Podcasts about valmieras

Stāsts par Blaumaņa „Skroderdienām”, seniem un jauniem lugas lasījumiem, saprastām un nesaprastām lietām, Blaumaņa pētīšanu un sajūtām. Blaumanis vienmēr liek tādus grūtus uzdevumus priekšā. Sākumā likās tik viegli – jaizstāsta par jaunajām „Skroderdienām Silmačos” Valmieras teātrī un saulgriežu raidījums gatavs. Bet nekā. Jo vairāk lasi, skaties, klausies un domā – jo grūtāk. 1901. gadā Rūdolfs Blaumanis uzraksta „Skroderdienas SIlmačos”. Kritika kritizē, tāpat kā visas citas Blaumaņa komēdijas.  Bet režisorus tā turpina nodarbināt. 2026. gada vasarā grūti būtu atrast kādu vietu Latvijā, kur netiek spēlētas „Skroderdienas” – profesionāli un pusprofesionāli aktieri, ceļojoši komedianti, komercializēti un par baltu velti. Amatierteātri, iesaistot vietējās kopienas dziedātājus un dejotājus, draugu pulciņi un radu saietos pulcētie. Zem jumta un brīvdabā. Blaumaņa muzejā „Brakos” un Druvienā. Ar Skroderdienu tautu Nacionālajā teātrī ienāk jaunie aktieri. Ja paveicas – jaunās aktrises caur Ieviņu, Elīnu, Zāru un Antoniju nonāk vecenēs. Ja vien režisoram neienāk prātā par Bebeni, kurai vārds ir Made, Pindacīšu un Tomulīšu iesvētīt vēl gluži jaunas aktrises. Lai arī visur un visādi notiek „Skroderdienas”, raidījumā pievēršam uzmanību divām – 22. jūnijā pēdējoreiz Indras Rogas versijā tiks spēlētas Nacionālā teātra „Skroderdienas”, kas bija zīmīgas ar Nika Matvejeva pārradīto Aleksandra Būmaņa mūziku. Un tikko pirmizrādi piedzīvojušas „Skroderdienas” Valmieras teātrī, kur Blaumani no jauna lasījis režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Edgars Mākens un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, bet kādam Valmieras teātra jaunajam aktierim tā ir pirmā Silmaču pieredze. Viņi visi stāsta par savu Blaumaņa un Jāņu sajūtu. Bet pirms dažiem gadiem Blaumaņa Braku sētā muzeja vadītāja Zinta Saulīte stāstīja par prototipiem un kritikas vērtējumiem, arī par „Skroderdienu” iestudējumu „viļņiem”. Un šis jūnijs aizved vēl uz kādu citu sētu – uz „Pulka sētu”, kur Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuves lasītavā literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas 95. dzimšanas dienā satikās bijušie un esošie muzejnieki un pētnieki, lai pakavētos sarunās par „Līviju no Šarlotes ielas”. Līvija Volkova savu arhīvu novēlēja Rakstniecības un mūzikas muzejam, jo viņas dzīve cieši saistīta ar muzejiem un jauno muzejnieku skolu. Izsūtītu vecāku meitu neuzņēma mediķos, biogrāfija nederēja, toties viņa kļuva par izcilu skolotāju ķīmijā un dabas zinātnēs, kas savus skolniekus ieinteresēja par ceļošanu, bet pašai liktenīga bijusi ienākšana Veidenbauma „Kalāčos”, tur esot bijusi neatšifrēta stenogramma. Tā tas sācies. Visu to izstāsta Līvijas Volkovas skolniece, tagad Rakstniecības un mūzikas muzeja teātra krājuma glabātāja Andra Lazdāne. Bet Līvijas Volkovas pēdējā intervija bija 2024. gada vasarā Radio mazajai lasītavai, kad tikko bija iznākusi viņas sastādītā Blaumaņa darbu izlase ar komentāriem, kur katrs teikums būtu pētījuma vērts.

Paziņoti "Spēlmaņu nakts" nominanti 17 kategorijās, kurus no 2025. gada 1. augusta līdz 2026. gada 15. jūnijam skatījās un vērtēja žūrijas komisija deviņu nozares profesionāļu sastāvā. Kopumā tika izvērtēti 108 profesionālā teātra jauniestudējumi. Kultūras rondo studijā nominantu sarakstu pārskatām kopā ar balvas žūrijas komisijas pārstāvjiem teātra kritiķi un zinātnieci Zani Radzobi, teātra kritiķi Ati Rozentālu un mākslinieci Sandru Krastiņu.  Ar 19 nominācijām žūrijas vērtējuma līderis ir Latvijas Nacionālais teātris, kuram pēdas min Dailes teātris ar 18 nominācijām. Gan Liepājas, gan Valmieras teātris katrs ieguvis 14 nominācijas. Šī gada 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonija notiks jau 33. reizi, tā norisināsies Dailes teātrī. Žūrijas komisijā strādāja: Atis Rozentāls, žūrijas komisijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists; Ingrīda Vilkārse, žūrijas priekšsēdētājas vietniece, teātra kritiķe un zinātniece; Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece, LU ESZF docente un LKA KMI pētniece; Jānis Siliņš, LKA profesors, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks; Kitija Balcare, teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece; Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe un teātra pētniece; Sandra Krastiņa, māksliniece; Uģis Segliņš, psihodrāmas speciālists; Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis.

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam par Latvijas basketbolam vēsturisko 2026. gada 7. jūniju. Todien Latvijas vīriešu 3x3 basketbola izlase kļuva par Pasaules kausa ieguvējiem. Šī trofeja bija vienīgā, ko Latvijas izlasei šajā basketbola atzarā vēl nekad nebija izdevies izcīnīt. Pasaules 3x3 basketbola vēsturē tagad ir tikai divi spēlētāji, kuriem ir visi iespējamie lielie tituli - olimpiskais zelts, Pasaules kauss, Eiropas kauss un Pasaules tūres kopvērtējuma uzvara. Tie ir latvieši Nauris Miezis un Kārlis Lasmanis.  Raidījuma lielajā sarunā kopā ar Nauri Miezi rezumējam Pasaules kausa izcīņas nedēļu Varšavā, bet profesionālu vērtējumu ar skatu no malas sniedz Tokijas olimpisko spēļu čempions Agnis Čavars. Nedēļas notikumu izlasē: Sācies Pasaules kausa finālturnīrs futbolā - čempionāta saimniekiem divas uzvaras un neizšķirts;  Latvijas futbola izlasei fiasko Baltijas kausā; Jūrmalā noslēdzies Pasaules tūres trešā līmeņa posms pludmales volejbolā - čempionu tronī kāpa Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova un Edgars Točs/Gustavs Auziņš; ULEB Eirokausā basketbolā spēlēs Rīgas “Zeļļi”, savukārt Latvijas čempionus no Valmieras atstāj galvenais treneris Kaspars Vecvagars.

Satversmes aizsardzības birojs: Krievija pastiprina juridisko karadarbību pret Rietumiem. Latvijas Veterinārārstu biedrība norāda uz trakumsērgas izplatības risku pieaugumu Eiropā. Klimata un enerģētikas ministrijai nebūtu jābūt atsevišķai struktūrai, uzskata nesen apstiprinātās valdības finanšu ministrs Māris Kučinskis no Apvienotā saraksta. Valmieras novadā, netālu no Matīšiem, atklāts viens no lielākajiem saules enerģijas projektiem Latvijā – „Sunly” enerģijas parks. Pēc masveida kautiņa Kūrorta svētkos Jomas ielā Jūrmalas dome nesaskata pamatu papildu drošības pasākumiem. Rīgas Nacionālais Zooloģiskais dārzs pakāpeniski pārtaps par mūsdienīgu četru sezonu bioparku. Sākti projekta pirmā posma – „Himalaju” sadaļas – būvdarbi.

Sirsnīgā un smiekliem piepildītā gaisotnē vakar, 2. jūnijā, pasniegtas Teātra dienas izcilības balvas. Latvijas teātra vidē šī balva tiek dēvēta par pašu nozīmīgāko, jo tās kandidātus vērtē un to piešķir tieši teātra profesionāļi. Par aktiermeistarību, režiju, baleta mākslu, izglītību un šogad pirmo reizi - arī par scenogrāfiju. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Valmieras teātra aktrise Māra Mennika, kuras 23 gadu profesionālā pieredze aizvadītajās sezonās sublimējusies un atklājusies jaunā aktiermeistarības jaudā un mākslinieciskajā kvalitātē.  Harija Liepiņa balvu saņēma Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita par plašo aktiermeistarības amplitūdu galvenajās lomās un radošo briedumu spilgtās raksturotāja otrā plāna lomās pēdējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma režisors Pēteris Krilovs par profesionāli spožo un oriģinālo Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja” iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī 2025. gadā.  Veras Singajevskas balvu saņēma Latvijas Leļļu teātra ilggadējā aktrise un režisore Vija Blūzma, kuras daudzu gadu laikā uzkrātā profesionālā pieredze un zināšanas, apvienotas ar mūsdienīgu un laikmetīgu pieeju bērnu teātrim, ir devušas nozīmīgu ieguldījumu šī teātra žanra attīstībā. Jēkaba Dubura balvu saņēma Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras asociētā profesore, aktiermeistarības un režijas pasniedzēja Indra Roga. Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu saņēma Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošā baleta soliste Sabīne Strokša par ieguldījumu Latvijas profesionālā baleta attīstībā.  Pirmo Andra Freiberga balvu saņēma scenogrāfe un māksliniece Monika Korpa par izcilu un smalki niansētu vizuālo redzējumu teātra mākslā, kā arī par izcilu sniegumu Eiropas opernamos. Teātra dienas izcilības balva ir Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) iedibināta tradīcija, un balvas kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri, Latvijas Profesionālā baleta asociācija, Latvijas Kultūras akadēmija un LTDS.   Kā ierasts, balvas ieguvēju vārdi kļuva zināmi 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, bet balvas pasniegšanas svinīgā ceremonija allaž noris jūnija sākumā.

Šoreiz raidījumā Piespēle par vietējo klubu basketbolu. “Valmieras” komanda tikko aizvadītajā sezonā startēja četros turnīros un triumfēja trijos no tiem. Vidzemes klubs izcīnīja Latvijas kausu, Latvijas-Igaunijas līgas čempiontitulu, kā arī triumfēja Latvijas Basketbola līgā. Vienības galvenais treneris bija Kaspars Vecvagars, kurš tikai pirms trim gadiem noslēdza spēlētāja karjeru, bet pagājušā gada vidū kļuva par Valmieras vienības galveno treneri. Vecvagaram šī bija pirmā sezona kā kādas komandas galvenajam trenerim. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā turpina cīņu par ceturtdaļfinālu - zaudēts Austrijai un Somijai, uzveikta ASV un Lielbritānijas izlase; Ilggadējais Latvijas basketbola flagmanis “VEF Rīga” atlaiž galveno treneri Mārtiņu Gulbi, viņa vietā stājas Jevgēnijs Kosuškins; Tuvojas Pasaules kausa finālturnīrs futbolā: Portugāles izlasē iekļauts Krištianu Ronaldu, viņš un Argentīnas izlases simbols Lionels Mesi jūnijā kļūs par pirmajiem futbolistiem vēsturē, kas piedalījušies sešos PK finālturnīros. Sastāvus nosauc daudzi favorīti, tostarp Vācija un Anglija.  

Šoreiz raidījumā Piespēle saruna par klasisko volejbolu, jo abu dzimumu Latvijas izlases sākušas gatavošanos šīs vasaras Eiropas līgas mačiem, kā arī vēlāk gaidāmajam Eiropas čempionāta finālturnīram. Latvijas kungu volejbola izlase iepriekšējo reizi Eiropas finālturnīrā spēlēja relatīvi nesen, 2021. gadā, bet pašmāju dāmu valstsvienība - nu jau tālajā 1997. gadā. Intervijā kopā ar deviņdesmito gadu Latvijas dāmu volejbola izlases spēlētāju Sandru Breikšu izzinām, kā tolaik komanda gatavojās finālturnīram, kā ceļoja un kā izcīnīja astoto vietu 1997. gadā. Sandra arī izstāsta kādu šausminošu atgadījumu, kas varēja pielikt punktu Latvija dāmu izlases aktivitātēm 1997. gadā. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas hokeja izlase pasaules čempionāta ievadā zaudē Šveicei un apspēlē Vāciju; Par Latvijas Basketbola līgas čempioniem kļūst “Valmieras” komanda, kam šosežon visi trīs vietējie tituli, LBL bronza Rīgas “Zeļļiem”; Latvijas futbola izlases galvenā trenera amatā paliek itāļu speciālists Paulo Nikolato; Tenisists Kārlis Ozoliņš pieķerts dopinga lietošanā.

Čērčils – Tālivaldis Lasmanis. Valmieras teātra Apaļajā zālē skatāma monoizrāde "Čērčils". Amerikāņu dramaturga un aktiera Ronalda Kītona (Ronald Keaton) lugu iestudējis režisors Reinis Suhanovs, bet leģendārā britu politiķa lomā iejuties aktieris Tālivaldis Lasmanis. Kultūras rondo saruna ar aktieri un režisoru. Es esmu gatavs satikties ar Radītāju, bet jautājums, vai Radītājs ir gatavs smagajam pārbaudījumam satikt mani, ir cita lieta – ar sev raksturīgo pašironiju un sarkasmu teicis viens no ievērojamākajiem un impozantākajiem britu valstvīriem un politiķiem Vinstons Čērčils (1874-1965). Viņš ne tikai dzēra viskiju un kūpināja Kubas cigāru, bet jau savā laikā iestājās par Eiropas Savienības ideju, radīja jēdzienu “dzelzs priekškars” un par savām nāciju iedvesmojošām runām un memurāriem 1953. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Self made man* – no stostīga puikas līdz izlēmīgam stratēģim, nekad neatsakoties arī no savām cilvēciskajām vājībām. Amerikāņu aktiera un dramaturga Ronalda Kītona luga – atmiņu mozaīka Čērčils (2015) ieaicina Vinstona Čērčila iekšējā pasaulē. Ļaujoties savai gleznošanas kaislībai, Čērčils pats veido subjektīvo biogrāfiju, kur vienā rindā ir gan vēstures annālēs iegravēti notikumi, gan tikai pašam dārgi intīmi brīži. * visu sasniedzis paša spēkiem

Šādā aukstā aprīļa nogalē, kāda ir šobrīd, uz dārza darbiem prāts nenesas, bet lielajiem lauksaimniekiem, īpaši tiem, kas audzē labību, laikam tas ir gana piemērots. Tomēr saruna par bioloģisko lauksaimniecību. Kā arī pārdomas par klimata pārmaiņu radītajiem riskiem nākotnē. Toms Bricis viesojās bioloģiskajā saimniecībā, kas nodarbojas ar vairāku veidu graudaugu un zirņu, arī ēdamās lupīnas audzēšanu. Runājot ar zemnieku saimniecības “Kaņepītes” Valmieras pusē saimnieku Guntaru Antoniju, par laikapstākļiem un klimatu nemaz tik daudz nesanāca runāt. Lai arī Guntaram bioloģiskā saimniecība ir jau 20 gadu, bet lauksaimniecībā viņš darbojas vairāk nekā 30 gadus, viņam nekā daudz par klimata pārmaiņām nebija ko teikt – tikai jāstrādā un rezultāts būs. Viņš vērtē, ka klimata svārstības ir bijušas visos laikos, jo dzīvojam tādā reģionā, kur ir vairāk redzamas un ietekmē darbus klimata svārstības. Tas arī lika mazliet aizdomāties par to, kā mēs uztveram un kā runājam par klimata pārmaiņām. Šobrīd, šķiet, mēs par daudz esam koncentrējušies uz klimata pārmaiņu potenciālo risku meklēšanu. Tik ļoti koncentrējušies, ka brīžiem runājam par riskiem, kas ir ļoti nelieli, ar krietni mazāku svaru, nekā daudzas citas, jau reālas vai tiešām draudošas vides problēmas. Jā, šāds viedoklis, protams, raisīs pārmetumus no visām iesaistītajām un ieinteresētajam pusēm. Bet par to rosināja domāt pagājušajā nedēļā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) rīkotā starptautiskā konference ar nosaukumu “Intensīvi nokrišņi un pilsētvides noturība”. Konferece pulcēja vairāk nekā 200 dažādu nozaru speciālistus gan no ārvalstīm, gan Latvijas. Finanšu sektors – bankas un apdrošinātāji, pašvaldību iestādes, glābšanas dienests, transporta un lauksaimniecības organizācijas. Lai arī sarunu temati bija plašāki par tikai pilsētvides noturību, bet fokuss bija uz to. Protams, par to ir jārunā un tā ir problēma, jo zinām, kas Rīgā notiek ik vasaru – viens lielāks negaiss un daži ielu posmi vai kvartāli ir applūduši. Bet klimata pārmaiņu kontekstā dati rāda, ka šī īsti nav nākotnes problēma, ko risināt, jo īpaši tāpēc, ka gan konferencē, gan kad mēs iedomājamies par lietus izraisītiem plūdiem Rīgā, tad parasti nāk prātā tieši vasarīgas lietusgāzes. Un šajā konferencē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs prezentēja jaunākos datus par nokrišņu izmaiņām nākotnē. Un tieši tie rada jautājumu, cik šī ir tagadnes, nevis nākotnes problēma. Lūk, dienu skaits ar stipriem nokrišņiem nākotnē. No trim nākotnes scenārijiem divi paredz, ka dienu skaits ar stipriem nokrišņiem jeb vismaz 10 milimetriem diennaktī, gadsimta otrajā pusē pieaugs. Tagad mums ir vidēji 17 dienas ar stipriem nokrišņiem gadā, 21. gadsimts beigās dažādi scenāriji paredz pieaugumu par 2-3 dienām, ekstrēmākais scenārijs pat par piecām dienām. Tas kopumā būtu vērtējams kā gana manāms kāpums. Tomēr, ja skatāmies uz LVĢMC datiem par nokrišņiem vasarā, kad lietus ir intensīvāks un izraisa plūdus, redzams, ka neviens scenārijs neparedz dienu ar stipriem nokrišņiem skaita pieaugumu. Latvijā šobrīd ir vidēji septiņas dienas ar stipriem nokrišņiem vasaras mēnešos un tieši tikpat paredzēts līdz gadsimta beigās. Klimatoloģijā termins “diena ar stipriem nokrišņiem” nozīmē 10 mm diennaktī. No pieredzes zinām, ka vasarā šie 10 milimetri un vairāk nogāžas pusstundā un tad pilsētā applūst ielas, bet ziemā šādi nokrišņi pat ne vienmēr ir lietus. Ja tas ir lietus, nolīst vai bieži nosmidzina daudzu stundu laikā un nekādus plūdus pilsētas ielās nerada. Un nāktnē tieši tas tiek arī prognozēts – tāpat kā līdz šim galvenais nokrišņu daudzuma pieaugums Latvijā ir novērots ziemās, arī nākotnē tieši ziemās nokrišņu būs vairāk.

Secinājumi un komentāri pēc Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināla. Kultūras rondo studijā iztaujām teātra kritiķi Atis Rozentālu un režisoru Valdi Lūriņu. Attālināti sarunā piedalās arī divi skates laureāti - Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteāta “Projekts” režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka un Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātra “Vīzija” režisors Oskars Hofmanis. 24., 25. un 26. aprīlī Jūrmalā norisinājās Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināls, kurā tika noskaidrota žūrijas vērtējumā labākā izrāde 2025. gadā. Trīs dienu laikā skatītāji un arī žūrija varēja vērot vērot 10 izrādes, kas izvirzītas no 67 iestudējumiem. Atis Rozentāls atzīst, noskatīties 10 izrādes nepilnās trijās dienās nav daudz, bet šogad vairāki teātri bija izvēlējušies iestudēt vienu darbu - lugu "Osedžas zeme". "Šogad bija tā īpatnība, ka izrādes ir ļoti apjomīgas un garas, jo Lelde, piemēram, ir trīs stundas iestudējusi "Augusts. Osedžas zeme", un "Osedžas zemes" mums bija trīs. Tas ir vispār unikāls gadījums fināla vēsturē, ka viena luga, pie tam tāda, kas iepriekšējos gados nekad nav bijusi iestudēta. Jelgavas savā programmiņā lepojas, ka viņi bija pirmie. Un visi trīs tika finālā. Mums nepilnas deviņas stundas pagāja uz "Osedžas zemēm" vien," neparasto situāciju raksturo Atis Rozentāls. Viņš arī atklāj, ka "veselas 9 izrādes ir no fināla viena punkta attālumā. Tātad līmenis patiesībā ir ļoti labs un konkurence ir ļoti liela. Protams, ka tie deviņi mācēja uzvesties un rakstīja arī "Facebook", cik viņi ir priecīgi, ka viņiem ir pirmā pakāpe, bet droši vien viņi arī gribēja būt finālā". Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” laureāta titulu ieguvusi izrāde “Augusts. Osedžas zeme”, ko iestudējis Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteātris “Projekts”, režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka. Par gada aktrisi atzīta Odeta Ore par Živkas lomu izrādē “Ministrienes kundze”, ko iestudējis Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātris "Vīzija". Savukārt izrādes režisors Oskars Hofmanis saņēma atzinības rakstu par režiju izrādei “Ministrienes kundze”. Par gada aktieri nominēts Roberts Avots no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra par lomām izrādē „“Papelēs šalko vējš” un „Osedžas zeme”.  

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Valmieras novadā sākas Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) Mākslas nedēļa, kura top kopā ar vietējām kopienām, aicinot iedzīvotājus iesaistīties dažādos ar mākslu saistītos notikumos, kas kulminēs sestdien, 18. aprīlī, ar Mākslas gada balvas ceremoniju Valmierā. Kultūras rondo studijā balvas žūrijas pārstāvis Raivis Alksnis, bet attālināti izvaicājam Mākslas balvas radošo producenti Kitiju Vasiļjevu un keramiķi Lindu Zeltu no Jaunās Mazsalacas biedrības. Pasākums no 13. līdz 19. aprīlim iedzīvinās Valmieras novada ielas, skolas un kultūrtelpas. Šis notikums iezīmē vēsturisku pagriezienu, jo turpmāk valsts nozīmīgākais vizuālās mākslas apbalvojums katru gadu ceļos uz citu Latvijas pilsētu, par pirmo pieturpunktu izvēloties Valmieru. LMGB Mākslas nedēļa izveidota, lai tuvinātu profesionālo mākslu sabiedrībai, veicinātu nozares speciālistu sadarbību un apliecinātu, ka augstvērtīga kultūras dzīve pulsē visā Latvijas teritorijā. Programma ir veidota kā daudzveidīga "saruna" ar iedzīvotājiem, piedāvājot gan izglītojošas lekcijas un radošas darbnīcas, gan performatīvus atklājumus pilsētvidē.

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā un šogad atzīmē apaļus 80. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Dodamies uz izstādi Valmieras muzejā, kurā tiekamies ar dizaina un komunikācijas studijas “Ausme” pārstāvi Dārtu Apsīti. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko iespējams apmeklēt līdz 19. aprīlim. 

Šoreiz raidījumā runājam par regbiju, taču ne patīkamās nokrāsās. Latvijas vīriešu regbija izlase nesen atcēla divas Eiropas čempionāta Konferences divīzijas spēles, jo Latvijas Regbija federācija joprojām nav saņēmusi valsts finansējumu šim gadam. Kopā ar Latvijas regbija izlases treneri Kristapu Staņu vērtējam, kādu robu tas iecirtīs valstsvienības un šī sporta veida reputācijas mundierī. Nedēļas notikumu izlasē: "Valmieras” basketbolisti uzvar Latvijas-Igaunijas līgā, finālā izbraukumā ar 100:95 uzveic “Tartu Universitāti, vēl atlicis noskaidrot Latvijas čempionus; Latvijas vīriešu hokeja izlase sāk pārbaudes spēļu ciklu, vienreiz uzvar Austriju un vienreiz tai zaudē, nākamās pārbaudes spēles aprīļa trešajā dekādē Somijā; Latvijas atklātā hokeja čempionāta finālsērijas ievadā spraigi mači starp “Mogo”/RSU un “Zemgali”/LBTU, bet pirmajās divās cīņās uzvar rīdzinieki; Latvijas regbija izlase atceļ divas spēles Eiropas čempionāta Konferences divīzijā, jo federācijai nav naudas, par to plašāk arī intervijā.

Sākam jaunu ierakstu sēriju “Lasītrosme”. Sekos četri stāsti, iepazīstot lasītāju klubus dažādās Latvijas vietās. Mūsu maršrutā iekļaujas Kuldīgas, Medzes pagasta, Valmieras un Rīgas lasītāju klubi. Noskaidrosim, ko lasa un apspriež, kāpēc svarīgi sanākt kopā un dalīties lasītajā. Vispirms dosimies uz Kuldīgas galveno bibliotēku. Vienā no lasītāju kluba nodarbībām klāt bija Laima Slava.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze. 1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.” Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu. Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts. Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā. Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam. Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām. Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām. Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu. Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā. Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”. Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981). Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam: [..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,  Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..) Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – / Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā. Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari,  Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas. Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris; Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas' Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori, Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..). Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari. Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo. Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka!  Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..) Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā:  Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..) Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos, Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās; Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā. Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs.  Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju, Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās.  Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās, Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi, Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..) Bet ar Ķīp' un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās,  Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti; Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..) Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?

Tautas lietišķās mākslas studija “Valmiera” uzskatāma par vecāko Latvijā. Tā dibināta 1946. gadā, līdz ar to šogad atzīmē 80. dzimšanas dienu. Svētku reizē Valmieras muzejā aplūkojama izstāde “Rokas un pavedieni”, tomēr tā nav ierasta audēju izstāde. Starp 130 kilometriem baltu diegu ir vairākas reizes vairāk pavedienu, kas savstarpēji savīti austajos un adītajos darbos. Izstāde “Rokas un pavedieni” un tās pavadošie pasākumi ir iekļauti arī Latvijas Mākslas gada balvas norišu programmā, ko varēs apmeklēt no 13. līdz 19. aprīlim. 

“Ja skatuves dēļi sāktu runāt” ir labdarības koncerts teātra vecmeistaru atbalstam, kuru rīko fonds “Rampa A”. Par tradīciju rūpēties par teātra senioriem Kultūras rondo saruna ar fonda pārstāvjiem. Par gaidāmo notikumu stāsta koncerta režisore Marija Bērziņa, viena no koncerta dalībniecēm, aktrise un režisore Dita Lūriņa, kā arī fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāja, aktrise Daiga Gaismiņa. 30. martā plkst. 19.00 Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē notiks labdarības koncerts, kura mērķis ir atbalstīt aktierus un režisorus, kuri savu mūžu atdevuši teātra skatuvei un skatītājiem. Koncertā uz vienas skatuves satiksies gandrīz 40 aktieru un topošo aktieru no visiem Latvijas teātriem. Ja skatuves dēļi sāktu runāt, tiem droši vien būtu tik daudz stāstu, ka teātri varētu pārdot biļetes uz tiem vien. Bet šoreiz koncertā ar šādu nosaukumu tiksies un stāstus stāstīs aktieri, kuri apvienojušies teātra senioru atbalstam. "Mēs mēģināsim aplūkot, protams, ar humoristisku piesitienu, aktieri kā fenomenu. Kā tas tā varētu būt, ka piedzimst mazs bērniņš, ka Dieviņš viņu nosūta no debesīm uz zemi un viņš pēkšņi izdomā kļūt par aktieri. Izsekot aktiera mūžam no bērnības līdz tam brīdim, kad viņš, iespējams, jau ir devies garajā mūžā, bet viņa atstātā enerģija uz skatuves vēl dzīvo," gaidāmā koncerta ieceri un nosaukumu skaidro Marija Bērziņa. "Tur, protams, ir daudzi stāstu. Mēs mēģināsim nevis pierādīt, bet vienkārši saprast, ka aktieris ir ļoti cilvēciskas, ļoti ievainojam, ka aktiera sirds ir ļoti trausla un sargājama. Mēģināsim tam iziet cauri ar skaņdarbu palīdzību, būs gan šūpuļdziesmas, gan arī dziesmas no teātra izrādēm. Tāds labs un feins rasols, kura laikā mēs iziesim cauri visam šim aktiera dzīves gājumam." Koncertā piedalīsies dažādu paaudžu aktieri, to svinīgi atklās vecmeistari Olga Dreģe un Uldis Dumpis.  Savukārt pasākuma otrajā daļā - labdarības izsolē "uz skatuves iznāks aktieru radītie darbi un varēsim redzēt, cik aktieri ir talantīgi dažādās sfērās".  Izsole ir notikusi arī iepriekšējos pasākumos, vienmēr ir kāda tematiska ievirze bijusi. "Šogad mēs nolēmām koncentrēties uz aktiera talantiem ārpus skatuves. Tur atklājas ļoti interesantas lietas, ko tikai mūsu kolēģi nedara," stāsta Daiga Gaismiņa. "Piemēram, man ir tādas lietas kā Valmieras teātra jauno aktieru audzēti un marinēti Halapenjo pipari. Tie, kas "Facebook" vairāk rosās, zina, ka Krišjānim Salmiņam ir tepiķīši, kurus viņš veido speciālā tehnikā. Nezinu, kā to tehniku sauc. Mīksti, pūkaini, skaisti tepiķīši. Protams, daudzi zina, ka Vilis Daudziņš zīmē. Mums būs arī Viļa Daudziņa veidots Andra Keiša portrets, ko varēs izsolīt. Piemēram, Baiba Broka piedāvāja, ka viņa varētu kādam nogriezt matus, jo viņa to dara savā ģimenē, savā paziņu lokā. Domāju, ka šī arī būs ļoti ekskluzīva iespēja kaut ko tādu iegādāties." Vēl izsolē varēs iegādāties Sigitas Pļaviņas veidotu māla šķīvi, kā arī viņa piedāvās savas meistarklases. Būs arī  Olgas Dreģes adīts lakats. Ilze Ķuzule-Skrastiņa piedāvās savu kombuču, būs Arta Drozdova medus,  Jura Hirša medīta brieža desa. "Laikam visvistrakākā lieta varētu būt Mārtiņa Brūvera ķerta bebra dziedzeru uzlējums. Būs visādām gaumēm," atzīst Daiga Gaismiņa. Kā atgādinājums parūpēties par tiem, kas reiz stāvējuši skatuves rampas spožajās ugunīs, 2008.gadā tika dibināts fonds Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam. Un laiku pa laikam tas rīko arī publiskus labdarības pasākumus – gan lai vāktu līdzekļus, gan sarīkotu svētkus pašiem vecmeistariem. Šāds pasākums notiks arī 30.martā.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos. Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus. Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija. Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem. Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību. Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem. Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu. Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti. Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Esam aizvadījuši salīdzinoši bargu ziemu, sācies pavasaris un hidrologi jau brīdina par lielu palu iespējamību. Šīs ziemas bargumu juta burtiski ikkatrā nozarē. Mežaimniecībā stabils sals tiek vērtēts kā noderīgs, enerģētikā to jutām apkures rēķinos, transportā – ceļu uzturētājiem vairāk darba. Par transportu un ziemu arī šīs nedēļas saruna ar Valmieras Transporta uzņēmuma (VTU) pieredzējušo autobusa šoferi Edgaru Zaķi. Sarunā par to, kādi šoziem bija ceļi, kā to uzturēšana ziemā pa gadiem mainījusies. Viņš gan, izrādās, ir ļoti entuziastisks ziemas braucējs un stūrēt sniegā un putenī viņam tīri labi patīk. Bet šoziem bija diezgan izteiktas reģionālas atšķirības – Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos – Limbažu, Valmieras, Siguldas novadā šī ziema nemaz arī nebija tik sniegota, un sausajā februārī braukšana bieži bija gandrīz tikpat laba kā vasarā. Latgalē gan brīžiem ceļi bija neizbraucami.   -- Daudzviet Latvijā ir piektā diennakts pēc kārtas ar vidējo temperatūru virs nulles. Meteoroloģiskais pavasaris ir sācies. Arī kalendārais, protams, līdz ar 1. martu. Pēc dabas norisēm izšķir vēl arī fenoloģisko pavasari, kad sākas augu mošanās - sniegpulksteņi dažviet ir parādījušies, bet par vizbulītēm vēl nav dzirdēts, taču līdz ar šo silto gaisa masu, atgriezušies pirmie gājputni.  Jau pagājušajā nedēļā gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, gan Klimata un enerģētikas ministrija, kā arī glābēji un citas institūcijas brīdināja, ka pali šogad var būt lieli.  Daudzviet Kurzemes upēs jau ir sācies palu maksimuma periods, jo Ventspils, Talsu, daļēji arī Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā sniega sega ir nokususi. Kurzemē bīstami vai plaši plūdi nav gaidāmi. Lokāli, protams, applūdīs kādi lauki, vietējas nozīmes ceļi, bet Kurzemē tradicionāli upēm ir diezgan veiksmīga konfiugrācija un lieli, postoši plūdi, kas skar lielas apdzīvotas vietas, ir ārkārtīgi reta parādība.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) piedzima pie Jaunpils – trūcīgā kalpu ģimenē. Četrpadsmit gadu vecumā ar dažiem rubļiem kabatā viņš devās uz Rīgu. Līdzīgi daudziem citiem saviem vienaudžiem, viņš ar smagu darbu, nepārtrauktu mācīšanos un taupīgu dzīvi cerēja iekarot lielpilsētu. Tobrīd latviešu puikām jau bija vairāki spilgti piemēri, kuriem līdzināties – Jānis Baumanis, Kristaps Bergs, Kristaps Morbergs un citi sekmīgi uzņēmēji. Krišjānis Ķergalvis iestājās Svētā Jāņa ģildē, lai apgūtu mūrnieka amatu. 19. gadsimta beigās viņš ieguva mūrnieku meistara titulu un izveidoja savu būvuzņēmumu. Turpmākajos divdesmit gados viņš uzbūvēja daudzas ievērojamas ēkas. To vidū bija Rīgas Hipotēku biedrības nams, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija; Rīgas pilsētas otrais teātris, kuru mūsdienās pazīstam kā Latvijas Nacionālo teātri; Rīgas Biržas komitejas komercskola, kurā šobrīd mitinās Latvijas Mākslas akadēmija; tāpat Satiksmes ministrijas ēka; Bērnu slimnīca; Centrālcietums; Zasulauka dzelzceļa stacija; vairākas lielās Rīgas rūpnīcas, daudzstāvu dzīvojamie nami, Valmieras ģimnāzijas ēka, Dubultu un Ķemeru luterāņu baznīcas un daudzi citi objekti. 19. gadsimta nogalē Krišjānis Ķergalvis kopā ar citu latviešu būvuzņēmēju – Pēteri Radziņu – Kalnciema tuvumā izveidoja vienu no lielākajām ķieģeļu ražotnēm Latvijā. Ķieģeļu transportēšanai uz Rīgu tika iegādāts tvaikonis "Delfīns". Pēc dažiem gadiem Ķergalvis izveidoja arī savu kokapstrādes fabriku Rīgā, lai ražotu logus, durvis un parketu savām ēkām. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Ķergalvja uzņēmumu un nekustamo īpašumu vērtība pārsniedza divus miljonus zelta rubļus, kas arī mūsdienās viņu ar desmitos miljonu eiro mērāmu kapitālu ierindotu Latvijas bagātāko cilvēku vidū. Kara laikā Ķergalvis zaudēja savus uzņēmumus un lielu daļu no namiem. Taču līdz pat pēdējām mūža dienām viņš turpināja mācīt latviešu mūrnieku jauno paaudzi. Tāpat līdz pat Mūrnieku amata likvidēšanai viņš bija amata vecākais un noturēja sapulces savā dzīvoklī Krišjāņa Valdemāra ielā 33. Līdzīgi daudziem citiem sava laika bagātajiem latviešiem, arī Krišjānis Ķergalvis bija dāsns mecenāts. Viņš finansēja dažādus izglītības projektus, finansiāli atbalstīja talantīgus studentus un skolēnus; izveidoja strādnieku skolu un bērnudārzu Kalnciemā; bija vairāku ģimnāziju aizgādnis. Tāpat Krišjānis Ķergalvis bija viens no pirmajiem latviešu mākslinieku atbalstītājiem un mākslas kolekcionāriem. Viņam bija draudzīgas attiecības ar Vilhelmu Purvītim, Jani Rozentālu un Pēteri Kalvi. Krišjānis Ķergalvis ievēroja tā laika nerakstīto likumu, kas pastāvēja latviešu vidū – ja tu tiec uz augšu, palīdzi tikt uz augšu arī saviem tautas brāļiem!

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula  "Laimas" konfekškaste vai šokolādīte, "Rīgas Melnais balzams" vai vienkārši polšs, cigaretes, puķes, nauda, medus, pašu audzēti augļi vai dārzeņi un pazīšanās – gribi tirgoties, zini, kas kam ģeldēs. Subdominante – dominante – tonika – pilnās kadences tad nu ir tās, kas padara katru darījumu saprotamu. Bez harmoniskā plāna struktūras klaritātes pat valstis brūk kopā. Kad runājam par tirgošanās mākslu un ar to saistāmo ideju iemiesošanu mūzikā, starp paraugiem pirmajā vietā, manuprāt, ierindojams Georgs Frīdrihs Hendelis [1]. Īpaši krāšņi viņa filigrānās harmoniju secības atklājas, kad dzirdamas to instrumentu balsīs, kurām autors pats rakstījis. Ņem, kuru skaņdarbu gribi – kaut vai 5. svītas Mimažorā, HWV 430 4. daļu – āriju ar variācijām klavesīnam vienam pašam. Vērtējot Hendeļa prasmes, minama ne vien tirgošanās, bet arī aizņemšanās māksla – leģendāra ir viņa atbilde jautātājam, kurš gribējis zināt, kāpēc Hendelis uzdod cita autora darbu kā savu – tas gabals esot tam komponistam par labu, jo viņš nezinot, ko ar to iesākt! Nu ir pagājuši daži gadsimti un tolaik nabagais komponists, no kura Hendelis aizņēmās, patlaban dabū savu darbu no Hendeļa atpakaļ ar solīdiem procentiem. Piemēram, Tēlemanis [2], kura "Postillons" – 4. daļa no Uvertīras jeb Svītas Sibemol mažorā, TWV 55:B1 – nokļuva Hendeļa oratorijas "Baltazars", HWV 61 otrā cēliena otrajā ainā kā sinfonija "Allegro Postillons" (tas ir brīdis, kad karalis Baltazars izsauc savus astrologus un gudrajos, lai tie izskaidro uz sienas parādījušos uzrakstu – “מנא מנא תקל ופרסין”, transliterējot no aramiešu valodas – "Mene, mene, tekel, upharsin" [3]). Vienā vārdā – valsti veidojot – tirgoties un aizņemties jāmācās no labiem piemēriem, un bez muzikālās dzirdes un dziedāšanas prasmes to varēs īstenot, iemācoties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Citādi pie mērķa – Hendeļa paraugi – tikt grūti. Kad profesors Romualds Kalsons [4] 2000. gada 8. janvārī bijušajā Valmieras Komercskolā [5] IX Senās mūzikas festivāla ietvaros brīdi pēc plkst. 19 pirmatskaņoja savu miniatūru ciklu "Lielā Baha pavēnī", "Banka Baltija" jau sešus gadus kā bija bankrotējusi. Arī "Smashing Pumpkins" [6] jau 7. janvārī bija nospēlējuši savu koncertu Stokholmas cirka arēnā un atpūtās pirms ceļa uz Kopenhāgenu. Tajā pašā koncertā izskanēja arī šo rindu autora skaņdarbi, kurus profesors noklausījās un pēc koncerta sarunā uzaicināja atbraukt uz Mūzikas akadēmijas [7] kompozīcijas konsultācijām. Pirmajā stundā profesors izteica savu slaveno frāzi: "Kristap, mākslā – par visu naudu!" Šim viņa izteikumam bija gruntīgs segums. Profesors "Bankā Baltija" bija zaudējis honorāru par savu mūža darbu – operu "Pazudušais dēls". Pedagogs, kurš šādi testējis savu mācību stiprību, manuprāt, droši var mācīt citus. Es kļuvu par viņa skolnieku. Naudas man bija vien tik, cik apēšanai, bet "Laimas" konfekšu kastes, konjaks vai dolāri – pie profesora Kalsona nekas no tā nebija vajadzīgs. Bija vajadzīgs mācīties no labiem paraugiem un eksperimentēt, kaut uguņošanu sarīkojot, kad bez tās garlaicīgi. Radās šī iespēja vienkārša principa dēļ. Senās mūzikas festivālā Valmierā kopā ar izcilākajiem sava aroda meistariem uzstājās arī mācekļi – pat tādi, kas tikko sākuši spert pirmos soļus mūzikā. Šis ir paraugs, kas arī lietojams valsts pārvaldē – meistari un mācekļi kopā vienā koncertā – gluži kā senos laikos gleznotājs Van Deiks [8] ar savu mācekļu svītu. Bet Valmierā visi – pat vismazākie dalībnieki – tika arī nosaukti vārdā, jo citādi būtu garlaicīgi – visu laiku tikai es, es, es. "Die tiefe Langeweile in den Abgrundendes Daseins wie ein schweigender Nebel hin- und herziehend, ruckt alle Dinge, Menschen und einen selbst mit ihnen in eine merkwurdige Gleichgultigkeit zusammen. Diese Langeweile offenbart das Seiende im Ganzen." (Martins Heidegers) [9] "Dziļa garlaicība, kas klīst mūsu eksistences bezdibeņos kā klusināta migla, ieskauj lietas un cilvēkus, arī mūsu patību, īstenā vienaldzībā. Šī garlaicība atklāj esamību tās pilnībā." [11] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portāla concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Händel, Georg Friedrich (dzimis Hallē 1685. g. – miris Londonā 1759. g.) vācu izcelsmes komponists un ērģelnieks, britu pilsonis [2] Telemann, Georg Philipp (dzimis Magdeburgā 1681. g. – miris Hamburgā 1767. g.) vācu komponists un ērģelnieks [3] tulkojumā – "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts" [4] Kalsons, Romualds (dzimis Rīgā 1936. g. – miris Rīgā 2024. g.) viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, viņš darbojies teju visos akadēmiskās mūzikas žanros, īpaša vieta viņa daiļradē latviešu folklorai un latviskai tēlainībai vispār, viens no izcilākajiem instrumentācijas meistariem, fenomenāls pedagogs [5] tagad Valmieras 5. vidusskola [6] amerikāņu rokgrupa no Čikāgas, izveidojusies 1988. g. [7] pašreizējais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – iegūts ar LPSR Ministru Padomes 24.08.1990. lēmumu, pirms tam to sauca – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija [8] van Dyck, Anthony (dzimis Antverpenē 1599. g. – miris Londonā 1641. g.) flāmu gleznotājs [9] Heidegger, Martin (dzimis Meskirhē 1889. g. – miris Freiburgā 1976. g.) vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem; citāts no Heidegger M. lekcijas "Kas ir metafizika", 1929 ("Was ist Metaphysik?", 1929, Wegmarken (GA 9)) [10] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Valmierā 1996. gada 7. janvārī, plkst. 19:00 "uz papīra" tanī pat laikā notiekošais "Foo Fighters" [1] koncerts Frīmentlā Austrālijā īstenībā bija beidzies jau vismaz trīs stundas un tur – Frīmentlā – jau bija 8. janvāris. Laiks arī bija visai auksts – Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Priekuļu stacija ziņo par aptuveni -5° grādu salu, par Frīmentlu nezinu. Tādēļ Andris Veismanis, iespējams, atceras savu interpretāciju Volfganga Amadeja Mocarta [2] stīgu Serenādei Nr. 13 "Mazā naktsmūzika" Solmažorā, K. 525 īstenotu ar Vidzemes kamerorķestra stīgām tovakar, Raiņa ielā 3, Valmieras 5. vidusskolas Lielajā zālē. Katra no melodijām bija īpašā godā. Raugoties pagātnē, gribas secināt, ka šī interpretācija būs bijusi viens no neredzamajiem Andra Veismaņa karjeras virzītājspēkiem. Šo izcilo meistardarbu meistars tika atskaņojis arī iepriekšējā – IV Senās Mūzikas festivālā Valmierā 6. janvārī, plkst. 18:30 turpat ar to pašu orķestri, un togad Priekuļos esot bijis pat -7° grādu sals. Tomēr tādu radošu veiksmi mierīgi var atkārtot, un šoreiz šim darbam turklāt bija atrasts konģeniāls turpinājums. "Foo Fighters" 1995. gada 6. janvārī vēl pirmo koncertu nebija nospēlējuši. Bet par to nedaudz vēlāk. Divas ar "Mazo nakts mūziku" saistītas raksturīgas detaļas aprakstījis Orins Hovards [3] Losandželosas filharmoniķu mājaslapā anotējot kādu citu – ne "Foo Fighters" – koncertu [4]. Pirmā: "18. gs. otrajā pusē serenāde tipiski tika rakstīta pietiekami mazam ansamblim (bieži pūtēju ansamblim), lai būtu ērti izpildāma ārpus telpām, un atšķirībā no simfonijas tajā parasti bija vairāk nekā četras daļas." Otrā: "Savu darbu katalogā "Mazo nakts mūziku" Mocarts iegrāmato kā piecdaļīgu. Diemžēl saglabājušās tikai četras daļas. Pirmā – menuets – aizgājusi zudībā." [5] Maestro Veismanis noteikti zina nesalīdzināmi vairāk ar šo skaņdarbu saistītu detaļu. Tomēr galvenais – viņš ir īsts interprets ar daudzkārt apliecinātu vēlmi skrupulozi iedziļināties senpagājušu laikmetu autoru darbos. Andrim Veismanim šie darbi interesē. Tajos viņš jūtas kā mājās. Domāju, ka diriģentu sajūsmina iespēja tur atrasto no sirds triekt esošajam laikmetam sirdī kā Amoram bultu. Vēlu meistaram turpināt triekt bultas laikmetam sirdī vēl un vēl! Bet tovakar Valmierā pēc Mocarta "Mazās naktsmūzikas" Andris Veismanis ar pārējiem mūziķiem sasniedza vēl otru virsotni. Sekoja triumfāla interpretācija slavenākajai no Antonio Vivaldi trim "Gloria" – Re mažorā, RV 589. Uzreiz jāmin Cēsu Pils kora devums šī venēciešu dižgara šedevra iedzīvināšanā. Pateicoties lieliski sagatavotajam korim, Veismaņa žests absolūtā pazemībā Dieva vārda priekšā varēja izteikt vārdos neizsakāmo. No sirds. Taisnība ir Emanuēla Svēdenborga [6] atziņā, ka tā Kunga žēlsirdība ir universāla un Viņš nevienu ellē negrūž – dvēsele pati vai nu turp tiecas, vai pie tā Kunga uz debesīm. "Kad cilvēkā – garā – labais ir saistīts ar patieso, tad viņš nāk debesī, tāpēc ka šis saistījums, kā teikts, ir debess viņā; bet kad cilvēkā – garā – ļaunais ir saistīts ar nepatieso, tad viņš nāk ellē, tāpēc ka šis saistījums ir elle viņā." [7] Bet "Foo Fighters" savu pirmo koncertu nospēlēja Sietlā, Mercera ielā, "West Marine" laivošanas piederumu veikala 2. stāvā, 1995. gada 19. februārī. Lūgtiem viesiem. Viņi nospēlēja 12 dziesmas – "Big Me" arī. Laiks tovakar Sietlā bija 55°F (ap 13°C) – nekas neparasts. Lija lietus, un veidojās migla. Komponiste un tobrīd Valmieras Mūzikas skolas skolotāja Līga Liepiņa (tolaik Kaņepe) laikrakstā "Liesma" vēstīja: "Sala spēcīgais kniebiens un bagātīgais sniega birums jaunā gada sākumā – tas bija diezgan negaidīti, bet V Senās mūzikas festivāls Valmierā no 3. līdz 7. janvārim – ļoti gaidīts. [..] Par spilgtāko sniegumu klausītāju lielākā daļa atzina Vidzemes kamerorķestri ar V. A. Mocarta "Mazo naktsmūziku" un A. Vivaldi "Gloria", kur diriģenta Andra Veismaņa (Rīga) vadībā orķestris apvienojās ar Cēsu Pils kori, kuram šī sadarbība bija visveiksmīgākā." [8] Man ir patiesi žēl, ka es tos koncertus nedzirdēju. Esmu drošs, ka varu parakstīties zem katra šeit rakstītā vārda. "Was aus Liebe getan wird, geschieht immer jenseits von Gut und Böse." (Frīdrihs Nīče) [9] "Kas paveikts mīlestībā, ir allaž viņpus laba un ļauna." [10] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu foofighterslive.com un concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Amerikāņu rokgrupa no Sietlas, radusies 1994. gadā [2] Mozart, Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilius (dzimis Zalcburgā 1756. g. – miris Vīnē 1791. g.) austriešu komponists, pianists, vijolnieks, altists un diriģents [3] Howard, Orrin (dzimis Čikāgā 1924. g. – miris Losandželosā 2015. g.) bija amerikāņu pianists, mūzikas kritiķis, publicists un skolotājs [4] https://www.laphil.com/musicdb/pieces/324/eine-kleine-nachtmusik [5] Kristapa Pētersona tulkojums [6] Swedenborg, Emanuel (dzimis Stokholmā 1688. g. – miris Londonā 1772. g.) zviedru zinātnieks un mistiķis [7] Svēdenborgs E. "Par debesi ar tās brīnumiem un elli" (tulk. R. Gŗava) nod. "Kas ir garu pasaule"; 422. [8] piektdien, 1996. gada 19. janvārī [9] Nietzsche, Friedrich (dzimis Rokenē 1844. g. – miris Veimārā 1900. g.) vācu filozofs. Citāts no Nīče F. Viņpus laba un ļauna [10] Ievas Ginteres tulkojums

Raidījumā Pievienotā vērtība šajā reizē par bankām, uzņēmumiem un kreditēšanu. Skaidrojam, vai šajā ziņā ir kādas pozitīvas izmaiņas Latvijā, vai arī naudas pieejamība izaugsmei joprojām ir problēma. Nav nedz slikti, nedz labi un dzīvojam fiziski un ekonomiski nemierīgos laikos, tā  tikšanos ar Valmieras puses uzņēmējiem iesāk Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.  Notiek tektoniskas pārmaiņas ģeopolitiski un šobrīd tā īsti sagatavoties, paredzēt, kur tieši kas un kā trāpīs un kur sāpēs, nav iespējams. Vienīgais saprātīgais risinājums ir domāt, kā veselīgi augt. Un viens no ekonomikas izaugsmes riteņiem, kurš Latvijā vismaz vēl nesen buksēja, bija kreditēšana. Tā auga lēnāk nekā ekonomika.  Tagad savu artavu kopējai ekonomikas izaugsmei un kredītu pieejamībā ir radījusi arī pārkreditēšanas iespēju iniciatīva. Pēc Latvijas Bankas aplēsēm 17% no banku kredītportfeļa jeb 11000 hipotekāro kredītu ir likmes samazinājums vidēji par 0,5 procenpunktiem, un jauniem kredītiem pievienotās likmes virs diviem procentiem praktiski vairs neeksistē. Gadā kredītņēmēji kopā ir ietaupījuši teju 4 miljonus eiro. Nākamie soļi, lūkojoties uzņēmēju virzienā no Latvijas Bbankas puses, ir raudzīties, ko var darīt ar komisijas un pirmstermiņa kredīta atmaksas maksām, kas joprojām ierobežo banku konkurenci un pākreditāciju. Vēl viens pēc Kažāka domām satraucošs rādītājs ir kredītu nodrošinājums un garantijas, ko prasa bankas.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem. Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt. Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim. Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs. -- Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

Kādā krāmu tirdziņā režisors Toms Treinis iegādājās Ēriha Kestnera grāmatu “Mazais cilvēks”. Stāsts par piecus centimetrus nelielo Maksīti viņu tik ļoti piesaistīja, ka režisors izlēma darbu iestudēt uz teātra skatuves. Uz skatuves dēļiem nonācis stāsts, kuru viscaur caurvij cirka pasaule, lai gan pašu Tomu Treini bērnībā biedēja burvju triki. Kādēļ tad radusies šāda izrāde un kā tieši cirka pasauli ierauga paši aktieri? Iestudējums “Mazais cilvēks” Valmieras teātrī ir izrāde jaunākā skolas vecuma bērniem.

Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūzikls „Agrā rūsa” 24. janvārī piedzīvos pirmizrādi Daugavpils teātrī.Šim mūziklam tā jau būs ceturtā skatuviskā versija. Uz Daugavpils teātra skatuves mūziklu uzņēmies iestudēt režisors Oļegs Šapošņikovs. Mūzikla pamatā ir Elīnas Zālītes romāns „Agrā rūsa”, kurā atainota pagājušā gadsimta 30. gadu Latvija. Par šī darba būtiskāko vērtību atzīts galvenās varones psiholoģiskais risinājums – cilvēka kompromiss ar savu sirdsapziņu. Romāns plašāk kļuva pazīstams pēc tam, kad 1979. gadā Rīgas kinostudijā Gunāra Cilinska režijā tika uzņemta filma „Agrā rūsa”. 2007. gadā pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja mūzikls „Agrā rūsa”, ko pēc Zālītes romāna motīviem veidoja komponists Jānis Lūsēns un dzejnieks Pēteris Brūvers. 2010. gadā tā atjaunotā versija bija skatāma Valmieras teātrī. Trešo atjaunojumu īstenoja „Producentu grupa 7” 2023. gadā. Un šis gads sāksies ar mūzikla „Agrā rūsa” iestudējumu jau Daugavpils teātra versijā. Mūzikls „Agrā rūsa” ir stāsts par jaunas lauku meitenes alkām pēc greznas dzīves un tajā pašā laikā arī dārgu samaksu par veiktajām izvēlēm. Šogad savu skatuvisko versiju šim mūziklam skatītājiem piedāvās Daugavpils teātris. Izvēle pieķerties tieši šim mūziklam nenāca viegli, atklāj režisors Oļegs Šapošņikovs. „Ceļš uz to šoreiz nebija īss. Aptuveni divus gadus mēs kopā ar kolēģiem teātrī – dziedātājiem, dejotājiem meklējām idejas – ko darīt tālāk? Daugavpils teātris regulāri iestudē muzikālas izrādes dažādās valodās, un, ņemot vērā, ka mūsu iepriekšējais mūzikls, kas bija iestudēts latviski un latgaliski, „Pa laimes lāča pēdām”, jau bija savu mūžu pabeidzis, mums šis jautājums bija ļoti aktuāls. Mēs noklausījāmies ap 10 mūziklus, kas bija pieejami dažādos ierakstos, domājot par to, kas šeit būtu vispiemērotākais. Un te nav runa tikai par to, ko var pavilkt aktieru, dejotāju, dziedātāju sastāvs, bet arī par to, cik tas ir aktuāli, par ko mēs gribam parunāt. Tā mēs nonācām pie secinājuma, ka vislabākais mūsu teātrim būtu tieši mūzikls „Agrā rūsa”.” Daugavpils teātrim mūzikls „Agrā rūsa” būs sava veida izaicinājums, kurā līdztekus aktiermākslai svarīga loma būs dejas un mūzikas izpildījumam.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. Gleznotāja Māra Čačkas izstāde „Satelīti” līdz 12.februārim būs skatāma Valmieras muzejā. Bet Māris Čačka ir ne vien gleznotājs, bet arī starptautisku mākslas projektu un simpoziju kurators un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra – tagad Rotko muzeja – vadītājs. No decembra sākuma līdz 8.februārim Rotko muzejā skatāmas piecas jaunas ziemas sezonas izstādes. Četras no tām šogad mērķtiecīgi atvēlētas kaimiņzemes Lietuvas māksliniekiem – Medai Norbutaitei, Solveigai Gutautei, Diānai Rudokienei un Rokam Dovidēnam, bet piektā tapusi sadarbībā ar Hamburgā bāzēto mākslas konsorciju “Pashmin Art” un pulcē dažādu valstu māksliniekus. 

"Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" Aktrise Ieva Puķe savas vecmāmiņas hidrobioloģes Veltas Bodnieces  dzīvesstāstu iemūžinājusi izrādē, kuras vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Katrīna Puķe. Par kopā izstāstīto stāstu saruna Kultūras rondo. "Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" – ar šādu šķietami neiespējamu jautājumu Ieva Puķe aicina mūs domāt par savas dzimtas stāstiem, iepazīstinot skatītājus ar savas vecmāmiņas Veltas Bodnieces skaudro, spīvas izturības un apbrīnojama gaišuma pilno dzīvesstāstu. Tikko nosvinējusi savu 50 gadu jubileju, Ieva Puķe kāpj uz Valmieras teātra Jaunās zāles skatuves un lasa šo dzīvesstāstu skatītājiem. Lai gan pusotru stundu garo ceļojumu savas mammas Svetlanas Bless mammas Veltas Bodnieces dzīves pagriezienos Ieva Puķe izstāsta pirmajā personā, viņa izvairās to saukt par izrādi, bet drīzāk – par lasījumu. Jo savu vecmāmiņu viņa netēlo. Vienkārši – ir viņai blakus, balsī iedzīvinot vecmāmiņas mūža nogalē pierakstītās atmiņas. Par maza bērna došanos līdzi tēvam – sarkanajam strēlniekam – uz Padomju Krieviju un izaugšanu tur, par Staļina represijām un traģēdijām ģimenē, par zināšanu alkām un hidrobioloģijas studijām, par badu un nepadošanos, kad mata galā ir gan pašas, gan jaundzimušās meitas dzīvība. Un par atgriešanos Latvijā jau pieaugušā vecumā, mēģinot iedzīvoties un tikt pieņemtai tēva dzimtenē. Skatītāji atbild ar ilgiem aplausiem un klusiem šņukstiem. Šis lasījums ir Ievas Puķes autordarbs kopā ar savu meitu Katrīnu Puķi, kuras pārziņā ir telpa un video. Tāpēc arī saruna ar viņām abām. Šis ir dzimtas un sakņu stāsts, kuru Ievai bija svarīgi izstāstīt skaļi. -- Ieva Puķe jau gandrīz 30 gadu ir viena no Valmieras teātra vadošajām aktrisēm. 1. decembrī viņa svinēja savus 50, un viņas veidoto izrādi „Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” vēl vienu reizi varēs redzēt nākamā gada 5.februārī. Izrāde nav tieši veltīta viņas jubilejai, tomēr  tā kļuvusi par zināmu atskaites punktu.

Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu radītās sengrieķu traģēdijas turpina nodarbināt māksliniekus arī šodien, un par Eiripīda "Mēdejas" daudzslāņaino un plosošo vēstījumu aicina domāt tikko Valmieras teātrī tapusī izrāde. Nekontrolēta kaislība un sarežģītu ētikas dabas jautājumu šķetināšana. Kultūras rondo režisors Reinis Suhanovs un māksliniece Monika Korpa. Ierakstos uzklausām aktieri Sandi Rungi, kuram, gatavojot lomu izrādei, nācās arī tīri praktiski iemācīties virpot mālu, Mēdejas lomas atveidotājas Māras Mennikas emocijas pēc pirmizrādes un komponistu Jēkabu Nīmani, kura mūzika, kas ieskanas raidījumā, ir viens no ļoti būtiskiem izrādes "Mēdeja" elementiem. "Viena no pamattēmām, pie kurām vispār es strādāju, ir ģimene. Tā ir sabiedrības modeļa  centrs. Ja divi cilvēki uzņemas atbildību par ģimeni, tad viņi uzņemas, ja tur kaut kas noiet greizi, nav jābrīnās, ka ir katastrofa. Katastrofa var būt ļoti liela un varbūt maza," par izvēli iestudēt "Mēdeju" stāsta Reinis Suhanovs. "Man ir daudz izrāžu par ģimeni, viena izrāde pat saucas "Ģimene". Otrs ir tas, ka līdz augustam Latvijā bija miruši 80 bērni dažādos negadījumos vai arī vecāku vardarbības un neuzmanības dēļ. No vienas puses Latvijā ir demogrāfijas krīze, no otras - cilvēki neuzņemas ar pilnu atbildību par izdarīto izvēli - sagaidīt bērniņu." Bet iestudējums ir arī interese par teātri, par to, kur ir dzimis teātris, par kultūrvēstures mantojumu, kas nāk no Grieķijas. "Ja mēs šajā kara laikā gribam piederēt Eiropai, mums ir tur jāskatās. Mēs esam teātris pierobežā, ja mēs skatāmies Eiropas kontekstā. Piederēt Eiropas kultūrai un runāt par tām lietām, kas mums ir kopīgas. Valmieras teātrim svarīgi arī parādīt, kā mēs esam turpat, kur Atēnas un Berlīne," turpina Reinis Suhanovs. Bet uz komentāros izskanējušo jautājumu, kāpēc šādā drūmā laikā ir jāskatās kaut kas tik drūms, Reinis Suhanovs atbild: "Tieši tāpēc, lai saprastu, ka tas ir neizbēgami un par to varētu arī reflektēt. Arī "Mēdeja" ir rakstīta kara laikā, Peloponēsas kara laikā. Ja apkārt ir drūmās un smagās lietas, ir jāsaprot kā viņās izdzīvot, un mēģināt saprast arī kaut kādas cēloņsakarību ķēdes." Monika Korpa piebilst, ka drūmais uz skatuves palīdz vienkārši novērtēt, kas mums pašiem apkārt ir, domāt par ģimenēm, un vienkārši saprast, cik ir labi vai brīnišķīgi. 

Nākamais ir Saeimas vēlēšanu gads, to manām politiķu rīcībā jau kādu laiku. Būs arī oficiālais priekšvēlēšanu laiks un tad jau Korupcijas novēršanas apkarošanas birojam (KNAB) būs jāseko līdzi visiem partiju  tēriņiem. Un tā nav vien formalitāte, jo partijas ir arī saskārušās ar reālu valsts finansējuma apturēšanu pārkāpumu dēļ. KNAB ir arī citas aktuālas lietas, piemēram, krimināllieta pret Valmieras novada amatpersonām. Krustpunktā izvaicājam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jēkabu Straumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Linda Spundiņa un žurnāla "IR" žurnāliste Baiba Litvina.   

Nākamais ir Saeimas vēlēšanu gads, to manām politiķu rīcībā jau kādu laiku. Būs arī oficiālais priekšvēlēšanu laiks un tad jau Korupcijas novēršanas apkarošanas birojam (KNAB) būs jāseko līdzi visiem partiju  tēriņiem. Un tā nav vien formalitāte, jo partijas ir arī saskārušās ar reālu valsts finansējuma apturēšanu pārkāpumu dēļ. KNAB ir arī citas aktuālas lietas, piemēram, krimināllieta pret Valmieras novada amatpersonām. Krustpunktā izvaicājam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jēkabu Straumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Linda Spundiņa un žurnāla "IR" žurnāliste Baiba Litvina.   

Gaidot laikmetīgās dejas trīsdesmitgadi, kas tiks īpaši svinēta nākamgad, divu dažādu paaudžu horeogrāfes Olga Žitluhina un Alise Madara Bokaldere radījušas laikmetīgās dejas jaundarbus. Olgas Žitluhinas izrādi „#piecērt8000” un Alises Madaras Bokalderes „Pavedieni” rādīs 13. decembrī Valmieras teātrī.  Alises Madaras Bokalderes izrādi „Pavedieni” Valmieras teātra Apaļajā zālē rāda 13. un 14.decembrī. Biļetes uz Olgas Žitluhinas jaundarbu 13.decembrī jau izpārdotas, tāpēc horeogrāfe nākamajā vakarā piedāvā „#piecērt8000 neiekļuvušie kadri”, iekļaujot idejas, kas palika ārpus jaunradītās izrādes.

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Drīz uzzināsim "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējus. Līdz tam esam lēmuši aicināt teātra kritiķus, kas nav iesaistīti "Spēlmaņu nakts" žūrijā, veikt trīs izvēles no balvai nominētajiem. Mūsu pārsteigums - katram no viņiem favorītu trijnieks kārtojies citādāks. Toms Čevers izvēlējies runāt par savdabīgāko aizvadītās sezonas  iestudējumu, par drosmīgu materiālu izvēli un par sarežģītiem uzdevumiem aktrisei. Toma Čevera aizvadītās sezonas spilgtākie skatuves notikumi izcelti kategorijās "Gada aktrise", "Gada lielas formas izrāde" un "Gada video mākslinieks".  Kategorijā "Gada aktrise" viena no nominētajām ir Veronika Plotņikova par Lēdijas Makbetas lomu M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Lēdija Makbeta". Toms Čevers arī izceļ "Gada lielas formas izrādei" nominēto Valmieras teātra iestudējumu "Burvju kalns". Režisors Toms Treinis. Tāpat kritiķis pievērš uzmanību Oļega Šapošņikova iestudējumam "Kāds noteikti atnāks" Daugavpils teātrī. "Spēlmaņu nakts" žūrija par darbu pie iestudējuma nominējusi Annu Meldrāju kategorijā "Gada video mākslinieks".

Cilvēka pārbaude ar mantu ir motīvs, kas allaž rosinājis stāstnieku fantāziju – no tautas pasakām līdz „Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Naudas spēles ar cilvēka prātu komēdijas „kažociņā” ietērpis arī latviešu dramaturģijas klasiķis Rūdolfs Blaumanis, lugai dodot ironiski biedinošu nosaukumu „Ļaunais gars”. Kā pirms 130 gadiem tēlotie raksturi izskan šodien un cik pārlaicīgi ir Blaumaņa uzdotie jautājumi, – uz to atbildes meklē Valmieras teātra jaunās sezonas pirmais jauniestudējums „Ļaunais gars” Ineses Mičules režijā. Rūdolfs Blaumanis lugas „Ļaunais gars” ievadā raksta: notikuma vieta – Vidzeme, laiks – tagadne. Rūdolfa Blaumaņa valoda izrādē „Ļaunais gars” saglabāta gandrīz bez izmaiņām, radot apzinātu kontrastu ar mūsdienu vidi, jo Ineses Mičules iestudējumā darbība notiek vistu fermā. -- Ja dosieties uz šo Valmieras teātra izrādi, noteikti veltiet laiku programmiņas izpētei, kur līdzās radošās komandas aprakstam ir gan režisores pārdomas par šīs Blaumaņa lugas tēmām, gan izzinošs materiāls, kas tad Blaumaņa laikos bija tā „Prēmijas biļete”, ko domājās laimējusi Cīruļu ģimene, gan arī trāpīgs pārskats par pasaules loteriju lielākajiem laimestiem un to īpašnieku likteņiem, bet uz pēdējā vāka – asprātīga iespēja „nokasīt” pašam savu literārās loterijas biļeti.  

Pērc biļetes uz Valmieras un Jelgavas LIVE šeit: https://www.bezrindas.lv/lv/bize-vala-ture/14799/Kļūsti par mūsu patreon un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeValaIegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/Pieseko mūsu soc tīkliem:Instagram: https://www.instagram.com/podkasts_bizevala/?hl=enTikTok: https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa

Pērc biļetes uz Valmieras un Jelgavas LIVE šeit: https://www.bezrindas.lv/lv/bize-vala-ture/14799/Kļūsti par mūsu patreon un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeValaIegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/Pieseko mūsu soc tīkliem:Instagram: https://www.instagram.com/podkasts_bizevala/?hl=enTikTok: https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Tā tikai no malas izskatās - divas nūjas un cilvēks vienkārši iet. Tomēr nūjošanas eksperti saka - lai pareizi nūjotu, jāzina daudzas svarīgas nianses. Kādas tās ir un ko nūjošana dod veselībai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova un staigātāja Dita Veitmane. "Nūjošana ir ļoti pieņemama fiziskā aktivitāte jebkuram vecumam, jebkuram dzimumam. Bet ne visiem patīk ņemt rokās nūjas, jo mums ir 10 soļu tehnika un visu laiku akcentējam, ka tikai pie pareizas tehnikas varam sasniegt rezultātus. Bet arvien populārāka kļūst staigāšana bez nūjām. Vienīgi, ka ar nūjām ir labāks efekts, jo darbojos 90% no mūsu muskuļiem. Man patīk arī staigāšana, galvenais, ali cilvēki sāk kustēties, sāk pievērst uzmanību savai veselībai. Bez fiziskām aktivitātēm ir grūti uzlabot veselību," norāda Gaļina Gorbatenkova. Nūjošana ir efektīvāka, jo darbojas augšējā ķermeņa daļa, darbojas arī plecu josla. Nūjošanai ir daudz plusu, kuru nav, ja vienkārši staigā. "Nūjošana ir par 45% efektīvāka par skriešanu un braukšanu ar riteni," atzīst Gaļina Gorbatenkova. "Minēju, ka darbojas 90% muskuļu. Ja ir laba kompānija, mēs varam parunāt par politiķiem kaimiņiem un tālāk, tad ir iedarbināti vēl 10%, kas ir sejas muskuļi." Ierakstos uzklausām nūjotājus Vidzemē. Piecas dāmas no biedrības "Burtnieku seniori" katru dienu, izņemot dārza darbu laiku, pulksten 13.00 tiekas pie Burtnieku pagasta centrā un dodas nūjot uz Burtnieku parku, ezeru vai putnu vērošanas torni. Ar viņām tieši 13. 00 šonedēļ tikās žurnāliste Daina Zalamane. Bet Santa Krasovska ir nūjošanas instruktore un peldētapmācības trenere un vērtē, ka nūjošanai visbiežāk pievēršas cilvēki vecumā ap 40 gadiem. Viņa nūjošanas grupas vada no maija līdz oktobrim. Santa ir arī Valmieras novada Rubenes pamatskolas sporta skolotāja.

Tomāti ir ļoti vērtīgi dārzeņi un šis ir arī tomātu ražas pilnbrieda laiks. Tieši šodien, 14. augustā, Nacionālajā Dabas muzejā atklāj izstādi "Tomāti un garšaugi". Kas īpašs tajā būs apskatāms un kāda raža šogad padevusies Latvijas tomātu audzētājiem, izzinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Kas šobrīd ir modē tomātu pasaulē, kādas šķirnes pārliecina un kādas pārsteidz, kā arī kas jauns un aktuāls garšaugu pasaulē, stāsta tomātu kolekcionāre un Artura Sildes dārznieku entuziastu kluba "Tomāts" Valmieras nodaļas vadītāja Natālija Zeltiņa un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse. "Laika apstākļi ievieš korekcijas, ar katru gadu ir arvien sarežģītāk izaudzēt tomātus. Ir karsts, lieli vēji, arī plūdi. Arī garšaugu dārzos ir savas korekcijas, vējš ir aplauzis lielos garšaugu krūmus, ir applūduši garšaugu dārzi. Tas nenotika rudenī, ūdens uzsūksies, bet kā būs ar ziemcietību applūdušajos dārzos, ir jādomā," atzīst Saiva Pekuse. "Laika apstākļi ievieš izteiktas korekcijas. Ar to turpmāk būs jārēķinās, jo katru gadu ir savādāk, vairs nav tā, ka var mierīgi iestādīt, zinājām, kāds būs laiks jūnijā, jūlijā un augustā, šobrīd ir grūtāk prognozēt." Pārējais atkarīgs no dārznieka, cik bieži velta tomātam laiku. "Tomāts ir tāds, ka viņš grib, lai viņu pieskata. Viņam patīk, ka viņu vēdina, ka viņam kaut ko nokniebj, kaut ko nogriež, kaut ko aptin. Visu jādara laicīgi, ja laicīgi neizdarām, rodas problēmas. Ja dzīvo uz vietas, gandrīz katru dienu jāpieiet pie viņa," skaidro Natālija Zeltiņa. Arī pie laistīšanas sistēmas tomāts pierod, vai tas ir vienreiz nedēļā vai katru dienu. "Ja iesāk laistīt katru dienu, viņš gaida katru dienu savu krūzīti, ja vienreiz nedēļa, tad savus 10 litrus ūdeni, lai dziļās saknes varētu padzerties," atzīst Natālija Zeltiņa.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

Krustpunktā speciālizlaidums. Turpinās balsu skaitīšana Eiropas Parlamenta vēlešanās. Ir zināmi neoficiālie dati. Oficiāli  vēlēšanu rezultātus Latvijā paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju izvēlē un kādi tuvākie darbi gaida jaunievēlētos deputātus, analizē žurnāla "Ir" žurnālists Pauls Raudseps un politologs Juris Rozenvalds. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem. Uzklausām Arvilu Ašeradenu no "Jaunās Vienotības", Robertu Zīli no Nacionālās apvienības, Nilu Ušakovu no "Saskaņas", Tāli Linkaitu no Jaunās Konservatīvās partijas. Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās Latvijā līderos ir partiju apvienība "Jaunā Vienotība" (JV) un Nacionālā apvienība (NA). Par to liecina aģentūras LETA rīcībā esošā neoficiālā informācija. Piemēram, Valmieras novadā, kur abas šīs partijas tradicionāli guvušas labus panākumus, pēc gandrīz puses balsu saskaitīšanas, JV bija saņēmusi ap 30% vēlētāju atbalstu, bet NA - ap 25%, kamēr tuvākajiem konkurentiem "Latvijas attīstībai" (LA) un "Apvienotajam sarakstam" (AS) bijis ap 10% vēlētāju atbalsta. Tomēr ne visur Latvijā šo divu partiju pārsvars pār konkurentiem bijis tik ievērojams. Piemēram, Rīgas Zolitūdes un Pļavnieku iecirkņos jau tradicionāli uzvarējusi sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa". Galvaspilsētā salīdzinoši labāk veicies arī partijai "Progresīvie". Ar vēlētāju aktivitāti Latvijas novados var iepazīties šeit.