Podcasts about Ventspils

Ostu pārvaldības reformu plānots attiecināt galvenokārt uz Rīgas un Ventspils ostu, teikts Satiksmes ministrijas sagatavotājā informatīvajā ziņojumā, ko atbalstīja valdībā. Vācijas Bundestāgs pirmajā balsojumā nav apstiprinājis konservatīvo līderi Frīdrihu Mercu par kancleru. Latvija un vēl 11 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis koordinēti pieprasījušas aktivizēt valsts izņēmuma klauzulu aizsardzības izdevumu palielināšanai. Nakts sabiedriskais transports atgriezīsies Rīgā. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija apsprieda tālmācības iespējamo aizliegumu posmā no 1. līdz 9. klasei. Latvijas valstsvienība uz pasaules čempionātu Zviedrijā dosies ar 25 hokejistiem. Oficiālu hokejistu reģistrāciju turnīram Latvijas komanda veiks īsi pirms turnīra sākuma.

Šoreiz "Neatliekamās sarunas laikā" dodamies uz Dzintaru koncertzāli, lai satiktu vijolnieci, LNSO rezidējošo mākslinieci Vinetu Sareiku un plašāk runātu par koncertprogrammu "Vineta Sareika un LNSO stīgas", kas 28. februārī pulksten 19 skanēs Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, bet 1. martā pulksten 17 - Ventspils koncertzālē "Latvija". Koncertprogramma rosinās klausītājus uz pārdomām par dzīvi un mūžību caur Bārbera, Šūberta un Hartmaņa filozofiskākajiem opusiem. Tā kā saruna notiek tūlīt pēc mēģinājuma, runājam par vibrācijām un mūzikas emocionālo lauku, cik ilgi tas jau dzīvo vijolniecē, un noskaidrojam, vai Vinetai kā LNSO rezidējošai māksliniecei bija brīvība programmas izvēlē. Runājam arī par mūzikas tumšajām krāsām un kontekstu ar šī brīža sajūtām, par to, kur atrast un ieraudzīt cerību staru, un arī par mākslinieka uzdevumiem šobrīd... Pieskaramies arī 13. marta programmai, kad LNSO kamermūzikas cikla koncertā notiks jauna trio debija: ansamblī apvienojušās Vineta Sareika, Lauma Skride un beļģu klarmnetiste Annelīne van Vauve. Tajā daudz spilgtu raksturskaņdarbu un ugunīgu ritmu!  

7. februāris ir saksofonista un pedagoga Renāra Lāča dzimšanas diena, un jau pirms vairākiem gadiem viņš iesācis to svinēt ar Saksofonmūzikas svētkiem. Tādi būs arī šogad, kad sestdien, 8. februārī, koncertzāli "Latvija" pieskandinās virkne saksofonistu, kas uzstāsies kopā ar Ventspils bigbendu. "Klasikā" par notikumu stāsta Gints Pabērzs un Renārs Lācis. "Pēdējā laikā biju neredzamāks, varbūt mazāk pamanāms, bet šad tad ar draugiem tāpat esmu uzspēlējis – mūzika nav galīgi nolikta malā. Bet tā sajūta auga, auga, ka vajadzētu atgriezties vairāk pie spēlēšanas, un pašreiz esmu uz tā ceļa," teic Gints Pabērzs. "Nu jau kādus 13 gadus nodarbojos ar saksofonu remontu, līdz ar to arī ikdienā satieku lielāko daļu saksofonistu, ar kuriem esmu kopā audzis un spēlējis. Līdz ar to saksofonu šī brīža dzīvi zinu – kādas kuram problēmas. Šādā sastāvā, kā būsim uz skatuves Ventspilī, mums nesanāk tik bieži tikties, bet, protams, viena liela daļa saksofonistu strādā kopā bigbendā, kur es arī šad tad piedalos, tā ka – tā vai šā – kaut kādā veidā mums sanāk satikties. Bet šādā koncertā – tā tas bieži nenotiek!" Renārs Lācis, taujāts, kādu mūziku plānots spēlēt Saksofonmūzikas svētkos, stāsta: "Ideja ir tāda, ka kādreiz mēs sākām vairāk vai mazāk spēlēt populāru bigbendu mūziku, bet tad sapratām, ka mums ir daudz cilvēku, kas mūziku raksta un studē nu jau ārzemēs. Un tā mūzika ir skaista un kvalitatīva, tā ka pārgājām vairāk uz oriģinālmūziku. Ventspils saksofonmūzikas svētku ideja ir – vairāk oriģinalitātes, mūzikas, ko raksta paši dalībnieki, studenti un viesi. Faktiski mums visa programma sastāvēs no oriģinālmūzikas."  * Ventspils bigbends Viens no spilgtākajiem Latvijas džeza kolektīviem — Ventspils bigbends, kuru vada saksofonists Renārs Lācis, — piedāvā koncertus, kuros klasiskā bigbenda skanējums satiekas ar svaigām un radošām aranžijām. Bigbends regulāri uzstājas un piedalās projektos, demonstrējot gan džeza tradīciju pārzināšanu, gan spēju tās pielāgot mūsdienu auditorijai. Saksofonistu zvaigžņu plejāde Koncertā uz skatuves kāps arī Gints Pabērzs, Kārlis Vanags, Dāvis Jurka, Toms Rudzinskis, Kristers Lauriņš un Jānis Puķītis — katrs no viņiem ir savas jomas meistars ar bagātu pieredzi gan Latvijas, gan starptautiskajā džeza mūzikas ainā. Viņu dažādās muzikālās pieejas pierādīs, cik daudzveidīgs un neizsmeļams var būt saksofona skanējums. Grupa “Lupa” Džeza grupa “Lupa” izceļas ar eksperimentālo pieeju, savienojot džeza improvizācijas ar popa un elektroniskās mūzikas elementiem. Mūziķi apliecina ne vien kompozīcijas un ierakstu meistarību, bet arī inovatīvu pieeju pēcapstrādei, radot dinamisku un piedzīvojumiem bagātu muzikālu ceļojumu. Paula Saija Talantīgā dziedātāja Paula Saija ir izcila interpretācijas meistare, kas savā daiļradē apvieno džeza tradīcijas ar moderniem mūzikas žanriem. Saksofonmūzikas svētki Ventspilī solās būt enerģisks un daudzveidīgs muzikāls piedzīvojums, kur saksofona skaņas skanēs gan tradicionālās, gan mūsdienīgās interpretācijās. Skanēs arī jauna oriģinālmūzika, kuru raksturo melodisms, skaista harmoniskā un interesanta ritmiskā valoda.  

Tiesa liek atjaunot uzmākšanās skandālā iesaistīto Kronlaku Mūzikas akadēmijas pasniedzēja amatā. Medijs: Katara nodevusi "Hamās" un Izraēlai galīgo līguma projektu pamieram Gazas joslā. Vienu no avārijā uz Ventspils šosejas cietušajiem bērniem pārvedīs no Tukuma slimnīcas uz Kurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī. Portālā "Mana balss" iesniegta iniciatīva par papildu maksas par farmaceita pakalpojumu atcelšanu recepšu medikamentiem.

Skaidrojam zināmo un nezināmo par vētrām uz Saules, citām zvaigznēm un to planētām Visumā. Gads daudzviet pasaulē iesākās ar dabas radītu salūtu - ziemeļblāzmu, atzīmējot, ka aizvien piedzīvojam Saules aktivitātes periodu. Sarunājas Andris Vaivads, Ventspils augstskolas rektors un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesors, Ints Ķešāns, IT speciālists, astronomijas entuziasts, un Raitis Misa, IT speciālists, astronomijas entuziasts.  

Šonedēļ Mārtiņš kļuvis par Kimchi Daddy un Annijai ir rudens depresija. Veicām padziļinātu politisko analīdzi par ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem, pašausminājāmies par to, kas notiek sabiedriskajā transportā un iedziļinājāmies Ventspils kriminālziņās. Paldies Cinnamon Akropole Alfa par atbalstu Eitanazijas kino stūrītim! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 2. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Otrajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir:   Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas 8.b klase Juris Zeiza, Cēsu 1. pamatskolas 9. klase Ance Siliņa, Ventspils 1. pamatskolas 9. klase Eduards Gasūns, Codes pamatskolas 6. klase Elza Kristsone, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 8. klase Alans Ļaudups, Briseles 1. Eiropas skola Uklē, 15 gadi Agnete Esmeralda Lauce, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas 8. klase Oskars Kasendra, Rīgas 45. vidusskolas 6.a klase Marta Bruzgule, Viļānu vidusskolas 9.a klase Tomass Gustavs Celenbergs, Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas 7. klase Agate Kolna, Barkavas pamatskolas 6. klase Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas  8.b klase: „Varonis katra izpratnē un sabiedrībā kopumā dažādos laikos ir nozīmējis ko citu. Kādam tas ir radinieks, draugs, slavenība vai, mūslaiku ģeopolitiskās situācijas kontekstā, neatkarības un demokrātijas aizstāvis. Šis jēdziens var būt ļoti plašs un laika gaitā kā kolektīvajā, tā individuālajā uztverē mainīties. Par saviem varoņiem nolēmu izvirzīt savus vecvecākus no tēva puses – Vizmu un Kārli Kurcaltus. Savas dzimtas kamoliņu esmu atritinājusi līdz 19. gadsimta vidum, un ir daudz cilvēku, kuri varētu pretendēt uz šo titulu, bet vecmamma un vectēvs ir pirmie, par kuriem iedomājos, dzirdot šādu jautājumu.”  

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja. Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore. Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi' iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece. 2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?  

Par to, ka dabu ir patīkami baudīt vietās, kas ir aizsargājamas un kļuvušas par kāda dabas parka teritorijām, droši vien pārliecinājies ikviens, kas dabā dodas. Bet kā ir ar šādu aizsargājamu teritoriju esamību jūrā? Arī tur ir vietas, kas īpaši sargājamas. Taču nezinu, vai daudzi spēs nosaukt aizsargājamās teritorijas Baltijas jūrā tikpat ātri, kā uzburt iztēlē, piemēram, ainas no Gaujas nacionālā parka vai Slīteres. Latvijā šobrīd ir septiņas jūras aizsargājamās teritorijas, un tās stiepjas no Nidas Latvijas dienvidos, skarot Irbes šaurumu un Rīgas līča rietumu piekrasti, līdz pat Ainažiem valsts ziemeļos. Pēdējos gados tika veikta arī zinātniskā izpēte Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā un padziļināti pētītas vēl trīs teritorijas, kas varētu tikt iekļauts aizsargājamo jūras teritoriju tīklā. Lielākā no tām ir Zēģelnieku sēkļi pie Ventspils, iepretī Pāvilostā esošo teritoriju iecerēts saukt par Alku sēkli, bet trešā teritorija atrodas Liepājas tuvumā un turpmāk tiks saukta par Papes kalvi. Nezinu, vai zinātnieku sniegtie ieteikumi zvejas regulēšanai šajās vietās vai pašu teritoriju robežas un tas, ko tajās drīkstēs un nedrīkstēs darīt, pēdējā laikā ir radījis satraukumu arī daļā zvejnieku. Ir notikušas sanāksmes, kurās pētnieki tikušies ar zvejniekiem, lai skaidrotu situāciju un ko tad īsti varam sagaidīt no šīm teritorijām un darbošanās tajās. Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē abu pušu pārstāvji: Solvita Strāķe, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Ivars Putnis, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs un vadošais pētnieks, Andris Cīrulis, biedrības "Mazjūras zvejnieki" un Ēvalds Urtāns, Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs. Gaujas nacionālā parka vērtības un jaunais dabas aizsardzības plāns Gaujas nacionālais parks 14. septembrī svin savu 51. dzimšanas dienu. Tas ir Latvijas vecākais un arī apmeklētākais nacionālais parks. Laika gaitā ir mainījušies noteikumi par to, kas parka dažādās zonās, tostarp rezervāta zonās, apmeklētājiem ir vai nav pieļaujams. Par vērtībām, ko parks glabā, par atļaujām tūristiem un jauno Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības plānu, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Parka kodols ir rezervāta zonas ar purviem un gravām un dabas lieguma zona ar Gaujas senieleju. Šo dabas vērtību un ainavas saglabāšanai tad arī parks savulaik izveidots, kaut ceļotāji šo vietu labprāt izvēlējušies jau senāk. Kā norāda Gita Strode - ja mēs vērtos uz kādām gleznām vai zīmējumiem, kas radīti pirms 100, 150 gadiem vai vēl senāk, tad tur, kur šobrīd slejas nogāžu un gravu meži, iepriekš bijusi atklāta, parkveida ainava. Gan aizsardzības režīma dēļ, gan tāpēc, ka ir mainījusies nacionālā parka apsaimniekošanas prakse un cilvēku vajadzības, parka izskats ir mainījies. Tā vērtības ir ne tikai devona smilšakmens atsegumi, bet arī meži, zālāji un Gauja ar tās pietekām. Pagājušajā gadā apstiprināts Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības plāns 2023.-2035. gadam, kurā izvērtētas šī parka dabas vērtības, ietekmējošie faktori, draudi vērtību saglabāšanai, dažādu pušu intereses, tāpat arī birokrātiskie šķēršļi, lai īstenotu dabas apsaimniekošanas pasākumus. Tā rezultātā plānā sagatavoti ieteikumi par to, cik daudz ierobežot mežsaimniecību, kur atjaunot zālājus, kā mazināt slodzi uz Gaujas upi, kā regulēt tūristu plūsmas un tamlīdzīgi. Sagatavots arī priekšlikums izmaiņām normatīvajā regulējumā. Jau pavisam drīz ikvienam interesentam būs iespēja uzzināt par šīm izmaiņām plašāk, un Gita Strode teic - diskusijas noteikti būs garas.

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ. Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai. Mani piesēdina pie lielā galda istabas vidū, mīļi pacienā. Es brīnos par daudzajiem sēdekļiem, vai tad saime tik liela? Mājās viņi esot divatā, bet dēls māju uzcēlis netālu, vēl ir meita, un kad sanāk mazbērni, visiem esot jāsasēžas draudzīgi. Mēs runājam par ziemu, ceļš no Lielirbes līdz Ventspilij ir labs, bet braukt ik dienas 100 kilometrus nav viegli, meža zvēru, jo īpaši tumsā, apkārtnē klīstot daudz. Motivācijai turpināt skolotājas darbu, nevis doties pelnītā atpūtā,  jābūt ļoti stiprai.

No 21. līdz 24. augustam ar diviem koru mūzikas koncertiem, filmas “Baltijas brīvības ceļš” skatīšanos, diskusiju, rakstnieces Helju Ralbring grāmatas “Pērļu lasītāja” atklāšanu arī Bergenā (Norvēģijā) atzīmē Baltijas ceļa 35. gadadienu. Attālināti sazināmies ar Latviešu biedrības Norvēģijā (Bergenā) vadītāju Ilgu Švāni, kura ir šī projekta vadītāja, vienu no koncerta mākslinieciskajām vadītājām un arī Ventspils kultūras centra sieviešu kora “Venda” vienu no mākslinieciskajām vadītājām Anitru Niedri, režisori Initu Pelši un koncertu producenti Sarmīti Pāvulēnu, Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāju Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Ilga Švāne stāsta: "“Baltijas ceļam 35” gadadienas svinības ir nozīmīga kultūras un vēsturiskā mantojuma daļa, kas veicina tautu vienotību, latviešu, igauņu, lietuviešu un ukraiņu kopienu sadarbību un savstarpējo izpratni, kas diasporā ir īpaši svarīga kultūras saglabāšanai un identitātes stiprināšanai, esot tālu no dzimtenes.”

Kādās ekspedīcijās šovasar devušies Latvijas zinātnieki? Kā mikroplastmasa meklēta tālu aiz polārā loka Svalbārā un kas jauns atrasts arheoloģiskos izrakumos tepat Latvijā? * Tikmēr Latvijā, Piltenes pagastā, Piltenes-Zlēku pašā ceļa malā atrodas Lagzdienas pilskalns. Tur uzkāpjot, paveras gleznains skats uz blakus plūstošo Ventu. Šovasar jūlija sākumā  pilskalnā pirmo reizi tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi, ko organizēja Ventspils muzejs un Latvijas Arheologu biedrība. Darbu pirmajās dienās ar izrakumu vietu mūs iepazīstināja Ventspils muzeja vadošais pētnieks Armands Vijups, kurš pastāstīja, kāpēc pilskalns ieinteresējis arheologus. Tā kā pēdējā desmitgadē citviet Kurzemes senkapos veiktā izpēte liecina par to, ka līdzās kuršiem un līviem dzīvojuši arī skandināvu kopienu ļaudis, tad arī šeit, Lagzdienas pilskalnā, arheologi izsaka minējumu, ka laikā, kad pilskalns bija apdzīvots, tas ir  no 9.–12. gs., te, iespējams, mituši arī vikingi. Ieskatāmies arī pašu darbu procesā, par ko mums stāsta pilskalnā strādājošies jaunie vēsturnieki – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti Antra Kozlova, Ernests Lellis un Artis Papirtis. Šobrīd izrakumi Lagzdienas pilskalnā ir noslēgušies, un vēsturnieki ir ieguvuši dažas atbildes. Izrakumos vairumā tika uzieti saplēstu māla trauku fragmenti. „Daļa no lausku fragmentiem ļauj secināt, ka pilskalns bijis apdzīvots arī vidējā dzelzs laikmetā (5.–9. gs. sāk.), vismaz tā beigās. Daudz tika atrastas dzelzs naglas un kniedes, naži, bronzas krelles, īleni, dzelzs slīmesti – koku mizošanai, bet, visticamāk, arī zvērādu ģērēšanai un vairāki dzelzs makšķerāķi, kas neizbrīna jo 100 metru no pilskalna – Venta ar tās zivju bagātību,” Armands Vijups raksta Ventspils muzeja interneta vietnē rodamajā informācijā, kur var arī lasīt par  tādu retāku atradumu – zelta krelli. Tātad jautājums par pastāvīgu skandināvu klātbūtni vēl ir atklāts. Šobrīd izrakumu vieta ir iekonservēta un nākamajā vasarā arheologi turpinās meklēt atbildes gan par senajiem tirdzniecības sakariem, gan par pilskalna iedzīvotājiem – kuršiem, vendiem vai skandināviem.  laur5i

Vēl līdz septembrim Ventspils teātra namā "Jūras vārti" skatāmi gleznotājas Annas Heinrihsones darbi divās izstādēs – "Migla" un "Mans miers ir beigts".

27. jūlijā Ventspils koncertzāle "Latvija" svinēs piekto gadskārtu ar īpašu svētku koncertu, kura moto ir Rasas Maijas Armales dzejas rindas "Kā mirdzums uz zaļa zāles stiebra" no ­Ērika Ešenvalda kordziesmas "Rasa".  Jubilejas koncertā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi, saksofonists Renārs Lācis, solobalss Rūta Pāvulēna, kori "Venda" un "Ventspils", diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Par gaidāmo notikumu, kas izskanēs arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, izvaicājam koncertzāles "Latvija"māksliniecisko vadītāju Gunti Cimiņu, kurš šajā amatā ir kopš 2023. gada pavasara. Uzzinām par svētku koncerta ideju nākšanu un īstenošanu, Ventspils sajūtu, ostas un tukšas pludmales burvību, producēšanas pieredzi koncertu un festivālu rīkošanā ar veiksmēm un apdedzināšanos šajā jomā, jauno amatu kā ceļa turpinājumu. Izskan arī pārdomas par klausītaju Ventspilī, cerību pēc publikas uzticēšanās un nebaidīšanās piedzīvot ko jaunu, pasaules elpas nepieciešamību, kā arī sadarbību ar Ventpils Mūzikas vidusskolu un kopēja procesa veidošanu ar Ventspils kolektīviem. Guntis Cimiņš: No manas iepriekšējās pieredzes producēšanā jubilejas koncerts bija diezgan netipisks, jo gada garumā vairāk ļāvos dažādām zīmēm, dažādām sarunām, dažādām negaidītām idejām. Tā tas pamazām veidojās. Apbrīnojami, kā tas viss nāca – gan skaņdarbu izvēle, gan mākslinieku iesaiste. Esam iekļāvuši arī dažādus Ventspils rakstnieku tēlojumus par Ventspili, un tas viss izauga lielā apkopojumā par to, ko mums bija svarīgi pateikt šajā laikā. Mums bija svarīgi parādīt mūsu unikālos instrumentus. Ir ērģeles, ir Dāvida Kļaviņa klavieres. Mums ir Ventspils Mūzikas vidusskola, jaunie mūziķi, mums ir ventspilnieks Vilnis Šmīdbergs ar apaļo jubileju. Visu to bija ļoti svarīgi iekļaut. Kā vienojošais no mākslinieciskā, scenāriskā viedokļa ir šie Ventspils dzejnieki, rakstnieki, kur arī ļoti interesantā procesā nonācām līdz pieciem fragmentiem. Palīdzēja viss Ventspils bibliotēku tīkls, jutām milzīgu atbalstu. Tas bija kolosāls process. Kādi dzejnieki ir iesaistīti? Mēs vēlējāmies izcelt, mūsuprāt, nozīmīgākos Ventspils rakstniekus. Būs Mārtiņš Kalndruva, Dagnija Zigmonte, Uldis Krasts, kā arī lielisks atradums programmas veidošanas procesā – Rasa Maija Armale no Liepājas, ar kuras dzeju Ēriks Ešenvalds rakstījis skaņdarbu „Rasa”, kas arī kļuva par vadmotīvu koncertam gan idejiski, gan noskaņas ziņā. Skanēs Rasas Maijas Armales dzeja, kas ļoti labi saplūst kopā ar Radio kora priekšnesumu.  Kā izdevās visus mūziķus sapulcināt vienā datumā? Šķiet, ka tas ir bijis plānots jau ļoti, ļoti laicīgi. Jā. Tas sākās ar vienu no pirmajām ideju apmaiņām ar Ēriku Ešenvaldu. Mēs runājām par pavisam citām lietām un tad kaut kā organiski aizgājām līdz viņa darbam „Okeāna balss”, kas fantastiski skanētu koncertzālē ar ērģelēm un orķestri, ar Ivetu Apkalnu pie ērģelēm. Tas bija pirmais sākumposms. Tad viss sāka veidoties, palēnām un ļoti organiski. Tas bija interesants process. Mūziķi labprāt atsaucās aicinājumam piedalīties? Ko vispār mūziķiem nozīmē Ventspils koncertzāle? Tas bija brīnišķīgi, jo faktiski visi mūziķi, ar kuriem runāju, teica, ka tas ir liels gods un pagodinājums, ka viņi tiek uzrunāti. Tur vispār nebija problēmu. Visi ir ļoti atsaucīgi, un tagad arī sagatavošanās process ir ļoti pretimnākošs – gan viss orķestra menedžments, gan Radio kora direktore, Sigvards, Ēriks. Visu laiku nāk idejas, un es tikai brīnos, kā tas ceļš iet. Gandrīz neko nedaru, idejas vienkārši nāk. Kad runāju ar „Jūras vārtu” dežuranti par Ventspils dzejniekiem, viņa uzreiz piezvanīja Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītājai Inesei Aidei, kura nākamajā dienā atsūtīja savus "slepenos failus" gan no Mārtiņa Kalndruvas, gan no Dagnijas Zigmontes, kas fantastiski iederējās programmā. Es gaidīju zīmes, un tās nenāca. Jau sāku uztraukties, jo bija palikušas divas nedēļas līdz koncertam. Te nu tās zīmes ir. Saruna bija pilnīgi nejauša. Es vienmēr aprunājos ar kolēģiem, man ļoti patīk. Viņi tik labi izjūt Ventspili un to sajūtu, un dod ļoti vērtīgus padomus, kas palīdz nākotnē. Vai Vilnis Šmīdbergs arī būs klāt? Jā, Vilnis būs. Viņš jau bija atbraucis pie mums uz koncertzāli, mēs parunājāmies, es paklausījos viņa stāstus par Ventspili.

Saullēkta koncerts un Jūrmalas festivāls jau aiz muguras, bet priekšā Ventspils koncertzāles „Latvija” piecu gadu jubilejas koncerts un pirms šī koncerta Kultūras rondo studijā ir Elbas koncertzāles goda ērģelniece Iveta Apkalna. Runājam gan par šo, gan pa citiem viņas šīs vasaras koncertiem, kā arī par futbolu. "Sezona bija krāšņa un ļoti intensīva, bija brīži, kad šī sezona bija fiziski arī ļoti grūti nesama un ceļama, bet ļoti iedvesmojoša un rosinoša, bija arī ļoti daudz jaunu koncertvietu manā koncertu klājumā, un arī jaunu festivālu. Bet tas viss, protams, emocionāli un prātā man klauvēja ar tādu sajūsmu un vēlmi, bet fiziski bija ļoti jāuzmanās. Ja man nebūtu tāda ģimene un tādi draugi, un tāds emocionāls atbalsts "whatsapp" vai "facebook", tad droši vien būtu bijis daudz grūtāk," aizvadīto sezonu vērtē Iveta Apkalna. Tajā pašā laikā mūziķe ir gandarīta par šo sezonu, jo tā dod nepieciešamo iedvesmu nākamām sezonām. "Šobrīd es esmu tik smaidīga, priecīga un laimīga ne tikai tamdēļ, ka beidzot atkal esmu "Kultūras rondo" studijā, bet arī tamdēļ ka mani pēdējie noslēguma koncerti šajā sezonā ir Latvijā un tādi veseli trīs. Līdz ar to tāds noslēguma akords ir arī tāds ļoti mierinošs un spēcinošs vienlaicīgi," atzīst Iveta Apkalna. Runājot par nesen aizvadīto Saullēkta koncertu, atzīst, ka koncertu 4.30 no rīta apmeklējuši daudzi tūkstoši cilvēku un tas ir šo cilvēku koncerts. "Es tur jūtos kā viesis, kuram ir tā privilēģija visus uzrunāt. Un es patiešām tā to uztveru un varbūt mazliet arī egoistiski saku - tā man ir ārkārtīgi liela dāvana. Redzēt, ka šo cilvēku kļūst ar katru gadu arvien vairāk, arī nav pašsaprotami. Īpaši aizkustinoši ir tie cilvēki, kuri pienāk, iztur izstāvēt rindā vēl vairāk nekā stundu, lai pateiktu kādu mīļu vārdu. Bet ne mīļā vārdā ir lieta, lieta ir tajā, ka ļoti daudzi cilvēki no ārvalstīm pienāk pie manis un saka, ka, uzzinot jeb redzot, piemēram, šī koncerta ierakstu "Arte" televīzijā vai arī klausoties manas intervijas, tas esot bijis viņu rosinātājs un motivators atbraukt uz šo zemi, atbraukt uz Latviju un pavadīt šeit vairākas nedēļas. Un tas man ir ārkārtīgi svarīgi, jo man liekas, tas ir tas pamatvēstījums, ka caur manu mīlestību uz mūziku, caur manu mīlestību uz Latviju un caur mūsu brīnišķīgo Baltijas jūru un to, ko var piedzīvot saullēktā pulksten četros no rīta ērģeļu skaņās baltās pludmales smiltīs, cilvēkiem tiešā un pārnestā nozīmē tā kā pavērās taciņa uz Latviju." Sarunā arī Iveta Apkalna atklāj, ka bieži viņas mēģinājumi sākas ap pusnakti, kad ir beidzies kārtējais koncerts koncertzālē. Ja mēģinājums sākas pulksten 23, tā jau ir liela veiksme. "Līdz ar to man jāsaka, ka nakts koncerti, saullēkta koncerti un pusnakts koncertus es arī esmu spēlējusi, tie, varētu pat teikt,  ir tāds mans laikam dabiskais ritms. Bet es neteikšu kā es jūtos tajā ļoti ērti un komfortabli," atzīst Iveta Apkalna. "(..)  Saullēkta koncerta nakts jeb rīts nav tā nakts, kurā es guļu. Saullēkta koncerts man iesākas jau dienu pirms tam un patiesi tā man ir gadā visgarākā diena un visīsākā nakts jeb respektīvi divas dienas vienā, un to es gaidu kā tādu priecīgu negulētu nakti," atklāj Iveta Apkalna. Gan aizvadītājā, gan nākamajā sezonā Iveta Apkalna būs rezidējošā māksliniece vairākās koncertzālē (Cīrihē, Ķelnē, Berlīnē). "Tas ir īpaši interesanti, manuprāt,  gan publikai,  gan man kā ērģelniece, jo es nāku uz šo pašu zāli, uz šo pašu akustiku pie šīm pašām ērģelēm vairākas reizes sezonā, vidēji tās ir kādas 5-6 reizes, ar absolūti atšķirīgām programmām, no kurām tikai viena programma ir ērģeļu solo vakars. Tad man ir dota pilnīgi brīva izvēle, kur es varu vienkārši radīt tādu kā karkasu un to apaudzēt ar savām muzikālajām idejām, kā šo instrumentu, šīs ērģeles parādīt un radīt no jauna mūzikā," stāsta Iveta Apkalna. "Es izdomāju, kuras  programmas varētu rosināt auditoriju. Man ir vienmēr svarīgi, lai šai ģeogrāfiskajai vietai tas būtu atbilstoši, kas patīk cilvēkiem, es pat nedomāju muzikāli, ko elpo cilvēki, kas viņus interesē, ko viņi ēd šajā reģionā, kas ir viņu tautas instrumenti šajā reģionā, kas ir viņu vietējie guru, aktieri, mākslinieki. Man ir interesanti savienot manas personīgās muzikālās idejas un varbūt kādas zināmas ambīcijas ar to, kas ir svarīgs šim punktam, kurā es spēlēju." Tas ļauj veidot arī netradicionālus salikumus, tas ļauj rosināt komponistus radīt jaunus darbus. "Tas viss ir ar mērķi nevis izrādīties te piecas vai sešas reizes, bet izrādīt šo instrumentu no mana skatupunkta, no tās šķautnes, kā es to redzu un kāda var būt un visticamāk nav bijusi dzirdēta pirms tam un nebūs arī pēc tam," bilst Iveta Apkalna. Viņa arī atzīst, ka būt par rezidējošo mākslinieku kādā koncertzālē liela atbildība un ne katrs mākslinieks to uzņemas veikt. Ērģelniece ir gandarīta, ka vairākās koncertvietās, kur viņu aicina uzstāties šobrīd pat lūdz spēlēt latviešu mūziku. "Ja bija sezonas koncertzālēs Dortmundē, arī Ķelnē, Vīnē, Parīzē, kur bija man jāpieliek pūles, lai pārliecinātu, kāpēc es vēlos spēlēt tikai latviešu mūzikas programmu, tad tagad mani lūdz to darīt. Un tas man arī likās tāds interesants pagrieziena punkts, to es sāku sajust un piedzīvot tikai tagad, šīs pēdējās sezonas laikā, atzīst Iveta Apkalna. Koncertzāles "Latvija" piecu gadu jubilejas koncerts skanēs 27. jūlijā pulksten 18. Jubilejas koncertā piedalīsies daudzi pazīstami mākslinieki un komponisti, kas publiku aizraus ar daudzveidīgu un iespaidīgu priekšnesumu programmu. Koncerta viesu sarakstā ir ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi (Azadeh Maghsoodi), saksofonists Renārs Lācis, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris "Venda", soliste Rūta Pāvulēna, jauktais koris "Ventspils", komponisti Ēriks Ešenvalds un Vilnis Šmīdbergs, kā arī diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Koncerta programma solās būt emocionāli piesātināta un piedāvās piedzīvot neaizmirstamu vakaru. Iveta Apkalna ir gandarīta, ka šajā koncertā skanēs Ērika Ešenvalda mūzika.  

"Elfa - suns, ne cilvēks" ir stāsts par labradori Elfu, kas jau vairāku gadu garumā ne tikai palīdz savai saimniecei Baibai ikdienas gaitās, bet ir arī tuvākais draugs. Par Latvijā vienīgo suni - asistentu Elfu un stāstu rakstīšanu Kultūras rondo stāsta grāmatas autore Baiba Baikovska un rakstniece Inga Gaile.   Inga Gaile šo Baibas Baikovskas darbu dēvē par mīlestības dziesmu sunim. Viņa atklāj, ka sastapšanās abām notikusi kādā diskusijā par dažādību pirms vairākiem gadiem, kur diskusijas vadītāja mudinājusi Ingu Gaili uzrunāt Baibu Baikovsku piedalīties "Sieviešu stendapā". Viņa piekritusi un iesaistījusies. Pēc kāda laika, strādājot pie grāmatas "Jaukumiņš", Inga Gaile aicinājusi Baibu Baikovsku pievienoties un rakstīt kopā, lai darbs labāk veiktos.  "Tur mēs rakstījām un daudz runājām par rakstīšanu. Tajā brīdī viņa strādāja pie sava romāna, kas ir cits darbs nevis "Elfa – suns, ne cilvēks," atklāj Inga Gaile. Baiba atturīgi piebilst, jā – romāns, varbūt lasītāji par to arī neuzzinās, varbūt kaut kad uzzinās. Rakstīt par Elfu Baibau Baikovsku savā ziņā iedrošinājis "Sieviešu stendaps", tas, ka pamani kuriozās ikdienas situācijas. "Ejot pa dzīvi domā, kā to pastāstīt. Ar Elfu jau arī viskautkas notiek. Viņa gudra, ļoti gudra, ārkārtīgi gudra, bet viņa ir suns. Ir dažādas suņu izdarības, kas ir arī aprakstītas grāmatā, gan našķošanās pie brīvdabas Zviedru galda, kaķi. Ir dabiskas lietas," stāsta Baiba Baikovska. Apēsto lietu sarakstā ir arī Bībele un kristīgie materiāli.  "Ēšana viņai joprojām ir pirmajā vietā. Nezinu, kas viņai ir pirmajā vietā - es vai ēšana. Gribētos domāt, ka es, bet ja būtu banāni, nezinu… Ļoti garšo banāni. Par banānu, man liekas, viņa viskautko pārdotu," atklāj Baiba Baikovska. Elfa joprojām ir vienīgais suns-asistents Latvijā. Pavadoni ir vieglāk atrast, bet asistentam ir jābūt vēl tuvāk cilvēkam, līdz tādam līmenim, ka zina, kurā brīdi kas jāpalīdz cilvēkam. Inga Gaile vērtē, ka visiem, kas lasīs grāmatu, ir laimējies, ka Baiba stāsta savu pieredzi caur tik maigiem jokiem. Pastāsta diezgan traģiskas pieredzes. Traģisko caur komisko pastāstīt mācās arī "stendapā". "Runājot par palīdzību, mēs arī kā sabiedrība ļoti uzsveram neatkarību, arī cilvēku ar invaliditāti organizācijās uzsveram būšanu patstāvīgam un neatkarīgam, kas ir forši, jo viss ir novedis šeit, kur tagad esmu. Bet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, arī mācoties pieņemt palīdzību. Un tad redzēt, cik daudz Elfai tas sagādā prieku un sajūsmu palīdzēt, piemēram, kad es notizlojos un nometu kaut ko. Ar olām vispār nav problēmu, tās viņai garšo, savāc mājās," vērtē Baiba Baikovska. Ja saimniece grib būt neatkarīga, Elfai ir garlaicīgi. Viņai ir prieks palīdzēt. Sarunā Baiba Baikovska arī atklāj, ka turpina rakstīt, bet pagaidām par to nevēlas runāt. Kad raksta, gribas vairāk klusuma, tāpēc mēdz braukt uz Ventspils rakstnieku māju, par ko gan nav īsti sajūsmā tur mītošais kaķis. Baiba Baikovska ir enerģiska jauna sieviete, ieguvusi izglītību Rīgas Stradiņa universitātē. Šobrīd viņa vada biedrības "Agape Latvija" nozari "Spēju kustība", lasa arī lekcijas un uzstājas stāvizrādēs. Baiba ir cilvēks ar kustību traucējumiem, ikdienu galvenokārt vada ratiņkrēslā, bet tas viņai nav šķērslis dzīvot piepildītu un skaistu dzīvi, un tajā viņai palīdz gan mīloši līdzcilvēki, gan, protams, arī Elfa. Zīmīgi, ka grāmatas atvēršanas svētki notika tieši Elfas 10. dzimšanas dienā.

Piespēlē šoreiz daudz runājam par pasaules čempionātu hokejā, kas sācies Čehijā. Lielā intervija ar bijušo Latvijas izlases aizsargu Jāni Andersonu, kurš jau ilgi dzīvo Slovākijā, tur arī strādā par treneri. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase ar uzvaru pār Poliju un Franciju papildlaikā sāk pasaules čempionātu; Uz Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta krēslu cierē pieci pretendenti; Latvijas Basketbola līgas finālsēriju ar uzvaru sāk “VEF Rīga”, bet “Zeļļi” izrāda ļoti nopietnu pretestību; Ventspils ar graujošu uzvaru iesāk bronzas sēriju; "Prometey", iespējams, atstās Latvijas-Igaunijas apvienoto līgu.

“Basketstudijā 2+1” uz Gunta Keisela un klausītāju iesūtītajiem jautājumiem atbildēja Latvijas Sieviešu basketbola līgas 2. divīzijas čempionvienības Ventspils sporta skolas “Spars” sieviešu komandas galvenais treneris Roberts Prūsis. Runājām par: •⁠  ⁠Ventspils komandas sarežģīto ceļu pretim titulam; •⁠  ⁠emocijām finālturnīra laikā un pēc uzvaras; •⁠  ⁠spēkos līdzvērtīgajām LSBL 2. divīzijas finālturnīra dalībniecēm; •⁠  ⁠pieredzi un jaunības enerģiju čempioņu sastāvā; •⁠  ⁠vai sievietēm jāspēlē basketbols un vai tas jādara arī Ventspilī; •⁠  ⁠trenera īpašajiem izaicinājumiem, strādājot sieviešu komandā; •⁠  ⁠Liepājas un Rīgas vilinājumu; •⁠  ⁠Ventspils potenciālo sapņu komandu; •⁠  ⁠Ugāles spilgtākajiem personāžiem; •⁠  ⁠Ventspils komandas iespējamo nākotni; •⁠  ⁠paša trenera radu rakstiem un plāniem. 45 minūtes par Latvijas Sieviešu basketbola līgas 2. divīzijas čempionēm un basketbolu Ventspilī.

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Vai zini, ka vienā no pazīstamākajām pretošanās kustības grupām, tā sauktajos kureliešos, ko notiesāja 1947. gadā, aktīvi darbojās un tika tiesāta arī pirms kara pazīstama Nacionālās operas soliste? Otrā pasaules kara izskaņa Latvijā bija gana traģiska, jo daudzi ticēja, ka kara iznākums būs līdzīgs kā 1919. gadā, kad pasludināja valstu pašnoteikšanās tiesības. Kad šīs cerības sabruka, radās daudz nacionālu pagrīdes organizāciju, kas centās uzturēt tautā ideju par neatkarīgas valsts atjaunošanu ar rietumu palīdzību. Bruņotas atbrīvošanās vienības bija visās Baltijas valstīs, un Latvijā vienība, kas centās palikt uzticīga suverēnai Latvijai, ir pazīstama ar nosaukumu “kurelieši”, kas atvasināts no viņu idejiskā vadoņa, ģenerāļa Jāņa Kureļa vārda. Lai gan Kurelis mēģināja sadarboties ar vācu izlūkdienestu, kurelieši neuzticējās ne vāciešiem, ne krieviem, jo abas armijas Latvijā uzvedās kā okupanti. Kureliešu grupas izveidē lieli nopelni bija Rīgas aizsargu pulka komandierim Jānim Veidem. Latvijas valsts arhīva čekas dokumentos ir tā sauktā kureliešu lieta, kuras materiālos lasāms, ka Jānis Veide kara beigās, kad mežabrāļu kustība bija gandrīz likvidēta, kopā ar Latvijas Nacionālās operas solisti Vilmu Briedi (1904–1990) centās bēgt no Latvijas, taču bēgšana nav izdevusies, jo kuģi aizturēja un atgrieza Ventspils ostā. Veide un Briede turpināja dzīvot nelegāli, vēlāk Ventspils apkaimē nodibināja savu grupu, kas drukāja nacionālas ievirzes pagrīdes avīzi “Abava”. 1947. gadā no janvāra līdz maijam bija nodrukāti seši “Abavas” numuri, ko izplatīja Kuldīgā, Vārmē un Rīgā. Vienu “Abavas” numuru pēc Veides ierosinājuma Vilma Briede nosūtīja vairākiem pazīstamiem latviešu mākslas pārstāvjiem. Avīzē bija aicinājums aktīvi pretoties padomju okupantiem. Lietas materiālos atrodamas vēstules ar “Abavas” eksemplāriem, kuras Vilma Briede sūtījusi Dailes teātra galvenajam režisoram Eduardam Smiļģim, aktrisei Lilitai Bērziņai, dzejniekam Aleksandram Čakam un Konservatorijas profesoram Jēkabam Vītoliņam. Var tikai minēt, kā šie sūtījumi nonāca čekā. Vilmu Briedi arestēja 1947. gada 9. septembrī, notiesāja uz 25 gadiem, vēlāk aresta termiņu samazinot līdz 15 gadiem. Izcietusi sodu Magadanā, 1959. gadā Briede atgriezās Latvijā, taču uz skatuves viņa vairs neparādījās. Dzīvot Rīgā represētajiem nebija ļauts, un 1963. gadā viņa ieradās Liepājā, kur bija viesojusies operas uzvedumos pirms kara. Atgriezās, lai ilgus gadus strādātu kā Liepājas teātra aktieru vokālā skolotāja. Mūža beigās viņa dzīvoja Rīgā un bija valsts deju ansambļa “Daile” vokālā pedagoģe. Bet līdz bēgšanas mēģinājuma no Latvijas viņa operā bija nodziedājusi ap 30 lomu, tostarp Kristīni Kalniņa “Ugunī” un Ofēliju “Hamletā”, Margaritu Verdi operā “Traviatā”, Džuljetu Guno operā “Romeo un Džuljeta”, Pučīni Čo-Čo-sanu, Verdi Aīdu un daudz citu skaitu lomu. Materiāls tapis kā daļa no pētījuma, kas īstenots projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums 12 sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 7. epizodes tēma: Sporta pasākumi Latvijā pēdējā laikā pazaudējuši savus skatītājus tribīnēs. Kur viņi palikuši? Ja agrāk sporta draugi apmeklēja arī vietējās sacensības un čempionātus, tad šobrīd līdzjutēju skaits tribīnēs uz nacionālajiem čempionātiem krietni krities. Ar to spiestas sadzīvot lielākā daļa sporta veidu federāciju un klubu. Kā veicināt skatītāju pieplūdumu sporta arēnās? Ko lietas labā dara klubi, ko iespēj federācijas? Studijā: BK "Ventspils" ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics un "Riga FC" sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Krišs Upenieks. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar Lībiešu dienu šodien, 16. decembrī, noslēgsies Lībiešu mantojuma gada pasākumi. Bet Kultūras rondo studijā veram vaļā Kārļa Vērdiņa „Lībiešu balādes”, tiekamies ar Vidzemes lībiskā mantojuma izzinātājām no Lēdurgas - folkloras kopas "Putni" vadītāju Ilzi Kļaviņu un vēsturnieci, lībiskās izcelsmes mājvārdu un vietvārdu pētnieci, Lēdurgas Dendrparka vadītāju Sarmīti Kauliņu, bet par Lībiešu dienas programmu izvaicājam dzejnieku Valtu Ernštreitu, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītāju. 16. decembrī no plkst. 12 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks par ikgadēju tradīciju kļuvusī Novadu diena, kas šogad norisināsies sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūtu. Lībiešu diena būs Lībiešu mantojuma gada noslēguma pasākums, kurā būs iespējams sastapt gan lībiešu mantojuma kopējus, gan Lībiešu mantojuma gada dalībniekus – biedrības, pašvaldības un uzņēmējus no visiem lībiešu vēsturiski apdzīvotajiem novadiem. Lībiešu dienā bibliotēkā būs iespējams gan klausīties lībiešu valodas skanējumu dažādu muzikālo kolektīvu izpildījumā, piedalīties jaunāko grāmatu un ieceru prezentācijās, iegādāties lībiešu mantojumā balstītas ziemassvētku dāvanas – no rotām un adījumiem līdz grāmatām un suvenīriem, kā arī nobaudīt kādu lībiešu uzkodu. Tāpat katram pasākuma apmeklētājam būs iespējams uzzināt par lībiešu mantojumu un ar to saistītām iniciatīvām Ventspils, Talsu, Siguldas, Limbažu, Aizkraukles novadā un citviet, kā arī apmainīties ar idejām un iecerēm tālākam darbam.

Šonedēļ gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas dāmas, kuru loma Latvijas mākslas un kultūras vidē ir milzīga: mākslas zinātnieci un kādreizējo kultūras ministri Helēnu Demakovu, un mākslinieci, dzejnieci, Ventspils muzeja Komunikāciju nodaļas vadītāju Ievu Rupenheiti. Ne visi zinās, ka viņas mīl arī gleznot, tāpēc līdzās jautājumam par abu aizraušanos un prieku, ko tas sagādā, tiek uzklausīti vērojumi par kultūrpolitikas vidi. Pēc kādiem principiem abas novērtē mākslas darbu, un ko viņas dēvē par aktuālu mākslu? Vai mūsdienu mākslā vērojamas vairāk pozitīvas vai negatīvas tendences? Kā salauzt ledu, lai izkļūtu starptautiskā arēnā? Vai Latvijā un pasaulē kvalitātes kritēriju trūkums ir jaušams? Visbeidzot, kādu vizuālo attēlu vēlas iekārt Ziemassvētku eglītē? Uzinām arī to, kad un kāpēc Ieva Rupenheite raksta dzeju, bet Helēnas Demakovas hobijs ir ziedi.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons  Vai zini, ka Vilkmuižas ezers 1936. gadā valsts mērogā kļuva slavens kā pirmā vieta, kur Latvijas teritorijā atrasta aizvēsturiska vienkoča laiva? Talsu Vilkmuižas ezerā atklātie senkapi glabā daudz noslēpumu un senlaiku liecības. Par šīm vēsturiskajam bagātībām kļuva zināms kādā aukstā februāra dienā. Tas bija 1928. gada 24. februāris, kad ezeru vēl klāja ledus kārta. Ludvigs Šinkunas, daiļkrāsotājs un mehāniķis, nebija apmierināts ar to, ka viņa zvejas vissvarīgākais elements, vizulis, pazudis ledus apakšā. Ludvigs nolēma darīt to, kas tikai retajam meklētājam varētu ienākt prātā. Viņš izgatavoja dzelzs grābekli, pievienojot tam līkus zarus, un centās ar tā palīdzību atgūt savu vērtīgo zemledus makšķerēšanas aksesuāru. Bet ezera dzīlēs atrastais izrādījās daudz interesantāks. No ezera dziļumiem tika izceltas bronzas un dzelzs senlietas. Nav gan zināms, vai zemledus makšķerniekam izdevās atgūt pazaudēto vizuli. Tā sācies stāsts par Talsu Vilkmuižas ezera senkapiem, kas turpinās līdz pat mūsdienām. 1936. gada 27. maijā sakarā ar izrakumiem Talsu pilskalnā pilsētā ieradies Pieminekļu valdes darbinieks Pēteris Stepiņš. 22 gadus vecais jaunietis pildījis arhivāra palīga pienākumus Brīvdabas muzejā un studējis vēsturi Latvijas Universitātē. Pieminekļu valde viņu sūtījusi aizvest uz Talsu pilskalnu mērāmos instrumentus arheologam Ādolfam Karnupam un piedalīties pilskalna izrakumos. Noteiktas ziņas par Vilkmuižas ezerā nogrimušo vienkoča koka laivu Pieminekļu valdei sniedza Talsu pulksteņu taisītājs Jānis Freibergs. Viņš savā bērnībā, ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, kopā ar citiem zēniem ezerā atradis laivu un to izvilcis krastā. Laiva esot bijusi melna, cieta. Pēc laivas aplūkošanas tā esot iestumta atpakaļ ezerā, tomēr Freibergs spējis noteikt aptuvenu laivas atrašanās vietu. 28. maijā Pēteris Stepiņš ar palīgiem pēc minētā Freiberga norādījumiem laivu no ezera izvilcis. Ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Pēteris Stepiņš raksturojis laivas atrašanas apstākļus. Laiva meklēta, ar diviem palīgiem braucot laivā gar ezera krastu un ar ugunsdzēsēju ķekšiem pārmeklējot ezera dienvidu galu. Meklējumus apgrūtinājušas dūņas un siekstas. Tā kā ūdens nav bijis dziļš, vīri iebriduši ūdenī un gan ar rokām, gan ķekšiem, gan kājām aptaustījuši un pārbaudījuši ezerā guļošos koku gabalus. Dūņās iegrimušo laivu Pēteris Stepiņš atradis dažus metrus no krasta, kur no pilsētas puses ezerā ietecējis strautiņš no grāvja. Šeit ezermala bijusi sevišķi staigna, ūdens – duļķains un zāļains. Laivas viens gals – ar nodalījumu – bijis saslējies uz augšu, tāpēc vairāk satrūdējis. Vīri izrausuši no laivas dūņas, ar lāpstām attīrījuši tās apakšu, ap galu apmetuši virves cilpu, un, spēcīgi airējot un stumjot, vilkuši krastā. Pēteris Stepiņš min, ka laiva likusies ļoti veca, gatavota no ozola koka, kas bijis pavisam melns, bet ciets. Laiva novietota vēsajā elektriskās spēkstacijas šķūnī Ezera ielā. Par tās iepakošanu un nosūtīšanu uz Pieminekļu valdi Rīgā nākamajā dienā gādāja Valsts vēsturiskā muzeja darbinieki. Pēc reģistrācijas laiva nodota Valsts vēsturiskajam muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur masīvā un smagā 3,44 m garā un ap 55 cm platā laiva tiek glabāta vēl aizvien. Jau nākamajā dienā pēc atrašanas par laivu ziņoja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Arheologs Ādolfs Karnups izteica pieņēmumu, ka pirmās Latvijā atrastās aizvēsturiskās laivas savādā un arhaiskā forma, kā arī ozolkoka melnā krāsa liecinot, ka tā gulējusi dzelmē daudzus gadsimtus un, iespējams, lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās. Tās 1934. gadā konstatējis arheologs Eduards Šturms. Viņa vadībā pārmeklējot ezera dibenu, izcelti ap 80 kilogramiem 11.–14. gs. lietotu senlietu, kas lielākoties salauztas, saliektas un degušas. Pašlaik arheologu vidū nav viennozīmīga skaidrojuma par Vilkmuižas ezera atradumiem un laivas kādreizējo pielietojumu. Līdz ar to pieņēmums, ka laiva lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās, pagaidām paliek neapstiprināts. Otru Vilkmuižas ezera laivu atrada nejauši, 1937. gada 8. decembrī rokot notekūdeņu kanālu netālajai stērķeļu fabrikai. Ziņas par laivas atrašanas apstākļiem saglabājušās Pieminekļu valdes dokumentos. 5,20 m garo vienkoča laivu atraduši strādnieki, rokot grāvi kanalizācijai 10 metrus no ezera ziemeļaustrumu krasta. Laiva gareniski gulējusi zemē, tieši grāvī, ar dobumu uz leju. Domādams, ka laiva ir vienkāršs baļķis, viens no strādniekiem iedūris tajā stieni un gareniski pāršķēlis. Kad sapratuši, ka tā ir laiva, ziņots Talsu pilsētas valdei. Fabrikas mehāniķis Freimanis izmērījis, ka laivu sedzis 0,35 m biezs kūdras slānis. Laiva nofotografēta un pārvesta uz elektriskās spēkstacijas šķūni. Talsu pilsētas valde telefoniski ziņojusi Valsts vēsturiskajam muzejam par atradumu un lūgusi Pieminekļu valdei rūpēties par laivas nogādāšanu drošībā. Vēsturisku vienkoča laivu iespējams apskatīt Talsu novada muzeja arheoloģijas ekspozīcijā "Ceļojums senatnē". Šo laivu kā pirmo ziedojumu jaundibināmam pilsētas muzejam 1939. gadā nodevis Fricis Teibe (1901–1941) – tolaik Talsos dzīvojošais stērķeļu fabrikas strādnieks, kaismīgs vēstures interesents un senlietu vācējs. Fricis Teibe sniedzis ziņas, ka laiva atrasta viņa dzimtajā pusē – Ventspils apriņķa Popes pagasta Klāņu ezerā, tā līdzīga Vilkmuižas ezera laivai. Vilkmuižas ezera mantojuma izpēte turpinās. To veic arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, kas ļauj cerēt, ka nākotnē varēsim uzzināt vairāk par Vilkmuižas ezera atradumiem un to nozīmi.

Kā dzīve rit "Hanzas peronā" un kādi mākslinieki tajā piestāj, vaicājam kultūrvietas vadītajam Mikam Magonem. Ar Miku Magoni tikāmies laikā, kad viņš beidza darbu Ventspils koncertzālē "Latvija", tagad viņš ir "Hanzas perona" mākslinieciskais direktors. Savas radošās ieceres īsteno arī festivālā "Zemlikas" Durbē.

Valsts svētku priekšvakarā LR3 "Klasika" studijā tiekamies ar pianistu Daumantu Liepiņu un aicinām dalīties ar svētku svinēšanas tradīcijām ģimenē, izvaicājam par programmas izvēli ciklā "Brīvdienu mūzika" Dzintaru koncertzālē, par sadarbību ar Baha kamermūzikas festivālu un Aurēliju Šimkus, ar kuru dalīs 22. novembra koncertu Mazajā ģildē.  Uzzinām, cik bieži iznāk spēlēt kopā vēl ar kādu pianistu, ko šāda pieredze dod. Noskaidrojam arī Daumanta gaidāmās uzstāšanās Latvijā decembrī - 9. decembrī Rīgas Domā Adventes koncertā un 17. decembrī Eiroradio Ziemassvētku koncertā Ventspils koncertzālē "Latvija", kā sokas ar studijām Madridē un kā izdevās koncerts Katalāņu Mūzikas pilī Barselonā.

Satversmes tiesa: Rīgas un Ventspils ostu pārvaldības reforma atbilst Satversmei. Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus astoņos likumos, kas paredz Latvijā ieviest partnerības institūtu. Spānijā, lai saglabātu amatu, premjers vienojas ar katalāņu separātistiem. Makrons aicina starptautisko sabiedrību panākt pamieru karā starp Izraēlu un "Hamās".

18. oktobrī pulksten 19 Ventspils koncertzālē "Latvija" skanēs koncerts "Atgriešanās Ventspilī", kurā muzicēs Ventspils Kamerorķestris, jauktais koris "Ventspils", diriģents būs Aigars Meri, bet koncertu vadīs mūsu "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.  Programmā iekļauts Riharda Dubras Koncerts marimbai un stīgu orķestrim "Mūžīgās ilgošanās gaisma", Valta Pūces "Psalmu burtnīca", Pētera Plakida Pasticcio à la Rossini un Marģera Zariņa Divertimento ērģelēm un timpāniem. Ar koncerta diriģentu Aigaru Meri "Klasikā" tiekamies jau šobrīd, un mūsu sarunā par to, uz ko vairāk attiecas cikla "Atgriešanās Ventspilī" nosaukums, no kā izaugusi tā ideja, arī par šī koncerta dalībniekiem un izvēlētajiem skaņdarbiem, par sinerģiju ar solistiem, bet noslēgumā - par Aigara Meri oktobri, kas paiet darba dunā, jo piektdien jaunā koncertsezona tika atklāta arī viņa vadītajam Jelgavas kamerorķestrim.

Arī otrās instances tiesa bijušo Ventspils mēru Aivaru Lembergu atzinusi par vainīgu virknē apsūdzības epizožu, soda mēru samazinot no pieciem uz četriem gadiem vien apsūdzētā veselības stāvokļa dēļ. Vai tas kaut ko maina koalīcijas uzstādījumos par viena partnera turpmāko sadarbību ar Lemberga vadīto “Latvijai un Ventspilij”, un par ko ir un par ko nav vienošanās attiecībā uz nākamā gada budžetu un plānotajām nodokļu izmaiņām? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar visu trīs valdības partiju pārstāvjiem – finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (JV), ekonomikas ministru Viktoru Valaini (ZZS) un partijas “Progresīvie” Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Andri Šuvajevu.

Jau otro gadu septembra sākumā Kuldīgā norisinājās festivāls “Kuldīga Piano”. Labs pamudinājums šāda festivāla izveidei ir klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīcas un koncertzāles “Klavins Piano” atrašanās Kuldīgā. Par klavierbūvētāju, festivāla organizatoru, un pianistu Kuldīgā atrastajām klavieru skaņām stāsts raidījumā. Izkāpjot no mašīnas Kuldīga, vispirms var sajūst saulē sasilušo namu siltumu, Kuldīgas bruģa klaudzoņu, parka strūklakas skaņas, un tajā visā gaidīti un negaidīti reizē ievijas klavieru skaņas. Īpašs kompliments Kuldīgas pilsētai par spēju vienoties un atbalstīt festivālu – šajās dienās klaviermūzika skanēja ne tikai no trim skatuvēm pilsētvidē, bet arī ierakstā – krodziņos un suvenīru veikalā. Pianistu un festivāla idejas autoru Daini Teni satieku restorānā “Bangerta villa”, arī šī ir viena no “Kuldīga Piano” norises vietām. Viens no festivāla “Kuldīga Piano” rašanās iemesliem ir Kuldīgas Kaļķu ielas kvartālā pirms trim gadiem atvērtā klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīca “Klavins Piano”. Kā iebilstot Daiņa Teņa teiktajam par kluso un intīmo skanējumu, “Klavins Piano” darbnīcas koncertzālē burtiski apņem jaudīgas skaņas. Notiek  mēģinājums vakara koncertam, pats Dāvids Kļaviņš pieceļas no klausītāju rindām, nāk pretim, ieved klusākās darbnīcas telpās. Dāvida Kļaviņa dzīvesstāsts ir ļoti interesants, un ne reizi vien intervijās viņš to jau ir stāstījis. Viņa vecāki kā kara bēgļi 1945. gadā ieradās Vācijā, kur deviņus gadus vēlāk astoņu bērnu ģimenē piedzima arī Dāvids. Savu klavierbūves uzņēmumu Dāvids Kļaviņš nodibināja 1976. gadā, Bonnā, 1987. gadā uzbūvēja pasaulē lielākās klavieres “Modell 370” , 2012. gadā Gigantu, šī modeļa virtuālo instrumentu. 2014. gadā tapa “Una Corda”, instruments, kura skaņu neierobežo korpuss. 2019. gadā no “Klavins Piano” manufaktūras Vācā, Ungārijā uz Ventspils jauno koncertzāli “Latvija” atceļoja četrarpus metrus augstās vertikālās klavieres. Dāvids Kļaviņš savu klavierbūvētāja karjeru ir veidojis Vācijā, ASV, Ungārijā. Šobrīd viņa darbnīca atrodas Kuldīgā. Dāvida Kļaviņa darbnīcā viesojos ne pirmo reizi. Iepriekšējā reizē bija iespēja apskatīt kādai, cik atceros, Kanādas pianistei, preperēto klavieru mūzikas izpildītājai, sūtīšanai sagatavotās klavieres, kuru rāmis slējās vertikāli virs taustiņiem kā lira, kas deva iespēju pianistei darboties vienlaikus gan ar taustiņiem, gan arī aizsniegt stīgas. Par “Klavins Piano” vēstnieku Latvijā kļuvis komponists Jānis Lūsēns, kurš savai koncertdarbībai lūdzis Kļaviņu uzbūvēt viegli pārvadājamas klavieres. Ir grūti aptvert, ka visi šie mūzikas pasaules meklētāji ar savām vēlmēm satiekas Kuldīgā, šai darbnīcā. Saruna ar Dāvidu Kļaviņu notiek “Kuldīga Piano” festivāla laikā, tā brīžam tiek pārtraukta, jo kāds ienāk sasveicināties. “Kuldīga Piano” mūziķi vairākkārt intervijās ir apliecinājuši, ka koncertēšana neierastiem trokšņiem pilnā vidē viņus pat iedvesmo. Neierasti arī, ka tāda līmeņa pianists kā Andrejs Osokins koncertē restorānā “Bangerta vila”, koncerta laikā cilvēki ēd. Pianists pats no skatuves saka:  bet mēs varam iedomāties, ka šīs ir mājas viesības, un sanākušie ir tuvi draugi. Andreja Osokina koncertprogramma – veltījums Listam, īpašajā koncertā Ventspils koncertzālē uz divām klavierēm skanēs 16. septembrī. Bet 23. septembrī festivāla “Teātris ir visur” ietvaros  Kuldīgā, „Klavins Piano” koncertzālē,  pianista Andreja Osokina un aktrises Čulpanas Hamatovas poētiskais koncerts. Par Andreja Osokina teikto darbnīcā varēju pārliecināties – klavierbūvētājs ļoti labprāt ķer aiz piedurknes “Kuldīga Piano” iesaistītos pianistus, aicina izmēģināt instrumentus, un tā ir abpusēji, un arī man kā klausītājam, interesanta saruna. Brīvdienā darbnīca ir tukša, bet zinu, ka  “Klavins Piano” strādā pieci amatnieki. Kad iepriekšējo reizi viesojos “Klavins Piano” darbnīcā, tās saimnieks man uzdāvināja kādu mūzikas albumu. Dāvida Kļaviņa kā klavierbūvētāja interešu loks neaprobežojas ar amatnieka darbu. Viņa plānos, arī šobrīd, dzīvojot Latvijā, ir ieskaņot un izdot mūziku, kas skan uz viņa būvētajiem instrumentiem.

Noslēdzoties Labklājības ministrijas īstenotajam metodikas aprobēšanas pilotprojektam, sākusies informatīvā kampaņa par sociālo darbu kopienā "Savējais savējiem!". Par darbu ar neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un pilotprojekta rezultātiem, kā arī to, kādi ir galvenie šķēršļi un izaicinājumi, ar ko saskaras sociālie darbinieki kopienās, sarunājamies ar Ādažu novada pašvaldības Sociālā dienesta sociālo darbinieci kopienā Gunitu Dzeni, Latvijas sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāju, Ventspils Sociālā dienesta vadītāju Unu Lapskalni, sociālantropoloģi Kristīni Rolli un Labklājības ministrijas projekta "Profesionāla un mūsdienīga sociālā darba attīstība" vecāko eksperti Liesmu Osi. Gunita Dzene norāda, ka sociālais darbs nav tikai strādāt ar vienu konkrētu klientu.  "Ja es varu iziet kopienā, uzklausīt iedzīvotāju vajadzības, aktivizēt viņus, viņiem norādīt ceļu, kur iet, kā darīt, lai viņi sasniegtu vēlamos rezultātus," atzīst Gunita Dzene. Darbu ar kopienu raksturo arī Una Lapskalna no Ventspils, stāstot par pieredzi darbā ar bēgļiem no Ukrainas. Oponējot raidījuma vadītājam, kurš bilst, ka parasti priekos esam kopā, bet bēdās katrs pats par sevi, viņa norāda, ka sociālajiem darbiniekiem ir pretēji.  "Sociālie darbinieki, kad ir tās bēdas, tajā brīdī viņi apvienojas un dara pretēji šim algoritmam. Tajā brīdī, kad ir problēma, mēs kā pingvīni saspiežamies kopā un darām savu darbu cilvēkiem," vērtē Una Lapskalna.

Kādus produktus Mārtiņam piedāvā sociālo tīklu reklāmās un ko Annija sagaida no Ventspils pilsētas svētkiem? Apsveicam Clit energy konkursa uzvarētāju - tomixlv Instagramā! (sazinies kkur ar Anniju). Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadē Mežaparka Sidraba birzī 6. jūlija vakarā notika koru mūzikas lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš", izceļot tautas dziesmu kā kora dziedāšanas sākotni.   Īstais kora mūzikas koncerts, atzīst dziedātājas no Ventspils.   Zigfrīds Muktupāvels atzīst, ka "21. gadsimts ir ienācis Dziesmu svētkos, atrodamies modernā, skaitā vietā, nepazaudējuši savu dziesmu svētku būtību. Neesmu dzirdējis nevienu viduvēju viedokli, visi saka, ka skanējis brīnišķīgi".   Ģenerālmēģinājumā sastaptie skatītāji ir gandarīti par koncertā gūtajām emocijām, savukārt jau pēc koncerta uzrunātā ģimene nedaudz kritiski vērtē pašu noslēgumu, kad jau daudzi skatītāji bija devušies prom un arī dziedātāji pametuši estrādi. Kādā brīdī pat šķitis, ka nebūs, kas dzied "Pūt, vējiņi!" noslēgumā.      

Latvijas loma kosmosa pētniecībā. Pēdējās desmitgadēs Latvija spēcīgi izvirzījusies kosmosa tehnoloģiju izstrādē. Sākot ar īpašiem pārklājumiem kosmosa kuģiem, beidzot ar pirmajām lieljaudas raķetēm un risinājumiem nākotnes Mēness stacijai - inženieri ir pierādījuši sevi kosmosa jomā. Kā Latvija izskatās starp lielajiem spēlētājiem kosmosa industrijā un ko mēs varētu mācīties no citām valstīm? Vai Latvijai kādreiz būs arī savi astronomi, kas nesīs fundamentālas zināšanas par kosmosu, vaicājam Ventspils augstskolas rektoram un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesoram Andrim Vaivadam. Bet vispirms par zinātnes ietekmi, kas ir viens no kongresa stūrakmeņiem - kā zinātnes ietekmi izmērīt un ko šī ietekme nozīmē pašiem zinātniekiem, sabiedrībai un valstij kopumā. Kā zinātnes ietekme izpaužas sabiedrībā un kuras ir populārākās jomas, kurās cilvēki uztver zinātni ikdienā, analizē Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prorektore Agrita Kiopa. Kā liecina 2022. gada nogalē veiktais pētījums “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte 2022”, 77% no aptaujātajiem respondentiem pēdējo 12 mēnešu laikā bija piedalījušies kādā ar zinātnes patēriņu un līdzdalību saistītā aktivitātē. Piemēram, skatoties ar zinātni saistītus video vai raidījumus, meklējot ar zinātni saistītu informāciju internetā vai apgūstot jaunas prasmes vai zināšanas - tā lasāms Pasaules latviešu  zinātnieku kongresa  interneta mājaslapā. Skatot tālāk pašmāju pētījumu statistiku par zinātnes ietekmi sabiedrībā, redzams, ka visvairāk cilvēki to izjūt jautājumos, kas saistīti ar veselību un vidi. Kā gan šīs, gan citas zinātnes sfēras saskaras un mijiedarbojas ar cilvēku un kā izpaužas zinātnes ietekme sabiedrībā, skaidro Agrita Kiopa.

"Lībiešu [kultūr]telpa" Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Par  lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāstiem, kas apkopoti grāmatā, Kultūras rondo sarunā  ar autorēm. Ventspils lībiešu apvienība "Rānda" un LU Lībiešu Institūta atbalsta biedrība laidušas klajā grāmatu "Lībiešu [kultūr]telpa", kurā intervijās un fotogrāfijās portretēti lībiešu dzīvā mantojuma glabātāji. Grāmatas izdevēji paziņojumā medijiem skaidroja: "Lībiešu kultūrtelpa (Līvõd īlma) ir lībiešu dzīvā mantojuma kopums, kas ietver lībiešu valodu, tradīcijas, saimniekošanas ieražas, kā arī moderno kultūru. 2018. gada novembrī kā viena no Latvijas vērtībām tā iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Taču kas gan uztur dzīvas sarakstā minētās vērtības? Tās aktīvas un dzīvotspējīgas uztur virkne cilvēku, kuri saistīti ar šo kultūrtelpu. Viņi arī ir šīs grāmatas varoņi." Grāmatā lasāmas divdesmit Zanes Ernštreites veidotās sarunas ar Edromu Veldi, Ausmu Ernestovsku, Ēriku Kāpbergu vecāko, Jēkabu Raipuli, Dagmāru Ziemeli, Ilmāru Geigi, Māru Zirnīti, Ingrīdu Šneideri, Mārīti Zandbergu, Baibu Šuvcāni, māsām Maiju Norenbergu un Ainu Emuli, Helmī Stalti, Ievu Ernštreiti, Zoju Sīli, Baibu Dambergu, Rasmu Noriņu, Ģirtu Gailīti, Māru Vīgerti, Julgī Stalti un Valtu Ernštreitu – cilvēkiem ar lībiešu saknēm un lībisko apziņu, kā arī tiem, kuri aktīvi, ilggadīgi un nepārtraukti ir darbojušies un darbojas lībiešu labā. Katram no viņiem veltīti divi Agneses Zeltiņas fotogrāfiju atvērumi. Gan grāmatā iekļautie, gan arī sarunās pieminētie Lībiešu kultūrtelpas cilvēki ir vērtība ne tikai pašai lībiešu kopienai, bet ir pamanīti un novērtēti arī Latvijas sabiedrībā un valstī – viņi ir saņēmuši valsts apbalvojumus, atzinības rakstus un citus pagodinājumus. Šo cilvēku paveikto ir novērtējuši viņu pašu novadi un pašvaldības, kā arī lībiešu radu tautas – igauņi un somi. Sarunas papildina komentāri un paskaidrojumi par norisēm, notikumiem un institūcijām, kas saistītas ar lībiešiem, kā arī apjomīgs personu rādītājs.

Raidījumā viesojas Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Rodrigo Ābols, kam aiz muguras karjerā labākā sezonas Zviedrijas augstākajā līgā. Viņš cer, ka šogad pasaules čempionātā Rīgā izdosies turpināt tikpat rezultatīvu individuālo sniegumu kā “Orebro” klubā. Nedēļas topā: Latvijas basketbola izlase uzzinājusi pretinieku Pasaules kausa finālturnīrā - būs jāspēlē G grupā pret Kanādu, Franciju un Libānu; Latvijas hokeja izlasei vēl palikusi pēdējā pārbaudes spēle pret Dāniju; Kristeram Gudļevskim izcila sezona Zviedrijas otrajā līgā; Deniss Smirnovs un Sandis Smons - Šveices čempioni ar Ženēvas “Servette”, Kārlis Čukste un Tršiņecas “Očelārži” uzvar Čehijā; Latvijas Basketbola līgas pusfinālā vajadzīga izšķirošā piektā spēle starp “Liepāju” un “VEF Rīga”, “Ventspils” jau gaida finālā.

Bibliotekāra darbs ir mūsu sirds darbs – tā atzīst bibliotekāri, kas 25. Aprīlī tika godināti Bibliotekāru biedrības Gada balvas 2022 ceremonijā. 25. un 26. aprīlī Rīgā risinās Latvijas Bibliotēku festivāls „Svinam kopā! LBB 100”. Vakar notika bibliotekāru 14.kongress, bet šodien bibliotekāri pulcēsies uz ideju apmaiņu Bibliotēku ideju tirgū. Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Jēkabsone atklāja gada balvas ceremoniju, bet aktieris Jēkabs Reinis gādāja par vakara atmosfēru, daloties arī ar saviem grāmatu stāstiem. Vakara gaitā tika pieminēti un sveikti daudzi aizvadītā gada notikumi, izcelti aktīvākie dalībnieki, arī akcijā „Viena diena bibliotēkas dzīvē” vai konkursā „Lasi, meklē, ceļo!”. Tad sekoja pats svarīgākais – gada bibliotekāra apbalvošana. Balvu Gada bibliotekārs 2022 ieguva divas bibliotekāres, vienas paveiktajā vairāk izcelta novadpētniecība, otras darbs cieši saistīts ar jauno lasītāju. Vispirms tika sveikta Ventspils novada Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa. Tad arī Preiļu galvenās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Ina Rusiņa. Bet balvu „Gada bibliotēka 2022” saņēma Jaunpils pagasta bibliotēka. Vēl noskaidroja Gada notikumu Latvijas bibliotēkās 2022.gadā. Bija iesūtīti 20 pieteikumi, bet balvu saņēma trīs – valsts nozīmes organizēts notikums, reģiona un vietējās nozīmes notikums. Par vietējās nozīmes notikumu uzvarēja – projekts „Iedvesmas  bibliotēka – Kursīšu bibliotēkas āra lasītavas terases izveide”. Stāsta Kursīšu pagasta bibliotēkas informācijas centra vadītājs Mārtiņš Lagzdons. Par valsts nozīmes notikumu balvu saņēma Latvijas bibliotēku novadpētniecības konference „Kultūras mantojuma un novadpētniecības nozīme kopienu veidošanā digitālajā laikmetā un digitālā mantojuma diena Siguldā”, savukārt par reģiona notikumu balvu ieguva – Ogres centrālās bibliotēkas dalība starptautiskajā konkursā „Gada publiskā bibliotēka” un iekļūšana finālistu četriniekā. Tā kā Gada balva ir Bibliotekāru biedrības iniciatīva, uzklausu  biedrības līdzšinējo valdes priekšsēdētāju Māru Jēkabsoni. Arī viņa saņēma pateicības vārdus un ziedus, jo viņas otrais termiņš priekšsēdētājas amatā beidzas, ievēlēta jauna biedrības valde, no viņu vidus  tad maijā izraudzīsies jauno Bibliotekāru biedrības priekšsēdētāju.

Veca māmuļa paklāju dauza. Šo turkmēņu mīklu, ko atsūtījusi Sarma Ukasa, un citu klausītāju sagudrotās mīklas Greizajos ratos min Busuļu ģimene Ventspilī: mamma Rebeka (strādā Ventspils kultūras centrā) ar meitu Aleksandru (18 gadi) un vecmāmiņu Ēriku.

Latvijas Jaunatnes basketbola līgā tuvojas eksāmenu un svētku laiks – 21. aprīlī sāksies finālturnīru seriāls, kura laikā četrās nedēļas nogalēs noskaidrosies labākās komandas 14 vecuma grupās. Par finālturnīru noskaņu un lielākajiem izaicinājumiem “Basketstudijā 2+1” runājām ar cilvēkiem, kuri norisēs iesaistīti gan kā treneri, gan basketbola norišu organizētāji Latvijas Basketbola savienības Jaunatnes komisijā – Rīgas Bērnu un jauniešu sporta skolas direktora vietnieci Daigu Žvirbli un Ventspils sporta skolas “Spars” topošo direktoru Matīsu Graudiņu. Runājām par: - LBS Jaunatnes komisijas karstākajiem darbiem; - spēlētāju pārejām starp sporta skolām un to regulēšanu; - izaicinājumiem komunikācijā ar LJBL spēlētāju vecākiem; - saspringto spēļu grafiku; - LJBL finālturnīru šarmu un tradīcijām; - jaunatnes basketbola pārspīlēto profesionalizēšanu; - interešu basketbolu un profesionālās ievirzes basketbolu; - attieksmi pret jaunajiem tiesnešiem; - basketbola norisēs iesaistīto cilvēku savstarpējo cieņu. 65 minūtes par jaunatnes basketbola aktualitātēm!

Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīti un pārcēlās uz Vidzemi. Par vendu ienākšanu Cēsīs un tur atrastajām liecībām par šo maztautu stāsta vēsturnieks Agris Dzenis. „Par vendu izcelsmi un  etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par  rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheooloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem, iespējams, secināt ka  vendi bijuši  tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība varēja tiem var izvedoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.” Tā Livonijas Indriķa hronikas  komentāros raksta vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Kas bija  vendi un kur viņi palika, to mēģinām noskaidrot sarunā ar vēsturnieku Agri Dzeni. Indriķa hronikā tiek minēta vendu pils Cēsīs, kas atradās Riekstu kalnā blakus tagadējām ordeņa  pils drupām. Par Novgorodas kņaza uzbrukumu 1219. gadā Indriķis raksta šādi: „No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudz krievus .. Kad uzausa rīts Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz dižciltīgo ievainotus un citus – nogalinātus, viņš saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut  gan tā bija pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa  brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu.”  Skaidrojumu par vendu pili turpina Agris Dzenis. Jau 14. gadsimtā apzīmējums vendi rakstītos avotos vairs neparādās. Kur viņi asimilējās un kāpēc jaunāku laiku vēsturē šī tauta vairs nav pieminēta, vērtē Agris Dzenis.

Arvien biežāk medijos parādās ziņas, kas rada trauksmi par drošību daudzdzīvokļu namos. Pagājušā gadā iebruka bēniņu pārsegums namā Bolderājā, nācās evakuēt iedzīvotājus. Šogad satrauca ziņas par plaisām namā Valdemāra ielā, ir arī bažas par brūkošiem balkoniem, par ko raksta kolēģi. Nesen dzirdējām, kā Rīgas dome aicina pamest iedzīvotājus kādu māju Ventspils ielā, jo tas ir kļuvis pārāk bīstams dzīvošanai. Visas šīs ziņas liek aizdomāties par to, kas notiek ar mūsu dzīvojamo fondu? Daudzas mājas ir vecas, un dzīvokļi, kā zināms, pieder dažādiem īpašniekiem, bet namu uzturēšanā investēts netiek. Neviens, protams, negribētu piedzīvot traģēdiju, ja kāds nams sabrūk un iet bojā cilvēki. Bet ko tad darīt, ja īpašnieki par savu un apkārtējo drošību nerūpējas, jo nav nedz naudas, nedz arī saprašanas, nedz spējas vienoties kaut ko lietas labā darīt.  Varbūt tur vairs neko nevar saglābt, mēs tikai nezinām par to. Cik daudz pārējiem ir jānoskatās no malas, sak', tā nav mūsu problēma, vai arī kaut kas lietas labā tomēr ir beidzot jādara? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Mājokļu departamenta direktors Mārtiņš Auders, "Civinity" grupas Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Gatis Roze, "Selectum home" apsaimniekošanas uzņēmuma valdes loceklis  Valters Balakleitis un "Jurisconsultus" attīstības vadītāja Zanda Zariņa.  

Vīriešu valstsvienības spēļu priekšvakarā “Basketstudijā 2+1” aicinājām Andreju Gražuli – vienu no četriem basketbolistiem, kurš 2023. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas ciklā piedalījies visās 14 spēlēs un gatavojas būt ierindā arī piektdien, 24. februārī, Bursā spēlē ar Turciju un pirmdien, 27. februārī, “Arēnā Rīga” cīņā ar Grieķijas vienību.   Runājām par: - valstsvienības februāra modeli un debitantu iesaisti; - vēlmi uzvarēt katrā spēlē, neskatoties turnīra tabulā; - Kokneses puikas ceļu līdz lielajam basketbolam; - soļotāja pieredzi un iejušanos Ventspils basketbola sistēmā; - Eiropas U20 čempionāta sudrabu un pāreju uz pieaugušo basketbolu; - atlētismu un basketbola iemaņām; - valstsvienības ieskrējienu priekškvalifikācijā un lūzuma spēlēm ar Beļģiju; - ikdienu Itālijā un mērķiem 2023. gada vasarā. 45 minūtes ar vienu no Latvijas valstsvienības stabilajām vērtībām!

Miks Magone pēdējo padsmit gadu laikā ir rīkojis neskaitāmi daudz koncertu dažnedažādās vietās, organizējis festivālu "Zemlika" Durbē un kopš atvēršanas brīža līdz šim rudenim bijis Ventspils akustiskās koncertzāles "Latvija" mākslinieciskais vadītājs. Oktobrī vadība viņam paziņoja, ka darba attiecības esot jāpārtrauc. Skaties sarunu arī video formātā.

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

Zivis ir tik atšķirīgs organisms no mums, cilvēkiem, tomēr tās apdzīvo šo planētu daudzskaitlīgāk un arī senāk. Zivis izsenis ir bijušas cilvēku uzturs un arī apbrīnotas, jo reti kurš organisms spējis tik unikāli pielāgoties dzīvei uz zilās planētas, kā zivis. Zivis mīt uz šīs planētas krietni ilgāk nekā sauszemes iemītnieki, taču cik senas ir Baltijas jūras zivis un kādus seno zivju atradumus mums sniedz Devona laika atsegumi? Iepazīstam zivju evolūciju! Skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta "BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu katedras vadītājs Ervīns Lukševičs. Zivis seno cilvēku uzturā Līdakas, plauži, sami, zandarti, sapali – tās bija zivis, kas dominēja ēdienkartē pirms desmit un astoņiem tūkstošiem gadu to cilvēku uzturā, kas dzīvoja pie Burtnieku un Lubānas ezera, un tagadējā Ventspils un Tukuma novadā. Tas ir dabiski un saprotami, ka zivis bija vienas no pamatuztura sastāvdaļām, jo tolaik cilvēki iekārtoja apmetnes upju un ezeru tuvumā, ūdenstilpnes bija bagātas ar zivīm un zivis bija vieglāk noķert nekā nomedīt alni vai mežacūku,  tā, runājot par sendienu uzturu, skaidro Latvijas Universitātes  Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa. Pētot arheoloģiskajos izrakumos uzietos cilvēku kaulus, konstatēts, ka arī bērni tad, kad atšķirti no mātes krūts ir diezgan daudz baroti ar zivīm. Grūti pateikt, kā tieši akmens laikmeta cilvēki gatavojuši zivis, droši vien vienkāršākais veids bijis tās cept ugunskurā, taču izpētot  senās keramikas lauskas, tajās ir atrastas zivju paliekas, kas liecina, ka zivis ir gatavotas arī traukos, atzīst Gunita Zariņa. Savukārt runājot par paņēmieniem zivju ķeršanā, arheoloģiskajos atradumos ir bagātīgs klāsts ar harpūnām, āķiem, murdiem, žebērkļiem. Piemēram, „(..) Sārnate bija pirmā neolīta apmetne Latvijā, kurā atrada lielāku skaitu  koka priekšmetu - vienkoča laivas fragmentu, airus, lokus, šķēpus, tīklu, pludiņus no priežu mizas,  zušu duršanas ierīces un skalu murdus.” Tā  apjomīgajā izdevumā "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" raksta  LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētniece Ilga Zagorska. Viņa arī stāsta par senajiem zvejas rīkiem. Interesants ir fakts, ka gan vidējā gan vēlajā akmens laikmetā ar zivju ķeršanu nodarbojās gan vīrieši, gan sievietes. Par to liecina  apbedījumos atrastie makšķerāķi, kas bija ievietoti kapā līdzās sievietei.

Cikos būtu jāceļās pirms izbrauciena ar ģimeni? Vai esi pamanījis, ka Kāruma sieriņi, gadu gaitā drastiski sarukuši? Un vissvarīgākais - vai tu jau nopirki autobusa biļeti uz Ventspils pilsētas svētkiem? Ja tava atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir "Jā", tad tu laikam, joprojām esi pālī. Klausies, lai noskaidrotu kas tev ir jādara lai tiktu pie dāvanas no mums šajā nedēļas nogalē! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Executive palīgs - Valts Anškens Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Šoreiz par likumiem, kuri jāievēro pie īstās jūras, aktuālo birokrātiju, ar kuru pēdējā laikā saskārušies podkāsta veidotāji un godīgi par sliekas dzīves ciklu. Ja vēlies un vari palīdzēt tantei un kaķiem no Ventspils ziedo šeit Palīdzesim viens otram Reģ.nr.40008260372 Swedbank PLV06HABA0551043090995 OBLIGĀTI MAKSĀJUMA UZDEVUMĀ NORĀDI - "VENTSPILS KAĶIEM" Te arī pati labdarības biedrība - https://www.facebook.com/groups/1497376903877092 Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Executive palīgs - Valts Anškens Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

"Vējš" is the word of the week as wind causes trouble all throughout Latvia, including for the crew of a ferry blown into Ventspils port's promenade. Otto and Joe discuss this along with potential plans for an LNG terminal in Latvia, signs from the national government that large 9th of May gatherings could be banned, pre-election political intrigue in the governing coalition, and much more! Theme song "Mēs esam ārzemnieki" by Aarzemnieki, used with permission Closing theme song: Think Tank by Audionautix audionautix.com​ Creative Commons — Attribution 3.0 Unported — CC BY 3.0 Free Download / Stream: bit.ly/_think-tank​ Music promoted by Audio Library youtu.be/mbV9t1Z0rA8

In Episode 29, we catch up with former George Mason Patriot and Old Dominion Monarch star Jon Arledge to talk about his overseas basketball career. The Maryland native who stayed local for college, has since logged a lot of miles overseas in his basketball career. He started off in Switzerland for Boncourt in the Swiss Basketball League (SBL). From there, Jon spent the next two seasons in Italy's Serie A2, first for Latina Basket and then for Piacenza. Following a successful stint in Italy, Jon went to Latvia to play in the PAF Latvian Estonian Basketball League for perennial power Ventspils. Soon enough, Jon joined Cholet in France where he and his teammates exceeded critics expectations and won the coveted EuroCup. Prior to the Covid-19 global pandemic, Jon spent time playing in Greece's top league for another power, Peristeri. Right as we were recording this, Jon was in contact with his agent regarding where he would play next overseas. We're happy to report as of this video release, Jon will be playing the 2021-22 season in Porto, Portugal.