POPULARITY
Categories
349 episodes with Tur
122 episodes with Tur
64 episodes with Tur
39 episodes with Tur
24 episodes with Tur
49 episodes with Tur
41 episodes with Tur
37 episodes with Tur
24 episodes with Tur
16 episodes with Tur
21 episodes with Tur
18 episodes with Tur
12 episodes with Tur
13 episodes with Tur
17 episodes with Tur
10 episodes with Tur
8 episodes with Tur
10 episodes with Tur
9 episodes with Tur
16 episodes with Tur
9 episodes with Tur
9 episodes with Tur
9 episodes with Tur
5 episodes with Tur
12 episodes with Tur
8 episodes with Tur
7 episodes with Tur
7 episodes with Tur
2 episodes with Tur
6 episodes with Tur
7 episodes with Tur
7 episodes with Tur
3 episodes with Tur
5 episodes with Tur
4 episodes with Tur
4 episodes with Tur
3 episodes with Tur
5 episodes with Tur
2 episodes with Tur
6 episodes with Tur
74 episodes with Tur
73 episodes with Tur
14 episodes with Tur
7 episodes with Tur
7 episodes with Tur
5 episodes with Tur
4 episodes with Tur
4 episodes with Tur
2 episodes with Tur
6 episodes with Tur
4 episodes with Tur
3 episodes with Tur
4 episodes with Tur
3 episodes with Tur
„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”.
Slovenski odbojkarji ligo narodov nadaljujejo v Burgasu, mestu ob Črnem morju. Do konca tedna se bo Slovenija pomerila s Francijo, Japonsko, gostiteljico Bolgarijo in že v današnjem popoldnevu s Turčijo.
Slovenski odbojkarji ligo narodov nadaljujejo v Burgasu, mestu ob Črnem morju. Do konca tedna se bo Slovenija pomerila s Francijo, Japonsko, gostiteljico Bolgarijo in že v današnjem popoldnevu s Turčijo.
Piepildīt sapni par dzīvi uz kuģa mūziķei Annai Petraškevičai izdevies, pateicoties mīlestībai, kas viņu atvedusi uz Stokholmu, kur viņa dzīvo uz baržas ar nosaukumu "Petra". Tur tiekamies Līgo dienas pēcpusdienas sarunā par mūziku, pūdētu siļķi un Latviju Zviedrijā.
Zakaj se ideja, da bi balkanski narodi mirno sobivali v skupni federaciji, čim bolj politično in ekonomsko neodvisni od velesil, kljub nekaterim resnim poskusom nikoli ni uresničila v okviru, širšem od socialistične Jugoslavije?Iz lastne zgodovine dobro vemo, da države niso nekaj večnega in nespremenljivega, ampak se lahko ista območja v različnih obdobjih vključujejo v zelo različne politične tvorbe. Slovenci smo samo v zadnjih 150 letih izkusili življenje v Avstro-Ogrski monarhiji, Kraljevini SHS, nato preimenovani v Kraljevino Jugoslavijo, pa pod nemško in italijansko okupacijo, zatem v socialistični Jugoslaviji in nazadnje v samostojni Sloveniji. In vendar le redko pomislimo, da bi se te države lahko oblikovale tudi drugače in da je zgodovina polna nematerializiranih zamisli, ki kasneje izginejo iz našega spomina, pa morda v kakšnem trenutku sploh niso bile nujno tako daleč od uresničitve. Ena od takšnih je tudi ideja balkanske federacije, federacije, ki bi poleg nekaterih ali vseh držav nekdanje Jugoslavije vključevala vsaj še Bolgarijo, v nekaterih različicah pa tudi Albanijo ter celo Romunijo, Grčijo in Turčijo. V tokratnih Sledeh časa se podajamo v zgodovino te nikoli uresničene zamisli, o kateri pa se je vodstvo socialistične Jugoslavije z Josipom Brozom Titom na čelu vsaj z Bolgarijo že pred koncem druge svetovne vojne ter nekaj let po vojni presenetljivo intenzivno pogajalo. Kdaj je ta zamisel sploh nastala in kakšno je bilo njeno življenje v našem političnem prostoru? Zakaj na koncu ni bila uresničena in kako so nanjo gledale velesile tistega časa, še posebej Sovjetska zveza in Velika Britanija? Nastanek zamisli in njeno življenje do druge svetovne vojne nam bo pomagal osvetliti znanstveni svetnik, upokojeni raziskovalec Inštituta za novejšo zgodovino dr. Jurij Perovšek, njene poizkuse uresničitve med in po drugi svetovni vojni pa zgodovinar dr. Jurij Hadalin z istega inštituta. Oddajo je pripravila Alja Zore. Foto: Wikipedija, javna last
Editorial El 11 de junio de 1899 se leyó un acto solemne en todas las catedrales e iglesias del mundo. Enviado por el Papa León XIII, este texto era una consagración del género humano al Sagrado Corazón. La consagración al Sagrado Corazón permite responder al amor de Dios mediante un acto de ofrenda voluntaria. León XIII insistió especialmente en este punto en su encíclica, «Annum Sacrum». Noticias internacionales Myanmar: Temporada de lluvias agrava la situación causada por terremoto EE. UU.: Corte Suprema avala ley que prohíbe las transiciones de género Italia: Cursos especiales para profundizar en el Santo Sudario de Turín Perú: Iglesia celebrará año jubilar en honor a Santo Toribio de Mogrovejo Noticias nacionales Justicia española rechaza por tercera vez aplicar la eutanasia a una joven Procesión del Corpus Christi se realizó el jueves por la noche en Sevilla La Capellanía Hispano-Mozárabe celebró la solemnidad del Corpus Christi Noticias de la Santa Sede El Papa destaca la polifonía como un medio musical para llegar a Dios El Papa volverá a usar Castel Gandolfo como residencia veraniega Catequesis sobre «Jesucristo, nuestra esperanza» https://www.youtube.com/@NoticiasHMTelevision
Izraelska vojska obstreljuje jedrske in vojaške objekte po celotnem Iranu, ta pa je davi napadel osrednji del Izraela. Turški predsednik Redžep Tajip Erdogan je na srečanju zunanjih ministrov Organizacije islamskega sodelovanja dejal, da je izraelski napad na Iran sabotaža pogovorov o iranskem jedrskem programu in kaže na nepripravljenost Izraela na diplomacijo. Drugi poudarki oddaje: - V kaj bo ob Natovi zahtevi po zvišanju obrambnih izdatkov vlagala Slovenija? - Presednica republike bi zaradi neuspeha pri imenovanjih lahko počakala na nov sklic parlamenta. - Hrvaška policija išče storilce za več podtaknjenih požarov, ogenj pri Omišu pod nadzorom.
Utfärgad och röd som ett hallon är han om skallen, hitflugen ända från sagolandet Rajasthan för att busvissla på tjejerna. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play. Sista fågeln för den här säsongen är rosenfinken. Följ med författaren Tomas Bannerhed ut i försommargrönskan invid strandängen, där denna skönsjungande vän stortrivs. I programmet läser också Reine Brynolfsson nyskrivna fågeltexter av just Tomas Bannerhed.Kontakta oss gärna på: bbv@sverigesradio.se Producent och ljudläggning: Emmy Bergkvist/Munck Studios
LRT užsakymu atlikta gyventojų apklausa rodo, kad keturi iš dešimties gyventojų yra asmeniškai susidūrę su telefoniniais sukčiais, nors ir nenukentėjo, o 6 proc. – sukčiais patikėjo ir jiems atidavė pinigus ar banko prisijungimus. O kas penktas gy-ventojas sako, kad nuo sukčių yra nukentėję jų artimieji.Turizmo verslo atstovai teigia, kad dauguma poilsio vietų ilgajam Joninių savaitgaliui jau rezervuotos. Verslininkai pastebi, kad tautiečiai vis dažniau ieško įvairių patirčių: nakvynės medžiuose, jachtose ar indėnų palapinėse.Artėjant NATO viršūnių susitikimui Hagoje, Slovakijos premjeras Robertas Ficas iškėlė klausimą dėl savo šalies narystės Aljanse. Turėdamas omenyje Hagoje vyksiančias diskusijas dėl 5 proc. išlaidų gynybai tikslo, jis įraše feisbuke palygino NATO su golfo klubu ir pareiškė, kad arba Slovakija mokės „naują narystės mokestį“, kuris atitinka „7 mlrd. eurų“ – „arba mes paliksime NATO“.Visas Kretingos rajone esančias bažnyčias apdrausti nusprendusi savivaldybė nustebo sužinojusi, kad draudikai katalikų maldos namus draudžia itin nenoriai. Anot Kretingos mero, iš keturiolikos rajone esančių maldos namų, pasiūlyta apdrausti vos du: Salantų bažnyčios draudimas kainuotų keturis, o Jokūbavo - pusantro tūkstančio eurų metams. Vietos valdžia piktinasi, kad kainos didelės, o draudikų asociacijos vadovas sako, kad jos krikščioniškos, nes drausti bažnyčias yra rizikinga.Ved. Darius Matas
durée : 00:25:18 - La maison adam, tradition et nouveautés - Autour des Halles de Biarritz, Paul Tur, chef de L'Alchimie, mêle avec brio créativité et produits locaux. Dans une cuisine moderne, inspirée de ses voyages, il propose des plats audacieux qui redéfinissent les saveurs basques. Un lieu où chaque assiette est une véritable œuvre d'art culinaire. Vous aimez ce podcast ? Pour écouter tous les autres épisodes sans limite, rendez-vous sur Radio France.
Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa. Kāpēc viduslaiku bibliotēkās grāmatām bija stipras dzelzs ķēdes? Kāpēc tika veidotas katenātu (libri catenati, latīņu) jeb ķēžu grāmatu bibliotēkas? Pirmā atbilde vienmēr bijusi – lai nodrošinātos pret zagšanu. Bet varbūt grāmata (proti, tās saturs) ir bīstama, agresīva, tā būtu jāieslēdz, jāpieķēdē, lai nenonāktu nepiederošas personas rokās? (Lai atceramies stāstu par Hariju Poteru un epizodi Cūkkārpas bibliotēkas Slēgtajā nodaļā (Restricted section, angļu). Bet vai patiesi? Vai tam nav cita, racionāla skaidrojuma? Ķēde, kas fiksē grāmatu pie plaukta vai lasāmpults paredzēta drīzāk tam, lai saglabātu kārtību grāmatu skapjos un daudzu lasītāju apmeklētās lasāmzālēs. Un vēl – grāmatas pieķēdēšana nevis ierobežo lasīt- un studētkāri, bet nodrošina to, lai svarīga grāmata ir visiem (kādam noteiktam lasītāju lokam) un vienmēr pieejama. To norāda pirmās, senākās ziņas par pieķēdētajām grāmatām. Proti, 11. gadsimtā Elzasā, Veisenburgas benediktīniešu klostera baznīcā bijušas četras pieķēdētas psalmu grāmatas; psaltērijs (Psalterium) ir svarīga viduslaiku liturģiskā grāmata, kas garīdzniekiem kalpoja ikdienas aizlūgumiem, tās saturā baznīcas gada ritējumam paredzētie psalmi, litānijas svētajiem. “Klosteris bez grāmatu skapjiem ir kā pilsēta bez ieroču arsenāla” (Claustrum sine armario, quasi castrum sine armamentario, latīņu), teica 12. gs. augustīnietis Žofruā de Breteijs (Geoffroy de Breteuil, +1149). Viduslaiku bibliotēku daudzus gadu simtus veidoja lielāki vai mazāki rokrakstu sējumi – pergamenta vai papīra kodeksi ar ādu pārvilktos koka vākos. Klosteriem bija savas bibliotēkas, dažiem izcilas, lielas un bagātas, citiem – pieticīgākas. Lasīšana (lectio monastica, latīņu) bija klauzūrai pakļauto klostera iemītnieku ikdienas dzīves norise. Slēgtajā klostera kopienas dzīvē bija paredzēti gan skaļi liturģiski lasījumi dievkalpojumos, bet visbiežāk brāļi vai māsas kopīgu pusdienu laikā refektorijā (remterī) noklausījās skaļu priekšā lasījumu (collatio ad mensam, latīņu): kādu atbilstošu teoloģisku tekstu, Bībeles vietu, citkārt stāstu par konventa vai ordeņa vēsturi. Monastiskā dzīvesveida sastāvdaļa bija individuāla jeb kontemplatīva lasīšana, lai lasot iedvesmotos lūgšanām un pārdomām. Tad grāmatu klosterbrālis (klostermāsa) lasīja pats vai nu savā guļamtelpā (dormitorijā) vai citā tam paredzētajā vietā. Viduslaiku intelektuālo eliti veidoja dominikāņu un franciskāņu ordeņi, kuru radītajās un uzturētajās mācību iestādēs vismaz kopš 13.gs. nodevās vairākus gadu ilgstošām teoloģijas, filosofijas, dabaszinātņu un mākslu studijām. Sprediķotāju (dominikāņu) un ubagotājmūku (minorītu) ordeņi veidoja vairāku līmeņu skolu tīklojumu, darbojās universitātēs. Visnopietnāko darbu ar grāmatām prasīja studijas, kas prasīja dziļi nodoties sholastiskajai lasīšanai. Ja klosterim bija sava mācību iestāde, tad lasīšana bija neatņemama mācību daļa, grāmatas bija nepieciešamas teoloģijas, tiesību, hagioloģijas, homilētikas studijām. Sholastiskā lasīšana prasīja rūpīgi studēt dažāda satura tekstus, meklēt citātus, salīdzinātu un pārbaudīt formulējumus. Turklāt ordenis gādāja tā deleģētajam augstskolas studentam vajadzīgās grāmatas. Garīgie ordeņi uzturēja plašas klosteru bibliotēkas, tomēr grāmatu krājums bija klostera vai ordeņa īpašums, nevis studenta vai ordeņa garīdznieka personīgā manta. Arī viduslaiku laicīgo universitāšu vidē sholastiskā lasīšana bija obligāta. Tātad grāmatas bija ļoti pieprasītas, nepieciešamas visai plašam lasītāju lokam, kā klosteros, tā augstskolās. Pirmajās jaundibināto universitāšu bibliotēkās noteikti bijuši visai ievērojami ķēžu grāmatu krājumi. Lielākajā vēlo viduslaiku universitātē, Parīzes Sorbonnā (izveidota 1150), 14. gs. vidū bija 1722 rokrakstu kodeksi; Heidelbergas universitātei 15.gs. vidū piederēja 800 manuskripti. Sena gravīra rāda Leidenes universitātes profesoriem un studentiem pieejamo bibliotēku ar pultīm un pieķēdētām grāmatam, kas ierīkota 1610. gadā un veidota pēc Sorbonnas parauga. Piekļuvi universitāšu bibliotēku krājumiem visai stingri regulēja noteikumi, katrā augstskolā atšķirīgi. Daudzu Vācijas universitāšu bibliotēkās varēja strādāt tikai profesori, kam tika izsniegta bibliotēkas atslēgas. Oksfordas universitātes bibliotēkā 1412. gada drīkstēja lasīt tikai tie absolventi, kas jau 8 gadus bija studējuši filosofiju. Turklāt Sorbonnas un Oksfordas universitāšu bibliotēkas jau 13. gs. bija sadalītas divās daļās: “lielo bibliotēku” (magna libraria, latīņu) jeb publikas (kopīgo) bibliotēku (bibliotheca publica, latīņu) veidoja uz vietas lasāmie pieķēdētie sējumi, bet grāmatas no plauktos un lādēs glabātās “mazās bibliotēkas”(parva libraria, latīņu) varēja arī aizlienēt un ņemt uz māju. “Mazo bibliotēku” dažviet sauca arī par slēgto (savrupo) bibliotēku (bibliotheca secreta), to veidoja lielākoties tekstu dublikāti. Gluži tāpat arī klosteru bibliotēkās – viena daļa izcilāko grāmatu glabājās atsevišķi un bija domātas noslēgtam lokam, bet otra daļa bija izkārtota visiem – garīdzniekiem, klosterbrāļiem un audzēkņiem pieejamos plauktos. Klostera grāmatu krājumam bieži ierādīja kādu atsevišķu telpu, grāmatas tika glabātas lādēs vai skapjos, un lielākoties guļus, kārtotas tematiskās grupās. Tikai vēlajos viduslaikos grāmatas sāka likt plauktos. Smagās un lielās grāmatas visbiežāk turēja uz slīpām pultīm vai lasāmsoliem, lai lielos un smagos sējumus varētu lasīt stāvus – tā vieglāk strādāt, ērtāk lasīt sīkiem burtiem blīvi rakstīto tekstu, tā tiek optimāli izmantots pieticīgais lasītavas apgaismojums. Tikai lēnam izveidojās ieraša lasīt sēdus. Smago sējumu pie slīpās pults fiksēja kalta dzelzs ķēde, kuras gredzens tika uzvērts uz metāla stieņa pults augšpusē, bet otrs gals piestiprināts grāmatas vākam. Jāzina, ka viduslaiku kodekss ārēji ir visai ‘mazrunīgs': sējumam ādas vākos nav nav ātri atpazīstamu ārējo pazīšanas zīmju (titula uzlīmju, etiķešu, uzrakstu uz muguriņām, šifru, inventāra Nr.). Grāmatai nav izteiksmīga vāka, titullapas, apdrukātas muguriņas. Tikai kāda neliela pergamenta uzlīme ar pāris vārdiem vai numuru uz vāka... vai ar melnu tinti lieliem trekniem burtiem uzrakstīts zīmīgs vārds uz grāmatas griezuma; jo grāmatas plauktos bieži novietoja ar ādas muguriņu uz iekšu... Tāpēc kārtības uzturēšana senā klostera vai universitātes bibliotēkā ar daudziem gandrīz vienādiem brūnas ādas sējumiem ir būtiski svarīga; grāmatai ir tik viegli nomaldīties un pazaudēties starp līdzīgajām. Grāmatniecības vēsturnieks Henrijs Petroski asprātīgi teicis: “Mēs parasti domājam par grāmatām, nevis par to plauktiem. Ielikt grāmatu atpakaļ plauktā ir apmēram tas pats, kas ielikt atpakaļ sardīni konservu kārbā” (Henry Petroski, 1999). Ne velti latīņu valodā viduslaiku bibliotēkas glabātāja – ‘armarius' apzīmējums atvasināts no vārda ‘armarium' – skapis. Labs bibliotēkas pārzinis jeb ‘skapinieks' darīs visu, lai grāmatas zinātu savu vietu arī tad, ja bibliotēku vēlas lietot daudzi apmeklētāji. Efektīvs viduslaiku risinājums bija ķēde, kas piesaista grāmatu vietai: lasāmpultij vai plauktam. Ķēde var nosargāt bibliotēkas krājumus; tā līdz pret zagšanu – grāmatu nav daudz, un tās ir ievērojama vērtība; pret sajukumu krājumā un pavaļīgi izņemšanu un atvietošanu. Turklāt ķēde pasargā masīvo un vērtīgo kodeksu no kritiena. Grāmatu pieķēdēšanas prakse apsīka līdz ar grāmatiespiešanas straujo progresu: grāmatu skaits strauji pieauga, arī sējumi vairs nebija tik masīvi un smagi. Grāmatu pieķēdēšanas vēsturē slēpjas arī kādi paradoksi. Proti, dažkārt grāmatu pieķēdēja, lai to publiskajā telpā varētu brīvi lasīt visi. Anglijas karlis Henrijs VIII 1537. gadā pavēlējis pieķēdēt Bībeli katrā draudzes baznīcā, lai draudzes locekļi var tai paši piekļūt un lasīt. Citviet līdzīgu iemeslu dēļ ticis pieķēdēts katķisms. Tāpat arī Anglijas karalis Eduards VI 1547. gadā lika turēt baznīcā pieejamā vietā Bībeli angliski un Roterdamas Erasma Evaņģēliju pārstāstus latīniski (Paraprhrases, 1517). Tā garīdzniekiem un draudzei ik brīdi bija pieejama stacionāri vienā vietā fiksēta grāmata. Reformācijas laika prakse bija balstīta protestantisma pamatprincipā sola scriptura (tikai raksti), kas jau agrāk bija tikusi aprobēts viduslaiku klostera baznīcā Veisenburgā. Viduslaiku atmiņas (memoria) un piemiņas kultūrā iekļaujas senajos testamentos un dāvinājumu dokumentos izteiktā griba dāvināt kādam klosterim (baznīcai, bibliotēkai) ķēžu grāmatas. Tā līdz ar pieķēdētajām grāmatām ilgstošā piemiņā tiktu saglabāts arī dāvinātāja vārds. Ir iespējams joprojām apmeklēt vairākas senas bibliotēkas, kas saglabājušas sākotnēji izveidotās ķēžu grāmatu lasītavas: vecākā ir Itālijā, Čezēnas (Cesena) pilsētā netālu no Boloņas. Tur joprojām aplūkojama 15. gs. vidū (1447–1452) izveidotā Malatestu ģimenes bibliotēka Libraria Malatestiana, kuras sākotne ir vietējā franciskāņu klostera grāmatu krātuve. Malatestu bibliotēkas lasītavā pie pultīm pieslēgti 343 viduslaiku manuskripti. Anglijā, Oksfordas universitātes Bodleana bibliotēkas ievērojamākā un senākā daļa ir Hamfrija Lankastera, Glosteras hercoga (Humphrey, Duke of Gloucester, 1390–1447) ķēžu grāmatu bibliotēka (281 sējums), ko hercogs bija novēlējis universitātei. Herfordas katedrāles (Hereford Cathedral) ķēžu grāmatu bibliotēka ierīkota 17.gs. vidū un tajā atrodas 229 viduslaiku manuskripti. Holandē, Zitfenā (Zutphen), Sv. Valbergas baznīcas bibliotēka tikusi pieķēdēta tikai 1546.gadā, jo tad sākuši zust sējumi, un tika pieņemts, ka Sātans zog vērtīgākās grāmatas. Pēc apspriešanās tika pieķēdētas 286 grāmatas. Katra ķēde tika apslacīta ar svētītu ūdeni. Iesējumam piestiprinātā ķēde visdrošāk liecina par grāmatas piederību kāda klostera bibliotēkai. Ķēžu grāmatu bibliotēkas noteikti bija arī Livonijā, Rīgā. Daudzas grāmatas ar 15. gs. pēdējā trešdaļā / 16. gs. sākumā kaltām dzelzs ķēdēm (un ķēžu stiprinājumu paliekām) lielākoties nākušas no diviem nozīmīgākajiem Rīgas klosteriem – no Rīgas Sv. Jāņa Kristītāja dominikāņu klostera un Rīgas Sv. Katrīnas franciskāņu observantu klostera. Tomēr nav zināms, kur Rīgas franciskāņu un dominikāņu klosteros bija ierādīta vieta viņu grāmatu plauktiem un lasāmpultīm. Tāpat nevar ar pārliecību apgalvot, ka klosteru grāmatas iesietas un ķēdes piestiprinātas tieši Rīgā. Pēc reformācijas laika nemieriem daudzas abu klosteru grāmatas nonāca Rīgas pilsētas pārziņā un nogulās Rīgas pilsētas bibliotēkā. Tagad Latvijas Universitātes bibliotēkas krājumā ir visai ievērojams, unikāls katenātu krājums: 76 kodeksiem ķēde ir saglabājusies (tie ir 15.gs. 70.–90. gadu iespieddarbi, un pāris 16. gs. sākuma (1505–1519) izdevumi); vēl 40 grāmatas savu ķēdi laika gaitā ir zaudējušas, kaut ķēdes stiprinājuma paliekas tās esamību pārliecinoši apstiprina. Te jāpiebilst, ka racionālisma laikmets pret ķēžu grāmatām bija visai nežēlīgs, daudzas lielās, modernās bibliotēkas lika smagās un neveiklās ķēdes noņemt, lai tās netraucētu. Rīgas katenāti ir lieliska, patiesi autentiska viduslaiku materiālās kultūras liecība, kas stāsta par ļoti senu grāmatniecības tradīciju.
La duración de las vacaciones escolares es un tema que está a la orden del día, desde las asociaciones de padres madres siempre han hablado de las dificultades de conciliación cuando en España las vacaciones de verano para los niños alcanzan casi los tres meses y se superponen con el horario laboral de los padres y madres.Así, una escuela de verano es un espacio pensado para que los niños continúen desarrollando sus competencias, y como su propio nombre indica estos cursos se imparten durante las vacaciones de verano. En las escuelas de verano se combinan actividades educativas con otras más lúdicas (juegos). Es un lugar seguro donde los niños pueden pasar su tiempo libre y a la vez seguir aprendiendo, hoy hablamos con Esteban Caballero, gerente de la empresa “Cultura de Calle. Gestión Cultural, Social y Turística”. Él nos introduce en este mundo de las escuelas de verano en Mula.
Medsebojni napadi Izraela in Irana se stopnjujejo. Turški predsednik Erdogan je pozval Trumpa k nujnemu ukrepanju za preprečitev širjenja konflikta. Von der Leyen: Iran glavni vir nestabilnosti, Izrael ima pravico do obrambe
Raidījumā pievēršamies mūsdienām, vēsturei un grābekļiem, kurus, cenzdamies apiet, tomēr saminam. Drīz būs aizvadīts pusgads kopš Donalds Tramps sācijs savu otro prezidentūru ASV. Pa šo laiku Amerikas tēls, starptautiskās attiecības, ekonomika un sadzīve sagriezusies teju kājām gaisā. Aizvien biežāk mediju komentāru slejās redzam ASV salīdzinājumus ar nacistiskās Vācijas situāciju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vai tie ir nekorekti pārspīlējumi, vai tomēr noskaņa liek vilkt paralēles ar to, kādā pasaulē dzīvojām pirms nepilniem simts gadiem Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un žurnāla „IR” komentētājs Pauls Raudseps. Kaspars Zellis: Ja man jāraugās uz ASV un jāvelk paralēles ar nacistisko Vāciju, es teiktu, ka redzu gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības. Sākšu ar atšķirībām. Galvenā atšķirība ir tā, ka atšķirībā no Hitlera, kam bija ļoti izteikta ideoloģiska partija, ideoloģiska programma, kur bija viss salikts pa plauktiņiem, Amerikā mēs šādu ideoloģiju neredzam. Tur ir ļoti patmīlīgs, ļoti egocentrisks un kaprīzs cilvēks, kura iedomām, kura vēlmēm tiek pakļauta visa globālā sistēma. Otra lieta, kas varētu būt atšķirīgi, ir tas, ka ASV kontekstā mēs īsti arī neredzam milzīgu sabiedrības atbalstu, ja neraugāmies uz vēlēšanām. Ja raugāmies uz kopīgajām iezīmēm, kas visvairāk izsauc pārdomas, ir Trampa retorika. Un šī Trampa retorika, kas ir balstīta gan uz manipulācijām, gan uz meliem, gan uz ienaidnieku, iekšējo un ārējo, meklēšanu, ļoti spēcīgi atgādina Hitlera Vāciju. Tāpat šis jau hrestomātiskais sauklis: "Padarīsim Ameriku atkal diženu!" Tas ir savdabīgs eskeipisms, kas raksturīgs visām autoritārajām kustībām, kuras saredz kaut kādu skaisto pagātni, kad valsts bija dižena. Te mēs varam vilkt paralēles arī ar Putina Krieviju, kas redz to diženumu Padomju Savienībā vai vēl kaut kur citur. Vai kādā citā valstī, kur ir autoritārie līderi, viņi pagātni iztēlojās kā tādu zelta laikmetu, kuru varētu atkal radīt. Tiek izmantoti vēstures naratīvi, tiek izmantota pagātne, lai radītu šo "jauno realitāti". Pauls Raudseps: Runājot par līdzīgiem procesiem, kādi notika Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados, Vācijā - 30.gados, protams, tas, kas ir kopīgs visām šīm kustībām, ir apgalvojums, ka mēs esam tikuši pazemoti, kāds ārējais ienaidnieks mums uzbrūk, ir padarījis mūs vājus un mums ir atkal jāatgūst šis diženums. To teica gan Musolīni, gan Hitlers, to tagad teica Tramps. Es nepārspīlētu Hitlera un Musolīni ideoloģisko bāzi. Ja skatās, ko viņi rakstīja savas karjeras sākumā un ko beigās, tur daudz pa vidu mainījās. Galvenais dzinulis bija mazāk ideoloģisks, kā emocionāls, tiekšanās pēc varas. Šī arī ir lieta, kas ir kopīga visām šīm kustībām. Protams, arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Hitlers ļoti efektīvi izmantoja savulaik radio. Tramps ļoti efektīvi izmanto sociālos medijus. Jautājums - vai Tramps ir fašists? Piemēram, Kamala Harisa pagājušā gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica - jā, Tramps ir fašists. Par to jau bija diezgan plašas diskusijas Amerikā jau pirms tam, arī tad, kad viņš pirmo reizi kandidēja un bija prezidents. Ļoti daudzi dažādi eksperti un vēsturnieki, un politologi ir iesaistījuši šajā diskusijā. Latvijā labi zīnāmais Timotijs Snaiders saka: jā, Tramps ir fašists. Tā saka Timotijs Snaiders, kas, es domāju, ir ļoti iecienīts vēsturnieks Latvijā. Citi arī ir pievienojušies šim viedoklim, citi atkal saka, ka tomēr ir atšķirības. Es teiktu, ka šobrīd, vērtējot fašisma pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī, jo ļoti daudzas lietas ir līdzīgas. Viena lieta, lai gan viņš par to ir runājis, bet vai tiešām tās runas pāries darbos, tas ir liels jautājums. Gan Hitleram, gan Musolīni bija būtiska vardarbība, militārā ekspansija kā nācijas varēšanas un vīrišķības un atdzimšanas pierādījums. Hitleram tas bija ļoti izteikti, bet Musolini to arī darīja Ziemeļāfrikā un Albānijā. Tramps pirmās prezidentūras laikā par militāru ekspansiju nerunāja, mēs zinām tagad, ka viņš ir sācis teikt, ka Kanāda būtu jāpievieno, Panama, tad Grenlande. Vai tas tiešām rezultēsies kādā rīcībā, tas ir liels jautājums. Bet sevišķas nozīmes piešķiršana vardarbībai kā nācijas atdzimšanas apliecinājums, es domāju, tas ir viens ļoti svarīgs fašisma elements, kāpēc mēs atšķiram, fašismu no vienkārša autoritārisma. Ulmaņa [Kārļa] režīms bija autoritārs, tas nebija fašistisks, jo, par spīti tam, ka mēs dzirdam to vārdu no dažādiem kaimiņu valsts kara propagandistiem un arī dažkārt uz vietas, tas nebija fašistiski, jo nebija militarizācija un iedoma, ka iekarosim kaut kādas kaimiņzemes, lai parādītu savu varēšanu, bet īstam fašismam tas ir ļoti raksturīgi. Tas arī tiek izdalīts kā atsevišķa kategorija, jo tā varam mēģināt saprast, kāda varētu būt rīcība nākotnē. Šobrīd, protams, ceram, ka Tramps tā nedarīs, bet zināmas pazīmes ir. Līdz šim, es domāju, tas, ka slieksnis nav pārkāpts. Zinātnes ziņas Kā runāt ar vakcīnu skeptiķi: pētījums atklāj, kas darbojas. Aizvien aktuālāks jautājums ir, kā runāt ar vakcīnu skeptiķiem, un tieši tam vietnē “Nature” sniegtas dažas pētnieku rekomendācijas. Labākais laiks, lai redzētu Piena Ceļu, strauji tuvojas! Vietnē “Live Science” atklāts, ka strauji tuvojas tas brīdis, lai Piena Ceļu labi saskatītu. Ko dinozaurs ēda pirms 100 miljoniem gadu - liecības saglabātas fosilizētā laika kapsulā. Joprojām mūsdienās varam atklāt daudz interesantu faktu par dinozauriem un arī atrast liecības. Austrālijā ir atrasta aizvēsturiska laika kapsula no dinozaura gremošanas trakta. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprinājusi laboratorijā audzēta laša izmantošanu uzturā. Attīstoties tehnoloģijām, pamazām pieejamāka kļūst laboratorijā audzēta pārtika. Nupat ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pirmo reizi devusi zaļo gaismu laboratorijā audzētas zivs, precīzāk, laša produkta, lietošanai uzturā.
Frýdlantská vodárenská společnost má zpoždění s projekty na zajištění pitné vody pro lokality sousedící s polským dolem Turów. Zatímco na Chrastavsku a Hrádecku už se staví nové vodovody, na Frýdlantsku ještě nekopli do země. Proč, zjišťovala redaktorka Jana Pavlíčková.
durée : 00:55:25 - Côté Club - par : Laurent Goumarre - Côté club, le rendez-vous de toute la scène française et plus si affinités reçoit Vincent Delerm pour son nouvel album "La fresque" et Gabriel Tur pour la sortie de son album "Monade" - réalisé par : Stéphane LE GUENNEC
Casi 4 de cada 10 hombres jóvenes reconocen haber aprovechado que otra persona había consumido alcohol para tener relaciones sexuales con ella. Analizamos el tema con expertas, oyentes y opinantes. Mario Bango nos trae desde Bruselas toda la actualidad europea en clave asturiana. Amanda Granda vuelve con su “Diccionario para Boomers” con un “especial Orgullo”. La actualidad del rural nos lleva a Allande, que busca vecinos emprendedores con la plataforma Holapueblo. Pepe García, Presidente de ASCOL, nos adelanta las novedades del 45 Concurso Regional de la Raza Frisona de Asturias. Nos endulzamos la mañana con la Bárbara Pereira, la joven propietaria de la única pastelería de Turón, en Mieres. Y la educadora canina Inés Jiménez desmonta muchos de los mitos caninos, para cerrar programa. La Quijotada compartida no ha faltado y nos ha llegado desde Lena.
durée : 00:55:25 - Côté Club - par : Laurent Goumarre - Côté club, le rendez-vous de toute la scène française et plus si affinités reçoit Vincent Delerm pour son nouvel album "La fresque" et Gabriel Tur pour la sortie de son album "Monade" - réalisé par : Stéphane LE GUENNEC
Mākslas muzejā "Rīgas birža" pašlaik skatāma Itālijas māksla. Sadarbībā ar Turīnas Senās mākslas muzeju "Palazzo Madama" pie mums skatāma izstāde, kurā redzami spilgti paraugi - Itālijas mākslas un amatniecības darinājumi no 6.līdz 19. gadsimtam. Klajā nācis arī izstādes katalogs, kas ir vērtīgs mākslas vēstures pētījums par amatniecības veidiem, materiāliem un nozīmīgākajiem amatniecības centriem. 13.jūnijā Mākslas muzejā Rīgas Birža atvērtā ekskursija kopā ar izglītības programmas kuratori Nikolu Rundāni, savukārt izzinoša ekskursija ar izstādes scenogrāfiem Dinu un Reini Suhanoviem svētdien 15.jūnijā.
Seis compañías del sector turístico han sido incluidas en el ranking “Las 100 mejores empresas para trabajar en 2025” en España, elaborado por Forbes. La clasificación, basada en encuestas anónimas, valora aspectos como la cultura corporativa, el desarrollo profesional o la conciliación. Las empresas destacadas son Ávoris, eDreams, Grupo Iberostar, Ilunion, Meliá Hotels International y Minor Hotels.Según el último Barómetro Turístico de Andersen Consulting, el gasto de los españoles en viajes internacionales aumentó un 18% en 2024, representando ya el 34% del total. Esta tendencia está impulsada por una nueva generación de viajeros más preparados tecnológica y lingüísticamente, así como por el papel clave de las agencias de viajes, especialmente en desplazamientos de medio y largo radio.La Confederación Española de Agencias de Viajes (CEAV) reunió a más de 100 profesionales del turismo en un workshop celebrado en Valladolid, donde más de 80 agentes de viajes conocieron las novedades de 30 expositores del sector. El evento forma parte del CEAV Profesional Tour 2025 y destacó la importancia de las agencias en la promoción de destinos como Marruecos, Alemania y Andalucía.La ruta aérea que conecta Roma-Fiumicino con Madrid-Barajas se sitúa en lo más alto del tráfico aéreo del continente. Con 1,32 millones de asientos previstos, según datos recopilados por Statista a partir del proveedor de inteligencia de viajes OAG, esta conexión se posiciona como la más transitada entre, desde o hacia Europa durante la temporada estival.
Verónica Wilkovski: Secretaria de Promoción Turística, Sáenz Peña, Chaco.Programa emitido el 08/06/2025Producción y realización: Evangelina Barone y Gerardo Moyano@evangelocutora
Verónica Wilkovski: Secretaria de Promoción Turística, Sáenz Peña, Chaco. @evangelocutora
l Camino Inglés de Santiago, ruta milenaria de encuentro, espiritualidad y diversidad, da un nuevo paso hacia la transformación social. La Institución Turística Inclusiva Cultural y Social (I’TICS) y la Asociación de Concellos del Camino Inglés han sellado en Pontedeume una alianza histórica que va más allá de la colaboración institucional, apostando por una nueva forma de hacer turismo: consciente, accesible y con propósito. Este acuerdo permitirá poner en marcha el WeddingPack Solidario Cásate no Camiño (WPS), un evento nupcial pionero, 100% benéfico y experiencial, que convierte la celebración del amor en un acto de compromiso social e inclusión real. A través de bodas simbólicas, pedidas de mano y momentos sorpresa en escenarios únicos de los municipios del Camino Inglés, el amor se transforma en una herramienta poderosa de cambio. Cada ceremonia tendrá un impacto directo en causas sociales, colectivos vulnerables y en la dinamización de las comunidades locales. WPS será además un punto de encuentro para profesionales del sector nupcial y parejas que buscan vivir su boda como una experiencia auténtica, emocional y transformadora. “Este convenio es una semilla para construir Caminos que acogen la diversidad, celebran y cuidan de las personas. Aquí no solo se camina: aquí se transforman vidas”, afirmó Rosa María Echevarría, presidenta de I’TICS. Esta alianza también marca el inicio de una coalición sin precedentes con el Camino Manchago de Santiago, que comenzará su recorrido con la celebración del I WeddingPack Solidario en Ciudad Real los días 1 y 2 de noviembre de 2025. El evento cuenta con el respaldo del Ayuntamiento de Ciudad Real, la Diputación y la Delegación de la Junta de Comunidades de Castilla-La Mancha. Bernardo Fernández Piñeiro, presidente de la Asociación de Concellos del Camino Inglés, y Manuel Mirás Franqueira, presidente de honor, destacaron el valor de esta propuesta como “un ejemplo de innovación social, turismo con conciencia y construcción de comunidad”. Con esta iniciativa, el Camino se convierte en un espacio de celebración del amor, abierto a la diversidad, la inclusión y el compromiso social, reforzando su papel como símbolo universal de esperanza y transformación.
Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne. Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas. "Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika. Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā." "Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas, individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste. Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki. "Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste. "Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste. Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru. Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto. Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. "Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."
Alberto es un italiano natural de Turín, capital de la región del Piamonte, al norte del país. Nuestro invitado en el espacio dedicado a los movimientos migratorios nos cuenta qué supuso para él viajar a España. Alberto tiene una amplia formación en gestión y dirección cooperativa y servicios sociales.
Romas pāvests Leons XIV, bet varbūt Leo XIV? Kā pareizi dēvēt jauno Romas pāvestu, interesējamies raidījuma Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Latviešu valodā nesen ievēlēto pāvestu latviski dēvēsim par Leonu. "Tas juceklis sākās lielā mērā saistībā ar to, ka, paziņojot, kas būs jaunais pāvests, runu teica itāļu valodā. Tur parādījās Leons, "papa Leone". Tas aizgāja internetā, tas aizgāja televīzijā. Arī angļu valodā vienu brīdi tika lietots Leons, kas viņiem nav, jo viņi atveido caur latīņu valodu," skaidro Andrejs Veisbergs. "Pēc tam nostabilizējās, angļu valodā ir Leo, bet franču, spāņu valodā un itāļu valodā ir ar 'n'. Kāpēc mums ir Leons? Tāpēc, ka iepriekšējie pāvesti, kas bija Leoni, tas mums ir precedents. Otrkārt, ir diezgan daudz latīņu izcelsmes vārdu, kur lietojam 'n'. Piemēram, ir Nerons, Cicerons, lai gan angļu valodā, piemēram, ir Cicero un Nero. Šie divi aspekti nosaka, ka mums ir Leons." Andrejs Veisbergs skaidro, ka pēdējo 50. gadu laikā arvien vairāk tuvināmies īpašvārdu atveidē oriģinālam. "Ja paskatāmies, 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā dominē vācu valoda kā kontaktvaloda. Un Francijā visi ir Hainrihi, tagad ir - Anrī, tad ir Indriķis, pa vidu ir Heinrihs, vēl arī Henrijs. Bet tagad esam pārgājuši uz pamatformu, kas ir vistuvāk," skaidro Andrejs Veisbergs.
Šī Cilvēkjauda Biznesā saruna ir atbildes uz jautājumiem par grāmatvedības risinājumiem dažādās situācijās, lai, rūpējoties par saviem ienākumiem, nezaudē naudu, laiku un nervus.Sigita Keiša ir sertificēta nodokļu konsultante un grāmatvedības aģentūras "Kamelota" vadītāja ar milzīgu pieredzi visadažādāko grāmatvedības problēmu risināšanā. Sigita piedāvā risinājumus gan iesācējiem, gan pieredzējušiem uzņēmējiem, lai palīdzētu izvairīties no nodokļu riskiem, kas var ietekmēt jūsu biznesa panākumus.Jautājumu uzskaitījums un laika norāde, kad Sigita atbild konkrēto jautājumu, ir redzams 229. intervijas lapas lejpusē. Tur vari sameklēt tos jautājumus, kas aktuāli tev un klausīties atbildes uz tiem.Jautājumi ir sagrupēti pa tēmām:4:16 Iesācējiem uzņēmējdarbībā10:06 Pašnodarbinātajiem22:05 Autoratlīdzību saņēmējiem26:47 Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (SIA)34:57 Attaisnotie izdevumi un čeku dokumentēšana40:39 Sadarbība ar grāmatvedi, procesi un efektivitāte49:54 Problēmsituācijas ar grāmatvedi56:03 Algu administrēšana un optimizācija01:01:32 Naudas piesavināšanās un krāpšanas novēršana01:06:18 Lieli uzņēmumi un grāmatvedības riski01:10:49 Grāmatvedības digitalizācija01:15:36 Kādas ir biežākās kļūdas, ko uzņēmumi pieļauj, ieviešot digitālās grāmatvedības sistēmas, un kā no tām izvairīties?
V Carigradu potekajo neposredna pogajanja med Rusijo in Ukrajino po treh letih vojne. Ruskega predsednika Vladimirja Putina ni v Turčijo. Je Rusija sploh pripravljena končati vojno? Ameriški predsednik Donald Trump je zagrozil, da bo končal svoje posredovanje, če ne bo pripravljenosti za pogovore. Hkrati pa se zdi, da je pozornost Združenih držav vse bolj usmerjena v druga krizna žarišča. Smo priča nastajanju novega svetovnega reda? Bomo to izvedeli šele po srečanju Trumpa in Putina? O vsem tem v tokratnem Studiu ob 17-ih. Gostje: dr. Klemen Grošelj, obramboslovec; dr. Faris Kočan, strokovnjak za mednarodne odnose, FDV Univerze v Ljubljani; Vlasta Jeseničnik, dopisnica RTV Slovenija iz Ruske federacije; Karmen Švegelj, dopisnica RTV Slovenija iz Bližnjega vzhoda.
V Carigradu naj bi se danes začeli mirovni pogovori med Rusijo in Ukrajino, prvo neposredno mirovno srečanje delegacij obeh držav po treh letih. Obe delegaciji sta v Turčiji, a se pogovori še niso začeli. Ukrajinski predsednik Volodimir Zelenski se je najprej v Ankari sešel s turškim kolegom Redžepom Tajipom Erdoganom, Vladimir Putin pa je v Carigrad poslal uradnike na nižjih položajih, povečini svetovalce in namestnike ministrov. V oddaji tudi: - Generalni sekretar Nata Rutte je na srečanju zunanjih ministrov zaveznic v Antalji pozdravil napoved Slovenije o zvišanju obrambnih izdatkov na 2 odstotka BDP še letos - K prvemu padcu slovenske gospodarske rasti po več kot štirih letih sta najbolj prispevala zmanjšanje naložb in menjava s tujino - Rešitve za težave turških delavcev, ki so obtičali v Orehku, iščejo predstavniki več pristojnih služb
Zakon o dodatku k pokojninam umetnikom na včerajšnjem referendumu ni bil podprt. Opozicija izid slavi kot udarec vladi - ta poudarja, da je bila udeležba prenizka, da bi bila to zanjo nezaupnica. Ministrica za kulturo Asta Vrečko pozive k odstopu zavrača in poudarja, da je bil poziv k bojkotu glasovanja pravilen korak. S tem se ne strinja doktor pravnih znanosti Igor Kaučič. Druge teme: - Pogajanja za mir v Ukrajini: Zelenski in Putin bi se lahko v Turčiji sešla v četrtek. Unija se odreka ruskemu plinu, a za kakšno ceno? - Ameriški in kitajski pogajalci naj bi sklenili trgovinski dogovor. V Bruslju se pripravljajo na morebitne ukrepe proti Washingtonu. - Koliko je vredna vaša nepremičnina? Na portalu PROSTOR bodo od jutri objavljene posplošene vrednosti.
Have any questions, insights, or feedback? Send me a text!Length: 1 hour 2 minutesSynopsis: This Friday morning (5/9/25), in our tefilah-focused Machshavah Lab series for women, we took up the entire clause: וְזוֹכֵר חַסְדֵי אָבוֹת, וּמֵבִיא גוֹאֵל לִבְנֵי בְנֵיהֶם, לְמַעַן שְׁמוֹ בְּאַהֲבָה. My understanding, based largely on the Tur, is that this multi-part sentence conveys a unified idea - one I hope we managed to unpack in our analysis. All we have left in the berachah is the penultimate clause and the conclusion! -----מקורות:רלב"ג - במדבר י:ט-יאבודרהםאברבנאל - ירמיהו ב:בRabbi Joseph B. Soloveitchik, "The Rav on Tefillah" (ed. Jay Goldmintz), pp.207-208טור אורח חיים קיג:טרמב"ם - משנה תורה: ספר שופטים, הלכות מלכים ומלחמות יב:ד-ה-----SPECIAL OFFER: I'm planning to write more on my Substack this summer than I have in the past few years, including a ton of paid subscriber posts I've been eager to publish. From now until Shavuos, for every week of content you sponsor, I'll add a full month of paid subscription access. If you're interested in sponsoring, let me know!-----If you've gained from what you've learned here, please consider contributing to my Patreon at www.patreon.com/rabbischneeweiss. Alternatively, if you would like to make a direct contribution to the "Rabbi Schneeweiss Torah Content Fund," my Venmo is @Matt-Schneeweiss, and my Zelle and PayPal are mattschneeweiss at gmail. Even a small contribution goes a long way to covering the costs of my podcasts, and will provide me with the financial freedom to produce even more Torah content for you.If you would like to sponsor a day's or a week's worth of content, or if you are interested in enlisting my services as a teacher or tutor, you can reach me at rabbischneeweiss at gmail. Thank you to my listeners for listening, thank you to my readers for reading, and thank you to my supporters for supporting my efforts to make Torah ideas available and accessible to everyone.-----Substack: rabbischneeweiss.substack.com/Patreon: patreon.com/rabbischneeweissYouTube Channel: youtube.com/rabbischneeweissInstagram: instagram.com/rabbischneeweiss/"The Stoic Jew" Podcast: thestoicjew.buzzsprout.com"Machshavah Lab" Podcast: machshavahlab.buzzsprout.com"The Mishlei Podcast": mishlei.buzzsprout.com"Rambam Bekius" Podcast: rambambekius.buzzsprout.com"The Tefilah Podcast": tefilah.buzzsprout.comOld Blog: kolhaseridim.blogspot.com/WhatsApp Content Hub (where I post all my content and announce my public classes): https://chat.whatsapp.com/GEB1EPIAarsELfHWuI2k0HAmazon Wishlist: amazon.com/hz/wishlist/ls/Y72CSP86S24W?ref_=wl_sharel
Rincón de la Victoria ha renovado la obtención del distintivo de Destino Turístico Inteligente Adherido al programa DTI promovido por la Secretaría de Estado de Turismo tras superar favorablemente el diagnóstico del proceso de revisión. Se trata de un nuevo reconocimiento, que tiene una validez de dos años, “tras superar un proceso de mejora continúa en el que venimos trabajando para cumplir con los objetivos, estrategias y una adaptación a las necesidades del entorno futuro”, explica el concejal de Turismo, Antonio José Martín (PP). El alcalde de Rincón de la Victoria, Francisco Salado (PP), ha mostrado su máxima satisfacción “por renovar este distintivo, que demuestra nuestro compromiso de ejercer una gestión turística basada en la inteligencia, tomando como base el modelo DTI”. Además, Salado ha recordado que “la implantación de la metodología DTI ha sido posible gracias a la colaboración de todas las Áreas del Ayuntamiento de Rincón de la Victoria”. Durante los últimos meses se ha analizado la evolución del destino desde el primer diagnóstico realizado en 2021. La revisión se ha efectuado a través de la metodología DTI vigente, compuesta por un total de 97 requisitos y 261 indicadores. El diagnóstico desarrollado ha derivado en un nuevo informe en el que se expone la situación del destino y las recomendaciones que componen el plan de acción con el que Rincón de la Victoria podrá seguir mejorando en términos de gestión turística a través de los cinco ejes que sustentan el modelo DTI: gobernanza, sostenibilidad, tecnología, innovación y accesibilidad. La conclusión de la revisión del diagnóstico da continuidad a la fase de ejecución y seguimiento, con la que se permite verificar que se mantienen los estándares marcados por la metodología y se garantizan así, los objetivos perseguidos por el programa DTI. Rincón de la Victoria está integrado en la Red de Destinos Turísticos Inteligentes desde septiembre de 2020, muestra de la apuesta del destino por su transformación turística que ha materializado a través de la implantación de la metodología de Destino Turístico Inteligente. Programa Destino Turístico Inteligente El programa Destino Turístico inteligente es un proyecto promovido por la Secretaría de Estado de Turismo (SETUR) y gestionado por la Sociedad Mercantil Estatal para la Gestión de la Innovación y las Tecnologías Turísticas (SEGITTUR), que persigue contribuir a mejorar la competitividad de los destinos turísticos y la calidad de vida de sus residentes incidiendo en cinco ámbitos de actuación: gobernanza, innovación, tecnología, sostenibilidad y accesibilidad. Esta iniciativa, surgida del Plan Nacional e Integral de Turismo 2012-2015, genera los mecanismos adecuados para facilitar la rápida incorporación de innovaciones en los destinos. El Destino Turístico Inteligente se define como un destino turístico innovador, consolidado sobre una infraestructura tecnológica de vanguardia, que garantiza el desarrollo sostenible del territorio turístico, accesible para todos, facilitando la interacción e integración del visitante con el entorno e incrementando la calidad de su experiencia en el destino y la mejora de la calidad de vida del residente. Para alcanzar estos objetivos, el programa DTI promueve la implantación de un modelo de gestión que tiene en cuenta la transversalidad de la actividad turística y las características diferenciadoras de cada destino. Se articula sobre una metodología de diagnóstico, basada en 97 requisitos y 261 indicadores, que deriva en un sistema de recomendaciones, un plan de acción y un sistema de monitorización, que conforman los elementos fundamentales del modelo, permitiendo un proceso de mejora continuo de la gestión del destino adaptada a los retos presentes y futuros del turismo.
Savvaļas ugunsgrēki mežos nu jau kļuvuši par biežu parādību visos pasaules reģionos. Kā dabas vide atjaunojas pēc uguns nelaimes? Vai koki iet bojā vai tomēr ataug? Vai sadeg visa dzīvā radība, vai tomēr ir kādi dzīvnieki, kas labprāt apdzīvo šādu vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Latvijas Universitātes profesors Guntis Brumelis un entomologs, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pasniedzējs Kristaps Vilks. "Ugunsgrēki dabai nedara neko sliktu. Ugunsgrēki rada ekonomisko zudumu cilvēkam. Tas posts ir cilvēkam, nevis dabā," norāda Guntis Brumelis. "Ugunsgrēki vienmēr ir bijuši, vienmēr būs. Daļa dabiski izceļās ar zibeni. Bet vēsturiski lielākā daļa ugunsgrēku ir cilvēka radīti, it sevišķi kad cilvēki ierīkoja līdumus, dedzināja mežus, ierīkoja lauksaimniecības zemes, tālāk attīrīja krūmus ar ugunsgrēka palīdzību. Tātad cilvēks izraisīja lielāko daļu ugunsgrēku. Bet daba ir pielāgojusies ugunsgrēkiem un ugunsgrēki nekad neizposta visu mežu. Reti būs tāda teritorija, kur visi koki ir sadeguši, parasti daļa koku paliek dzīvi un un degumi ir ļoti heterogēni, nav vienādi. Būs vieta, kur neviens koks nav miris, ir vietas, kur visi koki ir miruši un pa vidu." Arī Kristaps Vilks piekrīt, ka ugunsgrēks dabā īsti nav nelaime. "Es arī piekrītu apgalvojumam, ka meždegās, man patīk šis vārds attiecībā uz degumiem mežā, tā nav dabas katastrofa. Tur patiesībā koncentrējas daudz dzīvības pēc tam, tieši pēc degšanas, jo degšana rada struktūras, kas nav parastā mežā, nedegušā mežā. Šajās vietās uz apdegušām kritalām var dzīvot sugas, kas citur nav," skaidro Kristaps Vilks. "Protams, daļa augsnes dzīvnieku, kas nelido, aiziet bojā. Bet es vienmēr saku: jāpatur prātā tādi kā svaru kausi - vienā svaru pusē ir parastās sugas, kas ir visur, to skaitā būs arī kādi lēnīgi kukaiņi vai gliemezīši, vai daudzkāji, kas nevar aizbēgt. Un viņi aizies bojā. Daļa no viņiem izdzīvos. Kā Guntis jau minēja, mežs neizdeg visur vienādi, būs ieplaciņas ar mitrākiem apstākļiem, tur viņi saglabāsies un varēs kolonizēt atpakaļ deguma teritoriju. Un tad ar sugas otrā svaru kausā, kas ir dabas retumi, kuriem citur vienkārši nav māju. Viņi dzīvo tieši meždegās."
Es la primera valoración que los agricultores monegrinos han podido llevar a cabo después de la tormenta de granizo que caía este viernes por la tarde.El Gobierno de Aragón va a estudiar la posibilidad de llevar al Tribunal Supremo el real decreto que regula una concesión de ayudas directas a la sequía por valor de 20 millones de euros para las provincias de Almería, Alicante, Castellón, Murcia, Valencia y Tarragona que el Gobierno de España ha aprobado este martes.Las emisiones de amoniaco producidas por el sector ganadero se han reducido un 16,7 % entre los años 2005 y el 2023. Zaragoza acogerá el próximo 23 de mayo la Lonja Nacional del Ovino y la Mesa Nacional de Precios del Ovino. Desde Fundación Pastores, dentro del Proyecto BEEP, están conformando un grupo de trabajo para fomentar y asesorar en el relevo generacional en las explotaciones de ganadería extensiva en las zonas rurales. España y China firman un nuevo protocolo para exportar carne de ave española al país asiático.El Fega aprueba nuevos criterios para aplicar penalizaciones por condicionalidad social de la PAC que pueden llegar al 15% de los cobros.La campaña de fruta de hueso comenzará con un ligero retraso, presenta buenos calibres y calidades y muestra poca afectación por el granizo de las semanas pasadas, según se expuso en el Comité de Fruta de Hueso de Fepex.Bolea prevé una temporada de gran producción de cereza. La campaña lleva un ligero retraso en las variedades más tempranas y la feria de la localidad está fijada para el 15 de junio.Castejón de Valdejasa servirá este sábado mil raciones de conejo escabechado en su tradicional feria, declarada Fiesta de Interés Turístico de Aragón.La localidad zaragozana de Épila acoge los próximos 3 y 4 de mayo la XIX edición de la Feria Agrícola, Comercial y Ganadera de Valdejalón, que esta ocasión podrá volver a contar con animales --caballos, ovejas, vacas, cabras, gallinas o conejos--, después de dos años en los que no se pudo contar con ganado por motivos sanitarios.
Danes je, tako kot včeraj, praznik dela, ki je državni praznik in dela prost dan. Znotraj Evropske unije smo edina država, širom sveta pa ena redkih, ki praznovanju dela nameni tako prvi kot drugi maj. Ob tej priliki smo preverili, kako na delavske vrednote gledajo rudarji in kakšne so delavske razmere v turizmu, kjer se delo kljub prazniku ne ustavi. Druge teme: - Ameriški svetovalec za nacionalno varnost Mike Waltz zapušča položaj. - Turški predsednik Erdogan naj bi obiskal severni del Cipra, kjer potekajo množični protesti ciprskih Turkov. - Na mednarodnem razpisu SozialMarie za družbene inovacije na Dunaju slavil Časoris.
Arranca el festival de Cine de La Almunia (Fescila), declarado de Interés Turístico de Aragón, y que celebra su 29ª edición. Nos cuenta todos los detalles Alejandro Aísa, director artístico del Fescila.
Esta semana, o governo da RD Congo e o grupo M23 divulgaram no Qatar uma declaração conjunta a favor de uma trégua. Na Guiné-Bissau, Bubacar Turé foi ouvido pela justiça para esclarecer as denuncias sobre a morte de pacientes em tratamento no centro de hemodiálise. Já em Moçambique, cinco membros du groupo paramilitar Naparamas foram abatidos pelas Forças de Defesa e Segurança. Em Cabo Verde, faltam trabalhadores. Em Angola, o país enfrenta forte taixa de mortalidade infantil devido à cólera. Neste 23 Abril de 2025, O governo congolês e o grupo antigovernamental M23, actualmente envolvidos em negociações no Qatar, publicaram pela primeira vez na quarta-feira uma declaração conjunta em que dizem querer "trabalhar em prol da conclusão de uma trégua". Uma declaração que surge após anos de conflito, sucessivas violações de cessar-fogo e fracassos nas diversas tentativas de mediação do conflito.Entrevistado por a jornalista da nossa redação Carina Branco, Sérgio Calundungo coordenador do Observatório Político e Social de Angola, analisa a situação, descartando uma boa notícia, mas descarta que nenhuma garantia foi dada por ambos os partidos que estas tréguas não possam ser violadas.Guiné-Bissau : Bubacar Turé ouvido pela justiça do país Na Guiné-Bissau, o Presidente da Liga Guineense dos Direitos Humanos, Bubacar Turé, foi ouvido pelo Ministério Público em Bissau para esclarecer as denuncias sobre a morte de pacientes em tratamento no centro de hemodiálise do Hospital Simão Mendes, feitas em meados de abril. Após a audiência, a defesa de Turé, representada pela advogada Beatriz Furtado, informou que o seu cliente foi ouvido como denunciante, sem nenhuma medida de coação. Moçambique : Cinco membros do grupo Naparamas abatidos pela políciaNo Moçambique, o Comando-Geral da Polícia moçambicana confirmou que, na semana passada, cinco membros do grupo paramilitar Naparamas foram mortos em confrontos com as Forças de Defesa e Segurança, em Nampula. O ataque ocorreu no posto administrativo de Mutuali, onde o grupo tentou agredir as forças de Defesa com diversas armas. Cabo Verde : Falta de mão-de-obra necessita recrutar cidadãos estrangeiros segundo o GovernoEm Cabo Verde, a falta de mão-de-obra em setores como a construção civil e a agricultura tem sido um tema recorrente da actualidade. Na terça-feira, o ministro da Família, Inclusão e Desenvolvimento Social, Fernando Elísio Freire, reconheceu que o país enfrenta um défice de trabalhadores e destacou a necessidade de recrutar cidadãos de outros países para superar essa carência.Angola : Cólera causa forte taixa de mortalidade infantil Angola regista a terceira maior taxa de mortalidade infantil em África por causa da cólera. As crianças menores de 10 anos são as mais afectadas, e a taxa de mortalidade cumulativa é de 10,6%. As províncias mais afectadas incluem Cuanza Sul, Zaire e Luanda.
Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami. "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros. "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās. Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies. Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi. Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.
La comisaria, Paola Aceves Sandoval, dir. Gral. de la Policía Turística de la SSC-CDMX
Verónica Méndez y Luis Ávila nos explican por qué nos gustan los narcocorridos y el papel de la Policía Turística de la SSC-CDMX en esta temporada vacacional
…försöker såklart ta livet av dig precis som alla andra. Tur då att ett nytt avsnitt av Flashback Forever finns ute nu! Denna veckan tar Ina sig an den växande E-nummerskräcken! Dessutom: Älskvärda kändisar, när är man vuxen och det bästa från Lennart Holmlunds bloggTrevlig lyssning och varmt tack till dundergänget på https://www.patreon.com/FlashbackForeverLänkar:https://www.flashback.org/t1303392https://www.flashback.org/t1121942https://www.flashback.org/t1735115https://www.flashback.org/t3552770https://www.flashback.org/t3642111https://www.flashback.org/t3653125 Get bonus content on Patreon Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.
Daily Halacha Podcast - Daily Halacha By Rabbi Eli J. Mansour
**Today's Halacha is dedicated f or the refuah and haslacha of Ronnie, Sharon, Eli and all the children of CARE** The Afikoman must be eaten with Heseba – meaning, while leaning on the left side. The Sages forbade eating after the Afikoman so that the taste of the Afikoman will remain in one's mouth for the duration of the night. Therefore, after one finishes eating the Afikoman, he may not eat anything else, and should immediately recite Birkat Ha'mazon. Furthermore, one may not drink anything after eating the Afikoman besides the final two cups of wine. It is permissible, however, to drink water after the Afikoman, including carbonated water, and the Halachic authorities rule that one may also drink tea or coffee. The Ben Ish Hai (Rav Yosef Haim of Baghdad, 1833-1909), in Od Yosef Hai, writes that if one needs to add some sugar to the tea or coffee in order to be able to drink it, he may do so. Hacham Abraham Antebe (Aleppo, 1765-1858) was likewise lenient in this regard, and this was also the practice among the Jewish communities in Egypt, as documented in the work Nehar Misrayim. This ruling is mentioned by the Hid"a (Rav Haim Yosef David Azulai, 1724-1806), as well, and this is the position of Hacham Ovadia Yosef. Hacham Bension Abba Shaul (Israel, 1923-1998) recommends drinking the tea or coffee without sugar, but he rules that one may add sugar if necessary. (This is also the Halacha regarding drinking before Shaharit in the morning; one may drink tea or coffee, and he may add sugar if he needs.) Other beverages, however, may not be drunk after eating the Afikoman. In the "Ha'rahaman" section of Birkat Ha'mazon, we add the special "Ha'rahaman" for Yom Tob ("Hu Yanhilenu Le'yom She'kulo Tob"). It should be noted that the custom in Halab (Aleppo), as documented in the work Derech Eretz, was not to add special "Ha'rahaman" prayers on Shabbat or Yom Tob, and to recite only the standard prayers that are included in the regular weekday Birkat Ha'mazon. Clearly, however, our community has since adopted the widespread custom to add the special "Ha'rahaman" prayers for Shabbat and Yom Tob. Immediately after Birkat Ha'mazon, one drinks the third cup of wine while leaning on his left side. One who drank without leaning must drink another cup of wine. After drinking the third cup, some have the custom to pour a special cup in honor of Eliyahu Ha'nabi and to leave it on the table throughout the remainder of the Seder. The Rama (Rav Moshe Isserles of Cracow, 1525-1572) cites a custom among Ashkenazim to then open the door as an expression of faith that Hashem will protect us on this special night, in the hope that Mashiah will come in the merit of our faith. As Eliyahu will come to herald our redemption, a special cup is poured in his honor. However, although this is the custom in many communities, the custom among Syrian Jews is to neither pour this cup for Eliyahu nor open the door. The Hallel is then recited, slowly and with festive song. The Shulhan Aruch writes that it is preferable to arrange for a Zimun (three or more men) to be present at the Seder so that the Hallel can be recited responsively, as it was in ancient times, when one person would recite "Hodu L'Hashem Ki Tob," and the others would respond, "Ki Le'olam Hasdo." Nevertheless, if a Zimun is not present, the Hallel may still be recited. The custom among Syrian Jews is to recite the regular full Hallel, followed by the chapter of Tehillim (136) "Hodu' Le'Hashem" ("Hallel Ha'gadol"), "Nishmat," "Yishtabah" (until just before the end), and then the Beracha of "Yehalelucha." The Tur (Rabbenu Yaakob Ben Asher, Germany-Spain, 12269-1343) ruled that "Yehalelucha" should be recited immediately after the standard chapters of Hallel, but our custom follows the view of the Bet Yosef (commentary to the Tur by Maran, author of the Shulhan Aruch) to recite "Yehalelucha" at the very end. After reciting the concluding Beracha of "Melech Mehulal Ba'tishbahot," we drink the fourth cup of wine, without first reciting "Boreh Peri Ha'gefen." One must drink a Rebi'it and then recite the Beracha Aharona. Some people do not drink the fourth cup until the very end of the Seder, after singing the traditional songs, but this is improper; the fourth cup should be drunk upon the conclusion of Hallel. The Shulhan Aruch writes that if one forgot to lean while drinking the fourth cup of wine, and he must therefore drink another cup, he recites a new Beracha of "Boreh Peri Ha'gefen," as this cup was not covered by the Beracha recited earlier. However, Hacham Ovadia Yosef (Hazon Ovadia – Teshubot, Siman 49) clarifies that this applies only if one realized his mistake after drinking the entire cup of wine. If some of the wine was left in the cup, then he adds some wine and drinks a new cup while leaning without first reciting a new Beracha.
Daily Halacha Podcast - Daily Halacha By Rabbi Eli J. Mansour
The Mishna in Masechet Pesahim lists the various vegetables that may be used to fulfill the Misva of Marror on the night of the Seder. The Rabbis teach us that these vegetables are listed in descending order of preference, and thus the first vegetable mentioned – Hazeret – is the most preferred vegetable to use for Marror. The Gemara identifies Hazeret as "Hasa," which alludes to the fact that the Almighty had mercy ("Has") on the Jewish People on the night of the Exodus. "Hasa" is generally understood as referring to lettuce. Strictly speaking, even iceberg lettuce may be used for Marror, though it is customary to use Romaine lettuce (perhaps because it is generally cleaner). The Bet Yosef (commentary to the Tur by Maran, Rav Yosef Karo, author of Shulhan Aruch) writes that although iceberg lettuce does not have a bitter taste, it is nevertheless suitable for Marror because it becomes bitter when it is left in the ground. The vegetable used for Marror does not have to actually taste bitter, but rather must be a vegetable that in general has a bitter taste. Thus, although the iceberg lettuce that is generally eaten has been removed from the ground before turning bitter, it may be used for Marror, and, as mentioned, it is in fact the preferred vegetable. Some Ashkenazim have the custom to use horseradish ("Chraine" in Yiddish), which is the third vegetable mentioned by the Mishna – "Tamcha." It appears that lettuce was not available in Ashkenazic lands, and so they had to resort to horseradish, and this then became their custom. We follow the custom of the Arizal (Rav Yishak Luria of Safed, 1534-1572) to place "Ulshin" – endives – at the center of the Seder plate, and then place lettuce on the bottom. It should be noted that one does not have to eat the endives, neither for Marror not for Korech (when we eat Masa and Marror together), though some have the custom to add some endives for Korech. One may, if necessary, combine different vegetables to reach the required quantity of Ke'zayit. Thus, one may combine some lettuce and some endives to reach a Ke'zayit. Likewise, an Ashkenazi who uses horseradish but finds it difficult to eat a Ke'zayit may add some lettuce or endives. The Rama (Rav Moshe Isserles of Cracow, 1525-1572) writes that if one cannot obtain any of the vegetables mentioned by the Mishna, then he may use any vegetable that has a bitter taste. The final item listed by the Mishna is "Marror," which could be understood to mean that if none of the other items are available, one may use any bitter-tasting vegetable. The Halachic authorities write that in such a case, one should not recite the Beracha of "Al Achilat Marror." Of course, one who uses lettuce for Marror must ensure that the lettuce is clean and free of insects, as otherwise he would be violating a prohibition by eating the Marror, as opposed to fulfilling a Misva. Nowadays one can purchase lettuce grown hydroponically or through other means that avoid infestation, and Hacham Ovadia Yosef strongly encouraged the use of this lettuce. Summary: According to Sephardic custom, Romaine lettuce should be used for Marror. One must ensure that the lettuce is free of insects. Although it is customary to use Romaine lettuce, one may, strictly speaking, use iceberg lettuce, as well. Our custom is to place endives in the center of the Seder plate, and place the lettuce at the bottom. One does not have to eat the endives, though some people add some endives to the Korech. If necessary, one may comine different forms of Marror to reach the required quantity of "Ke'zayit." If one cannot obtain any of these vegetables, he may use for Marror any bitter-tasting vegetable, but the Beracha of "Al Achilat Marror" should not be recited in such a case.
La Sábana Santa, que se conserva en Turín desde 1578, es un trozo de tela de lino de 14 pies x 3 ½ pies de largo, tejido en una sarga de espina. Contiene una imagen doble descolorida de la parte delantera y trasera de un hombre que parece haber sufrido un trauma similar a la pasión y muerte de Jesús, como se documenta en los Evangelios.
En esta entrega de Días Extraños, Francisco Contreras nos propone un recorrido alternativo por España para Semana Santa, revelando el fascinante misterio de las copias de la Sábana Santa que se conservan en nuestro país. Descubriremos más de 30 reliquias relacionadas con el sudario de Turín, realizadas por un antiguo gremio de pintores del Vaticano, y los inquietantes "Cristos del Terror": cuatro figuras articuladas medievales confeccionadas con piel animal, cabello humano y astas de animales que causaban impacto en los fieles al sangrar durante las procesiones. Un viaje por nuestra geografía para conocer reliquias sorprendentes, desde el sudario de Oviedo hasta el mantelito de la Última Cena en Coria. Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals
© 2020-2025 Ivy Podcast Discovery LLC
