Podcasts about Tur

Tras dos días de bloqueos, la madrugada de este miércoles los agricultores de maíz del Bajío finalmente llegaron a un acuerdo con el Gobierno federal, y las vialidades comenzaron a ser liberadas.La Fiscalía de la CDMX anunció que Simón Levy, el exsubsecretario de Planeación Turística, había sido arrestado en Portugal… pero el mismo Levy salió a desmentirlo, asegurando que estaba en libertad.Además… A Sheinbaum no le gustó nadita la decisión de EE UU de cancelar 13 rutas de aerolíneas de México a los United; Morena y Movimiento Ciudadano presentaron una iniciativa para legalizar la eutanasia en México; Con afectaciones en Haití, Cuba y Jamaica, el paso del huracán Melissa está siendo devastador para el caribe; Ayer Israel anunció que retomó el alto al fuego tras una noche de bombardeos; Nvidia se convirtió en la primera empresa mundial de 5 billones de dólares; Y ayer se estrenó la nueva temporada de Star Wars: Visions. Y para #ElVasoMedioLleno… Un nuevo dispositivo podría devolverle la visión a personas que han perdido la vista por una condición ocular degenerativa incurable. Para enterarte de más noticias como estas, síguenos en redes sociales. Estamos en todas las plataformas como @telokwento. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Objavljen program papeževega obiska Turčije in LibanonaSveti oče pri avdienci o pomembnosti sodelovanja med verstviV Rimu jubilej vzgojno izobraževalnih delavcev; danes se papež sreča s študentiPopoldne bo žalno slovesnost na pokopališču v Škofi Loki vodil nadškof Stanislav Hočevar.

En exclusiva para MVS Noticias con Luis Cárdenas, el exsubsecretario de Planeación Turística en México, Simón Levy, desmintió que haya sido detenido, como lo confirmó durante la mañana de este miércoles 29 de octubre, la Fiscalía de la CDMX, y la propia presidenta Claudia Sheinbaum.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Politologas Mažvydas Jastramskis savo asmeninėje „Substack“ paskyroje paskelbė straipsnį, kuriame analizuojama tamsioji politikų asmenybės pusė. Jis kvestionavo, kodėl makiaveliški, psichopatiški ir narciziški politikai dažnai laimi rinkimus bei kodėl jiems geriau sekasi politikoje. Be to, jis svarstė, kodėl empatiški ir net kuklūs žmonės nesirenka politiko karjeros ir kuo ši profesija yra nedėkinga.Tauragėje įteikta pirmoji poetės Birutės Baltrušaitytės literatūrinė premija. Ji skirta už knygą, kurioje atsispindi Mažosios Lietuvos istorija, ypač kultūros istorija. Būtent šia tema dažnai rašydavo ir pati kūrėja. Birutės Baltrušaitytės gimimo metinėms skirtoje konferencijoje poetė prisiminta kaip šviesi ir talentinga kūrėja. O kam įteikta pirmoji poetės vardo premija ir kaip kūrėją prisimena artimieji ir ją pažinoję žmonės? Apie tai Vestos Vitkutės pasakojimas.Spalio 29-ąją Lietuvos operos primadonai, Lietuvos nacionalinio operos ir baleto teatro garbės emeritei Irenai Jasiūnaitei – 100. Irena Jasiūnaitė sukūrė daugiau kaip 50 vaidmenų operos scenoje, dainavo 35-erius metus. Turėdama gražų, skambų balsą, puikius artistinius gabumus ir žavią išvaizdą, sukūrė 58 vaidmenis. Ryškiausias iš jų – Karmen, scenoje atliktas daugiau kaip 100 kartų. Apie Irenos Jasiūnaitės talentą kalbamės su kompozitore, Lietuvos muzikų sąjungos prezidente Audrone Žigaityte-Nekrošiene.Panevėžyje pirmą kartą vyko Tvarios mados festivalis REVIVE. Ar tvari mada nėra tik elito reikalas? O ar teatras gali būti tvarus? Festivalyje lankėsi ir su jo dalyviais bei organizatoriais pasikalbėjo Evelina Povilavičiūtė.Ved. Gerūta Griniūtė

No último mês de setembro, a Secretaria do Turismo (Setur), por meio da Gerência de Gestão do Turismo (Gestur), atualizou a edição 2025 do Mapa do Turismo Brasileiro. O Mapa é colocado como um instrumento fundamental para o planejamento e fortalecimento do setor turístico no Espírito Santo. A publicação inclui 74 municípios capixabas, representando mais de 90% de participação e abrangendo todas as dez Regiões Turísticas do Estado. Segundo a Setur, a atualização dos nomes e a categorização dos municípios que integram o Mapa seguem as diretrizes da Nova Lei Geral do Turismo e do Plano Nacional do Turismo 2024-2027, classificando as cidades de acordo com seus fatores turísticos.Segundo o secretário de Estado do Turismo, Victor Coelho, "o Mapa do Turismo é extremamente importante, pois podemos localizar que cada pedaço do Espírito Santo tem um lugar especial. Precisamos identificar o que há de melhor em cada região — seja no turismo, na agricultura, no lazer ou na gastronomia — para atrair ainda mais visitantes", explica. Em entrevista à CBN Vitória, o secretário detalha o Mapa e aponta as potencialidades e desafios do turismo no Espírito Santo. Ouça a conversa completa!

Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī. Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks. Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts. Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties. Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top? Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk... Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums? Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā. Kas tas bija? Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu. Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums.  Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais. Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu? Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju].  Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties... Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā. Vairāk – ierakstā.

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Esta semana, en nuestra sección de Rutas de Naturaleza de SER Madrid Norte, nos calzamos las botas para descubrir una impresionante ruta montañera junto a Eva Menéndez, técnica del Centro de Innovación Turística Villa de San Roque.

Būtu svarīgi zināt, ko mēs ēdam, kaut vai tāpēc, lai apzinātos dažādu vielu ietekmi uz organismu. Tomēr - vai pievēršam tam pietiekami daudz uzmanības un kāpēc tas var izrādīties svarīgi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča un sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare. Vai iedzīvotāji, iepērkoties veikalos, pievērš uzmanību produktu sastāvam un e-vielām, to vaicājam Rīgas ielās sastaptajiem cilvēkiem. Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča skaidro, ka e-vielas ir precīzi definētas vielas un tās tiek stingri uzraudzītas un reglamentētas. Tās ir vielas, kuras pievieno pārtikas produktiem pārstrādes un ražošanas procesā ar zināmu tehnoloģisko nolūku - sasniegt noteiktu uzturvērtību, sasniegt noteiktu uzglabāšanu pārtikas produktiem un drošumu. Tās obligāti jānorāda pārtikas produktu marķējumā. Ikviens var iepazīties pirms iegādāšanās. E-vielas, pirms tās iekļaut atļauto sarakstā, stingri no vērtē no dažādiem bīstamības aspektiem. "Neapstrādātiem produktiem - augļiem, dārzeņiem, piena produktiem, medum, bērnu un zīdaiņu pārtikai e-vielas nemaz nedrīkst pievienot," norāda Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. Runājot par nitrītu un nitrātu pievienošanu gaļas izstrādājumiem, Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča norāda, ka no 2025. gada 9. oktobra gaļas produktos ir samazināts pievienojamo nitrītu un nitrātu daudzums. Devas ir samazinātas, bet ņemts vērā, lai mikrobioloģiskais drošums būtu saglabāts. "Produkti, kas satur nitrātus un nitrītus, gaļas izstrādājumi ir ļoti populāri, cilvēkiem ir grūti atteikties," vērtē Zane Timpare. "Pēdējā laika ieteikums ir, ja ēdam kūpinātas gaļas šķēli, tad ar rupjmaizi un dārzeņiem. Kāpēc? Jo dārzeņi saturēs C vitamīnu, flavonoīdus, dažādas bioloģiski aktīvās vielās, kas mazinās kaitīgo ietekmi, ja tā ir. Tas nenozīmē, ka es rekomendēju ēst šos produktus. Tie, kam kūpinātas gaļas maize tā garšo, tā varētu būt laba kombinācija." "Neatkarīgi no tā, kā e-vielas ir iegūtas, visām ir jābūt drošām, ja tās ir iekļautas atļaut e-vielu sarakstā," atgādina Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. "Visi produkti, kas nonāk veikalu plauktos, tirgū vai tirdzniecības vietās un ir pieejami, apriori ir droši un nekaitīgi. Piesārņoti produkti nedrīkst nonāk veikala plauktos vai tirgū. Ja tas ir nonācis veikala plauktā, pats par sevi produkts ir drošs un nekaitīgs. Protams, gadās dažādas nianses attiecībā uz uzglabāšanu." Zane Timpare mudina paskatīties uz e-vielām no cita skatupunktā - kas ir tie produkti, kam e-vielas visbiežāk pievieno. "Ir svarīga produktu grupa, ko angliski dēvē "ultra-processed food" vai "hyperpalatable food", no kuriem pēdējo tulko kā pārmērīgi garšīgs. Varētu teikt, nesalīdzināmi garšīgs produkts, salīdzinot ar vienkāršo, ar melleni, burkānu, grūbām," norāda Zane Timpare. "Man liekas, lielākā problēma ir šo produktu pamatsastāvs, šādos produktos ir daudz tauku, daudz cukuru, vai daudz tauku un ogļhidrātu, vai daudz sāls. Tad jau e-vielas ir papildinājums. Jārunā par šo grupu, kuras patēriņš, ka liecina pētījumi, ļoti pieaug. Un arvien vairāk pieaug jaunu cilvēku vidū. Tas ir riska faktors. Ja runājam par e-vielām šādos produktos, tad ražotāji iet uz priekšu, ir nomainītas sintētiskās krāsvielas pret dabīgām, jo ražotāji seko līdzi tam, ko prasa patērētāji. No e-vielu skatupunkta nav riska, risks ir par pamatsastāvu. Lai panāktu šos produktus garšīgākus, kraukšķīgākus, krēmīgākus, visam vajadzīgas e-vielas, nav svarīgi, vai tās ir kaitīgas vai nekaitīgas, bet visi šie produkti veicina vēlmi ēst. Tur ir riska faktors - mēs gribam, lai ir garšīgāks, kraukšķīgāks, un ražotājs piedāvā. Tad ir pircēja izvēle."  

Adam Od 25 lat .est jednym trzech najpopularniejszych komentatorów w naszym kraju. Ma też swój kanał TurdeTur w którym rozwija wiele nieukończonych myśli. Rozmawiamy o kulisach zawodowego kolarstwa. Chcesz mnie wesprzeć? Kup sobie coś na Prawie.PRO: https://Prawie.PRO Mój Instagram: https://www.instagram.com/prawie_pro/ Facebook: https://www.facebook.com/leszekprawiepro/ Czy widziałeś kiedyś zawodnika pokroju Pogacara? Nie, nie widziałem tylko o takim słyszałem o adimersie. Natomiast nie widziałem, nie widziałem. To jest absolutny Fenomen i i cieszę się bardzo, że mogę obserwować czasy, w których on jeździ, że mogę komentować jego wyścigi, bo to jest to jest frajda. 0:58 Chociaż z jednej strony to się wydaje trochę nudne. Czasami niektórzy narzekają na to, że ta dominacja sprawia, że że wyścigi są przewidywalne, ale dla mnie to jest Fenomen. No, który się bardzo przyjemnie ogląda. Jakbyś się skupił i miał opowiedzieć w procentach? Jak bardzo ufasz bogaczowi? 1:15 Pytasz o doping konkretnie? Wiesz co? Ufam, ufam boga czarowi. Ja kiedyś powiedziałem już takie zdanie, że za żadnego sportowca zawodowego nie dam sobie uciąć ręki, bo ja wiem, ja Jestem w tym sporcie, jak sam powiedziałeś dosyć długo, chociaż te tą liczbą mnie troszkę teraz przeraziłeś ja wiem ile tam jest pokus, ile tam jest pieniędzy, ile tam jest różnych sytuacji, które czasami nawet zmuszają ludzi do pewnych wyborów. 1:41 Natomiast ufam bogaczarowi uważam, że od tego, żeby sprawdzać czy on bierze czy nie bierze, są są odpowiednie służby, które jak byłem na takim spotkaniu. Polady kiedyś powiedziano nam, że w tej chwili właściwie jeżeli w basenie wody jest kropla zakazanej substancji, to oni są ją w stanie znaleźć. 1:59 Ee więc myślę sobie, że oczywiście trwa jak zawsze zabawa w policjantów i złodziei w zawodowym sporcie i to w każdym sporcie tutaj nie ma, nie ma wyjątków, ale ufam bogatorowi, bo ja chcę kolarstwo przeżywać. Ale do tej pory masz tak, że są takie momenty, kiedy ty. 2:18 Z drugiej strony, komentując dany wyścig masz. Taki moment zwątpienia. Jest to nie, nie mam czasem taki moment, kiedy ludzie zaczynają pisać na przykład, komentując, że a to, a jak jak będzie jak z amstrągiem i tak dalej i tak dalej wtedy gdzieś mi się tam taka klapka otwiera, ale zaraz ją szybko zamykam, ponieważ jeżeli ja mam robić to co robię szczerze i z serca. 2:44 To musisz. To wierzyć, to ja muszę w to wierzyć, bo ja inaczej bym to przestał robić. Czyli we wbudowane silniki też nie wierzysz? Nie wierzę, nie wierzę w to, że są używane w zawodowym sporcie. Być może takie testy są gdzieś robione, być może gdzieś w amatorskich sporcie to też się zdarza tak samo jak doping się zdarza w amatorskim sporcie. 3:03 Ale w zawodowym peletonie no nie chce mi się wierzyć, nie chce mi się wierzyć, bo bo jednak to jest zbyt wysoki poziom. Jednak no tutaj, gdyby ktoś coś takiego wykrył, no to to to to to byłby straszny skandal, to byłby. A dla kolarza, który tego używa. No to był były zupełny upadek, więc. Myślę, że nie myślę, że w zawodowym sporcie tego mechanicznego dopingu nie ma. 3:22 Kiedy kolarze zatrzymują się na siku? Podczas takich długich etapów? Oj bardzo często kiedy tylko nie ma ludzi blisko i kiedy ucieczka odjedzie i możesz peleton się uspokoi sn fill to fill, to wtedy się zatrzymują i oczywiście gorzej jest wtedy, kiedy wyścig na przykład prowadzi w zasadzie ciągle przez miasta. 3:38 No bo wtedy jest problem, wtedy nawet zdarzają się kary za niszczenie wizerunku kolarstwa, bo kolarz się musi wysikać, robią to czasem też jadąc. Piękne obrazki serwuje nam teraz realizator. Ta jesień wygląda naprawdę imponująco, nie zawsze się zatrzymują. 3:55 No radzą sobie z tym i rzeczywiście w różnych momentach etapu i wyścigu oczywiście no nie na początku, kiedy jest gonitwa, bo bo trzeba stworzyć ucieczkę, nie każdego puścić i tak dalej, no i nie w końcówce, więc, ale gdzieś w tej środkowej części. Jak to jest, że tak rzadko widać to w telewizji? 4:13 Wiesz co, ja mam wrażenie, że coraz częściej jakoś realizatorzy tak sobie troszkę upodobali. Ostatnio właśnie pokazywanie tych kolarzy, którzy albo wyjeżdżają do przodu i się zatrzymują albo gdzieś tam z tyłu zostają czy tego. Lidera drużyny, który na przykład sika jadąc i ktoś i kolega go wiesz? 4:29 Popycha, więc mam wrażenie, że ostatnio widzimy to coraz częściej, ale oczywiście no unikają tego większość realizatorów tego unika, no bo to nie jest moment do pokazywania. Ty chcesz, żeby cię pokazywał, no i gdzieś zrobić siku. Czego jeszcze nie widać, czego nie pokazują realizatorzy. Ja myślę, że nie widać atmosfery w peletonie, nie widać rozmów w peletonie, nie widać żartów w peletonie. 4:49 Nie widać tego wszystkiego nie widać, a tam się ciągle coś dzieje. Tam się jednak przez cały dzień coś dzieje, bo inaczej ci kojarzy by się zanudzili na śmierć przez te 5 czy 6 godzin. Czasami płaskiego etapu, gdzie naprawdę niewiele się dzieje, więc tego tego nie widzimy. Nie jesteśmy tam w środku, nawet te kamery, które czasem gdzieś tam do roweru są montowane. 5:06 No one tego nam nie pokazują, a a myślę, że to, że to jest bardzo, bardzo ciekawe, myślę, że to jest temat na fajny, fajny film, żeby kiedyś ktoś spróbował coś takiego. Nagrać ze środka peletonu. A czego nie słychać, co słyszą zawodnicy w słuchawkach? Po co im jest to radio? 5:23 Wiesz co bardzo fill, różne rzeczy ono teoretycznie ma służyć bezpieczeństwu i temu rzeczywiście służy w bardzo wielu wypadkach, ale też fill. Tak rozmawiałem z chrisem filomem jak jak, jak był na targach fill bajka expo w Polsce i powiedział mi, że no kiedyś te Radia miały większy sens, bo rzeczywiście tam dostawali konkretne uwagi. 5:41 A że właściwie teraz to kolarz od startu do mety słyszy tylko do przodu, do przodu, do przodu macie być z przodu, macie pilnować, macie cały czas być z przodu i i tak w kółko, i to rzeczywiście można zwariować. Ja się nie dziwię, bo oni czasem wyciągają albo udają, że im się te Radia zepsuły bo. No bo to już jest, zresztą to w ogóle to jest zmiana, która jest w całym sporcie, jakby, że ono się ten sport się profesjonalizuje, ale w takim kierunku właśnie korporacyjnym i w takim kierunku coraz wyższych wymagań. 6:06 Niestety, no w tą stronę idzie idzie spod zawodowy kolarstwo także. Co widzisz, czego nie widzi widz? Swoje notatki. Mmm jakieś teksty, które Monika dla mnie na przykład tłumaczy z dla gazety, które mam przed sobą, które mogę przeczytać, ale nie widzę nic więcej nie mam. 6:28 Bywały takie eksperymenty z dawaniem nam do nasłuchu Radia wyścigu, ale to się zdarzyło kilka razy i jakoś też z tego zrezygnowano, więc ja widzę dokładnie tyle samo. Mam drugi monitor, czasami na którym mam obraz z leciutkim opóźnieniem. 6:45 Właśnie z takim też o ten drugi monitor takim. To teraz to już jest bardzo małe opóźnienie, to trzeba naprawdę szybko ten wzrok przenieść, jeśli tutaj się czegoś nie zauważyć, tu się coś wydarzy. Na przykład kraksa, to jak szybko spojrzę tam, to jeszcze mogę zobaczyć, jak do niej doszło. Zobaczmy, no jest, myślę, szansa jeszcze cały czas jest szansa, chociaż też najczęściej powtórki już są teraz pokazywane, ale, ale no to to mam taki drugi monitor, tu jest minimalne, jest opóźnienie tego sygnału. 7:11 Yy, ale to tyle nic nic nie widzę więcej obrazek mam dokładnie ten sam często na dużo mniejszym telewizorze niż ludzie oglądają w domach na na wielkich telewizorach, gdzie no gdzie widzą pewne rzeczy lepiej po prostu. Myślisz, że jeszcze wróci kiedyś nasza Polska drużyna do World Tour? 7:30 Bardzo bym chciał, chociaż. No jak spojrzysz sobie na to, że takie Włochy nie mają turowej drużyny, no to widzimy po prostu ile to kosztuje i widzimy gdzie. Słuchaj lata temu już Przemek Niemiec, z którym też wspólnie pracowaliśmy, powiedział mi jak jak przechodził z lampre do u e, czyli dokładnie do tej samej drużyny, tylko jakby z innymi finansami powiedział mi tam są pieniądze. 7:56 Powiedział mi tam są pieniądze, które w przyszłości pójdą na sport, bo Europa nie ma tych pieniędzy i rzeczywiście, no zobacz, no my mieliśmy grupę arturową, co było? Yy no takim zjawiskiem dziwacznym właściwie patrząc na kondycję polskiego kolarstwa patrząc na jakby to na jakiej pozycji jesteśmy jako jako polskie kolarstwo, no nie mamy żadnych danych do tego, żeby mieć arturową drużynę i to, że znalazł się człowiek, który po prostu którego pasją jest kolarstwo, które sam był kiedyś kolarzem, czyli Dariusz miłek, który powiedział, ja chcę mieć drużynę web turową, no to jakiś był cud, to to to wiesz, to się właśnie właściwie nie powinno wydarzyć. 8:32 Fajnie, że tą drużynę mieliśmy, natomiast myślę, że szybko drugiej nie będzie. Bardzo bym chciał, żebyśmy mieli drużyny drugiej dywizji, bo to nam też otwiera drogę do do do startu w wielu wyścigach i i tego bym bardzo chciał i to wierzę, że uda się do tego doprowadzić. Czyli te drużyny tak naprawdę mieliśmy, nie ze względów takich brutalnie komercyjnych tylko dlatego, ponieważ właściciel Marki CCC był jest pasjonatą. 8:56 Tak tak, dokładnie. Dlatego mieliśmy taką drużynę. Tak to, bo wiesz, no jakby jak mówię, no jeżeli spojrzysz na stan polskiego kolarstwa, wiesz co, niektórzy coś tam czasem opowiadają o jakiejś potędze, no potęgą, to byśmy kiedyś w amatorskim kolarstwie owszem, ale w zawodowym nigdy mieliśmy pojedynczych zawodników. 9:15 Mamy 2 miejsca na podium wielkich Turów, my mamy jeden Wygrany monument, wiesz, no zobacz, ilu mamy kolarzy w werturze, to nie, nie jesteśmy żadną potęgą. Mamy fantastyczne jednostki mamy. Świetnych szkoleniowców, którzy potrafią tą młodzież, gdzie gdzieś tam wychować. 9:32 Jeśli później ci młodzi ludzie dobrze trafią dalej, no to zostają kolarzami często bardzo dobrymi, ale, ale to nie jest tak, że my jesteśmy jakąś potęgą w kolarstwie absolutnie nie. Jak myślisz, kto ma więcej pokory? Prosi czy amatorzy? Prosi. 9:49 Prosi, moim zdaniem prosi rzeczywiście gdzieś tam wymieniamy tych faworytów. Patrzymy na te nazwiska na liście startowej, a potem się nagle okazuje, że pojawia się ktoś, kto potrafi tym faworytom utrzeć nosa. Amatorzy bardzo często brakuje im pokory, natomiast jakby życie i ten trud bycia zawodowym kolarzem uczycie pokory, to jak w każdym momencie ta twoja kariera może się załamać, to jak? 10:15 Często z roku na rok walczysz o kontrakt, to czemu się musisz poddać? Jaki jak wygląda ten cały proces? I jakim ryzykiem on jest obarczony przy każdym starcie przy każdym treningu, a tak naprawdę często się nawet w domach coś wydarza takiego, że ci je na pół roku wycina z wyścigów, więc to wszystko uczy pokory. 10:35 Ta ta samotność, to, że to, że ciągle wyjeżdżasz, że Nie możesz być z bliskimi, Nie możesz być z rodziną, to wszystko uczy pokory. Naprawdę ten zawodowy sport uczy pokory, natomiast amantorom bardzo często tej pokory brakuje. Nie mówię, że wszyscy, bo czyli ja w ogóle nie lubię generalizacji. Bo bo wśród zawodowców też są tacy, którzy tej pokory nie mają. 10:52 Natomiast natomiast myślę, że generalnie wśród zawodowców to pokora jest dużo większa. Kto twoim zdaniem zastąpi Majka? Jedno nazwisko. Jaśkowiak. Jackowi, bo mamy kilku zdolnych młodych kolarzy, ale tak, bo bo, bo myślę sobie o charakterystyce majki, myślę sobie o tym, jakim on jest kolarzem, bo nie wiem, czy widzę w tej chwili tak dobrego górala. 11:18 Wśród tych młodych zawodników, bo wiesz, bo no sam dobrze znasz tych te charakterystyki kolarzy. Jak pytasz, kto zastąpi Michała Kwiatkowskiego? To jest trochę łatwiej odpowiedzieć, bo takich wszechstronnych, uniwersalnych kolarzy widzę trochę więcej niż takich świetnych górali, jakim jest dlatego tak się dłużej zastanowiłem, bo bo jest kilku chłopaków, tylko że. 11:36 Wydaje mi się, że jackowiak ma takie papiery, no pokazał to na mistrzostwach takich lali naprawdę pokazał, że potrafi te podjazdy jeździć, że potrafi świetnie czytać wyścigi, więc myślę to może być taki kolaż. Zgodziłbyś się kompować? Żartuję oczywiście, ale ma 4,5 roku skleci zaczął treningi w Ki po prostu uwielbia jeździć na rowerze, więc może jeszcze 1000 rzeczy w życiu robić? 12:00 Oczywiście teraz się zafascynował konkursem chopinowskim, co z kolei codziennie słuchać pianistów, więc wiesz, to jeszcze może pójść 1000 dróg, ale, ale fajnie. Ja się tym ja się tym bawię, że chcę jeździć mnie się za. Bardzo podoba. Zazdroszczę mu jak bym to odkrył w wieku 4 lat to dziś byłbym też na tej kanapie. Bardzo możliwe. 12:17 Jeżeli by przyszła propozycja, żebyś komentował MMA, zgodziłbyś się nie. Nie. Nie, ja przez moment komentowałem boks bardzo szybko, z tego zrezygnowałem. I z wielu powodów, ale ale. 12:35 Bardzo dobre pieniądze są po. Pierwsze jak powiedziałem, nie lubię przemocy. Po drugie, kiedy kiedyś te sporty walki wydawały mi się dużo bardziej szlachetnymi sportami, bo obok sie mówię konkretnie obok się, bo jak już zaczynają się kopać po głowach to mi się w ogóle nie podoba. A jak jeszcze biją leżącego to mi się już bardzo bardzo nie podoba i uważam, że są walki psów tak naprawdę. 12:55 Że można to porównać równie dobrze w związku z tym i cała ta otoczka wokół tego sportu zupełnie mnie odpycha po prostu i ja nie, absolutnie nie. Jakbyś miał wybrać jeden etap spośród tych, które komentowałeś, to który to będzie? 13:15 Etap, mówisz tak. No bo z wyścigiem byłoby mi prościej, bo wybrałbym Mediolan san remo, jednak kwiatka to było coś niesamowitego. To był nie nieprawdopodobne, to, że ja wtedy przeżyłem tam w studio, to było coś niesamowitego. Ee więc więc. 13:32 As etapów. Kurczę, już mi się teraz mieli co ja komentowałem, a czego nie, bo jest tyle etapów, które tak dobrze pamiętam. Na przykład zwycięstwo przemka Niemca na na na na wójcie czy czy zwycięstwo Rafała na wuecie czy czy sukcesy Tomka marczyńskiego 2 sukcesy etapowe na w lcie to są te etapy, które najbardziej pamiętam, bo rzeczywiście, no nie ukrywam kolarstwo bez Polaków też mnie bawi, też mi się podoba, natomiast jak tam jest Polak, jaki można temu swojemu kibicować, a jak on jeszcze wygrywa, no to jest absolutna euforia to jest. 14:06 Coś co dla mnie jako komentatora jako dla człowieka, który gdzieś założył sobie, że jego zadaniem jest popularyzacja sportu, dlatego też ja. Nie chcę mówić o o dopingu, bo ja uważam, że są służby, które się tym zajmują, a nie Jestem od tego. Ja mam popularyzować sport, to jest gorsze. 14:22 Jest właśnie to, że. Zdaniem zadaniem komentatora. Stereotyp za każdym razem, nawet jeżeli ja patrzę na twój kanał, bo Jestem jego wiernym widzem, zawsze to pytanie zawsze tego typu komentarz. Czasami to może być wręcz męczące, bo ty codziennie słyszysz o dopingu. 14:39 Tak, tak, ja słyszę codziennie o dopingu rzeczywiście i bardzo wiele komentarzy i pytań jest o doping. Bogata jest regularnie porównywany do armstronga i są tacy, którzy już dzisiaj wiedzą, że to się tak samo skończy i że to będzie taka sama historia i tak dalej i tak dalej, ale tak jak ci powiedziałem na początku i ja się tym cieszę. 14:55 Myślę, że w ogóle mamy. Problem ze zrozumieniem fenomenów tak to jest tak jak my sobie lubimy dzielić świat. Nie wiem na lewicę, prawicę i już i jest fajnie, nie ma środka znaczy nie ma. Wiesz nie ma, nie ma tej całej najciekawszej przestrzeni, nie ma tego całego najciekawszego kolorytu, czarne, białe koniec wiesz, bo to jest oczywiście prostsze do poukładania sobie w głowie i to samo jest. 15:15 Myślę, że ze sportowcami, że ja nagle jak się ktoś wybija i to się wybija aż tak jak bogaczar nie no to nie ma prawa to nie może być normalne znaczy to wiesz to to nie jest takie, to nie jest normalne, ale to nie jest normalne tylko że jakby wychodzi poza zakładaną przez nas normę i to jest tak jak ktoś pod ostatnim filmem, który robiłem z damianem, napisał, że trzeba jeść mięso, żeby żyć normalnie, ale co jest tą normą? 15:39 Znaczy kto wyznacza tą normę? Jeżeli wiesz, ja jem mięso i uważam, że to jest normalne i żyje normalnie pracuję, mam rodzinę i tak dalej. Moja młodsza córka nie je mięsa od wielu lat i też żyje, normalnie studiuje, cieszy się życiem to co tu jest normalne to nie jest kwestia normalności i myślę, że tak samo jest z tym z tym sportem, że tak jak mieliśmy teraz skończył się ten konkurs chopinowski, który uwielbiam, którego Jestem kibolem, wręcz nawet szalik sobie ostatnio kupiłem tak mogę ci mogę ci zaprezentować Monika. 16:09 Pokaż muzykę, Jestem kibolem. I to też była śmieszna historia. Słuchaj, to też powiem, bo to była fajna historia. Miałem nauczycielkę od muzyki w szkole podstawowej, która była straszną kosą, która potrafiła uczniowie prowadzić na korytarz, dać mu w twarz. Jak jej się coś, jak jej coś nie odpowiadało, ale z drugiej strony to ta nauczycielka podczas konkursu chopinowskiego w osiemdziesiątym roku dała mi za zadanie dokumentację tego konkursu. 16:36 Ja śledziłem ten konkurs od początku do końca wycinałem, bo ja byłem modelarzy. Mnie zawsze lubiłem takie zabawy, wiesz, wklejanie czegoś, wycinanie, zawsze mnie to bawiło i ja zrobiłem taki album. Słuchaj z tego konkursu chopinowskiego i ja się po prostu zakochałem w konkursie chopinowskim i ja na co dzień słucham więcej rocka, więcej jazzu, najwięcej jazzu, tej muzyki klasycznej mniej, ale jak jest konkurs chopinowski, to absolutnie ta muzyka króluje u nas w domu, od rana do do wieczora jest włączony i to telewizor, żebyśmy mogli oglądać. 17:04 I proszę bardzo tutaj jest. Jest dowód, jest dowód, proszę, w którą stronę tu mamy po polsku? Tak z drugiej strony mamy wersję po angielsku, proszę to jest mój szalik, to jest to jest rodzaj kibolstwa, który ja uwielbiam i i słuchaj, i w, i tak jak właśnie w konkursie chopinowskim, mieliśmy tą młodą chińską pianistkę, która nie ma 17 lat. 17:25 Mhm, ja nie Anglii tak, on jan julita, Marysia bo u studiuje w Polsce w Poznaniu Marysia i i ta dziewczyna gra tak. Że po prostu z butów wylatujesz. No to jest coś nieprawdopodobnego i ona gra wszystko, ona gra nie tylko młodzieńczy utwory Chopina, ale też to całkiem dojrzałe, nie dosyć, że technikę ma niezwykłą. 17:48 No to jeszcze coś takiego potrafi tą grą przekazać, że po prostu siedzisz absolutnie zaczarowany i ta dziewczyna nie ma 17 lat, czyli to też ktoś by mógł powiedzieć, no niemożliwe, no niemożliwe, skoro ci mają po 30 czy 25 i czasami są gorsi technicznie od niej, no to, no to ona bierze doping, a dla mnie można to jest doping. 18:05 Będąc pianistą, ale po prostu niektórym się to nie mieści w głowie. Może być Fenomen, ona jest fenomenem bogatsza jest fenomenem. Ale tak samo właśnie wydaje mi się, że często nie patrzymy. Na to, ile dany zawodnik włożył w wysiłku wyrzeczeń, od ilu lat oceniamy, to, co jest tu i teraz nie, nie, nie patrząc na to, co się działo w międzyczasie nie albo jak wygląda jego codzienność od iluś tam lat, ale oprócz tego może mieć też niezwykły talent, tak samo jak ty masz talent do gadania i jesteś w stanie mówić przez 270 minut bez przerwy, ale oprócz talentu i improwizacji. 18:42 I jest coś takiego jak przygotowanie a. Zdecydowanie. Tymi przygotowałeś coś takiego? Tak wygląda twoje przygotowanie się do jednego wyścigu. Teraz pewnie pokażę wam realizator kilka rzeczy, o których wcześniej. Opowiadałem to jest ten park sons back, bardzo blisko centrum miasta. 19:01 Oj to wiesz, co to jest tylko mała część tego przygotowania, bo to jest książka wyścigu, to jest coś, co ja muszę. Muszę znać przed każdym etapem, ja muszę się tego etapu nauczyć. Ja muszę wiedzieć skąd, dokąd ile jest kilometr. Oczywiście mogę zajrzeć w książkę w międzyczasie, a jeżeli jest. Może ku to ktoś mi to przetłumaczy? 19:16 Ależ. Oczywiście Monika Monika, która mówi po włosku i to jest niesamowita historia, bo ja dlatego nie mówię po włosku, że Monika mnie o to poprosiła, znaczy. Rozumiem sporo jakbym się uparł, no to tam się w podstawowych rzeczach dogadam, ale nie uczę się tego języka, bo my mamy od lat od czasu jak zaczynamy pracować w eurosporcie, czyli od roku 2001 taki zwyczaj, że maj w tym domu to jest giro i codziennie każdy dzień zaczynamy od wspólnego śniadania na dla gazetą kiedyś papierową, więc musieliśmy jeszcze jeździć na drugi koniec Warszawy, bo ona tam przychodziła rano, dopiero potem była do empiku dystrybuowana, a to już było za późno. 19:50 My jeździliśmy na drugi koniec Warszawy, kupowaliśmy tą na gazetę, siadaliśmy nad nią i i. Zobaczymy, Monika mi czyta. Po kolei czytam tytułu, ja mówię to mnie interesuje, to mnie nie interesuje, to to cię proszę, żebyś mi przetłumaczyła tego nie. Ona mi to tłumaczy i to jest jakby ten to moje przygotowanie do etapu plus jeszcze potem jak nanika coś zauważy w ciągu dnia dosyłam i na przykład mailem czy tam jakieś kolejne kolejne teksty, więc to jest taki kolejny etap przygotowań. 20:16 Rozmowy z kolarzami. To jest kolejny etap przygotowań, rozmowy z innymi ludźmi też w ogóle o tym o tym wyścigu, o czy czy ten cały proces właśnie prezentacja trasy, później opinie o tej trasie, więc to wszystko są elementy przygotowania do wyścigu, a generalnie do komentowania, to ja myślę, że człowiek całe życie. 20:34 Przygotowuje, bo. Tyle rzeczy, ile ci się może przydać. Podczas komentarza trzeba być po prostu uważnym, otwartym i łapać w siebie obrazki, łapać w siebie obrazki, łapać w siebie rozmowy, łapać w siebie muzykę, wszystko, wszystko, wszystko wszystko, bo naprawdę każdy film, każda książka, każda obiad w restauracji, każde danie, to wszystko ci się może przydać w komentarzu. 20:58 Do tego wszystkiego możesz gdzieś kiedyś nawiązać. Oczywiście także do swojej historii, do swoich jakiś tam. Wizyt w tych miejscach i tak dalej i tak dalej. Ja uwielbiam sztukę, to jest taka moja druga noga, więc ja o tym się też zdałem też często mówić jak Jestem gdzieś to zawsze staram się to połączyć. Spójrzcie, były mistrzostwa świata w Madrycie, to ja wiedziałem, że pierwsze to muszę pójść w błędnikę zobaczyć, bo bo bo to jest to co najbardziej w Madrycie, chcę zobaczyć i tak dalej i tak dalej, więc to wszystko się staram potem wkładać w komentarz tym wszystkim staram się ten komentarz ubarwiać, bo nie można, nie da się mediolansonem remu 7 godzin bez podjazdów. 21:31 Naprawdę, no ile możesz opowiadać o tym, co ci kolarzy, ilu tych kolarzy jest w ucieczce i leni mają lat? Co oni do tej pory wygrali i ten map psa ten coś tam lubi ten, ale no te tematy ci się kończą, to nie jest tematów na 7 godzin. Wczoraj byliśmy w najmniej zaludnionej prowincji Holandii, a dziś jesteśmy w gildii, czyli w największej z 12 holenderskich prowincji. 21:54 Tutaj między innymi apel dorn dobrze znane wszystkim kolarskim kibicom. Ale to tak samo jak kolarz ma trening kolarski, tak samo ty masz swój trening komentatorski, ty musisz się przygotować, często tego nie doceniamy, bo tego nie widzimy. Tego nie słychać w telewizji. Ile ty musiałeś tak naprawdę zaangażowania w to włożyć i że całe twoje życie niemalże jest. 22:15 Dane temu kolarstwu jest. Jest bardzo dużej mierze podporządkowane kolarstwo. Oczywiście staram się staram się znaleźć jakiś Złoty środek, żeby to też, bo myślę, że gdybym go nie miał, gdybym nie miał chociażby tej drugiej, bym nie miał rodziny. Na przykład, która mi daje bardzo dużo to to by może się już wypalił, bo to jednak tak mówisz. 22:32 To jest 25 lat. To jest 25 lat, z drugiej strony, jakby też nie wypaleniu się sprzyja, to, że tam jest zawsze coś nowego. Nigdy 2 dni nie są takie same w kolarstwie każdy etap, każdy wyścig, nawet rozgrywany na tej samej trasie rok po roku. On jest inny. 22:49 Ma inną dramaturgię, ma innych bohaterów, ma inną pogodę. To jest co roku. Co innego, więc to to też tak to jest coś fajnego, co bardzo lubię w tej pracy, że ona ciągle daje coś nowego i ciągle rozwija i mam nadzieję, że że, że to słychać, że ten rozwój słychać, a 2, że wiesz, no jeszcze jest coś takiego jak to myślę, że każdego człowieka w każdym zawodzie masz lepsze gorsze dni, tak. 23:14 Nie wiem coś, budzisz się tego dnia, czujesz się źle, nie masz. Ochoty wstać, bo właściwie się starasz, do czego i i potem się gdzieś powoli musisz zbudować do tego, żeby do tego studia wejść. To jest też jeszcze jedna rzecz, którą bardzo lubię w eurosporcie, że tam jest kupa wariatów. 23:32 To jest dom wariatów. Słuchaj tam, każdy ma świra na punkcie swojej dyscypliny i wchodzisz i ten mówi o motorach ten mówi o skokach narciarskich. Ten mówi o siatkówce, ten i każdy ci chce. Wiesz, każdy się chce czymś podzielić. Ciebie pytają o kolarstwo, ty siedziałeś i to jest po prostu taki tygiel, gdzie też wchodzisz i od razu się ładujesz. 23:50 I tej energii ci życzę, żeby ona nigdy się nie skończyła i żeby się przez cały czas miał to co najważniejsze, czyli miłość do kolarstwa, mimo, że nigdy nie byłeś zawodowym kolarzem i też się zdziwiłem, bo sylwetka postura wskazuje na coś zupełnie innego i przede wszystkim to takie szczere zamiłowanie, miłość po prostu do kolarstwa. 24:11 Nie byłem, nie byłem nigdy zawodowym kolarzem. Moi 2 bracia się ścigali, byli juniorami, jeden zresztą pięciokrotnym mistrzem Śląska i ja ten rower przed mistrzostwami Śląska czyściłem na strychu w żorach i to były te momenty czarodziejskie, dzięki którym to kolarstwo mnie zostało do dzisiaj i to też była pasja. 24:27 Tam pamiętam, jak wszedłem na ten strych, już tam to wszystko się musiało błyszczeć, wtedy w Polsce, żeby zdobyć jakieś osprzęt, czy to kampanialo, czy czy czy czy mafaka, czy innym kierownicę. Ci neli to były cuda przywożone z zagranicy. I to się musiało błyszczeć. To musiało być po każdym wyścigu. 24:43 Ten rower musiał być rozebrany. Wszystko musiało być wyczyszczone. Wszystko musiało być wysmarowane i to było moje zadanie i ja byłem z tego dumny. Ja to uwielbiałem robić. A każdy ma to swoje frycowe. Może to było właśnie to frycowe. Może być może być i wtedy rzeczywiście jeździłem na wyścigi. Wtedy w tym kolarstwie się, chociaż ja nie, nie lubię słowa miłość używać w tym kontekście, bo kocham to ja swoich bliskich, to jakby miłość to jest tu. 25:04 Powiedziałem. Ja kolarstwo. Uwielbiam. Nie dlatego, że nie lubię. Kocham kolarstwo, ja uwielbiam kolację, to jest moja pasja, to jest rzeczywiście wielka część mojego życia i mam nadzieję, że to słychać i mam nadzieję, że. Znajdę, będę potrafił wyczuć ten moment. 25:22 Kiedy ta pasja się wypali? Jeśli tak, jeśli to nastąpi? I. Albo mi to ktoś powie. Monika mi to pierwsza powie tak jak tak jak tak tak jak na początku, kiedy komentowałem, kiedy miałem swoje pierwsze godziny w studio Monika siedziała przed telewizorem i wypisywałami każdy błąd językowy na kartce po to, żebym ja się nauczył. 25:41 Wie, że to jest mobbing, nie? I ja potem ja potem sobie takimi wołami pisałem na kartce te słowa na przykład, które powtarzam, żeby się oduczyć je powtarzać. To była nasza umowa. Po prostu to była praca nad warsztatem wspólna. I wiele tej pracy jest wspólne, jest wiele pracy wspólnej nad kanałem Tour de tur jest wiele pracy wspólnej nad nad moimi komentarzami. 26:02 I to też jest coś, co mi daje siłę, bo my oboje uwielbiamy razem coś robić i to jest też coś co co nas na nawzajem napędza. To co mnie zauroczyło bardzo jak się poznaliśmy to, że pomimo tego, że jesteście tyle lat razem siedzieliście razem w autobusie i trzymaliście się za rękę. 26:21 Rzucało bardzo po prostu. A mam wspaniały człowiek, którego warto było poznać i żałuję, że tak późno. Bo wiele między nami wspólnych mianowników. 26:37 No ja myślę, że wiesz teraz jak się poznaliśmy to będziemy intensyfikować te te wspólne czy to przygody, czy to projekty, cokolwiek to nie będzie, bo to nie zawsze się musi przekładać na na na produkcję wideo to może być po prostu fajnie spędzony czas i i myślę, że tak ja też ja też od początku poczułem, że jesteśmy sobie bliscy, że nadajemy na podobnych falach i myślę, że. 26:59 Wyszły z tego już fajne rzeczy, a a myślę, że jeszcze kolejne kolejne fajne mogą wyjść i i ty też masz pasję do tego co robisz. Ja się czuję tego nigdy by się nie dało zrealizować. Bez właśnie tej szczerej pasji nie da się moim zdaniem zrobić czegoś dobrze, nie lubiąc tego. 27:15 I dla mnie jest jeszcze jeden warunek dla mnie rzecz bardzo ważna, u też każdego człowieka, którego spotykam, którego poznaję, to jest dystans do siebie, dystans do siebie i do rzeczywistości. Wiesz, to jest tak samo jak ja. Mam dystans do kolarstwa, bo ja wiem, że to jest tylko sport. To jest moja pasja, ale to jest tylko sport. 27:32 Wiesz, jak człowiek ma kłopoty ze zdrowiem, jak mam kłopoty z rodziną, jak ma z innymi rzeczami kłopoty, to to schodzi na drugi Plan. Nie ma siły, to jest tylko sport, to są tylko nasze emocje. To są tylko igrzyska. Igrzyska oczywiście wspaniałe. Uwielbiamy to dające przepiękne emocje, ale to są tylko igrzyska. 27:48 I podobnie jest z rowerem, że to jest niekiedy tylko narzędzie. Ale tylko i aż w zależności od sytuacji w naszym życiu. Dokładnie dokładnie, ale hierarchia ważności dobrze poukładana też jest ważna. Dziękuję ci za każde słowo. 28:06 I ja ci bardzo dziękuję za tą rozmowę. I no i do następnych. A propos nadawania na falach. To jeszcze fajnie by było wpaść na twoje fale na kanał Tour de tour, gdzie mówisz to co jest często niedopowiedziane, albo rozwijasz wiele różnych myśli, których nie mogłeś rozwinąć na wizji. 28:25 I gdzie mam także rozmowę z tobą? W drugą stronę, gdzie to Leszek odpowiada na na moje pytania i myślę, że to też jest bardzo ciekawa rozmowa. Ale tak tak jak powiedziałeś, to dzisiaj kończymy.

Kaffepojkarna noterar att oktober rullar på. Ett, tu, tre, så sänker sig novembermörkret över oss. Tur då att man kan krypa upp i sin favoritfåtölj, slå upp en kopp kaffe och lyssna på Kaffepojkarna. I dag som varje fredag.

Minister vnútra a predseda strany Hlas-SD Matúš Šutaj Eštok v relácii Ide o pravdu reagoval na aktuálne politické a spoločenské témy. Vyjadril sa k prípadu vládneho splnomocnenca Petra Kotlára, k zrážke vlakov v Jablonove nad Turňou aj k výhradám voči štátnemu rozpočtu. Energopomoc bude podľa Šutaja Eštoka hradená z eurofondov, „ľudí nezaujíma, z ktorého balíka to pôjde, hlavné je, že im štát pomôže.“

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai esat kādreiz, ejot pa Rīgas ielām, sajutuši, ka kāds jūs vēro no namu fasādēm, no balkoniem vai ieejas portāliem? Tās ir sievišķīgās akmens sejas, kas jau vairāk nekā gadsimtu vēro pilsētu un tās cilvēkus. Šīs akmens dāmas – skaistas, cēlas, reizēm biedējošas – ir eklektiskma un jūgendstila laikmeta mūzas, tapušas laikā, kad Rīga kļuva par vienu no Eiropas arhitektūras pērlēm. Tās stāsta par skaistumu, gudrību un spēku, kas reiz tika atveidots akmenī. Eklektisma un īpaši jūgendstila periods Rīgā bija laiks, kad arhitektūra kļuva personiska — katra ēka bija veidota kā stāsts, fasādes detaļas piesātinātu emociju pilnas. Un nereti sievietes tēls namu fasādēs atspoguļoja skaistuma, gara un dzīves alegoriju. 19. gadsimta beigās, kad pilsēta piedzīvoja strauju uzplaukumu, sievietes tēls arhitektūrā bija viens no namu fasāžu dekoratīvajiem elementiem, simbolizējot dabas spēku, mākslu, intuīciju un skaistumu. Daudzus no šiem tēliem radīja Augusts Folcs – vācu izcelsmes tēlnieks, kura darbnīca Rīgā bija viena no nozīmīgākajām Baltijā. Folca darbnīca sadarbojās ar arhitektiem Eizenšteinu, Pēkšēnu, Alksni, Šēlu un citiem.Tieši viņu darbnīcā tapa daudzi sieviešu tēli, kas šodien rotā Rīgas ēku fasādes – smalki, emocionāli un dzīvi. Alberta ielā – Rīgas jūgendstila sirdī, Mihaila Eizenšteina projektētajās ēkās – šīs sievietes ir visdažādākās, viņu sejās atspoguļojas viss emociju spektrs: skaistums, ekstāze, šausmas, sapnis. Šie tēli rada drāmu, kurā akmens kļūst par dzīvu būtni. Ne velti saka, ka Alberta iela ir Rīgas akmens galerija – vieta, kur arhitektūra runā arī caur sievietes tēlu. Savukārt Elizabetes ielas 10a nama fasādē pārsteidz dramatiskā sieviete ar čūsku matos – viņa simbolizē zināšanas, kaisli un cilvēka iekšējo konfliktu – to, kas vienlaikus pievelk un biedē. Tā ir jūgendstila būtība: noslēpumainais skaistums... Arī ārpus jūgendstila epicentra, Ģertrūdes ielā 10/12, sieviešu tēli veido harmonijas pilnas kompozīcijas. Tur portālu ieskauj sievietes figūras, kas saplūst ar ziedu un lapu ornamentiem – dzīves un dabas vienotība. Un tad – Smilšu iela. Te mājo īpašs noslēpums... Smilšu ielā 8, arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projektētajā namā, virs portāla slejas divas akmens dāmas. Viņu sejās – gan maigums, gan noslēpums, it kā starp viņām noritētu klusa saruna. Tās it kā sarunājas – viena pavērsta gaismai, otra ēnai. Folca darbnīcas tēlnieki šeit radījuši sieviešu figūras, kas ir gan dekoratīvas, gan emocionāli patiesas. Un tomēr… Tikai dažu soļu attālumā ir viņa — skaistākā no visām. Smilšu ielā 2 – Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā, kur virs portāla slejas majestātiska kariatīde. Tautā viņu sauc par "Akmens Mis Rīgu". Viņas sejas vaibsti ir gandrīz dzīvi – viegli pacelta galva, dziļš, mierīgs skatiens, lūpas, kas it kā tūlīt pasmaidīs. Kopā ar pāva tēlu, kas simbolizē skaistumu, un spārnoto sievietes galvu – saules simbolu, šī fasāde kļuvusi gandrīz vai par Rīgas jūgendstila emblēmu. Te Folca darbnīcas meistarība un Pēkšēna arhitektūra saplūst pilnīgā vienotībā – akmenī dzimst sieviete, kas pārdzīvojusi gadsimtus. Fasādes centrā, virs ieejas portāla, atrodas sievietes figūra ar mierīgu, cēlu sejas izteiksmi, kuru ieskauj bagātīgi jūgendstila ornamenti. "Akmens Mis Rīga" ir kļuvusi par neoficiālu Vecrīgas skaistuma un jūgendstila emblēmu. Tūristi to bieži fotografē, un tā tiek pieminēta arī Rīgas jūgendstila muzeja un arhitektūras vēsturez lekcijās kā viens no simboliskākajiem sievietes attēlojumiem Latvijas arhitektūrā. "Akmens Mis Rīga" ir ne tikai arhitektūras rotājums. Viņa ir pilsētas seja, rīdzinieces ideāls, skaistuma un spēka alegorija. Tāpēc, kad nākamreiz, kad iesiet cauri Vecrīgai, paskatieties augšup. Varbūt sastapsiet viņas skatienu!

Molly Sandén gör comeback med Tur I Oturen och det ger henne en dubbel på listan. Även Darin kan glädjas åt två låtar på veckans lista. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play. Molly Sandén får en dubbel på Svensktoppen den här veckan när ”Tur i Oturen” kommer tillbaka. Molly som även är gäst i veckans program. Darin fortsätter också att ha två låtar på listan. Zara Larsson är veckans enda nykomling med ”Blue Moon”. Hannes Aitman och Peg Parnevik bubblar med ”Same Old Dirt” respektive ”Spelar Ingen Roll”. Även Ola Salo & Peter Jöback är aktuella som bubblare med ”Two Of A Kind”. Benjamin Ingrosso lämnar med ”Angela” liksom Maria-Jane Smith med ”I Believed”.

Det sägs att solen alltid skiner på Mallis, men inte för Hanna! Tur att det finns en certain someone där borta som gör det hela bättre... Lojsan befinner sig i en era av McDonalds, Max och Ben&Jerry där gröna juicer också lyser med sin frånvaro. Men helt ärligt – man måste väl få unna sig ibland? Följ oss på instagram och Tiktok @mandagsvibe, gå med i facebookgruppen "Måndagsvibbare" och skicka frågor, dilemman, am I the asshole och fuckboy or not till mandagsvibepodd@gmail.com. Hadeee!

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Nākamā gada budžeta projekts ar visiem pavadošajiem likumprojektiem ir nonācis Saeimā un bez aizķeršanās viss arī nodots komisijām. Vai tik miermīlīgs un raits būs arī tālākais process, tas jau ir cits jau jautājums. Bet arī šonedēļ gana daudz uzmanības pievērts ārzemēm, tajā skaitā tuvējām. Igaunijā tika aizturēts un atsūtīts atpakaļ uz Latviju politiķis Aleksejs Rosļikovs. Vēl satraucošas ziņas pienāca no Igaunijas pierobežas. Tur ir tāda vieta Sātse, kur Krievijas teritorija it kā ielokas Igaunijā veidojot tādu kā zābaka formu. Šajā „Sātses zābakā” bija fiksētas bruņotas vienības. Runājam arī par Trampa iespējamo tikšanos ar Putinu Budapeštā. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un "Delfi TV" raidījuma "Kāpēc" vadītāja Alīna Lastovska, kā arī TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Stāsta diriģents Andris Veismanis 1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas. Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem. Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks. Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo... Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā! Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija. Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp! Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju. Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu. Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim. Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu… Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk. Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri. Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks, mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto... Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca. Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

Viac ako deväťdesiat zranených, viacero v kritickom stave, ale našťastie bez obetí. Pred tunelom pri obci Jablonov nad Turňou sa v pondelok zrazili dva rýchliky a je len šťastím, že to nedopadlo celé ešte oveľa horšie.Čo sa vlastne stalo a ako to vyzeralo na mieste nehody?Tomáš Prokopčák sa v podcaste Dobré ráno pýta šéfredaktorky denníka Korzár Kataríny Gécziovej.Zdroj zvukov: TV Markíza, TASROdporúčanieFestival Pohoda zverejnil meno prvého budúcoročného headlinera a na svoje 30. narodeniny si dal darček nie menší ako rovno Gorillaz. Festival pracoval niekoľko rokov, aby do Trenčína dotiahol práve túto kapelu a úprimne, aj sa už teším. Takže ak ešte nemáte, dnes odporúčam kúpiť si lístok na Pohodu, ktorá sa odohrá od 9. do 11. júla 2026.–Všetky podcasty denníka SME nájdete na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/podcasty⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠–Odoberajte aj audio verziu denného newslettra⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ SME.sk⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ s najdôležitejšími správami na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/brifing⁠⁠⁠

Slovenskom otriaslo železničné nešťastie. Pri zrážke rýchlikov neďaleko Rožňavy, pred tunelom pri obci Jablonov nad Turnou, sa zranilo 69 ľudí. 7 z nich sú stále v kritickom stave, ďalších 14 ľudí má stredne ťažké zranenia a 48 je zranených ľahko. Vrtuľníky a sanitky ich okamžite rozvážali do nemocníc v Rožňave, Košiciach či Prešove. Minister vnútra na mieste nehody vyhlásil, že za nehodou je pravdepodobne zlyhanie ľudského faktora. Že jeden z rušňovodičov nedal prednosť.Je to skutočne tak? Je na vine teda rušňovodič, ktorý sa neriadil návestidlom? Ako vôbec môže dôjsť k takejto vážnej zrážke rýchlikov? Ako vyzerá trať pri Jablonove nad Turňou a prečo sa tu trate križujú na jednokoľajku? A ako sú na tom naši rušňovodiči? Máme ich dosť a majú dostatočný výcvik? Prečo sami hovoria, že ich je málo a musia pracovať viac? Ako to môže ovplyvniť ich výkon? A ako máme zabezpečené trate? Bol by nehode zabránil automatický systém ochrany, aký zrýchlene zavádzajú v Česku? U nás ho máme len na 11 percentách našich tratí, v čom je problém?Braňo Závodský sa rozprával s generálnym riaditeľom Železničnej spoločnosti Slovensko Ivanom Bednárikom a riaditeľom Inštitútu pre dopravu a hospodárstvo Ondrejom Matejom.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba  Laikam vismazāk izmaiņas notikušas pašā intīmākajā posmā, proti, paša skaņu ieraksta laikā. Pēc mūsu tradīcijām mūziķis paliek studijā viens, bet aiz lodziņa darbojas skaņu režisors un skaņu inženieris, kas atbild par tehniskajām lietām, dažādām komutācijām. Mēs šajā procesā parasti neiejaucāmies un tas arī nebija vajadzīgs: aicinājām mūziķus, kurus zinājām, konkrētos skaņdarbus viņu izpildījumā bijām dzirdējuši, interpretācijas atzinuši par labām un akceptējuši. Jau kopš Jāņa Ivanova laikiem mūsu skaņu režisori ir ar augstāko muzikālo izglītību – tie ir bijuši komponisti, muzikologi, kāda instrumenta spēlētāji. Līdz ar to viņu dzirde ir pietiekami asa un kompetence – pietiekami liela, lai ieraksta procesā nevienam no malas nevajadzētu iejaukties. To gadu laikā, kuros strādāju un darbojos šajā jomā, sapratu, cik svarīga mūziķim ir regulāra iespēja tikt studijā, lai veiktu ierakstus. Pirmajā reizē tikšanos ar mikrofonu gandrīz vienmēr pavadīja ārprātīgs stress. Tad pamazām jāiegūst pieredze, jāiemācās nomierināties un pārvaldīt satraukumu. Ir skaidrs: ienākot 1. studijā, savu dara fakts, ka te muzicējis orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, spēlējis Gidons Krēmers, Raimonds Pauls… Šīs sienas sevī uzsūkušas tādu vēsturi! Iespējams, šī fakta apzināšanās arī nereti mēdz būt biedējoša. 1. studijā ik pa laikam ierakstus varēja veikt patiešām labi mūziķi. Ar katru reizi viņi kļuva aizvien pārliecinošāki, jo šajā atmosfērā jau bija ļoti labi iejutušies. Bieži mūziķi sarada ar kādu konkrētu skaņu režisoru. Arī tad process kļuva personiskāks. Pēc tam, intervējot mūziķus raidījumam "Autogrāfs pēc ieskaņojuma", sapratu, ka nereti viņi pat bija aizmirsuši, ka atrodas studijā un veic ierakstu! Viņiem bija sajūta, ka spēlē savam klausītājam. Jo dvēseliskāks bija pats process, jo to nepārprotamāk varēja just ierakstos. Tie bija vienkārši brīnišķīgi. Par to, cik īpašs ir skaņotāja darbs, man savulaik palīdzēja saprast pianiste Inta Villeruša. Viņa pirms saviem ierakstiem vienmēr lūdza, lai, ja vien tas iespējams, instrumentu skaņo meistars Knēts. Iespējams, šīs nianses juta tikai viņa, bet Intai tas bija būtiski: viņa ierakstos vislabāk jutās ar Knēta skaņoto flīģeli.  Līdzīgi kā solisti, savu profesionalitāti ierakstos ļoti asināja orķestri un kori. Tāpat uzskatu, ka arī Radio skaņu režisori te iegūst tādu profesionalitāti kā nekur citur. Jau astoņdesmitajos gados Latvijas Radio skaņu režisori bija labākie toreizējā Padomju Savienības mērogā. Tik augstu kotējās mūsu ieraksti, kurus novērtēja arī starptautiski. Par to varējām pārliecināties, sūtot ierakstus uz Starptautisko jauno mūziķu konkursu "Concertino Praga". Tur atlasē klausījās tikai ierakstus un ļoti bieži mūsu jaunieši pēc tam jau kā uzvarētāji devās uzstāties uz toreizējo Čehoslovākiju. No skaņu režisoriem man visilgāk iznāca sadarboties ar Jāzepu Kulbergu – gan savulaik "Telefilmā", gan šeit, Radio, gan "Melodijā". Viņš bija ļoti labs skaņu režisors. Vienubrīd Jāzeps arī audzināja mūs skaņu režisoru maiņu – Normunds Slava, Modris Bērziņš... Noteikti gribētu pieminēt arī Kārli Rūtentālu. Viņš bija pirmais, kas apguva mūsu slaveno 16 celiņu magnetofonu. Manuprāt, mums tas bija vieniem no pirmajiem Padomju Savienībā – milzīga skaņu ierakstu pults, blakus magnetofons ar lenti, kuras platums – 5 centimetri un 0,8 milimetri… Protams, lielākoties to izmantoja vieglās mūzikas ierakstiem. Domāju, ka Raimonds Pauls un Radio vieglās mūzikas orķestris ļoti daudz ieguva no šīs sadarbības, jo ieraksti tiešām bija ļoti, ļoti brīnišķīgi. Arī Kārlis Pinnis, kurš savulaik bija "Melodijas" skaņu režisors, pēc tam darbojās Latvijas Radio. Radio ir vieta, kurā visi, kas šeit ir iekļuvuši, caur smagu darbu kļūst par meistariem.

Voditelji Egipta, Katarja in Turčije so z ameriškim predsednikom Donaldom Trumpom danes v Egiptu podpisali dogovor o mirovnem načrtu za Gazo. Trump je pohvalil vlogo omenjenih držav pri sklepanju dogovora in sporočil, da so se že začeli pogovori o drugi fazi mirovnega načrta za Gazo, ki bi se morala glede na dogovor začeti po izpustitvi vseh izraelskih ujetnikov. Danes je Hamas v okviru prve faze izpustil zadnjih 20 živih izraelskih talcev ter predal trupla še štirih, iz izraelskih zaporov pa so izpustili skoraj 2000 zajetih Palestincev.

“Mi obra busca aquello que Nietzsche gritaba antes de caer rendido en Turín: que para ser realmente contemporáneo hay que ser intempestivo, ligeramente inactual”, expresa el autor español en entrevista con Le Grand Continent...

Filmoteca RegionalCICLO: IMAGO CIVITAS - Viernes 10 de octubre / 18:30 horasMuerte en Venecia (Morte a Venezia; Luchino Visconti, 1971). Italia. 121'. VOSE.A principios del siglo XX, un compositor alemán de delicada salud y cuya última obra acaba de fracasar, llega a Venecia a pasar el verano. En la ciudad de los canales se sentirá profundamente atraído por un hermoso y angelical adolescente, sentimiento que le irá consumiendo mientras la decadencia también alcanza a la ciudad en forma de epidemia... Adaptación de la obra homónima del escritor Thomas Mann. CICLO: DEL LIENZO A LA PANTALLA - Sábado 11 de octubre / 19:00 horasLos inmortales y las maravillas del Museo Egipcio de Turín (Uomini e Dei: Le meraviglie del Museo Egizio; Michele Mally, 2023). Italia. 86'. VEUn viaje entre los más bellos hallazgos arqueológicos que nos ha legado Egipto. Kha, arquitecto y constructor de tumbas para los faraones, debe emprender un viaje al Inframundo. Jeremy Irons, en la piel de un narrador, nos cuenta la historia de su viaje. Sus palabras nos adentran en el mundo secreto de la mitología, la religión y la cultura funeraria egipcias, entrelazando el relato con la historia del museo más antiguo del mundo.ESTRENOS DE LA SEMANATRON: Ares (Joachim Ronning, 119 min) BSO: Trent Reznor & Atticus Ross (NIN). Con Jared Leto, Greta Lee, Evan PetersTercera entrega de la saga "TRON". Cuenta la historia de Ares, un programa altamente sofisticado que es enviado desde el mundo digital al mundo real en una misión peligrosa, marcando el primer encuentro de la humanidad con seres de inteligencia artificial.Bala perdida (Caught Stealing) (Darren Aronofsky, 109 min). Basado en la novela de Charlie Huston. Con Austin Butler, Zoe Kravitz, Matt Smith, Liev SchreiberNueva York, años 90. Hank Thompson (Austin Butler) era un fenómeno del béisbol en el instituto que ya no puede seguir jugando, pero todo lo demás le va bien. Tiene una novia estupenda (Zoë Kravitz), es camarero en un antro en Nueva York y su equipo favorito está sorprendentemente luchando por el campeonato. Cuando su vecino punki Russ (Matt Smith) le pide que cuide de su gato durante unos días, Hank se encuentra atrapado en medio de un variopinto grupo de gángsters amenazantes. Todos quieren algo de él; el problema es que él no sabe por qué.Downtown Abbey: El gran final (Simon Curtis, 123 min) Michelle Dockerty, Hugh Bonneville, Paul Giamatti, Dominic WestSecuela de 'Downton Abbey: Una nueva era'. Sigue a la familia Crawley y a su personal a medida que se adentran en la década de 1930. Mientras deciden cómo conducir Downton Abbey hacia el futuro, todos deben aceptar el cambio y dar la bienvenida a un nuevo capítulo.Una casa llena de dinamita (Kathryn Bigelow, 112 min) Con Idris Elba, Rebecca Ferguson, Jared HarrisCuando un misil sin identificar el origen es lanzado contra Estados Unidos, la Casa Blanca comienza una carrera contrarreloj para determinar quién es el responsable y cómo actuar en respuesta.

Today on the Christian History Almanac, we remember the martyrs of Turón on the anniversary of their deaths in 1934. Show Notes: Germany / Switzerland - Study Tour  Support 1517 Podcast Network 1517 Podcasts 1517 on Youtube 1517 Podcast Network on Apple Podcasts 1517 Events Schedule 1517 Academy - Free Theological Education What's New from 1517: Untamed Prayers: 365 Daily Devotions on Christ in the Book of Psalms by Chad Bird https://www.amazon.com/Untamed-Prayers-Devotions-Christ-Psalms/dp/1964419263 Remembering Your Baptism: A 40-Day Devotional by Kathryn Morales https://shop.1517.org/collections/new-releases/products/9781964419039-remembering-your-baptism Sinner Saint by Luke Kjolhaug https://shop.1517.org/products/9781964419152-sinner-saint The Impossible Prize: A Theology of Addiction by Donavan Riley https://shop.1517.org/products/9781962654708-the-impossible-prize More from the hosts: Dan van Voorhis SHOW TRANSCRIPTS are available: https://www.1517.org/podcasts/the-christian-history-almanac CONTACT: CHA@1517.org SUBSCRIBE: Apple Podcasts Spotify Stitcher Overcast Google Play FOLLOW US: Facebook Twitter Audio production by Christopher Gillespie (outerrimterritories.com).

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Iepriekšējo reizi minēju, cik daudz mūzikas kolektīvu sadzīvoja Radio paspārnē, mūsu lielajā 1. studijā, kur notika šo kolektīvu mēģinājumi un ieraksti. Skaidrs, ka to visu vajadzēja apsaimniekot. 80. gadu sākumā un 70. gadu beigās mēs, Mūzikas redakcijas redaktori, kas pasūtīja un izvēlējās ierakstus, varbūt pat ne līdz galam īsti apzinājāmies, kas tad notiek tālāk. Devāmies uz 103. istabu. Tur atradās liela kantora grāmata un tajā atbildīgais darbinieks skatījās un pētīja, kuri laiki ir brīvi un kurus varētu piedāvāt mūziķiem. Tā mēs staigājām vairākas reizes, jo, pirmkārt, vajadzēja uzzināt pieejamos laikus, bet pēc tam jau apstiprināt, ka mūziķim tie ir piemēroti. 103. istabā apgrozījās daudz slavenu cilvēku: tur varēja sastapt kolektīvu vadītājus un solistus, štata darbiniekus, kora direktoru un kora inspektoru, orķestra atbildīgos cilvēkus. Izrādījās, ka Radio bija arī speciāls cilvēks, kura uzdevums bija sadrukāt nedēļas plānus uz lielas lapas. Tas nemaz nebija tik vienkārši. To visu uz savas ādas vēlāk izbaudīju arī es... Vienā mirklī šīs štata vietas vairs neeksistēja, cilvēki pazuda, un pēkšņi izrādījās, ka par visu atbild producents. Līdz tam šāda amata nemaz nebija. Darāmā, lai visu šo saimniecību apkalpotu, netrūka. Vispirms jau plāni, ierakstu un mēģinājumu grafiku saskaņošana. Redzot, ka būs nepieciešamas klavieres, bija iepriekš jāparedz laiks to skaņošanai. Un tas nav īss. Nereti klavieru skaņošanai nepieciešamas pat divas stundas! Ja tikko mēģinājis orķestris, bet nākamais ir dziedātāja ieraksts, telpu vēdināšana aizņems ilgāku laiku, jo pēc liela kolektīva uzturēšanās skābekļa ir ļoti maz. Deviņdesmitajos gados uz savas ādas izbaudīju arī 1. studijas vēdināšanas nodrošināšanu. Man, lai gan esmu ļoti bailīga, bija jādodas uz Radio pagrabiem, kuri atgādināja katakombas. Iedomājieties garu koridoru ar bieziem mūriem, dzelzs durvis ar svirām. (Tas viss, protams, bija saistīts ar to, ka kādreiz šajās telpās atradās banka). Sekoja pagrieziens pa kreisi, un tad tikai sākās! Milzīgas, melnas kurtuves līdz griestiem. Domāju, ka tās bija no čuguna, ne jau gluži nokvēpušas. Pēc tam atkal bija jāgriežas pa kreisi, pilnīgā tumsā jāiet līkumu līkumi, jāuzmanās no kaut kādām sliedēm, jāatrod un jāparauj milzīgs kloķis un tad sākās vēdināšana. Un, nedod dievs, ja pēc tam kloķi aizmirsa atkal pacelt augšā! Vienu reizi tā arī gadījās. Es gan neatceros, kas un cik daudz toreiz nopietni sasala. Tāda mums bija saimniecība. Tagad atliek pieiet turpat 1.studijā pie panelīša un nospiest vienu podziņu, lai tūlīt sāktos vēdināšana. Arī klavieru skaņošana nebija vienkārša. Mums gan bija pašiem savs skaņotājs, kurš uzmanīja mēģinājumu telpās esošos pianīnus, bet pie 1. studijas flīģeļa šos skaņotājus nelaida. Viņu kvalifikācija nebija tika augsta. Tā nu Latvijas Radio bija līgumattiecības ar Latvijas Filharmonijas klavieru bāzes skaņotājiem. Viņi bija mācījušies vēl pie pirmās brīvvalsts slavenā meistara Grauda un izgājuši milzīgu skolu. Es kādreiz prasīju mūsu izcilajam skaņotājam Valdim Eglītim, vai viņam nav kāds māceklis, kurš varētu apgūt studijas instrumenta apkopi. Valdis atbildēja, ka, lai tiktu pie 1.studijas klavierēm, māceklim nepieciešami vismaz desmit gadi... Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Radio klavieru skaņotājs bija šobrīd pazīstamais klavierbūvētājs Dāvids Kļaviņš. Viņš šo jomu bija apguvis Vācijā.

Sukkos celebrates Hashem taking us out of Mitzrayim and guiding and transporting us through the Midbar in the Anenei HaKavod. So why do we celebrate it after Yom Kippur, instead of after Pesach? The famous approach of the Tur, and the revolutionary approach of the Vilna Gaon.Have a Chag Kasher V'Sameach

¡Vótame en los Premios iVoox 2025! Dirige y presenta Juan Carlos Baruque Hernández Sumario del programa YOSEF BEN LEVI * El origen de la Síndone de Turín o sábana santa ha sido y sigue siendo un tema muy debatido. Ya sea entre las personas, creyentes y no creyentes, pero sobre todo ha sido objeto de estudio por parte de la comunidad científica. Investigadores, historiadores y teólogos han trabajado durante los últimos años tratando de descubrir la procedencia y origen de este "manto santo". Se trata de una tela o paño de lino en la que según la versión más extendida sobre su origen, se pueden apreciar la cara y el cuerpo de Jesús. En la imagen también se puede aprecias las heridas que tuvo después de la crucifixión. La síndone tiene unas medidas de 4,36 x 1,13 metros. Nuestra Web: https://mundoinsolitoradio.es Contacta: +34 687 39 80 12 - Solo WhatsApp mundoinsolitoradio@hotmail.com Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

Seguimos el Sanedrín que pasa por el triunfo del Real Madrid en Almaty y conocemos la previa del partido que enfrenta mañana a Barça y PSG, así como el Dortmund-Athletic y el Villarreal-Juventus de Turín.

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču. "Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš. Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām. "Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi. Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze." "Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš. "Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs." -- Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).

Noul proiect OWR în cartiere aduce filmul documentar mai aproape de comunitățile bucureștene. Andreea Lacatus este directoarea festivalului. TIM!D, primul Festival dedicat sănătății emoționale din Buzău, are loc în weekendul 4-5 octombrie. Florina Potîrniche este initiatoarea festivalului. Iar la FABER s-a deschis expoziția „Legături Chimice” - relația dintre design și industria chimică din România. Tur ghidat cu Diana Caducenco.

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Vakar, 22. septembrī, Ziemeļu puslodē sākās astronomiskais rudens. Bet no Ziemeļpola ar katru dienu arvien plašāk izplešas tumsa. Ir sākusies polārā nakts. Pie mums dabā rudens iestājas tik pakāpeniski, ka par to runājam jau kopš augusta otras puses. Atšķirībā no mūsu platuma grādiem, kur astronomisko gadalaiku robeža dabā faktiski nav ne jūtama, ne saredzama, Arktikā izmaiņas ir daudz straujākas un tur, runājot par pavisam tāliem ziemeļiem vēl aiz polārā loka, šajās dienās iestājas nakts. Sākumā tiešām tikai ap pašu Ziemeļpolu, bet jo dienas, jo tumsa izplešas tālāk uz dienvidiem. Tur dabā faktiski nav četru gadalaiku – drīzāk ir tikai ziema un vasara vai diena un nakts. Un šajās dienās Arktikā beidzas kušanas sezona, kad Ziemeļu ledus okeāna ledus atkal sāks pieņemties apjomā. Cilvēkiem šķiet, ka aiz Polārā lokā kā izslēdz gaismu ap šo laiku, tā tikai martā, kad ir pavasara ekvinokcija, atkal ieslēdz. Tā gluži nav. Šodien, 23. septembrī, polārā nakts iestājas tikai nelielā aplītī ap pašu Ziemeļpolu. Citviet Arktikā dienas ir īsas un ļoti strauji kļūst īsākas, bet tur vēl nav polārā nakts. Ja pie mums dienas garuns sarūk pa 3-5 minūtēm, tur pa 10-20 minūtēm un pat pusstundu. Piemēram, Svalbārā, kas ir aptuveni 80. paralēle, kas ir krietni aiz polārā loka, polārā nakts iestāsies tikai aptuveni pēc mēneša un tā ilgs četrus mēnešus. Tas nozīmē, ka saule sāks virs apvāršņa parādīties jau februāra otrajā pusē. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem pie 70. paralēles, kur jau ir Norvēģijas kontinetālā daļa, apmēram, kur ir Tromse, polārā nakts ilgst aptuveni divus mēnešus, bet tieši uz polārā loka, kas ir 66,5 grādu paralēli, nakts ir tikai vienu diennakti - ziemas saulgriežos. Tātad pusgadu gara nakts ir tikai Ziemeļpolā.  Neraugoties uz to, protams, no saules saņemtais siltums pēc rudens ekvinokcijas ir tik niecīgs, ka gaisa temperatūru vairs ļoti būtiski nespēj ietekmēt, to šajā gada daļā nosaka gaisa masu plūsmas, tādēļ arī aiz polārā loka, kad ir iestājusies tumsa, temperatūra tāpat mainās - ir aukstāki periodi un ir siltāki. Bieži mēdz būt tā, ka Skandināvijas pašos ziemeļos ziemas vidū ir kāda diena, kas ir siltāka, nekā pie mums, jo tur ir aizplūdusi kāda silta gaisa masas no Atlantijas okeāna.

Latvijas tūrisma biznesā ārzemēs dzīvojošu latviešu potenciāls ir akadēmiski un citādi maz pētīts, taču atziņas nozares ietvaros pastāv. Vasaras atvaļinājumu laikam noslēdzoties, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gribam vērtēt, kādu pienesumu dod diasporas tūrisms dzimtenei. Analizē Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, biznesa augstskolas "Turība" asociētais profesors Ēriks Lingebērziņš, Laura Perona no Kanādas un Ineta Sējāne, kura dzīvo Spānijā. Skaidrs, ka vasarā diasporas pārstāvji daudz vairāk ierodas Latvijā. Īpaši tādā vasarā, kāda bija aizvadītā, kad norisinājās liels kultūras pasākums - šoreiz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas arī atveda gana daudz tautiešu uz Latviju kā tūristus. Kādu pienesumu Latvijai dod diasporas tūristi kopumā, un ko paši ārvalstīs dzīvojošie latvieši vēl bez radu un draugu apciemošanas, kas ir neatņemama sastāvdaļa, vislabprātāk dara tai mirklī, kad ir atbraukuši uz Latviju? Ko grib piedzīvot, pieredzēt un apskatīt? Un ko savukārt tūrisma rīkotājiem no tā vajadzētu secināt?

Groong Week in Review - September 25, 2025TopicsSeptember 13, 2022 WarSerdar Kiliç in ArmeniaUS State Dept. in YerevanShorter Military ServiceThe Kitchen SinkGuestArthur KhachatryanHostsHovik ManucharyanAsbed BedrossianEpisode 472 | Recorded: September 15, 2025Subscribe and follow us everywhere you are: linktr.ee/groong

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Evropske podpornice Ukrajine so skupaj z Združenimi državami po vdoru ruskih brezpilotnih letalnikov na Poljsko izrazile zaskrbljenost. Moskvo so obtožile kršenja mednarodnega prava in ustanovne listine Združenih narodov. Rusijo so tudi pozvale, naj konča agresijo na Ukrajino. Več po drugih poudarkih oddaje: - Kitajski zunanji minister Wang Yi na obisku v Sloveniji - Nova Slovenija na volilni kongres po novo vodstvo - V finalu evropskega prvenstva v košarki Nemčija in Turčija

Join Jim and Greg for Thursday's 3 Martini Lunch as they react to the horrifying political assassination of Turning Point USA Founder and CEO Charlie Kirk.First, they examine the murder of Kirk at Utah Valley University, breaking down the latest developments in the investigation. They cover details on the weapon used, the ongoing manhunt for the suspect, and evidence suggesting transgender ideology and Antifa extremism may have motivated the attack. They also reflect on the shock and revulsion at hearing the news.Next, they chronicle the execrable coverage of the shooting on MSNBC. From the very beginning, anchor Katy Tur implicitly blamed Utah's gun laws. Commentator Matthew Dowd blamed Kirk's "hate speech" for inciting his own shooting. Dowd was fired before the end of the day. And while many on the left did express outrage over the shooting, way too many lefties on social media brazenly celebrated Kirk's death.Then, they look back on what Kirk accomplished in his 31 years and whether this tragedy will finally push the nation to confront the forces driving such violence or if it signals a darker tipping point ahead.Finally, they reflect on the 24 years since the 9/11 terrorist attacks.Please visit our great sponsors:Support your health with Dose Daily.  Save 25% on your first month when you subscribe at https://DoseDaily.co/3ML or enter code 3ML at checkout.  Keep your skin looking and acting younger for longer. Get 15% off OneSkin with the code 3ML at https://www.OneSkin.co/This Fall, save up to 50% on select plants at Fast Growing Trees—plus get an extra 15% off your first purchase with code MARTINI at https://www.Fast-Growing-Trees.com (limited time, terms apply).

Why do we blow shofar in Elul? The Tur brings down three reasons.

Čeprav je študirala turizem, si ni mislila, da bo v tej panogi tudi zares delala. Skupine turistov vodi po Turčiji. Ker pa je tam spoznala partnerja, Romana Dolanay že sedem let živi v Antaliji. Jezika se je naučila tudi med gledanjem turških telenovel. Izpostavlja gostoljubnost Turkov, njihovo izjemno bogato zgodovino in stalen razvoj, ki vključuje tudi turistični sektor. Eno najbolj obiskanih destinacij na svetu obiskujejo zaradi presajanja las, zobozdravstvenih storitev ter celo dolgotrajnega in bolečega pridobivanja nekaj centimetrov višine.Poznate potencialnega sogovornika ali sogovornico za epizodo Globalne vasi? Pišite na nejc.jemec@rtvslo.si

====================================================SUSCRIBETEhttps://www.youtube.com/channel/UCNpffyr-7_zP1x1lS89ByaQ?sub_confirmation=1======a==============================================DEVOCIÓN MATUTINA PARA ADULTOS 2025“CON JESÚS HOY”Narrado por: Exyomara AvilaDesde: Bogotá, ColombiaUna cortesía de DR'Ministries y Canaan Seventh-Day Adventist Church ===================|| www.drministries.org ||===================10 de SeptiembreLlenos del Espíritu de Cristo«Entonces Jesús les dijo otra vez: "¡Paz a vosotros! Como me envió el Padre, así también yo os envío". Y al decir esto, sopló y les dijo: "Recibid el Espíritu Santo"» (Juan 20: 21-22).Este gesto de Jesús de soplar sobre sus discípulos me sorprendió durante bastante tiempo. Solo cuando estudié el pasaje más a fondo comprendí que debía entenderlo en el contexto cultural en el que vivían los apóstoles. El gesto de Jesús, arraigado en la tradición de los gestos concretos de los profetas del Antiguo Testamento, estaba muy claro para su entorno, ya que tanto en hebreo (ruaj) como en griego (pneuma) la palabra que designa el soplo, el aliento, el viento y el espíritu son la misma (cf. Eze. 37: 5-14; Juan 3: 8; Hech. 2: 2). El símbolo y la realidad se aclaran el uno al otro: Jesús sopla simbólicamente porque desea que los apóstoles estén llenos realmente de su Espíritu.Mi yerno Davide, antes de ser profesor de filosofía y ética en la Universidad de Andrews (Michigan, Estados Unidos), fue profesor de educación física y deportes en Europa, y capellán de numerosos atletas en los Juegos Olímpicos de Invierno del año 2006 en Turín (Italia). Juntos hemos comentado muchas veces las metáforas deportivas utilizadas por la Biblia para ilustrar el evangelio. Pero él me ayudó a comprender el gesto de Jesús soplando sobre sus discípulos con una metáfora moderna. Con su permiso, refiero aquí un par de reflexiones espirituales suyas, destinadas en principio a jugadores de futbol, basadas en un simple balón.La primera es que un balón solo funciona bien si está debidamente hinchado. Y que un cristiano solo funciona bien si está lleno del soplo divino del Espíritu. Porque si el balón no está bien hinchado y no es perfectamente esférico, se desvía sin remedio. Un cristiano, si no tiene un desarrollo armonioso y no está lleno del Espíritu, también se desvía.La segunda es que todo balón sirve más a los objetivos del partido cuando es compartido que cuando algunos jugadores lo retienen para jugar ellos solos. El cristiano está llamado a compartir con otros sus «jugadas» al servicio de las metas del gran entrenador. Para alcanzarlas se requiere compartir el balón del evangelio con otros y no retenerlo, siguiendo bien las órdenes del capitán del equipo.Es evidente que las afinidades entre nuestra misión cristiana y los objetivos de cualquier deporte son superficiales. Pero al igual que Pablo se inspiraba de los atletas de su tiempo para estimularnos en la vida cristiana (1 Cor. 9: 24-27), también nosotros podemos sacar lecciones espirituales hasta de un balón de futbol.Señor, necesito tu Espíritu hasta para respirar. Gracias por aceptarme en tu equipo. 

¿Quieres hacer crecer tu negocio? Anúnciate en El Centinela del Misterio. Infórmate mandando un WHATSAPP al 📲 +34 636 601 031 Descripción del episodio: Esta noche en El Centinela del Misterio, y dando el pistoletazo de salida a nuestra 10ª temporada, vamos a darles a conocer muy a fondo, la historia de la Sábana Santa de Turín desde el año 33 D.C. hasta nuestros días. Vamos a analizar cada detalle de su historia, sus misterios, desapariciones, enigmas y novedades, sobre la autenticidad de la reliquia más importante, respetada y venerada por el mundo del cristianismo. Hablaremos a fondo de aquella prueba del Carbono 14, realizada en 1988 por varios solventes laboratorios, y por supuesto de un nuevo estudio científico aplicado a Sábana Santa, basado dicho en el diseño gráfico a partir de tres dimensiones. Con Juanjo Sánchez Oro y con Paco Álvarez “El Romano”. Dirección y Presentación. Carlos Bustos Adjunta de Dirección Davinia González Realización. David Castillo Responsable de Producción. Helen Bustos MetRadioTV Espacio patrocinado por: AQUASTUDIO 2004 Salud Ambiental. Desinfección de conductos de aire acondicionado, tratamiento de aguas estancadas, eliminación de malos olores. Expertos en Prevención y Tratamiento de Legionella, COVID-19 Y Gripe A. Empresa registrada y homologada por el Ministerio de Sanidad. Registro: ROESB 613-CM-S ☎️+34 609 676 988 💻 www.aquastudio2004.com Apóyanos y hazte Mecenas para escuchar gratis toda la programación de El Centinela del Misterio. https://go.ivoox.com/sq/300018 ¿Te apetece ser miembro de “El Club de El Centinela”? Podrás asistir a las grabaciones de nuestros programas en los Estudios Manu Carballal, además de obtener descuentos en nuestros artículos de merchandising, y poder conseguir beneficios y descuentos en la totalidad de actividades y eventos que realicemos dentro de la gran familia de “El Centinela”(viajes, teatros, jornadas del misterio, etc.) Puedes informarte por WhatsApp en el 📲 +34 609 676 988 Sigue nuestras actividades en https://instagram.com/carlosbustos_centinela?igshid=MzMyNGUyNmU2YQ%3D%3D&utm_source=qr ©️ ®️El Centinela del Misterio 04/09/2025 Queda expresamente prohibida la reproducción total o parcial de este programa/podcast, por cualquier procedimiento, plataforma de difusión, medio de comunicación, así como el tratamiento informático, el alquiler o cualquier otra forma de cesión sin la autorización previa y por escrito de los titulares del copyright y propietarios de los derechos de El Centinela del Misterio. Los colaboradores, asistentes y personas que usan la palabra en el espacio El Centinela del Misterio, se hacen responsables unilateralmente de las opiniones vertidas en el mencionado espacio, y ceden los derechos de su actuación, emisión y redifusión, únicamente a El Centinela del Misterio y a la empresa propietaria de sus derechos. Los usuarios que decidan ejercer su derecho de opinión en el foro de este podcasts, son los únicos responsables de las opiniones vertidas y escritas. Aun así El Centinela del Misterio se reserva el derecho de admisión de dichos usuarios en este foro. También se reserva el derecho a eliminar comentarios que vulneren las normas de dicho foro, bloquear perfiles, además de reservarse el derecho a tomar acciones legales en caso de que ciertos comentarios sean constitutivos de delito según el Código Penal Español. Así mismo, si algún usuario del foro se siente ofendido por otros miembros de dicho foro, será de su única responsabilidad realizar los pantallazos de dicho comentario ofensivo, de poner la correspondiente demanda judicial, para que en caso de ser admitida a trámite, sea un juez quien solicite a la plataforma IVOOX todos los datos con el fin de poder identificar al emisor de esos supuestos comentarios escritos susceptibles de ser delictivos. El Centinela del Misterio y la empresa propietaria de sus derechos, quedan totalmente al margen y sin responsabilidad alguna, de los comentarios y de los ataques personales y de posibles suplantaciones de personalidad que puedan darse entre los usuarios de nuestro foro en IVOOX. ©️ ®️El Centinela del Misterio 04/09/2025 Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

Ya se empieza a notar ambiente en las calles de Tarazona donde a mediodía se podrá disfrutar de una de las imágenes más icónicas del calendario festivo de Aragón.  También se resolverá el misterio de quién es el turiasonense que representa este año al Cipotegato. Hoy en Buenos Días Aragón, el alcalde de Tarazona, Tono Jaray ha repasado cómo se encuentra la ciudad en uno de los momentos más importantes del año para los turiasonenes y donde se triplica la población. Arrancan las fiestas de San Atilano, para las que hay programadas más de 300 actos. Unos festejos que terminarán el 1 de septiembre y que son Fiesta de Interés Turístico Nacional. 

Este episodio forma parte de una selección para el verano de EL PAÍS Audio. Este episodio se emitió el 17 de junio de 2025. Llegamos a Italia, a inicios del Jubileo, el año santo católico. El país gobernado por Fratelli D'Italia, de Giorgia Meloni, representa un manual sobre cómo restringir el aborto, teniendo una ley que sí lo permite. Partiendo de Nápoles, pasando por Roma y llegando a Turín, descubrimos cómo ese manual se relaciona con la Red Política por los Valores, cómo afecta a la vida de las mujeres y cómo condiciona las políticas públicas. Créditos: La familia correcta es un podcast internacional, con siete adaptaciones, coproducido por El País Audio, Chora Media, Europod y 444. Se ha realizado en el marco del proyecto WePod, *cofinanciado por el programa Europa Creativa de la Comisión Europea. La versión española está escrita y narrada por Elsa Cabria Idea, información y trabajo de campo: Francesca Berardi, Claudia Torrisi, Lili Rutai, Elsa Cabria y Manuel Tomillo Apoyo editorial: Bárbara Ayuso Edición: Ana Ribera y Alexander Damiano Ricci Grabación y diseño de sonido: Daniel Gutierrez y Mattia Liciotti (basado en ‘The Devil You Know’ soundtrack, con licencia de Machiavelli Music) Diseño de arte: Ruth Benito y Rebecca Grassi Project manager: Henar León Editora jefe de El País Audio: Silvia Cruz Lapeña Productora ejecutiva: Ana Ribera Coordinación editorial y de producción: Alexander Damiano Ricci (Europod) *Cofinanciado por la Unión Europea. No obstante, las opiniones expresadas pertenecen únicamente al autor o a los autores y no reflejan necesariamente las opiniones de la Unión Europea. Ni la Unión Europea ni la administración otorganora pueden considerarse responsables.

When prohibited food falls into permissible food and imparts an off flavor, may one consume the mixture? • The Rambam and Tur disagree about whether or not distinct prohibitions join together when calculating their negation • Where does Rebbi Shimon acknowledge the oral tradition from Sinai of liability for the consumption of an olive's volume of prohibited foods? • Squirrel beer • Why may one consume honey with bees' legs?

El programa del viernes con Jesús Gallego: empieza la segunda jornada de liga con el Betis-Alavés en La Cartuja por las obras del Villamarín, el encuentro entre Trump y Gianni Infantino, vuelve El Sanedrón con Raúl Pérez, empieza La Vuelta a España en Turín, baloncesto, motociclismo y más deporte.

Los Hermanos en Cristo Carlo Acutis y Pier Giorgio Frassati vivieron en épocas diferentes, pero compartieron la pasión de vivir su fe al máximo. Uno escaló picos alpinos; el otro programó sitios web. Uno sirvió a los pobres de la Turín de la posguerra; el otro evangelizó desde una laptop en Milán. Próximamente estos dos jóvenes del norte de Italia serán canonizados juntos por el Papa León XIV. El P. Núñez además responde a las preguntas llegadas al programa vía telefónica, el correo electrónico (padrepedro@ewtn.com) y Facebook (www.facebook.com/ppedronunez).

Gost epizode 191 je bil Mohammed Waleed Alaswad, mladi fant, ki je kot migrant prišel iz Sirije v Slovenijo. Danes dela kot uspešen frizer v eni izmed Ljubljanskih brivnic. =================== Pridite se strižt k Mohammedu ❤️ https://form.lime-booking.com/sl/UnseenBarbershop/service?u=7228  =================== V epizodi se dotakneva naslednjih tematik: Spoznanje s Klemnom in otroštvo v Siriji Življenje pred vojno in izkušnje v šoli Začetek vojne in posledice Beg iz Sirije in potovanje v Turčijo Življenje v Turčiji in iskanje dela Migracija v Evropo in izkušnje v Sloveniji Prilagajanje na novo življenje in izobraževanje Uspeh in prihodnost =================== Prijavi se na AIDEA newsletter (obvestilo glede LIVE AIDEA dogodka): https://aidea.si/aidea-mailing-lista 

Tenis öyle bir spor ki, aynı elit turnuvadaki oyuncuların bir kısmı oraya ortaklaşa minivanla gelmişler, bir kısmı trenle, bir kısmı ekonomi uçarak, birkaç tanesi de ise özel jetle. Ama ismi adil rekabet. Bu kadar çok elit oyuncunun bu kadar süründüğü başka bir spor yok. . Yeni Kitap: ⁠⁠⁠⁠Fularsız Felsefe: Dört Önemli Mesele⁠⁠⁠⁠ . Konular: (00:04) Tenis zengin sporudur (01:02) İlk 150 (02:31) Geçen bölüm özeti (03:21) Pasta (05:58) Erken başlangıç (08:37) Fırsat maliyeti (11:20) Only the ladder is real (12:46) Minivan tenisçisi (14:19) Breakeven noktası (16:08) Piramidin tepesi (18:30) Federer-er-er (20:25) Turnuva Teorisi (23:35) Tur finalleri (25:03) Sosyal reformlar (26:58) Adil rekabet mi hikaye mi (28:09) Gelecek bölüm . Kaynaklar: Video: Why most tennis players struggle to make a living Yazı: Father Figure ​Makale: Financial Break Even in Professional Tennis ------- Podbee Sunar ------- Bu podcast, Garanti BBVA reklamı içermektedir. Bonus Platinum'un avantajlarını ⁠⁠keşfet⁠⁠!

We are to begin our day, each day of our lives, by expressing our gratitude to Hashem for all the blessings He has granted us. Immediately upon awakening, we recite "Modeh Ani," thanking Hashem for restoring our souls, and we are then required to recite a series of Berachot known as "Birkot Ha'shahar" – the morning blessings. These Berachot thank Hashem for our ability to open our eyes to see, the ability to get out of bed and walk, and other basic functions of the body. They also thank Hashem for spiritual blessings, such as His having chosen us and given us the Torah. As parents, we know how much it means when a child expresses gratitude. The more our children acknowledge what we do for them and thank us, the more we want to do for them. But when children act ungratefully, and do not thank their parents, the parents will be less inclined to give them what they want. We are Hashem's children, and we owe Him an enormous debt of gratitude for the countless blessings He gives us each day, starting with life itself. The more we thank Him for the blessings we have received, the more He will continue blessing us. We therefore thank Hashem each morning for some of the precious gifts that He has given us. Rav Natrunai Gaon (9 th century, Babylonia) traces the origins of the Birkot Ha'shahar to the obligation to recite one hundred Berachot each day. This obligation was taught as a "Halacha Le'Moshe Mi'Sinai" – a law that Moshe heard at Mount Sinai and has since been transmitted orally from one generation to the next. In ancient times, there were no fixed Berachot, and everyone was expected to recite Berachot on his own, until reaching a total of one hundred each day. However, without a fixed text of Berachot, and without specific Berachot required at certain times and on certain occasions, people became lax, and failed to recite the obligatory one hundred Berachot. In fact, the Midrash relates that when a devastating plague ravaged the Jewish Nation during the time of King David, killing one hundred people a day, King David determined that this was caused by the people's failure to fulfill this obligation of reciting one hundred Berachot every day. He therefore issued an edict to ensure that people recite the required number of Berachot, and the plague suddenly stopped. Still, this obligation was not always fulfilled. Therefore, the Ansheh Kenesset Ha'gedola (Men of the Great Assembly), a group of scholars and prophets that was formed at the beginning of the Second Commonwealth, established fixed Berachot that we are required to recite every day, thus ensuring that we recite one hundred blessings over the course of the day. Included in these Berachot are the eighteen Birkot Ha'shahar that we must recite each morning. Indeed, the Shulhan Aruch discusses the Birkot Ha'shahar in the same Siman (chapter) in which he mentions the obligation to recite one hundred Berachot each day – indicating that, as Rav Natrunai Gaon explained, the Birkot Ha'shahar are related to this obligation. They were instituted to help ensure that a person recites the required amount of Berachot every day. As mentioned earlier, underlying the requirement of Birkot Ha'shahar is our debt of gratitude to Hashem. Not surprisingly, we find a close connection between the obligation to recite one hundred Berachot each day and the concept of gratitude. First, the 100 th chapter of Tehillim is the chapter "Mizmor Le'toda" – the song which was sung to express gratitude to Hashem, thus establishing an association between the number 100 and gratitude. And, the first two letters of the word "Modim" ("We thank") are Mem and Vav, which together in Gematria equal 46 – the Siman in the Shulhan Aruch that speaks of the obligation of one hundred Berachot. We might wonder, why is it necessary to recite these Berachot each and every day? Why does it not suffice for us to occasionally praise and thank Hashem for all He gives us and does for us? An important answer to this question is offered by the Rashba (Rav Shlomo Ben Aderet, Barcelona, Spain, 1235-1310). He writes that every morning, we must see ourselves as born anew. As the verse says (Echa 3:23), "Hadashim La'bekarim, Rabba Emunatecha" – G-d performs great kindnesses for us each and every morning by restoring our consciousness, by giving us a new day, showing us His trust in our capacity to achieve and accomplish. Yesterday's blessings do not suffice today, because today we have been created anew, and so we must express gratitude to G-d anew. The Berachot that comprise Birkot Ha'shahar thank Hashem for many things – such as our vision, our ability to stand up straight and walk, our clothing, our having been chosen by Hashem – but does not appear to be exhaustive. Rav Haim Palachi (Turkey, 1788-1868) raised the question of why the Sages did not institute a Beracha thanking Hashem for the ability to speak. It goes without saying that the faculty of speech is one of the human being's most important capabilities. In fact, the Torah says that when G-d created Adam, He infused within Him "Nishmat Haim" – "a living soul" (Bereshit 2:7), and Targum Onkelos translates this expression to mean "Ru'ah Memalela" – "a spirit that speaks." The power of speech can be said to be our defining characteristic, the quality that distinguishes the human being from other creatures in the animal kingdom. Why, then, do we not have a special blessing thanking Hashem for this most precious gift? An answer to this question appears in the work Petah Ha'debir by Rav Binyamin Pontremoli (Turkey, d. 1784). He notes the aforementioned verse, and Onkelos' translation, which teaches us that the faculty of speech is a function of the Neshama, the human soul. Now the Sages instituted as one of the Birkot Ha'shahar a special Beracha thanking Hashem for the soul which He has given us – the blessing of "Elokai Neshama." Hence, as the ability to speak stems from the Neshama, this Beracha which thanks Hashem for giving us our soul also thanks Hashem for the power of speech. (It would thus seem that if parents have a child who, G-d forbid, is not developing the ability to speak, or struggles with speech issues, they should have special intention when reciting the Beracha of "Elokai Neshama," and have in mind the child's soul through which they wish that he develop the faculty of speech.) Moreover, Rav David Abudarham (Spain, 14 th century), in explaining the Beracha of "Elokai Neshama," cites the verse in Tehillim (115:17), "Lo Ha'metim Yehalelu Y-ah" – "It is not the dead that will praise G-d." Once a person's soul is taken, he is no longer able to express Hashem's praises. Rav Abudarham notes the implication of this verse that the primary purpose of speech is to praise G-d. (This is indicated in the text of "Elokai Neshama," in which we say, "As long as the soul is within me, I give thanks before You…") Accordingly, it stands to reason that when we recite "Elokai Neshama" and give thanks to Hashem for giving us a soul, this includes an expression of gratitude for our ability to speak. A second answer to this question was offered by Rav Shmuel Alexander Unsdorfer (1920-2002), who explained that we express gratitude for the faculty of speech by reciting Birkat Ha'Torah – the blessing over Torah learning. The Misva of learning Torah includes the obligation to speak words of Torah and to transmit them to others, and so when we thank Hashem for this precious Misva, we automatically thank Him also for the gift of speech. A different question was asked regarding the omission of the faculty of hearing from the Birkot Ha'shahar. Clearly, our hearing is exceedingly important. In fact, if somebody injured another person and caused him to lose his hearing, he must pay compensation for the damages. Why, then, is this capability not included in our morning blessings? One answer given is that the ability to hear is included in the Beracha of "Ha'noten La'sechvi Bina Le'havhin Ben Yom U'ben Layla" – thanking Hashem for granting the rooster the knowledge to crow in the morning, thus waking people up. Of course, the rooster's crow is effective in waking people only because of the ability to hear, and so this Beracha implicitly expresses gratitude for the sense of hearing. Another answer is that the morning blessings thank Hashem only for those abilities which we lost, as it were, during the night when we slept, and were restored in the morning. Thus, for example, we thank Hashem for restoring our vision after our eyes were closed throughout the night, and for allowing us to get out of bed, stand upright and walk, after we spent the night lying down. Our sense of hearing, however, is unaffected by sleep; we can still hear while sleeping, and so this capability is not included in Birkot Ha'shahar. (Interestingly, the Ben Ish Hai (Rav Yosef Haim of Baghdad, 1833-1909), in his work Mi'kavse'el, cites a Rabbi who wanted to apply this theory to explain why we do not recite a Beracha over the ability to speak. This Rabbi noted that some people talk in their sleep, and so this capability is not technically "lost" at night, such that we should give thanks for it when we wake up in the morning. The Ben Ish Hai dismissed this answer, noting that some people sleepwalk, and yet we still recite each morning the Beracha of "Ha'mechin Mis'adeh Gaber," thanking Hashem for the ability to walk. One might, however, distinguish between talking in one's sleep and sleepwalking, as a person who sleepwalks is not actually sleeping as he walks, whereas those who talk in their sleep really are still asleep and have not woken up to talk.) The Sefer Hasidim (Rabbenu Yehuda Ha'hasid, Germany, 1150-1217) writes that he once met an exceptionally pious individual who recited additional blessings each morning, thanking Hashem for each and every part of the body, and the Sefer Hasidim expressed great admiration for this practice. He noted the verse in Tehillim (84:3), "Libi U'bsari Yeranenu El Kel Hai" – "My heart and my flesh shall sing praise to the living G-d" – implying that each and every part of the body which functions properly is a sufficient reason to give praise to Hashem. A different verse in Tehillim (35:10) states, "Kol Asmotai Tomarna, Hashem Mi Kamocha" – "All my bones shall declare: G-d, who is like you?" Indeed, it is worthwhile to express our gratitude to the Almighty for each and every limb and organ in the body. The Hida (Rav Haim Yosef David Azulai, 1724-1806), in his commentary to Sefer Hasidim, asserts that this righteous man could not have actually recited additional Berachot, for a Beracha that was not instituted by the Sages constitutes a Beracha Le'batala – a Beracha recited in vain, which is forbidden. Undoubtedly, this man expressed his gratitude to Hashem for all his working body parts without reciting formal Berachot. By contrast, Rav Meir Mazuz (1945-2025) suggested that this righteous man followed the opinion that one is permitted to create his own Beracha to give praise to Hashem. In any event, the truth is that we do not need additional Berachot – formal or informal – to express our gratitude to Hashem for everything in our body that works properly. The Tur (Rabbenu Yaakov Ben Asher, Spain, 1270-1340) notes that in the Beracha of "Asher Yasar," which one recites after using the restroom, we say that Hashem created "Halulim Halulim" (hollow spaces in the body). The Gematria of the word "Halulim," the Tur observes, is 124, and we recite this word twice, for a total of 248 – the number of limbs and organs in a person's body. This expression, then, alludes to all our body parts. Thus, when we recite "Asher Yasar," we give thanks to Hashem not only for the wondrous ability to eliminate the waste from our body, but also for each and every body part. The Rishonim (Medieval scholars) debate the question of whether a person recites a Beracha that is not applicable to him, because he unfortunately does not have the ability for which that Beracha gives thanks. For example, does a blind person recite the Beracha of "Poke'ah Ivrim," in which we thank Hashem for the gift of vision? The Rambam (Hilchot Tefila 7:7-8) writes explicitly that a person recites each of these Berachot only after performing the action referred to by that Beracha. For example, after standing upright, one recites the Beracha of "Zokef Kefufim" ("Who makes the bent upright"), and after getting dressed, one recites the Beracha of "Malbish Arumim" ("Who clothes the naked"). The Rambam writes that if, for whatever reason, a person did not experience that which a given Beracha speaks of, then he does not recite that Beracha. In the Rambam's opinion, the Birkot Ha'shahar resemble the Berachot recited over food, which one recites only when eating. By the same token, one recites each of the morning blessings only after receiving the benefit for which each blessing gives praise. The Shulhan Aruch follows this opinion. By contrast, the Kolbo (anonymous work from the period of the Rishonim), citing several of the Geonim, writes that every person recites all the Birkot Ha'shahar, regardless of whether or not he personally experiences these phenomena. According to this opinion, the morning blessings express gratitude not for one's personal experience, but rather for the general phenomena mentioned by these Berachot. Even if one is not, Heaven forbid, able to see, for example, he still recites the Beracha of "Poke'ah Ivrim" to praise Hashem for the phenomenon of vision. Common practice follows this view of the Kolbo. One of the interesting questions asked regarding the Birkot Ha'shahar relates to the Halachic principle that applies in situations of a "Beracha Semucha La'haveratah" – a Beracha which is recited immediately following another Beracha. Normally, when a Beracha is recited right after another Beracha, it does not begin with the word "Baruch." Thus, for example, the text of Birkat Ha'mazon consists of four Berachot recited in immediate succession of one another, and thus only the first Beracha begins with "Baruch." The three subsequent Berachot are covered, so-to-speak, by the "Baruch" which begins the first Beracha, and so they do not require the introductory word "Baruch." In the Amida prayer, too, only the first Beracha begins with the word "Baruch," whereas all the subsequent Berachot do not, because they are recited immediately after the first Beracha. When it comes to Birkot Ha'shahar, however, the blessings all begin with the word "Baruch," despite the fact that they are recited as a series of Berachot, one right after the other. Tosafot in Masechet Berachot (46) offer two answers. First, they explain, unlike the blessings of Birkat Ha'mazon and the Amida, the blessings of Birkot Ha'shahar were not instituted as a series of Berachot. The Sages did not require reciting them together in a particular sequence. As we saw, the Rambam maintained that one recites each Beracha as he experiences the phenomenon referred to by each Beracha, and the Rambam writes explicitly that there is no set order for these Berachot. The rule of "Beracha Semucha La'haveratah," Tosafot write, applies only to a series of Berachot which were instituted to be recited together in a particular order, and so it does not apply to Birkot Ha'shahar. Secondly, Tosafot suggest, this rule applies only to relatively lengthy Berachot, such as the Berachot of Birkat Ha'mazon and the Amida. The Birkot Ha'shahar, however, are very brief, and thus they require the introduction of "Baruch Ata Hashem." A person should not unnecessarily get involved in other matters before reciting the Birkot Ha'shahar. Ideally, the Hesed La'alafim (Rav Eliezer Papo, 1785-1827) writes, the first words that come out of a person's mouth in the morning should be words of praise and gratitude to Hashem. One should not write text messages, make phone calls and the like before reciting the morning blessings. The Kaf Ha'haim (Rav Yaakov Haim Sofer, Baghdad-Jerusalem, 1870-1939) warns that according to the Kabbalah, unnecessarily delaying the recitation of Birkot Ha'shahar has the effect of allowing the Kelipot (negative spiritual energies) access to the person's soul, which can cause great harm. One should not be doing anything else while reciting a Beracha. This applies not only to Birkot Ha'shahar, but to all blessings that we recite. The Ben Ish Hai writes that "Lo Tiheyeh Ka'zot Be'Yisrael" – it should never happen that a Jew recites a Beracha while being involved in some other activity. And the Ben Ish Hai laments the fact that many people make this mistake. One common example is Netilat Yadayim – many people mistakenly recite the Beracha while drying their hands. One must ensure not to begin reciting the Beracha of "Al Netilat Yadayim" until after he finished drying his hands. Another common mistake is people reciting Birkot Ha'shahar while rushing to get to shul. This is improper. One should recite a Beracha while standing in place and doing nothing else, focusing his attention fully on the Beracha. The Taz (Rav David Ha'levi Segal, Poland, 1586-1667) writes that one who recites a Beracha while performing other activities is included in the Torah's harsh warnings against serving Hashem "Be'keri" – in a casual, haphazard manner, without focus and attentiveness. Rav Chaim Brim (1922-2002) tells that he once went to visit Rav Moshe Yehoshua Landau in the middle of the night. Rav Landau was in the restroom when he arrived, and so he waited. When Rav Landau came out, he recited the Beracha of "Asher Yasar" without realizing that he was being watched. Rav Brim said that at 2am, without realizing that anyone was around, Rav Landau recited "Asher Yasar" with greater concentration and emotion than most people have while reciting Ne'ila in the synagogue on Yom Kippur. We start our day by thanking Hashem for all the great blessings He has granted us. I had the occasion during my trips to Israel to visit Israeli soldiers who, unfortunately, sustained injuries that necessitated the amputation of limbs. They do not have the ability that the rest of having to easily get out of bed and move about. We need to appreciate these great blessings that Hashem gives us anew each morning, and try, as much as possible, to recite the Berachot with thought and concentration, truly appreciating all that Hashem does for us.