Podcasts about eduards

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Dailes teātris radās kā jauna skatuves mākslas institūcija. To dibināja Raiņa klubs, un oficiāli tas saucas Raiņa kluba Raiņa un Aspazijas tautas nama Dailes teātris. Eduards Smiļģis bija otrais direktors, jo pirmais bija Rainis. Bet arreiz, kā teiktu Džemma Skulme, aizrāvās ar idejām, ka šajā telpā Romānova ielā 25, tagadējā Lāčplēša ielā 25, kur jau bija bijis Jaunais latviešu teātris, Jaunais Rīgas teātris, jārada teātris, kas ir pretējs psiholoģiskam jeb naturālistiskam teātrim. Lai dzīvo forma! Un forma tātad ir tas kults – Smiļģis teica, teātrī bija ziedošanās kults – skatuves mākslai. Jo teātris ir darbība, kurā aktieris ir centrā, bet viņu iedarbina ansamblī radusies un skatuves mākslas izteiksmībā veidotā atmosfēra. Vispirms, Eduards Smiļģis skaidri saprata, ka viņam ir jāstrādā nevis vienam pašam, bet ar konsultantiem. Tādas sistēmas latviešu teātrī vēl nebija. Viņš bija inscenētājs, nekad – režisors. Un viens pēc otra parādījās viņa konsultanti. Tā, protams, bija izcilā Felicita Ertnere, kas bija ritmoplastikas un kustības meistariene ar ļoti labu izglītību. Tas vēlāk, ar otro sezonu, bija Burhards Sosārs, kas bija komponists, kuram vajadzēja piedalīties visur – traģēdijās, drāmās, komēdijās, vēlāk muzikālajās izrādēs. Tur, protams, bija Jānis Simsons, konsultēja skatuves runu, tur bija Makss Lēvenšteins – vācu teātra uzvedumu meistars, kas palīdzēja pārveidot skatuvi. Tur, protams, bija Fricis Lepnis, kas veidoja apgaismošanas sistēmas. Vispirmām kārtām bija nepieciešams lauzt skatuvi. Tāda skatuve kā Nacionālajā teātrī viņam neder. Ir vajadzīgas podestūras, kubi, kāpnes, slīpnes, ja vajag, arī serpentīnus. Galu galā 1926. gada izrādē “Spēlēju, dancoju” Otto Skulmes scenogrāfijā Tots jau gāja augšā pa tādu kā serpentīnu. Otrs, kas viņam bija obligāti nepieciešams, viņš aizsūtīja uz Vāciju scenogrāfu Jāni Munci, lai iegādātos labāko skatuves tehniku. Vācijā tāda bija Maksim Reinhardam. Un Makss Reinhards principā bija nolēmis, ka šādu tehniku neviens cits nevar iegādāties. Smiļģis – vai tā ir leģenda? – izvēlējās un atveda vēl labāku. Tā daudzus gadus, līdz pat deviņdesmitajiem, Jaunajā Rīgas teātrī strādāja šī sistēma ar vecajiem reostatiem. Bet Smiļģis ar reiz panāca, ka teātrī nav rampas, jo rampas gaisma neder teātrim, bet ir prožektori, ir pretgaisma, ir kontrgaisma, kas nemet ēnas un var radīt. Trešais ir tas, ka jau pirmajās deklarācijās bija rakstīts, ka aizpriekškars, aizkars pēc izrādes netiks atvērts. Smiļģis teica, ka nav ko lieki dižoties – aktieris savu darbu ir parādījis un tev ir jāpaliek tajā lomā, skatītājiem radītajā iespaidā, nevis jānāk un jāklanās. Tās bija ļoti retas reizes, kad priekškars atverās. Par to liecina arī kāda Aspazijas atmiņa: 1927. gadā, kad Smiļģis Dailes teātrī iestudēja viņas drāmu “Madlienas baznīcas torņa cēlēji”, pēc pirmizrādes autore tika izsaukta uz skatuvi, viņu godināja. Un viņa, zinādama, ka Dailes teātrī priekškaru neatver, tomēr ar roku rādīja uz to un vēlējās, lai kāds parādītos. Bet neparādījās. Recenzents teica: “Aspazijai taču vajadzēja zināt, ka šeit priekškaru neatver.” Vēl bija tāda inovācija, ka dažos uzvedumos skatītājam, ienākot zālē, bija redzama atvērta skatuve, un viņš jau varēja iejusties izrādes dekorācijās un atmosfērā. Un izrādēs, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, parādījās skatuves strādnieki, kuri zināmos brīžos pārvietoja dekorācijas, visiem redzot. Smiļģis jau tajā laikā saprata, ka laiks ir jāekonomē, plus Smiļģis ļoti labi saprata kinematogrāfisko principu – viņš lugas īsināja, montēja. Ne jau velti viņš “Faustu” 1940. gadā iestudēja pilnā apmērā, kas liekas pilnīgi neiespējami. Bet, kas ir redzējis viņa eksemplāru – ha! Smiļģis jau visu nemaz nerādīja, jo viņam jau galvenais bija parādīt visu tajā vizuālajā, kustīgajā, darbīgajā ritmā un paust ideju. Vēl viens ārkārtīgs jauninājums ir tas, ka viņu neapmierināja līdzšinējā aktieru izglītība, un tāpēc 1924. gadā viņš nodibināja savu aktieru studiju – Pirmo Dailes teātra studiju. Tādas pie teātriem nebija. Un, kas ir ļoti interesanti, (apmācībā) nebija aktiermeistarības. Bija runa, protams, kustība, deja, plastika, paukošanās, poētika, estētika, dziedāšana, mūzika un tā tālāk. Bet aktiermeistarību apguva tikai konkrēti strādājot masu skatos, statistos – tieši uz skatuves un vērojot citu aktieru darbus. Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Un tā to darīja, starp citu, arī Otrajā studijā. Tad nāca PSRS programmas, kuras uzspieda, ka vajag arī mācīt aktiermeistarību. Tātad, Eduarda Smiļģa piegājiens radīja arī cita tipa aktieri. Nu, lūk! Un ar ko viņš pārvarēja ekonomisko krīzi? Ar dziesmu spēlēm! Sākot ar 1928. gadu, kad pirmoreiz iestudēja Ofenbaha “Skaisto Helēnu” un pieaicināja brīnišķīgo operas solisti Mildu Brehmani-Štengeli dziedāt Helēnas lomu. Līdzās viņai bija jaunais aktieris Kārlis Pabriks, kas kļuva pēc tam par zvaigzni muzikālajās izrādēs. Nākamās bija “Trejmeitiņas”, kuras nospēlēja vairāk nekā 250 reizes, un tur jau arī līdzās teātra aktieriem bija pieaicināts profesors Pauls Sakss. Arī vēlākā posmā Dailes teātris iztika ar saviem aktieriem, bet ik pa laikam vēl kādu pieaicināja, tai skaitā arī Marisu Vētru. Un vienmēr teica tā: ja Smiļģis ekonomisko krīzi pārvarēja ar “Trejmeitiņām”, kuras ienesa naudu, tad Nacionālā teātra “trejmeitiņas” – Ludmila Špīlberga, viesmāksliniece Lilija Štengele un Ārija Simsone – nesa zaudējumus, jo viņām bija lieli honorāri. Tātad arī šis ir inovatīvs mākslinieka, menedžera un direktora gājiens, kā panākt, lai skatītājs ne tikai izklaidētos, bet iegūtu vērtīgu mākslas darbu Dailes teātrī.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Pirmā medaļa sievietēm individuālajās disciplīnās kamaniņu braukšanā Latvijas vēsturē kopš neatkarības atjaunošanas. Tā var teikt par Elīnu Ievu Botu pēc sudraba medaļas izcīnīšanas Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēles. Vērīgākei, protams, atgādinās par Veras Zozuļas zeltu un Ingrīdas Amantovas bronzu padomju laikā. Jā, arī ar šīs medaļas ir daļa no mūsu vēstures. Bet vakar, 10. februārī, šajā vēstures grāmatā ierakstīta jauna lappuse. Mārtiņš Kļavenieks uzklausīja sportisti pēc sacensībām. Protams, turpinām priecāties, bet jau šodien startēs starts kamaniņu braucējiem vīriešu un sieviešu divniekiem. Piedalīsies trīs Latvijas ekipāžas – divi vīru divnieki Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, kā arī Eduards Ševics-Mikeļševics un Lūkass Krasts un viena dāmu ekipāža Marta Robežniece un Kitija Bogdanova. Bet daudzu sirdis vakar sāka pukstēt straujāk vēlu vakarā, kad daiļslidošanas īsajā programmā uz ledus izgāja Deniss Vasiļjevs un Fedirs Kuļišs. Denisam Vasiļjevam 17. vieta, Fedirs Kuļišs tālāk netika. Uzklausām Denisu pēc starta. Viedokli izsaka Alma Lepina- Lāce, slidošanas studijas „Alma” vadītāja, desmitkārtēja Latvijas čempione.

Kalnu slēpošanas supergigants, biatlona 15 kilometru slēpojums indivuduāli sievietēm un kamaniņu sporta nobraucieni divniekiem - tās irdisciplīnas ziemas olimpiskajās speļēs, kam šodien, 11. februārī, īpaši pievēršam uzmanību. Kalnu slēpotājs Elvis Opmanis supergigantā starp 42 dalībniekiem ierindojās 35. vietā. Lai saprastu, kā vērtēt šīs izcīnītās vietas, esam sazvanījuši olimpisko spēļu kalnu slēpošanas komentētāju Ivaru Bāci. Biatlonā noslēgušās sacensības 15km individuālajā distancē sievietēm. Tajā startēja četras Latvijas pārstāves. Baiba Bendika finišēja 22. vietā, Estere Volfa ieņēma 36. vietu, Sanita Buliņa  bija 58. vietā, bet Annija Keita Sabule – 64. Vietā. Elīnas Ievas Botas panākumu iedvesmotas, šodien ledus trasē Kortīnā sacensības sāks Latvijas dāmu divnieks Marta Robežniece/Kitija Bogdanova. Viņām 4. starta numurs, kopā startēs 11 ekipāžas. Vīru konkurencē startēs Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, kā arī Eduards Ševics-Mikeļševics un Lūkass Krasts. Sacensību sākums plkst. 18. Mūsu kamaniņu sportistu gaitām turpina sekot Latvijas Radio korespondents Mārtiņš Kļavenieks.

Join Eduards Ruzga, Founder & CEO of Desktop Commander, in an in-depth conversation with Gary Fowler as they explore the next evolution of Agentic AI — systems that can update their own prompts, tools, and knowledge autonomously. Learn how giving AI real computer access unlocks powerful new workflows and what it means for founders, developers, and the future of human–AI collaboration.

1066 entscheidet sich das Schicksal Englands: In der Schlacht von Hastings prallen rivalisierende Thronansprüche, dynastische Ambitionen und politische Intrigen aufeinander. Diese Episode zeichnet den Weg dorthin nach – vom Tod König Eduards des Bekenners über die konkurrierenden Ansprüche von Harold Godwinson, Harald Hardrada und Wilhelm von der Normandie bis zu den militärischen und strategischen Voraussetzungen der Entscheidungsschlacht. Im Fokus steht dabei die normannische Perspektive, mit der wir unsere Reihe zu Wilhelm dem Eroberer fortsetzen.Erwähnte Podcast-Folgen:Wilhelm der Eroberer. Aufstieg der NormandieLeif Eriksson. Entdecker – Wikinger – ChristUnterstützt Epochentrotter via Steady oder Paypal!Epochentrotter Steady: https://steady.page/de/epochentrotter/aboutEpochentrotter PaypalMDVAL Streetwear – Kleidung mit historischen Motiven: mdval.deLiteratur zum Weiterlesen:PELTZER, Jörg: 1066. Der Kampf um Englands Krone. München 2016.KRAUSE, Arnulf: Die Normannen. Eroberer – Ritter – Staatengründer. Wiesbaden 2019.WAßENHOVEN, Dominik: 1066. Englands Eroberung durch die Normannen. München 2016.SKIBA, Viola et. al. (Hrsg.): Die Normannen. Eine Geschichte von Mobilität, Eroberung und Innovation. Regensburg 2022.⁠⁠⁠⁠⁠Epochentrotter Webseite⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Epochentrotter Discord⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Epochentrotter Instagram⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Epochentrotter Facebook⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Epochentrotter Twitch⁠#europa #westeuropa #frankreich #england #mittelalterBild: WikiCommons, gemeinfrei Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

On this episode of the “Beauty of the Grand Rapids Griffins”, our host Elaine Shircliff discusses the duality of forward Eduards Tralmaks, Jakub Rychlovsky being a team dad, and the loving souls of Griffins legends Travis Richards, Michel Picard, and Jeff Hoggan. —--THE GRIFFINS SHOW JUST HOW RESILIENT THEY ARE + Cossa Returns but Lombardi Gets Injured (EP208)---------TikTok : ⁠@imaraindancer⁠Youtube :⁠ @gracedbyrain⁠X: ⁠@GracedByRainPod⁠BlueSky : ⁠@imaraindancer.bsky.social⁠Facebook: ⁠ElaineShircliffWriter⁠------Graced By Rain LLC is run by Elaine Shircliff out of Michigan. The purpose of “Graced By Rain” is to highlight the beauty in life. You can read articles, blog posts, and creative writing posts, on ⁠GracedByRain.com⁠.------The Grand Rapids Griffins (AHL) are the farm team of the Detroit Red Wings (NHL). They play out of Van Andel Arena in Grand Rapids, Michigan, and are currently on a hot streak,starting the season 19-1--0-1.

The red hot Grand Rapids Griffins have started the season 4-0 for just the third time in franchise history and newcomer Eduards Tralmaks has made an instant impact on this team. Carter Mazur stays hot and the Griffins might have the best goalie tandem in the AHL. That and a whole lot more on this weeks show! Support the show: https://www.patreon.com/hockeytownwestpodcast Follow for highlights: X (Twitter): https://twitter.com/HockeytownWpod Blue Sky: https://bsky.app/profile/hockeytownwpod.bsky.social Facebook: https://www.facebook.com/hockeytownwestpodcast Instagram: https://www.instagram.com/hockeytownwpod Sponsor: Everything Hockey Clothing Company: Use code WEST at everythinghockey.com for $3 off your entire order Thumbnail player photo credit: Grand Rapids Griffins #gogrg #ahl #americanhockeyleague #grandrapids #griffins #grandrapidsgriffins #Cossa #Danielson #Lombardi #Watson #DanWatson #toledo #toledowalleye #ourfishourfight #lgrw #RedWings #AxelSandinPellikka #treyaugustine #MSU #DetroitRedWings #Hockeytown #NHL #Hockey #HockeyLife #IceHockey #HockeyFans #RedWingsNation #DetroitSports #RedWingsHockey #LetsGoWings #DetroitVSEverybody #GoWings #yzerplan #yzerman #steveyzerman #NHLTradeDeadline #TradeDeadline #NHLRumors #NHLTrades #NHLDeadline #NHLTradeTalk #TradeRumors #HockeyRumors #NHLDiscussion #HockeyNews #NHLUpdates #NHLPlayoffs #StanleyCup #RoadToTheCup #QuestForTheCup #StanleyCupPlayoffs #NHLBracket #PlayoffPush #NHLWildcard #WinOrGoHome #Game7Mindset #ChasingTheCup #PlayoffHockey #ClutchHockey #StanleyCupFinals #NHLPlayoffHunt #BigGameMoments #HockeySeason #CupContenders #PlayoffMomentum #WildCardRace #MustWin #NHLHighlights #HockeyPodcast #HockeyTalk #SportsTalk #NHLNews #GoalieShowdown #PetrMrazek #AxelSandinPellikka #ClutchPerformance #HockeyAnalysis #NHLTonight #HockeyContent #SportsViral #HockeyCulture #GameDay #HockeyCommunity #BigPlays #NHLHighlights #HockeyPodcast #StanleyCupPlayoffs #NHLNews #HockeyTalk #HockeyLife #SportsTalk #nhlrumours #HockeyAnalysis #HockeyContent #RedWingsNation #DetroitSports #GoWings #caldercup #playoffs Draft Kings: Use code THPN when betting with Draft Kings Draft Kings Disclaimer: Call (800) 327-5050 or visit gamblinghelplinema.org (MA), Gambling Problem? Call 877- 8-HOPENY/text HOPENY (467369) (NY), If you or someone you know has a gambling problem, crisis counseling and referral services can be accessed by calling 1-800-GAMBLER (1-800-426-2537) (CO/IL/IN/LA/MD/MI/NJ/OH/PA/TN/WV/WY), 1-800-NEXT STEP (AZ), 1-800-522-4700 (KS/NH), 888-789-7777/visit ccpg.org (CT), 1-800-BETS OFF (IA), visit OPGR.org (OR), or 1-888-532-3500 (VA) 21+ (18+ NH/WY). Physically present in AZ/CO/CT/IL/IN/IA/KS/LA(select parishes)/MA/MD/MI/NH/NJ/NY/OH/OR/PA/TN/VA/WV/WY only. VOID IN ONT. Eligibility restrictions apply. On behalf of Boot Hill Casino & Resort (KS). Bet $5 Get $150 offer (void in NH/OR): Valid 1 per new customer. Min. $5 deposit. Min $5 pre-game moneyline bet. Bet must win. $150 issued as six (6) $25 bonus bets. Promotional offer period Hosted by Simplecast, an AdsWizz company. See pcm.adswizz.com for information about our collection and use of personal data for advertising.

Eduarda Profitliha beatifikācija 2025.gada 6.septembrī Tallinā. Biogrāfija un ieskats dažos viņa rakstos.

Kultūras rondo viesojas Aivars Eipurs jeb Eduards Aivars ar savu jaunāko krājumu „Acu dzīres”. Runājam ne tikai par dzīrēm, bet arī par laikmeta reālijām, kurām dzejnieks savos pantos nespēj pagriezt muguru. Izdevniecībā "Aminori" klajā nācis dzejnieka Eduarda Aivara (Aivars Eipurs) jaunākais dzejas krājums "Acu dzīres". Grāmatā atrodams liels optimisma lādiņš, gaišums un ironija, bez kuriem būtu daudz grūtāk dzīvot mūsdienu nestabilajā pasaulē.  Grāmatas redaktors ir rakstnieks Ilmārs Šlāpins, bet dizainu veidojusi māksliniece Zane Ernštreite.

Wat begint met een onschuldig xtc-pilletje op een dancefeest, groeit voor Eduard Volkersz uit tot tien jaar zelfdestructie. Zijn leven wordt overspoeld door cocaïne en GHB, krankzinnige toestanden en wanhoopsdaden die hem steeds verder bij zichzelf én zijn omgeving vandaan drijven. Eén van die momenten: met een gipsvoet, onder invloed, 83 kilometer slingeren over de snelweg, totaal out...

"Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi – Vāgners un Mocarts – ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš," saka Tarmo Peltokoski - šosezon vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. 9. augustā Cēsu Mākslas festivālā viņa vadībā atkal skanēs Riharda Vāgnera mūzika, un Cēsu koncertzāle atkal kļūs par "Ziemeļu Baireitu", kā to dēvē diriģents Peltokoski, kuram "Parsifāls" būs jau trešais Vāgnera operas koncertiestudējums Cēsīs pēc "Zīgfrīda" un "Dievu mijkrēšļa", savukārt simfonisko koncertu programmās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri viņš vēris arī citu Vāgnera operu – "Valkīras", "Tanheizera", "Tristana un Izoldes lappuses". "Parsifāla" koncertuzvedumā piedalīsies daudz mūsu lielisko opersolistu: Edgars Ošleja, Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko, Irma Pavāre, Artjoms Safronovs, Edgars Auniņš un Viesturs Vītols, kā arī Valsts Akadēmiskais koris "Latvija". Notiks arī ieraksts, ko "Klasikas" vilnī paredzēts raidīt 30. augustā. Ar Tarmo Peltokoski tiekamies nelielā, bet svarīgā sarunā, kas notika spraigā mēģinājumu gaisotnē, īsi pirms mēģinājuma 1. augusta pēcpusdienā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šībrīža mājvietā Kongresu namā, diriģenta darbistabā. "Parsifāls" ir visaptverošs  Maruta Rubeze: Sveicot jūs Rīgā un Cēsīs jeb vietā, sauktā Wenden, kā to, ziņojot par sava mākslinieka aktivitātēm, raksta ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, lūdzu, raksturojiet Vāgnera operas "Parsifāls" īpašo vietu jūsu personīgajā "apsēstībā" gan ar Vāgneru, gan operas žanru kopumā, zinot arī to, ka iestudēt "Parsifālu" ir viens no jūsu sapņu piepildījumiem. Tarmo Peltokoski: Diezgan objektīvi raugoties, tā ir viena no divām smagnējām Vāgnera partitūrām - "Parsifāls" un "Tristans UN Izolde. Tās abas savā ziņā paceļas augstu pāri virs "Nībelunga gredzena" savas hromatiskās rakstības un filozofiskās sarežģītības ziņā, kas arī padara tās ļoti īpašas. Protams, tas ir viņa pēdējais un savā ziņā sarežģītākais darbs, īpaši otrais cēliens, un Kundri tēls ir dīvainākā lieta, ko viņš jelkad ir izdomājis, un kurā viņam bija jāapvieno dažādas mitoloģijas un tēlus. "Parsifāls" savā veidā ir visaptverošs – reliģiju, filozofiju, tradīciju un dažādu leģendu apkopojums, un viss šeit saplūst kopā, dažkārt pat nedaudz šizofrēniskā veidā. Arī muzikālo stilu daudzveidība šeit ir satriecoša. Mums ir pilnībā diatoniskā Grālu raksturojošā mūzika ar pasaulē maģiskāko orķestrāciju, un tad mums ir Amfortasa ciešanu hromatismi, un Kundri un Klingzora šausminošās disonanses, un naivās fanfaras, kas raksturo jauno Parsifālu, kurš pēc tam, veicot garu līdzjūtības un apgaismības ceļojumu, kļūst par Grāla karali. Šī opera patiešām ir bijusi viena no manām lielākajām mīlestībām jau kopš 11, 12 gadu vecuma... No Vāgnera pirmās idejas par "Parsifālu" līdz pirmuzvedumam pagāja veseli 25 gadi, akurāt jūsu šībrīža vecums, vai varat raksturot šo ceļu, kas nebūt nebija vienkāršs? Jā, tas tā ir, kaut kā viņam visu savu darbu idejas radušās krietni iepriekš. Savā autobiogrāfijā, kuru patiesībā rakstīja viņa sieva Kozima,  Vāgners atsaucas uz kādu Lielo Piektdienu, - der Karfreitag - Šveicē. Bet ir pierādījumi, ka šis stāsts patiesībā ir izdomājums, kā tas ir ar daudziem stāstiem Vāgnera autobiogrāfijā Mein Leben. Bet šī ideja tiešām viņu pavadīja vairākus gadu desmitus. Viņš lasīja Volframa fon Ešenbaha Parsifālu un citas tā paša virziena leģendas. Bet vispirms viņš, protams, 40. gadu beigās komponēja "Loengrīnu", un "Parsifāls" prasīja diezgan ilgu laiku. Visbeidzot, pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes un pārcelšanās uz Baireitu 1876. gadā  viņš varēja veltīt visu savu laiku "Parsifālam", un tas ir vienīgais darbs, kas rakstīts tieši Baireitas Svētku namam jo, līdz tam viņš joprojām īsti nezināja, kā tas darbosies. Pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes beidzot tas tapa skaidrs, kāds patiesībā ir šis uzceltais nams, un tad tika uzrakstīts "Parsifāls", paturot prātā šī nama specifisko akustiku. Sākotnēji "Parsifālu" drīkstēja atskaņot tikai Baireitā  Parsifāla pirmajā un trešajā cēlienā ir tikpat kā vienīgi lēna mūzika, kas sarakstīta tā, lai perfekti atbilstu Baireitas akustikai.  Un mēs zinām, ka sākotnēji bija aizliegts to atskaņot jebkur citur, tikai Baireitā. Diemžēl pēc Vāgnera nāves šis aizliegums tika atcelts. Metropolitēna opera vēlējās to atskaņot, un, protams, ikviens vēlas to atskaņot. Un ar prieku mūsdienās mēs varam teikt, ka Cēsis ir mūsu "Ziemeļu Baireita", par ko esmu ļoti laimīgs. Tas ir Vāgnera pēdējais darbs. Pirmizrāde notika 1882. gada jūlijā, tikai pusgadu pirms viņa nāves Venēcijā. Vai šajā partitūrā  ir kas tāds, kas apliecina to, ka Vāgners apzinājās šo sava pēdējā darba vēstījumu, to, ka tas ir tāds kā viņa testaments? Domāju, viņš zināja, ka mirs… Bet pēdējās lappuses mani aizkustina jo īpaši, paturot prātā, ka tas bija viņa pēdējais darbs. Un mēs zinām, kā viņa, tā teikt, audžudēls tajā laikā, Frīdrihs Nīče, ļoti agresīvi vērsās pret darbu, sakot, ka pat Vāgners paklanījies krusta priekšā, un sāka aktīvi Vāgneru par to ienīst. Bet pat Nīče atzina, ka šī skaņdarba Prelūdija, stingri muzikāli runājot, bija kaut kas tik skaists, ka viņš nevarēja atrast neko līdzvērtīgu nekur citur nevienā citā mākslā, kam  es pilnībā piekrītu. To nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai Kāda nozīme šajā darbā ir Vāgneram tik raksturīgajiem vadmotīviem, vai tie kaut kādā veidā īpaši izcelti arī partitūrā? Vāgners, protams,  izmanto savas tehnikas, bet ne tik acīmredzamā veidā kā "Gredzenā". Jo "Gredzenā" ir neticami sarežģīta vadmotīvu sistēma. Un gan "Tristanā", gan "Parsifālā" motīvu nav tik daudz, un viņam nav tik daudz vietas, lai tos attīstītu. Tomēr mēs varam skaidri redzēt, kā viņš attīsta Parsifāla motīvu, kas pirmajā un otrajā cēlienā savā formā ir ļoti vienkāršs, fanfarveidīgs, un kā III cēlienā tas kļūst klīstošāks, un rodas sajūta, ka viņš ir apmaldījies. Un tad pavisam drīz pēc tam, kad viņš ir svaidījis karali, tad tas beidzot kļūst tikpat triumfāls, kādam tam vienmēr bijis lemts būt. Un, piemēram, pats sākums: šī garā, lidojošā melodija Labemol mažorā, tā sastāv no daudziem dažādiem motīviem, kas pēc tam atsevišķi parādās visu laiku. Un man īsti nepatīk dot tiem nosaukumus, jo arī pats Vāgners nebija mierā, ka cilvēki viņa tēmām mēģina dot nosaukumus, tieši to viņš nevēlējās, jo tas kaut kā viņa mūziku trivializē un padara to pārāk vienkāršu, un kaut kā liek tai izskatīties pēc mūsdienu filmu mūzikas, kā tas patiesībā nav. Tā ir daudz sarežģītāka un pārdomātāka, un to nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai. Baireitā jūtos kā debesīs Vai esat bijis Baireitā? Jā, es nupat tur atkal biju, pagājušajā mēnesī pat divas reizes, "Parsifālu" tur skatījos gan pagājušajā gadā, gan gadu iepriekš, un tā patiešām ir mana iecienītākā vieta, kur atrasties, Baireitā es jūtos kā debesīs. Un ir interesanti, ka pirmos Grāla zvanus būvēja vietējais klavieru fabrikas uzņēmums Steingraeber & Söhne, un man ir ļoti paveicies apmesties Šteingrēberu mājā, kad vien esmu Baireitā. Pazīstu šo ģimeni un šo Šteingrēberu klavieru fabriku, ko 1852. gadā dibināja Eduards Šteingrēbers un par kuru tagad rūpējas jau septītā paaudze. Viņiem ir milzīga, 18. gadsimtā celta māja, un es tur apmetos katru reizi, kad esmu Baireitā. Tur ir daudz oriģinālo Grāla zvanu kopiju, kuras Vāgners personīgi pasūtīja Eduardam Šteingrēbera kungam "Parsifāla" pirmatskaņojumam 1882. gadā. Un ir patiešām jautri šos zvanus spēlēt, tā kā šī saikne ar Baireitu tiešām ir ļoti īpaša. Ir zināms, ka Tarmo Peltokoski vadībā Somijā Eurajoki festivālā "Bel Canto" ir iestudēts Riharda Vāgnera "Nībelunga gredzena" cikls, kā arī "Tristans un Izolde". Vai Somijā Vāgners ir mīlēts komponists? Domāju, nepietiekami. "Parsifāls" Somijā pēdējo reizi tika spēlēts Nacionālajā operā 2018. gadā, un es, protams, biju tur klāt. Betto varētu darīt daudz biežāk.  Vāgners un Mocarts ir mani mīļākie komponisti Lūkojot ierakstu kompānijas Deutsche Grammphon mājaslapā, kur atrodamas ziņas par Tarmo Peltokoski aktualitātēm, līdzās Vāgneram izceļas arī Mocarta vārds: tuvākā laikā uz vairākām skatuvēm Tarmo Peltokoski vadībā tiks uzvestas operas "Burvju flauta" un "Dons Žuans". Vai tā ir sagadīšanās vai apzināta vēlme? Jā. Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš. Protams, jums labi pazīstams ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet šogad mēs iepazīsim arī virkni jaunu dziedātāju, no kuriem vairākiem tās būs arī šo lomu debijas?  Jā, šeit ir daži debitanti:  Martina Dike dzied savu pirmo Kundri lomu, arī Klingzors to dara pirmo reizi. Bet mums ir ļoti paveicies, ka galvenajās lomās ir Stefens Millings un Mihaels Veiniuss, kuri to ir darījuši daudzas, daudzas reizes. Stefens ir dziedājis Gurnemancu simtiem reižu. Amfortass ir Nikolass Braunlijs -  jauna superzvaigzne uz Vāgnera skatuves, kurš jau ir Baireitā un nākamajās sezonās dziedās savu pirmo Votānu Bavārijas Valsts operā. Tāpēc mums ir ļoti paveicies ar šo jauno, superlielo vārdu. Ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam Tuvākajā laikā mēs piedzīvosim vēl vienu ar Jums saistītu lielo notikumu – Rīgā ar somu mūzikas programmu atkal atgriezīsies jūsu skolotājs Jorma Panula… Vai arī viņš savulaik ko ieteicis, ko mācījis par Vāgneru? Nē, ne gluži. Vāgners nekad nav bijusi Jormam tuva  lieta. Viņš nekad nav bijis īsts operas diriģents un nekad īsts Vāgnera cienītājs, mēs gan kopā uztaisījām vairākus iestudējumus "Zīgfrīdam",  kas Jormam ļoti patīk. Man laikam vēl nebija pat 15 gadu, kad darīju to pirmoreiz kopā ar viņu. Bet es vienmēr esmu zinājis, ka Vāgners ir man tuvs, un arī Jorma to ir zinājis, un vienmēr par to uzjautrinājies. Bet ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam, un, galvenais, es ļoti priecājos, ka Jorma atkal būs Rīgā. Es tur parādīšos pavisam nedaudz, tas būs Jormas koncerts.

At Uber, there are many platform teams supporting engineers across the company, and maintaining robust on-call operations is crucial to keeping services functioning smoothly. The prospect of enhancing the efficiency of these engineering teams motivated Uber to create Genie, which is an AI-powered on-call copilot. Genie assists with on-call management by providing real-time responses to The post Uber's On-Call Copilot with Paarth Chothani and Eduards Sidorovics appeared first on Software Engineering Daily.

At Uber, there are many platform teams supporting engineers across the company, and maintaining robust on-call operations is crucial to keeping services functioning smoothly. The prospect of enhancing the efficiency of these engineering teams motivated Uber to create Genie, which is an AI-powered on-call copilot. Genie assists with on-call management by providing real-time responses to The post Uber's On-Call Copilot with Paarth Chothani and Eduards Sidorovics appeared first on Software Engineering Daily.

Raidījumā Piespēle saruna par kādu vēl nebijušu un vēsturisku sasniegumu pašmāju ledus hokejā. Šajā nedēļā Čehijas augstākās hokeja līgas rezultatīvāko spēlētāju saraksta pirmajā vietā nonācis latvietis Eduards Tralmaks. Pirmo reizi kāds latvietis kaut uz brīdi kļuvis par kādas no Eiropas piecu spēcīgāko līgu rezultatīvāko spēlētāju. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz 2024.gada Rīgas labākais sportists un Eiropas čempions skrituļdēļu braukšanā Gustavs Gailītis. Šosezon par Čehijas Ekstralīgas rezultatīvāko hokejistu kļuvis Latvijas izlases un Kladno "Rytíři" uzbrucējs Eduards Tralmaks. Rīdzinieks, kurš jau paguvis pirms šīs sezonas noslēgt jaunu līgumu, taču atzīst, ka varēja arī nesteigties. Nedēļas notikumu topā: FS futbolisti UEFA Eiropas līgas spēlē sensacionāli uzvar slaveno Amsterdamas “Ajax”, plašas diskusijas par pretinieku fanu uzvedību; Aļona Ostapenko tomēr zaudē Austrālijas atklātā tenisa čempionāta dubultspēļu finālā; Rodrigo Ābols debitē Nacionālajā hokeja līgā.

431è programa de Periscopic Gelidenc a Ràdio Gelida amb Eduards Dekterevs, veí d’origen letó que ha viatjat per tot Europa i més enllà. Comencem coneixent la seva Letònia natal, tant la de l'època soviètica com la d'ara, ben diferent dins l’Unió Europea. A continuació ens descobrirà com va decidir marxar del seu país fa més de 20 anys per recórrer tot Europa en autostop, fent estades de diversa durada, i grans viatges de motxiller com el Camí de Sant Jaume o a l’Índia. Finalment comentarem l’arribada a Catalunya i a Gelida, on ha treballat d’artesà firaire i en l’actualitat és auxiliar de geriatria. Emès el 25-1-25 i el 29-1-25.

Kas ir laidavas? Šo Sandra Graša un citas klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Zvonkus ģimene no Saldus: mamma Ieva, tētis Toms un bērni: Eduards (19 gadi), Aleksandrs (12 gadi) un Petra (9 gadi).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

KMUs haben es schwer: Das Unternehmen verfolgt eine klasse Mission, die Unternehmenskultur stimmt, super Benefits gibt's obendrauf.Und im Recruiting gewinnt trotzdem der Konzern mit der bekannten Marke.So ging es auch dem mittelständischen Softwareunternehmen OrgaMAX vor drei Jahren noch. Dann kam unser Podcast-Gast Eduard ins Team.Heute kommen jeden Monat 80 bis 120 Bewerbungen rein – nur über organische Inhalte auf Social Media.Wie haben Eduard und sein Team das geschafft?Schritt 1: Eine gute Mischung aus authentischen und unterhaltsamen Inhalten, die zu deiner Zielgruppe passen.Schritt 2: Durchziehen! Um auf Social Media eine ordentliche Reichweite für deine Employer Brand zu kreieren, brauchst du Durchhaltevermögen.Höre jetzt im Recruiting Talk mit Eduard, wie du als KMU auf Social Media sichtbar wirst und Bewerber:innen anziehst: 00:00–02:56 Cooles Unternehmen, coole Mission, kennt aber niemand. So ging's OrgaMAX. Bis Eduard kam. 02:57–04:09 Die größte Herausforderung für KMUs: fehlende Sichtbarkeit. 04:10–08:33 Schritt 1 für mehr Brand-Awareness: Den Instagram-Auftritt aufpolieren. 08:34–11:39 Einfach loslegen? Ein bisschen Strategie muss bei Social Media schon sein. 11:40–15:12 Moment mal, 50 Einstellungen ganz ohne Stellenanzeige? Mit gutem Content geht das. 15:13–20:54 Unternehmensaccount vs. Personal Brand: Mit welchem Ansatz rekrutiert es sich besser? 20:55–22:28 Was macht Eduard, wenn er die eierlegende Wollmilchsau trifft? 22:29–23:35 Das Geheimnis hinter erfolgreichen Social-Media-Accounts: dran bleiben!Die Extra-Dosis Recruiting-WissenSo geht Top-Recruiting für Top-KMUs:

To get into the midsummer spirit, Joe drives a bit outside of the city to sit down with "ZELT" Sea Buckthorn Garden co-founder Eduards Vilks to discuss his and partner Elīna's experiences in setting up a major agricultural endeavour as well as some of the most interesting aspects of the not yet so well known sea buckthorns, or smiltsērkšķi in Latvian. Opening and closing music: courtesy of Ausma Apsīte Photo: Mike Pennington, used with a Creative Commons Attribution-Share Alike 2.0 license

Svietejūt foto muokslinīka, Treju Zvaigžņu ordeņa kavalera Juoņa Gleizda symtū jubileju, Rēzeknis nūvoda pošvaļdeiba sadarbeibā ar Latgolys fotografu bīdreibu beja izsludynuojuse foto konkursu malnboltajā fotografejā. 282 daleibnīku i vaira nakai 1000 fotografeju vydā golvonū bolvu pyrmajā bolvys nūtikšonys reizē sajēme fotografs Eduards Medvedevs ar dorbu “Aizturot elpu”, kas bija īsnāgts žanrā “Sports”. Par gūdolguotū biļdi pats autors soka: „Tymā breidī maņ saguoja lobs rakurss, kas fotografam nav mozsvareigs, gaisma i ari veiksme. Principā – lobs kadrys ir atkareigs ari nu fotogrāfa veiksmis, bet tai veiksmei juodūd īspieja – vysu laiku juojem fotoaparats leidza, vajag fotografēt i struoduot.” Rēzeknīts Eduards Medvedevs ir naviņ fotofgrafs, kas jau nu bierneibys cīši īcīnejs taišni malnboltū fotografeju i dorbuošonūs sporta reportažys žanrā, tok jis ir ari fotografejis pedagogs i Austrumlatgolys rodūšūs pakolpuojumu centrā “Zeimuļs” bārnim i jaunīšim vuica fotografiešonys muokslu. Par byušonu pedagogam itamuos dīnuos kai golvanū izaicynuojumu jis skaita taišni byušonu īdvesmojušam i interesantam školuotuojam. Taipat pedagoga dorbā jis saskota ari sovu izaugsmi. „Vysa pyrma, kod es sataiseju tū pulceņu, gribieju īsavuiceit fotografēt studejā. I pats foršuokais laikam koč kū īsavuiceit ir suokt vuiceit cytim.” Malnboltuo biļde Eduardam ir sekuojuse leidza vysu juo dzeivi i vysuvaira jū īdvesmuoja tys, ka biļdi par reizi navar apsavērt. Bet loba fotografa pamatā jis saredz taišni naatlaideigu dorbu. „Talantu ir juokūp, ir juodisciplinej, juostruodoj pi klaidu apstruodis, analizis, vysu laiku juopraktizej.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="1440" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Wir hoffen ihr hattet schöne Ostern! (Auch wenn wir im Bildungsquiz erfahren, dass wir keine Ahnung davon haben) In der heutigen Folge rekapitulieren wir nochmal Theos Geburtstag und wie teuer Lasertag in Wahrheit ist, Eduards neues Hobby und wie wichtig es ist, mit den eigenen Gefühlen im Einklang zu sein. Abseits von Top oder Flop, regen wir uns außerdem noch über schlechte Autofahrer*innen auf. Passt auf euch auf! Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Ilgs laiks pagājis kopš pēdējās sarunas. Vēl ilgāks laiks pagājis kopš ar Eduardu parunājām ilgāk par vienkāršu "garāmejot". Savā tempā un ritmā, bet Sarunas par Mīlestību ir atpakaļ.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons  Vai zini, ka Vilkmuižas ezers 1936. gadā valsts mērogā kļuva slavens kā pirmā vieta, kur Latvijas teritorijā atrasta aizvēsturiska vienkoča laiva? Talsu Vilkmuižas ezerā atklātie senkapi glabā daudz noslēpumu un senlaiku liecības. Par šīm vēsturiskajam bagātībām kļuva zināms kādā aukstā februāra dienā. Tas bija 1928. gada 24. februāris, kad ezeru vēl klāja ledus kārta. Ludvigs Šinkunas, daiļkrāsotājs un mehāniķis, nebija apmierināts ar to, ka viņa zvejas vissvarīgākais elements, vizulis, pazudis ledus apakšā. Ludvigs nolēma darīt to, kas tikai retajam meklētājam varētu ienākt prātā. Viņš izgatavoja dzelzs grābekli, pievienojot tam līkus zarus, un centās ar tā palīdzību atgūt savu vērtīgo zemledus makšķerēšanas aksesuāru. Bet ezera dzīlēs atrastais izrādījās daudz interesantāks. No ezera dziļumiem tika izceltas bronzas un dzelzs senlietas. Nav gan zināms, vai zemledus makšķerniekam izdevās atgūt pazaudēto vizuli. Tā sācies stāsts par Talsu Vilkmuižas ezera senkapiem, kas turpinās līdz pat mūsdienām. 1936. gada 27. maijā sakarā ar izrakumiem Talsu pilskalnā pilsētā ieradies Pieminekļu valdes darbinieks Pēteris Stepiņš. 22 gadus vecais jaunietis pildījis arhivāra palīga pienākumus Brīvdabas muzejā un studējis vēsturi Latvijas Universitātē. Pieminekļu valde viņu sūtījusi aizvest uz Talsu pilskalnu mērāmos instrumentus arheologam Ādolfam Karnupam un piedalīties pilskalna izrakumos. Noteiktas ziņas par Vilkmuižas ezerā nogrimušo vienkoča koka laivu Pieminekļu valdei sniedza Talsu pulksteņu taisītājs Jānis Freibergs. Viņš savā bērnībā, ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, kopā ar citiem zēniem ezerā atradis laivu un to izvilcis krastā. Laiva esot bijusi melna, cieta. Pēc laivas aplūkošanas tā esot iestumta atpakaļ ezerā, tomēr Freibergs spējis noteikt aptuvenu laivas atrašanās vietu. 28. maijā Pēteris Stepiņš ar palīgiem pēc minētā Freiberga norādījumiem laivu no ezera izvilcis. Ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Pēteris Stepiņš raksturojis laivas atrašanas apstākļus. Laiva meklēta, ar diviem palīgiem braucot laivā gar ezera krastu un ar ugunsdzēsēju ķekšiem pārmeklējot ezera dienvidu galu. Meklējumus apgrūtinājušas dūņas un siekstas. Tā kā ūdens nav bijis dziļš, vīri iebriduši ūdenī un gan ar rokām, gan ķekšiem, gan kājām aptaustījuši un pārbaudījuši ezerā guļošos koku gabalus. Dūņās iegrimušo laivu Pēteris Stepiņš atradis dažus metrus no krasta, kur no pilsētas puses ezerā ietecējis strautiņš no grāvja. Šeit ezermala bijusi sevišķi staigna, ūdens – duļķains un zāļains. Laivas viens gals – ar nodalījumu – bijis saslējies uz augšu, tāpēc vairāk satrūdējis. Vīri izrausuši no laivas dūņas, ar lāpstām attīrījuši tās apakšu, ap galu apmetuši virves cilpu, un, spēcīgi airējot un stumjot, vilkuši krastā. Pēteris Stepiņš min, ka laiva likusies ļoti veca, gatavota no ozola koka, kas bijis pavisam melns, bet ciets. Laiva novietota vēsajā elektriskās spēkstacijas šķūnī Ezera ielā. Par tās iepakošanu un nosūtīšanu uz Pieminekļu valdi Rīgā nākamajā dienā gādāja Valsts vēsturiskā muzeja darbinieki. Pēc reģistrācijas laiva nodota Valsts vēsturiskajam muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur masīvā un smagā 3,44 m garā un ap 55 cm platā laiva tiek glabāta vēl aizvien. Jau nākamajā dienā pēc atrašanas par laivu ziņoja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Arheologs Ādolfs Karnups izteica pieņēmumu, ka pirmās Latvijā atrastās aizvēsturiskās laivas savādā un arhaiskā forma, kā arī ozolkoka melnā krāsa liecinot, ka tā gulējusi dzelmē daudzus gadsimtus un, iespējams, lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās. Tās 1934. gadā konstatējis arheologs Eduards Šturms. Viņa vadībā pārmeklējot ezera dibenu, izcelti ap 80 kilogramiem 11.–14. gs. lietotu senlietu, kas lielākoties salauztas, saliektas un degušas. Pašlaik arheologu vidū nav viennozīmīga skaidrojuma par Vilkmuižas ezera atradumiem un laivas kādreizējo pielietojumu. Līdz ar to pieņēmums, ka laiva lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās, pagaidām paliek neapstiprināts. Otru Vilkmuižas ezera laivu atrada nejauši, 1937. gada 8. decembrī rokot notekūdeņu kanālu netālajai stērķeļu fabrikai. Ziņas par laivas atrašanas apstākļiem saglabājušās Pieminekļu valdes dokumentos. 5,20 m garo vienkoča laivu atraduši strādnieki, rokot grāvi kanalizācijai 10 metrus no ezera ziemeļaustrumu krasta. Laiva gareniski gulējusi zemē, tieši grāvī, ar dobumu uz leju. Domādams, ka laiva ir vienkāršs baļķis, viens no strādniekiem iedūris tajā stieni un gareniski pāršķēlis. Kad sapratuši, ka tā ir laiva, ziņots Talsu pilsētas valdei. Fabrikas mehāniķis Freimanis izmērījis, ka laivu sedzis 0,35 m biezs kūdras slānis. Laiva nofotografēta un pārvesta uz elektriskās spēkstacijas šķūni. Talsu pilsētas valde telefoniski ziņojusi Valsts vēsturiskajam muzejam par atradumu un lūgusi Pieminekļu valdei rūpēties par laivas nogādāšanu drošībā. Vēsturisku vienkoča laivu iespējams apskatīt Talsu novada muzeja arheoloģijas ekspozīcijā "Ceļojums senatnē". Šo laivu kā pirmo ziedojumu jaundibināmam pilsētas muzejam 1939. gadā nodevis Fricis Teibe (1901–1941) – tolaik Talsos dzīvojošais stērķeļu fabrikas strādnieks, kaismīgs vēstures interesents un senlietu vācējs. Fricis Teibe sniedzis ziņas, ka laiva atrasta viņa dzimtajā pusē – Ventspils apriņķa Popes pagasta Klāņu ezerā, tā līdzīga Vilkmuižas ezera laivai. Vilkmuižas ezera mantojuma izpēte turpinās. To veic arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, kas ļauj cerēt, ka nākotnē varēsim uzzināt vairāk par Vilkmuižas ezera atradumiem un to nozīmi.

In deze aflevering gaan we live Eduards voedselgevoeligheden uitlezen. Ben je nou altijd al benieuwd geweest naar je eigen voedselgevoeligheden? Kom dan naar de BiohackersMeetup aanstaande zondag in Amsterdam in de Tolhuistuin. Of ga naar www.humanupgrade.nl en check of je jezelf helemaal wil laten doormeten en het ultieme gepersonaliseerde dieet voor jezelf wil hebben. We hopen je te zien!    https://www.meetup.com/biohacking-meetup-netherlands/events/292725119/?utm_medium=referral&utm_campaign=share-btn_savedevents_share_modal&utm_source=link    It's time to talk.    Mogelijk gemaakt door NoordCode. Functionele voeding van de hoogste kwaliteit. Gemaakt voor en door biohackers.  Gesourced in europa. www.noordcode.com    Benieuwd naar het meest complete biohacking programma op de markt? Met de tools en technieken van topsporters en business professionals? 12 weken lang meten we je DNA, darmen, bloed en nog veel meer door. Neem een kijkje hoe we jou fysiek en mentaal kunnen verbeteren. www.humanupgrade.nl

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Eduard de Wilde erkrankte 1999 an den Nebenwirkungen des Malaria Medikaments Lariam und litt an viele Jahre an Panikattacken, Angststörungen, Kopfschmerzen und Energielosigkeit. Er wurde 6 Jahre auf Antidepressiva gesetzt und hat über 40 verschiedene Ärzte und Therapeuten erfolglos besucht. Alles änderte sich mit einem selbstverantwortlichen Lebensstilwandel Mitte der 2000er Jahre, inspiriert von Mark Sisson, Robb Wolf und später Dave Asprey und vielen anderen.Check Our: Unlock Your Body Course: An Integrative and Holistic Movement Practice for Every(Body)Mittlerweile lebt der fast 60-jährige das gesunde Leben seiner Träume. Eduard de Wilde ist ein Urgestein in der Gesundheits- und Biohackingwelt. Er führt den größten Onlineshop für Produkte rund um Gesundheitsoptimierung in Europa und hat das Unternehmen NoordCode gegründet.In dieser Episode spreche ich mit Eduard de Wilde über seine Gesundheitsreise: Was wirklich geholfen hat und was nicht, warum es nie zu spät zum Anfangen ist und warum Geduld und Neugier die Tugenden von nachhaltigem Erfolg sind. Wir sprechen neben Eduards unverhandelbaren Lebensstilroutinen auch über seine liebsten Gadgets und Supplements und seinen ehrlichen Ethos von Biohacking. Starte hier | Newsletter abonnierenTeile den Podcast @thinkflowgrow und meinem GastPodcast auf Apple und Spotify  Eduards brandsNoordCode: Ketogene Snacks, Kaffee und Ketosupport (10  % with THINKFLOWGROW)LiveHelfie: The leading store for biohackers in Europe (5 % with TIMBOTTNER)  Eduard de Wilde fell ill in 1999 from the side effects of the malaria drug Lariam and suffered from panic attacks, anxiety disorders, headaches and lack of energy for many years. He was put on antidepressants for 6 years and saw over 40 different doctors and therapists to no avail. Everything changed with a self-responsible lifestyle change in the mid-2000s, inspired by Mark Sisson, Robb Wolf and later Dave Asprey and many others.In the meantime, the almost 60-year-old is living the healthy life of his dreams. Eduard de Wilde is a veteran of the health and biohacking world. He runs the largest online shop for health optimisation products in Europe and founded the company NoordCode.In this episode I talk to Eduard de Wilde about his health journey: What really helped and what didn't, why it's ne>>> Kostenfreier 2-tägiger Workshop: Die Unlock Your Body Revolution 2.0 am 24./25. Februar *JETZT ANMELDEN* Sponsoreneverydays | Wohlfühlsupplements | thinkflowgrow10smaints | hochpotente Vitalilze TIM5 AVEA | optimale Zellfunktion | thinkflowgrow15 Lichtblock | Innovative Lichtlösungen | thinkflowgrow10Lykaia | Ziegenprotein | thinkflowgrow10AG1 | All-In-One Nährstoffdrink

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa "Lai labi garšo!" Tā saviem pircējiem vienmēr novēlējis valmieriešu iecienītais saldumu tirgotājs Oskars Bērziņš. Jāteic, ka tolaik Valmierā vairāki Bērziņi veikalnieki: jau pieminētais konfekšu Bērziņš uz Rīgas ielas. Maiznieks Mārcis Bērziņš Bruņinieku ielā, kurš cepa gardākos ūdenskliņģerus visā pilsētā. Dārznieks Juris Bērziņš uz Dārza ielas. Trīsdesmito gados gaļas un desu tirgotavu Rīgas ielā Nr.56. atvēra arī Eduards. Bērziņš. "Oskara Bērziņa konfekšu rūpniecības" īpašnieks Oskars Viļums Bērziņš dzimis 1899. gadā Valmieras apriņķa Rencēnu pagasta Vecostermaņos. Saimnieku Pētera un Annas Bērziņu ģimenē bijušas piecas atvases: Oskara trīs brāļi – Jānis Alfrēds, Pēteris Aleksandrs un Alberts Teodors un māsa Anna Matilde. Pēc pilsētas skolas beigšanas vairākus gadus puisis tēvam palīdzēja lauku darbos. Uz Valmieru no Rencēniem nākamais konfekšu rūpnieks pārcēlās 20. gadsimta 20. gados. Viņš 1925. gadā no E. Gorkša atpirka darbnīcu, kurā atradās katli konfekšu masas vārīšanai un galdi gatavās produkcijas apstrādei. 1929. gada augustā, Valmierā noīrējot telpas Rīgas ielā 1, Oskars Bērziņš nama pirmajā stāvā iekārtoja savu konfekšu veikalu. Turpat aiz veikala telpām ierīkoja nelielu ražotni, kurā uz vietas sāka gatavot saldumus. Iesākumā Oskars Bērziņš pats ne vien tirgojis, bet arī vārījis krējuma konfektes. Vēlākajos gados darbā pieņemtas darbinieces, kuras grieza, formēja konfekšu masu un tina gatavo produkciju. Par iecienītāko "O. Bērziņa konfekšu rūpniecības" produktu kļuva karameles. Trīsdesmitajos gados, kad visa Latvija pazīst populāro soļotāju Jāni Daliņu, Oskars Bērziņš izgatavo speciālu karameļu šķirni "Daliņa kājas". Ja bija vēlme konfektes iegādāties lētāk, tās varēja nopirkt uz svara bez konfekšu papīra. Ja gribēja smalkāk, tad tās pirka, ietītas glītā papīrā. Noliktavai, kurā glabāt saražoto preci, Bērziņš īrēja Rīgas ielā 30. 1931. gada jūnijs. "Valmieras Avīzes" lasītāji no neliela rakstiņa uzzina, ka "Ar šo gadu rūpnieks O. Bērziņš paplašina savu konfekšu rūpnīcu ar jaunām modernām mašīnām. Sevišķi tiek piegriezta vērība higiēniskiem apstākļiem un preces svaigumam. Pēdējā laikā izlaidis vairākas jaunas fabrikātu šķirnes, kuras pilnā mērā var sacensties ar Rīgas ražojumiem." (Nr.22./124., 1931.g. 05.06. – 2. – 3.lp.). 1938. gadā Lāčplēša ielā 6 Bērziņš sāka celt māju. Nākamajā gadā veikals un ražotne pārgāja uz jaunajām, modernajām telpām. Bija paredzēts, ka ēkas otrajā stāvā dzīvos uzņēmējs ar ģimeni.1940. gada vasarā veikalu nacionalizēja. Atsavināja arī eleganto divstāvu ķieģeļu namu. Bērziņi bija spiesti meklēt citu dzīvesvietu. Oskaru Bērziņu atbrīvoja no konfekšu fabrikas direktora pienākumiem. Viņa vietā iecēla jaunu direktoru. 1941. gada 14. jūnijā Bērziņus līdz ar citām turīgāko valmieriešu ģimenēm deportēja uz Padomju Savienības Tālajiem Austrumiem. Tēvu šajā traģiskajā dienā nošķīra no ģimenes tāpat kā citus vīriešus, novietojot atsevišķos vagonos. Viņi nekad vairs nesatikās: konfekšu rūpnieks Oskars Viļums Bērziņš gāja bojā 1942. gadā Sevurallagā. O. Bērziņa nams Lāčplēša ielā ir saglabājies līdz mūsdienām. Pēckara gados, līdz pat 60. gadu vidum, telpās darbojās augļu un dārzeņu kombināts. Uz tā ražošanas iekārtām pildīja dažādus konservus, kā arī "Valmieras minerālūdeni" un "Augļu" limonādi. Vēlāk šajā ēkā bijušas telpas teātra noliktavai, darbojušās vēl dažādas iestādes. Ēkas pirmajā stāvā bijis maizes un komisijas preču veikals. Tagad šeit iekārtots restorāns "Rātes vārti".

https://youtu.be/oqf7QyjejIY LB visio Nr.169-Eduards Šņepsts (1 mikrofons daļēji nedarbojas) Latvijas Tautas frontes dalībnieks Eduards Šņepsts ir politiski aktīvs cilvēks, ar kuru apspriedām dažādas aktualitātes. WWW: https://www.facebook.com/eduards.snepsts.1 , Lauris Bočs WWW: https://beacons.ai/bocslauris

https://youtu.be/R_Za5BOE57E LB visio Nr.167- Eduards Šņepsts, Vilors Eihmanis, Dags Vidulejs Latvijas Tautas frontes dalībnieks Eduards Snepsts, jurists Vilors Eihmanis un izstāžu zāles Happy Art Museum vadītājs Dags ArtRiga Vidulejs ir politiski aktīvi cilvēki, ar kuriem apspriedām dažādas aktualitātes. WWW: https://www.facebook.com/eduards.snepsts.1 , https://www.facebook.com/vilors.eihmanis, https://www.facebook.com/HappyArtMuseum/ Lauris Bočs WWW: https://beacons.ai/bocslauris

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mācītāja, teologa un literāta Paula Einhorna zīmīgākais devums mūsu kultūras vēsturē ir darbs "Historia Lettica", kas uzskatāms par pirmo nozīmīgo pētījumu par latviešu tradīcijām, dzīvesveidu un ticības satvaru. Kaismīgs katolicisma apkarotājs un Kurzemes - Zemgales hercogistu superintendents, proti, augstākais garīgais un saimnieciskais pārraugs. Viņa darbības iepazīšanu iesāksim Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. Mācītājs un literāts Pauld Einhorns dzimis Iecavas luterāņu mācītāja ģimenē, kura vectēvs Aleksandrs Einhorns bija Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents, viņš arī hercogistes baznīcas likumu izstrādātājs. Superintendenta amata godu saņems arī pats Pauls Einhorns. Nav zināms, kur garīdznieks guvis savu pirmo izglītību, studējis viņš, kā vairums tālaika mācītāju, Vācijā. No 1611. g. līdz 1615. apmeklējis Greifsvaldes, Karalauču un Rostokas universitātes, šajā periodā teicami apgūst sengrieķu un latīņu valodas. No 1621. gada viņš kalpo par mācītāju Grenčos.Tieši tur, pēc vēsturnieka Eduarda Šturma lēstā, Einhorns gūst bagātus piedzīvojumus savā amatā, teicami iemācās latvju valodu un iepazinās vietējo sabiedrību – jeb tautu, tās parašām un ticējumiem. Pēc desmit gadiem Einhorns pārnāk uz Jelgavu kā vācu mācītājs. Nākošā un vēlākos gados viņš apbraukā Kurzemi un Zemgali, vizitējot vietējās baznīcās. Tas paplašināja viņa novērojumu apvāršņus un sniedza materiālus vēlākiem vēsturiskiem darbiem. Viņa aprakstos, sevišķi pirmajā Latvijas vēstures kopsavilkumā ar šimbrīžam saīsinātu nosaukumu „Historia Lettica”, (tas bija veltījums hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzai Šarlotei) tika sniegti pirmie plašākie materiāli par latviešu etnogrāfiju, minēti mēnešu nosaukumi latviešu valodā, tāpat arī izteiktas neviennozīmīgas hipotēzes par latviešu vēsturisko izcelšanos. Viņa darbības Modus Operandi: katolicisma apkarošana, kas 17. gadsimtā atkal sāka nostiprināties Kurzemē. Izvētīt Paula Einhorna darbības raksturu palīdz vēsturniece, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece Mārīte Jakovļeva. Latviešu mitoloģijas sakarā parasti piemin, ka Einhorns apzīmē latviešu tautasdziesmas par peculiares Hymni Deorum, t.i., "dievu himnām", bet, aprakstot latviešu dievības, Einhorns uzskaitījis vairākas "mātes": Jūras māti jeb dievi, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, tās piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas "apzīmē to pašu laiku", ko Veļu jeb Zemlikas mēnesis. Par vārda “dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs, kā arī veļu laika apzīmējumā Dieva dienas. Spriežot pēc autora attieksmes kopumā, gan minētās dievības, gan paražas viņš uzskata par apkarojamām. Iepazīt Paula Einhorna izdevuma „Historia Lettica” pirmo iterāciju, kura iznāca 1649. Ggdā, dodos uz Latvijas Universitātes bibliotēkas glabātuvi Teikas apkaimē, kur sagaida Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta vadītāja Marika Kupče. Hercogs Jēkabs 1645. gadā nosūta Paulu Einhornu kopā ar Durbes mācītāju Topiju uz Polijas karaļa Vladislava IV vārdā nosaukto Toruņas kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam. Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām. Kā norāda vēsturnieks Eduards Šturms, „Pārliecinātais luterānis Einhorns šim nolūkam vismazāk bij' noderīgs un apspriedei arī nebij nekādu panākumu.” Kādēļ tika veikta šāda paradoksāla izvēle – savu interpretāciju sniedz Mārīte Jakovļeva.

Arno Jundzes romāns "Es nemiršu nekad" dokumentē Eduarda Veidenbauma dzīves pēdējo pusotru mēnesi, aptverot visu mūžu. Romāns iznācis latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā "Es esmu…". Tiekamies ar rakstnieku Arno Jundzi. Kurš tad nezina Veidenbaumu! Dzīvoja ātri, dzejoļus nedrukāja, nomira jauns, bet arvien jauni cilvēki atkal un atkal atrod pa kādam Veidenbauma dzejolim un dzied vai skaita. Un kur tad vēl Viļa Daudziņa un Mārtiņa Meiera stāsts par abiem brāļiem Veidenbaumiem, no kuriem Eduards varēja Tērbatā studēt, bet Kārlim bija jābūt saimniekam un jāsūta brālim nauda, kaut gan viņš klusībā dzejoja. Vai šī viszināšana par Eduardu Veidenbaumu atviegloja vai sarežģīja Arno Jundzes dzīvi, rakstot romānu par Veidenbaumu romānu "Es nemiršu nekad" sērijā "Es esmu..."? "Es izmantoju paša Veidenbauma paņēmienu, es centos par visu pārliecināties pats. Tad es būvēju šo stāstu. Īsi par svarīgāko - tāda bija mana devīze. Negribēju, ka grāmata būtu gara, un man ļoti gribējās paņemt nost, tā maigi, nevis noplēšot, nogāžot, atslāņot tos visus uzaugumus un mūsu fantāzijas, kas ap Veidenbaumu ir izveidojušās. Censties pietuvināties viņam pašam," atklāj Arno Jundze. "Atklājumi nāca viens pēc otra, mans priekšstats par Veidenbaumu, rakstot šo grāmatu, mainījās ārkārtīgi." Veidenbaums atšķirībā, piemēram, no Raiņa, nav atstājis vēstules, pierakstus.  "Tas ir grūts uzdevums un tev ir jāmin un jācenšas notvert pareizo vilni un virzienu. Rakstos nav, bet aiz tiem rakstiem ir kāds zemūdens akmens, un tad ir jāmēģina atminēt, kas ir tas akmens. Tādā ziņā tas ir kā trilleris vai dēka ar Veidenbaumu," uzskata Arno Jundze. Uz grāmatas vāka ir Veidenbaums, kādu varam arī nepazīt.  "Tā fotogrāfija visiem lielais jautājums. Nav tā, ka tā pirmo reizi parādās, bet mūsu dienās legāli un oficiāli pirmo reizi," skaidro Arno Jundze. Viņš atklāj, ka šo bildi atradis Lato Lapsas brālis 90. gados Rūjienā, kur ir vairāki albumi ar līdzīgām fotogrāfijām. Rakstnieks ir gandarīts, ka var šo bildi izmantot grāmatas vākam. Vai varam būt droši, ka tas tiešām ir Veidenbaums? Apmēram tikpat droši, kā saistībā ar bildi, kurā redzams puisis, ko gadu desmitiem atpazīstam kā Veidenbaumu. Gan vienā, gan otrā gadījumā mazais portrets ir izgriezts no lielas kopbildes. "Ar Veidenbaumu vispār viss ir viens liels noslēpums, un tas nekad nebeigsies. Ja esam pieņēmuši pirmo fotoattēlu, turklāt šīm fotogrāfijām ir otrā pusē rakstīts "centrā Eduards Veidenbaums ar vijoli". Apmēram tāds teksts," norāda Arno Jundze.

Stāsta muzikoloģe un komponiste Ilona Breģe Vai zini, ka vēl 19. gadsimta sākumā sievietes – mūziķes nevarēja veidot profesionālu skatuves karjeru sabiedrības aizspriedumu dēļ? Bet sieviešu līdztiesības jautājums 19. gadsimta gaitā kardināli mainījās. 19. gadsimta sākums bija laiks, kad jaunkundzes un kundzes drīkstēja būt aktrises un dziedātājas, bet citāda veida izpausmes mūzikā nebija akceptētas. Klasisks piemērs ir stāsts par brāli Feliksu un māsu Faniju Mendelszoniem – diviem izciliem talantiem, no kuriem tikai brālim bija iespēja pilnvērtīgi apliecināt sevi mūzikā un kļūt slavenam. Fanijas kompozīcijas ir saglabājušās un mūsdienās tās dažreiz atskaņo. Viena no pirmajām koncertējošām pianistēm uz Eiropas skatuves bija Marija Šimanovska, kura koncertēja Rīgā, Melngalvju namā 1822. un 1827. gadā. Poļi ārkārtīgi lepojas ar Mariju Šimanovsku, uzskatot viņu par pirmo profesionālo pianisti-sievieti. Kādus desmit gadus vēlāk Eiropa iepazina Klāru Šūmani. Šie divi ir izglītotu sieviešu veiksmes stāsti mūzikā. Bet es gribu celt dienas gaismā kurzemnieci, izcilu vijolnieci Mariannu fon Berneri, kurai nebija lemts iekarot Eiropas skatuves. Marianna fon Bernere dzimusi 1791. gadā bagātā Kurzemes muižnieka ģimenē. Tēvs Johans Fridrihs fon Berners bijis banķieris, kuram piederējusi Staļģenes muiža un nams Jelgavā, bet māte – Rīgas tirgotāja meita Marianne Klatzo labi pratusi vijoles spēli. Tēva nams bijusi vieta, kur laipni aicināti visi mākslinieki, kas braucot no Eiropas uz Rīgu un tālāk uz Pēterburgu ieradušies Mītavā. Jau 1802. gadā viesojās komponists un vijolnieks Ludvigs Špors, kurš savā dienasgrāmatā rakstīja: "Fon Berners, kurš mani īpaši mīlēja, uzaicināja mani atpakaļceļā no Pēterburgas pavadīt dažus mēnešus kopā ar viņu laukos ". 1805. gadā Berners uzņēma slaveno pianistu Džonu Fīldu, 1806. gadā – franču vijolnieku Pjēru Baijo, bet vijolnieks Pjērs Rodē laikā no 1804. līdz 1808.gadam viesojās pat vairākkārt. Kā stāsta laikabiedri, tad izcilajiem māksliniekiem patika justies viesmīlīgi uzņemtiem un aprūpētiem, vai tas būtu Mītavā, vai arī skaistajās, labiekārtotajās, ziedu piepildītajās ielejās Staļģenē un viņi atrada gandarījumu, trenējot Mariannas ģeniālo spēli līdz arvien lielākai pilnībai. Pusaudzes gados notika Mariannas fon Berneres pirmās uzstāšanās koncertos. Jau 1804. un 1805. gadā viņa spēlēja franču čellista Žaka Mišela de Lamarē koncertos, kad viņš, ceļodams uz Pēterburgu, apmeklēja Mītavu un sniedza stundas Mariannai fon Bernerei. 1807. gadā Mītavā koncertēja Pjērs Rode un programmā bija Rodolfa Kreicera dubultkoncerts, kur solo spēlēja Marianna fon Bernere un pats Rodē. Tomēr nākamajos gados publisku koncertu bija ļoti nedaudz - Mariannas fon Berneres retās publiskās uzstāšanās bija saistītas arī ar iespēju trūkumu, jo muzikālā dzīve Mītavā 19. gadsimta sākumā bija apsīkusi un mēģinājumi rīkot amatierkoncertus 1811. gadā palika īslaicīgi. Bet tēva mājas bija ideāla vide, kur Marianna tikās ar slaveniem mūziķiem un kur Mītavas augstākā sabiedrība jūsmoja par viņas vijoļspēli mājas salonā.  1817. gadā Veimārā izdotais žurnāls “Literatūrai, mākslai, luksusam un modei” (Journal für Literatur, Kunst, Luxus und Mode) publicēja plašu rakstu par Mariannu fon Berneri, kurā teikts, ka “būtu jāizgudro īpaša valoda, lai apzīmētu to klasisko pilnību, kas apliecinātu vijolnieces meistarību. / .. / viņa atzīst jebkuru skaidras domas izpausmi kā nepieciešamu nosacījumu. Viņa liek stīgām dziedāt, vibrēt, skanēt, šalkt, priecāties, kliegt; viņa ļauj skaņām tuvoties no tālienes, uzplaukt un atkal noklust, viņas lociņš elpo uz stīgām vai izrauj no tām plašas skaņas gradācijas ar neatvairāmu spēku. Īsāk sakot, viņa ar savu vijoli dara, ko grib. / .. / Šai izcilajai virtuozei vajadzētu piederēt visai mūzikas pasaulei, un ir jānožēlo, ka viņa, būdama bagāta zemes īpašnieka un baņķiera meita, visticamāk, nekad neatstās privāto sfēru”. Vēl kāds laikabiedrs Eduards fon Kolbe ir teicis par Mariannu fon Berneri tā: “Vijole ir viņas dvēsele.” Līdzīgs liktenis kā Mariannai fon Bernerei bija Vīnes pianistei Dorotejai Ertmanei, kurai Bēthovens veltīja La-mažora klaviersonāti op.101, bet kura publiski neuzstājās. Vai daudzām citām augstdzimušām, labi izglītotām sievietēm, kuras bija lieliskas mūziķes, bet kuru dzīve noritēja ģimenes lokā. Tas bija 19. gadsimta aizsākums.

"Ārpus saprašanas" ir Eduarda Aivara dzejoļu cikls, kas tapis paralēli karam Ukrainā. Jāņa Akuratera  muzejā 25. martā pulksten 18 notiks Latvijas PEN un muzeja rīkots vakars domās, vārdos un arī rīcībā esot kopā ar Ukrainu. Tur piedalīsies arī dzejnieks Eduards Aivars, kurš Kultūras rondo lasa dzejoļus no cikla "Ārpus saprašanas". "Reizēm ir tāds pacēlums, kas nav adekvāts un mijas ar tādu izmisumu, tā ir dīvaina situācija. Manā gadījumā tas dzemdē arī tekstus un es apzināti izvairos no liela daudzuma metaforām, bet jābūt drusku arī tādiem uzstājīgākiem, plakātiskākiem. Ir tāda sajūta, ka šobrīd vajag tā," savas sajūtas par laiku, kas arī atspoguļojas ciklā "Ārpus saprašanas" raksturo Eduards Aivars. Piektdienas vakarā līdzpārdzīvojumā notikumiem Ukrainā būs klāt latviešu literatūras tulkotāja Līna Meļnika (Ukraina), kas tulkojusi ukraiņu valodā arī Jāņa Akuratera stāstu “Degoša sala” un nolasīs fragmentu no tā. Piedalīsies ukraiņu literatūras tulkotāja Māra Poļakova ar ukraiņu autoru darbu fragmentiem. Atbalstu ukraiņu tautai paudīs, kā arī atdzejojumus no ukraiņu valodas lasīs dzejnieki Kristaps Vecgrāvis un Māris Salējs (Marians Rižijs). Ieva Parša un Māris Jēkabsons izteiks savu pārliecību mūzikā un dziesmās, tostarp arī ar Māra Salēja tekstiem. Latvijas PEN ar vēstījumiem un tekstiem pārstāvēs publicists un dzejnieks Ilmārs Šlāpins, kurš lasīs arī citās valstīs vajāto autoru dzejoļus, kā arī Aivars Eipurs (dzejnieks Eduards Aivars), kurš lasīs savu dzejoļu ciklu “Ārpus saprašanas”, kas top paralēli kara darbībai Ukrainā. "Ja laiks būs pavasarīgi silts un saulains, pasākums notiks ārā. Būs mūzika, teksti un autori," bilst Eduards Aivars un lasa dzejoļus no cikla "Ārpus saprašanas".

Welcome to my Lab! Meet Eduard  de Wilde wo got into health optimization already 16 years ago, when Biohacking  was probably not even established as a word. His personal health journey coverless all the milestones of health optimization, following Mark Sisson, Dave Asprey to heal himself before becoming the major distributor for most Biohacking innovations from the US within Europe. After seeing each other many times at conferences, we finally managed to connect digitally and discuss the latest innovation in health tech and much more. Check out Eduards de Wilde unique online store www.livehelfi.com 

Latviešu uzbrucējs Eduards Tralmaks šobrīd pārstāv Bostonas "Bruins" fārmklubu Providencē. Līdz ar klubu vadības maiņu sezonas sākumā viņš izjutis lielu treneru neuzticību, kopumā gāds morāli ir ļoti smags. Taču prieku rod brīži, kad atbrauc draudzene, satikšanās ar bijušo Elvja Merzļikina komandas kapteini Niku Folinu. Tāpat uzbrucējs ir kandidātos Latvijas izlasē Olimpiskajām spēlēm Pekinā, lai gan treniņnometnē rādīja karjerā vājāko sniegumu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Katru gadu maijā Radio Marija Pasaules Ģimene aicina piedalīties savstarpējā atbalsta akcijā “Mariatons” un palīdzēt kādas citas valsts radiostacijai. Tā ir labdarības akcija, kurā mēs kopā lūdzamies, dalāmies ar saņemtajām žēlastībām, liecinām, novērtējam, cik nozīmīgs Dieva rokās ir Radio Marija projekts un cik daudz tas dod cilvēkiem, kā arī savu iespēju robežās ziedojam līdzekļus, lai cilvēki citās valstīs arī saņemtu tās dāvanas, ko sniedz šis projekts. Akcija “Mariatons” norisināsies 13.-14. maijā. Pasaules Ģimene par šī gada Mariatona moto ir izvēlējusies frāzi “Witnesses to hope” jeb “Cerības liecinieki” un uzsver: “Īpaši šajā vēsturiskajā laikā, kad pandēmija ir daudz ko mums atņēmusi: mūsu tuvinieku klātbūtni vai vienkāršu apskāvienu, ir svarīgi, ka Baznīca var izplatīt Vārdu, iedrošināt un piepildīt vajadzību pēc Dieva vienmēr un visur – nesot cerību pat visattālākajās un aizmirstākajās vietās. Tas ir grūts izaicinājums, kas prasa nepārtrauktus tehniskus ieguldījumus, kā arī balstās uz brīvprātīgo klātbūtni un entuziasmu, kuri kalpo Radio Maria stacijās septiņdesmit deviņās pasaules valstīs.” “Vienmēr paturiet prātā, ka jūs piedāvājat kaut ko lielisku un unikālu: tā ir kristīgā cerība, kas ir daudz vairāk, nekā vienkāršs garīgs mierinājums, jo tā tiek balstīta augšāmcelšanās spēkā, par ko liecina ticība un žēlsirdības darbi ” (Vēstījums no Pāvesta Franciska uzrunas Radio Maria pasaules ģimenei, Vatikānā, 2015. gada 29. oktobrī) Radio Marija Latvija šogad ir apņēmusies atbalstīt Katoļu baznīcu un visus kristiešus Libānā un Tuvajos Austrumos, stiprināt viņu ticību, cerību un sekmēt Labās Vēsts izplatīšanu, izmantojot radiosakarus, veicināt integrāciju un dialogu starp visām arābu valodā runājošajām tautām Libānā, īpaši šajā grūtajā laikā, kad ir arvien lielāka vajadzība pēc miera. Pateicoties ziedotāju atbalstam, mums būs iespēja izveidot jaunu Radio Marija staciju Libānā. Lai ierīkotu radiostacijas ēku un varētu nosūtīt turp audio un radio frekvenču materiālus, ir nepieciešami aptuveni 700 000 euro. Arī Latvijā Radio Marija projekts ienāca, pateicoties tam, ka citas valstis dāsni atbalstīja un ziedoja līdzekļus tā izveidei un uzturēšanai. Pateicamies visiem, caur kuriem esam saņēmuši šo svētību Latvijai un ka varam dot tālāk un atbalstīt arī kristiešus citās zemēs.

Raidījumā Piespēle šoreiz interesējamies, kā norit abu arēnu sagatavošana maijā Rīgā gaidāmajam pasaules čempionātam hokejā. Meistarsacīkšu galvenais rīkotājs Edgars Buncis stāsta, kā plānots pārveidot Rīgas Olimpiskā centra futbola halli, lai tur varētu spēlēt hokeju, arī par darāmajiem darbiem „Arēnā Rīga”. Hokeja tematu turpinām kopā ar Meinas Universitātes šī gada absolventu Eduardu Tralmaku, kurš šonedēļ parakstīja līgumu ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) fārmklubu, sperot pirmo soli savā profesionālajā karjerā. Eduards pastāstīs par piecu stundu braucienu uz Providensu privātā šofera pavadībā, studijām ASV un cerībām šogad iekļūt Latvijas izlase, kā arī kādudien debitēt NHL. Raidījuma otrajā daļā iepazīstam 18 gadus veco Latvijas tenisa talantu Sabīni Rutlauku, kura februāra pēdējā dienā izcīnīja savu pirmo profesionālo titulu, uzvarot turnīrā Ēģiptē. Arī Sabīnes ceļš jau rudenī vedīs uz ASV, kur viņa uzsāks studijas prestižajā Pensilvānijas Universitātē.

Meinas Universitātes topošais šī gada absolvents Eduards Tralmaks marta vidū parakstīja līgumu ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas Bostonas „Bruins” fārmklubu Providensas „Bruins”. Uzbrucējs saprot, ka nostiprināties AHL un iekļūt NHL būs ārkārtīgi grūti, bet šī cīņa viņu nebiedējot. Sarunā ar Latvijas Radio sporta raidījumu „Piespēle” Tralmaks atklāja līguma parakstīšanas aizkulises, kuras komandas vēl gribēja viņu nolīgt, kāpēc savas nepārdomātās rīcības dēļ 2018.gadā neiekļuva Latvijas izlases sastāvā dalībai pasaules čempionātā. Parunājām arī par Eduarda un viņa komandas biedra Patrika Šī veidoto raidierakstu jeb podkāstu „Behind the Cage”.  

Tīra sirds tīrā vidē Raidījuma vadītājs: RKĢ skolēni Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolēnu veidotais raidījums, kurā izskan tēmas, kas aktuālas pašiem jauniešiem. Raidījumā tiek runāts par jauniešu problēmām, attiecībām ar sabiedrību, skolu un skolniekiem un ētiku.

Tīra sirds tīrā vidē Raidījuma vadītājs: RKĢ skolēni Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolēnu veidotais raidījums, kurā izskan tēmas, kas aktuālas pašiem jauniešiem. Raidījumā tiek runāts par jauniešu problēmām, attiecībām ar sabiedrību, skolu un skolniekiem un ētiku.

Saruna ar bīskapu Raidījuma vadītājs: RML komanda, Latvijas diecēžu bīskapi Par aktuālo baznīcā un ārpus tās. Saruna ar Latvijas diecēžu bīskapiem par tēmām, kurām viņi īpaši vēlas pievērst klausītāju uzmanību.

Guvis rūdījumu dienestā Afganistānā, ilgstoši gādājis par drošību Latvijas Bankā, FKTK, un bijis pasaules lielākā apsardzes uzņēmuma līdzvadībā Latvijā, viņš iepriekšējās finanšu krīzes laikā ar kolēģiem nodibināja uzņēmumu, kurš tagad sniedz drošības pakalpojumus visās Baltijas valstīs. Tāpēc ar Eduardu Bukovski, "Secure Solutions Latvia" valdes locekli DIENA PĒC | DROŠĪBA autors Edmunds Visendorfs runās par to, kurā no kaimiņvalstīm strādāt ir vieglāk un kāpēc, kā un cik ātri strādā zagļi, kā pašam vienkārši pārliecināties par sava īpašuma apzagšanas iespējām un kā pasargāt svarīgās materiālās vērtības, un kā LV Prezidenta runā izteiktais aicinājums var tikt izmantots ikviena drošības vairošanai šobrīd.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Apmests loks augšā, apmests loks apakšā, vidū krustceles. Šo Ievas Vaivodes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Tauriņu ģimene no Rīgas: mamma Inese (strādā sabiedrībā par atklātību "Delna"), tētis Andris (zvērināts advokāts), 13 gadus vecais Eduards, 9 gadus vecā Ģertrūde un 7 gadus vecais Teodors (bērni mācās Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā).

Izdevniecībā "Neputns" klajā nācis Eduarda Aivara dzejoļu krājums "Dzejoļu remonts", kas ir dzejnieka desmitais krājums. Tā atvēršanas svētki būs 8.oktobrī Akuratera mājā Pārdaugavā. "Tas, protams, saistījās ar to, ka mums bija varianti, vai remontēt dzīvokli vai pārcelties uz jaunu," tā komentējot grāmatas virsrakstu, raidījumā Kultūras Rondo atzīst dzejnieks Eduards Aivars. "Patiesībā tas ir saistīts ar kaut kādu garantiju, garantijas remontu, varbūt tā varētu būt garantija nepublicētajam," vērtē dzejnieks. "Bet lasīšana gan Dzejas dienās, gan tagad ir kā tehniskā apskate. Atšķirība tikai tā, ja man saplīst telefons, tad es eju, tas kurš lieto. Bet man parasti neatsūta grāmatu, sak', izlabo, lūdzu, tajā lappusē to un to." "Es pats veicu šo tehnisko apskati, gadās kādreiz, ka pēc pieciem gadiem es konstatēju, ka vienu vārdu varēja nelikt. Šis varētu būt tas serviss [Latviajs Radi studija], kur es esmu  ieradies tā drusku paskatīties to krājumu, lasot,'" turpina Eduards Aivars. Kometējot dzejoļu tapšanu, kam raksturīgi gari nosaukumi, bet pats dzejolis reizēm ir ļoti īss, Eduards Aivars bilst, ka pirmais uzbrūk virsraksts. "Biežāk ir tā, ka uzreiz uzbrūk virsraksts. Tad acīmredzot tā otra puse tā kā dzimst. Tas ir kā vērošana, refleksija par virsrakstu. Nav tā, ka uzreiz, manuprāt, biežāk ir tā, ka ir virsraksts un tad es apklustu un gaidu, kas notiks. Tad rodas tas pārējais," atklāj Eduards Aivars.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par grūti nākušajiem lēmumiem par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu un naudu Eiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid 19 izraisītās krīzes. Eiropas Savienības līderi cīnījās gandrīz 90 stundas, kamēr spēja vienoties par budžetu nākamajiem septiņiem gadiem un ekonomikas atlabšanas programmu, kopā aptuveni 1,8 triljonu eiro apmērā. Tikmēr Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko 9.augusta vēlēšanās kandidēs uz sesto termiņu. Tā kā Lukašenko konkurenti ir arestēti vai nav pielaisti vēlēšanām, opozīcija apvienojusi spēkus un prezidenta amatam virza Svetlanu Tihanovsku – Baltkrievijā apcietinātā blogera Sergeja Tihanovska sievu. Viņas atbalstam Minskā svētdien,19.jūlijā, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Raidījumā pievēršamies arī prezidenta vēlēšanām ASV, līdz kurām palikuši trīsarpus mēneši. Cīņa starp pašreizējo prezidentu Donaldu Trampu un viņa konkurentu demokrātu kandidātu Džo Baidenu kļūst arvien sīvāka. Bijušā ASV viceprezidenta pozīcijas kļuvušas spēcīgākas. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem studijā komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns. Runājot par ES budžetu, sazināmies ar biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu Andri Gobiņu un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri. Analizējot notikumus Baltkrievijā, sazināmies ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku. „Čību revolūcija” Baltkrievijā Kārtējām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā jānotiek 9. augustā, un, saskaņā ar režīma plānu, tām jābūt vien kārtējam Vladimira Lukašenko varas leģitimācijas rituālam. Kopš uzvaras 1994. gadā, kad, pēc starptautisko cilvēktiesību organizāciju atzinuma, Baltkrievijā notika pēdējās brīvās vēlēšanas, Lukašenko nemainīgi ir varas virsotnē un šobrīd pretendē uz sesto piecgadu termiņu. Tomēr priekšvēlēšanu process nesis ilggadējajam vadonim vairākus nepatīkamus pārsteigumus, kas likuši runāt par iespējamu viņa varas beigu sākumu. Pirmkārt, te jāmin baņķieris, “Belgazprombank” valdes priekšsēdētājs kopš 2000. gada Viktors Babariko. Finansists un mecenāts paziņoja par savu kandidēšanu maija vidū, mēneša laikā savācot apmēram pusmiljonu atbalstītāju parakstu, kas ir absolūts opozīcijas kandidāta rekords Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu vēsturē. 11. jūnijā Baltkrievijas Valsts kontrole sāka izmeklēšanu pret “Belgazprombank” vadību, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kukuļdošanu, tas viss – lielos apmēros. 18. jūnijā tika arestēts pats Babariko un viņa dēls un priekšvēlēšanu štāba vadītājs Eduards. Arestēti pavisam 20 bankas esošie un bijušie darbinieki, un ar izmeklēšanu nodarbojas Valsts drošības komiteja. Kā galvenā krimināllietas epizode tiek minēta vairāk nekā 430 miljonu dolāru aizpludināšana no “Belgazprombank” uz kādu no Latvijas bankām. Babariko arests izraisīja plašas demonstrācijas Minskā un citur. Otrs esošā prezidenta konkurents, kuru arī vara neitralizējusi ar kriminālvajāšanas līdzekļiem, ir populārais blogeris no Gomeļas Sergejs Tihanovskis. Viņš atrodas ieslodzījumā kopš 29. maija, kad tika aizturēts piketa laikā, un 1. jūlijā viņam tika piespriests 15 diennakšu arests par nepakļaušanos milicijas darbiniekiem. Pret Tihanovski ierosinātas vairākas krimināllietas, un jūnijā notikušajā kratīšanā viņa mātes vasarnīcā it kā atrasti 900 000 dolāru. Tieši Tihanovskis radījis opozīcijas kampaņas tēlu, kas nepatīkami aizskar prezidentu Lukašenko – ūsaino tarakānu, ar kuru beidzot jātiek galā, noklapējot ar čību. Pašreizējie protesti Baltkrievijā jau nodēvēti par „Čību revolūciju”. Kad kļuva skaidrs, ka arestētajam Tihanovskim nebūs iespējas balotēties, savu kandidatūru vēlēšanās pieteica viņa sieva Svetlana Tihanovska. Vēl vienu spēcīgu opozīcijas kandidātu, bijušo diplomātu Valēriju Cepkalo, vara „atsijāja” ar ierasti banālo paņēmienu – atzīstot par nederīgiem daļu no viņa savāktajiem parakstiem. Pēdējais pavērsiens šai sāgā ir paziņojums par vadošo opozīcijas kandidātu spēku apvienošanu Svetlanas Tihanovskas atbalstam. Par ikonisku jau kļuvusi fotogrāfija ar trīs dāmām, kuras uzdrīkstējušās stāties pretī Baltkrievijas diktatoram: prezidenta kandidāti Svetlanu Tihanovsku, Valērija Cepkalo sievu Veroniku un Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba pārstāvi Mariju Koļesņikovu. ES līderi panāk vienošanos par ekonomikas atveseļošanās plānu Pēc teju 90 stundu ilgā ES līderu samita agrā otrdienas rītā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tvitterī paziņoja, ka ir panākta vairāk nekā 1,80 triljonus eiro vērta vienošanās. Pēc ilgām un smagām sarunām visu 27 valstu līderi atrada kompromisu, lai vienotos par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu, iekļaujot arī strīdīgo jautājumu par likuma varas ievērošanas saistīšanu ar ES fondu līdzekļu izmaksāšanu. Šim punktam, protams, skaļi iebilda Polija un Ungārija, kuras uzskata, ka tā ir vēršanās pret abām valstīm, taču samita beigās abas puses pasludināja uzvaru. Šī vienošanās ir vēsturiska arī ar to, ka pirmo reizi ES valstis kopā plāno aizņemties tik lielu summu – 750 miljardus eiro, turklāt liela daļa fonda – vairāk nekā 312 miljardi – pie valstīm nonāks grantu, nevis aizdevumu veidā. Lai arī līderu vienošanās ir ļoti būtisks solis uz priekšu, arī priekšā vēl ir sarežģītas sarunas, īpaši par daudzgadu budžetu. No līdzšinējā sarunu procesa atstumti ir jutušies Eiropas Parlamenta deputāti, kuriem jādod gala vārds gan par to, kā naudu ieguldīsim, lai atgūtos no krīzes,gan par daudzgadu budžetu. Daudzi deputāti iebilst pret esošo fondu samazināšanu, vēlas skaidrākus noteikumus likuma varas ievērošanas un ES fondu izmaksas jautājumā, kā arī vēlas redzēt lielākus pašas savienības ieņēmumus, piemēram, digitālā nodokļa ieviešanu, kas attiecīgi varētu arī palīdzēt atmaksāt naudu, ko visi kopā plānojam aizņemties. Tramps pret Baidenu – maz iepriecinoša esošajam prezidentam Kā rāda jaunākie mediju veikto aptauju dati, esošais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps arvien pamanāmāk atpaliek no sava sāncenša, Demokrātu partijas kandidāta Džo Baidena. Vidēji kopš marta Baidena pārsvars pieaudzis par 3 procentpunktiem, respektīvi, no 6 līdz 9%, taču atsevišķas aptaujas rāda pat 11% atbalsta deficītu esošajam prezidentam. Kā savā analītiskajā rakstā norāda raidsabiedrības NBC komentētājs Deivids Vasermans, Baidena pārsvars nozīmīgi audzis pirmām kārtām izglītotu baltādaino profesionāļu – tradicionālo Amerikas savrupmāju priekšpilsētu iedzīvotāju – vidē. Šī tendence pamanīta arī Trampa priekšvēlēšanu štābā, un kā prezidenta izteikumos, tā aģitācijas materiālos iezīmējies motīvs „Demokrāti sagraus jūsu priekšpilsētu”. Kādā klipā tēlota kundze gados, kuras mājās iebrūk laupītājs, taču policija uz kundzes zvaniem neatbild, jo, lūk, sliktie demokrāti ir apcirpuši likumsargu budžetu. Tomēr analītiķis pauž šaubas, vai šāda brutāla propaganda būs uzrunājoša samērā intelektuālajam un tolerantajam priekšpilsētu iedzīvotājam. Tāpat Tramps zaudējis savu pārsvaru gados vecāko vēlētāju vidū, kas nodrošināja daļu no viņa panākumiem iepriekšējās vēlēšanās. Kā samērā pārsteidzošs fakts tiek atzīmēts esošā prezidenta popularitātes pieaugums melnādaino un Latīņamerikas izcelsmes vēlētāju vidū, taču tas ir tikai relatīvs pieaugums, un abās grupās Demokrātu kandidātam joprojām ir būtisks pārsvars. Donalda Trampa „stiprā pils” joprojām ir baltādainie bez augstākās izglītības, pamatā – darba ņēmēji un mazie uzņēmēji, taču šīs grupas proporcionālā daļa vēlētāju kopskaitā rūk demogrāfisko un sociālo procesu rezultātā, un starpība ar iepriekšējām vēlēšanām šai ziņā varētu būt 7%. Intervijā, kuru Donalds Tramps svētdien sniedza telekanāla “Fox News” žurnālistam Kristiānam Volesam, viena no spilgtākajām epizodēm bija viņa apgalvojums, ka viņš pārspētu Džo Baidenu spriestspējas testā. Tas no jauna saasinājis debates par abu kandidātu vecuma ietekmi uz viņu spējām vadīt un pieņemt lēmumus. Kā zināms, Donalds Tramps šobrīd ir 74, savukārt Džo Baidens – 77 gadus vecs. Kā savā sižetā atzīmējis telekanāls CNN, kā vienā, tā otrā gadījumā nākamajās prezidenta vēlēšanās gaidāms rekords: Džo Baidens kļūtu par vecāko ievēlēto, savukārt Donalds Tramps – par vecāko uz otro termiņu pārvēlēto prezidentu Savienoto Valstu vēsturē. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Govert is stinkend jaloers op Eduards nieuwe ijsbad. Want hij weet uit ervaring in de topsport hoe goed ijsbaden werken in herstel. Maar nieuwe wetenschap laat zien dat ijsbaden nog veel meer positieve invloeden hebben op je lichaam, ook je brein profiteert en je geest dien ten gevolge ook. Eduard maakt dit ijsbad zelf en bespaart daarmee een euro of 10.000 zoals je zal horen. Ben je ook benieuwd of je zelf een ijsbad zou kunnen bouwen? Luister naar de nieuwe aflevering van BiohackingTalks!  Deze podcast is mogelijk gemaakt door NoordCode! Verkrijgbaar op www.livehelfi.com NoordCode ontwikkelt functionele voeding en supplementen met de hoogste kwaliteit ingrediënten die beschikbaar zijn. Voor iedereen die beseft dat wat je in je lichaam stopt van grote invloed is op je prestaties en gezondheid. Gemaakt in Europa. Getest op kwaliteit in onafhankelijk laboratoria. MCT olie gemaakt van 100% kokosnoten, Ghee van grasgevoerde koeien uit de Duitse alpen, Collageen van grasgevoerde koeien uit de Franse Alpen en koffie, getest op gifitige stoffen en schimmels met een cupping score van 83.

ReTV raidījums JAUTĀ-JUMS. Saruna ar režisori Dzintru Geku. Raidījums ēterā 27.01.2020.

Šogad latviešu jaunieši no visas pasaules sabrauks Kurzemē uz 2x2 ziemas salidojumu “Mirklis”, kas norisināsies no 29. decembra līdz 1. janvārim. Tāpēc šīs reizes raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par to, kā attīstās pasaules latviešu jaunatnes seminārs 2x2 , kas ir unikāla satikšanās telpa, jo saved kopā latviešu jauniešus no visas pasaules, un kā  kopā būšana, dancošana un iešana pirtī vai brīvā dabā ļauj stiprināt piederību Latvijai. Runājam arī par to, kā mainījusies diasporas jauniešu izpratne par Latviju un kas raksturo 2x2 kustību mūsu laikos. Raidījuma viesi: Āris Pūseps, 2x2 salidojuma vadītājs, Arlita Laine Dombrovska, 2x2 salidojuma dalībniece, Rozīte Katrīna Spīča, 2x2 semināra “Bez robežām” vadītāja Vācijā 2020.gadā, un Linards Kalniņš, 2x2 semināra “Bez robežām” vadītājs Vācijā 2020.gadā. 2x2 rīkotajos semināros piedalās jaunieši vecumā līdz 30 gadiem, savukārt salidojumā var piedalīties ikviens, kurš kaut reizi ir piedalījies kādā 2x2 seminārā. 2020.gadā iecerēti kopā četri 2x2 pasākumi: 2x2 Vācijas seminārs “Bez robežām” Bērzainē notiks augusta trešajā nedēļā, to vadīs Rozīte Katrīna Spīča un Linards Kalniņš. 2x2 Latvijas seminārs “Ziemā” notiks pašās gada pēdējās dienās, no 26.decembra līdz 1.janvārim, to vadīs Jānis Lazovskis un Madara Mazjāne. Vēl paredzēti divi trīs dienu semināri 2x2 Mežā – trīs dienu pārgājiens ar nopietnām lekcijām un diskusijām, ko vadīs Agita Berga. 2x2 Jāņi – trīs dienu seminārs ar diskusijām, bet arī ar gatavošanos Jāņiem un kopīgu svinēšanu, vadīs Eduards un Ieva Krūmiņi.

Hoppa, zijn ze weer! Niels en Eduard praten je door hun leven op wielen. Zonder structuur, maar met passie. Over de chaos die vrij rijden op het TT Circuit heet; de zin en onzin van een nieuwe Defender; Heinekens oude Mercedes; Eduards topsnelheid; hoe het iPhone-syndroom autorijden beïnvloedt en nog veel meer.

In this podcast, we aim to entertain, inform, and promote the hobby of scale model kit building with interviews, reviews, and news about the hobby. The Scale Model Podcast currently is recorded biweekly and is available where your favorite podcasts are found including iTunes, Google Play and Stitcher as well as our website at scalemodelpodcast.com. Let us know if you have any comments or suggestions at scalemodelpodcast@gmail.com or on Facebook at https://www.facebook.com/ScaleModelPodcast  We also publish extra video content on the YouTube channel There is also a Patreon Page at https://www.patreon.com/scalemodelpodcast The money raised will be used to help offset web hosting and other costs. As the podcast grows, we hope to introduce giveaways and other bonuses to Patreon supporters as a thank you for supporting The Scale Model Podcast.  Welcome to episode 26 Sponsored by Goodman Models. Hosts Stuart Clark Anthony Goodman RIP: Tribute to Doug Booth. A prolific modeler from IPMS London who had a wealth of knowledge and stories from his decades of modeling experience. He loved ships, float planes, everything Canadian, the Arrow, and WWII subjects.  ********* Latest news IPMS USA Nats this weekend. http://www.ipmsnationals.com/ Tamiya releasing an all-new P-38 Nov. 20 2019 https://www.tamiya.com/english/info/aircraft_preview/index.htm?fbclid=IwAR2tCl0zTok0FFRfyb1-CdX-_O5OJMS-9hkas2BKW0QJqjsLBdrlJXuaFNo https://www.themodellingnews.com/2019/07/tamiyas-148th-scale-lockheed-p-38-fg.html Italeri August 2019 https://www.themodellingnews.com/2019/08/five-new-releases-on-three-two-four.html Revell 2019 https://www.themodellingnews.com/2019/07/revells-august-2019-new-instant-classics.html Hobbyboss items for early August https://www.themodellingnews.com/2019/08/hobbyboss-august-new-releases-two.html Ammo news https://www.themodellingnews.com/2019/07/ammo-has-great-looking-bunch-of-new.html AK Interactive https://www.themodellingnews.com/2019/07/new-books-flora-for-dios-t-shirts-from.html Takom's new Blitz line. https://mailchi.mp/e858a0acfff6/latest-models-in-preorder More on Eduards upcoming P51D https://www.

Eduards Sebris ir dzimis Rankā 1899. gadā. Interesanti, ka Eduards ir dzimis 18. novembrī. Un tieši 1919. gada 18. novembrī, kad jau Rīgā bija izcīnītas Bermonta kaujas un bermontieši bija atkāpušies līdz pat Lielupei pie Jelgavas, viņš ar savu armijas vienību Jelgavas novadā pie Valgundes bija devies pāri Lielupei un nakts aizsegā ieņēmuši kādas mājas, padzinuši bermontiešus, atņēmuši tiem zirgus un pajūgus. Tobrīd viņam bija tikai 20 gadi. Tas varoņdarbs bija tā cienīgs, lai 1921. gadā viņam piešķirtu Lāčplēša kara ordeni. Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt  Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Eduards Sebris, saprotot to, kas Otrā pasaules kara laikā notiek Latvijas teritorijā un redzot, kas notiek ar padomju okupāciju, viņš ir izvēlējies doties mežā un pievienoties nacionālajiem partizāniem.  Eduards Sebris gājis bojā 1946. gadā kā nacionālais partizāns un piemiņas plāksne uzstādīta Sila kapos Velēnas draudzē. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas sniedza meita Elvīra.  

De tiende podcast wordt afgetrapt met koffie uit Castrol-mokken, die een beetje naar olie smaken. Verder in deze jubileumeditie: over onze onderlinge strijd in Formule 1 Teammanager, rozenblaadjesschone dieseldampen, Eduards onbegrijpelijke liefde voor de Toyota Corolla, de schoonheid van meedraaiende koplampen en het grote verhaal van Niels' familie-Bugatti.

Deze week komt de podcast vanuit de onvervalste mancave van Garage Caspers. Met dit keer: de magie van de autosloperij, Eduards onvrijwillige ontmoeting met de politie, Niels over te laat komen op een afspraak met Richard Hammond, het eerste zonnige weekend voor klassiekers en de zin en onzin van premium benzines.

Over de echtheid van barn finds op de lucratieve klassiekermarkt, over de enorme toename van youngtimers op de Nederlandse wegen, over de zin en onzin van rekeningrijden, de meest brute Citroën SM ooit, de Carbage Run en Eduards grote Autologo-quiz.

Over Niels' bezoek aan McLaren in Engeland, het einde van het Formule 1-seizoen, Eduards winterbanden; en een paar heerlijke anekdotes van de mannen over hun ervaringen met auto's op Marktplaats (en nee, de podcast is - nog niet - gesponsord). Wat moet je vooral wél doen als je je auto online slingert, en wat juist níet?

Noslēdzošajā epizodē, pirms Eduards aizbrauc mācīties uz Zviedriju: sauļošanās ieteikumi vasaras izskaņā, kā nenoslīkt, kāpēc alkohols ir veselīgs, laika joslu problēmas, novēloti ieteikumi auto sagatavošanai vasaras sezonai, ko darīt un ko nedarīt Stokholmā. Seko arī Facebook: https://www.facebook.com/saunathepodcast Music by hadrien / CC BY-NC

Rihards un Eduards apspriež, kā izņemt 300 miljonus skaidrā naudā, kāpēc biznesa pelēm pienākuši labi laiki, kā žurkas iznīcina koraļļu rifus, kā humpalas "slauc" cilvēkus, kāpēc vajadzētu aizliegt veipus un citus jaunumus. Music by hadrien / CC BY-NC

Šajā podkāsta Sauna "Kas Karsts?!" speciālizlaidumā Rihards un Eduards apsprieda Jūlija putuplasta dzintaru, veselīgo svīšanu, Preses nama jauno viesnīcu un maksātnespējas administratoru sāgu.

"Tu vari stāvēt saulē, es iznākšu no ēnas. Mēs iepriekš viens par otru neko nezināsim." Vai šīs rindas veltītas mūsu raidījumam? Atliek vien pajautāt pašam dzejniekam, mūsu šī vakara viesim - Eduardam Aivaram.

Während unseres Besuches in Rom haben wir eine zweite Folge zum Thema Familie aufgenommen. In dieser Episode werden wohl die Unterschiede zwischen Eduards und Alexanders Sicht auf die Welt am deutlichsten. Wir sind auf eure Kommentare gespannt. (Das angekündigte Foto haben wir natürlich am Ende vergessen zu schießen....)

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Eduards Liniņš lasa savas bērnības mīļāko grāmatu - Alberta Kronenberga poēmu "Sprunguļmuižā gadatirgus". Otrais vakars.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Eduards Liniņš lasa savas bērnības mīļāko grāmatu - Alberta Kronenberga poēmu "Sprunguļmuižā gadatirgus". Pirmais vakars.

Tiešā ētera valdzinājums, runas nodarbības, nepatika pret ierakstu veidošanu un nakšņošana radio - šīs atmiņas no bērnības, pusaudža gadiem un agrās jaunības par savu pirmo darbavietu ir saglabājuši mūziķi Valters un Kaža jeb Valters Frīdenbergs un Kārlis Būmeisters. Viņi atceras „dzeguzēnu” gaitas radiomājā un raidījuma „Radiotīnis” vadīšanu. Kārlim Būmeisteram tolaik bija trīs gadi un Valteram Frīdenbergam – divi, kad viņi uzsāka savas gaitas bērnu vokālajā ansamblī „Dzeguzīte”. Pusaudžu vecumā abi kļuva par raidījuma Radiotīnis vadītājiem un vēl pēc pāris gadiem Kārlis vadīja sestdienas rīta programmu Latvijas Radio2. Raidījums Reiz radio puišus uz sarunu aicina, lai atcerētos tieši Radiotīņa laikus, kad šīs tūkstošgades sākumā Latvijas Radio 1. kanālā ik darbadienas vakaru divas stundas skanēja programma dažādu vecumu bērniem un jauniešiem, ko veidoja tāda paša vecuma mazie un jaunie radio darbinieki. Un tolaik Valters un Kaža bija jau izauguši no "dzeguzēniem" un baudīja popularitāti kā grupas „Putnu balle” dalībnieki. Tagadējā raidījuma Ģimenes studija vadītāja Agnese Linka, pati darbodamās jauniešu radījumā Radiobumba, saņēma atbildības pilnu uzdevumu - būt par redaktori pusaudžu raidījumam un pirmie Radiotīņa vadītāji bija abi minētie puiši. Bijušie radiotīņi uz interviju atnāca katrs ar savu saini padusē: Valteram tā bija motociklista ķivere, savukārt Kārlis ieradās ar grozu, kurā rāmi dusēja viņa dēls Eduards, kas tik īsu brīdi sarunas laikā paģērēja savu daļu uzmanības. Pašūpināts un dabūjis knupi, Eduards ļauj papam un onkulim Valteram turpināt atcerēties pusaudžu laikus radio. Laiks gāja, zēni auga, Kārlis kopā ar Agnesi sāka vadīt Radiobumbu, par kuru runājām iepriekšējā Reiz radio, tātad raidījumu, kas domāts vidusskolēniem un studentiem, un Valters tika pie jaunas pārinieces - Lindas Rutules. Tad Valters izauga no šī raidījuma un līdz bērnu un jauniešu programmas beigām Radiotīni vadīja Linda kopā ar Edvardu Vārdauni.

I andra delen av Kalibers serie med granskningar gjorda av Sveriges radios lokala kanaler följer vi reportern Viktor Åsbergs resa till Rumänien. I vintras åkte han ner för att försöka förstå varför romer söker sig till Sverige för att tigga i vinterkylan. I Kaliber återvänder han till byn i nordöstra Rumänien. Han går med trasiga skor förbi de pastellfärgade husen. Det är december och molnen hänger gråtunga över den byn. Temperaturen går ned mot minus tio grader. Det ryker ur munnen när han andas. Några magra, skabbiga gatuhundar springer förbi honom. Han säger att han är tillfälligt herre i huset medan hans pappa jobbar i Sverige.  Han kommer och går, kommer och går, säger han om sin pappa.Eduard är sju år och är en av dem barn som stannat kvar medan allt fler romer åker till Sverige och  tigger pengar för att försörja sina familjer. En sak har han gemensamt med de vuxna drömmen om ett bättre liv. Han säger att han vill bli lärare eller författare.  Plötsligt satt dom utanför affärer, på gator och torg i Sverige. De tiggande romerna har blivit allt fler och väcker känslor och debatt.Jag är tillbaka i staden Iasi, som ligger i nordöstra Rumänien.En bit framför mig sitter en liten pojke och spelar flöjt. Han har med sig sin hundvalp och en liten pappförpackning med några mynt i. Jag var här senast i december då för att följa spåren av de romer som finns i Sverige idag. Jag kom till en liten by där desperationen var stor. DECEMBER Valea Seaca.Det är en by med cirka 3000 invånare. På svenska betyder Valea Seaca den torra dalen.I nedre delen av byn finns hus. En bit upp har husen blivit stugor. Längre in på de små gatorna liknar stugorna skjul fallfärdiga små hus med plast för att täcka fönsterluckorna. Jordgolv hos några. Vi har sett bilder i tidningar och TV. Och radion berättar om rapporter och experter. Vi har inte blivit slagna av lukten: smutstvätt, svett och matrester.  Vi sover där vi ryms, säger en äldre kvinna som visar hur hon och tio barn sover i samma rum på natten.Hon lägger barn i en soffa. De får ligga i bredd som sardiner för att få plats. Rummet är kanske femton kvadratmeter stort. En flicka lägger sig i soffan och hon har en smutsig tröja på sig, men inga byxor, inga trosor. Det drar kallt.  Folk är i stora behov av hjälp, säger Michelle Raducanu. Hon bor i ett närliggande hus med sin familj. Michelle är 24 år och har i flera omgångar varit i Norge och tiggt pengar. Hon vill åka tillbaka men önskar att hon hittade ett jobb där.  Där har människor flera rum i hemmen. Här har vi allt i ett rum: kök, dusch, allt, säger hon. Det är inte alla romer som är fattiga det finns också rika. Men många som bor i Valea Seaca har en tunn plånbok. Inget rinnande vatten, ingen elektricitet och tre mål om dagen är inte heller någon självklarhet. För att få mat på bordet handlar de på krita en stor del av pengarna de tigger går till att betala skulderna, säger flera bybor.  En man som bor här har en buss och kör folk som känner honom till Sverige och Norge. AUGUSTI Nio månader senare i staden Bacau, halvvägs tillbaka på väg mot byn. Jag sitter en servering med min Liviu Avasiloai, som också är engagerad i hjälparbeten i Rumänien. Han tar fram sin telefon och visar bilder han tagit för två veckor sedan när han besökte staden Babadag i södra delen av landet.  Här står jag med några romska barn i Babadag. I Babadag finns ett stort område i utkanten av stan där romska familjer bor. Staden har skyddat sig från dem genom en hög betongmur. En sån som man ser i Gaza, säger han. Liviu visar bilder på den höga betongmuren och säger att den nästan helt omger det romska området. Han menar att detta är ett konkret exempel på hur romer kan bli behandlade i Rumänien.  När jag säger att det finns många fördomar mot romer så är det sant. Om du frågar politikerna så svarar de att romerna visst har rättigheter, och ja, det har de Men vi har också en betongmur som omger dem?  De skulle säga att de också har sina rättigheter att skydda sig själva. Varför är det ingen som reagerar och protesterar?  Det vore politiskt inkorrekt, svarar Liviu Vi gör den här resan för att skildra romernas verklighet på plats. Men också för att förstå hur de hamnat där och hur möjligheterna till förändring ser ut.Strykarkatter och gatuhundar på varsin sida vägen. Syrsorna har precis börjat sjunga. Natten hinner aldrig bli riktigt sval.  DECEMBER Han står vid spisen i hörnet tillsammans med sina två syskon, Veden är snart slut och vintern blir kallare. Här bor den sjuårige Eduard med  sin familj som delar på cirka 20 kvadratmeter.. På en hylla har han ett block och ett par pennor. Eduard gillar att räkna saker.  Gatuhundarna, hur många hus som finns, säger han. Hjälporganisationen Hoppets stjärna har funnits i Rumänien sedan´1990  De säger att det kommer allt fler volontärer och andra organisationer som hjälper de nödställda. En av dom som arbetat sen starten är Maine Viklund Olofsson. Hon kom hit strax efter den rumänska revolutionen och kommunismens fall.  Det har skett en stor förändring om man säger att människor fått frihet. Men man ser också att klassklyftorna vuxit alarmerande och det ser vi konsekvenserna av på våra svenska gator idag.  Jag ser uppenbara vitaminbrister hos  både barn och kvinnor. De föder barn väldigt tätt och hinner inte återhämta sig. Det kan man se i hela deras hy och kroppshållning. De ser slitna ut, säger hon.  Jag har sett fattigdom på olika sätt. Det som är värst är att se barnen lida det är ju de som är framtiden i ett land. Och vemodet när man ser människor som måste lämna sitt eget land för att överleva och hitta jobb. Jag har något kommit över den värsta chocken. Första året, 1990, var värst. Jag kunde inte sova eller äta, utan bara vänta på att få gråta ut, säger hon.Allt fler utvecklingsprojekt startar och barnens utbildning blir ofta prioriterad. Här är det till exempel vanligt att föräldrarna är analfabeter. De kan inte hjälpa sina barn med läxläsning. Vi åker till Husi ett par timmars bilåkning från Valea Seaca.Här får de barn som kommer från svåra förhållanden hjälp.  Efter skolan ges extra stöd i ett projekt som startat.  Jag är så glad över att mitt barn lär sig saker, säger en mama. Hennes son går nu i femte klass och har därmed en högre utbildning är hon själv.  Mamman berättar att hon inte kan hjälpa barnen med läxorna och hennes man har inte ens gått i skola. Ofta vilar satsningar som dessa på frivilligorganisationer. Men det beror på var man bor I Husi står kommunen nu för lokalkostnader och bjuder eleverna på ett mål mat om dagen.  Maten betyder mycket för vårt barn. Vi har det kämpigt där hemma, menar en annan mamma som har en dotter i skolan. Så vad har de styrande i samhället gjort hittills för att förbättra romernas situation? EU har avsatt pengar för att hjälpa de fattigaste med social hjälp och utbildning. Långt ifrån alla pengar används. Kommunerna måste medfinansiera för att kunna starta projekt med EU-.medel. De saknar dock egna ekonomiska muskler.  Det saknas en strategi, både nationellt och lokalt för hur vi ska kunna ta del av Eu-medel, säger Prav.Adrian Netedu, doktor i sociologi vid universitetet i Iasi, menar att de projekt som blivit genomförda inte gett några långsiktiga resultat. De pågår i ett år och försvinner sedan. Han säger att flera projekt måste starta samtidigt inom olika delar i samhället och samverka med varandra. Det är bättre än de enskilda projekten som läggs ned efter ett tag. Vi behöver en kontinuitet, säger han.Tillbaka hos Eduard i december: Jag säger åt honom att inte dricka eller spela för pengarna, säger Eduard. Han brukar ibland prata med sin pappa på telefon.Eduard berättar om den framtid han tänker sig. Han vill just nu bli lärare i historia eller författare. När hans pappa tigger i Sverige tar han hand om sina yngre syskon medan mamman är ute. Ibland river jag ut ett papper ur mitt block och skriver, säger han. AUGUSTI 2015 Tillbaka i Valea Seaca på väg på fattigkvarteren. Eduard har blivit registrerad och folkbokförd. Vi försöker hitta honom igen, men det är osäkert om hans finns kvar. Hans pappa ska ha tagit med honom till Sverige för att tigga, har flera bybor sagt innan vi kommit fram. Vi ska strax se hur deras vardag ser ut idag och om hjälpinsatserna gjord skillnad.Först möter vi Lennart Eriksson, utvecklingschef vid biståndsorganisationen Hoppets stjärna. Han har lett projekt i Rumänien sedan 90-talet och menar att det kommer ta längre tid innan några effekter blir synliga i Valea Seaca. Det är ett stort åtagande och inget man fixar på ett halvår. Vi har börjat med ett utbildning- och resurscenter där barnen ska komma efter skolan det är nummer ett. Sedan har vi inlett ett nära samarbete med föräldrarna till barnen att jobba med deras hemförhållanden. Vi har för avsikt att sanera deras hemmiljöer. Det är ungefär 30 familjer som lever rent förskräckligt där.Vilka krav ställer ni på motprestationer då? En motprestation som vi är stenhårda är att barnen måste få gå i skolan. Föräldrar får inte ta barnen ur skolan och åka iväg. Skolan är det centrala om barnen utbildar sig och går klart sina årskurser och få kunskap, så kan vi se de verkliga resultaten i nästa generation. Ryktet verkar gå att jag är här och besöker byn igen. Allt fler kommer för att följa med mig och de ställer frågor om vad jag kan hjälpa dem med. Ge mig tio euro, jag behöver tio euro till mat, snälla ge mig tio euro, säger en man.En liten flicka, Maria, står en bit ifrån mig och frågade nyss om jag hade med mig blöjor till hennes lillebror.Förändringen tar tid och kräver motprestationer av romerna. Men trafiken mellan Rumänien och Sverige fortsätter vara intensiv. Chobano Jonela steker potatis över öppen eld och diskar samtidigt i en bytta ute på gården. Runt henne står barnen och tittar förväntansfullt. Vad ska jag säga? Ingenting händer livet är hårt, säger hon.Hon har tidigare varit i Karlstad och tiggt pengar. Där gick rykten om att hon tvingades till prostitution av sin man. Det stämde inte, jag satt och försökte försörja mina barn, säger hon.Några timmar innan vi träffar Jonela har nyheten om en ny attack mot ett migrantläger skett. Husvagnar stod i lågor på morgonen - den här gången utanför Stockholm, men visar sig senare ha varit en olycka. Men hot och våld mot romska tiggare i Sverige har blivit allt vanligare. Det som händer i Sverge är inte bra. Livet är inte lätt för oss där. Men om jag lyckas tjäna mellan 100-200 kronor per dag så är det mycket mer än i Rumänien. Så vad kan jag säga?Hon får frågan om hon verkligen tror att åka till Sverige är lösningen på deras problem,och om hon själv har haft för höga förväntningar på hjälp där. Jonela menar att det inte löser alla problem, men att barnen måste försörjas. Hon säger att hon haft höga förväntningar. I Valea Seaca hjälper grannar varandra, men det stora problemet kvarstår de är alla i en djup kris, säger hon. En hundvalp gnyr och kryper på marken. Barnen leker med ett par skabbiga gatuhundar som sprungit in på gården där maten lagas. En pojke håller upp valpen han tar hand om den, berättar han. Liviu Avasiloai hjälper Hoppets stjärna med att starta upp det nya utbildningscentret. Kommunen välkomnar organisationens hjälp men med insatsen följer också svåra val. Långt ifrån alla barn kommer få plats.  Vi måste välja 35-40 elever av ungefär 600 som finns här. Det är vad som är svårast i vårt arbete, säger han. Finns det ingen risk att ni skapar ojämlikhet och osämja bland familjerna?  Även om vi vill ge alla en chans så kan vi inte bygga en skola för så många barn. Jag är säker på att det kommer finnas föräldrar som känner sig marginaliserade, men vi förklarar för dem att vi för vad vi kan och att de kanske får hjälp om några år, säger han. Jag mötte sjuårige Eduard i December förra året. Det finns exempel på bybor som åkt iväg för att aldrig komma tillbaka. Såna som lyckats få jobb i ett annat land. Eduard drömmer om att bli något - kanske lärare eller författare.Ryktet sa att han inte längre fanns kvar i byn - att han är i Sverige med sin pappa.Men han är hemma nu.Han säger inte så mycket när vi träffas den här gången han verkar blyg.  Det har både varit bra och dåligt, säger han om hur tiden varit sedan senast vi sågs. Några andra barn slogs mot honom och ropade elaka saker, berättar han.Han har fått plats i den nya skolverksamheten och ser väldigt mycket fram emot det. Det finns bra barn som går där, säger han.Jag frågar om han börjat fundera på vad han ska skriva om han skulle bli författare. Ja. Mer än så berättar han inte. Det är såklart långt kvar dit. Och fram till dess står han inför flera utmaningar i sin vardag. Nu är han tillfälligt i huset igen.En vårmorgon var Eduards pappa borta igen. Han hade åkt iväg för att tigga pengar i Sverige. Det är precis som Eduard sa i december. Han kommer och går, kommer och går.Reporter: Viktor Åsberg Producent: Andreas Lindahlkontakt: kaliber@sverigesradio.se