Podcasts about turkl

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa. Kāpēc viduslaiku bibliotēkās grāmatām bija stipras dzelzs ķēdes? Kāpēc tika veidotas katenātu (libri catenati, latīņu) jeb ķēžu grāmatu bibliotēkas? Pirmā atbilde vienmēr bijusi – lai nodrošinātos pret zagšanu. Bet varbūt grāmata (proti, tās saturs) ir bīstama, agresīva, tā būtu jāieslēdz, jāpieķēdē, lai nenonāktu nepiederošas personas rokās? (Lai atceramies stāstu par Hariju Poteru un epizodi Cūkkārpas bibliotēkas Slēgtajā nodaļā (Restricted section, angļu). Bet vai patiesi? Vai tam nav cita, racionāla skaidrojuma? Ķēde, kas fiksē grāmatu pie plaukta vai lasāmpults paredzēta drīzāk tam, lai saglabātu kārtību grāmatu skapjos un daudzu lasītāju  apmeklētās lasāmzālēs. Un vēl – grāmatas pieķēdēšana nevis ierobežo lasīt- un studētkāri, bet nodrošina to, lai svarīga grāmata ir visiem (kādam noteiktam lasītāju lokam) un vienmēr pieejama. To norāda pirmās, senākās ziņas par pieķēdētajām grāmatām. Proti, 11. gadsimtā Elzasā, Veisenburgas benediktīniešu klostera baznīcā bijušas četras pieķēdētas psalmu grāmatas; psaltērijs (Psalterium) ir svarīga viduslaiku liturģiskā grāmata, kas garīdzniekiem kalpoja ikdienas aizlūgumiem, tās saturā baznīcas gada ritējumam paredzētie psalmi, litānijas svētajiem. “Klosteris bez grāmatu skapjiem ir kā pilsēta bez ieroču arsenāla” (Claustrum sine armario, quasi castrum sine armamentario, latīņu), teica 12. gs. augustīnietis Žofruā de Breteijs (Geoffroy de  Breteuil, +1149). Viduslaiku bibliotēku daudzus gadu simtus  veidoja lielāki vai mazāki rokrakstu sējumi – pergamenta vai papīra kodeksi ar ādu pārvilktos koka vākos. Klosteriem bija savas bibliotēkas, dažiem izcilas, lielas un bagātas, citiem – pieticīgākas. Lasīšana (lectio monastica, latīņu) bija klauzūrai pakļauto klostera iemītnieku ikdienas dzīves norise. Slēgtajā klostera kopienas dzīvē bija paredzēti gan skaļi liturģiski lasījumi dievkalpojumos, bet visbiežāk brāļi vai māsas kopīgu pusdienu laikā refektorijā (remterī) noklausījās skaļu priekšā lasījumu (collatio ad mensam, latīņu): kādu atbilstošu teoloģisku tekstu, Bībeles vietu, citkārt stāstu par konventa vai ordeņa vēsturi. Monastiskā dzīvesveida sastāvdaļa bija individuāla jeb kontemplatīva lasīšana, lai lasot iedvesmotos lūgšanām un pārdomām. Tad grāmatu klosterbrālis (klostermāsa) lasīja pats vai nu savā guļamtelpā (dormitorijā) vai citā tam paredzētajā vietā. Viduslaiku intelektuālo eliti veidoja dominikāņu un franciskāņu ordeņi, kuru radītajās un uzturētajās mācību iestādēs vismaz kopš 13.gs. nodevās vairākus gadu ilgstošām teoloģijas, filosofijas, dabaszinātņu un mākslu studijām. Sprediķotāju (dominikāņu) un ubagotājmūku (minorītu) ordeņi veidoja vairāku līmeņu skolu tīklojumu, darbojās universitātēs. Visnopietnāko darbu ar grāmatām prasīja studijas, kas prasīja dziļi nodoties sholastiskajai lasīšanai. Ja klosterim bija sava mācību iestāde, tad lasīšana bija neatņemama mācību daļa, grāmatas bija nepieciešamas teoloģijas, tiesību, hagioloģijas, homilētikas studijām. Sholastiskā lasīšana prasīja rūpīgi studēt dažāda satura tekstus, meklēt citātus, salīdzinātu un pārbaudīt formulējumus. Turklāt ordenis gādāja tā deleģētajam augstskolas studentam vajadzīgās grāmatas. Garīgie ordeņi uzturēja plašas klosteru bibliotēkas, tomēr grāmatu krājums bija klostera vai ordeņa īpašums, nevis studenta vai ordeņa garīdznieka personīgā manta. Arī viduslaiku laicīgo universitāšu vidē sholastiskā lasīšana bija obligāta. Tātad grāmatas bija ļoti pieprasītas, nepieciešamas visai plašam lasītāju lokam, kā klosteros, tā augstskolās. Pirmajās jaundibināto universitāšu bibliotēkās noteikti bijuši visai ievērojami ķēžu grāmatu krājumi. Lielākajā vēlo viduslaiku universitātē, Parīzes Sorbonnā (izveidota 1150), 14. gs. vidū bija 1722 rokrakstu kodeksi; Heidelbergas universitātei 15.gs. vidū piederēja 800 manuskripti. Sena gravīra rāda Leidenes universitātes  profesoriem un studentiem pieejamo bibliotēku ar pultīm un pieķēdētām grāmatam, kas ierīkota 1610. gadā un veidota pēc Sorbonnas parauga. Piekļuvi universitāšu bibliotēku krājumiem visai stingri regulēja noteikumi, katrā augstskolā atšķirīgi. Daudzu Vācijas universitāšu bibliotēkās varēja strādāt tikai profesori, kam tika izsniegta bibliotēkas atslēgas. Oksfordas universitātes bibliotēkā 1412. gada drīkstēja lasīt tikai tie absolventi, kas jau 8 gadus bija studējuši filosofiju. Turklāt Sorbonnas un Oksfordas universitāšu bibliotēkas jau 13. gs. bija sadalītas divās daļās: “lielo bibliotēku” (magna libraria, latīņu) jeb  publikas (kopīgo) bibliotēku (bibliotheca publica, latīņu) veidoja uz vietas lasāmie pieķēdētie sējumi, bet grāmatas no plauktos un lādēs glabātās “mazās bibliotēkas”(parva libraria, latīņu) varēja arī aizlienēt un ņemt uz māju. “Mazo bibliotēku” dažviet sauca arī par slēgto (savrupo)  bibliotēku (bibliotheca secreta), to veidoja lielākoties tekstu dublikāti. Gluži tāpat arī klosteru bibliotēkās – viena daļa izcilāko grāmatu glabājās atsevišķi un bija domātas noslēgtam lokam, bet otra daļa bija izkārtota  visiem – garīdzniekiem, klosterbrāļiem un audzēkņiem pieejamos plauktos. Klostera grāmatu krājumam bieži ierādīja kādu atsevišķu telpu, grāmatas tika glabātas lādēs vai skapjos, un lielākoties guļus, kārtotas tematiskās grupās. Tikai vēlajos viduslaikos grāmatas sāka likt plauktos. Smagās un lielās grāmatas visbiežāk turēja uz slīpām pultīm  vai lasāmsoliem, lai lielos un smagos sējumus varētu lasīt stāvus – tā vieglāk strādāt, ērtāk lasīt sīkiem burtiem blīvi rakstīto tekstu, tā tiek optimāli izmantots pieticīgais lasītavas apgaismojums. Tikai lēnam izveidojās ieraša lasīt sēdus.  Smago sējumu pie slīpās pults fiksēja kalta dzelzs ķēde, kuras gredzens tika uzvērts uz metāla stieņa pults augšpusē, bet otrs gals piestiprināts grāmatas vākam. Jāzina, ka viduslaiku kodekss ārēji ir visai ‘mazrunīgs': sējumam ādas vākos nav nav ātri  atpazīstamu  ārējo pazīšanas zīmju (titula uzlīmju, etiķešu, uzrakstu uz muguriņām, šifru, inventāra Nr.). Grāmatai nav izteiksmīga vāka, titullapas, apdrukātas muguriņas. Tikai kāda neliela pergamenta uzlīme ar pāris vārdiem vai numuru uz vāka... vai ar melnu tinti lieliem trekniem burtiem uzrakstīts zīmīgs vārds uz grāmatas griezuma; jo grāmatas plauktos bieži novietoja ar ādas muguriņu uz iekšu... Tāpēc kārtības uzturēšana senā klostera vai universitātes bibliotēkā ar daudziem gandrīz vienādiem brūnas ādas sējumiem ir būtiski svarīga; grāmatai ir tik viegli nomaldīties un pazaudēties starp līdzīgajām. Grāmatniecības vēsturnieks Henrijs Petroski asprātīgi teicis: “Mēs parasti domājam par grāmatām, nevis par to plauktiem. Ielikt grāmatu atpakaļ plauktā ir apmēram tas pats, kas ielikt atpakaļ sardīni konservu kārbā” (Henry Petroski, 1999). Ne velti latīņu valodā viduslaiku  bibliotēkas glabātāja – ‘armarius' apzīmējums atvasināts no vārda ‘armarium' – skapis. Labs bibliotēkas pārzinis jeb ‘skapinieks' darīs visu, lai grāmatas zinātu savu vietu arī tad, ja bibliotēku vēlas lietot daudzi apmeklētāji. Efektīvs viduslaiku risinājums bija ķēde, kas piesaista grāmatu vietai: lasāmpultij vai plauktam. Ķēde var nosargāt bibliotēkas krājumus; tā līdz pret zagšanu – grāmatu nav daudz, un tās ir ievērojama vērtība; pret sajukumu krājumā un pavaļīgi izņemšanu un atvietošanu. Turklāt ķēde pasargā masīvo un vērtīgo kodeksu no kritiena. Grāmatu pieķēdēšanas prakse apsīka līdz ar grāmatiespiešanas straujo progresu: grāmatu skaits strauji pieauga, arī sējumi vairs nebija tik masīvi un smagi. Grāmatu pieķēdēšanas vēsturē slēpjas arī kādi paradoksi. Proti, dažkārt grāmatu pieķēdēja, lai to publiskajā telpā varētu brīvi lasīt visi. Anglijas karlis Henrijs VIII 1537. gadā pavēlējis pieķēdēt Bībeli katrā draudzes baznīcā, lai draudzes locekļi var tai paši piekļūt un lasīt. Citviet līdzīgu iemeslu dēļ ticis pieķēdēts katķisms. Tāpat arī Anglijas karalis Eduards VI 1547. gadā lika turēt baznīcā pieejamā vietā Bībeli angliski un Roterdamas Erasma  Evaņģēliju pārstāstus latīniski (Paraprhrases, 1517). Tā garīdzniekiem un  draudzei ik brīdi bija pieejama stacionāri vienā vietā fiksēta grāmata.  Reformācijas laika prakse bija balstīta protestantisma pamatprincipā sola scriptura (tikai raksti), kas jau agrāk bija tikusi aprobēts viduslaiku klostera baznīcā Veisenburgā. Viduslaiku  atmiņas (memoria) un piemiņas kultūrā iekļaujas senajos testamentos un dāvinājumu dokumentos  izteiktā griba dāvināt kādam klosterim (baznīcai, bibliotēkai) ķēžu grāmatas. Tā līdz ar pieķēdētajām grāmatām ilgstošā piemiņā  tiktu saglabāts arī dāvinātāja vārds. Ir iespējams joprojām apmeklēt vairākas senas bibliotēkas, kas saglabājušas sākotnēji izveidotās ķēžu grāmatu lasītavas: vecākā ir Itālijā, Čezēnas (Cesena) pilsētā netālu no Boloņas. Tur joprojām aplūkojama 15. gs. vidū (1447–1452) izveidotā Malatestu ģimenes  bibliotēka Libraria Malatestiana, kuras sākotne ir  vietējā franciskāņu klostera grāmatu krātuve. Malatestu bibliotēkas lasītavā pie pultīm pieslēgti 343 viduslaiku manuskripti. Anglijā, Oksfordas universitātes Bodleana bibliotēkas ievērojamākā un senākā daļa ir Hamfrija Lankastera, Glosteras hercoga (Humphrey, Duke of Gloucester, 1390–1447) ķēžu grāmatu bibliotēka (281 sējums), ko hercogs bija novēlējis universitātei. Herfordas katedrāles (Hereford Cathedral) ķēžu grāmatu bibliotēka ierīkota 17.gs. vidū un tajā atrodas 229 viduslaiku manuskripti. Holandē,  Zitfenā (Zutphen), Sv. Valbergas baznīcas bibliotēka tikusi pieķēdēta tikai 1546.gadā, jo tad sākuši zust sējumi, un tika pieņemts, ka Sātans zog vērtīgākās grāmatas. Pēc apspriešanās tika pieķēdētas 286 grāmatas. Katra ķēde tika apslacīta ar svētītu ūdeni. Iesējumam piestiprinātā ķēde visdrošāk liecina par grāmatas piederību kāda klostera bibliotēkai. Ķēžu grāmatu bibliotēkas noteikti bija arī Livonijā, Rīgā. Daudzas grāmatas ar 15. gs. pēdējā trešdaļā / 16. gs. sākumā kaltām dzelzs ķēdēm (un ķēžu stiprinājumu paliekām) lielākoties nākušas no diviem nozīmīgākajiem Rīgas klosteriem – no Rīgas Sv. Jāņa Kristītāja dominikāņu klostera un Rīgas Sv. Katrīnas franciskāņu observantu klostera. Tomēr nav zināms, kur Rīgas franciskāņu un dominikāņu klosteros bija ierādīta vieta viņu grāmatu plauktiem un lasāmpultīm. Tāpat nevar ar pārliecību apgalvot, ka klosteru grāmatas iesietas un ķēdes piestiprinātas tieši Rīgā. Pēc reformācijas laika nemieriem daudzas abu klosteru grāmatas nonāca Rīgas pilsētas pārziņā un nogulās Rīgas pilsētas bibliotēkā. Tagad Latvijas Universitātes bibliotēkas krājumā ir visai ievērojams, unikāls  katenātu krājums: 76 kodeksiem ķēde ir saglabājusies (tie ir 15.gs. 70.–90. gadu iespieddarbi, un pāris 16. gs. sākuma (1505–1519) izdevumi); vēl 40 grāmatas savu ķēdi laika gaitā ir zaudējušas, kaut ķēdes stiprinājuma paliekas tās esamību pārliecinoši  apstiprina. Te jāpiebilst, ka racionālisma laikmets pret ķēžu grāmatām bija visai nežēlīgs, daudzas lielās, modernās bibliotēkas lika smagās un neveiklās ķēdes noņemt, lai tās netraucētu. Rīgas katenāti ir lieliska, patiesi autentiska viduslaiku materiālās kultūras liecība, kas stāsta par ļoti senu grāmatniecības tradīciju.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā  Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.  

Turpinām gatavoties sezonai, kad lietus mēdz uznākt pēkšņi, kopā ar negaisu un stihiskām parādībām – stirpu vēju vai krusu. Šīs parādības vislabāk iespējams novērot, novērtēt un pēc tam prognozēt ar meteoroloģiskā radara datiem. Kā tas darbojas un kāpēc Latvijā ar radaru mums joprojām ir problēmas? Vārds radars ir šīs tehnoloģijas nosaukuma saīsinātā vērsija. Tā gan ir tik plaši lietota, ka saīsinājums jeb abreviatūra ir kļuvusi par lietvārdu, bet patiesībā RADAR ir saīsināta angļu valodas frāze - "Radio Detecting And Ranging" - radio detektēšana un attāluma noteikšana. Diemžēl dažādas privātas meteoroloģiskās kompānijas, kas mūsdienās piedāvā laika prognožu lietotnes un interneta vietnes, šo terminu ir sabojājušas un raisījumas apjukumucilvēku galvās. Bieži nākas saņemt no cilvēkiem ekrānšaviņus ar kādām laika prognožu kartēm, ko viņi lieto telefonā vai datorā, un lai kāds būtu jautājums, tas bieži sākas: "šajā radara kartē rādā to un to, piemēram, ka ārā jābūt +10 grādiem, bet patiesībā ir +15, vai rādīja, ka pēc pāris stundām līs, paiet pāris stundas un nelīst". Radars faktiski piedāvā tikai vienu informāciju, karti, kas parāda, kur šobrīd līst. Vai snieg. Kur ir nokrišņi šobrīd rēālā laikā. Viss pārējais, ko dažādas lietotnes mēdz saukt par laikapstākļu radaru, ir vienkārši viņu izdomāts nosaukums, lai padarītu viņu lietotni uzticamāku vai it kā profesionālāku. Radars, tāpat kā termometrs, tikai konstatē esošo. Tas neko neprognozē. Viss, kas kartē parādās ar nākotnes laiku, ir prognoze, tas nav radars. Ļoti labi šo var atcerēties, veidojot asociāciju ar satiksmē izmantotajiem fotoradariem. Tie fiksē automašīnas braukšas ātrumu, tie neprognozē, cik ātri mašīna brauks pēc 10 minūtēm vai stundas. Radari gan ir spējīgi noteikt vēl citas atmosfēras īpašības, ne tikai konstatēt nokrišņu esamību vai neesamību parasti 100-200 kilometru radiusā, bet šos datus publiski parāda reti kurš meteodienests, jo tie ir specifiski. Radars var noteikt nokrišņu veidu un vēja ātrumu. Bet šīs nedēļas aktualitāte saistās ar Sahāras tuksneša smiltīm. Šonedēļ atkal par tām dzirdēsim ziņās, jo šādās situācijās, kad daļu Eiropas un tik tālu uz ziemeļiem kā Baltiju, sasniedz aprīlim netipiski siltas gaisa masas, tās nāk pa taisno no Ziemeļāfrikas. Turklāt, lai gaiss mūs sasniegtu tik silts - kā prognozēts, nedēļas otrajā pusē temperatūra var būt pat virs 25 grādiem, tam jānāk strauji, lai pa ceļam nepaspētu pārāk atdzist. Tas nozīmē, ka gaisa masā visos tās slāņos ir arī dinamiski vēji, kas parāvuši līdzi tuksneša smiltis. Šoreiz gan modelēšanas dati rāda, ka lielākā daļa šo putekļu izkliedēsies un izsēdīsies jau Eiropas centrālajā daļā, Baltiju sasniegs relatīvi mazākā koncentrācijā, un ir pamatotas cerības, ka šie putekļi lielākoties atradīsies arī atmosfēras augstākos slāņos, nevis piezemē, tāpēc gaisa kvalitāti būtiski nemainīs.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra izrādi Latvijā varam uzskatīt režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, komponista Edgara Raginska, scenogrāfa Uģa Bērziņa 2012. gadā veidoto muzikālo izrādi-pārgājienu “Mārupīte”. Tā vēsta par ķīmisku vielu noplūdi Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas noliktavā Pārdaugavā. Izrādes veidotāji to piesaka kā otro nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgas Latvijas laikā. Samilstot ekoloģiskajai krīzei un pastiprinoties klimata pārmaiņu ietekmēm, 21. gadsimtā arī teātra pasaulē aizvien biežāk ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni. Jēdziens “ekoteātris” var tik skaidrots divējādi. Pirmkārt, par ekoteātri varam uzskatīt izrādi, kuras pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kurā videi – gan iedomātai, gan esošai – ir aktīva loma. Izrāde “Mārupīte” balstās dokumentālos faktos un vērš uzmanību uz vides piesārņojuma problemātiku. Izrādes performanti, kuru vidū ir ne tikai aktrise Daiga Kažociņa vai Inga Tropa, bet arī paši izrādes veidotāji, kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā gar Mārupīti. Vienlaikus viņi visi kopā šķetina dokumentālos notikumus par ķīmisku vielu noplūdi upē un meklē atbildes un atbildīgos par noziedzīgo rīcību pret dabu. Līdz ar šo dokumentālā teātra valodā veikto izmeklēšanu performanti dalās arī savos personīgajos stāstos par attiecībām ar dabu. Otrkārt, par ekoteātri varam dēvēt tādu iestudējumu, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes ir ņemti vērā ilgtspējas aspekti. Tā ir izrādes radošās komandas apzināta attieksme par tās radīto ekoloģisko pēdu jeb darba procesā atstāto kaitīgo ietekmi uz vidi, tiecoties to mazināt apritīgā veidā. Trīs stundas garā izrāde “Mārupīte” noris pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem un ar samazinātu resursu patēriņu, kas, visticamāk, būtu tikuši izmantoti tad, ja izrāde norisinātos ierastā teātra zālē uz skatuves vai kādā citā iekštelpu spēles laukumā. Turklāt izrādes veidotāji paši arī ir aplēsuši savu ietekmi uz vidi. Izrādes programmiņā ir uzskaitīti patērētie resursi tās radīšanas un rādīšanas laikā, tostarp astoņpadsmit D lieluma baterijas, trīs litri degvielas, ievērojams papīra daudzums, vairākas laminētas fotogrāfijas un pat viena upes dūņās nogrimusi gumijas čība. Par ekoteātri ir dēvējams teātra virziens, kas pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, kurās klātesoši ir vides problēmjautājumi, un kas ņem vērā ilgtspējas aspektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apritīgumu tajā. Pārdaugavas ainava izrādē “Mārupīte” ir klātesoša ne tikai scenogrāfiskā izpratnē, bet arī materiālā izpausmē, kas ir svarīga ekoteātra iezīme. Izvēlētais norises maršruts kāpina darba dokumentālo raksturu un liek arī izrādes apmeklētājiem pieredzēt vidi pašiem. Turklāt ekoteātri varam uzskatīt arī par vienu no vides aktīvisma formām, caur kuru teātra jomas profesionāļi pavērš uzmanības starmeti uz vides problēmjautājumiem un rosina skatītājus dziļāk apzināties savu ekoloģisko identitāti mijiedarbē ar pasauli sev apkārt.

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Jau vairākas desmitgades zinātnieki meklē veidu, kā atdarināt to, kas dabā tik šķietami viegli tiek veidots – zirnekļa zīdu. No kā šis dzīvnieks tik prasmīgi veido savus tīklus? Ne reizi vien dzirdēts, ka šis biomateriāls pārspēj pat tēraudu un cilvēka radītu izturīgāko polimēru gan stingrībā, gan elastībā. Kā dabisku zirnekļa zīdu var radīt mākslīgi un kādam nolūkam tas kalpotu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes doktorants, Organiskās sintēzes institūta zinātniskais asistents Viktors Romaņuks un jaunuzņēmuma "PrintyMed" vadītāja Jekaterina Romanova. Kā zirneklis pin savu tīklu un no kā tas sastāv, vairāk stāsta zirnekļu pētniece Inese Cera. Zirnekļu zīds ir viens no izturīgākajiem dabas materiāliem, un jau vairākas desmitgades zinātnieki aktīvi pēta tā īpašības un meklē veidus, kā to atdarināt. Šis biomateriāls izceļas ar unikālu stingrības un elastības kombināciju, kas pārsniedz pat kevlāra un tērauda īpašības. Turklāt zirnekļu zīds ir bioloģiski saderīgs un bioloģiski noārdāms, padarot to par daudzsološu materiālu ne tikai materiālzinātnei, bet arī medicīnas un kosmētikas nozarēm. Tomēr zirnekļu zīda proteīnu (spidroīnu) iegūšana no zirnekļiem industriālos apjomos nav iespējama viņu kanibālistiskā un teritoriālā dzīvesveida dēļ. Šis ierobežojums ir veicinājis alternatīvu spidroīnu iegūšanas metožu izstrādi biotehnoloģiskā ceļā. OSI ar sadarbības partneriem Kristapa Jaudzema vadībā ir izstrādājis inovatīvu metodi mākslīgā zirnekļa zīda šķiedru iegūšanai ar uzlabotām fizikālajām īpašībām, kuru elastība ir gandrīz divreiz lielāka nekā dabiskajam zirnekļa zīdam. Latvijas Zinātņu akadēmija šo atklājumu ir atzinusi par vienu no izcilākajiem sasniegumiem zinātnē 2024. gadā. Pētījums tapis, sadarbojoties pētniekiem Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Karolinskas institūtā Zviedrijā. Pirms iepazīstam, kā zinātnieki spējuši radīt zirnekļa zīdu, zinātnes ziņas. Par pupiņām uz Marsa, smadzeņu implantu, kas darbina virtuālu dronu, ASV prezidenta inaugurācijas ceremonijas vēsturi un notikumiem Latvijas zinātnē, tostarp ornitoloģijā stāsts zinātnes ziņās. Marsa satelītattēlos pamanītās pupiņām līdzīgās ģeoloģiskās formas varētu norādīt uz ūdens un dzīvības pazīmēm. Iespējams, dzirdot šoteikumu, kādiem rodas jautājums: “Kādas vēl pupiņas uz Marsa?” Bet fotogrāfijas, kas pēdējās nedēļas laikā ne reizi vien bijusi ieraugāma tīmeklī, ataino ēdamajām pupiņām vienreizēji līdzīgus objektus, bet tās gan nav ēdamās pupiņas. Tās ir ģeoloģiskas formas, kas patiesībā ir sasalušas smilšu kāpas. Attēlu var apskatīt arī vietnē “Live Science”.  Smadzeņu implants ļauj paralizētam cilvēkam ar domu spēku vadīt virtuālu dronu. Konkrētajam cilvēkam ir tetraplēģija, attiecīgi visu četru locekļu - kāju, roku - paralīze. Līdz ar to cilvēks, tikai skatoties uz dronu ekrānā, vienkārši domā, ka kustina pirkstus. Cilvēka smadzeņu signālus interpretē mākslīgā intelekta modelis, kas tālāk tiek izmantots, lai vadītu simulētu dronu. Labākam priekšstatam par šo var ielūkoties vietnē “Nature”. Amerikas inaugurācijas tradīcijas aizsākušās pirms daudziem gadsimtiem. Vēl viens šīs nedēļas būtisks notikums ir ASV 47. prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija, un temats, kas arī ir vesela pētījuma cienīgs, tā ir inaugurācijas tradīciju vēsture. Par šo tad stāstu var meklēt “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē. Kā tur norādīts, tad, neskatoties uz to, ka inaugurācijas diena parasti tiek svinēta ar dažādām parādēm un ballēm, tas nav stāsts tikai par greznību. ASV vēsture apliecinājusi, ka pat pēc strīdīgām vēlēšanām, pat Pilsoņu kara laikā, prezidenta inaugurācija ir bijis galvenais simbols miermīlīgai varas nodošanai, un tas ir viens no Amerikas konstitucionālās demokrātijas pamatiem.  Par inaugurācijas tradīciju evolūciju vairāk lasāms “Nacionālās ģeogrāfijas” lappusēs. Nedēļas nogalē ikvienu aicina stundas garumā pie barotavām skaitīt ziemojošos putnus. Latvijas Ornitoloģijas biedrība no 24. līdz 26. janvārim aicina ikvienu stundas garumā piedalīties akcijā “Ziņo par putniem dārzā 2025”.    

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Dzirksts, saukta arī par džirksti, džerksti, ir kādas locītavas, biežāk rokas izmežģījums, sastiepums vai saišu iekaisums, kas radies no pārpūles. Sāpošo locītavu grozot vai to viegli saspiežot, ir dzirdama džirkstēšana, gurkstēšana, klusa krakšķēšana – no šīs skaņas arī atvasināts kaites nosaukums. Dažkārt mūziķiem gadās pārpūlēt vai pārspēlēt roku. Latviešu tautas medicīnā jeb tradīcijās zināmi vairāki dziedēšanas paņēmieni – dzirkstes košana, dzirkstes nosiešana un dzirkstes ievēršana durvīs. Lai izpildītu minētās tautas ārstniecības procedūras, ir nepieciešami vismaz divi cilvēki, jo līdzās darbībai – spiešanai, ievēršanai vai nosiešanai – notiek dialogs starp abiem dalībniekiem. Pirmais prasa: „Ko tu tur dari?” Otrs atbild: „Dzirksti sienu” vai arī „Dzirksti veru”. Tad pirmais saka: „Sien, sien, kamēr nosien!” Vai arī: „Veri, veri, ka vari novērt!” Dzirksts spiešanu veic ģimenē pirmdzimtais bērns un pēdējais jeb pedelītis parasti vecā mēnesī. Tāpat arī siešanu veic noteiktā laikā – vecā mēnesī vai piektvakarā, darbība jāatkārto vairākas reizes. Ticējums no Lubānas vēsta, ka roka jāapsien ar sarkanu dzīparu. Tad slimais vaicā: „Ko tur sien?” Sējējs atbild: „Džerksti sienu!” Uz to slimais saka: „Sien, sien, kamēr izsien!” Saruna jāatkārto trīs reizes. Tad rītā roka esot vesela. Savukārt vēršana durvīs, kā liecina ticējums no Svētes, veicama piektvakarā un slimā roka jāver trijās durvīs. Pie pirmajām un otrajām durvīm vērējs saka: „Veru, veru!” Otrpus durvju viņam jautā: „Ko tu ver?” Pirmais saka: „Dzirksti veru!” Otrs saka: „Ver, ka vari novērt!” Pie trešajām durvīm saka to pašu, tikai vērējs beidzot piemetina: „Novēršu gan!” Tad dzirksts pārejot. Un labāk dzirksti ir vērt durvīs, pa kurām ir mironis nests. Iespējams, ka senākā pagātnē, bet varbūt arī ne tik senā, piemēram, vēl 19. gadsimtā šāds ārstniecības veids bija visai populārs latviešu vidū. Nenovēlu, bet ja nu tomēr dzirksts ir iemetusies kādā locītavā, šis būtu pirmais ārstniecības veids un pasākums, ko var veikt gan darbā, gan mājās. Turklāt, procedūra nav dārga! Un, kas zina – varbūt palīdz!

Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.  Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties  bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi  šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt  stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.    

Sociālie mediji ir kļuvuši par daudzu iedzīvotāju dzīves sastāvdaļu, lai gan ne tuvu visi tos aktīvi izmanto. Un tomēr šo mediju saceltais troksnis mēdz būt liels. Kāda ir sociālo mediju satura ietekme uz politiskajiem procesiem, par to diskusija Krustpunktā. Vērtē NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, Latvijas Radio ziņu dienesta faktu pārbaudītāja – dezinformācijas pētniece Anete Bērzkalne un rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks. Divas ziņas, kas izskanēja pēdējās pāris nedēļās, mūs pamudināja pievērsties tematam, par ko mēs runājam šodien Krustpunktā. Viena ir par mūsu partiju reitingiem. Saskaņā ar pēdējām aptaujām pirmajā vietā izvirzījusies Nacionālā apvienība, otrajā - Latvija pirmajā vietā. Otra - Rumānijā ir atcelta prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Rumāņiem ir aizdomas, ka vēlēšanu rezultātus pārāk lielā mērā ietekmējis Krieviju, izmantojot Tiktok vietni manipulatīvā veidā.  Liekas, kāda gan saistība šīm divām ziņām? Tiešā veidā nav, bet abas ir par politiku, un ir eksperti, kas saka, ka abas ir arī par sociālajiem tīkliem. Proti, sabiedrība un arī daļa politiķu apzinās, cik liela nozīme ir sociālās tīklošanās vietnēm, kas spēj ietekmēt vēlētāju noskaņojumu. Te būtu jāpiemin  arī vēlēšanu rezultāti ASV, arī notiekošais citās valstīs.  Tradicionālo mediju loma ir būtiski sarukusi un sociālo tīklu nozīme pieaugusi, vēlētājiem izdarot savu izvēli demokrātiskā ceļā. Un tas nes līdzi arī savus riskus. Turklāt jautājums jau par to reālo ietekmi ir vēl pētāms.  Arī Krustpunktā veidotājiem  pāris politiķi ir teikuši, ka es var iet dillēs, tāpēc ka viņiem tagad radio un televīzija nav vairs vajadzīgi. Tagad viņi savus vēlētājus uzrunā sociālajos medijos. Vai ar to pietiek un cik liela vispār ir nozīme dažādām platformām, ja runājam par vēlētāju atbalsta iegūšanu? 

Sociālie mediji ir kļuvuši par daudzu iedzīvotāju dzīves sastāvdaļu, lai gan ne tuvu visi tos aktīvi izmanto. Un tomēr šo mediju saceltais troksnis mēdz būt liels. Kāda ir sociālo mediju satura ietekme uz politiskajiem procesiem, par to diskusija Krustpunktā. Vērtē NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, Latvijas Radio ziņu dienesta faktu pārbaudītāja – dezinformācijas pētniece Anete Bērzkalne un rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks. Divas ziņas, kas izskanēja pēdējās pāris nedēļās, mūs pamudināja pievērsties tematam, par ko mēs runājam šodien Krustpunktā. Viena ir par mūsu partiju reitingiem. Saskaņā ar pēdējām aptaujām pirmajā vietā izvirzījusies Nacionālā apvienība, otrajā - Latvija pirmajā vietā. Otra - Rumānijā ir atcelta prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Rumāņiem ir aizdomas, ka vēlēšanu rezultātus pārāk lielā mērā ietekmējis Krieviju, izmantojot Tiktok vietni manipulatīvā veidā.  Liekas, kāda gan saistība šīm divām ziņām? Tiešā veidā nav, bet abas ir par politiku, un ir eksperti, kas saka, ka abas ir arī par sociālajiem tīkliem. Proti, sabiedrība un arī daļa politiķu apzinās, cik liela nozīme ir sociālās tīklošanās vietnēm, kas spēj ietekmēt vēlētāju noskaņojumu. Te būtu jāpiemin  arī vēlēšanu rezultāti ASV, arī notiekošais citās valstīs.  Tradicionālo mediju loma ir būtiski sarukusi un sociālo tīklu nozīme pieaugusi, vēlētājiem izdarot savu izvēli demokrātiskā ceļā. Un tas nes līdzi arī savus riskus. Turklāt jautājums jau par to reālo ietekmi ir vēl pētāms.  Arī Krustpunktā veidotājiem  pāris politiķi ir teikuši, ka es var iet dillēs, tāpēc ka viņiem tagad radio un televīzija nav vairs vajadzīgi. Tagad viņi savus vēlētājus uzrunā sociālajos medijos. Vai ar to pietiek un cik liela vispār ir nozīme dažādām platformām, ja runājam par vēlētāju atbalsta iegūšanu? 

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Milzīgs ūdens patēriņš, augsnes degradācija, liels pieprasījums - tas viss apgrūtina litija iegūšanu laikā, kad pasaule virzās uz ilgtspējīgāku saimniekošanu. Turklāt izskan arī prognozes, ka litija baterijas būs mazāk pieejamas nākotnē pasaules tirgū milzīgā pieperasījuma dēļ. Kādas ir alternatīvas litijam baterijām un vai galda sāls varētu būt jauns efektīvs risinājums? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un institūta vadošais pētnieks Gunārs Bajārs. „Ir jāmeklē citi enerģijas avoti. Nav tā, ka rīt vajadzēs citu elementu, bet jādomā ir,” bilst Gunārs Bajārs, vērtējot litija pieejamību pasaulē. Eiropā litija nav daudz, lai apmierinātu vajadzību pēc litija, arī ģeopolitiskā nestabilitāte var radīt problēmu. Sava loģika tajā, ka galda sāls varētu aizstāt litiju ir. "Tā loģika ir tāda, ka galda sālī ir nātrijs. Galda sāls ir principā nātrija hlorīds. Tas ir plaši izplatīts uz zemeslodes, septītais pieejamākais materiāls Zemes garozā. Nātriju var izmantot litija vietā baterijās. Un praktiski liekas, ka daudzi no tiem materiāliem un procesiem, ko izmanto, lai veidotu un ražotu litija baterijas, ka tie paši strādā arī ar nātrija baterijām," atzīst Gints Kučinskis. Taču pētnieks atzīst, ka baterija ir diezgan sarežģīta ķīmiskā sistēma un nav tik vienkārši, ka izvilkt visu litiju un ielikt nātriju atpakaļ. "Nātrijs kā atoms vai jons ir lielāks, (..) līdz ar to tie materiāli, starp kuriem viņi pārvietojas un kuros viņi, tā teikt, ielien ir jābūt arī ar lielākām pozīcijām, vakancēm, kur nātrijs var būt. Ar to saistās, protams, tas, ka materiālu izmērs mainās, respektīvi, materiāla tilpums mainās, nātrijam ievietojoties tajos un tiekot izvilktam. Tās izmaiņas ir stipri lielākas, materiāli var kristāla mērogā saplaisāt, var mainīties struktūra, tas var nebūt tik stabili. Nu, līdz ar to nav tik vienkārši," skaidro Gints Kučinskis. Bet attīstība šajā virzienā ir. Gunārs Bajārs piebilst, ka nātrija jona baterijas vairāk domā izmantot stacionārās enerģijas uzglabāšanas vietās. Bet vispirms par to, kā cilvēka organisms uzglabā enerģiju Tauku šūnas ir patiesi interesantas, tās nebūt nav tikai pasīva enerģijas uzkrāšanās vieta. Tā atzīst Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja, asociētā profesore, vadošā pētniece. Tauku šūnas zinātniski dēvē par adipocītiem, un visticamāk arī tie, kuri nav saskārušies ar pētījumiem, zinās, ka tauki mums organismā dod kādas rezerves, no kurām gan mēs ik pa laikam paši mēģinām atbrīvoties. Kādas tad kopumā ir adipocītu funkcijas, skaidro Līga Ozoliņa-Molla.

Kā jau decembra laikam pienākas un priekšpēdējā raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojumā dodamies uz kādu zilu ūdeņu un baltu pludmaļu ieskautu valsti – uz Barbadosu. Karību reģionā esošā Barbadosa tiek uzskatīta par vienu no saulainākajām šī reģiona vietām. Un ja vēl ņem vērā, ka vidējā gaisa temperatūra visu cauru gadu ir ap 26 grādiem un ūdens temperatūra arī ir aptuvena tāda pati, tad siltuma mīļotājiem neko vairāk pat nevarētu gribēties. Barbadosa ir visai neliela salu valsts – izmēru ziņā kādus 32 kilometrus plata un 25 kilometrus gara. Tajā dzīvo ap 300 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju. Trešdaļa no viņiem – vienīgajā salas lielajā pilsētā un galvaspilsētā Bridžtaunā. Pārējie iedzīvotāji izvietojušies piepilsētas ciematos un lauku reģionos. Turklāt ļoti bieži izmēra ziņā nelielās mājiņas tiek izvietotas ārpus lielo zemju īpašnieku teritorijām. ŠĪs pārvietojamās mājiņas vairumā gadījumu atrodas uz īrētas zemes un ir viegli pārvietojamas uz citu vietu – šī ir tradīcija, kas ir spēkā vēl kopš plantāciju laikiem. Šajā diezgan mazajā salā nav ne upju, ne nopietnu ezeru. Galu galā arī augstākais salas punkts ir vien kādus 20 metrus augstāks par mūsu Gaiziņu. Par dabas bagātībām runājot, jāatzīst, ka laika gaitā cukurniedru plantāciju izvēršanas dēļ dabas mantojums ir ievērojami noplicināts, bet daudzi savvaļā atrodamie dzīvnieki, piemēram, pērtiķi, truši vai mangusti vairāk tiek uzskatīti par kaitēkļiem. Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ Barbadosa vēsturiski ir bijusi ļoti nozīmīgs pieturas punkts tirdzniecībai starp Eiropu, Āfriku un abiem Amerikas kontinentiem. Tā faktiski ir vistālāk uz austrumiem esošais Karību reģiona punkts un līdz ar to arī pirmais pieturas punkts no Eiropas ceļojošajiem tirdzniecības kuģiem. Un līdzīgi kā daudzas citas reģiona valstis, arī Barbadosa sākotnēji atradās spāņu impērijas pakļautībā, tad 16. gadsimtā to kontrolēja Portugāle, bet kopš 1625. gada tā bija Britu kolonija. Sākotnēji Barbadosas zeme tika piešķirta britu kolonistiem, taču jau pirmajās desmitgadēs mazos un nabadzīgākos zemes īpašniekus pārņēma lielākie plantatori, kas aktīvi izvērsa cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu. Tika izdoti vairāki vergu rīcību regulējoši likumi, kas nereti noveda arī pie vergu sacelšanās, taču tās tika ar spēku apspiestas. Lai arī dumpju dalībnieku parasti bija skaitliski vairāk, plantāciju īpašniekiem un karavīriem priekšrocības deva gan līdzenā vidiene, gan mežu trūkums, kur vergi varētu paslēpties. Paralēli bija vērojams vēl kāds fenomens – palielinoties lielo plantatoru ietekmei, valsti sāka pamest tieši nabadzīgākie kolonisti, kuri devās uz citām Karību salām un valstīm – Britu Gvijānu, Panamu un citām. 18. gadsimta beigās uz aptuveni 18 tūkstošiem balto kolonistu bija aptuveni 65 tūkstoši Āfrikas vergu. Lai arī visā Britu impērijā verdzība tika atcelta 1834. gadā, britu valdīšana Barbadosā turpinājās līdz pat 1966. gadam. Tā kā situāciju joprojām kontrolēja angļi un skoti, bijušo vergu pēcteči aktīvāk politiskajā dzīvē sāka iesaistīties vien 20. gadsimta 30. gados. Tika izveidota Barbadosas progresīvā līga, kas jau daudz aktīvāk sāka cīnīties par nabadzīgo tiesībām. 40. gadu vidū tika panākts, ka arī nabadzīgākajiem cilvēkiem ir iespējas piedalīties vēlēšanās un tas noveda pie tā, ka vara bijušajiem plantatoriem pamazām tika atņemta. Rezultātā 1966. gadā Barbadosa pasludināja neatkarību. Jaunajā valstī tika izveidota pārvaldes sistēma, kas faktiski līdzinās britu konstitucionālajai monarhijai ar karalieni (tobrīd karalieni) valsts vadītājas amatā.   Par valsts pirmo premjerministru kļuva Erols Voltons, kura vadībā sākās ekonomikas dažādošana un pāreja no izteiktas lauksaimniecības uz rūpniecību un tūrisma sektora attīstīšanu. Barbadosa aktīvi iesaistījās arī Karību jūras brīvās tirdzniecības asociācijas izveidē. Taču viens no jautājumiem, kas jau ilgus gadus bija politiskajā dienaskārtībā, bija pilnīga pāreja uz republikānisko pārvaldes sistēmu. Proti, atsakoties no britu karaļnama pārraudzības. Britu karaļnams nereti tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem koloniālās pagātnes simboliem. Un bija vajadzīgi vairāk nekā 50., lai Barbadosa pierādītu savu politisko un ekonomisko briedumu un faktiski sarautu saiknes ar savu brīžiem sāpīgo vēsturisko pagātni. Barbadosa par republiku kļuva pavisam nesen – 2021. gada oktobrī. Par valsts pirmo prezidenti kļuva tā brīža Barbadosas ģenerālgubernatore Sandra Meisone. Viņas inaugurāciju apmeklēja arī pašreizējais Apvienotās Karalistes karalis Čārlzs III, kurš tobrīd gan bija vien princis, bet karaliene Elizabete II nosūtīja simbolisku apsveikumu. Esam stāstījuši, ka savulaik līdzīgu soli ir spērušas arī citas britu sadraudzības valstis, kuras ir atteikušās no karalienes vai karaļa kā sava valdnieka, tomēr palikušas britu Sadraudzības rindās. Mums, protams, bija interese noskaidrot, kāpēc valstis sper šādus soļus? Vērsāmies pie Apvienotās Karalistes vēstnieka Latvijā Pola Brumela, kurš, mums par lielu pārsteigumu, pirms aptuveni 20 gadiem bija Apvienotās Karalistes vēstnieks tieši Barbadosā un arī vairākās citās Karību reģiona austrumu valstīs. Viņš dalās ar saviem iespaidiem par Barbadosu.   

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Mūsdienās par pašsaprotamu ir kļuvis apaļo gadskārtu kults, kas visbiežāk izceļ nozīmīgu personību dzimšanas jubilejas. Taču šoreiz pieskarsimies nevis cilvēku, bet dažu skaņdarbu apaļajām gadskārtām, kas rosina dziļākas pārdomas par radošo mākslinieku darba procesu. Par iedvesmas nozīmi un apstākļu sakritībām, par autobiogrāfisku faktu ietekmi uz mūziku un kompozīcijas dramaturģijas īpatnībām. Faktiski – par radošo psiholoģiju. Šogad jubilāra godā nonāk trīs Gustava Mālera (1860–1911) simfonijas: Otrā pabeigta pirms 130 gadiem (1894), Ceturtā intensīvi rakstīta pirms 125 gadiem (1899), bet Sestā šogad varētu atskatīties uz 120.gadskārtu (1904). Tātad caurmērā ik pēc divarpus gadiem Mālers laidis klajā pa jaunai simfonijai.   Te salīdzinājumam muzikologa Ludviga Kārkliņa vērojums par izcilāko latviešu simfoniķi Jāni Ivanovu (1906–1983), kurš ražīgākajā darbības periodā uz katru simfoniju esot patērējis vidēji vienu gadu un desmit mēnešus. Savukārt neparasti produktīvais soms Leifs Segerstams (1944–2024) mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē ik gadus priecēja klausītājus ar caurmērā 20 jaunām simfonijām, tiesa gan, visnotaļ neklasiskā, parasti aleatorā veidolā. Gustava Mālera Otrā, "Augšāmcelšanās simfonija", ir visilgāk tapusī no komponista darbiem – tā rakstīta veselus sešus gadus, paralēli risinot citus radošos projektus. Tā ir arī pirmā no viņa simfonijām, kurā iesaistās dziedātāju balsis – gluži kā L.van Bēthovena Devītajā, un vēlāk Mālers izmanto šādu efektu itin bieži. Tomēr ceļš līdz optimistiskā, himniski cildenā darba pilnestībai pašam autoram ir bijis garš, līkločains un pat ilgstošas, teju mokošas neskaidrības pilns. Simfonijas ideja par dvēseles nemirstības meklējumiem cieši izriet no Mālera personiskās pieredzes. Uzaudzis daudzbērnu ģimenē kā viens no vecākajiem, viņš sāpīgi pārdzīvoja vairāku brāļu un māsu nāvi bērnībā, vēlāk abu vecāku aiziešanu mūžībā viena gada laikā un jaunākā brāļa Oto, talantīga mūziķa, pašnāvību. Māleraprāt, dzimtās ebreju reliģijas sniegtie pēcnāves dzīves solījumi šķita paskopi, salīdzinājumā ar kristietību, kam jauneklis pārliecināti pievērsās Otrās simfonijas tapšanas laikā. Sākotnēji, drīz pēc Pirmās simfonijas pabeigšanas, Mālers bija radījis jaunu skici – viendaļīgu simfonisku poēmu, ko pats raksturojis kā "Pirmās simfonijas varoņa bēres". Tikai pēc laika šī mūzika kļūst par jaunās, Otrās, simfonijas pirmo daļu, un grandiozā cikla turpmākajā būvē iekļaujas vairāku Mālera dziesmu melodijas. Tomēr fināla vainagojums ilgstoši izpaliek kādas autora īpatnības dēļ – sacerot vērienīgus, filozofiskā vispārinājuma pilnus (un pat pārpilnus) darbus, īpaši to noslēgumdaļas, Māleram vitāli nepieciešams vārdisks satura konkretizējums, teksts, dzeja. Turklāt ne tādēļ, lai to visu vārdu pa vārdam akurāti iekļautu partitūrā izdziedāšanai, bet tikai savas iedvesmas verbālai rosināšanai. Ja šāda teksta nav, tad – radošais strupceļš... Atrisinošais impulss nāk negaidīti. Vecākā kolēģa, diriģenta un pianista Hansa Gvido fon Bīlova (1830–1894) bēru ceremonijā Mālers dzird kādu muzikāli mazpārliecinošu korāli, toties tā teksts viņu aizkustina teju satriecoši. Atradums, 18.gs.vācu dzejnieka Frīdriha Klopštoka (1724–1803) oda "Augšāmcelšanās" (1758) kļūst par atrisinošo vārdu Otrās simfonijas finālā, kur Mālers veikli papildina seno dzeju ar savām panteistiski ievirzītām vārsmām. Pilnīgi pretēja situācija teksta ziņā ir Gustava Mālera Ceturtajai simfonijai. Tās fināls, dziesma "Debesu dzīve" ar vācu tautas dzeju no slavenā krājuma "Zēna brīnumrags" (1808), sacerēta jau pirms pārējo simfonijas daļu tapšanas. Taču interesanti, ka šī dzidrā, tautiska naivisma manierē veidotā dziesma par nabadzīgu ļaužu bērna nonākšanu Paradīzes svētlaimē, sākotnēji bijusi iecerēta kā fināls iepriekšējai, Trešajai simfonijai, ļoti apjomīgam daudzdaļu ciklam, kas filozofiskā augšupejošā hierarhijā atspoguļo dažādas apziņas un dzīvotgribas formas – no primitīvākajām, raupji instinktīvām līdz sarežģītākajām, tīri garīgām. Trešās simfonijas sacerēšanas laikā tās strauji pieaugošo izmēru dēļ Māļers pieņēma lēmumu pabeigt ciklu ar vienu no vidējiem minētās hierarhijas līmeņiem, atstājot "Debesu dzīvi" par pamatu jaunai, nākamajai simfonijai. Gluži kā dārznieks, kurš kādam stādam nogriež galotnīti un veiksmīgi uzpotē to uz cita stumbra. Līdz ar to šīs simfonijas –Trešā un Ceturtā – satura ziņā faktiski veido diptihu, tēlainībā vienotu domu. Diemžēl abu opusu atskaņošanas praksē šāds diptiha modelis praktiski nav izplatīts, atstājot interesantu ideju novārtā. Vērienīgās Trešās un skercozi smalkās, paša Mālera par humoresku dēvētās Ceturtās simfonijas samērojums atsauc atmiņā vēl kādu komponista izteikumu, ko caurvij viņām raksturīgā pašironija: "Kad es rakstu katru kārtējo simfoniju, man sanāk dīvaini izplūdusi pārmērīga garuma kompozīcija. Bet, kad vienreiz gribu radīt maziņu simfonietu, tad sanāk normāla apjoma simfonija." Gustava Mālera Sestā simfonija attiecināma jau uz citu, vidējo daiļrades periodu, kad skaņradis ieguvis noturīgu slavu kā Vīnes Galma operas galvenais diriģents. Šī laikposma mūzikā viņš ir pārvarējis agrāko teksta nepieciešamību un sacer tīri instrumentālas simfonijas, kuru vēstījuma tonis šķiet salīdzinoši subjektīvāks. Sestās simfonijas traģiskais saturs kopumā sabalsojas ar vēlākajiem, mūža nogales darbiem, ilustratīvi tēlains ir Alpu govjuzvanu lietojums, interesantām beletristiskām leģendām apvīti spēcīgie āmura sitieni finālā, taču šoreiz uzmanību saista divu vidējo daļu secība četrdaļu cikla iekšienē. 18. gadsimtā tapušie klasiskās simfonijas uzbūves likumi paredz, ka otrajai ir jābūt lēnajai daļai, bet trešajai – kustīgai un motoriskai, menuetam vai vēlāk skerco. Tomēr virknē izcilu 19. gadsimta darbu, sākot jau ar Bēthovena Devīto simfoniju un turpinot ar romantiķiem, abas vidējās daļas pārliecinoši izskan pretējā sakārtojumā – vispirms skerco, tad lēnā daļa. Mālers, jau komponējot Sesto simfoniju, ir svārstījies attiecībā uz vidējo daļu secību, un šīs šaubas viņu nav atstājušas līdz mūža galam. Sestās simfonijas skerco – ekspansīvi dinamisks, ļauni smīnīgs, tuvs cikla malējo daļu tumšajai spriedzei. Lēnā daļa – kā gaiša ideālistiska atelpa vai dvēseliski spēcinoša atmiņu epizode starp dzīves cīņu teju neuzveicamajām gūzmām. Liktenis bija lēmis autoram diriģēt Sesto simfoniju trīs reizes, ieskaitot pirmatskaņojumu, kā arī iepazīt dažu kolēģu interpretācijas, un, šķiet, pēc katra atskaņojuma mūziķa apziņā uzplaiksnīja vēlme pārkārtot vidusdaļas pretēji tikko dzirdētajam. Liecības par to rodamas komponista atraitnes Almas Māleres (1879–1964) atmiņās un citos avotos. Rezultātā Sestā kļūst par vienīgo Mālera simfoniju ar mūžīgi mobilu formveidi – cik gan zīmīgi tas sasaucas ar mūsdienu postmodernajā mūzikā izplatītajām aleatorajām formām!

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Austriešu komponista Arnolda Šēnberga (1874–1951) vārds plašākai sabiedrībai laikam gan visvairāk saistās ar divām lietām. Viena no tām ir ekspresionisma stils mūzikā, viens no spilgtākajiem 20.gs.modernisma strāvojumiem. Otra – dodekafonijas tehnika – Šēnberga patentēta komponēšanas metode, balstīta uz visu 12 dažāda nosaukuma skaņu vienlīdzību un vienādi biežu lietojumu gan skaņdarbā kopumā, gan katrā tā posmā, pilnībā atsakoties no tonalitātes (no grieķu valodas: dodeka – 12, phõnē – skaņa). Šēnbergs – novators, Šēnbergs – drosmīgs jaunu ceļu gājējs, Šēnbergs – laikmetīgās mūzikas celmlauzis... Šāds viengabalains, pat vienvirziena tēls itin viegli izveidojas mūsu apziņā. Bet vai šis priekšstats ir pilnīgs? Lūk, daži fakti pārdomām! Arnolds Šēnbergs, līdzās skaņumākslai apdāvināts un aktīvs arī vizuālajā mākslā, kalpoja abām mūzām. Vēsturē zināmi arī citi līdzīgi gadījumi, piemēram, viņa vienaudzis, lietuviešu skaņradis un gleznotājs Mikalojs Konstantīns Čurļonis (1875–1911). Tomēr Šēnberga gadījumā uzmanību saista hronoloģija – viņa intensīvākais gleznotāja darbības laiks (no 1914. līdz 1922. gadam) sakrīt ar klusēšanas periodu mūzikā, astoņu gadu laikā nesacerot praktiski neko. Tādējādi vizuālmāksla ne tik daudz harmoniski un organiski papildina mūziķa radošo būtību (kā Šēnberga kolēģiem), cik kompensē mūziku autoram, kurš nonācis radošā strupceļā, ko 20.gs.sākumā izveidojis brīvi atonālās harmonijas šķietamais haoss. Atrodot izeju – jaunu risinājumu skaņu organizēšanai (dodekafoniju) –, meistars ar skubu atgriežas mūzikā un glezniecība atkal paliek otrajā plānā. Modernista Šēnberga stila attīstība jaunībā sākas ar vēlīno romantismu. Nekāds brīnums, jo līdzīgi debitējuši virkne viņa vienaudžu: piemēram, Klods Debisī, Bēla Bartoks, Karoļs Šimanovskis, arī viens no izcilākajiem Šēnberga skolniekiem Albans Bergs (1885–1935). Taču Šēnberga gadījumā pretrunas izpaužas viņa vēlākajā attieksmē pret jaunības romantiskajiem darbiem. Dažkārt, pārsvarā publiskos izteikumos, autors nepavisam nenorobežojas no agrīnajiem opusiem, ko publika iemīļojusi (kuram gan neglaimo slava!). Tomēr citās, īpaši privātā sarakstē paustās domās jūtama sāpīga, pat skaudra nožēla, ka jaunie modernistiskie darbi negūst ne tuvu tik plašu ievērību kā agrīnie – poēma stīgām "Apskaidrotā nakts" vai kantāte "Gurres dziesmas". Cits aspekts – jūtu un prāta attiecības mākslā. Ekspresionisms kā stilistisks strāvojums izceļas ar paaugstinātu, bieži pat galēji saasinātu emocionalitāti. Turpretī Šēnberga lielākais jauninājums, dodekafonija ir izteikti intelektuāla metode, kas pieļauj pat mehānisku skaņdarbu konstruēšanu bez mazākās iedvesmas. Tādēļ ir labi saprotams meistara satraukums, ka netalantīgu un bezatbildīgu sekotāju rutīnas rezultātā dodekafonija var novest pie nevērtīgām tīrā prāta rotaļām un pie mūzikas krīzes, degradējot sabiedrības acīs pat visu moderno mākslu. Lepnums par savu atklājumu un bailes par tā sekām – jā, šāds salikums ironiskā kārtā izskatās patiesi ekspresionistiski! Bet te – arī nākamā pretruna. Šēnberga norādēs viņa skolniekiem (arī jau nobriedušiem māksliniekiem) bažas un pārmetumi par rutinētu dodekafonijas lietojumu adresēti arī diviem vistalantīgākajiem viņa lolojumiem – jau minētajam Bergam un Antonam Vēbernam (1883–1945). Kā gan gudrais pedagogs un vērīgais stila kvalitāšu pazinējs Šēnbergs varēja nenovērtēt šo divu censoņu izcilību un augsto morālo atbildību pret mākslas radīšanu, kā varēja neuzticēties viņiem? Turklāt Berga mūzika, atšķirībā no kolēģiem, nepavisam nešķiet avangardiski tendēta, bet saglabā jūtamu saikni ar tradīcijām, tostarp pat ar tonalitāti. Pretrunīga ir arī paša Šēnberga attieksme pret tonālo mūziku. Atsakoties no tonalitātes, komponists vienlaikus apzinās tās iedarbes spēku, tādēļ mūža otrajā pusē arvien biežāk mēdz pretstatīt abas metodes, tonālo un atonālo (tostarp dodekafono). It sevišķi – lielmēroga darbos, kur kontrasti vitāli nepieciešami, lai atsvaidzinātu dramaturģiju. Tomēr pat šādās situācijās vērtību skala izrādās krietni mainīga. Operā "Mozus un Ārons" (1930-32, nepabeigta) pozitīvais tēls, garīguma nesējs Mozus raksturots ar dodekafonu mūziku, bet negatīvais, materiālists Ārons – ar vecmodīgo tonalitāti: cik pašsaprotams solis no modernista puses! Taču desmit gadus vēlāk poēmā :Oda Napoleonam" (1941) vērojama pilnīgi pretēja aina: jaunā tehnika, šķietami progresīvā dodekafonija tagad raksturo nekrietno varas uzurpatoru Napoleonu Bonapartu, bet viņa pretmets, cēlais varonis hercogs Velingtons tēlots skaidrā Simažora tonalitātē. Varbūt Šēnbergu uz pretrunām virzīja pati dzīve? Liktenis? Radošajā darbā sacerot modernu mūziku, ilggadīgajā harmonijas pedagoga praksē viņš pasniedz absolūti klasiskas, tradīcijās sakņotas vērtības (starp citu, Šēnberga mācībgrāmatu "Harmonija" Pēterburgas konservatorijas uzdevumā īsi pirms Pirmā pasaules kara krieviski pārtulkojis latviešu mūzikas klasiķis profesors Jāzeps Vītols). Jaunībā uzsvērti cieši identificējot sevi ar ģermānisko kultūras garu, mūža otrajā pusē Šēnbergs ļoti sāpīgi pārdzīvo apstākļu spiesto emigrāciju no Eiropas un savu etnisko tautiešu ebreju holokausta traģēdiju (tā spēcīgi atspoguļota poēmā Izdzīvojušais liecinieks no Varšavas, 1946). Šēnbergs ir mainījis gan savu reliģisko pārliecību (kristietība un jūdaisms), gan pilsonību (Austroungārija-Austrija un ASV), gan pat uzvārda rakstību (vāciskā Schönberg ar umlautu un angliski internacionālā Schoenberg). Būdams personiski draudzīgs ar izteikti plašu sava laikmeta spožāko intelektuāļu loku un laikmetīgās mākslas piekritēju apbrīnots, meistars mūža nogalē nonāk skumdinošā konfliktā ar savu vienaudzi, vācu literatūras dižgaru Tomasu Mannu (1875–1955), kura romānā "Doktors Fausts" doktora Lēverkīna tēlā teju slimīgi uztver ļaunu parodiju par savu muzikālo darbību. Galu galā – var pretrunīgi apstrīdēt pat faktu par Šēnbergu kā dodekafonijas radītāju. Līdzīgu tehnoloģiju jau piecus gadus agrāk lietojis mazpazīstamais austrietis Jozefs Matiass Hauers (1883–1959), bet pat veselus 20 gadus agrāk(!) – tiesa gan, ļoti epizodiski – allaž neordinārais amerikānis Čārlzs Aivzs (1874–1954). Tiesa gan, viņi abi, atšķirībā no Šēnberga, nebija attapušies reģistrēt savu izgudrojumu patentu birojā... Vai būsim no visa teiktā tikpat samulsuši kā virkne amerikāņu studentu 40. gadu beigās? Viņi droši vien gaidīja no izdaudzinātā viesprofesora Šēnberga kaut kādas dodekafonijas brīnumreceptes, bet bija pārsteigti no cienījamā sirmgalvja dzirdēt: "Mani mīļie, ja jūs zinātu, cik gan daudz brīnišķīgas mūzikas patiesībā vēl var sacerēt tonalitātē C dur!" 

Jaunajā Eiropas Komisijā Valdis Dombrovskis vairs nebūs ne viceprezidents, ne izpildvietnieks kā iepriekš, bet viņam vismaz neliek “mainīt dzimumu”! Turklāt kopumā baltiešiem iedalītās atbildības sfēras var uzskatīt par pietiekami nozīmīgām un iekārojamām.  Ko cenšas panākt Eiropas Parlamenta deputāti, trīs vai vairāk stundas eksaminējot katru eirokomisāra kanadidātu un kāpēc šajā procedūrā savulaik tika izgāzta Latvijas politiķe Ingrīda Ūdre? Kāpēc Eiropas komisāri dažreiz mēģina ārēji distancēties no valstīm, kas viņas virzījušas, un vai EK var salīdzināt ar skudru pūzni? Šīs tēmas raidieraksta “Briseles salāti” jaunākajā epizodē apspriež “Latvijas Avīzes” žurnālisti Māris Antonevičs un Ivars Bušmanis. Raidierakstā izmantoti fragmenti no LTV raidījuma “Panorāma” un “YouTube” kanāla “EUnews”. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. 

Ikviens Eiropas Savienības pilsonis un iedzīvotājs varēs izmantot personīgo digitālo maku. Latvijas iedzīvotāji maku vērs vaļā ar e-paraksta palīdzību. Arī par citiem e-paraksta jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Jaunumus skaidro Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un centra kiberdrošības eksperts Artūrs Filatovs. Kopš eParaksta ieviešanas Latvijā jau apritējuši 18 gadi un LVRTC to nosvinēja ar jauna rīka ieviešanu, lai palīdzētu cilvēkiem kļūt vēl digitāli drošākiem un lietot nacionālos identifikācijas rīkus. Tā ir jauna lietotne "eID Scan", kuras lietotāji ir eID karšu turētāji, kas vēlas pieslēgt e-paraksts mobile lietotni tālrunī. Vineta Sprugaine norāda, ka jaunā lietotne izveidota, lai būtu ērtāk cilvēkiem izmantot eID karti un eParakstu, jo līdz šim gan bija nepieciešams instalēt programmatūru datorā, gan iegādāties karšu lasītāju. Šo lietotni LVRTC izstrādājis, ņemot vērā iedzīvotāju iebildes par nepieciešamību iegādāties karšu lasītāju. Lai izmantotu jaunās iespējas, ir jāinstalē abas lietotnes "eParaksts mobile" un "eID Scan," kā arī jāatrod Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izsniegtā aploksne ar pin kodiem, lai varētu aktivizēt karti. Tiesa, lai darbotos ar lietotni "eID Scan", tālrunī nepieciešams NFC lasītājs. Vineta Sprugaine uzskata, ka jaunais risinājums mudinās cilvēkus, kuri līdz šim iebilda, ka tas nav ērti, vairāk izmantot eID karti un eParakstu. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. "Digitālais maks būs lietotne, kur ērti varēs apkopot sev nepieciešamo informāciju un padot tālāk, kam tā ir jāuzrāda," norāda Vineta Spurgaine. "Turklāt informāciju es varēšu padot tieši tik daudz, cik nepieciešams konkrētā pakalpojuma saņemšanai." Praktiski "digitālais maks" būs mobilā lietotne, kurā būs dažādas izvēlnes, piemēram, apliecināt identitāti, parakstīt dokumentu vai uzrādīt autovadītāja apliecību un citas. Šobrīd tiek īstenots pilotprojekts, jo lai šis digitālais maks darbotos, nepieciešams pievienoties pakalpojumu sniedzējiem. "Maks pats par sevi būs tukšs brīdi, kad piedzīvos ienākšanu "Google Play" vai "App Store", mums ir vajadzīgi pakalpojumu sniedzēji, kas ieliks iekšā savus pakalpojumus šajā makā iedzīvotājiem," norāda Vineta Spurgaine un mudina pakalpojumu sniedzējus sazināties ar LVRTC. Nākamgad varēs "paspēlēties" ar pilotprojektu. No 2026. – 2027. gada ieviesīs īsto lietotni.

Pasauli var padarīt labāku dažādos veidos. Atkritumu šķirošana ir viens no tiem. Kā mainījušies Latvijas iedzīvotāju paradumi attiecībā uz atkritumu šķirošanu un kā veicināt aktīvāku iesaistīšanos, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē uzņēmuma "AJ Power Recycling" valdes locekle Solveiga Grīsle, "ZERO Waste Latvia" pārstāve Anna Doškina un uzņēmuma "Balticovo" komunikācijas un attīstības vadītājs Toms Auškāps. Runājot par izvēlēm par labu atkārtoti lietojamam iepakojumam, Anna Doškina atzīst, ka cilvēkiem veikalā nav laika stāvēt un lasīt, vai konkrētais iepakojums ir pārstrādājam. Turklāt, kurš zina, kurš iepakojums ir pārstrādājams, kurš - nē.  "Tur ir kaut kādi cipariņi virsū. Vai mums ir jābūt izglītotiem par to, kurš iepakojums ir un kurš nav pārstrādājams. Es gribētu pirkt, pārliecināties un būt droša, ka šis iepakojums, ko nopirkšu, noteikti būs pārstrādājams. Tas jau ir ne tikai mūsu personīgās izvēles, bet vairāk sistēmas jautājums. Vai likumdošana nodrošina, vai tas, ko es pirkšu veikalā, un iepakojums, ko saņemšu, būs pārstrādājams," vērtē Anna Doškina. "Protams, alternatīvi, vai man ir iespēja nākt ar savu trauciņu, pirkt sveramas, beramas preces, preces bez iepakojuma. Tas jau vairs nav jaunums, visi, kas dodas uz tirgu, zina, ka tur var dabūt preces uz svaru. Manuprāt, tas jāatgriež mūsu sabiedrībā kā norma." "Likumdošanā ir iestrādāts, ka katrā veikalā, kur vari saņemt preces uz svaru un līdzi ņemšanai, būtu jābūt obligāti informācijai, ka es drīkstu nākt ar savu trauciņu, ir jābūt informācijai, ka eksistē līdzi ņemamie trauciņi, kuri ir atkārtoti lietojami, tiem ir jābūt nopērkamiem. Cik veikalos jūs esat redzējuši šādas norādes? Šo normu neievēro, jo neviens to neregulē," uzskata Anna Doškina.  

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs lasa Adas Tisenkopfas esejas "Biarica" otro daļu "Gabriela Šanele un Igors Stravinskis". Latviski to tulkojusi Jolanta Treile. Gabriela jeb Koko Šanele bija ne tikai slavena modes dizainere, bet arī mecenāte. Šis būs stāsts par kultūras cilvēku saiknēm un draudzību XX gadsimta sākuma Parīzē, Venēcijā, Biaricā un citur. Reiz Parīzē kādās vakariņās 1917. gadā Gabriela Šanele iepazīstas ar Misiju Sertu (Misia Sert) – poļu izcelsmes franču pianisti un literāri muzikāla salona īpašnieci. Misija Serta bija īsta salonu lauviene. Kļuvusi bagāta otrajā laulībā, viņa ļāvās greznībai un visur valdīja. Viņa bija Ogista Renuāra iemīļota modele. Misija bija arī “Krievu baleta” Parīzē impresārija Sergeja Djagiļeva labākā draudzene. Kad Sertu pāris dodas ceļojumā uz Itāliju, Šanele brauc līdzi. Tur, Venēcijā, kādā restorānā Misija iepazīstina Gabrielu ar Djagiļevu. Djagiļeva izskats Šaneli fascinē – gudras, sajūsmas un skumju pilnas acis. Pirms iepazīšanās Gabriela bija redzējusi tikai vienu no slavenā “Krievu baleta” iestudējumiem Parīzē – “Šeherezādi”. Izrāde bija atstājusi satriecošu iespaidu. Šanele atcerējās: “Ar šīm neprātīgi skaistajām Baksta dekorācijām  Parīzē iesākās visaptveroša aizraušanās ar Austrumu stilu”. Djagiļevs prata atklāt ģēnijus. Tieši viņš pasaulei dāvināja Igoru Stravinski. Un arī Gabrielu iepazīstināja ar neparasto komponistu. Tā Šanele kļuva gan par Djagiļeva, gan Stravinska mecenāti. Slepus no Misijas viņa nosūtīja Djagiļevam čeku par 300 tūkstošiem franku Stravinska troksni sacēlušā baleta “Svētpavasaris” atjaunošanai. Stravinskis Parīzē dzīvoja spiedīgos apstākļos un rūpēs par slimo sievu Jekaterinu un četriem bērniem. Gabriela uzaicina Stravinski pārcelties uz viņas villu pie Parīzes. Viņa ir pārliecināta, ka tur – klusumā – komponistam būs labāki apstākļi darbam. Šaneles villā Stravinskis ar ģimeni nodzīvoja divus gadus. Uz Djagiļeva vaicājumu, cik ilgi viņa domā turēt Stravinski savā tuvumā, Šanele atbildēja: “Serž, es nesaprotu jūsu norūpētību. Vai jums vajag, lai Igors atgriežas Ricas viesnīcā un komponē tur? Viņš jau tur nemaz nekomponē, bet klausās troksni aiz durvīm. Lai taču viņš dzīvo manā villā pie visa gatava!” Un vēl piemetināja: “Kad līdzās ir ģeniāls cilvēks, arī man ir vieglāk radīt.” 1921. gadā Stravinskis ar ģimeni pārceļas uz Biaricu, cerot, ka maigais klimats, jūras gaiss un kalnu tuvums uzlabos sievas veselību. Turklāt, Biaricas tuvumā dzīvoja Moriss Ravēls, sens Stravinska paziņa. Bieži te varēja sastapt arī Gabrielu. Stravinskis Biaricā nodzīvoja trīs ražīgus gadus. Te viņš ķērās pie baleta “Kāziņas” instrumentācijas. Šo darbu par krievu zemnieku kāzām komponists bija iecerējis jau sen, taču finanšu trūkuma dēļ Djagiļevs aizvien atlika šī baleta viencēliena pirmizrādi. Tā notika tikai 1923. gadā Parīzē. Djagiļevs bija sajūsmā par “Kāziņu” triumfu. Biaricā Stravinskim patika staigāt pa ielām, laukumā pie rotondas klausīties pūtēju orķestri. Rotonda ir saglabājusies, tāpat kā māja, kurā viņš dzīvoja. Tomēr komponists pameta pilsētu un pārcēlās uz Nicu. Atmiņās viņš raksta: “Mani nervi nevarēja izturēt okeāna vētras, kas īpaši bargi plosās ziemā”. Djagiļevs mirst Venēcijā. Misija Serta un Gabriela Šanele piedalās bērēs. Šanele tās pilnībā apmaksā. Mūsdienās bijušajā Šaneles modes veikalā Biaricā, Klemanso laukumā, tirgo grāmatas. Blakus kasei ir stends ar pastkartēm. Tur var nopirkt Pikaso gleznas reprodukciju, kurā attēlota Biaricas pludmale ar peldētājām uz bākas fona. Biarica turpina savu dzīvi. Atpūtnieki kā ūdens okeānā –  te pieplūst, te atplūst. Vēlu vakarā, kad jau pavisam satumsis, tālu no krasta var samanīt cilvēku siluetus, līdz ceļiem bradājam ūdenī. Okeāns atkāpies.

Šis gads mums ir dāvājis garu vasaru un siltu rudeni, kurā daudz laika varējām aizvadīt ārā. Turklāt vairākās pilsētas Latvijā šovasar intensīvāk un drosmīgāk kā citus gadus eksperimentēja ar mākslas objektu izvietošanu pilsētvidē, aicinot ar tiem rotaļāties arī bērnus. Tas aizsāka plašāku diskusiju par to, kas ir un kas nav definējams kā bērnu rotaļu laukums un cik stingrām ir jābūt robežām starp mākslu un rotaļu pilsētā. Raidījumā viesojas kultūras projektu kuratore Renāte Lagzdiņa un ainavu arhitekte Ilze Janpavle. Ilzes ikdiena aizrit uzņēmumā Fixman, kurā viņa vada dizaineru komandu un rada bērnu rotaļu laukumu dizainu. Renāte, savukārt, šovasar kūrēja mākslinieces Lindas Vigdorčikas interaktīvā mākslas objekta "Rotaļu skatuve" tapšanu Valmierā.  Raidījuma gaitā diskutējam par to, kādas iezīmes šobrīd ir saskatāmas rotaļu laukumu dizainā Latvijā, kā tās sasaucas ar pasaules tendencēm, kā arī to kā un vai šajā jomā ir iespējams radošo savienot ar drošo. 

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Kad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne pieņēma lēmumu uzcelt pašiem savu vasaras māju, abi noteikti nedomāja par oficiālajiem normatīviem un dažādiem fizikas likumiem, būvniecības noteikumiem. Paši veidoja mājas vīziju un arī iekārtojumu, protams, arī visu plānoja paši. Dzejnieks teica, ka mājai jātop pēc sena 17. gs. vidus hernhūtiešu saieta nama līdzības, sekojot labākajām latviešu zemnieku būvēšanas mākslas tradīcijām. Jumts nedrīkstēja būt plakans, jo plakans jumts jau nav nekāds īsts jumts. Jumtu jumj Jumis, tādēļ bez divām daļām, kas saslietas viena pret otru, to nemaz nav iespējams īstenot. Un jumtam noteikti bija jābūt no niedrēm – tādam pašam kā Imanta dzimtas mājām Ragaciemā. Bērnības sajūtai un atcerei  jaunajās mājās. Turklāt niedres nedeg, par ko Imants, mazs būdams, kopā ar kaimiņu puikām bija pārliecinājies. Ausma Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa dedzībā sapņoja par kamīnu mājas centrālajā daļā. Imants piekrita un teica, ka kamīnam jābūt tik lielam un ar tik augstu velvi, lai var brīvi redzēt liesmu galus un, pie tā sēžot, justies kā pie īsta ugunskura ārā dabā, tumšā naktī. Gar kamīnu augšup bija jāstiepjas trepēm gandrīz līdz debesīm un trešajā stāvā vajadzēja dzīvot bitēm. Ausma gribēja redzēt zvaigznes caur guļamistabas logu. Imants, kurš jau bija sācis dāvināt Ausmai lāčus, gribēja uzdāvināt arī tos kas debesīs, tādēļ, domājot par mājas novietojumu dabā, tika ņemta vērā arī zvaigznāja vieta debesjumā. Pirmās mājas skices uz papīra uzlika arhitekts Gunārs Jansons – viens no izcilākajiem Latvijas seno koka ēku zinātājiem. Bet skices nesakrita ar iedomāto vīziju, un mākslinieki turpināja sapņot. Kad pienāca laiks sapņus noformēt oficiāli, arhitekti un inženieri paziņoja, ka jāņem vērā padomju laika normatīvi, kuri noteica, ka dzīvojamā platība nedrīkst būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Lielā hernhūtiešu saieta nama idejā balstītā un izveidotā viesu istaba ar kamīnu – viss kopā 38 kvadrātmetru platībā –, tika noformēta kā vestibils. Lai mākslinieku pāra vēlmes iekļautos normatīvos, māja gribot negribot bija jāceļ uz augšu, tā virs pirmā stāva izveidojot vēl trīs pusstāvus, kas mijās viens ar otru, radot zigzaga vai pat spirāles iespaidu no iekšpuses un teju baznīcas jumta formu no ārpuses. Tas viss Imantam Ziedonim patika. Jo neparastāk, jo labāk. Būvniecības zinātāji un nezinātāji – visi kā viens teica, ka tāda māja jau nestāvēs. Seši vainagi pamatā un uzreiz sākas jumts, turklāt tik stāvs un skaidrs, ka smags. Tas jau ir pret fizikas likumiem – māja sabruks, jumts nošļuks, nespēs turēties pretī spiedēm, liecēm, cirpēm un vēl visādām materiālu deformācijas iespējamībām. Taču Imants teica: “Kā būs, tā būs.” 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Latvijā plosījušās iepriekš neredzētas vētras, kurās nogāzta desmitā daļa no Latvijas mežos augošajiem kokiem. Šo vētru gāztie koki izmantoti par Ziedoņu pāra vasaras mājas pamatu vainagiem. Savukārt skeptiķu bažas kliedējusi nākamā vētra, pēc kuras māja turpina stāvēt. Šogad tai aprit jau 50 gadi. Šeit tapušas epifānijas, Imants Ziedonis studējis tautas dziesmas, šeit sarakstīta poēma par pienu un daudzi citi dzejoļi, sākot ar 70. gadu vidu līdz pat 90. gadu nogalei. Šeit dzimis arī sākums Dižkoku atbrīvotāju grupai. Ziedonis šeit bēdzis un patvēries no pilsētas burzmas, slavas, pienākumiem, iztukšojies, lai ar dabas spēku atkal atjaunotos. Tagad šī māja pieejama sabiedrībai kā Ziedoņa muzejs un ikvienam muzeja ciemiņam ir iespēja izbaudīt dzejnieka un aktrises radīto interjeru un mājas atmosfēru – tieši tādu, kādu abi bija veidojuši savas dzīves laikā. Šī vieta turpina iedvesmot jaunradei, kalpot mieram, atjaunošanās procesiem un mijiedarbei ar dabu. Kā redzam, mākslinieku dullums rezultējies neparastā, iedvesmojošā un stāstiem bagātā, Latvijas kultūras mantojumu apliecinošā vietā. Un, lai arī te bijis labs skuju koku gaiss, kas jo īpaši derīgs tuberkulozes slimniekiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, tomēr pats dzejnieks divdesmit gadus pēc mājas uzcelšanas atzinis, ka šis dullais un spēcīgais kāda agra Jāņu rīta lēmums celt  šai vietā māju tomēr nav bijis pārāk gudrs un labs, jo zeme ir cieta un neauglīga – būtībā māja ir uzcelta uz klints un burkānus vai sīpolus te izaudzēt esot bijis teju neiespējami. Un dzejniekam, kurš visu mūžu gribējis būt dārznieks, tas bija svarīgs arguments.

Latviešu un igauņu kopādziedāšanas svētkus sola šīgada tradicionālās mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika 2024”, kas notiks no 17. līdz 19.oktobrim gan Rīgā, gan Valkas novadā. Daudzas no labi zināmām latviešu galda dziesmām, izrādās, ir ne mazāk populāras pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Turklāt klajā nākusi dziesmu grāmata „Laululaud/ Dziesmu galds”, kurā apkopotas 17 tautā iemīļotas dziesmas latviešu un igauņu valodā. Grāmatā ir arī notis un klāt pievienoti divi mūzikas diski. Turu rokās nesen klajā laistu grāmatu „Laululaud/ Dziesmu galds”,  izdevums cietos vākos ar tautā labi zināmām dziesmām un nošu pierakstu, taču šoreiz līdzās latviešu tekstam grāmatas labajā atvērumā tās pašas dziesmas teksts igauniski. Grāmatas priekšvārdu ievada latviešu tautas dziesma: Igauniski strazdiņš dzied Rīgas torņa galiņā; Es ar' gribu mācīties Igauniski gavilēt. Un šis izdevums to piedāvā. Lai uzzinātu vairāk par grāmatas tapšanu un mūzikas ierakstiem, kas to papildina, tiekos ar krājuma veidotājiem no Latvijas puses Sandru Lipsku un Ilmāru Pumpuru, viņi arī kapelas „Hāgenskalna muzikanti” dalībnieki. Sazinamies arī ar krājuma sastādītāju no Igaunijas, tas ir Mati Vursts. Viņš ir muzikants un arī 13 gadus vada  ermoņiku spēlmaņu biedrību Pērnavā „Parnumaa Lootspillihaigete Selts”, kas arī ir viena no grāmatas izdevējiem, tāpat kā biedrība „Skaņumāja” no Latvijas puses. Dziesmas no jaunā izdevuma var klausīties raidījumā Laika Ritu Raksti. -- No 17. līdz 19.oktobrim  Rīgā un Valkas novadā gaidāmas tradicionālās mūzikas festivāla „Dzīvā mūzika” norises. Festivāla dalībnieki – mūzikas grupas no Latvijas un Igaunijas  - muzicēs 18.oktobrī deju vakarā Kārķu tautas namā un kopādziedāšanas svētku koncertā 19.oktobrī Valkas kultūras namā.

Jau vairākus gadus 15.oktobrī Latvijā tiek atzīmēta Valsts valodas diena. Vai tā ir atzīmējama diena tikai ķeksīša pēc, spriežam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Valsts valodas diena ir jauna tradīcija. Ir bijušas dažas konferences, lai to iedzīvinātu. Dite Liepa atzīst, ka laiks rādīs, vai šī diena iedzīvosies kā tradīcija ar noteiktiem pasākumiem. Turklāt šī nav vienīgā diena, kad runā par valsts valodu. Viņa arī vērtē, ka valodniekiem lielākie svētki ir konferences vai kādas grāmatas atvēršanas svētki. Andrejs Veisbergs arī piekrīt, ka Endzelīna konference, kas norisinās vienmēr 22. februārī, ir stabila tradīcija valodnieku vidē. Runājot par mākslīgā intelekta piedāvātajiem tulkojumiem, piemēram, BBC ziņām, ko kāds klausītājs komentējis, ka saprast var, bet kaut kas spocīgs, Andrejs Veisbergs atzīst, ka ar mākslīgo intelektu tā ir - būs kaut kas spocīgs. Viņš stāsta, ka piedalījies leksikogrāfijas konferencē, kur arī daudz runāts par to, vai mākslīgais intelekts "piebeigs" vārdnīcas. Leksikogrāfi ir par to bažīgi. "Mākslīgais intelekts sevī iesūcis visu to, kas vārdnīcās jau ir ierakstīts, kas ir loģiski," atzīst Andrejs Veisbergs. "Tad bija liela diskusija par to, ko mākslīgais intelekts nevar izdarīt. Parādījās, ka sarkasmu un ironiju mākslīgais intelekts īsti neatpazīst. Pagaidām. Kad uz to noradīja, cilvēks, kas ļoti aizstāvēja mākslīgā intelekta iespējas, teica, ka arī daudzi cilvēki sarkasmu un ironiju nespēj saprast. Tāpēc nevajag gaidīt, lai mākslīgais intelekts to saprastu."  

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Stāsta profesors Jānis Torgāns Vai zini, no kurienes nāk klasiskās tēzes parafrāze "Veni, scripsi, vixi"? Turklāt tieši mūzikas laukā? Burtiskā nozīme tulkojumā no latīņu valodas – atnācu, uzrakstīju, nodzīvoju. Ir samērā daudz liecinājumu, ka šāda tipa devīzi vai aforismu, vai vārduspēli par savu epitāfiju, parasti akmenī kaltu atvadtekstu, jau savas dzīves laikā izvēlējušies cilvēki ar nozīmīgu devumu pasaules kultūrā. Jāņem vērā, ka līdz pat Amerikas atklāšanai pasaule reāli bija tikai Eiropa (un dažas robežzonas). Proti, eiropieši savā vairākumā itin neko nezināja par Ķīnas, Japānas, Brazīlijas vai Indijas iedzīvotājiem un kultūru. Gandrīz droši, ka šo "Veni, scripsi, vixi" dzīves nogalē par šīs dzīves savdabu kopsavilkumu izvēlējies Vīnes klasiķis Jozefs Haidns (1732–1809). Arī kā epitāfiju tiešā, burtiskā nozīmē. Un vēlreiz – jāņem vērā, ka austriešu pirmā mūzikas lielmeistara mūžs bija relatīvi ļoti garš, un pati dzīve mainījās pavisam kardināli. Jozefs Haidns piedzima ciema ratnieka ģimenē (dzimtā Rorava skaitījās robežpilsēta ar Ungāriju, taču nekas kaut nedaudz nozīmīgāks par ciematu tā nevarēja būt); viņš neieguva nekādu formālu izglītību un izsitās vienīgi savas skaistās balss un muzikalitātes dēļ. Tādēļ "scripsi", skaņdarbu rakstīšana, ilgus, ilgus gadus bija viņa reālās, praktiskās dzīves "vixi" pamats. Samērā labi nodrošināts un atzīts Haidns bija Ešterhāzi klana paspārnē (līdz pat 1790. gadam, tas ir, 60 gadu slieksnim – vecumam, ko V. A. Mocarts, L. van Bēthovens, F. Šūberts, F. Mendelsons-Bartoldi, F. Šopēns un desmiti citu mūziķu nekad nepiedzīvoja). Ir drošas ziņas, ka sava pirmā Londonas ceļojuma laikā Haidns nodzīvoja Londonā divus gadus (1791/1792) un otrreiz atkal divus (1794/1795). Īpaši pirmajā periodā komponists tā kā vingrinājies, tā kā rotaļājies ar latīņu frāzēm (atgādināšu, ka valodu viņš sistemātiski apguvis nekad nebija, taču daudz kas bija pazīstams no baznīcas skaņdarbu tekstiem, kas savukārt Haidnu pavadīja kopš bērna gadiem). Un šajās Londonas burtnīcās vai piezīmjgrāmatiņās ir gan unikālas ziņas par dzīves praktisko pusi, gan sabiedrību, telpām, modēm, ģērbiem, personībām (pirmoreiz apkopotas "London Notebooks", 1959, pāri par 300 lpp. un regulāri papildinātas). Te sastopama arī versija "Vixi, scripsi, dixi", kas būtu jāsaprot kā dzīvoju, rakstīju/sacerēju un runāju/sacīju/teicu. "Vixi, scripsi, dixi!" Mūsdienās, kad atrodam un izvelkam no gadu desmitiem un simtiem glabātuvēs krātas liecības, katrs dižu cilvēku veikts rakstugals gan pelna ievērību, gan tiek pamatīgi izpētīts un komentēts. Un šajā izpratnē J. Haidns Londonā varētu būt domājis un teicis arī Gāja Jūlija Cēzara (100–44 p.m.ē.) spārnoto frāzi "Veni, vidi, vici!".

Jaunajā sezonā starptautiski atzītā latviešu vijolniece Vineta Sareika būs dzirdama vairākos koncertos Latvijā, jo kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci. Turklāt jau 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar Tarmo Peltokoski. Runājot par turpmākajiem plāniem, Vineta Sareika atklāj, ka nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri. Lai gan ikdienā Vineta Sareika kāpj uz pasaules lielākajām kamermūzikas skatuvēm, pēdējos trīs gadus aizvadot Berlīnes Filharmonijas orķestrī, ieskatoties vijolnieces tuvākajos plānos, pavīd arī vismaz četras Latvijas pilsētas – Cēsis, Jūrmala, Liepāja un Rīga.  Tostarp 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar diriģentu Tarmo Peltokoski, kurš šoreiz sēdīsies pie klavierēm. Tajā būs iespējams dzirdēt "zelta repertuāru" – Bēthovena Devīto sonāti vijolei un klavierēm jeb Kreicera sonāti un Sezāra Franka Vijolsonāti. "Es vēl nekad neesmu ar Tarmo kā ar pianistu muzicējusi, bet nu jāsaka, ka tas temperaments šajā programmā varētu nākt tikai par labu, jo abi šie opusi ir nenoliedzami ļoti temperamentīgi, ļoti kaislīgi un spēcīgi. Jā, es ar nepacietību to gaidu," atzīst Vineta Sareika. Šajā sezonā vijolnieci Latvijā varēs redzēt biežāk, jo Sareika kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci.  "Pirmkārt, jāsaka liels paldies orķestrim par tādu godu un uzticēšanos. Mums jau ir bijušas ļoti daudzas tādas sirsnīgas un jaukas, un dziļas sadarbības visādos sastāvos gan ar pilnu orķestri, gan arī ar stīgām. Šosezon es ļoti priecājos, ka man ir iespēja atbraukt četras reizes un katru reizi būt citā ampluā, pilnīgi citā lomā, ar citu repertuāru. Tā palete ir ļoti dažāda," stāsta vijolniece. Mūziķe savu muzikālo darbību un koncertus plāno vairākus gadus uz priekšu, tāpēc šīs nedēļas, kas šosezon tiks aizvadītas Latvijā, ir tam atvēlētas jau labu laiku iepriekš, un viņa ir priecīga par dažādajām sadarbībām, ko tās nesīs. "Tās sadarbības, kas man jau ir bijušas ar mūziķiem šeit, bija visnotaļ pozitīvas, un mani ļoti priecē tas, ka viņi ir ļoti atvērti jauniem impulsiem, kaut arī dažreiz ir bijušas tādas pilnīgi trakas idejas, kas sākumā varbūt dažiem izraisīja neticību, ka varētu tādas programmas vienas nedēļas laikā iestudēt. Tik un tā visi nāca līdzi, un beigās bija liels gandarījums par paveikto un par ķīmiju, kas bija radusies savā starpā. Es domāju, ka varbūt tas ir viens no iemesliem šim ielūgumam uz visu sezonu. Jā, arī šosezon ir paredzētas dažādas trakas lietas," atklāj Vineta Sareika. Viņasprāt, arī orķestra mūziķiem ik pa laikam svarīgi ir muzicēt mazākos sastāvos, piemēram, tikai stīgu orķestrim atsevišķi, jo, muzicējot mazā sastāvā bez diriģenta, katram mūziķim ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība. "Protams, es it kā spēlēju to līdera lomu, bet tik un tā katram ir jāzina partitūra ļoti smalka, ko dara pārējie mūziķi, ir jāuztver impulsi, ir jāatbild. Es atceros, kad mēs spēlējām Ventspilī, bija pilnīgi tāda sajūta, ka mūziķi pamodās un pilnvērtīgi tiešām muzicēja. Mēs visi bijām vienlīdzīgi uz skatuves, un, manuprāt, tas ir tas skaistais un jaukais," pauž vijolniece. Viņa atklāj, ka orķestra stīgām šajā sezonā būs ļoti skaista un dvēseliska, bet arī drūma noskaņa programmā. Būs dzirdams gan amerikāņu komponista Semjuela Bārbera (Samuel Osborne Barber II) Adadžo stīgām (Adagio for Strings), gan Karla Amadeja Hartmaņa Concerto funebre, gan Franča Šūberta stīgu kvarteta "Nāve un meitene" pārlikums stīgu orķestrim. Runājot par turpmākajiem plāniem, Vineta Sareika atklāj, ka nākamā gada februārī ir nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri. "Šis ir ļoti ilgi briedis un ļoti apzināts lēmums no manas puses, un esmu priecīga, ka esmu pieņēmusi šo soli, kas, protams, nebija viegls. Ir kaut kā jāieklausās savā sirdsbalsī, jo ir tāda sajūta, ka ir jāšķir lapa un jāskatās nākotnē. Es ar nepacietību gaidu nākamos piedzīvojumus," stāsta Vineta.  Viņa atzīst, ka kolēģi Berlīnē šo lēmumu uztvēruši kā negaidītu pārsteigumu, bet, viņasprāt, tāda ir dzīve – pilna ar negaidītiem pārsteigumiem un pagriezieniem. Par nākotni viņa vēl izvairās runāt konkrēti, taču vijolniecei esot daudz dažādu ideju un plānu.  "Man liekas, ka galvenais ir būt saskaņā ar sevi," pauž Vineta Sareika. 

Nacionālas aviokompānijas "airBaltic" pamatkapitāls tiks samazināts par pusmiljardu eiro. Ko tas nozīmē un kāda vispār ir "airBaltic" nākotne? Krustpunktā diskutē "airBaltic" padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Ligita Austrupe, ekonomists Guntars Vītols un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Valdība lēmusi, ka ir gatava pārdot savu lidsabiedrības „airBaltic” akciju kontrolpaketi, veicot sarunas ar labi pazīstamu stratēģisko investoru, bet ieguldītie simtiem miljoni valsts budžetā netiks atgūti, to nozīmē pamatkapitāla dramatiska samazināšana. Bet aiz šīs jaunumu gūzmas sadzirdams diezgan pamatīgs stress par to, kas notiek un notiks tālāk. Protams, publiski izskan optimisms, ka nu būs investors, būs akciju tirgus, aviokompānija attīstīsies, bet tajos visos izteikumos šķiet pārāk biežs ir saiklis „ja”. Turklāt ir vēl viens teikums ar ja - ja nu neizdodas. Arī jautājums par ieguldītajiem simtiem miljonu nav tik vienkārši vienā teikumā aizmirstams.

Nacionālas aviokompānijas "airBaltic" pamatkapitāls tiks samazināts par pusmiljardu eiro. Ko tas nozīmē un kāda vispār ir "airBaltic" nākotne? Krustpunktā diskutē "airBaltic" padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Ligita Austrupe, ekonomists Guntars Vītols un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Valdība lēmusi, ka ir gatava pārdot savu lidsabiedrības „airBaltic” akciju kontrolpaketi, veicot sarunas ar labi pazīstamu stratēģisko investoru, bet ieguldītie simtiem miljoni valsts budžetā netiks atgūti, to nozīmē pamatkapitāla dramatiska samazināšana. Bet aiz šīs jaunumu gūzmas sadzirdams diezgan pamatīgs stress par to, kas notiek un notiks tālāk. Protams, publiski izskan optimisms, ka nu būs investors, būs akciju tirgus, aviokompānija attīstīsies, bet tajos visos izteikumos šķiet pārāk biežs ir saiklis „ja”. Turklāt ir vēl viens teikums ar ja - ja nu neizdodas. Arī jautājums par ieguldītajiem simtiem miljonu nav tik vienkārši vienā teikumā aizmirstams.

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Mūsdienās bieži vien mēs vārdu “muiža” asociējam tikai ar vienu ēku – muižnieka dzīvojamo māju jeb kungu māju, vai citkārt sauktu par pili. Bet patiesībā muiža ir administratīvi saimnieciska un teritoriāla vienība, kas sevī ietver īpašumā esošās zemes un mežus, ļaudis un ēkas. Muižas centrālajā apbūvē, apkārt kungu mājai parasti bija izvietotas saimniecības ēkas – staļļi un ratnīca, kur par zirgu labsajūtu gādāja zirgu puiši ar pienākumu uzturēt kārtībā arī ratus un kamanas. Līdzās bija arī kalpu dzīvojamā māja, klēts un kūtis govīm un sīklopiem. Lielākajās muižās bija atsevišķas dzīvojamās ēkas arī dienestniekiem –  muižas pārvaldnieka māja, ārsta māja, dārznieka māja un kalēja māja. Saimniecības ēku pudurī bija siernīcas un smēde. Mūsdienām šķietami eksotiskas būves, kas tobrīd bija pašsaprotamas – oranžērija, fazānu māja, teātra māja, medību suņu stallis un hipodroms. Muižās nereti notika arī rūpnieciskā ražošana, ko nodrošināja papīrfabrikas, sīrupfabrikas, spirta un alus brūži, kā arī zāģu dzirnavas kokmateriālu apstrādei. Kā garīgās pasaules stiprinātāji bija dievnami un zemnieku skolas, bet laicīgās dzīves remdinātāji bija krogi, kas muižās bija pat vairāki.  Muižu saimniecības ērtākai pārvaldīšanai teritorija tika dalīta mazākās vienībās tās iedalot pusmuižās, kas bija autonomas lielsaimniecības ar zemi, apbūvi un cilvēkiem. Mežiem bagātos apvidos veidoja atsevišķas meža muižas, kur sava saimniecība bija mežkungam, kura pakļautībā bija mežsargi, kas pārraudzīja muižas mežus. Tāpat arī mācītājam bija sava atsevišķa saimniecība, ko dēvēja par mācītājmuižu.   Pēc teritorijas platības Baltijā lielākā muiža bijusi Dundaga ar četrām draudzes baznīcām, ko no vienas puses ieskāva Baltijas jūra, bet iekšzemē – plašie meži un purvi. Muižas saimniecība bija sadalīta vienpadsmit pusmuižās, bet ceļmalās slējās astoņi krogi. 18. gadsimta sākumā redzams, ka daļa muižnieku dzīvojamās mājas vēl līdzinās zemnieku celtajām koka guļbūvēm. Līdz mūsdienām no tām saglabājušās gan tikai dažas, jo tās modernizējot tika nojauktas vai radikāli pārbūvētas, kā tas noticis, piemēram, Bērvircavas muižas gadījumā. Un tikai līdz ar Kurzemes hercoga galma nestajām Eiropas līmeņa idejām mākslā un arhitektūrā, muižnieki sāka tiekties pēc līdzvērtīgas greznības, būvējot savas rezidences. Starp masīvajām viduslaiku mūra būvēm un nelielajām koka ēkām kā rets izņēmums 18. gadsimta sākumā ar Eiropas līmenim atbilstošu barokālu apbūvi izceļama ir fon Bēru dzimtas būvētā Zlēku muiža. Kurzemes hercogu Bīronu būvētā Jelgavas un Rundāles pils neapšaubāmi ir ierindojamas starp Eiropas izcilākajiem arhitektūras un mākslas sasniegumiem piļu un muižu arhitektūrā. Turklāt Jelgavas pils arī sava izmēra dēļ ir ierindojama starp Eiropas lielākajam rezidencēm. Pēc nemitīgiem gadsimtu satricinājumiem, 19. gadsimta beigas Latvijas teritoriju iezīmē kā precīzi sadalītu un ainaviski izcili veidotu, bet tad postošā 1905. gada revolūcija iznīcināja 117 muižu kungu mājas un pilis, kas jau bija kā pirmais gadsimta sākuma trieciens, kad zuda izcilas mākslas vērtības no muižnieku dzimtu kolekcijām. Lai arī dažas no izpostītajām kungu mājām dažu gadu laikā tika atjaunotas vai uzbūvētas no jauna, tomēr to mūžs nebija ilgs, jo drīz vien tās izpostīja Pirmais pasaules karš, kas kultūras mantojumam Latvijas teritorijā nesa lielākos postījumus Eiropā. Tad sekoja agrārā reforma, kas muižas pakārtoja citai funkcionalitātei, līdz Padomju okupācija tās iznīcināja pavisam. Fiksējot 19. un 20. gadsimta miju, skaitliski tiek vērtēts, ka Kurzemē un Zemgalē kopā bija 324, Vidzemē 934 un Latgalē 232 muižu saimniecības. Šodien no tā saglabājusies tikai arhitektoniska čaula, kuru sargājam kā paraugu un piepildām ar jaunu saturu.

Mūsdienu cilvēkam ir visai grūti apzināties to lomu, kāda 20. gadsimta sākumā cilvēku mobilitātē bija vilcienu satiksmei. Šodien esam paraduši pārvietoties gan ar auto, gan lidmašīnām un prāmjiem, bet bija laiks, kad došanās ceļā galvenokārt saistījās ar dzelzceļa tīklu. Tas attiecināms ne tikai uz pasažieru pārvadījumiem, bet arī militāriem uzdevumiem. Lai arī Eiropas kontekstā ierasts domāt par Latviju kā valsti perifērijā, tas noteikti nav attiecināms uz kara laiku. Militārā darbība Latvijas teritorijā ir bijusi gana dinamiska un, lai to labāk izprastu un izzinātu, svarīgi iepazīt ne tikai sociālpolitiskos faktus, bet arī pašu karadarību, tās taktiku un infrastruktūru. Tā teic autori nesen klajā nākušajai grāmatai “Militārie dzelzceļi 1915-1920” gads. Kādu funkciju Pirmajā pasaules karā veica militārie dzelzceļi, kā tie tapa un kur to pēdas varam meklēt šodien Latvijas dabā, par to stāsta grāmatas autori: Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja Zinātniski pētnieciskā darba vadītājs Toms Altbergs, ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes docents un grāmatas karšu speciālists Aivars Markots un grāmatas sastādītāja un projekta vadītāja Agnese Neija. Nākusi klajā grāmata "Militārie dzelzceļi Latvijā 1915–1920". Pētnieku grupa šajā darbā ir aplūkojusi gan Vācijas, gan Krievijas armijas būvētos un izmantotos dzelzceļu tīklus, aptverot visu Latvijas teritoriju, un lasītājam būs iespēja hronoloģiski un ģeogrāfiski izsekot un vizualizēt dzelzceļus, kurus uzbūvēja abas karojošās puses, kā arī uzzināt par dzelzceļu tīkla izmantošanu karadarbībā gan Pirmā pasaules kara laikā, gan Latvijas brīvības cīņu periodā. Pētījums ir balstīts plašā avotu un literatūras bāzē, kas ietver dokumentus, kartes un fotogrāfijas. Turklāt daudzi avoti ir unikāli un Latvijā izmantoti pirmo reizi. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības darbs un mācības Jau 11 gadus Latvijā pastāv Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība, un tā pulcē brīvprātīgos, kuri stiprina valsts kiberdrošību. Visa mūsu ikdiena ir saistīta ar datiem un iekārtām, tāpēc kiberdrošība - tas nebūt nav stāsts tikai par biroju datoriem, bet ietver arī banku sistēmas, sabiedrisko transportu un daudzas citas dzīves jomas. Kāds ir Kiberaizsardzības vienības darbs un kādus uzdevumus tā nesen veikusi vērienīgās starptautiskās mācībās, stāsta Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieris majors Ronalds Mandelis un zemessardze, starptautisko mācību “Locked Shields” organizatoru pārstāve Latvijas pusē Ingrīda. Viņi plašāk skaidro to, kā izpaužas vērienīgās mācības. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienībai šis gads nesis iespēju sevi spēcīgi apliecināt. Pasaulē lielākajās un sarežģītākajās starptautiskajās reālajā laikā notiekošajās kiberaizsardzības mācībās “Locked Shields 2024” Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnījusi 1. vietu. Visas mūsu dzīves jomas ir saistītas ar viedajām iekārtām un datiem, un kur dati - tur allaž būs kāds, kurš tos mēģinās iegūt un izmantot ļaunprātīgos nolūkos.

Kad kabači un gurķi aug griezdamies, bet pēdējie ķirši vairs vēderos nelien, ir īstais brīdis sagatavot krājumus ziemai. Kādas ir šis vasaras marinējumu un konservējumu tendences, kas ar ko šogad sapas kopā vislabāk, bet kādas ir nemainīgās vērtības, pārrunājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzniecības " Neslinko" vadītāja Elga Bražūne. Ar ko sākt konservēšanu, ja gribas pamēģināt? Visvienkāršākais izvārīt kādu mērcīti, tas būtu kā pagatavot sakņu sautējumu. Visi eksperimenti jāveic ar mazām porcijām. Un svarīgākais ir - kā garšos. Ja ģimene negribēs, nav vērts gatavot. Iveta Galēja konservē, jo viņai  patīk to darīt, patīk pats process. Patīk sagatavot vasarā un rudenī burciņas, ko pietiek ziemā un pavasarī atvērt un izmantot kā zupas sagatavi. Lai arī pašai mājinieki ievārījumus neēd, viņai patīk tos gatavot un dāvināt citiem. Elga Bražūne savukārt sākusi konservēt, jo dārzeņu daudz izaug un visus prom neatdosi. Otrs iemesls - kādreiz veikalos nebija tik plašs, dažāds un garšīgs konservējumu piedāvājums. Tāpēc sākusi gatavot kopā ar bērniem. Bērni šo gatavošanas tradīciju ir pārņēmuši un paši labprāt vāra dažādas mērcītes, konservē dārzeņus. Viņa arī atzīst, ka konservēšana aizrauj. Lai arī liekas, ka pagrabā visa vēl gana un varētu arī mazāk konservēt, kad sākas sezona un vēl ir jaunas receptes, ko izmēģināt, tad atkal pārņem vēlme gatavot. Un ja arī ir par daudz sagatavots, salātu vai gurķu burciņa var būt arī brīnišķīga dāvana. Iveta Galēja atklāj, ka ērkšķogām nevajadzētu noplūkt zieda galiņu pirms gatavošanas, jo tajā ir daudz labu vielu, vārot rodas vēl citas vielas. Ērkšķogas labi garšo kopā ar kivi, var mēģināt vārīt arī ar saldu meloni.   Elga Bražūne uz raidījumu līdzi paņēmusi burciņu ar saldskābiem gurķiem, kuru recepte var šķist neparasta - kā var gurķus gatavot ar cukuru? Viņa neslēpj, ka arī pašai pirmajā brīdī bijis pārsteigums par marinādes sastāvdaļām. Saldskābie gurķi Marināde: Uz litru ūdens 15 ēdk. cukura ar kaudzi, 2 ēdk. sāls, pievieno 9% etiķi 2-5 ēdk. Ja grib „ņiprākus”, var vēl karoti etiķa pievienot. Pārējās sastāvdaļas kā parasti, marinējot gurķus. Burciņās sapilda garšvielas un gurķus, pārlej ar vārošu ūdeni, pagaida 5-10 min. Tad ūdeni nolej katliņā un gatavo marinādi. Uzvāra, lej atkal virsū gurķiem, burkas aizvāko un pārklāj ar segām līdz nākamam rītam. Elgas Bražūnes recepte salātiem vai zupas piedevai 1 kg tomātu, 1 kg burkānu, 1. kg sīpolu. Dārzeņus sagriež vai sarīvē. Glāze cukura un glāze eļļa. Visu salej kopā, samaisa un pagaida, lai atsulojas. Vāra apmēram 30 minūtes. Beigās pievieno etiķi vai etiķa esenci (2-3 ēdk.). Jāpagaršo! Salej burkās, aizvāko un aizmirsti.  Var pievienot zupai, var izmantot kā salātus pie griķiem, makaroniem vai kartupeļiem. Abas raidījuma viešņas gatavo piķeļus Burkā saliek dažādus dārzeņus – burkānus (maziņus vai sagrieztus gabaliņos), gurķīšus, mazus tomātiņus, puķkāpostu rozītes, Briseles kāpostus, mazus sīpoliņus, negrieztus. Pieliek garšvielas un pārlej ar parasto marinādi.  Šie konservi gan ir jākarsē, citādi nestāvēs. Iveta Galēja stāsta, ka šādu recepti redzējusi vecās pavārgrāmatās, kas izdotas 19. gadsimta beigās.    Iveta Galēja nesen atgriezusies no Austrijas, kur mācījusies dziedniecisko konservēšanu. Ievārījumam, ko izmanto arī kā zāles, viena no galvenajām sastāvdaļām ir medus.  Ievārījums ar avenēm un zemenēm 200 g zemeņu, 100 g aveņu, 100 g medus, 50 ml ūdens, vēlams pievienot tējkaroti ābolu pektīna. 50 g zemeņu sagriež četrās daļās un noliek malā, pārējos produktus sablenderē. Liek katlā un vāra ap 5 min. Liek mazās burciņās un stāv vismaz gadu. Turklāt šim ievārījumam nav jānosmeļ putas. Ievārījums palīdz pret gremošanas problēmām, depresiju, mazina iekšķīgos iekaisumus. Pēc pamatreceptes var gatavot citus ievārījumus.

Izglītības un zinātnes ministrija nav pienācīgi strādājusi, lai skolās būtu pietiekams skaits jauno pedagogu. Tā savā revīzijā secinājusi Valsts kontrole. Turklāt gan ministrija, gan pašvaldības, gan skolu direktori nav parūpējušies par to, lai jaunie skolotāji, kas uzsākuši darbu skolā, būtu ar to apmierināti. Vai skolotāju skaits būtu pietiekams, ja jaunos pedagogus izdotos noturēt skolā? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Profesinālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore Baiba Bašķere, Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļas vadītāja Mārīte Seile, Valsts kontroles padomes locekle Inese Kalvāne un Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska.  

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ir veikts apjomīgs pētījums par situāciju ar dūmu un bezdūmu tabakas izstrādājumiem Latvijā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, izstrādātas rekomendācijas smēķēšanas ierobežošanai  un ieteikumi ierobežošanas stratēģijai nākamajiem pieciem gadiem. Kam tad vajadzētu mainīties nākamajos piecos gados, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar pētījumu iepazīstina RSU Sabiedrības veselības institūta pētniece Ļubova Tihomirova un atkarību psiholoģe, RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras pasniedzēja Aelita Vagale. Kāpēc cilvēki dod priekšroku elektroniskajām cigaretēm? Viens no iemesliem, tās nedūmo, nesmird, kopumā šķiet patīkamākas "Tas, kas satrauc mūs kā sabiedrības veselības speciālistus, ka cilvēki lieto elektroniskās cigaretes, jo viņiem liekoties, ka tas ir mazāk kaitīgi, nekā parastās cigaretes. Patiesībā tā nav," norāda Ļubova Tihomirova. Pētniece skaidro, ka elektroniskās cigaretes ir salīdzinoši jauns produkts un par to pirmie pētījumi parādās tikai tagad. Tie liecina, ka nav mazāk kaitīgas vai var kalpot kā smēķēšanas atmešanas līdzeklis. CIlvēkiem ir maldīgs priekšstats. "Ja salīdzina ar citām valstīm, ar smēķēšanas atmešanas politiku mums nav tik slikti un smēķēšanas ierobežošanu kā tādu. Mums ļoti labi strādā aizliegumi smēķēt noteiktās vietās - restorānos un kafejnīcās. Citur pasaulē tā nav. Mums labi strādā tabakas industrijas reklāmas un sponsorēšanas aizliegums, ka tabakas industrija nedrīkst sponsorēt jauniešu pasākumus, sporta pasākumus. Tas strādā," vērtē Ļubova Tihomirova. Pētījuma laikā eksperti intervijās atzinuši, ka klibo palīdzības sniegšanas cilvēkiem, kas vēlētos atmest smēķēšanu. Tādas palīdzības valstiski nav. Ļubova Tihomirova arī norāda, ka aizliegumi, iebiedēšanas stratēģija, īpaši strādājot ar jauniešiem smēķēšanas atmešanas programmās, nestrādā.  "Ja mēs jauniešiem stāstām, ka tev būs vēzis, tev nokritīs tas... Tas nestrādā, jo jaunietim, kam ir 13, 15 gadu, viņam ir ļoti grūti identificēties ar to. Tas viņam šķiet kaut kad nākotnē, bet viņš dzīvo tagad. Līdz ar to ir jādod cilvēkam iespēja izvēlēties, jārada alternatīvas. Teiksim, ja tu nesmēķēsi, tev būs šis, ja nesmēķēsi, varēsi ietaupīt tik daudz naudas, skaidro Ļubova Tihomirova. "Rīgā mazāk, bet reģionu skolās, ja jaunietim parādā, cik var gada laikā ietaupīt naudu, ja katru dienu nepērk cigarešu paciņu, tur acis lielas un prieki lieli. Par to naudu var nopirkt skūteri, datoru! Ja parādi caur tādu prizmu, domāšana veidojas citāda. Tiklīdz ir aizliegumi, kaut kāda kaunināšana, tas nestrādā." Aelita Vagale norāda, ka smēķēšanu veicina cigarešu pieejamība. Tas, ka vienmēr būs pieaugušie, kas nepilngadīgiem jauniešiem nopirks cigaretes, ja paprasa. Tās ir viegli pieejamas. Turklāt elektroniskās cigaretes var smēķēt jebkur, tas ir ļoti liels mīnuss.   RSU Sabiedrības veselības institūta apjomīgajā pētījumā par situāciju ar dūmu un bezdūmu tabakas izstrādājumiem noskaidrots, ka pašreizējā smēķēšanas (cigaretes, cigāri, cigarellas, tabaka) izplatība Latvijā 2020. gadā bija 32 % (vidējais ES valstu rādītājs – 23 %). Latvijā smēķējošu vīriešu īpatsvars ir ievērojami lielāks nekā vidēji ES, savukārt sieviešu īpatsvars ir līdzīgs ES valstu vidējam rādītājam. Karsējamās tabakas lietošanas izplatība dzīves laikā vidēji ES 2020. gadā bija 6 %, Latvijā – 14 %, turklāt lietošanas izplatība bija izteikti lielāka jauniešu vidū. Elektronisko cigarešu lietošanas izplatība dzīves laikā, gan ES valstīs, gan Latvijā vīriešu vidū (attiecīgi 17 % un 28 %) bija lielāka nekā sieviešu vidū (12 % un 15 %). 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū elektronisko cigarešu lietošanas rādītāji Latvijā ir ievērojami augstāki nekā vidēji ES valstu iedzīvotāju vidū. Kopumā Latvijā nav novērojami uzlabojumi attiecībā uz smēķēšanas epidemioloģisko situāciju ne attiecībā uz tradicionālajiem tabakas izstrādājumiem, ne uz elektroniskajām smēķēšanas ierīcēm. Eksperti īpaši uzsver elektronisko smēķēšanas ierīču lietošanas straujo pieaugumu pēdējo gadu laikā. VID produktu patēriņa dati apstiprina tabakas un nikotīna epidēmiju Latvijā.

Krišjānis Kariņš, kura atbildība par privāto lidojumu organizēšanu viņa premjerēšanas laikā raisīja karstus strīdus, ir atkāpies, taču no politiskās skatuves nav pazudis. Priekšā ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un viņš kandidē. Turklāt šis nav vienīgais skandāls, ar kuru sadūrusies "Jaunā Vienotība". Tikmēr socioloģija rāda interesantus datus par vēlētāju noskaņojumu. Kāda ir pašreizējā situācija Latvijas politikā, gaidot vēlēšanas jūnijā? Politiskos procesus un noskaņojumu Krustpunktā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas zinātnes katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis, Latvijas Universitātes (LU) profesors, politologs Jānis Ikstens, RSU Politikas zinātnes katedras docētāja Lelde Metla-Rozentāle un LU viesdocētājs, Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošais pētnieks Juris Rozenvalds.  

Pēdējā laikā virkne valsts un pašvaldību uzņēmumu paziņojuši, ka viņi maina savu vizuālo identitāti, sākot ar logo, līdz pat zīmola maiņai. Kāpēc ir vērts tērēt tam naudu, īpaši, ja ir runa par valsts monopola uzņēmumiem? Krustpunktā analizē biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Sociālo zinātņu fakultātē Kristīne Blumfelde-Rutka, valsts kontrolieris Edgars Korčagins un līdzdibinātājs un stratēģis aģentūrā "WKND" Edgars Pētersons. Ar katru paziņojumu par kāda valsts vai pašvaldības uzņēmuma vizuālās vai kādas citādas identitātes maiņu sociālos tīklos var novērot arvien lielāku viļņošanos. Ja "Pasažieru vilciena" pārtapšana par "Vivi" lielākoties provocēja komentārus par saukļa derīgumu, tur citi smaidīja, citi kariķēja. Tālāk jau runājot par "Rīgas satiksmi" un Ceļu satiksmes drošības direkciju, tur jau tā ņemšanās bija ne tikai par vizuālo jēgu, bet arī par naudas izlietojumu. Cilvēki prasa, kāds tad ir ieguvums no tā, ka tagad logo būs mazliet citāds? Turklāt, kā zināms, ir jāmaina dokumentācija, jāpārkrāso vagoni un tā tālāk. Kādi priekšnosacījumi ir ko tādu darīt, kad tā ir jēdzīga un bezjēdzīga naudas tērēšana?

Sportiskām aktivitātēm un veselīgam uzturam būs maz jēgas, ja cilvēks pilnvērtīgi neizguļas. Kā tikt pie kvalitatīva miega, kad modernas sabiedrības dzīvesstils ir klaji pretrunā tam, kas ļauj labi izgulēties, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības valdes locekle, miega speciāliste Marta Celmiņa un ārste otorinolaringoloģe Rudīte Pivņenko. Runājam vēl par kādu aspektu, kas saistīts ar miega traucējumiem. Vai miegs un miega kvalitāte ietekmē liekā svara rašanos un aptaukošanos? Uz šo jautājumu atbild Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas vadītāja un sertificēta uztura speciāliste Guna Bīlande. "Miegs un miega kvalitāte visnotaļ var ietekmēt lieko svaru un pat novest līdz aptaukošanās situācijai," norāda Guna Bīlande. "Ja cilvēks nedabū kvalitatīvo, pietiekoši ilgo miegu, tad mainās uzreiz mums sāta izsalkuma hormona balanss. Protams, izsalkuma hormons vairākkārtīgi palielinās un sāta hormons samazinās, kas noved pie tā, ka cilvēkam būs tendence ēst vairāk. Turklāt šī apetīte būs ar absolūtu tendenci ēst kaut ko neveselīgāku, treknāku, vairāk saldumu, vairāk našķu, jo trūkst enerģijas. Parasti pēc tās negulētās nakts ir diezgan grūti pieturēties pie papildus ūdens dzeršanas vai apēst svaigos zaļos salātus, kas tiešām figūrai un veselībai nekādu kaitējumu nenodarīs. Tāpēc rezumējot, jā, miegs miega trūkums var radīt lieko svaru un pat aptaukošanās. Ja pieaug svars, atkal mums pasliktinās miega kvalitāte, un šeit ir tāds lavīnas efekts un brīžiem pat varētu būt grūti nošķirt, kas tad pirmais, miegs vai šī pārmērīgā ēšana, kurš ir bijis pirmais tā teikt katalizators.  Miega trūkuma rezultātā pieaug ir izsalkuma hormons. Nekāds pārtikas apjoms, neviens ēdiena apjoms nepalīdzēs šo hormonu līmeni samazināt tik efektīvi, kā to var izdarīt miegs. Tāpēc, ja ir tiešām negulēta nakts, ja ir iespēja, 15, 20 vai 30 minūšu snauda būs labākais risinājums, lai smadzenes varētu būt atpūtušās, lai mēs adekvāti varētu gan reaģēt uz dienas situācijām, gan domātu, gan arī muskuļu darbība būtu labāka." Kvalitatīva miega trūkums ietekmē gan fiziskās, gan kognitīvās spējas.

Nieres ir orgāns, par kura darbību parasti daudz neraizējamies, līdz tas par sevi atgādina. Tomēr – nieres ir pelnījušas mūsu rūpes un uzmanību, jo tās nodrošina organismam vitāli svarīgas funkcijas. Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, virsārste P.Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa un pacienti Ansis Straupmanis un Lija Miķelsone. 14.martā atzīmē starptautiskā Pasaules Nieru dienu (World Kidney Day 2024). Ar to solidarizējas arī Latvijas Nefrologu asociācija, kura sadarbībā ar citiem laikā no 7.martā līdz 14.martam aktualizēs svarīgāko par nieru veselību, tostarp par tendencēm un izaicinājumiem. Pasaules Nieru dienu katru gadu marta otrajā ceturtdienā aizsāka Starptautiskā nefroloģijas biedrība un Starptautiskā nieru fondu federācija. 7. martā Rīgas Stradiņa universitātes centrālās ēkas vestibilā no plkst.14 līdz 18 ikvienam interesentam būs iespēja bez maksas izmērīt asinsspiedienu, noteikt glikozes līmeni asinīs un saņemt mikroalbuminūrijas testu ar instrukciju tā veikšanai mājās. Varēs uzzināt arī par nieru veselības veicināšanas principiem un hroniskas nieru slimības riska faktoriem. Ieva Ziediņa atklāj, ka pasākumi būs domāti gan veselības aprūpes speciālistiem, kā ar izglītojoši pasākumi ikvienam. Pacienti dalīsies ar saviem stāstiem. Mazāk grib stāstīt jaunāki cilvēki, jo darba devēju attieksme ir dažāda. Ārste mMudina pieaugušos reizi gadā nodot urīna analīzes un arī asins analīzes pie ģimenes ārsta. Turklāt svarīgi ir nodot arī urīnu, kas sniedz daudz plašāku ainu par cilvēka veselību. Urīna izmeklējumi ļauj pārbaudīt nieru veselību un līdz ar novērst, piemēram, nieru mazspēju par 10 – 15 gadiem.

Latvija riskē zaudēt simtiem miljonu Eiropas Savienības (ES) finansējuma, ja ministrijas kavēsies ar investīciju ieviešanu.  Kāpēc plānošanas periodu sākumā vienmēr ir tāda vilcināšanās un vai Latvija paspēs ieguldīt visu pieejamo ES finansējumu? Krustpunktā diskutē finanšu ministrs Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība), Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un zemnieku savienība) un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība).   Pēdējā laikā arvien biežāk mediju ziņās dzirdētas norādes, ka vienā vai otrā projektā ir risks pazaudēt Eiropas fondu piešķirto finansējumu. Runa parasti nav par mazām summām. Turklāt kopējais naudas apjoms, kur var būt problēmas, sasniedz pusmiljardu eiro. Jāatgādina, kad runa bija par to, kā sadalīt Eiropas daudzgadu budžetu, arī Krustpunktā bija vairākas diskusijas, Latvija aktīvi cīnījās, lai iegūtu pēc iespējas vairāk līdzekļu, pēc mūsu domām svarīgiem projektiem. Kopumā runa ir par miljardiem, ne miljoniem eiro. Bet izrādījies, ka nemaz nespējam naudu izmantot. Vai pietrūkst kapacitātes, vai ir arī kādi citi iemesli? Vakar izskanēja ziņa, ka Latvija naudu nezaudēs, to novirzīs citiem projektiem. Bet pamatjautājums ir, kāpēc vispār tā notiek un un vai naudu novirzīs labākiem projektiem?

Nav sliktu laikapstākļu, ir... cilvēka ķermeņa grūtības pielāgoties tiem. Mūsu sajūtas ne vienmēr sakrīt ar termometra stabiņā redzamo. Ko sinoptiķi ņem vērā, veidojot laika prognozi? Kā cilvēka ķermenis uztver apkārtējās vides temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu? Kāpēc mūsu degungals nosalst tik ātri un nieka mīnus 5 grādi dažkārt var likties kā visbargākais sals, skaidro bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Noteikti daudzi no mums jau šobrīd ārkārtīgi gaida pavasari un siltāku laiku. Bet, kad pavasari nomainīs vasara, tad netrūks cilvēku, kuri karstumā fiziski jutīsies slikti un meklēs iespēju atvēsināties. Vienlaikus varam atsaukt atmiņā vairākas ļoti aukstas dienas šī gada janvārī - bija gadījumi, kad gan sasala ūdens caurulēs, gan cilvēki guva ķermeņa apsaldējumus. Turklāt temperatūra, ko uzrādīja termometrs, ne vienmēr sasaucās ar temperatūru pēc mūsu sajūtām, proti, bija sajūta, ka ārā ir vēl aukstāks nekā termometra rādījumā. Kas ir temperatūra “pēc sajūtām”, kā to mēra un kas notiek ar mūsu organismu lielā aukstumā un karstumā? Gaisa kvalitāte - kas to ietekmē un kur tā ir labāka? Kā gaisa kvalitāti ietekmē nokrišņi, vai gaiss pilsētās katru gadu kļūst piesārņotāks un vai tiešām tas laukos ir tīrāks nekā urbānā vidē? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra  speciāliste Aleksandra Kaniščeva skaidro, ka pat pļavā gaiss nav tīrs, jo Latvijā  esam pakļauti pārrobežu piesārņojumam, tas ir, gaisam, kas atnācis no Centrāleiropas un atnesis sev līdz smalkas putekļu daļiņas. 2024. gada 26. februārī, gatavojot šo sižetu,  aplūkoju gaisa  kvalitātes pasaules karti un konstatēju, ka Rīga iezīmējas ar vidēju gaisa kvalitāti - pilsētas centrā, Brīvības ielā,  tas uzrādās kā vidējs, bet turpat netālu esošajā Šarlotes ielā tas iezīmēts ar zaļu krāsu, kas nozīmē – laba gaisa kvalitāte. Gaiss, ko elpojam, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un to arī tā vērtē. Kā stāsta Aleksandra Kaniščeva, ir pilsētas fona stacijas, kuras mēra vidēji statistisko gaisu, un ir transporta ietekmes stacijas, kas mēra, kāda ir gaisa kvalitāte noslogotās ielās, lielu autoceļu tuvumā, pie gājēju ietvēm. Aparāti mēra, cik lielā daudzumā ir smalkās putekļu daļiņas, ko cilvēks ieelpo, mēra slāpekļa dioksīdu, kas ir viena no piesārņojošām vielām, ko izdala transportlīdzekļi, mēra oglekļa oksīdu, sēra dioksīdu un novēro arī ozonu daudzumu. Bet arī  ārpus pilsētas tiek mērīts gaiss.      

Janvāris starptautiski ir Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis. Arī Latvijā speciālisti aktualizē dzemdes kakla vēža problēmātiku. Kāpēc tas ir tik svarīgi un kas par to būtu jāzina, vairāk analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste, Veselības ministrijas galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā, RAKUS galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā, profesore Dace Rezeberga, onkoginekoloģe un kolposkopijas eksperte Arta Spridzāne un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, bērnu infektoloģe Dace Zavadska. Ierakstā uzklausām Ivetas pieredzes stāstu. Iveta regulāri apmeklē gan ģimenes ārstu, gan citus speciālistus, tātad rūpējas par savu veselību, un regulāri dodas arī uz visām dzemdes kakla un krūšu bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm. Pēdējos gados Iveta uzaicinājumus uz valsts apmaksātajām pārbaudēm nav saņēmusi, tāpēc uzklausām viņu. "Dzemdes kakla vēzis ir infekcijas slimība, to izraisa cilvēka papilomas vīruss. Tā ir viena no visbiežāk sastopamām seksuāli transmisīvām infekcijām, un katrs cilvēks - vīrietis un sieviete, visticamāk, savas dzīves laikā ar šo vīrusu sastopas," skaidro Dace Rezeberga. "Vīrusa [papilomas] daba ir diezgan izpētīta. Ir diezgan liela bagāža zinātnisku pētījumu un sapratnes, kā šī slimība attīstās. Tā attīstās lēni. Tas nav tā kā saslimt ar iesnām, inficējas un tūlīt esi slims. Šis vīruss var ilgstoši atrasties organismā. Dažs organisms no tā atbrīvojas, īpaši jauni cilvēki, bet dažām šis vīruss tomēr paliek ilgstoši un var izraisīt sākumā pirmsvēža saslimšanas un pēc tam jau arī šo invazīvo vēzi," turpina Dace Rezeberga. Vņa norāda, ka vakcinēties būtu svarīgi meitenēm un zēniem pirms uzsākt dzimumdzīvi, tas aizsargātu no vīrusa ilgstošas uzturēšanās organismā. "Un tālāk ir jau skrīnings, kad mēs meklējam sievietēm dzemdes kakla pirmsvēža saslimšanas. Arī tās ir iespējams veiksmīgi ārstēt, arī ķirurģiski ārstēt, saglabājot reproduktīvo funkciju. Šie skrīninga izmeklējumi ir jāveic ar noteiktu intervālu visas dzīves laikā," norāda Dace Rezeberga. "Vakcinācija ir viens, un skrīnings ir otrs, un viņi iet abi divi roku rokā. Arī vakcinētajiem cilvēkiem ir jāpiedalās šajās skrīninga programmās." Arta Spridzāne aicina, ka sievietēm nevajadzētu baidīties doties uz skrīniga pārbaudēm, jo runa ir par  priekšvēža saslimšanu atklāšanu. Turklāt lielākajai daļai šīs analīzes būs negatīvas. "Savukārt tām sievietēm, kam atklās priekšvēža saslimšanas, tās lielākoties arī ir pilnībā izārstējamas ar salīdzinoši vienkāršām metodēm ātri, un to arī mūsu valsts apmaksā un rūpējās par to, lai tālākais izmeklējums un ārstēšana būtu kvalitatīva," bilst Arta Spridzāne. Dace Rezeberga piekrīt, ka vārds vēzis cilvēkus bieži baida un vārdi, kas rakstīti uzaicinājuma vēstulēs sievietēm, varbūt ne vienmēr uzrunā. "Vārds vēzis reizēm arī baida cilvēkus uzzināt patiesību. Tā ir kā tāda strausa metode - iebāzt galvu smiltīs un labāk nezināt. Bet atšķirībā tiešām no citiem skrīningiem - kolorektālā un krūts vēža skrīninga, kur mēs meklējām jau esošu vēzi, šinī gadījumā vēža vēl nav un var novērst šī vēža attīstību. Tā ir milzīga atšķirība. Tā kā no tā vārda un dzemdes kakla vēzis nevajadzētu baidīties. Tiešām," tā Dace Rezeberga.

Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

CRISPR-Cas19 genoma rediģēšanas metode palīdzēs slimību novēršanā un ārstēšanā, tā apgalvo ģenētiķi. Bet, kā genoma rediģēšana izpaudīsies augu pasaulē? Vai CRISPR palīdzēs radīt augus, kuriem nevajag pesticīdus un kas spēs izturēt klimata pārmaiņas, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesoru Nils Rostoks. Pagājušā gadsimta vidū Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks atklāja DNS struktūru. Tagad jau mēs zinām, ka DNS molekulu veido nukleotīdi, kas savstarpēji savienoti garās virknēs un rada dubultspirāli. Turklāt šajā spirālē nukleotīda sastāvdaļas draudzējas noteiktos pāros – adenīns ar timīnu, bet citozīns ar guanīnu. Kāpēc tas ir svarīgi? To vērtīgi paturēt prātā, lai labāk saprastu, kas notiek gēnu rediģēšanas laikā. 2020. gadā Nobela prēmija ķīmijā tika piešķirta par gēnu rediģēšanas tehnoloģiju, kas pazīstama kā “CRISPR-Cas9” jeb DNS “šķēres”. Genoma jeb gēnu rediģēšana ir bijis sens zinātnieku sapnis, kam pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 80. gados. Kā tad šis sapnis ir pārvērties īstenībā un vai DNS “šķēres” palīdzētu mūsu ikdienu padarīt labāku ar augstvērtīgāku pārtiku, izturīgākiem kultūraugiem un varbūt vēl kādiem labumiem? Graudaugu slimība – fuzarioze – visvairāk adraud kviešus Kviešus un arī pārējos graudaugus augšanas perioda laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības. Viena no graudaugu slimību grupām ir fuzarioze, kas augos veido indīgas vielas – mikotoksīnus. Kā šī slimība izpaužas kviešu graudos, cik lielā mērā tā apdraud laukus un cik lielā mērā cilvēkus,  skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kviešus un arī pārējos graudaugus – rudzus, tritikāli, miežus, auzas, kukurūzu  un arī kaņepes – augšanas laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības, un pasaulē, tostarp arī Latvijā, palielinoties kviešu platībām, palielinās arī viena no šo graudaugu slimībām – fuzarioze. Šīs slimības ierosinātājas ir mikroskopiskās sēnes, kas noteiktos mitruma un temperatūras apstākļos veido indīgas vielas – mikotoksīnus.  Ar minēto sēnīti Latvijas laukos var inficēties visas minētās graudaugu sugas, bet visbīsta­mā­kā tā ir kviešiem un miežiem, atzīst Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kā stāsta Vija Strazdiņa, tad fuzarioze rada ievērojamus ekonomiskos zaudējumus laukkopjiem un lopkopjiem, jo ar šo sēnīti inficēti graudaugi ir bīstami kā dzīvnieku, tā cilvēku veselībai. Tā izraisa gremošanas un zarnu trakta traucējumus, galvas sāpes, reiboni un drudzi, nieru slimības, var nomākt imunitāti, bet mums nav pamata satraukumam par inficēšanos ar  šo kviešu slimību. Vienīgā izeja, kā var cīnīties ar sekām, ja novākto graudu kravā ir konstatēta fuzarioze, ir šos graudus sadedzināt, jo nekur citur tie vairs nav lietojami un zemē aprakti kaitīgie mikotoskīni ir spējīgi izdzīvot. Vija Strazdiņa bilst, ka pētījumos par fuzariozes izplatību secināts, ka Latvijā  tā nemēdz būt bīstama, tomēr invāzijas gadījumā spēj ievērojami pazemināt graudu kvalitāti un ražas lielumu.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.