemeļeiropā. Dibinātāju un partneru vidū ir Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci Re!Liepāja, VV foundation ar rezidenci PAiR,  ASTE. Art, Science, Technology, Education, Latvijas Dizaineru savienība ar rezidenci Dizaina vasaras skola, Latvijas Rakstnieku savienība ar Dubultu rakstnieku māju, KK Centrs ar radošās rezidences programmu, Blind Carbon Copy ar rezidenci Studija Kuldīgā, ISSP ar rezidenci Rīgā, Totaldobre ar rezidenci Melnais caurums, Give and get ar Laidu Muižas rezidenci, Liepājas Restaurācijas Centrs ar rezidenču programmu, Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ar rezidenci Ventspilī, Sansusī rezidences, Cita Abra ar rezidencēm Pāvilostā un Cīravā, Padures muiža, Lantes muiža, SAVĀ VAĻĀ ar rezidencēm Savvaļas Skiti, Tukuma Literātu apvienība ar rezidenci “Zīlītes”.

7. februāris ir saksofonista un pedagoga Renāra Lāča dzimšanas diena, un jau pirms vairākiem gadiem viņš iesācis to svinēt ar Saksofonmūzikas svētkiem. Tādi būs arī šogad, kad sestdien, 8. februārī, koncertzāli "Latvija" pieskandinās virkne saksofonistu, kas uzstāsies kopā ar Ventspils bigbendu. "Klasikā" par notikumu stāsta Gints Pabērzs un Renārs Lācis. "Pēdējā laikā biju neredzamāks, varbūt mazāk pamanāms, bet šad tad ar draugiem tāpat esmu uzspēlējis – mūzika nav galīgi nolikta malā. Bet tā sajūta auga, auga, ka vajadzētu atgriezties vairāk pie spēlēšanas, un pašreiz esmu uz tā ceļa," teic Gints Pabērzs. "Nu jau kādus 13 gadus nodarbojos ar saksofonu remontu, līdz ar to arī ikdienā satieku lielāko daļu saksofonistu, ar kuriem esmu kopā audzis un spēlējis. Līdz ar to saksofonu šī brīža dzīvi zinu – kādas kuram problēmas. Šādā sastāvā, kā būsim uz skatuves Ventspilī, mums nesanāk tik bieži tikties, bet, protams, viena liela daļa saksofonistu strādā kopā bigbendā, kur es arī šad tad piedalos, tā ka – tā vai šā – kaut kādā veidā mums sanāk satikties. Bet šādā koncertā – tā tas bieži nenotiek!" Renārs Lācis, taujāts, kādu mūziku plānots spēlēt Saksofonmūzikas svētkos, stāsta: "Ideja ir tāda, ka kādreiz mēs sākām vairāk vai mazāk spēlēt populāru bigbendu mūziku, bet tad sapratām, ka mums ir daudz cilvēku, kas mūziku raksta un studē nu jau ārzemēs. Un tā mūzika ir skaista un kvalitatīva, tā ka pārgājām vairāk uz oriģinālmūziku. Ventspils saksofonmūzikas svētku ideja ir – vairāk oriģinalitātes, mūzikas, ko raksta paši dalībnieki, studenti un viesi. Faktiski mums visa programma sastāvēs no oriģinālmūzikas."  * Ventspils bigbends Viens no spilgtākajiem Latvijas džeza kolektīviem — Ventspils bigbends, kuru vada saksofonists Renārs Lācis, — piedāvā koncertus, kuros klasiskā bigbenda skanējums satiekas ar svaigām un radošām aranžijām. Bigbends regulāri uzstājas un piedalās projektos, demonstrējot gan džeza tradīciju pārzināšanu, gan spēju tās pielāgot mūsdienu auditorijai. Saksofonistu zvaigžņu plejāde Koncertā uz skatuves kāps arī Gints Pabērzs, Kārlis Vanags, Dāvis Jurka, Toms Rudzinskis, Kristers Lauriņš un Jānis Puķītis — katrs no viņiem ir savas jomas meistars ar bagātu pieredzi gan Latvijas, gan starptautiskajā džeza mūzikas ainā. Viņu dažādās muzikālās pieejas pierādīs, cik daudzveidīgs un neizsmeļams var būt saksofona skanējums. Grupa “Lupa” Džeza grupa “Lupa” izceļas ar eksperimentālo pieeju, savienojot džeza improvizācijas ar popa un elektroniskās mūzikas elementiem. Mūziķi apliecina ne vien kompozīcijas un ierakstu meistarību, bet arī inovatīvu pieeju pēcapstrādei, radot dinamisku un piedzīvojumiem bagātu muzikālu ceļojumu. Paula Saija Talantīgā dziedātāja Paula Saija ir izcila interpretācijas meistare, kas savā daiļradē apvieno džeza tradīcijas ar moderniem mūzikas žanriem. Saksofonmūzikas svētki Ventspilī solās būt enerģisks un daudzveidīgs muzikāls piedzīvojums, kur saksofona skaņas skanēs gan tradicionālās, gan mūsdienīgās interpretācijās. Skanēs arī jauna oriģinālmūzika, kuru raksturo melodisms, skaista harmoniskā un interesanta ritmiskā valoda.  

Tiesa liek atjaunot uzmākšanās skandālā iesaistīto Kronlaku Mūzikas akadēmijas pasniedzēja amatā. Medijs: Katara nodevusi "Hamās" un Izraēlai galīgo līguma projektu pamieram Gazas joslā. Vienu no avārijā uz Ventspils šosejas cietušajiem bērniem pārvedīs no Tukuma slimnīcas uz Kurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī. Portālā "Mana balss" iesniegta iniciatīva par papildu maksas par farmaceita pakalpojumu atcelšanu recepšu medikamentiem.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Māras un Ivara 24 gadus ilgā mīlestība ir pāraugusi līdzatkarībā - traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamībā izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Studijā dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” režisors Ivars Zviedris. Kur reiz bija mīļvārdiņi, tur tagad ir lamu vārdi. Viss savstarpēji vilinošais ir tālā pāra pagātnē, jo Ivars vairs nav tik tievs un strādīgs kā kādreiz bija, savukārt, Māra gadu laikā ir zaudējusi pacietību pret viņu. Abu lomas mainās, kad Ivars saslimst, un līdzatkarības svara kausi sašķobās. Māra nonāk grūta lēmuma priekšā - vai izbeigt attiecības un būt brīvai, vai arī palikt uzticīgai pienākumā pret Ivaru? Kinoteātrī „Splendid Palace” 1. decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu svinēs ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Decembrī filmai paredzēti arī vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Nākamie seansi pēc Rīgas pirmizrādes paredzēti 4.12. Bauskā, 5.12. Alūksnē, 8.12. Liepājā, 10.12. Ventspilī, 13.12. Talsos, vēl arī Saldū, Kuldīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Daugavpilī. Otra Ivara Zviedra jaunākā filma ir "Palīdzības piemineklis", kas iekļauta Latvijas TV dokumentālo filmu sērijā "Latvijas kods"

No 26. septembra līdz 6. oktobrim Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās norisinās 27. Starptautiskais īsfilmu festivāls MANHATTAN SHORT. Šajā festivālā skatītāji visā pasaulē kļūst par kinokritiķiem, balsojot par vienu no 10 labākajām īsfilmām. Festivāla norises vietas vairāk nekā 500 pilsētās, kas vienlaikus apvieno vairāk nekā 100 000 skatītāju, lai vērtētu  īsfilmas no dažādām valstīm, tostarp Lielbritānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Itālijas, Francijas un ASV. Rīgā festivāls norisinās kinoteātros “Splendid Palace” un “KSuns”4. oktobrī un 5. oktobrī, ar diviem seansiem katru dienu, kā arī 6. oktobrī, kad notiks četri seansi visas dienas garumā. Pirms “Manhattan Short” filmu programmas skatītājiem tiks demonstrēta festivāla “Baltic filmtales” festivāla uzvarētāja filma - Laura Bogdanoviča īsfilma “Skursteņslauķis”. Tā ir vienatnē Daugavpilī tapusi filma, kuras radošo komandu veido viens cilvēks. Kino režisors, scenārists un producents Staņislavs Tokalovs pie festivāla rīkošanas ticis, pateicoties telefona zvanam uz ASV. Sarunā uzzinām vairāk arī par filmu atlases principiem un to, vai Latvija kaut reizi iekļuvusi izvēlēto desmit filmu vidū, bet skatītāji, kas kaut reizi apmeklējuši festivālu, kļūst par tā ikgadējiem apmeklētājiem.

Jaunajā sezonā starptautiski atzītā latviešu vijolniece Vineta Sareika būs dzirdama vairākos koncertos Latvijā, jo kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci. Turklāt jau 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar Tarmo Peltokoski. Runājot par turpmākajiem plāniem, Vineta Sareika atklāj, ka nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri. Lai gan ikdienā Vineta Sareika kāpj uz pasaules lielākajām kamermūzikas skatuvēm, pēdējos trīs gadus aizvadot Berlīnes Filharmonijas orķestrī, ieskatoties vijolnieces tuvākajos plānos, pavīd arī vismaz četras Latvijas pilsētas – Cēsis, Jūrmala, Liepāja un Rīga.  Tostarp 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar diriģentu Tarmo Peltokoski, kurš šoreiz sēdīsies pie klavierēm. Tajā būs iespējams dzirdēt "zelta repertuāru" – Bēthovena Devīto sonāti vijolei un klavierēm jeb Kreicera sonāti un Sezāra Franka Vijolsonāti. "Es vēl nekad neesmu ar Tarmo kā ar pianistu muzicējusi, bet nu jāsaka, ka tas temperaments šajā programmā varētu nākt tikai par labu, jo abi šie opusi ir nenoliedzami ļoti temperamentīgi, ļoti kaislīgi un spēcīgi. Jā, es ar nepacietību to gaidu," atzīst Vineta Sareika. Šajā sezonā vijolnieci Latvijā varēs redzēt biežāk, jo Sareika kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci.  "Pirmkārt, jāsaka liels paldies orķestrim par tādu godu un uzticēšanos. Mums jau ir bijušas ļoti daudzas tādas sirsnīgas un jaukas, un dziļas sadarbības visādos sastāvos gan ar pilnu orķestri, gan arī ar stīgām. Šosezon es ļoti priecājos, ka man ir iespēja atbraukt četras reizes un katru reizi būt citā ampluā, pilnīgi citā lomā, ar citu repertuāru. Tā palete ir ļoti dažāda," stāsta vijolniece. Mūziķe savu muzikālo darbību un koncertus plāno vairākus gadus uz priekšu, tāpēc šīs nedēļas, kas šosezon tiks aizvadītas Latvijā, ir tam atvēlētas jau labu laiku iepriekš, un viņa ir priecīga par dažādajām sadarbībām, ko tās nesīs. "Tās sadarbības, kas man jau ir bijušas ar mūziķiem šeit, bija visnotaļ pozitīvas, un mani ļoti priecē tas, ka viņi ir ļoti atvērti jauniem impulsiem, kaut arī dažreiz ir bijušas tādas pilnīgi trakas idejas, kas sākumā varbūt dažiem izraisīja neticību, ka varētu tādas programmas vienas nedēļas laikā iestudēt. Tik un tā visi nāca līdzi, un beigās bija liels gandarījums par paveikto un par ķīmiju, kas bija radusies savā starpā. Es domāju, ka varbūt tas ir viens no iemesliem šim ielūgumam uz visu sezonu. Jā, arī šosezon ir paredzētas dažādas trakas lietas," atklāj Vineta Sareika. Viņasprāt, arī orķestra mūziķiem ik pa laikam svarīgi ir muzicēt mazākos sastāvos, piemēram, tikai stīgu orķestrim atsevišķi, jo, muzicējot mazā sastāvā bez diriģenta, katram mūziķim ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība. "Protams, es it kā spēlēju to līdera lomu, bet tik un tā katram ir jāzina partitūra ļoti smalka, ko dara pārējie mūziķi, ir jāuztver impulsi, ir jāatbild. Es atceros, kad mēs spēlējām Ventspilī, bija pilnīgi tāda sajūta, ka mūziķi pamodās un pilnvērtīgi tiešām muzicēja. Mēs visi bijām vienlīdzīgi uz skatuves, un, manuprāt, tas ir tas skaistais un jaukais," pauž vijolniece. Viņa atklāj, ka orķestra stīgām šajā sezonā būs ļoti skaista un dvēseliska, bet arī drūma noskaņa programmā. Būs dzirdams gan amerikāņu komponista Semjuela Bārbera (Samuel Osborne Barber II) Adadžo stīgām (Adagio for Strings), gan Karla Amadeja Hartmaņa Concerto funebre, gan Franča Šūberta stīgu kvarteta "Nāve un meitene" pārlikums stīgu orķestrim. Runājot par turpmākajiem plāniem, Vineta Sareika atklāj, ka nākamā gada februārī ir nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri. "Šis ir ļoti ilgi briedis un ļoti apzināts lēmums no manas puses, un esmu priecīga, ka esmu pieņēmusi šo soli, kas, protams, nebija viegls. Ir kaut kā jāieklausās savā sirdsbalsī, jo ir tāda sajūta, ka ir jāšķir lapa un jāskatās nākotnē. Es ar nepacietību gaidu nākamos piedzīvojumus," stāsta Vineta.  Viņa atzīst, ka kolēģi Berlīnē šo lēmumu uztvēruši kā negaidītu pārsteigumu, bet, viņasprāt, tāda ir dzīve – pilna ar negaidītiem pārsteigumiem un pagriezieniem. Par nākotni viņa vēl izvairās runāt konkrēti, taču vijolniecei esot daudz dažādu ideju un plānu.  "Man liekas, ka galvenais ir būt saskaņā ar sevi," pauž Vineta Sareika. 

Šajā epizodē viens Mārtiņš apmeklē mazbānīša rīta rosmi Ventspilī, Annija apsver kļūt par tramvaja vadītāju, bet otrs Mārtiņš joprojām cīnās ar ļauno, pelēko kaķi. Atskatāmies uz aizvadīto podkāsta live pasākumu — 'nereāli labs pasākums', noskaidrojam, cik maksā niere, un izskaidrojam Mārtiņam, kas ir Elīna Gluzanova. Pievienojies mums šajā epizodē, lai dzirdētu par mūsu jaunākajiem piedzīvojumiem! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ. Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai. Mani piesēdina pie lielā galda istabas vidū, mīļi pacienā. Es brīnos par daudzajiem sēdekļiem, vai tad saime tik liela? Mājās viņi esot divatā, bet dēls māju uzcēlis netālu, vēl ir meita, un kad sanāk mazbērni, visiem esot jāsasēžas draudzīgi. Mēs runājam par ziemu, ceļš no Lielirbes līdz Ventspilij ir labs, bet braukt ik dienas 100 kilometrus nav viegli, meža zvēru, jo īpaši tumsā, apkārtnē klīstot daudz. Motivācijai turpināt skolotājas darbu, nevis doties pelnītā atpūtā,  jābūt ļoti stiprai.

Vēl līdz septembrim Ventspils teātra namā "Jūras vārti" skatāmi gleznotājas Annas Heinrihsones darbi divās izstādēs – "Migla" un "Mans miers ir beigts".

4. augustā 37. Starptautiskajā Ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms 2024" programmu “Ritmu ainavas ar ērģelēm” piedāvās Rīgas Doma mūzikas dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs, kura rīcībā būs plašs instrumentu klāsts, bet centrālie trīs - marimba, vibrofons un timpāni. Programmā līdzās latviešu komponistiem - Jāzepam Vītolam, Aivaram Kalējam, Maijai Einfeldei un šī gada jubilāram Rihardam Dubram - būs arī franču komponista un ērģelnieka Tjerī Eskeša darbi un amerikāņu skaņraža Niko Mjūlija mūzika. Guntars Freibergs atminas, ka Niko Mjūlija mūziku iepazinis festivālā „LNSO vasarnīca” Ventspilī, kur pēc Mika Magones rosinājuma notika pievēršanās viņa mūzikai: "Tā bija arī pirmā sadarbība ar Aigaru Reini un kopš tā laika esam vairākkārt kopā muzicējuši. Tas bija darbs ērģelēm un marimbai Beaming Music – ļoti interesants, aizraujošs, ar amerikānisku sentimentu." Annas Martas Burves un Guntara Freiberga sarunā - par sitaminstrumentu un ērģeļu dueta specifiku: vai tas ir populārs ansamblis komponistu vidū? Kas ir tas īpašais šādu divu instrumentu saspēlē un vai izaicinājumi šādu duetu arī skar? Guntars novērojis, ka itin bieži komponisti  sitaminstrumentu izmanto kā papildus tembru ērģelēm: „Jokojot saku, ka ērģeles ir tāds milzīgs seno laiku sintezators. Un sitaminstrumenti ļauj piedāvāt vēl dažādus tembrus, kas ērģeļu skanējumā nav iespējami. Un tad kopskaņa kļūst vēl daudz bagātāka un daudzveidīgāka." Izskan arī iespaidi par pagājušu koncertu - 27. jūlijā notikušo Jaunās Baltijas skaņas kvarteta koncertu "Jauno domu dārzs" Cesvaines pilī. Runāts tiek par divu sitaminstrumentālistu - lietuvieša Pāvela Gintera un latvieša Guntara Freiberga - satikšanos ansamblī ar visai klasiskiem instrumentiem un to, kā melodiskam instrumentam būt ritmiskam, bet ritmiskajam - melodiskam. Kā arī aicinājums uz vēl vienu notikumu 4. augusta vakarā kultūrvietā "Hanzas perons", kad Maikla Gordona skaņdarbu sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām ‘Timber' atskaņos Guntara Freiberga vadītais “Koksnes sekstets”.

27. jūlijā Ventspils koncertzāle "Latvija" svinēs piekto gadskārtu ar īpašu svētku koncertu, kura moto ir Rasas Maijas Armales dzejas rindas "Kā mirdzums uz zaļa zāles stiebra" no ­Ērika Ešenvalda kordziesmas "Rasa".  Jubilejas koncertā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi, saksofonists Renārs Lācis, solobalss Rūta Pāvulēna, kori "Venda" un "Ventspils", diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Par gaidāmo notikumu, kas izskanēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, izvaicājam koncertzāles "Latvija"māksliniecisko vadītāju Gunti Cimiņu, kurš šajā amatā ir kopš 2023. gada pavasara. Uzzinām par svētku koncerta ideju nākšanu un īstenošanu, Ventspils sajūtu, ostas un tukšas pludmales burvību, producēšanas pieredzi koncertu un festivālu rīkošanā ar veiksmēm un apdedzināšanos šajā jomā, jauno amatu kā ceļa turpinājumu. Izskan arī pārdomas par klausītaju Ventspilī, cerību pēc publikas uzticēšanās un nebaidīšanās piedzīvot ko jaunu, pasaules elpas nepieciešamību, kā arī sadarbību ar Ventpils Mūzikas vidusskolu un kopēja procesa veidošanu ar Ventspils kolektīviem. Guntis Cimiņš: No manas iepriekšējās pieredzes producēšanā jubilejas koncerts bija diezgan netipisks, jo gada garumā vairāk ļāvos dažādām zīmēm, dažādām sarunām, dažādām negaidītām idejām. Tā tas pamazām veidojās. Apbrīnojami, kā tas viss nāca – gan skaņdarbu izvēle, gan mākslinieku iesaiste. Esam iekļāvuši arī dažādus Ventspils rakstnieku tēlojumus par Ventspili, un tas viss izauga lielā apkopojumā par to, ko mums bija svarīgi pateikt šajā laikā. Mums bija svarīgi parādīt mūsu unikālos instrumentus. Ir ērģeles, ir Dāvida Kļaviņa klavieres. Mums ir Ventspils Mūzikas vidusskola, jaunie mūziķi, mums ir ventspilnieks Vilnis Šmīdbergs ar apaļo jubileju. Visu to bija ļoti svarīgi iekļaut. Kā vienojošais no mākslinieciskā, scenāriskā viedokļa ir šie Ventspils dzejnieki, rakstnieki, kur arī ļoti interesantā procesā nonācām līdz pieciem fragmentiem. Palīdzēja viss Ventspils bibliotēku tīkls, jutām milzīgu atbalstu. Tas bija kolosāls process. Kādi dzejnieki ir iesaistīti? Mēs vēlējāmies izcelt, mūsuprāt, nozīmīgākos Ventspils rakstniekus. Būs Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Uldis Krasts, kā arī lielisks atradums programmas veidošanas procesā – Rasa Maija Armale no Liepājas, ar kuras dzeju Ēriks Ešenvalds rakstījis skaņdarbu „Rasa”, kas arī kļuva par vadmotīvu koncertam gan idejiski, gan noskaņas ziņā. Skanēs Rasas Maijas Armales dzeja, kas ļoti labi saplūst kopā ar Radio kora priekšnesumu.  Kā izdevās visus mūziķus sapulcināt vienā datumā? Šķiet, ka tas ir bijis plānots jau ļoti, ļoti laicīgi. Jā. Tas sākās ar vienu no pirmajām ideju apmaiņām ar Ēriku Ešenvaldu. Mēs runājām par pavisam citām lietām un tad kaut kā organiski aizgājām līdz viņa darbam „Okeāna balss”, kas fantastiski skanētu koncertzālē ar ērģelēm un orķestri, ar Ivetu Apkalnu pie ērģelēm. Tas bija pirmais sākumposms. Tad viss sāka veidoties, palēnām un ļoti organiski. Tas bija interesants process. Mūziķi labprāt atsaucās aicinājumam piedalīties? Ko vispār mūziķiem nozīmē Ventspils koncertzāle? Tas bija brīnišķīgi, jo faktiski visi mūziķi, ar kuriem runāju, teica, ka tas ir liels gods un pagodinājums, ka viņi tiek uzrunāti. Tur vispār nebija problēmu. Visi ir ļoti atsaucīgi, un tagad arī sagatavošanās process ir ļoti pretimnākošs – gan viss orķestra menedžments, gan Radio kora direktore, Sigvards, Ēriks. Visu laiku nāk idejas, un es tikai brīnos, kā tas ceļš iet. Gandrīz neko nedaru, idejas vienkārši nāk. Kad runāju ar „Jūras vārtu” dežuranti par Ventspils dzejniekiem, viņa uzreiz piezvanīja Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītājai Inesei Aidei, kura nākamajā dienā atsūtīja savus "slepenos failus" gan no Mārtiņa Kalndruvas, gan no Dagnijas Zigmontes, kas fantastiski iederējās programmā. Es gaidīju zīmes, un tās nenāca. Jau sāku uztraukties, jo bija palikušas divas nedēļas līdz koncertam. Te nu tās zīmes ir. Saruna bija pilnīgi nejauša. Es vienmēr aprunājos ar kolēģiem, man ļoti patīk. Viņi tik labi izjūt Ventspili un to sajūtu, un dod ļoti vērtīgus padomus, kas palīdz nākotnē. Vai Vilnis Šmīdbergs arī būs klāt? Jā, Vilnis būs. Viņš jau bija atbraucis pie mums uz koncertzāli, mēs parunājāmies, es paklausījos viņa stāstus par Ventspili.

“Latgale ir tuvu” – ar šādu saukli šobrīd Daugavpilī notiek Teātra festivāls Nr.3. Šī festivāla iniciatori sākotnēji ir Rīgas teātri – "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris un arī Leļļu teātris. Iepriekš festivāls uzrunājis savus skatītājus Ventspilī, tad Rīgā un Liepājā, bet šogad festivāls nonācis Daugavpilī. Festivāla fokusā ir pārmaiņas – gan iekšējās, gan ārējās. Simbolisks ir arī šīgada festivāla sauklis – "Latgale ir tuvu", kurš aicina veicināt pārmaiņas šī reģiona uztverē. Tam par pamatu Daugavpils teātrī šajās dienās teātra mīļiem tiek piedāvātas izrādes, kas izceļas gan ar neierastu formu, gan šim brīdim aktuālu un vajadzīgu saturu. Un tam visam noslēgumā arī diskusijas  jeb sarunas ar teātra profesionāļiem ar skatītājiem.

“Basketstudijā 2+1” uz Gunta Keisela un klausītāju iesūtītajiem jautājumiem atbildēja Latvijas Sieviešu basketbola līgas 2. divīzijas čempionvienības Ventspils sporta skolas “Spars” sieviešu komandas galvenais treneris Roberts Prūsis. Runājām par: •⁠  ⁠Ventspils komandas sarežģīto ceļu pretim titulam; •⁠  ⁠emocijām finālturnīra laikā un pēc uzvaras; •⁠  ⁠spēkos līdzvērtīgajām LSBL 2. divīzijas finālturnīra dalībniecēm; •⁠  ⁠pieredzi un jaunības enerģiju čempioņu sastāvā; •⁠  ⁠vai sievietēm jāspēlē basketbols un vai tas jādara arī Ventspilī; •⁠  ⁠trenera īpašajiem izaicinājumiem, strādājot sieviešu komandā; •⁠  ⁠Liepājas un Rīgas vilinājumu; •⁠  ⁠Ventspils potenciālo sapņu komandu; •⁠  ⁠Ugāles spilgtākajiem personāžiem; •⁠  ⁠Ventspils komandas iespējamo nākotni; •⁠  ⁠paša trenera radu rakstiem un plāniem. 45 minūtes par Latvijas Sieviešu basketbola līgas 2. divīzijas čempionēm un basketbolu Ventspilī.

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

Iespaidi un komentāri pēc izrādes „Šķelšanās. Sarunas”, kurā Čehova teātris un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” meklējis jaunu, sociāli aktuālu skatuviskās izpausmes formātu. Kad pirms diviem gadiem sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, daudzi no mums pirmoreiz saskārās ar to baiso apjausmu, ka mēs un mūsu bērni savas dzīves laikā var piedzīvot karu. Krievu karavīru zvērības un Kremļa imperiālistiskās ambīcijas Ukrainā saasināja etnisko spriedzi arī Latvijā: mēs daudz skaidrāk ieraudzījām, cik dažādās informācijas telpās un izpratnē par valsti un valodu dzīvo dažādi Latvijas iedzīvotāji. Kas šādā situācijā labāks – patīkams naids vai nepatīkama saruna? Ar tādu jautājumu pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica” pērn sāka veidot dokumentālu seriālu „Šķelšanās”, ko 4. marta vakarā papildināja – pagaidām tikai viena – neparasta dokumentāla teātra izrāde, kur uz skatuves ar personiskiem stāstiem satikās pētnieciskie žurnālisti un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri. Kritiķe Dita Jonīte savā "Facebook" kontā raksta: "Ja konference labiem cilvēkiem "Dirty Deal Teatro" bija izrāde, tad šī bija vēl vairāk izrāde, konference, politiskais teātris un performance. Un viss, ko es ceru, ka tā tiks nospēlēta vēl vismaz vienu reizi Daugavpilī. Un varbūt arī Rēzeknē, Liepājā un Ventspilī, un atkal lieliskajā Čehova teātrī Rīgā. Tik daudz cilvēcības un mīlestības! Ja satiekas žurnālisti, kas deg par savu darbu un režisors, kam liela sirds, tad mēs visi kopā varam būt drošāki un laimīgāki."    

“Džezam ir jēga, ja skatās uz priekšu un kaut ko meklē, ja džezā skatās atpakaļ, tad labāk nevajag spēlēt džezu, bet gan ”Vālodzīti”, tā Toms Poišs, Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza un mūsdienu ritma nodaļas vadītājs. Jau otro gadu pēc kārtas MIKC Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola (iepriekš Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas skola) rīko Starptautisko etnodžeza mūzikas ansambļu konkursu “Guoyu pa JAZZ”, kurā apvieno tradicionālo un džeza mūziku. Šogad konkursam pieteikušies deviņi ansambļi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kuri 8. februārī kāps uz Latgales vēstniecības “Gors” skatuves un atskaņos divus dažāda rakstura skaņdarbus.  Šajā raidierakstā uz sarunu aicinājām viesus no Latgales – konkursa dalībnieci Lauru Svikšu un ansambļu vadītāju un pasākuma vienu no organizatoriem Mārci Lipski. Kā arī viesus no Kurzemes – Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza un mūsdienu ritma nodaļas vadītāju un pagājušā gada konkursa žūrijas locekli Tomu Poišu un pagājušā gada konkursa uzvarētājas Montu Cini un Aleksu Rubīnu. Runājām par džeza žanriem, tradīcijām pasaulē un Latvijā, mūziku, auditoriju un konkursu organizēšanu. Ja arī tu esi džeza mūzikas cienītājs, iesakām apmeklēt bezmaksas pasākumu “Gorā” vai skaties tiešraidi attālināti “Guoyu pa JAZZ” Facebook lapā. Vairāk informācijas šeit: https://www.facebook.com/profile.php?id=100070189245615  Raidījumu vada Adrians Zelčs un Arnis Malakovs.

26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

18. oktobrī pulksten 19 Ventspils koncertzālē "Latvija" skanēs koncerts "Atgriešanās Ventspilī", kurā muzicēs Ventspils Kamerorķestris, jauktais koris "Ventspils", diriģents būs Aigars Meri, bet koncertu vadīs mūsu "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.  Programmā iekļauts Riharda Dubras Koncerts marimbai un stīgu orķestrim "Mūžīgās ilgošanās gaisma", Valta Pūces "Psalmu burtnīca", Pētera Plakida Pasticcio à la Rossini un Marģera Zariņa Divertimento ērģelēm un timpāniem. Ar koncerta diriģentu Aigaru Meri "Klasikā" tiekamies jau šobrīd, un mūsu sarunā par to, uz ko vairāk attiecas cikla "Atgriešanās Ventspilī" nosaukums, no kā izaugusi tā ideja, arī par šī koncerta dalībniekiem un izvēlētajiem skaņdarbiem, par sinerģiju ar solistiem, bet noslēgumā - par Aigara Meri oktobri, kas paiet darba dunā, jo piektdien jaunā koncertsezona tika atklāta arī viņa vadītajam Jelgavas kamerorķestrim.

Pasaules diktāts latviešu valodā šogad norisināsies sestdienā, 14. oktobrī, pulksten 12.15. Šī būs jau devītā diktāta norises reize. Kultūras rondo par diktāta norisi stāsta viens no tā organizatoriem - Toms Sadovskis. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Diktāts tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un portālā LSM.lv. Klātienes rakstīšanas vietas izziņos turpmākajās nedēļās. Šogad ir sākusies sadarbība ar Latvijas Neredzīgo biedrību un Latvijas Nedzirdīgo savienību, lai sniegtu iespēju neredzīgiem, vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Lai piedalītos diktāta rakstīšanā klātienē, iepriekš ir jāreģistrējas vietnē www.raksti.org, kur varēs izvēlēties vienu no 16 rakstīšanas vietām 11 Latvijas pilsētās. Šogad klātienē diktāts norisināsies Rīgā, Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Reģistrēties dalībai klātienē būs iespējams līdz 12. oktobra vakaram. Savukārt tie, kuri nebūs paspējuši laikus reģistrēties, to varēs izdarīt norises vietā neilgi pirms diktāta sākuma, taču jāņem vērā, ka tas būs iespējams vien tad, ja būs brīvas vietas, tādēļ organizatori iesaka laikus reģistrēties mājaslapā. Diktātu būs iespēja rakstīt arī attālināti, šai dalības formai nav nepieciešams iepriekš speciāli pieteikties, taču ir nepieciešams izveidot lietotāja kontu vietnē "raksti.org". Nesen arī aizvadīta tiešsaistes lekcija "Biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā", ko vadīja filoloģe, tulkotāja, SIA “Skrivanek Baltic” un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja un diktāta teicamniece Lāsma Sirmule. Lekcijas ieraksts būs pieejams vietnē "raksti.org" un diktāta Facebook kontā. 14. oktobrī pārbaudīt savas zināšanas un prasmes latgaliešu rakstu valodā aicinās arī septītais diktāts latgaliešu valodā. Diktāts skanēs Latvijas Radio 1 ēterā raidījumā “Kolnasāta” sestdienas vakarā plkst. 18.20, kā arī video formātā būs skatāms sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv" un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat šoreiz diktātu varēs rakstīt klātienes pasākumā Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Šī gada diktātā aktrise Katrīna Griga lasīs speciāli diktātam tapušu literātes un žurnālistes Lauras Melnes tekstu. Diktātu organizē Latvijas Radio Latgales multimediju studija, latgaliešu kultūras kustība “Volūda” un portāls "lakuga.lv".

Vienpadsmit Latvijas pilsētās no šodienas, 26. septembra, līdz 8.oktobrim notiks starptautiskais īsfilmu festivāls „Manhattan Short”. Tajā iekļautas desmit īsfilmas no septiņām valstīm, kas tiks izrādītas vienā divu stundu un 15 minūšu garā seansā, pēc kura beigām skatītāji varēs nobalsot par savu favorītu un tā kopā ar citu valstu skatītājiem noteikt festivāla uzvarētāju. „Manhattan Short” skates Latvijā rīko kinorežisors Staņislavs Tokalovs. No 28. septembra līdz 8. oktobrim Rīgas kinoteātros "Splendid Palace" un "Ksuns" norisināsies 26. Starptautiskais īsfilmu festivāls "Manhattan Short". Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās lielākajās Latvijas pilsētās festivāls norisināsies jau no 28. septembra līdz 8. oktobrim.

Svētīta Emociju Eksplozija: Raudāšana Lidostā, Eštona Kačera Drāma, Gdaņskas Piedzīvojumi, Gacho Road Rage, Basketbols un Sēņošana. Šī "Eitanāzija" epizode piedāvā brīžu dažādību, no smieklīgiem līdz dziļiem notikumiem. Mārtiņš, Mārtiņš un Annija ved klausītājus caur ārkārtējām emocijām un stāstiem, kas nelaiž garām nevienu. Iečeko šo podkāstu - https://open.spotify.com/show/59ucoOserZl8Ky3h2DY3u2?si=5b0123c736c540ca Aizej uz Kreičmaņa stāvizrādi Ventspilī - https://www.bezrindas.lv/lv/pirmas-usas-jana-kreicmana-stand-up-komedija-ventspili/12236/ Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Mārtiņam problēmas ar voljēru, Roberts nevar izsprukt no slazda un Anniju pie dzīvības tur tikai naids. Mīļš paldies mūsu draugiem Ventspilī, kuri saorganizēja mums iespēju pabūt īstā studijā!! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Sezonas noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas vasarīga Vidusjūras atvaļinājuma noskaņās runāsim par Sanmarīno Republiku. Tā ir neliela valsts, kas atrodas Itālijas robežās. Ģeogrāfiski tā aptver 61 kvadrātkilometrus un ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē. Mazā izmēra dēļ Sanmarīno atrodas vienā grupā ar tādām mikrovalstīm, kā Monako un Vatikāns. Valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 33 tūkstoši. Respektīvi, apmēram tikpat daudz, cik Ventspilī. Vēl viena interesanta iezīme Sanmarīno vēsturē ir tā, ka valsts ir saskārusies ar daudziem iebrukumiem, taču nekad nav padevusies nevienam no tiem, saglabājot savu suverenitāti. Pat neskatoties uz nerimstošajiem slavenā itāļu kardināla Čezāres Bordžijas mēģinājumiem 16. gadsimtā un vēlākiem 18. gadsimta itāļu iebrukumu mēģinājumiem Sanmarīno mūris apņēmīgi nosargāja savu neatkarību. Tādējādi arī simbolizējot Sanmarīno nepielūdzamo garu. Pat pastāv mīts, ka bijušais Amerikas prezidents Ābrahams Linkolns ir Sanmarīno goda pilsonis. Saistīts tas ir ar to, ka Ābrahams Linkolns pauda apbrīnu par Sanmarīno 1861. gada vēstulē Reģenta kapteiņiem rakstīto, sakot: “Lai gan jūsu kundzība ir maza, tomēr jūsu valsts ir viens no pagodinošākajām visā vēsturē…”. Lai gan Linkolns uzrakstīja vēstuli Sanmarīno, paužot atzinību par valsts apņemšanos ievērot brīvību, nav ziņu, ka viņam būtu piešķirta pilsonība. Sanmarīno ir Apenīnu kalnos atrodama mikrovalsts, kas pilnībā ieskauta Itālijas teritorijā, bet tā ir neatkarīga no Itālijas un ir suverēna valsts. Izņemot to, ka Sanmarino lidosta atrodas Itālijas teritorijā. Un Sanmarīno apgalvo, ka ir vecākā izdzīvojusī suverēnā valsts un konstitucionālā republika pasaulē. Tā tika dibināta 301. gadā un ir saglabājusi savu neatkarību vairāk nekā 1700 gadus. Šī vēsturiskā nozīme padara tās politisko sistēmu un pārvaldības struktūru unikālu un ievērības cienīgu. Tādēļ, stāstot valsts politisko sistēmu, gribētos sākt ar to, ka Sanmarīno pastāv dubultā izpildvaras sistēma, kas nodrošina varas sadali un kolektīvās pārvaldības pieeju. Valsti vada divi Sanmarīno Republikas valsts vadītāji, kurus sauc par kapteiņiem-reģentiem. Parasti reģentus izvēlas no koalīcijas partijām, un viņu pilnvaru termiņš ir seši mēneši. Ievēl amatos viņus Lielā un Ģenerālpadome, kas ir valsts likumdošanas institūcija. Šī sistēma novērš varas koncentrēšanos vienā indivīda rokās un veicina dažādu politisko uzskatu līdzsvarotu pārstāvību. Starp citu, divu valdības vadītāju prakse (diarhija) ir tieši atvasināta no Romas Republikas paražām, kas ir līdzvērtīga Senās Romas konsuliem. Jāatzīmē, ka kapteiņi-reģenti nav valdības vadītāji, bet tikai valsts vadītāji bez izpildvaras. Papildus reprezentatīvajai demokrātijai Sanmarīno ir spēcīgas tiešās demokrātijas tradīcijas. Tas nozīmē, ka svarīgi lēmumi, piemēram, konstitūcijas grozījumi vai būtiskas izmaiņas politikā, ir pakļauti tautas nobalsošanai. Iedzīvotājiem ir iespēja tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par šiem jautājumiem. Konkrētā prakse veicina pilsoniskās iesaistes sajūtu un ļauj Sanmarīno iedzīvotājiem tieši izteikties jautājumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tiešā demokrātija stiprina lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un veicina caurskatāmību, jo nodrošina, ka svarīgi lēmumi saņem iedzīvotāju atbalstu un atbalstu. Vēl viena unikāla pieeja ir tā, ka Sanmarīno ārējās attiecībās ievēro neitralitātes un nepievienošanās politiku. Neskatoties uz to, ka Sanmarīno nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir muitas savienība ar ES, kas pieļauj brīvu preču kustību. Tomēr valstij nav saistoša ES politikas un noteikumi. Sanmarīno nepievienošanās statuss atspoguļo tās apņemšanos saglabāt savu suverenitāti un neatkarību. Īstenojot neitrālu ārpolitiku, valsts izvairās pieskaņoties kādai noteiktai politiskai vai militārai aliansei un saglabā relatīvas “objektivitātes” pozīciju globālajos jautājumos. Šī nostāja ļauj Sanmarīno iesaistīties diplomātiskās attiecībās ar dažādām valstīm un starptautiskām organizācijām, veicinot savas intereses un vērtības, vienlaikus paliekot ārpus formālām aliansēm vai blokiem. Vairāk par to, kādas ir Itālijas attiecības mūsdienās ar Sanmarīno, stāsta doktors. Reinhardas Krumms, Frīdriha-Eberta fonda Baltijas valstu biroja Rīgā vadītājs.

Oriģināldramaturģija un sarunas – divas svarīgas sastāvdaļas jūnija sākumā gaidāmajam Teātra festivālam Nr.2. Festivāls otro gadu top sadarbojoties „Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātrim, kā arī Latvijas Leļļu un Nacionālajam teātrim. Festivāla programmā iekļautas astoņas izrādes, kas balstītas oriģināldramaturģijā un runā par sociāli politiskiem un dziļi personiskiem jautājumiem. Pēc izrādes skatītāji aicināti piedalīties sarunā par redzēto. Pērn festivāls notika Ventspilī, šogad Rīgā un Liepājā. Iepazīstināšana ar gaidāmo Teātra festivālu notiek Smiļģa dārzā, jo tepat mājo viens no festivāla rīkotājiem „Dirty Deal Teatro”, ieradušies arī pārējie festivāla rīkotāji – pārstāvji no Ģertrūdes ielas teātra, no Latvijas Leļļu un no Nacionālā teātra. Vispirms Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova par to, kas šogad veido festivāla programmu. Sarunas ar skatītājiem būs pēc katras festivāla izrādes, kā arī tiks rīkotas Teātra profesionāļu sarunas. Latvijas Leļļu teātra vadītājs Mārtiņš Eihe ieskicē sarunu virzienu, kā arī analizē, kāpēc svarīgas sarunas ar skatītāju. Festivāla programmā iekļauta Sofijas Meļņikovas „Drama Queen” (Dirty Deal Teatro), arī  Valtera Sīļa  „Mammu!”, tad Ģertrūdes ielas teātris festivāla programmai piedāvā Ingas Gailes koncertizrādi „Āda” un „Vientuļās planētas sala” kopā ar producentu kompāniju  „KatlZ”. Vēl  programmā Liepājas teātrī tapušie Rasas Bugavičutes-Pēces „Dziesmu svētki”. Savukārt  Nacionālais teātris festivālā piedalās ar Artūra Dīča lugas „Ričards.   Nekā personīga” iestudējumu. Bet Leļļu teātres piedāvās Rūtas Dišleres „Bez morāles. Ar lellēm” un Ances Muižnieces „Vaļa dziesma”. Pagājušā gada festivāla pieredze apliecinājusi, cik svarīga ir sadarbošanās un vēlme satikties, būt kopā – sākot ar festivāla organizētājiem, kuriem pievienojas iesaistītie mākslinieki un festivāla izrāžu apmeklētāji.

Veca māmuļa paklāju dauza. Šo turkmēņu mīklu, ko atsūtījusi Sarma Ukasa, un citu klausītāju sagudrotās mīklas Greizajos ratos min Busuļu ģimene Ventspilī: mamma Rebeka (strādā Ventspils kultūras centrā) ar meitu Aleksandru (18 gadi) un vecmāmiņu Ēriku.

Valdība nostrādājusi pirmās 100 dienas. Koalīcijas pārstāvji: Mūsu varēšanu parādīs Valsts prezidenta vēlēšanas un nodokļu reforma. Izglītības un zinātnes ministrija: klasē nedrīkstētu būt mazāk par 10 skolēniem. Ventspilī bāzētais konfekšu ražotājs "Pobeda" nesen apbalvots par palīdzību okupantu armijas karavīriem Ukrainā. Lai gan kaujas pie Bahmutas joprojām tupinās, Krievijas armija ievērojami palēninājusi ofensīvu pie Bahmutas un tā vietā koncentrē spēkus manevru īstenošanai citos virzienos, jo īpaši Avdijivkas apgabalā.

No 2023.gada 2.janvāra VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (CSDD) sāks izsniegt jauna parauga vadītāja dokumentus, tai skaitā vadītāja apliecības, ar moderniem pretviltošanas elementiem, kas iestrādāti ar šā brīža jaunākajām tehnoloģijām. Jaunā parauga vadītāja dokumentos būs krāsaina, ar lāzergravēšanas tehnoloģiju iestrādāta fotogrāfija. Atbilstoši jaunāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām tiks modernizēti arī citi drošības elementi - taktili, ar tausti jūtami detalizēti gravējumi, kā arī ultravioletajā gaismā redzamie attēli. Norādītie drošības elementi tiks iestrādāti visu veidu vadītāju dokumentos, ne tikai vadītāja apliecībā. Par izmaiņām interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta CSDD Komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks Mārtiņš Mālmeisters. Visi jaunie transporta līdzekļu vadītāji saņems jaunā tipa vadītāja apliecības, kurās iestrādāti daži jauni knifi, lai nodrošinātos pret apliecību viltošanu. Galvenais, kas mainīsies, - ar lāzergravēšanu būs ieskanēta krāsaina vadītāja fotogrāfija. Tāpat jaunajās vadītāja apliecībās būs vēl vairāki detalizēti gravējumi, kas ar taustes palīdzību varēs noteikt, ka tā ir oriģināla, tas nozīmē, - grūti viltojama. Jaunās vadītāja apliecības sāks izsniegt pakāpeniski: no 2. janvāra tās sāks izsniegt Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Valmieras klientu apkalpošanas centros, no 3. janvārā - Jelgavā un Rēzeknē, no 4. janvāra - Talsos un Gulbenē, no 5. janvāra - Jēkabpilī un Ventspilī. 

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

2. decembrī Lielajā ģildē un 3. decembrī Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, komponists Raimonds Tiguls kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un diriģentu Māri Sirmo, kā arī Rīgas Doma zēnu kori un diriģentu Mārtiņu Klišānu svinēs savu 50. dzimšanas dienu. Arņa Krauzes vadītajā vakarā tiek solītas gan sarunas, gan pārsteigumi, kā arī piektdienas koncerts izskanēs radio "Klasika" tiešraidē" Par gaidāmo notikumu Raimonds Tiguls saka: “Katrs mans skaņdarbs ir ļoti personīgs stāsts un ar lielu nepacietību gaidu šos koncertus, kuros kopā ar saviem labiem draugiem un izciliem mūziķiem varēsim jums tos izstāstīt”. Sarunā ar Dinu Dūdiņu-Kurmiņu uzzinām par emocionāli aizkustinošākajiem brīžiem radošajā dzīvē, daudzšķautņainību mūzikā, Dziesmu svētkiem, skolotājiem un vēlmi savulaik studēt pie Pētera Plakida, tēvam veltītās dziesmas atskaņojumu Ņujorkas Kārnegija zālē un vēlme atkal komponēt elektronisko mūziku.        

Viņš dzimis 5. decembrī. Radījis savu stāstu par Tiguļkalnu. Mūziķis. Producents. Komponists, kurš mūs aicina uz savas dzimšanas dienas koncertiem. Kultūras rondo studijā – Raimonds Tiguls. 2. decembrī plkst. 19.00 Rīgā, Lielajā ģildē, un 3. decembrī plkst. 18.00 Ventspilī, koncertzālē “Latvija”, komponists Raimonds Tiguls kopā ar izcilo ērģelnieci Ivetu Apkalnu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts Akadēmisko kori “Latvija” un diriģentu Māri Sirmo, kā arī Rīgas Doma zēnu kori un diriģentu Mārtiņu Klišānu satiksies savas dzimšanas dienas koncertos.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Publiska muzicēšana vēsturiski nav tipiska Latvijas romu jeb čigānu nodarbošanās. Tas Latvijas romus atšķir, piemēram, no Balkānu, Ungārijas vai Krievijas romu mūzikas tradīcijām. Tomēr Ventspilī romu publiskās muzicēšanas tradīcija pastāv vismaz kopš 20. gadsimta 50. gadiem. Romu muzikanti Ventspilī ir darbojušies gan populārās mūzikas, gan folkloras un reliģiskās mūzikas jomās. Ansambļu dibināšanā un vadīšanā bijuši iesaistīti gan paši romi, gan nečigānu skolotāji, mūziķi, mūzikas producenti un citi. Atsevišķu ansambļu jeb sastāvu darbība lielākoties nav bijusi ilgāka par dažiem gadiem, un reizēm ansambļu sastāvi ir bijuši etniski jaukti, tāpēc romu ansambļus saskaitīt tomēr īsti nav iespējams. Tomēr es gribētu izcelt vairākus. Man zināmo pirmo ansambli 50.-60. gadu mijā dibināja Juris Leimanis – pazīstamā čigānu kultūras darbinieka Jāņa Leimaņa dēls un grāmatas “Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos” autors. Pēc Otrā pasaules kara viņš no Rīgas pārcēlās uz Kurzemi un 50. gadu sākumā apmetās uz dzīvi Ventspilī. Čigānu mūzikas kolektīvu dibināšanā viņam jau bija pieredze – viņa tēvs 30. gados bija Rīgā dibinājis čigānu kori un viņš pats 40. gados vadīja ansambli Kuldīgā. Ventspils ansambli viņš izveidoja Dzelzceļnieku klubā kopā ar mūzikas skolas direktoru Dzintaru Kļaviņu un režisoru Imantu Krenbergu. Šī ansambļa skats ir iekļauts Imanta Brila dokumentālajā filmā “Vasara Kurzemes balsīs”, kas iznāca 1969. gadā. 70. un 80. gados muzicēšana estrādes ansambļos varēja būt pat galvenā Ventspils čigānu nodarbošanās. Oficiāli Ventspils estrādes biroja pakļautībā strādājuši deviņi čigāni – sanāktu “pilns džeza orķestris”!Kādu laiku vienā ansamblī spēlēja pat četri čigāni, taču kāda valsts amatpersona likusi ansambli izformēt, sakot: “Jūs ir pārāk daudz čigān!” Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un valsts sistēmas maiņu muzicēšana vairs nebija tik ienesīgs ienākumu avots. Tomēr vēl nesen, 21. gadsimtā Ventspilī pastāvēja krogu un balles muzikantu grupa “Vero”. 80. gadu pirmajā pusē Ventspilī pastāvēja čigānu jauniešu folkloras kolektīvs “Pašil māru khēr” (jeb tulkojumā – Gar mūsu māju). Tas bija dibināts pie Ventspils zivju konservu kombināta kluba un tā vadītāja bija mūzikas teorijas skolotāja Ligita Vaļuka. Ansamblis bija aicināts piedalīties pirmajā lielajā Latvijas folkloras festivālā Aizputē 1982. gadā. Organizatoriska pārpratuma dēļ ansamblis Aizputē ieradās nepareizā laikā un bija vienīgais folkloras ansamblis, kas todien priecēja pilsētas iedzīvotājus. Kā atceras Ligita Vaļuka: “Pēc stundas aizputnieki manus čigānus pacēla uz rokām un ar ovācijām nesa ārā. Tāds mums bija pirmais folkloras festivāls Latvijā.” Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairāki romu ansambļi pastāvēja Ventspils vakara vidusskolā, kur jau kopš 1987. gada pastāvēja čigānu klases. Vecāko klašu ansambli “Romenge jāg” (jeb tulkojumā – “Čigānu ugunskurs”) vadīja skolotāja Gunita Grīnvalde. Arī citu skolas ansambļu vadītājas bija skolotājas nečigānietes. 2002. gadā Ventspils un Latvijas hiphopa vidē sevi pieteica romu jaunieši Black Bullet [bulet] un Big Name, kas sadarbojās ar mūziķi un producentu Andri Grandbergu. Šajā gadā, Ventspils romu biedrības Ame roma rosināts un atbalstīts, tapa arī jauniešu ansamblis Čerhena (tulkojumā – “Zvaigznes”). Visbeidzot, daudzus gadus Ventspilī pastāvēja arī kristīgās mūzikas grupa Drom ku Dēl (tulkojumā – “Ceļš pie Dieva”). Tā tika izveidota 2001. gadā Ventspils luterāņu baznīcas paspārnē, un ir izdevusi vairākus kompaktdiskus un skanējusi Latvijas Kristīgā radio ēterā. Cik man zināms, šobrīd Ventspilī nav aktīvu publisku romu ansambļu – lielākoties romu emigrācijas dēļ. Tomēr romu mūzika  turpina skanēt ģimenēs un draudzēs un top arī jaunas ansambļu ieceres.

Starptautiskais Baltijas baleta festivāls šogad norit jau 27.reizi, un tā moto nemainīgs - „No klasikas līdz avangardam”. Festivāla atklāšana jau notikusi, bet ar  baletam veltītu izstādi „Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums” Mencendorfa namā, ar laikmetīgā baleta izrādēm no Norvēģijas un Portugāles  un  ar kino seansu „Nakts ar balerīnu” festivāls turpinās, iepriecinot ne tikai Rīgas, bet arī skatītājus Rēzeknē, Preiļos un Ventspilī. Ar dejas izrādi „The Loft” šonedēļ Rīgā un Preiļu novada Riebiņu kultūras namā viesojas Jo Stromgrena dejas kompānija no Norvēģijas. Uz festivālu tiek vests nesen tapis darbs, pirmizrāde notika šā gada martā, horeogrāfs tātad Jo Stromgrens, mūzikas autors – Bergmund Waal Skaslien un izrādē piedalās četras dejotājas. Starptautiskā Baltijas Baleta festivāla direktore Lita Beiris iepazīstina tuvāk. Jo Stromgrena dejas kompānija viesojas festivālā otro reizi, taču ar citu izrādi un to festivāla programmā var uzskatīt par izņēmumu, jo, kā uzsver Lita Beiris, – viņa cenšas iepazīstināt aizvien ar ko jaunu Latvijas skatītāju. Esmu  redzējusi Jo Stromgrena 2018.gadā tapušu iestudējumu „The Door” ("Durvis") Viļņā, Lietuvas Nacionālajā teātrī, ar dramatiskā teātra aktieriem, cik plastiski darbojās  aktieri, cik dinamiska bija izrāde un ar kādu humoru tika runāts par cilvēka dabu. Par to, ka mēs cilvēki esam neapmierināti ar to, kas mums ir un nebeidzama ir mūsu tiekšanās pēc kā labāka un šaurās durvis kļūst par svarīgu pārmaiņu slieksni, lai tiktu otrpus durvīm. Spilgts iespaids, tādēļ ar nepacietību gaidu jaunāko horeogrāfa veikumu. Jo Stromgrena kompānija dibināta 1998.gadā, gandrīz vienlaikus ar mūsu baleta festivālu, un ir kļuvusi par vienu no veiksmīgākajām neatkarīgajām deju grupām Skandināvijā. Viņu mājvieta ir Oslo, Norvēģijas operas namā, kur Stromgrens ir arī rezidējošais horeogrāfs. Vēl festivālā viesosies deju kompānija no Portugāles, arī par to stāsta Lita Beiris. Aizvadītajā nedēļā Mencendorfa namā tika atklāta izstāde „Latvijas Nacionālā baleta simtgades lidojums”. Izstādē  skatāmas gan fotogrāfu Eiženijas Annas Freimanes, Andra Tones, Gunāra Janaiša u.c. fotogrāfijās iemūžinātās baleta izrādes. Gan Latvijas baleta zvaigžņu Annas Priedes, Janīnas Pankrates, Veltas Vilciņas un citu baleta mākslinieku fotogrāfijas. Izstādē redzami arī  kostīmi no baleta izrādēm „Bolero”, „Gulbju ezers”,  „Apburtā princese”, „Korsārs” un citām. Festivāla noslēgumā – 29.oktobrī kinoteātra „Splendid Palace” Jaunajā zālē notiks kino seanss „Nakts ar balerīnu”, šajā vakarā rādīs  divas filmas. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls Latvijā notiek kopš 1996.gada, šo gadu laikā parādot dejas daudzveidīgās izpausmes, un tā tas būs arī šogad, pārliecina festivāla mākslinieciskā direktore Lita Beiris. 27. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls šogad ilgs līdz 30.oktobrim.

"Klasikā" tiekamies ar Ventspilī gaidāmā koncerta "Atgriešanās Venstpilī" un Jelgavas Mūzikas vidusskolas jubilejas koncerta "100+1" māksliniecisko vadītāju Aigaru Meri, lai runātu par atkalsastapšanos ar kādreizējiem audzēkņiem, tradīciju nozīmi un jaundarbu pasūtināšanu. *** Jelgavas Mūzikas vidusskola jau sagaidījusi savus 100, kam klāt nācis jauns gads ar skatu nākotnē. Tāpēc Jelgavas Kultūras namā 14. oktobrī pulksten 18 norisināsies Jelgavas Mūzikas vidusskolas simtgades jubilejas koncerts "100+1". Pēc svinīgās uzrunas un apsveikumiem, kas Jelgavas Kultūras nama foajē gaidāmi pulksten 17, plkst.18:00 ikviens skolas absolvents, skolotājs, kā arī citi interesenti ir aicināti uz koncertu trijās daļās. Koncerta pirmajā daļā Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi atskaņos jaundarbus, kuri veltīti skolas simtgadei.Tika uzrunāti komponisti, kuru dzīve ir saistīta ar Jelgavu. Katram saikne ar pilsētu ir citādāka, tomēr Jelgavā nodzīvotais periods ir veidojis viņu muzikālo pašportretu. Jaundarbi ietērpti komponistu Alvila Altmaņa, Līgas Celmas-Kursietes un Anitas Miezes radītajās skaņās un izcilās latviešu literātes Aspazijas dzejā. Otrajā daļā dzirdēsiet Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolventus - Maksimu Beitānu (čells), Juri Žvikovu (klavieres), Edmundu Altmani (klarnete), Ainaru Šablovski (saksofons), Konstantīnu Paturski (vijole), Endiju Rožkalnu (ģitāra) un Aigaru Reini (ērģeles). Savukārt koncerta trešajā daļā uz galvu reibinošu ceļojumu džeza mūzikas pasaulē, aicinās pēdējos 30 gados Jelgavas Mūzikas vidusskolu absolvējušie un bigbendā izaugušie mūziķi. Ar viņiem kopā muzicēs Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā un Jelgavas kamerorķestris Aigara Meri vadībā. *** 12. oktobrī 19.00 koncertzālē “Latvija” izskanēs par tradīciju kļuvušais koncertcikls “Atgriešanās Ventspilī”. Pirms koncerta tiks pasniegta Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balva “Sudraba tintnīca”. Šī būs jau septītā reize, kad pilsētā atgriežas kāds Ventspils Mūzikas vidusskolas absolvents. Šoreiz uzmanības centrā Andra Puziņa audzēkne altiste Ance Lipste, kas kopā ar Ventspils kamerorķestri spēlēs angļu komponista Bendžamina Britena skaņdarbu “Lachrymae” Op. 48a. Skaņdarbs rakstīts altam un klavierēm variāciju formā kā refleksijas par kādu angļu renesanses laika komponista Džona Dovlanda dziesmu, savukārt pārlikumu stīgu orķestrim, kas būs dzirdams šajā koncertā, Britens izveido dzīves pēdējā gadā. Koncertā, godinot komponistu Pēteri Butānu 80 gadu jubilejā, izskanēs sešas 2005. gadā tapušās “Mīlestības dziesmas” ar Friča Bārdas dzeju un Divertisments vijolei, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem “Brīvdienu mūzika”, kas 2008. gadā bijis visvairāk atskaņotais latviešu klasiskās mūzikas skaņdarbs. Koncertā piedalīsies Ance Lipste (alts), Zane Volberga (klavieres), Inita Āboliņa (akordeons), Ivars Ozols (kontrabass), Gidons Grīnbergs (vijole), Rihards Millers (balss), Ginta Rūse (balss), kā arī Ventspils kamerorķestris un jauktais koris “Ventspils” diriģenta un koncertcikla “Atgriešanās Ventspilī” tradīcijas iedzīvinātāja Aigara Meri vadībā. Priekšnesumus papildinās muzikoloģes Lienes Jakovļevas stāstījums. Tāpat koncertā tiks pasniegta Ventspils pilsētas domes un Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas balva “Sudraba tintnīca”, ko reizi divos gados piešķir tieši par Rakstnieku un tulkotāju mājā radītajiem labākajiem darbiem dzejā, prozā un tulkošanā.

Kāpēc darbu Ventspils koncertzālē "Latvija" pārtraucis tās mākslinieciskais vadītājs Miks Magone un kā viņš vērtē iespēju šajā sezonā izdzīvot reģionālajām koncertzālēm? Esam bijuši klāt Ventspils koncertzāles ar ambiciozu nosaukumu "Latvija" atklāšanā. Ar ambiciozām vertikālajām klavierēm un ļoti ambiciozām ērģelēm. Koncertzālē ar ļoti labu akustiku. Kultūras rondo ir bijis klāt vairākos notikumos un par vairākiem arī stāstīts studijā, tāpēc šī ir savā ziņā iepriekšējo sarunu turpinājums ar līdzšinējo Ventspils koncertzāles "Latvija" māksliniecisko vadītāju Miku Magoni, kura paziņojums par to, ka pārtrauc darbu kā mākslinieciskais vadītājs, savā ziņā bija pārsteigums. Miks Magone atklāj, ka saņēmis telefona zvanu no vadības atvaļinājuma laikā, ka darba attiecības kaut kā būtu jāpārtrauc. Arī pašam bijušas pārdomas par šo jautājumu. "Situācija nobrieda," atzīst Miks Magone. "Līdz ar to juridiski korekts var būt apgalvojums, ka tā ir abpusēja vienošanās." "Tas, ko es ar sliktām  priekšnojautām es paredzēju jau pandēmijas sākumā, ka Māksla ar lielo burtu M un kultūra un profesionālā akadēmiskā mūzika visticamāk nebūs pirmā izvēle, domājot par atgriešanos publikai zālē. Tāda veida saturs, šobrīd redzam, nav pirmā izvēle, cilvēkiem domājot par krietni vēl piezemētākām lietām - kā gaidāma ziema, tēriņi, rēķini," uzskata Miks Magone. "Nebija grūti iztēloties, ka lielais vairums izvēlēsies veltīt aizvien mazāk, ja vispār veltīt, tas kaut kam tādam, kas neizaicina, neuzdod jautājumus. (..) Tas draud tādām vietām, vēl jo vairāk reģionos, kāda ir koncertzāle Ventspilī un droši vien arī pārējos reģionu centros." 

Satiksme uz mūsu planētas ir kā milzīga organisma asinsrite, tā ir ir tik intensīva un komplicēta, ka brīžiem šķiet pārsteidzoši, kā tā vispār spēj funkcionēt. Auto lietotāju skaits pieaug, pieaug arī dažādu tehnoloģiju un risinājumu piedāvājums, kas palīdz risināt problēmas. Sēdēšana sastrēgumos ir nogurdinoša un nemazinās, pieaugot auto skaitam mūsu ielās. Arī satiksmes negadījumu skaits nesarūk. Taču tehnoloģiju attīstība sola, ka nākotnē satiksme būs drošāka, efektīvāka un patīkamāka. Kādi būs viedie luksofori un kā tehnoloģijas palīdzēs mazināt sastrēgumus, izvairīties no avārijām un uzraudzīt noteikumu ievērošanu uz ceļa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, SIA "WeAreDots" tehniskais direktors Aigars Jaundālders, IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis un Latvijas Valsts ceļu Satiksmes informācijas centra vadītājs Boriss Jeļisejevs. Zinātnieku nakts 2022 Nu jau septiņpadsmito gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaikus visā Eiropā gaidāma “Zinātnieku nakts” - pasākums, kas popularizē zinātni un zinātnes sasniegumus. Plašākai sabiedrībai tiks atvērtas augstskolas un zinātniskie institūti, lai ikviens interesents varētu tikties ar pētniekiem, doties ekskursijās, vērot priekšnesumus, piedalīties eksperimentos un diskusijās. Kā allaž “Zinātnieku nakts” pasākumus īsteno arī Latvijas augstskolas un zinātniskie institūti, tāpēc mazliet paceļosim un mēģināsim tuvāk iepazīt, ko šoreiz piedāvās pētnieki dažādās Latvijas vietās. “Zinātnieku nakts” 30. septembrī aicina interesentus pieskarties tuvāk zinātnei un galu galā saprast, ka zinātne ir teju viss, ar ko ikdienā esam saistīti. Apmeklētāji tiek gaidīti augstskolās un institūtos arī Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Dobelē, Ventspilī, Priekuļos un Stendē. Plašāka informācija mājas lapā.

Pafbet Latvijas – Igaunijas Basketbola līgas piektās sezonas priekšvakarā “Basketstudija 2+1” atgriežas pie klausītājiem ar sarunu par Latvijas klubu gatavību, ambīcijām un izredzēm. Pastāvīgie vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels kopā ar basketbola zinātāju – topošā TV raidījuma “Pafbet Shoot-around” vadītāju Andreju Siliņu runāja par: - starpsezonas pārsteigumiem, pārdzīvojumiem un atklājumiem; - Igaunijas basketbola kolorītu; - ukraiņu akcentu Latvijas – Igaunijas līgā; - iespēju pilsētu Liepāju; - kluba restartu Valmierā; - Latvijas Universitātes studentu tuvošanos basketbola bakalaura grādam; - stabilitāti un motivācijas izaicinājumiem Ogrē; - iespējamo sezonas dinamiku Ventspilī; - čempionu atjaunoto veidolu un tradicionālajiem mērķiem Rīgā. Saruna par Latvijas klubu basketbola aktualitātēm labas basketbola spēles garumā!

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas kopražojums, režisora Margus Paju Otrā pasaules kara drāma „Suflieris” šonedēļ piedzīvoja savu pirmizrādi Rīgā un šobrīd ir novērtējama ar daudzviet ārpus galvaspilsētas kinoekrāniem. Spiegu trilleris ar liriska mīlasstāsta ielaidumiem – teju vai klasisks, Holivudai raksturīgs salikums. Stāsta fabula ir sekojoša. 1939. gada augusts. Padomju Savienība un Vācija pārsteidz pasauli, parakstot neuzbrukšanas vienošanos, kurā ietverts arī slepens protokols, kas nodod Baltiju un Somiju Staļina varā un ļauj Hitleram iebrukt Polijā. Pēc nedēļas sākas Otrais pasaules karš. Tajā brīdī tiek nogalināts Igaunijas militārā izlūkdienesta aģents, kurš vadīja pretpadomju spiegošanas departamentu. Kāds avots vēstī, ka nogalinātā vīra padotais, dubultaģents no Maskavas, bijis atbildīgs par slepkavību. Izlūkdienesta departamenta vadītājs norīko Fēliksu Kanguru, izlūkošanas aģentu, kurš pēc mīļotās sievietes traģiska zaudējuma dzīvo Helsinkos, atrast nodevēju. Atgriežoties dzimtenē, viņš visu uzmanību vērš uz trim galvenajiem aizdomās turētajiem, taču aizdomas izrādās nepamatotas. Izmeklēšana nonāk strupceļā. Filmas režisors Margus Paju, Scenārija autori Toms Abrams, Tīts Aleksejevs, Ērika Etholema-Paju un Olle Mirme. Lielisku amata prasmi savā uzdevumā apliecinājis igauņu operators Melis Veremets. Savukārt filmas – veseli divi – komponisti ir Ēriks Ešenvalds un Rihards Zaļupe. Galvenajās lomās: Prīts Voigemāsts, Agnese Budovska un Kaspars Znotiņš. Iespējams, ne tik veiksmīga bijusi autoru izvēle filmu bagātināt ar daudzu valodu klātbūtni – igauņi runā latviski, latvieši – vāciski un franču valodā, un kur tad arī bez draudīgās krievu izteiksmes. Savienojumā ar komplicēto scenāriju – kurš kam seko, kurš ir nodevējs un kurš – nodotais, rezultāts izveidojas pārāk saraibināts. Un tomēr, filma ir labs piemērs mūsu kino dalībai starptautiskas sadarbības līmenī un tajā ir pietiekams daudzums kvalitāšu, lai mudinātu to noskatīties ikvienam. Filma „Suflieris” skatāma ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Talsos, Smiltenē, Valmierā, Ogrē un citviet – par to plašākas ziņas gūsiet internetā.

Gadu pēc Latvijas 3x3 basketbola izlases triumfa Tokijas olimpiskajās spēlēs “Basketstudijā” 2+1 aicinājām cilvēku, ar kuru varējām runāt par visu, kas aktuāls 3x3 basketbola saimniecībā – Latvijas Basketbola savienības 3x3 basketbola koordinatoru Kristapu Gotfrīdu. Runājām par: - nedēļas nogalē Ventspilī gaidāmo Latvijas 3x3 basketbola Olybet Sports Bar kausa izcīņas finālposmu; - vasarā aizvadītajiem 17 posmiem; - rīkotāju un dalībnieku ieinteresētību; - ieguvumu spēlētājiem un visai Latvijai; - FIBA punktu un reitingu sistēmas īpatnībām; - finālturnīra favorītiem; - olimpisko čempionu pēcolimpiskā gada izaicinājumiem; - kas pārstāvēs Latviju Eiropas čempionātā; - startiem U23 Nāciju līgā; - sieviešu izlases aktualitātēm; - junioru perspektīvām U17 Eiropas un U18 pasaules čempionātā; - izaicinājumiem sadalot spēlētāju resursus. 55 minūtes par 3x3 basketbola aktualitātēm Latvijā.  

“Kā stāstīt par trim gadiem neredzamai publikai” – ar šādu vadmotīvu, ko iedvesmojis vācu mākslinieks Jozefs Boiss, savu trīs gadu jubileju svinēs Ventspils koncertzāle ‘'Latvija”. Saruna ar jubilejas notikuma režisori Lauru Grozu un Ventspils koncertzāles māksliniecisko vadītāju Miku Magoni. 24. jūlijā Ventspilī ar trīsdaļīgu notikumu tiks atzīmēta koncertzāles "Latvija" trīs gadu jubileja. Notikuma saukli "Kā stāstīt par trim gadiem neredzamai publikai" iedvesmojis ne tikai vācu mākslinieks Jozefs Boiss (Joseph Beuys) un viņa 1965. gadā Diseldorfā īstenotā ikoniskā izrāde, bet arī aizvadītais un joprojām izdzīvojamais laiks, kurā "mūsu visu kolektīvās un individuālās ieceres atcēlās, pārcēlās, tika koriģētas", informēja koncertzāles pārstāvji. Jubilejas notikumu kopā ar koncertzāles komandu veido režisore Laura Groza un mākslinieku tandēms "MAREUNROL`S". Tā pirmās divas daļas ietvers gan performatīvu komentāru par šī laika novērojumiem, gan atskatu uz aizvadīto gadu un spilgtākajiem notikumiem koncertzālē "Latvija". Jubilejas kulminācijā iecerēta pazīstamā britu ērģelnieka Džeimsa Makvinnija (James McVinnie) atgriešanās Ventspilī un muzicēšana kopā ar amerikāņu komponistu Tristanu Periču (Tristan Perich), izpildot viņa īpaši Makvinnijam radīto skaņdarbu "Infinity Gradient" jeb "Nebeidzama nogāze" – darbu stabuļu ērģelēm un simts skaļruņiem.

Baltijas valstis Latvija, Lietuva un Igaunija vairs nesaņem Krievijas gāzi. * Ungārijā šodien notiek parlamenta vēlēšanas. * Daugavpilī notiks gājiens Latvija atbalsta Ukrainu un koncerts, arī Ventspilī, koncertzālē "Latvija", labdarības koncerts "Nakts nevar ilgt mūžīgi",

Šī epizode tika ierakstīta 23.02. vakarā. Ja atrodies Ventspilī un vēlies palīdzēt Ukraiņiem, ej šeit - https://www.facebook.com/VentspilsAtbalstsUkrainai Ja atrodies Rīgā/ Valmierā - https://www.instagram.com/biedriba.tavidraugi/ Ja zini vēl kādu legit labdarību no sava gala, raksti komentārā, padalīsimies! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija