Podcasts about daugavpil

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Kas notiek ar latviešu valodu un latviskumu Daugavpilī? Par drošību, lojalitāti un prokrieviskumu, kā arī pilsētas budžetu un sabiedrisko transportu, Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Daugavpils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus.

Pirmo reizi Rīgā notiek starptautisks Dronu samits. Krievija sākusi jaunu elektrolīniju izbūvi okupētajās teritorijās Ukrainā, lai atjaunotu okupētās Zaporižjas atomelektrostacijas darbu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Berlīne tiekas ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Daugavpilī atklāts jauns katastrofu pārvaldības centrs.

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Fiziskā teātra ceļu ar kustību izrādi „Nodzītus zirgus nošauj” turpina Daugavpils teātris. Pirmizrāde Daugavpilī notika 2024.gada rudenī, bet aprīļa sākumā Daugavpils teātris ar iestudējumu viesojās Rīgā, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Kustību izrāde un tās horeogrāfe Irina Bogeruka nominēta arī Dejas balvai.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Saruna ar Ivetu Seimanovu RML raidījuma AR LATGOLYS SAKNEM veidotāja, Latgales Etnogrāfiskās Vēstniecības vadītāja. Par Dziedāšanas svētkiem Latgalē 01.06.2025. un Tautas tērpu skate Daugavpilī.

Rotko muzejā Daugavpilī jaunajā pavasara izstāžu sezonā līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, kā arī Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.  

Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.  Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH  jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.  

Rotko muzejā mākslas valodā pārdomu pilns ienācis pavasaris. Ienācis simboliski – ar tumšpelēku kaķi, ar līdz šim Rotko muzeja vēsturē eksponēto lielāko gleznu un kuplāko Latgales mākslinieku radošo devumu. Ar sešu Latvijas un ārvalstu izstāžu kopu, aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejā Daugavpilī durvis vēra jaunā pavasara izstāžu sezona, kas dažādiem izteiksmes līdzekļiem aplūko dabas un cilvēka saikni un nepārejošo vērtību. Līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši latviešu mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, muzeja apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, apjomīga Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.

Ārā beidzot parādījies kaut kas līdzīgs ziemai un vēsturiski tieši šis laiks ir saucams par gada aukstāko daļu – tieši janvāra pēdējās un februāra pirmās dienas. Šajā laikā zināmi vēsturē lielākie sala periodi, kad arī Latvijā temperatūra sasniegusi -40 grādus. Tāpēc stāsts par aukstuma viļņiem. Kur tie palikuši, jo pat -30 grādu sals ir kļuvis par ārkārtēju retumu, kur nu vēl -40. Tas bijis tik sen, ka digitalizētajos Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arhīvos pat nav nekā lāga par to saglabājies. Pēc pāris gadiem būs 69 gadadiena Latvijas absolūtajam aukstuma rekordam. 1956. gada 8. februārī Daugavpilī sals sasniedza -43,2 grādus. Aukstuma viļņu kļūst mazāk un tie ir siltāki. Reti sasniedzam ievērības cienīgus aukstuma rekordus. Pēdējo reizi zem -35 grādiem temperatūra Latvijā noslīdēja pirms 22 gadiem – 2003. gadā. Toreiz aukstuma dēļ radās daudz neērtību un pat posta, ko šķiet esam sen aizmirsuši, ka tā varētu būt - bija problēmas satiksmē, lauksaimniecībā, apkurē, ūdens apgādē, ezeros slāpa zivis.

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē. Savukārt "Purvīša balvas" neatkarīgo ekspertu darba grupa noslēgusi divus gadus ilgu darba posmu un, izvērtējot visus fināla atlasei nominētos 24 māksliniekus / mākslinieku grupas, kuru radošais sniegums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, nosaukusi šādus Purvīša balvas 2025 kandidātus: Indriķis Ģelzis par personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) Romāns Korovins par personālizstādi "Nomirsim kopā" Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.) Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi "Rīma" galerijā "427" (27.09.–03.11.2024.) Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi "Saulstāves" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024.) Luīze Rukšāne par personālizstādi "Locījuma vietas" izstāžu zālē "TUR_telpa" (19.01.–17.02.2024.) Krišs Salmanis par personālizstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023.) Elza Sīle par personālizstādi "Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas" izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" (07.09.–27.10.2024.) Paula Zvane par personālizstādi "Neredzams" galerijā "LOOK!" (02.–24.02.2024.) Balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam. "Purvīša balvas 2025" laureāts tiks paziņots 23. maijā.  

Aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejs atklāja šī gada nogales izstāžu sezonu, piesakot vairākas personālizstādes un projektus. Argentīniešu izcelsmes mākslinieks Ernesto Moraless, pārstāvot mītnes zemi Itāliju, saviļņo ar metafizisku noskaņu caurstrāvotu personālizstādi “Sākums un gaisma”. Vienlaikus pie skatītājiem nonākuši vēl pieci pašmāju mākslas projekti – Gustava Filipsona noslēpumaini ekspresīvais “Vējlauzis”, Mārtiņa Zitmaņa mīklainu zīmju un nozīmju pārpilnās “Salas”, Rutas Štelmaheres gaismtiecīgais “Mūžīgais bērns”, Jekaterinas Griškjānes mūžības skartais gleznieciskais vēstījums “Es esmu mājiņā” un keramiķes Ineses Margēvičas glāsmainā “Siltā gaisma”. Seši mākslinieki, seši mākslas projekti, kas runā par mūžīgām tēmām – dzīvību un nāvi, dabu un cikliskumu visā, kur baltais mijās ar melno, tumšais ar gaišo, un kā jau dzīvē, ļaujot uzplaiksnīt arī impulsīvi košu izjūtu gammām. Tāda ir šī gada ziemas izjūta Rotko muzejā Daugavpilī, darbs pie kuras sagataves, kā stāsta muzeja direktors un triju izstāžu kurators Māris Čačka, bijis pietiekami ilgstošs. „Veidojot šo te kopumu, kas ir divu gadu darbs, apzināti tika atlasīti šie projekti, kas viens otru papildina un arī atšķir gan mediju daudzveidībā, kaut gan šoreiz dominējošā ir glezniecība kā forma, bet šī glezniecības izteiksme caur formām ir atšķirīga.” Vienojošais visos izstāžu projektos simboliski ir pievēršanās gaismas un tumsas tēmai, ko katrs mākslinieks ir risinājis savādāk, caur savu skatu un izjūtu prizmu, tā atklājot katrs savu dzīves stāstu. Rotko muzeja ziemas sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 2025. gada 23. februārim. Bet līdz 16. februārim muzejā vēl skatāma čehu sirreālisma meistaru Jana Švankmajera un Evas Švankmajerovas daiļrades panorāma “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”.

Māras un Ivara 24 gadus ilgā mīlestība ir pāraugusi līdzatkarībā - traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamībā izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Studijā dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” režisors Ivars Zviedris. Kur reiz bija mīļvārdiņi, tur tagad ir lamu vārdi. Viss savstarpēji vilinošais ir tālā pāra pagātnē, jo Ivars vairs nav tik tievs un strādīgs kā kādreiz bija, savukārt, Māra gadu laikā ir zaudējusi pacietību pret viņu. Abu lomas mainās, kad Ivars saslimst, un līdzatkarības svara kausi sašķobās. Māra nonāk grūta lēmuma priekšā - vai izbeigt attiecības un būt brīvai, vai arī palikt uzticīgai pienākumā pret Ivaru? Kinoteātrī „Splendid Palace” 1. decembrī režisors Ivars Zviedris savu dzimšanas dienu svinēs ar dokumentālās filmas “Esi uzticīgs līdz nāvei” pirmizrādi. Decembrī filmai paredzēti arī vairāk nekā desmit speciālseansi Latvijas lielākajās pilsētās. Nākamie seansi pēc Rīgas pirmizrādes paredzēti 4.12. Bauskā, 5.12. Alūksnē, 8.12. Liepājā, 10.12. Ventspilī, 13.12. Talsos, vēl arī Saldū, Kuldīgā, Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Daugavpilī. Otra Ivara Zviedra jaunākā filma ir "Palīdzības piemineklis", kas iekļauta Latvijas TV dokumentālo filmu sērijā "Latvijas kods"

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem. Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā. Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk. Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos. Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju. Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko. Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība. Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi. Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro. 2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus. Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi. Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros. Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz". Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā. Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā. Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt!

Stāsta Rotko muzeja Daugavpilī vadītājs Māris Čačka. Latvijā par Rotko sākām plaši runāt tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc amerikāņu pētnieka, Rotko biogrāfijas autora Džeimsa Breslina vizītes Daugavpilī. Tajā pašā laikā pasaule Rotko pazina jau daudzas desmitgades, lai arī nesaistīja viņa vārdu ar Latviju. Breslina vizīte un interese par Rotko dzimto pilsētu pamudināja mūs uzmeklēt Rotko ģimeni, lai īstenotos mākslinieka  simboliskā atgriešanās mājās, Daugavpilī. Mana ilggadējā kolēģe, Rotko muzeja izstāžu kuratore Farida Zaletilo, kas turpina strādāt ar Rotko tēmu arī šodien, uzmeklēja Rotko ģimeni un nodibināja pirmos kontaktus. Tā rezultātā jau 2003. gadā Rīgā un Daugavpilī plaši svinējām mākslinieka simtgadi. Tas bija laiks, kad dzima pirmā doma par Rotko mākslas darbu klātbūtni viņa bērnības pilsētā. Ideja tika apspriesta  īpašā nodomu protokolā starp pašvaldību un Rotko ģimeni, apliecinot gatavību veidot jaunu kultūrvietu mākslinieka piemiņai, kur būtu aplūkojami arī Rotko oriģināldarbi. No Rotko simtgades līdz jaunās kultūrvietas atvēršanai pagāja desmit gadi. Pēc gadsimtu ilgas prombūtnes Marks Rotko caur saviem darbiem atgriezās Latvijā uz palikšanu. Jaunā kultūrvieta jeb Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (šobrīd – Rotko muzejs) tika atklāts 2013. gada 24. aprīlī mākslinieka 110. jubilejas gadā. Kāpēc es runāju par atgriešanos pēc 100, nevis 110 gadiem? Vai zināji, ka 10 gadu vecumā mazais zēns kopā ar ģimeni no pilsētas emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm? Tas notika tālajā 1913. gadā. Lai piesaistītu finansējumu topošās kultūrvietas ēkas renovācijai un, to atklājot, piedāvātu skatītājam augsta līmeņa māksliniecisko saturu, pašvaldība iniciēja jaunu formu pirmo mākslas darbu iegūšanai topošā muzeja krājumam. Par šādu formu kļuva Marka Rotko vārdu nesošs starptautiska tvēruma glezniecības plenērs, pašvaldības rīkots un atbalstīts kopš 2005. gada septembra. 2013. gadā tas tiek pārdēvēts par glezniecības simpoziju un sekmīgi notiek vēl šobaltdien, ik gadu pulcējot vismaz 10 māksliniekus no visas pasaules. Tverot iedvesmu Rotko dzimtajā Daugavpilī un viņa oriģināldarbu pieredzējumā, šodienas mākslinieki simpozijā rada paši savas abstraktās glezniecības kompozīcijas. Tas krājuma veidošanai bija tikai sākums. 2013. gadā no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja tika pārņemts vairāk nekā 200 Rotko plenēra kolekcijas darbu. Šobrīd, Rotko muzejam pārkāpjot 11 darbības gadu slieksni, tā krājumā ir vairāk nekā 3000 mākslas darbu, kurus radījuši vairāk nekā 50 pasaules valstu mākslinieki visdažādākajos mākslas medijos. Skaitliski liekākās ir glezniecības un keramikas kolekcijas, kā rezultātā, kaut arī proporcija starp Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem ir līdzīga, Rotko muzeja krājums ir šobrīd lielākais mūsdienu aizrobežu mākslas vākums Latvijā. Pēc Rotko muzeja akreditācijas pagājušajā gadā varam lepoties, ka krājums nu ir Valsts aizsardzībā. Bet vai zini, kas vēl vairo Rotko muzeja krājuma nozīmi un vērtību? Kopš 2023. gada vasaras muzeja krājumā ir divi Marka Rotko agrīnie zīmējumi, paša mākslinieka rokas radīti viņa radošās karjeras sākumā. Šos darbus Rotko ģimene uzdāvināja muzeja krājumam kultūrvietas 10 gadu jubilejas svinībās. Tādejādi Rotko muzejs patlaban ir vienīgais muzejs Austrumeiropas un Ziemeļreiropas reģionā, kura krājumā ir Rotko oriģināldarbi. Tas attaisno muzeja nosaukumā ietverto Rotko vārdu un pilntiesīgi apliecina Rotko piederību Daugavpilij un šim ģeogrāfiskajam reģionam. Minētie Rotko oriģināli līdzās ģimenes deponētajiem darbiem ir aplūkojami Rotko zālē līdz 2026. gada aprīlim. Rotko muzeja krājums nemitīgi turpina pieaugt. Ik gadu krājumā nonāk muzeja rīkoto starptautisko simpoziju dalībnieku darbi, kā arī darbi, ko mākslinieki atstāj muzejam, noslēdzot savas izstādes. Noteiktu skaitu darbu muzejs ik gadus iepērk, bet atsevišķi darbi tiek saņemti arī ar izstāžu programmu nesaistītu dāvinājumu formā.

Latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai eksotika, tā ir valoda, kurā var runāt par nopietnām lietam un filozofēt. Daugavpils teātrī 16. oktobrī Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugas "Kaids nūteikti atīs" (Kāds noteikti atnāks) pirmizrāde. Tā būs laikmetīga teātra spēle latgaliski – filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā. Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Tieši šajās dienās notiek Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem. Fose raksta savus darbus jaunnorvēģu valodā – "nynorsk", kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā “Nokon kjem til å kome” ir tapis tulkojums pa tiešo - no "nynorsk" uz latgaliešu valodu. Un latgaliski uz teātra skatuves tiek runāts par nopietnām lietām un filozofēts. “Nokon kjem til å kome” jeb "Kaids nūteikti atīs", tā jaunnorvēģu valodā "nynorsk" sacerētās Juna Foses lugas nosaukums skan tulkojumā latgaliski. Un tāds arī dots nosaukums jaunajam Daugavpils teātra iestudējumam Oļega Šapošņikova režijā. Juns Fose - norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas literatūrā laureāts, kuram balva piešķirta, citējot - “par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam”. Kā atzīmējis pats Juns Fose, viņa lugām nāk par labu, kad varoņu emocijas ir cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās. Viņa pirmā un viena no spēlētākajām lugām “Kāds noteikti atnāks” tam ir lielisks piemērs. To jau savā interpretācijā no jauna rada Daugavpils teātris kā filozofisku trilleri par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā.

Valdība neilgi pirms iesniegšanas Saeimā izskata nākamā gada valsts budžeta projektu un valsts budžeta ietvaru 2025. līdz 2027. gadam. Izglītības un zinātnes ministrija sola atrast nepieciešamo finansējumu jaunajam modelim "nauda seko skolai". Par LGBT kopienas pārstāvju piekaušanu Daugavpilī piespriests 7 mēnešu cietumsods. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē pirmo reizi pēc BREXIT piedalās arī britu ministrs. Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu papildina jostu un zvejas tīklu darināšana.

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka. Tāds ir arī viens no Rotko oriģināliem Daugavpilī. Kā zināms, katrs mākslinieks savā radošajā ceļā pieaug, tas sākas ar mākslas studijām un sava rokraksta meklējumiem. Katrs piedzīvo kāpumus un kritumus, veiksmes un neveiksmes, izdevušos vai neizdevušos mākslas darbus. Jau Renesanses mākslā un pat agrāk sastopamies ar piemēriem, kad, rentgenuzņēmumos, skenējot mākslas darbus to izpētei, restaurācijai vai konservācijai, atklājas – darba pirmreizējais attēls ir bijis cits. Tā ir samērā bieži sastopama prakse, kad mākslinieks maina ieceri puspabeigtam vai pat pilnībā pabeigtam darbam, aizgleznojot to ar citu. Reizēm mākslas darbs ar laika nobīdi māksliniekam šķiet neveikls. Iespējams, ir bijis kāds tehnisks iemesls, lai šķirtos no vecā attēla, to pārgleznojot citā. Jo mākslinieks strādā ar materiālu, un audekls, papīrs vai kas cits ir un paliek materiāls, tātad – pamats darbam. Apceļojot pasaules muzejus, man reizi pa reizei gadās saskarties ar piemēriem, kad mākslinieks izmantojis abas audekla puses. Vienu pusi autors tādu vai citādu iemeslu pēc uzskatījis par nenozīmīgāku, bet, ņemot vērā fakturēto slāni, izvēlējies darbu nevis pārgleznot vai aizgleznot, bet gleznot otrā pusē. Tā top dubultgleznas jeb mākslas darbi, kas mūsdienās skatāmi no abām pusēm, būdami brīvi izvietoti telpā tieši šādai skatīšanās pieredzei. Jo, laikam ritot, abi attēli ir kļuvuši vienlīdz nozīmīgi un augstu vērtēti. Ir darbi, kuriem mēs ieraugām otro pusi, ir tādi, kur neieraugām. Un ir darbi, par kuru otro pusi mēs nemaz neuzzinām, jo tai nav pievērsta uzmanība. Labs piemērs ir izcilā impresionisma meistara Vincenta van Goga daiļrade. Ienākot viņam veltītā muzeja pamatekspozīcijā Amsterdamā, jau pašā sākumā saskaramies ar darbiem, kur vienā pusē kā galveno ieraugām mākslinieka pašportretu, bet otrā pusē mūsu skatienam paveras brīnišķīgs zieda atveids vai ainava. Izvietojot darbus tradicionālā veidā pie sienas, būtu iespējams aplūkot tikai vienu no darbiem. Bet rodot risinājumus citādam ekspozīcijas iekārtojumam, skatītājs var ieraudzīt abas puses. Šādu dubultattēlu ieraugām arī Daugavpilī dzimušā mākslinieka Solomona Geršova nesen atklātajā izstādē Rotko muzejā. Kā lai parāda abus darbus vienlaikus? Mūsu risinājums ir parādīt 1973. gadā radīto darbu “Ukraiņu mūziķi”, bet tajā pat gadā tapušo darbu “Vīrieša portrets” rādīt uz ekrāna turpat līdzās. Arī mūsu izcilais meistars Marks Rotko ir radījis šādu dubultdarbu. Rotko muzeja oriģinālu zālē no šobrīd astoņiem aplūkojamajiem mākslas darbiem viens ir ar noslēpumu. Mākslas darbs “Bez nosaukuma {Recto}” ir radīts 1947. gadā un iezīmē Rotko daiļrades trešo periodu – starpposmu no sirreālistiskās glezniecības uz klasisko krāsu laukumu glezniecību. Šī posma darbus mākslas zinātnieki dēvē par multiformām. Būtībā tas ir sadrumstalots krāsainu laukumu kopums, kurš var mums atgādināt bērnībā debesīs redzētos mākoņus. To var asociatīvi uztvert arī kā ļoti pietuvinātu formu, kur laukumi ir it kā izplūduši ar maigām, dūmakainām pārejām, bez līnijām un konkrēti atpazīstamu formu aprisēm. Darba otrajā pusē ir saglabājusies Rotko iepriekšējā jeb sirreālisma periodā veidota horizontāla kompozīcija. Tā vēsta par māksliniekam tajā brīdī tuvo simbolu un mītu pasauli. Darba otrā puse patlaban ekspozīcijā nav ieraugāma. Taču kādudien, līdz 2026. gada aprīlim, kad pašreizējā termiņdeponētā darbu kopa atgriezīsies Rotko ģimenes rokās, mēs katrā ziņā aktualizēsim šī dubultdarba stāstu un atrādīsim arī tā otru pusi. Taču pagaidām aicinu uz Rotko muzeju aplūkot rudens sezonas mainīgās izstādes un pievērst uzmanību arī Rotko zālē izvietotajam mākslinieka oriģināldarbam, kurš tapis 1947. gadā un līdz šim glabājis šo noslēpumu. Un tomēr – kāpēc Rotko izvēlējās gleznot mākslas darbam otrā pusē? Acīmredzot, viņš nav bijis gana apmierināts ar paveikto. Vai varbūt bija radījis līdzīgu kompozīciju, kas bijusi veiksmīgāka, un tāpēc pieņēmis lēmumu taupīt materiālu, jo pēckara gados pēc Lielās depresijas pagrimuma Amerikas ekonomiskā izaugsme vēl tikai sāka savu augšupeju.

13. oktobrī koncertzālē "Cēsis", 20. oktobrī koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā, 12. novembrī Vienības nama koncertzālē Daugavpilī un 14. novembrī Mazajā ģildē ar koncertprogrammu "Auznieks. Bēthovens. Vēberns" viesosies stīgu kvartets Sponte, kurā apvienojušies vijolnieces Marta Spārniņa un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums un čellists Ēriks Kiršfelds. Pēc kvarteta ierosinājuma komponists Krists Auznieks radījis jaundarbu “Rose of Vision I”, kurš savu pirmatskaņojumu piedzīvoja vasarā. Līdzās Krista Auznieka darbam - arī Ludviga van Bēthovena 11. stīgu kvartets op.95 Fa mažorā "Serioso" un Antona Vēberna Stīgu kvartets (1905). Kvarteta aizsākumi meklējami 2020. gadā, tā repertuārā ir mūzika no baroka līdz mūsdienām. Jaundarbus tam radījuši arī Platons Buravickis, Matīss Čudars un Linda Leimane. Rūta Paula tikās ar kvarteta mūziķiem atklāj, ka visus trīs darbus vieno spilgti, emocionāli uzplaiksnījumi, kas ir kā atsauce uz visu šo darbu tapšanu spilgtu mirkļu iespaidā. Uzzinām arī par kvarteta Sponte tapšanas iemesliem un darbības vēsturi, programmām, jaunu opusu pasūtījumiem, par priekšnesumu spontanitāti (no tā arī kvarteta nosaukums Sponte), par darbiem ārpus šī kvarteta dzīves, par to, cik šo mūziķu pedagoģiskā darbība ietekmē vai neietekmē kopīgo priekšnesumu.

No 26. septembra līdz 6. oktobrim Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās norisinās 27. Starptautiskais īsfilmu festivāls MANHATTAN SHORT. Šajā festivālā skatītāji visā pasaulē kļūst par kinokritiķiem, balsojot par vienu no 10 labākajām īsfilmām. Festivāla norises vietas vairāk nekā 500 pilsētās, kas vienlaikus apvieno vairāk nekā 100 000 skatītāju, lai vērtētu  īsfilmas no dažādām valstīm, tostarp Lielbritānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Itālijas, Francijas un ASV. Rīgā festivāls norisinās kinoteātros “Splendid Palace” un “KSuns”4. oktobrī un 5. oktobrī, ar diviem seansiem katru dienu, kā arī 6. oktobrī, kad notiks četri seansi visas dienas garumā. Pirms “Manhattan Short” filmu programmas skatītājiem tiks demonstrēta festivāla “Baltic filmtales” festivāla uzvarētāja filma - Laura Bogdanoviča īsfilma “Skursteņslauķis”. Tā ir vienatnē Daugavpilī tapusi filma, kuras radošo komandu veido viens cilvēks. Kino režisors, scenārists un producents Staņislavs Tokalovs pie festivāla rīkošanas ticis, pateicoties telefona zvanam uz ASV. Sarunā uzzinām vairāk arī par filmu atlases principiem un to, vai Latvija kaut reizi iekļuvusi izvēlēto desmit filmu vidū, bet skatītāji, kas kaut reizi apmeklējuši festivālu, kļūst par tā ikgadējiem apmeklētājiem.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pēteris Martinsons piedzima Daugavpilī 1931. gadā veikala pārdevēja Pētera Martinsona un viņa sievas Aleksandras trīs bērnu ģimenē. 1938. gadā viņš sāka mācīties 2. Daugavpils pilsētas pamatskolā. Kad Otrā pasaules kara laikā pēc kārtējiem bumbu uzlidojumiem Martinsonu ģimene palika bez mājām, tā 1944. gada vasarā apmetās uz dzīvi Mazsalacā. Drīz Martinsoni pārceļas uz Alūksni, kur 1950. gadā Pēteris absolvē Alūksnes vidusskolu. Turpmāko gadu laikā Pēteris Martinsons pabeidz Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu un iegūst arhitekta diplomu, taču arhitektūrā karjeru neveido, bet pievienojas Ķīpsalas keramikas grupai. Tur, pateicoties draudzībai ar keramiķi Ritu Einbergu, iesākas nopietns ceļš jaunā darbības laukā, kardināli mainot Latvijas keramiku. Pēteris Martinsons kļūst par izcilu keramiķi: viņš iesaistās starptautiskos mākslas notikumos, kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru. Ar mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas pamudinājumu 2000. gadu sākumā Pēteris Martinsons sarīko lielisku personālizstādi Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā. Tā iedvesmo topošā Rotko muzeja speciālistus uzsākt sarunas ar mākslinieku par vērienīgas personālizstādes sarīkošanu 2013. gada 24. aprīlī līdz ar toreizējā Rotko centra (šodien – Rotko muzeja) svinīgo atklāšanu. Mākslinieks atsaucas pirmajai sarunai, kas notiek Rīgas porcelāna muzejā, un pusgada laikā top viena no Daugavpils jaunās kultūrvietas izcilākajām izstādēm. Pēteris Martinsons lepojas ar rezultātu, kas ir arī viņa patiesā atgriešanās dzimtajā pilsētā ar saviem mākslas darbiem jeb, kā pats mākslinieks jokodams sacīja, – bērniem. 2013. gada vasarā, 29. jūnijā jeb Pēterdienā, raugoties uz jaunās kultūrvietas attīstību, Pēteris Martinsons nolemj visu izstādes saturu, vairāk nekā 300 mākslas darbus, uzdāvināt pilsētai ar domu papildināt muzeja krājumu un ļaut arī pēc izstādes ar tiem brīvi darboties, izrādot citviet Latvijā un pasaulē. Pētera Martinsona daiļradi no pirmās dienas ar lielu atsaucību un sajūsmu pieņēma daugavpilieši un jaunās kultūrvietas apmeklētāji. Tāpēc, izstādei noslēdzoties un darbiem nonākot krātuvē, publika arvien jautāja, vai ir pieejama Martinsona izstāde un kur to iespējams apskatīt. Mākslinieks strādāja līdz savai pēdējai šīszemes dzīves dienai, taču 2013. gada 2. augusts atnesa sēru vēsti. Skumjas par meistara zaudējumu palīdzēja kliedēt viņa atstātais unikālais nemateriālais mantojums – izstādes darbu kopa, ko Martinsons bija paspējis papildināt ar virkni citu darbu. Martinsona kolekciju pēc kāda laika ar vērtīgiem dāvinājumiem papildināja arī mākslinieka ģimene. Drīz pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā dzima ideja saglabāt viņa piemiņu, izveidojot Martinsona māju – vietu, kur satikties mākslinieka 50 radošās dzīves gados radītajam; vietu, kur svinēt un godināt keramiku. Nedaudz vēlāk tika iedibināta vēl viena Pētera Martinsona piemiņas forma – Latvijas Keramikas biennāle ar tās centrālo notikumu – "Martinsona balvu". Vienlaikus mērķtiecīgi tika iets ceļš uz Martinsona mājas izveidi, lai simboliski atdotu māksliniekam dzimto māju sajūtu, kuru pirms 70 gadiem bija laupījis karš. Māja tapa lēnām, bet pamatīgi. Pēc vairāku gadu darba Martinsona kolekcija laimīgi iemājoja Daugavpils cietokšņa kādreizējā Pulvera noliktavā līdzās Rotko muzeja galvenajai ēkai. Jaunā kultūrvieta uzņem Martinsona daiļrades cienītājus kopš 2022. gada 22. aprīļa. Pēteris Martinsons Rotko muzejam uzdāvināja lielāko daļu no saviem starptautiski novērtētajiem darbiem. Tāpēc tieši Rotko muzejā Daugavpilī šobrīd glabājas pasaulē lielākā Pētera Martinsona keramikas kolekcija. Un tās mājvieta jau vairāk nekā divus gadus ir Martinsona māja.

“Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”. Izstāde ar šādu nosaukumu jaunās - rudens izstāžu sezonas ietvaros aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Izstāde apmeklētājus iepazīstina ar leģendārā čehu sirreālisma kinorežisora Jana Švankmajera un viņa sievas Evas Švankmajerovas daiļradi. “Disegno Interno” jeb “iekšējais dizains” ir šo divu leģendāru personu radošās dzīves retrospekcijas izstāde. Šī gada rudens sezonā tas vērienīgākais izstāžu projekts, kas tapis sadarbībā ar filmu producentu kompāniju “Athanor”, un ļaus apmeklētājiem pilnībā iegrimt Jana Švankmajera unikālajā pasaules redzējumā, apskatot ne vien dažādus mākslas objektus no visām Jana Švankmajera filmām un īsfilmām, bet arī mākslinieka un viņa sievas Evas Švankmajerovas gleznas, grafikas darbus, keramiku, tekstus, brīvās rokas zīmējumus un kolāžas. Izstādes laikā apmeklētājiem ir iespēja noskatīties režisora spilgtākās filmas un īsfilmas, piemēram, “Alise” (Alice, 1988), “Fausts” (Faust, 1994), “Baudas sazvērnieki” (Conspirators of Pleasure, 1996) un citas. Izstādes centrālā tēma ir ļaušanās apmātībām, sirreālisma manierē pārbaudot, uz ko ir spējīga mūsu psihe, mums pilnībā neierobežojot savu apziņu.

Ar vairāk nekā 100 raķetēm un turpat simts "Shahed" kaujas droniem Krievija šodien uzbruka Ukrainas pilsētām un apdzīvotajām vietām. Saruna ar korespondenti Kijivā Indru Spranci un Zemessardzes štāba virsnieku, majoru Jāni Slaidiņu. Daugavpilī ļoti liels pieprasījums pēc pašvaldības finansētajiem latviešu valodas kursiem. Dažās dienās saņemti vairāk nekā 200t pieteikumu. Un bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis no šodienas īpaši gaidīs zvanus no tiem, kuriem satraukumu rada jaunais mācību gads.

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

Tikko aizvadīts Valmieras Vasaras teātra festivāls, pie tam – šodien un rīt Rēzeknē un Daugavpilī tiks rādīta Valtera Sīļa izrāde „Ik dienas”. Ar dažādām pieredzēm Valmieras vasaras teātra festivālā studijā teātra kritiķis Atis Rozentāls, telefoniski mums pievienojas teātra kritiķe Zane Radzobe, studijā kolēģe Māra Rozenberga un Ingvilda Strautmane.

Par Daugovpili, par Latvejis ūtruos leluokuos piļsātys jaunīšim, par demokratejis procesim, pylsūniskū aktivitati i īsaisti saruna ar biedreibu „New East”. Bīdreiba „New East” Daugavpilī dybynuota 2016. godā i sevi pīsoka kai navaļstisku organizaceju sabīdreibys leidzdaleibai i pozitivom puormaiņom. „New East” izveiduotuojs Jorens Dobkevičs (Joren Dobkiewicz) i juo komanda itymā piļsātā ir vīni storp pādejā laikā radzamuokajim vysaidu projektu i procesu aktivizātuojim na viņ Daugavpilī, bet ari storptautiskajā vidē. Ite jī struodoj ar medprateibys programom, navaļstiskim kulturys pasuokumim i veidoj platformu kūpīnys īsaisteišonai i atteisteibai. „Kai myusim nazkod vīns piļsātys dūmis deputats privatā sarunā saceja – jius asat Eiropys vierteibu propagandisti, - tys beja tik smīkleigi, i tik lobs komentars par myusu dorbu. Nui, mes ite asam Eiropys vierteibu propagandātuoji. I mes turpynuosim tū dareit i ceineitīs par dažaidu Daugovpili i dažaidom vierteibom,” soka Jorens Dobkevičs (Joren Dobkiewicz).

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

“Latgale ir tuvu” – ar šādu saukli šobrīd Daugavpilī notiek Teātra festivāls Nr.3. Šī festivāla iniciatori sākotnēji ir Rīgas teātri – "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris un arī Leļļu teātris. Iepriekš festivāls uzrunājis savus skatītājus Ventspilī, tad Rīgā un Liepājā, bet šogad festivāls nonācis Daugavpilī. Festivāla fokusā ir pārmaiņas – gan iekšējās, gan ārējās. Simbolisks ir arī šīgada festivāla sauklis – "Latgale ir tuvu", kurš aicina veicināt pārmaiņas šī reģiona uztverē. Tam par pamatu Daugavpils teātrī šajās dienās teātra mīļiem tiek piedāvātas izrādes, kas izceļas gan ar neierastu formu, gan šim brīdim aktuālu un vajadzīgu saturu. Un tam visam noslēgumā arī diskusijas  jeb sarunas ar teātra profesionāļiem ar skatītājiem.

Rotko muzejs aizvadītās nedēļas nogalē atklāja vasaras izstāžu sezonu. Šajā izstāžu sezonā skatītājus priecēs brazīliešu izcelsmes Lielbritānijas gleznotājas, tēlnieces un grafiķes Karinas Lambrehtas (Karin Lambrecht) izstāde “Dvēseles gadalaiki”, kur caur dažādām formām atklāsies garīgie meklējumi. Ar tiem sabalsosies pašmāju izstāde “Laika dimensijas”, kuras autore Inese Brants ir viena no Latvijas ievērojamākajām porcelāna meistarēm. Savukārt Latvijas mākslinieku grupas izstādē “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?” katrs mākslinieks piedāvās savu interpretāciju par cilvēka figūru un tās simbolisko un komunikatīvo būtību. Skatītāju uzmanībā nonāks arī viena no Ķīnas vadošajiem abstrakcionistiem Taņ Pina (Tan Ping) spilgtā izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”. Visas vasaras sezonas izstādes skatītājiem būs pieejamas līdz 25. augustam.

Daugavpilī vakar, 28. maijā, notika izrāde „Šķelšanās”. To kopīgi veidoja pētnieciskās žurnālistes no ‘'Re: Baltica” un Čehova teātris. Liela daļā no materiāla ir vākta tieši Daugavpilī. Rīga brauc pie Daugavpils, bet vai Daugavpils ir sadzirdējusi?

Ar lielākām vai mazākām provokācijām Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē esam aizvadījuši 9.maiju, un šodien pievēršamies jautājumam - no kurienes šīm prvokācijām joprojām “aug kājas”, kāpēc joprojām vairāk kā divus gadus pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad it kā liekas skaidrs, ka viena valsts ir iebrukusi otrā, mēs joprojām sabiedrībā redzam, ka ir cilvēki, kas situāciju līdz galam nav sapratuši vai nav gribējuši to izprast. Un kāpēc informācija, kurā katru dienu dzīvojam un mediji sabiedrībai līdz galam nepalīdz, kā kara situācijas izpratnē, tā arī dažādu vietējo politiķu vēstījumu “nolasīšanā”, un kā tad varam vērtēt Latgales, pierobežas mediju darbu, kādēļ tie strādā tā vai citādāk. Par visu šo sarunā ar Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektoru un  Mediju attīstības un pētniecības centra valdes locekli Ingemāru Vekteri. Mediju attīstības un pētniecības centrs nesen arī beidzis darbu pie apjomīga pētījuma par informācijas plūsmu Daugavpilī un Latgalē, kas skar tādus tematus kā drošība, demokrātija un krīze.

Satversmes tiesa atceļ noteikumus par jaunāku koku ciršanu. Jūrmalas Aizsardzības biedrība VARAM prasa atcelt daļu no Jūrmalas domes pieņemtajiem pilsētas teritorijas plānojuma grozījumiem. Traģiska avārija Daugavpilī: 8. aprīlī, vieglajai automašīnai ietriecoties autobusa pieturā, gāja bojā divi cilvēki. Šonedēļ vēl neuzzināsim nākamā ārlietu ministra vārdu. Krišjāņa Kariņa pēcteča amatā meklējumi ir sarežģītāki nekā sākotnēji cerēts, tāpēc šajā ceturtdienā, 11. aprīlī, Saeima vēl nebalsos par nākamo ārlietu ministru.

Par cilvēkiem un telpu, kurā dzīvo cilvēki. Tāds būs gala vēstījums, ko jau šodien, 22. martā, ikviens apmeklētājs Daugavpilī Rotko muzejā varēs nolasīt jaunatklātajā Starptautiskajā Latgales grafikas simpozija noslēguma izstādē. Iepazīstot Daugavpils cietoksni un urbāno vidi un apmeklējot Latgales kultūrvietas, mākslinieki no Polijas, Francijas, Horvātijas, Itālijas, Igaunijas, Latvijas un Taivānas radīja mākslas darbus, iezīmējot savu individuālo rokrakstu un parādot grafikas medija plašo tehnisko daudzveidību. Mākslas rezidenču formātā realizētais un grafikas medijam veltītais Latgales grafikas simpozijs ir unikāls projekts Latvijas kultūrtelpā ar ģeogrāfisku un idejisku piesaisti reģionam un plašu starptautisku tvērumu. Par šī  gada  simpozija vadmotīva  tēmu  kļuvis “Laiks”. Jau divpadsmito reizi Daugavpilī notiek Starptautiskais Latgales grafikas simpozijs jeb grafikas mākslas svētki. Par svētkiem šo laiku no 8. marta, kad 10 grafikas mākslinieki no dažādām pasaules valstīm ieradās Daugavpilī, lai radītu savus darbus, var saukt droši. Tas redzams katrā no darbnīcām un sajūtams sarunās ar māksliniekiem.

Šovakar, 20. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī Rīgā un rīt Daugavpils teātrī viesosies pazīstamais Igaunijas teātris „Vaba Lava” (Brīvā skatuve), kurā sadarbībā ar Kijivas dramaturgu teātri un režisoru Valteru Sīli tapusi izrāde „Izvēlies labāku versiju”. Strādājot pie iestudējuma, Sīlis pērnvasar mēnesi dzīvoja Kijivā. Lugas autore ir Natalka Bloka, kuras rokrakstu Valters Sīlis smejoties dēvē par „dramaturģijas pankroku”. Sarunā režisors dalās pārdomās par izrādes tapšanu un nozīmi.

Ko Rietumiem iesākt ar tā dēvēto Krievijas prezidenta vēlēšanu atzīšanu? Daugavpilī brīvdienās vairāki pārkāpumi par kara noziegumu slavinošo simboliku izmantošanu. Ukrainas galvaspilsētā Kijivā notikusi Krievijas opozīcijas pārstāvju tikšanās. Mērķis - vienoties par turpmāku finansējumu Krievijas brīvprātīgo karavīru vienībām, kas šobrīd cīnās pret Putina varu. Brīvdienās aizturēts salīdzinoši liels skaits šoferu, kas sēdušies pie stūres reibumā. Pasaules kausa sezona biatlonā beigusies, joprojām nevinnozīmīgi vērtē federācijas aicinājumu ziedot

Anželika Litvinoviča ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes nodaļas studente un fonda “Ceļamaize Latgalei” stipendiāte, darbojusies arī IREX Baltijas medijpratības programmā, organizējot izglītojošus pasākumus skolēniem. Pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā vēl būdama skolniece Anželika organizēja atbalsta pasākumus Ukrainas atbalstam Daugavpilī, šāds atbalsta pasākums bija arī šogad 24.februārī. Pēc studijām Anželika plāno atgriezties vai vismaz darbu saistīt ar savu dzimto Daugavpili, ko viņa īpaši mīl un par ko viņai visvairāk sāp šobrīd sirds. Saruna ar topošo žurnālisti, par to, kāda ir viņas Daugavpils un ko viņa gribētu mainīt šībrīža situācijā otrajā lielākajā Latvijas pilsētā.

Nacionālo bruņoto spēku vadība Daugavpilī runā par bruņoto spēku iesaisti Latvijas aizsardzības stiprināšanā. Rīgas pašvaldība šogad rīkos astoņus seminārus, kuros jebkurš iedzīvotājs varēs iepazīties ar civilo aizsardzību un kā rīkoties potenciālo draudu gadījumā. Latvijā augsta gatavība Eiropas Parlamenta vēlēšanām jūnijā; turpmāko vēlēšanu jaunajām sistēmām pašaik trūkst naudas. Saeimā vērtē iespēju aizliegt viedierīču lietošanu Latvijas sākumskolās un pamatskolās. Uzbrukums Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija sabiedrotajam Leonīdam Volkovam Viļņā ir Krievijas organizēta un veikta operācija. Jūrmalā izcērt kokus blakus īpaši aizsargājamam dabas objektam.

Iespējams, jau nākamziem daudziem būs jāiegādājas jaunas ziemas riepas. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi diskusiju par automobiļu riepu, kas marķētas ar M+S (dubļi+sniegs) apzīmējumu lietošanas aizliegumu ziemas sezonā, ja tām papildus uz riepas sāniem nav atrodams kalna un sniegpārsliņas marķējums. Kāpēc tā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc vajadzētu ieviest izmaiņas, skaidro CSDD Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Viedokli izsaka un vērtē auto riepu eksperts Didzis Zaļkalns un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Skaidrojot satiksmes drošības aspektus, kāpēc vajadzētu attiekties no "vissezonas" riepu izmantošanās ziemā, Jānis Liepiņš arī min, ka visticamāk, būs arī pārejas periods. "Noteikti būs pārejas periods, jautājums, tas būs gads, divi vai kāds cits periods, to lems likumdevējs. Kopumā tas nebūs, ka ar rītdienu stājas spēkā un uzreiz tās riepas nevar lietot," skaidro Jānis Liepiņš. Oskars Irbītis atgādina, ka "riepu likumdošana" neatceļ fizikas likumus. Kas nozīmē, lai cik labas būtu riepas, jāņem vērā braukšanas apstākļi. "Ar fiziku ir jādraudzējas, ja uz ceļa ir ledus, arī ar kalnā kāpēju kāpšļiem ne vienmēr varēs apstāties," atzīst Oskars Irbītis. Ierakstā uzklausām Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmundu Ozolnieku. Ziemas sezonā Ceļu satiksmes drošības direkcija Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Madonā un Talsos organizē bezmaksas ziemas braukšanas konsultācijas. Šonedēļ bezmaksas konsultācijas notiek Liepājā, bet par to, kādas riepas izvēlēties drošai braukšanai, stāsta Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmunds Ozolnieks.

Latvijā cenzūra nepastāv - iesākam raidījumu Krustpunktā ar domu, kas patīk žurnālistiem. Bet jāapzinās, ka tas ir tomēr virspusējs apgalvojums, jo vismaz profesionālajā vidē lietojam vārdu pašcenzūra. Esam esam sev tādu robežu nosprauduši, kurai pāri nekāpjam. Visbiežāk, protams, ētisku apsvērumu dēļ, tomēr ne tikai. Telekanāla "Doždj" piemērs rāda, ka, protams, runa var būt arī par likumu. Problēmas rodas tad, kad mūsu izpratnes robežas atšķiras - tas, kas vienam liekas nepieņemami, otram ir pieņemami. Lai no tā izvairītos, protams, ir likumi, tāpat noteiktas profesijas cenšas vienoties par kopējiem ētikas standartiem. Bet jo plašāk  uz visu skatāmies, jo grūtāk ir vienoties. Tad, ja kādā izvērtējumā iesaistās visa sabiedrība ar atšķirīgām zināšanām, atšķirīgu izpratni, tad konflikts, tā vien šķiet,  neizbēgams. To demonstrē gan notiekošais Daugavpilī eksponātu izņemšanu no izstādes Mākslas centrā, arī stāsts par "Doždj". Vai mēs kā sabiedrība spējam vienoties par robežām, cik tālu sniedzas vārda un izpausmes brīvība, kur beidzas varbūt pašcenzūru un iesaka cenzūra un kurš to vispār drīkst īstenot Sarežģīts jautājums raidījuma Krustpunktā uzmanības centrā. Diskutē jurists Lauris Liepa, komponists Zigmars Liepiņš, sabiedrisko mediju ombude, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožkalne un  politologs Andis Kudors.  

Ko šī nedēļa mums ir nesusi? Politikā, šķiet, nekādas būtiskas izmaiņas nav bijušas - valdības joprojām nav, sarunas turpinās. Bet ir bijušas citas interesantas diskusijas sabiedrībā, spriežot pēc Brīvā mikrofona, ļaudis visvairāk pēdējās dienās "ir cepušies" par izstādi Daugavpilī, kur pēc ilgāks neapmierinātības izņemti trīs eksponāti, kas daudziem šķita pārāk zaimojoši. Otra sabiedrības daļa uztraucas par cenzūru.  Vēl viena interesanta diskusija izvērsās ap Dziesmu un deju svētku biļetēm, kas, pirmkārt, būs dārgāks nākamgad. Galvenais, protams, kurš tās varēs iegādāties, jo biļetes vienmēr trūkst. Deputātiem tās būs rezervētas ārpus rindas, tātad savs "blatiņš" tomēr būs. Vēl, par svarīgo runājot, laba ziņa patērētājiem, ka "Sadales tīkla" solītais straujais tarifu pieaugums tāds nebūšot. Par izmaiņām vēl būs diskusijas un meklēs risinājumus. Bet vispirms par jaunāko aktualitāti, kas izraisījusi viedokļu vētru, proti, Rīgā bāzētā Krievijas opozīcijas telekanāla "Doždj" darbinieki, izrādās, nodarbojas ar palīdzības organizēšanu Krievijas mobilizētajiem karavīriem, lai viņiem nebūtu frontē jāsalst.  Kruspunktā aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas TV žurnālists Aleksejs Dunda.  

Satiksme uz mūsu planētas ir kā milzīga organisma asinsrite, tā ir ir tik intensīva un komplicēta, ka brīžiem šķiet pārsteidzoši, kā tā vispār spēj funkcionēt. Auto lietotāju skaits pieaug, pieaug arī dažādu tehnoloģiju un risinājumu piedāvājums, kas palīdz risināt problēmas. Sēdēšana sastrēgumos ir nogurdinoša un nemazinās, pieaugot auto skaitam mūsu ielās. Arī satiksmes negadījumu skaits nesarūk. Taču tehnoloģiju attīstība sola, ka nākotnē satiksme būs drošāka, efektīvāka un patīkamāka. Kādi būs viedie luksofori un kā tehnoloģijas palīdzēs mazināt sastrēgumus, izvairīties no avārijām un uzraudzīt noteikumu ievērošanu uz ceļa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, SIA "WeAreDots" tehniskais direktors Aigars Jaundālders, IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis un Latvijas Valsts ceļu Satiksmes informācijas centra vadītājs Boriss Jeļisejevs. Zinātnieku nakts 2022 Nu jau septiņpadsmito gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaikus visā Eiropā gaidāma “Zinātnieku nakts” - pasākums, kas popularizē zinātni un zinātnes sasniegumus. Plašākai sabiedrībai tiks atvērtas augstskolas un zinātniskie institūti, lai ikviens interesents varētu tikties ar pētniekiem, doties ekskursijās, vērot priekšnesumus, piedalīties eksperimentos un diskusijās. Kā allaž “Zinātnieku nakts” pasākumus īsteno arī Latvijas augstskolas un zinātniskie institūti, tāpēc mazliet paceļosim un mēģināsim tuvāk iepazīt, ko šoreiz piedāvās pētnieki dažādās Latvijas vietās. “Zinātnieku nakts” 30. septembrī aicina interesentus pieskarties tuvāk zinātnei un galu galā saprast, ka zinātne ir teju viss, ar ko ikdienā esam saistīti. Apmeklētāji tiek gaidīti augstskolās un institūtos arī Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Dobelē, Ventspilī, Priekuļos un Stendē. Plašāka informācija mājas lapā.