Podcasts about Kuld

Pēc ilgāka pārtraukuma Kuldīgā šobrīd norisinās 11. Starptautiskais Kārļa Davidova konkurss, kas vairāk nekā 20 gadu laikā guvis plašu atpazīstamību gan Latvijas jauno čellistu vidū, gan starptautiskā mērogā. Ar čellisti, konkursa māksliniecisko producenti Gunu Šnē runājam par konkursa vēsturi un viņas pašas piedalīšnos tajā; par konkursa atdzimšanu pēc ilgāka pārtraukuma, jaunām līnijām Elionoras Testeļecas izveidotā konkursa norisē, gaidāmajiem koncertiem un noslēguma koncertu, kas 22. martā pulksten 16 risināsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Tajā konkursa laureātiem būs iespēja uzstāties kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.  Konkurss, kuru organizē Kuldīgas novada pašvaldība, Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skola un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, pulcē jaunos čella talantus no visas pasaules, kā arī dod iespēju klausītājiem baudīt daudzveidīgu čellmūzikas programmu – gan koncertos, gan konkursa kārtās, kas ir atvērtas klausītājiem. Konkursa žūriju veido starptautiska profesionāļu komanda piecu cilvēku sastāvā. To vada Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistare, viena no izcilākajām latviešu čellistēm Kristīne Blaumane.  

Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.  Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH  jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.  

Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu tā, lai viss process būtu balstīts uz demokrātiskiem principiem? Ko nozīmē pašiem izlemt – kādu mākslu un māksliniekus vēlamies redzēt un kāpēc? Un galu galā – kā mākslinieks var veicināt kopienas veidošanos? Kultūras rondo uz šiem jautājumiem atbild konferences „Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē” rīkotāji un dalībnieki. Sarunājas aktieris, tehnoloģiju entuziasts, mākslas pasūtītājs, kuldīdznieks Jurģis Spulenieks, konferences projekta vadītāja, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere, kāzu dekorēšanas uzņēmuma "Plīvurpuķe" vadītāja, Kuldīgas kopienas mākslas pasūtītāja Ieva Štro un konferences vieslektors Daniels Valtuenja (Daniel Valtueña) no Madrides. 22. februārī Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā notiks starptautiska konference “Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē”, ko rīko biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts" sadarbībā ar projekta “DemArt” starptautiskajiem partneriem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūtu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Konferencē, kas veltīta mākslas pasūtīšanas un finansēšanas prakšu demokratizēšanai, dalībnieki tiks iepazīstināti ar īpaši pašvaldībām un kultūras organizācijām izstrādātu rokasgrāmatu efektīvākai kopienu iesaistīšanai mākslas pasūtīšanas procesā, kas būs pieejama gan angļu, gan latviešu valodā. Konferences dalībnieki varēs iegūt rokasgrāmatu bez maksas.

"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veicinot kultūras un mākslas attīstību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Latvijas radošo rezidenču pārstāvji, tiekoties izvirzīja vairākus jaunās apvienības darbības mērķus, kā piemēram, radošo rezidenču lokālās un starptautiskās atpazīstamības veicināšanu, pārstāvēt rezidenču intereses valsts un starptautiskā līmenī, savstarpēu informācijas apmaiņu un atbalstu. Kā pirmie soļi apvienības darbā ir iezīmēti pievienošanās Baltijas-Ziemeļvalstu rezidenču tīklam, kura vadošais partneris ir Igaunijas Rezidenču tīkls Loore, radošo rezidenču un programmu kartēšana Latvijā, piedāvājot detalizētu pārskatu par nozares iespējām, kā arī komunikācijas platformu izveidošana. Šie soļi kalpos kā nozīmīgs pamats, lai veidotu stabilu sadarbības vidi radošajām rezidencēm Latvijā un Ziemeļeiropā. Dibinātāju un partneru vidū ir Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci Re!Liepāja, VV foundation ar rezidenci PAiR,  ASTE. Art, Science, Technology, Education, Latvijas Dizaineru savienība ar rezidenci Dizaina vasaras skola, Latvijas Rakstnieku savienība ar Dubultu rakstnieku māju, KK Centrs ar radošās rezidences programmu, Blind Carbon Copy ar rezidenci Studija Kuldīgā, ISSP ar rezidenci Rīgā, Totaldobre ar rezidenci Melnais caurums, Give and get ar Laidu Muižas rezidenci, Liepājas Restaurācijas Centrs ar rezidenču programmu, Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ar rezidenci Ventspilī, Sansusī rezidences, Cita Abra ar rezidencēm Pāvilostā un Cīravā, Padures muiža, Lantes muiža, SAVĀ VAĻĀ ar rezidencēm Savvaļas Skiti, Tukuma Literātu apvienība ar rezidenci “Zīlītes”.

Sel laupäeval kell 14.05 alustab Klassikaraadios uus saatesari "Džässi kuld".

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Stāsta vokālā pedagoģe, dziedātāja Una Stade Svētā Lūcija ir viena no viszināmākajām kristiešu jaunavām – moceklēm, kas savu dzīvi atdeva par savu ticību. Dzimusi 283. gadā Sirakūzās, Sicīlijā, Lūcija, kas bija dzimusi turīgā ģimenē, savu bagātību atdeva trūcīgajiem, solījās palikt par jaunavu un savu dzīvību atdeva kristietībai. Pēc Jūlija kalendāra (calendarium Iulianum) tieši 13. decembris bija gada īsākā diena. Folklora vēsta, ka šajā – gada garākajā naktī pa zemi staigāja ļaunie gari, tādēļ bija jāpaliek nomodā – to varēja īstenot svinot svētkus. Tiek uzskatīts, ka Lūcija esot nesusi pārtiku vajātiem kristiešiem katakombās, un, lai varētu izmantot abas rokas pārtikas nešanai, sveces viņa likusi kronī uz galvas, lai tas apspīdētu tumšo ceļu – tā arī  ēdiens un sveču kronis ir kļuvuši par Lūcijas dienas simboliem. Savukārt Mārtiņš Luters esot praktizējis ceturkšņa gavēni, kurš ziemas periodā ir sācies tieši nedēļā pēc martires Lūcijas dienas svētkiem. Tā šī svinamā diena ir palikusi daudzu Luterisko baznīcu kalendāros – Vācijā, Itālijā, Skandināvijā un arī Amerikā. Skandināvijā Svētās Lūcijas diena kopā ar Adventi joprojām iesāk Ziemassvētku gaidīšanas laiku un Lūcijas uzdevums ir nest gaismu un cerību gada tumšākajā laikā. Daudzas pilsētas ievēl galveno Lūciju – pašu gaišāko un labsirdīgāko meiteni. Savukārt,  ģimenēs Lūcijas dienas rītā māte vai vecākie ģimenes bērni ceļas agrāk, lai pagatavotu kafiju un uzceptu saldumus.Svētās Lūcijas dienas kulminācijā cauri pilsētai vai baznīcai dodas īpaša procesija. Tās priekšgalā iet galvenā Lūcija - baltā, garā kleitā, kas raksturo viņas šķīstību, ar sarkanu jostu, kas raksturo mocekles izlietās asinis, brūklenāju vainagu, kas simbolizē mūžīgo dzīvošanu un kroni, kurā iedegtas īstas sveces, kā mūžīgās gaismas simbols. Lai gan Latvijā nav populāra šīs dienas svinēšana, tomēr jāmin, ka tā ir iedvesmojusi vairāku tradicionālu pasākumu norisi, kā arī ir bijusi par iemeslu vairāku muzikālu apvienību tapšanai. 13. decembrī jau daudzu gadu garumā notiek speciāli šai dienai veltīts koncerts Doma baznīcā, ko rīko Zviedrijas vēstniecība. Jau ceturto gadu Lūcijas procesijas priekšgalā atradīsies Elizabete Laura Porgante un viņai sekos Lūcijas māsas - Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris "Rīga". Savukārt Kuldīgā radusies vokālā grupa septiņu meiteņu sastāvā “Lucia voices”, jeb “Lūcijas” ilgadēji devusies uz Vāciju tieši Adventes laikā, lai priecētu ne vien koncertzāļu apmeklētājus, bet arī kopā ar bērnu kori “Cantus” priecētu ļaudis gan pansionātos, gan skolās. Arī a cappella grupa “Latvian voices” savu dzimšanas dienu svin tieši Svētās Lūcijas dienā un tika izveidota tieši tam, lai veiktu šo procesiju. Lai arī grupai ir pievienojies bass Jānis Strazdiņš, joprojām reizi gadā tikai meitenes dodas uz Hamburgas Svētā Miķeļa baznīcu, lai, kā ik katru gadu, baltās kleitās, sarkanās jostās, ar brūklenāju un sveču vainagiem galvā iesāktu savu gājienu cauri baznīcai dziedot Svētās Lūcijas dienai neatņemamo neapoliešu tradicionālo dziesmu  “Sancta Lucia”.  

Vai zini, kas no Ukrainas dzīvā mantojuma iekļauts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos? UNESCO, jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija veido dažādus starptautiskos sarakstus, no kuriem pazīstamākais droši vien ir Pasaules mantojuma saraksts, kurā Latviju pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs, Strūves ģeodēziskais loks un kopš 2023. gada arī Kuldīgas vecpilsēta. Bet bez materiālā ir arī nemateriālais mantojums – zināšanas un prasmes, ko mantojam un ideālajā variantā arī nododam nākamajām paaudzēm. No mūsu – Latvijas nemateriālā jeb dzīvā mantojuma UNESCO sarakstos iekļauta dziesmusvētku tradīcija (kopīga nominācija ar Igauniju un Lietuvu), suitu kultūrtelpa un koku pludināšanas tradīcija – pēdējo Gaujas plostnieki 2022. gadā pieteica kopā ar Austriju, Čehiju, Poliju, Spāniju un Vāciju. Kopumā šajos UNESCO dzīvā mantojuma sarakstos ir iekļauti 730 elementi jeb vērtības no 145 pasaules valstīm. Šodien par to, kā šajos sarakstos reprezentēts bagātīgais Ukrainas nemateriālais jeb dzīvais mantojums. Līdz šim gadam UNESCO sarakstos bija iekļautas 5 Ukrainas dzīvā mantojuma vērtības, bet burtiski tikko, decembra sākumā, Starpvaldību komitejas kārtējā sesijā, kas notika Paragvajā, UNESCO Reprezentatīvajā sarakstā iekļauta arī Ukrainas un Igaunijas kopīgi gatavotā nominācija: “Ukraiņu pisanka – olu rotāšanas tradīcijas un māksla”. Pisanka (писанка) – no vārda “rakstīt”, jo ukraiņi ar īpašu irbulīti “pisačok” (писачок) iegrebj rakstus vaskā, kas uzklāts uz olas un pēc tam iemērc krāsā. Tradīcija šādi “izrakstīt” olas tiek nodota ģimenē, bet prasme ir attīstījusies tādā līmenī, ka Ukrainā ir arī profesionāli olu izrakstītāji, un ir īpašas izrakstīto olu kolekcijas un muzeji. Igaunija nominācijas gatavošanā piedalījās tādēļ, ka šobrīd, kara apstākļos, arī Igaunijā dzīvojošajiem ukraiņiem tradīciju saglabāšana ir svarīga un tā tiek turpināta arī dzīvojot ārpus Ukrainas. Iepriekšējo pieteikumu Ukraina gatavoja un iesniedza jau kara apstākļos – 2022. gadā UNESCO Starpvaldību komiteja paātrinātā kārtā izskatīja un UNESCO steidzami glābjamo vērtību sarakstā iekļāva “Ukraiņu boršča gatavošanas tradīciju”. Visā Austrumeiropā izplatītās viegli skābenās gaļas/sakņu zupas populārākais variants – sarkanais biešu borščs radies tieši Ukrainā. Te tas ir atrodams gan katras saimniecības ēdienkartē, gan jo bagātīgi – ukraiņu folklorā. Ir pat tāda izplatīta ieraža, kā “do nevistky na borshch” (до невістки на борщ) – kad trešajā dienā pēc kāzām vīra māte ierodas pie jaunās sievas “uz boršču”. Kādēļ borščs iekļuva “glābjamo vērtību” sarakstā? Tādēļ, ka dzīvās tradīcijas ir cieši saistītas ar cilvēkiem. Kara laikā cieš ēkas un infrastruktūra, bet tās ir atjaunojamas vērtības. Savukārt cilvēks ir neaizstājams, tādēļ kara situācijā ārkārtīgi svarīgi ir glābt nemateriālo mantojumu un tā nesējus, jo viņi ir nācijas izturētspējas pamats. Par citām UNESCO sarakstos iekļautajām Ukrainas dzīvā mantojuma vērtībām – nākamajās reizēs.  

Māras un Ivara 24 gadus ilgā mīlestība ir pāraugusi līdzatkarībā - traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamībā izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Studijā dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” režisors Ivars Zviedris. Kur reiz bija mīļvārdiņi, tur tagad ir lamu vārdi. Viss savstarpēji vilinošais ir tālā pāra pagātnē, jo Ivars vairs nav tik tievs un strādīgs kā kādreiz bija, savukārt, Māra gadu laikā ir zaudējusi pacietību pret viņu. Abu lomas mainās, kad Ivars saslimst, un līdzatkarības svara kausi sašķobās. Māra nonāk grūta lēmuma priekšā - vai izbeigt attiecības un būt brīvai, vai arī palikt uzticīgai pienākumā pret Ivaru? Kinoteātrī „Splendid Palace” 1. decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu svinēs ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Decembrī filmai paredzēti arī vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Nākamie seansi pēc Rīgas pirmizrādes paredzēti 4.12. Bauskā, 5.12. Alūksnē, 8.12. Liepājā, 10.12. Ventspilī, 13.12. Talsos, vēl arī Saldū, Kuldīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Daugavpilī. Otra Ivara Zviedra jaunākā filma ir "Palīdzības piemineklis", kas iekļauta Latvijas TV dokumentālo filmu sērijā "Latvijas kods"

Tänases saates keskendume peamiselt ettevõtete majandustulemustele. Mida arvata näiteks Alphabet'i (GOOG), Tesla, Volkswageni, Redditi ja AMD tulemustest? Kui kõrgele lendavad rallima hakanud kuld ja Bitcoin? Mis on juhtunud "Börsihai" aktsiamängus? Saate tegid LHV investorkogukonna juht Nelli Janson ja makroanalüütik Triinu Tapver. Kirjuta meile aadressil turutegijad@lhv.eeFinantsteenuseid pakub AS LHV Pank. Tutvu finantsteenuste tingimustega aadressil www.lhv.ee ja küsi nõu meie asjatundjalt. Podcastis esitatud seisukohad on informatiivsed ja ei ole mõeldud soovitusena müüa või osta mainitud väärtpabereid. AS LHV Pank ei vastuta teabe põhjal tehtud otsuste eest. Investeerimine on seotud võimaluste ja riskidega, väärtpaberite turuväärtus võib nii kasvada kui ka kahaneda. Välisturgudel võivad tootlust mõjutada valuutakursside kõikumised. Võimalike kajastatud väärtpaberite ja finantsindeksite eelmiste või tulevaste perioodide tootlus ei tähenda lubadust ega viidet järgmiste perioodide tootluse kohta. Investeerimisotsuste tegemisel kasuta ametlikku informatsiooni väärtpaberi kohta, tutvudes iseseisvalt riskide ja tingimustega.

Tänases saates keskendume peamiselt ettevõtete majandustulemustele. Mida arvata näiteks Alphabet'i (GOOG), Tesla, Volkswageni, Redditi ja AMD tulemustest? Kui kõrgele lendavad rallima hakanud kuld ja Bitcoin? Mis on juhtunud "Börsihai" aktsiamängus? Saate tegid LHV investorkogukonna juht Nelli Janson ja makroanalüütik Triinu Tapver.  Kirjuta meile aadressil turutegijad@lhv.ee Finantsteenuseid pakub AS LHV Pank. Tutvu finantsteenuste tingimustega aadressil www.lhv.ee ja küsi nõu meie asjatundjalt. Podcastis esitatud seisukohad on informatiivsed ja ei ole mõeldud soovitusena müüa või osta mainitud väärtpabereid. AS LHV Pank ei vastuta teabe põhjal tehtud otsuste eest. Investeerimine on seotud võimaluste ja riskidega, väärtpaberite turuväärtus võib nii kasvada kui ka kahaneda. Välisturgudel võivad tootlust mõjutada valuutakursside kõikumised. Võimalike kajastatud väärtpaberite ja finantsindeksite eelmiste või tulevaste perioodide tootlus ei tähenda lubadust ega viidet järgmiste perioodide tootluse kohta. Investeerimisotsuste tegemisel kasuta ametlikku informatsiooni väärtpaberi kohta, tutvudes iseseisvalt riskide ja tingimustega.

Pirms gada darbu sāka Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane. “Daugavpils, Mežciems, restorāns” –  tīmekļvietnes "digitalabiblioteka.lv" pirmā darbības gada laikā lietotāju biežāk meklētie vārdi blakus interesei par Kapu ielu, dzirnavām, Aizputi, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu un citām vietām, personībām un vārdiem. Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Digitālā bibliotēka ir nemitīgā attīstībā un tās atvēršana 2023. gada  oktobrī bija kā starta brīdis turpmākai pieaugšanai. Latvijas Nacionālās bibliotēkas komandas darba pamatprincipi ir atvērtība un sadarbība, veidojot Digitālo bibliotēku kopā ar tās partneriem, kuru skaits pieaudzis līdz 677.

Pirms gada darbu sāka Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve "Redzi, dzirdi Latviju!" jeb Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stasta Latvijas Nacionālās bibliotējas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane.

No 26. septembra līdz 6. oktobrim Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās norisinās 27. Starptautiskais īsfilmu festivāls MANHATTAN SHORT. Šajā festivālā skatītāji visā pasaulē kļūst par kinokritiķiem, balsojot par vienu no 10 labākajām īsfilmām. Festivāla norises vietas vairāk nekā 500 pilsētās, kas vienlaikus apvieno vairāk nekā 100 000 skatītāju, lai vērtētu  īsfilmas no dažādām valstīm, tostarp Lielbritānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Itālijas, Francijas un ASV. Rīgā festivāls norisinās kinoteātros “Splendid Palace” un “KSuns”4. oktobrī un 5. oktobrī, ar diviem seansiem katru dienu, kā arī 6. oktobrī, kad notiks četri seansi visas dienas garumā. Pirms “Manhattan Short” filmu programmas skatītājiem tiks demonstrēta festivāla “Baltic filmtales” festivāla uzvarētāja filma - Laura Bogdanoviča īsfilma “Skursteņslauķis”. Tā ir vienatnē Daugavpilī tapusi filma, kuras radošo komandu veido viens cilvēks. Kino režisors, scenārists un producents Staņislavs Tokalovs pie festivāla rīkošanas ticis, pateicoties telefona zvanam uz ASV. Sarunā uzzinām vairāk arī par filmu atlases principiem un to, vai Latvija kaut reizi iekļuvusi izvēlēto desmit filmu vidū, bet skatītāji, kas kaut reizi apmeklējuši festivālu, kļūst par tā ikgadējiem apmeklētājiem.

Iet pa pilsētu un dzirdēt, ka kaut kur tālumā skan klavieres, tas var būt viens no muzikāliem piedzīvojumiem klaviermūzikas festivālā "Kuldīga Piano", kurš no 6. līdz 8. septembri trešo reizi norisināsies šajā pilsētā. Festivāla mērķis ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Programmā šoreiz virkne Latvijas vadošo pianistu, savukārt festivāla galvenajā koncertā uzstāsies pianists, komponists un mūzikas producents no Hamburgas – Niklass Pašburgs. Pirms festivāla Kultūras rondo tiekamies ar tā iniciatoru un radošo direktoru Daini Teni, kurš arī pats spēlēs solo koncertu festivālā.  

Rene Zahkna võitis pühapäeval Otepääl suvebiatloni MM-tiitli. Kui kõva väärtusega auhind see on ja mida võistlus Eesti laskesuusatamise kohta näitas? Teemadeks ka Eesti võrkpallikoondise kaks võitu EM-valiksarjas, Simple Session, Tallinna Ironman ning Karl Jakob Heina ja Karol Metsa etteasted vastavalt Hispaania ja Saksamaa kõrgliigades. Meeste tennise maailma esireketi Jannik Sinneri juhtum osutab suurtele ebakõladele ja puudujääkidele antidopinguorganisatsioonide töös, mille tulemusel võtavad võimust usaldamatus ja segadus. Saatejuhid Ott Järvela ja Joosep Susi.

Biļetes uz live ierakstu Kuldīgā - https://www.bezrindas.lv/lv/bize-vala-kuldiga/13605/ Biļetes uz Nereāli labo pasākumu - https://www.bezrindas.lv/lv/nereali-labs-pasakums/13401/ Kļūsti par mūsu patreon un klausies epizodes LIVE ieraksta laikā un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeVala Iegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/ Pieseko mūsu soctīkliem šeit - https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa https://www.instagram.com/podkasts_bizevala

Kuldīgā aktīvi darbojas biedrība "Mākslinieku rezidence", piesakot sevi arī tēlniecības izstādē pilsētvidē "Savā vietā". Vai Ventas rumbā joprojām vērojams pestītājam līdzīgs vīrs uz SUP dēļa? Kā izprast sevi kā daļu no zemes ekosistēmas intuitīvā procesā, bet centrējoties uz varu kā pašorganizējošu  procesu? Un – kā pilsēta saplūst ar ilgstošu mākslas klātbūtni Kuldīgā, vaicājam Kuldīgas mākslas rezidences ļaudīm. Kultūras rondo viesi mākslas projektu kurators Raimonds Kalējs, māksliniece Elīna Zunde, kuras izstade "Sava vara" Kuldīgā būs aplūkojama no 8.augusta, un mākslas un izglītības koprades telpa “Adatu fabrika” projektu koordinatore Juta Ozoliņa.  

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Keskjuulis, 16. kuupäeval teatasime Facebooki otsesaates pikalt küpsenud uudisest: Telegramil on nüüd oma kuld! Nimelt saavad kõik Telegram.ee kuldliikmed aastatellimusega koos 1 grammise Telegrami kuldplaadi, mida on toodetud limiteeritud koguses.    Lisaks rääkisime laiatarbe- ja konservatiivmeedia kõige kuumemast teemast ehk USA presidendikandidaadi Donald Trumpi liba-atentaadikatsest, Kallasest ja Michalist, Euroopa Liidu kõrgeima kohtu olulisest otsusest seoses koroonavaktsiinide lepingutega, X-i tsenseerimispüüetest ning suvistest terviseintervjuudest Liis Orava ja Merle Martinsoniga. Jagasime ka muljeid külaskäigust Riiga, Hando kohtumisest sõduritega spordilaagris ja bufo-suitsetamise DMT-tripist. Vaata live´i järgi siit: https://www.telegram.ee/ajaviide/fb-live-16-07-24-telegramil-on-nuud-oma-kuld-donald-trumpi-liba-atentaat-dmt-ja-teised-ponevad-teemad  

Rääkisime Gretega tema eluteest ja ettevõtmistest. Samuti padjaklubist ja lapsevanemlusest. Väga mitmekülgne vestlus, millest Sa ei taha kindlasti ilma jääda!Selle episoodi produktsioon oli meie jaoks ajalooline, sest esimest korda oli kaameraoperaatorite asemel robotid

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Vai zini, ka vienā no pazīstamākajām pretošanās kustības grupām, tā sauktajos kureliešos, ko notiesāja 1947. gadā, aktīvi darbojās un tika tiesāta arī pirms kara pazīstama Nacionālās operas soliste? Otrā pasaules kara izskaņa Latvijā bija gana traģiska, jo daudzi ticēja, ka kara iznākums būs līdzīgs kā 1919. gadā, kad pasludināja valstu pašnoteikšanās tiesības. Kad šīs cerības sabruka, radās daudz nacionālu pagrīdes organizāciju, kas centās uzturēt tautā ideju par neatkarīgas valsts atjaunošanu ar rietumu palīdzību. Bruņotas atbrīvošanās vienības bija visās Baltijas valstīs, un Latvijā vienība, kas centās palikt uzticīga suverēnai Latvijai, ir pazīstama ar nosaukumu “kurelieši”, kas atvasināts no viņu idejiskā vadoņa, ģenerāļa Jāņa Kureļa vārda. Lai gan Kurelis mēģināja sadarboties ar vācu izlūkdienestu, kurelieši neuzticējās ne vāciešiem, ne krieviem, jo abas armijas Latvijā uzvedās kā okupanti. Kureliešu grupas izveidē lieli nopelni bija Rīgas aizsargu pulka komandierim Jānim Veidem. Latvijas valsts arhīva čekas dokumentos ir tā sauktā kureliešu lieta, kuras materiālos lasāms, ka Jānis Veide kara beigās, kad mežabrāļu kustība bija gandrīz likvidēta, kopā ar Latvijas Nacionālās operas solisti Vilmu Briedi (1904–1990) centās bēgt no Latvijas, taču bēgšana nav izdevusies, jo kuģi aizturēja un atgrieza Ventspils ostā. Veide un Briede turpināja dzīvot nelegāli, vēlāk Ventspils apkaimē nodibināja savu grupu, kas drukāja nacionālas ievirzes pagrīdes avīzi “Abava”. 1947. gadā no janvāra līdz maijam bija nodrukāti seši “Abavas” numuri, ko izplatīja Kuldīgā, Vārmē un Rīgā. Vienu “Abavas” numuru pēc Veides ierosinājuma Vilma Briede nosūtīja vairākiem pazīstamiem latviešu mākslas pārstāvjiem. Avīzē bija aicinājums aktīvi pretoties padomju okupantiem. Lietas materiālos atrodamas vēstules ar “Abavas” eksemplāriem, kuras Vilma Briede sūtījusi Dailes teātra galvenajam režisoram Eduardam Smiļģim, aktrisei Lilitai Bērziņai, dzejniekam Aleksandram Čakam un Konservatorijas profesoram Jēkabam Vītoliņam. Var tikai minēt, kā šie sūtījumi nonāca čekā. Vilmu Briedi arestēja 1947. gada 9. septembrī, notiesāja uz 25 gadiem, vēlāk aresta termiņu samazinot līdz 15 gadiem. Izcietusi sodu Magadanā, 1959. gadā Briede atgriezās Latvijā, taču uz skatuves viņa vairs neparādījās. Dzīvot Rīgā represētajiem nebija ļauts, un 1963. gadā viņa ieradās Liepājā, kur bija viesojusies operas uzvedumos pirms kara. Atgriezās, lai ilgus gadus strādātu kā Liepājas teātra aktieru vokālā skolotāja. Mūža beigās viņa dzīvoja Rīgā un bija valsts deju ansambļa “Daile” vokālā pedagoģe. Bet līdz bēgšanas mēģinājuma no Latvijas viņa operā bija nodziedājusi ap 30 lomu, tostarp Kristīni Kalniņa “Ugunī” un Ofēliju “Hamletā”, Margaritu Verdi operā “Traviatā”, Džuljetu Guno operā “Romeo un Džuljeta”, Pučīni Čo-Čo-sanu, Verdi Aīdu un daudz citu skaitu lomu. Materiāls tapis kā daļa no pētījuma, kas īstenots projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

2024. gada 24. februārī apritēs jau divi gadi kopš Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā. Atskatoties uz diviem kara gadiem, Latvijas Televīzijas ēterā būs skatāma diskusija "Karš Ukrainā. Divi gadi. Kā uzvarēt Krieviju?". Par secinājumiem, paveikto un to, kā uzvarēt Krieviju, kolēģe Anete Bērtule sarunāsies ar:

Koduse klubihooaja alguseni on jäänud vähem kui kuu ning sestap arutleb Vutikohus, mis seisus on liiga medalipretendenid ning kes üleüldse on need medalipretendenid. Teravama luubi alla võtame suurtes muutuste tuultes seilava tiitlikaitsja FC Flora ning reipalt ridu täiendanud Paide linnameeskonna. Lõpuks küsime: kas kuld on üksnes Levadia ja Paide jagada? Vutikohtu saatejuhid on Ott Järvela (Soccernet.ee) ja Andres Vaher (Õhtuleht).

Antra Cilinska 1991.gada janvārī strādāja leģendā režisora Jura Podnieka filmēšanas komandā. Piedzīvoja barikādes un 20.janvāra apšaudi Bastejkalnā, kura viņus skāra īpaši sāpīgi, jo krita divi operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Pusotru gadu vēlāk, nirstot Zvirgzdu ezerā pie Kuldīgas, gāja bojā arī Podnieks. Šo trauksmaino laiku vēta jaunā Antras Cilinskas un Annas Vidulejas dokumentālā filma „ Podnieks par Podnieku”, kam pirmizrāde paredzēta 1.martā Kremļa opozicionāra Vitālija Manska festivālā „ArtDocFest”. Par barikādēm un jauno filmu saruna ar Antru Cilinsku.

“Turamies veseli un dodam virsū,” tā sociālajos tīklos raksta mūsu viesis, kurš gatavojas kārtējam palīdzības braucienam uz Ukrainu. Raidījuma "Viens pret vienu" viesis - Kuldīgas Svētās Annas draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics.

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

On a bright weekend at the end of September, I went to Kuldīga. The town was buzzing with people, strolling the cobbled streets, sitting at cafes, walking down to the waterfall. The small electric tourist buses were full. Why? Kuldīga had been added to the UNESCO World Heritage list a few weeks beforehand. In tourism terms, that is a huge thing.We will look at Kuldīga's journey to gain this designation. We will explore what you can see and do in Kuldīga. Come with me to Kuldīga, the small, unspoilt and beautifully preserved town in the west of Latvia. Thanks for listening!

Kas veido Kuldīgas īpašo tēlu? Kāds bijis ceļš līdz nokļūšanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā? Kultūras rondo devās uz Kuldīgu, lai uzklausītu cilvēkus, kuri aktīvi iesaistījušies vecpilsētas saglabāšanā un atjaunošanā. Atkal ir nopietns iemesls aizbraukt uz Kuldīgu, jo 2023. gada  17. septembrī tika  paziņots, ka Kuldīgas vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules  kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat kā arhitektūras doktore un Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone, arī citi kuldīdznieki atzīst, ka UNESCO zīme ir tikai tāda kvalitātes, iespēju un pienākumu zīme, kā piespraude pie Kuldīgas vecpilsētas mēteļa. Un karogs pilsētas centrā tagad ļaus arī garām skrienošam skolniekam ar saldējumu rokās pajautāt, ko tad šis karogs nozīmē. Un 7. oktobrī, kad skan raidījums, notiekot Hercoga Jēkaba gadatirgum un katram vecpilsētas iedzīvotājam saņemot īpašu pateicību par to, ka viņš dzīvo un piedalās Kuldīgas vecpilsētā, iespējams, turpināsies šī labā kaimiņu ķēde. Ja jau kaimiņš sava nama durvis un logus ir restaurējis, varbūt es ar varu… Ja ir iespēja savu pagalmu atvērt tūristu acīm vai  uzlikt tādu žogu, kā bijis agrāk un norobežot savu privāto telpu, tad ir vērts par to padomāt. Pilsētai ir jābūt dzīvai un līdzsvarotai. Ar mierinošu satiksmi, ar Kuldīgai raksturīgiem augiem, krāsām, sarkanajiem kārniņu jumtiem, bruģi. Kultūras rondo veidotāja Ingvilda Strautmane uz Kuldīgu brauca pirmdienā, kad tūristu mazāk, kad pa Alekšupīti neviens nebrida, bet bija patīkami sastapt cilvēkus, kuriem patīk te dzīvot un kuri atgriežas pēc vairākiem Rīgas gadiem. Par Kuldīgu stāsta un Kuldīgu izrāda Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitektūras doktore Jana Jākobsone, Kuldīgas novada pašvaldības pārstāve Ilze Meirupska, restaurators, Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājs Artis Rozītis, Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs, kā arī pirmdienā pilsētas ielās sataptie kuldīdznieki.

UNESCO meet in September to review the nominations to the World Heritage list from 2022 and 2023. They have added added a bunch of new sites, so this week we take a look at some of our favorite new ones. Also, we talk about sites that have been removed from the “in danger” list, as well as a couple that have unfortunately been added to it.Links The 27 new Unesco World Heritage Sites for 2023 revealedhttps://apple.news/Awx6AamRKRPy46fY6D0tlCQ New Inscribed Properties 2023+2022https://whc.unesco.org/en/newproperties/?meeting=45COM&mode=list&inscribed=1 The Criteria for Selectionhttps://whc.unesco.org/en/criteria/ Hopewell Ceremonial Earthworkshttps://whc.unesco.org/en/list/1689 Deer Stone Monuments and Related Bronze Age Sitehttps://whc.unesco.org/en/list/1621 Old town of Kuldīgahttps://whc.unesco.org/en/list/1658 Uganda's Tombs of the Kings of Buganda at Kasubi to be removed from the List of World Heritage in Dangerhttps://whc.unesco.org/en/news/2607 Ukraine: UNESCO sites of Kyiv and L'viv are inscribed on the List of World Heritage in Dangerhttps://whc.unesco.org/en/news/2608 The reverse side of the medalhttps://www.mpg.de/11401948/unesco-world-heritageContact Chris Websterchris@archaeologypodcastnetwork.com Rachel Rodenrachel@unraveleddesigns.comRachelUnraveled (Instagram)ArchPodNet APN Website: https://www.archpodnet.com APN on Facebook: https://www.facebook.com/archpodnet APN on Twitter: https://www.twitter.com/archpodnet APN on Instagram: https://www.instagram.com/archpodnet Tee Public Store: https://www.teepublic.com/stores/archaeology-podcast-network?ref_id=5724Affiliates Motion: https://www.archpodnet.com/motion Motley FoolSave $110 off the full list price of Stock Advisor for your first year, go to https://zen.ai/apnfool and start your investing journey today!*$110 discount off of $199 per year list price. Membership will renew annually at the then current list price. Laird SuperfoodAre you ready to feel more energized, focused, and supported? Go to https://zen.ai/thearchaeologypodnetworkfeed1 and add nourishing, plant-based foods to fuel you from sunrise to sunset. Liquid I.V.Ready to shop better hydration, use my special link https://zen.ai/thearchaeologypodnetworkfeed to save 20% off anything you order.

UNESCO meet in September to review the nominations to the World Heritage list from 2022 and 2023. They have added added a bunch of new sites, so this week we take a look at some of our favorite new ones. Also, we talk about sites that have been removed from the “in danger” list, as well as a couple that have unfortunately been added to it.Links The 27 new Unesco World Heritage Sites for 2023 revealedhttps://apple.news/Awx6AamRKRPy46fY6D0tlCQ New Inscribed Properties 2023+2022https://whc.unesco.org/en/newproperties/?meeting=45COM&mode=list&inscribed=1 The Criteria for Selectionhttps://whc.unesco.org/en/criteria/ Hopewell Ceremonial Earthworkshttps://whc.unesco.org/en/list/1689 Deer Stone Monuments and Related Bronze Age Sitehttps://whc.unesco.org/en/list/1621 Old town of Kuldīgahttps://whc.unesco.org/en/list/1658 Uganda's Tombs of the Kings of Buganda at Kasubi to be removed from the List of World Heritage in Dangerhttps://whc.unesco.org/en/news/2607 Ukraine: UNESCO sites of Kyiv and L'viv are inscribed on the List of World Heritage in Dangerhttps://whc.unesco.org/en/news/2608 The reverse side of the medalhttps://www.mpg.de/11401948/unesco-world-heritageContact Chris Websterchris@archaeologypodcastnetwork.com Rachel Rodenrachel@unraveleddesigns.comRachelUnraveled (Instagram)ArchPodNet APN Website: https://www.archpodnet.com APN on Facebook: https://www.facebook.com/archpodnet APN on Twitter: https://www.twitter.com/archpodnet APN on Instagram: https://www.instagram.com/archpodnet Tee Public Store: https://www.teepublic.com/stores/archaeology-podcast-network?ref_id=5724Affiliates Motion: https://www.archpodnet.com/motion Motley FoolSave $110 off the full list price of Stock Advisor for your first year, go to https://zen.ai/archaeologyshowfool and start your investing journey today!*$110 discount off of $199 per year list price. Membership will renew annually at the then current list price. Laird SuperfoodAre you ready to feel more energized, focused, and supported? Go to https://zen.ai/thearchaeologyshow2 and add nourishing, plant-based foods to fuel you from sunrise to sunset. Liquid I.V.Ready to shop better hydration, use my special link https://zen.ai/thearchaeologyshow1 to save 20% off anything you order.

Jau otro gadu septembra sākumā Kuldīgā norisinājās festivāls “Kuldīga Piano”. Labs pamudinājums šāda festivāla izveidei ir klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīcas un koncertzāles “Klavins Piano” atrašanās Kuldīgā. Par klavierbūvētāju, festivāla organizatoru, un pianistu Kuldīgā atrastajām klavieru skaņām stāsts raidījumā. Izkāpjot no mašīnas Kuldīga, vispirms var sajūst saulē sasilušo namu siltumu, Kuldīgas bruģa klaudzoņu, parka strūklakas skaņas, un tajā visā gaidīti un negaidīti reizē ievijas klavieru skaņas. Īpašs kompliments Kuldīgas pilsētai par spēju vienoties un atbalstīt festivālu – šajās dienās klaviermūzika skanēja ne tikai no trim skatuvēm pilsētvidē, bet arī ierakstā – krodziņos un suvenīru veikalā. Pianistu un festivāla idejas autoru Daini Teni satieku restorānā “Bangerta villa”, arī šī ir viena no “Kuldīga Piano” norises vietām. Viens no festivāla “Kuldīga Piano” rašanās iemesliem ir Kuldīgas Kaļķu ielas kvartālā pirms trim gadiem atvērtā klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīca “Klavins Piano”. Kā iebilstot Daiņa Teņa teiktajam par kluso un intīmo skanējumu, “Klavins Piano” darbnīcas koncertzālē burtiski apņem jaudīgas skaņas. Notiek  mēģinājums vakara koncertam, pats Dāvids Kļaviņš pieceļas no klausītāju rindām, nāk pretim, ieved klusākās darbnīcas telpās. Dāvida Kļaviņa dzīvesstāsts ir ļoti interesants, un ne reizi vien intervijās viņš to jau ir stāstījis. Viņa vecāki kā kara bēgļi 1945. gadā ieradās Vācijā, kur deviņus gadus vēlāk astoņu bērnu ģimenē piedzima arī Dāvids. Savu klavierbūves uzņēmumu Dāvids Kļaviņš nodibināja 1976. gadā, Bonnā, 1987. gadā uzbūvēja pasaulē lielākās klavieres “Modell 370” , 2012. gadā Gigantu, šī modeļa virtuālo instrumentu. 2014. gadā tapa “Una Corda”, instruments, kura skaņu neierobežo korpuss. 2019. gadā no “Klavins Piano” manufaktūras Vācā, Ungārijā uz Ventspils jauno koncertzāli “Latvija” atceļoja četrarpus metrus augstās vertikālās klavieres. Dāvids Kļaviņš savu klavierbūvētāja karjeru ir veidojis Vācijā, ASV, Ungārijā. Šobrīd viņa darbnīca atrodas Kuldīgā. Dāvida Kļaviņa darbnīcā viesojos ne pirmo reizi. Iepriekšējā reizē bija iespēja apskatīt kādai, cik atceros, Kanādas pianistei, preperēto klavieru mūzikas izpildītājai, sūtīšanai sagatavotās klavieres, kuru rāmis slējās vertikāli virs taustiņiem kā lira, kas deva iespēju pianistei darboties vienlaikus gan ar taustiņiem, gan arī aizsniegt stīgas. Par “Klavins Piano” vēstnieku Latvijā kļuvis komponists Jānis Lūsēns, kurš savai koncertdarbībai lūdzis Kļaviņu uzbūvēt viegli pārvadājamas klavieres. Ir grūti aptvert, ka visi šie mūzikas pasaules meklētāji ar savām vēlmēm satiekas Kuldīgā, šai darbnīcā. Saruna ar Dāvidu Kļaviņu notiek “Kuldīga Piano” festivāla laikā, tā brīžam tiek pārtraukta, jo kāds ienāk sasveicināties. “Kuldīga Piano” mūziķi vairākkārt intervijās ir apliecinājuši, ka koncertēšana neierastiem trokšņiem pilnā vidē viņus pat iedvesmo. Neierasti arī, ka tāda līmeņa pianists kā Andrejs Osokins koncertē restorānā “Bangerta vila”, koncerta laikā cilvēki ēd. Pianists pats no skatuves saka:  bet mēs varam iedomāties, ka šīs ir mājas viesības, un sanākušie ir tuvi draugi. Andreja Osokina koncertprogramma – veltījums Listam, īpašajā koncertā Ventspils koncertzālē uz divām klavierēm skanēs 16. septembrī. Bet 23. septembrī festivāla “Teātris ir visur” ietvaros  Kuldīgā, „Klavins Piano” koncertzālē,  pianista Andreja Osokina un aktrises Čulpanas Hamatovas poētiskais koncerts. Par Andreja Osokina teikto darbnīcā varēju pārliecināties – klavierbūvētājs ļoti labprāt ķer aiz piedurknes “Kuldīga Piano” iesaistītos pianistus, aicina izmēģināt instrumentus, un tā ir abpusēji, un arī man kā klausītājam, interesanta saruna. Brīvdienā darbnīca ir tukša, bet zinu, ka  “Klavins Piano” strādā pieci amatnieki. Kad iepriekšējo reizi viesojos “Klavins Piano” darbnīcā, tās saimnieks man uzdāvināja kādu mūzikas albumu. Dāvida Kļaviņa kā klavierbūvētāja interešu loks neaprobežojas ar amatnieka darbu. Viņa plānos, arī šobrīd, dzīvojot Latvijā, ir ieskaņot un izdot mūziku, kas skan uz viņa būvētajiem instrumentiem.

Pēdējo dienu Valsts prezidenta amatā pavada Egils Levits. Ukrainas prezidents Zelenskis devies vizītē uz Turciju. LIZDA Valde ārkārtas sēdē sprieda par tikšanos nākamā nedēļā ar izglītības un zinātnes ministri. Kuldīgā pie Ventas rumbas peldētavā neļauj peldēties, jo slikta ūdens kvalitāte

Täna on meil saates külas imeline naine, kes paneb kõik ekraanid särama. Ta on näitleja, saatejuht, ema ja hull spordifanatt - Grete Kuld.Tänases saates räägime:▪ Eesti Laulu äpardustest;▪ otsuste tegemisest;▪ eneseväärtusest;▪ seentest;▪ trenni vahelejätmisest.Saadet juhib Sandra Raju.Liitu perega

14. decembrī tiks pasniegtas ikgadējās eksporta un inovāciju balvas. Viena no balvu kategorijām - “Eksportspējīgākais jaunais tūrisma produkts”. Kas ir tas produkts, kas varētu piesaistīt tūristus no malu malām Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Liepājas 17-19.gs. interjera muzeja Hoijeres kundzes viesu nams direktore Ieva Dzintare un Kuldīgas Kaļķu ielas kvartāla attīstītājs Toms Egle.

  Vai iestrēgušajā koalīcijas izveides procesā vēl ir iespējami kādi kompromisi? Kuldīgas novadam jauna domes priekšsēdētāja Ukrainas spēki arvien vairāk tuvojas Hersonai. Irāna paziņo par virsskaņas raķešu radīšanu Ne visām skolām izdevās piedalīties pirmajā elektroniskā eksāmena izmēģinājumā

Mākslinieks Atis Jākobsons šovasar Padures muižā iekārtojis savu darbnīcu, kurā tikko, kā arī pēdējo trīs gadu laikā tapušās gleznas tika izstādītas muižas plašajās zālēs, tās papildinot ar scenogrāfijas elementiem. Izstāde, kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai, apskatāma līdz septembra beigām. Kas pamudināja mākslinieku no attālināties no tumšās matērijas noslēpumiem un pievērsties portretiem un klusajām dabām? Šai raidījumā mudinām jūs paspēt vēl septembrī aizbraukt uz Padures muižu – tā atrodas netālu no Kuldīgas un tur apskatāma mākslinieka Ata Jākobsona gleznu izstāde. Mākslinieks muižā šovasar bija iekārtojis darbnīcu, viņa paša un divu gleznieciska izskata suņu klātbūtne muižai piedeva īpašu auru. Atis Jākobsons ir arī savas izstādes iekārtotājs, gleznu izvietojums muižas apakšstāva istabās nesekoja gluži izstāžu zāļu kanoniem, tās nevis virknējās, bet pārsteidza negaidītos rakursos – ielūkojoties aizdurvē, vai gleznu vispirms pamanot spogulī. Reizēm par gleznas turpinājumu kļuva virs plīts nolupis sienas krāsojums, reizēm izstādes scenogrāfiju veidoja ikdienā lietoti priekšmeti vai mēbeles. Padures muiža pati ir kā glezna, muižas īpašnieks Jānis Lazdāns labprāt soctīklos ieliek pa bildei, kurā skats pa īpatnas formas logu vai sveču izgaismots muižas vakars. Pirms gada Padures muižā notika galerijas “Alma” rīkotā laikmetīgās mākslas izstāde. Dažas no sienām tā arī palikušas izkrāsotas vairāk izstādei nekā dzīvošanai piemērotās krāsās, no iepriekšējā gada izstādes muižā aizkavējušies scenogrāfu Reiņa un Kristas Dzudzilo apaļie spoguļi, kas bija daļa no darba “Tu mani padarīji par stiklu”. Spoguļu klātbūtne muižā pēc Dzudzilo ieceres bija atgādināt par trauslo robežu starp realitāti un domu, šovasar tajos Ata Jākobsona gelznotie citplanētieši atkārtojas atspulgos un izskatās sevišķi iespaidīgi. Padures muiža ir izcils piemērs atvērtībai un pieejamībai, muiža ir viesu uzņemšanas un sarunu vieta, vietējās dzīves centrs. Veiksmīga man liekas arī ideja kā atrast pielietojumu muižu ēkām mūsdienās, Padures gadījumā – padarīt to par Ata Jākobsona vasaras rezidenci. Bet kā jūtas pats mākslinieks muižas vidē? Atis Jākobsons Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu glezniecībā, strādājis arī ar video un instalāciju. Taču šai izstādē Padures muižā viņš darbojas kā scenogrāfs, pārveidojot savai mākslai piemērotā veidā visu muižas telpu. Šī nav pirmā reize, kad māksliniekam ir bijusi šāda nepieciešamība veidot dialogu ar telpu, radīt vidi mākslas darba notikšanai. Vēl viens brīnišķīgs piemērs, kā padarīt kādu ēku sabiedrībai atvērtu, iedot saturu un dvēseli, ielaižot tajā mākslu, ir Liepājas Karaostas  ūdenstornis. Inženiertehniskā būve, kas savulaik apgādāja ar ūdeni visu Liepājas karostas ciematu, pēc mākslinieka Egona Peršēvica ierosmes nu jau trešo vasaru ir pieejama apmeklētājiem, kuriem ir iespēja apskatīt ne tikai ūdeni pumpējošās iekārtas, izbaudīt skatu no torņa augšas, bet arī, ja paveicas, satikt dzīvu mākslinieku. Jo katrā no torņa stāviem ir mākslinieka rezidence, un tā ir reta iespēja ielūkoties viņa darbnīcā, redzēt vēl pusgatavus darbus, mākslinieka radīto kārtību uz darba galda. Ata Jākobsona darbnīca, apmeklējot Liepājas Karaostas ūdenstorni, pārsteidza.  “Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. […] Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas,” teikts Padures muižā skatāmās izstādes aprakstā. Izstādē Padures muižā ir gan ziedu gleznojumi, gan Liepājas ūdenstornī tapušās klusās dabas, taču pamatā tie ir portreti. Izstāde jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Iepriekšējo reizi Atis Jākobsons Purvīša balvai nominēts tika par kardināli atšķirīgiem darbiem – par 2015. gada izstādi “Tumšā matērija”. Ata Jākobsona izstāde Padures muižā apskatāma līdz 21. septembrim.

Vārds “guld/ kuld” ar nozīmi “zelts” ir pazīstams vairākās ap Baltijas jūru runātās valodās, līdzīgi latviešu valodā no svešvalodām aizgūta “rūme” jeb istaba. Projekts "KULDRUM" ir igauņu, zviedru, latviešu sadarbības projekts, kura mērķis ir radīt “zelta vietu” savstarpējai sadarbībai stāstniecības jomā. Iepazīstinām ar stāstniecības kustības dalībniecēm no kaimiņvalstīm, Latviju šai projektā pārstāv folkloras kopēja no Kuldīgas Ina Celitāne. "KULDRUM" savu darbību aizsācis pirms mazliet vairāk nekā gada, ar Ziemeļvalstu sadarbības atbalsta organizācijas Ziemeļu kultūras punkts finansējumu. Taču jau šobrīd izveidojusies komanda ir pārliecināta, ka vēlas darboties kopā arī turpmāk, iesaistīt aizvien jaunus dalībniekus. Pa daļai vēlējuma izteiksmē – vēlot "KULDRUM" visu ieceru izdošanos, prognozēju, ka par projektā iesaistītajām “zelta” sievietēm noteikti vēl dzirdēsim  pēc pieciem gadiem, kad Liepāja kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kā satelītpilsētu pieaicinot arī Kuldīgu, jo projekta organizatore no Latvijas puses ir Ina Celitāne – kuldīdzniece, viņa nāk no pilsētas, kuras nosaukumā arī ir jau pieminētais zelts – “kuld”. Pandēmijas apstākļos lielākā daļa "KULDRUM" pasākumu līdz ir notikuši tīmeklī, dažas no projekta dalībniecēm klātienē ir sastapušās tikai pavisam nesen, kad jūnijā Kuldīgā notika "KULDRUM" tikšanās. Un tā bija arī mana iespēja Radio studiju piepildīt ar ļoti dzīvām, smejošām, dziedošām, igauniski, zviedriski, latviski runājošām "KULDRUM" projekta dalībniecēm. Projekta "KULDRUM" dalībnieces - Astrīdaa Selinga, Agnesei Sjoberga, Brita Bjorša no Zviedrijas, Kairo Leivi no Igaunijas, Ina Celitāne no Latvijas.

Er der gået sådan lidt Loyal To Familia i den hos formiddagspressen? Chefredaktør på Ekstra Bladet, Henrik Qvortrup gider ikke stille op til interview om Anna Thygesen og hendes krænkersag. Og chefredaktøren på B.T., Jonas Kuld Rathje,  sidder og smasher like-knappen i bund til  Thygesens snavsede facebook-opslag.  Det kører. I dag skal vi tale om de to mest magtfulde chefredaktører i formiddagenspressen: Holder de hånden over Anna Thygesen i sagen om hendes egne krænkelser?Vi skal også en tur forbi det småkedelige branchemedie, Kommunikationsforum, der har skrevet en lang, lang, lang  artikel om Ugens Krise og al dens spektakel.

FK247! Käopesa on sel korral eriti ere, sest lisaks Goldile on stuudios ka kaks Kulda - Grete ja Ergo. Jutuks on Oskar Lutsu teose “Soo” põhjal valminud film, milles ühel on mõisapreili roll ja teisel lavastaja, operaatori ja monteerija ülesanded. Suur osa uudisterubriigist on seotud Oscari-gala õhtujuhtidega, aga juttu tuleb taas “Oppenheimeri” filmist ja “Kena Vaikne Kohake” ja “Star Treki” järjest. Lisaks “Soo”'le saabub kinno Rainer Sarneti dokumentaalfilm “Vaino Vahingu päevaraamat” ja prantslased pakuvad Celine Dioni elust inspireeritud filmi “Aline”. Sisukord: 03:21 Kinotabel 14:2 Uudised 29:32 Intervjuu: Grete ja Ergo Kuld 1:07:05 Soo (Eesti) 1:13:04 Vaino Vahingu päevaraamat (Eesti) 1:15:35 Aline 1:24:55 Telekava

Jubilejas raidījums!- Jubileja "Šovam Astoņos", jubileja "Dienai Pēc", jubileja Kristapam. Trīs vienā!- Ironijas ziņu iesmos Briedis, jaunais kivičpāris Artuss+Dārta, politkrektums, valodnieki un kriminālā Kuldīga.- Lauras fantastiskais soļu skaits un Pelmeņu olimpiāde.- Gardēža Kristapa piedzīvojumi Berlīnē.- "Diena Pēc" autori ar svētku uzrunām.- Klausām-skatām-lasāmvielā Murakami, seni mūziķi, jauni seriāli un vecas filmas.- PATS SVARĪGĀKAIS! Vakara viesis GAJS KAVASAKI par savu podkāstu!- Daudz laimes un daudz koka ērgļu! (ps par koka ērgļiem vaicājiet Baibai Sipeniecei-Gavarei)Support the show (http://www.patreon.com/dienapec)

Pārliecinies, kāds ir ziņas vēstījums! Pārliecinies par ziņas vēsturi! Izpēti ziņas saturu! Veido savu uzticamo avotu sakaru! Neklusē, ja atpazīsti dezinformāciju! Šiem pieciem vienkāršiem medijpratības soļiem vajadzētu palīdzēt vecākās paaudzes Latvijas iedzīvotājiem atpazīt viltus ziņas un neiekrist tajās paustajā dezinformācijā. Vai un kā tas strādā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.   Kultūras ministrija uzsākusi informatīvu kampaņu par senioru medijpratības jautājumiem, izglītojot seniorus dezinformācijas jautājumos un stāstot par veidiem, kā sevi pasargāt no viltus ziņām. Par kampaņu plašāk stāsta Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte Agnese Berga. Vidzemes Augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultātes dekāne Agnese Dāvidsone vērtē, ka visi kampaņā ietvertie punkti katrs slēpj daudz dažādu aspektu. Tāpēc no kampaņas šaurā fokusa var attīstīt plašu sarunu. Kuldīgas galvenās bibliotēkas sabiedrisko attiecību speciāliste Itija Vespere stāsta par pieredzi, kā bibliotekāri nodarbojas ar medijpratību, gan rīkojot pasākumus, gan ikdienā saskarē ar apmeklētājiem. Saruna raidījumā, atbildot uz klausītāju jautājumiem, plašāk izvēršas ne par iespējām šos medijpratības jautājumus apgūt un izprast, bet par to, kādu maldinošu informāciju mediji sniedz pandēmijas sakarā.

FK244! Meil on külas dokumentaalfilmi “2 tundi õnneni” autor Moonika Siimets. Lõpuks ometi saame uudistes rõõmustada Disney+ voogedastusplatvormi saabumise üle. Kinolevist leiab sel nädalal uutest filmidest “Kahe maailma vahel”, “Kõik läks hästi”, “Siin pole midagi naljakat” ja “Kuld”. Saatejuhid on Lauri Kaare ja Kristjan Gold.

FK244! Meil on külas dokumentaalfilmi “2 tundi õnneni” autor Moonika Siimets. Lõpuks ometi saame uudistes rõõmustada Disney+ voogedastusplatvormi saabumise üle. Lisaks teeme juttu The Rocki jõulufilmist, Jake Gyllenhaali kiirkaatrite filmist ja paljust muust. Kinolevist leiab sel nädalal uutest filmidest “Kahe maailma vahel”, “Kõik läks hästi”, “Siin pole midagi naljakat” ja “Kuld”. Sisukord: 09:54 Kiri 18:26 Kinotabel 24:39 Uudised 39:12 Intervjuu: Moonika Siimets 1:00:59 Kahe maailma vahel (Prantsusmaa) 1:05:51 Kõik läks hästi (Prantsusmaa) 1:09:12 Siin pole midagi naljakat (Norra) 1:13:13 Kuld 1:21:22 Telekava