Podcasts about pirmajam

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukums saistīts ar nelielo Speķa ielu pie Salu tilta, kas savieno Lastādijas un Mazo Kalna ielu. Kaut arī šī iela pirmoreiz zināma tikai no 1885. gada, kad Avotu iela jau sen bija izveidota, tā nes Speķupes attekas vārdu, kas šajā vietā atdalījās no Daugavas. Speķupe tecēja līdz Kubes kalnam tagadējās Esplanādes rajonā, kur pagriezās un ieguva Rīdziņas nosaukumu. No Rīdziņas upes savukārt radās pašas Rīgas pilsētas nosaukums. Klausītāji paši var izdomāt, kā sauktos Latvijas galvaspilsēta, ja atteka līdz pat ietekai Daugavā turpinātu nest Speķupes vārdu. Pilsētai attīstoties, Speķupe 18./19. gadsimtā pamazām aizsērēja un tika aizbērta. Izmainoties hidroloģiskajam režīmam, aizbērtās Speķupes vietā mūsdienu Avotu un Lāčplēša ielas krustojuma rajonā radās mitrājs un avotu vieta, no kuriem tika ņemts ūdens pilsētas vajadzībām. Kad 1810. gadā pirmoreiz tika pieminēta iela, kas no Lielās Smilšu (tagad Lāčplēša) ielas veda ziemeļaustrumu virzienā, tā tika nosaukta par Avotu ielu un saglabājusi šo nosaukumu nemainīgu visos vēstures posmos. Tiesa, iesākumā tās bija divas ielas – Mazā Avotu iela līdz Ģertrūdes ielai un Lielā Avotu iela – līdz Lienes ielai. Pirmatnējā ielas apbūve kopā ar citām Rīgas priekšpilsētām tika nodedzināta 1812. gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona karaspēks. Iespējams, 19. gadsimta vidū Avotu ielas nosaukums ieguva mazliet ironisku nokrāsu, jo vismaz no 1867. gada ielas galā, tur, kur tagad atrodas Pāvila baznīca, bija vieta, kur tika izgāzti pilsētas tualešu atkritumi. Ņemot vērā to, ka pa Avotu ielu kursēja asenizatoru zirgu rati, iela tolaik nevarēja būt pati prestižākā pilsētā. Tomēr jau divdesmit gadus pēc tam tieši šajā vietā sāka celt Pāvila baznīcu. To iesākumā projektēja Latvijas Universitātes vēsturiskās ēkas arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves – Gustava dēls Hermanis Hilbigs. Baznīcas altārgleznu 1937. gadā radīja Jānis Roberts Tilbergs, kuram jau pēc četriem gadiem nācās gleznot Josifa Staļina portretu. Vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību izveidoja Lauvas (mūsdienu Pērnavas) ielu, bet mazliet vēlāk – Rumpmuižas (mūsdienu Augusta Deglava) ielu un Ērgļu (mūsdienu Jāņa Asara) ielu. 1901. gadā atklāja Rīgas elektriskā tramvaja tīklu un viens no maršrutiem gāja arī pa Avotu ielu ar galapunktu Asara un Tallinas ielas krustojumā. Tā rezultātā 20. gadsimta sākumā ielas apbūve strauji attīstījās, daudzas ēkas tika uzceltas no 1908. gada līdz Pirmajam pasaules karam. Iela saglabājusi savas apbūves raksturu līdz pat mūsdienām un veido Avotu apkaimes centrālo asi.

Pirmajam savo vizitui Ekonomikos ir inovacijų ministras Lukas Savickas ir viceministras Marius Stasiukaitis Alytaus rajoną pasirinko ne atsitiktinai – tai pažadas Alytaus rajonui, kad kryptingas darbas ir strateginiai planai investicijų srityje sulauks deramo dėmesio.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas studente Marta Paula Pauliņa Marija Gubene (1872–1947) ir latviešu mūzikas vēsturē pirmā sieviete ar akadēmisko izglītību ērģeļspēlē un kompozīcijā, līdztekus darbojusies kā mūzikas kritiķe, pedagoģe, profesore Latvijas konservatorijā, bet jaunībā vākusi dzimtā Kraukļu pagasta folkloru. Komponiste dzimusi 1872. gadā Vidzemē, Madonas apriņķa Kraukļu pagastā, tautskolotāja Jāņa Gubeņa ģimenē. Marijas tēvs savā skolotāja darbā lielu uzmanību pievērsa dziedāšanai, kā arī vadīja skolas kori. Tāpēc likumsakarīgi, ka savas pirmās iemaņas mūzikā guvusi no tēva, vēlāk Rīgā mācījusies arī pie komponista Ernesta Vīgnera un ērģelnieka Oskara Šepska. 19. gadsimta nogalē arvien plašāk sāk izvērsties Jurjānu Andreja latviešu tautas dziesmu melodiju vākšanas darbs. Piezīmēs 1891. gadā folkloras vācējs raksta arī par deviņpadsmitgadīgo Gubeņa meitu Mariju, kas izcēlusies ar iesūtīto darbu apjomu un smalko precizitāti mūzikas pierakstā: "Melodijas cauri lūkojot, neatradu nevienas kļūdas: prieks bija redzēt, cik rūpīgi un pat niecīgos sīkumos pareizi bija uzzīmētas melodijas, kas, ievērojot grūto meldiju uzrakstīšanu, liecināja par krājējas sevišķām mūzikas dāvanām, kuras visādā ziņā būtu izglītojamas." Desmit gadu vēlāk piepildās Jurjānu Andreja pravietiskā atzinība, komponiste 1901. gadā uzsāk mācības Maskavas konservatorijā – ērģelspēles un speciālās teorijas klasē. Ērģeļspēli apgūst pie profesora Borisa Sabaņejeva (1880–1918), savukārt mūzikas teorijas pasniedzēju vidū ir fūgas un kontrapunkta profesors, komponists Sergejs Taņejevs (1856–1915). Mācības ilgst līdz 1906. gadam, kad Marija beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces diplomu kā laureāte, par izcilību. Ieguvusi pamatīgas teorētiskās zināšanas, 1906. gadā Marija Gubene atgriežas Rīgā, kur pastāvīgu ērģelnieces vietu diemžēl neatrod, bet savas prasmes demonstrē daudzos koncertos. Savas zināšanas Marija Gubene izmanto, sākot darbu vairākās Rīgas skolās kā dziedāšanas skolotāja – Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāzijā, Viļa Olava tirdzniecības un komercskolās. Lai ieinteresētu audzēkņus, Marija Gubene meklē mazāk zināmas dziesmas, ko apdarina skolu koriem. Tomēr izdotas tikai ap 30 viņas apdarināto melodiju, un visas tās tapušas laikā līdz Pirmajam pasaules karam. Tomēr tautasdziesmu apdaru jauktajam, bērnu, sievu, vīru koriem, solo un ansambļiem ar klavieru pavadījumu ir krietni vairāk, tiesa gan saglabājušies tikai rokrakstos. Un mistisks stāsts saistās ar kompozīciju rokrakstu nokļūšanu muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvā. Tas atspoguļots vēstulē, kas bijusi pievienota kopā ar rokrakstiem. Komponistes Marijas Gubenes skaņdarbu nošu materiāli rokraksti tika atrasti Ulbrokā kādas mājas šķūnītī, 1989. gada vasarā. Materiālu atradējs no māju īpašniekiem noskaidrojis, ka komponiste šajā adresē nav dzīvojusi, kā arī nav zināms, kā Marijas Gubenes nošu materiāli šķūnītī nokļuvuši. Vairāk nekā puse atrasto darbu ir kormūzikas žanrā rakstīti, liela daļa bērnu korim, jauktajam, sieviešu koriem, komponiste juta nepieciešamību pēc jauna repertuāra skolās. Lielāka daļa ir tautasdziesmu apdares, tomēr netrūkst arī oriģinālmūzikas, teksta autoru vidū tādi autori kā Anna Brigadere, Jānis Akuraters, Aspazija, Rūdolfs Blaumanis u.c. Savukārt instrumentālo žanru bagātīgi pārstāv ērģeļmūzika. Oļģerts Grāvītis par Gubeni vēlāk rakstījis: "Marija Gubene bija tā, kas sagatavoja muzikālās izglītības ceļu tālākajām latviešu sieviešu paaudzēm. Aiz viņas nāk Jāzepa Vītola skolnieces Paula Līcīte, Lūcija Garūta, Lauma Reinholde, Velta Oše un tad jau Elga Igenberga, Maija Ķēniņa, Maija Einfelde un vēl rinda pēckara gadu konservatoristu – kompozīcijas mākslas interesentu. Bet viņām blakus arī daudzas mūsdienu mūzikas zinātnieces." Uzziņas avoti: Oļģerts Grāvītis. "Pirmā latviešu sieviete-komponiste". "Karogs", Nr. 8, 01.08.1972. Arnolds Klotiņš. "Divatā ar tautasdziesmu". "Zinātne", 2020. Marija Gubene. "Autobiogrāfiska skice". "Latviete", Nr. 7-8, 01.07.1934.

Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam. Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu. Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Vyriausybė siūlo smarkiai keisti paramos sąlygas šeimoms, norinčioms įsigyti pirmąjį būstą – nebebus galima būsto pirkti didmiesčiuose ir žiedinėse savivaldybėse bei kurortuose. Nustatoma ir mažesnė būsto vertė bei mažesnė maksimali parama. Vyriausybė sako, kad taip parama bus dalijama efektyviau ir teisingiau, į paramą galės pretenduoti daugiau šeimų.Aktualus klausimas. Tvyrant pasipiktinimui dėl vienuoliktokų tarpinių patikrinimų, atsistatydina švietimo, mokslo ir sporto ministras Gintautas Jakštas bei už bendrąjį ugdymą atsakingas jo viceministras Ramūnas Skaudžius.Seimas toliau svarsto grupės parlamentarų pasiūlymą Lietuvos komunistų partiją pripažinti nusikalstama organizacija ir įpareigoti rinkimuose dalyvaujančius asmenis nurodyti, jei jie yra priklausę Komunistų partijai. Ar to tikrai reikia?Ved. Edvardas Kubilius

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Pašā Rīgas centrā atrodas Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nams, namam un arī biedrībai ir bagāta vēsture un, šķiet, vai katram labi zināma. Tomēr, vai daudzi būs dzirdējuši, ka Rīgas Latviešu biedrībai bija savs apgāds - "Derīgu grāmatu nodaļa", kas izdeva visdažādākā satura grāmatas, arī nozīmīgus izdevumus, ieskaitot Konversācijas vārdnīcu. Darbojās komisija, kas no iesniegtajiem manuskriptiem izvērtēja, kas izdodams, kas ne. Savukārt lasītāju piesaistīšanai ieviesa abonementa sistēmu, kas tam laikam bija oriģināla prakse. Par biedrības sākuma gadiem, par pirmajām komisijām un personām, kas tajās darbojās ieskatu sniegs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece Gaida Jablovska. Savukārt kādus izdevumus klajā laida "Derīgu grāmatu nodaļa" pētījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms dosimies uz Rīgas Latviešu biedrības namu Merķeļa ielā 13. Gaida Jablovska, gatavojoties sarunai, uz galda sarindojusi vairākus Rīgas Latviešu biedrības apgāda senos izdevumus un arī pavisam nesen klajā laistas grāmatas par biedrības vēsturi, arī izmērā palielo grāmatu „Rīgas Latviešu biedrība trijos gadsimtos”.  Biedrības pirmsākumi meklējami jau 19. gs. pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā Rīgā.  Pirmie mēģinājumi apvienoties notika 1861. gadā, taču palika bez tālākām sekām. Pēc tam bija vēl mēģinājumi, bet jauna iespēja dibināt latviešu biedrību radās 1868. gadā, kad Igaunijā bija neraža. Tika nodibināta „Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. Šīs biedrības darbošanās radīja apstākļus Rīgas Latviešu biedrības izveidošanai. Gaida Jablovska uzver, ka Rīgas Latviešu biedrība ir vissenākā latviskā biedrība. Nodibinot biedrību un sākot darboties, nebija jau arī nama, kur pulcēties un apspriesties, viņi tikās privātajās telpās. Runas vīru pulcēšanās protokoli sniedz vērtīgu informāciju un varam labāk izprast, kā viss noticis. Kas bija pirmie Rīgas Latviešu biedrības vīri? Gaida Jablovska iesāk ar pirmo biedrības priekšnieku Bernhardu Dīriķi. Rīgas Latviešu biedrības protokoli tiešām glabā vērtīgu informāciju, Gaida Jablovska min, ka par teātra, zinības un mūzikas komisijas darbību var uzzināt no daudz mapēm rokrakstā. Turpinājumā par Rīgas latviešu biedrības apgāda izveidi un darbības pamatprincipiem, te eksperts ir grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders. 2006. gadā iznāca V. Zandera grāmata „Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs”. Svarīgi atgādināt, ka vēl 19. gs. pirmajā pusē visos grāmatniecības  procesos dominēja  baltvācu izcelsmes uzņēmēji. Un tikai 60. gadu otrajā pusē, gandrīz vienlaikus ar RLB tapšanu, savas gaitas uzsāk pirmie latviešu grāmatnieki Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs un Klāvs Ukstiņš, par viņiem stāstījām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Pirmie RLB apgāda gadi ir nedroši, it kā taustoties, norāda Viesturs Zanders, taču mazliet vēlāk izdod nozīmīgus izdevumus, tai skaitā Konversācijas vārdnīcu. 90. gadu sākumā izveido abonementu sistēmu, latviešu grāmatniecībai tā ir oriģināla un maz izmēģināta prakse. Kad Viesturam Zanderam jautāju par daiļliteratūras izdevumiem, ko apgāds izdod, viņš bilst, ka tagad nosaucot autorus vai nosaukumus, var radīt maldinošu iespaidu par apgādu kopumā. Rīgas Latviešu biedrības apgāds tiešām piedāvāja tematiski daudzveidīgu lasāmvielu, tai skaitā mūzikas un jūrniecības, arī praktiskās literatūras izdevumus, piemēram, „Pamācība, kā mazus bērnus kopt”. Gadsimtu mija un laiks līdz Pirmajam pasaules karam ir viens no dinamiskākajiem un interesantākajiem posmiem Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanas vēsturē.

1919. gada 16.februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī, un latviešu karaspēka formēšanu. Šīs pavēles oriģināls glabājas Valkas novadpētniecības muzeja krājumā. Tur skatīsim šo dokumentu un arī citus priekšmetus, kas piederējuši Neatkarības kara dalībniekiem. Lasīsim karavīru lūgšanas grāmatu, pētīsim Jūlija Baloža piemiņas lentu, kas gadiem ilgi glabājusies ierakta zemē, un ielūkosimies Arvīda Fēliksa Latsona dienasgrāmatā par došanos bēgļu gaitās 1944. gada rudenī. "...Ir gluži dabīgi, ka Valka izvēršas par Latvijas centru. Ar Ziemeļlatvijas vārdu saistās ne tikai pirmie Latvijas patstāvības realizēšanas soļi, bet no šejienes nāk arī Latvijas atbrīvošana," tā par Latvijas neatkarības vēsturi rakstīja publicists un žurnālists Otto Nonācs, kurš 1919. gadā Valkā izdeva un vadīja tobrīd vienīgo latviešu nacionālo laikrakstu "Tautas Balss".  1919. gada 16. februārī tiek izdota pavēle  par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī un latviešu karaspēka formēšanu. Pavēles, nodrukātas uz vienas lapas, tika izplatītas pa visu Valku un tās apkaimi. Pats pirmais pavēles eksemplārs, kas tika rakstīts ar roku, vairs nav muzeja rīcībā, bet viens no  drukātiem uzsaukumiem gan. Par to stāsta Valkas  novadpētniecības muzeja  bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte. Ir saglabājušās paša pavēles parakstītāja Otto Hasmaņa atmiņas, ka   ieradušies  ļoti daudzi un mobilizācijas telpas bijušas pārpildītas. Savukārt 1919. gada februāra nogalē izdotajā laikrakstā „Jaunā dzīve” var lasīt šādu tekstu: "Pirmā mobilizācijas diena Valkā noritēja sekmīgi. Bija redzams pacilāts garastāvoklis. Daudzi ieradušies no tālākiem pagastiem un pieteicās brīvprātīgi. Daudzi gatavi ne tikai paši iestāties armijā, bet arī dot savus zirgus, pajūgus un visu vajadzīgo. Daži ziedo drēbes, velosipēdus un daudz derīga priekš karaspēka vajadzībām." Runājot par pašu Otto Hasmani, kurš parakstīja mobilizācijas pavēli, viņš līdz Pirmajam pasaules karam bijis vairāku muižu pārvaldnieks tuvākā un tālākā apkaimē, Pirmā pasaules kara laikā piedalījies Latviešu Sarkanā Krusta Valkas komitejas izveidošanā, 1919. gada februārī ievēlēts par Valkas apriņķa Zemes padomes priekšsēdētāju. Pēc kara darbojās gan Lugažu pagasta padomē, gan Valkas apriņķa valdē un līdz 1940. gadam bija Latvijas konsuls Igaunijā.  Interesants fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka Otto Hasmanis  ir bijis  Latvijas pirmās zirgu pases autors. Sākoties Latvijas okupācijai, Hasmani izsūta, un Severouraļskas nometnē  viņš mirst 1941. gadā. Kā teic Aija Priedīte, tad pilsētā 1939.gadā tika atklāts 7.Valkas aizsargu pulka muzejs un tajā kā sevišķs retums ir glabājusies ar  paša  Oto Hasmaņa roku rakstīta mobilizācijas pavēle. Diemžēl šī muzeja  materiāli nav saglabājušies, jo tos iznīcināja pēc tam, kad 1944.gada 19.septembrī Valkā ienāca Sarkanā armija. Par 7.Valkas aizsargu pulka muzeja eksponātu likteni versijas ir dažādas. Vieni apgalvo, ka muzeja priekšā sakurts liels ugunskurs un tajā viss sadedzināts, citi – ka daļa priekšmetu aprakti. Ir uzskats, ka muzeja inventārs un liela daļa eksponātu “izvazāti un salauzti”. Nākamais priekšmets, ko bijusī krājuma glabātāja izliek apskatei ir fotogrāfija ar ļoti skrandains audumu, kurā var pamanīt  sarkanbaltsarkanas krāsu aprises un līdzās viņa noliek šī grūti apjaušamā priekšmeta restaurēto variantu. Kad 2019. gadā Latvijas restauratoru biedrība atzīmēja savas pastāvēšanas 30.gadadienu un Rīgas Biržā atvēra izstādi „No pagātnes uz nākotni”, tur arī Daira Līdaka izstādīja minēto meistardarbu. Mīļo māt! Šodien esam uz vietas atpūtā vēl divas dienas un tad ilgāki paliksim uz  atpūtu.  Novēlam jums visiem mājiniekiem Priecīgus Ziemassvētkus 16. decembrī  Jūlis un Rihards Tāds teksts ar zilu zīmuli rakstīts uz kartītes, ko savai mammai raksta brāļi Zīles – Jūlijs un Rihards. Divi Neatkarības kara dalībnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī nākamais priekšmets ir saistīts ar Neatkarības karu – neliela paplāna grāmata melnos vākos ar zeltītu krustu – tajā lūgšanas un teksti domāti tieši karavīriem, izdota, sākoties Pirmajam pasaules karam. Šo lūgšanu grāmatu Neatkarības kara gaitās lietojis  Arvīds Fēlikss Latsons, kurš vēlāk, Otrā pasaules kara nogalē, dodoties bēgļu gaitās, paņem šo grāmatu līdz. Līdzās lūgšanu grāmatai Valkas muzeja krājumā glabājas plaukstas izmēra blociņš, kur lapiņas sašūtas kopā ar linu diegu – tā ir Latsona rakstīta dienasgrāmata par došanos bēgļu  gaitās.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.

Kova dėl demokratijos Turkijoje. Šalis rengiasi pirmajam šalies istorijoje papildomam prezidento rinkimų turui.Kokio artėjančio turizmo sezono tikimasi Lietuvoje? Ar po pandemijos Lietuvos turizmas grįžo į senas vėžes?Viešojoje erdvėje nerimstant aistroms dėl galimo savivaldybių tarybų narių piktnaudžiavimo darbinei veiklai skirtomis lėšomis, svarstoma tarybų nariams pradėti mokėti atlyginimus. Iki šiol savivaldybių tarybų nariai dirbo neatlygintinai? Ar reikėtų mokėti atlyginimus tarybų nariams?Karas Ukrainoje nemažai sumaišties įnešė ir į naujų bei naudotų automobilių rinkas. Užsigeidus naujos transporto priemonės, jos gali tekti laukti ir dvejus metus. Ieškant naudoto automobilio, paieškos taip pat nebus lengvos - dėl sustojusios naujų mašinų gamybos, žmonės nelinkę atsisveikinti su savo senuoju automobiliu. Susiklosčiusi situacija pakoregavo ir transporto priemonių kainas, bet prognozuojama, kad jų augimas turėtų sustoti.Į Lietuvą jau trejus metus iš eilės grįžta vis daugiau lietuvių. Augant grįžtančiųjų jaumų žmonių skaičiui, daugėja ir grįžtančiųjų su vaikais.Į LRT girdi kreipėsi Kretingos gyventojai, kurie sulaukė pranešimų, kad namas, kuriame jie gyvena, bus parduotas, o jiems teks išsikraustyti. Ne vienerius metus gerbūvį čia kūrę žmonės nustėro: dauguma gyventojų - senjorai, kurie patys nuomotis ar įsigyti kitą būstą neišgalės. Galiausiai sprendimą rasti pavyko - pastatą iš Turto banko perims savivaldybė, kuri ne tik neiškraustys esamų gyventojų, bet laisvuose butuose įrengs socialinius būstus.Latvijoje nuo kitų mokslo metų mokyklose palaipsniuii bus mokoma tik latvių kalba. Ne išimtiS ir vadiiinamosios tautiiinių mažumų mokyklos, kuriose pAmokas lanko daug rusakalbių. Latvijos įstatymų leidėjų teigimu, ši reforma - vienintelis būdas užtikrinti visišką kitakalbių integraciją šalyje, tačiau kaip šią reformą vertina labiausiai rusakalbių apgyvendinto Latvijos regiono gyventojai, kaip reformai ruošiasi čia veikiančios mokyklos?Ved. Rūta Kupetytė

Literatūrzinātnieks, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa attiecībās viens no pašiem svarīgākajiem pavērsieniem bija Blaumaņa atbalsts laikā, kad 1903. gada novembrī publicēšanai bija iesniegts Raiņa krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Tas nonāca pie cenzora Mārtiņa Remiķa Pēterburgā. Blaumanis šajā laikā strādāja laikrakstā “Pēterburgas Avīzes” un bija pazīstams ar cenzoru, ar kuru ik pa laikam satikās. Rainis bija visai satraukts, vai krājumu atļaus, viņu biedēja arī Remiķa vilcināšanās. Blaumanis, cenzoru apciemodams, centās viņu pārliecināt par to, ka pavasara motīviem un citiem Raiņa dzejas simboliem nav nekādas saistības ar sabiedrības aktualitātēm. Bieži vien Blaumanis, it kā lai taupītu cenzora redzi, Raiņa dzejoļus lasīja viņam priekšā, izmantodams savas veiklā lasītāja dāvanas un akcentēdams tieši Raiņa dzejas melodiskumu. Anekdotisks nostāsts vēsta, ka šajos priekšlasījumos nereti noklausījās arī cenzora krustmeita, iespējams, ar cerību iegūt Blaumaņa simpātijas. Varbūt viņai bija zināma loma, lai cenzors Raiņa krājumu apstiprinātu izdošanai ar pavisam nelieliem svītrojumiem. Rainis bija ļoti pateicīgs par Blaumaņa atbalstu. Vēstulē 1902. gada 16. decembrī Rainis uzsvēra: “Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies?” Abu rakstnieku attiecību vēsture tomēr ir bijusi gana samezglota, neraugoties uz abiem svarīgo pārliecību par kultūras nozīmi nācijas dzīvē. Šādu pārliecību nostiprināja arī Raiņa izglītība, ko sekmēja ģimenes materiāli nodrošinātie apstākļi. 19. gadsimta 80. gadu sākumā Rainis mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un dzīvoja pansijā pie Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Bernharda Dīriķa. Sekoja studijas Pēterburgas Universitātē, kuru viņš absolvēja ar jurista diplomu 1888. gadā. Taču citu valodu un kultūru iespaids, kas jau kopš bērnības paplašināja dzejnieka garīgos apvāršņus, nemazināja interesi par latviešu sabiedrību. Jau ģimnāzijas gados Rainis līdzdarbojās skolēnu pulciņā, kas bija saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību un kura mērķis bija satikties un diskutēt latviešu valodā. Raiņa personībā savijušies tautiskā laikmeta iespaidi un sabiedrības izglītošanās un modernizācijas procesi. 19. gadsimta 90. gados Rainis galvenokārt bija pazīstams kā redaktors un tulkotājs; un novērtējums šajā jomā viņam bija būtisks. Tas atsevišķos gadījumos izraisīja arī nesaprašanos ar Blaumani. Nozīmīgākais konflikts acīmredzot ir saistīts ar Raiņa un daļēji Aspazijas veikto Johana Volfganga fon Gētes dramatiskās poēmas “Fausts” atdzejojumu, kas 1898. gadā tika publicēts Pētera Zālītes vadītajā “Mājas Viesa Mēnešrakstā”. Atšķirībā no redakcijā valdošās bezierunu sajūsmas, Blaumanim pret latviskojumu bija lietišķa attieksme, un viņš izpelnījās ne tikai šī darba apjūsmotāju nosodījumu, bet arī Raiņa nepatiku. Blaumanim tika pārmesta arī līdzdalība recenzijas tapšanā par “Fausta” tulkojumu laikrakstā Rigasche Rundschau (Rīgas Apskats), kas bija parakstīta ar Andrieva Niedras vārdu. Zālīša vadītajam “Mājas Viesa Mēnešrakstam” šī publikācija bija īpaši nepatīkama, ņemot vērā, ka Niedra tobrīd bija otra latviešu literārā žurnāla “Austrums” vadītājs. Tāpat Rainis jutās aizskarts, kad “Mājas Viesa Mēnešraksta” 1900. gada 11. numurā tika publicēti divi Gētes dzejoļa “Dievišķais” (Das Göttliche) atdzejojumi; līdzās Raiņa veikumam savu roku bija izmēģinājis arī Blaumanis. Tomēr, par spīti palaikam uzplaiksnījušam savstarpējam aizvainojumam un aizdomām, Raini un Blaumani vienoja atbildīga attieksme pret latviešu kultūras attīstību. Blaumaņa atbalsts Raiņa dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” izdošanā ir viena no liecībām, ka Blaumanis aizvien spēja pārvarēt personiskus aizspriedumus un atbalstīt tos darbus, kas viņam likās nozīmīgi. Turklāt gan Blaumanis, gan Rainis labi apzinājās, cik kaitējoša radošajam darbam ir cariskās Krievijas policejiskā vara, kuras sastāvdaļa bija arī cenzūra. Savu sašutumu par to Rainis visasāk paudis dzejolī “Vecais rupucis”, kas 1905. gadā iespiests viņa otrajā dzejoļu krājumā “Vētras sēja” un kurā nosodīts latviešu rakstu cenzors Rīgā Adrians Ruperts. Dzejolī lasāmas rindas: “Un uztupās virsū rupucis / Uz visu, kas garā bij uzdīdzis. // Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost / Un sazelēja, ko nespēja kost. // Cik tāli tas ķetnām aizsniedza, / Ap viņu apkārt viss nonīka.”

Sākot ar hercoga Jēkaba laika manufaktūrā, līdz pat 20. gadsimta nogalei Latvijas teritorijā būvētās, darbinātas un arī gājušas zudībā daudzas fabrikas un rūpnīcās. Daļa no tām ar skaļāku vārdu izskanējušas pasaulē, citas darbojušās tikai vietējam patēriņam, bet visas devušas savu artavu tehnoloģiju un zinātnes attīstībā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā(LNB) jauna ekspozīcija par industriālo mantojumu. Rūpniecības vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 17.gadsimtā, bet 19.gadsimtā Rīga jau bija nozīmīgs Austrumeiropas un visas cariskās Krievijas industriālais centrs. Digitālajā kolekcijā apkopota informācija par vairāk nekā 100 Latvijas bijušām un esošām ražotnēm. Kāds ir mūsu industriālais mantojums, vērtē LNB Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla un LNB Digitālo pakalpojumu bibliotekāre Eva Ausēja. Ieskata rūpnīcas „Provodņik” vēsturē Gumijas ražojumu rūpnīca „Provodņik” līdz Pirmajam pasaules karam bija viena no lielākajām ražotnē Rīgā, te ražoja ķirurģijai domātu gumiju, linoleju, šļūtenes, rotaļlietas, bet visvairāk - galošas un autoriepas. Atceramies pirms 135 gadiem dibināto uzņēmumu. Krievu – franču sabiedrības  gumijas ražotne „Provodņik” tika dibināta 1888. gadā un bija lielākais rūpniecības uzņēmums tolaik Krievijas impērijā. Daudz dažādu gumijas izstrādājumu tika ražots šajā rūpnīcā, kura savas preces 95 % apmērā eksportēja uz ārvalstīm. Rūpnīca ar vērienu darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, kad, evakuējot uzņēmuma iekārtas uz Krieviju, izveda aptuveni septiņus tūkstošus vagonu ar  „Provodņik” materiāliem.  Starpkaru laikā te darbojās vairāki uzņēmumi, un 1946. gadā te atvēra Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu (RER), kura darbojas līdz 2014. gadam. Tagad rūpnīcas ēkā mitinās īrnieki, te notiek dažādi mākslas un kultūras pasākumi, telpas plašumos ir  iekārtots pat skeitparks.  Mārtiņš Zvīdriņš, vēstures entuziasts un dažādu piedzīvojumu pasākumu rīkotājs, kurš jau pusgadu pa milzīgās rūpnīcas telpām vada ekskursijas, saka, ka ekskursantiem te patīk noķert piedzīvojumu sajūtu, paklimst pa namu, bet pievienoto vērtību te sniedz .Mārtiņa stāstījums par vēsturi. Starp citu vienas bijušās rūpnīcas ēkas garums bijis 266 metri. Salīdzinājumam – superlaineris „Titāniks” bija 269 metrus garš. Tātad, ja gribat apjaust „Titānika” parametrus, dodieties uz Sarkandaugavu, uz bijušās rūpnīcas „Provodņik” teritoriju. Savukārt Rīgas Jūgendstila centrā nule ir atvērta neliela izstāde, kurā eksponētas reklāmas kartītes no pagājušā gadsimta sākuma, grāmata par šo rūpniecības uzņēmumu un  suvenīrs – neliels  metāla zābaciņš, kurā iegravēti nozīmīgi skaitļi. Par to stāsta muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” projektu vadītājs Dzintars Gilba.

Kad runājam par Latvijas vēsturi, ar sabiedrības inteliģenci nereti saprotam politiķus, zinātniekus, radošo profesiju pārstāvjus un juristus. Latvijas valsts idejas nesēju vidu ir arī mazāk zināma sabiedrības daļa, proti, armijas virsnieki. Klajā nākusi vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata, kas šoreiz veltīta latviešu virsniekiem Krievijas impērijas armijā līdz Pirmajam pasaules karam. Kāda bija šo virsnieku loma Latvijas valsts izveidē un kādi bija motīvi, karot Krievijas impērijā? Pētījumam par latviešu izcelsmes virsniekiem Krievijas armijā Ēriks Jēkabsons sācis vākt materiālus jau studiju laikos, jau iepriekš viņu interesējuši latviešu tautības virsnieki visās armijās - īpaši Latvijas, Vācijas, Krievijas arī ASV armijā. Tagad "mūža pētījums" rezultējies apjomīgā izdevumā. Plašāk stāsta Ēriks Jēkabsons. Latviešu dzīve 19. - 20. gadsimta mijā ASV un Austrālijā Apstākļi šādā jaunuzņemtā zemesgabalā diezgan apgrūtinoši, piemēram, vārīšanu un cepšanu izdara uz atklāta nometnes uguns, kur čuguna traukos to saberot ar karstiem pelniem un oglēm, tā par dzīvi Austrālijas mūžamežos pagājušā gadsimta 30. gados rakstīja tur dzīvojoša latviete. Cik daudz informācijas ir līdz šim zināms par tā sauktajiem veclatviešiem, kuri devās uz Austrāliju un ASV pagājušā gadsimta sākumā, kādi bijuši viņu piedzīvojumi un kādas pēdas viņi atstājuši vēsturē? Tāpat kā citi laimes un piedzīvojumu meklētāji, arī latvieši pagājušā un aizpagājušā gadsimtu mijā gan labākas dzīves meklējumos, gan mūkot no karadienesta, gan meklējot reliģisko brīvību devās uz Kanādu, Austrāliju, Ziemeļ- un Dienvidameriku, saka Viskonsinas Universitātes asociētais profesors Andris Straumanis, kuru uzrunāju, lai uzzinātu ko vairāk par tiem  latviešiem, kas atstājuši pēdas vēsturē kā dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji.  Plašāk zināmie ir Stāmerienā dzimušais Edvards Liedskalniņš, kurš uzbūvēja koraļļu pili, dundadznieks krokodilu Harijs, jeb Arvīds Blūmentāls – Austrālijas krokodilu mednieks, un Rīgā dzimušais Aleksandrs Laime – pirmais cilvēks pasaulē, kurš kājām sasniedza  pasaulē augstāko ūdenskritumu Venecuēlā. Neliels ieskats vēl par citiem latviešiem, kuri ir iegājuši vēsturē ar saviem piedzīvojumiem.  

Pirms pāris dienām atzīmējām 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas valstiskuma iedibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats vēsturiskajās norisēs pirms Latvijas neatkarības tapšanas, tās laikā un tūlīt pēc tam.  Pirmais nozīmīgais solis suverēnā Latvijas valstiskuma izveidē tika sperts 1917. gada decembra sākumā, kad Valkā savā dibināšanas kongresā sanāca Latviešu pagaidu nacionālā padome, apliecinot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. Valka tobrīd bija latviešu politiskās dzīves centrs, cik tālu Rīga līdz ar apmēram pusi Latvijas teritorijas atradās ķeizariskās Vācijas okupācijā. Stāsta vēsturnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Kaut okupācijas varas stipri ierobežoti, latviešu politiķi tobrīd darbojās arī Rīgā. Te izveidojās politisko spēku apvienībā Demokrātiskais bloks, te darbojās arī latviešu sociāldemokrātija. Par šo spēku darbību. Stāsta vēsturnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. 1918. gada rudenī, Pirmajam pasaules karam tuvojoties finālam, strauji pieauga politiskās darbības iespējas tobrīd vēl vācu okupētajā Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki, un sākās padomes un Demokrātiskā bloka darbības salāgošanas process, kas bija izšķirošs Latvijas valstiskuma iedibināšanai. Par šo procesu - Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.  Kas attiecas uz Latviešu Zemnieku savienību, tā ir faktiski šajā brīdī tas vienojošais cementējošais spēks. Patiešām īstena centriska partija, kas mēģina savienot visus. Tas rezultāts mums ir zināms, ka Ulmanim tobrīd izdodas radīt pietiekami lielu politiskās centrtieces spēku, atvilkt pie sevis no Pagaidu nacionālās padomes visus tos, kurus varēja. Pievilkt visus pārējos politiskā spektra spēkus un tad izveidot to, ko mēs zinām kā Latvijas Tautas padomi, kā Latvijas priekšparlamentu - politisko partiju pārstāvju orgāns, kurš tad arī 1918. gada 18. novembrī deklarēja Latvijas valstiskumu. Un kalpoja kā šis priekš parlaments vairākus gadus, līdz bija iespējams vistautas vēlēšanās ievēlēt Latvijas Satversmes sapulci.  Vai mēs varam teikt, ka tobrīd Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei bija raksturīga tomēr zināma domāšanas inerce, kas, manuprāt, lielā mērā saistījās ar to, ka tā bija darbojusies visu laiku joprojām Krievijas varas telpā. Inerce, kuru varētu raksturot kā joprojām vienas lielas impērijas mazas tautas domāšanas veidu. Savukārt Demokrātiskajam blokam ar Ulmani lielā mērā priekšgalā tā izjūta jau bija vairāk vērsta uz nākotni, uz tiem modeļiem, kā būs jāveido jaunā neatkarīgā Latvijas valsts. Bija visnotaļ loģiski, ka tieši Kārlis Ulmanis stājās jaunizveidotās valsts valdības priekšgalā. Par Latvijas Pagaidu valdības darbības sākumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.  

Nauda ir valoda, kuru saprot visa pasaule. Taču nauda, kādu to zinām šodien, ir gājusi garu attīstības ceļu. Tā kļuvusi par svarīgu varas apliecinājumu jau sen. Livonijas laiks Latvijas vēsturē iezīmē aktīvas tirdzniecības sākumu. Kā tirgotāji un parastie Livonijas iedzīvotāji norēķinājās par pakalpojumiem un produktiem? Kā tapa sudraba dālderi un zelta dukāti un kā šo naudas plūsmu regulēja, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Kuģniecības un vēstures muzeja krājuma darba speciāliste Numismātikas un dārgmetālu nodaļā Marina Solovjova. Naudas ceļi pirms 100 gadiem Latvijā Skatot naudas ceļus mūsu valstī pagājušā gadsimtā, visvairāk tās mainījušās laikā posmā no 1914. līdz 1942. gadam. Tajā desmitgadē Latvijas teritorijā bija 19 dažādas naudas zīmes. Nauda mainījās pa mēnešiem un atšķirīga tā bija dažādas mūsu valsts teritorijās. Par naudas vērtību, tās maiņu un izskatu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa. Tādas noteiktas cenas kā mūsdienas tolaik nebija, piemēram, par vienu sudraba rubli varēja nopirkt piecas vistas, bet  bieži vien  cenu noteica. vienojoties pircējam ar pārdevēju, Anda Ozoliņa.  Sākoties Pirmajam pasaules karam, sākās arī naudas maiņas un juku ceļi: kredītbiļetes, aizņēmuma kuponi, Polijas un Igaunijas markas un peniji, Krievijas kerenkas, Vācijas ostrubļi - nauda mainījās dažviet pa mēnešiem un dažādās tagadējās Latvijas teritorijās.

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe             Stāsts būs par poļu ebreju izcelsmes mūziķi Gžegožu Fitelbergu. Viņa tēvs bijis cariskās armijas kapelmeistars Daugavpilī, kur 1879. gadā ģimenei piedzimis dēls Gžegožs. Vecāki prata novērtēt zēna spilgtās muzikālās dotības un 12 gadu vecumā Gžegožu sūtīja uz Varšavas Mūzikas institūtu apgūt vijoļspēli un kompozīciju. Mūziķa karjera aizsākās 17 gadu vecumā, kad Gžegožs sāka vijolnieka gaitas Varšavas teātra orķestrī, bet 22 gadu vecumā jau bija vijoļu koncertmeistars Varšavas filharmonijas orķestrī. Kā diriģents viņš debitēja 1904. gadā, ražīgi komponējis mūziku un 1905. gadā, kopā ar Karolu Šimanovski un citiem domubiedriem, dibinājis labi zināmo mūziķu apvienību “Jaunā Polija” (Mlada Polska). Nozīmīgākie karjeras sasniegumi bija Fitelberga diriģenta darbs Varšavas filharmonijas orķestrī, 1912. /1913. gada sezonā viņš diriģējis Vīnes operā (toreiz saukta Hofoper), no 1914. līdz 1921. gadam darbojies Pēterburgā un Maskavā, diriģējot pat Lielā teātra iestudējumus. Atgriezies Polijā un 30. gadu vidū nodibinājis Polijas Radio simfonisko orķestri, Otrā pasaules kara gados bijis emigrācijā Portugālē un Amerikā. Pēc kara Polijā no 1947. gada vadījis Polijas Radio simfonisko orķestri, kas bāzējās Katovicē, kur Gžegožs Fitelbergs 1953. gadā beidza savu aktīvo, muzikāli bagāto mūžu.Tiktāl biogrāfiskie dati. Bet mūs jau galvenokārt interesē, vai Fitelbergs ir atstājis kādu paliekošu ietekmi Latvijas mūzikas dzīvē. Un te atbilde ir apstiprinoša. 1910. gada maijā Rīgā viesojās Varšavas filharmonijas orķestris 55 mūziķu sastāvā ar savu toreizējo diriģentu Gžegožu Fitelbergu. 21. maijā notika koncerts Vērmanes dārzā, kur uz skatuves apvienojās gan viesi no Varšavas, gan Rīgas Vācu operteātra orķestris. Saprotams, ka Rīgas prese bija pilna ar atsauksmēm un recenzijām vācu un latviešu valodā. Marija Gubene 24. maijā rakstīja “Dzimtenes vēstnesī”: “Jaunā kapelmeistara Fitelberga kunga mierīgā drošā diriģēšana neiziet uz ārēju efektu meklēšanu. Kā apdāvināts, solīdi izglītots mūziķis, - Fitelberga kungs ir arī vairāku lielāku orķestra un kamermūzikas kompozīciju autors – tas labi pārredz izpildāmo kompozīciju un prot arī orķestrim labi savu gribu iedvest, kas šoreiz visvairāk izdevās R. Štrausa brīnišķīgi skaistajā skaņu dzejā “Nāve un apskaidrošana””. Tai laikā Fitelbergs bija 31 gadu vecs. Nākamie Varšavas orķestra koncerti notika Majoros Horna dārzā, sniedzot visplašāko simfonisko repertuāru līdz pat Čaikovska un Mālera simfonijām. Par nozīmīgu notikumu uzskatāms 1910. gada 8. jūlija koncerts Majoros, kas izziņots kā “Liels latviešu vokalinstrumentals koncerts”. No Emīla Dārziņa recenzijas laikrakstā “Latvija” 11. augustā uzzinām, ka pirmajā daļā pie diriģenta pults bijis Gžegožs Fitelbergs, bet otrā bijusi kora sadaļa ar diriģentu Zāmuelu Erdmani. "Varšavas filharmoniķi" spēlējuši latviešu komponistus! Latviešu simfoniskā mūzika iepriekšējos gadu desmitus bija skanējusi Vispārējo Latviešu Dziesmu svētku laikā. Tomēr šī koncerta nozīmi uzsver Emīls Dārziņš: “Ideja popularizēt latviešu muziku arī tādās koncerta telpās, kuru apmeklētāju majoritate ir sveštautieši, ir visai atzīšanas cienīga.” Un būtisks ir arī fakts, ka latviešu simfonisko mūziku pirmo reizi spēlēja nevis Latvijas, bet ārvalstu orķestris. Emīls Dārziņš raksta, ka Jurjānu Andreja “Latvju tautas brīvlaišana” “lepnā Varšavas filharmonijas orķestra bravurajā izpildījumā skanēja lieliski”. Fitelbergs šai koncertā diriģējis arī Jāzepa Vītola “Līgo svētki”, Alfrēda Kalniņa skici “Pie Staburaga” un Jurjānu Andreja “Tūdaliņ, tagadiņ”. Jānis Zālītis laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 8. augusta numurā slavē dažu darbu interpretācijas: “Kalniņa simfoniskais dzejojums “Pie Staburaga” Fitelberga priekšnesumā izdevās daudz labāk, nekā to līdz šim bijām dzirdējuši. Vidusdaļa tika ņemta dzīvākā tempā, ar spilgtāku akcentuāciju; caur to diriģentam izdevās episko dzejojumu vairāk dramatizēt”. Varšavas Filharmonijas orķestris un Gžegožs Fitelbergs Jūrmalā koncertēja arī nākamajās vasarās līdz Pirmajam pasaules karam. Interesanti, ka 1913. gada vasarā Jūrmalā koncertus sniedz divi simfoniskie orķestri – Majoros Horna dārzā Rīgas simfoniskais orķestris, kas sastāvēja no bijušiem un esošiem Rīgas Vācu teātra mūziķiem, bet Dubultu Kūrmājā - Varšavas Filharmonijas orķestris ar Fitelbergu. Arī 20. gadsimta 20. gados Gžegožs Fitelbergs tika aicināts kā viesdiriģents uzstāties Latvijā, kad viņš iepazīstināja publiku ar Prokofjeva Klasisko simfoniju, Onegera darbiem un  Skrjabina Trešo simfoniju, līdzās plašam klasiskajam simfoniskā orķestra repertuāram. Novērtēsim ne tikai Fitelberga piederību Daugavpilij kā dzimtajai pilsētai, bet arī Fitelberga darbību latviešu simfoniskās mūzikas laukā tad, kad šis žanrs mūsu komponistu sacerējumos vēl tikai veidojās. 

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida 19. gadsimta otrajā pusē Ventspilī sāka ieplūst latvieši no tuviem un tāliem Kurzemes guberņas pagastiem. Pilsēta viņus vilināja ar savām iespējām. Kam rocība ļāva, cēla 1-2 stāvu koka ēkas, bet - ne katrs to varēja atļauties. Ostas strādniekiem dzīvošanai tika piedāvātas kopmītnes. Apstākļi tur bija antisanitāri un, lai arī kā pilsētas ārsts centās pieradināt kopmītņu iedzīvotājus pie tīrības, viss velti.  Vietu skaits kopmītnēs bija ierobežots. Tādēļ katrs mita, kur vien varēja. Kāds ostas stādnieks sev bija atradis samērā novatorisku mitekli. Viņš dzīvoja mucā. Tā gan nebija parasta mazā siļķu muca, bet daudz lielāka, proti – vecs dzelzceļa piestātnes ūdens rezervuārs, kuru apdzīvotājs izlūdzies no dzelzceļa piestātnes priekšnieka. Ienācējiem dzīves apstākļi pilsētā bija grūti. Kā jau ierasts – algas bija mazas, dzīves apstākļi smagi. Darba devēji meklēja katru iespēju, lai nepārmaksātu. Liela problēma bija atrast pastāvīgu darbu. Pilsētas strādnieku lielāko daļu veidoja gadījuma strādnieki vai sezonas darbinieki. Uzņēmumi, kas piedāvāja pastāvīgu darbu, izmantoja to, lai maksātu mazāk par tādu pašu darbu, ko veica gadījuma strādnieks. Īpaši šajā jomā „grēkoja” Ventspils osta. Gadsimta mijā Ventspilī notika lieli ostas un dzelzceļa būvniecības darbi, kas prasīja lielus cilvēku resursus. Līdz Pirmajam pasaules karam Ventspilī iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem bija izaudzis līdz 29 tūkstošiem. Diemžēl, pārsvarā tas bija nekvalificētais darba spēks, kurš veicināja straujo noziedzības pieaugumu pilsētā. Arestanti, kuri tika apcietināti par ikdienišķiem un ne pārāk smagiem noziegumiem, nonāca miertiesneša rokās. Miertiesneša darba ražīgums bija apskaužams – mēneša laikā viņš vidēji iztiesāja 300 līdz 400 lietas. Nozieguma listē godpilno pirmo vietu ieņēma dūru vicināšana, kas parasti notika kādā pilsētas dzertuvē. Un tās Ventspilī bija atliku likām. Ja gadsimta mijā bija reģistrētas 27 dzertuves, tad 1911.gadā pēc neoficiāliem datiem  - 98. Otrajā vietā bija nakts miera traucēšana, jo dzeršana, kas tik patīkami bija uzsākta kādā dzertuvē, pēc plkt. 21.30, kad krogus vēra ciet, turpinājās pilsētas ielās vai mājās. Turīgākie mēdza vizināt sievietes ar fūrmani, skaļi bļaustoties un dziedot.  Trešajā vietā bija zādzības. Te nu rodas iespaids, ka zog visu un visu laiku. Bet parasti tās tika ļoti ātri atklātas, jo zagļi savā naivumā nozagto lietu centās pēc iespējas ātrāk realizēt – tirgū, traktierī vai staigājot pa mājām. Kā rakstīja tā laika prese – reiz kāds zārku taisītājs savam konkurentam izdarījis šādu „štuku”. Agri no rīta viņš pasaucis savu vecāko zelli, iedevis tam slēgtu vēstuli un uzdevis tam - paņemt fūrmani, piebraukt pie konkurenta zārku magazinas (kas atradās ielas pretējā pusē), nodot vēstuli tās īpašniekam un saņemt no tā zārku; pēc tam novest zārku līdz ielas galam, tad fūrmani atlaist un paņemt citu fūrmani un nogādāt zārku viņa magazinā, bet braucot nevis garām konkurenta magazinai, bet no otras puses. Zellis uz mata izdara sava meistara pavēles un zārks pēc izvadāšanas pa pilsētas galvenām ielām pārceļo uz otru magazīni. Vēlāk izrādās, ka vēstule viltota un viņas parakstītājs nemaz Ventspilī neeksistē. Pret vainīgiem celta kriminālapsūdzība par paraksta viltošanu un svešas mantas piesavināšanos caur viltību.” Nez vai šādas lietas atrisināšana sagādāja policistiem lielas grūtības…  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Samoa jeb oficiāli – Samoa Neatkarīgo Valsti. Atrodas tā Klusā Okeāna vidū. Šo Okeānijas salu nevajadzētu jaukt ar relatīvi netālu esošo Amerikāņu Samoa jeb ASV Samoa, kas ir neinkorporētā ASV teritorija. Par šiem principiem un teritorijām runājām arī raidījumā par Puertoriko. Samoiešu etniskā grupa arī veido gandrīz pilnīgi visu 205 tūkstošus lielo valsts iedzīvotāju skaitu. Starp citu, saomiešu grupai pa pusei pieder arī Kalifornijā dzimušais pasaulslavenais cīkstonis un aktieris Dveins Džonsons. Pa pusei tādā ziņā, ka viņa mamma ir samoa tautības. Viņš vienmēr ir lepojies ar savu izcelsmi un saistībā ar to jau 2004. gadā viņam Samoa valsts galva piešķīra goda titulu un jaunu vārdu Seiuli. Samoa tauta 19. gadsimta pilsoņu kara un tam sekojošā kolonizācijas procesa rezultātā tika sadalīta divās daļās. Proti, 20. gadsimtā rietumu Samoa salu daļa piederēja Vācijai, kamēr austrumu daļa tika amerikāņiem. Vācu Impērijai piederošo Samoa rietumu daļu, sākoties Pirmajam pasaules karam, okupēja jaunzēlandieši. Britu uzdevumā jaunzēlandieši šo operāciju veica un noturēja varu Samoa līdz pat 1962. gadam, kad valstij tika iedota neatkarība un tā kļuva par Rietumu Samoa. Nosaukums uz tagadējo versiju tika nomainīts tikai 1997. gadā. Viena no bēdīgākajām lappusēm jaunzēlandiešu pārvaldes laikā bija jau pēc Pirmā pasaules kara, kad nemākulības dēļ Samoa iedzīvotāji tika aplipināti ar grupu. Pandēmijas rezultātā nomira apmēram 25 procenti valsts iedzīvotāju un tas uz ilgiem laikiem stiprināja pārliecību, ka valstij jāatgūst neatkarība. Ne tikai neatkarības jautājums ir būtisks. Šis traģiskais notikums ir tik ļoti iespiedies tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā, ka burtiski pagājušajā nedēļā valsts reģistrēja pirmo Covid gadījumu un ieviesa stingru mājsēdi. Un tas ir situācijā, ka apmēram 90 procentu Samoa iedzīvotāju ir potēti. Samoa, līdzīgi kā vēl dažas Okeānijā atrodamās valstis, atrodas uz Starptautiskās Datuma līnijas jeb Datuma maiņas līnijas. Un politisku apsvērumu dēļ – lai būtu mentāli un laika ziņā tuvāka Austrālijai un Jaunzēlandei – 2011. gadā valsts burtiski “izlaida 30. decembri” un pārlēca veselu dienu uz priekšu. Pagājušā gada rudenī Samoa arī atteicās no vasaras un ziemas laika sistēmas. Amerikāņu Samoa, protams, dzīvo vēl iepriekšējā dienā, jo ekonomiski ir tuvāka ASV. Samoa Neatkarīgās valsts lēmumi par laika zonām ir piemērs tam, cik laika skaitīšana patiesībā ir subjektīva lieta un pakļauta ekonomiskajām vajadzībām. Bet par ekonomiku runājot, Samoa saskaras ar līdzīgām problēmām kā kamiņvalstis Kiribati vai Fidži. Proti, postošas Klusā okeāna vētras, kā arī zemestrīces un cunami ir būtiskas problēmas infrastruktūras un ekonomiskās darbības nepārtrauktības uzturēšanai. Piemēram 2009. gada septembrī notikusī zemestrīce smagi ietekmēja gan Samoa, gan Amerikas Samoa. Tika sabojāta ne tikai transporta un loģistikas infrastruktūrā, bet arī elektrības ražošana. Papildus vēl arī simtiem cilvēku gāja bojā. Līdzīgi 2012. gada tropu ciklons Evans nopostīja apmēram pusotru tūkstoti māju. Ņemot vērā, ka valstī arī nav daudz derīgo izrakteņu, Samoa ekonomika ir ļoti trausla un no dabas labvēlības un klimata atkarīga. Vēl precīzāk – tā ir atkarīga no ārvalstu sniegtās attīstības sadarbības programmu finanšu palīdzības un naudas, ko lielā samoa diaspora pasaulē sūta uz mājām. Protams, arī tūrisma industrija, lauksaimniecība un zvejošana ir būtiska. Galvenie tirdzniecības partneri ir Amerikāņu Samoa, Jaunzēlande, ASV, Fidži. Un starp eksporta produktiem ir ne tikai zivis, sulas un kokosriekstu eļļa, bet arī alus. Tieši Samoa ražotais „Vailima Beer” tiek uzskatīts par labāko Okeānijas reģionā. Bet, par dzērieniem vēl turpinot, nevar neparunāt par „Coca-Cola” negatīvo ietekmi uz vidi. Proti, „Coca-Cola” nesenais lēmums mazināt stikla pudeļu ražošanu un palielināt plastmasas pudeļu ražošanu. Kā tas viss ietekmē Samoa salas ekosistēmu, vairāk stāsta Samoa Vides Saglabāšanas Sabiedrības viceprezidents Džeimss Atertons.

Galimybė susijungti Didžiajai ir Mažajai Lietuvai atsirado 1918 m., pasibaigus Pirmajam pasauliniam karui. Lietuvos taryba, 1918 m. Vasario 16-osios aktu paskelbusi atkurianti nepriklausomą demokratinę valstybę, deklaravo, kad ji turėtų sujungti visas etnines lietuvių žemes.1918 m. lapkričio mėn. susikūrė Prūsų Lietuvos tautinė komisija, kuri 100 tūkstančių egzempliorių tiražu lietuvių ir vokiečių kalbomis lapkričio 16 d. išleido atsišaukimą „Lietuvininkai! Pabuskit! Klausykit! Padabokit!“. Tai buvo pirmasis atsišaukimas, paskelbęs Mažosios Lietuvos gyventojų siekį susijungti su Didžiąja Lietuva.Vilkyškiuose atidarytas „Istorijos inkubatorius“ kviečia susipažinti su Pagėgių krašto istorija. Ilona Meirė, Pagėgių krašto turizmo ir verslo informacijos centro direktorė ir Vilkyškių Johaneso Bobrovskio gimnazijos bibliotekininkė Laura Grodeckienė su moksleiviais pasakoja ir dalijasi įspūdžiais apie naują turizmo objektą Vilkyškių mieste.Panemunė, mažiausias miestas Lietuvoje. Prie karalienės Luizės tilto prie Nemuno I. Meirė primena Rytų Prūsijos istoriją, gyvenimą abiejose Nemuno pusėse, vilko vaikus.Bitėnai. Mažosios Lietuvos patriarcho Martyno Jankaus muziejus ir Mažosios Lietuvos paveikslų sodas-galerija po atviru dangumi. Direktorė Liudvika Burzdžiuvienė.Ved. Jolanta Jurkūnienė

Stāsta teātra zinātniece Edīte Tišheizere Vai zini, ka Jēkabs Duburs ne vien radīja pirmo latviešu aktieru skolu, bet arī mēģināja radīt aktiermākslas teoriju, kurā liela nozīme bija zemapziņai? Jēkabs Duburs ir fantastiski interesanta personība un arī ļoti mīklaina personība. Un daudz kas ir aizgājis vēstures annālēm garām, un diezin vai mēs to vēl atradīsim, bet man bija liels atklājums, ka viņš vēl pirms Pirmā pasaules kara ir rakstījis daudzus teorētiskus rakstus, kuriem acīmredzami bija jāapvienojas lielā aktiermākslas teorijas grāmatā "Deklamācijas māksla". Proti, tā ir ļoti labas, ļoti apzinīgas un teatrāli izteiksmīgas skatuves runas un teksta pasniegšanas māksla. Jo protams, ka 20. gadsimta sākumā latviešu teātris bija runājošais teātris, un ļoti labs runātājs bija pats Jēkabs Duburs. Viņš pamazām vien saraksta daudzus fragmentus par to, kā darbojas runas aparāts, kā darbojas aktiera domāšanas veids, un pats interesantākais bija tas, ka viņš pirmais sāka runāt par zemapziņu un tās lomu aktiermākslā. Vienā no saviem rakstiem, atcerēdamies, kā viņš lasījis Plūdoņa "Rekviēmu", raksta tā: "Kad viņš deklamē, viena psīhes daļa izprojicējusies ārpus manas būtības, neierobežota telpā un laikā, mierīgi uzrauga visu neapzinīgo psīhes darbību. Noteikt vietu, kur īsti neapzinīgā psihes daļa, proti, zemapziņa sasniedz apzinīgo psihes daļu, nav iespējams, bet neapšaubāms ir pats psīhes duālisma fakts." Viņš to raksta tad, kad Freids savas teorijas vēl tikai rada. Duburs strādā šeit, Latvijā, un dara to pašu, ko Krievijā dara Staņislavskis, kas vēlāk kļūst par visas pasaules aktiermākslas metodikas pamatu pamatiem. Kad Duburs 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, nokļūst Maskavā, viņš sameklē savu latvju dramatisko kursu audzēkni Jāni Simsonu, uzraksta kopsavilkumu savai "Deklamācijas mākslai" un lūdz, lai Simsons to iztulko krieviski. Viņš to izdara un aiznes Staņislavskim. Staņislavskis izlasa Dubura darbu, ļoti augstu to novērtē, aicina viņu uz Dailes teātra izrādēm un sēdina savā režisora goda vietā un ļoti grib, lai Duburs kaut ko iestudē Maskavas Dailes teātrī. Diemžēl Staņislavskis nav vienīgais atbildīgais par Dailes teātra repertuāru. Pārējie nepieņem piecdesmitgadīgu, nevienam nezināmu latviešu izcelsmes režisoru. Viņam piedāvā iestudēt kādā no Dailes teātra studijām, bet Duburs, būdams pietiekami pašpārliecināts cilvēks, no tā atsakās. Traģiskākais šajā situācijā ir tas, ka Jānis Simsons, iztulkojis šo kopsavilkumu, to sadedzina. Varbūt kaut kur Staņislavska milzīgā arhīva dzīlēs vēl ir Dubura deklamācijas teorijas kopsavilkuma tulkojums. Varbūt. Atrasts tas nav, varbūt nav arī mērķtiecīgi meklēts. Diemžēl nav palicis tas, kas bija rakstīts latviski, bet tāds ir teātra liktenis. Teātris ir tieši šim brīdim, šim laikam, un viss, kas nedera tieši šobrīd, vienkārši izšķīst lielajos kultūras ūdeņos. Bet gan jau nekur nepaliek un kaut kad atkal kristalizējas, un kaut kad mēs varbūt to atkal saņemsim, varbūt pat atradīsim.

Šiandien iškrito pirmasis gausesnis sniegas, daug kur laikosi plikledis. Kaip saugiai vairuoti, esant tokioms eismo sąlygoms? Kelių policijos ir mokslininkų patarimai.Europoje toliau plintant koronavirusui, Graikija prisijungė prie tų valstybių, kurios pastaruoju metu įvedė itin griežtus ribojimus. Vyresni nei 60-ies metų graikai turi mėnesį pasiskiepyti sustiprinančiąja doze, kitaip nebegalios jų skiepų sertifikatas. O tie, kurie iš viso nepasiskiepiję, negalės patekti net į bažnyčią. Pokalbis su LRT RADIJO bendradarbe Atėnuose Jurgita Montvydaite.LRT primena, kad norintieji dalyvauti nacionalinėje „Eurovizijos“ atrankoje turėtų suskubti ir užsiregistruoti. Kodėl atlikėjams verta dalyvauti „Eurovizijoje“ ir ar tikrai „Eurovizija“ šiandien – vienas pagrindinių tramplinų atlikėjams patekti į pasaulinius vandenis?Minint Lietuvos kariuomenės dieną, papasakosime Jums apie ulonus – lengvosios kavalerijos rūšį, kuriai pradžią davė prieš 700-tus metų į Lietuvą atsikraustę totoriai.Ved. Edvardas Kubilius

Intensīva migrācija mūsdienu pasaulē ir tik ikdienišķa parādība, ka būtu pārsteidzoši, ja Latviju tā neskartu. Pēdējās desmitgades laikā Latvija kļuvusi par dzīvesvietu dažādu tautību iebraucējiem, lai arī publiskajā telpā aizvien runājam par latviešu izbraukšanu no valsts. Kam un kāpēc Latvija ir pievilcīgs galamērķis? Par to vairāk zina stāstīt Latvijas Universitātes pētnieki, kuri par šo jautājumi veikuši arī pētījumu. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš  un šīs pašas fakultātes vadošā pētniece, docente Elīna Apsīte-Beriņa. Etniskais sastāvs Rīgā 20. gadsimta sākumā Ir viegli domāt, ka globalizāciju un migrācija ir mūsdienu Rīgu padarījusi daudzveidīgāku nekā tā bija agrāk. Bet arī pirms simts un vairāk gadiem Rīga bija mājvieta daudzu tautību cilvēkiem, un krietnu laiku latvieši Rīgā nemaz nebija vairākumā. Kāds bija iedzīvotāju etniskais sastāvs Rīgā 20. gadsimta pirmajā pusē, kā un kuras etniskās grupas asimilējās tā laika nacionālajā vidē un kā savā starpā sadzīvoja dažādas tautības? „… tomēr mēs viens par otru neko nezinām. Ja ir kādas garīgas parādības, piemēram teātru izrādes vāciešiem, tad latvieši tur gandrīz nekad neiet. Ir gan attiecīgi sludinājumi laikrakstos, redakcijas aizrādījumi par izrādēm un tas ir viss. Tas pats ir sakāms ari attiecībā uz krievu tautību un tas pats ari par citām tautībām. Mums nav nekādas kopības. Tas ir jāsaka arī par ebrejiem. Ko mēs zinām par viņu garīgo dzīvi? Mēs zinām tik daudz, cik avīzes par to raksta. Tas arī ir tāds fakts, kādam nevajadzētu būt. Mums vajadzētu tuvāk sadzīvoties un tas ir iespējams taisni garīga laukā,” tā 1924. gadā Saeimā runāja sociāldemokrātu partijas deputāts – dzejnieks Jānis Rainis. Skatot mūsu galvaspilsētu pagājušā gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, lielākā etniskā grupa te bija vācieši. Latvieši kā mažoritāte nostiprinājās   kara laikā. Kā sarunā atzīst vēsturnieks Edgars Engīzers, tad sākotnēji vairāk jārunā par šķirisko, ne etnisko sabiedrību, jo latviešus tajā laikā nevar uzskatīt par Rīgas iedzimtajiem. Latvieši kopā ar citām brāļu tautām ieplūst galvasilset, ka te sāk attīstīties rūpniecība un ir vajadzīgs darbaspēks fabrikās.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās kolekcijas glabātāja un docente Latvijas  Kultūras akadēmijā Astrīda Rogule. Vai zini, kurš ir vislielākais grāmatu lasītājs Rīgā un kāda viņam saistība ar arhitektu Vilhelmu Bokslafu? Viņš lasa nakti un dienu, ziemā un vasarā kopš 1903. gada, kad viņu uzsēdināja uz Vilhelma Bokslafa celtās Lielās ģildes kantoru un dzīvokļu nama Amatu ielā 4. Ar viņu iepazinos ļoti sen - 1970. gadā, kad klases audzinātāja skolotāja  Avota teica: "Bērni, ja jūs gribat kaut ko skaistu redzēt savā pilsētā, neskatieties veikalu līmenī, bet celiet galvas augstāk." Un tieši tā tas arī ir. Rīgas namos, kas celti līdz Pirmajam pasaules karam, mēs varam atrast visdažādākos brīnumus. Tieši Bokslafa projektētajās ēkās to ir pārpārēm. Kā atšķirt viņa celtnes no citām? Viņu var pazīt pēc detaļām.To ir daudz - gan lācīši ar vairogiem, gan pūķīši Antonijas ielas namos, maskas, klejojošie kaķīši Kaļķu ielas stūrī.  Te parādās arī  puisis, kurš azotē tur trepes un izstieptā rokā vīnogu zaru un, protams , nams Amatu ielā, kur atrodam visdažādākās detaļas, kas liecina par gaumi un arī par humoru. Daudzi skaistie nami un milzīgā fantāzija, ko Vilhelms Bokslafs ir ielicis, projektējos savus namus, mūs turpina priecēt arī šodien. 

Stāsta teātra vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Jānis Siliņš. Pazīstamajā namā Lāčplēša ielā 25 darbojušies vairāki teātri – pirmais no tiem bija Jaunais latviešu teātris, kura ievērojamākais notikums bija Aspazijas "Sidraba šķidrauta" iestudējums 1905. gadā. No 1908. līdz 1915. gadam tur darbojās laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda tā laika Eiropas teātra virzieniem – Jaunais Rīgas teātris, kas uzmanību vērsa arī uz Blaumaņa, Aspazijas un Raiņa lugām. 1920. gadā savu dzīvi tur sāka un līdz 1979. gadam turpināja Dailes teātris, pēc tam Lāčplēša ielas namā līdz 1992. gadam bija Jaunatnes teātra latviešu trupas mājvieta. Un nu tur atkal dzīvo un strādā Jaunais Rīgas teātris, šobrīd gaidot atgriešanos Lāčplēša ielā pēc ēkas rekonstrukcijas. *** 1902. gadā Lāčplēša ielā, kas toreiz tika dēvēta par Romanova ielu, Latviešu amatnieku palīdzības biedrība uzbūvēja namu, kurā tika atvērts Jaunais latviešu teātris. Tobrīd jau Latvijā darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet šis bija jauns teātris – ne ar jaunām idejām, bet ar jaunu sastāvu: tika savākts savrups ansamblis, lai radītu mākslu. Pats ievērojamākais šī teātra notikums datējams ar 1905. gada janvāri, kad pēc 1905. gada revolūcijas diezgan asiņainajiem notikumiem pirmoreiz tika izrādīta Aspazijas luga "Sidraba šķidrauts". Iestudējums sagādāja ne tikai māksliniecisku, bet arī sociālu un politisku pārsteigumu. Visas recenzijas galvenokārt bija par lugu un to, kādu rezonansi tā raisījusi. Otīlija Muceniece iegāja vēsturē kā pirmā Gunas lomas atveidotāja. Ar to viņa dzīvoja visu mūžu – arī tad, kad vēlākajos gados jau bija kļuvusi par pirmo dāmu Latvijā, kas jebkad bijusi teātra direktore (no 1918. gada līdz 1921. gadam Muceniece bija Liepājas teātra direktore). 1905. gadā gadā Jauno latviešu teātri slēdza, jo "Sidraba šķidrauts" izrādījās pārāk politisks. Pēc trim gadiem Skatuves biedrība nodibināja Jauno Rīgas teātri, kas darbojās no 1908. gada līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara laikā līdz ar rūpnīcām, kas evakuējās uz Krieviju, turp devās arī teātra trupa: viena daļa strādāja Pēterburgā, otra – Maskavā, vēlāk izveidojot Maskavas latviešu teātra skatuvi. Jaunais Rīgas teātris nozīmīgs ar to, ka tas bija laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda Eiropas 20. gadsimta sākuma virzienam. Liela vieta tika ierādīta trim latviešu dramaturgiem - Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai un Rainim. Īsā laikā notika veselu četru Raiņa lugu pirmuzvedumi. Vispirms 1909. gadā - "Zelta zirgs", kas gan neguva pārāk lielu vērību: kā zināms, Rainis tolaik atradās Šveicē un visa iestudēšana izvērtās tikai kā vēstuļu rakstīšana un precizēšana. 1911. gada janvārī sekoja šodien Latvijas kultūras kanonā iekļautā izrāde "Uguns un nakts": režisors bija Aleksis Mierlauks un šajā iestudējumā spoži sevi parādīja mūsu scenogrāfijas pamatlicējs Jānis Kuga. Pēc gada sekoja jaunības traģēdija "Indulis un Ārija", bet noslēgumā, jau sākoties Pirmajam pasaules karam, ir "Pūt, vējiņi!" pirmuzvedums. Šis bija teātris ar izteiktu ievirzi dramaturģijā, domāšanā, filozofiskajā skanējumā. Uz brīdi teātra nav. Un tad 1920. gadā mājās pārbrauc Smiļģis, pārbrauc Rainis... J. Raiņa Dailes teātri 1920. gadā nodibina Raiņa un Aspazijas Tautas nams uz biedrības "Raiņa Klubs" ekonomiskās un juridiskās bāzes. Tā oficiālais nosaukums ir "Raiņa un Aspāzijas Tautas nama Dailes teātris". Tas ir brīnišķīgs vizuālā un sintēzes teātra paraugs. Savu bagāto radošo mūžu šajā teātrī vada Eduards Smiļģis un arī viņa pēcteči, jo Dailes teātris šajā ēkā atradās līdz 1979. gadam (jau 1977. gadā tam tiek uzcelta jaunā ēka Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī). Taču tieši uz mazās skatuvītes Lāčplēša ielā Smiļģis divreiz rada "Spēlēju, dancoju" iestudējumu, divreiz iestudē arī Šekspīra "Hamletu" - galveno lomu spēlējot gan viņam pašam, gan Harijam Liepiņam. Tur bijušas Smiļģa pēcteča Pētera Pētersona leģendārās izrādes - "Motocikls" un Dostojevska "Idiots", Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona un Raimonda Paula kopīgi radītais šedevrs – Ibsena "Brands". Pēc Dailes teātra trupas pāriešanas uz jauno ēku, Lāčplēša ielā apmetas Jaunatnes teātra latviešu trupa. Šajā ēkā, kas netika remontēta kopš 1931. gada, teātris paspēj izveidot pietiekami daudz ļoti vērtīgu izrāžu, tajā skaitā brīnišķīgo Ādolfa Šapiro iestudējumu Paula Putniņa lugai "Gaidīšanas svētki", kur visi vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnus, bet jaunākā paaudze – viņu vecākus, tāpat arī Gunāra Priedes "Centrifūgu" un Bertolta Brehta "Trešās impērijas bailes un posts". Un tad nāk jaunie laiki. Skatītāji vairs negrib skatīties izrādes, ko, iespējams, izraisa arī mākslinieciskas problēmas un 1992. gadā Jaunatnes teātris tiek slēgts. Jau pēc pusgada šajā ēkā atkal ir Jaunais Rīgas teātris, kas šobrīd ir atkal krustcelēs, jo skaistā, ar enerģiju piepildītā māja tiek renovēta, restaurēta, rekonstruēta. Ļoti ceru, ka tagadējie Latvijas amatnieki to izbūvēs drošāku un labāku, lai to vairs nekādas vētras neskartu, jo galu galā to būvējusi Latviešu amatnieku biedrība – šie pamati ir jānotur, un mākslai šajā ēkā jābūt vienmēr.

Vai zini, kur, kādēļ un kad celtas lepnās Zemgales un Eglaines dzelzceļa staciju ēkas? Ja ne, tad īsti vietā būs "Latvijas dzelzceļa" industriālā mantojuma eksperta Toma Altberga stāsts. Vispirms jāvieš skaidrība par to, ka saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem Zemgale nemaz neatrodas Zemgalē un Sēlijas galvenā dzelzceļa stacija Eglaine arī vairs neatrodas Zemgalē. Saeimas deputāti ir lēmuši un ekonomiskās plānošanas reģioni ir izveidoti tā, ka abas stacijas nu atrodas Latgalē. Taču es palikšu pie sava jeb kultūrvēsturisko novadu iedalījuma. Neskaidrības ar robežām (šajā gadījumā runa iet par valstu robežām) bijušas izsenis, un arī Latvijas un Polijas (kura bija Viļņas apgabalu ņēmusi savās rokās) robežas jautājums sakārtojās palēnām. Vienubrīd mēs bijām Turmantas staciju pasludinājuši par savējo, un tad jau poļiem nāktos savu staciju kādu gabaliņu tālāk būvēt. Notika otrādāk, un tagad mums vajadzēja savu staciju būvēt robežas pretējā pusē, kamēr poļiem tā jau bija gatava. Lai gan jaunās stacijas nosaukums "Zemgale" raisīja diskusijas, tas drīz vien tika akceptēts. Arī sliežu ceļus un koka konstrukcijas pagaidu būvi iekārtoja ātri, tomēr 782 kvadrātmetru plašās mūra konstrukcijas stacijas ēkas būvniecība pie robežas nosacīti tika pabeigta vien 1928. gadā. Faktiski tā (tās kreisais spārns) tika nodota ekspluatācijā jau 1927. gadā, bet nākamajā gadā tika pabeigta stacijas centrālās daļas būvniecība, kas arī vienīgā saglabājusies līdz mūsdienām. Saskaņā ar projektu bija paredzēts stacijai būvēt arī labo spārnu, taču tas tā arī palika tikai ieceres līmenī. Savas neparastās formas dēļ, pirmo reizi to apciemojot 1992. gadā, tā man atgādināja mošeju. Un...drīz vien tā patiešām pārtapa par baznīcu, tikai katoļu. Tās oficiālais nosaukums šodien ir Zemgales Romas katoļu baznīca. Stacijas ēku projektējis arhitekts Jānis Neija. Gandrīz vienlaicīgi ar tā brīža Latvijas-Polijas robežstaciju Zemgali, nepilnu 40 kilometru attālumā, Ilūkstes apriņķī tika būvēta kāda cita (šoreiz patiešām Latvijas-Lietuvas) robežstacija. Tās aptuveni tikpat ietilpīgo, divstāvu ēku projektējis arhitekts Aleksandrs Birzenieks, kas radioklausītājiem varbūt pat vairāk pazīstams kā Vispārējo latviešu Dziesmu svētku 1931., 1933. un 1938. gada brīvdabas estrāžu projektu, kā arī Dzintaru koncertzāles 1936. gada projekta līdzautors. Atšķirībā no Zemgales stacijas, Eglaines stacija jau bija pastāvējusi arī līdz Pirmajam pasaules karam, kad tās nosaukums bija Jelovka. Kara gados tā bija pārtapusi par Vācijas armijas austrumu frontes apgādes galveno loģistikas centru, un tika ievērojami paplašināta, arī izbūvējot apjomīgu šaursliežu dzelzceļu tīklu no tās visos frontes virzienos. Diemžēl pēc kara nekas daudz pāri nebija palicis, un nācās būvēt gan jaunu stacijas ēku, gan dažādas palīgceltnes. 1927. gadā uzceltā Eglaines stacijas ēka joprojām pilda savas pamata funkcijas, tostarp izmitinot dzelzceļniekus un viņu radiniekus, kā arī nodrošinot vilcienu kustības vadību Daugavpils-Radvilišķu iecirknī. Bet kādreiz...cauri šai stacijai kursēja gan lēnie preču-pasažieru vilcieni ar lietuviešu pārpildītiem vagoniem, kas caur Latvijas teritoriju devās ciemos pie Viļņas radiem (jo savādāk jau nevarēja diplomātisko attiecību pārrāvuma dēļ), kā arī Maskavas-Berlīnes ātrvilcieni ar leģendārajiem Austrumu un citu eksprešu vagoniem sastāvā, kurus nodrošināja Starptautiskā guļamvagonu sabiedrība jeb Compagnie Internationale des Wagons-Lits. Daļu no šā uzņēmuma vagoniem, starp citu, vietējie komunisti 1940. gadā pamanījās pat nacionalizēt. Vagoni karu un padomju režīmu nepārdzīvoja, bet Eglaines stacijas ēka un, daļēji, arī Zemgale - gan.

Seimui rengiant pirmąjį nuotolinį posėdį, Seimo pirmininkė Viktorija Čmilytė-Nielsen tikisi iš parlamentarų konstruktyvumo ir susitelkimo.Seimas balsuos dėl rezoliucijos, pabrėžiančios, kad Sausio 13-ąją Lietuvai vadovavo Aukščiausiosios Tarybos-Atkuriamojo Seimo pirmininkas Vytautas Landsbergis.Sausio 13-osios įvykius prisimena tais metais savanorio priesaiką davęs buvęs Lietuvos kariuomenės vadas Arvydas Pocius ir konstitucinės teisės ekspertas Vytautas Sinkevičius.Ar po Kapitolijaus šturmo kilę neramumai paveiks Lietuvos ir Jungtinių Valstijų santykius?Norite išgirsti daugiau? Visą LRT RADIJO laidos „Ryto garsai“ įrašą rasite čia:https://www.lrt.lt/mediateka/audio/radijo-laidos/ryto-garsai

Spalio mėnesį lygiai prieš šimtą metų išrastas pirmasis pasauly elektroninis muzikos instrumentas tereminas. Kas buvo liūdno likimo ponas Levas Sergeevičius Termenas, kurį palaikė Leninas, bet kurio nepateisino Stalinas, parsigabenęs iš Amerikos ir įkalinęs lageryje? Apie visa tai, skambant vilnietės Claros Rockmore tereminui, o taip pat apie naujausius muzikos leidinius – Antono Brucknerio 8-ąją, italų džiazo septetą ir elektroninės muzikos duetą „Autechre“.Ved. Domantas Razauskas

Izstādē „Iļģuciema stikls” pirmo reizi vienkopus skatāma Iļģuciemā ražotā stikla produkcija. Eksponētie 300 stikla izstrādājumi tapuši laika periodā no 19.gadsimta beigām līdz 1960.gadam. Turklāt izstādes apmeklētājiem iespēja iesaukties: "Man mājās arī tāds trauks, tāda vāze!", un to izstādes veidotāji dzirdot katru dienu. Izstādē līdzās stikla izstrādājumiem bagātīgs vizuālais materiāls, arī kinohronikas, fotogrāfijas, kartes un plāni. Dažādu laiku kinohronikas un dokumentālie kadri no Iļģuciema stikla fabrikas ikdienas sniedz aptuvenu nojautu par fiziski smago darbu, kādā top skaistie stikla izstrādājumi – vāzes, glāzes, glāzītes, bļodas, karafes, dažādi trauki un trauciņi, pat sveču manšetes. Kā aizsākusies fabrikas vēsture, atklāj viena no izstādes veidotājām Margarita Barzdeviča. Fabrika veiksmīgi darbojas līdz Pirmajam pasaules karam, tad iekārtas evakuē uz Krieviju, un fabrika darbu atsāk 1921.gadā. Tās atjaunošanā piedalās Beka ģimene, bet iesaistīti arī citi akcionāri. Seko pāris veiksmīgi gadi, pat līgums ar Londonas tirdzniecības namu, īpaši pieprasītas ir viskija glāzes. Taču pieaugot konkurencei un nodokļiem, fabrika nonāk bankrota priekšā. Ar trauku veidiem, kādi Iļģuciema fabrikā ražoti 30.gados, iepazīstina krājuma glabātāja Vivita Buivida, tolaik tiek ražoti ap 4000 dažādi izstrādājumi. 30.gados „Iļģuciema stikla fabrika” savu produkciju aktīvi reklamēja, piedalījās dažādās izstādēs, bija pirmā, kas sāka sadarbību ar profesionāliem māksliniekiem. Īpaši veiksmīga izvērtās sadarbība ar Romānu Sutu. Vēl būtiski – Iļģuciema stikla fabrikas produkcija bijusi iecienīta dāvana: Arī padomju periodā Iļģuciema stikla fabrikā līdzās mazāk kvalitatīvai produkcijai, tapuši izstrādājumi, kas paredzēti dāvināšanai. Vēl viena izstādes veidotāja, vēsturniece Zita Pētersone iedziļinājusies fabrikas padomju periodā un tam, kāda produkcija ražota līdz 1960.gadam. Izstādē ir ko pētīt un skatīt, jo ekspozīcijā arī senie stikla apstrādes instrumenti, kas daudz līdz mūsu dienām neesot mainījušies. Izstādi kompakti, bet ar interesantiem akcentiem iekārtojusi māksliniece Antra Augustinoviča. 1960.gadā „Iļģuciema stikla fabrika” tika iekļauta uzņēmumā „Rīgas stikla fabrika”, tādējādi zaudējot patstāvību un slaveno zīmolu. Plašu ieskatu fabrikas bagātajā vēsturē sniedz izstāde „Iļģuciema stikls”, kas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā būs skatāma līdz nākamā gada 28.martam.

Kokles spēles studijas “Kokļu Mežs” vadītājs Ansis Jansons piedāvā iespēju kokles spēli apgūt e-skolā. "Jau nedaudz vairāk nekā gadu mēs esam riņķojuši ap ideju par iespēju kokles spēli apgūt attālināti cilvēkiem ārpus Rīgas, kā arī ārpus Latvijas. Šobrīd beidzot esam šo ideju noveduši līdz galam. Un izskatās, ka jaunā e-skola nākusi tieši laikā," atzīst Ansis Jansons. Ansis Jansons raidījumā Kultūras Rondo stāsta, ka viņš bija sācis veidot video arhīvu, lai uzdevumus kokles spēles apgūšanai nosūtītu interesentiem. Pirmajam aicinājumam vietnē "Facebook" izmēģināt attālinātu mācīšanos bijusi liela atsaucība un tas bijis signāls, ka tā ir noderīga lieta. "Koklēšanas dzīve kopā ar folkloras kustību atdzima, un šobrīd kokle ir atguvusi savu tautas mūzikas instrumenta statusu. Daudz spēlē un interesējas," vērtē Jansons. Īpašo kokles popularitāti mūsdienas Jansons skaidro ar instrumenta piemērotību šodienas steidzīgajam laikam. "Mūsdienas ir labs brīdis kokles spēlei, jo esam pieradināti pie tūlītējiem rezultātiem visās jomās. Gribas paņemt un lai skan, lai skan superīgi jau pirmajās minūtēs. Tāpēc arvien vairāk cilvēku interesējas," vērtē Jansons. Viņš ir gandarīts, ka arī kokļu meistaru ir arvien vairāk un attīstās arī kvalitāte. Vairāk par iespējām kokles spēli apgūt attālināt var uzzināt internetā.  

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils  Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.  

Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta trim amerikāņu zinātniekiem par pētījumiem, kas veicinājuši nabadzības mazināšanu pasaulē. Prēmijas laureāti ir Abhidžits Banerdžī un Estere Diflo no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta un Maikls Krēmers no Hārvarda universitātes. Ko tieši pētnieki secinājuši un kā šos atklājumus varēs iedzīvināt praksē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš un ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs. "Pētījums pēc būtības ir par to, kā veidot valsts atbalsta politiku, konkrēti izmantojot eksperimentālās metodes nabadzības mazināšanai. Tas iekļaujas jaunā, bet  strauji augošas ekonomikas pētījumu jomā, kā attīstības ekonomika, kur pamatā ir tieši eksperimentālā pieeja," skaidro Gundars Bērziņš. "Tas nozīmē, mēģinām izvairīties no intuīcijas lēmumu pieņemšanā. (..) Šie pētnieki pēc būtības pasaka labi, ka ir iespēja pārbaudīt vispirms eksperimentāli un tikai tad, ja strādā, tad ieviešam, ja nestrādā, netērējam valsts resursus," turpina Bērziņš. Bērziņš arī stāsta, ka otra lieta, ko faktiski šie pētnieki arī pierādīja, ka lielus, sarežģītus jautājumus mēs kā cilvēki negribam risināt, jo mēs īsti nesaprotam, kā risināt nabadzības problēmu kopumā. Tā ir tik sarežģīta un pretrunīga. Sakarā ar to, ka mēs īsti nezinām, kā risināt, mēs atliekam šīs problēmas risināšanu. "Domāju, ka viņiem prēmija tika piešķirta tieši par to, kā sadalīt sarežģītu, grūti risināmu problēmu mazākās problēmās un kā pārbaudīt, vai šis katrs mazākais risinājums strādā," uzskata Bērziņš. Andris Šuvajevs ir skeptiski noskaņots. "Šis risinājums nav nekas oriģināls savā ziņā, tas nav arī nekas ģeniāls. Līdz ar to jautājums par to, kāpēc šajā brīdī mēs to esam atzinuši par kaut ko tādu īpašu," norāda Andris Šuvajevs. "Es gan uzreiz vēlos teikt, ja mēs runājam par Nobela prēmiju ekonomikā, manās acīs šai prēmijai ir ļoti maza vērtība." "No vienas puses, es izturos ļoti skeptiski pret šiem konkrētajiem saņēmējiem, no otras puses, ir skaidrs, ka šie ideāli, kas cilvēkiem ir, un iespējams, šiem balvas laureātiem ir ideāli mazināt nabadzību pasaulē, un viņi to vēlas darīt pēc vislabākās sirdsapziņas," atzīst Andris Šuvajevs. Viņš norāda, ka ir skeptisks par to, ka eksperimentējam ar nabadzīgiem cilvēkiem, kā mainīt viņu dzīvi. "Pirmām kārtām, ja mēs vēlamies mazināt nabadzību, mums, nevis jābrauc pie pie pie nabadzīgiem cilvēkiem un jāmēģina saprast to, kā viņi dzīvo, bet mēs varētu eksperimentēt ar bagātajiem cilvēkiem, varētu eksperimentēt uz to, ka, piemēram, viņi izvairās no nodokļu maksāšanas un mēs mēģinātu mēģinātu eksperimentēt ar dažādiem veidiem, kā to novērst. Es domāju, tas būtu pētījums ar daudz lielāku pievienoto sociālo vērtību, nekā esošais," uzskata Andris Šuvajevs. Nabagmājas Latvijā 20.gadsimta pirmajā pusē „Kuldīgas apriņķa vecākais, apmeklējot pagastu nespējnieku patversmes, devis norādījumus pagasta vecākam kopā ar rajona ārstu 2 reizes mēnesi apmeklēt nespējnieku patversmes, pārbaudīt nespējnieku veselību, uzturu, tīrību, uzklausīt sūdzības u. t. t. Tāpat palielināt uztura normas, apgādāt veļu, izgāzēt telpas, lai atbrīvotos no blaktīm un citiem inzektiem un citādi uz labot patversmes apstākļus,” tā par apstākļiem Kuldīgas nabagmājās rakstīja 1940. gada janvārī laikrakstā  „Strādnieks”. No tā var secināt, ka pagājuša gadsimta pirmajā pusē, cilvēkiem mūža nogalē - invalīdiem un tiem, kas bija palikuši bez apgādniekiem, dzīve nespējnieku patversmēs bija ļoti pieticīga. Skatot vēl senākus laikus redzam, ka pirmie trūkumcietēji, par kuriem sāka rūpēties valstiskā līmenī, bija Pirmā pasaules karā cietušie. Protams, ka  pabalsts bija visai niecīgs, bet ar to varēja izdzīvot. Līdz Pirmajam pasaules karam rūpes par trūkumcietējiem gūlās uz pagastu draudžu pleciem, un arī muižnieki bija tie, kuri rūpējās par savas muižas  nespējniekiem. Vairāk par to stāsta  vēsturnieks LU  Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Raimonds Cerūzis.  

Šogad aprit 150 gadi, kopš Latvijā var iegūt augstāko izglītību arhitektūrā. Nozīmīgajai gadskārtai veltīta grāmata  „Arhitektūras izglītībai Latvijā 150”. Tajā gan atskats uz arhitektūras izglītības vēsturi, gan iezīmēti Latvijas arhitektūras skolas attīstības posmi, gan bagātīgs vizuāls materiāls. Grāmatas autoru kolektīvu Kultūras Rondo studijā pārstāv profesors Jānis Krastiņš. Grāmatas autori ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātes dekāns Uģis Bratuškins, RTU Arhitektūras fakultātes dekāna vietniece zinātniskajā darbā Sandra Treija un RTU Arhitektūras Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs profesors Jānis Krastiņš. Jānis Krastiņš stāsta, ka grāmata ir brīnišķīga paliekoša vērtība, “kuru katrs var paņemt rokās, izņemt no plaukta, atšķirt un iegūt informāciju par to, kā kādā veidā pie mums ir attīstījusies šīs mūsu jomas izglītība un kāda viņa ir šodien” . Grāmata aptver četrus vēstures posmus: laiku līdz Pirmajam pasaules karam, kad arhitektūras izglītību Rīgas Politehnikumā ieguva daži desmiti speciālistu. “Bet viņi deva milzīgu ieguldījumu, it īpaši Rīgas pilsētvides attīstībā,” skaidro Krastiņš. “Tad bija starpkaru periods, kad skola bija integrēta Latvijas Universitātē. Pēc Otrā pasaules kara jau varētu teikt, trešās padomju okupācijas laikā, skola tika juridiski vienubrīd likvidēta.” Krastiņš turpina, ka 1956. gadā tomēr saglabāja Arhitektūras katedru, kura bija iekļauta Būvniecības fakultātes sastāvā. “1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jau pēc Eiropas parauga Politehnisko institūtu pārdēvēja par Tehnisko universitāti, un tieši šajā brīdī tika atjaunota Arhitektūras fakultāte. Tā gan tagadējā Tehniskajā universitātē ir mazākā pēc mācībspēku un studentu skaita, bet neteiksim, ka būtu maznozīmīgākā,” atzīst Krastiņš. Darbs aptver trīs galvenās fakultātes darbības jomas: viena ir pats mācību process, otrs ir zinātniskā darbība, pēdējā nodaļa veltīta mācībspēku praktiskajām devumam. Krastiņš norāda, ka pirmām kārtām, “tas ir kultūrvēsturisks pētījums, kas skar arī nedaudz tādu vispārējo arhitektūras dzīves kontekstu”. Grāmatas beigās ir ievietots personu rādītājs, kurā norādīti visi RTU Arhitektūras fakultātes beidzēju vārdi.

Vēstures stāsti parasti ir vīriešu stāsti, īpaši, ja pētām dažādu karu vēsturi. Līdztekus daudz un dažādām organizācijām, kas šogad svin savu simtgadi, jāmin arī Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, kam bija nozīmīga loma valsts neatkarības izcīnīšanā. Tas dibināts 1919. gada 22. septembrī. Kā šī organizācija darbojās un kāda bija sieviešu loma Latvijas sabiedriskajā dzīvē pirms simts gadiem, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente Aiga Bērziņa. Viņa stāsta arī par Elzu Žiglēvicu, Sieviešu palīdzības korpusa darbinieci, kura kritusi 1919. gada 20. oktobrī un ir viena no trim sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni. "Sievietes lomas pētniecībai vēsturē Latvijā pievērsās pēc neatkarības atgūšanas 90.gados. Ir atrodami daudzi raksti par sievietēm Latvijas vēsturē un arī Neatkarības karā, bet tie nav populārā formā," skaidro Aiga Bērziņa. „Sievietes ir nostabilizējošās Latvijas vēsturē, bet ir vēl daudz, ko pētīt," bilst Bērziņa.   Žēlsirdīgo māsu darbs Latvijā pirms simts gadiem Sākoties Pirmajam pasaules karam, daudzās vietās atvēra žēlsirdīgo māsu kursus, kuros laikā no trim mēnešiem līdz vienam gadam jaunas sievietes  apguva māsas profesiju un pēc tam stājas līdzās ārstiem, lai palīdzētu apkopt ievainotos karavīrus un arī ārstētu bēgļus. Vairāk par šo laiku stāsta P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālists Mārtiņš Vesperis. 

Pagājuši simt gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Kārlis Šnēbergs ir dzimis 1892. gadā Lubezeres pagastā, un pirms Pirmā pasaules kara Kārlis vairākus gadus strādājis Hamburgā par burtlici, vēlāk bijis korektors un redaktors. Sākoties Pirmajam pasaules karam, devies atpakaļ uz dzimteni. Krievu armijā viņš iesaukts 1916. gadā, bet 1917. gadā beidza Gatčinas praporščiku skolu un iedalīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kuru komandēja slavenais Jukums Vācietis. Kārlis piedalījies Rīgas aizstāvēšanas kaujā 1917. gadā, bet lielinieku laikā arestēts kā kontrrevolucionārs elements, ieslodzīts Ventspils cietumā, kur viņam piespriests nāves sods. Tikai laimīgas sakritības dēļ jaunās Latvijas armijas karavīri viņu atbrīvoja no cietuma pēdējā brīdī un viņš palika dzīvs. 1919. gadā Kārlis Šnēbergs uzsāk dienestu Latvijas armijā. Jau novembrī atvairījis Bermonta uzbrukumus Ventspilī un tālāk arī karojis pie Kuldīgas, kur ar 17 karavīriem devies nakts izlūkgājienos un uzzinājis informāciju par bermontiešu karaspēku, tādējādi novērsis uzbrukuma draudus un sekmējis Latvijas armijas uzvaru. Par šo veikumu viņam piešķirts Lačplēša Kara ordenis. Atvaļināts no Latvijas armijas 1922. gadā un bijis lauksaimnieks Kurcuma pagastā. 1940./1941. gadā ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā, jo īsi pirms Otrā pasaules kara Šnēbergs ir atgriezies Latvijas armijas dienestā. Viņš pret savu gribu nonāk Sarkanajā armijā. Tiesa gan, 1941. gadā viņš arī tiek atvaļināts no korpusa un nokļūst Ventspils pusē, kur sāk vadīt pretošanās kustību pret lieliniekiem. Sagaidot vācu karaspēka vienības, viņš aktīvi iesaistās cīņās pret komunistiem. Kādu brīdi bijis arī Alūksnes drošības policijas priekšnieks, 1943. gadā iestājas latviešu leģionā un dodas uz Volhovas fronti. Kārlis Šnēbergs apbalvots ar Dzelzs krusta 1. un 2. šķiru un ir viens no tikai 12 latviešiem, kas saņēmuši Trešā reiha augstāko apbalvojumu – pirmās šķiras Dzelzs krustu. 1943. gada 7. oktobrī Kārli Šnēbergu smagi ievainoja, viņš mirst 9. oktobrī, apglabāts Brāļu kapos pie Volhovas. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza Nora Skunkstiņa.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt turpmākās pāris nedēļas ik rītu Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti, vēstījums par viņu gaitām dažādos karos un pasaules malās. Jānis Pētersons no Straupes 1908. gadā tika iesaukts cariskās Krievijas armijā, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš tiek nosūtīts karā cīnīties Austroungārijas teritorijā. Tur viņa dienests aprāvās gūstā, kur viņš pavadīja septiņus gadus, līdz atkal atgriezās Latvijā. Jāņa Pētersona mūžs, kad 33 gadu vecumā viņš pēc kara pārnāca mājās, saistās ar Dauguļu pagastu, kur viņš strādājis par kalēju. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas Kara muzejam sniedzis mazdēls Juris Mucenieks un mazmazdēls Pēteris Zvirgzdiņš.

Studijā notikumus komentē arī TVnet žurnālists Toms Rātfelders. Telefonintervijā - laikraksta "Diena" žurnālists Andis Sedlenieks. Kurdi Kurdi ir irāņiem radniecīga tauta, kas izsenis apdzīvo kalnainos rajonus Mazāzijas austrumdaļā un Mezopotāmijas ziemeļos. Mūsdienās kurdu kopskaits tiek lēsts uz 30 līdz 45 miljoniem. 19. gs. beigās kurdi, kuru lielākā daļa tobrīd bija Osmaņu impērijas pavalstnieki, piedzīvoja savu nacionālo atmodu. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, radās centieni izveidot neatkarīgu kurdu valsti vai vismaz autonomiju Turcijas sastāvā. Taču solījumi, kas kara laikā izskanēja no rietumu lielvalstu puses, tika aizmirsti, veidojot reālo politisko izkārtojumu bijušajās Osmaņu teritorijās. Kurdu vēsturiskā teritorija izrādījās sadalīta starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu. Visās šajās valstīs kurdi ir ievērojama minoritāte, taču vairumā gadījumu viņu pašnoteikšanās centieni tikuši ierobežoti, daudzkārt ļoti varmācīgi. Pret kurdiem ar bruņotu spēku vairākkārt visā 20. gs. gaitā vērsusies Turcija, pie tam līdz pat 90. gadiem liedzot šai valsts lielākajai minoritātei pat ierobežotu kultūras autonomiju. Savukārt kurdu pretošanās kustība, kuras vadošais spēks kopš 70. gadiem ir marksistiskās ievirzes Kurdistānas Strādnieku partija, līdz pat gadsimta beigām kurdu teritorijā izcīnīja partizāņu karu, kas prasījis vairāk nekā 37 000 dzīvību. Ne mazāk dramatiskas izvērtās kurdu minoritātes attiecības ar Irākas un Sīrijas totalitārajiem režīmiem. Šeit 20. gs. otrajā pusē pie varas nāca sociālistiskas ievirzes partija „Ba-as”, kurai raksturīgs, cita starpā, izteikts arābu nacionālisms. Hafeza Asada pārvaldītajā Sīrijā, kur kurdi tāpat ir lielākā etniskā minoritāte, viņiem bija liegtas ne tikai kultūras autonomijas tiesības, bet daudzos gadījumos arī pilsoņu statuss. Irākā Sadama Huseina režīms faktiski visā savas pastāvēšanas laikā izcīnīja periodiski pierimstošu karu pret kurdu pretošanās kustību. Vara īstenoja militāras akcijas un masu deportācijas no kurdu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem, cenšoties mainīt šo naftas atradnēm bagāto rajonu iedzīvotāju sastāvu. Tiek lēsts, ka šīs politikas upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu. Pēc Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā Savienoto Valstu īstenotās intervences rezultātā valsts ziemeļu rajoni nonāca kurdu spēku kontrolē, un šeit ir izveidojusies no Bagdādes praktiski neatkarīga kurdu autonomija. Līdzīgs process īstenojās Sīrijas Kurdistānā, kad 2011. gadā valstī uzliesmoja pilsoņu karš. Kurdu pašaizsardzības spēki ir izrādījušies vislabāk organizētā un kaujas spējīgākā Sīrijas nemiernieku daļa, pie tam uzticams sabiedrotais amerikāņiem cīņā pret radikālo islāmistu kustību Daīš. Tajā pašā laikā Turcija uzlūko šos kurdus kā Kurdistānas Strādnieku partijas sabiedrotos un, attiecīgi, apkarojamus teroristus. Davosa Bezpeļņas organizācija „Pasaules ekonomikas forums” dibināta 1971. gadā, un tās misija definēta kā „pasaules situācijas uzlabošana, apvienojot biznesa, politikas un citus sabiedrības līderus globālās, reģionālās un industriālās programmas veidošanā”. Visplašāko atpazīstamību organizācija guvusi ar ikgadējo samitu Alpu kūrortā Davosā, kur janvārī uz vairākām dienām pulcējas apmēram 2500 pasaules valstu vadītāji un citi ietekmīgi politiķi, uzņēmēji, ekonomikas prominences un to visu atspoguļojoši žurnālisti. Šīgada Davosas sanāksmes runās un komentāros saklausāmas bažīgas intonācijas. Cik Lielbritānijas un pārējās Eiropas ekonomikai maksās Breksits? Vai Eiropas Savienība šogad iezīmēs savas tālākās attīstības perspektīvas? Vai Eiropai ir cerības kļūt par līdzvērtīgu konkurentu Savienotajām Valstīm un Ķīnai digitālās ekonomikas radīšanā? Kādus globālās tirdzniecības pārsteigumus vēl varētu sagādāt prezidents Tramps? Oficiālā foruma otrās dienas „programmas nagla”, protams, bija Angelas Merkeles uzruna, kurā Eiropas lielākās ekonomikas līdere jau atkal atgādināja vispusīgas sadarbības nozīmi iepretim globālajiem izaicinājumiem. Breksits „Mejas „Plāns B” ir izrādījies tas pats „Plāns A”” – tādi un līdzīgi virsraksti bija lasāmi britu presē pēc tam, kad premjerministre Terēza Meja pirmdien, izpildot Parlamenta lemto, nāca klajā ar valdības turpmākās rīcības programmu. Kā jau bija paredzams, Eiropas Savienība nav gatava būtiski mainīt vienošanos par Ziemeļīrijas robežu, uz ko sakās cerējusi britu premjere. Arvien uzstājīgāk izskan viedokļi, ka premjerministre šobrīd cenšoties vilcināt laiku, lai galu galā, draudot Breksitam bez vienošanās, piedabūtu Parlamentu akceptēt viņas plānu. Lielākās opozīcijas partijās – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins pieprasījis, lai premjere „aizvāc no galda” bezvienošanās izstāšanās iespēju, un Parlamentā arvien lielāku atbalstu šķiet gūstam ideja, ka, ja to nedara premjerministre, tad šāds lēmums jāpieņem deputātiem. Šāds Parlamenta lēmums, visdrīzāk, uzliktu Terēzai Mejai par pienākumu vienoties ar Eiropas Savienību par izstāšanās procesa pagarināšanu līdz gada beigām. Taču arī Eiropas līderu atbalsts šādam risinājumam nav garantēts, ciktāl šai kontekstā aktualizējies jautājums par Lielbritānijas dalību maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem. Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā "Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace. „Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa. Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja. Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace. Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. „Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace. Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace. Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā. „Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace. Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums. Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā. Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”. „Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.” Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim. „Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera. Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace. Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves. „Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem. Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace. Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas. Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”. „Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace. Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs. Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Aprit simts gadi kopš noslēdzās Pirmais pasaules karš. Tas bija karš, kurš prasīja vairāku desmitu miljonu cilvēku dzīvības un, lai arī tas bija karš, kuram vajadzēja izbeigt visus karus un kura sākums bija tik pompozs un teju vai uzlūkots par aizraujošu nodarbi, beigās tas sagrāva Eiropu. Vienlaikus līdzās kara iznīcībai un postam, radās valstis, kurām šodien ir savas robežas, galvaspilsētas, valoda, kultūra un vēsturiskā apziņa kā suverēnām, neatkarīgām valstīm. 1918. gads ir bijis liktenīgs vairākām Eiropas valstīm, kuras šogad atzīmē savas valsts dibināšanas simtgadi. To starpā ir gan Baltijas valstis, gan Somija, gan Čehija un Polija. Kādi bija priekšnoteikumi jaunu valstu dzimšanai tā laika Eiropā un kāda bija politiskā un sociālā situācija Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Pirmais pasaules karš mainīja medicīnas nozari Viņa izgatavotas Lieldienu olas izsolēs pārdeva par miljoniem, taču, sākoties Pirmajam pasaules karam, izsmalcināto un dārgo juvelierdarbu meistars Pēters Karls Faberžē pārprofilēja savas darbnīcas un sāk ražot kara vajadzībām domātas lietas, tajā skaitā arī medicīniskus priekšmetus. Vairāk par uzņēmēja un juveliera Karla Faberže darbību Pirmā pasaules kara laikā un viņa saistību ar Latviju stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, profesors Juris Salaks. Baltvācu izcelsmes juvelieris Pēters Karls Faberžē  pasaulē ir pazīstams ar savās darbnīcas izgatavotajām Lieldienu olām, kas veidotas no dārgmetāliem un dārgakmeņiem, bet šoreiz uzlūkojam jaunu lappusi šī slavenā juveliera un uzņēmēja dzīvē. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, profesors Juris Salaks ir sācis pētīt Faberžē darbību Pirmā pasaules kara laikā un konstatējis, ka pasaulē slavenās Faberžē juvelierizstrādājumu rūpnīcas kara gados specializējās uz medicīnisku priekšmetu ražotni impēriskajā Krievijā. Juris Salaks rāda datora monitorā vairākus attēlus, kuros redzami misiņa un alumīnija trauki, kas domāti medicīnas priekšmetu sterilizēšanai, kā arī zobu plātnītes un termometrus, kādus Faberžē darbnīcās jau ražoja pirms Pirmā pasaules kara. 2020. gada vasarā P.Stradiņa medicīnas vēstures muzejā ir plānots atklāt izstādi „Cits Faberžē”, kurā varēs iepazīt Faberžē devumu Pirmajā pasaules karā.

Esejas par valstiskuma vēsturi. Politisko ideju vēsturnieks Ivars Ījabs piedāvā pētījumu par latviešu politiskās domās vēsturi „Starp provinci un impēriju - Latvijas autonomijas idejas attīstība līdz Pirmajam pasaules karam". Kāda veidā latvieši sevi sākuši apzināties kā politisku kopienu, kā politisku vienību, kurai varētu būt un ir kaut kāda loma Eiropas un pasaules vēsturē? Latvieši kā nācija ir veidojušies kā nācija vēlīnajos viduslaikos un agrīnajos jaunlaikos, bet laiks, kad latvieši sevi sāk apzināties kā tautu ar politiskām tiesībām un politisku statuss, ir apmēram 19. gadsimta vidū.

Vasario 16-osios Akto signataras Donatas Malinauskas buvo kilęs iš turtingų lenkų bajorų šeimos, tačiau tai jam nesutrukdė tapti Lietuvos patriotu. Dr. Dalios Bukelevičiūtės paskaita „Donato Malinausko kova už lietuvybę ir atstovavimas Lietuvai“ supažindina su signataro politine, visuomenine, diplomatine, labdaringa veikla. Donatas Malinauskas lietuviškai kalbėti geriau pramoko tik sulaukęs 40 metų. Jis kelerius metus mokėsi Čekijoje, Taboro žemės ūkio akademijoje, o nuo 1893 m. sugrįžęs į Lietuvą prisijungia prie lietuvių inteligentų ir kartu pradeda aktyvią kovą už lietuvybę. Jis daug padėjo pastangų, kad Vilniuje Šv. Mikalojaus bažnyčioje būtų leista laikyti pamaldas lietuvių kalba. Prasidėjus Pirmajam pasauliniam kariui D. Malinauskas rūpinosi lietuvių pabėgėlių šelpimu, pats tam skirdamas nemažai lėšų. Jis buvo tarp pasirašiusių Vasario 16-osios Nepriklausomybės Aktą. 1921–1923 m. tapo pirmuoju Lietuvos diplomatiniu atstovu Čekoslovakijoje, kur daugiausia rūpinosi ekonominės sutarties rengimu, litų spausdinimu ir kariniais užsakymais. Paskutiniais Lietuvos nepriklausomybės metais į politiką nesikišo, bet neišvengė sovietinės sistemos žiaurumų – 1941 metų birželį kartu su šeimos nariais buvo ištremtas į Altajaus kraštą, ten ir mirė.

Vasario 16-osios Akto signataras Donatas Malinauskas buvo kilęs iš turtingų lenkų bajorų šeimos, tačiau tai jam nesutrukdė tapti Lietuvos patriotu. Dr. Dalios Bukelevičiūtės paskaita „Donato Malinausko kova už lietuvybę ir atstovavimas Lietuvai“ supažindina su signataro politine, visuomenine, diplomatine, labdaringa veikla. Donatas Malinauskas lietuviškai kalbėti geriau pramoko tik sulaukęs 40 metų. Jis kelerius metus mokėsi Čekijoje, Taboro žemės ūkio akademijoje, o nuo 1893 m. sugrįžęs į Lietuvą prisijungia prie lietuvių inteligentų ir kartu pradeda aktyvią kovą už lietuvybę. Jis daug padėjo pastangų, kad Vilniuje Šv. Mikalojaus bažnyčioje būtų leista laikyti pamaldas lietuvių kalba. Prasidėjus Pirmajam pasauliniam kariui D. Malinauskas rūpinosi lietuvių pabėgėlių šelpimu, pats tam skirdamas nemažai lėšų. Jis buvo tarp pasirašiusių Vasario 16-osios Nepriklausomybės Aktą. 1921–1923 m. tapo pirmuoju Lietuvos diplomatiniu atstovu Čekoslovakijoje, kur daugiausia rūpinosi ekonominės sutarties rengimu, litų spausdinimu ir kariniais užsakymais. Paskutiniais Lietuvos nepriklausomybės metais į politiką nesikišo, bet neišvengė sovietinės sistemos žiaurumų – 1941 metų birželį kartu su šeimos nariais buvo ištremtas į Altajaus kraštą, ten ir mirė.