Podcasts about daugavpil

Teatra skotive krizis apstuokļūs palīk par telpu cylvāku reiceibys paruodeišonai, dialogam i puormaiņom. Kaida ir teatra lūma myusu dīnuos, i kai teatri ītekmej globalī satrycynuojumi – kari, politiskuo nastabilitate, klimata puormainis i sabīdreibys polarizaceja. 4. junī Daugovpilī, „Teatra festivalā Nr.5”, nūtyka diskuseja „Krize teatrī i pasaulī”, kurā sprīde, kai muokslinīki reagej iz aktualajim nūtykumim, kaidys temys dominej teatru repertuarā, i kai teatris paleidz sabīdreibai lobuok izprast pasaulī nūteikūšū. Diskusejā dasadaleja kinu i teatra kuratore i kritike, Dailis teatra muokslinīcyskuos dalis vadeituoja Dārta Ceriņa, portala „Delfi” nacionalūs ziņu žurnalists Raivis Spalvēns, režisors, Latvejis Leļu teatra direktors Mārtiņš Eihe i socialantropologs, RSU asociātais profesors Klāvs Sedlenieks. Diskuseju vadeja teatra kritike i žurnaliste Henrieta Verhoustinska. Vysu diskuseju verīs ite. Diskuseju reikuoja „Teatra festivala Nr.5” komanda: Daugovpiļs teatris, Dirty Deal Teatro, Gertrudis īlys teatris sadarbeibā ar Latvejis Leļu teatri. „Teatra festivalā Nr.5” Daugovpilī jau trešū godu piec kuortys sasapuļcēja vairuoki profesionalī teatri, pīduovojūt kai izruodis, tai sarunys ar skateituojim i profesionaļu diskusejis par nūzarē aktualom temom. Festivala sauklis „Latgola ir tyvai” atguodynoj, ka Latgola ir sasnādzama vīta Latvejis i Eiropys kontekstā.   Pīktdīnēs 15.05 Latgolys apraidē (Rēzeknē – 104,2 MHz; Daugavpilī – 88,7 MHz; Skaistā – 94,5 MHz; Viesītē – 91,1 MHz; Alūksnē – 100,5 MHz; Aizpurvē – 100,0 MHz)

Rotko muzejā Daugavpilī vasaras izstāžu sezonā apmeklētājiem iespējams aplūkot izstādes, kuras veidojuši mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Ķīnas un Dienvidāfrikas. Laikmetīgās fotogrāfijas, glezniecības un keramikas medijos risinātās izstādes aptver plašu tēmu loku. Bet sezonas centrālais notikums ir fotomākslinieka Rodžera Ballena izstāde, kas aptver vairāk nekā piecdesmit viņa radošā darba gadus. Mākslinieku izvaicā Megija Kriviša. Rodžers Ballens (Roger Ballen) ir viens no pazīstamākajiem laikmetīgajiem fotogrāfiem, kurš dzimis 1950. gadā Ņujorkā, bet kopš 20. gadsimta 80. gadiem dzīvo un strādā Dienvidāfrikā.  Viņa darbs sākotnēji bija dokumentāls – viņš fotografēja nelielas Dienvidāfrikas pilsētiņas un to iedzīvotājus. Vēlāk viņa stils būtiski mainījās un kļuva daudz mākslinieciskāks un inscenētāks. Mākslinieka fotogrāfijās sastopami cilvēki, dzīvnieki, zīmējumi un tēli, kas vienlaikus šķiet gan pazīstami, gan sveši. Vairāk nekā piecdesmit gadus mākslinieks pētījis cilvēka zemapziņu. Tieši šim pasaules redzējumam veltīta viņa retrospekcija. Rotko muzeja vasaras sezonas izstādes apmeklētājus gaida līdz pat 30. augustam.

Daugavpilī šonedēļ norisinās „Teātra festivāls Nr. 5”, kas jau trešo gadu pulcē Latvijas un ārvalstu skatuves māksliniekus. Piecu dienu garumā festivāls piedāvā izrādes, lasījumus, profesionāļu diskusijas un tikšanās ar māksliniekiem. Aktīvi šajā procesā iesaistās Daugavpils teātris. Ierakstā plašāk stāsta Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs Oļegs Šapošņikovs un aktrise, māksliniecisko projektu koordinatore Kristīne Veinšteina.

Šajās dienās Rīgā ar izrādi “Vecākais dēls” viesojas Daugavpils teātris. Savukārt nedēļas nogalē Daugavpilī sāksies "Teātra festivāls Nr.5", kas pulcēs teātrus no Latvijas un ārzemēm. Bet ar izrādi “Hekube” vasaras sākumā Daugavpils teātris pošas antīko lugu festivālam Kiprā.  Šovakar, 27. maijā, Daugavpils teātra viesizrāde “Vecākais dēls” Mihaila Čehova teātrī, bet 11. jūnijā mūzikls “Agrā rūsa” viesosies Nacionālajā teātrī.

Deviņi ārvalstu mākslinieki un seši autori no Latvijas šomēnes piedalījās mākslas simpozijā “Ceramic Laboratory 2026” Daugavpilī. Mākslinieki trīs nedēļu garumā eksperimentēja gan ar materiāliem, gan temperatūrām, gan arī krāsām. Eksperimentu rezultātus jeb dažādus mālā radītus mākslas darbus līdz pat augusta beigām var apskatīt Rotko muzejā Daugavpilī. Plašāk par simpoziju Megijas Krivišas sagatavotajā ierakstā.

Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes un Augšdaugavas novadā, kā arī Rēzeknes pilsētā un Daugavpilī bija izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums.  Skolu absolventi, kuriem dronu apdraudējuma eksāmeni būs jākārto papildtermiņos, sertifikātus par eksāmenu nokārtošanu saņems vēlāk nekā pārējie. Zemkopības ministrija un Latvijas valsts mežu vadība neefektīvi pārvalda valsts kapitālsabiedrību, secināts Valsts kontroles revīzijā. Kādreizējam „Stabilitātes” vadītājam Aļeksejam Rosļikovam anulēts deputāta mandāts.

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”.  Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”.  Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Ar gobelēnos ieaustiem Rotko darbiem un pieciem Rotko oriģināliem Rotko muzejs Daugavpilī atzīmē savu 13. dzimšanas dienu. Aizvadītajā piektdienā – 24. aprīlī, dienā, kad pirms 13 gadiem apmeklētājiem pirmo reizi durvis vēra Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, nu jau muzeja statusā, te tika atklātas divas jaunas ekspozīcijas. Izstāde „Rotko. No ģimenes kolekcijas” ļauj ielūkoties piecos Marka Rotko oriģināldarbos, ko apskatei piedāvā Rotko bērni Keita un Kristofers. Bet Latvijas tekstila māksliniece Iveta Vecenāne, kuras darbi lielākoties top klasiskajā gobelēna aušanas tehnikā, Rotko akvareļus simboliski pārcēlusi savā aušanas valodā un piedāvā plašu gobelēnu kolekciju savā izstādē ar nosaukumu „Pārcēlums. Rotko motīvs”.

Atvieglojums un cerības – tā Ukraina un vairums Eiropas valstu līderu reaģējuši uz Ungārijas ilggadējā premjera Orbāna zaudējumu vēlēšanās oponentam Maģaram. Bet kādas tieši pārmaiņas varam sagaidīt un cik ātri? Vēlēšanām gatavojas arī Latvijas partijas – šodien “Progresīvie” par premjera amata kandidātu nosauca Andri Šuvajevu. Ar ekspertu vērtēsim līdz šim izskanējušos pretendentus. Bet vairāki simti taksometru vadītāju šodien devās plašos protestos Rīgā, Jelgavā un Daugavpilī, pieprasot celt braucienu tarifus un mainīt darbības nosacījumus digitālajām platformām.

Dodamies uz Daugavpili, lai radioesejā „Vienā laivā” atklātu “Hekubes” iestudējumu Daugavpils teātrī, nonāktu Rotko muzejā un pamanītu ledus iešanu Daugavā. 

Savāc parakstus, lai apturētu grozījumus virsstundu un svētku dienu piemaksu samazināšanai. Pāris dienu laikā iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” savākti 10 tūkstoši parakstu, lai Saeimu aicinātu apturēt ieceri būtiski samazināt piemaksas par virsstundām un nemaksāt par darbu svētku dienās. Bostonas simfoniskais orķestris un latviešu diriģents Andris Nelsons nepagarinās līgumu. Daugavpilī skolēniem notiek praktiskās apmācības dronu lidojumos sadarbībā ar jaunsardzi. Latvijas jauktais pāris ratiņkērlingā spēlē ar Japānu cīnās par iekļūšanu pusfinālā. Jau vairāk nekā gadu pārtikas preču cenu zīmēs veikalos obligāti ir jābūt norādei par produkta izcelsmes valsti, taču arvien pie atsevišķu ražotāju produktiem par izcelsmi atrodama norāde "nav zināms".

Gregorio Bota ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Bota jau no studiju laika ir  aizrāvies ar Rotko radošo mantojumu, un, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī žurnālists, Bota uzrakstījis arī divas grāmatas par Rotko. Itāļu mākslinieka izstāde “Glezniecība ved mājup”ir tikai viens no Rotko jaunās izstāžu sezonas projektiem, kas reflektē par tēmu „Gaismā uz klusuma sliekšņa”.  Pavasaris Rotko muzejā saviem apmeklētajiem piedāvā sešus jaunus izstāžu projektus, kuros, līdzīgi kā šobrīd dabas ritumā, kad ziemas puteņi un sals mijās ar saules gaismas pielietām dienām, arī notiek šis savdabīgais gaismas un tumsas dialogs. Izstāžu sezonu ieskicē Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka. „Tā ir gaismas spēle, gaismas saspēle un gaismas dialogs ar tumsu. Gaisma kā gaišā nesējs un tumšais kā šo drūmo, dziļo noskaņu veidojošās formas, kas caurvijas visos projektos. Īpaši gaisma akcentēta ir somu mākslinieces Rozmarijas Torpo personālizstādē un Itālijas mākslinieka Gregorio Botas izstādē.” Somu mākslinieci Rozmariju Torpo (Rose-Mari Torpo) jaunradei iedvesmo trauslie mijkrēšļa brīži uz dienas un nakts sliekšņa. Tas arī atspoguļojas viņas abstraktajās kompozīcijās. Māksliniece stāsta, ka strādā eksperimentāli, kombinējot audeklu, papīru, poliesteru, arī pārstrādātus materiālus un aerosola krāsu, akrilu un tinti. Somijas māksliniecei jau ir pieredze sadarbībā ar Rotko muzeju, tikmēr Gregorio Bota (Gregorio Botta) ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde notiek Rotko muzejā Daugavpilī – vietā, kur dzimis abstraktā ekspresionisma meistars Marks Rotko. Gregorio Botam ir cieša saikne ar Rotko, un tas nolasās arī personālizstādē ar nosaukumu „Glezniecība ved mājup”. Gan plašu Latvijā, gan citviet pasaulē radītu laikmetīgās mākslas panorāmu Rotko muzejā jaunajā pavasara sezonā var aplūkot izstādē „Ieraudzīt”. Tie ir darbi no nesen mūžībā aizgājušā uzņēmēja un mākslas mecenāta Raivja Zabja (1973–2023) privātkolekcijas. Vizuāls un emocionāls pētījums par robežu starp redzamo un pieredzamo, starp cilvēka ārējo tēlu un iekšējo stāvokli, tā ir fotosērija, ko piedāvā savā izstādē „Habitus” jaunā māksliniece Jūlija Verbicka-Vasiļjeva. Bet jau plašākā traktējumā robeža jeb šajā gadījumā pierobeža Rotko muzejā izpaužas lielākajā šīs sezonas izstādē, ko piedāvā Latgales reģiona mākslinieki savā ikgadējā konkursa izstādē. Kopumā tie ir sešdesmit četri dažādu paaudžu un mediju autori, kuru dzīve un radošais ceļš tā vai citādi ievijies Latgales kultūrtelpā. Šogad Latgales mākslinieki risina tēmu „Pierobeža”. „Pārdomas” ir nosaukums, kas dots Rotko muzeja keramikas mākslas izstāžu zālē „Martinsona māja” jaunai izstādei, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru un ir veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931–2013) 95. dzimšanas dienai. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzeja apmeklētājiem būs pieejamas līdz 24. maijam.  

Gatavošanās rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām notiek pēc plāna. Pērn katras 25. dzemdības Latvijā notikušas valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas rezultātā. Daugavpilī e-biļešu sistēmas iepirkuma konkursā saglabāts pagājušā gada uzvarētājs. Darbinieki arī turpmāk slimības gadījumā varēs vienoties ar darba devēju par vienas dienas prombūtni, neņemot darba nespējas lapu.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste". Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību. Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus". Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci". 1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam. Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot. Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei. Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu. Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml. Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē. Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni. Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025), starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas. Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti". Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā. 1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. Gleznotāja Māra Čačkas izstāde „Satelīti” līdz 12.februārim būs skatāma Valmieras muzejā. Bet Māris Čačka ir ne vien gleznotājs, bet arī starptautisku mākslas projektu un simpoziju kurators un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra – tagad Rotko muzeja – vadītājs. No decembra sākuma līdz 8.februārim Rotko muzejā skatāmas piecas jaunas ziemas sezonas izstādes. Četras no tām šogad mērķtiecīgi atvēlētas kaimiņzemes Lietuvas māksliniekiem – Medai Norbutaitei, Solveigai Gutautei, Diānai Rudokienei un Rokam Dovidēnam, bet piektā tapusi sadarbībā ar Hamburgā bāzēto mākslas konsorciju “Pashmin Art” un pulcē dažādu valstu māksliniekus. 

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru.  Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut. Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.”  Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta  un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo. „Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs, bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru.  Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut. Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.”  Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta  un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo. „Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs, bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Tiešraide no Doma laukuma. Protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Lai arī Saeima 5. novembrī pēc prezidenta lēmuma neizsludināt likumu par tā dēvētās Stambulas konvencijas denonsēšanu lēma šo jautājumu atstāt nākamā sasaukuma pārziņā, cilvēki aicināti pulcēties Rīgā, Doma laukumā, kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, lai aktualizētu jautājumu par vardarbības novēršanu un vardarbībā cietušo aizstāvību. Sanākušos Doma laukumā uzrunāja Velta Čebotarenoka, Dainis Īvāns, Anna Belkovska un Indulis Paičs. No studijas, kas pārcēlusies uz Latvijas Radio balkonu, notiekošajam līdzi seko un diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors. Uzklausām mūsu korespondenti Agniju Lazdiņu, kas atrodas Doma laukumā un vaicā tiem, kas sanākuši, kas viņus mudinājis ieraksties. Sazināmies ar Annu Lieni Brokāni, kas stāsta par akcijas norisi Cēsīs. Par protesta norisi Liepājā stāsta Dzintars Hmieļeviskis, par akciju Daugavpilī stāsta Vitālijs Meinerts. Pēc tiešraides diskusiju turpinājums Krustpunktā speciālizlaidumā.    

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nolēmis nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saucamās Stambulas konvencijas, prezidents paziņojis platformā "X". Ja Saeima likumu negrozīs, tad Valsts prezidents otrreiz ierunas vairs nevarēs celt, paredz Satversme. Šodien, 3. novembrī, Valsts prezidenta kanceleja Rīgas pilī rīkoja tikšanos ar Saeimas, valdības un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem saistībā ar parlamentā pieņemto likumu. Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un "Progresīvie" iepriekš iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Savukārt platformā "ManaBalss.lv" par Valsts prezidentam paredzētu iniciatīvu, aicinot viņu neizsludināt šo likumu, nepilnu četru dienu laikā parakstījušies vairāk nekā 62 000 cilvēku. Bet Saeimā jau iesniegtajā iniciatīvā, kurā parlaments aicināts turpināt dalību konvencijā, parakstu skaits sasniedzis gandrīz 33 000. Ceturtdien paredzēti protesti pret izstāšanos no konvencijas. Tie notiks Rīgā, Liepājā, Cēsīs un Daugavpilī, kā arī ārpus Latvijas - Tallinā un Tartu, Briselē, Helsinkos, Berlīnē, Hāgā un Vīnē.

"Klasikā" uz sarunu aicinām Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona spēles izglītības programmas un vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju, Daugavpils akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju un diriģenti Tatjanu Saratovu: runājam par XIX Starptautiskais Akordeona mūzikas festivālu "Daugavpils 2025", kas no 31. oktobra līdz 2. novembrim norisināsies Daugavpilī. Trīs dažādos koncertos festivāla apmeklētajiem būs iespēja dzirdēt karalisko akordeonu gan kā solo instrumentu, gan kamersastāva dalībnieku, gan arī sajust tā varenumu akordeonistu orķestru kopskaņā. Festivālu atklās Kamermūzikas koncerts Vienības nama koncertzālē (Rīgas ielā 22a) 31. oktobrī plkst. 18.00. Tajā uzstāsies divi enerģiski dueti no Lietuvas. Viens no tiem būs Dalia Simaška (vijole), Laimonas Salijus (akordeons), kuru izpildījumā varēs dzirdēt gan klasisko mūziku, gan mūsdienīgu un novatorisku mūziku, savukārt otrs duets, kurā apvienojušies džeza akordeonists Nerijus Bakula (akordeons) un jaunākās paaudzes čigānu džeza ģitārists Aidas Tamulevičius (ģitāra) atklās čigānu džeza, svinga, tango un parīziešu šansonu skaņu burvību. Festivāla koncertu virkni sestdien, 1. novembrī, Kultūras pils koncertzālē (Smilšu ielā 92) turpinās jaudīgs Akordeonistu orķestru koncerts. Tajā piedalīsies Kauņas apvienotais akordeonistu orķestris (Lietuva) ar mūziķiem no Varēnas, Marijampoles, Vilkavišķiem, Kauņas (diriģenti Renata Bakuliene, Irina Šerpytiene) un Latvijas apvienotais akordeonistu orķestris, kurā piedalīsies jaunie talanti no Daugavpils, Līvāniem, Jēkabpils, Pļaviņām, Rēzeknes, Zilupes, Kārsavas, Balviem, Špoģiem, Naujenes, Viļāniem, Jūrmalas, Lielvārdes (diriģenti Vija Poikāne, Tatjana Jukuma, Artūrs Savickis, Zane Vancāne, Tatjana Saratova). Koncerta solists – lietuviešu akordeonists Nerijus Bakula.  Noslēgs festivāla aktivitātes Kamermūzikas koncerts Mārtiņa Lutera katedrālē (18. novembra iela 66) 2. novembrī plkst. 12.00. Skanīgajā katedrāles akustikā akordeona skaņas aicinās baudīt instrumentālais ansamblis “Exelsus” (vadītāja Zane Vancāne) un akordeonistu kvartets “Quattro Venti”- Kristīna Rusakoviča, Anna Grebeža, Antons Pizāns un Tatjana Saratova. Ieeja koncertā ir bez maksas. Intervijā ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju un pedagoģi, akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju Tatjanu Saratovu sarunājāmies par gaidāmā Starptautiskā Akordeona mūzikas festivāla "Daugavpils 2025" ieceri, programmu, atskaņotājmāksliniekiem; par Daugavpils akordeona mūzikas ilgaddējām tradīcijām; par šābrīža akordeona spēles izglītības aktualitātēm un redzamiem Daugavpils Mūzikas vidusskolas audzēkņiem; par akordeona kā instrumenta pievilcību un īpašajām iezīmēm.

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Daugavpilī notiek Valsts drošības dienesta organizētas nacionāla līmeņa pretterorisma mācības ar pilnu spēku izvēršanos "Dinaburg 2025". NATO notiek 4. panta konsultācijas par Igaunijas gaisa telpas pārkāpšanu. Labklājības ministrija: Pārbaužu rezultāti badinātā jaunieša lietā būs zināmi tuvākajā laikā. Sākusies meža nozares attīstības jauno pamatnostādņu sabiedriskā apspriešana. Tuvāko piecu gadu laikā pasaulē varētu trūkt 44 miljoni skolotāju. Tā secināts UNESCO Globālajā ziņojumā par skolotājiem. Ar trim mačiem 23. septembrī sākas jaunā Eiropas Ziemeļu basketbola līgās sezona.

Jau otro gadu desmitu Liepājas Simfoniskais orķestris tā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā septembra izskaņā dosies rudens koncertturnejā pa Latviju, uzstājoties Madonā, Valmierā, Daugavpilī un Jelgavā. Koncertprogrammas īpašā viesa lomā būs jaunais pianists Daniils Mickevičs. Ar Daniilu Mickeviču tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku", runājam par Edvarda Grīga klavierkoncertu, prātā palikušu Norvēģijas ainavu, koncertiem, kas spēlēti vasarā, un koncertu, kas novembrī vēl tikai plānots Zviedrijā, Malmē. "Man šķiet ļoti svarīgi pirms mūzikas spēlēšanas kārtīgi iepazīt to kā klausītājam. Līdz šim man pārsvarā bijusi tāda pieredze," stāsta Daniils. "Kopumā man patīk klausīties ļoti dažādu mūziku, un tā nebūt nav tikai romantiska. Bet tā dzīvē ir sanācis, ka spēlēju vairāk romantiskus skaņdarbus. Vēlos dažādot savu repertuāru, spēlēt vairāk arī Baha, vairāk impresionisma, 20. gadsimts, Prokofjevs, Šostakovičs – tie ir komponisti, kuriem esmu pieskāries vismazāk, bet arī tos vēlos spēlēt. Jā, palieku romantiķis, bet ir interese un mīlestība arī pret citu mūziku." 2025. gada rudens koncertturnejas programmā norvēģu komponista Edvarda Grīga klavierkoncerts aizkustinās ar savu atturīgo skaistumu un ziemeļniecisko kolorītu, savukārt Ludviga van Bēthovena Septītā simfonija mirdzēs Vīnes klasiskās skolas skaidrībā un komponista ģēnija spēkā un melodiskumā. Īpašu vērtību koncertprogrammai piešķirs leģendārā trimdas latviešu komponista Gundara Pones uvertīra “Skaistā venēciete”. Koncertus varēs baudīt: 26. septembrī pulksten 19 – Madonas novada Kultūras centrā; 27. septembrī pulksten 18 – Valmieras Kultūras centrā; 28. septembrī pulksten 16 – Daugavpils Vienības namā; 1. oktobrī pulksten 19 – Jelgavas Kultūras namā.

Nav naudas, nav reisu – Latvijā daudzi pasažieru pārvadātāji rīkoja protesta akciju. Reģiona drošības, aizsardzības un ģeopolitiskie jautājumi ir tie, kurus pārrunājuši Somijas un Latvijas prezidenti. Aleksandrs Stubs ieradies divu dienu ilgā vizītē Latvijā. Ja nebūs papildu naudas veselības nozarei, arī algām, mediķu arodbiedrība uzsāks kolektīvā interešu strīda procedūru. Diskutē par iespēju paplašināt higiēnas preču brīvu pieejamību skolu labierīcībās. Sagaidot Daugavpilī dzimušā pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko 122. dzimšanas dienu, Daugavpilī notiek glezniecības plenērs „Marks Rotko”. Un Daugavpilī viesojas arī mākslinieka meita Keita Rotko Prizela.

Dažādība un starptautisks vēriens – šoreiz keramikas zīmē. Tā jauno rudens izstāžu sezonu pieteicis Rotko muzejs Daugavpilī, piesakot to ar sešiem izteiksmīgiem mākslas projektiem. No starptautiskās Martinsona balvas vēriena un fokusa uz izcilību laikmetīgajā keramikā līdz intīmiem un poētiskiem meklējumiem atmiņu, laika un dabas motīvu interpretācijām glezniecībā. To piedāvā skatīt Rotko muzejs. Rotko muzeja Mākslas departamenta speciāliste Inga Gedžūne ir tā, kura ved rādīt un iepazīstināt ar jaunajām muzeja ekspozīcijām. Šogad rudens Rotko muzejā ir keramikas zīmē un pirmā apskates vieta nav nejauša – tā ir Martinsona māja. „Ne tikai Martinsona māja, bet savā ziņā arī visa sezona ir veltīta laikmetīgajai keramikai, jo četras izstādes, četri izstāžu projekti ir tieši keramikas medijā. Un tas, protams, viss ir, pateicoties Latvijas keramikas biennālei, kas jau piekto gadu pārvērš Latviju par vienu no pasaules aktīvākajiem un nozīmīgākajiem laikmetīgās keramikas cienītāju un arī laikmetīgās keramikas mākslinieku pulcēšanās centriem pasaulē. Biennāle tika iedibināta 2016. gadā un šobrīd piedzīvojam jau piekto biennāli. Un šeit ir izstāde, kurai arī ir saikne ar šo Martinsona balvu, jo šī balva ir centrālais notikums biennālē. Un tradīcija pēdējos gados ir iedibinājusies tāda, ka zelta godalgu saņēmēji nākamajā biennālē īsteno personālizstādes projektu, un tieši šādu projektu šobrīd redzam šeit, Martinsona mājā, un to ir veidojusi iepriekšējās biennāles uzvarētāja no Latvijas Sanita Ābelīte, un projektam ir dots brīnišķīgs nosaukums „Radījumi”. Tikmēr Rotko muzejā apmeklētājus gaida 2023. gada keramikas biennāles starptautiskās Zelta godalgas ieguvējas – lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes izstāde ar nosaukumu „Sērkociņš smiltīs”, to ieskicē izstādes kurators Aivars Baranovskis. Rotko muzeja rudens sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 23. novembrim, Piektās Latvijas keramikas biennāles starptautisko konkursa izstādi un izstādi „Sērkociņš smiltīs” varēs baudīt līdz nākamā gada februārim.

Aicinot padomāt par neatkarīga teātra, kultūras un mākslas pastāvēšanas jēgu,; par nedrošību un pagaidu stāvokli, kā priekšnosacījumu pārmaiņām, festivāls „Homo Novus” radījis savu trīsdesmit gadu jubilejas programmu. Stāsta festivāla programmas direktore Santa Remere un ilggadēja festivāla mākslinieciskā vadītāja un tagad topošās grāmatas par festivālu „Homo Novus” autore Gundega Laiviņa. Šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" norisināsies no 3. līdz 13. septembrim, un savā 30. jubilejas gadā iepriecinās skatītājus ne tikai Rīgā un Valmierā, bet atgriezīsies arī festivāla pirmajā norises vietā – Daugavpilī, kā arī festivāla norises paredzētas Ķemeros. Kā ierasts, festivāla izrādes pievērsīsies tēmām, par kurām ikdienā neaizdomājamies vai arī baidāmies domāt. Tās prasīs paļāvību un dzīvu spēju uzticēties. Apmeklētājiem būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts. Festivāla simbols būs liels dzeltens balons, kuram piemīt spēja uz sekundes daļu likt pavērst skatienu augšup. Tā idejas autore ir latviešu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa (Pormale), kura kopā ar domubiedriem veidoja scenogrāfiju arī pirmajam festivālam 1995. gadā un šogad piedāvā savu vīziju festivāla trīsdesmitgades svinībām.

Dažos gados tiešām jūnijs ir vasaras karstākais mēnesis, tomēr šādi gadījumi ir diezgan reti. Nesen – gan 2019., gan 2020. gada vasarā jūnijs izrādījās vasaras siltākais mēnesis, bet vēl iepriekš tāds gadījums bijis 1995. gadā. Pagājušajā gadsimtā tādi gadījumi bijuši vidēji reizi desmitgadē, bet visus tos apvieno kāds konkrēts faktors – ne tik daudz sekojošie mēneši jūlijs un augusts bijuši vēsi, bet jūnijs izteikti karstāks par klimatisko normu. Un šī ir tā reize, kad, balstoties nevis atmosfēras procesu analīzē, bet statistikā, var teikt, ka šogad jūlijs un augusts būs siltāki, nekā jūnijs, jo pēdējā gadsimta laikā nav bijuši gadījumi, kad vēsam jūnijam sekotu vēl vēsāks jūlijs un augusts. Jūnija vidējā temperatūra bijusi par 0,6 grādiem vēsāks par normu. Bet šajā raidījumā atskatīsimies ne tikai uz jūniju, bet visu 2025. gada pirmo pusi.  Mēs turpinām cerēt uz siltākām un sausākām dienām, bet Rietumeiropā šī vasara nedod atelpu un līdzīgi kā iepriekšējās vairākas, atkal sagādā karstuma viļņus, kas nes arvien jaunus rekordus. Skandināviju un Baltiju no karstuma šovasar glābj nerimstoša Atlantijas ciklonu darbība, turklāt vasarā, kad arī sauszeme saulē uzsilst labi, cikloni veiksmīgi pastiprinās un atjauno spēkus arī virs kontinenta – gan Skandināvijas, gan Eiropas austrumiem un Krievijas, nesot biežas lietas, valdošos ziemeļrietumu vējus, kas nes vēsumu no okeāna ziemeļu daļas un pat Arktikas. Tik noturīga ciklonu plūsma pāri mūsu reģionam vasarās nav raksturīga, tomēr vismaz reizi desmitgadē tā notiek. Un lai kā gribētos atrast vēsajai vasarai iemeslu, nekur tālāk par pašiem cikloniem diemžēl tikt nevaram – iemesls, kāpēc šogad tie virzās tieši šādā trajektorijā, nav noskaidrojams dažu dienu vai pat nedēļu laikā. Tas diemžēl prasītu ilgstošu pētniecību, un bez garantijas, ka izdotos noskaidrot tālākus iemeslus šādai atmosfēras cirkulācijai, tādēļ atliek vien iztikt ar to, ka reizēm šādi gadās. Jau pieminēts dažos iepriekšējos raidījumos, ka pēdējo reizi tik vēsa un slapja vasara Latvijā bija 2017. gadā, turklāt toreiz jūnijs bija pat vēl par 0,5 grādiem aukstāks nekā šogad, bet augustā bija vēl lielāki plūdi, nekā šīs vasaras sākumā piedzīvotie. Šobrīd ir vērts atskatīties uz gada pirmo pusi, jo vairākkārt dzirdēts cilvēkus sakām, ka tik vēsu jūniju viņi neatminas. Un tā ir tiesa – neatminas, neatceras, nevis ka tāds nav bijis. Relatīvi nesen, 2017. gadā, bija vēl aukstāks un pēdējā gadsimta laikā - kopš 1924. gada ir bijuši 50 jūniju, kas bijuši vēl vēsāki par nupat piedzīvoto. Skaidrs, ka tik senus laikus kā pagājušā gadsimta vidus un pirmā puse reti kurš atminas, bet pat šajā 21. gadsimtā ir bijuši astoņi jūniji, kas aukstāki par šo. Tāpēc atkārtošana – zināšanu māte. Lai nepiemirstas, kas noticis šogad, iziesim cauri pirmajiem sešiem šī gada mēnešiem: Galvenā janvāra īpašība bija siltums – tas bija 3. siltākais janvāris meteoroloģisko novērojumu vēsturē, bija 98 siltuma rekordi. Vissiltākā diena bija mēneša pēdējais datums – 31. janvāris, kad Rucavā un Daugavpilī bija +9,2 grādi. Vēl 7. janvāris varbūt kādam pavisam personīgi palicis atmiņā, jo daļā Latvijas veidojās pamatīgs apledojums – snigšanu nomainīja lietus, kad temperatūra vēl bija zem nulles. Janvāra beigās, nākot uz radio, Rīgas centra parkos jau dziedāja strazdi, likās, ka pavasaris ir tepat aiz sturā, bet februāris ziema tikai sākās. Precīzāk – 7. februārī visā Latvijā iestājās meteoroloģiskā ziema, jo vidējā diennakts temperatūra stabili noslīdēja zem nulles un var droši teikt, ka aizvadītā ziema bija 18 dienas gara, jo tieši tik ilgi stabils sals pieturējās. Jau 25. februārī atgriezās atkušņi, kas bija tikpat stabili, nokausējot sniegu, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Un pagājušās ziemas pats aukstākais laiks arī bija tāds knaps sala kniebiens – 20. februārī Daugavpilī bija –19,7 grādi, tātad pat ne pilni –20 grādi. Noteikt, vai pavasaris bija auksts, vai ne arī nemaz nav tik vienkārši, jo marts ar aprīli bija fenomenāli silti – marts bija 2. siltākais vēsturē ar 99 siltuma rekordiem, iespaidīgākais no tiem bija 10. martā, kad Liepājā bija 17,4 grādus silts. Bez pārspīlējuma var teikt – pusjūnijs Liepājā bija aukstāks nekā 10. marts, jo jūnijā bija 18 dienas, kas bija vēsākas, nekā 10. marts. Maksimālā temperatūra 18 jūnija dienās bija zemāka.  Aprīlis savukārt bija 5. siltākais vēsturē, bet ar vienu dienu, ko laika ziņās nākas pieminēt vēl līdz šodienai – 18. aprīli, kad temperatūra sasniedza 28,4 grādus – jebkad karstākais laiks, kas aprīlī fiksēts. Tiesa, nebija jau arī tā, ka siltums bija ļoti noturīgs, stabils un nebeidzams – 5. aprīlī vēl daudzviet pamatīgi sniga, Vidzemē dažviet uzsniga pat ap 15 cm svaiga sniega. Bet 18. aprīlis līdz pat šodienai, 1. jūlijam, ir šī gada siltākā diena. Nu jau gan izskatās, ka ja ne rīt, tad parīt beidzot temperatūra pakāpsies vēl augstāk, taču šādi Latvijā tiešām notiek pirmo reizi, ka tik agri pavasarī ir diena, kas līdz pat gada vidum tur karstākās dienas statusu. Cilvēkiem bieži gribas domāt, ka kaut kur vienā pasaules vai kontinenta galā notiek kādas lietas, kas otrā izraisa anomālijas un tad to var viegli savilkt kopā. Lielākoties tā nav. Kādēļ pavasara pirmajā pusē tik ilgstoši valdīja dienvidvēju plūsmas, kas nesa vienu rekorda siltuma vilni pēc otra, un kādēļ nu jau divus mēnešus gandrīz bez mitas pie mums nāk cikloni ar vēsu gaisu no Atlantijas okēna ziemeļiem vai Arktikas, diemžēl, izskaidrot nevar. Mierinājums gan ir tas, kašie procesi paši par sevi nav unikāli. Arī iepriekš vēsturē ne reizi vien tā ir bijis, bet kopējās klimata pasiltināšanās dēļ siltuma viļņi ir arvien siltāki, bet aukstuma viļņi arvien vājāki, ko labi parādīja maijs un jūnijs. Lai arī mēs tos tagad atceramies kā aukstus mēnešus, kad ilgi gaidītā siltuma vietā biežāk bija lietus un drēgunums, maijā tika sasniegti tikai četri vietējas, pat ne valsts mēroga, aukstuma rekordi, iepretim tiem simtiem siltuma rekordu, kas tika sasniegti janvārī, martā un aprīlī.

No 26. līdz 29. jūnijam Latvijā jau 13. reizi notiks starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kas šogad ar tēmu “Valoda” īpaši svinēs latviešu valodas dažādību un lībiešu valodu. Valodas stāstu festivāla programmā un tradīcijas klātesamību Kultūras rondo pārrunājam ar festivāla rīkotājām: tā māksliniecisko vadītāju Edīti Laimi, Rīgas atklāšanas koncerta režisori Asnati Rancāni un Nacionālā kultūras centra Folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani.  Festivāla koncertos, meistardarbnīcās, dančos un citos pasākumos Rīgā, Siguldas novadā un Daugavpilī pulcēsies folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, muzikanti, amatnieki un citi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopēji no visiem Latvijas novadiem, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat viesu vidū būs folkloras kopas un tradicionālās mūzikas grupas no Peru un Ukrainas, kā arī ukraiņu diasporas pārstāvji. Šogad festivāls “Baltica” aicina palūkoties uz valodu tās visplašākajā nozīmē – pētīt savas puses valodu, rakstus, ritmu, skanējumu un raksturu vārdos, mūzikā, dziesmās, dejā, stāstos, amatnieku darbos un muzikantu spēles manierē, atcerēties aizmirsto un atgūt zaudēto, izcelt savpatīgo un stiprināt trauslo. Vēstot stāstus par valodu, kas savulaik skanējusi vai vēl arvien skan kādā vietā, par to, kā runā putni, baznīcas zvani, jūras bangas, par savas puses ievērojamo cilvēku stāstiem, uzvārdiem, īpatnējiem vārdiem un citiem valodas ceļiem, festivāla skatēs piedalījās 255 folkloras kopas un tautas mūzikas kapelas no visas Latvijas. Festivāla dalībnieku sagatavotās programmas un visu valodas bagātību varēs piedzīvot katrā no festivāla dienām.

Tuvojoties vasaras saulgriežiem, ziedošo pļavu pilnbrieds ienācis arī izstāžu zālēs: pašlaik dažādās galerijās paralēli skatāmas vairākas dabas iedvesmotas mākslas izstādes, kas ļauj gluži vai iekāpt pļavā pilsētas vidū. Laikā, kad pasaulē ir tik daudz skarbuma un cinisma, laikmetīgie mākslinieki atzīstas klusā mīlestībā dabai kā drošam patvērumam un iedvesmas avotam, aicinot arī skatītājus rast prieku vienkāršā pļavas ziedēšanā. Galerijā „Māksla XO” Rīgā uzziedējušas kliņģerītes, uz celmiem piesēduši kāpostu balteņi un ir sajūta, ka visapkārt ir putekšņi – šī ir tēlnieces Lienes Mackus personālizstāde „Silta pļava”. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā durvis vērusi izstāde ar līdzīgu nosaukumu „Pļava”, par ko jau esam stāstījuši. Tajā divi simti tautas lietišķās mākslas meistaru austo segu saspēlējas 20 ar tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēniem. Pļavas tēmai veltītu izstādi viņa lolojusi jau teju desmit gadu. Daba virmo gaisā arī citu Latvijas muzeju izstādēs un notikumos – piemēram, Jaunmoku pilī pašlaik skatāma Rīgas Porcelāna muzeja deponējuma izstāde “Florālie motīvi porcelānā: Kuzņecova un Jesena fabrikas”. Daugavpilī, Rotko muzeja Martinsona mājā redzami keramiķes Violetas Jātnieces darbi izstādē „Vasara”, bet Latgales Kultūrvēstures muzejs pievērsies rozēm mākslā izstādē „Rozes vilinājums”.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Kas notiek ar latviešu valodu un latviskumu Daugavpilī? Par drošību, lojalitāti un prokrieviskumu, kā arī pilsētas budžetu un sabiedrisko transportu, Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Daugavpils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus.

Pirmo reizi Rīgā notiek starptautisks Dronu samits. Krievija sākusi jaunu elektrolīniju izbūvi okupētajās teritorijās Ukrainā, lai atjaunotu okupētās Zaporižjas atomelektrostacijas darbu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Berlīne tiekas ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Daugavpilī atklāts jauns katastrofu pārvaldības centrs.

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Fiziskā teātra ceļu ar kustību izrādi „Nodzītus zirgus nošauj” turpina Daugavpils teātris. Pirmizrāde Daugavpilī notika 2024.gada rudenī, bet aprīļa sākumā Daugavpils teātris ar iestudējumu viesojās Rīgā, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Kustību izrāde un tās horeogrāfe Irina Bogeruka nominēta arī Dejas balvai.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Saruna ar Ivetu Seimanovu RML raidījuma AR LATGOLYS SAKNEM veidotāja, Latgales Etnogrāfiskās Vēstniecības vadītāja. Par Dziedāšanas svētkiem Latgalē 01.06.2025. un Tautas tērpu skate Daugavpilī.

Ārā beidzot parādījies kaut kas līdzīgs ziemai un vēsturiski tieši šis laiks ir saucams par gada aukstāko daļu – tieši janvāra pēdējās un februāra pirmās dienas. Šajā laikā zināmi vēsturē lielākie sala periodi, kad arī Latvijā temperatūra sasniegusi -40 grādus. Tāpēc stāsts par aukstuma viļņiem. Kur tie palikuši, jo pat -30 grādu sals ir kļuvis par ārkārtēju retumu, kur nu vēl -40. Tas bijis tik sen, ka digitalizētajos Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arhīvos pat nav nekā lāga par to saglabājies. Pēc pāris gadiem būs 69 gadadiena Latvijas absolūtajam aukstuma rekordam. 1956. gada 8. februārī Daugavpilī sals sasniedza -43,2 grādus. Aukstuma viļņu kļūst mazāk un tie ir siltāki. Reti sasniedzam ievērības cienīgus aukstuma rekordus. Pēdējo reizi zem -35 grādiem temperatūra Latvijā noslīdēja pirms 22 gadiem – 2003. gadā. Toreiz aukstuma dēļ radās daudz neērtību un pat posta, ko šķiet esam sen aizmirsuši, ka tā varētu būt - bija problēmas satiksmē, lauksaimniecībā, apkurē, ūdens apgādē, ezeros slāpa zivis.

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Valdība neilgi pirms iesniegšanas Saeimā izskata nākamā gada valsts budžeta projektu un valsts budžeta ietvaru 2025. līdz 2027. gadam. Izglītības un zinātnes ministrija sola atrast nepieciešamo finansējumu jaunajam modelim "nauda seko skolai". Par LGBT kopienas pārstāvju piekaušanu Daugavpilī piespriests 7 mēnešu cietumsods. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē pirmo reizi pēc BREXIT piedalās arī britu ministrs. Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu papildina jostu un zvejas tīklu darināšana.

Ar vairāk nekā 100 raķetēm un turpat simts "Shahed" kaujas droniem Krievija šodien uzbruka Ukrainas pilsētām un apdzīvotajām vietām. Saruna ar korespondenti Kijivā Indru Spranci un Zemessardzes štāba virsnieku, majoru Jāni Slaidiņu. Daugavpilī ļoti liels pieprasījums pēc pašvaldības finansētajiem latviešu valodas kursiem. Dažās dienās saņemti vairāk nekā 200t pieteikumu. Un bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis no šodienas īpaši gaidīs zvanus no tiem, kuriem satraukumu rada jaunais mācību gads.

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Satversmes tiesa atceļ noteikumus par jaunāku koku ciršanu. Jūrmalas Aizsardzības biedrība VARAM prasa atcelt daļu no Jūrmalas domes pieņemtajiem pilsētas teritorijas plānojuma grozījumiem. Traģiska avārija Daugavpilī: 8. aprīlī, vieglajai automašīnai ietriecoties autobusa pieturā, gāja bojā divi cilvēki. Šonedēļ vēl neuzzināsim nākamā ārlietu ministra vārdu. Krišjāņa Kariņa pēcteča amatā meklējumi ir sarežģītāki nekā sākotnēji cerēts, tāpēc šajā ceturtdienā, 11. aprīlī, Saeima vēl nebalsos par nākamo ārlietu ministru.