Podcasts about valmieras

Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Cik vidusskolu pastāvēšana Latvijā ir ekonomiski pamatota, kādus taustāmus ieguvumus tuvākajos gados Austrumu pierobežai sniegs vērienīgā valsts atbalsta programma, vai savu darbību attaisno novados izveidotās iedzīvotāju konsultatīvās padomes? Būtiskus jautājumus par dzīvi ārpus Rīgas raidierakstā "Latvijas Avīzes" žurnālisti Māra Libeka, Artis Drēziņš un Guntis Ščerbinskis apspriež ar VARAM ministri Ingu Bērziņu, biedrības “Latvijas Lauku forums” izpilddirektori Anitu Seļicku un ekonomģeogrāfu, Salaspils novada domes deputātu Jāni Turlo.Diskusija noslēdz “Latvijas Avīzes” un žurnāla “Mājas Viesis” žurnālistu veidoto analītisko ciklu “Apdzīvota vieta”. Visas publikācijas lasāmas šeit: https://lasi.lv/projekti/apdzivota-vietaRaidierakstu veidoja Guntis Ščerbinskis. Izmantots dziesmas “Uz laukiem prom” fragments Valmieras teātra aktieru izpildījumā (albums “Populārākās latviešu teātra dziesmas”, izdevējs “Microphone Records”).Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

„Mūsu mājas stāsts" ir dokumentāla filma par Valmieras teātra ēkas rekonstrukciju, kurai līdzi sekoja un stāstu radīja režisore Liene Laviņa. Ar režisori, filmas producentu un scenārija līdzautoru Staņislavu Tokalovu tiekamies Kultūras Rondo studijā, sarunai pievienojas arī filmas galvenais operators Aleksandrs Grebņevs. Valmieras teātra ēkas rekonstrukcijas laikā (2021–2024) ne uz brīdi netika pārtraukta mākslinieciskā darbība – jauniestudējumu sagatavošana un izrādes Apaļajā zālē. Solītā viena paciešanās ziema pārauga trijās. Mēģinājumi un izrādes notika dažādās Valmieras vietās, bet teātra ēka, neskatoties uz ūdens un siltuma trūkumu, netika atstāta ne mirkli. Celtnieku ekipējumā caur putekļiem un aukstumu aktieri un pārējie teātra ļaudis devās uz mēģinājumu zāli, Apaļo zāli, galdniecību, administrāciju, lai tur strādātu tā, it kā nekas nebūtu neparasti un grūti.  

Tā tikai no malas izskatās - divas nūjas un cilvēks vienkārši iet. Tomēr nūjošanas eksperti saka - lai pareizi nūjotu, jāzina daudzas svarīgas nianses. Kādas tās ir un ko nūjošana dod veselībai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova un staigātāja Dita Veitmane. "Nūjošana ir ļoti pieņemama fiziskā aktivitāte jebkuram vecumam, jebkuram dzimumam. Bet ne visiem patīk ņemt rokās nūjas, jo mums ir 10 soļu tehnika un visu laiku akcentējam, ka tikai pie pareizas tehnikas varam sasniegt rezultātus. Bet arvien populārāka kļūst staigāšana bez nūjām. Vienīgi, ka ar nūjām ir labāks efekts, jo darbojos 90% no mūsu muskuļiem. Man patīk arī staigāšana, galvenais, ali cilvēki sāk kustēties, sāk pievērst uzmanību savai veselībai. Bez fiziskām aktivitātēm ir grūti uzlabot veselību," norāda Gaļina Gorbatenkova. Nūjošana ir efektīvāka, jo darbojas augšējā ķermeņa daļa, darbojas arī plecu josla. Nūjošanai ir daudz plusu, kuru nav, ja vienkārši staigā. "Nūjošana ir par 45% efektīvāka par skriešanu un braukšanu ar riteni," atzīst Gaļina Gorbatenkova. "Minēju, ka darbojas 90% muskuļu. Ja ir laba kompānija, mēs varam parunāt par politiķiem kaimiņiem un tālāk, tad ir iedarbināti vēl 10%, kas ir sejas muskuļi." Ierakstos uzklausām nūjotājus Vidzemē. Piecas dāmas no biedrības "Burtnieku seniori" katru dienu, izņemot dārza darbu laiku, pulksten 13.00 tiekas pie Burtnieku pagasta centrā un dodas nūjot uz Burtnieku parku, ezeru vai putnu vērošanas torni. Ar viņām tieši 13. 00 šonedēļ tikās žurnāliste Daina Zalamane. Bet Santa Krasovska ir nūjošanas instruktore un peldētapmācības trenere un vērtē, ka nūjošanai visbiežāk pievēršas cilvēki vecumā ap 40 gadiem. Viņa nūjošanas grupas vada no maija līdz oktobrim. Santa ir arī Valmieras novada Rubenes pamatskolas sporta skolotāja.

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga Tīnūžu (Lindenberg) muiža atrodas Ogres novada Ikšķiles lauku teritorijā, kur senatnē bijušas lībiešu apmetnes. Pirmo reizi Lindenberga rakstos pieminēta 1576. gadā kā Rīgas Rātes kunga E. Horsta īpašums "Lindenberg jugelshen Bache" (Liepukalni pie Juglas strauta). Kopš 1684. gada tas ir Tīzenhauzenu īpašums, kurš vēlāk apkaimē dēvēts kā Tīnuži. No 1748. gada līdz 1872. gadam Tīnūžu muiža piederēja zviedru izcelsmes Blūmenu dzimtai. Kungu māju toreiz cēlis G. F. fon Blūmens pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna 1768. gadā. Latvijas muižu pētnieks Imants Lancmanis uzskata, ka ēku projektējis arhitekta K. Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711-1778). Pēc Ropažu barona Viktora fon Volfa nāves dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas. Tas bija laika posms no 1893. gada līdz 1921. gadam. Pēc agrārās reformas muižas baronam atņēma. Barons Jozefs fon Volfs studējis Tērbatas Universitātē jurisprudenci, pamatā nodarbojās ar lopkopības attīstību Tīnužos. Piedalījies lopkopības izstādēs ar vaislas buļļiem, kur guvis godalgas. Bijis sava veida mecenāts, jo Tīnužos algojis veterinārārstu, kuru varēja izmantot arī vietējie zemnieki. Hanss Jozefs fon Volfs (Hans Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls. Otrā pasaules kara laikā bija Vērmahta virsnieks, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Pēc 1900. gada barona Jozefa fon Volfa ierosināts, Tīnužu kungu nams 1910. gadā pārbūvēts pēc sākotnējā ēkas stila. Tīnužu kungu mājai priekšā bijušas divas terases un kolonnas. No ēkas pavērās skaists skats uz parku un Mazās Juglas upi. Kungu mājas izbūvei bija izmantots dabiskais reljefs, tā atradās nelielā pakalnā. Ēkas parādes stāva centrā atradās zāle. Kad izbūvēja kungu māju, sākotnēji šeit dzīvojuši kādu laiku J. K. O. fon Volfa vecāki. Pirmā pasaules kara laikā muižā atradās 4. Valmieras kājinieku pulka štābs. 1917. gadā muiža cieta no igauņu karaspēka, kurš  izdemolēja iekštelpas. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara Invalīdu savienības pārziņā. Latvijas Kara Invalīdu savienības galvenie mērķi bija nostiprināt kara invalīdu un karavīru ģimenes godu un cieņu sabiedrībā. Tās darbības joma iekļāva arī karā bojā gājušo karavīru un viņu tuvinieku intereses. Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta. Pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māju 1912. gadā projektējis baltvācu arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (1898-1917), kurš dzimis Tērbatā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un plašāk pazīstams kā Mežaparka apbūves projektu autors. Īstenojis interjeru projektus, mēbeļu un kamīnu dizainu. Ēkas projektēšanā piedalījies arī arhitekts Pauls Kampe (1885-1960). Muižas ēkas saglabājušās, laika gaitā daļēji zaudējot autentiskumu. Tīnužos fon Volfam bijis ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas. Ceplīšos atradās fon Volfa kartonfabrika, kur Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja spēkstaciju, bet 1928. gadā – veco ļaužu pansionātu, bet vēlāk – narkoloģisko slimnīcu "Ceplīši", kura darbojās līdz 2014. gadam. Tagadējā Tīnužu skola uzcelta uz vecās muižas kūts pamatiem. Kungu mājas vietā izveidots kultūras centrs. Bijušajā klēts ēkā atrodas Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža". Pašlaik saglabājušās dažas saimniecības ēkas, kuras daļēji pārbūvētas vai rekonstruētas: pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māja (tagad bērnudārzs), modernīca (privatizēta), zirgu stallis, graudu šķūnis, brūzis, Līču krogs u.c. ēkas. Autore pateicas Kultūras mantojuma centra Tīnužu muiža vadītājam Kasparam Špēlim par informatīvo palīdzību!

Šoreiz raidījuma Piespēle lielā tēma ir plašāka par pašu sportu, sacenšanos, rezultātu salīdzināšanu. Studijā viesojas Latvijas Olimpiskās vienības sporta psiholoģe Lāsma Lapiņa, ar kuru pārrunājam pašmāju sportistu psiholoģiskās iezīmes, arī ikdienas darba rutīnu vienībā un psiholoģiskās veselības nozīmi ikviena cilvēka dzīvē. Nedēļas notikumu topā: RFS futbolisti ar zaudējumu pret Kijivas “Dinamo” noslēdz UEFA Eiropas līgas debijas sezonu, izcīnīta viena uzvara un pieci punkti; Brīnumi nenotiek un Latvijas Futbola federācijas Apelāciju komisija atstāj spēkā lēmumu par “Valmieras” nepielaišanu šīs sezonas virslīgas dalībnieku pulkam; Biatloniste Baiba Bendika izcīna zelta un bronzas medaļu Eiropas čempionātā; Galvenais treneris Luka Banki nosaucis paplašināto Latvijas vīru basketbola izlases kandidātu sarakstu februāra spēlēm, sarakstā arī daži diskusijas raisoši uzvārdi.

Annas Brigaderes pasaku  luga "Sprīdītis" Valmieras teātra interpretācijā piedāvā aizrautīgu aktieru izspēlēšanos kā enerģijas bumbu. Tēlu pētniecība un etīdes ir bijis veids, kā iedzīvoties Annas Brigaderes radītajā tēlu telpā. Pēc pirmizrādes saruna ar aktieriem Rūdi Bīviņu (Sprīdītis) un Rihardu Jakovelu (Lutausis), kā arī ar kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un kustību mākslinieci Lindu Mīļo, studijā tiekamies ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu. ""Sprīdītis" - jo mani interesē pieaugšanas stāsti," lugas izvēli atklāj Reinis Suhanovs. "Arī "Pazudušajā dēlā" - vecāku un bērnu attiecības un bērnu palaišana dzīvē. Ja "Pazudušajā dēlā" tās jau ir sekas kaut kādai noteiktai audzināšanai, "Sprīdītis" lieliski parāda, cik Brigadere šo darbu veidoja pēc iniciācijas pasakām. Mēs nezinām īsti, kādi bijuši iniciācijas rituāli, bet skaidrs ir tas, ka bērniem bija jāizdzīvo diezgan nežēlīga, iespējams, tā bija maskarāde un jāsastopas ar to diezgan agrā vecumā, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un ka katram ir jāspēj arī agrā vecumā uzņemties atbildību.  Man pašam kā tēvam, kas audzina divus bērnus, tie ir lieli jautājumi - kā palaist bērnu pirmoreiz, piemēram, ar tramvaju uz skolu. Tā šķiet maza izvēle, bet, ja mēs šīs lietas saviem bērniem nepiedāvājam, viņiem arī pēc tam vēlāk ir ļoti grūti izdarīt izvēles un sarežģītās situācijās adekvāti reaģēt." 1903. gadā Rīgas Latviešu teātris vērsās ar aicinājumu pie Annas Brigaderes (1861-1933) tulkot kādu lugu, kas būtu noderīga Ziemassvētku iestudējumam, kas domāts visai ģimenei. Rakstniece tomēr izšķīrās par oriģināldarba rakstīšanu, un tapa pirmā no viņas populārajām pasaku lugām Sprīdītis, kas izpelnījās lielu ievērību. Jau vairāk kā simt gadus Brigaderes radītais stāsts par ņipro, zinātkāro, nesavtīgo puiku ar lielo dūšu piedzīvo aizvien jaunas interpretācijas. Bet vai sirds ir kā dimanta oliņa? Lai pamodinātu nedaudz iemigušo sirdi un aplauztu lepnības radziņus, Sprīdītim ir jāpārvar visvisādi šķēršļi, sargājot Vēja mātes dēlus, atbrīvojot mežā apmaldījušos bērnus no Lutauša, uzveicot atjautībā Sīkstuli un visbeidzot – pieveicot pašu velnu. Tikai tad nāk atalgojums – saprašana, ka laime nebij' jāmeklē nemaz tik tālu. "Sprīdītis" režisoram Reinim Suhanovam ir personīgs darbs par atgriešanos. Vērīgākie varēs pamanīt, ka Suhanova Sprīdītis labi sader pārī ar viņa iepriekšējo iestudējumu Valmieras teātrī – Blaumaņa "Pazudušo dēlu", taču šis būs stāsts ar laimīgām beigām. Sprīdītis atšķirībā no Krustiņa atradīsies!

"Spēlmaņu nakts”' ir noslēgusies, balvas sadalītas, runas izrunātas, asaras izraudātas… Tā kā teātris ir nepārtraukts process, tad viss turpinās, jaunā sezona gandrīz jau pusē, un Kultūras rondo sastopas jaunās žūrijas pārstāves – teātra zinātnieces Guna Zeltiņa un Ilze Kļaviņa, iepriekšējās žūrijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. Un teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, kura vairāk zina stāstīt par starptautisko ekspertu skatījumu un Latvijas teātru izrādēm. 23. novembrī, Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā, Valmieras teātrī aizvadīts ikgadējais skatuves mākslas centrālais notikums – 31. gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonija. Četras žūrijas piešķirtās "Skatuves naglas", kā arī skatītāju balvu saņēma Valmieras teātra iestudējums "Pazudušais dēls", savukārt par gada lielās formas izrādi žūrija atzinusi Liepājas teātra "Latviešu raķetes". Valmieras teātra iestudējums "Pazudušais dēls" saņēma balvu kā gada mazās formas izrāde, tās režisors Reinis Suhanovs atzīts par gada režisoru, Māra Mennika par Roplainietes lomu plūca laurus kā gada aktrise, savukārt komponists Jēkabs Nīmanis saņēma balvu "Gada jaundarbs mūzikā". Izrāde ieguva arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar "Spēlmaņu nakts" balvu sadalījumu var iepazīties portālā LSM.lv. Raidījumā arī pēcceremonijas sarunas ar Gada aktrises balvas ieguvēju  Valmieras teātra aktrisi Māru Menniku, kura balvu ieguva par Roplainietes lomu izrādē „Pazudušais dēls”. Un Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu, kurš saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā "Gada aktieris" par Dostojevska/ Miškina lomu izrādē „Melnais gulbis”, Jaunajā Rīgas teātrī. "Spēlmaņu nakts" balvu „Gada lielās formas izrāde” saņēma iestudējums „Latviešu raķetes” Liepājas teātrī. Tūlīt pēc ceremonijas uzklausījām režisoru Regnāru Vaivaru, režisora asistentu Mārtiņu Kalitu, kā arī aktierus Kasparu Kārkliņu, Kārli Ērgli un Hugo Puriņu. "Spēlmaņu nakts" ceremonija notika atjaunotajā Valmieras teātrī, to vadīja trīs Valmieras teātra aktieri – Ieva Estere Barkāne, Sandris Runge un Krišjānis Strods, scenārija autors – bijušais Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers, režisors Toms Treinis.

Suminot visus Spēlmaņus, kuri šovakar pulcēsies Valmieras teātrī, uz sarunu esam aicinājuši Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu, kurš ir novembra jubilārs.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis divus Artūrus: dzejnieku Artūru Punti no apvienības "Orbīta" un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas projektu vadītāju, mākslinieku Artūru Virtmani, lai runātu par apvienības "Orbīta" izstādi "Skatuves darbi", kas līdz 29. decembrim būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Ko šī izstāde piedāvā? Vai mainījies mākslas telpas kurss, kopš Rīgas Mākslas telpa kļuvusi par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu? Par to raidījumā. *** No šī gada 8. novembra līdz 29. decembrim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielajā zālē skatāma apvienības "Orbīta" izstāde "Skatuves darbi".  Valmieras apkārtnē uz mazpilsētu un ciemu kultūras namu skatuvēm skalda malku, smalcina zarus, griež matus… Respektīvi, notiek tas, kas parasti uz skatuves nenotiek, – pilnīgi ikdienišķas, praktiskas darbības, sadzīves pakalpojumi, ko nereti piedāvā uz sludinājumu dēļiem vai vietējā presē. Iemūžinātas video, šīs dokumentālās akcijas tiek paralēli projicētas uz vairākiem ekrāniem-aizkariem, bet to skaņu celiņi pārklājas, radot negaidītu mijiedarbību ansambli.  Pēdējo gadu gaitā "Orbīta" daļēji pārcēlusi savu aktivitāšu centru no Rīgas uz Strenčiem. Tur notiek meistarklases un izstādes, tiek pētīts kopējais kultūras konteksts. Daudzekrānu mediju instalācija "Skatuves darbi" turpina šo vektoru, ļaujot "perifērijas" skatuvēm atrast sev vietu galvaspilsētā, organizējot savdabīgu to pārstāvniecību Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.  "Orbīta" ir dzejnieku un multimediju mākslinieku apvienība no Latvijas, dibināta 1999. gadā. Tās dalībnieki ir Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs un Sergejs Timofejevs. Savā darbībā “Orbīta” balstās teksta, skaņas un attēla sintēzē un mijiedarbībā. Lai arī teksta klātesamība nav obligāts nosacījums, nereti par darbu radīšanas impulsu kalpo pašu autoru dzejas teksti. 

Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika. Dailes teātra direktora kabinetā ir dubultiemesls dzert kafiju ar teātra grandāmām, kuras šogad "Spēlmaņu naktī" saņems balvas par mūža ieguldījumu. Ilze Vazdika un Lidija Pupure. Abas ir Dailes teātra 3. studijas audzēknes, šī studija jau nodēvēta par "pēdējiem romantiķiem", kam veltīta arī Silvijas Geikinas grāmata. Ingvildai Strautmanei ir tas gods dzert kafiju kopā ar Lidiju Pupuri un Ilzi Vazdiku. Un pajautāt. Un abas arī apstiprinoši atbild, ka ir "pēdējie romantiķi" ar visām viņu kļūdām... -- "Spēlmaņu nakts" 31. ceremonija notiks 23. novembrī Valmieras teātrī. Tiešraidē no pulksten 19.00 tai varēs sekot līdzi sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Radio 1 ēterā, bet vēlāk vakarā – Latvijas Televīzijā.

Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti sevi apliecina diplomdarba izrādēs. Studijā jaunie aktieri Matīss Kučinskis un Poļina Čerņenoka, Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa un režisors Elmārs Seņkovs. Viņi visi meklē savu balsi teātrī. Varbūt laiks radīt jaunu Studentu teātri? Kultūras akadēmijā tagad ir Nacionālā skatuves mākslas skola, un 4. kursa studenti rāda savas diplomdarba izrādes – tajā skaitā „Kristāla bērni” vēl šovakar, 12. novembrī un „Māceklis/Moceklis” – 16. un 17. novembrī. Top vēl jaunas izrādes, un katrs rīts nāk ar neziņu un jauna atrašanu… Un, ja vajag nomirt gaisā, es to izdarīšu, saka viens no jaunajiem. 12. novembrī plkst. 19.00 Tallinas ielas kvartāla Angārā var noskatīties režisora Elmāra Seņkova izrādi “Kristāla bērni”, kurā izskan vienas paaudzes jaunu cilvēku stāsti. Izrādē piedalās vienpadsmit Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studenti, un šī izrāde tika pirmizrādīta 2024. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmā.

Ceļā uz „Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanu 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt „Gada jaunā skatuves mākslinieka” kategorijas nominantus. Šonedēļ uzmanības centrā divi Valmieras teātra jaunā kursa absolventi. Aizvakar dzirdējām Akselu Aizkalnu, kurš nominēts par Jāzepa lomu izrādē „Jāzeps un viņa brāļi”, šoreiz kārta Krišjānim Strodam, kuru žūrija novērtējusi par Krustiņa lomu izrādē „Pazudušais dēls”. „Šī loma ir pacēlusi manu un pašapziņu profesionāli, tā es teiktu bez augstprātības, bet es jūtos spējīgs viņu nest, un tā ir laba sajūta,” atzīst aktieris Krišjānis Strods. „Dzīvē? Man vajadzēja aizbraukt apskatīties uz savu mammu tad, kad mēs veidojām šo izrādi, vienkārši apskatīties, vienkārši pasēdēt ar viņu un pārrunāt, un atcerēties vispār, ko tas nozīmē, ka tev ar mammu ir labas attiecības. Lai es varētu iet tajā virzienā, ko piedāvā Blaumanis ar šo dramaturģiju. Jā, kārtējo reizi bija jāpārskata kaut kādas savas morālās vērtības attiecībā pret tuvākajiem. Kas ir labi.” „Tā ir ļoti skaista loma, ko nospēlēt jaunam vīrietim. Tāpēc, ka viņa ir godīga, tas viss ir šķietami ļoti saprotams, tanī pat laikā kaut kas ļoti tāls no manis personīgi, bet kaut kas ļoti saprotams,”  Krustiņa lomu vērtē Krišjānis Strods. „Protams, manī bija domas par to, ka šis darbs ir ne vienreiz vien iestudēts un ir daudzi dažādi Krustiņi bijuši. Un tad kāds būs mans Krustiņš? Par to šad tad man sanāca domāt.” „Tad, kad mēs tam ķērāmies klāt, es tam ķēros klāt bez šīs te aizmugures, kas varbūt vilktos līdzi ar kaut kādu smagumu par to, ka man tagad ir tas Krustiņš, un tas ir jānes, un tā tālāk. Bez tā visa,” turpina aktieris. „Bet es daudz domāju par to, kas ir varonis un kas ir antivaronis, tāpēc ka man sākumā ļoti gribējās turēties pretī tam, ka viņš ir antivaronis un ka cilvēki uz viņu skatās kā uz antivaroni, un es pret to cīnījos pats ar sevi. Es meklēju to labo, es meklēju to gaišo, jo man gribējās ar šo Krustiņu nest arī kaut kādu gaismu, lai nav tikai rūgtums pēc viņa, bet arī kaut kāda cerība paliek. Vai man tas ir izdevies? Par to lai spriež skatītāji. Bet es ļoti negribēju viņu pataisīt par visurgājēju, par tādu dragātāju. Man bija svarīga viņa bērnība, kura ir maz, bet tur man bija daudz vietas manai interpretācijai par to, kas ir viņa bērnība, jo mēs šeit runājam par maksimums divdesmitgadīgu puisi, kas tagad, paskatoties uz ielas, divdesmitgadīgs puisis, viņš ir, ja ne vēl bērns, tad nu drusciņ pāri tam. Un man likās, ka mēs esam pieraduši uz viņu skatīties kā uz pilnīgi nobriedušu jaunu cilvēku, kuram tūlīt ir jāpārņem saimniecība un viņš to negrib. Man šķita svarīgāk tomēr paskatīties uz to, ka nevis viņš varbūt, jā, varbūt negrib, bet kas no viņa tiek prasīts un kā viņš ar to..., kur tad viņš nevar saāķēties ar nevienu? Un tā nebeidzamā protams, notikumu virkne, no kura brīža viņš sākas tāds, kādu mēs viņu tagad redzam uz skatuves?” Ierakstā uzklausām arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedokli.

Gaidot „Spēlmaņu nakti” šajā gadā,  turpinām tuvāk iepazīt „Gada jaunā skatuves mākslinieka” kategorijā nominētos aktierus, režisorus un scenogrāfus. Šodien vēršam skatu Valmieras teātra aktiera Aksela Aizkalna virzienā, kurš nominēts balvai par Jāzepa lomu Ineses Mičules režisētajā izrādē „Jāzeps un viņa brāļi”. Aizkalns ir liepājnieks, kurš Kultūras akadēmijā kļuva par vienu no tā dēvētā „Valmieras kursa”. Nu jau ceturto sezonu viņš ir Valmieras teātra aktieris. Šajā ierakstā dzirdēsiet gan Aksela Aizkalna pārdomas par darbu pie „Jāzepa un viņa brāļiem”, gan kādu rituālu pirms šīs izrādes, kas dzimis lielā stresā un tagad kļuvis par miera atslēgu pirms iziešanas uz skatuves Jāzepa lomā.

Šogad, gaidot "Spēlmaņu nakti", tuvāk iepazīsim jaunos skatuves māksliniekus, kas izvirzīti balvai nominācijā „Gada jaunais skatuves mākslinieks/ māksliniece”. Sāksim ar režisori Endīni Bērziņu. Endīne darbojas gan kā režisore, gan aktrise, bieži spēlē pašas veidotajās izrādēs. Pazīstama ar darbiem, kas vērsti uz bērnu un jauniešu auditoriju. Iestudējusi izrādes Daugavpils teātrī, "Dirty Deal Teatro", Nacionālajā teātrī, bet par koncertizrādi Valmieras vasaras teātra festivālā „Es arī te, kas man ir jādara” nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai. Ieklausāmies arī teātra kritiķes Ievas Rodiņas vērtējumā.  

Šogad, gaidot "Spēlmaņu nakti", tuvāk iepazīsim jaunos skatuves māksliniekus, kas izvirzīti balvai nominācijā „Gada jaunais skatuves mākslinieks/ māksliniece”. Sāksim ar režisori Endīni Bērziņu. Endīne darbojas gan kā režisore, gan aktrise, bieži spēlē pašas veidotajās izrādēs. Pazīstama ar darbiem, kas vērsti uz bērnu un jauniešu auditoriju. Iestudējusi izrādes Daugavpils teātrī, "Dirty Deal Teatro", Nacionālajā teātrī, bet par koncertizrādi Valmieras vasaras teātra festivālā „Es arī te, kas man ir jādara” nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai. Ieklausāmies arī teātra kritiķes Ievas Rodiņas vērtējumā.  

Valmieras pilsētas muzejā tikko durvis vērusi mākslinieka Niklāva Strunkes 130. gadadienai veltīta izstāde „Čau, Niklāv Strunke!”. Tieši Valmieras apkaime ir par „slavenāko latviešu itāli” dēvētā meistara dzimtā puse, bet tik plašā skaitā viņa darbi šeit skatāmi pirmoreiz. Uz izstādi Valmierā aizceļojuši gan 25 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja eksponāti, gan citu muzeju un privātkolekcionāru krājumi, kas pievēršas gan Strunkes jaunībai Valmieras pusē, gan mūža mīlestībai uz Itāliju. Izstādes īpašā odziņa ir vairāki desmiti grāmatu ar Strunkes ilustrācijām, kuras muzeja rīkotā akcijā izstādei aizdevuši apkaimes iedzīvotāji no saviem grāmatplauktiem. Valmieras pilsētas muzeja durvis veru pāris dienu pirms izstādes atklāšanas, kad zāle vēl smaržo pēc krāsas un muzeja komanda kā skudriņas steidz pabeigt iekārtošanas darbus. Šī ir muzeja lielākā izstāde šajā gadā. Muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Arta Rozīte stāsta, ka Niklāva Strunkes 130. gadskārtā gribējies valmieriešiem un pilsētas viesiem atgādināt par ievērojamā gleznotāja, grafiķa, ilustratora un citu mākslas žanru meistara saikni ar Valmieras pusi. Strunke dzimis 1894.gadā Polijā, bet deviņu gadu vecumā pārcēlies uz Vaidavas „Palmēniem” un Valmierā beidzis Liepiņa proģimnāziju. Liepiņa proģimnāzijā Strunke mācījās kopā ar Pāvilu Rozīti, Linardu Laicenu, un 11 gadu vecumā te satika mākslinieku Teodoru Ūderu, kas pamudināja pievērsties mākslai Strunkes izstādi muzejs sākotnēji vēlējies veidot caur daudzpusīgā mākslinieka scenogrāfijām, metot tiltiņu uz līdzās esošo Valmieras teātri. Tomēr praksē tas izrādījies par grūtu, tādēļ kopā ar izstādes zinātnisko konsultanti Aiju Brasliņu no Nacionālā mākslas muzeja radīts stāsts par Strunkes krasajiem dzīves pavērsieniem, kas viņu aizveda no Vaidavas līdz Romai. Brasliņa ar Strunkes mākslu strādā jau vairāk nekā 20 gadu un ir gandarīta par Valmieras kolēģu iniciatīvu. Viņa gan uzsver, ka šī izstāde nav visaptveroša Strunkes jubilejas retrospekcija. Izstāde „Čau, Niklāv Strunke!” Valmieras pilsētas muzejā būs skatāma līdz 20.novembrim. Ja būsiet Valmieras centrā, rudens tumsā to noteikti pamanīsiet jau no ārpuses, jo izstāžu nama priekšā, jau sākot no pilsdrupām, īpašās gaismas kastēs garāmgājēju uzmanību piesaista Strunkes pazīstamāko darbu retrospekcijas, tai skaitā droši vien pati slavenākā - „Cilvēka, kas ieiet istabā”.

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Muzikologa Oļģerta Grāvīša (1926–2015) arhīvā, kas šobrīd atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, ir apzināts ievērojams skaits Otto Zariņa (saukts arī par Ati Zarīti, 1885–1969) vēstuļu, kas rakstītas laikā no 1954. gada līdz 1968. gadam un adresētas Paulam Rūdolfam Rubim (1879–1970). Otto Zariņš, komponista Marģera Zariņa tēvs, bijis ievērojams skolotājs, kordiriģents, ērģelnieks un ērģeļu būvētājs, kurš muzikālo izglītību ieguvis Valmieras skolotāju seminārā. Viņa novadnieks, mākslinieks un ievērojams latviešu mēbeļmākslas virziena ieviesējs, ierēdnis Pauls Rūdolfs Rubis savu profesionālo darbību iesāka kā amatu mācības skolotājs Šliselburgas cietoksnī (Krievijā), tolaik jau ieliekot pamatus nozīmīgām dzīves paralēlēm starp mākslu un cietumu – dzīves laikā kļūstot pat par Latvijas Galvenās cietumu valdes vicedirektoru. Pauls Rubis cietumā izveidoja mēbeļu darbnīcas, kas drīz vien nesa atpazīstamību. Ir zināms, ka starp pasūtījumiem bijuši ozolkoka mēbeļu komplekti Ministru kabineta sēžu zālēm un Valsts prezidenta pils Baltajai zālei. Pie viņa pasūtīts arī oša koka galds komponistam Jāzepam Vītolam. Saraksti 1954. gadā uzsāka Otto Zariņš, uzrunājot Paulu Rubi kā ērģelnieku un ērģeļbūvētāju. Oļģerta Grāvīša arhīvā iztrūkst Paula Rubja vēstules, kas adresētas Otto Zariņam, bet arī bez tām ir nojaušams, ka sarakste bija ne tikai aktīva un regulāra, bet gadu gaitā kļuva personiska līdz pat sirsnīgai draudzībai. Lai arī galvenais sarunu iemesls bija interese par ērģelēm, sarakstē atklājas arī abu atmiņas par Āraišiem – Pauls Rubis skolojies turpat draudzes skolā, bet Otto Zariņam bez bērnības atmiņām Āraiši ir bijusi arī darba vieta skolmeistara un ērģelnieka amatā. Tāpat vēstulēs tiek apspriesti arheologa Jāņa Apala vadītie izrakumi Āraišu ezerpilī, kas aizsākās 1965. gadā. Lasām arī Otto Zariņa apbrīnu par Paula Rubja dzimtas izpēti līdz desmitajam augumam, kas, iespējams, viņu pašu mudināja izveidot Zariņu dzimtas koku, kurā atrodami senču vārdi pat no 17. gadsimta. Sarakstē lasāmi arī Otto Zariņa pārstāsti par dēla, komponista Marģera Zariņa, ceļojumu iespaidiem, piemēram, uz Zalcburgu Austrijā un mūzikas festivālu “Prāgas pavasaris” Čehijā. Abi kungi viens otru sirsnīgi atbalstījuši arī cienījamā vecuma veselības likstās. Vēstulēs ir arī ērģeļu prospektu skices, stabuļu shēmas un reģistru apraksti. Šīs sarakstes rezultātā tapis Otto Zariņa veidots katalogs “Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu ērģeles un ērģelnieki 19. gs. un 20. gs. sākumā. (Ko mēs ar draugu Paulu Rubi par to zinām)”, kurā ir atrodamas ziņas par 133 draudžu ērģelēm un to ērģelniekiem.

Dzīvojam tik tuvu līdzās, bet viens par otru tikpat kā neko nezinām – šo paradoksu latviešu un igauņu attiecībās rauga mainīt Valmieras teātris un Ugala teātris no Vīlandes Igaunijā, atjaunojot sadarbību pēc vairāku desmitu gadu pauzes un iestudējot kopīgu izrādi četrās valodās „COSMOPOLITAN”. Tas ir stāsts par savu sakņu apzināšanos un ka pasaule reizēm ir daudz mazāka, nekā mums šķiet. Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu. Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omulību ik pa brīdim iztraucē kāds viesis no Krievijas – bijušais baletdejotājs Germans, kura nodomus neviens līdz galam nezina. Aktieri ar jautrību apspēlē arī atsevišķās fonētiskās līdzības starp latviešu un igauņu valodu. Iecere par kopīgu izrādi Ugala teātrim Vīlandē – vienam no Igaunijas vecākajiem profesionālajiem teātrim – un Valmieras teātrim radusies jau pirms sešiem gadiem, bet dažādu apstākļu dēļ īstenota tikai tagad, Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. „Patiesībā šī stāsta pamatā ir mums, igauņiem, latviešiem un arī lībiešiem, labi pazīstams pasakas motīvs: māte vai tēvs mirstot nodod dēlam mantojumā trīs burvju lietas. Tās ved dēlu ceļā un palīdz viņam atrast savu laimi. Arī šajā stāstā Endrjū kastē līdzās mātes urnai atrod dažas noslēpumainas lietas un seko tām.” Tā saka igauņu režisors Andress Normetss (Andres Noormets). Valmierā viņš reiz jau iestudējis – 2000.gadā latviešu aktieri spēlēja tobrīd Eiropā ļoti populāro igauņu dramaturga Jāna Tetes (Jaan Tätte) lugu „Krustojums ar galveno ceļu”. Pēc 24 gadiem Normetss atgriezies ar paša un dramaturga Ota Kiluska (Ott Kilusk) sarakstītu lugu „Cosmopolitan”. Iestudējuma „Cosmopolitan” pirmizrāde Valmieras teātrī šovakar, 4. oktobrī, bet nākamajā nedēļas nogalē – 11. un 12.oktobrī – varat izmantot iespēju apmeklēt Ugala teātri Vīlandē, Igaunijā, kur šo iestudējumu rādīs tieši tādā pašā skatuves versijā un arī ar tiem pašiem titriem.

Vakar, 5. septembrī, pēc trīs gadu rekonstrukcijas posma svinīgi atklāts Valmieras teātris. Savukārt teātra darbinieki un aktieri atgriešanos ēkā svinēja jūlija beigās, atklājot 102.sezonu. Svaiga, patīkama un tīra sajūta, tā teātra ēku raksturo aktieri, uzsverot,  ka tas vēl jāpiedzīvo, jāpiepilda ar lietām un enerģiju. Dienu pirms svinīgās teātra ēkas atklāšanas uz Valmieras teātri devās Kultūras rondo un tikās ar aktieriem un teātra direktori, uzsākot jauno sezonu. Tuvojoties teātra ēkai, redzu daudz jauniešus, kas sasēduši uz saliekamiem krēsliņiem, skicē jauno teātra fasādi. Sasveicinos ar teātra pārstāvi Martu Cekuli un uzzinu, ka tie ir Valmieras mākslas skolas audzēkņi. Kopā ar Martu Cekuli un Valmieras teātra aktrisi Ievu Esteri Barkāni nolemjam sarunu sākt Jaunajā zālē, jo tas ir jaunums un ar šo spēles vietu Ieva saskarsies pavisam drīz, kad oktobrī šajā zālē  Toms Treinis iestudēs izrādi „Tuvāk”. Telpa ir transformējama, melna zāle kā balta lapa, Marta nosaka. Valmieras teātra ēkas rekonstrukcija uzsākta 2021.gadā. Secīgi, kā rekonstrukcijas process ritējis, atklāj teātra direktore Evita Ašeradena, atgādinot arī to, ka rekonstrukcija sākās kā energoefektivitātes projekts, jo tas bija vienīgais veids, kā iegūt Eiropas finansējumu. Valmieras teātra pārbūves laikā saglabāta latviešu arhitekta Modra Ģelža projektētā administratīvā korpusa ēka, savukārt tehniski un vizuāli novecojušās piebūves nojauktas, modernizējot un veidojot lakoniskus, mūsdienīgus apjomus jumta izbūvju vietā.

Tomāti ir ļoti vērtīgi dārzeņi un šis ir arī tomātu ražas pilnbrieda laiks. Tieši šodien, 14. augustā, Nacionālajā Dabas muzejā atklāj izstādi "Tomāti un garšaugi". Kas īpašs tajā būs apskatāms un kāda raža šogad padevusies Latvijas tomātu audzētājiem, izzinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Kas šobrīd ir modē tomātu pasaulē, kādas šķirnes pārliecina un kādas pārsteidz, kā arī kas jauns un aktuāls garšaugu pasaulē, stāsta tomātu kolekcionāre un Artura Sildes dārznieku entuziastu kluba "Tomāts" Valmieras nodaļas vadītāja Natālija Zeltiņa un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse. "Laika apstākļi ievieš korekcijas, ar katru gadu ir arvien sarežģītāk izaudzēt tomātus. Ir karsts, lieli vēji, arī plūdi. Arī garšaugu dārzos ir savas korekcijas, vējš ir aplauzis lielos garšaugu krūmus, ir applūduši garšaugu dārzi. Tas nenotika rudenī, ūdens uzsūksies, bet kā būs ar ziemcietību applūdušajos dārzos, ir jādomā," atzīst Saiva Pekuse. "Laika apstākļi ievieš izteiktas korekcijas. Ar to turpmāk būs jārēķinās, jo katru gadu ir savādāk, vairs nav tā, ka var mierīgi iestādīt, zinājām, kāds būs laiks jūnijā, jūlijā un augustā, šobrīd ir grūtāk prognozēt." Pārējais atkarīgs no dārznieka, cik bieži velta tomātam laiku. "Tomāts ir tāds, ka viņš grib, lai viņu pieskata. Viņam patīk, ka viņu vēdina, ka viņam kaut ko nokniebj, kaut ko nogriež, kaut ko aptin. Visu jādara laicīgi, ja laicīgi neizdarām, rodas problēmas. Ja dzīvo uz vietas, gandrīz katru dienu jāpieiet pie viņa," skaidro Natālija Zeltiņa. Arī pie laistīšanas sistēmas tomāts pierod, vai tas ir vienreiz nedēļā vai katru dienu. "Ja iesāk laistīt katru dienu, viņš gaida katru dienu savu krūzīti, ja vienreiz nedēļa, tad savus 10 litrus ūdeni, lai dziļās saknes varētu padzerties," atzīst Natālija Zeltiņa.

Tikko aizvadīts Valmieras Vasaras teātra festivāls, pie tam – šodien un rīt Rēzeknē un Daugavpilī tiks rādīta Valtera Sīļa izrāde „Ik dienas”. Ar dažādām pieredzēm Valmieras vasaras teātra festivālā studijā teātra kritiķis Atis Rozentāls, telefoniski mums pievienojas teātra kritiķe Zane Radzobe, studijā kolēģe Māra Rozenberga un Ingvilda Strautmane.

Valmieras vasaras teātra festivāla tēma šogad ir dzīvība. Izrādes par dzīvības rašanos, dzīvības trauslumu, arī par dzīvības atņemšanu karā. Vēl festivāla tēma rosina domāt par teātri kā dzīvu mākslu. Šogad festivālam īpaši plaša programma – astoņi jauniestudējumi, arī vairākas iepriekšējos festivālos rādītas, skatītāju iemīļotas izrādes. Uz Valmieru tikties ar iestudējumu radošajām komandām devās Laima Slava.

Kā mēs ar kultūras līdzekļiem varam stiprināt paši savu drošību, kamēr Krievija turpina kara noziegumus Ukrainā? Kā mēs varam atrast valodu, lai runātu par karu?  Ir divi mākslinieki, kas veido izrādes, kuru vēstījums sasaucas ar kara tēmu – Mārtiņa Eihes "Izdzīvošanas piezīmes" un Valtera Sīļa "Ik dienas". Par iestudējumiem Valmieras vasaras teātra festivālā Kultūras rondo saruna ar režisoriem Mārtiņu Eihi un Valteru Sīli. Kā teātris kā mākslas forma palīdz nonākt līdz cilvēku prātiem par šo skaudro ikdienu? Valters Sīlis: Man liekas, pie sirdīm ir vieglāk nokļūt. Pie prātiem jau mediji tiek, un mēs jau it kā saprotam. Pietuvošanās tai realitātei - tās ir ziņas, kuras mēs dzirdam, un par to mēs domājam. Un tas ir laiks, kurā tu vari satikties stāstā un to sajust, un viņš ir daudz, daudz tuvāks. Kaut vai arī šīs dienas, kad mēs vienkārši par noteiktām tēmām stāstām, mums stāsta viņu piedzīvojumus [ukraiņu aktieru], viņiem pietuvojies neglābjami daudz tuvāk garās sarunās, un to mēs sakoncentrēsim tajā darbā. Bet tā ir pietuvošanās ar sirdi un tuvību un laiku, ko tu velti. Ka tu tieši šim jautājumam velti savu uzmanību, un tā ir tā atšķirība, tā satikšanās vērtība. Citas lietas mediji daudz labāk parāda. Mārtiņš Eihe: Man liekas, ka mūsu gadījumā mēs taisni centīsimies pēc iespējas mazāk radīt empātiju, jo tie teksti paši par sevi jau... Mēs nemēģināsim nevienu raudināt, mēs mēģināsim neraudināt, un tas mūsu mērķis ir vairāk likt aizdomāties tieši par to, ka kāda ļaunuma nenosodīšana kaut kad, vai nevēršanās pret to izraisa virkni seku, kuras turpina vēl notikt šodien. Kā mēs zinām, Padomju Savienība netika nosodīta, neviens nekad īsti neizskatīja to, ka viņa sākotnēji bija ar Vāciju noslēgusi savstarpējo paktu par valstu sadalēm, jo viņi bija vienā pusē ar uzvarētājiem beigās. Līdz ar to mēs zaudējam savu neatkarību, tūkstošiem cilvēku gāja bojā tā visa rezultātā un šodien turpina iet bojā, jo kādam Kremļa gaiteņos liekas, ka viņš var atkal izveidot tādu pašu impēriju, kāda tā bija Padomju Savienības laikos vai cariskās Krievijas laikos, un nesaprot to, ka iespējams, impēriju laiki ir pagājuši, mēs šobrīd jau daudz labāk iztiekam bez šāda veida impērijām. Un caur šiem abiem tekstiem gribam savienot kopā pagātnes pieredze ar šodienu un likt mums nu paskatīties uz lietām.   Mārtiņa Eihes izrāde "Izdzīvošanas piezīmes" ir veidota, balstoties vācu žurnālistes Martas Hillersas dienasgrāmatā par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā. Marta Hillersa mēģina izdzīvot apstākļos, kuros sieviete kļūst par laupījumu svešas armijas vīriešiem. Krievijas armijas vardarbības formas nemainās arī pēc gandrīz astoņdesmit gadiem. Sievietes cilvēcība, brīvā griba, pašcieņa un dzīvība kļūst par trofeju, kas bez minstināšanās tiek sagrābta. Kopā ar pulksteņiem, paklājiem, podiem un veļasmašīnām tā kļūst par iekarošanas formu un uzvaras simbolu. Oksana Zabužko uzdod jautājumu - kāpēc un kā šis karš ir iespējams? Izrādē piedalās aktieri Mārtiņš Liepa, Sandija Dogvāne un Gerda Embure. Tā tiks iekļauta arī Valmieras teātra repertuārā nākamajā sezonā. "Šī anotācija tiek rakstīta 2024. gada pavasarī. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā divus gadus. Ar lielām cerībām, ka 2024. gada vasarā Ukraina Krieviju karā būs uzvarējusi un mūsu izrāde pirmizrādes laikā vēstīs par pagātni nevis tagadni, ar kuru ukraiņi saskaras šobrīd, mēs veidojam izrādi par to, kāda ir ikdiena kara laikā. Pie kā nākas pierast un pie kā nekādi nav iespējams pierast. Kāda ir ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā?," teikst par Valtera Sīļa iestudējumu "Ik dienas" festivāla mājaslapā. "Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas turpinātos tieši tāpat kā Latvijā? Bērniem jāiet uz skolu un pieaugušajiem jāiet uz darbu, jaunajiem vecākiem jārūpējas par jaundzimušajiem, bet vecvecākiem jādzīvo savas dzīves un jāuztraucas par bērniem un mazbērniem. Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas būtu tāpat kā Ukrainā tagad, kad traģēdija un šausmas var jebkurā brīdī tevi piemeklēt mājās, skolā, darbā vai jebkurā brīdī uz centrālās ielas?" Izrādē piedalās Ukrainas aktieri Natalka Kobizka (Наталка Кобізька), Kostantīns Tiščenko (Костантин Тищенко), Hrigorijs Baklanovs (Григорий Бакланов) un Jānis Kronis no Latvijas.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

No 11. - 13. jūlijam Eiropas kultūras galvaspilsētā Tartu norisināsies „Latviešu dienas”. Gan Igaunijai tuvākie kaimiņi no Cēsīm un Valmieras, gan arī kurzemnieki organizēs jautras un arī garšīgas meistarklases. Savukārt Bezauto Avēnijā uz galvenās skatuves uzstāsies grupas „Carnival Youth”, „Sudden Lights”, kā arī pūtēju orķestris „Cēsis”. Kā norisināsies „Latviešu dienas” stāsta Vineta Pūce, Valmieras novada pašvaldības Tūrisma pārvaldes Starptautiskā tūrisma speciāliste.

Ģenerālis šodien uz interviju aicinājis Visakha FC gavlveno treneri- Jurģi Kalnu. Jurģis atklāj aizkulises par Valmeras pamešanu, jauno klubu, dzīvi Kambodžā un mērķiem, ko mēģinās sasniegt jaunajā klubā.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

“Basketstudijā 2+1” uz Gunta Keisela un klausītāju jautājumiem šoreiz atbildēja viens no Latvijas U14 meiteņu izlašu treneriem Elvis Brokāns. Runājām par tikko aizvadīto U14 Baltijas kausa izcīņu, bet ne tikai: •⁠  ⁠jaunā trenera karjeras pirmajiem soļiem un atziņām; •⁠  ⁠Valmieras meiteņu komandu panākumiem LJBL čempionātā; •⁠  ⁠izaugsmes perspektīvām pēc 9. klases absolvēšanas; •⁠  ⁠meiteņu Talantu akadēmijas ieguldījumu jauno spēlētāju progresā; •⁠  ⁠jaunatnes basketbola sistēmu un meiteņu motivāciju kļūt par profesionālēm; •⁠  ⁠spēļu slodzes sabalansēšanu; •⁠  ⁠divām Latvijas komandām Baltijas kausa izcīņā; •⁠  ⁠ko atklāja pirmā spēle ar Lietuvas U14 izlasi; •⁠  ⁠kļūdām un to labošanu; •⁠  ⁠secinājumiem un atziņām. 50 minūtes par aktuālo meiteņu basketbolā!

Neierastās vietās un formās paredzēti iestudējumi Valmieras vasaras teātra festivālā. Kultūras rondo studijā festivāla direktors režisors Reinis Suhanovs un režisori un aktieri Iveta Pole un Matīss Budovskis.    Valmieras vasaras teātra festivālā, kas šogad notiks no 2. līdz 4. augustam, gaidāmas astoņas pirmizrādes dažādos spēles laukumos pilsētā un ārpus tās robežām. Festivāla galvenā tēma – "Dzīvība", kas tiks skatīta no dažādām pusēm: izrāžu kontekstā – dzimšana, dzīve, dzīvības cena indivīda, valsts, cilvēces šķērsgriezumā, bet festivālā kopumā – teātra kā dzīvās mākslas satikšanās ar skatītāju tuvplānā. Pamatā šī gada programma – pieaugušo auditorijai, bet bērniem un ģimenēm – trīs pagājušā gada jaundarbi. Festivāls ir īpašs laiks augustā gan teātra sabiedrībai, gan ģimenēm, gan maziem bērniem, gan jauniešiem. Vēl līdz 8. jūlijam var pieteikties Bērnu un jauniešu teātra institūtā nedēļu ilgai mācību programmai par bērniem, jauniešiem un skatuves mākslu tieši šai auditorijai. Šī gada īpašais notikums – starptautiska meistarklase-darbnīca par kustību izrāžu veidošanu ģimenēm. Pieteikties aicināti jaunie profesionāļi vai studējošie dažādās teātra nozarēs, bet ne tikai – gaidīti arī citu nozaru pārstāvji, kas strādā ar bērniem un jauniešiem. Iveta Pole festivālam veido izrādi "Daudz laimes dzimšanas dienā", semi – dokumentālu izrādi ar dramatiski komiskiem elementiem.  Tā notiks Valmieras slimnīcas veļas mājā. Matīss Budovskis piedāvās izrādi "Šķirsts" – filozofiska traģikomēdiju, izrādi, kas piedāvās dzīvības rašanās fenomena izpēti, sākot no mikroskopiskā, vieliskā, matēriskā līdz eksistenciālajam. Tā norisināsies Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorija. Reinis Suhanovs bilst, ka festivāla pirmizrādes šogad fokusējas uz pieaugušo auditoriju, bet, runājot par festivāla norises vietām, ir paplašinājusies tā ģeogrāfija, izrādes būs ne tikai Valmierā, bet arī novadā - konkrētu Sedā. Tas ir sadarbības projekts ar Jaunā teātra institūtu, kurā piedalīsies arī makslinieks no Portugāles, veidojot kopienas izrādi.

Krustpunktā speciālizlaidums. Turpinās balsu skaitīšana Eiropas Parlamenta vēlešanās. Ir zināmi neoficiālie dati. Oficiāli  vēlēšanu rezultātus Latvijā paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju izvēlē un kādi tuvākie darbi gaida jaunievēlētos deputātus, analizē žurnāla "Ir" žurnālists Pauls Raudseps un politologs Juris Rozenvalds. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem. Uzklausām Arvilu Ašeradenu no "Jaunās Vienotības", Robertu Zīli no Nacionālās apvienības, Nilu Ušakovu no "Saskaņas", Tāli Linkaitu no Jaunās Konservatīvās partijas. Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā līderos ir partiju apvienība "Jaunā Vienotība" (JV) un Nacionālā apvienība (NA). Par to liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija. Piemēram, Valmieras novadā, kur abas šīs partijas tradicionāli guvušas labus panākumus, pēc gandrīz puses balsu saskaitīšanas, JV bija saņēmusi ap 30% vēlētāju atbalstu, bet NA - ap 25%, kamēr tuvākajiem konkurentiem "Latvijas attīstībai" (LA) un "Apvienotajam sarakstam" (AS) bijis ap 10% vēlētāju atbalsta. Tomēr ne visur Latvijā šo divu partiju pārsvars pār konkurentiem bijis tik ievērojams. Piemēram, Rīgas Zolitūdes un Pļavnieku iecirkņos jau tradicionāli uzvarējusi sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa". Galvaspilsētā salīdzinoši labāk veicies arī partijai "Progresīvie". Ar vēlētāju aktivitāti Latvijas novados var iepazīties šeit.  

Krustpunktā speciālizlaidums. Turpinās balsu skaitīšana Eiropas Parlamenta vēlešanās. Ir zināmi neoficiālie dati. Oficiāli  vēlēšanu rezultātus Latvijā paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju izvēlē un kādi tuvākie darbi gaida jaunievēlētos deputātus, analizē žurnāla "Ir" žurnālists Pauls Raudseps un politologs Juris Rozenvalds. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem. Uzklausām Arvilu Ašeradenu no "Jaunās Vienotības", Robertu Zīli no Nacionālās apvienības, Nilu Ušakovu no "Saskaņas", Tāli Linkaitu no Jaunās Konservatīvās partijas. Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā līderos ir partiju apvienība "Jaunā Vienotība" (JV) un Nacionālā apvienība (NA). Par to liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija. Piemēram, Valmieras novadā, kur abas šīs partijas tradicionāli guvušas labus panākumus, pēc gandrīz puses balsu saskaitīšanas, JV bija saņēmusi ap 30% vēlētāju atbalstu, bet NA - ap 25%, kamēr tuvākajiem konkurentiem "Latvijas attīstībai" (LA) un "Apvienotajam sarakstam" (AS) bijis ap 10% vēlētāju atbalsta. Tomēr ne visur Latvijā šo divu partiju pārsvars pār konkurentiem bijis tik ievērojams. Piemēram, Rīgas Zolitūdes un Pļavnieku iecirkņos jau tradicionāli uzvarējusi sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa". Galvaspilsētā salīdzinoši labāk veicies arī partijai "Progresīvie". Ar vēlētāju aktivitāti Latvijas novados var iepazīties šeit.  

  No novembra dzīvokļu īpašnieki par mājai būtiskiem jautājumiem varēs lemt arī tad, ja vairākums dzīvokļu īpašnieku neiesaistās kopsapulcēs. Opozīcijas spēki šodien Francijas parlamentā ir sarīkojuši divus neuzticības balsojumus Gabriela Atāla vadītajai valdībai. "Valmieras" futbola klubs mīklaini šķiras no galvenā trenera Jurģa Kalna, puses skopas komentāros.

Reiņa Suhanova atgriešanās pie Blaumaņa „Pazudušā dēla”. Klātbūtnes sajūta Valmieras teātra apaļajā zālē. Komponista Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas atgādina gan kādreiz lauku cilvēku muzicēšanu krogā, gan veido saikni ar mūsdienām un arī ar kādu senu iestudējumu „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”. Šo izradi Valmieras teātrī savulaik iestudēja Viesturs Meikšāns. Kultūras rondo studijā režisors Reinis Suhanovs, ierakstos uzklausām aktrisi Māru Menniku, kura atveido Roplainieti, Pūlīšu Pauļa lomas atveidotāju Akselu Aizkalnu un Krustiņa lomas atveidotāju Krišjāni Strodu un komponistu Jēkabu Nīmani pēc pirmizrādes.    

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Luga „Ugunsseja” darbs, ar kuru ievērojamais mūsdienu vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs deviņdesmito gadu beigās kļuva pazīstams starptautiskā līmenī. Ar skaudro stāstu par paaudžu nespēju sadzirdēt vienam otru un vēlmi sadedzināt pasauli, kas šķiet sveša un nesaprotama, Nacionālajā teātrī debitēs jaunais režisors Henrijs Arājs. Kad Mariuss fon Maienburgs sarakstīja lugu „Ugunsseja”, viņam bija divdesmit pieci. Tikpat, cik tagad režisoram Henrijam Arājam, kurš šo darbu izvēlējies debijai Nacionālajā teātrī. Režisoru ļoti personīgi uzrunājis Maienburga notvertais pusaudžu izmisums. Maienburga luga ir apzināti provokatīva: tās centrā ir ģimene, kurā neviens nespēj veidot emocionāli veselīgas attiecības. Un Evijas Krūzes un Ulda Anžes atveidotie vecāki ilgstoši nepamana savu bērnu arvien tumšāko apsēstību ar uguni un seksualitāti. Pusaudži Kurts un Olga, ko spēlē Igors Šelegovskis un Jana Ļisova, izmisīgi baidās kļūt līdzīgi saviem vecākiem un meklē patvērumu viens pie otra. Incests, greizsirdība, piromānija un neprasme pamanīt vienam otru savijas traģiskā finālā. Režisors Henrijs Arājs to traktē arī kā simbolisku paaudžu konfliktu. Mariusa fon Maienburga „Ugunsseja” ir trešais Henrija Arāja iestudējums uz profesionālās skatuves. Valmieras teātrī pirms diviem gadiem tapa „Mans tēvs – Pīters Pens”, šogad – „Konsuela Sent-Ekziperī”. Pēc Nacionālā teātra Literārās daļas vadītājas Ievas Strukas ziņām, „Ugunsseja” Latvijā iestudēta pirmoreiz. Iestudējums „Ugunsseja” pirmizrādi piedzīvos 11. aprīlī Nacionālā teātra Aktieru zālē.

Lai gan mūsu prātos jau varbūt ir nostiprinājušies priekšstati par to, kāda veida apģērbu konkrētā laikā nēsāja cilvēki vienā vai otrā pasaules vietā, rūpīga pētniecība ļauj no jauna izvērtēt, cik korekti mūsu pieņēmumi līdz šim ir bijuši un atklāt, ka varbūt esam domājuši maldīgi. Mūsu visu ikdienas neatņemama sastāvdaļa - apģērbs - būs Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences programmas sastāvdaļa šonedēļ. Konferences ietvaros rīt, 15. martā, organizē sekciju “Apģērba vēsture Latvijā”. Konferences sekcijā tiks pārlūkotas definīcijas par to, kas ir tautastērps, tradicionālais apģērbs, skaidroti maldīgie priekšstati par zemnieku apģērba nemainību laika gaitā, tiks runāts par apģērbiem no kažokādām, dzelzceļnieku apģērbu un citiem tematiem.  Pasākuma iecere ir aktualizēt apģērba vēstures izpētes teorētiskos un metodoloģiskos aspektus, attīstīt komunikāciju starp dažādu vēstures periodu apģērba vēstures pētniekiem Latvijā, kā arī pievērst uzmanību modernām pētnieciskām pieejām un starpdisciplinaritātei apģērba vēstures izpētē. Attīstoties pētījumiem šajā jomā, pasākuma rīkotāji cer, ka apģērba vēsturei veltītas konferences turpmāk varēs organizēt katru gadu. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna gan par konferenci, gan apģērbu pētniecību kopumā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošajām pētniecēm Ievu Pīgozni un Aneti Karlsoni, kā arī šī paša institūta zinātnisko asistentu Eduardu Plankāju. Bet pirms tam pievēršamies citam vēsturiskam un ar apģērbu saistītam tematam - gludināšanai. Sākot no vangalēm  jeb drēbju gludināmām vālēm līdz pirmajiem elektriskajiem gludekļiem jaunsaimnieku sētās - īso kursu latviešu zemnieku gludināšanas kultūrā sniedz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Ogļu gludekļus lietoja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē, kad vietumis pagājušā gadsimta 80. gados lauku viensētās nebija ievilkta elektrība. Šie, ar oglēm kurināmie gludekļi, Eiropā parādās sākot ar 17. gs., bet Latvijas lauku sētās tie ienāk ap 19. gadsimtā. Un tā kā šajā reizē aplūkojam tos gludināmos priekšmetus, kas tika lietoti latvju zemnieku saimniecībās, tad stāsts ir jāsāk ar vangalēm jeb gludināmām vālēm, ko izmantoja galvenokārt lina auduma gludināšanai. Tās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja jaunsaimnieka klētī rāda muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Līdztekus vangalēm jau krietni agrāk citās kultūrās un arī Latvijas teritorijā gludināšanai izmantoja mežacūku ilkņus un gludināmos stiklus. Ilkņi lieti noderēja ieloču, apkaklīšu, volānu un citu mazāku un krokotāku apģērba gabalu detaļu gludināšanai. Ilkni uzsildīja vai nu uz plīts vai ņēma tādu pašu nesildītu aiz viena gala, braucīja šurpu turpu pa apgērbu un tas uzsila pats no sevis. Tādejādi varēja minētas cakas un rišas gludākas padarīt. Citviet pasaulē vēl izmantoja gludināmos stiklus - tādus kā plaukstas lieluma pusapaļus akmeņus. Vienu šādu var aplūkot Valmieras muzejā. Bet atgriežoties latviešu zemnieku sētā, skatām tālāk galdu, kas bija parocīgs palagu vai galdautu gludināšanai. Koka galds ar dēļu malām kā tādu žodziņu. Turpinot iepazīt gludekļu vēsturi, esam nonākuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma telpās, kur krājuma glabātāja Gundega Skagale  iepazīstina ar tiem metāla priekšmetiem, kuru forma jau ir stipri līdzīga tai, ko šodien saprotam ar vārdu gludeklis.  

Balsi atguvuša Radio žurnālista dienasgrāmata, jeb neizskanējušo raidījumu piezīmes, klusuma laikā krāto domu dienasgrāmata. Kas prāta cienīgāk? Runāt, iejaukties, vairojot viedokļus? Vai apgūto klusuma pieredzi likt lietā, fokusējoties uz ar roku aizsniedzamām lietām? Esiet sveicināti! Ar jums sasveicinās Anda Buševica, un ir gan pēdējo mēnešu laikā ar mani kas noticis. Es biju zaudējusi balsi. Pavisam burtiskā nozīmē. Laringīts, balss zudums. Mēnešiem. Un man kā cilvēkam, kura profesija ir reizēm ar lielu sparu uzrunāt cilvēkus, tā bija nogalinoša, bet reizē arī ļoti interesanta pieredze. Samainīt runāšanas sudrabu pret klusēšanas zeltu. Izstāstīšu vienu piemēru. Ceļā uz Valmieras teātri kopā ar  brīnišķīgo Latvijas Televīzijas žurnālisti, raidījuma “Ielas garumā” veidotāju  Lilitu Eglīti, jau iepriekš brīdinu, ka es visu ceļu klusēšu. Nekā personīga, ārsts ieteicis pēc iespējas nenoslogot balss saites. Kolēģi tādas lietas saprot, un Lilita nejautāta sāk runāt pati. Ātri satumstošās ziemas dienas pelēkumā, ar acīm sekojot auto ugunīm, teju divas stundas ilgajā ceļā, es uzzinu Lilitas Eglītes dzīvesstāstu, līdz pat bērnības atmiņām, ģimenes likteņiem, dzīvi Televīzijas ēkā.  Tumsā kolēģes balss skan un skan, un, tuvojoties Valmierai, man ar pārsteigumu jāatzīst, ka tik skaista, viengabalaina, un dziļa, mūsu saruna līdz šim nekad nav bijusi. Varbūt es šo pieredzi kā intervēšanas tehniku varētu izmantot vēl kādreiz dzīvē? Nerunāt, bet būt blakus. Paklusēt. Līdz tie stāsti nāk paši.

Opozīcija cītīgi gatavo priekšlikumus budžeta projektam, necerot uz pieņemšanu. Valmieras novadā plāno likvidēt vairākus kultūras namus un bibliotēku filiāles. Inčupes iedzīvotāji atkal ceļ trauksmi par dzelzceļa pieturas likteni. Jauno elektrovilcienu pirmajam braucienam atkal maina solīto laiku. Izraēla apgalvo, ka tā ir tuvu "Hamās" militārās sistēmas demontāžai Gazas joslas ziemeļos.

Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane. Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos. Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi. Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija".  Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā.  Plašāka informācija pieejama internetā. Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt. Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā  stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane. "Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils. Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus." Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane. Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem. 

Lēnām, bet, iespējams, neatgriezeniski ūdeņradis sāk ieņemt savu vietu pasaules un arī Latvijas enerģētikā. Par ūdeņraža izmantošanu transporta un enerģētikas nozarē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis un "Hydrogen Europe" izpilddirektora padomnieks Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs Aivars Starikovs, "Latvenergo" pārstāvis, ūdeņraža projekta vadītājs Pēteris Lesničenoks, Jelgavas autobusu parka valdes loceklis Gints Burks. Sazināmies ar ZAOO pārstāvi Mārtiņu Niklasu. Nozares pārstāvji uzskata, ka ūdeņraža enerģija ir nākotnes enerģija, tāpēc septembrī Rīgā, Valmierā un Jelgavā notiks ūdeņraža – elektriskā autobusa testa braucieni. Ar ūdeņradi darbināmais autobuss atceļos no Lietuvas un tiks iekļauts Valmieras un Jelgavas sabiedriskā transporta sistēmā, kā arī vienu dienu tiks testēts Rīgas lidostas teritorijā. Savukārt lai diskutētu par ūdeņraža kā enerģijas nesēja ieviešanu enerģētikas, transporta un rūpniecības sektoros 19. septembrī, Rīgā, Rīgas Tehniskās universitātes telpās notiks forums “Ūdeņradis mobilitātei un enerģijai”. Tajā piedalīsies Latvijas enerģētikas un transporta nozares pārstāvji un ūdeņraža enerģijas eksperti.

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.

Rīgas domes līdzšinējās koalīcijas trīs frakcijas gatavas sākt sarunas ar domes opozīciju. Valmieras novadā plāno apvienoties divi lauksaimnieku kooperatīvi. Finanšu ministrijā norisinās Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas, kas strādā pie Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm 2024.-2027.gadam, sēde. Nacionālo teātri pamet arī galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs, arī daži aktieri izteikuši gatavību doties prom. Latvijas vīriešu basketbola izlasi šovakar pirmā pārbaudes spēle pirms Pasaules kausa ASV saņēmusi signālus, ka Krievija grib atgriezties pie graudu darījuma.

Futbola apskatnieki Arkādijs Birjuks un Edmunds Novickis atrod svarīgākos stāstus iepriekšējo trīs kārtu mačos. Priekšplānā čempiones "Valmieras" pierašana pie jaunās realitātes un divu galvaspilsētas komandu jauda sezonas startā.

Pirmajā brīdī liekas, kas tur tāds sarežģīts, – nosiltināt piecdesmit un vairāk gadus vecu privātmāju? Apliekam ārsienas ar izolācijas materiālu, nomainām logus un lieta darīta! Vai tiešām viss ir tik vienkārši? Par privātmāju sagatavošanu siltināšanai saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz ekobūvnieks, ēku siltināšanas konsultants Harijs Tučs un energoauditors Andris Vulāns. Būvēt no jauna vai atjaunot, restaurēt un siltināt labāk? "Ja tās ir mājas, kas būvētas pirms Otrā pasaules kara, tiešām vēsturiskas, simts gadus un vairāk, viņām ir pavisam cita vērtība, tās ir labāk restaurēt un atjaunot," uzskata Harijs Tučs. "Tās mājās, kas ir pēc kara, situācija bija, ka vajadzēja meklēt mājokli, tad pieslēdzās kolosāls radošums, no kā pratām, no tā būvējām. Kas bija dabūjams." Pirms kara celtās mājas ir vienkāršas un loģiskas, tās bija būvētas, izejot no iepriekšējās pieredzes. Pēc kara mājas – gala rezultāts nebūt nav tāds, kā kādreiz esam būvējuši. "Visi kā viens esam gatavi eksperimentēt ar jauniem materiāliem, neaizdomājoties par to, kā viņi ilgtermiņā kalpos, tas nav prioritāte," vērtē Harijs Tučs. Domāt tikai 30 gadus uz priekšu par ēku, nav pareizi domāt, vajag domāt 50 gadus uz priekšu.  'Tas skaitās mājas dzīves cikls, ka būtu jāierēķina sekojošas lietas. Primārais būtu, kas ar to māju notiek pēc 50 gadiem, kāda ir utilizācija. Tā būs liela problēma pie mums," norāda Harijs Tučs. "Pirmskara mājas no utilizācijas viedokļa viss ir skaidrs – bija koka vai mūra ēka, viņa beidz kalpot, viņa paliek mums neinteresanta un skaisti ienāk atpakaļ zemē. Šobrīd ko mēs darām – no utilizācijas viedokļa būvējam vienas miskastes. (..) Visi modernie jaukie materiāli ilgtermiņā paliek par lielu nastu." Visvieglāk ir taisīt kā senos laikos – vienkāršas ēkas. Jo vienkāršāka ēka, mazāka iespēja kļūdīties amatniekam, arī gala rezultāts būs labāks patērētājam. "Ja izdarām prātīgi jau pirmajā reizē, piedomājam gan pie materiālu īpašībām, gan kā kalpos, gan ko tērēs 50 gadu griezumā, tiksim pie pilnīgi citas domāšanas, citām vērtībām," uzskata Harijs Tučs. Ja tomēr mājā ir jāsiltina, vispirms jānovērtē situācija un jāpatur prātā, ka māju būvē no pamatiem uz augšu, bet siltumizolācijai jābūt no augšas uz leju. Harijs Tučs iesaka vispirms domāt par jumtu, kā arī rēķināt, kā ieguldītais dos efektu. "Es jau varu atvēzēties, sienas, pamatus, bet kad uzlikšu visu uz papīra, sapratīšu, ka esmu ielicis lielus līdzekļus un panācis mazu efektu. Tam nav ekonomiskā pamatojuma," skaidro Harijs Tučs. "Piemēram, es tērēju 1000 eiro gadā ēkas apkurei, savedu kārtībā jumtu un panāku, ka ir 500 eiro gadā apkurei. Labs rādītājs! Pēkšņi izdomāju savest kārtība sienu, varbūt panākšu, ka 50 - 100 eiro gadā ietaupīšu. Lai sienu savestu kārtībā, būs jāiegulda liela nauda, tie paši 10000. Kad tie atmaksāsies, ja ietaupu tikai 100 eiro gadā? Nav pamata to darīt." "Atrisinām lielākās problēmas. Pārsvarā tās visas mājas ir vienkārši cauras kā šķūnis. Savedam priekšnamu kārtībā, vējtveri, lai ir blīvāks. Durvis, logus. Varbūt griestos lūka stāv cauru gadu vaļā. Skurstenis kaut kāds ielikts, kamīns, kam nav šīberis, cik sakurina, tik iziet ārā. Tādas mazas niansīte, ja saved kārtībā, tā ir milzīga ekonomija," analizē Harijs Tučs. Raidījumā arī divi pieredzes stāsti, kā saimnieki siltinājuši savas privātmājas Valmieras novada Dikļu pagastā un Siguldas novada Raganas pagastā. Abi māju īpašnieki ēkas siltinājuši bez kredītiem, līdz ar to siltināšanas process noritējis salīdzinoši ilgi un abi to darījuši paši, neizmantojot būvnieku palīdzību. Andris Krēsliņš Līvānu māju Valmieras novada Dikļu pagastā nopirka pirms 22 gadiem, pašam ir piecu gadu pieredze celtniecībā un viņš vada Dikļu pagasta Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Atis Vallis ar ģimeni dzīvo viensētā „Lejaslīves” Siguldas novada Raganas pagastā. Ēkas pirms 40 gadiem nopirka viņa tēvs un uzsāka remontdarbus, vēlāk mājas atjaunošanu turpināja Atis. Tā kā viņš pēc profesijas ir inženieris, mājas siltināšanu veicis pats.

No 2023.gada 2.janvāra VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (CSDD) sāks izsniegt jauna parauga vadītāja dokumentus, tai skaitā vadītāja apliecības, ar moderniem pretviltošanas elementiem, kas iestrādāti ar šā brīža jaunākajām tehnoloģijām. Jaunā parauga vadītāja dokumentos būs krāsaina, ar lāzergravēšanas tehnoloģiju iestrādāta fotogrāfija. Atbilstoši jaunāko tehnoloģiju sniegtajām iespējām tiks modernizēti arī citi drošības elementi - taktili, ar tausti jūtami detalizēti gravējumi, kā arī ultravioletajā gaismā redzamie attēli. Norādītie drošības elementi tiks iestrādāti visu veidu vadītāju dokumentos, ne tikai vadītāja apliecībā. Par izmaiņām interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta CSDD Komunikācijas departamenta vadītājas vietnieks Mārtiņš Mālmeisters. Visi jaunie transporta līdzekļu vadītāji saņems jaunā tipa vadītāja apliecības, kurās iestrādāti daži jauni knifi, lai nodrošinātos pret apliecību viltošanu. Galvenais, kas mainīsies, - ar lāzergravēšanu būs ieskanēta krāsaina vadītāja fotogrāfija. Tāpat jaunajās vadītāja apliecībās būs vēl vairāki detalizēti gravējumi, kas ar taustes palīdzību varēs noteikt, ka tā ir oriģināla, tas nozīmē, - grūti viltojama. Jaunās vadītāja apliecības sāks izsniegt pakāpeniski: no 2. janvāra tās sāks izsniegt Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Valmieras klientu apkalpošanas centros, no 3. janvārā - Jelgavā un Rēzeknē, no 4. janvāra - Talsos un Gulbenē, no 5. janvāra - Jēkabpilī un Ventspilī.