Podcasts about francijas

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis publiski aicina uz miera procesu, Putins noraida viņa tikšanās piedāvājumu. Tramps cer panākt mieru ar Irānu, bet atsākusies tieša karadarbība starp Irānu un Izraēlu. Armēnijā parlamenta vēlēšanās uzvarējusi premjera Nikola Pašinjana partija "Pilsoniskais līgums". Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. Mēģinot pārliecināt Kremļa apsēsto Pagājušās ceturtdienas, 4. jūnija, vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar publisku vēstuli agresorvalsts vadonim Putinam. Liela daļa no teksta veltīta pašreizējās situācijas raksturojumam, uzskaitot argumentus, kāpēc kara turpināšana nav Krievijas un arī tās valdnieka interesēs, un aicinot viņu sēsties pie sarunu galda. Tonis ir tiešs, pat skarbs, taču Ukrainai nepārprotami ir uz tādu tiesības, ievērojot, ka tās īstenotais lidrobotu karš šobrīd liek runāt par iespējamu lūzumu karadarbības gaitā. Melnu dūmu mutuļi pār Sanktpēterburgu tieši starptautiskā ekonomikas foruma norises dienā, pamatīgi zaudējumi Krievijas Baltijas flotes munīcijas krājumiem un no ierindas izsista korvete, lielā mērā paralizētas autotransporta un dzelzceļa komunikācijas ar Krimu, kas jau izpaužas kā ass degvielas deficīts okupētajā pussalā. Tomēr tas viss joprojām nav pietiekami pārliecinošs arguments Kremļa saimniekam, kurš, atbildot uz vēstījumu no Kijivas, paziņoja, ka šobrīd neredzot jēgu tikties ar prezidentu Zelenski, un atkārtoja jau labi zināmās prasības par Krievijas vēl neieņemtu Ukrainas teritoriju atdošanu. Prezidenta Zelenska vēstulē piesaukta arī Savienoto Valstu praktiskā atteikšanās no miera centieniem Ukrainas sakarā un Eiropas iespējamā iesaistīšanās. Kā apliecinājums tam bija Ukrainas vadītāja svētdienas vizīte Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Četrinieks deklarēja piecus priekšnoteikumus taisnīgam un ilgstošam mieram: tūlītējs un pilnīgs pamiers, karadarbības apturēšana pie esošās saskares līnijas, stingras un juridiski saistošas drošības garantijas Ukrainai, ko nodrošinātu starptautisku spēku klātbūtne, Ukrainai nodarīto zaudējumu kompensēšana, no kā būs atkarīga Krievijas aktīvu atsaldēšana, kā arī Eiropas drošības interešu ievērošana un Eiropas Savienības un NATO līdzdalība ikvienā sarunu aspektā, kas skar šīs struktūras. Savukārt vakar, 9. jūnijā, Tallinā Ukrainas līderis tikās ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieka premjerministriem. Partneri izteica atbalstu Ukrainas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, taču galvenais samita akcents bija sadarbība pretstāvē Krievijai, sevišķi – pēdējā laikā aktuālajā pretgaisa aizsardzības aspektā. Kā nozīmīgs solis šai ziņā tiek atzīmēti Tallinā noslēgtie Ukrainas aizsardzības sadarbības līgumi ar Igauniju un Latviju. Miera optimists Tramps Vakar, runājot ar reportieriem Ņujorkā, prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka vienošanās par mieru ar Irānu tikšot panākta tuvāko divu trīs dienu laikā. Tā būšot ļoti laba vienošanās, pauda Baltā nama saimnieks, pēc kam tikšot atbloķēts Hormuza šaurums un Irāna izdošot savus bagātinātā urāna krājumus. No vienas puses, pēdējās nedēļās medijos tiešām parādījās signāli par to, ka sarunās starp Vašingtonu un Teherānu, kas notiek ar Pakistānas, Kataras un Omānas starpniecību, izstrādāts zināms mierlīguma ietvars. Taču tikuši minēti arī vairāki aspekti, kuros Irāna paliek striktās pozīcijās, proti – tā nevēlas principā atteikties no urāna bagātināšanas iespējas nākotnē, vēlas saglabāt kontroli Hormuza šaurumā arī pēc karadarbības beigām un vēlas, lai daļa no vienošanās būtu arī karadarbības pārtraukšana pret kustību „Hezbollah” Libānā. Pie tam tieši pēdējās dienās notikusi karadarbības eskalācija. Svētdien Izraēlas gaisa spēki deva triecienu „Hezbollah” objektiem Beirutā, uz ko reaģēja Irāna, raidot pret Izraēlu lidrobotu vilni. Atbilde bija Izraēlas aviācijas uzlidojumi aizsardzības infrastruktūras objektiem Irānā. Tādējādi pirmo reizi kopš aprīļa Irāna un Izraēla apmainījās savstarpējiem triecieniem. Pirmdien pēcpusdienā, pēc Donalda Trampa paustās nepatikas par notiekošo, pretinieki aktīvu apšaudīšanos pārtrauca, taču vakar Izraēlas aviācija jau atkal bombardēja „Hezbollah” objektus Libānā – šoreiz Tīras pilsētā, no kurienes bēga tūkstošiem iedzīvotāju. Visbeidzot vakar savstarpējiem triecieniem apmainījās Irāna un Savienoto Valstu spēki Persijas līča rajonā. Viss sākās ar to, ka Irānas lidrobots virs līča notrieca amerikāņu helikopteru; apkalpe tika sekmīgi izglābta. Atbildot uz to notika Savienoto Valstu gaisa spēku uzlidojums pretgaisa aizsardzības iekārtām, savukārt Irāna raidīja lidrobotus pret amerikāņu bāzēm Kuveitā un Bahreinā. Pēc visa notikušā nākas šaubīties, vai no aprīlī panāktās ugunspārtraukšanas kaut kas vairs ir palicis pāri, taču Donalda Trampa optimismu drīza miera sakarā tas, vismaz šķietami, nespēj mazināt. Armēnijas vēlēšanu ģeopolitiskās likmes Svētdien, 7. jūnijā, notikušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas pamatoti tika uzlūkotas kā šīs Aizkaukāza valsts ģeopolitiskās izšķiršanās moments. Apstākļu spiesta, Armēnija līdz nesenam laikam paļāvās uz Krieviju kā savu galveno stratēģisko partneri, taču rūgti vīlās, kad Maskava neko nopietnu nepasāka, lai novērstu Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē. Tā nu Erevānai nācās norīt krupi un slēgt vienošanos ar spēcīgāko kaimiņvalsti, kur starpnieka lomā iejutās nevis Kremļa saimnieks Putins, bet gan ASV prezidents Donalds Tramps. Daudziem Armēnijā tā joprojām ir sāpīga un nepieņemama piekāpšanās, un varēja lēst, ka premjerministram Nikolam Pašinjanam nebūs viegli aizlāpīt šo plaisu savā reputācijā. Tomēr viņa izvēle – ciešāku saišu būvēšana ar Eiropas Savienību, distancējoties no līdzšinējā sabiedrotā Krievijas – izrādījās pareiza. Vēlēšanās Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskais līgums” ieguva gandrīz pusi vēlētāju balsu un līdz ar to – parlamenta vairākumu. Kremlis, protams, darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu. Pagājušā gada beigās tika nodibināta partija „Stiprā Armēnija”, kuru vada miljardieris Samvels Karapetjans – Gruzijas oligarha Bidzinas Ivanišvili līdzinieks, kurš arī savu bagātību sarūpējis pamatā Krievijā. Partijas kampaņa tēloja premjeru Pašinjanu kā nodevēju, kurš vainojams pie Arcahas zaudēšanas un tagad velk savu dzimteni uz pagrimušajiem Rietumiem, prom no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. „Stiprajai Armēnijai” ir ciešas saiknes ar tām Armēņu Apustuliskās baznīcas aprindām, kuras pēdējā laikā aktīvi iesaistījušās politiskajos procesos opozīcijas pusē. Karapetjana sekotāji uztur vēstījumu, ka vienīgā Armēnijas cerība ir draudzība ar Krieviju, savukārt Pašinjana piedāvātā eiropeiskā orientācija draudot ar pakļaušanu Turcijai. Šādi motīvi, protams, rod dramatisku atbalsi armēņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Ar līdzīgu vēstījumu startēja vēl viens opozīcijas bloks „Armēnijas alianse” un tās līderis Roberts Kočarjans. Krievija pamatīgi ieguldījās, lai panāktu Pašinjana sakāvi. Dezinformācijas kampaņa, kuru īstenoja gan apmaksāti mediji, gan botu tīkli, tiek raksturota kā otrs jaudīgākais Kremļa īstenotais vēlēšanu ietekmēšanas mēģinājums, atpaliekot tikai no pagājušā gada Moldovas parlamenta vēlēšanām. Vēl viens paņēmiens bija Krievijā dzīvojošo Armēnijas pilsoņu nogādāšana dzimtenē, lai viņi nobalsotu par promaskaviskajiem spēkiem. Kā redzams, pūles izrādījušās teju veltas. „Stiprā Armēnija” ieguva apmēram 23,5 procentus, „Armēnijas alianse” – nepilnus desmit procentus balsu. Tiesa, „Pilsoniskajam līgumam” pietrūkst mandātu konstitucionālajam vairākumam, un tas var apgrūtināt galīgo izlīgumu ar Azerbaidžānu. Armēnijas konstitūcijas preambulā ir atsauces uz pagājušajā gadsimtā tapušiem tiesiskiem aktiem, kuros piesauktas pretenzijas uz šo reģionu, un Azerbaidžāna pieprasa šo fragmentu izslēgšanu no pamatlikuma. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Sabiedroto iznīcinātāji pirmo reizi Latvijas gaisa telpā notriekuši no ārzemēm ielidojušu dronu, kura dēļ no rīta bija izsludināts apdraudējums Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Drons notriekts teritorijā starp Rēzekni un Kārsavu, Nautrēnu pagastā. Latvijas austrumu novados 8. jūnija rīts atkal ir sācies nemierīgi - ar izsludinātu dronu trauksmi Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Un pirmo reizi Latvijas gaisa telpā iznīcinātājs ir notriecis no ārvalstīm ielidojušu dronu - tas noticis Rēzeknes novadā. Vairāk stāsta LSM Latgales studijas korespondente Beatrise Borise. NBS vēstīja, ka Latvijas gaisa telpā – Latgalē – NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijas iznīcinātāji notrieca Krievijas elektromagnētiskās karadarbības rezultātā Latvijā ielidojušo ārvalstu bezpilota lidaparātu. Dronu notrieca sabiedroto iznīcinātāji no Francijas. Saskaņā ar sākotnējo informāciju īpašumi vai cilvēki pēc sprādziena nav cietuši.

Noslēdzot mācību gadu, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts skatu vērš uz Latvijas izglītības sistēmu no reemigrantu perspektīvas. Vai, atgriežoties Latvijā, bērnam ir viegli atrast skolu, kurā jūtas labi; cik sarežģīti pielāgoties Latvijas izglītības sistēmai un kāda nozīme latviešu valodas prasmēm, bērnam iejūtoties skolā. Vērtē remigrācijas koordinatore no Rīgas Daina Šulca. Pieredzē dalās vecāki, kuri izvēlējušies skolu saviem bērniem dažādās Latvijas pilsētās, Ilze Vītola-Podgaiska un Igors Podgaiskis no Cēsīm, kuri pirms diviem gadiem atgriezās Latvijā no Anglijas, Kristīne Pouzou no Bernātiem, kura pirms diviem gadiem atgriezās no Francijas, kā arī Aija Dravniece no Aizputes, kura atgriezusies Latvijā no Īrijas ar četriem bērniem.

Šodien, 21. maijā, Kannu kinofestivālā autorkino konkursa skatē "Īpašais skatiens" Viestura Kairiša filmas "Uļa" pasaules pirmizrāde. Pirms šī notikuma ar ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu un režisoru Viesturu Kairišu sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa. 79. Kannu kinofestivālā Francijas dienvidos šodien rit jau desmitā diena, vakar tur ieradās arī spēlfilmas “Uļa” komanda ar režisoru Viesturu Kairišu un filmas radošo un tehnisko komandu. Kā ziņo Dārta Ceriņa, festivāla galvenajā konkursā pagaidām vērojams Kannu “pirmrindnieku” un režisoru sagurums, jo skatē tikpat kā nav pārsteidzošu darbu. Taču konkursā “Īpašais skatiens”, kurā iekļauta arī filma “Uļa”, ir pavisam citi radošie mutuļi. “Īpašais skatiens” ir konkurss, kas izsenis pulcē darbus ar neordinārāku kino valodu un drosmīgākām izteiksmēm. Daudziem kino māksliniekiem tas kalpojis par atspēriena punktu gan radošās karjeras kaldināšanā, gan balvu sezonas kontekstā, gan arī filmu dzīves vērienā pēc Kannām. Cerot uz dalību Kannās, “Uļas” veidotāji uzņēmās risku atteikt Berlinālei, tā intervijā atklāj režisors Viesturs Kairišs, kurš ir pārliecināts: šī ir vairāk nekā tikai filma. Melnbaltais darbs interpretē šogad mūžībā aizsauktās basketbolistes Uļjanas Semjonovas dzīvi, kad viņa atstāj savas dzimtās mājas un ģimeni, lai dotos uz Rīgu trenēties basketbolā, atrastu savu vietu pasaulē un uz laukuma. -- Labas ziņas esam saņēmuši no Nacionālā kino centra: Latvijas un Francijas kino centru vadītāji Kannās 20 maijā parakstījuši starpvalstu līgumu, kas regulē un veicina divpusēju kopražojumu veidošanu starp abu valstu filmu studijām. Turklāt tas noticis pēc Francijas iniciatīvas.

Starptautiski augstu novērtētās Latvijas filmas prestižos kino festivālos un kritiski zemais valsts finansējums kino nozarei kopumā. Kultūras rondo situāciju pārrunājam ar režisoru Matīsu Kažu, producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi Dairu Āboliņu.    Kino pasaules ļaudis sāk pulcēties Francijas dienvidpilsētā Kannās, jo 12. maijā tur sāksies pasaulslavenais Kannu kinofestivāls. Un filmai no Latvijas atkal izdevusies teju neiespējamā misija – milzīgā un arvien intensīvākā konkurencē iekļūt A klases kinofestivāla konkursā „Īpašais skatiens / Un certain regard”. Pirms diviem gadiem Kannu kinofestivāla „Īpašā skatiena” programmā savu fenomenālo panākumu ceļu sāka animācijas filma „Straume”, šogad caur 2500 filmu sietam „Kannu” laimīgo piecdesmitniekā iekļuvusi Viestura Kairisa spēlfilma „Uļa”. Festivāla norisēs un filmu tirgū aktīvi piedalās arī citi Latvijas filmu nozares profesionāļi.  Ar šiem panākumiem gribas lepoties visiem. Tai pat laikā jaunu spēlfilmu uzņemšanai šogad no valsts maka piešķirts nepilns pusmiljons eiro, kas ir mazākais finansējums pēdējo desmit gadu laikā. Kā šādos apstākļos sadalīt pieticīgo naudu, kādas ir Latvijas kino nākotnes izredzes ar šādu valsts atbalstu un vai laikā, kad valsts prioritāte numur viens ir aizsardzība, vispār ir pamats sagaidīt vairāk naudas kino? Par to sarunājamies ar režisoru un ilmas “Straume” producentu Matīsu Kažu, filmas “Uļa” producentu Gunti Trekteri un kino kritiķi, vienu no šā gada filmu projektu konkursa žūrijas pārstāvēm Dairu Āboliņu. Runājot par valsts finansējumu kino nozarei, Guntis Trekteris noradā, ka tendence ir bēdīga un valsts piešķirtais finansējums ir 2018. gada līmenī. "Tas nozīmē, ka nākamgad varam atbalstīt vienu, divas vai nevienu filmu; tas nozīmē, ka 2028. gadā vai 2029. gadā nav latviešu spēlfilmu," vērtē Guntis Trekteris. "Kad iepriekšējās pabeigs, tad arī viss beigsies. Situācija ir diezgan dramatiska un paradoksāla – ir panākumi gan animācijā, gan dokumentālām filmām, gan spēlfilmām, turpretī finansējums tikai samazinās." -- Vēl viena priecīga ziņa Latvijas kino – Edmunda Jansona animācijas filma “Laimīgie” startēs prestižā Ansī festivāla konkursā. 

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) top jau otrais audio seriāls, kura nosaukums – “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?”. Tas pievēršas kādam 20. gadsimta 30. gadu presē plaši aprakstītam un arī zinātnieku interesi raisījušam gadījumam par mazu meiteni Trapenes pusē, kurai, iespējams, piemita prasme lasīt domas. Galvenās varones balsi meklēja Alūksnē.  Tieši Alūksnē seriāla balsis meklēja, jo galvenā varone un notikumi ir saistīti ar šo Alūksnes pusi, ar Malēniju, un tiek meklēti cilvēki, kas vēl prot malēniešu izloksni. Uz atlasi bija ieradušās daudzas pusaudzes, bet svarīgi, lai viņas prastu runāt izloksnē. Meitenes atklāja, ka vecmāmiņas ir runājušas izloksnē un kādreiz mājās ir tā dzirdēta, bet mūsdienās tā jau zūd.  Atgādinām, ka, gaidot Latvijas Radio simtgadi, tika izsludināts konkurss audioseriāliem. Pirmo vietu ieguva detektīvseriāls "Plānās sienas", kas piecās sērijās šķetināja noslēpumainu slepkavību mazā lauku ciematā. Toreiz režisors Staņislavs Tokalovs kopā ar scenārija autoru Jāni Joņeva un skaņu režisoru Jāni Eglīti veidoja šo seriālu.  Savukārt topošais seriāls, kura pirmatskaņojums būs šajā rudenī, ieguva otro vietu. Audioseriāls ir balstīts filozofa, psihologa un Latvijas Universitātes profesora Paula Dāles grāmatā "Vai Ilga Ķ spēj lasīt domas?". Tas ir eksperimentāls pētījums par latviešu brīnumbērnu. Pagājušajā gadsimtā, 1936. un 1937. gadā Rīgā notika mēģinājumi izpētīt šo šķietamo domu lasīšanas fenomenu. Tolaik tas ieguva ļoti plašu publicitāti, jo tā bija jauna lieta. Ir zināms, ka iznāca vairākas grāmatas, bija arī vairāki raksti Vācijas, Francijas un pat ASV izdevumos un neskaitāmas publikācijas arī šeit pat Latvijā. Interesanti, ka šie eksperimenti notika tieši tā laika radio studijā, kas atradās ēkā tagadējā Radio iela. Tā kā ar radio tam ir cieša saistība.  Jaunais seriāls Latvijas Radio ēterā un digitālajās platformās skanēs rudenī. Seriāls balstīts patiesos notikumos un top pēc Matīsa Gricmaņa scenārija, tā režisore ir Elizabete Gricmane, bet producē “Story Hub” sadarbībā ar Latvijas Radio. 

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsts par amatnieku un dizaineru radošo sinerģiju un tās izpausmēm globālajā pasaulē ir pamatā izstādei "Art Deco – līdz mūsdienām. Dizains un amatniecība Francijā", kura būs aplūkojama no 12. marta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes kuratori Inesi Baranovsku un dizaineru Artūru Analtu. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) varēs aplūkot vēsturiski nozīmīgus Francijas dizaina un amatniecības paraugus no Art Deco perioda līdz mūsdienām. Gobelēni un mēbeles no Mobilier national kolekcijas atklāj amatnieciskās meistarības un dizaina mijiedarbību, izgaismojot ievērojamu franču dizaineru, mākslinieku un arhitektu veikumu. Ekspozīciju papildina unikāla Daum Art Deco stikla vāžu izlase no Esterkinu ģimenes privātkolekcijas. Šie izcilie paraugi, kādi nav pieejami Latvijas muzeju ekspozīcijās un krājumos, piešķir izstādei īpaši spilgtu Art Deco stikla mākslas dimensiju.

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks. Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci. Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu. Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē. Kodollietussargs „Made in France” Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija. Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums. Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirmā pasaules kara gados Jāzepa Grosvalda bezrūpīgajai Eiropas pleiboja dzīvei tika pielikts punkts. Dažādie likteņa līkloči Grosvaldu aizdeva uz latviešu strēlnieku rindām, vēlāk – galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, kopējo kara gadu noskaņojumu rezumējot ar šo rindu: “Apnikusi šī dzīve, apnicis karš, apnikusi revolūcija – vai liktenis nebūtu tik laipns drusku palīdzēt?” Un liktenis palīdzēja. Pateicoties nejauši satiktam dienesta biedram, kurš devās uz apmācībām Francijā, un Jāzepa joka pēc izteiktajai vēlmei doties līdzi, viņam pavērās iespēja atkal nokļūt Eiropā. Francijā Grosvalds klausījās priekšlasījumus par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, piedalījās izmēģinājumos un ārpus tiem atkal centās pietuvoties savai pirmskara dzīvei. Kad mācības bija noslēgušās, viņš kopā ar biedriem nokļuva Londonā un bija skaidrs, ka atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā nebija vēlama: “Mans nodoms te palikt un te kaut kur iestāties, esmu gatavs uz visu.” Grosvalds centās iestāties diplomātiskajā dienestā – dibināja kontaktus ar pareizajiem cilvēkiem, kādam izlūkdienesta darbiniekam tulkoja rakstus no avīzes “Līdums” par latviešu stāvokli un vēlmēm, taču bez skaidriem panākumiem. Angļu pavēlniecība Londonā palikušajiem krievu armijas virsniekiem lika izšķirties un kaut ko darīt, kā vienu no iespējām piedāvājot iestāties īpašā krievu kareivju nodaļā Mezopotāmijas frontē. Nedaudz pasvārstījies, bet labāku izeju nerazdams, Jāzeps Grosvalds pieņēma šo likteņa pavērsienu. Jau paredzot jauno iespaidu nozīmi, viņš iepirka krāsas un skiču grāmatiņas un pat ņēma bandžo stundas, kas palīdzētu tikt galā ar paredzamo garlaicību garajā kuģa ceļā. Saglabājis ticību “kā vienmēr, savai laimei, kas līdz šim vienmēr attaisnojusi visus lēmumus un soļus,” mākslinieks devās ceļā no Londonas uz Šerbūru Francijā, tad ar vilcienu cauri Francijas un Itālijas teritorijai līdz Taranto pilsētai Itālijas dienvidos, no kurienes ar tvaikoni pārcēlās uz Aleksandriju Ēģiptē. Tālākais ceļš veda uz Suecu un atkal tvaikonī pa Sarkano jūru, Indijas okeānu un Persijas līci. “Zīmēju visu laiku. Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas,” tā jau pēc piedzīvotā rakstīja Jāzeps. Ir saglabājušās vairākas skiču burtnīcas un daudzi akvareļgleznojumi, kurus skatot dažkārt aizmirstas, ka šis nav bijis viss labi situēta mākslinieka eksotisks atpūtas brauciens, bet gan karagājiens Britu impērijas armijas sastāvā ar noteiktu fizisku un arī emocionālu nastu. Neiedziļinoties militārās vēstures lappusēs un skatienu vēršot Grosvalda Austrumu realitātes vērojumā un atstātajās piezīmēs, līdz ar Grosvalda ceļu cauri Persijai pavērās arī jauna nodaļa Grosvalda daiļradē. Piedzīvojuma rezultātā radās Latvijas mākslas vēsturē unikālās piezīmes “Persijas ainas”, kurās atklājas latviešu mākslinieka skatījums uz vietējo tautu un kopienu sadzīvi, tradīcijām un pieredzēto skarbo realitāti. Un vienlaikus tie parāda neslēptu interesi un Grosvalda vērotāja aci. “Persijas ainas” iesākas, kad armijas korpuss bija nonācis mūsdienu Irākas un Irānas pierobežā, un noslēdzas Anzalī ostā, no kurienes tālākais ceļš veda uz Baku, kas bija šīs militārās misijas mērķis. Tās aptver gandrīz 900 km garu ceļu, kura lielākā daļa ieta kājām un ar kamieļu un ēzeļu palīdzību “šai zemē, kur dzelzceļa nepazīst.” No dzīvniekiem tieši kamieļi piesaistīja īpašu autora uzmanību: “Kādu dzīvnieka karikatūru gan daba izgudrojusi, radot šo ķēmīgo kupraino milzi ar strausa kaklu un pērtiķa galvu! Bet ar visu to acis, grotesko lūpu izteiksme un lepni atmestā galva bezkaunīgi atgādina cilvēku.” Asā vērotāja acs pievērsās gan nepierastajām ainavām (“Peizāži – sarkanbrūni kalni ar drupām un zilas grēdas fonā, sakumā atgādina Spāniju, bet tad pavisam savādi, groteski un persiski, ļoti spici jeb ļoti apaļi kalni bez veģetācijas, tikai ar melniem punktiem, maziem viršu krūmiņiem.”) gan Austrumu pilsētu centrālajam elementam – tirgum (“Katras orienta pilsētas centrs ir bazārs, plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas laikā šī tirgotāju pilsēta uzsūc visus iedzīvotājus – tur satiekas, apmeklē cits citu, kārto darījumus.”) Pierakstītos iespaidus papildina tik pat izteiksmīgi zīmējumi, kuros atklājas pilsētu ikdiena, vietējie iedzīvotāji, tējnīcas, ubagi un bada cietēji, tirgus interjeri un kalnainā ainava. Tās ir kopumā reālistiskas ainas, tomēr ne bez zināmas romantizētas eksotikas. Vēlāk, jau atgriezies Eiropā, Grosvalds apkopoja Austrumu cikla zīmējumus un, ņemot talkā atmiņas, uzgleznoja trīs eļļas gleznas ar Austrumu motīviem. 1920. gada 28. janvārī Parīzē, Grand Palais zālē tika atklāta Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendant) izstāde, kur skatītāji varēja iepazīties ar šīm gleznām. Diemžēl, Jāzeps Grosvalds izstādes atklāšanā nepiedalījās. Vien dažas dienas vēlāk, 1920. gada 1. februārī spāņu gripas otrajā vilnī aprāvās jaunā mākslinieka dzīve.

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.   Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attiecībās, Orbanam nesen pasludinot Ukrainu par Ungārijas ienaidnieci, ciktāl tā prasot Eiropai atteikties no Krievijas energoresursu importa. „Ja jūs saskaraties ar finansiālām grūtībām, ja jūs saskaraties ar lietām, kas kavē izaugsmi, ja jūs saskaraties ar lietām, kas apdraud jūsu valsts stabilitāti, es zinu, ka prezidents Tramps būs ļoti ieinteresēts […] atrast veidus, kā sniegt palīdzību,” paziņoja Rubio. Saprotams, ka Eiropas Savienības līderu uztverē tas viss ir vēl viens apliecinājums Vašingtonas pieejai – dalīt Eiropu „labajā konservatīvajā” un „sliktajā kreisi liberālajā”, kas nozīmē tikai to, ka Marka Rubio Minhenes Drošības konferencē paustais atšķiras no valsts sekretāra Vensa pērnā gada „benefices” pēc formas, bet ne pēc satura. Jaudīgie ieņem kreiso joslu? Par divu ātrumu Eiropu runā jau sen un dažādos kontekstos. Runa nav tikai par joprojām ļoti pamanāmajām sociālekonomiskajām atšķirībām dažādu Eiropas valstu starpā, bet arī par dažādu integrācijas līmeni, kas izpaužas piederībā vai nepiederībā Šengenas zonai un eiro areālam. Taču nesen šis motīvs ieguvis jaunu saturu, savienībai skaudri izjūtot savu iepalikšanu globālās konkurētspējas biatlona distancē. Paātrinājuma meklējumu zīmē pagāja pagājušonedēļ notikušais Eiropas līderu neformālais samits Aldenbīzenas pilī Beļģijā. „Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm,” vēstulē samita dalībniekiem pirms tā sākuma pauda Eiropas Komisijas prezidente   Urzula fon der Leiena. „Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums apdraud Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību.” Viens šādas sadarbības variants iezīmējās pāris nedēļas iepriekš, kad videokonferencē saslēdzās sešu jaudīgu Eiropas Savienības ekonomiku – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas – finanšu ministri. Šī iniciatīva, jau nodēvēta par E6, orientēta uz sadarbību vairākās jomās, ieskaitot drošību un piegādes ķēžu nodrošināšanu. Tūdaļ gan jāsaka, ka šis netiek definēts kā kāds slēgts klubiņš, kurā aicināti tikai tie, kam attiecīgs ekonomiskais vēriens. Kā deklarējis Vācijas vicekanclers un finanšu ministrs Larss Klingbeils: „Mēs dodam impulsu, un citas valstis ir laipni aicinātas mums pievienoties.” Tātad, izšķirošais ir nevis iespējas vien, bet, pirmām kārtām, vēlēšanās. Šāda pieeja ir loģisks pretarguments politikai, kādu vispamanāmāk piekopis Ungārijas līderis Viktors Orbans, manipulējot un šantažējot ar savienības kopīgo lēmumu bloķēšanas iespēju. Tie, kuri negrib, paliek ārpus, neuzņemoties sev netīkamus pienākumus, bet netraucē darīt citiem, – kā gadījumā ar pagājušajā gadā īstenoto 90 miljardu aizņēmumu Ukrainas atbalstam, kurā nepiedalās Ungārija, Slovākija un Čehija. Tiesa, šajā pieejā slēpjas arī zināmi riski savienības integritātei. Kā problēmu definē Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta vecākais pētnieks Nikolajs fon Ondarca: „No vienas puses, pašreizējās ES procedūras augsta spiediena ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīciju grupas, kas vēlas rīkoties, spēj to darīt ātrāk. No otras puses, Eiropas Savienības institūcijās pastāv bažas, ka dalībvalstis varētu vienkārši izvēlēties elastīgas koalīcijas ārpus savienības ietvara.” Var piebilst, ka vēl viena vispārēja tendence, kas iezīmējusies pašreizējo globālo izaicinājumu situācijā, ir jaunu dzīvību guvusī Eiropas federalizācijas doma. Ar vienu tās versiju nesen nācis klajā Itālijas ekspremjers un bijušais Eiropas Bankas prezidents Mario Dragi. Viņa ieskatā pragmatiska federācija ir vienīgā Eiropas Savienības iespēja turēties pretim ārējiem spēkiem, kuru mērķis ir mūsu pasaules daļas sašķelšana, pakļaušana un deindustrializācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere Šogad aprit 40 gadu kopš 1986. gada, kas ir viens no interesantākajiem posmiem Latvijas kino vēsturē. Tobrīd visā padomju kino sistēmā tika uzsākta "pārbūve", kuras mērķis bija padomju kino padarīt konkurētspējīgu apstākļos, kas vairs īsti nebija kontrolējami – arī padomju impērijā legāli un nelegāli ienāca pasaules filmas videoformātos. PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā vienu no spilgtākajām runām teica režisors Jānis Streičs, vēršoties gan pret padomju cenzūru, gan arī pret sistēmas centralizāciju un nacionālo kultūru noniecināšanu. Pēc kongresa visā Padomju Savienībā pakāpeniski sāka izrādīt padomju cenzūras aizliegtās filmas, visai strauji kino mākslā parādījās arī jauni, drosmīgi darbi. Te spilgtākais piemērs bija  Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?", kas atstāja satricinošu ietekmi uz visu padomju sistēmu, tika plaši skatīta visā savienībā un padarīja Juri Podnieku pazīstamu arī ārvalstīs. Latvijas PSR Kinematogrāfijas komitejā 1986. gadā izveidoja Video nodaļu, kura kļuva par vienu no galvenajiem pārmaiņu veicinātājiem Latvijas kino sistēmā. Pats priecīgākais pasākums, ko videonodaļa un tās galvenais ideju ģenerētājs Augusts Sukuts sarīkoja, bija "Kino dienas 86" 1986. gada augustā. Formālais iegansts, lai saņemtu Kino komitejas un Rīgas iestāžu atbalstu, bija Padomju kino dienas svinēšana. Padomju kino diena tradicionāli tika atzīmēta 27. augustā – šajā datumā 1919. gadā Ļeņins padomju Krievijā parakstīja dekrētu par kino sistēmas nacionalizāciju. Kā rakstīja padomju prese: "Kino tika izrauts no vulgāro spekulantu rokām un atdots tautas masām." ["Kino" Nr. 21, 1972] Augustam Sukutam kopā ar kolēģiem tomēr izdevās atrast labāku iemeslu svinēšanai nekā nacionalizācija -- bija pagājuši 90 gadi, kopš Rīgā, 1896. gadā, tika izrādītas pirmās Francijas izgudrotāju brāļu Limjēru sinematogrāfa filmas. Pirmie seansi notika Kaļķu ielā, namā, kas nav saglabājies līdz mūsdienām, taču par notikumu vēsta arī piemiņas zīme Līvu laukumā. Vēlāk, kopā ar Kristīni Matīsu sarakstītajā grāmatā "Kādas ķecerības vēsture" (2009), Augusts Sukuts nodaļu par Kino dienām nosauc par "Orgasmu". Svētki kļuva par radošu ideju kulmināciju, kam sekoja nevis atslābums, bet jaunu aktivitāšu dzimšana. "Kino dienas bija mūsu pārliecība un nekaunība," teicis Augusts Sukuts. Kino deviņdesmitgadi nolēma svinēt veselu nedēļu, no 1986. gada 24. – 30. augustam, un par svētku lozungu kļuva apgalvojums "Pat zemestrīce Latvijā nespēs apturēt kino dienas!" Leģenda vēsta, ka neliela zemestrīce 30. augustā Latvijā patiešām esot reģistrēta! "Kino dienas 86" piedāvāja uz kino skatīties kā nebeidzamu priekšnesumu un pieredžu lauku. Būtiski, ka "Kino dienās" nebija robežu starp mākslas veidiem – to organizēšanā un svinēšanā piedalījās ne tikai filmu veidotāji, bet arī teātru aktieri un režisori, vizuālie mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, literāti. Nebija robežu arī starp filmu laikmetiem un skatītāju paaudzēm. Toreizējā Zinību namā, kas tagad atkal ir Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, bija senas kino tehnikas izstāde, un tika rādītas mēmās filmas no 20. gadsimta sākuma, bet turpat vakarā – padomju republiku jauno režisoru darbi. Pie katedrāles tika uzpūsta milzu figūra – deviņdesmitgadīgais kinovīrs. Tā kļuva par augusta nogales galveno satikšanās vietu Rīgā. Te arī jāpiebilst, ka šobrīd esam jau pieraduši pie instalācijām, interakcijām un performancēm pilsētas ielās – tobrīd tas bija neredzēts brīnums, tāpēc varam teikt, ka Kino dienas bija arī modernas mākslas un modernas vides rosinātājas Latvijā! Friča Gaiļa jeb Alberta ielā bija Sergejam Eizenšteinam veltītas akcijas, Mežaparkā – bērnu filmu varoņi, Vērmanes dārzā – kino amatieri. Jauno tehnoloģiju laikmetu pārstāvēja Pēterbaznīcā atvērtais Videosalons, kas atraktīvā veidā piedāvāja ieraudzīt to, kā top TV raidījumi, un kādus (kā tobrīd šķita) fantastiskus efektus var panākt ar video kamerām un video montāžu. Par svētku kulmināciju kļuva nedēļas noslēgums Arkādijas parkā. Novatoriski tolaik bija, ka ir nevis vienā laukumā koncentrēts grandiozs noslēguma pasākums, bet izkaisīta programma – katrā Arkādijas parka stūrītī, un arī pie un uz Māras dīķa kaut kas notika, bija apskatāmi dažādi drosmīgi objekti. Piemēram, no papīra lapām uzbūvēts piemineklis "scenārijiem, kas nav ieraudzījuši ekrāna gaismu", vai Piemineklis cilvēkam ar kinoaparātu, vai Jura Rijnieka tēlots Frankenšteins laivā līdzās no ūdens izstieptām roku mulāžām … Žurnāliste Aija Cālīte pēc "Kino dienām 86" rakstīja: "Visu sarīkojumu neaptveramības gaisotnē dzimusi neierasta sajūta: kinomākslas nepietiekamības sajūta!" ("Dzimtenes Balss", 11.09.1986.) Viss, kas notika pēc tam – radās Rīgas Videocentrs, Rīgas Kino muzejs, Starptautiskais kino festivāls "Arsenāls" – lielā mērā bija "Kino dienu 86" radītās kino nepietiekamības sajūtas rezultāts!

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām. Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs. Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.         Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus." Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci. Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai. Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt. Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi." Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.     Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi. Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai. Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta." Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību. Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies... Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta. Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvojis jaunkais iestudējums - sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, kas tapusi latgaliski, bet izrādes režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana ir no Francijas, viņai šī ir debija Latvijā. Izrādes veidotāji uzdod jautājumus – kad karš atņem visu, kas cilvēkam dārgs, kas paliek pāri? Kad dievi klusē, bet cilvēki zaudē cilvēcību, kur meklēt taisnīgumu? Darbība norisinās neilgi pēc Trojas krišanas. Hekube karā ir zaudējusi visu – vīru, troni, brīvību un vairākus bērnus. Kad šķiet, ka ciešanu kauss jau pilns, viņa piedzīvo nepiedodamu nodevību, un izmisumā dzimst viņas slāpes pēc taisnīgas atmaksas. No apstākļu ķīlnieces viņa pārtop likteņa noteicējā. Tas ir stāsts par cilvēka spēju atrast iekšējo spēku un cīnīties par taisnību, pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts. Daugavpils teātra iestudējuma “Hekube” tēma šobrīd ir ļoti aktuāla un uz dziļām pārdomām vērsta, tā pēc izrādes noskatīšanās, saka pirmie tās skatītāji. Daugavpils teātra izrāde “Hekube” ir tā,  kas neatstāj vienaldzīgus, bet liek domāt un vēlreiz pārdomāt par visu, kur esam, ko darām un uz ko esam vērsti.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš 1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi. Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu. Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta.    Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām. Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu.                Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums. Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt". Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams. Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori. Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja. Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju. Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei. Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru. Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā. Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Stāsts par pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Tezē kopienas klosteris Francijas dienvidos daudziem kļuva par garīga piedzīvojuma vietu. Astoņas sievietes 2025. gada oktobra sākumā devās ceļā, lai jau apzinīgā vecumā satiktos ar savu jaunību, savas draudzības un pasaules izzināšanas ceļa sākumpunktu. Sākumā stāsts par to, kas notika pavisam nesen, oktobra sākumā Francijā. Kā astoņas sievietes, vecumā, kad koks jau ir iestādīts, bērni lieli un arī ar čūskām attiecības atmaigušas, nolēma atgriezties vietā, kurā viņu apzinīgās dzīves tikai sākās. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad krita “dzelzs priekškars”, teju visa Austrumeiropa sakāpa autobusos iepazīt gadu desmitiem liegtās Vakareiropas mākslu, arhitektūru, domāšanas veidu un uzvešanos. Tā nebija tikai plika ziņkārība, tā bija sēkla, no kuras izauga Latvija, kura šobrīd pat nepieļauj domu, ka kāds varētu apšaubīt tās piederību Eiropai. Bet deviņdesmitajos, lai dotos uz kādu vecās Eiropas valsti, Austrumeiropas pilsoņiem vajadzēja vīzu. Lai dabūtu vīzu, vajadzēja izsaukumu. Bet cik gan daudziem no postpadomju Latvijas bija paziņas, piemēram, Parīzē? Un te izlīdzēja vēl viens mūris, kas bija kritis. Ateismā augusī pionieru un komjauniešu paaudze tagad uzzināja, ka Dievs ir. Ticības pārdzīvojums un kristietības atjaunošanas jūsma postpadomju zemēs, gāja roku rokā ar iespēju saņemt izsaukumu un vīzu uz tik kāroto Franciju. Jo Francijas dienvidos, Burgundijas reģionā Tezē ciemā kopš 1966. gada darbojas ekumenisks klosteris, kura misija ir izplatīt ticību, vienojot tautas. Klosterī darbojas ar simts klostera brāļu, bet katru vasaru klosteris uzņem ap 100 000 jaunu cilvēku no visas pasaules. Deviņdesmitajos Austrumeiropas kristieši bija atbrīvoti no līdzmaksājuma, nedēļu uzturoties Tezē, teltīs ar koka gultiņām kalna galā. Iespēja redzēt Franciju un saņemt brīvu iztikšanu vairoja ticīgo skaitu, autobusi no Latvijas kursēja katru nedēļu. -- Paldies manām ceļabiedrēm, Solvitai Kresei, Ivonnai Andersonei, Kristīnei Briedei, Ingai Burovai, Inetai Sipunovai, Līgai Puriņai-Purītei, Simonai Valkei. Mūsu kopība par šādu kompasa magnēta vietu izvēlējās Tezē klosteri, un es izstāstīju katoļu garīdznieka Marsela Ponta stāstu. Es, Anda Buševica, stāstīju šo stāstu, lai mudinātu pamanīt cilvēciskas tīrības un dāsnuma vietas un cilvēkus.

Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība izsaka neuzticību veselības ministram Hosamam Abu Meri. Saeimas atbildīgā komisija neatbalsta grozījumus, kas aicina Latvijā ieviest obligātas konsultācijas gan sievietēm, kas vēlas pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās, gan arī bērna tēvam. Bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī sācis izciest piecu gadu cietumsodu par nelikumībām finansējuma saņemšanā no Lībijas diktatora Muamara Kadafi. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir nolēmis pārtraukt koplietošanas „e-velosipēdu” operatora „Ride” pakalpojumu sniegšanu pēc traģēdijas, kurā Rīgā, Imantā, dzīvību zaudēja divas nepilngadīgas meitenes. Pašmāju labākais daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs ir atstājis Šamperī Slidošanas skolu Šveicē, kur vairāk nekā desmit gadus trenējās savulaik izcilā šveicieša Stefana Lambjēla vadībā.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Rīga plāno nākamajos gados ieguldīt vairāk naudas patvertņu labiekārtošanā. Negaidīti no amata šodien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Merkele: Baltijas valstu un Polijas nostāja pret Krieviju novedusi pie tās iebrukuma Ukrainā. Latvijas Pašvaldību savienība ar premjeri un ministriem apspriež nākamā gada budžeta ietvaru.

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

Testēšana, vai NATO ir gatavs rīkoties? Tā daudzi dēvē šīs nakts notikumus Polijā. Vai tas ir dēvējams par uzbrukumu NATO valstij, vai arī tā it vien Ukrainā notiekošā kara blakne? Arī jautājums, vai tās ir saistītas ar rietumvalstu gatavību garantēt Ukrainai drošību pēc tam, kad tiks apturēta pašreizējā karadarbība? Pagaidām gan nav nekādu pazīmju, ka tas varētu notikt, Krievija īsteno arvien masīvākus gaisa triecienus pret Ukrainu. Pēdējie notikumi ap karu un Ukraina mūsu uzmanības fokusā raidījumā Divas puslodes. Noslēgumā mazliet veltām arī uzmanību Francijai, kur ir kritusi kārtējā valdība. Francijas politiskā nozīme ir grūti pārvērtējama, bet kopš parlamenta vēlēšanām stabili funkcionējošu valdību izveidot tur nav iespējams. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis, portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Sazināmies ar atvaļinātu viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Sankcijas karājas gaisā, lidroboti lido debesīs Pagājušajā naktī Ukraina piedzīvoja kārtējo masveidīgo Krievijas lidrobotu un raķešu uzlidojumu, jau atkal ir postījumi un cilvēku upuri. Tomēr pagājušā nakts iezīmēja jaunu bīstamu precedentu – vairāki Krievijas lidroboti, šķērsojuši Ukrainas rietumu robežu, ielidoja Polijas gaisa telpā, kur to notriekšanā tika iesaistīti Polijas un arī Nīderlandes gaisa spēki. Iedzīvotāji valsts austrumdaļā saņēmuši brīdinājumus, uz laiku apturēta lidostu, tai skaitā Varšavas Šopēna starptautiskās lidostas darbība. Polijas premjerministrs Donalds Tusks apgalvojis, ka fiksēti pavisam 19 gaisa telpas robežu pārkāpšanas gadījumi, trīs vai četri lidroboti notriekti. Polija pieprasījusi iedarbināt NATO līguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas nolūkā konstatēt draudus kādas dalībvalsts suverenitātei, teritoriālajai integritātei vai drošībai. Šis ir pirmais precedents kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, kad kādas NATO valsts militārās vienības veic tiešu pretdarbību Krievijas militāriem objektiem, un būtiskais jautājums ir, vai tā bijusi Krievijas mērķtiecīga provokācija un NATO reakcijas spēju pārbaude. Par to vedina domāt aizvadītās nakts notikumu militārais un politiskais fons. Krievijas vasaras uzbrukuma kampaņa Ukrainā, ja arī vēl nav beigusies, tad tuvojas noslēgumam bez būtiskiem panākumiem. Toties agresorvalsts turpina uzstādīt arvien jaunus un jaunus rekordus, ar raķešu un lidrobotu triecieniem graujot Ukrainas pilsētas. Vēl nepieredzēta mēroga uzlidojums tika piedzīvots svētdien, 7. septembrī, kad Krievijas raķete, cita starpā, trāpīja arī Ukrainas valdības ēkai Kijivā. Pēc tam Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, žurnālistu jautāts, vai esot gatavs uzsākt jaunu sankciju kampaņu pret Krieviju, atbildēja, ka esot. Tas gan liek atcerēties visus iepriekšējos gadījumus, kad Kremlim ticis no Baltā nama saimnieka puses draudēts ar sankcijām, visiem brīdinājumiem un noteiktajiem termiņiem izplēnot bez rezultāta. Saskaņā ar šodien. 10. septembrī, parādījušos informāciju, Vašingtonas administrācija būtu gatava jaunām sankcijām pret Krieviju, ja to šai ziņā atbalstītu Eiropa, proti, tiekot sagaidīt, ka Eiropas Savienība noteiks importam no Ķīnas un Indijas simts procentu ievedmuitas tarifu, sodot šīs valstis par Krievijas fosilo izejvielu pirkšanu. Joprojām miglaina ir arī Savienoto Valstu iespējamā iesaiste drošības garantiju sniegšanā Ukrainai. Divdesmit sešas Ukrainas partnervalstis Eiropā pirms dažām dienām paziņoja, ka ir vienojušās par konkrētu iesaisti garantiju nodrošināšanā, Francijas prezidenta Emanuela Makrona vārdiem runājot, „uz zemes, gaisā un jūrā”. Lai gan ir skaidrs, ka jebkāda ārvalstu spēku izvietošana Ukrainā varētu notikt tikai pēc vienošanās par karadarbība pārtraukšanas, un ka šie spēki noteikti netiktu izvietoti Krievijas ieņemto apgabalu tiešā tuvumā, Kremlis jau reaģējis ar paziņojumu, ka jebkādi ārvalstu spēku Ukrainā tikšot uzlūkoti par leģitīmu mērķi. Parīzes sastrēgums Vakar, 9. septembrī, Francijas premjerministrs Fransuā Bairū iesniedza prezidentam Emanuelam Makronam savu atlūgumu. Sabijis amatā deviņus mēnešus, Bairū pirmdien saņēma pārliecinošu Nacionālās Asamblejas, Francijas parlamenta, neuzticības balsojumu. Iemesli ir līdzīgi tiem, kas samērā īsā laikā maksājuši amatu diviem viņa priekšgājējiem un nu likuši prezidentam jau trešo reizi gada laikā meklēt jaunu valdības vadītāju. Francijas ekonomikai neklājas spoži, valsts parādsaistību apjoms kļuvis par nozīmīgu apgrūtinājumu budžetam; kā biedinošs brīdinājuma zvans ir ziņa, ka Francijas valsts parādzīmju procentu likme pārsniegusi Grieķijas, Spānijas un Portugāles likmes. Premjerministra Bairū centieni panākt taupīgāku nākamā gada budžetu izgāzās, saduroties ar kreiso un labējo populistu pretestību. Budžeta līdzsvarošana prasītu sociālo izdevumu mazināšanu, kas ne kreisajiem, ne populistiem nav pa prātam, savukārt lielāki nodokļi bagātākajiem pilsoņiem un biznesam ir anatēma lielai daļai prezidenta partijas. Pēc pagājušajā gadā notikušajām ārkārtas vēlēšanām spēku sadalījums Nacionālajā Asamblejā ir apmēram līdzīgs starp prezidenta Makrona vadīto centrisko grupu, kreisajiem, kuru vidū ietekmīgākie ir mēreni kreisie sociālisti un radikālākā, populistiskākā „Nepadevīgā Francija”, un Nacionālās apvienības frakciju labējā flangā. Šāds izkārtojums nepavisam neveicina kompromisus, no „Nepadevīgās Francijas” puses pastāvīgi izskan aicinājumi prezidentam demisionēt, savukārt Nacionālā apvienība prasa jaunas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kurās tai varētu būt vēl labāki panākumi nekā līdz šim. Tikām sociālajos tīklos izplatījies aicinājums ļaudīm šodien iziet ielās, kavējot transporta kustību, šādi paužot protestu pret iespējamajiem taupības pasākumiem uz sociālā budžeta rēķina. Kustība ieguvusi apzīmējumu „Bloķēsim visu”, un atbalstu tai izteikusi „Nepadevīgā francija”. Par premjerministra Bairū darba turpinātāju prezidents Makrons izraudzījies līdzšinējo aizsardzības ministru Sebastjēnu Lekornī, kuram devis uzdevumu meklēt kompromisu budžeta jautājumos ar visiem parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Kā raidsabiedrībai CNN paudis Parīzes domnīcas „Institute Montaigne” analītiķis Dominiks Moīzī, Francijas Piektā republika šobrīd piedzīvo smagāko sastrēgumu savā vēsturē. „1968. gada maijā sauklis bija „Francijai ir apnicis”. Taču šodien Francija ir neapmierināta, nikna, pilna nepatikas pret eliti. Izklausās, ka režīma maiņa ir neizbēgama, tomēr es neredzu, kā tā varētu notikt un kas šo darbu varētu paveikt. Mēs atrodamies pārejas fāzē starp sistēmu, kas vairs nedarbojas, un sistēmu, ko neviens vēl nevar iedomāties,” sacījis eksperts.   Sagatavoja Eduards Liniņš.        

Ukrainas militāri politiskās situācijas novitātes ir Ukrainas bruņoto spēku pieaugusī gaisa triecienu kapacitāte un tās ietekme uz Krievijas degvielas piegādi iekšējā un ārējā tirgū, parādījušās ziņas par Pentagona aizliegumiem amerikāņu tāldarbības raķešu lietošanai, kā arī Polijas prezidents uzlicis veto Ukrainas atbalsta likumprojektam. Pēc mēneša gaidāmās vēlēšanas Moldovā, kur nākas pievērsties Krievijas un Eiropas Savienības iesaistei, attiecīgi, pro- un antieiropeisko spēku atbalstam. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam studijā kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) vadītāju Sigita Strubergu un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes locekli Sandi Šrāderu. Maijas Sandu „pēdējā kauja” Šodien Moldovā paredzēta trīs Eiropas politikas smagsvaru vizīte – Kišiņevā sagaida Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Polijas premjerministru Donaldu Tusku un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Tas ir nepārprotams atbalsta žests Moldovas proeiropeiskajiem spēkiem – pie varas esošajai partijai „Rīcība un Solidaritāte” un prezidentei Maijai Sandu. Nākamās Moldovas parlamenta vēlēšanas, kurām jānotiek 28. septembrī, mediji jau nodēvējuši par prezidentes „pēdējo kauju” viņas valsts ceļā uz Eiropas Savienību. Iepriekšējās vēlēšanās 2021. gadā „Rīcība un Solidaritāte” pārliecinoši uzvarēja, iegūstot 63 no 101 deputāta vietas. Parlamentā iekļuva vēl tikai divi politiskie spēki: toreizējais Komunistu un sociālistu bloks ar 32 mandātiem un oligarha Ilana Šora dibinātā un sava dibinātāja vārdā nodēvētā partija ar sešiem mandātiem. Nākamais gads nesa Krievijas plaša mēroga iebrukumu Moldovas kaimiņvalstī Ukrainā, ukraiņu bēgļu plūsmu uz un caur Moldovu, destabilizētu ekonomisko un enerģētisko situāciju. Zīmīgi, ka dienās, kad krievu tanku kolonnas virzījās uz Kijivu, „Rīcības un Solidaritātes” reitingi būtiski kritās, pēc tam gan atkal atgūstoties līdz ar pozitīvākām ziņām no frontes. Izšķirošs moments bija Moldovas prezidenta vēlēšanas pagājušā gada oktobrī, vienlaicīgi ar konstitucionālo referendumu, kas ļāva valstij virzīties uz Eiropas Savienību. Maija Sandu tika ievēlēta uz otru termiņu ar apmēram 55 % balsu, savukārt referendumā proeiropeiskajiem spēkiem pozitīvā atbilde iegūta par mata tiesu – ar 50 un trīsdesmit piecām simtdaļām procenta. Kopš pēdējām vēlēšanām aizvadītajos gados „Rīcība un Solidaritāte” lielākoties palikusi sabiedrības aptauju līderos, tomēr pēdējos mēnešos tās pozīcijas nav spožas. Valdošajai partijai min uz pēdām jūlijā saformētais „Patriotiskais bloks”, kurā sociālistiem un komunistiem pievienojušās divas mazākas partijas – „Moldovas sirds” un „Moldovas nākotnes partija”. Oficiāli bloka lozungs ir starptautiski neitrāla un nepievienojusies Moldova, kas praksē, protams, nozīmē pavērt durvis Kremļa ietekmei. Daudz atklātāk prokremlisks ir Ilana Šora jaunais veidojums – bloks „Uzvara”, kura dibināšanas kongress jūlija sākumā notika Maskavā. Taču pēc tam, kad bloka saraksta „lokomotīve”, autonomā Gagauzijas reģiona gubernatore Jevgenija Gucula tika notiesāta uz septiņiem gadiem cietumā par nelegālu Krievijas finansējuma saņemšanu, Moldovas Centrālā vēlēšanu komisija atsauca bloka un arī to veidojošo atsevišķo partiju reģistrāciju vēlēšanām. Līdz ar to palielinājušās izredzes vēl diviem politiskajiem spēkiem: blokam „Alternatīva”, kura redzamākās figūras ir Maijas Sandu galvenais konkurents pērngada prezidenta vēlēšanās Aleksandrs Stojanoglo un agrākais premjerministrs Jons Kiku, kā arī partijai „Mūsu partija”. „Alternatīva” sevi vismaz oficiāli pozicionē kā proeiropeisku spēku, savukārt „Mūsu partijai” ir populistu un mērenu eiroskeptiķu reputācija. Ja vēlēšanu rezultāti aptuveni atbildīs pašreizējiem aptauju rādītājiem, tad „Rīcībai un Solidaritātei” var nākties meklēt sev kādu koalīcijas partneri. Ukraina rāda, ko spēj Strauji kāpušas degvielas cenas, milzu rindas pie benzīntankiem un degvielas iegādes normas dažos Krievijas reģionos – tāds ir Ukrainas gaisa uzbrukumu redzamais rezultāts. Kā ziņo laikraksts "The New York Times", Ukrainai jau izdevies izsist no ierindas apmēram sesto daļu no Krievijas naftas pārstrādes jaudām. Tai skaitā uz laiku tikusi apturēta piegāde pa naftas vadu „Draudzība”, pa kuru krievu naftas produktus saņem Ungārija un Slovākija. Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto jau paziņojis, ka viņa valsts atslēgšana no degvielas piegādēm esot uzbrukums tās suverenitātei. Tiek ziņots, ka Krievija savukārt turpina triecienus pa Ukrainas enerģētika infrastruktūru, draudot ar apkures problēmām nākamajā ziemā. Tomēr tendence ir nepārprotami iezīmējusies – Ukraina šai gaisa karā vairs nav „peramais zēns”, tās prettriecieni kļūst agresoram arvien sāpīgāki un līdz ar to Krievijas sabiedrībai pamanāmāki. Un tos nevar nepamanīt arī starptautiskajā arēnā, kur joprojām biezē migla ap Donalda Trampa un viņa administrācijas izredzēm apsēdināt Kremļa diktatoru un viņa Kijivas pretni pie viena sarunu galda, un šajā kontekstā joprojām aktuāls priekšstats, ka „Zelenskim nav kāršu”. Vēl viens potenciāls „trumpis” Kijivas rokās ir ziņa par sekmīgu Ukrainas spārnotās raķetes „Flamingo” izmēģinājumu noslēgumu. Raķetes darbības rādiuss ir līdz trīs tūkstošiem kilometru, kaujas lādiņa masa – līdz vienai tonnai. Tie ir rādītāji, kas pārspēj jebkuru līdzīgu ieroču veidu, kādu Ukrainai līdz šim nodevuši Rietumus sabiedrotie, pie tam liedzot tos lietot triecieniem Krievijas pamatteritorijā. Tikām neiepriecinošas ziņas pirmdien pienākušas no Varšavas, kur Polijas prezidents Karols Navrockis ar savu veto apturējis likumprojektu, kuram bija jāturpina poļu finansiālais atbalsts Ukrainai, tai skaitā pieejai globālajam saziņas tīklam Starlink no 1. oktobra. Tas, savukārt, draud iedragāt ukraiņu spēku taktiskās iespējas frontē un apdraud citas Ukrainas valdībai svarīgas informācijas drošu apriti un glabāšanu. Prezidenta Navrocka rīcībai ir iekšpolitiski motīvi. Nesen ievēlētais poļu politikas konservatīvās līnijas pārstāvis, kura platformā nozīmīgi ir „Polija pirmajā vietā” motīvi, vēlas apcirpt sociālās garantijas, kādas saņem Polijā patvērumu radušie Ukrainas bēgļi. Viņš grib, lai bērnu un veselības pabalstus turpmāk saņemtu tikai strādājoši bēgļi. Tas dotu Polijas budžetam nepilnu divu miljonu eiro ietaupījumu, tiesa, budžets būtu jāpārplāno. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Par notikumiem pasaulē ziņo ārvalstu mediji, mūsu pašu korespondenti un arī diasporas reportieri. “Tas ļauj būt klāt epicentros, kuros citādi mēs nenokļūtu,” uzsver Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane, raksturojot šo neatsveramo kopienas žurnālistikas pienesumu. Lai stiprinātu reportieru prasmes un sižetu veidošanas kvalitāti, Latviešu centrā Bērzainē, Vācijā, pavisam nesen norisinājas diasporas reportieru meistarklases. Tajās aicināti bija piedalīties visi interesenti, kuri vēlas veidot sižetus, kurus pēcāk atspoguļot Latvijas lielajos medijos. Sarunā iesaistās medija “Latviesi.com” galvenā redaktore un aizvadīto meistarklašu vadītāja Līva Karlsone, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane un paši diasporas reportieri: Sandis Menska un Jolanta Dukure no Francijas.

Šoreiz raidījumā Divas puslodes pārsvarā pievēršamies notikumiem Eiropā. Neuzticības balsojumu pagājušajā nedēļā ir izturējusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Lai gan jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka jaunas komisijas meklējumos nebūs jādodas, notikums tomēr ir uzmanības vērts, jo izgaismo neapmierinātību ar komisijas vadību, tostarp arī to politisko spēku vidū, kas viņas kandidatūru atbalstīja. Šengenas beigu sākums - šādi virsraksti nereti vērojami starptautiskajos medijos, tiem atspoguļojot Eiropas valstu arvien stingrākos pasākumus imigrācijas ierobežošanai. Vai pārbaudes uz robežām tiešā nozīmē Šengenas nāvi un kad sagaidīsim darbojošos Eiropas mēroga risinājumus imigrācijas kontrolēšanai? Pēc četrām desmitgadēm ieročus nolicis kurdu bruņotais separātistu grupējums Kurdistānas Sstrādnieku partija. Kamēr partija norāda, ka cīņu pārnes uz demokrātisko fronti jeb politiku, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau paziņojis, ka atbruņošanās uzskatāma par viņa valsts uzvaru. Kādēļ tas notiek tagad un kurš no tā būs ieguvējs? Nedaudz arī par vē vienu aktualitāti - Tramps izvirzījis Krievijai prasību 50 dienu laikā diplomātiskā ceļā vienoties par mieru, piedraudot, ka pretējā gadījumā uzliks ievedmuitu 100% apmērā importam no Krievijas un no tās tirdzniecības partneriem.  Aktualitātes analizē politisko norišu pētnieks Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Marts Ivaskis.   Fon der Leienas kundzes jaunā pieredze Eiropas Parlamenta balsojumi par neuzticības izteikšanu Eiropas Komisijas prezidentam, respektīvi, komisijai pilnā sastāvā, nav sevišķi bieža parādība. Salīdzinoši vairāk to bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Žaka Delora komisija piedzīvoja trīs, bet Žaka Santēra komisija – divus balsojumus, pie tam Santērs demisionēja pats brīdī, kad brieda trešais balsojums. Mūsu gadsimtā pa vienam balsojumam nācies izturēt Romano Prodi 2004. gadā, Žozē Manuelam Barrozu 2005. gadā un Žanam Klodam Junkeram 2014. gadā. Pagājušajā ceturtdienā, 10. jūlijā, šim sarakstam pievienojusies arī Urzula fon der Leiena. Tāpat kā iepriekšējās reizēs arī šoreiz viss beidzās komisijas labā: 360 parlamentāriešiem balsojot pret, nepieciešamais divu trešdaļu balsu apjoms netika iegūts, un fon der Leienas komisija palika savā vietā. Konkrētais balsojuma rosinātājs bija deputāts no Rumānijas George Piperjs, labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā ietilpstošās partijas Alianse rumāņu vienotībai pārstāvis. Galvenais motīvs ir t.s. Faizergeita – skandāls, kuru 2021. gada aprīlī izraisīja laikraksta „The New York Times” publikācija, kurā tika apgalvots, ka vienošanās starp Eiropas Komisiju un farmācijas kompāniju „Pfizer” par 35 miljardus vērto Covid-19 vakcīnu iepirkumu faktiski notikusi, fon der Leienai apmainoties īsziņām ar „Pfizer” izpilddirektoru Albertu Burlu. Eiropas Komisija noliedz šādu traktējumu, savukārt laikraksts panācis Eiropas Vispārējās tiesas lēmumu, ka komisijai būtu jāpadara attiecīgā sarakste publiski pieejama. Visdrīzāk, juridiska stīvēšanās par šo jautājumu, kā arī par to, vai īsziņas vispār var būt obligāti publiskojams materiāls, turpināsies. Pērkot deputātu labvēlību, pirms balsojuma fon der Leienai nācās atteikties no vairākām savām nostādnēm pēc pāris nedēļām apstiprināmā savienības septiņgadu budžeta sakarā. Sociālistu un demokrātu grupa pavisam tieši piedraudēja balsojumā atturēties, ja budžetā netiks saglabāta apjomīgā Eiropas Sociālā fonda finansējuma daļa. Tāpat fon der Leiena atteicās no domas finansējumu reģionu atbalstam, kas veido apmēram trešdaļu no visa savienības budžeta, piešķirt ar nacionālo valdību starpniecību. Pret neuzticības izteikšanu balsoja vairums deputātu no Eiropas Tautas partijas, Sociālistu un demokrātu, liberālās „Atjauno Eiropu” un Zaļo grupām, savukārt par – pamatā labējie: Konservatīvie un reformisti, „Eiropas patrioti”, Suverēno nāciju Eiropa, arī daļa no radikālās Kreiso grupas. Kurdistānas Strādnieku partija noliek ieročus Kurdi ir viena no pasaules lielākajām nācijām bez savas valsts. Aprēķini ir visai atšķirīgi, taču ne mazāk kā trīsdesmit miljoni kurdu kompakti apdzīvo Turcijas dienvidaustrumus, kā arī tiem piegulošos Irānas, Irākas un Sīrijas rajonus. Suverēnas Kurdistānas izveides ideja tika pieteikta jau pirms vairāk nekā simts gadiem, Pirmā pasaules kara izskaņā, taču ne toreiz, ne vēlāk nav īstenojusies. Kurdu neatkarības centienus visas pieminētās valstis uzlūkojušas kā apkarojamu separātismu, un palaikam šī pretstāve izvērtusies bruņotā cīņā. Turcijas kurdu cīņas avangards kopš 1978. gada bija Kurdistānas Strādnieku partija, kuras ideoloģija apvienoja kurdu nacionālismu un marksismu, deklarējot kā mērķi ne vien neatkarīgu, bet arī sociālistisku Kurdistānu. Tiek lēsts, ka organizācijas bruņotā cīņa pret Turciju prasījusi vairāk nekā 37 000 dzīvību, pie tam vardarbībā pret civiliedzīvotājiem tiek vainotas abas puses. 1999. gadā Turcijas specdienestiem izdevās Kenijā sagūstīt un pārvest uz Turciju Kurdistānas Strādnieku partijas dibinātāju un līderi Abdullu Edželanu, kurs kopš tā laika atrodas mūža ieslodzījumā. Pēc Sadama Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā un Sīrijas pilsoņkara uzliesmošanas 2011. gadā kurdu bruņotās vienības sāka kontrolēt savas etniskās teritorijas attiecīgajās valstīs, un šeit patvērumu atrada arī Kurdistānas Strādnieku partijas kaujinieki, kas, savukārt, pamudināja Turciju īstenot militāras operācijas pret kurdu spēkiem kaimiņvalstu teritorijā. 2012. gadā toreizējā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdība uzsāka sarunas ar ieslodzījumā esošo Edželanu, taču nākamajā gadā Parīzē tika noslepkavots viens no kurdu līderiem, un pāris nākamo gadu laikā miera process izjuka. Šķiet, tagad ir izdevies panāks labāku rezultātu, jo šī gada februārī Edželans aicināja savu organizāciju atbruņoties un pašlikvidēties, un maijā Kurdistānas Strādnieku partijas kongress tiešām pieņēma attiecīgu lēmumu. 11. jūlijā Irākas ziemeļu pilsētā Suleimānijā Strādnieku partijas kaujinieki piedalījās simboliskā ieroču iznīcināšanas ceremonijā, dedzinot sārtā savus automātus un citus šaujamos. Grūti gan spriest, cik liela daļa no Strādnieku partijas militārā spārna ir gatavi pakļauties augstākstāvošo lēmumam un tiešām atbruņoties. Tāpat pagaidām nav skaidri zināms, ko ir apņēmusies darīt Turcijas valdība apmaiņā pret kurdu atteikšanos no bruņotas cīņas.  Vai Šengena briesmās?  Pagājušajā nedēļā prezidents Makrons un premjerministrs Stārmers tikās Londonā kārtējā Francijas un Lielbritānijas samitā. Kā teju nozīmīgākais tikšanās rezultāts tiek izcelta vienošanās par neregulāro imigrantu apmaiņas programmu, proti, Francija piekrīt saņemt no Lielbritānijas atpakaļ zināmu skaitu ārpuseiropas migrantu, kuri bez ieceļošanas atļaujas šķērsojuši Lamanšu, savukārt Lielbritānija uzņems attiecīgu skaitu tādu, kuriem būtu tiesības uz uzturēšanos, bet kuri to līdz šim nav mēģinājuši panākt. Tiek lēsts, ka šādi Lielbritānija varētu nosūtīt atpakaļ uz kontinentu apmēram 2600 cilvēkus gadā jeb apmēram 6% no bez atļaujas atkuģojušajiem. Kamēr briti bija Eiropas Savienībā, viņiem bija tiesības nosūtīt neregulāros migrantus uz to savienības valsti, kurā viņi bija ieradušies vispirms. Līdz 2016. gadam Apvienotā Karaliste nogādāja kontinentā vairāk ieceļotāju nekā uzņēma, taču tagad situācija ir mainījusies. 2024. gadā pieteikumus par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu iesnieguši 108 000 cilvēku, kas ir apmēram divas ar pusi reizes vairāk nekā 2018. gadā. Šogad, kā liecina statistika, šis apjoms varētu vēl dubultoties. Pret šiem skaitļiem domājamais atgriežamo daudzums šķiet pieticīgs, taču abi valdību vadītāji izteicās optimistiski – galu galā šī ir pirmā šāda veida vienošanās starp Lielbritāniju pēc Breksita un kādu Eiropas Savienības valsti. Tikām citāda noskaņa valda divu Eiropas Savienības valstu – Polijas un Vācijas – pierobežā pēc tam, kad Polija 7. jūlijā ieviesa daļēju robežas kontroli ar Vāciju un arī Lietuvu. Iemesls jau atkal ir neregulārie migranti, kuri cenšas, ietikuši Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, nonākt Vācijā. Taču Varšava diezin vai būtu spērusi šādu soli, ja Berlīne ko līdzīgu nepasāktu jau 2023. gada oktobrī. Šobrīd tās gan ir pārbaudes izlases kārtībā, un teorētiski tām būtu pēc kāda laika jābeidzas, tomēr par to drošas pārliecības nav. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka kontrole uz tās iekšējām robežām var tikt ieviesta tikai ārkārtas situācijās un uz pusgadu, taču norma skaidri nenosaka, ka šo termiņu nevar pagarināt. To arī dara ne vien Vācija un Polija, bet arī vairākas citas dalībvalstis. Situācijā, kad kontrolētas Eiropas Savienības iekšējās robežas tikai vairojas, arvien biežāk izskan spriedelējumi par iespējamu Šengenas sistēmas galu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā. Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas. Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk. Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.    

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.  Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties  bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi  šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt  stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.    

Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis? „Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu. Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns. Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma. Radikāļi triumfē „Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās. Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā. No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku. Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība. Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses. Atved viņus mājās! Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki. Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus. Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus. Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Kādus secinājumus vara izdarīt pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm un kādai jābūt sporta politikai Latvijā? Krustpunktā Lielajā intervija izvaicājam Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Aleksandru Samoilovu. Parīzes olimpiskās spēles aizvadītas, Francijas galvaspilsētai patiesi izdevās radīt sporta svētku sajūtu - daudziem tās paliks atmiņā ar atklāšanas un noslēguma ceremoniju un, protams, pašu galveno - olimpiešu startiem. Arī mēs turējām īkšķus par savējiem, priecājāmies par uzvarām un raizējāmies par zaudējumiem. Mums ir virkne sportistu, ar kuriem varam īpaši lepoties, redzot viņu neatlaidību blakus pasaules spēcīgākajiem sporta līderiem. Mūsējie Parīzē parādīja izcilu cīņassparu, bet tas nebija pietiekams, lai tiktu pie paša gaidītākā - medaļām. Kā vērtēt mūsu olimpiešu sniegumu, kā atrast un atbalstīt mūsu izcilības sportā, domājot arī par nākamajiem lielajiem startiem, un kā rūpēties par tautas sportu, jo ne jau visiem ir jābūt olimpiešiem? Šie ir jautājumi, uz kuriem tagad atbildes ir jārod jaunajiem Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoram Aleksandram Samoilovam. Viņš pats ir trīs reizes pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs pludmales volejbolā, izcīnītas godalgotas vietas Eiropas čempionātos un pasaules kausos. Sportists jau mēnesi ir arī atbildīgas ministrijas ierēdnis.

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.