Podcasts about francij

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs. Vai esat kādreiz turējuši rokās mazu, zobainu papīra gabaliņu ar valsts nosaukumu un attēlu? Pastmarkas. Tās nav tikai līdzeklis pasta nosūtīšanai – tās ir kā mazi mākslas darbi, kā logi uz dažādu valstu vēsturi, kultūru un notikumiem. Pastmarku kolekcionēšana jeb filatēlija sākās jau 19. gadsimtā, neilgi pēc pirmās markas izdošanas – 1840. gadā Lielbritānijā tika izdota leģendārā pastmarka "Melnais Penijs". Uz tās attēlota karaliene Viktorija un to uzskatām par pirmo oficiālo pastmarku pasaulē. Šodien viens šāds oriģināls, labā stāvoklī, maksā vairākus tūkstošus eiro. Taču viena no dārgākajām markām pasaulē ir “Britu Gvineja” – šobrīd ir zināms tikai viens tās eksemplārs. Tā izdota 1856. gadā Britu Gviānā, un 2014. gadā tā pārdota par vairāk nekā deviņiem miljoniem dolāru. Tā ir maza, purpursarkana marka, ar roku rakstītiem iniciāļiem un nominālvērtību uz tās. Vēl viena dārga leģenda ir Zviedrijas “Dzeltenais šiliņš”, kas tika kļūdaini iespiests dzeltenā krāsā, nevis zaļā. Šī drukas kļūda padarīja marku īpaši retu, un ir pieņēmums, ka tās vērtība ir ap trim miljoniem eiro. Latvijas filatēlijā nozīmīga ir pirmā neatkarīgās Latvijas pastmarka, izdota 1918. gada decembrī – tā bija drukāta uz vācu kara kartēm papīra trūkuma dēļ. Šīs markas ir kļuvušas par īpaši pieprasītu kolekcionāru mērķi. Atkarībā no stāvokļa un kartes fragmenta, kas redzams uz markas aizmugures, to vērtība var sasniegt vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro. Tāpat arī īpaši retas un vērtīgas ir markas, kas izdodas kļūdaini – piemēram, ar nepareizu krāsu, nobīdītu druku vai citu defektu. Filatēlijas pasaule novērtē ne tikai skaistumu, bet arī retumu un stāstu, kas slēpjas aiz katras markas. Šodien pastmarku kolekcionēšana nav tikai hobijs vecākajai paaudzei. Arvien vairāk jaunu cilvēku, arī digitālajā laikmetā, aizraujas ar šo relaksējošo un aizraujošo nodarbi. Daudzi meklē īpašus izdevumus, veido tematiskās kolekcijas – par dzīvniekiem, sportu, kosmosu vai vēsturiskiem notikumiem. Internets ir atvēris jaunas iespējas – kolekcionāri tagad mainās ar markām globāli, piedalās izsolēs un pat digitalizē savas kolekcijas. Arī Latvijas Pasts ir kolekcionārs. Mūsu kolekcijā ir vairāki tūkstoši retu un unikālu pastmarku, kas izdotas gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Mūsu kolekcijas vērtība šobrīd arī tiek vērtēta uz vairākiem miljoniem eiro. Tomēr šis ir demokrātisks hobijs! Pat ar nelielu budžetu iespējams sākt savu kolekciju. Varbūt nākamreiz, saņemot pastkarti vai aploksni ar marku, aplūkojiet to uzmanīgāk. Iespējams, jūsu rokās ir neliela vēstures liecība, kas reiz kļūs par retu dārgumu. Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir ap 20 līdz 30 miljoniem filatēlistu. Ķīna ir viena no aktīvākajām valstīm, kur valdība izdod īpašas markas, un kolekcionēšana tiek uzskatīta par cienījamu hobiju. Daudzas ķīniešu markas (īpaši 1960.–1970. gadi) ir kļuvušas par ļoti vērtīgām. Šajā valstī ar filatēliju aizraujas ap septiņiem miljoniem cilvēku. Arī Indijā un ASV ir lielas filatēlistu kopienas. Eiropā – Lielbritānijā, Francijā un Vācijā ir aktīvi filatēlijas kolekcionāri. It īpaši Vācijā ir spēcīgas filatēlijas tradīcijas, daudz filatēlistu klubu, un viena no lielākajām tirgus vietām Eiropā. Latvijā precīzas statistikas nav, bet filatēlistu kopiena Latvijā joprojām ir aktīva. Piemēram, Latvijas Filatēlistu savienība apvieno vairākus simtus kolekcionāru, taču daudzi Latvijas filatēlisti veido savas kolekcijas diskrēti un reti dalās ar savu kolekciju daudzveidību.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai. Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs! Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu. Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai. Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu.  Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas. Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām. Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem. Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību. Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu. Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu. Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli. Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments. Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām. Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs. Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm. 2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

Šoreiz raidījumā Piespēle lielā saruna par vietējo klubu basketbolu. Pasaules čempionāts hokejā nedaudz piespieda atlikt interviju ar “VEF Rīga” komandas galveno treneri Mārtiņu Gulbi, par viņa vadītās komandas lielisko sezonu (izcīnīti trīs no trim tituliem Baltijā), bet tagad šo netaisnību labojam. Studijā kopā ar Mārtiņu arī viņa vecākais brālis Māris Gulbis, kurš noslēdzis spēlētāja karjeru un nākamajā sezonā būs “Rīgas Stradiņa universitātes”/”VEF Rīga” vienības galvenais treneris Latvijas pēc spēka otrajā līgā. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē savā laukumā nospēlē neizšķirti 1:1 pret Ziemeļmaķedoniju; Jūrmalā noslēdzies pasaules profesionālās tūres trešā līmeņa turnīrs pludmales volejbolā, līdz medaļu spēlēm no favorītiem tiek tikai Mārtiņš Pļaviņš/Kristians Fokerots, bet jau ceturtdaļfinālā apstājas Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova; Eiropas Zelta līgā volejbolā cīnās Latvijas vīriešu izlase, bet Latvijas dāmu valstsvienība iekļūst Sudraba līgas finālā; Nacionālās hokeja līgas finālsērijā Floridas “Panthers” un Uvis Balinskis nonāk uzvaras attālumā no otrā Stenlija kausa pēc kārtas, Amerikas Hokeja līgā par Kaldera kausu finālā cīnās Artūrs Šilovs pret Sandi Vilmani; Latvijas basketbola izlases treneris Jānis Gailītis oficiāli paraksta līgumu ar Strasbūras klubu Francijā.

Mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstāde “Birutas stāstiņi” mākslas telpā “Aminori” pamudināja mūs uz sarunu ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Jāni Robertu Jansonu par radošumu un mākslas skolu nozīmi viņu dzīvē.   Biruta un Jānis Roberts Jansoni paši saka – esam no Akmeņkalna brīvvalsts, kas ir viņu lauku sēta Skaņkalnes pagastā un kurā 13 gadus viņi vadīja savu Skaņkalnes Mākslas skolu (pašlaik Mazsalacas Mākslas un Mūzikas skola, kurā Biruta ilgus gadus strādājusi arī par skolotāju). Biruta un Jānis Roberts ir vieni no pirmajiem, kas Latvijā dibinājuši mākslas skolu, uzreiz pēc studijām Mākslas akadēmijā, pārceļoties uz Valmieru, viņi abi radīja Valmieras Bērnu Mākslas skolu (šobrīd Valmieras Mākslas vidusskola). Līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.    

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Renesanse ir bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas īpašais uzplaukuma laiks. Te bija iepērkamas ne tikai no Āzijas atvestās garšvielas, zīda un brokāta audumi, dārgakmeņi, porcelāns un ziloņkauls, bet tikpat slaveni bija pašu venēciešu amatnieku darinājumi. Un tas bija ne tikai Murāno stikls, bet arī ādas iesējumi, emalja, spoguļi, audumi -  viss, kas žilbināja un iekārdināja Eiropas galmus, tajā skaitā arī visskaistākās mežģīnes. Mežģīņu veidotāju amata prasmes tika nodotas no meistara meistaram  vai arī iegūtas no paraugu grāmatām. Pirmo knipelēto mežģīņu parauggrāmatu "Le Pompe" publicēja Venēcijā 1557. gadā. Tajā bija raksti, kas piedēvēti Mateo Pagāno, kurš jau bija ieguvis slavu ar saviem šūto mežģīņu rakstiem. Vairākus gadsimtus venēcieši savas aroda prasmes veiksmīgi sargāja un mežģīnēm bija labs noieta tirgus gan Itālijā, gan Francijā, gan arī citās Eiropas zemēs. Bet – kur ir manta, ko grūti iegūt, tur var sākties arī viltības, kā to dabūt. 17. gadsimtā, konkrēti – 1665. gada vasarā – trīsdesmit pieredzējuši Venēcijas mežģīņu darinātāji slepenībā atstāja Venēciju, no kurienes viņus uz Franciju aizveda Luija XIV finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra aģenti. Līdzi viņi veda vērtīgas zināšanas, proti, point de Venise mežģīņu darināšanas māku. Tās bija Eiropas tirgū pieprasītākās un dārgākās šūtās jeb adatiņu mežģīnes. Vairākus gadu desmitus franču aristokrātija un buržuāzija bija izdevusi milzu summas par mežģīnēm, ko sūtīja no Venēcijas. Lai apturētu šos finansiālos zaudējumus un pavērstu situāciju Francijai par labu, Kolbērs veicināja nacionālo mežģīņu manufaktūru dibināšanu zem karaļa protekcijas vairākās Francijas pilsētās, kur toreiz jau tika darinātas zemākas kvalitātes mežģīnes.   Un – kāda sakritība! – 1665. gada 14. augustā, tajā paša gadā un tajā pašā vasarā, kad slepus aizceļoja venēciešu meistari, Luijs XIV, kurš sevi uzskatīja ne tikai par Saules, bet arī modes karali, oficiāli nodibināja "Manufacture des Points de France", lai tur izgatavotu adatiņu un knipelētās mežģīnes, kas atdarinātu slavenos Venēcijas un Dženovas meistardarbus, kā arī vairāku flāmu centru izstrādājumus, kas bija pazīstami ar knipelēto mežģīņu augsto līmeni. Bet nu atgriežamies pie Francijā strādājošajiem venēciešiem. Nākamajās desmitgadēs t. s. "point de France" mežģīņu darinātāji attīstīja tieši Luija XIV laikam raksturīgus motīvus un kompozīcijas. Izsmalcināto franču mežģīņu panākumus patiesībā nodrošināja Venēcijas mežģīņu darinātāji, jo tieši viņi iemācīja saviem franču kolēģiem "point de Venise" noslēpumus, savukārt Brabantes mežģīņu darinātāji turpināja pilnveidot knipelēto mežģīņu tehnikas. Paskatieties uz Luiju XIV gleznās – mežģīnes ir visur: aprocēs, žabo, zīda kaklasaitēs, cepuru rotājumos un pat kurpju pušķos. Luijs XIV  Francijā ieviesa sezonālo modi, kas mainījās divas reizes gadā un apģērbs bija izteikti svarīgs personas prestiža rādītājs. Francijas karalis Luijs XIV 17. gadsimtā aizsāka īstu apģērba revolūciju, kas uz visiem laikiem mainīja modes pasauli. Kā izcils estēts Luijs koncentrējās uz izsmalcinātību un greznību, nemanāmi iekļaujot savas idejas apģērbā, interjeros, arhitektūrā un ainavu veidošanā, pārvēršot Versaļas pili par apburošu baroka sapni. Pieprasot augstākos apģērba standartus gan sev, gan savai galmam, viņš ieviesa stingru ģērbšanās etiķeti ar uzsvaru uz greznām, nevainojamām detaļām, tostarp mežģīnēm, volāniem, lentēm un dārgakmeņiem. Pirms Luijs kāpa tronī, Eiropas stilu noteica Spānija. Taču, laikam ejot, karalis Luijs kopā ar finanšu ministru Žanu-Baptistu Kolbēru veica radikālas pārmaiņas Francijas tekstilrūpniecībā. Viņi ne tikai veicināja jaunu, greznu audumu ražošanu, bet arī aizliedza importēt audumus no ārvalstīm, tādējādi piespiežot bagāto eliti un aristokrātiju iegādāties tikai Francijā ražotus izstrādājumus. Venēcijā strādājošie mežģīņu darinātāji, kas nebija pakļāvušies kārdinājumam aizbraukt, uz ilgu laiku tika atbīdīti malā. Ber Francija iegrima arvien lielākās pārmērībās. Krāsas, apģērba veidi, kurpju papēžu augstums – tas viss Francijas galmā tika reglamentēts. Ak, vai, tam, kurš bez atļaujas uzvilktu karaļa iecienīto gaišzilo zīda žaketi. Luija XIV laikā bija tā: jo dārgākas apģērba detaļas, jo svarīgāka persona. Un mežģīnes, protams, tam visam bija "creme de la creme".

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Pasaules hokeja čempionātā 10. maija vakarā pirmā spēle arī Latvijas izlasei. Pulksten 21.20 mūsu hokejisti mērosies spēkiem ar Francijas izlasi. Vakar treniņā Latvijas izlase lielāko uzmanību pievērsa spēlei nevienādos sastāvos. Treneris Harijs Vītoliņš bija gandarīts par treniņā sasniegto. Treneris atzīst, ka jābūt pašatdevei augstā līmenī, disciplīnai, nedrīkst būt noraidījumi, jo tie lauž spēles ritmu. "Viss būs atkarīgs no mums pašiem," norāda Harijs Vītoliņš. Francija ir trešā vecākā komanda šajā pasaules čempionātā, tās vidējais vecums ir 28,7 gadi. Tā ir ļoti pieredzējusi komanda. Francijas izlasi raksturo hokejists Rolands Vīgners, kurš jau ilgus gadus spēlē Francijā. Latvijas – Francijas savstarpējo spēļu vēsture bagāta – 39 spēles, Latvija tajās guvusi 23 uzvaras. Savukārt pagājušā gada pasaules čempionātā latvieši frančus uzvarēja tikai papildlaikā. Uz Stokholmu ir devušies arī daudzi Latvijas līdzjutēji un varētu būt, ka pirms spēles fani dosies simboliskā gājienā uz ledus halli, kur norisināsies spēle. Savukārt vakar, čempionāta pirmajā dienā, notika četras spēles, laukumā devās arī abas mājinieku izlases Zviedrija un Dānija. Zviedri ar 5:0 uzveica Slovākiju, bet Dānija ar 0:5 zaudēja ASV. Vēl somi tikai ar 2:1 uzveica Austriju, bet pasaules čempione Čehija papildlaikā ar 5:4 uzvarēja Šveici.

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Vai zini, ka saksofona radītājam Ādolfam Saksam bija apmēram 40 Parīzes patentu valdē reģistrētu patentu, tostarp arī ar medicīnu saistīti? Mūsdienās saksofons ir viens no populārākajiem pūšaminstrumentiem, kurš lieliski iekļaujas gan akadēmiskās, gan populārās mūzikas žanros. Tas ir jaunākais instruments koka pūšaminstrumentu saimē. Jā, tieši koka pūšaminstrumentu, jo, lai gan kopš savas dzimšanas izgatavots no metāla, tomēr, līdzīgi kā klarnetei, tam ir vienpusēja niedres mēlīte. Zinām precīzu šī instrumenta patenta reģistrēšanas datumu: tas ir 1846. gada 22. jūnijs. Ādolfs Sakss vēlāk daudzkārt lielajās Parīzes instrumentu un inovāciju izstādēs demonstrēs instrumentus, kuri nes viņa vārdu, piemēram, sakstrompete vai sakstrombons. Viņš iegūs godalgotas vietas, bet lielākā daļa no šiem instrumentiem, kurus pārsvarā izmantoja militārajos orķestros tā laika Francijā, līdz ar Ādolfa Saksa aktīvās instrumentu attīstītāja un izgudrotāja darbības beigām izies no aprites. Bet saksofons paliks, kaut arī šī instrumenta ceļš mūzikā nebūt nebija taisns un rozēm kaisīts. Lai gan kopš paša sākuma instrumentam bija atbalstītāji, toskait arī komponisti, kas iekļāva saksofonu savās orķestra partitūrās (Meijerbērs, Masnē, Sensānss un citi franču skaņraži), tomēr bija arī tādi, kas saksofona skaņu aprakstīja kā neizteiksmīgu un tukšu, nodēvējot to par skaļu un bļaustīgu instrumentu... Instrumenta prestižu nevairoja arī labi domātais, tā popularizēšanai radītais reklāmas sauklis: "Ikviens, kurš spēlē kādu pūšaminstrumentu, var apgūt saksofona spēli vien nieka astoņās dienās!" Fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri pavadījuši garus gadus prasmju izkopšanā sava instrumenta spēlē, nespēja nopietni uztvert šādu saksofona prezentāciju. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pirmie, kuri jau 1850. gados atskaņoja orķestra partitūrās iekļautās saksofona partijas, bija tie paši fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri bija apguvuši arī saksofona spēli... Ādolfa Saksa interese par instrumentu pilnveidošanu un jaunradīšanu radās nekur citur kā ģimenē. Viņa tēvs Šarls Jozefs Sakss arī bija instrumentu meistars. Viņa izgudrojums ofiklaids (ophicleide), kuru Hektors Berliozs izmantojis savā "Fantastiskajā simfonijā", ir pēctecis renesanses laika zemajam pūšaminstrumentam ar nosaukumu "serpents", un patiešām atgādina vairākos līkumos saliekušos čūsku. Ādolfam interesēja tēva darbnīcā notiekošais. Viņiem bija daudz kopīgu īpašību: zinātkāre un nerimstoša vēlme uzlabot savus instrumentus, vēlēšanās izzināt akustikas principus, ārkārtīga neatlaidība, kas reizēm robežojās ar spītību. Bet Ādolfs bija arī tāds bērns, kurš nemitīgi iekūlās kādās nepatikšanās. Saskaņā ar Ādolfa Saksa pirmā biogrāfa Oskara Kometanta (Oscar Comettant) teikto, nelaimes, kuras piemeklēja jauno izgudrotāju, bija teju šaušalīgas. Reiz, krītot no kāpnēm, viņš sasita galvu uz akmens grīdas. Vai citkārt Ādolfs iedzēra vitriola un ūdens maisījumu, domājot, ka tas ir piens. Viņš guva apdegumus, sprāgstot šaujampulverim, un no jumta krītošs akmens atstāja viņa galvā rētu uz visu mūžu. Tikai laimīga sagadīšanās viņu paglāba no nāves, jo viņš aizmiga telpā, kurā atradās tikko lakoti priekšmeti. Viņu atrada, pirms viņš bija paspējis saelpoties indīgos lakas izgarojumus... Ādolfs Sakss uz Parīzes patenu valdi devās it bieži, un nebūt ne visi viņa izgudrojumi bija saistīti ar mūzikas instrumentiem vai to uzlabojumiem. Pēc slimības 1863. gadā viņš patentēja iekārtu, kura telpā izsmidzina antiseptiskus tvaikus. Tāpat viņš piedāvāja jaunus risinājums koncertzāļu akustikas uzlabošanai – balstoties uz paraboliskiem principiem, zālei būtu jābūt iegarenas olas formā. Bet visdīvainākais un arī visnepraktiskākais no Adolfa Saksa izgudrojumiem, kuru gan neizdevās patentēt, bija "Saksa lielgabals", kura stobra diametrs būtu 10 metri, un tas izšautu 550 tonnas smagus lādiņus. Lai gan lielāka daļa izgudrojumu, kuri nesa Ādolfa Saksa vārdu, mūsdienās ir zaudējuši savu aktualitāti, tomēr viens, nu jau gandrīz 200 gadu garumā, turpina pilnveidoties un pārsteigt mūs ar savu spilgto skanējumu tik daudzveidīgās izpausmēs.

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai ierosinājumu likuma izmaiņām, kas stiprinātu balsstiesīgo pilsoņu iesaisti sabiedrībai būtisku jautājumu izlemšanā. Lietuvas ģenerālprokuratūra sākusi izmeklēšanu par četru ASV karavīru bojāejas cēloņiem. Tiesa Francijā atzina nacionālkonservatīvo līderi Marinu Lepēnu par vainīgu Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanā Nacionālās apvienības darbības finansēšanai Francijā. Gadījumos, kad pacienta dzīvība būs apdraudēta, pastāvēs iespēja saņemt individuālu kompensāciju no valsts - to paredz Veselības ministrijas jaunā iniciatīva. Kaut ārvalstu studenti ir dod pienesumu gan ekonomikai, gan augstākās izglītības kvalitātes celšanai, uzraudzībai pār šo ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā jābūt koordinētākai un stingrākai.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Apēst identitāti: kāpēc svarīgi, esot svešumā, tikt pie kartupeļiem "Laura" un "Vineta", pie vispareizākās ābolu šķirnes, īstās rupjmaizes un siera zemē Francijā meklēt iespējas tikt pie Latvijā ražota Holandes tipa siera? Par identitātes un ēdiena saistību saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Sarunājas Marianna Auliciema, muzeja "Latvieši pasaulē" valdes locekle, Miķelis Grīviņš, sociologs, Rīgas Stradiņa Universitātes tenūrprofesors, un Dina Emeriha, latviešu kultūras centra "Bērzaine" (Vācija) vadītāja.

Par Latvijas dalību Eiropas animācijas profesionāļu filmu forumā "Cartoon Movie" Bordo, Francijā, un tur gūto pieredzi, iepazīstinot ar jaunākajiem Latvijas pilnmetrāžas animācijas projektiem, Kultūras Rondo iztaujājam nozares ekspertus – kinorežisoru Edmundu Jansonu, producentu Dominiku Jarmakoviču un LMT Viedtelevīzijas satura vadītāju Annu Rozenvaldi.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga 17. gs. otrajā pusē pretreformācijas karu laikā dzimtas pārstāvis Sigismunds Ādams I Volfs devās uz Livoniju, kur aizsākās Vidzemes Volfu dzimtas vēsture. Vācbaltiešu fon Volfu (von Wolff) dzimta ir sena, tās atzara pēcteči dzīvo Vācijā un Francijā. Volfu dzimtas ģimenes parasti bija ļoti kuplas – no pieciem līdz pat deviņiem bērniem! Dzimtas saknes meklējamas Sagānā, Lejassilēzijā, no kurienes 17. gadsimta otrajā pusē uz Narvu izceļoja fon Volfu dzimtas Vidzemes zara ciltstēvs. 1726. gadā fon Volfi uzņemti Vidzemes bruņniecībā, bet 1747. gadā tiem piešķirts brīvkungu tituls un apstiprināts dzimtas ģerbonis. Periodā starp 17. un 20. gs. Volfu dzimtai piederējušas 29 muižas, ieskaitot Gulbenes muižu (tag. Vecgulbenes muiža), Lizuma (Lysohn) muiža, Lāsberģes (Fianden) muiža, Ziemeru (Semershof) muižu Alūksnē un Meirānu muiža Lubānā, Stāmerienes (Stomersee) muiža, Jaunlaicenes muiža, Litenes (Lettin) muiža, Valdenrode (Zaķumuiža), Ropažu (Rodenpois) muiža, Lantes pusmuiža, Lielkangaru muiža, Tīnužu (Lindenberg) muiža, Villasmuiža, Dzelzāmuri, Podkājas, Enzeliņi u.c. Viktors fon Volfs Ropažu (Rodenpois) muižu nopērk 1855. gadā no Ropažu baroneses Henrietes fon Taubes (Henriete von Taube). Viktora Paula Amadeja fon Volfa (Viktor Paul Amadej von Wolff, 1821-1880) un viņa sievas Marijas Annas Evas fon Meijendorfas (Marie Anna Eva Freiin von Meyendorff, 1827-1903) ģimenē bija deviņi bērni, no kuriem trīs dēli vēlāk dzīvoja Ropažu novadā un Ikšķiles lauku teritorijā. Pēc tēva nāves dēls Džeimss Georgs Leonhards fon Volfs ((James Georg Leonhard von Wolff, 1854-1928) manto Ropažu muižu un Villas pusmuižu (Kusenhof), kur turpina muižas teritorijas pilnveidošanas darbus. Džeimsam fon Volfam bija pieci bērni – divi dēli un trīs meitas. Džeimsa fon Volfa vadībā Ropažu muižas pārbūves un parkā tika veikti ievērojami uzlabojumi, tostarp izrakts dīķis un kanāls, kas ievērojami papildināja parka ainavu. Dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam  (Oto Karl von Wolff, 1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas no 1893. gada līdz 1921. gadam. Hans Jozefs fon Volfs (Hanss Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls – Vērmahta virsnieks Otrā pasaules kara laikā, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Dēlam baronam Fridriham Konrādam fon Volfam (Oto Konrad von Wolff, dzimis Ropažos 1860-1920) piederēja Valdenrodes muižas ēka. 1918. gadā pēc kaujās gūtā ievainojuma viņš aizbrauca uz Vāciju. Ropažu barona Džeimsa fon Volfa dēls Sigismunds fon Volfs (Zigismund Rihard Ernst Aleksandr fon Wolff, dzimis 1886. gadā Ropažu pagagstā) 1939. gadā izbrauc uz Vāciju. Ropažu barona Džeimsa fon Volfa dēls Egons Viktors fon Volfs (Egon Viktor Adalbert Ernst Gotlieb, dzimis Valdenrodē, miris Vācijā (1885-1960).

„Esmu apsēsts ar domu, kā veicināt mākslas evolūciju. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār nodarbojos ar mākslu,” – tā saka ievērojamais franču konceptuālists Bernārs Venē , kura retrospekcija „Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024” pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas birža”. Viņu mēdz dēvēt par cilvēku – orķestri, jo Venē savas 60 gadus ilgās karjeras laikā strādājis un turpina strādāt visdažādākajos žanros, bet visa viņa profesionālā darbība ir cieši saistīta. Un tās pamatā ir nemitīga robežu pārkāpšana un jaunu ideju meklēšana mākslā.  „Zināt, kāpēc es esmu izdzīvojis? Jo strādāju deviņas dienas nedēļā, divdesmit astoņas stundas dienā,” man saka Bernārs Venē, kad tiekamies uz interviju mākslas muzejā „Rīgas birža”. Venē ir 83 gadi, ap metru deviņdesmit stalts augums, nebēdnīgas uguntiņas acīs un apbrīnojams stāstnieka talants. Viņa karjera mākslā stiepjas vairāk nekā 60 gadu garumā, un galvenā lieta, kas jāzina par šo mākslinieku: viņa pamatprincips ir visu laiku paplašināt robežas un meklēt kaut ko jaunu. Un tieši tā viņa darbos ienāca matemātika, kas, kā viņš saka, ietver “visaugstāko iespējamo abstrakcijas līmeni mākslā.” "Matemātika ir visu manu retrospekciju centrā. Cilvēki vienmēr prasa: Bernār, kāpēc tu izmanto matemātiku savos darbos? Vai tad tu esi matemātiķis? Nē, es ne tikai neesmu matemātiķis; man tā ārkārtīgi slikti padodas. Un tad viņi jautā: bet kā tad tu vari izmantot matemātiku, ja to nesaproti? Nu, tieši tāpat kā Sezāna kungs un Monē kungs gleznoja augus, kokus un puķes, nebūdami botāniķi. Cilvēki iedomājas: ja tu to dari, tad noteikti esi eksperts! Nē. Tu izmanto konkrēto tēmu, jo uzskati, ka caur to vari pavērt jaunu ceļu mākslā. Tas nenotiek racionāli, bet intuitīvi. Bet, protams, šo procesu pavada šaubas, jo neviens pirms tevis to nav darījis. Matemātika taču ir mākslas pretstats! Tā ir loģiska, tieša, konkrēta, bet māksla ir brīva un dzejiska, caur to tu izsaki sevi… Matemātikā tu neizsaki sevi, tu esi racionāls." Bernārs Venē jau vairākas desmitgades ir viens no lielajiem vārdiem konceptuālajā mākslā. Publiski visvairāk zināmas viņa monumentālās, ar tumšbrūnu rūsas patinu klātās tērauda skulptūras. Piemēram, „Arc Majeur” jeb ‘lielā arka' – 60 metrus augsta un 250 tonnas smaga konstrukcija, kas kā apgāzts pusmēness no abām pusēm aptver šoseju Beļģijā starp Namīru un Luksemburgu. Bet pērn Parīzes piepilsētā Sandenī atklāja viņa skulptūru – veltījumu olimpiskajai lāpai, kas bija vienīgais speciāli Parīzes Olimpiskajām spēlēm radītais publiskais mākslas darbs Francijā. Bet Venē sevi neuzskata par tēlnieku. Viņa darbības pamatprincips ir nemitīga robežu paplašināšana mākslā, meklējot arvien jaunus veidus, kā paveikt to, ko vēl neviens nav darījis. Un izteiksmes līdzekļi ir tikai estētiskā puse – viņš veidojis gan gleznas, gan skulptūras, rakstījis mūziku, dzeju un pat iestudējis baletu… vertikālā plaknē. Tieši jaunu ideju meklējumos viņš savulaik nonāca pie matemātikas. Sešdesmitajos gados Venē veidoja ciļņus no kartona un krāsoja tos nevis ar otu, bet pulverizatoru – līdzīgi kā krāso mašīnas.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka. Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās. No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”. Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu. Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs. Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents. Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu. Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas. Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi. SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika.

Izstāde "Dzimšanas diena" galerijā "Daugava", kuru atklās 10. janvārī, ir tikai viens no iemesliem, lai Kultūras rondo tiktos ar gleznotāju Alekseju Naumovu. Mākslas valoda un pieredzētais ārpus Latvijas ir pieturas punkti sarunā ar jubilāru Alekseju Naumovu. Savukārt līdz 9. martam Cēsu izstāžu namā aplūkojama Ilzes Raudiņas un Alekseja Naumova gleznu izstāde "Ultraskaņa". Tā ir skolotāja un viņa kādreizējās audzēknes glezniecības darbu kopizstāde. Alekseja Naumova darbi šobrīd skatāmi arī Tallinā, bet jau nākamajā dienā pēc izstādes atvēršanas Rīgā, mākslinieks dosies uz Parīzi, lai gleznotu. Sarunā arī atklājas, kura krāsu tūbiņa viņa paletē ir tukša visātrāk. "Tirkīzzaļais un citrondzeltens. Violeta, tāda magic krāsiņa, tā arī kaut kur beidzas. Dažreiz pat te nevar nopirkt, tad jāpasūta. Kad braucu gleznot, tās krāsas un materiāli ir lētāk Venēcijā vai Parīzē. Krāsas un varbūt apakšrāmji," atklāj Aleksejs Naumovs. Un kā ir gleznot Živernī (Francijā), kur vajag atļauju no Francijas kultūras ministrijas, lai vispār gleznotu, un vajag parunāt ar Klodu Monē, lai darbs izdotos. Vēl stāsts par kopdarbu ar animācijas režisori Rozi Stiebru "Sirds likumā".

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

13. decembrī Torņkalna baznīcā festivālā “Eiropas Ziemassvētki” izskanēs koncertprogramma “Ravels, Debisī. Ziemassvētki Francijā” ar Kloda Debisī, Morisa Ravela, Olivjē Mesiāna un dažādu citu laikmentu franču komponistu mūziku. Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā šoreiz aicinājis sadarbībai saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini, kuri atskaņos arī Kloda Debesī Rapsodiju un Ežēna Bocas “Āriju”. Latvijas Radio kora priekšnesumā - Fransisa Pulenka “Ziemassvētku laika motetes”, Olivjē Mesiāna “Jēzus mūžības slavinājums” Klitus Gotvalda pārlikumā korim un motete ‘‘O sacrum convivium'', kā arī Morisa Diruflē kordarbi Sarunā ar diriģentu Sigvardu Kļavu uzzinām par franču vokālās mūzikas krāsām un kā korim rakstījis Fransiss Pulenks, kā Olivjē Mesiāna instrumentālam sastāvam komponētai mūzikai piestāv vēlāk pievienots teksts, kā gregoriskais korālis ieskanas Morisa Diruflē mūzikā.

Saeima otro dienu turpina debatēt par valsts nākamā gada budžeta projektu. Tam iesniegti vairāk nekā 300 priekšlikumu, vairums opozīcijas ierosinājumu. Francijā pēc neuzticības izteikšanas premjeram Mišelam Barnjē un valdības krišanas, valsts nonākusi politiskajā krīzē. Valsts kontroli satrauc gausās pārmaiņas speciālajā izglītībā; Izglītības un zinātnes ministrija kritikai nepiekrīt. Latvijā turpinās Publiskās un privātās partnerības attīstība, jāattīsta arī likumdošana un spēja pieņemt lēmumus. Austrumu pierobežas rīcības plāns neatbilst Latvijas drošības un ekonomiskās attīstības interesēm, norāda Vidzemes plānošanas reģions, aicinot valdību nevirzīt plānu apstiprināšanai.

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk. Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas. Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai. Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm. Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Gleznotāja Ilze Avotiņa sarunā ar raidījuma vadītāju Kasparu Zariņu atceras savus pirmos soļus mākslas pasaulē, ko agrā bērnībā iespaidojuši Margaritas Stārastes zīmējumi, runā par skaistuma izpratni, kas veidojusies ģimenē, slēpjas proporcijās un krāsu izpratnē.  Tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas kā viņas gleznas ir arī atmiņu epizodes par vecmāmiņām- rokdarbniecēm un profesoru Induli Zariņu; par skabargaino ceļu uz Latvijas Mākslas akadēmiju un aizraušanos ar dažādām krāsām – temperas, akrila un luminiscējošajām, kā arī divu veidu otām – kaligrāfisko un vēdekļotu, kuras palīdz izteikt savu domu. Kad forma kļūst par saturu un kā nepazaudēt radīšanas prieku? Kas viņu dara laimīgu, un kāpēc Ilze Avotiņa mīl izstādes rīkot kopā ar meitām? Arī par jaunas pasaules atrašanu un klavierstundām klausieties šajā raidījumā!  Vizītkarte Ilze Avotiņa (1952) dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1978. gada. Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Maskavā, kā arī Itālijā, Spānijā, Kubā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Francijā. Ilzes Avotiņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārpus tās, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības un citās kolekcijās.      

Lai gan daudzus gadus viņš burtiski liedza sev gleznot, kaislība pret glezniecību ne brīdi neapdzisa. Kopš aiziešanas no Rundāles pils muzeja direktora amata pirms pieciem gadiem Imants Lancmanis gleznošanai nodevies ar pilnu krūti un lielu virsotni piedzīvoja pirms diviem gadiem, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Lielajā zālē tika atklāta plaša viņa darbu izstāde „Imanta Lancmaņa māksla”. Pēc šīs izstādes tapusi un tikko dienasgaismu ieraudzījusi Lancmaņa glezniecībai veltīta grāmata, kuras autore ir šīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Helēna Demakova. Teju četrsimt lappušu biezā grāmata ir rezultāts vairākus desmitus gadu ilgai draudzībai, kas vieno Imantu Lancmani un mākslas zinātnieci Helēnu Demakovu. Demakova atceras, ka ar Imantu Lancmani iepazinusies 80.gadu beigās, strādādama Kultūras ministrijā. Vēlāk kopā ar citiem ekspertiem bijuši Sorosa Mūsdienu mākslas centra valdē. Kā kuratore viņa Lancmaņa darbus iekļāvusi vērienīgā Baltijas mākslas izstādē Varšavas nacionālajā mākslas galerijā. Vēlāk kā kultūras ministre Helēna Demakova pierunājusi franču kultūru mīlošo Lancmani kļūt par Francijā rīkotā festivāla „Pārsteidzošā Latvija” goda prezidentu. Gadiem ejot, abi daudz kopā ceļojuši un vadījuši laiku sarunās. Lancmaņa mākslai veltītā grāmata izauga no izstādes, kas 2022.gada nogalē tika atklāta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Helēna Demakova bija izstādes kuratore. Tā bija pirmā tik plaša mēroga Lancmaņa mākslas retrospekcija, kurā bija skatāmi gan viņa samērā nedaudzie jaunībā un Rundāles pils direktora gados radītie darbi, gan jaunākās gleznas, kam Lancmanis ar lielu sparu pievērsās pēc aiziešanas no pils vadības pirms pieciem gadiem. Pilī pavadītais laiks redzams arī viņa mākslā, secina Demakova. Sižeta noslēgumā arī kāds apetīti rosinošs stāsts. Mākslinieks grāmatu lūdzis papildināt tikai ar vienu faktu par sevi, ka viņam ļoti patīk gatavot un daudz to arī dara. Un Helēna Demakova atklāj arī kādu recepti, ko pati pārņēmusi no Imanta Lancmaņa. Arī šodien Imants Lancmanis aktīvi turpina gleznot, un 15.novembrī durvis vērs viņa mākslas darbu izstāde Jelgavas muzejā. Tajā būšot skatāmi arī pavisam nesen tapuši un agrāk neizstādīti darbi.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu. Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi. Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju. Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums. Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā. Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka. Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas. Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus. Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret  investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā.  Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā. Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

“Telegram” pēdējās nedēļās ir bijusi medijos visvairāk apspriestā interneta platformā, kas saistīts ar tās veidotāja un īpašnieka Pāvela Durova arestu Francijā. Tas licis ne tikai runāt par noziedzīgajām darbībām, kas veiktas, izmantojot šo platformu, bet arī par citām aizdomām, kas par “Telegram” bijušas agrāk, tajā skaitā sadarbību ar Krievijas dienestiem.  Uz Durova aizturēšanu ļoti histēriski reaģējusi Kremļa propaganda, kas ar to mēģina izplatīt vienlaikus vairākus vēstījumus, piemēram, ka Durovs aizturēts tikai tāpēc, ka viņš ir krievs un, ka Rietumos valdot "diktatūra". Bet ko mēs vispār zinām par “Telegram” un tā īpašnieku no publiski pieejamās informācijas? To šajā “Atmaskots” epizodē ar pētnieku un publicistu Frederiku Ozolu apspriež “Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs. Raidījumā izmantoti fragmenti no LTV “Panorāmas”, CNN, AlJazeera, TechCrunch.  Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2024 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis? „Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu. Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns. Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma. Radikāļi triumfē „Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās. Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā. No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku. Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība. Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses. Atved viņus mājās! Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki. Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus. Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus. Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Francijā pirms olimpisko spēļu atklāšanas sarīkota dzelzceļa līniju sabotāža, traucēta vilcienu satiksme. Taivānas banka sāks darbu Lietuvā. Latvijas finanšu sektoru ietekmēs ilgetrmiņā. Sekojam līdzi mūsu sportistu gaitām Parīzē: šodien atklāšana, jau rīt pirmie starti. Latvijā novērsta amatpersonas slepkavība. Iedzīvotājiem vēl aizvien daudz neskaidrību par Sēlijas poligonu.

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai mums būtu jāzina, ko ēdam – burtiski? Visi šie kodi, burti un skaitļi – ko tie nozīmē? Par to, kā orientēties pārtikas produktu sastāvā un kam jāpievērš uzmanība, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu "Uzturs" un "Uzturzinātne" direktore, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas pārstāvis Pēteris Liniņš un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļas vadītāja Inga Birzniece. Raidījumā diskutējam par pārtikas marķējumi sistēmu „Nutri-Score”, kas radīta Francijā un pēdējā laikā arvien vairāk tiek ieviesta arī Latvijā. Tā sniedz iespēju viegli novērtēt produkta uzturvērtību un salīdzināt dažādus vienas kategorijas produktus, lai veicinātu sabiedrības izpratni par veselīgāku uzturu un palīdzētu izvēlēties. Produkti, kas marķēti ar zaļu krāsu, ir produkti ar augstāku uzturvērtību, savukārt produkti, kas marķēti ar tumši oranžu (vai sarkanu), ir produkti, kas satur lielāku sastāvdaļu daudzumu, kas būtu jāierobežo ikdienas uzturā. Uzklausām arī pircēju domas par to, vai šāda sistēma palīdz izvēlēties veselīgāku pārtiku. Varbūt būtu nepieciešama vēl kāda papildus sistēma, kas norādītu produktu veselīgumu vai tieši pretēji.  

Veselības ministrija plāno samazināt kompensējamo medikamentu cenas par 15 - 20%. Kā stiprināt NATO un tās austrumu flangu un kā palīdzēt Ukrainai? - Par to šodien spriež valstu līderi tā sauktā Bukarestes devītnieka valstu sanāksmē, kas notiek Rīgā. Ārzemēs dzīvojošie latvieši var nepamanīt, ka vairs nav iekļauti Latvijas vēlētāju reģistrā. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kas šī mēneša beigās ir gaidāmas Francijā, joprojām ir viens no galvenajiem sarunu tematiem Briseles varas gaiteņos. Būs stingrākas prasības bērnu nometņu vadītājiem.

Vēlētāji savu vārdu ir teikuši. Latvija ir deleģējusi savus deviņus deputātus darbam Briselē, pārējās valstis - savus. Interesanta ir gan mūsu pašu izvēle, gan tas, ko ir darījuši vēlētāji arī citviet Eiropā. Redzam, ka ne vienā vien valstī pēc rezultātu paziņošana nes līdzi arī tādus pamatīgus iekšējos satricinājumus. Francijā ir atlaists parlaments, šūmēšanās notiek vēl kādās valstīs. Un jautājums - kā ir Latvijā, kādus secinājumus mēs varam izdarīt kopumā, uzzinot vēlētāju gribu? Kāpēc tā izvēle tāda un ko varam sagaidīt no jaunā Eiropas Parlamenta? Krustpuktā izvērtējam vēlēšanu rezultātus. Diskutē politologs Andis Kudors, "Mediju Tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts Filips Rajevskis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jegermanis.  

Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālajā asamblejā otrdien par organizācijas prezidentu tika ievēlēts Raimonds Lazdiņš. Rīga pieļauj iespēju pārtraukt sadarbību ar Andrejsalas investoru. Dobeles novadā konstatēts cilvēku veselībai bīstamais koku kaitēklis zeltvēdera mūķene. Nedēļas nogalē Krievijas uzbrukumos iznīcināti jauni infrastruktūras objekti. Ukraiņiem tas nozīmē vēl plašākus elektrības atslēgumus un arī augstākas elektrības cenas. Francijā ir arestēti trīs vīrieši, kas sestdien pie Eifeļa torņa nolikuši piecus zārkus. Tie bija ietīti Francijas karogā un uzrakstīts, ka zārki pieder franču karavīriem Ukrainā.

Svešinieks starp savējiem - reemigrantiem ne vienmēr ir viegli atkal iejusties Latvijā. Tieši tādēļ psihologi anonīmajās reemigrantu grupās strādā ar cilvēkiem, kuri tikko atgriezušies Latvijā. Ar kādām grūtībām nākas sastapties un kāds atbalsts nepieciešams reemigrantu ģimenēm, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Sarunājas Iveta Ozola-Cīrule, klīniskā psiholoģe un reemigrācijas pētniece, Māra Maklaklina-Teilora, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" valdes priekšsēdētāja vietniece, Roberts Alhimionoks, biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes loceklis, un personāla vadības un komunikāciju eksperte Marta Polna, kura ir mācījusies un strādājusi Francijā, arī biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valdes locekle.

Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī top Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecerēts, ka centra krātuvē tiks apkopots, uzglabāts un iespēju robežās arī digitalizēts ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radītais mūzikas kultūrvēsturiskais mantojums. Saņemti pirmie nošu un skaņu ierakstu ziedojumi, jau šobrīd uz pili atceļojusi folklorista un valodnieka Austra Graša privātā bibliotēka, kas turpmāk būs pieejama publiski. Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā Ozolmuižas ciemā patiešām varena ēka spoguļojas ezera ūdeņos, ozoli iezīmē kādreizējā muižas parka vietu. Pirmās ziņas par Ozolmuižas pili rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimtā, vēlāk tā piederējusi Vidzemē valdošajām Korfu, Ungernu dzimtām, savu uzplaukumu pils piedzīvojusi Mellīnu dzimtas valdījumā. Mellīnu laikā, 18. – 19. gadsimtā, tika uzcelta patreizējā Ozolmuižas pils, izveidots parks un laivu piestātne. Pēc 1920. gada zemes reformas Ozolmuižas pils nonāca publiskā lietošanā. Ozolmuižas pilī ir bijis gan kara hospitālis, gan nespējnieku nams, padomjlaikos  profesionāli tehniskā skola ar lauksaimniecības ievirzi, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Ozolmuižaspamatskola. Uz Ozolmuižu devos vēlā rudenī, uz lapu talku un koncertu – uzstājas Latviešu biedrības kamerkoris “Austrums”. Ar šādiem, pēdējā laikā samērā bieži Ozolmuižas pilī notiekošiem pasākumiem, sevi vietējai kopienai un pārējiem piesaka pils patreizējais nomnieks – Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecere ir laba un pareiza. Šobrīd ir cienījamā vecumā un pamazām mūžībā aiziet tā latviešu  paaudze, kas pēc II Pasaules kara devās trimdā. Tā ir paaudze, kas, izklīdusi pasaulē, spēlēja teātri, dziedāja koros, izdeva ierakstus un gadagrāmatas. Šīm kultūras liecībām tagad laiks atgriezties Latvijā, un Pasaules latviešu mūzikas centra iecere ir izveidot krātuvi, kurā uzglabāt, un iespēju robežās arī digitalizēt nošu krājumus,vinila plates, magnetafona lentes un kasetes – ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radīto tieši mūzikas kultūrvēsturisko mantojumu. Biedrība ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' dibināta salīdzinoši nesen - 2022. gada 9. novembrī, Vestienā, un starp tās dibinātājiem ir virkne sabiedrībā atzīstamu personību: folkloras pētnieks, valodnieks un  sabiedriskais darbinieks Austris Grasis; koru diriģents, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, Madonas novada koru virsdiriģents Ārijs Šķepasts; Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas vadītājs Mārtiņš Bergs, kurš vienlaikus ir arī Madonas Mūzikas skolas direktors, aranžētājs un orķestru diriģents; producents, mūziķis un mediju profesionālis Kristaps Grasis, kurš iepriekš bijis arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs un portāla "latviesi.com" galvenais redaktors, un vēl daudzi citi. Iecere vērienīga, un patreizējā tapšanas stadijā, kad pilī uzsākti neatliekamākie remontdarbi, bet atsūtītie materiāli glabājas kastēs, to iztēloties prasa diezgan daudz iztēles un drosmes. Drosmes stāsti tiek stāstīti arī Pasaules latviešu mūzikas centra rīkotajā koncertā. Ierakstu studijas, radošās rezidences, krātuve Ozolmuižas pilī pagaidām vēl ir tikai sapnis. Taustāmāka iecere, kas varētu tapt sabiedrībai pieejama jau pārskatāmā nākotnē, atrodas aiz durvīm, ko rotā uzraksts “Austra Graša dārgumu krātuve”. Telpas vidū sakrautas banānu kastes, pie sienām pa daļai piepildīti grāmatplaukti.  Folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis visu mūžu ir krājis grāmatas, Ozolmuižas pilī viņa privātā bibliotēka būs pieejama publiski. Ozolmuižas ciems šādā veidā tiktu pie bibliotēkas, interneta pieslēguma. Tiesa, iecerētajā bibliotēkā grāmatas varēs lasīt tikai uz vietas. Taču jo īpaši kolekcionāra interešu veidotais grāmatu krājums varētu būt interesants zinātniekiem – trimdas vēstures vai folkloras pētniekiem. Ir ļoti svarīgi radīt vietu, kur, beidzoties kādam laikmetam, nonākt kultūrvēsturiskām vērtībām, un te mēs atkal atgriežamies pie nodoma, kas ir biedrības ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' pamatā, uzskata Austris Grasis. Un izstāsta, vācbaltiešu izcelsmes bibliofila Oto Bonga Rietumvācijā uzkrātās privātbibliotēkas likteni. Šobrīd šis krājums atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Taču brīdī, kad kolekcionāram bija jāatbrīvo telpas, kur Vācijā glabājās viņa bibliotēka, un jāizdara tas bija steidzami, jāiesaistās bija visiem. Jaunieši no Minsteres latviešu  ģimnāzijas krāmēja kastes, tās tika vestas uz Austra Graša dzīvokli Bonnā, tālāk uz Abrenes pili Francijā, pirms tika rasta iespēja to nosūtīt uz Latviju. Valsts uzturētās atmiņas institūcijas nevar reaģēt ātri, un tām arī nav iespējas glabāšanā pieņemt visu. Austra Graša privātā bibliotēka ir īpaša arī tāpēc, ka tā dzīvo kopā ar paša tās krājēja stāstiem. Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" nav tikai trimdas vēstures pārzināšana vai  izpratne par mūzikas krātuves veidošanas principiem. Tā ir arī Ozolmuižas pils ēkas apsaimniekošana, kas prasa gluži cita veida iemaņas. Aigars Parms ir tas cilvēks, kurš ikdienā dzīvo un saimnieko pilī. Un gādā arī par dzīvīgumu tajā. Kad lūdzu Ievai Freinbergai pastāstīt kas jauns noticis Ozolmuižā kopš rudenī notikušā koncerta, uzzinu, ka jaundibinātais Ozolmuižas vokāli instrumentālais ansamblis „Skani” Limbažu novada vokālo, vokāli instrumentālo, tautas mūzikas, koklētāju ansambļu un kapelu skatē izcīnījis pirmās pakāpes diplomu, un gan šī ansambļa koncertmeistars, gan arī  Pasaules Latviešu mūzikas centra "Vienoti mūzikā" valdes loceklis ir Aigars Parms. Aigars Parms ir arī tas cilvēks, kam jautāt, par kādiem gan līdzekļiem biedrība Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" grasās uzturēt, savest kārtībā Ozolmuižas pils ēku. Limbažu novada pašvaldība šobrīd piešķīrusi dotāciju siltuma uzturēšanai ēkā, garantējusi līdzfinansējumu, startējot projektu konkursos, šobrīd noslēgtais nomas līgums ir uz 25 gadiem. Ozolmuižas pili kā iespējamo rezidenču vietu, apskatīt atbraucis arī komopnists un Latvijas Komponistu savienības vadītājs Rolands Kronlaks. Rolands Kronlaks runā par to, ka Komponistu savienībai pašai pieder īpašums Lielupē, ko it kā varētu izmantot komponistu rezidencēm. Taču izrādījies, ka tā apsaimniekošana biedrībai ir pārāk sarežģīta, tāpēc tas izīrēts. Arī Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" ir biedrība. Vai viņiem izdosies? Kas ir viņu priekšrocības?

Arī Latvijas zemnieki sāk protestus, sakot, ka birokrātiskās prasības un valdības pārstāvju vienaldzība draud samalt lauksaimniecības nozari. Vai zemnieku prasības ir izpildāmas?Krustpunktā par nozares problēmām diskutē Zemnieku saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons, zemkopības ministrs Amrands Krauze un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis. Jau vairākas nedēļas Latvijas Radio ziņo par lauksaimnieku protestiem dažādās Eiropas valstīs. Lielāko uzmanību sākotnēji izpelnījās akcijas Vācijā, Francijā, bet līdzīgas notika arī Nīderlandē, Grieķijā, Beļģijā un citviet. Nu šīm akcijām pievienojušies arī Latvijas zemnieki. Tiesa, katrā valstī jau ir mazliet atšķirīga situācija, prasības arī nav vienādas. Latvijas zemnieki sagatavojuši savu sarakstu, un, ja tas netiks realizēts, jau itin drīz traktori būšot Rīgā. Ko tad grib Latvijas zemnieki un kā šo situāciju vērtēt?

"Ome Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, un mana mamma piedzima bēgļu nometnē Vācijā. Šo Ziemassvētku apsveikumu omes māsa no Latvijas viņai sūtīja 1965. gadā. Kupenās iesnigusī mājiņa ar stirnām pagalmā – šī kartītes aina man vienmēr šķitusi neizskaidrojami tuva… Un paskat! Tagad man tāda mājiņa meža malā ir pašai." Šos vārdus kādā intervijā sacījusi viena no raidījuma viešņām, jo starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar globāliem latviešiem - jo, par šo ģimeni runājot, nākas piesaukt Vāciju, Franciju, Angliju, nāksies pieminēt tautas dejas, tautastērpu darināšanu, rotas, dziedāšanu, bet pāri visam Latviju.  Studijā Uskaļu ģimenes pārstāves - Ilona Uskalis un Zinta Uskale, mamma un meita. Vārdus, kuri skanēja raidījuma ievadā, ir teikusi Zinta Uskale. Tie ieskicē jūsu ģimenes trimdas laika stāstu, kas sasaucas ar tā laika stāstiem. Zinta ir dzimusi Lielbritānijā, bet Ilona ir dzimusi bēgļu nometnē Vācijā (Flensburgā, angļu zonā), un tālāk devās ar mammu uz Angliju.      

Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Kas ir šīs vienotās kolektīvās uzvedības pamatā dzīvniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors Indriķis Krams. "Grupā ir drošāk," atzīst Indriķis Krams, skaidrojot, ka daudzi dzīvnieki dzīvo lielākās grupās, kas nav tikai radinieki. Dzīvojot grupa, var daudz ko darīt un justies drošāk. "Kāds var ar kaut nodarboties drošāk, ja nav jāskatās riņķī, ka tev nezogas klāt plēsējs, vai neuzglūn kāda cita nelaime," norāda Indriķis Krams. Cilvēku pasaulē viņš norāda uz situāciju Ukrainā, ka sociālais dzīves veids un spēja dzīvot grupā ikdienā daudzus paglābj. Individuālistiem ir grūtāk. Dzīvnieku pasaulē viņš norāda uz pelēko vārnu. "Tas ir putns, kas gluži pa Doma laukumu vēl tik brīvi nesoļo, bet, domāju, drīz arī šeit būs daudz vairāk," vērtē Indriķis Krams. "Tas, ko mēs pa pēdējiem 10 gadiem esam novērojuši, ka vārnas, būdami ļoti individuālistiski dzīvnieki, kas vēl pavisam nesen dzīvoja pāros, pa vienam, pašlaik, ko mēs redzam Rīgā, it sevišķi, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50, pa 70 putniem. Vārnas pa pēdējiem 10, varbūt 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, genoms ir stipri mainījies, acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbildīga par sociālo uzvedību. Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ka tu esi stiprs grupas ietvaros, partijas ietvaros, tu esi augstskolas beidzēju kluba loceklis, tu esi basketbolists, vai tu esi hokejists. Tās ir tās formālās, neformālas grupas, kas mums palīdz dzīvot labāk, justies drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam, ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām." Vārnas nākotnē varētu pulcēties arī vēl lielākās grupās, bet Latvijas iedzīvotājus Indriķis Krams vērtē kā nekooperatīvus. "Pieļauju, ka kooperativitātes pakāpe mūsos pieaug, mēs aizvien vairāk un vairāk ieraugām tos labumus, kurus mēs kopā varam iegūt. Un tādā veidā es domāju, ka mēs drīz apdzīsim dažu labu daudz ekonomiski attīstītāku valsti," uzskata Indriķis Krams. Dažādi ceļi jaunpienācēju ievešanai esošajā barā Zooloģiskajā dārzā „Katrai dzīvnieku sugai ir savas nianses un katram dzīvniekam arī savas: vieni sadraudzējas un ir mīla no pirmā acu uzmetiena, bet citiem – kaut uz galvas stāvi, nu nemaz simpātijas nerodas. Jo  augstāk attīstītāks dzīvnieks, jo sarežģītāk notiek jaunpienācēju ievešana jau esošā barā,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Katram dzīvniekam, vienalga, vai tās ir vardes, vai pērtiķi, vai lauvas, vai zivis, katram ir sava teritorija un ikviens jaunpienācējs sākotnēji tiek uztverts ar  aizdomām un tam ir jāiekaro sava vieta gan teritorijas ziņā, gan bara hierarhijā. Interesējamies, kā notiek jauno pieņemšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Kad dzīvnieks tiek atvests, tad, ja ir nepieciešamība, tas nonāk karantīnā, kur aptuveni mēnesi zoodārza speciālisti to novēro, pārbauda veselību un tad pienāk brīdis, kad jaunpienācēju iepazīstina ar pārējiem. Par to stāsta Māris Lielkalns. Runājot par zīdītājiem, ja gadījumā uzreiz nerodas saskaņa, tad jaunpienācējs tiek ielaists atpakaļ savā voljērā, kas jau viņam ir ierasta teritorija un pēc laika piejaucēšana barā turpinās. Atsevišķs stāsts ir par dzīvnieku pārošanu, kad no cita zooloģiskā dārza atceļo jauns tēviņš vai mātīte, lai turpinātu konkrētas sugas pēctecību. Slavenais britu zoologs un rakstnieks Džeralds Darels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka  dzīvnieku, tā teikt, laulību ceremonijā kāzu viesi, tas ir, zoodārza darbinieki parasti stāv satraukumā pie voljēra ar slotām un ūdens šļūtenēm rokās, ja nu gadījumā jaunais pāris ir gatavs viens otram rīkli pārkost un tie ir steidzami jāizšķir. Runājot par to, kā zooloģiskā dārza darbinieki palīdz jaunpienācējiem labāk iejusties jaunajās mājās, Māris Lielkalns stāsta par bebru Čāpiņu, kur iepazīstināšana ar potenciālo partneri notika, sūtot no vienam otra personiskās mantas. Savukārt mazā lācenīte, par kuru varējām lasīt plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī, proti, lāčabērns, kas aprīlī bez mammas palicis, klīda gar Alojas-Limbažu ceļu un tika nogādāts Rīgas zoodārzā, maija beigās devās uz savu jauno mājvietu „La Taniere” zoodārzu-patversmi Francijā. Un lai lācenītei būtu mazāks stress, līdzi tika iedota zvērēna mīļmantiņa - plīša ziemeļbriedis.

Viņam vajag sajūtu, ka "noceļ jumtu", jo citādi - kas tā par dzīvi. Man tāpat. Tāpēc saruna par to, kas viņam noceļ jumtu un varētu to nocelt vai vismaz sakustināt vēl kādam.Aigars Nords ir Rimi Rīgas maratona un Pasaules čempionāta skriešanā organizatoru komandas vadītājs, festivāla Riga Wine & Champagne dibinātājs, grāmatas “Vīns un Nords” autors. Komunikāciju un sponsorēšanas aģentūru “Nords Event Communications” un “Nords Porter Communications” līdzīpašnieks.Pateicoties viņa aizrautībai un meistarībai, Rīgas maratonam uz pasaules skatuves ir zelta līmeņa statuss, kā arī - šogad Rīgā notiks Pasaules čempionāts skriešanā, kas kādreiz bija pieejams tikai elites sportistiem. Tas nozīmē, ka tajā var piedalīties ikviens un skriet jūdzi, 5 kilometrus vai pusmaratonu, ko Rīgā skries pasaules mēroga labākie skrējēji. Ātrumam nav nozīmes, noceltajam vai sakustinātajam jumtam - gan.Mani fascinē Aigara spēja baudīt dzīvi, būt radošam, uzjautrināties un vienlaikus strādāt ar augsta līmeņa rezultātiem. Viņš mums iedeva līdz šim lielāko grāmatu sarakstu iedvesmai, priekam un profesionalitātei. To atradīsi sarunas lapā.It kā jau vajadzētu brīdināt: "Pieturi jumtu, ka nenoceļ," bet tas būtu nevietā. Tāpēc aicinu: "Liec mierā to jumtu, lai tak ceļas!"Aigara iedotais interesanto un vērtīgo grāmatu saraksts ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:03:05 No tirliņa, kas atbrīvots no fizkultūras stundām, par ikdienas skrējēju10:23 Kā skriešanu savienot ar vīna baudīšanu. “Vīna maratons” Bordeaux, Francijā14:16 Kuri ir Aigara Norda mīļākie vīna reģioni16:53 Nākotnes prognozes saistībā ar vīnu un citiem alkoholiskiem dzērieniem22:16 “Noceltā jumta sajūta” – kāpēc tā ir nepieciešama un kā to nomedīt26:23 Kā izdzīvot krīzes laikus un izlaipot, lai neiekristu bedrēs33:01 Teicieni un māņticības piemēri, kas latviešiem nepalīdz baudīt dzīvi un sasniegt mērķus36:46 Ar ko specifiska ir skriešanas maratonu organizēšana41:00 Kā un kur Aigars “saslima” ar garo gabalu skriešanu43:54 “Tev būs zagt” – jeb kur smelties svaigas idejas47:04 Amizantie stāstiņi no pilsētas skrējēja ikdienas51:33 “Latvieši ir aizrautīgi” – kā Latvijā ienāca skriešanas kultūra53:53 Kā būtu pareizi sākt vai atsākt skriet pēc ilgākas pauzes58:16 Tips&tricks, lai skriešana sagādā vēl lielāku baudu1:03:05 Skriešanas maratonu organizēšanas aizkulises; kā Latvija ieguva Zelta līmeņa statusu1:09:54 Kādas distances varēs noskriet Pasaules čempionātā skriešanā, kas šogad tiks rīkots Rīgā1:14:20 “Uzlikt Rīgu uz pasaules skriešanas kartes” – kā Aigaram Nordam un komandai izdevās iegūt tiesības uz Pasaules čempionāta skriešanā rīkošanu Latvijā1:25:28 Kā tapa grāmata “Vīns un Nords”1:28:34 Kāpēc par vīnu vai ēdienu nedrīkst teikt “garšīgs”1:33:31 Kā cilvēki, balstoties uz saviem aizspriedumiem, paši sev nozog jaunas pieredzes1:37:17 Kur stāstnieks smeļas iedvesmu un idejas saviem stāstiem; literatūras saraksts1:54:33 Jautrs atgadījums no “ideju zagšanas tūres” Berlīnē2:00:03 Kā pieteikties dalībai Pasaules čempionātā skriešanā

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā. Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”. Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām. Francijā atkal liesmo Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase. Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi. Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L'Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo. Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro. Quo vadis, Jevgeņij Prigožin? Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!” Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš. Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka Krievija grasās kaimiņvalsts Baltkrievijas teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus. Francijas galvaspilsētā Parīzē un citās pilsētās aizvadītas kārtējās protesta akcijas pret valdības apstiprināto plānu, kas paredz paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pirmdien, 27. martā, paziņoja par viņa valdības virzītās tiesu sistēmas reformas atlikšanu. Iepriekš reforma raisīja plašus protestus. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Sazināmies ar Birutu Zujāni Parīzē. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura arī dzīvo Parīzē. Bibi piebremzē Pirmdienas, 27. marta, pievakarē Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņoja, ka valdība uz mēnesi aptur asu sabiedrības reakciju izraisījušās tieslietu reformas īstenošanas procesu. Reforma paredz nozīmīgi mazināt Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas ietekmi, lielā mērā pakļaujot to nozīmīgākai izpildvaras kontrolei. Jau vairākus mēnešus Izraēlā notiek protesti pret šo plānu, kas pēdējās nedēļās sasnieguši kulmināciju, simtiem tūkstošu izraēliešu iesaistoties protesta akcijās. Tiek lēsts, ka tie ir plašākie protesti pret valdību, kādi Izraēlā jebkad pieredzēti. Pagājušajā sestdienā kā pirmais no valdošās koalīcijas pārstāvjiem pret iecerēto reformas plānu izteicās aizsardzības ministrs un premjera partijas biedrs Joavs Gallants, pēc kam premjerministrs nekavējoties atlaida viņu no amata. Tobrīd Netanjahu apņēmība šķita nesatricināma, taču turpmākie notikumi piespieda viņu kaut nedaudz piekāpties. Vispirms Izraēlas lielākā arodbiedrību apvienība „Histadrut” izsludināja vispārēju streiku, kas paralizēja daudzu uzņēmumu, t.sk. lielas daļas medicīnas iestāžu un starptautiskās Ben Guriona lidostas darbību. Tajā pat laikā Izraēlas prezidents Isāks Hercogs vērsās pie premjerministra ar aicinājumu apturēt reformas virzīšanu. Šis ir visai neierasts solis Izraēlas valsts galvam, kura varas funkcijas pamatā nav saistītas ar iekšpolitiku. Premjerministra Netanjahu lēmums atlikt procesa virzību lielākoties tiek vērtēts pozitīvi, vairumam analītiķu gan norādot, ka tā ir tikai relatīva piekāpšanās nolūkā iegūt laiku. Pie tam tā likusi premjerministram slēgt nozīmīgu darījumu arī ar vienu no dzelžainākajiem reformas atbalstītājiem – nacionālās drošības ministru, radikāli labējās partijas „Ebreju spēks” līderi Itamaru Ben Gviru, pilnvarojot viņu pārraudzīt jaunas spēka struktūras – Nacionālās gvardes – izveidi. Konceptuāli par šādas struktūras nepieciešamību tiek spriests jau kopš pagājušā gada maijā notikušajām sadursmēm starp ebreju un palestīniešu izcelsmes iedzīvotājiem. Tomēr tagad izskan viedoklis, ka šis jaunais veidojums kļūšot par ministra Ben Gvira „privāto miliciju”, kuru šis radikālais nacionālists laidīšot darbā pirmām kārtām pret palestīniešiem. Krievijas kodolieroči Baltkrievijā 25. martā Krievijas vadonis Putins paziņoja, ka viņa valsts plānojusi izvietot taktiskos kodolieročus savas kaimiņvalsts un sabiedrotās Baltkrievijas teritorijā. Tas ir zīmīgs solis, jo līdz šim Krievijas kodolieroči ārpus tās teritorijas izvietoti netika. Pie tam Kremļa saimnieks steidzās uzsvērt, ka kodolieroču kontrole netiks nodota baltkrievu pusei, kas būtu klajš kodolieroču neizplatīšanas vienošanos pārkāpums. Taktiskie kodolieroči, kas paredzēti lietošanai kaujas laukā, ir salīdzinoši mazjaudīgi. To ražošana un izvietošana līdz šim nav tikusi kontrolēta starptautisko līgumu ietvaros, tāpēc nav droši zināms, cik un kādi šie ieroči ir Krievijas rīcībā, un kur tie ir izvietoti. Daudzas Krievijas ieroču sistēmas ir iespējams izmantot gan ar konvencionālo, gan ar kodolmunīciju. Cita starpā Krievijas taktiskie kodolieroči varētu būt izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, par ko jau pagājušā gada februārī izteica aizdomas Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anašausks. Attiecīgi, šādu ieroču izvietošana Baltkrievijā maz ko mainītu kopējā militāri stratēģiskajā situācijā reģionā. Savienoto Valstu reakcija uz Putina paziņojumu bijusi visai mērena, paziņojot, ka šobrīd neesot pazīmju, ka Krievija gatavotos izmantot kodolieročus. Vakar, 28. martā, ar oficiālu paziņojumu Krievijas taktisko kodolieroču sakarā nāca klajā Baltkrievijas ārlietu ministrija. Tajā teikts, ka šis solis ir atbilde uz bezprecedenta spiedienu, kuru pret Baltkrieviju pēdējos gados vērsušas Savienotās Valstis un to sabiedrotie. Francija atkal protestē Kopš janvāra otrās puses Francijā, jo sevišķi Parīzē, nerimt protesti pret premjerministres Elizabetes Bornas valdības rosinātajiem grozījumiem valsts pensiju likumā, paaugstinot pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem. Arī pēc šiem grozījumiem pensionēšanās vecums Francijā būs zemāks nekā jebkurā no tās kaimiņvalstīm, kur tas ir 65 vai 67 gadi. Jaunu protestu uzbangojumu izraisīja valdības lēmums pieņemt likuma grozījumus Francijas Konstitūcijas 49. panta 3. daļas paredzētajā kārtībā, proti, bez parlamenta balsojuma. Šādu likumdošanas aktu apturēšana iespējama vienīgi, parlamentam izsakot neuzticību valdībai, bet divi neuzticības balsojumi pēdējās nedēļās nav guvuši parlamenta atbalstu. Pēdējās desmit dienās Francijas pilsētu ielās devušies simti tūkstošu protestētāju un arī rekordliels skaits policistu, jo valdība bažījas par nopietniem apdraudējumiem sabiedriskajai kārtībai. Naktīs Parīzē un citās pilsētās veidojas vardarbības perēkļi, kur ielās tiek kurti sārti, tiek aizdedzinātas automašīnas, notiek demolēšana. Streiki aptvēruši naftas pārstrādes, atkritumu izvešanas, dzelzceļa, aviotransporta un izglītības nozares. Izskan pārmetumi policijai par krīzes saasināšanu, veicot nepamatotus arestus un lietojot pārmērīgu spēku pret protestētājiem. Tas apgalvots vairāk nekā 30 juristu parakstītā vēstulē, ka s nosūtīta izdevumam „Le Monde”. Savukārt izdevuma „Le Parisien” rīcībā nonākusi Francijas izlūkdienestu sagatavos ziņojums, kurā teikts, ka policijas brutalitāte var tikai uzkurināt niknumu un pretošanās vēlmi jauniešos, kuru intereses plānotā pensiju reforma šobrīd praktiski neskar. Tikām iekšlietu ministrs Žeralds Darmanēns norādījis, ka sadursmēs ar protestētājiem traumas guvuši daudzi policisti. Kā zināms, protestu dēļ tika atcelta plānotā Lielbritānijas karaļa Čārlza III valsts vizīte Francijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.