POPULARITY
Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”. Vai jūs savai pirmajai mīlestībai pateicāt, ka taisāt šādu izrādi? Maksims Busels: Ziniet, kas bija skaisti, viņa atlidoja uz pirmizrādi. Kas izrādās bija visefektīvais, kad beidzās tieši pirmizrāde, es pēc aplausiem teicu visiem paldies no skatuves un saku, ka šodien izrāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka tā ir pirmizrāde, arī tāpēc, ka no Amsterdamas atlidoja šī Aņa, par kuru tas stāsts. Es viņu aicināju uz skatuves, un viņa kāpa uz skatuves, visa zāle noelsās. Man pēc tam teātra pārstāvji stāstīja, ka skatītājiem izejot bijis jautājums - šis stāsts ir taisnība? Cilvēki bija pārsteigti, tikai tad, kad Aņa kāpa uz skatuves, viņi saprata, ka šis stāsts nav izdomāts un ka tas patiešām bija noticis. Aktierim ir dīvaina lieta: no vienas puses, jo tālāk no sevis, jo savā veidā vienkāršāk veikt lomu. Jo tas ir vairāk tavs, jo tas ir sarežģītāk, tāpēc, ka tev jāatkailinās tā... Atis Rozentāls arī pēc pirmizrādes teica - jābūt ļoti drosmīgam, lai tā atkailinātos. Kad sāku taisīt šo izrādi, nezināju, kādas man sajūtas pēc tam būs, ka ir jābūt drosmīgam, lai to veiktu un tā ir taisnība, jo tas nav viegli. (..) Jūs uzaugāt uzreiz ar šīm divām valodām - latviešu un krievu? Maksims Busels: Nē, nē, tieši tāpēc es īpaši priecājos, ka es jūtos savā sabiedrībā kā savā sabiedrībā. Tā ir bijis, ka pēc padomju laikiem manā ģimenē visi krievvalodīgie un arī bija krievvalodīga skola, apkārtne, un es būtībā normāli kaut kā atvēru sev sabiedrību tikai, kad sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā brīdī es saprotu - opā, kā tā var būt? Tagad es jau apzinos, ir konkrēti vārdi integrācija un tas viss, un tieši pateicoties cilvēkiem, man nebija grūti integrēties. Arī ņemot vērā manus mērķus. Latviešu valoda arī skolā nebija tik laba, es atceros, vienmēr bija sarežģīti. Es tagad domāju - tik dīvaini, it ka nebija tas viss tik sen, bet man tagad tas šķiet tik dīvaini, ka es biju Latvijā, bet krieviski viss bija apkārt man. Tas nav pareizi tajā nozīmē, ka tas tikai apgrūtina vēl vairāk. Es vismaz sajūtu uz sevis, ka tas man tikai apgrūtina šo visu ceļu. Bet pateicos, kā galu galā viss sanāca. Es nejūtos... Man žēl dzirdēt no dažiem krievvalodīgiem, ka viņi šeit nejūtas kā mājās. Bet šeit ir viens jautājums viņiem pašiem - ja tu gribi, ja tu esi šeit, nav nekādu problēmu. (..) Pirms Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā Maksims Busels filmējās arī Krievijā, bija aktieris Nāciju teātrī, bet visu sadarbību pārtraucis, lai arī tieši tajā brīdī karjera attīstījusies Maksims Busels: Es sapratu, ka es nevarēšu, negribu un nevaru to vispār nekādā veidā pieņemt, tāpēc tā arī viss beidzās. Mani tur arī apstiprinājums uz kādu lomu vēsturiskā drāmā, bet tam jau tam jau vairs nebija nozīmes. Tajā brīdī kad sākās karš Ukrainā, faktiski jebkuram vajadzēja pieņemt lēmumu. Maksims Busels: Jā. Dienā kad sākās karš, es bija Samārā, filmējos īsfilmā, kura, es biju pārsteigts, ir iznākusi Krievija. Es domāju, ka es filmējos, nekas nenotiks, bet pēc tam es uzzināju, ka viņi neierakstīja manu vārdu titros. Nu labi. Pirmajā nedēļā es neticēju. Kad viss sākās, liekās - nē, kas tas par murgu. Pēc tam biju vēl Maskavā un kad sapratu, ka jābrauc prom, es skatos mana lidmašīnas biļete bija jau atcelta, naudu man joprojām, protams, neatgrieza. Es atvēru internetu, lai meklētu biļetes uz autobusu, tikai autobusi bija. Es redzu, ka atveru un mēģinu izvēlēties tuvāko datumu un manā acu priekšā pazūd datumi. Es nopirku uz marta sākumu, kas bija tuvākais un gaidīju. Tā es atbraucu. Bet tās dienas, es atceros, es jau zināju, ka es nebūšu izrādē, bet tā kā es saprotu, es nevaru vienkārši sēdēt tur, jo man "brauc jumts" no tā, kas notiek, un es gāju uz mēģinājumiem, jo tas bija, kā vienmēr darbs bija vienīgais, kas man palīdz domāt par kaut ko citu.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”.
Priekšplānā mīlestības un attiecību pasaule – Lauras Grozas iestudējumā „Lēdija Makbeta”, kas iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Artūra Dīča dramatizējums tapis pēc Viljama Šekspīra lugas „Makbets” motīviem. Lauras Grozas radošajā komandā vēl strādājuši scenogrāfijas un kostīmu veidotāji MAREUNROL'S, videomāksliniece Katrīna Neiburga, komponiste Anna Fišere, gaismu mākslinieki Oskars Pauliņš un Maksims Ustimovs. Izrādei „Lēdija Makbeta” dots žanra apzīmējums – sapņu sonāte, sapņiem un sapņu telpai iestudējumā būtiska nozīme. Parasti Šekspīra kara drāmu „Makbets” raksturo kā ambīciju un varaskāres traģēdiju, un tā arī ir. Režisore Laura Groza kopā ar radošo komandu vēlējusies paskatīties no sievietes, Lēdijas Makbetas skatu punkta, priekšplānā liekot mīlestību. Taču vispirms vajadzēja radīt lugas materiālu. Atgādinām, ka šīs sezonas vadmotīvs Čehova teātrī ir mīlestības tēma un izrādē „Lēdija Makbeta” režisore pazīstamajam sižetam atradusi citas atslēgas, lēdijas Makbetas mīlestību izvirzot priekšplānā. Dramaturģisko materiālu režisore uzticēja veidot Artūram Dīcim, ar kuru sadarbojusies jau iepriekš. Dramaturgs atzīst, ka tas šoreiz bijis ļoti grūts un sarežģīts uzdevums. Lauras Grozas veidotajā iestudējumā Lēdija Makbeta dzīvo starp sapni un īstenību, jo īstenība mēdz būt pārāk skarba, bet sapnis ir svētnīca, lai gan spēj pārvērsties arī murgā. Tuvākās iestudējuma „Lēdija Makbeta” izrādes Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, uz kurām pieejamas biļetes, 5.,14. un 27.martā.
Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā. Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā. Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors. Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Izdevusi izdevniecība "Aminori".
Nākamās četras nedēļas ik piektdienu pieskarsimies ukraiņu mūzikai — 19. novembrī apritēs 1000 dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šoreiz jautāšu — vai zini, ka tas, ko mums skolā mācīja kā krievu kora koncerta žanru, īstenībā dzimis Ukrainā?* 17. gadsimtā dzīvoja tāds Nikolajs Dileckis — nozīmīgs komponists un mūzikas teorētiķis, kurš uzrakstījis, iespējams, pirmo mūzikas teorijas traktātu Austrumeiropā. Ar Dilecka vārdu saista daudzbalsības veidu, ko varētu latviskot kā partiju dziedājumu (партесний спiв). Tas ieviesās pareizticīgo baznīcā kā jaunas labskanības simbols, vieni to pieņēma ar labpatiku, turpretim tradīciju cienītājiem tā likās bezmaz zaimošana. Šā vai tā Dileckis palicis mūzikas vēsturē kā ukrainis, taču viņa aprakstītais partiju dziedājuma stils pamazām pārtapa par kora koncertu un līdz ar Ukrainas koristiem pārcēlās uz Maskavu un Sanktpēterburgu, un žanra izcelsme, liekas, ne vienmēr tika uzsvērta, taču mums gan jāatceras, ka tas ir tieši Kijivas daudzbalsības paraugs, kas guļ pamatā kora koncertam no Bortņanska un Vedeļa līdz Rahmaņinovam un Šnitkem. Rakstnieks Ivans Franko teicis, ka jau 17. gadsimtā maskavieši sākuši uzsūkt labākos ukraiņu spēkus, lai ar to palīdzību no novecojušas pusaziātiskas valsts pārtaptu par militāru birokrātiju ar eiropeiskām formām. Citstarp tas sakāms arī par Pēterburgas Galma dziedāšanas kapelu, uz kuru Bortņanskis saaicinājis virkni tautiešu no Hluhivas kora skolas. Te esam nonākuši līdz 18. gadsimtam, kad Kijivas muzikālā ietekme mazinās, Krievija pamazām absorbē ukraiņu skolas vērtības un Ukrainā nāk pasaulē Dmitro Bortņanskis, Artemijs Vedelis un Maksims Berezovskis. Divi pēdējie mazāk zināmi, taču ne mazāk talantīgi par labāk pazīstamo Bortņanski. Dmitro Bortņanska (1751–1825) tēvs no Ukrainas rietumiem pārcēlās uz dzīvi Ukrainas ziemeļu pilsētā Hluhivā (savulaik teicām — Gluhova), kas 18. gadsimtā bija nozīmīgs hetmaņu centrs un kur 1738. gadā tika atvērta kora skola. Mazais Dmitro mācījās šajā skolā, bet jau diezgan agros gados viņu uzņēma Pēterburgas Galma dziedāšanas kapelā. Dziedāja baznīcā kopā ar visiem, dziedāja solo itāļu ermitāžās jeb koncertizrādēs. Viņa talants tikai novērtēts ar stipendiju mācībām Itālijā, Bortņanskis izvēlējās Venēciju, kur mita viņa kādreizējais Pēterburgas skolotājs Baldasāre Galupi, Boloņā satikās ar padri Martīni, pēc tam atgriezās Pēterburgā, kur strādāja Galma kapelā un līdz ar augstas kvalitātes kora izveidošanu nostiprināja Krievijā ukraiņu baznīcas dziedāšanas tradīciju. Hluhivas kora skolā mācījās arī Bortņanska laikabiedrs Maksims Berezovskis (1745–1777), kura nāves vai pašnāvības apstākļi palikuši nenoskaidroti, un arī Berezovskis tika uz Itāliju, mācījās pie padres Martīni un nolika eksāmenu, pēc kura tika uzņemts par Boloņas akadēmijas ārvalstu biedru. Vienā dienā ar viņu tika eksaminēts Jozefs Mislivečeks un gadu pirms tam Volfgangs Amadejs Mocarts. Berezovski nosauca par krievu Mocartu, viņš laimīgi nodzīvoja Itālijā četrus gadus, tāpat kā Bortņanskis uzrakstīja pa operai un arī citādu mūziku, pēc tam atgriezās Pēterburgā, kur dabūja darbu galma kapelā. Trešais vīrs ir Kijivā dzimušais Džuzepes Sarti audzēknis Artemijs Vedelis (1767–1808). Viņa dzīve saistīta ar Kijivu, Harkivu un Maskavu. Pamatnodarbošanās — ierēdņa darbs militārajā jomā. Kā komponistu Vedeli augstu vērtēja Harkivā un atskaņoja arī Kijivā, bet pats viņš nelikās īsti apmierināts ar dzīvi, jo, liekas, jutās sadalījies un neīstenojies ne vienā, ne citā jomā. Galu galā Vedelis kļuva par Kijivas Pečeru klostera brāli, un likās, ka dzīve nupat sakārtojusies, bet 1799. gadā Vedeli apcietināja, jo viņš bija nez kā pamanījies pareģot cara Pāvela I noslepkavošanu (kas patiešām notika 1801. gadā). Vedeli atzina par plānprātīgu, nosūtīja atpakaļ uz Kijivu un lika turēt trakonamā. Tur viņš pavadīja deviņus gadus un tēva mājā atgriezās neilgi pirms nāves. Visu šo triju vīru mūzika ir visaugstākās kvalitātes devums, ko var klausīties ar aizrautību. Bortņanskis elegantākais no trim, Vedelis — ekspresīvākais, Berezovskis — liriskākais. Uz šī ukraiņu triumvirāta balstās krievu kora koncerta tradīcija. * Portālā 24tv.ua 2022. gada gada rudenī tika publicēti vairāki raksti par ukraiņu vērtībām, ko piesavinājusies Krievija — no boršča un trim spēkavīriem līdz slavenajai dziesmai “Svētais karš”. Visam pa vidu šajā rakstu sērijā parādījās arī Maričkas Križaņivskas teksts par komponistiem, un šī raksta motīvi izmantoti "Vai zini?" epizodē. ***
Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs lasa Adas Tisenkopfas esejas "Biarica" otro daļu "Gabriela Šanele un Igors Stravinskis". Latviski to tulkojusi Jolanta Treile. Gabriela jeb Koko Šanele bija ne tikai slavena modes dizainere, bet arī mecenāte. Šis būs stāsts par kultūras cilvēku saiknēm un draudzību XX gadsimta sākuma Parīzē, Venēcijā, Biaricā un citur. Reiz Parīzē kādās vakariņās 1917. gadā Gabriela Šanele iepazīstas ar Misiju Sertu (Misia Sert) – poļu izcelsmes franču pianisti un literāri muzikāla salona īpašnieci. Misija Serta bija īsta salonu lauviene. Kļuvusi bagāta otrajā laulībā, viņa ļāvās greznībai un visur valdīja. Viņa bija Ogista Renuāra iemīļota modele. Misija bija arī “Krievu baleta” Parīzē impresārija Sergeja Djagiļeva labākā draudzene. Kad Sertu pāris dodas ceļojumā uz Itāliju, Šanele brauc līdzi. Tur, Venēcijā, kādā restorānā Misija iepazīstina Gabrielu ar Djagiļevu. Djagiļeva izskats Šaneli fascinē – gudras, sajūsmas un skumju pilnas acis. Pirms iepazīšanās Gabriela bija redzējusi tikai vienu no slavenā “Krievu baleta” iestudējumiem Parīzē – “Šeherezādi”. Izrāde bija atstājusi satriecošu iespaidu. Šanele atcerējās: “Ar šīm neprātīgi skaistajām Baksta dekorācijām Parīzē iesākās visaptveroša aizraušanās ar Austrumu stilu”. Djagiļevs prata atklāt ģēnijus. Tieši viņš pasaulei dāvināja Igoru Stravinski. Un arī Gabrielu iepazīstināja ar neparasto komponistu. Tā Šanele kļuva gan par Djagiļeva, gan Stravinska mecenāti. Slepus no Misijas viņa nosūtīja Djagiļevam čeku par 300 tūkstošiem franku Stravinska troksni sacēlušā baleta “Svētpavasaris” atjaunošanai. Stravinskis Parīzē dzīvoja spiedīgos apstākļos un rūpēs par slimo sievu Jekaterinu un četriem bērniem. Gabriela uzaicina Stravinski pārcelties uz viņas villu pie Parīzes. Viņa ir pārliecināta, ka tur – klusumā – komponistam būs labāki apstākļi darbam. Šaneles villā Stravinskis ar ģimeni nodzīvoja divus gadus. Uz Djagiļeva vaicājumu, cik ilgi viņa domā turēt Stravinski savā tuvumā, Šanele atbildēja: “Serž, es nesaprotu jūsu norūpētību. Vai jums vajag, lai Igors atgriežas Ricas viesnīcā un komponē tur? Viņš jau tur nemaz nekomponē, bet klausās troksni aiz durvīm. Lai taču viņš dzīvo manā villā pie visa gatava!” Un vēl piemetināja: “Kad līdzās ir ģeniāls cilvēks, arī man ir vieglāk radīt.” 1921. gadā Stravinskis ar ģimeni pārceļas uz Biaricu, cerot, ka maigais klimats, jūras gaiss un kalnu tuvums uzlabos sievas veselību. Turklāt, Biaricas tuvumā dzīvoja Moriss Ravēls, sens Stravinska paziņa. Bieži te varēja sastapt arī Gabrielu. Stravinskis Biaricā nodzīvoja trīs ražīgus gadus. Te viņš ķērās pie baleta “Kāziņas” instrumentācijas. Šo darbu par krievu zemnieku kāzām komponists bija iecerējis jau sen, taču finanšu trūkuma dēļ Djagiļevs aizvien atlika šī baleta viencēliena pirmizrādi. Tā notika tikai 1923. gadā Parīzē. Djagiļevs bija sajūsmā par “Kāziņu” triumfu. Biaricā Stravinskim patika staigāt pa ielām, laukumā pie rotondas klausīties pūtēju orķestri. Rotonda ir saglabājusies, tāpat kā māja, kurā viņš dzīvoja. Tomēr komponists pameta pilsētu un pārcēlās uz Nicu. Atmiņās viņš raksta: “Mani nervi nevarēja izturēt okeāna vētras, kas īpaši bargi plosās ziemā”. Djagiļevs mirst Venēcijā. Misija Serta un Gabriela Šanele piedalās bērēs. Šanele tās pilnībā apmaksā. Mūsdienās bijušajā Šaneles modes veikalā Biaricā, Klemanso laukumā, tirgo grāmatas. Blakus kasei ir stends ar pastkartēm. Tur var nopirkt Pikaso gleznas reprodukciju, kurā attēlota Biaricas pludmale ar peldētājām uz bākas fona. Biarica turpina savu dzīvi. Atpūtnieki kā ūdens okeānā – te pieplūst, te atplūst. Vēlu vakarā, kad jau pavisam satumsis, tālu no krasta var samanīt cilvēku siluetus, līdz ceļiem bradājam ūdenī. Okeāns atkāpies.
Grafiskais dizains, vide un interjers, kinētiskā māksla – jomas, kurā strādāja mākslinieks Jānis Krievs. Viņa retrospekcijai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā dots zīmīgs nosaukums „Pagājusī nākotne”. Kā bija iespējams padomju stagnācijas gados radīt modernu dizainu bez datoriespējām un aiz dzelzs priekškara. Par Jāņa Krieva devumu 20. gadsimta 70.–80. izvaicājam izstādes kuratoru Vilni Vēju un arhitektu, Jāņa Krieva dēlu Niklāvu Krievu. Ja arī Jāņa Krieva vārdu dzirdat pirmoreiz, Rīgas Centrālajā stacijā noteikti esat bijuši. Laikā no 1980. gada. Vilcieniem ir būtiska nozīme arī izstādē. No 18. oktobra līdz 2025. gada 26. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma latviešu dizainera un vides mākslinieka Jāņa Krieva pirmā retrospekcija “Pagājusī nākotne”, kas daudzpusīgi iepazīstina ar viņa sniegumu dizainā, kinētikas, vides un interjera mākslā. Izstāde piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā. Jānis Krievs bija novators vairākās nozarēs: sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās pirmsnāves konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr Jāņa Krieva iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu.
Krievu valoda publiskajā telpā pēc kara sākšanās ir īpaši jutīgs jautājums. Par valodu Krustpunktā Lielā intervija ar dzejnieku, dzejas kritiķi, publicistu, žurnāla "Domuzīme" literatūras nodaļas redaktoru, valodnieku Jāni Vādonu.
Krievu valoda publiskajā telpā pēc kara sākšanās ir īpaši jutīgs jautājums. Par valodu Krustpunktā Lielā intervija ar dzejnieku, dzejas kritiķi, publicistu, žurnāla "Domuzīme" literatūras nodaļas redaktoru, valodnieku Jāni Vādonu.
Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Ukrainas dziedātājs Andrijs Danilko jeb plašāk pazīstams kā Verka Serdjučka kopš kara sākuma asi nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā. Sarunā ar Latvijas Televīziju tika skarti daudzi svarīgi aspekti, kas attiecas ar Ukrainas iedzīvotāju ikdienu kara apstākļos - par grūtībām, kas saistītas gan ar militārām darbībām, gan to izraisītām sekām - elektroapgādes, ūdens, gāzes piegādes traucējumiem. Intervijā tika uzsvērta arī mākslas un mūzikas loma kā emocionālā atbalsta avots šajos sarežģītajos laikos. Saruna notika krievu valodā, lai bez tulka starpniecības žurnālists un mākslinieks spētu izveidot dziļāku dialogu. Andrijs pats uzsver, ka viņš nerunā agresora valodā, bet gan agresors runā krievu valodā. Andrijs intervijā Latvijas televīzijai uzsver - šis ir netaisnīgs, cinisks un idiotisks karš, ko izraisījis Putins. Viņu kaitina, ka Krievija pieņēmusi nostāju, ka viņi ir upuri.
Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.
Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts bija jānosargā brīvības cīņās. Šajā laikā, kā nozīmīgu sabiedrības daļu, sevi aktīvi pieteica sievietes. 1919. gada 22. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, lai atbalstītu armiju, tika izveidots Latviešu sieviešu palīdzības korpuss (LSPK), kurš uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, ziedojumu vākšanu, armijas vienību apgādāšanu, ievainoto aprūpi u.c. nozares. Vajadzību bija daudz. Piemēram, Cēsu kājnieku II bataljona komandieris kareivju vārdā rakstīja: "Griežos pie jums ar lūgšanu ziedot, kas ir iespējams. Ļoti vēlams būtu puskažociņi, jo aukstam laikam pastāvot tie kareivjiem īsti vietā. Ticu, ka SPK neaizmirsīs tos, kas cīnās par Brīvu Latviju pie Doles salas." Gada nogalē nodaļu tīkls aptvēra visu valsts teritoriju. Tā paša gada novembrī ar mērķi vākt ziedojumus valsts labā tika nodibināts Latvju sieviešu zelta fonds. "Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosit, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvību," savā 5. novembra uzsaukumā aicināja rakstniece, publiciste Ivande Kaija. "Zelta fonds būs kā mēraukla, kā katra atsevišķa pilsoņa, tā pilsētas un novada dzimtenes mīlestībai." Fondu pārraudzīja komiteja, kurā bija pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces, darbojās arī SPK: Ivande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čikste-Rūtenfelde, Maija Cielēna, Ada Benfelde, Lūcija Kuršinska, Emīlija Zemgale, Maija Jurjāne, palīdzēja Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. "… atzīmējams, ka fonda darbinieces, visas bez izņēmuma, strādās savu darbu brīvprātīgi un bez atlīdzības". Atsaucība bija milzīga. Ziedojumi tika vākti visā Latvijā, uzskaitīti un reģistrēti. Tikai pusgada laikā vien jau bija saziedotas 1179 zelta un 3370 sudraba lietas, kuru daudzveidība parādīja cilvēku atsaucību, rocību un pārdzīvotos juku laikus: visdažādāko valstu un laiku zelta, sudraba monētas, papīra nauda, pat Urugvajas naudaszīmes, galda piederumi, sadzīves un rotaslietas, laulību gredzeni, medaļas, ordeņi u.c. izstrādājumi. Ziedoja cilvēki, ģimenes, pat karaspēka daļas. 1920. gada aprīlī Latvju sieviešu zelta fonds darbību beidza. Ziedotāju sarakstu publicēja "Valdības Vēstnesī" un apkopoja atsevišķā reģistrā t.s. "Zelta grāmatā", kuras pirmajā lapā ar zelta burtiem bija iespiests: "Latvju sieviešu zelta fonds", tālāk sekoja ziedotāju alfabētiskais rādītājs ar ziedojumu uzskaiti, visu vērtību apkopojumu un nodošanas protokolu Valsts kasei. Tajā reģistrēts viss: vai ziedotas tikai dažas kapeikas, nolūzis sudraba pulksteņa vāks, vai zelta rubļi. 1922. gadā Valsts zelta fonda vērtības, tajā skaitā Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumus un mākslas darbus, kurus nodeva toreizējais Latvijas Valsts mākslas muzejs, pārņēma jaunizveidotā Latvijas Banka un nolēma pārvērst ārvalstu valūtā un zelta stieņos. Tikai pateicoties muzeja direktora Burkarda Dzeņa lūgumam un neatlaidībai, muzejā nonāca zelta un sudrablietas no Valsts zelta fonda, tai skaitā arī neliela daļa no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem. Pārējais tika pārkausēts un palika Valsts zelta rezervēs. Tagad grūti atšķetināt darbu izcelsmi un piederību, jo saraksti netika pievienoti. Tomēr salīdzinot ziedoto vērtību uzskaiti ar muzejā esošo, var secināt, ka krājumā no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem, ir dažādas sadzīves un rotaslietas: tējas sietiņi, cukurtrauki, salvešu gredzeni, saktiņas, pat no sudraba monētām darināta aproce u.c. Savukārt, cilvēku ziedotās piemiņas zīmes, medaļas un ordeņi, liecina par aktīvu sabiedrisko darbību, teicamu darbu vai militāriem nopelniem. Piemēram, medaļas: "Par drosmi. 1894.", "Par teicamu darbu", "Krievu - japāņu kara piemiņai. 1904-1905", Sv. Staņislava, Sv. Annas ordenis, Sv. Jura krusts u.c. Uz kādas nelielas sudraba piemiņas medaļas varam lasīt: "IV Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki Jelgava.1895. Latvju tauta dziedātāja dziesmu gars par tev' lai plūst". Šie vārdi liecina par tautas tradīcijām, kas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ikviens ziedojums Latvju sieviešu zelta fondam ir apliecinājums cilvēku atbalstam un ticībai savai valstij. Daļu no šiem darbiem var apskatīt Mākslas muzeja "Rīgas birža" Sudraba kabinetā.
Pieci teātra mākslinieki vakar, 3. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā saņēma Teātra dienas izcilības balvas. Mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus – saņēma Dita Lūriņa, Aleksandrs Maļikovs, Lauris Dzelzītis, Inese Mičule un Indra Lapšina. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā. Harija Liepiņa balvu pasniedza diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras Drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā. Helēnas Tangijevas–Birznieces balva piešķirta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.
Studijā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Visu nedēļu nerimst diskusijas par to, vai priekšvēlēšanu debatēm jānotiek arī krievu valodā. Iepriekšējās vēlēšanās tādas notika, bet acīmredzot laiki mainās un diskusijas saasinās. Šobrīd Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome par to spriež un par to diskutējam arī Krustpunktā. Tāpat kā par citām norisēm – sarežģījumiem Rēzeknes domes atlaišanā un – izejot ārpus Latvijas robežām – Slovākijas prezidenta Roberta Fico sašaušanu. Aktualitātes Krustpunktā analizē politologs Juris Rozenvalds, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis.
Visu nedēļu nerimst diskusijas par to, vai priekšvēlēšanu debatēm jānotiek arī krievu valodā. Iepriekšējās vēlēšanās tādas notika, bet acīmredzot laiki mainās un diskusijas saasinās. Šobrīd Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome par to spriež un par to diskutējam arī Krustpunktā. Tāpat kā par citām norisēm – sarežģījumiem Rēzeknes domes atlaišanā un – izejot ārpus Latvijas robežām – Slovākijas prezidenta Roberta Fico sašaušanu. Aktualitātes Krustpunktā analizē politologs Juris Rozenvalds, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis.
„Gogolis. Portrets”. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris turpina savus meklējumus uz skatuves un publiskās diskusijās, rosinot domu apmaiņu par aktuāliem jautājumiem, kas skar mākslinieka un varas attiecības, mākslinieka atbildību robežsituācijās. Kultūras rondo sarunājas režisore Laura Groza un kulturologs Deniss Hanovs. Ierakstos uzklausām dramaturģi Esteri Bolu, režisoru Juriju Butusovu un aktrisi Jekaterinu Frolovu. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī tapis iestudējums „Gogolis. Portrets”, ko veidojis režisors Jurijs Butusovs. Gogoļa garstāsts "Portrets" mūsdienu pasaulē nemaz neizklausās pēc romantiskas noveles. Tas ir veidots uz faustiskā dvēseles pārdošanas motīva un ietver pieņēmumu, kas pārceļ notiekošo no ikdienas plāna uz metafizikas zonu. Gogolis rada pasauli, kurā ļaunuma iemiesojumam ir vajadzīgs mākslinieks, lai ļaunums varētu sevi realizēt, izpausties, apliecināt savu eksistenci. Un, nespēdams izturēt kārdinājumu, tas, kurš varētu kalpot skaistajam, sāk kalpot velnam. Šī ir šausmīga pasaka, kas atbilst mūsdienām.
"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”. Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku. Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt. Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes. Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā. Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk… Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam. Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos. Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk. Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.
Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris. Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā. Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis. Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.
Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem un kritiķiem pārrunājam marta aktualitātes kultūras telpā. Sarunājas laikraksta "Diena" žurnālists, teātra kritiķis Atis Rozentāls, kino kritiķe Kristīne Simsone un Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis. Martā noticis ir ļoti daudz. Marts jau tradicionāli ir balvu mēnesis - Lielā mūzikas balva, "Oskari", "Zelta mikrofons"... Marts ir bijis pārcelšanās mēnesis, jo beidzot savās vecajās/ jaunajās telpās ir atgriezies Jaunais Rīgas teātris. Rīgas cirka arēna arī ir iesildīta ar velobaleta izrādi. Valmieras teātris turpina aktualizēt jaunatnes teātra nepieciešamību, iestudējot ‘Valmieras puikas”. Bet Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Meistars un Margarita”, savukārt Čehova Rīgas Krievu teātris kopā ar pētniecisko žurnālistiku veido neparastu dokumentālu izrādi "Šķelšanās". Tikmēr kino ir seriālu ražas laiks. Tikko bija "Pansija pilī”, tagad - "Padomju džinsi”, kuri jau saņēmuši skatītāju simpātiju balvu Eiropas lielākajā seriālu festivālā Lillē un Kārlis Arnolds Avots – kā labākais aktieris. Un jau tuvojas seriāla "Dumpis" pirmizrāde.
Stāsta rotu māksliniece un pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Ginta Grūbe. 20. gadsimta 20.–30. gadi ir laiks, kad rotās stila tendences bija cieši saistītas ar glezniecības un tēlniecības aktuālajām norisēm. Šajā laikā idejas avangarda rotām mākslinieki smēlās gan kubismā, gan futūrismā, gan arī Krievu konstruktīvismā tiecoties atainot moderno, industriālo pasauli. Šie, protams, nebija vienīgie iedvesmas avoti. Art deco periods sekoja kā pretreakcija pirms kara aktuālajam jūgendstilam. Pēc kara cilvēki nevēlējās redzēt neko, kas atsauktu atmiņā pieredzēto, tāpēc jauni vizuāli un simboliski motīvi bija likumsakarīgi. 1922. gadā pasaules presi pāršalca skandalozs atradums, Ēģiptē tika atklāta neskarta 18. dinastijas faraona Tutanhamona kapa vieta – vislabāk saglabājušos faraonu kapenes, kas jebkad atrastas Karaļu ielejā. Atradums bija vairāk kā trīs tūkstoši divi simti gadu vecs (atradums datēts ar 1327. g. p. m. ē.). Šis notikums aktualizēja ne tikai Senās Ēģiptes motīvus lietišķajā mākslā, bet arī deva impulsu jaunu kompozīciju tapšanai ne tikai rotās, bet arī citās lietišķās mākslas jomās un popkultūrā. Faraons Tutanhamons nebija bagātākais valdnieks Senajā Ēģiptē, bet atpazīstamību iemantoja, jo viņa kapenes bija nesenākais atradums, kas līdz tam bijis neskarts. Varam tikai iedomāties, cik bagāti bija citi Senās Ēģiptes valdnieki, ja Tutanhamona sarkofāgs bija zeltā veidots, inkrustēts ar kvarcu, tirkīzu, serdoliku, lazurītu un stiklu. Kopumā sarkofāgs bija viens no iespaidīgākajiem atradumiem kapenēs. Atradums bija revolucionārs, bet apvīts ar daudziem mītiem un ne mazums skandāliem, piemēram, par atradumu tika ierobežota informācija, jo drīz pēc atklājuma tiesības par to rakstīt presē iegādājās kāds Anglijas preses izdevums. Vairākus no atradumiem arheologs bija piesavinājies nelegāli, kā vēlāk atklājās, izsekojot viņa dāvinājumiem tuviem draugiem vai sabiedrotajiem. Francijā modes namu kultūra bija īpaši spēcīga, tāpēc rotu attīstības ceļš šajā valstī saglabāja sasaisti ar modes industriju. Modes nami kā “Van Cleef & Arpels” un “Cartier” reaģēja uz aktualitātēm medijos un sāka izgatavot rotas, kurās redzams lotosa zieds, Senās Ēģiptes valdnieku atveidi un skarabejs, kā daži no aktualizētajiem motīviem. Koši zilais tirkīzs, oranžais serdoliks un tumšāk zilais lazurīts bija akmeņi, kas bieži tika izmatoti rotās Senajā Ēģiptē un līdz ar nozīmīgo atradumu, šie akmeņi, vai dārgakmeņi ar līdzīgu tonalitāti, kļuva par biežu izvēli rotās arī art deco periodā. Līdzīgā veidā 19. gadsimta otrajā pusē pieauga pieprasījums pēc rotām, kas veidotas, atdarinot seno etrusku civilizācijas izstrādātās zeltlietas. Tas notika pēc tam, kad nozīmīgi artefakti tika atrasti arheoloģiskās ekspedīcijās. Tas rezultējās parādībā, ko vēsturnieki dēvē par Etrusku atdzimšanas periodu. Rotas un atrastie objekti ar īpašu meistarību izcēlās, pateicoties granulācijas tehnikai. Izstrādājuma virsma tiek noklāta ar sīkām zelta granulām, veidojot īpaši greznu, uzirdinātu virsmas struktūru. Galvenā pazīme, pēc kuras atpazīt vēlākā laika atdarinājumus, bija rotu tehniskā precizitāte un simetrija, ko bija iespējams panākt, roku darbu aizstājot ar mehāniskajiem darba galdiem un iekārtām. Pazīstamais austrāliešu rotu mākslinieks Roberts Bainss savā radošajā praksē pievērsies tieši rotu vēstures pētniecībai. Viņš pētījis viltojumu un pakaļdarinājumu vēsturi, lai iedvesmotu savu rotu un objektu tapšanu. Viltojumu vai vēlāku laiku pakaļdarinājumu bieži vien nodod sintētisku materiālu klātbūtne izstrādājumā. Savā praksē viņš interpretē kādu 11. gadsimta islāmu aproci, kurā izmantota gan granulācija, gan filigrāna tehnika. Veidojot tās kopiju, mākslinieks apzināti iekļauj tikai mūsdienām raksturīgus materiālus, piemēram košu rozā gumiju, kas kontrastā ar zelta filigrānu un granulāciju, rosina skatītājā neizpratni un pārdomas par seno laiku un mūsdienu rotu kontrastējošo dabu. Mūsdienās aizvien retāki ir apjomīgi arheoloģiski atradumi, toties ar vēsturisko rotu bagāžu varam iepazīties dizaina un mākslas muzejos visā pasaulē. Avoti: https://www.smithsonianmag.com/history/how-howard-carter-discovered-king-tuts-golden-tomb-180981052/ https://www.abebooks.com/9783897902909/Art-Deco-Jewellery-Accessories-New-3897902907/plp https://www.metmuseum.org/art/collection/search/679091
Iespaidi un komentāri pēc izrādes „Šķelšanās. Sarunas”, kurā Čehova teātris un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” meklējis jaunu, sociāli aktuālu skatuviskās izpausmes formātu. Kad pirms diviem gadiem sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, daudzi no mums pirmoreiz saskārās ar to baiso apjausmu, ka mēs un mūsu bērni savas dzīves laikā var piedzīvot karu. Krievu karavīru zvērības un Kremļa imperiālistiskās ambīcijas Ukrainā saasināja etnisko spriedzi arī Latvijā: mēs daudz skaidrāk ieraudzījām, cik dažādās informācijas telpās un izpratnē par valsti un valodu dzīvo dažādi Latvijas iedzīvotāji. Kas šādā situācijā labāks – patīkams naids vai nepatīkama saruna? Ar tādu jautājumu pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica” pērn sāka veidot dokumentālu seriālu „Šķelšanās”, ko 4. marta vakarā papildināja – pagaidām tikai viena – neparasta dokumentāla teātra izrāde, kur uz skatuves ar personiskiem stāstiem satikās pētnieciskie žurnālisti un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri. Kritiķe Dita Jonīte savā "Facebook" kontā raksta: "Ja konference labiem cilvēkiem "Dirty Deal Teatro" bija izrāde, tad šī bija vēl vairāk izrāde, konference, politiskais teātris un performance. Un viss, ko es ceru, ka tā tiks nospēlēta vēl vismaz vienu reizi Daugavpilī. Un varbūt arī Rēzeknē, Liepājā un Ventspilī, un atkal lieliskajā Čehova teātrī Rīgā. Tik daudz cilvēcības un mīlestības! Ja satiekas žurnālisti, kas deg par savu darbu un režisors, kam liela sirds, tad mēs visi kopā varam būt drošāki un laimīgāki."
Tuvākajās dienās apritēs divi gadi kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Tāpēc Krustpunktā Lielā intervija ar vienu no zināmākajiem Ukrainas žurnālistiem, kuru labi pazīst arī citviet pasaulē, Dmitriju Gordonu.
Tuvākajās dienās apritēs divi gadi kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Tāpēc Krustpunktā Lielā intervija ar vienu no zināmākajiem Ukrainas žurnālistiem, kuru labi pazīst arī citviet pasaulē, Dmitriju Gordonu.
Marija Leiko - Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" un topošaja Dāvja Sīmaņa filmā „Marijas klusums”, kas pirmizrādi piedzīvos Berlīnes festivālā. Rīgā dzimusī aktrise Marija Leiko spēlējusi vācu teātrī un vācu mēmajā kino. Bijusi kreisi noskaņota un kopā ar vīru, režisoru Jāni Gūteru, devusies prom no Vācijas pēc Hitlera nākšanas pie varas. Meklējot mazmeitu Noru, nokļuvusi Maskavā, kur sāk spēlēt latviešu teātrī „Skatuve”. 1937. gadā visus teātra aktierus apsūdz un nošauj, arī Mariju Leiko. Skatuve un ekrāns ir viņas stihijas. Skatuve un ekrāns šodien stāsta par viņu. Dāvja Sīmaņa filma „Marijas klusums” pirmizrādi piedzīvos 18. februārī Berlīnē. Čehova Rīgas Krievu teātrī jau skatāma izrāde ""Skatuve" ugunī". Kas bija Marija Leiko un kas noteica viņas izvēles, arī izvēli uz ilgāku laiku palikt Maskava? Raidījumā Kultūras rondo skan fragmenti no diskusijas "Savējais starp svešiem", kas notika teātrī, sarunājās filozofs, sociologs Vents Sīlis un kinozinātniece Elīna Reitere, bet studijā sarunājas kinozinātniece Anita Uzulniece, kura jau ilgus gadus pētījusi Mariju Leiko un viņas daiļradi, un dramaturgs Arturs Dīcis, kurš ir autors dramaturģiskajam materiālam, kas ir izrādes ""Skatuve" ugunī" pamatā. Marija Leiko, kas šobrīd uznāk gan uz teātra skatuves, gan uz ekrāna, liek uzdot daudz jautājumu gan par viņas personību, gan par sociālo sabiedrību, kurā viņa dzīvo gan Vācijā, gan vēlāk Maskavā. Un, protams, mūžīgais jautājums par mākslinieku un varu. Izrāde Čehova Rīgas Krievu teātrī vēsta par 1937. gadā tā dēvētās "Latviešu operācijas" laikā Padomju Krievijā nogalinātajiem teātra "Skatuve" darbiniekiem, kuru vidū bija arī Rietumos slavu ieguvusī mēmā kino zvaigzne Marija Leiko. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieku un upuri.
Decembrī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris skatītājiem piedāvā četrus jauniestudējumus, no tiem divas ir lielās formas izrādes. Mēnesis iesākās ar Frīdriha Dirrenmata lugas „Vecās dāmas vizīte” pirmizrādi, kam sekoja monoizrāde „Mātes piens”, iestudējums tapis pēc Noras Ikstenas grāmatas motīviem. Tuvāk gadumijai tapuši vēl divi jauniestudējumi, viena no tām izrāde bērniem. Šonedēļ divas pirmizrādes Čehova teātrī - koncertiestudējums „Jaungada akcija!” un izrāde mazākajiem skatītājiem „Kā noķert Santa Klausu?”.
Ceturtdien, 23. novembrī, Dailes teātrī norisinās gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā pasniedza balvas 15 kategorijās. Kāda bija pati ceremonija un kā vērtēt žūrijas lēmumu, iespaidos dalās teātra kritiķi Atis Rozentāls, Līga Ulberte un Zane Radzobe. Ierakstos uzklausām laureātus. Žūrija par Gada lielās formas izrādi atzinusi "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Gada mazās formas izrādes titulu saņēma iestudējums "Nelabie. Pēc Dostajevksa", bet par mūža ieguldījumu teātra mākslā balvas šogad pasniegta Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam. Spēlmaņu nakts balvas: Gada mazās formas izrāde – iestudējums "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem – "Paolo un Frančeska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada režisora godu "Spēlmaņu nakts" ieguva Elmārs Seņkovs par režiju Valmieras Drāmas teātra izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska"; Par gada aktieri atzīts Arturs Krūzkops; Gada aktrises titulu saņēma Dārta Daneviča; Par otrā plāna lomām balvas ieguva – Anna Nele Āboliņa un Rūdolfs Apse; Mārtiņš Vilkārsis saņēma Gada scenogrāfa balvu par izrādi "Sēras piestāv Elektrai"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā" šogad saņēma komponists Jēkabs Jančevskis par mūziku izrādē "Brands"; Par gada kustību mākslinieci atzīta Kristīne Brīniņa par darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Hamlets"; Par gada kostīmu māksliniekiem atzīti laikmetīgās modes un mākslas duets "Mareunrol's" par darbu Čehova teātra izrādē "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"; Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce – Sandis Runge un Diāna Krista Stafecka no Valmieras Drāmas teātra; Par gada labāko video mākslinieci atzīta Katrīna Neiburga par darbu izrādē "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs dramaturģijā" saņēma Rasa Bugavičute-Pēce par darbu Liepājas teātra izrādē "Dziesmu svētki"; Skatītāju balvu kā gada aktieri saņēma Maksims Busels un Ieva Segliņa, savukārt par gada izrādi skatītāji atzina iestudējumu "Zēni nav meitenes" Dailes teātrī; Teātra inovācijas balva pasniegta laikmetīgās mākslas telpai "Kurtuve" par Valmieras Drāmas teātra ātro adaptāciju.
Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Spricis Paegle savā 1923. gadā izdotajā atmiņu grāmatā "Kā Latvijas valsts tapa" raksta: "1918. gada 17. novembrī plkst. 10 vakarā Rīgā, Suvorova ielā 3, Rīgas Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases telpās, astoņu latviešu politisko partiju un vienam Latgales priekšstāvim vienojoties, tika dibināta Latvijas Tautas Padome kā augstākā valsts varas iestāde ar uzdevumu – izvadīt Latvijas valsts un latvju tautas likteņus līdz Satversmes Sapulces sanākšanai." Pretējā ielas pusē atradās "Centrāl-viesnīca", kur naktī no 17. uz 18. novembri, izmantojot Krievijas revolucionāru sarkano karogu, tika pagatavots Latvijas karogs, kuram nākamajā dienā bija jāgrezno jaunās valdības ēka – Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases nams. Taču sarkanbaltsarkanais karogs bija nepieciešams arī II Rīgas pilsētas teātra telpu dekorēšanai, kur 18. novembrī bija plānota Tautas Padomes svinīgā sēde un Latvijas valsts proklamēšana. Zāles dekorēšana bija uzticēta māksliniekam Jānim Kugam, kura atmiņa stāstus pierakstījis Alberts Brīvkalns: "Ar dziļu saviļņojumu Jānis Kuga atcerējās Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. Rīta pusē pie viņa ieradies Atis Ķeniņš un teicis, ka četros pēcpusdienā Rīgas pilsētas Krievu teātrī Nacionālā Padome pasludinās brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš uzaicinājis profesoru šim vēsturiskajam gadījumam dekorēt teātra skatuvi, uz kuras pasludināšana notikšot. Nekādas sevišķas vēlēšanās Ķeniņš neesot izteicis, tikai norādījis, ka jaunās Latvijas karogs būšot sarkanbaltsarkans, un visu pārējo atstājis profesora ziņā. Profesors ar kundzi steigušies uz teātri, lai redzētu, kādi materiāli tur atrodami dekorēšanas vajadzībām. Izrādījies, ka teātrī neatraduši neko tādu, ko šinī gadījumā varētu izmantot. Profesoram pēkšņi iekritis prātā, ka vienīgā dekorācija, ko tik īsā laikā varētu radīt, būtu liels jaunās Latvijas karogs, kas kā mātes villaine pāri visai skatuvei aptvertu un tātad simboliski sargātu visus tos Latvijas tautas pārstāvjus, kas šinī svinīgajā aktā pasludinātu sengaidītās Latvijas neatkarību. Skatuves sānos un priekšā, ja dabūtu, varētu novietot lauru kokus un citus zaļumus. Bet kur ņemt drēbi karogam? Profesors ar kundzi apskrējuši visus lielākos veikalus, bet nekur nav atraduši tādu daudzumu sarkanās drēbes. (..) Beidzot kādā Iekšrīgas veikaliņā vajadzīgo drēbi sameklējuši. Ar dārgo nastu steigušies uz teātri, kur Kugas kundze ar teātra šuvēju Tillu Siliņu, profesora attālu radinieci, ķērušās pie karoga šūšanas. Profesors ar Ernestu Ūdri un pārējiem gājuši sagatavot skatuvi. (..) Tā kā karoga krāsu proporcijas netikušas pateiktas, tad šuvējas sagriezušas visas trīs svītras vienādā platumā. Dekorēšana notikusi tādā steigā, ka vācu skatuves strādnieki nepaspējuši piestiprināt kādu līsti un ceremonijas laikā vieni sāni noslīdējuši uz leju (..)." Šis fakts ir labi redzams arī slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, kurā iemūžināta Latvijas valsts proklamēšanas svinīgā sēde. 1918. gada 19. novembra rītā Rīgas ielās bija redzami tikai daži nacionālie karogi, taču dienas laikā to skaits pieauga. Laikraksts "Baltijas Ziņas" 1918. gada 20. novembrī rakstīja: "Ar latvju tautas karogiem vakar bij pušķoti daudzi latviešu iestāžu un privāti nami, tādējādi godinot pilsētā izziņoto brīvās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanos un Pagaidu Valdības sastādīšanos. Publikā dziļa sajūsma. Tautas karogu vispār ir vēl maz, jo ļoti grūti dabūjama priekš viņiem vajadzīgā drēbe, kuru jau vakar veikalos stipri izpirka" Tādējādi, lai gan Latvijas valsts jau oficiāli bija nodibināta, presē sarkanbaltsarkano karogu vēl arvien dēvēja par "tautas karogu" un saukt to par Latvijas valsts karogu vēl nebija ierasts...
Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar aktieriem, kuri atzīti par labākajiem kategorijā „Gada aktieris”. Viņu vidū ir arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par Klavdina lomu izrādē „Hamlets”. Šajā uzsvērti politiskajā iestudējumā, ko veidojis režisors Viesturs Kairišs, Elsinora diezgan nepārprotami ir Putina Krievija, un galvenajā lomā ir nevis Hamlets, bet slepkavnieciskais karalis Klaudijs jeb šajā versijā – Klavdins. Aleksandrs Maļikovs pirms sešpadsmit gadiem ieradies Latvijā no Karēlijas galvaspilsētas Petrozavodskas, pievienojoties Čehova Rīgas krievu teātra trupai. Darbs pie Klavdina lomas viņam sakrita ar atteikšanos no Krievijas pilsonības. Ap Valsts svētkiem viņš saņems Latvijas pasi. Bet tūlīt dzirdēsim viņa izvēlēto fragmentu no Šekspīra rakstītās Klaudija lūgšanas, ko Maļikovs izrādē runā krieviski, bet latviski tas skan šādi: (..) Bet, ja šī lāsta roka Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta, Vai debess laipnībai gan lietus trūkst, Lai mazgātu to sniega baltumā? Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?
Ingas Misānes-Grasbergas parādīšanās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī bija gan intriģējoša, gan atnesa prieku skatītājiem un nomināciju pašai aktrisei. Par Ligitas lomu izrādē „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” Inga Misāne-Grasberga izvirzīta "Spēlmaņu nakts" kategorijā "Gada aktrise". Iestudējuma režisore Laura Groza. Teātra kritiķe Gundega Saulīte aktrises veikumu nodēvē par atdzimšanas lomu.
Saeimas apstiprinātā Nacionālā valsts drošības koncepcija paredz, ka pēc nedaudz vairāk kā diviem gadiem sabiedrisko mediju saturs varēs būt tikai latviešu valodā. Par šī lēmuma pareizību domas tomēr dalās. Vai sabiedriskajiem medijiem jāturpina raidīt arī krieviski? Krustpunktā analizē komunikācijas zinātnes doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, politologs, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors, žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un Rīgas Stradiņa universitātes profesore, sabiedrisko mediju tiesībsargs Anda Rožukalne. Pieņemtā Nacionālās drošības koncepcija jau vairākas dienas ir raisījusi diezgan kategoriskas diskusijas, vai vajag slēgt sabiedriskos medijus, kas uzrunā krievu valodā. Īsais ieraksts koncepcijā nenozīmē galējo lēmumu, jo vēl ir jāpieņem izmaiņas likumos, virknē normatīvo aktu. Arī premjerministrs sacījis, ka tas nav stingri pateikts, ka tā būs. Tātad politiķi un lēmumu pieņēmēji par to vēl spriedīs. Bet vai šajos diskusiju strīdos ir iespēja izsvērt, kuri no argumentiem ir ar lielāku svaru un vairāk ņemami vērā un kāds būtu pareizākais lēmums?
Mūslaiku Dziesmu un deju svētku neatņemama un ārkārtīgi krāšņa sastāvdaļa ir amatierteātru izrādes, kuras šogad var skatīties gan Esplanādē, gan Vērmanes dārzā, gan arī Rīgas Krievu teātrī. Ko tad amatierteātri no visas Latvijas piedāvā, stāsta amatierteātru mākslas eksperte Dace Vilne, Jūrmalas teātra vadītāja, režisore Gunta Mīlenberga un Jūrmalas teātra mākslinieciskais vadītājs Imants Jaunzems.
Kā sevi paši atmaskoja politiķi, kuri vērsās pret Nacionālajā bibliotēkā izstādīto ukraiņu mākslinieku darbu “Krievu okupants – labākais mēslojums”. Cik liela nozīme karā ir dezinformācijai un ar ko tas atšķiras no parastas ideoloģiskas “smadzeņu skalošanas” miera laikā? Kas bija tā sauktais “Prigožina dumpis” un vai viens no tā slēptajiem mērķiem varētu būt ievilināt ukraiņus lamatās? Kam traucē Sēlijas poligins, pret kuru politiskajās aprindās sākuši parādīties dažādi iebildumi? Šīs tēmas jaunakājā raidierakstā, ar ko žurnālisti Māris Antonevičs un Atis Klimovičs atklāj “Atmaskots” ceturto sezonu. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2023 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 5. Leto I arbaleti - Akim Apacev
Tas ir sāpīgs cilvēkstāsts – tā uzsver režisore Laura Groza, kura Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pēc Sandras Kalnietes grāmatas motīviem iestudējusi izrādi „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Dramatizējumu veicis Arturs Dīcis, bet krievu valodā tulkojusi Lina Ovčiņņikova. Uz skatuves ir tikai pieci aktieri, izrāde latviešu un krievu valodā, ar titriem abās valodās. Uz skatuves ir tikai pieci aktieri. „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir patiess stāsts, ko grāmatā apraksta Sandra Kalniete, atklājot savas mātes Ligitas un vecmammas Emīlijas izsūtījumā piedzīvoto un izjusto. Arī izrāde ietver vienu no baisākajiem totalitārā režīma noziegumiem – 1941. un 1949.gada izsūtīšanas no toreizējās Padomju Latvijas uz Sibīriju. Aukstums, bads un slimības, to visu piedzīvo abas stāsta varones. Pirms pirmizrādes tiekoties ar žurnālistiem, radošā komanda atklāja nianses un ideju, kāpēc darbs tapis Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Teātra direktore Dana Bjorka pamato izvēli iestudēt „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un arī piebilst, ka turpmāk teātris reizi sezonā vai biežāk ar iestudējumu starpniecību runās par sabiedrībā aktuālām, arī par politiski aktuālām tēmām. Režisore Laura Groza apstiprina, ka tā bija Danas Bjorkas ideja iestudēt Sandras Kalnietes darbu teātrī, savukārt režisore izvēlējās savu radošo komandu, māksliniekus un mūziķus, ar kuriem sadarbojusies iepriekš. Izrādei veltīta instalācija teātra skatlogu galerijā. Tā ir Lauras Grozas ideja, instalācija kā trīsdimensionāls izrādes plakāts. Instalāciju „Attīrīšanās” veidojuši izrādes scenogrāfi un kostīmu mākslinieki Mareunrol's. Izrādes centrā ir Ligita, kuru atveido aktrise Inga Misāne-Grasberga. Veronika Plotņikova atveido Emīliju, un arī aktrisei ir savs personisks stāsts saistīts ar izsūtīšanu. Izrādē vēl piedalās aktieri Olga Ņikuļina, Rodions Kuzmins un Ivans Streļcovs. Izrādes oriģinālmūzikas autori ir Rūdolfs Dankfelds un Miķelis Putniņš, videomākslinieks – 8.
Ar jauniem projektiem par diskusijas telpu, lai veidotu dialogu un iesaistītu skatītāju sabiedrībā aktuālu jautājumu pārspriešanā, klajā nācis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Saruna ar teātra direktori Danu Bjorku. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri turpinās vadīt Dana Bjorka, mākslinieciskajai komandai ir piesaistīta režisore Laura Groza, kuras režijā 19. maijā gaidāma pirmizrāde iestudējumam "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" pēc Sandras Kalnietes grāmatas. Tikko bijusi arī pirmizrāde Viestura Kairiša "Hamletam", kas raisīja ļoti pretrunīgas skatītāju reakcijas. Kādi ir teātra plāni turpmāk un ko nozīmē būt krievu teātrim Rīgā jaunajos apstākļos? Lai arī repertuārs ir saplānots līdz 2024. gada beigām, droši atklāt plānus par teātra darbu direktore vēlas atklāt tikai nākamajam pusgadam, jo teātrī bieži daudz kas mainās. Līdz maija beigām, kad teātris slēgs sezonu, paredzētas vēl divas pirmizrādes. Viena būs 18. maijā - "Viss sākas ar mīlestību", otra jau minētā - "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos". Jau augustā teātrī būs iespējas skatīties repertuāra izrādes, bet nākamā pirmizrāde - 1. septembrī. Dace Pūce iestudē "Rubinu Hudu". "Tas būs iesākums tradīcijai, ka katru gadu uz lielās skatuves būs pirmizrāde bērniem," atklāj Dana Bjorka. Ierakstā par topošā iestudējumu "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" stāsta režisore Laura Groza. Dana Bjorka sarunā atklāj, ka šobrīd mainās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuāra politika, kā galveno akcentējot vēstījumu. Teātra repertuārā klāt nāk atklāts un ass dialogs par politiskām tēmām, tas ir kaut kas nebijis teātrī, tas līdz šim nebija raksturīgs. "Mēs dzīvojam tādā šodienā, kur krievu kultūra pēc 24. februāra notikumiem ir zem liela sitiena, ka krievu kultūrai šodien ir bieži jāattaisnojas, kāpēc mums būt, kāpēc mums runāt, kāpēc mums radīt kultūras vērtības krievu valodā. Un kāpēc kultūras nav piesaistīta tiem politiskiem lēmumiem un tiem politiķiem, kuri rīko to neprātu, uzsākot karu," skaidro Dana Bjorka. "Līdz ar to mums bija jādomā, kā mūsu teātris pēc iespējas aktīvāk, skaļāk un nepārprotamāk var izteikt šodien savu politisko nostāju pret to, kas notiek pasaulē. Visspēcīgākais ir mūsu izrādes, nevis aktieru intervijas un Danas ieraksts pirms katra izrādes, kas skan teātrī, bet tieši mākslas darbs, ko radām. Līdz ar to, Viestura Kairiša "Hamlets", kas tika iestudēts ļoti asā politiskā stilā un ar ļoti neinterpretējamām frāzēm un nostādnēm uzreiz ieskicē teātra nostāju šajā politiskajā šodienā." "Izrāde "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" nebūs tik ļoti asi politiski risināta, kā "Hamlets", bet pati tēma ir sāpīga un aktuāla šodien Latvijā. Mēs gribētu pieskarties šai tēmai un aicināt visus Latvijā dzīvojošos cilvēkus ieklausīties citam citā," turpina Dana Bjorka.
Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu” vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Streikojošās pedagogu arodbiedrības un valdības pārstāvju starpā panākta konceptuāla vienošanās par atalgojuma pieaugumu, lai to izjustu visi pedagogi. Elektroenerģijas sadales tarifs no jūlija varētu pieaugt vidēji par 32%. Pirms 37 gadiem šajā dienā notika avārija Čornobiļas atomelektrostacijā. Par 60 miljoniem Rīgā modernizēs apgaismi. Atklātā konkursā uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra valdes locekļa amatu uzvarējusi Dana Bjorka.
Sākot ar hercoga Jēkaba laika manufaktūrā, līdz pat 20. gadsimta nogalei Latvijas teritorijā būvētās, darbinātas un arī gājušas zudībā daudzas fabrikas un rūpnīcās. Daļa no tām ar skaļāku vārdu izskanējušas pasaulē, citas darbojušās tikai vietējam patēriņam, bet visas devušas savu artavu tehnoloģiju un zinātnes attīstībā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā(LNB) jauna ekspozīcija par industriālo mantojumu. Rūpniecības vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 17.gadsimtā, bet 19.gadsimtā Rīga jau bija nozīmīgs Austrumeiropas un visas cariskās Krievijas industriālais centrs. Digitālajā kolekcijā apkopota informācija par vairāk nekā 100 Latvijas bijušām un esošām ražotnēm. Kāds ir mūsu industriālais mantojums, vērtē LNB Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla un LNB Digitālo pakalpojumu bibliotekāre Eva Ausēja. Ieskata rūpnīcas „Provodņik” vēsturē Gumijas ražojumu rūpnīca „Provodņik” līdz Pirmajam pasaules karam bija viena no lielākajām ražotnē Rīgā, te ražoja ķirurģijai domātu gumiju, linoleju, šļūtenes, rotaļlietas, bet visvairāk - galošas un autoriepas. Atceramies pirms 135 gadiem dibināto uzņēmumu. Krievu – franču sabiedrības gumijas ražotne „Provodņik” tika dibināta 1888. gadā un bija lielākais rūpniecības uzņēmums tolaik Krievijas impērijā. Daudz dažādu gumijas izstrādājumu tika ražots šajā rūpnīcā, kura savas preces 95 % apmērā eksportēja uz ārvalstīm. Rūpnīca ar vērienu darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, kad, evakuējot uzņēmuma iekārtas uz Krieviju, izveda aptuveni septiņus tūkstošus vagonu ar „Provodņik” materiāliem. Starpkaru laikā te darbojās vairāki uzņēmumi, un 1946. gadā te atvēra Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu (RER), kura darbojas līdz 2014. gadam. Tagad rūpnīcas ēkā mitinās īrnieki, te notiek dažādi mākslas un kultūras pasākumi, telpas plašumos ir iekārtots pat skeitparks. Mārtiņš Zvīdriņš, vēstures entuziasts un dažādu piedzīvojumu pasākumu rīkotājs, kurš jau pusgadu pa milzīgās rūpnīcas telpām vada ekskursijas, saka, ka ekskursantiem te patīk noķert piedzīvojumu sajūtu, paklimst pa namu, bet pievienoto vērtību te sniedz .Mārtiņa stāstījums par vēsturi. Starp citu vienas bijušās rūpnīcas ēkas garums bijis 266 metri. Salīdzinājumam – superlaineris „Titāniks” bija 269 metrus garš. Tātad, ja gribat apjaust „Titānika” parametrus, dodieties uz Sarkandaugavu, uz bijušās rūpnīcas „Provodņik” teritoriju. Savukārt Rīgas Jūgendstila centrā nule ir atvērta neliela izstāde, kurā eksponētas reklāmas kartītes no pagājušā gadsimta sākuma, grāmata par šo rūpniecības uzņēmumu un suvenīrs – neliels metāla zābaciņš, kurā iegravēti nozīmīgi skaitļi. Par to stāsta muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” projektu vadītājs Dzintars Gilba.
Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100 ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši 400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu. Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs. No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs 2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās. Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Lai mudinātu 14. Saeimas vēlēšanās izdarīt savu izvēli izsvērti un atbildīgi, papildu padziļinātai programmu un partiju piedāvājumu analīzei piedāvājam diskusijas ar politisko spēku pārstāvjiem un iztaujājam politisko partiju līderus. Studijā: Latvijas Krievu savienības līderis Miroslavs Mitrofanovs un Zaļo un zemnieku savienības līderis Armands Krauze.
Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Savukārt pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus. Šīs un citas ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunājam kopā ar žurnālistu un Latvijas ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Artūru Bikovu, sazināmies arī ar politologu Kārli Daukštu un Latvijas Televīzijas žurnālistu Gintu Amoliņu. Skarbie svētki Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības un radot pašreiz pastāvošo Ukrainas valsti. Ukrainas aiziešana no brūkošās padomju impērijas, domājams, bija izšķirošais moments, kas noteica šīs impērijas izbeigšanos, kuru Krievijas līderis Vladimirs Putins, kā zināms, raksturojis kā 20. gadsimta smagāko ģeopolitisko katastrofu. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Smagi cīnoties par sava suverēnā valstiskuma pastāvēšanu, Ukraina savus valsts svētkus atzīmē daudz pieticīgāk nekā citkārt. Šogad 24. augusts nav brīvdiena, nenotiek nekādi masu pasākumi. Tam iemesls ir ne vien taupības režīms, bet arī bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Frontei tuvajā Harkovā noteikta komandanta stunda. Savienoto Valstu vēstniecība Ukrainā izplatījusi aicinājumu savas valsts pilsoņiem pamest Ukrainu, norādot, ka Krievijas intensīvu triecienu risks Ukrainas civilajiem objektiem ir ļoti augsts. Krievijas režīma niknumu nepārprotami uzkurinājuši pēdējā laika notikumi. Nu jau pāris nedēļas Ukrainas armija vērš triecienus pret militārajiem objektiem Krievijas anektētajā Krimā, kuru Kremlis uzskata par savas valsts teritoriju, un agrāk ir draudējis ar nesaudzīgiem prettriecieniem jebkādam pret to vērstam uzbrukumam. Vēl viens šai sakarā pieminams notikums ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās ar ANO ģenerālsekretāru Antoniu Guterrešu un Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu, kas 18. augustā notika Ļvivā. Kā kļuvis zināms, Erdogans uz Ļvivu atvedis Krievijas līdera Putina piedāvājumu sākt tiešas sarunas ar prezidentu Zelenski, taču saņēmis atbildi, ka šādas sarunas būšot iespējamas tikai pēc Krievijas spēku atkāpšanās no visas pēc 24. februāra okupētās Ukrainas teritorijas. Tikmēr satraucošas ziņas pienāk no Krievijas okupētās Mariupoles, kur tiekot veikti priekšdarbi paraugprāvai pret ukraiņu karagūstekņiem. Atklātībā parādījušās fotogrāfijas ar tiem paredzētu krātiņu, kurš tiek būvēts Maruipoles Filharmonijas zālē, kur varētu notikt tiesāšana. Potenciālie tiesājamie ir Ukrainas Nacionālās gvardes bataljona „Azova” karavīri, kuri ilgstoši pretojās okupantu spēkiem aplenktajā Mariupolē. Krievija bataljonu „Azova” traktē kā teroristisku organizāciju, taču tā ir regulāra Ukrainas bruņoto spēku vienība, uz kuras dalībniekiem attiecas karagūstekņu statuss. Viņu tiesāšana kādā paraugprāvā būtu uzskatāma par kara noziegumu, kā to paziņojis ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs. Dīvainā nāve Maskavā Pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Sestdienas vakarā Piemaskavā tika uzspridzināta automašīna, kurā atradās Darja Dugina, un viņa notikuma vietā mira. Atentāts notika viņas tēva acu priekšā. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus, papildinot savus apgalvojumus ar videomateriāliem. Saskaņā ar šo versiju atentātu īstenojusi kāda Ukrainas pilsone Natālija Vovka, kura ieradusies Krievijā ar automašīnu Mini Cooper, pie tam kopā ar savu divpadsmitgadīgo meitu. Pēc Darjas Duginas nogalināšanas domājamā diversante esot izbraukusi uz Igauniju. Kā apgalvots Krievijas propagandas medijos, Natālija Vovka, agrākā Mariupoles iedzīvotāja, esot profesionāla Ukrainas militārpersona, kas, iespējams, saistīta ar bataljonu „Azova”, kurā dienot viņas dzīvesbiedrs. Ukrainas puse jau noraidījusi šādu versiju kā smieklīgu. Tajā pat laikā atbildību par Duginas nogalināšanu uzņēmusies kāda līdz šim praktiski nezināma organizācija Nacionālā republikāniskā armija, par ko pirmdienas rītā paziņoja no Krievijas emigrējušais opozīcijas politiķis Iļja Ponomarjovs. Viņš šo organizāciju raksturoja kā partizānu kustību, kuras mērķis ir ar tiešām akcijām vērsties pret Vladimiru Putinu un viņa režīma pārstāvjiem, t.sk. valsts un vietvaru ierēdņiem, spēka struktūru darbiniekiem. Saskaņā ar Ponomarjova teikto, uzbrukuma galvenais mērķis bijis Aleksandrs Dugins, kurš nejaušības dēļ sprādziena brīdī atradies citā automašīnā. Abās pieminētajās versijās šaubas izraisa tas, ka ne Aleksandrs Dugins, ne Darja Dugina neietilpst Putina režīma ietekmīgāko personu lokā. Tiek gan minēts, ka Aleksandra Dugina politiskie uzskati, kas nereti tiek raksturoti kā „krievu fašisms”, savulaik interesējuši Vladimiru Putinu, taču Dugina un viņa meitas politiskā ietekme šī brīža Krievijā drīzāk vērtējama kā nenozīmīga. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvija ir kļuvusi par daudzu Krievijas žurnālistu patvēruma vietu. Oficiāli tiek ziņots, ka vismaz 200 Krievijas žurnālisti ieradušies Rīgā, vairāk nekā 20 mediju organizācijas tieši no Latvijas turpina informēt Krievijas un pasaules sabiedrību par aktuālāko šodien. Lielākajai daļai žurnālistu tas bija piespiedu un izmisuma solis - īsā laikā pamest savu pilsētu, savas darba telpas daļu, savu tuvinieku, lai turpinātu žurnālista darbu. Ja viņi paliktu Krievijā, pēc Putina likumiem šie cilvēki šobrīd, iespējams, jau atrastos uz tiesas sola vai pat aiz restēm. Daudzi krievu žurnālisti tagad ir Latvijā, bet pēdējās nedēļās arvien skaļāk sociālajos tīklos un citviet izskan jautājums, kas viņi ir? Vai tie nav Putina spiegi, vai viņi nav atraduši siltu vietu, no kuras turpināt tā saucamā "ruskij mir" propagandu, vai viņi zina Latvijas vēsturi, un skaidri var pateikt, ka Krievija ir agresor valsts. Īpaši liela uzmanība pievērsta televīzijas kanālam "Doždj", kas Krievijā bija pēdējais un lielākais televīzijas kanāls, kurš kritizēja Putina režīmu. Tas tagad raida no Rīgas. Ir ļaudis, kuriem nepatika, kā šī kanāla žurnālista izvaicāja, piemēram, Rīgas mēra Mārtiņu Stāķi, ir ļaudis, kuri arī "Doždj" žurnālistus sauc par Kremļa aģentiem. Krievijas žurnālisti Latvijā - Kremļa aģenti vai piemērs, kādai jābūt kritiskai un objektīvai žurnālistikai. Arī par to saruna Krustpunktā. Diskutē: Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja, Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga un Latvijas TV žurnālists Aleksejs Dunda. Sazināmies ar rakstnieci un publicisti Marinu Kosteņecku.
Laikā, kad apkalpojošā sfērā ļoti trūkst darba roku, daudzi saka, ka nespēj atrast darbu, jo neprot krievu valodu. Cik godīgi ir tas, ka daudzās darbavietās krievu valodas zināšanas ir obligāta prasība? Krustpunktā diskusija: Kāpēc bez krievu valodas zināšanām grūti atrast darbu Latvijā? Diskutē: Valsts valodas centra Valodas kontroles departamenta vadītāja, direktora vietniece Madara Rēķe, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone, Latviešu valodas aģentūras sociolingviste, pētniece, LVA valodas situācijas pētnieku grupas dalībniece un vadītāja Gunta Kļava un Latvijas Radio žurnāliste Baiba Runce.
Krustpunktā: Iniciatīva par Latvijas Krievu savienības darbības izbeigšanu, gaida milzīgu gāzes tarifa lēcienu janvārī, turpinās sarakstu iesniegšana Saeimas vēlēšanām. Šīs nedēļas aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Televīzijas žurnālistu Iļju Kozinu, laikraksta "Brīvā Latvija" žurnālisti Salliju Benfeldi un portāla “Delfi” žurnālistu Raivi Spalvēnu.
9. maijs un tam sekojošie notikumi ir izraisījuši pamatīgus satricinājumus. Partijām tagad jāmeklē jauni ministri, policijā notiek iekšējā izmeklēšana par pavēļu nepildīšanu. Savukārt sociālie tīkli rāda, ka ir krietni pieaugusi spriedze sabiedrībā. Lielā mērā kā tāds zibens novedējs tagad ir kļuvis piemineklis Pārdaugavā, kas tiks nojaukts. Bet tajā pašā laikā arī nojaukšana varētu vēl raisīt lielas emocijas. Cerams, ka policija tiks ar saviem pienākumiem galā. Bet sociālo tīklu diskusijās ir izvērsies vēl viens aspekts, vai Latvijā nav jāvēršas stingrāk pret tiem, kas atbalsta karu un agresiju. Paraksti tiek vākti par Krievu savienības likvidāciju. Ir jau ar individuālas izpausmes, proti, vai Latvijā nav jāievieš atbildība par publiski paustu atbalstu agresorvalsts Krievijas īstenotajai politikai? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskās komisijas deputāte Inese Lībiņa-Egnere (Jaunā Vienotība), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Jānis Butāns (Konservatīvie) un Saeimas Eiropas lietu komisijas deputāts Igors Pimenovs (Saskaņa).
Ja ir kāda valoda, ko pēdējā laikā dzirdam teju ik uz soļa, atverot sociālos tīklus, tā ir ukraiņu valoda. Pēc skanējuma pazīstama un krievu valodas zinātājiem nedaudz saprotama, taču tā ir atšķirīga un ar savu vēsturi bagāta valoda. Iepazīsim ukraiņu valodas skanējumu, kopīgo un atšķirīgo ar krievu un latviešu valodām. Stāsta filoloģe Varvara Sproģe, kurai ukraiņu valoda ir dzimtā valoda. "Ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda pasaulē, es tā runāju, jo tā ir mana dzimtā valoda, kā latviešiem latviešu valoda ir vismīļākā, tāpat arī ukrainim ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda," atzīst Varvara Sproģe. Viņa atklāj, ka vienā no valodu konkursiem ukraiņu valoda ieguvusi otro vietu kā vismelodiskājā valoda, pirmajā vietā - itāļu valoda. "Visi runā, ka ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai. Tā nav, ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga baltkrievu valodai. Ar baltkrievu valodu sakritība ir 84%, tad ir poļu valoda un tikai apmēram 64% ir sakritība ar krievu valodu," norāda Varvara Sproģe. Visradnieciskākā ir baltkrievu valoda, bilst Varvara Sproģe un to pamato ar konkrētiem piemēriem abās valodās. "Mēs sevi nepazaudēsim," atzīst Varvara Sproģe, skaidrojot jautājumu par pāreju no kirilicas uz latīņu rakstību ukraiņu valodā. Viņa min, ka visā pasaulē ukraiņu valodā runā pa 45 miljoniem cilvēku. Vai karš mainīs arī attieksmi pret krievu valodu Ukrainā? "Mēs, ukraiņi, esam ļoti toleranti, bet tas mūs noved līdz tādām lietām, līdz karam... Visu laiku sekoju līdzi ziņām Ukrainā, jo man tur ir radi un daudz draugu, un viens karavīrs uzrakstīja sociālajos tīklos: "Lūdzu, jūs varētu runāt ukraiņu valodā, lai varam atšķirt, kur ir mūsējie un kur ir okupanti." Es domāju, ka būs tendence, ka cilvēki vairāk runās ukrainiski, to var manīt jau tagad," atzīst Varvara Sproģe. "Ja kāds runās krieviski, tas nenozīmē, ka tas ir noziegums. Pirms tam Austrumos gandrīz visi runājām krievisk,i un tas neko nenozīmēja, tāpat atnāca uz mūsu zemi. Es ceru, ka lielākā daļa vairāk runās ukraiņu valodā. Tas saglabās mūsu valodu un tautu. Tas izglābs arī, valoda ir ļoti nozīmīga lieta." Holodomors Ukrainā 20. gadsimta 30. gadu sākumā Padomju varas mākslīgi izraisītais milzu bads jeb holodomors Ukrainā ir viens no pagājušā gadsimta traģiskākajiem notikumiem. Vēsturnieki holodomoru ar miljoniem no bada mirstošu cilvēku, kanibālismu un aizvien pieaugošu vardarbību joprojām sauc par kaut ko prātam neaptveramu, bet šobrīd Ukrainā notiekošā kara laikā par šiem notikumiem atkal nākas domāt. Kādā veidā un kāpēc milzīgais terors Ukrainā savulaik tika īstenots, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece, vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere. Lielais bads tiek dēvēts kā “golodomors”, ukraiņu valodā kā “holodomors”, un pie šīs ukraiņu versijas pieturēsimies visas sarunas laikā. Holodomora ideja netapa vienā dienā, un līdz mērķim iznīcināt Ukrainas zemnieku pretošanos un ukraiņu nacionālo identitāti padomju vara ar Josifu Staļinu priekšgalā nonāca pakāpeniski. 1928./29. gadā Padomju Savienībā sākās tā saucamais “lielais lēciens”, tas nozīmē - pāreja uz paātrinātu industrializāciju, uz vispārēju zemniecības kolektivizāciju jeb zemnieku sadzīšanu kolhozos un individuālu zemnieku saimniecību likvidāciju, kā arī turīgo zemnieku jeb “kulaku” izputināšanu un deportāciju uz Sibīriju. Tā bija kopēja Padomju Savienības politika. Taču šīs politikas ietvaros bija arī specifiska padomju vadības attieksme pret Ukrainu, ukraiņu apdzīvoto Kubaņu un ukraiņu nacionālismu. Padomju Savienības skatījumā musinātāji nāca no ārpuses. Toreiz par savu potenciālo pretinieku Padomju Savienība uzskatīja Poliju, kas it kā gatavojot agresiju pret Padomju Savienību un šajos plānos būtiska loma esot arī ukraiņu nacionālistiem. Un te mēs ļoti labi redzam, ka visu šo daudzo gadu laikā faktiski nekas nav mainījies, joprojām ir ārējie ienaidnieki, un pašreizējai Krievijai ar Vladimiru Putinu priekšgalā joprojām ir atšķirīgs viedoklis par Ukrainas vietu pasaules politikā. Holodomora saistībā līdz šim esam runājuši par padomju varas vēlmi pakļaut dumpīgos zemniekus, bet vēl viens būtisks aspekts ir ukraiņu nacionālās identitātes iznīcināšana. Sākotnēji tā tiek veicināta ar tā saucamo ukrainizāciju, bet pēc tam notiek pretējs process. Tomēr pēc visām šausmām Maskavai un arī Staļinam gribot negribot bija jānonāk pie secinājuma, ka viņi bez Ukrainas un tās zemniekiem iztikt nevar. Ukraina, Kubaņa, Pievolga bija Padomju Savienības maizes klēts, un, ja situācija bija tik slikta, skaidrs, ka tas apdraudēja arī pašas savienības piecgades attīstības plānus. Maskavas spiediens nedaudz samazinājās, un pārtikas sagādes plāni zemniekiem kļuva reālistiskāki. Zemnieku pretestība gan tika apspiesta, bija spēcīga rusifikācijas politika, tomēr iznīdēt šo pretestību līdz galam padomju varai nekad neizdevās. Vēlākā vācu iebrukuma sagaidīšana ar cerībām un arī ukraiņu sadarbošanās ar vāciešiem Otrā pasaules kara laikā bija vienas no holodomora sekām. Daudz būtiskākas sekas bija holodomora radītā trauma ukraiņu apziņā, par ko vispār nerunāja līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, savukārt 90. gadu sākumā, kad Ukraina atguva neatkarību, sākās intensīva holodomora pētniecība. Tiesa, joprojām turpinās strīdi, vai holodomoru var traktēt kā etnisku, sociālu vai politisku genocīdu, kā noziegumu pret cilvēci vai kā citādi.