Podcasts about Aleksandrs

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latviešu simfoniskās mūzikas Lielkoncerta programmā 24. janvārī pirmo reizi uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves izskanēs jaunā latviešu komponista Aleksandra Avrameca (2000) jaundarbs „Ausma”, kas rakstīts Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un tajā radoši pētīts gaismas un spožuma jēdziens mūzikā. Ar Aleksandru Avramecu tikāmies „Pa ceļam ar Klasiku”. ORESTS SILABRIEDIS: Vai esi no tiem komponistiem, kas sēž klāt mēģinājumos un dara nervozus gan orķestrantus, gan diriģentu, skrupulozi sekojot līdzi partitūrai un norādot uz visām viņu kļūdām? ALEKSANDRS AVRAMECS: Tā laikam var teikt, lai gan šajā gadījumā man palūdza būt klāt. Protams, nekad nevar zināt, bet jācer, ka tas drīzāk ir tāds veiksmīgs dialogs nevis diktatūra.  ORESTS SILABRIEDIS: Šķiet, ka tas bija Andris Vecumnieks, kurš teica par tavu Mūzikas balvai nominēto opusu, ka Avramecs raksta sarežģīti, bet, kad atver partitūru, tad redzams un saprotams, kāpēc tā ir. Kā ir ar komplicētību – vai tev vienkārši ir sarežģīts raksturs un tāpēc arī partitūras tādas sanāk? ALEKSANDRS AVRAMECS: Nekad nebiju iedomājies, ka šādi tas ir. Interesants psihoanalīzes ceļš. Taisnība, ka man patīk un interesē daudzslāņainas un daudzšķautņainas lietas mūzikā, varētu teikt, robežstāvokļi starp vienu un citu skanējumu. Tas laikam ir tas, kur man vienmēr sanāk visauglīgākie meklējumi. Tā ka maestro Vecumniekam ir taisnība. ORESTS SILABRIEDIS: Šajā gadījumā opusam tu esi izvēlējies nosaukumu, kas mazliet atsauc atmiņā Gundegas Šmites simfonisko darbu, ko LNSO pirms kāda laika atskaņoja. Vai ir kāda atsauce, alūzija, vai tev ir pašam savs viedoklis, kas ir "Ausma"? ALEKSANDRS AVRAMECS: Kad izvēlējos nosaukumu, es iedomājos šo Gundegas Šmites skaņdarbu, bet nē, tā nav ne atbilde, ne reakcija, nekas tāds. Drīzāk tematika sakrīt, bet mana skaņdarba nosaukums "Ausma" – šis vārds ir radniecīgs ar vārdu "Ēosa" tā ka no kaut kādas radniecības izbēgt nevar. [..] Man patīk skaņdarbiem izvēlēties idejas, kas ir visai vienkāršanas, tajā pašā laikā kurām ir daudz satura un daudz iespējama potenciāla. Šajā skaņdarbā "Ausma" ir nevis attēlota kā viena konkrēta rītausma pa dažādiem soļiem, drīzāk izvēlējos nosaukumu kā tēlainu apzīmējumu izgaismošanai, satumšanai, darbojos ar visiem šiem procesiem mūzikā – brīžiem satumst, brīžiem izgaismojas, brīžiem abi vienlaicīgi dažos slāņos. Bet neteiktu, ka ir kāds brīdis skaņdarbā, kad varētu teikt, re, beidzot saule uzlēca! Tas būtu pārāk liels Domažors.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka. Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās. No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”. Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu. Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs. Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents. Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu. Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas. Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi. SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika.

Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme Tālivaldis Ķeniņš un komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks no Liepājas iepazinušies tūlīt pēc Otrā pasaules kara Parīzē, kur abi nonākuši kā bēgļi no Austrumeiropas. Ķeniņam veiksmīgi izdevās iestāties Parīzes konservatorijā. Tomēr sadzīves apstākļi studiju sākumposmā viņam bija smagi, trūka iztikas līdzekļu un mājvietas. Tad nu Aleksandrs Okolo-Kulaks palīdzējis atrast iespējas piepelnīties. Vēlāk Tālivaldis Ķeniņš to aprakstījis šādi: “Man viņš  izrādījās kā “no debesīm nomestais veģis tuksnesī”, kā mēdz teikt. Viņš mācīja man danču ritmus un iepazīstināja mani ar vairākiem saviem kolēgām, kas piektdienās pulcējās Pigalla laukumā un pie “Renesanses” kafejnīcas “darbiem” nedēļas nogalēs. Tie sastāvēja no “nakts balles” sestdienās no astoņiem vakarā līdz pieciem rītā trūcīgākos Parīzes priekšpilsētu rajonos dažkārt itin tālu. Citreiz sestdienas ballei nāca līdzi arī “svētdienas matineja”, kas īstenībā bija pēcpusdiena no plkst. diviem līdz astoņiem vakarā. Mūziķi bieži vien neprata notis, spēlēja no galvas, un vai tam pianistam, kas nevarēja tiem tikt līdzi”. Tālivaldim Ķeniņam tā bija īsta eksotika, jo viņš bija uzaudzis ar mīlestību uz klasisko opermūziku, taču samaksa par spēlēšanu ballēs bijusi daudz labāka, nekā par pianista darbu vokālās un deju studijās. Ķeniņa sieva Valda bieži esot teikusi, ka viņai jāstrādā visu nedēļu, lai nopelnītu tik, cik Tālivaldis ar danču mūziku nedēļas nogalē. Bet no kurienes šīs prasmes bija Aleksandram Okolo-Kulakam? Pirmais apzīmējums, ar kuru Tālivaldis Ķeniņš viņu raksturo, ir nobls, franču valodā “cēls”: “Iepazinos ar nobla izskata cilvēku, kas pilnīgi pārvaldīja franču valodu, jo bija studējis Tulūzas un Lježas universitātēs, iegūstot doktora grādu ekonomikā. Bet bija izvēlējies mūzikas ceļus un pēdējos gados diriģējis baletu un operetes Liepājas operā”. Ķeniņam vēl lielāks pārsteigums bijis uzzināt, ka Aleksandrs Okolo-Kulaks ir arī  veiksmīgs šlāgeru komponists. Piemēram, viņa tango “Skumjas”, ko autors izdevis ar  pseidonīmu Saša Vladi, bija īsts tā laika “grāvējs” un tulkots divpadsmit valodās. Klavierspēli viņš bija mācījies privāti, un deju mūziku spēlējis jau kopš skolas gadiem, un ar to piepelnījies arī studiju laikā ārzemēs. Arī trimdas gados Parīzē šad spēlējis ballēs un bāros, bet pamatā strādāja vieglā žanra mūzikas izdevniecībās kā aranžētājs un komponists. Okolo-Kulaks ar sievu Annu bija Ķeniņu ģimenes tuvi draugi. Kad Tālivaldis Ķeniņš ar sievu Valdu 1950. gadā Parīzē laulājās, tad Anna laulību ceremonijā bija lieciniece, bet Aleksandrs baznīcā viņiem par godu spēlēja ērģeles. Darbodamies latviešu palīdzības biedrībā, Aleksandrs Okolo-Kulaks bija izveidoja vīru vokālo ansambli, un Tālivaldis tur dziedāja otro basu. Abu ģimeņu draudzība turpinājās arī pēc tam,  kad Ķeniņi pārcēlās uz Kanādu, bet Okolo-Kulaki uz Ameriku. Aleksandrs bija ļoti inteliģents un skolots cilvēks daudzās dzīves nozarēs, tāpēc viņu pārrunas par mūziku un mākslu Tālivaldim Ķeniņam bija arvien saistošas. Viņa rezumējums par šo draudzību ir šāds: “Mēs attālinājāmies, bet nešķīrāmies, tie Parīzes gadi mūs bija tuvinājuši uz visiem laikiem”.

Kas ir laidavas? Šo Sandra Graša un citas klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Zvonkus ģimene no Saldus: mamma Ieva, tētis Toms un bērni: Eduards (19 gadi), Aleksandrs (12 gadi) un Petra (9 gadi).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kādus secinājumus vara izdarīt pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm un kādai jābūt sporta politikai Latvijā? Krustpunktā Lielajā intervija izvaicājam Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Aleksandru Samoilovu. Parīzes olimpiskās spēles aizvadītas, Francijas galvaspilsētai patiesi izdevās radīt sporta svētku sajūtu - daudziem tās paliks atmiņā ar atklāšanas un noslēguma ceremoniju un, protams, pašu galveno - olimpiešu startiem. Arī mēs turējām īkšķus par savējiem, priecājāmies par uzvarām un raizējāmies par zaudējumiem. Mums ir virkne sportistu, ar kuriem varam īpaši lepoties, redzot viņu neatlaidību blakus pasaules spēcīgākajiem sporta līderiem. Mūsējie Parīzē parādīja izcilu cīņassparu, bet tas nebija pietiekams, lai tiktu pie paša gaidītākā - medaļām. Kā vērtēt mūsu olimpiešu sniegumu, kā atrast un atbalstīt mūsu izcilības sportā, domājot arī par nākamajiem lielajiem startiem, un kā rūpēties par tautas sportu, jo ne jau visiem ir jābūt olimpiešiem? Šie ir jautājumi, uz kuriem tagad atbildes ir jārod jaunajiem Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoram Aleksandram Samoilovam. Viņš pats ir trīs reizes pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs pludmales volejbolā, izcīnītas godalgotas vietas Eiropas čempionātos un pasaules kausos. Sportists jau mēnesi ir arī atbildīgas ministrijas ierēdnis.

Kādus secinājumus vara izdarīt pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm un kādai jābūt sporta politikai Latvijā? Krustpunktā Lielajā intervija izvaicājam Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Aleksandru Samoilovu. Parīzes olimpiskās spēles aizvadītas, Francijas galvaspilsētai patiesi izdevās radīt sporta svētku sajūtu - daudziem tās paliks atmiņā ar atklāšanas un noslēguma ceremoniju un, protams, pašu galveno - olimpiešu startiem. Arī mēs turējām īkšķus par savējiem, priecājāmies par uzvarām un raizējāmies par zaudējumiem. Mums ir virkne sportistu, ar kuriem varam īpaši lepoties, redzot viņu neatlaidību blakus pasaules spēcīgākajiem sporta līderiem. Mūsējie Parīzē parādīja izcilu cīņassparu, bet tas nebija pietiekams, lai tiktu pie paša gaidītākā - medaļām. Kā vērtēt mūsu olimpiešu sniegumu, kā atrast un atbalstīt mūsu izcilības sportā, domājot arī par nākamajiem lielajiem startiem, un kā rūpēties par tautas sportu, jo ne jau visiem ir jābūt olimpiešiem? Šie ir jautājumi, uz kuriem tagad atbildes ir jārod jaunajiem Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoram Aleksandram Samoilovam. Viņš pats ir trīs reizes pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs pludmales volejbolā, izcīnītas godalgotas vietas Eiropas čempionātos un pasaules kausos. Sportists jau mēnesi ir arī atbildīgas ministrijas ierēdnis.

11. aprīļa radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Ciemos Bites radiotīkla nodaļas vadītājs Aleksandrs Beļajevs. Runājam par to, kāds šobrīd Bitei ir statuss ar 5G tīkla izvēršanu, cik ilgs laiks paiet no idejas par jaunu bāzes staciju un tās palaišanu. Kā arī Aleksandrs pastāsta, kā notiek ierīču sertifikācija, lai tās spētu piedāvāt 5G, VoLTE u.c. servisus.

LB visio Nr.192 - Aleksandrs Kiršteins Aleksandrs Kiršteins ir 14. Saeimas deputāts un Eiropas Parlamenta vēlēšanu saraksta Nr. 13 "Tauta. Zeme. Valsts." kandidāts, ar ko apspriedām dažādas aktualitātes. WWW: https://www.facebook.com/profile.php?id=100007099959727 https://epv2024.cvk.lv/kandidatu-saraksti/tauta-zeme-valsts , Lauris Bočs WWW: https://beacons.ai/bocslauris

Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Ziemeļmaķedonijas Republiku, valsti, kas atrodas tepat Eiropā, Rietumbalkānos. Nedaudz mazāk nekā divu miljonu nelielā valsts izveidojās 1991. gadā pēc Dienvidslāvijas sabrukuma. Vienlaicīgi Ziemeļmaķedonijas teritorija tiek uzskatīta par vienu no vissenāk nepārtraukti apdzīvotajiem reģioniem Eiropā. Mūsdienu Ziemeļmaķedonijas teritorija ir bijusi vairāku – tostarp gan Maķedonijas Aleksandra, gan Romas impērijas, gan Osmaņu impērijas sastāvā. Kā politiska vienība ar nosaukumu  Maķedonijas Tautas Republika tā tika izveidota 1946. gadā, kad tā ietilpa Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā. Ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, valsts 1993. gadā tika uzņemta ANO. Valstī ir virkne UNESCO sarakstos iekļautu un neiekļautu kultūras mantojuma objektu. Vispirms jau Ohrida ezers, kurš skaitās viens no pasaulē vecākajiem un dziļākajiem ezeriem. Ezera vecums ir vairāk nekā cetri miljoni gadu. Un dziļums šobrīd 277 metri. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80 procenti Ziemeļmaķedonijas teritorijas ir kalni, šis pat neizbrīna. Par kalniem runājot – Ziemeļmaķedonijā Matkas kanjonā atrodama Vrelo zemūdens ala. Tā ir viena no pasaulē dziļākajām alām, ja ne pati dziļākā, bet neviens nezina tās patieso dziļumu. Izpētīti ir tikai 77 metri. Savukārt Kokino ir atrodama viena no senākajām astronomiskajām observatorijām pasaulē. Tās vecums ir apmēram 4000 gadu un tā ir vienā ierindojama vienā zinātnes vēstures stāstījumā līdzās Ēģiptē atrodamajai Abu Simbel, Anglijā atrodamajai Stonhendžai un Kambodžā atrodamajai Angkor Vat. Vēl viens interesants fakts par Ziemeļmaķedonijas Republiku – šajā pareizticīgo valstī ir vairāk nekā 1000 baznīcas. Un divas lietas – trijās no tām ir atrodamas daļas no Jēzus krusta, un trešā daļa no tām atrodas vienā pilsētā. Ohridas pilsētā ir 365 baznīcas. Daudzas no tām ir pamestas, bet tas netraucē pieņemt, ka šī varētu būt vieta, kur pasaulē ir visblīvākā baznīcu pārstāvība. Katru dienu gadā var iet uz citu baznīcu. Stāstot par Ziemeļmaķedonijas Republiku, noteikti ir jārunā par vienu no īpatnējākajiem starpvalstu incidentiem pasaules vēsturē. Vietu nosaukumu strīdi nav nekas pārāk nepieredzēts, pat situācijās, ja runa ir par valstu nosaukumiem. Bet parasti nosaukumu maiņas neizraisa tādus diplomātiskos strīdus, kā notika Maķedonijas Republikas un Grieķijas gadījumā. ANO jaunizveidotā slāvu cilšu pēcteču izcelsmes maķedoniešu valsts tika reģistrēta ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. Bet arī šis bija kompromiss, jo Grieķija nekādi nevēlējās jaunajai valstij atļaut lietot nosaukumu “Maķedonija.” Grieķu arguments, ka šāds nosaukums rada aizdomas par Maķedonijas jaunās valsts pretenzijām uz Grieķijas ziemeļos atrodamo Maķedonijas reģionu, faktisko vēsturisko Maķedoniju. Vēsturiskā Maķedonija, jeb Mecedonas grieķu karaliste pastāvēja no 7. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras. Tās pilsētā Pellā arī piedzima Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais un arī viņa Tēvs Filips Otrais. Teritoriāli tikai neliela daļa no mūsdienu Ziemeļmaķedonijas Republikas ietilpa senās Mecedonas sastāvā. Tādēļ Grieķijas iebildumi pret šī termina attiecināšanu uz negrieķu teritorijām un cilvēkiem daudzu acīs ir pamatoti. Un Grieķijas pozīcijas atbalstītāji norādīja, ka Maķedonija mēģina piesavināties nosaukumu un simboliku no senās Maķedonijas, ar kuru tiem faktiski nav nekāda liela saistība. Rezultātā, Grieķija bloķēja valsts dalību ANO līdz kompromisam tika panākts pagaidu nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, kas bija gan grūti izrunājams, gan politiski jūtīgs. Maķedoniešu cīņa par valsts nosaukumu gan nemazinājās, tāpat kā nemazinājās arī Grieķijas pretestība. Tik ļoti liela bija pretestība, ka Grieķija nosaukuma maiņu sasaistīja ar jaunās valsts centieniem pievienoties gan NATO, gan Eiropas Savienībai. Ilgus gadus Ziemeļmaķedonijas Republikas attīstība un investīcijas kavējās. Līdz pat 1995. gadam Grieķija bija pat noteikusi tirdzniecības embargo pret FYROM. Grieķija ceturtdaļgadsimtu bloķēja maķedoniešu virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Risinājums nosaukumam tika atrasts un īstenots tikai 2018. gada jūnijā, kad tika parakstīta Prespas vienošanās starp Grieķijas un maķedoniešu pusēm. Līgums stājās spēkā 2019. gada 12. februārī, kad arī valsts ieguva oficiālo nosaukumu Ziemeļmaķedonijas Republika. Nepilnu gadu vēlāk valsts iestājās NATO un 2022. gadā ES uzsāka iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedonijas Republiku. Te gan ir vēl viena lieta, ko jāpiemin. Par valsts nosaukuma maiņu 2019. gada septembrī notika konsultatīvs referendums. Tajā burtiski iedzīvotājiem bija jāpiekrīt vai jānoraida priekšlikums, ka valstij tiek mainīts nosaukums, lai tā varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Referendums nebija juridiski saistošs, bet tajā 94 procenti nobalsoja par. Problēma gan, ka tikai nepilni 37 procenti balstiesīgo piedalījās. Šis referendums ES integrācijas vārdā atgādināja 1998. gadā Latvijā notikušo referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem, kas arī tika uztverts kā neoficiāls referendums tieši par dalību Eiropas Savienībā. Par to, kā 25 gadus vēlāk vērtēt šī referenduma nozīmīgumu no Latvijas Eiroatlantiskās integrācijas viedokļa, vaicājām tā laika Latvijas valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

One of the most well known Beachvolleyball Athletes in the world! He has amazing stories to tell and a one of a kind career! Beachbox Camps: https://beachboxcamps.com/shop-tours/ Erhaltet Exklusiven Content bei Patreon! patreon.com/MaximumBeachvolleyball Nur 3€ im Monat! Unterstützt mich bei Paypal: paypal.me/maximumbeach Zu Gast: Aleksandrs Samoilovs Maximum bei Twitch: Immer Dienstags 19:00 Uhr! https://www.twitch.tv/maximumbeachvolleyball Folgt auch bei Youtube und Instagram und checkt maximumbeachvolleyball.de

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar aktieriem, kuri atzīti par labākajiem kategorijā „Gada aktieris”. Viņu vidū ir arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par Klavdina lomu izrādē „Hamlets”. Šajā uzsvērti politiskajā iestudējumā, ko veidojis režisors Viesturs Kairišs, Elsinora diezgan nepārprotami ir Putina Krievija, un galvenajā lomā ir nevis Hamlets, bet slepkavnieciskais karalis Klaudijs jeb šajā versijā – Klavdins. Aleksandrs Maļikovs pirms sešpadsmit gadiem ieradies Latvijā no Karēlijas galvaspilsētas Petrozavodskas, pievienojoties Čehova Rīgas krievu teātra trupai. Darbs pie Klavdina lomas viņam sakrita ar atteikšanos no Krievijas pilsonības. Ap Valsts svētkiem viņš saņems Latvijas pasi. Bet tūlīt dzirdēsim viņa izvēlēto fragmentu no Šekspīra rakstītās Klaudija lūgšanas, ko Maļikovs izrādē runā krieviski, bet latviski tas skan šādi: (..) Bet, ja šī lāsta roka Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta, Vai debess laipnībai gan lietus trūkst, Lai mazgātu to sniega baltumā? Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš Šķiet, visi, kurus interesē populārās mūzikas kultūra, pazīst Rīgas tango karali Oskaru Stroku (1893–1975), kuram 2023. gadā tiek atzīmēta 130. jubilejas gadskārta. Tomēr laikam ne pārāk daudzi mūsdienās zina, ka tango karalis nācis no ļoti muzikālas kādreizējās Dvinskas (mūsdienās Daugavpils) ebreju ģimenes, kurā arī citi tās pārstāvji 20. gadsimtā jo redzami bija sevi pieteikuši pasaulē. Būdams pats jaunākais, pastarītis četru brāļu un četru māsu vidū, Oskars Stroks jau agrā jaunībā izvēlējās ceļu populārās mūzikas jomā. Citādāk bija ar pašu vecāko brāli Avseju Stroku (1875–1956). Viņš vēl pirms Pirmā pasaules kara bija no dzimtās Dvinskas devies uz Sanktpēterburgu, uz kurieni 20. gadsimta pirmajā desmitgadē bija pārcēlusies visa plašā Stroku ģimenē. Pēc tam Avsejs devās tālāk, uz Krievijas cariskās impērijas Tālajiem Austrumiem. Laimes meklējumos Avsejs Stroks beigās nokļuva Japānā, kurā gan laikā starp diviem pasaules kariem, gan arī pēc Otrā kara izvērsa aktīvu, sabiedrībā ļoti redzamu impresārija jeb mūzikas menedžera darbību. Tālo Austrumu zemēs 20. gadsimta pirmajā pusē sabiedrībā ļoti populāra bija interese par Eiropas klasisko mūziku un mūziķiem. Avsejs Stroks palīdzēja šo interesi izkopt, organizējot daudzu pasaulē slavenu operdziedātāju, pianistu, vijolnieku un citu mūziķu vieskoncertus Āzijā. Viņa interese klasiskās mūzikas popularizēšanā gan bija arī strīda iemesls ar jaunāko brāli Oskaru. Kad abi 1935. gadā satikās Japānā, uz kurieni ilgā Āzijas koncertturnejā bija devies Rīgas tango karalis, tad Avsejs mudināja Oskaru pamest šlāgeru komponēšanu un pievērsties klasiskās mūzikas izpildīšanai. Oskars nevēlējās to darīt un kādu brīdi abu starpā iestājās atsalums. Tomēr vēlāk strīds tika aizmirsts un brāļi atkal regulāri sarakstījās. Avsejam Strokam neizdevās pierunāt Rīgas tango karali uzsākt klasiska koncertpianista darbību. Tomēr līdz pat mūsdienām Japānā var atrast liecības par Avseja vērienīgo klasiskās mūzikas menedžera darbību. Viņa izvadīšana pēdējā gaitā Tokijā un vienā no tās piepilsētām 1956. gadā izvērtās plašā publiskā atvadu manifestācijā, par ko šodien liecina saglabājušies fotoattēli un publikācijas presē. Avsejs Stroks ir neizdzēšami ierakstījies Japānas un citu Āzijas valstu mūzikas kultūras vēsturē. Oskara otrais vecākais brālis Moiše jeb Marks Stroks (1885–1960) jau studiju laikā tomēr izvēlējās sevi veltīt nevis mūzikai, bet medicīnai un kļuva par ārstu. Pēc Pirmā pasaules kara līdz pat mūža beigām Marks Stroks nodzīvoja Lielbritānijā, Liverpūlē. Savukārt trešais dēls Stroku ģimenē, Leiba Stroks (1888 vai 1890 – 1957), agrāk par Oskaru piepildīja vecāku, īpaši kuplās ģimenes tēva Dāvida Stroka sapņus un cerības redzēt savus dēlus gūstam panākumus profesionāla mūziķa specialitātē. Cerības stiprināja, piemēram, 20. gadsimta sākumā Eiropā pazīstamais Bohēmijas stīgu kvartets. Pēc sava vieskoncerta Dvinskā 1900. gada rudenī, noklausoties jauniņā Leibas Stroka sniegumu, kvarteta mūziķi uzreiz uzrakstīja rekomendācijas vēstuli viņa tālākajām studijām. Leiba Stroks vienīgais no četriem brāļiem Strokiem 1909. gadā absolvēja studijas Sanktpēterburgas konservatorijā kā vijolnieks (kā zināms, Oskaram Strokam dažādu apstākļu dēļ pabeigt pianista studijas neizdevās). Pirmā pasaules kara izskaņā Leiba Stroks aizceļoja uz Rietumeiropu, Franciju, kur papildinājās pie leģendārā beļģu vijolnieka Eižena Izaī, tad pārcēlās uz Apvienoto Karalisti, kur spoži debitēja slavenajā Alberta koncertzālē. Vēlāk, divdesmito gadu sākumā viņš devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur, turpinot virtuoza vijolspēlētāja karjeru, Leiba mainīja savu vārdu un uzvārdu, turpmāk publikas priekšā muzicējot kā Leo Strokofs (Leo Strokoff). Diemžēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Leo Strokofa vijolnieka karjera, pēkšņi sasirgstot ar atmiņas traucējumiem, aprāvās. Mūsdienās ir saglabājušies atsevišķi skaņieraksti, kuri pazīstamās ASV kompānijas Columbia 20. gadsimta divdesmitajos gados izdotajās šellaka skaņuplatēs ļauj dzirdēt Leo Strokofa izkopto vijolspēles virtuozitāti. Mūžībā Leo Strokofs pilnīgā aizmirstībā aizgāja Ņujorkā 1957. gadā. Diemžēl dzelzs priekškars, kas padomju okupācijā Latviju atdalīja no pārējās pasaules, tobrīd bija licis zaudēt sakarus starp brāļiem Oskaru un Leibu jeb Leo Strokiem. Interesanti, ka arī divi Oskara Stroka māsu dēli ir atstājuši pēdas klasiskās mūzikas izpildītājmākslā. No četrām Stroka māsām – Bertas, Lizas, Marijas un Rozīnas – pirmais savu ceļu mūzikā iesāka Bertas dēls Aleksandrs Dubjanskis (1901–1920). Jau pusaudža vecumā, mācoties Sanktpēterburgas konservatorijā, viņš mūzikas kritikā tika nodēvēts par īstu brīnumbērnu, kuram īpaši padevās vēlīnā romantiķa un filozofiskā mistiķa Aleksandra Skrjabina metroritmiski un dinamiski sarežģītās, kaprīzās klaviermūzikas audumu lasījumi. Pēc konservatorijas absolvēšanas un Pirmā pasaules kara Aleksandrs Dubjanskis pārcēlās uz Ukrainu, Kijevu. Tur uzlēcošās pianisma zvaigznes mūžs spēji aprāvās liktenīgas, neatbildētas mīlestības dēļ. Dramatiskā kaislību uzbangojumā Aleksandrs izdarīja pašnāvību nošaujoties. Palika vien atmiņas par neordināro muzikālo talantu, kas bija nācis no Stroku dzimtas. Vēl vienas Oskara Stroka māsas, Lizas Antopoļskas dēls Jevgeņijs arī agrā bērnībā bija apliecinājis savu muzikālo apdāvinātību. Mīlošā māte izdarīja visu iespējamo, lai Jevgeņijs Antopoļskis (1894 vai 1895 – 1968) no Sanktpēterburgas dotos apgūt vijolspēli uz Vāciju un Franciju, vēlāk papildinātos pie slavenā pedagoga Žaka Tibo. Tomēr jaunā talanta karjeras sākumposms sakrita ar totalitārās Padomju Savienības izveidošanos pēc Pirmā pasaules kara. Gan Liza, gan Jevgeņijs Antopoļski cieta no pirmā staļinisko represiju viļņa, 20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē tiekot izsūtītiem uz Kazahstānu. Tomēr tur talantīgais vijolnieks ātri tika novērtēts, kļūstot par Almati Filharmonijas stīgu kvarteta līdzizveidotāju un pirmo vijoli, kā arī darbojās kā pedagogs konservatorijā. Pēc Otrā pasaules kara Jevgeņijs Antopoļskis pārcēlās uz Rīgu. Nav gan saglabājušās ziņas par to, kādas tolaik bija attiecības starp vijolnieku un viņa tēvoci, Rīgas tango karali Oskaru Stroku. Diemžēl totalitārās varas attieksmes un veidoto apstākļu ietekmē Jevgeņija Antopoļska spilgtais vijolnieka talants noslāpa, pavisam klusi aizejot mūžībā Rīgā 1968. gadā. Šodien, raugoties uz Oskara Stroka leģendāro personību, der arī atcerēties, ka viņš nāca no ģimenes, kurā muzikālā talanta gēns bija svētījis vairākus tās pārstāvjus. Vienlaikus Oskara Stroka dzimtas pārstāvju dažādie likteņi ir spilgta ilustrācija tam, kā dramatiskie 20. gadsimta vēstures notikumi mainīja un dažādi ietekmēja radošu personību dzīves.

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Tā bija egle, kas atradās pie mūsu vasarnīcas Jaundubultos, jūras pusē, kur Pētersons visu 1971. gada vasaru un vēl rudens sākumā strādāja pie Aleksandra Čaka dzejas, poēmu un stāstu dramatizēšanas, lai izveidotu dzejas drāmu “Spēlē, Spēlmani!”. Jūrmalā nekad pirms tam vai pēc tam šo putnu netikām redzējuši. Vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka pūce esot bijusi arī Čakam simboliski zīmīgs putns un dzejnieka bērēs esot sēdējusi kokā netālu no kapa. Izrāde “Spēlē Spēlmani!” kļuva par vienu no visu laiku leģendārākajām latviešu teātra izrādēm un tika spēlēta 16 sezonas. Grūti pateikt, kas tieši cilvēkus tā valdzināja šajā izrādē, jo tur bija sakausēts tik daudz – Čaka paša fenomens, atmodinātā pirmskara Rīgas gaisotne, izcils ansamblis, tēlu plastika, Imanta Skrastiņa brīnumainā pārtapšana par dzejnieku izrādes centrā un viņa suģestējošā balss, Imanta Kalniņa aranžētā un komponētā mūzika un Latviešu strēlnieku traģika un varonība, atzīšanās mīlestībā Latvijai, izrādes noslēgumā dziedot pazīstamo dziesmu ar Čaka vārsmām “Miglā asaro logs…” Kaut gan “Spēlē, Spēlmani!” ir ļoti viengabalaina, un tā ir pati slavenākā no Pētersona veidotajām izrādēm, pats režisors izrādes tapšanas laikā bija nule kā atguvies no vairākiem traģiskiem pavērsieniem savā dzīvē. 1970. gada nogalē viņam ir jāaiziet no Dailes teātra un viņš iekrīt bezcerīgumā. Roku pastiepj Rakstnieku savienība, uzaicinot viņu kļūt par drāmas konsultantu. Viņš sāk darbu, 1971. gada marta beigās dodas komandējumā uz Gruziju, bet tur pārsteidz nelāga vēsts – slimnīcā ievietots vienpadsmit gadus vecais dēls Uģis. Patiesība bija vēl ļaunāka - Uģis, mans brālis smagi cieš ugunsgrēkā un iet bojā. Pētersons iekrīt dziļā depresijā, faktiski zaudē darbaspējas un neiziet no mājas. Taču tās vasaras sākumā Pētersonu Jaundubultos apciemo Imants Ziedonis un mēģina pierunāt ķerties pie Čaka dzejas dramatizējuma. Man vēl ir saglabājusies A4 izmēra lapa, uz kuras Ziedonis savā arhitektam līdzīgajā rokrakstā ir īsi ieskicējis iecerētās izrādes būtību. Viņi vairākkārt tiekas un runā par to, līdz beidzot Pētersons vasarā ķeras pie darba, un jau rudens pusē Jaunatnes teātra vadība - direktors Gudzuks un galvenais režisors Šapiro augstsirdīgi piekrīt, ka izrādi varēs veidot viņu teātrī. Top vēstule Kultūras ministrijai, kurā Pētersons un Ziedonis ar apslēptu ironisku smīnu sola, ka atspoguļos Čaka dzejā atrodamo kritisko skatu uz pirmskara Latvijas sabiedrības izkurtušo morāli un visādi citādi atsegs Latvijas buržuāzisko pagātni, ar kuru nespēja samierināties Čaka radītais dzejnieka tēls. Liktenis šoreiz ir labvēlīgs Pētersonam un Čakam, un izrāde bauda gan kritikas, gan publikas mīlestību, un vēlāk tiek ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā. Bet Pētersona dzīvē tā nav vienīgā liktenīgā sakritība, kas saista viņu ar Čaku. Abi bija pazīstami, Čakam vēl dzīvam esot. Pētersona dzīvesbiedre Eleonora, saukta Nora, pēckara gados strādāja Valodas un literatūras institūtā, kur tolaik strādāja arī Milda Grīnfelde. Abas satuvinās, un, tā kā Milda draudzējas ar Aleksandru Čaku, abi pāri reizēm kopā iziet vakaros pilsētā vai apsēžas kādā lokālā. Milda tobrīd ar abiem bērniem ir iemitināta dzīvoklī Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, ēkas sestajā stāva, kur pirms tam atradusies Voldemāra Tones darbnīca. Tobrīd bija neiespējami paredzēt, ka no 1961. gada šis pats dzīvoklis kļūs par Pētersonu ģimenes mājvietu, un Pētersons tur izveidos savu slaveno divstāvīgo bibliotēku. Taču atgriezīsimies 1950. gadā. Ir februāris un ārā valda liels sals. Čaks ir apaukstējies, jo viņa Lāčplēša ielas dzīvoklī ir atslēgta apkure. Tāpēc viņš meklē palīdzību pie Mildas Grīnfeldes. Viņš sirgst arī ar sirds nepietiekamību, un, uzkāpis līdz sestajam stāvam, viņš pavisam zaudē spēkus. Dzejnieks tiek noguldīts lielākajā no Mildas Grīnfeldes divām istabām, pie viņa tiek izsaukts ārsts. Tā ir trešdiena. Bet divas nedēļas pēc tam, tieši trešdienā, Čaks šajā dzīvoklī tiek aizsaukts mūžībā. To man stāstīja mamma, un, kaut gan bērnībā tam nepievērsu lielu uzmanību, atceros, ka viņa teica, ka, Čakam aizejot, devusies Mildu mierināt, un viņas noguldījušas dzejnieku lielākajā telpā, Tones bijušajā darbnīcā pie atvērta balkona. Tur arī vāķējušas viņu līdz bēru dienai. Vēlāk uzaicināju ciemos Mildas meitu Ievu Postu, un viņa man parādīja, kur tieši bija atradusies dzejnieka gulta šajās pirmsnāves nedēļās. Mildas ģimene tolaik izmantoja tikai divas istabas, - trešajā vēl atradās Tones darbnīcas mēbeles un iekārta. Tā Pētersona un Čaka likteņi ir nesaraujami savijušies. Un abus vieno zināma traģikas un drāmas pieskaņa viņu dzīvēs. Bet man, pašlaik tur dzīvojot, ir sajūta, ka visi aizgājēji, kas šajā dzīvoklī šķīrušies no dzīves, mani mazliet sargā, arī Aleksandrs Čaks.      

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa "Lai labi garšo!" Tā saviem pircējiem vienmēr novēlējis valmieriešu iecienītais saldumu tirgotājs Oskars Bērziņš. Jāteic, ka tolaik Valmierā vairāki Bērziņi veikalnieki: jau pieminētais konfekšu Bērziņš uz Rīgas ielas. Maiznieks Mārcis Bērziņš Bruņinieku ielā, kurš cepa gardākos ūdenskliņģerus visā pilsētā. Dārznieks Juris Bērziņš uz Dārza ielas. Trīsdesmito gados gaļas un desu tirgotavu Rīgas ielā Nr.56. atvēra arī Eduards. Bērziņš. "Oskara Bērziņa konfekšu rūpniecības" īpašnieks Oskars Viļums Bērziņš dzimis 1899. gadā Valmieras apriņķa Rencēnu pagasta Vecostermaņos. Saimnieku Pētera un Annas Bērziņu ģimenē bijušas piecas atvases: Oskara trīs brāļi – Jānis Alfrēds, Pēteris Aleksandrs un Alberts Teodors un māsa Anna Matilde. Pēc pilsētas skolas beigšanas vairākus gadus puisis tēvam palīdzēja lauku darbos. Uz Valmieru no Rencēniem nākamais konfekšu rūpnieks pārcēlās 20. gadsimta 20. gados. Viņš 1925. gadā no E. Gorkša atpirka darbnīcu, kurā atradās katli konfekšu masas vārīšanai un galdi gatavās produkcijas apstrādei. 1929. gada augustā, Valmierā noīrējot telpas Rīgas ielā 1, Oskars Bērziņš nama pirmajā stāvā iekārtoja savu konfekšu veikalu. Turpat aiz veikala telpām ierīkoja nelielu ražotni, kurā uz vietas sāka gatavot saldumus. Iesākumā Oskars Bērziņš pats ne vien tirgojis, bet arī vārījis krējuma konfektes. Vēlākajos gados darbā pieņemtas darbinieces, kuras grieza, formēja konfekšu masu un tina gatavo produkciju. Par iecienītāko "O. Bērziņa konfekšu rūpniecības" produktu kļuva karameles. Trīsdesmitajos gados, kad visa Latvija pazīst populāro soļotāju Jāni Daliņu, Oskars Bērziņš izgatavo speciālu karameļu šķirni "Daliņa kājas". Ja bija vēlme konfektes iegādāties lētāk, tās varēja nopirkt uz svara bez konfekšu papīra. Ja gribēja smalkāk, tad tās pirka, ietītas glītā papīrā. Noliktavai, kurā glabāt saražoto preci, Bērziņš īrēja Rīgas ielā 30. 1931. gada jūnijs. "Valmieras Avīzes" lasītāji no neliela rakstiņa uzzina, ka "Ar šo gadu rūpnieks O. Bērziņš paplašina savu konfekšu rūpnīcu ar jaunām modernām mašīnām. Sevišķi tiek piegriezta vērība higiēniskiem apstākļiem un preces svaigumam. Pēdējā laikā izlaidis vairākas jaunas fabrikātu šķirnes, kuras pilnā mērā var sacensties ar Rīgas ražojumiem." (Nr.22./124., 1931.g. 05.06. – 2. – 3.lp.). 1938. gadā Lāčplēša ielā 6 Bērziņš sāka celt māju. Nākamajā gadā veikals un ražotne pārgāja uz jaunajām, modernajām telpām. Bija paredzēts, ka ēkas otrajā stāvā dzīvos uzņēmējs ar ģimeni.1940. gada vasarā veikalu nacionalizēja. Atsavināja arī eleganto divstāvu ķieģeļu namu. Bērziņi bija spiesti meklēt citu dzīvesvietu. Oskaru Bērziņu atbrīvoja no konfekšu fabrikas direktora pienākumiem. Viņa vietā iecēla jaunu direktoru. 1941. gada 14. jūnijā Bērziņus līdz ar citām turīgāko valmieriešu ģimenēm deportēja uz Padomju Savienības Tālajiem Austrumiem. Tēvu šajā traģiskajā dienā nošķīra no ģimenes tāpat kā citus vīriešus, novietojot atsevišķos vagonos. Viņi nekad vairs nesatikās: konfekšu rūpnieks Oskars Viļums Bērziņš gāja bojā 1942. gadā Sevurallagā. O. Bērziņa nams Lāčplēša ielā ir saglabājies līdz mūsdienām. Pēckara gados, līdz pat 60. gadu vidum, telpās darbojās augļu un dārzeņu kombināts. Uz tā ražošanas iekārtām pildīja dažādus konservus, kā arī "Valmieras minerālūdeni" un "Augļu" limonādi. Vēlāk šajā ēkā bijušas telpas teātra noliktavai, darbojušās vēl dažādas iestādes. Ēkas pirmajā stāvā bijis maizes un komisijas preču veikals. Tagad šeit iekārtots restorāns "Rātes vārti".

Šoreiz I'mperfekt piektdienā ciemos pie Lauras kino operators Aleksandrs Grebņevs, kurš nupat saņēma “Lielā Kristapa” balvu kategorijā labākais spēlfilmas operators. Parunājām par  filmām “Neona Pavasaris”, “Ūdens garša”, “Māsas”, un vēl kaudzi citām, kuras ir veidojis Aleksandrs. Parunājām, kāpēc pret filmēšanas procesu ir jāizturas ar vācu precizitāti, par kino industriju Latvijā un pasaulē, par studijām Vācijā, par sadarbību ar režisoriem un par to, kāpēc operatoram jābūt empātiskam. Ar Aleksandra darbiem var iepazīties te: www.grebnevs.com

No 17. līdz 19. februārim Sv. Jāzepa vīru lūgšanu grupa Aglonā organizēja kristīgu vīru nometni. Tajā piedalījās vairāk nekā 100 vīru no visas Latvijas. Par sajūtām, nometni apmeklējot, dalās Jānis, Māris un Aleksandrs. Viņi arī regulāri apmeklē Sv.Jāzepa vīru lūgšanu grupu un stāsta, kā tas maina viņu ikdienu.

Vīrietis. Pašsaprotami, vaine? Vienkāršs vārds un tomēr sabiedrība to reizēm padara par kaut ko ļoti sarežģītu un kontroversālu. Latvija pagājušajā gadsimtā saglabāja savu neatkarību, jo tās aizstāvji bija drosmīgi un pašaizliedzīgi vīrieši. Šis fakts daudz pasaka par vīrieša sirdi. Šajā epizodē pārrunāsim arī to, kā jauns vīrietis var atrast un nepazaudēt sevi- savu identitāti- mūsdienu liberālajā un mūžīgi mainīgajā sabiedrībā. Seko mums sociālajos tīklos un esi drošs/a rakstīt mums personīgi, ja vēlies būt kā viesis uz kādu no mūsu sarunām.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja Ja mēs gribam iepazīt Linarda Tauna dzejas iedvesmotājus, tad tas ir detektīva cienīgs darbs. Jo vairāk es pati lasu Linarda Tauna dzeju, jo vairāk šķiet, ka caur viņa dzeju dzirdu desmitiem pasaules autoru balsis. Pirmie pavedieni rodami intervijās ar Linardu Taunu un viņa draugu atmiņās. Pirmkārt, lielākais iedvesmotājs, ko arī atzīst pats Linards Tauns, ir Ņujorkas pilsēta ar nemitīgo ielu kņadu, ar neona gaismām, kā arī ar visu kultūras dzīvi, ko tā piedāvā pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Tie ir hepeningi, laikmetīgā māksla, pasaules klases dzejnieki, uz kuru vakariem dodas gan Linards Tauns, gan Gunars Saliņš. Ja mēs lasām atmiņas par Linardu Taunu, tajās nenoliedzami figurē trīs lielie viņa iedvesmotāji – franču dzejnieks Šarls Bodlērs (Charles Pierre Baudelaire, 1821-1867), poļu izcelsmes franču dzejnieks Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire, 1880-1918) un velsietis Dilans Tomass (Dylan Thomas, 1914-1953). Ar Šarlu Bodlēru ir pavisam īpašs stāts, no viņa Linards Tauns aizgūst mākoņa tēlu. Dzejolis "Svešinieks", kas tulkots arī latviešu valodā, saka tā: "Es mīlu mākoņus – tos mākoņus, kas aiziet! … lūk, tur… lūk, tur… šos brīnišķos mākoņus!" Linardam Taunam mākoņi pārvēršas, iegūst visneparastākās krāsas – tie ir dzelteni, zaļi, dzīves un enerģijas pilni. Viņa mākoņi ir kā klošāri, minezingeri, pašpuikas. Jau pilnīgi citā dimensijā mākoņi turpina savu ceļu Ņujorkā. Otrs lielais iedvesmotājs Linardam Taunam ir Gijoms Apolinērs, un viņiem ir viens kopīgs motīvs  – gājiens. Pilsēta, kas ir nemitīgā kustībā, kas iet garām kā parāde. Dzeja ir dinamiska un pārsteigumiem pilna, un lasītājs nekad nezinās, kas notiks aiz nākamā pagrieziena, aiz nākamā ielas stūra. Savukārt Velsietis Dilans Tomass faktiski ir Linarda Tauna dvēseles brālis, jo abi nodzīvojuši ļoti īsu mūžu, bet atstājuši spilgtas pēdas savā dzejā. Interesantākais ir tas, ka Dilans Tomass viesojies Ņujorkā tieši tajā pašā laikā, kad tur nupat ieradies arī Linards Tauns. Viņiem kopīgais motīvs, ko savās atmiņās atzīst arī Gunars Saliņš, ir "pienbaltās dienās". Dilanam Tomasam gan tās ir jēru baltās dienas jeb "lamb white days". Nenoliedzami viens no lielākajiem Linarda Tauna iedvesmotājiem ir māksla. Viņa lielākais elks mākslas pasaulē ir nīderlandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs (Vincent Willem van Gogh, 1853-1890). Jāsaka arī, ka abiem bijis gana trauksmains mūžs, un tas noteikti viņus vieno. Spilgts piemērs ir šis citāts no dzejoļa "Gājiens ar saulespuķēm", kas arī ļoti labi raksturo Tauna dzeju: "Tad saturēdams krāsas pats sevī, es gleznoju kluso dabu." Linarda Tauna dzeja patiešām ir kā tāda sajūtu glezna. Un, visbeidzot, viens no mūsu pašmāju autoriem – Aleksandrs Čaks. Interesanti, ka Linarda Tauna dzejā atrodam teju parafrāzi par Čaka dzejoli "Beidzamais tramvajs". Linardam Taunam šis tramvajs ir kā atgriešanās Rīgā laika mašīnā, kurā viņš var iztraukties cauri no Ņujorkas līdz savai dzimtajai pilsētai. Tad viņš raksta: "Es braucu ar tramvaju itin kā pieņemtu namu dvēseļu parādi."

Turpinām raidījumu sēriju par profesionāliem sportistiem un viņu ceļu uz augstāko izglītību. Vismaz pirms divdesmit gadiem dzīvs bija pieņēmums un stereotips, ka vari būt viens vai otrs - augsta līmeņa sportists vai ar augstāko izglītību, nevis abi vienlaikus. Mūsdienās viss ir mainījies, arvien vairāk profesionāļi brīvo laiku izmanto augstākās izglītības iegūšanai vai sporto ASV, kur koledžu sporta sistēma ir visaugstākajā līmenī, ļaujot apvienot izaugsmi sportā ar akadēmisko izglītību. Šajā raidījumā viesojas divi no Latvijas vadošajiem pludmales volejbolistiem Anastasija Samoilova un Aleksandrs Samoilovs. Nedēļas topā: VEF basketbolisti  izstājas no Čempionu līgas; Kristaps Porziņģis stabils un rezultatīvs Nacionālajā basketbola asociācijā, atkal viens personīgais rekords; Krāpšanās “Trīs zvaigžņu balvas” tautas balsojumā; Jura Savicka “augšāmcelšanās”. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” viesojas futboliste Liene Vāciete, kurai bijis visnotaļ netipisks karjeras un studiju ceļš - viņa apvienoja futbola spēlēšanu ar studijām ASV - vietā, kur futbols strauji iegūst popularitāti, tomēr līdz šim sporta karalis tur bijis ēnā.

Aleksandra Čaka (1901—1950) liroepiskais darbs "Mūžības skartie", kas tapis 30. gados, veltīts latviešu strēlnieku varonīgajām cīņām Pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara frontēs. Fragments Sprediķis Piņķu baznīcā Ierunājusi Judīte Zusmane

Ar viesturis aktivistu i rekonstruktoru, bīdreibys „Kroma kolna bruoliste” vadeituoju, kurs jau vaira nakai desmit godu kūpā ar dūmubīdru grupu tur ryupi par Dagdys pusis piļskonā izcaltū senejūs latgaļu pili, Aleksandru Lubānu runuosim par bīdreibys  „Kroma kolna bruoliste” darbeibu, myusu seņču tykumim, kulturu i tradicejom, kas ite bejušys ap 13. godu symtu, kai ari par patriotismu, dzimtinis mīlesteibu i pīdereibys sajiutu. Taipat kasdīnā Aleksandrs struodoj ari Vaļsts meža dīnestā par viersmežziņa vītinīku i aktivi dorbojās Zemissardzē.    

Pēc Ziemas kara, finlandizācijas un gadu desmitiem ievērotas neitralitātes Somija gatava iestāties NATO. Kas mainās pie ziemeļu kaimiņiem un visā Baltijas jūras telpā? Otrdien raidījuma #1pret1 viesis – Somijas ekspremjers Aleksandrs Stubs. After the Winter War, finnishization and decades of neutrality, Finland is ready to join NATO. What is changing in the northern neighbors and in the whole Baltic Sea region? On Tuesday, the guest of the show #1pret1 is the former Prime Minister of Finland Alexander Stubb.

Laiks paliek siltāks, un #5BREINUMI dodas ceļā, lai brīnītos par cilvēkiem, lietām un notikumiem Latgalē.  Raidījuma vadītāji Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs dodas uz pilsētu Preiļi, kas ir pazīstama ne tikai ar sieru, vīngliemežiem, lellēm, futbolu un Lauri Zalānu, bet arī ar metāla skulptūrām un dizaina mēbelēm, kuras izgatavo Aleksandrs Nesterjuks.  Metālmākslinieks kopā ar sievu Alīnu Nesterjuku dzimtajā pilsētā izveidojis radošo darbnīcu Nester Custom Design art gallery, kurā no lūžniem rada dažādus mākslas priekšmetus un dizaina mēbeles un ļauj par tiem brīnīties apmeklētājiem. #5BREINUMI pārliecinājās, ka mūsdienu mākslā Aleksandrs ir fenomens. Skaistums, gaumes izjūta, rūpīgs darbs, iztēle, emocijas, detaļas, spēks - tikai daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem var raksturot šo vietu un cilvēkus. Klausies raidījumu un uzzini vairāk! Tā kā viena raidījuma nepietika, lai brīnītos par to, kas notiek šajā pilsētā, tad nākamajā nedēļā turpināsim ciemošanos Preiļos. Breinojamīs kūpā!  

Laiks paliek siltāks, un #5BREINUMI dodas ceļā, lai brīnītos par cilvēkiem, lietām un notikumiem Latgalē.  Raidījuma vadītāji Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs dodas uz pilsētu Preiļi, kas ir pazīstama ne tikai ar sieru, vīngliemežiem, lellēm, futbolu un Lauri Zalānu, bet arī ar metāla skulptūrām un dizaina mēbelēm, kuras izgatavo Aleksandrs Nesterjuks.  Metālmākslinieks kopā ar sievu Alīnu Nesterjuku dzimtajā pilsētā izveidojis radošo darbnīcu Nester Custom Design art gallery, kurā no lūžniem rada dažādus mākslas priekšmetus un dizaina mēbeles un ļauj par tiem brīnīties apmeklētājiem. #5BREINUMI pārliecinājās, ka mūsdienu mākslā Aleksandrs ir fenomens. Skaistums, gaumes izjūta, rūpīgs darbs, iztēle, emocijas, detaļas, spēks - tikai daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem var raksturot šo vietu un cilvēkus. Klausies raidījumu un uzzini vairāk! Tā kā viena raidījuma nepietika, lai brīnītos par to, kas notiek šajā pilsētā, tad nākamajā nedēļā turpināsim ciemošanos Preiļos. Breinojamīs kūpā!  

In this episode we talk about real estate crowdfunding market and how both - developers and investors can benefit from using Estateguru.co crowdfunding platform.

Kā pretoties patērētājsabiedrības uzspiestajiem nosacījumiem un peļņas kārei un kā izveidot draudzīgākus ieradumus, kuri ilgtermiņā nāks par labu mums visiem, skaidrojam raidījumā, uzklausot dažādus pieredzes stāstus. Pieredzē par videi draudzīgāka dzīves veida izvēli dalās Elgars Felcis, pētnieks un pasniedzējs Latvijas Universitātē, vada Latvijas permakultūras biedrību un atvērto saimniecību "Zadiņi" Smiltenes novadā. IT speciālista Dagņa Zviedra hobijs ir mantu labošana, viņš māca to darīt arī citiem. Dagnis pārstāv "Repair Cafe" kopienu, kas ir globāla kustība, kura cīnās par to, lai cilvēki nezaudētu spēju un tiesības savas nopirktās lietas labot pašiem. Fotogrāfe un operatore Guna Rubule ir viena no dibinātājām koplietošanas darbnīcai „Koki”, kurā var labot, skrūvēt, pārveidot mēbeles. Tur var izmantot instrumentus, jo ne katru ēveli, slīpmašīnu vai zāģi ir vērts iegādāties vienai reizei. Darbnīca šobrīd atrodas Botāniskajā dārzā. Multimāksliniece Jana Purmale darbojas kā brīvprātīgā „Brīvbodē” – lietu un mantu apmaiņas veikalos. Cēsu Digitālā centra priekšsēdētājs Aleksandrs Ļubinskis stāsta par savu, kā pats sauc, vaļasprieku – salmu māju būvniecība.

For this 2nd Episode of Volley SOAPs Podcast, we sit down with one of Team Latvia's top beach volleyball players, Aleksandrs "The Lion King" Samoilovs.Aleks is a 5x European Champion, 15x FIVB Champion and a 3x Olympian. 16 years in to the pro-leagues, Aleks continues to reach new heights in the sport and continuous to put out a load roar into the Beach Volleyball Scene.In this episode, we talk about his career in the "SOAP notes" format as follows(S)ubjective History- His origin story as a multi-sport athlete- How he started out in beach volleyball - Having to make a life changing choice between a pro beach volleyball career or a Medicine School career- His highs and lows throughout his career(O)bjective History- What technical beach volleyball skills he is most proud of- How to work on these skills- What skill every aspiring player should master(A)ssessment - An inside look at his current journey as an athlete(P)lan of action- His current goals at the moment competing in the new World Tour Format- What's next in line for his careerI hope you get to enjoy and be inspired by his story as much as I did! Feedbacks would be highly appreciated and let me know which Beach Volleyball Icon you want to get featured next!=====================================================================Aleksandrs' SocialsIG: @SamoilovsTikTok: @asamoilovsDoc AJ's SocialsIG: @doc.ajparejaTikTok: @doc.ajparejaYT: Doc AJ VolleyballPatreon: patreon.com/docajvolleyballAudio File Title:Mesmerizing by GvidonAudio File URL:http://pixabay.com/music/soft-house-mesmerizing-15617/

Māksla kā ierocis pret sociālo nevienlīdzību, rasismu un Latvijas okupāciju – Kultūras rondo iepazīstam trimdas grafiķi Aleksandru Karpovu, kura darbu izstāde „Māksla kā ierocis” no 25. marta skatāma Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.    25. marts ir zīmīgs datums izstādes atklāšanai, jo, kaut arī Aleksandrs jau dzimis Amerikā, izsūtījums, sociālās netaisnības un Latvijas okupācija ir svarīgas tēmas viņa ofortos un litogrāfijas. No Kalifornijas Latvijā ieradies viņa brālis Konstantīns Karpovs, ar kuru arī tikāmies Radio studijā. Kopā ar viņu – Pasaules latviešu mākslas centra izpilddirektors Kārlis Kanderovskis. Aleksandrs Karpovs (1953-1994) bija apdāvināts grafiķis, kurš sociālā reālisma izteiksmes līdzekļus lietoja kā ieroci, lai atainotu sociālo nevienlīdzību un atgādinātu par Latvijas okupāciju. Dzīvodams ASV, savos mākslas darbos viņš akcentēja materiālismu, rasismu, kara draudus un dabas piesārņošanu. Pēc pārcelšanās uz Latviju viņš atainoja padomju noziegumus – deportācijas un kultūrvides iznīcināšanu. Mākslinieks ir represijās cietušās, Latgalē pazīstamās Volontu dzimtas pārstāvis. No deportācijas uz Sibīriju 1941. gadā laimīgā kārtā izglābās vienīgi viņa māte. Aleksandra Karpova daiļrade ir reizē skaista un šausminoša, nezaudējot aktualitāti mūsdienās.

This episode of SANDCAST: Beach Volleyball with Tri Bourne and Travis Mewhirter, is SUCH A BLAST! On the show this week is Latvian legend Aleksandrs Samoilovs, known to most as the Lion King. A veteran on the World Tour for 16 years now, Samoilovs has achieved more than anyone could have ever imagined, hailing from a tiny country the size of Idaho: three Olympic Games, No. 1 ranking in the world, medals of every color. And he's still playing – and playing dang good volleyball. There was so much to chat about on this episode, including: How Samoilovs was dubbed the Lion King, and his embracing of the nickname A wild story from South Africa in which Samoilovs and Janis Smedins became No. 1 in the world Why working in a bank for two months was all he needed to know that he needed to become a beach volleyball player His ability to entertain and add value to the sport And so, so, so much more. Such a blast with Samoilovs, one of the greatest sportsmen in beach volleyball. ENJOY! *** Like our content? Leave us a tip :) We don't charge a subscription fee, so everything is much appreciated: https://motivated-author-4500.ck.page/products/sandcast-tip-jar We now have SANDCAST MERCHANDISE!! Rock the gear of your favorite podcast today! https://www.sandcastmerch.com/ If you want to receive our SANDCAST weekly newsletter, the Beach Volleyball Digest, which dishes all the biggest news in beach volleyball in one quick newsletter, head over to our website and subscribe! We'd love to have ya! https://www.sandcastvolleyball.com/ This episode, as always, is brought to you by Wilson Volleyball, makers of the absolute best balls in the game, hands down. You can get a 20-percent discount using our code, SANDCAST-20! https://www.wilson.com/en-us/volleyball Check out our book, Volleyball for Milkshakes, written by SANDCAST hosts Tri Bourne and Travis Mewhirter: https://www.amazon.com/Volleyball-Milkshakes-Travis-Mewhirter/dp/B089781SHB

Rubrikā "Viesture latgalīša acim" viesturis doktorants Arņs Slobožanins stuosteis par Ludzys kopūs apglobuotū Lelbritanejis Monarhu dinastejis piecnuocieju Stuartu. „Stuartu piecnuocieja atdusys vīta Ludzys kopūs” – taida publikaceja ir atrūnama 1937. goda izdavumā „Latgolys viestness”.  Roksta teksts ir itaids: „ Ludzys evangeliski ļutariskuos draudzis kopsātā apglobuots vīns nu Anglejis bejušuo karaliskuo Stuartu noma piecnuocieju Rūdolfs Aleksandrs fon Struarts. Nalaikis dzimts 1856. godā i mirs 1908. goda 23. martā. Izaudzs Līpuojā, studiejs Tērbatā i sovā laika bejs Ludzys aprinča prīšknīks.  Dzeivuojs vīnkuoršai i ar latvīsim sasarunuojs latviski. Jam iz kopa izcalts gleits malna granita pīmineklis.” Stuarti beja nu Skotejis aristokratu cālusēs dzymta, kas vaļdeja Lelbritanejā 17. i 18. godu symtā. Vaira nakai symta godu. Itymā laikā Anglejā rysynuojās piļsūņu kars i daudzi cyti politiski konflikti. Kaba izbāgtu nu vuojuošonys, daudzi Stuarti pameta Britu solys, tūs vydā Aleksandra fon Stuarta seņči, kuri apsameta niulinejā Latvejis teretorejā. Stuosts par Stuartu dzymtys piecnuociejim Ludzā vēļreiz pīruoda tū, ka pasauļa i Latgolys viesture ir cīši savīnuotys sovā storpā. Ir zinis, ka Stuarts beja sarakstejs poemu par Ludzu vuocu volūdā, bet nav īspiejs publicēt. 

Čaks, kas aģitē par padomju varu. Čaks, kurš drīzāk ir ciniķis, nevis lirisks mīlētājs, Čaks, kuru atklājusi Silvija Radzobe, bet līdz galam iesākto pabeigusi Zane Radzobe. Kultūras rondo par monogrāfiju “Čaks un laiks” pārrunājam ar tās redaktori Zani Radzobi. Aleksandra Čaka jubilejas gada pašā izskaņā iznāca Silvijas Radzobes grāmata „Čaks un laiks”. Tas nav jubilejai pieskaņots izdevums, tas ir teātra zinātnieces Silvijas Radzobes mūža pētījums, kuru viņai neizdevās pabeigt. Grāmata iznāca viņas meitas, teātra zinātnieces Zanes Radzobes redakcijā. Un grāmatā paliek pētniecībā svarīgi jautājumi, kuriem visticamāk neiespējami rast dokumentos balstītas atbildes. Zane Radzobe priekšvārdā raksta:„Mamma mūžībā tika aizsaukta 2020. gadā, ļoti strauji un negaidīti. Neilgajā slimības laikā viņa nespēja strādāt, taču paspēja parūpēties par to, kas viņai dzīvē bija svarīgākais – mani, Kuivižiem un Čaku. Šī grāmata ir tapusi tāpēc, ka es viņai apsolīju – manuskripts tiks pabeigts un izdots.” Tagad grāmata ir izdota apgādā „Zinātnē”, bet Zane Radzobe ir piekritusi sarunai nedēļā, kad paziņotas Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā. Zane ir bija no četriem nominantiem. Tāpēc būs arī sarunas daļa par kritiku. Bet svarīgākais tomēr par Čaks, tāpēc atgādināsim arī sarunu 2017. gada Kultūras rondo, kad studijā bija Silvija Radzobe un tikko bija iznācis „mazais Čaks”- „"Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks”. 2022. gada sākumā mēs turpinām sarunu ar Zani Radzobi, kuras redakcijā tagad iznācis „lielais Čaks” – Silvijas Radzobes „Čaks un laiks”. Silvijas Radzobes grāmata noslēdzas ar nodaļu „Cilts grāmatas nolaupīšana. Iespējamie cēloņi” par Čaka ģeniālo dzejas darbu „Mūžības skartie”. Iespējams,  Barikāžu atminēšanās un pasaules nemierīgo svārstību laikā   „Mūžības skartie'' lasāmi atkal un atkal no jauna.

Latvijas Radio 2 un “Fonds Nāc līdzās!” dāvina klausāmteiku disku. Latvijas Radio 2 un “Fonda Nāc līdzās!” sadarbībā tapusi jau piektā audiogrāmata. Šoreiz pasakas nomaina teikas, kā rezultātā ir tapis disks ar 28 latviešu tautas teikām.  Teikas ierunājuši “Fonda Nāc līdzās!” jaunieši un bērni, kā arī Latvijas Radio darbinieki un viņu bērni. Par šī gada audio diska vizuālo noformējumu rūpējusies māksliniece Renāte Kloviņa. Teiku "Kangaru kalni" ierunāja: Sendija Burka-Šaicanova, Aleksandrs Šaicanovs (LR2)

Vai iespējams pilnvērtīgi baudīt kultūru neredzīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem? Jāteic, gan nedzirdīgajai, gan neredzīgajai kopienai ir sava kultūra, tā, piemēram, arī zīmju valodā tiek spēlēts gan teātris, gan arī dziedāts, bet, ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties iekļaujoties kopējā kultūras pasaulē, aizejot uz koncertu, teātri vai mākslas izstādi? Ēka, kurā vienuviet atrodas divas Rēzeknes filiāles, proti, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas un Latvijas Neredzīgo biedrības. Ieejot, sagaida Aleksandrs. Vīrietis šeit strādā. Aleksandram ir pirmās grupas invaliditāte, redzes problēmas ir kopš bērnības. Bijis laiks, kad redzējis labāk, taču ar laiku redze pasliktinājusies vēl vairāk. Šobrīd viņš viens pa ielu nespēj pārvietoties. Agrāk, ejot uz kino, atceras, ka pirmajās rindās sēžot, ieekonomējis naudu, jo biļetes bijušas lētākas. Lielākoties viņš apmeklē kultūras pasākumus, kurus organizē sociālais dienests vai neredzīgo biedrība. Šie pasākumi cilvēkiem ir svarīgi, lai socializētos un nejustos vientuļi. Taču pasākumi ārpus biedrības telpām prasa tomēr piepūli, lai uz tiem nokļūtu, un ne visi no tiem ir pilnvērtīgi baudāmi. Taču, cik kultūra ir pieejama un kādas iespējas to baudīt cilvēkiem, kuri nevar dzirdēt, bet vien redzēt, vairāk stāsta Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidents Ivars Kalniņš, kurš sarunājas zīmju valodā, un biedrības viceprezidente Brigita Lazda, kura ir starpnieks sarunai ar Ivaru Kalniņu.

Par Imanta Kalniņa operas “Matīss, kausu bajārs” pirmatskaņojumu, kas tapis pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem Kultūras rondo saruna ar koncertuzveduma muzikālo vadītāju un diriģentu Aināru Rubiķi. Svinot meistaru apaļās jubilejas, 5. decembrī pulksten 19.00 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" notiks Imanta Kalniņa operas "Matīss, kausu bajārs" pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem pirmatskaņojums koncertizrādes formātā, informēja rīkotāji. Aleksandrs Čaks poēmu sarakstījis 1943. gadā, taču tā publicēta krietnu laiku pēc autora nāves no nepublicētiem manuskriptiem 1972. gadā. Rakstnieks filozofiskā, vēsturiskā un psiholoģiskā savijumā apcerējis personības garīgo tapšanu, rūdīšanos un ceļu uz harmoniju sarežģītā laikā. Savukārt Imants Kalniņš operu sācis rakstīt Čaka simtgadē. Līdz šim nošu partitūra glabāta komponista bibliotēkā un nu – pēc 20 gadiem – tā piedzīvos pirmizrādi. Kā norādīja organizatori, tapis monumentāls opuss trijos cēlienos un sešās ainās par Rīgu, rīdziniekiem, godu un mīlestību – "par joprojām aktuālām tēmām – ceļu uz harmoniju un garīgu brīvību". Koncertizrādi veido mūzikas un drāmas telpas "OratoriO" izveidotāji – režisore Rēzija Kalniņa, diriģents un muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis sadarbībā ar dramaturģi Daci Micāni Zālīti, scenogrāfi Sandru Strēli, gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un horeogrāfi Ingu Krasovsku. Operas iestudējumā piedalās gan orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi un Rīgas kamerkoris "Ave Sol", gan arī operas solisti – Armands Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viktorija Pakalniece, Artjoms Safronovs, Juris Jope, Edgars Ošleja un Rihards Millers.

"Atsperes" viešņa šoreiz režisore un dzejniece Dace Micāne-Zālīte. Iestudējot Imanta Kalniņa operu "Matīss, kausu bajārs", režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis izvēlējušies Daci par iestudējuma dramaturģi.  Opera tika uzrakstīta par godu Čaka simtgadei 2001. gadā, taču līdz pirmiestudējumam nācās gaidīt divdesmit gadus.  "Uzreiz gribu teikt, ka kopā ar režisori Rēziju Kalniņu un citiem "OratoriO" cilvēkiem šajā teātra templī varam radīt, veidot un pielikt savu redzējumu brīnišķīgās operas stāstam. Mūsu pienesums noteikti ir Prologs, kura Valda Rūmnieka un Andreja Miglas savulaik veidotajā operas libretā nav," uzsver Dace. Viņasprāt, šis uzstādījums, ka lelles vecā Leļļinieka leļļu kastē skumst vienas pašas, nevajadzīgas, nekustīgas, putekļainas un nevar pildīt savu misiju – spēlēt teātri, ir ļoti būtisks. "Leļļinieks, kurā saskatām pašu Aleksandru Čaku, nesot upuri un atdodot savu dzīvību, dod dzīvi šīm lellēm – stāstam par Matīsu, kausu bajāru. Mūsu sagatavotais Prologs ir tāda kā atdzimšana, jo Prologā mēs redzam pirmās latviešu profesionālās kostīmu mākslinieces Margas Spertāles darinātās lelles. Jā, tās pašas šamota lelles ar mazajām mežģīņu krociņām tērpos, ko mums laipni patapina Dekoratīvās mākslas muzejs. Pie mums nāk divi teātra grandi un veido dialogu – Leļļinieks ir Jānis Paukštello, Melnais kungs – Juris Strenga, un ir lielais Sākums pirms priekškara vēršanās. Šis lielais brīdis, kad mēs parādām, ka aktieris, mākslinieks, dzīvo tikai tad, ja viņš jūt, ka ir vajadzīgs kādam – ka viņam ir klausītājs, ka viņam ir skatītājs." Daces Micānes-Zālītes rīcībā ir ļoti interesanta grāmata, kas izdota Amerikas Savienotajās Valstīs – "Aleksandrs Čaks. Mana mīlestība". Tajā ir priekšvārds no Anšlava Eglīša, kurš dalās savās atmiņās par to, kā izskatījās Čaks brīdī, kad rakstījis šo darbu. "Tas ir Otrā pasaules kara laiks – vācu laiks, kad Aleksandram Čakam aizliegts publicēties. Tobrīd Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis aicina viņu, jautādams, vai negribot uzrakstīt kaut ko teātrim pantos. Un Čaks atsaucas – viņš sāk Poēmas radīšanu. Paralēli viņš rada arī "Spēlē, spēlmani", bet Anšlavs Eglītis raksta tā: "Atceros šos ar nelielām lapām aprakstītos manuskriptus – katru laba ķieģeļa biezumā. Čaks nēsāja tos līdzi, sadalījis pa vairākām kabatām, un varēja lasīt. Varbūt, ka visu desmittūkstoš rindu kopgarumā tie bija smagi, grūti lasāmi, bet tajos mita nešpetns spēks. Tās bija vienreizīgas poēmas – nekā līdzīga rēgainībā neatceros lasījis visā pasaules literatūrā." Lūk, un jāteic, ka mūsu komanda, mūsu brīnišķīgie solisti un Matīsa lomas attēlotājs Juris Jope – mēs ceļam šo īpašo pasauli. Jā, pasaules krogs, bet tai pašā laikā visas cilvēces gan lielākie spēka punkti, gan lielākie vājuma punkti dzīvos šajā operas inscenējumā, kurā iekļaujas arī Sandras Strēles scenogrāfija – tā ir ar rokām darināta, ar rokām apgleznota. Bet mēs neradām tik daudz senu leģendas stāstu – tā tomēr ir šodiena. Kā es saku, Matīss var braukt arī 1. tramvajā."     

Strādāt par minimālo algu ne vienmēr nozīmē, ka darba ņēmējam nav citu variantu. 22 gadus vecais liepājnieks Aleksandrs Vabelis šobrīd saņem mazāk par minimālo algu, bet ir ļoti apmierināts gan ar savu darbu, gan dzīvi. “Nauda nav pats svarīgākais,” Aleksandrs saka intervijā “Būrim”. Darba režīms viņam ļautu strādāt papildus, bet patlaban viņam pietiek ar to, kas ir. Aleksandrs neslēpj, ka šādi strādāt un izdzīvot viņam ļauj gan ļoti izdevīgs īres līgums, gan arī drošības spilvens jeb iekrājumi no laika, kad strādāja un pelnīja vairāk. Runājot par ikdienas izdevumiem, Aleksandra prioritāte ir kaķis! Par mājas mīluļa vajadzībām viņš parūpējas vispirms, bet vai ko jaunu vajag pirkt pašam sev – trīskārt apdomās. “Es nevaru spontāni nopirkt lidmašīnas biļetes uz Parīzi vai Barselonu,” viņš saka, bet tā esot viņa izvēle šādi dzīvot, un Aleksandrs pašlaik neko mainīt nevēlas.

Dzīšmu stuostu rubrikā itūreiz patriotiskuos nūsaknēs. Tymā, raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari pīduovoj mums vaira dazynuot par dzīsmi “Skaidra volūda”. “Skaidra volūda” ari ir nu tūs dzīšmu plaukteņa, kuruos sauc par Latgolys himnom i dzīd leluokuos i mozuokuos nūtikšanuos. Dzīsme pyrmū reizi izskanēja 1991. goda Latgolys televizejis muzykys festivalā. Festivals tūgod ari nūtyka pyrmū reizi i tuoļuokūs desmit godus beja leluokuo muzykys nūtikšona Latgolā. Par dzīsmis pyrmū izskaniešonu 1991. gods augustā izdavumā “Mōras Zeme” raksteits: “Televizejis festivalu varēja vāruot teišā translacejā. Skanēja tautys, goreiguo, simfoniskuo, koru, estradis muzyka. Bez jau vysim labi pazeistamom i īmīļuotom melodijom televizejis skateituoji dzierdieja jaunys latgalīšu autoru dzīsmis, nu kurom E. Rāznupa i A. Rancānis “Skaidruo volūda” kliva par jaunu latgalīšu tautysdzīsmi.” Ite gon juosoka, ka jau ar pyrmū publikaceju “Mōras Zemē”, kod publicāti ari dzīsmis vuordi i notys (kai atzeist publikacejis autori, gon bez saskaņuošonys ar autorim), saīt drupeit sajukums ar dzīsmis nūsaukumu – notuos ir “Skaidra volūda”, paskaidrojūšajā tekstā “Skaidruo volūda”. Itaidi varianti i vēļ “Skaidrā volūdā” tod dažaidūs vītuos pasaruoda i iz prīšku. Pareizais byutu “Skaidra volūda”. Tūlaik televizejis festivalā dzīsmi izdzīduoja Andris Baltacs, kurū niu mes zynim nu kai grupys “Baltie lāči” dalinīku, i Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, kurs vaira pazeistams tyka ar Alekša lūmu Juoņa Streiča kinā “Cylvāka bārns”. Aleksandrs kaidā sarunā par “Skaidra volūda” sacejs, ka tymā breidī tei dzīsme nimoz naasūt bejuse dūmuota kai Latgolys himna. Tei bejuse taida vīnkuorša dzīsme televizejis festivalā ar orkestri i divejim latgalīšu puišim, kurim tīpat sūpluok ar radejis mikroponu ari slovonais žurnalists Bronislavs Sprydzāns, kurs īrakstejs dzīsmi. Taidā izpiļdejumā tei vēļ ilgi skanējuse radejā kai apsveikuma dzīsme, nu reizē nasuse lapnumu par latgalīšu volūdu. Kai tod dzīsme rodusēs? Dzīsmis vuordu pamatā ir Annys Rancānis 1986. godā izdūtajā dzejis kruojumā “Piektdiena” publicātuos poemys “Taisneibas nesējs”, kas veļteita īvarojamajam latgalīšu sabīdryskajam darbinīkam, drūsminīkam Pīteram Miglinīkam, teksts. Kruojums tūlaik izdūts 10 000 eksemplaru, kas skaitejusēs moza tiraža i dreiži izpierkta. Dzīsmis muzykys autors Eugeņs Karūdznīks (eistajā vuordā Eugenijs Ruško) i vuordu izmontuošonu ar Rancāni jis nabeja saskaņuojs, ar tim izadarejs gona patvaleigi, izmainūt tūs pa sovam pruotam. Ite gabaleņš nu “Taisneibas nesēja” ar autoris originalajim vuordim: “Dzīd, trailoj mežs, un akmiņs gavilej tik skaidrā volūdā kai iudiņs olūtā, zīd maize teirumā un grīze grīž tik teirā volūdā kai iudiņs olūtā, un myužam zeme ar mums runuosīs tik spūdrā volūdā kai iudiņs olūtā!” Karūdznīka aba eistajā pavuordē kai jau miniejom Ruško biografejis fakts ir juo rodūšums dažaidu pseidonimu izvēlē lirikā izmontuojs Abavietis, liroepikā – Krystužāns, Zamzarāns, prozā – Azarzems, publicistikā Rūškāns, muzykys dorbim Rāznups, instrumentaluos muzykys dorbim – Ritumāns, taipat bejuši dažaidi prīškvuordi – i Juoņs, i Jurs, Eugeņs, Fraņcs voi vīnkuorši tūs pyrmī burti. Interesna ari, ka suokumā kai dzīsmis autors ari pasaruoda Rāznups, nu niu mes vaira runojam par Karūdznīku. Ka stuosteit par komponista dzeivi, tod Ūtruo pasauļa kara laikā juo celi nūvaduši iz Kūrzemi, tod dzeivuojs Reigā, kur struodojs par trauku apgleznuotuoju Reigys porcelana ryupneicā, vadejs ari latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansambli “Olūteņš”, bet 1985. godā atsagrīzs Kūrzemē, kur dzeivuojs Sabilis apleicīnē da myuža gola 2003. godā. Dzīsmi “Skaidra volūda” dzīduojuši cīši daudzi – i “Inga i Normunds”, i “Baltie lāči”, Puncuļu saime, 100gadis bolsi, dažaidi kori i vēļ, i vēļ. Bet pats apzeimiejums “Skaidra volūda” voi “Tik skaidrā volūdā” jau tics par taidu kai arhetipu i dzeivoj sovu dzeivi – sovulaik pi nūsaukuma “Tik skaidrā volūdā” tics ari mozuokumtauteibu nacionalūs kulturu festivals Rēzeknē 2010. godā, taipat i itī vuordi izmontuoti cytuos nūtikšonuos.  

Dzīšmu stuostu rubrikā itūreiz patriotiskuos nūsaknēs. Tymā, raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari pīduovoj mums vaira dazynuot par dzīsmi “Skaidra volūda”. “Skaidra volūda” ari ir nu tūs dzīšmu plaukteņa, kuruos sauc par Latgolys himnom i dzīd leluokuos i mozuokuos nūtikšanuos. Dzīsme pyrmū reizi izskanēja 1991. goda Latgolys televizejis muzykys festivalā. Festivals tūgod ari nūtyka pyrmū reizi i tuoļuokūs desmit godus beja leluokuo muzykys nūtikšona Latgolā. Par dzīsmis pyrmū izskaniešonu 1991. gods augustā izdavumā “Mōras Zeme” raksteits: “Televizejis festivalu varēja vāruot teišā translacejā. Skanēja tautys, goreiguo, simfoniskuo, koru, estradis muzyka. Bez jau vysim labi pazeistamom i īmīļuotom melodijom televizejis skateituoji dzierdieja jaunys latgalīšu autoru dzīsmis, nu kurom E. Rāznupa i A. Rancānis “Skaidruo volūda” kliva par jaunu latgalīšu tautysdzīsmi.” Ite gon juosoka, ka jau ar pyrmū publikaceju “Mōras Zemē”, kod publicāti ari dzīsmis vuordi i notys (kai atzeist publikacejis autori, gon bez saskaņuošonys ar autorim), saīt drupeit sajukums ar dzīsmis nūsaukumu – notuos ir “Skaidra volūda”, paskaidrojūšajā tekstā “Skaidruo volūda”. Itaidi varianti i vēļ “Skaidrā volūdā” tod dažaidūs vītuos pasaruoda i iz prīšku. Pareizais byutu “Skaidra volūda”. Tūlaik televizejis festivalā dzīsmi izdzīduoja Andris Baltacs, kurū niu mes zynim nu kai grupys “Baltie lāči” dalinīku, i Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, kurs vaira pazeistams tyka ar Alekša lūmu Juoņa Streiča kinā “Cylvāka bārns”. Aleksandrs kaidā sarunā par “Skaidra volūda” sacejs, ka tymā breidī tei dzīsme nimoz naasūt bejuse dūmuota kai Latgolys himna. Tei bejuse taida vīnkuorša dzīsme televizejis festivalā ar orkestri i divejim latgalīšu puišim, kurim tīpat sūpluok ar radejis mikroponu ari slovonais žurnalists Bronislavs Sprydzāns, kurs īrakstejs dzīsmi. Taidā izpiļdejumā tei vēļ ilgi skanējuse radejā kai apsveikuma dzīsme, nu reizē nasuse lapnumu par latgalīšu volūdu. Kai tod dzīsme rodusēs? Dzīsmis vuordu pamatā ir Annys Rancānis 1986. godā izdūtajā dzejis kruojumā “Piektdiena” publicātuos poemys “Taisneibas nesējs”, kas veļteita īvarojamajam latgalīšu sabīdryskajam darbinīkam, drūsminīkam Pīteram Miglinīkam, teksts. Kruojums tūlaik izdūts 10 000 eksemplaru, kas skaitejusēs moza tiraža i dreiži izpierkta. Dzīsmis muzykys autors Eugeņs Karūdznīks (eistajā vuordā Eugenijs Ruško) i vuordu izmontuošonu ar Rancāni jis nabeja saskaņuojs, ar tim izadarejs gona patvaleigi, izmainūt tūs pa sovam pruotam. Ite gabaleņš nu “Taisneibas nesēja” ar autoris originalajim vuordim: “Dzīd, trailoj mežs, un akmiņs gavilej tik skaidrā volūdā kai iudiņs olūtā, zīd maize teirumā un grīze grīž tik teirā volūdā kai iudiņs olūtā, un myužam zeme ar mums runuosīs tik spūdrā volūdā kai iudiņs olūtā!” Karūdznīka aba eistajā pavuordē kai jau miniejom Ruško biografejis fakts ir juo rodūšums dažaidu pseidonimu izvēlē lirikā izmontuojs Abavietis, liroepikā – Krystužāns, Zamzarāns, prozā – Azarzems, publicistikā Rūškāns, muzykys dorbim Rāznups, instrumentaluos muzykys dorbim – Ritumāns, taipat bejuši dažaidi prīškvuordi – i Juoņs, i Jurs, Eugeņs, Fraņcs voi vīnkuorši tūs pyrmī burti. Interesna ari, ka suokumā kai dzīsmis autors ari pasaruoda Rāznups, nu niu mes vaira runojam par Karūdznīku. Ka stuosteit par komponista dzeivi, tod Ūtruo pasauļa kara laikā juo celi nūvaduši iz Kūrzemi, tod dzeivuojs Reigā, kur struodojs par trauku apgleznuotuoju Reigys porcelana ryupneicā, vadejs ari latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansambli “Olūteņš”, bet 1985. godā atsagrīzs Kūrzemē, kur dzeivuojs Sabilis apleicīnē da myuža gola 2003. godā. Dzīsmi “Skaidra volūda” dzīduojuši cīši daudzi – i “Inga i Normunds”, i “Baltie lāči”, Puncuļu saime, 100gadis bolsi, dažaidi kori i vēļ, i vēļ. Bet pats apzeimiejums “Skaidra volūda” voi “Tik skaidrā volūdā” jau tics par taidu kai arhetipu i dzeivoj sovu dzeivi – sovulaik pi nūsaukuma “Tik skaidrā volūdā” tics ari mozuokumtauteibu nacionalūs kulturu festivals Rēzeknē 2010. godā, taipat i itī vuordi izmontuoti cytuos nūtikšonuos.  

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Šogad mūs daba lutina ar zelta lapām kā nevienu gadu un, protams, ka Gaujas senleja – Sigulda, Krimulda un Turaida ir tās vietas, kuras katrs latvietis cenšas apmeklēt vispirms. Starp apskates objektiem ir arī Gūtmaņala un tie, kas tur bijuši, noteikti būs ievērojuši apaļu celtni ar baltām kolonnām un sarkanu jumtu, bet, iespējams nezinās par šīs celtnes vēsturi un to, ka tā ir  sena. Galvenais, tā ir saglabājusies vairāk nekā simts gadus cauri visiem kariem, un tas tādām mazām arhitektūras formām kā šī, īpaši jau no koka, nav raksturīgi. 1907. gadā Turaidas muižu mantoja Aleksandrs Štēls fon Holšteins. Viņš Vācijā bija beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, bija izglītots lauksaimnieks un cerēja pārveidot Turaidas muižu par ienesīgu biznesu lauksaimniecībā. Bija paredzēts būvēt kokzāģētavu, kaļķu un ķieģeļu cepļus un daudz ko citu. Viņš pieaicināja latviešu puisi, kas bija mācījies Rīgā Vācu amatniecības skolā, apguvis zīmēšanas prasmes, bet vairāk arī neko citu, būt par būvuzņēmēju un uzdeva viņam būvēt paviljonu pie Gūtmaņalas, kur varētu tirgot Turaidas muižā slaukto pienu. Šī jaunekļa vārds ir Jānis Lapiņš un interesantākais ir tas, ka Jānis Lapiņš ir atstājis savu visai plašo dienasgrāmatu, kurā viņš raksta par laika posmu no savas dzimšanas līdz 1919. gadam un pat vēl ilgāk. Par savu pirmo uzdevumu – kolonādes jeb rotondas celtniecību pie Gūtmaņalas viņš raksta tā:             „Pirmais darbs man bija kioska būve pie Gūtmaņalas pēc arhitekta skices no Dancigas – visa no ozola kokiem, lielāko tiesu, granīta trepēm un pamatiem. Būve beidzās ļoti apmierinoši, prieks kungiem un arhitektam. Par ko saņēmu kā atzinību no barona 25 rubļus naudā un zīmējamos piederumus. Tikai mīkstā un nenoteiktā daba man daudzās vietās skādēja, jo uzteikt strādniekiem kādu stingrāku vārdu es nevarēju jeb arī pēc algas kaulēties, vienmēr labāk es cietu ..” Pēc tam, protams, viņam sekoja arī citi darbi un citi piedāvājumi, bet diemžēl sākās Pirmais pasaules karš, daudzas barona ieceres palika nerealizētas. Gan tika uzcelta kokzāģētava, arī kaļķu un ķieģeļu cepļi. Jānis Lapiņš savu darbu tālāk turpināja Turaidā un arī Inciemā.

Dzejnieks Aleksandrs Čaks jeb īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis piedzima Rīgā drēbnieka ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene evakuējās uz Krieviju, kur Čaks uzsāka studijas Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, vēlāk medicīnas studijas īsu laiku turpinot arī Latvijas Universitātē. Vairākus gadus Čaks aizvadīja, dienējot Sarkanajā armijā, bet vēlāk pabeidza Filoloģijas fakultāti un kļuva par skolotāju Drabešos. Tieši Drabešos viņš pieņēma arī lēmumu kļūt par dzejnieku, un divu gadu laikā iznāca veseli četri Čaka dzejoļu krājumi – "Sirds uz trotuāra", "Es un šis laiks", "Apašs frakā" un "Pasaules krogs" – , īsā laikā padarot viņu populāru.

Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī izstādē “No Aleksandra līdz Čakam” par dzejnieku un viņam veltītajiem notikumiem pārrunājam ar Aleksandra Čaka biedrības dibinātāju Andru Konsti, dzejnieka memoriālā muzeja vadītāju Antru Medni, tiekamies arī ar izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” direktora vietnieci Agitu Ikaunieci-Rimšēviču un mākslinieku Kristianu Brekti. Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī Rīgas mākslas telpā skatāma izstāde „No Aleksandra līdz Čakam”. Izejot cauri Čaka „adresēm”, var redzēt priekšmetus, portretus, klausīties dzeju. Izstādes iekārtotājs, scenogrāfs ir Kristians Brekte, kurš izstādi veidojis tīrās krāsās un līnijās, nepārblīvējot ar priekšmetiem un tekstiem. Izstāde literārās koncepcijas autore ir Čaka muzeja direktore Antra Medne. Par to, kā lietas joprojām atgriežas muzejā, runājām ar Čaka biedrības vadītāju Andru Konsti, Čaka muzeja direktori Antru Medni, arī par to, kā laiku gaitā ir saglabājies Čaka dzīvoklis Lāčplēša ielā, kur tagad ir Čaka muzejs. Ir leģendas par kādu izrādi, kura ierakstīta Kultūras kanonā, net nav ierakstīta tā, lai mēs to varētu noskatīties. Tā ir Čaka "Spēlē, spēlmani!" Jaunatnes teātrī. Tur vienā radošā elpā saslēdzās Čaka dzeja, Imanta Ziedoņa doma un Pētera Pētersona režija, Ilmāra Blumberga scenogrāfija un Imanta Kalniņa mūzika. Tur savu mūža lomu nospēlēja aktieris Imants Skrastiņš - Dzejnieks. Pirmizrāde bija 1972. gadā, izrāde tika spēlēta 16 sezonas, un cilvēki skatījās daudzas reizes, līdz daži zināja no galvas.  Izrādās, tomēr ir kāds šīs izrādes amatieru audioieraksts, no kura nelielus fragmentus dzirdēt arī raidījumā Kultūras rondo, kad Čaka 120. dzimšanas dienu gaidot, runājam par lietām, kuras atgriežas, par garšām un smaržām, un Čaka piecām acīm. Izstādes nosaukumā “No Aleksandra līdz Čakam” ietverta visa ekspozīcijas ideja – tas ir dzīves ceļš no cilvēka dzimšanas, kad viņam dots vārds Aleksandrs, līdz viņš nonāk līdz vārdam “Čaks”. Ekspozīcijas ievadu rotā K. Brektes speciāli šai izstādei jaunradīts A. Čaka portrets ar piecām acīm, kas simbolizē dzejnieka īpašo talantu un daudzveidīgo redzējumu par lietām, notikumiem, sadzīviskām detaļām, to sasaistot ar piecām stihijām – zemi, ūdeni, uguni, gaisu un garu. Izstādes iekārtojums veidots kā A. Čaka nozīmīgas dzīves pieturvietas – adreses, atspoguļojot dzejnieka svarīgākos notikumus gan radošajā daiļradē, gan sadzīvē, domās un personīgajos pārdzīvojumos. Kopumā tie ir astoņi pieturas punkti. Šos stāstus veido fotogrāfijas, A. Čaka rokraksti un dažādi viņiem piederējuši priekšmeti, turklāt katru no šiem posmiem papildina tam atbilstoša dziesma. Scenogrāfs un mākslinieks Kristians Brekte veidojis ekspozīcijas iekārtojumu dzīvīgu un daudzveidīgu, gluži tādu, kāds savā daiļradē un personībā ir bijis pats A. Čaks, pievēršot lielu uzmanību viņa vizuālajam tēlam. Izstādē iespēja iepazīt ne tikai dzejnieka dzīvi, bet arī svarīgākās personības viņa dzīvē – tēvu Jāni Čadaraini, māti Emīliju Lizeti Čadaraini, sievu Annu Elizabeti Ēriku Bērziņu un citus. Izstāde „No Aleksandra līdz Čakam” Rīgas Mākslas telpā būs skatāma līdz 21. novembrim, bet līdz tam gaidāmi daudzi notikumi, to vidū arī Aleksandra Čaka balvas pasniegšanas ceremonija 27. oktobrī, Čaka 120. dzimšanas dienā.

Statistika ir nepielūdzama - ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7,8% Latvijas iedzīvotāju, bet līdz speciālistiem nonāk vien retais. Kad slikta oma ir tikai slikta oma un kad tā ir jau depresijas pazīme, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Profesors Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube norāda, ka mums visiem ir vajadzīgs slikts garastāvoklis, labs garastāvoklis. Tā tam  jābūt, tās ir normālas reakcijas. Ja nebūtu garastāvokļa izmaiņas, tas būtu pat slimīgi.  "Ja tā ir atbilde uz kādām dzīves situācijām, ir īslaicīgi un pāriet pēc notikuma beigām. Ja nomāktība ir bez iemesla un ilgst vismaz divas nedēļas, nevaram saprast, kas ar mums notiek, mums nekas neinteresē, nav prieka, tad jāsāk meklēt, kas tas tāds ir," norāda Māris Taube. Depresijas paciente Līga Vološčuka atzīst, ka nomāktība viņai ir bijusi jau gadu desmitiem, bet ārstē depresiju tikai pēdējā laikā.  "Nesen esmu tam nopietni piegājusi. Esmu stiprā latviešu sieviete, kura spēj tikt galā ar katru situāciju, un mans spēks mani ir salauzis. Ir grūti apzināties un tiešām atzīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo tev liekas, ka pēc visiem cilvēciskiem standartiem tavā dzīvē viss ir kārtībā - ir karjera, ir darbs, ir ģimene. No malas viss izskatās ideāli. Patiesībā tā nav, ar to tikt galā, pieņemt un patiešām saprast, ka kaut kas nav kārtībā, tas bija liels solis, kas nāca pēc daudziem gadiem," atzīst Līga Vološčuka. Līga terapiju sāka jau pirms vairākiem gadiem, tad pameta, jo iemīlējusies, šķitis, ka viss kārtībā, uz kādu laiku sajutās labi. "Tas, kas man lika doties beidzot pie psihiatra, ir tas, ka iedzīvojos pārslodzē. Pārslodze manā dzīvē ir visu mūžu, es dejoju un sportoju, bet vienmēr esmu tikusi no tā ārā. Šoreiz iedzīvojos tik lielā pārslodzē, ka netiku no tā ārā, nespēju fiziski savākties, emocionāli. Bija smags periods, ka nekas nepalīdzēja. Tad beidzot devos pie ārsta, tās bija smags lēmums. Atzīt sev pašam, ka jāiet pie psihiatra, ir ļoti grūti," vērtē Līga Vološčuka. Depresijas pacients Aleksandrs savukārt atklāj, ka viņa pirmais ceļš bijusi “pašārstēšanās” ar vielām, tas raisījis emocijas.  "Sapratu, ka arī tas nepalīdz, tad man palīdzēja doties pie ārsta māsīca," stāsta Aleksandrs. Viņš stāsta, ka bija vecākiem minējis, ka nav diez ko labi, stāstījis, ka neiet uz darbu, ņem slimības lapas. "Mana produktivitāte zuda, iepriekš biju darbā viens no trīs top darbiniekiem savā komandā, tad viss aizgāja griezi," turpina Aleksandrs. Viņam palīdzējusi māsīca, jo vecāki nezināja, kā rīkoties. Aleksandrs bilst, ka viņa vecāki ir gados vecāki cilvēki un tēvs joprojām neatzīst, ka tā ir slimība, ka nevari būt vājš. Aleksandrs ir gandarīts, ka izdevies atteikties no vielām, bet tas prasījis smagu darbu. Savukārt Līgai vērsties pēc palīdzības mudinājusi situācija, kad atteikusies no alkohola. "Risinājums nāca, kad pārstāju lietot alkoholu. Tas pastiprināja manu depresiju, neārstēju, neapspiedu to. Man nāca ārā un bija sajūtas, ka jāmeklē palīdzība. Ar alkoholu, ar tusiņiem, ar draugiem aizmirstas. Kad to izslēdzu, nevarēju vairs aizbēgt. Tad jutu, ka jāvēršas pēc palīdzības,"  atzīst Līga Vološčuka. Līga neslēpj, ka viņa vēl pirms iet speciālista kabinetā, internetā meklējusi, ko nozīmē psihiatrs, jo licies, ka nav īstajā vietā. bija aizspriedumi un psiholoģiski grūti bijis vērsties pēc palīdzības. "Esmu pateicīga un laimīga, ka nonācu pie ārsta, kurš teica, ka centīsies palīdzēt," gandarīta  Līga Vološčuka un neslēpj, ka to izdarījus vēlu. "Esmu centusies pati sevi ārstēt, dažādi apspiežot savas emocijas vai paceļot emocijas. Esmu māksliniece, man emocijas vajag spilgtas, neesmu vērsusies pie vielām, bet pie alkohola. Esmu gājusi izklaidēties 4-5 reizes nedēļa, man tas licies normāli tikai tāpēc, lai liktu sev kaut ko just. Esmu pateicīga, ka aizgāju pie ārsta, noliku aizspriedumus malā," bilst Līga Vološčuka. Līgai palīdzējusi arī ģimenes ārste savukārt Aleksandrs nebija ar ģimenes ārsti sazinājies. "Bija grūti pieņemt, ka jāiet pie ārsta, pretojos visam. Kad lūdzu palīdzību ģimenei, to nesniedza, kad atnāca paši piedāvāja, būtu stulbi attiekties. Es piekritu," tā Aleksandrs. Par iespējām palīdzēt stāsta un mudina cilvēkus vērsties pēc palīdzības psihiatre Krista Brūna. Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7,8% sabiedrības, taču no šiem aptuveni 120 000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni četri līdz pieci tūkstoši, liecina Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) rīcībā esošā informācija. Daudzus cilvēkus ar depresijas simptomiem no palīdzības meklēšanas attur bailes, ka nāksies doties uz psihiatrisko slimnīcu. LPA kampaņā "Depresijas cena" atgādina, ka Latvijā ir pieejamas gan psihiatru, gan psihoterapeitu un psihologu konsultācijas un, palīdzību meklējot savlaicīgi, ārstēšanās stacionārā nebūt nav obligāta.

4.septembrī, dzejnieka Aleksandra Čaka 120. jubilejas noskaņās notiks mūsdienu kultūras forums "Baltā nakts". 2021.gada "Baltās nakts" tēma ir "Iedomu spoguļi", kas aizgūta no dzejnieka Aleksandra Čaka 1937.gadā publicētā tāda paša nosaukuma dzejas krājuma. Taka "Čaks un šis laiks". Mākslinieks Gints Gabrāns Kultūras rondo atklāj, pa kādam Čaka takām ar aplikācijas San starpniecību vedīs viņš.  

"Klasikā" tiekamies ar vienu no pasaulē vispieprasītākajiem tenoriem - operdziedātāju Aleksandru Antoņenko, kurš "Klasikas" studijā ieradies tieši no lidostas, jo nedēļas nogalē viņš pirmo reizi Odesā piedalījies koncertā "Ukraina pasaulei". Sarunā - arī par pievēršanos kamermūzikai, draugu pamudinājumam beidzot rakstīt pavārgrāmatu un, protams, par piektdien gaidāmo koncertu Liepājas "Lielajā dzintarā", kur daudzveidīgā un krāšņā opermūzikas programmā dziedonis tiksies ar labiem draugiem mūzikā - Gintaru Rinkeviču un Liepājas Simfonisko orķestri. Monumentālajā populāras opermūzikas programmā Aleksandrs Antoņenko iemiesosies Antiņa lomā Žilinska operas "Zelta zirgs" slavenajā ārijā, pārtaps par vētru plosīto Otello un azarta apsēsto Hermani, viņš būs arī staltais mistiķis Loengrīns, greizsirdīgais ceļojošā teātra vadonis Kanio un trakā mīlā iededzies Čileas "Arlietes" Federiko, bet visām šīm kaislībām galā būs Lehāra brīnumdaiļā dziesma Dein ist mein ganzes Herz no operetes "Smaidu zeme". *** Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kur ir labāks borščs – Ukrainā vai Latvijā? Aleksandrs Antoņenko: Pie manis mājās! Jūs tikko esat izkāpis no lidmašīnas – kādi bija jūsu mērķi, dodoties uz Ukrainu? Vai tikai tā nebija pirmā piedalīšanās kādā skaistā koncertā? Tā ir. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības gadadiena, šoreiz tā bija trīsdesmitā. Saņēmu uzaicinājumu no Odesas operteātra un tā bija pirmā reize, kad Ukraina mani uzaicināja. Piedalījos koncertā, kas veltīts Ukrainas Neatkarības dienai – tur satiku ļoti daudz savu draugu, kuri kopā ar mani dzied visā pasaulē – Vitāliju Billī, Annu Bondarenko, Aleksandru Cimbaļuku, Oksanu Volkovu. Bet diriģents bija Andrejs Jurkevičs, kurš viesojās pie mums Rīgā, kad debitēju Radamesa lomā operā "Aīda". Tagad neesmu izgulējies, lidmašīna bija četros no rīta. Tikko esmu ielidojis... ... un mēs vēl tiekamies visai agrā pirmdienas rītā... Taču mūsu klausītāji ir ļoti saprotoši. Ja vēl neatvadāmies no Ukrainas – esat dzimis šeit, Latvijā, tomēr saistība ar Ukrainu jūsu gadījumā izpaužas ne tikai boršča sakarā, vai ne? Protams, svarīgs ne jau tikai borščs... Ar skumjām skatījos uz to, kas tur notiek. Neskatoties uz to, ka jūtu savu piederību ukraiņu tautai, būdams Ukrainā, sapratu, ka esmu kārtīgs latvietis. Es tur, Ukrainā, daudz ko darītu citādāk. Piemēram, teiktu cilvēkiem, lai viņi aiz sevis savāc drazas, lai jūras krastā neatstāj netīrumus. Pie mums tas nenotiek, Latvijā ir cita kultūra, šeit cilvēki daudz labāk saprot, ka apkārtējā vide jātur tīra. Pilsēta tur netiek laistīta, kā tas tiek darīts pie mums – mauriņi izdeguši dzelteni, putekšņi lido apkārt – domāju, man ir visas tiesības pateikt: lai cik ukraiņi nekliegtu, ka Ukraina ir Eiropa, pagaidām tā diemžēl nav. Bet publika? Protams, Odesas operteātris ir slavens visā pasaulē – tas ir teātris ar fantastisku akustiku, ļoti labu orķestri un izciliem diriģentiem. Tas, kas sākotnēji tika piedāvāts, bija trīsdesmit numuri divās daļās. Teicu, ka to neviens cilvēks nevar izturēt... Rezultātā bija divdesmit viens numurs divās daļās. Jūs piedalījāties arī pie programmas veidošanas, gluži tāpat kā Jūrmalas festivālā? Jā, ieteicu kaut ko izņemt, kaut ko ielikt un tamlīdzīgi. Šobrīd no Odesas mani gaida jau citi piedāvājumi – viņi grib, lai piedalos "Aīdas" iestudējumā un dziedu Radamesu. Tur ir ļoti interesanta akustika, viena no labākajām. Varbūt varu to salīdzināt ar Drēzdenes "Semperoper". Bet ne jau tikai odesieši vēlas jūs redzēt, vai ne? Jā, bija cilvēki no Kijevas, arī Ļvovas operteātra direktors, kurš iedeva vizītkarti un teica, ka gribot mani redzēt. Tomēr iepriekšējais gads bija uz lielas pauzes. Jums nācās atteikties no ļoti daudziem skaistiem plāniem un sapņiem, bet pamazām tas viss ir atkal atgriezies. Šobrīd, kā saprotu, jums pat nākas izvēlēties, kam teikt – jā. Piemēram, Grieķijā par jums jau cīnās. Grieķijā ir divas kompānijas, kuras cīnās par mani par to, kur dziedāšu. Pats vē; nezinu – dzīvosim, redzēsim. Izskatās, ka tomēr uzvarēs Grieķijas Nacionālā opera Atēnās, kur dziedāšu "Otello" jauniestudējumā. Ja paskatāmies vēl mazliet uz priekšu – jums vēl ir plāni ārpus Latvijas? Jūnijā debitēju Loengrīna lomā Maskavā, Jevgeņija Koluba jeb "Novaja opera" teātrī. Ar vienu orķestra mēģinājumu iziet "Loengrīnā" – vēl tagad smiekli nāk. Atbraucu 22. maijā, bet 10. jūnijā jau vajadzēja dziedāt "Loengrīnu", tas bija diezgan saspringti. Bet Vāgners jums bija liels sapnis, uz kuru gājāt? Tas nebija sapnis... Reiz jau Ēriku dziedāju "Klīstošajā holandietī", bet pēc tam aizbraucu no Latvijas – sāku savu starptautisko karjeru un visi teātri gribēja, lai dziedu itāļu repertuāru, kā šobrīd arī notiek. Kas attiecas uz plāniem, tas pats Maskavas teātris gaida mani uz divām "Karmenām", kuras paredzētas decembrī. Nākamajā sezonā atkal būs "Loengrīns" Maskavā. 27. augustā man ir solokoncerts Liepājas festivālā, kas būs Liepājas festivāla noslēguma koncerts, bet 25. septembrī Mazajā Mežotnes pilī mēs ar Reini Zariņu piedāvāsim publikai Georgija Sviridova vokālo kamermūziku. Par Latvijas koncertiem mēs vēl parunāsim, bet gribas arī uzzināt, vai lielā piespiedu apstāšanās nenes līdzi arī zināmu labumu, jo jūsu repertuārā nu ir Mālera "Dziesma par zemi"... Tā mierīgi, bez stresa un bez steigas varējāt tam veltīt savu laiku. Jā, vēl tagad varu. Pagājis jau vairāk nekā pusotrs gads, kopš tas viss ir sācies manā dzīvē. Priecājos un lepojos ar sevi, ka šis laiks man nesis zināmu izaicinājumu, kuru esmu pārvarējis. Esmu lieliskā vokālajā formā – pats brīnos, nespēju noticēt, ka tā ir. Bet ko tas no jums prasījis? Lielu atdevi un arī ļoti stipru koncentrēšanos. Arī es esmu dzīvs cilvēks, un, kad viss sabruka, kad nebija neviena iestudējuma, kad biju pazaudējis piecas "Turandotas" Florencē, septiņus "Otello" Cīrihē, pazaudējis arī "Otello" iestudējumu Atēnās, par kuru viņi tagad atkal runā... Diezgan sāpīgi bija tas viss. Kad skatos, kā man iet, man liekas, šis bijis periods, kad beidzot esmu pārstājis pārkliegt orķestri un pievērsies kamermūzikai – kad ar Reini Zariņu uztaisījām Rihardu Štrausu un ar Lailu Holbergu – Čaikovska programmu, tas bija interesants gājiens pa citu taciņu – kā apbraukt "korķi". Bija, ko darīt, kur virzīties. Un es priecājos par to, ka man šis laiks ir pagājis gandrīz nesāpīgi. Bija bail, protams. Bet nu – kaut kā saņēmos, eju uz priekšu un redzu, ka vēl varu daudz ko paveikt. Vai visas taciņas veda mūzikas virzienā? Varbūt bija kāds sānceliņš, pa kuru iet jūs pirms tam pat neiedomājāties? Jums nav pēkšņi kāds vaļasprieks nācis klāt? Mans vaļasprieks vienmēr un visur bijusi ēdienu gatavošana. Cilvēki tagad ļoti ieinteresējušies par to, lai uzrakstu pavārgrāmatu "Operas ēdienkarte", kas adresēta koloratūrsoprāniem, soprāniem, mecosoprāniem, tenoriem, baritoniem un basiem – arī ar stāstiem no dzīves un interesantiem notikumiem. Ja šobrīd jums lūgtu vienu labu tenora recepti – kas tur varētu būt? Tad nu gan uzdevāt man jautājumu... (smejas) Tenoriem ļoti patīk šampanietis – domāju, tās būtu kādas vakariņas pēc izrādes, un noteikti kaut kas ar šampanieti. Bet drīkst? Drīkst, drīkst! Drīkst visu, tikai ne par daudz. (smejas) Vairāk un plašāk - ierakstā.

29. augusta vakarā tiešraidē no Dzintaru koncertzāles "Jūrmalas festivāla" ietvaros "Klasikā" skanēs Gustava Mālera vērienīgā simfonija "Dziesma par zemi", kuras atskaņojumā piedalīsies Zanda Švēde (mecosoprāns), Aleksandrs Antoņenko (tenors), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga.  "Lielum lielais paldies Jūrmalai par to, ka mēs šogad tomēr varam uzstāties uz skatuves - varam strādāt, varam mēģināt. Jums visiem lūgšu turēt īkšķus, kad kopā ar Zandu Švēdi un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri atskaņosim šo Mālera simfoniju, kura ir nežēlīgi grūta, sarežģīta, bet arī fantastiski skaista. Nezinu, kur man bija prāts, kad es tam visam piekritu," smej pasaulslavenais tenors Aleksandrs Antoņenko. "Jūrmalas festivāla" atklāšanas preses konferencē viņš neslēpj: "Ķirša kungs man piedāvāja mūziklu un operešu ārijas, skaisto vieglās mūzikas vakaru, un es teicu - priekš kam mācīties tik daudz, labāk nodziedāsim Māleru! (smejas). Bet šobrīd esmu ļoti priecīgs par to, ka Latvijas publika dzirdēs šo skaņdarbu, jo tas ir tik interesants, ar tik krāšņu valodu... Fantastiski paveicies ar apstākļiem - par iespēju strādāt kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Dziedātājiem, māksliniekiem, mūziķiem, vijolniekiem, pianistiem ir tik ļoti svarīgi uzstāties publikas priekšā, jo tiešraide bez publikas - tā vienalga ir mēģinājuma sajūta, jo tu neredzi sejas, nejūti klausītāju atbalstu, kas nāk atpakaļ un tevi uzlādē nākamajam gājienam, uznācienam un izaicinājumam." Vizītkarte Pasaulslavenais latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko uzstājies uz pasaules ievērojamāko operteātru un koncertu skatuvēm, izdziedot un izdzīvojot vadošās tenora lomas, kopskaitā jau tuvu pie trīsdesmit. Metropoles opera Ņujorkā, Milānas La Scala, Londonas Koventgārdena opera, Vīnes Valsts opera ir tikai dažas no prestižajām skatuvēm, kuras regulāri aicinājušas Aleksandru Antoņenko uz operu iestudējumiem. Viena no viņa vizītkartēm opermūzikas pasaulē ir titulloma Džuzepes Verdi operā "Otello".

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju vīriešus, sievietes un bērnus dzina vilcienu vagonos, lai izvestu uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām. Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas kapteiņa Aleksandra Bolšaita atvadām. Deportācijas priekšvakarā Latvijas Armijas kapteinim Aleksandram Bolšaitim bija 41 gads. Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja un izsūtīja no Litenes, kur tajā laikā noritēja Latvijas armijas vasaras nometne. Bolšaitis, kā vēl daļa šodien zināmu citu izsūtīto, deportāciju dienā no vagona paguva izmest zīmīti sievai Elzai. Izmestā zīmīte tolaik arī nonāca pie tuviniekiem un Aleksandra dēls Pēteris to nodeva Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Tā ir neliela izmēra, saburzīta lapiņa uz kuras abām pusēm ar sarkanu zīmuli pierakstīts sekojošais: "Ļoti lūdzu informēt arī manu sievu. Mans stāvoklis tāds pats kā Alfredam. Pēkšņa kratīšana. Spieda mani manu vēstuli iznīcināt. Palika vienīgi pulksteņi. Es palaižos uz viņu bērnu audzināšanas ziņā. Lai viņa ir stipra. Sūtu viņai, bērniem un visiem tuviniekiem vissirsnīgākos sveicienus un novēlējumus. Domās būšu vienmēr pie viņiem. Bolšaitis. Adrese: Rīgā, Stabu iela 18, dzīvoklis 10, tel. 90800" No Latvijas izsūtīto personu lietas un krimināllietas apkopotas Latvijas Valsts arhīva fondos. Aleksandra Bolšaita izsūtīšanas lietas un krimināllietas dokumentos atrodamas šādas ziņas: tautība – latvietis, dzimis 1900. gadā Jelgavā, vidējā izglītība, beidzis ģimnāziju un vēlāk Kara skolu, Jātnieku daļu. Nav iepriekš tiesāts, bezpartejisks, precējies. Aleksandram bija ģimene – sieva Elza un divi bērni – tolaik četrgadīgais Pēteris un astoņgadīgā Ileāne, kas nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebija mājās. Pirms aresta Aleksandrs ar ģimeni dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 18. Dienēja Latvijas armijā. Gluži kā lielākajai daļai izsūtīto PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumā par Aleksandra arestu ierakstīta standarta apsūdzības vai izvešanas iemesla frāze - par naidīgu attieksmi pret Padomju varu un tās darbībām, jo iepriekš Bolšaitis piedalījās kaujās pret Sarkano armiju, tāpat lietas dokumentos viņš nodēvēts par Baltās gvardes pārstāvi jeb baltgvardu, kā tolaik saukti visi pretlielinieciskie spēki. To padomju represīvās iestādes automātiski uzskatīja par pamatu arestam un izsūtīšanai. Aleksandru Bolšaiti nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu. Viņu izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs. Bolšaitis nomira ieslodzījumā 1942. gadā 19. novembrī un vietējo mediķu aizpildītā dokumentā, kā nāves iemesls norādīts – plaušu karsonis. Savukārt viņa ģimene - Elza ar bērniem Otrā Pasaules kara laikā 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Austriju un vēlāk uz Venecuēlu. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku šajā laikā bēga uz Eiropu un tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa Latvijā, un vēl viena daļa trimdā Rietumos. Jāpiebilst, ka represētā Aleksandra dēls Pēteris Latvijā uz dzīvi atgriezās 90. gados un ir bijis Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis.

Ciklu „Ceļā pie Aleksandra Čaka” noslēdzam ar stāstu par dzejnieka pēdējo mīlestību Mildu Grīnfeldi un par viņai veltīto dzejoļu krājuma „Debesu dāvana”. Interesējamies, kā Čaka dzeju izjūt mūsdienīgs, jauns cilvēks – topošais aktieris Meinards Liepiņš pietuvojies Čaka dzejas pasaulei, veidojot dzejas performanci. “Tā dzejniekiem ir, viņiem vienmēr vajag kādu iedvesmas avotu,” Aleksandra Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne iesāk stāstu par dzejnieka pēdējo mīlestību. Divas spilgtas personības satikās Otrā pasaules kara laikā un kādu brīdi gāja blakus. 1943.gadā, ļoti smagā brīdī Aleksandrs Čaks iepazīstas ar Mildu Grīnfeldi. Katru nedēļu dzejnieks Mildai Grīnfeldei nesis dzejoli, ko viņa sakrājusi un parādījusi izdevniecības “Zelta ābele” vadītājam Miķelim Gopperam, pie kura strādāja. Bet grāmatu izdevējs Miķelis Goppers 1945.gadā pamet dzimteni un dodas trimdā uz Zviedriju, tā arī dzejoļu krājumu „Debesu dāvana” neizdod. Antra Medne atklāj interesantus faktus par krājuma manuskriptu, zināms, ka bija trīs eksemplāri, divi rokrakstā, viens mašīnrakstā. Par Mildas un Aleksandra attiecībām var lasīt arī saglabātajās Mildas Grīnfeldes vēstulēs Aleksandram Čakam. Un tieši Mildas Grīnfeldes dzīvoklī dzejnieks arī aizgājis mūžībā. Viņš bija iegriezies pie Mildas pēc kārtējā izsaukuma uz Stūra māju. Uz Stūra māju tolaik Čaks ik pa laikam ticis izsaukts saistībā ar „Kosmpolītu” lietu, kurā viņš bija apsūdzēts. Par Aleksandra Čaka dzīves pēdējo posmu un ieskatu Latvijas literārās vides represīvajā atmosfērā 40.gadu otrajā pusē detalizētu ieskatu sniedza LU profesores Silvijas Radzobes 2017.gadā iznākusī grāmata „„Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks” . Bet tagad atgriezīsimies 2021.gadā, ko Čaks nozīmē mūsdienu jaunam cilvēkam. Meinards Liepiņš studē Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas 4.kursā un mācību darbam dzejas kompozīcijai izvēlējies Aleksandra Čaka dzeju, to ieteikusi runas pedagoģe Zane Daudziņa. Meinards Liepiņš iesācis strādāt pie Čaka dzejas rudenī, iecere bija dzejas performanci sagatavot janvārī, taču pandēmija nesusi izmaiņas. Jaunais aktieris Meinards Liepiņš uz ierakstu paņēmis ģitāru un ir vienisprātis ar Arti Robežnieku, kurš cikla pirmajā raidījumā pauda viedokli, ka bez muzikāla iestarpinājuma dzejas kompozīcija aktiera izpildījumā nav pilnvērtīga. Andžeja Beļeviča sacerēto dziesmu ar Čaka vārdiem Meinards atradis interneta resursos.

Sadzīve, laikmets un kā Čaks veido vidusslāņa vidi savos literārajos darbos, to atklājam septītajā stāstā par Aleksandru Čaku. Interesējamies arī par viņa paša saimnieciskumu, kārtības mīlestību un ēst gatavošanas prasmi. Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī pie sienas ir liela fototapete, kurā redzams, kā Čaks uzkopj māju, slaukot grīdu. Turklāt ģērbies uzvalka biksēs, vestē un kurpēm kājās. Veidojot Aleksandra Čaka muzeju pirms 20 gadiem, radošajai grupai tas šķita svarīgi, parādīt mājas saimnieku, jo zināms gan pirms ciemiņiem, gan pēc viņu viesošanās dzīvoklis ticis iztīrīts un trauki nomazgāti. Čaka muzeja vadītāja Antra Medne norāda, ka neraksturīgi dzejniekiem, Aleksandrs bijis ļoti saimniecisks vīrietis. Stāsti par Čaku un viņa aizraušanos ar ēdienu gatavošanu, protams, saistīti ar Aleksandra Čaka māti Emīliju Lizeti Čadaraini. Pētnieki allaž atrod, kādus negaidītus skatu punktus, kā paraudzīties uz rakstnieku darbiem. Zinot, ka Antra Medne kopā ar Māru Gruduli aplūkojušas „Tekstilijas un to loma Čadaraiņu ģimenē un Aleksandra Čaka prozā” uz sarunu aicinām literatūrzinātnieci Māru Gruduli, kura palīdz ieraudzīt sadzīvi, laikmetu, kādu Aleksandrs Čaks aprakstījis savos darbos, īpaši prozā.

Aleksandrs Čaks prozā parāda izcilu meistarību, pārliecināti literatūras pētnieki, tomēr viņa stāsti ir mazāk zināmi un retāk apspriesti. Aleksandrs Čaks un proza – tāds ir mūsu šīsdienas cikla galvenais temats.

Otrais stāsts ciklā „Ceļā pie Aleksandra Čaka”, un tajā par dzejnieka vispopulārāko dzejoli „Atzīšanās” jeb „Miglā asaro logs”. Antra Medne atklāj, kurai meitenei dzejnieks šo dzejoli dāvājis un vai tikai vienai? „Miglā asaro logs” skan aktiera Artura Skrastiņa izpildījumā. Arī Liepājas teātra izrādē „Spēlē, spēlmani” skanēja šī populārā dziesma ar Aleksandra Čaka vārdiem, un Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš bija viens no Čaka atveidotājiem, tāpēc sazināsimies arī ar viņu. Pirmajā stāstā pieminējām Drabešus, vietu, kur trīs gadus Aleksandrs Čaks strādāja Cēsu apriņķa Drabešu internātskolā jeb bērnu namā par skolotāju un vēlāk par skolas pārzini. 1925.gada rudenī, kad Čaks sāka strādāt Drabešu internātskolā, viņa dzīvē parādījās sprigana un ļoti skaista meitene no Cēsīm – Angelika Blaua, kuras enerģija un dinamisms spārnoja Aleksandru kā dzejnieku. Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne aizrauj ar stāstu par Cēsu viesnīcnieka meitu Angeliku un Blauu ģimeni. Latvijas literatūras vēsturē ir nostāsts, ka Aleksandrs Čaks savu vispopulārāko dzejoli „Atzīšanās” jeb „Miglā asaro logs” veltījis tieši Angelikai Blauai. Stāsts, ar ko sākotnēji dalījusies Milda Grīnfelde. Bet Angelikas Blauas dzīves stāstu atklāj Antra Medne. Liepājas teātrī 2011.gadā Valdis Lūriņš iestudēja izrādi „Spēlē, spēlmani” kopā ar tolaik jauno aktieru kursu, radot mācībstundu par Aleksandru Čaku. Izrāde-likteņspēle ļauj ielūkoties daudzveidīgajos paša Čaka portretos, kurus atveido četri jaunie aktieri, viens no viņiem - Kaspars Kārkliņš, un aktieris par Čaka lomu saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada jaunais skatuves mākslinieks”. Ir pagājuši 10 gadi kopš izrādes iestudēšanas, sazināmies ar Kasparu Kārkliņu, lai pārspriestu saskari ar Aleksandra Čaka dzeju.

Jauns aizsākums – ierakstu sērija par Aleksandru Čaku, kuram 27. oktobrī atzīmēsim 120. dzimšanas dienu. Viņa atstātos nospiedumus latviešu kultūrā atklāsim visa gada garumā. Lai pieminētu izcilo pilsētas apdziedātāju, modernās dzejas pamatlicēju un prozas meistaru, sākam raidījumu ciklu „Ceļā pie Aleksandra Čaka”. Atklāsim kādu spilgtu vai mazāk zināmu dzejnieka dzīves lappusi, dzejnieka sastaptos cilvēkus, kas viņu iespaidojuši, kas veidojis viņu kā personību, kā dzejnieku. No dažādiem skatu punktiem palūkosimies uz Aleksandra Čaka daiļradi. Šajā ceļā mums palīdzēs gan literatūrpētnieki, īpaši Aleksandra Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne, gan aktieri, kuri kādā brīdī pietuvojušies dzejnieka daiļradei. Bet sāksim ar mīlestību. 1.stāsts Aleksandrs Čaks un mīlestība Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa-muzeja direktore, arī Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne rosina sākt ar mīlestību. Proti, par pirmo meiteni Aleksandra Čaka dzīvē, kura atstājusi nozīmīgas pēdas arī viņa radošajā dzīvē, un tā ir Leontīne Amālija Rundele. Viņa nāk no senas, slavenas Rundeļu dzimtas, no Piebalgas puses, viņas tēvs skolotājs, arī folkloras vācējs un pētnieks Jānis Rundelis. Ar meiteni viņš iepazīstas vidusskolāskolā, kur iestājās, atgriezies pēc bēgļu gaitām pēc Pirmā pasaules kara. Ar Leontīnes palīdzību Aleksandrs pabeidz Rīgas II Valsts vidusskolu skolu Pārdaugavā un iestājas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Bet tur dzejnieks mācījās tikai vienu semestri. Pēc tam viņš nokārto skolotāja eksāmenu un tiek nosūtīts darbā uz Cēsu apriņķa Drabešu bērnu internātskolu. Trīs gadi paiet Drabešos, un tie Aleksandram Čakam ir būtiski gadi, jo tieši tur Čaks tapa un veidojās par dzejnieku, uzsver Antra Medne. Bet ar Leontīni viņš sazinās ar vēstuļu starpniecību. Vēstulēs viņi viens otru sauc dažādos vārdos, Aleksandrs vēstulēs Leontīni uzrunā: Loņa, Loncīt, mīļā Lonču, Lončuk. Artis Robežnieks savām muzikālajām kompozīcijām izvēlējies arī dzejoļus no Čaka agrīnajiem krājumiem. Tagad, sazvanot Dailes teātra aktieri Arti Robežnieku, uzzinu, kā saticies ar Čaka dzeju. Studiju laikā, mācoties Daugavpils kursā, kad skatuves runai bija jāsagatavo dzejas kompozīcija, pedagoģes Baibas Nollendorfas rosināts, izvēlējies Čaku.  

Ko nozīmē būt latvietim Austrālijā un kā šī piederības sajūta mainās, nonākot Latvijā, ar savu pieredzi dalās Grosu dzimtas pārstāvji, kuri aktīvi darbojušies Melburnas latviešu sabiedrībā un tagad sevi piesaka dažādās jomās Latvijā. Sarunai piekrituši Arnis Gross, biznesa tehnoloģiju uzņēmuma īpašnieks, viņa dzīvesbiedre - pētniece Daina Grosa, zinātnieks Kārlis Agris Gross un students Aleksandrs Gross, Kārļa Grosa dēls. Daina atzīst, ka Austrālija ir viņas dzimtene, vieta, kur viņa uzaugusi un iemācījusies visu, ko var mācīties. "Bet Latvija ir mana tēvzeme un tai ir tikpat liela nozīmē manā dzīvē kā Austrālijai," bilst Daina Grosa. 'Ko nozīmē būt Austrālijas latvietim? Tā ir vieta, kur cilvēks var eksistēt divās vidēs vienlaikus, uzklausīt vienu balsi, sadzirdēt, saprast; uzklausīt otru - sadzirdēt, saprast un saprast, kā darboties šajā ļoti bagātajā vidē," vērtē Kārlis Agris Gross. "Austrālijas latvietis pa nedēļu parasti ir austrāliešu sabiedrībā, nedēļas nogalēs iesaistās visādās latviešu aktivitātēs - skola, baznīca, tautas dejas. Mēs to latvisko piedzīvojām nedēļas nogalēs. Ir interesanti, kā dubulta identitāte" atzīst Arnis Gross. Aleksandrs norāda, ka viņa skatījumā ir Austrālijas Latvija un Latvijas Latvija. Austrālijā viņš pavadījis pirmos sešus gadus un pirmā valoda tur bijusi ne angļu, bet latviešu, jo uzaudzis Austrālijas latviešu sabiedriībā. "Tā Austrālija, ko es iepazinu, tā man bija dažādības zeme, kur satikās dažādas kultūras, dažādas vērtības. Kad atbraucām uz Latviju, sapratu, ka Austrālijas Latvija un Latvijas Latvija ir divas atšķirīgas kultūras. Austrālijā latviešu sabiedrība ir daudz ciešāka. Tur tradīcijas un kopā pavadītais laiks ir daudz vairāk novērtēts. Ir grūti būt latvietim Austrālijā, ja neiesaisties kultūras dzīvē. Latvijā var būt tā var. Austrālijā, ja tu neizvēlies aktīvi piedalīties, nezinu, kas no tā latvieša paliek," vērtē Aleksandrs Gross.

Vai zini, kā izcilais režisors Aleksandrs Leimanis, filmu „Vella kalpi”, „Vella kalpi Vella dzirnavās” un citu darbu autors, 60. gadu vidū loterijā laimēja mašīnu? Šo nopietni nenopietno stāstu par paralēlo vēsturi mums līdzās, stāsta teātra zinātniece Evita Mamaja, iedvesmojoties no Ilonas Brūveres grāmatas par Leimaņu dzimtu, kas klajā nāks pavasarī.

Šajā epizodē sarunas tēma ir mūžsenais jautājums par to, kur “zāle zaļāka” – vai būt algotam darbiniekam uzņēmumā, vai būt saimniekam sev, pārdodot savas zināšanas un prasmes tiem, kam to vajag. Mani sarunas biedri ir uzņēmuma ‘Mintos' UX dizaineris Aleksandrs Bičkovs un skaņu režisors, inženieris Kārlis Butins. Abi kungi ir pabijuši abās frontes pusēs, uz savas ādas baudījuši gan ieguvumus, gan ēnas puses abos variantos. Mēģināsim saprast, ar ko jārēķinās darba vidē gan “freelance” ekspertam, gan algotam darbiniekam uzņēmumā.

Kas ir orientālisms, sinoloģija un piņjiņ sistēma? Vai, zinot ķīniešu valodu, var saprast arī japāņu valodu? Raidījumā ar sinologiem Zani Bitāni un Aleksandru Simonu runājam par ķīniešu valodu, dialektiem un kultūru, starpkultūru atšķirībām un saziņas ieteikumiem, Ķīnā izmantotajām lietotnēm un platformām, Ķīniešu jaunā gada svinēšanas tradīcijām, skaitļu, krāsu un ēdiena nozīmi, kā arī daudz ko citu. Zane Bitāne ir sinoloģe, tulkotāja un tulce. Aleksandrs Simons ir sinologs, salīdzināmās literatūrzinātnes doktors. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:22] Kā Zane un Aleksandrs nokļuva Ķīnā? [03:50] Aleksandra salīdzināmās literatūrzinātnes pētījums. [05:00] Kas ir orientālisms un sinoloģija? [06:20] Ķīniešu valoda un piņjiņ sistēma. [09:50] Dialekti un saziņa Ķīnā. [17:22] Ieteikumi tiem, kuri vēlas apgūt ķīniešu valodu. [20:53] Cik bieži Zane un Aleksandrs ikdienā izmanto ķīniešu valodu? [23:23] Vai Latvijā ir daudz ķīniešu valodas tulkotāju? [25:12] Aleksandra izveidotie šķirkļi Nacionālajā enciklopēdijā. [28:00] Ķīnā izmantotās lietotnes, platformas un valodas tehnoloģijas. [34:25] Starpkultūru atšķirības un kultūršoks. [38:00] Ķīniešu jaunā gada tradīcijas. [42:50] Starpkultūru saziņas un e-pasta sarakstes ieteikumi. [50:45] Personvārdi ķīniešu valodā. [53:11] Skaitļu, krāsu un ēdiena nozīme Ķīnā. Noderīgas saites: https://bit.ly/3a25i9H – Zanes Facebook lapa https://bit.ly/2OgElXe – Zanes Instagram profils https://bit.ly/3jpVXeC – Nacionālās enciklopēdijas šķirklis “Lao Še” https://bit.ly/3pXlO08 – Nacionālās enciklopēdijas šķirklis “Robežpilsēta” https://bit.ly/3rwAHXq – Nacionālās enciklopēdijas šķirklis “Rikša” https://bit.ly/3aObf9o – ķīniešu personvārdu atveide latviešu valodā https://bit.ly/3rBjCeT – Latvijas Universitātes centrs “Konfūcija institūts” https://bit.ly/2YXlbI6 – Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centrs https://bit.ly/39WuIFy – lietotne “HiNative” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Grāmatas: Lao Še. Rikša. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1964. Jānis Jaunsudrabiņš. Aija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Vai zinājāt, ka firsta Līvena Bukaišu muižā atradās tādas pašas slaveno itāļu tēlinieku Luidži Bjenemē un Pjetro Tenerani marmora skulptūras kā Krievijas cara Nikolaja I skaistajā Ziemas pilī Pēterburgā ? Vai esat ievērojuši, ka Mākslas muzeja "Rīgas Birža" Makarta zāles centrālajā nišā atrodas trīs brīnišķīgas Karāras marmora skulptūras? Viena no tām ir neoklasicisma laika tēlnieka Luidži Bjenemē (1795–1878) brīnumskaistā "Bakhante", kura nogurusi no pārmērīgās uzdzīves, laiski atlaidusies uz zvērādas, tur rokās vīna krūku. Bjenemē darbu nonākšana Latvijā saistīta ar kādas dižciltīgas dzimtas vēsturi un Bukaišu muižu netālu no Tērvetes. Par šīs skulptūras nonākšanu Latvijā un tās likteni stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. 1805. gadā grāfiene Šarlote fon Līvena Latvijas dienvidu pierobežā, netālu no Tērvetes,  nopirka nelielo Bukaišu muižu. Pēc viņas nāves šo īpašumu mantoja dēls Kristofs Līvens (1774-1839), kurš kalpoja Krievijas cara Nikolaja I diplomātiskajā dienestā, iegūstot augsto firsta pakāpi. 1834. gadā Līvens tika uzaicināts par troņmantnieka Aleksandra Nikolajeviča, vēlākā cara Aleksandra II, audzinātāju. Pavadot troņmantnieku Eiropas ceļojumā, Līvens 1839. gadā Romā saslima un nomira, pirms tam paspējot Romā pasūtīt dažas Luidži Bjeneme un Pjetro Tenerani skulptūras. Šī paša Romas ceļojuma laikā daudz lielāku pasūtījumu veica  Aleksandrs Nikolajevičs.  Līdz ar to Ziemas pils kolekcijā nokļuva ne tikai troņmantnieka, bet arī caram Nikolajam I novēlētā Līvena kolekcija, kurā bija izcili skaistā Bjenemē Bakhnantes figūra. Kristofa Līvena dēls Aleksandrs (1806-1885) turpināja tēva karjeru un savās diplomāta gaitās starp visām daudzajām pilsētām tika nosūtīts arī uz Neapoli, kur nopirka namu, ko pārveidoja par krāšņu villu un, visiem par pārsteigumu, iekopa ievērības cienīgu ziemeļniecisku dārzu. Villa tika rotāta ar tēlniecības darbiem - tajā skaitā viņš itāļu tēlniekam Luidži Bjenemē  pasūtīja otru - pirmajai skulptūrai identisku - Bakhantes figūru. Vēlāk, pārceļoties atpakaļ uz saviem dzimtas īpašumiem Latvijā, skulptūra tika paņemta līdzi un rotāja Bukaišu villu, kas Aleksandra laikā izcēlās ar izsmalcinātiem interjeriem, franču virtuves smalkumiem, apjomīgiem dārziem, ko vasarās papildināja eksotiski augi, kā arī medību platībām – t.s. iršu dārziem. 1905. gada revolūcija to visu iznīcināja, bet skulptūras brīnumainā kārtā tika paglābtas, tās paspējot aizgādāt uz Kurzemes Provinces muzeju Mītavā, tagadējā Jelgavā. Sākoties Otrajam Pasaules karam tika nopostīts arī šis muzejs, bet skulptūras arī šoreiz bija paspēts pārvest uz Rīgu, lai 1940. gadā pievienotu Pilsētas mākslas muzeja kolekcijai. Pēc Otrā Pasaules kara gandrīz tonnu smagā skulptūra tika pievienota Aizrobežu mākslas muzeja kolekcijai, bet no 2010. gada skaistā Bakhante rotā MMRB ekspozīciju. Savukārt Aleksandra Livena tēva Kristofa 1838. gadā pasūtītā skulptūra vēl arvien ir apskatāma Ziemas pilī - tagadējā Valsts Ermitāžā. Kad aizbrauksiet, sameklējiet, būs interesanti salīdzināt.

Priestera katehēze Raidījuma vadītājs: Pr. Pēteris Skudra

Kiberdrošības eksperts Aleksandrs Orlovs, lai gan ieguvis izglītību jurisprudencē, savu karjeru ir saistījis ar IT industriju. 12 gadus viņš pavadīja IT uzņēmumā ‘Elko grupa' dažādos vadošos amatos. Pēc 12 dinamiskiem darba gadiem, Aleksandrs pieņēma lēmumu aiziet no uzņēmuma bez plāna par to, ko darīs rīt. Tomēr garu atpūtu viņš sev nedeva, jo pārvērta savu hobiju  - kiberdrošību – savā personīgajā biznesā, izveidojot uzņēmumu “Cyber circle”.   Šajā epizodē mēs runājām par to, kā ir pieņemt lēmumu pamest stabilu darbu bez konkrēta nākotnes plāna kabatā. Tāpat arī parunājām par kiberdrošības situāciju pasaulē šobrīd un kā mums pašiem sevi pasargāt, lai nekļūtu par kibernoziegumu upuriem.

How did Latvian beach volleyball star manage to stay at the top of the game for so long? Lewie Lett and Daniel Meneley join "The Lion King" to learn about the secrets of his longevity and his decade at the peak of beach volleyball. Subscribe and follow for more volleyball content!

In this exclusive interview with legendary Latvian beach volleyball athlete Aleksandrs Samoilovs, Lewie & Dan talk with "The Lion King" about his unlikely path to becoming a professional volleyball player, what he does off the court, and of course, the origins of his Disney nickname. Follow & subscribe to The Ace Space for podcasts with volleyball's biggest stars every Monday & Friday. 

Itūreiz raidejumā klausitēs sarunu ar muzikim, kas piec vuiceibom i dzeivuošonys Reigā ir atsagrīzuši atpakaļ Latgolā i niu jau vaira nikai pus goda dzeivoj i struodoj ite – Laimu un Aleksandrs Maslovim. Jī obeji niu muzicej profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra "Rēzekne" sastuovā, kai ari pīsadola vysaidūs muzykalūs projektūs. Runuosim par izaicynuojumim, īspiejom i sajiutom, dzeivojūt Latgolā. Atsagrīžšona obejim jaunīšim beja apzynuots i izsapynuots lāmums jau kaidu pruovu laiku. **** Kulturys dzeive Latgolys pogostu tautys nomūs - AusmaSprukte beja nūbraukuse iz Rēzeknis nūvoda Leņdžu i Bieržgaļa pogostu kulturys nomim, kaba kluotīne pasarunuotu ar tūs vadeituojom. Nivīnam nav nūslāpums, ka, turpynojūtīs ‘Covid-19’ pandemejai vys vēļ vīni nu leluokūs īrūbežuojumu skar taišni kulturys dzeivi. Ausma Sprukte sovā sižetā itūreiz raudzeis dazynuot, voi Latgolys lauku pogostūs dzeivojūšim ite datryukst aktivuos kulturys dzeivis i kai tei teik organizāta niule. **** Sieņs – grebiezis i glūmeizys - kluot sieņu laiks, ari Kolnasātys vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par vysaidom myusu mežūs atrūnamom sienim – grebiezem, glūmeizom, vuškinem, luocinem, žydu i cytom.

Itūreiz raidejumā klausitēs sarunu ar muzikim, kas piec vuiceibom i dzeivuošonys Reigā ir atsagrīzuši atpakaļ Latgolā i niu jau vaira nikai pus goda dzeivoj i struodoj ite – Laimu un Aleksandrs Maslovim. Jī obeji niu muzicej profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra "Rēzekne" sastuovā, kai ari pīsadola vysaidūs muzykalūs projektūs. Runuosim par izaicynuojumim, īspiejom i sajiutom, dzeivojūt Latgolā. Atsagrīžšona obejim jaunīšim beja apzynuots i izsapynuots lāmums jau kaidu pruovu laiku. **** Kulturys dzeive Latgolys pogostu tautys nomūs - AusmaSprukte beja nūbraukuse iz Rēzeknis nūvoda Leņdžu i Bieržgaļa pogostu kulturys nomim, kaba kluotīne pasarunuotu ar tūs vadeituojom. Nivīnam nav nūslāpums, ka, turpynojūtīs ‘Covid-19’ pandemejai vys vēļ vīni nu leluokūs īrūbežuojumu skar taišni kulturys dzeivi. Ausma Sprukte sovā sižetā itūreiz raudzeis dazynuot, voi Latgolys lauku pogostūs dzeivojūšim ite datryukst aktivuos kulturys dzeivis i kai tei teik organizāta niule. **** Sieņs – grebiezis i glūmeizys - kluot sieņu laiks, ari Kolnasātys vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par vysaidom myusu mežūs atrūnamom sienim – grebiezem, glūmeizom, vuškinem, luocinem, žydu i cytom.

Par Āraišu ezerpili noteikti  zina tie, kas pēdējās četrās desmitgadēs ir mācījušies skolā. Bet viens ir par to lasīt grāmatās, bet pavisam kaut kas cits to apmeklēt klātienē. Tā arī darīsim! Viesosimies Āraišos, lai tur aprunātos ar Vidzemes tūrisma speciālistiem par interesantākajiem apskates objektiem un maršrutiem Latvijas lielākajā etnogrāfiskajā novadā. Par to, ko var Vidzemē ieraudzīt, piedzīvot, sajust un arī nogaršot stāsta Vidzemes Tūrisma asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Sijāts, Vidzemes Tūrisma asociācijas biroja vadītāja, projekta "Dārza pērles" koordinatore Alise Plaude, Amatas novada pašvaldības tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja Eva Koljera, Alūksnes novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Iveta Velķere un un centra darbiniece Dace Bumbiere-Augule, Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktore Simona Sniķe, Limbažu novada pašvaldības aģentūras “Lauta” vadītāja Ilze Millere, Zilākalna kultūrvēstures un apmeklētāju centra vadītājs Toms Treimanis, Ogres novada tūrisma informācijas centra vadītāja Elīna Baltiņa, Lielvārdes novada tūrisma speciālists Aleksandrs Čerņavskis, Turaidas muzejrezervāta apmeklētāju centra vadītāja Gunta Zaķīte un Zilveru dzērienu darītavas saimnieks Jānis Zilveris. Visplašākā informācija par tūrisma iespējām Vidzemē pieejama internetā.

Covid-19 pandēmija radījusi globālu satricinājumu pasaules ekonomikā un tirdzniecībā. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts skaidrojam, kā pašreizējo situāciju vērtē biznesa cilvēki dažādos pasaules reģionos. Āzija, Kanāda, Zviedrija un Latvija. Olavs Ritenis. Kārlis Vasarājs. Aleksandrs Čakste un Pauls Miklaševičs. Biznesa cilvēki, kuru viedoklī ieklausāmies raidījumā, jo no attāluma reizēm labāk tā kopaina redzama. Bet vispirms ieskats pasaules un Eiropas ekonomikas norisēs šā brīža apstākļos. Olavs Ritenis pārstāv biznesa vidi Āzijā, precīzāk Singapūrā, bet pašlaik atrodas Taizemē. Kārlis Vasarājs - uzņēmējs un Latvijas Goda konsuls Ontārio provincē Kanādā. Aleksandrs Čakste no Zviedrijas pārstāv biznesa vidi Skandināvijā, Pauls Miklaševičs ir uzņēmējs no Kanādas, šobrīd dzīvo un strādā Latvijā.  

ReTV raidījums JAUTĀ-JUMS. Saruna ar mūziķi Aleksandru Aleksandrovu no grupas "Ņikto". Raidījums ēterā 07.01.2020.

2019.gadam aizejot I'mperfekt piektdienā ciemos astrologs un ārsts Aleksandrs Sokolovs. Šajā sarunā ar redaktori Ingu: par viņu pašu, par astroloģiju, astronomiju, medicīnu un precīziem aprēķiniem. Kā arī, protams - ko Aleksandrs zvaigznes saskatījis 2020.gadā.

Krievija - mūsu lielā kaimiņvalsts, liekot uzsvaru uz vārdu lielā. Krievija ir ne tikai lielākā valsts pasaulē, kas izmērā ir 1,8 reizes lielāka nekā Amerikas Savienotās valstis, bet savās aprisēs pārspēj arī pundurplanētu Plutons. Pati Krievija robežojas ar 12 valstīm, bet ja pieskaitām Kaļiņgradas robežas ar Lietuvu un Poliju, tad kopā sanāk 14 kaimiņvalstis jeb kārtīga daudzīvokļu māja. Visapdzīvotākais dzīvoklis šajā mājā ir Maskavai, ar vairāk nekā 12 miljoniem iedzīvotāju, tā ir 6 apdzīvotākā pilsēta pasaulē. Bet ar 71 miljardieri Maskava ir trešajā vietā pasaulē pēc superbagātnieku skaitu, vairāk esot tikai Honkongā, kuru par savu mājvietu izvēlējušies 79 miljardieri, bet Ņujorkā viņu skaits esot 85. Bet kurš gan skaita naudu, labāk skaitīsim kilometrus - 82! tieši tik kilometrus Beringa Jūrā šķir Krieviju no Amerikas savienotajām valstīm, bet lielākai attālums starp diviem punktiem Krievijas Federācijas teritorijā ir apmēram 8 000 km, tajos mīt mīt aptuveni 160 etniskās grupas, kas runā apmēram 100 valodās. Pavisam uz pasaules dzīvo 129 miljoni krievu, 111 miljoni dzīvo pašā Krievijā, 7 miljoni dzīvo Ukrainā, vairāk nekā 3 miljoni dzīvo Vācijā un ASV, bet Latvijā krievu tautība ir ap 540 tūkstošiem iedzīvotāju. Viens no viņiem arī mūsu šodienas viesis - Aleksandrs Sircovs jeb Murovejs. Muroveju mēs vislabāk pazīstam kā smaidīgo un harizmātisko kontrobasistu no grupas Keksi. Ar savu firmas zīmi - kontrobasu Murovejs sadraudzējies jau skolās laikā mācoties Cēsu mūzika vidusskolā. Pēc mācībam Cēsis viņš mācījies Tartu mūzikas vidusskolā, bet 80to gadu vidū atgriežoties Latvijā viņš pievienojies grupai Eolika, vēlāk turpinājis kontrolēt ritmu grupās Rebel, Opus Pro un pat sadarbojies ar Labvēlīgo Tipu, bet 1997. gadā izveidojis savu lolojumu grupu Keksi. Mūsu šodienas Nāburgu būšanas viesis - savējais Murovejs.

Raidījuma Globālais latvietis. 21. gadsimts veidotāji šoreiz ir devušies uz Valmieru, kur divas dienas norisinās Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums, kuru ministru prezidents Krišjānis Kariņš nosaucis par unikālu pieredzes esenci, jo divu dienu garumā latviešu uzņēmēji no visas pasaules satiekas ar mērķi attīstīt un atbalstīt mūsu valsts uzņēmējdarbības potenciālu, tādējādi stiprinot Latvijas ekonomiku un konkurētspēju. Forumu rīko Pasaules brīvo latviešu apvienība sadarbībā ar Valmieras pilsētas pašvaldību, tāpēc arī mēs esam Valmierā un raidījumam atvēlēto laiku veltām sarunām ar uzņēmējiem un foruma dalībniekiem. Izzinām, par ko forumā diskutēts jautājumā par Latvijas konkurētspēju, par to, ko Latvijas stāsts nozīmē mums pašiem un pasaulei un kā izglītībai Latvijā kļūt par ekonomikas dzinējspēku. Kāpēc Valmiera uzņem savās mājās uzņēmējus no visas Latvijas, atklāj Valmieras pilsētas pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Baiks. Pieredzes stāstus stāsta Jānis Bergs, “SAF tehnika” valdes loceklis, uzņēmējs un investors, kurš šobrīd strādā ASV; Oskars Stucis, “Karrikins Group” direktors ASV, savulaik aizbraucis studēt un nodibinājis savu uzņēmumu ASV; Pauls Miklaševičs, uzņēmējs no Kanādas, kurš šobrīd dzīvo un strādā Latvijā; Solvita Adamoviča uzņēmēja, kura pēc astoņu gadu ilgas prombūtnes Austrālijā, nu jau divus gadus atgriezusies un dzīvo Latvijā; Aleksandrs Čakste raksturo biznesa vidi Skandināvijā. Par uzņēmējdarbību Valmierā stāsta uzņēmuma “VALPRO” valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings un Alvis Sokolovs, metālapstrādes uzņēmuma “Baltma” valdes loceklis, Vidzemes augstskolā Inženierzinātņu fakultātes dekāns. Domas par forumu izsaka viens no Vītolu fonda dibinātājiem Vilis Vītols. Kādi bija foruma mērķi un vai tie ir īstenojušies aizvadītājās divās dienās, vērtē tā organizatori – Valda Liepiņa, Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta pārstāve, Ivars Slokenbergs, advokātu biroja "Slokenbergs PLLC" dibinātājs, komerctiesību advokāts, un Kristīne Saulīte, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēde.  

In honor of the 18th of November, Otto and Joe come together to discuss Latvian Proclamation Day (often called "independence day") including how it came to happen, how it has been celebrated in the past and present, what it means to Latvians today, why people wear ribbons and carry torches, and the peculiar reason why the more than 30,000 people named Aleksandrs are especially important on this day. Opening and closing theme: "Div' dūjiņas gaisā skrēja" performed by Lizete Iesmiņa-Mihelsone in 1908 Latvian traditional folk song, gramophone recording in the public domain Courtesy of the National Library of Latvia https://audio.lndb.lv/68084/

No 20. gadsimta pirmās desmitgades līdz septiņdesmitajiem gadiem – tik plaša amplitūda aptverta Jaunā Rīgas teātra iestudējumā „Meklējot Spēlmani”, līkumojot caur lielvaru nomaiņām, kuras sevišķi jūtami ietekmēja radošās aprindas. Izrādes centrā trīs mūsu kultūras vēstures izcilības - Eduards Smiļģis, Aleksandrs Čaks un Pēteris Pētersons. Saruna ar režisoru Gati Šmitu un aktieriem Vili Daudziņu, Ģirtu Krūmiņu un Andri Keišu.  Ierakstā skan dialogs starp Eduardu Smiļģi un Felicitu Ertneri Jaunā Rīgas teātra iestudējumā „Meklējot Spēlmani”. Lai arī tas stāsta par reālām mūsu kultūras vēstures figūrām, tostarp arī par Aleksandru Čaku, Mildu Grīnfeldi, Liliju Štengeli, Emīliju Viesturi, Jūliju un Pēteri Pētersoniem – galvenajā lomā ir pats teātris. Ne tikai kā mākslas forma, bet kā dzīves redzējums un augstāko vērtību kopums.

Annas Sakses pasaku "Tītenis" ierunāja: Latvijas Radio2 darbinieki - Līna Rudzone un Aleksandrs Šaicānovs.

We acknowledge Indigenous elders, past, present and emerging. 3CR broadcasts on the stolen lands of the Kulin Nation. Sovreignty was never ceded in this country.Writer and Trainer Jac Tomlins discusses their new Trans and Gender Diverse Parents' Guide. It's a ground-breaking resource, written in an Australian context. Launch is Thursday, 25 July in Melbourne. Details: https://www.facebook.com/events/hares-hyenas/launch-trans-and-gender-diverse-parents-guide/2382032182079576/Gabriel Aleksandrs discusses the submission by Queerspace at Drummond Street Services to Victoria's Mental Health System Royal Commission.Human Rights lawyer Lee Carnie discusses the Joint Statement signed by 50 LGBTIQ community organisations in Australia about Religious Discrimination.This episode includes discussion around mental health trauma and issues that may be distressing to some listeners. QLife: 1800 184 527. Lifeline: 13 11 14.  

Saglabāt saikni ar Latviju un latvietību dzīvojot Amerikā trešajā vai ceturtajā paaudzē ir izaicinājums, tāpēc Amerikas Latviešu apvienības bērnu un jauniešu latviskās audzināšanas un izglītības programma “Pavadi vasaru Latvijā” piedāvā ASV latviešu izcelsmes jauniešiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem praktizēties dažādās Latvijas kultūras, valsts iestādēs un privātos uzņēmumos, tādējādi rodot piederību Latvijai un latviešu tautai. Ar prakses dalībniekiem tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījumā viesi: Sabīne Brunovskis, praksē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā(LIAA) Biznesa inkubatoru departamentā, Solvita Kārkliņa, praksē uzņēmumā “Printful, Dāvis Berkolds, pašreiz strādā “ AmCham LATVIA” (Amerikas tirdzniecības palāta Latvijā), Aleksandrs Konters, praksē Latvijas Nacionālās bibliotēkā, Nikolajs Pone, praksē Latvieši pasaulē muzeja pētniecības centrā. Kā arī Ginta Zalcmane, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Informācijas pakalpojumu un SBA (Starpbibliotēku abonementu) nodaļas vadītāja, mentors, Jānis Palkavnieks, Draugiemgroup runasvīrs, mentors. Sabīne Brunovskis dzīvo Čikāgā un pabeigusi 2.kursu Ilinoisas Universitātē Čikāgā, plāno studēt ekonomiku vai antropoloģiju.   Solvita Kārkliņa ir no Mičiganas, bet šobrīd dzīvo Kolorado, jo tur studē universitātē. Viņa apūst arhitektūru,īpaši vides dizainu. Dāvja Berkolda  šobrīd lielākie pienākumi ir palīdzēt organizēt ASV Neatkarības pikniku un tulkot dokumentus angļu valodā. Aleksandrs Konters ir no Minesotas. Un tā kā tas ir netālu no Mineapolisas, viņš dejojis folkloras deju kopā "Pērkonītis". Aleksandrs ir dzimis Daugavpilī, bet sešu mēnešu vecumā adoptēts un aizvests uz ASV. Vecāki uzskatījuši, ka svarīgi, neskatoties uz dzīvi Amerikā, ir uzturēt latvietību, tāpēc latviešu valoda Aleksandram ir bijusi pirmā valoda, ko vēlāk apguvis arī sestdienas skolā un vasaras nometnēs.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti. Aleksandrs Butāns ir dzimis 1903. gadā Gārsenes pagastā. Viņa karavīra gaitas sākas Daugavpilī neatkarīgas Latvijas laikā. Viņš dienējis kavalērijas pulkā. Zināms, ka 1936. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa goda zīmes otro pakāpi. Par godīgi nokalpotajiem 15 gadiem Latvijas armijā. Otrā pasaules kara laikā izsūtīts uz darba nometni Vācijā. 1944. gada janvārī šīs darba vienības tika atvestas atpakaļ uz Latviju un visticamāk arī Butāns šajā brīdī ir atgriezies tēvzemē. Aleksandrs kvalifikācijas celšanai pēc kara izgājis apmācību Liezerē un ieguvis 5. pakāpes galdnieka apliecību. Visu mūžu viņš ir palicis uzticīgs zirgiem. Pēc Otrā pasaules kara piedalījās jāšanas sacensībās un vēlāk bijis arī tiesnesis. Aleksandrs Butāns miris 1977. gadā Rīgā. Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju. Ziņas sniedzis mazdēls Ēvalds Butāns.  

Pašā Latvijas piereobežā, dažus kilometrus pirms Krāslavas iepretim Krāslavas stacijai savā mājā, kas tajā pašā laikā ir arī darbnīca šoreiz satiekam tautas muzikantu un mūzikas instrumentu un skaņu rīku meistaru, kolekcionāru  Aleksandru Maijeru. Tieši šeit pirms nu jau vairāk kā gada tapa arī īpašais un izmēros iespaidīgais simtgades koncertuzveduma "Latgales gredzens" lamellafons. Lamellafons ir īpaši radīts, unikāls  mūzikas instruments, kas sastāv no 38 māla podiem ar 38 plāksnēm jeb rezonatoriem, kas rada telpu, kurā skanēt 38 skaņām. Jaunradītais mūzikas instruments tapis cieši sadarbojoties ar diriģentu un Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu. Pirms vairākiem gadiem iepazīstoties ar citu Aleksandra radīto instrumentu, kas veidots no Actimel jogurta dzērienu trauciņiem, iekļaujot to arī vairākos Latvijas Radio kora projektos, atskaņojot Ērika Ešenvalda, Imanta Kalniņa skaņdarbus, radusies ideja arī par ko lielāku - lamellafonu, urš šobrīd apskatāms Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē. Tomēr Aleksandra vienkāršajā un nelielajā mājoklī - darbnīcā ir iespēja redzēt arī citus meistara un viņa sievas Ingas darinātos mūzikas insrumentus un skaņu rīkus - stabulītes, lietus koki, svilpaunieki, vargāni, grabuļi, dūcēji, dažādi sitamie instrumenti un arī šis tas iepriekš neredzēts. Aleksandram patīk eksperimentēt un instrumenti te top gan no visdažādākajiem dabas materiāliem, gan saimniecības lietām un pat kanalizācijas caurulēm.

We are honored to be joined by The Lion King, live in studio, Aleksandrs Samoilovs talks his volleyball career and where the Lion King nickname came from.  We're also joined by Gilad Jacobs, founder of Normatec, who discusses the importance of recovery in todays sports world.  And our college volleyball weekly correspondence talk the final 16 teams in Women's College Volleyball.

Aleksandrs (@alex_lncpod) ir podkāsta "Late Nite Coffee" (https://soundcloud.com/user-793647048) veidotājs, kaismīgs pop-kultūras apskatnieks un komentētājs. Runājām gan par Kanye Westu, kino un politiku, gan arī par pašu podkāstošanu.

Krievijas kriminālās darbības ārzemēs Slepeno dienestu operācijas, kurās tiek likvidēti uz ārvalstīm aizbēguši varas pretinieki, savu reizi piekopušas daudzas valstis. Krievija šai ziņā pēdējās desmitgadēs izveidojusi sev īpaši krāšņu reputāciju, kurā līdzās valsts drošības interesēm iezīmējas arī tendences apklusināt pārāk skaļus valdošā režīma kritiķus un sodīt par agrākiem grēkiem. 2006. gadā Londonā mokošā nāvē mira bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta pulkvedis, grāmatas „FDD uzspridzina Krieviju” autors Aleksandrs Ļitviņenko, kuram Lielbritānija bija piešķīrusi politisko patvērumu. Nāves cēlonis – saindēšana ar poloniju, kura radioaktīvās pēdas veda Maskavas virzienā. Pirms trīs mēnešiem Solsberijas pilsētā ar neiroparalītisku indi saindējās bijušais Krievijas armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pulkvedis Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Abi gan izdzīvoja un jau kādu brīdi ir izrakstīti no slimnīcas. Savulaik notiesāts par valsts nodevību, spiegojot Lielbritānijas labā, Skripaļs pēc tam tika iemainīts pret Rietumos notvertiem Krievijas spiegiem un pēdējos gadus šķietami neaktīvi mitinājās Anglijas provincē. Versijas par slepkavību izskanējušas arī kādreizējā Vladimira Putina līdzgaitnieka, bet pēc tam oponenta Borisa Berezovska nāves sakarā. Lieki piebilst, ka Kremlis visos šais gadījumos noliedzis jebkādu saistību ar šiem nāves gadījumiem. Uz šī fona ziņa par to, ka 29. maijā Kijevā nošauts krievu rakstnieks un kara ziņotājs Arkādijs Babčenko, izskatījās pēc kārtējās spilgtās detaļas šai mozaīkā. Kopš vairākiem gadiem kļuvis par Putina režīma agresīvās ārpolitikas konsekventu un asu kritiķi, Dienu vēlāk gan izrādījās, ka domātais upuris ir sveiks un vesels, un slepkavība tikusi inscenēta, nolūkā novērst īsto atentātu un notvert tā organizētājus. Kā apgalvo Ukrainas Drošības dienesta pārstāvji, viņu rīcībā nonācis saraksts ar veseliem 47 žurnālistiem un blogeriem, kuriem varētu draudēt nāve no Maskavas nolīgtu slepkavu rokas. Studijā: RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, RSU studente Kristīne Degtjarova un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs -  Andis Kudors. Slovēnijas vēlēšanas un preses ietekme 3. jūnijā notikušajās Slovēnijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās uzvaru svinēja radikāli populistiskā Slovēnijas Demokrātiskā partija, kuru vada bijušais premjers Janezs Janša. Viņš ir pazīstams kā Ungārijas prezidenta Viktora Orbana domubiedrs un tuvs sabiedrotais. Abi līderi sevi pozicionē sevi kā nācijas glābējus no svešas rases invāzijas. Šim vēstījumam, kā arī politisko oponentu diskreditēšanai, tiek izmantots privātu mediju tīkls, kas pēdējos gados īpaši izvērties Slovēnijā un Maķedonijā, un kura finansējums daļēji nāk no prezidentam Orbanam tuvām aprindām. Vēlēšanās sagraujot līdz šim dominējošos liberāli centriskos spēkus, Janšas partija ieguvusi lielāko mandātu skaitu, kas gan ne tuvu negrantē vairākuma koalīcijas izveidi. Mediju pirkšanas faktu telefonintervijā vērtē RSU Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.  G7 samits 8. jūnijā Kanādā sāksies 44. ikgadējais G7 valstu samits. Bet strīdi sākušies jau krietni agrāk, līdz ar ASV jauno muitas tarifu ieviešanu no 1. jūnija. Pgājušajā nedēļā notikušajā G7 valstu finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju sanāksmē, ASV sabiedrotie norādīja , ka šādas -vienpusējas- tirdzniecības aktivitātes atstās negadītavu ietekmi. Sagaidāms, ka tirdzniecība, kā arī politika klimata pārmaiņu novēršanai, būs samita sarežģītākie jautājumi. Jāpiebilst, ka parasti G7 samits beidzas ar noslēguma paziņojumu, kam būtu jāparāda pasaules ekonomiski lielāko valstu vienotība, uzsverot jautājumus, kuros tās spēj vienoties, bet izskatās, ka šogad šāda paziņoja nebūs.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, kas ar vislielākajām bažām uzlūko Vladimira Putina varas izgājienus gan pret saviem kaimiņiem, gan citur pasaulē. Kādas alianses un garantijas esošajā ģeopolitiskajā situācijā meklē un veido jaunievēlētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra priekšsēdētājs Ainārs Lerhis. Rubrikā "Viedokļi": Tuvojas ziema, un bēgļu krīze turpinās. Vācijā politiskajā līmenī sāk apstrīdēt Angelas Merkeles atvērtības politiku. Ir pat parādījušies ierosinājumi uzcelt žogu pie Vācijas dienvidu robežas. Daži šo žogu jau nodēvējuši par jaunu "Berlīnes mūri”. Vācija ir kļuvusi par galveno galamērķi migrantiem, kuri bēg no kara un nabadzības, lielā mērā pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles tā dēvētajai atvērtības politikai. Pateicoties tai – ne tikai bēgļi var rast patvērumu, tāpat tiek nodrošināta paātrināta patvēruma pieprasījumu izskatīšana bēgļiem no Sīrijas un Irākas, kā arī atvēlēti seši miljardi dolāru, lai viņus pabarotu un izguldītu. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji Vācijā teju vai aplaudēja, kad pirmie vilcieni ar bēgļiem sāka ierasties, taču, tuvojoties ziemai un bēgļu skaitam pieaugot, pat tie, kuri iepriekš atbalstīja Merkeles politiku, ir sākuši uztraukties, vai Vācija ar pieaugošo krīzi vispār tiks galā. Jaunākā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka vairāk nekā puse vāciešu uzskata, ka Vācijā jau tagad ir pārāk daudz bēgļu un tikai katrs trešais cilvēks atbalsta Merkeles bēgļu politiku. Reaģējot uz savas popularitātes krišanos Merkele ir solījusi izskaust ekonomisko migrāciju – plānots izveidot tranzītcentrus, kuriem būtu tiesības nekavējoties deportēt jebkuru imigrantu, kurš būs nācis no valstīm, kuru politiskā situācija neapdraud viņu dzīvības. Pie viena galda ar “Eiropas pēdējo diktatoru” Baltkrievija ir viena no tām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Eiropas Savienībai (ES) ir bijušas visai sarežģītas attiecības un joprojām abu starpā ir vairāki grūti šķetināmi mezglpunkti. Tomēr pamazām situācija mainās. ES gan ir apņēmusies turpināt pret Baltkrieviju īstenot kritiskas iesaistīšanās politiku. Abu pušu nesenā abpusējā tuvināšanās ir pamudinājusi ES atvieglināt pret Baltkrieviju piemērotās sankcijas – aktīvu iesaldēšanu, ieceļošanas aizliegumus un tirdzniecības un finansiālos ierobežojumus. Pašlaik 201 fiziskajai personai un 18 juridiskajām personām no Baltkrievijas ir noteikti ES ierobežojošie pasākumi, kas būs spēkā līdz šā gada 31. oktobrim. Tomēr ES uzskata, ka sankciju pilnīga atcelšana nav pamatota, ņemot vērā slikto cilvēktiesību stāvokli un ar prezidenta vēlēšanām saistītās problēmas Baltkrievijā. Eiropas Politikas centra Ģeopolitikas un ārpolitikas analītiķe Briselē Amanda Pola vēl iepriekš skaidroja, ka izolācija un sankcijas pret Baltkrieviju nav devusi gaidītos rezultātus un ka ES nevar sodīt tikai Baltkrieviju, piemēram, par cilvēktiesību pārkāpšanu, jo citas Austrumu partnerības valstis nav rīkojušās labāk. A. Pola uzskata, ka attiecībā pret Baltkrieviju neder sankcijās bāzēta pieeja. Amanda Pola tāpat ka daudzi citi eksperti uzskata, ka “Kremļa cilvēks” – Vladimirs Putins ir vairāk nekā apmierināts ar saspīlētajām attiecībām starp ES un tās Austrumu kaimiņvalstīm, kuras, savukārt, pēc Maskavas uzskata – pieder pie tās ietekmes zonas. Politikas prognozēšanas un analīzes centra prezidents politologs no Baltkrievijas Pāvels Usovs intervijā Polijas radio pieļauj, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlētos būt vairāk iesaistīts “Eiropas klubiņā” un biežāk doties vizītēs, taču baidās “kaitināt Maskavu ar šādiem apmeklējumiem, jo viņš saprot, ka, ja radīsies konflikts ar Krieviju par politiskiem, ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem aspektiem, ES nepalīdzēs Baltkrievijai nekādā veidā”. Lai arī piesardzīgus, tomēr Baltkrievija, sper soļus no savas puses pretim ES. To apliecināja jau vasarā notikušās oficiālās un neoficiālas vairāku pušu apspriedes pie kopīga galda. Piemēram, vasaras vidū par kaimiņpolitiku un paplašināšanos atbildīgais Eiropas komisārs Johannes Hāns Baltkrievijas galvaspilsētā ieradās kopā ar otru komisāri Karmenu Velu, kura savukārt atbildīga par vidi un zivsaimniecību. Pie viena galda Minskā sēdās arī citu Austrumu partnerības valstu pārstāvji, par vidi atbildīgie ministri – no Azerbaidžānas, Moldovas, Gruzijas un citām, kopā sešām valstīm. Baltkrievija izpelnījusies komplimentus no Eiropas Komisijas puses par kvalitatīvo sarunu pasākuma gaitu Minskā vasarā, tomēr vienlaikus Briseles un Minskas attiecības joprojām saglabājas sarežģītas, jo politisko nesaskaņu dēļ un neatbalstot veidu, kādā Aleksandrs Lukašenko atkārtoti ieņēma varas krēslu, Brisele jau teju desmit gadu ir iesaldējusi sadarbības līgumu ar Minsku, kā arī liegusi iebraukšanu teritorijā virknei Baltkrievijas politiķu, arī pašu “Eiropas pēdējo diktatoru” ieskaitot.