Podcasts about pirm

Radijo stoties FM99 studijo svečiai – Jaunimo simfoninio orkestro „Svajonė“ vadovė Daiva Martikonytė ir dirigentas Vytautas Kiminius.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Kad pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām nodibinājās Latvijas Republika un pamazām sāka atjaunoties tautsaimniecība, tirgū ievērojami pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem. Diemžēl lielākā daļa pirmskara velosipēdu rūpniecības uzņēmumu bija stipri izpostīti, kā arī daudzi no tiem neatgriezās no evakuācijas, kas bija notikusi kara laikā. Strādnieki, kuri bija apguvuši velosipēdu ražošanas prasmes lielākajās fabrikās, nu bija palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tādēļ, neskatoties uz izejvielu trūkumu un citām grūtībām, daudzi no tiem paši atvēra savas darbnīcas un uzsāka velosipēdu izgatavošanu. Arī sliktais ceļu stāvoklis un satiksmes trūkums apgrūtināja iespēju lauku ļaudīm doties uz tālo Rīgu, lai iegādātos sev tik nepieciešamos velosipēdus. Vienkāršāk bija pasūtīt tos pie sava vietējā mehāniķa. Tā 20. gadu sākumā ļoti strauji pieauga velosipēdu darbnīcu skaits visā Latvijā. Īpaši Kurzemes mazpilsētās. Tukumā vien, kurā tolaik bija vien daži tūkstoši iedzīvotāju, darbojās trīs velosipēdu izgatavošanas uzņēmumi. Kopumā Kurzemē, līdz 1940. gada vasarai, jaunus velosipēdus izgatavoja 35 mehāniskās darbnīcas. Vidzemē tādu bija 17, bet Latgalē – trīs. Mazpilsētu darbnīcu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecības mašīnu remonts, taču ziemā, kad darba bija maz, varēja pievērsties arī velosipēdu ražošanai. Pamatā to produkcija bija velosipēdu rāmji. Rāmjus izgatavoja no iepirktām caurulēm, salodēja uz kalēju ēzes, krāsoja un glīti dekorēja ar uzvilktām strīpiņām, kā to pieprasīja pircēji. Pārējās detaļas pasūtīja lielajās Rīgas fabrikās. Ziemā izgatavotos velosipēdus pārdeva pavasara gadatirgos. Divriteņus jebkurā laikā varēja pasūtīt darbnīcā arī individuāli. Tad ar meistaru vienojās par velosipēda izskatu, krāsu un nepieciešamo aprīkojumu. Darbnīcā izgatavoto velosipēdu cena bija lētāka nekā fabrikā būvētajiem divriteņiem. Visvairāk velosipēdu ražošanas uzņēmumu atradās Rīgā. Tādu bija 46. Rīgā darbojās arī piecas lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā: "G. Ērenpreis", "Omega", "Latvello", "A. Liperts" un "P. Ozolnieks", kuras ne tikai pilnībā nodrošināja Latvijas tirgu ar jauniem velosipēdiem, bet arī eksportēja savu produkciju uz kaimiņvalstīm. Rīgas fabrikas piegādāja komplektējošās detaļas arī mazajiem ražotājiem provincē. Kurzemē lielākā velosipēdu ražotne bija brāļu Antonišķu fabrika Liepājā, kurā kopš 1899. gada izgatavoja velosipēdus "Līva". Gustava Ērenpreisa fabrika Rīgā savas pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam saražoja vairāk nekā 150 000 velosipēdu un bija pazīstama ne vien Latvijā bet eksportēja savu produkciju arī uz kaimiņvalstīm. Tā kā tolaik katrs velosipēds pēc iegādes bija jāreģistrē policijā, jāsamaksā gada nodoklis un jāsaņem numurzīme, ir zināms, ka 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (4:46-54)

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

„Visiems ir visoms primenu, kad man depresija“, – sako Akvilė Giniota, su šiuo psichikos sutrikimu susidurianti jau antrą sykį. Pirmą kartą depresija moterį prispaudė po vaiko gimimo, antrąjį – siekiant akademinių aukštumų.Kokių baimių ir stigmų vis dar esama kalbant depresijos tema bei kaip išmokti būti su ja?Ved. Lavija Šurnaitė.

Pirmā sieviete, kura komandējusi svētku parādi 11. novembra krastmalā. Novembra pirmās nedēļas raidījuma "viens pret vienu" viešņa – pulkvede, NBS štāba bataljona komandiere Antoņina Bļodone.

Debiutinis režisierės Gabrielės Urbonaitės filmas „Renovacija“ Kyjivo „Molodist“ festivalyje pelnė žiūrovų simpatijų apdovanojimą. Nuo pasaulinės premjeros prestižiniame A klasės festivalyje Karlovi Varuose iki nacionalinės premjeros Lietuvoje šis filmas atkeliauja per daugiau nei 20 tarptautinių festivalių visame pasaulyje, rašoma filmo platintojų pranešime žiniasklaidai. Pokalbis su režisiere Gabriele Urbonaite.Lapkričio 3 d. Prezidentas Valdas Adamkus švenčia švenčia 99 metų gimtadienį. LRT TELEVIZIJOS laidoje „Savaitė“ gimimo dienos išvakarėse ekscelenciją kalbino kolegė Nemira Pumprickaitė.Šeštadienį Vilniuje viešėjo eksperimentinę ir populiariąją muziką jungianti legendinė JAV atlikėja ir kompozitorė Laurie Anderson. Koncerto išvakarėse LRT KLASIKA su ja kalbėjosi apie pirmąjį jos šunį Kiki, išgyvenimo sudėtingais laikais koordinates bei tai, kodėl ją įkvėpė Linos Lapelytės, Vaivos Grainytės ir Rugilės Barzdžiukaitės opera-performansas „Saulė ir jūra“.Pirmą kartą įvyko Lietuvos dramaturgų susitikimas. Šis susitikimas surengtas Anykščiuose, mieste, užauginusiame ne vieną rašytoją ir dramaturgą. „Jei poetai turi Druskininkus, fotografai - Nidą, galbūt dramaturgams gali atitekti Anykščiai?", – svarsto susitikimą organizavusio Lietuvos teatro centro atstovė Kristė Agota Savė. Renginyje lankėsi mūsų kolegė Simona Ševčenkaitė . Paklausykime jos pasakojimo.Ved. Gerūta Griniūtė

Karolis Tiškevičius, Lukas Malinauskas ir balsą praradęs Jonas Miklovas aptaria triuškinamą Kauno „Žalgirio” pergalę Eurolygoje, apžvelgia išskirtinius kauniečių rodiklius ir kitus pastarųjų dienų Lietuvos ir Europos krepšinio įvykius. Tinklalaidės partneriai: Nord VPN. Apsilankykite https://nordvpn.com/basketnews ir dvejų metų planui gaukite keturis papildomus mėnesius. Jei nepatiks - per 30 dienų galite atgauti pinigus. Sportuok didžiausiame sporto klubų tinkle Gym+! Rinkis iš 10 miestų ir net 34 lokacijų, įsigyk narystę jau šiandien: https://gymplius.lt/kainos/ Drabužiai, kurie kurti ne vienam sezonui – o ilgam dėvėjimui. Tvirti audiniai, klasikinis stilius ir komfortas, kuris kasdien atrodo gerai. Aplankyk mus: V. Pociūno g. 8, PC „Vilnius Outlet“ arba https://www.suitunited.lt/ ECODENTA – inovatyvūs burnos priežiūros produktai su natūraliais ingredientais. Asortimente – dantų pastos, burnos skalavimo skysčiai ir kitos priemonės sveikai, švariai bei baltai šypsenai. Įsigyti galima didžiuosiuose prekybos centruose bei BIOK el. parduotuvėje, kur su nuolaidos kodu BASKETNEWS20, gausi 20% nuolaidą visam asortimentui: https://eshop.bioklab.com/ Nealkoholinis alus „Gubernija”, daugiau informacijos – https://gubernija.lt/ – Junkitės prie Eurolygos Fantasy, kurkit savo komandas Biudžeto režime nuo lapkričio 5 d. ir varžykitės dėl piniginio prizo! https://fantasy.basketnews.com/lt Temos: Ar švenčiate Heloviną? (0:00); Itin džiaugsminga atmosfera (5:18); Nutraukta užsitęsusi serija (8:16); Ar galima lyginti šių metų 6-2 su praeitų 6-1? (12:47); Kiek dabar vertas Cisco? (15:15); Magiška aštuoniolikmečio atkarpa (18:57); Kada krepšininkams priklauso atostogos (27:44); Kauno superžvaigždė (29:54); „Žalgirio” pranašumai ir balansas puolime (34:17); Pirmą kartą Kaune sužibęs Lo (36:27); „Fenerbahče” problemos (40:12); Sudėtingas „Žalgirio” grafikas artimiausiu metu (43:43); Charakterį parodęs „Neptūnas” (45:00); Sunkiai paaiškinami naudingumo skaičiai (52:13); Šiurpnaktis Utenoje (55:39); Kodėl visi susinervino dėl prezidento žinutės? (57:29); Dovanos iš Šiaulių (1:04:10); Spėliojame žaidėją pagal karjerą (1:07:50); Dėl ko dabar žais moterys? (1:14:40).

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Laidoje „Europos Parlamentas iš pirmų lūpų“ pokalbis su Europos Parlamento nariu Petru Auštrevičiumi. Pašnekovą kalbino LIudas Ramanauskas

Nezināšana, kļūdīšanās vai vienaldzība? Joprojām liels šķiroto atkritumu konteineru satura apjoms nenonāk otrreizējā pārstrādē, bet tiek noglabāts sadzīves atkritumu poligonā. Kā uzlabot atkritumu šķirošanas kvalitāti, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Latvijas Zaļais punkts" direktors Kaspars Zakulis, SIA "Getliņi EKO" valdes loceklis Jurģis Ugors, "CleanR" sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane un SIA ZAAO Šķiroto atkritumu savākšanas daļas vadītāja Inga Kovala-Sēne. Rīgas ielās cilvēkiem vaicājam, vai iedzīvotāji šķiro atkritumus un vai saprot, kā to pareizi izdarīt? Kaspars Zakulis norāda, ka ir valsts, kur atkritumu šķirošanas procents ir ļoti augsts un tas ir vairāku faktoru kopums. "Pirmām kārtām droši vien tā ir iedzīvotāju labklājība, izglītības līmenis, un es domāju, ka arī maksa par sadzīves atkritumu izvešanu," atzīst Kaspars Zakulis. "Kad tu maksā ļoti maz, īsti nav motivācijas. Latvijā mēs esam kaut kur pa vidu, līdz Zviedrijas līmenim mums vēl droši vien neaiztiekties maksā par atkritumu izvešanu, Taivānu nepārspējamam, bet Kambodžu noteikti pārspējam." Viņš arī norāda, ka iepakojums, kas nonāk tirgū, tiek precīzi uzskaitīts, tāpat rūpīgi ir uzskaitīts, cik daudz iepakojuma nonāk pārstrādē, konkrēti - stikls, papīrs, kartons, plastmasa.  "Ja paskatāmies iedzīvotājus, tad to cilvēku skaits, kas aptaujās atzīst, ka viņi šķiro [atkritumus], patlaban ir 79%. Tas ir ļoti augsts procents, jo mēs zinām, kad sasniedz 80% jebkurā nozarē, nākošie procenti nāk arvien grūtāk un grūtāk, un smagāk. Tad vienmēr ir atrunas - konteiners ir par tālu, es īsti nesaprotu. Dažādi iemesli," komentā Kaspars Zakulis. Arī Inga Kovala-Sēne atzīst, ka situācija šķirošanas paradumos cilvēkiem uzlabojas. Iedzīvotāji vēlas šķirot, un tas ir pirmais solis.

Kultūras rondo mēģinām saprast, kas ir tad, kad „Visa pasaule kā Bauhaus”. Ieskatāmies izstādē "Visa pasaule kā Bauhaus" un jautājam, kā Latvijā ieraudzīt "Jaunā Eiropas Bauhaus" paraugus. Vācijā ir trīs svarīgākās Bauhaus pieturas – Veimārā, Desavā un Berlīnē, bet Rīgas vārds saistīts ne tikai ar Rīgā dzimušām, savam laikam ļoti progresīvām māksliniecēm, bet arī ar beļģu mākslinieku un arhitektu Henriju van de Veldi, kura projektētajā namā kādu laiku mitusi Bauhaus skola. Bauhaus kustība pastāvēja tikai 14 gadus no 1919. līdz 1933. gadam, taču pieder  pie nozīmīgākajām 20. gadsimta arhitektūras, dizaina un mākslas skolām, kas sintezē mākslu ar amatniecību un dzīvesveidu. Svinot Bauhaus simtgadi, tapa vērienīga izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus". Tagad tā skatāma Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum". Visinteresantākais ir tas, kas izstādei tapušas arī divas unikālās ekspozīcijas par Bauhaus māksliniecēm – sievietēm, kas saistītas ar Rīgu. Īpaša vieta ir Idai Kerkoviusai, kurai radiniece, žurnāliste Suzanna Kerkoviusa veltījusi romānu "Ida", kas tagad nonācis arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kultūras rondo Bauhaus atklājumi kopā ar Suzannu Kerkoviusu, pētnieci Esteri Kajema un projekta radošo direktori Valēriju Hammerbakeri, kas pārstāv IFa (Vācijas ārējo sakaru institūtu). Raidījumā arī iespēja dzirdēt, kā skanēja Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa Bauhaus manifests. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara, un cilvēkiem ir jāizšķiras, kāda būs jaunā dzīves vide un dzīves veids. Bauhaus skolas dibinātājs  1919. gadā Veimārā ir arhitekts Valters Gropius. Bauhaus programmai un manifestam kā vizuālais simbols tika izvēlēta katedrāle. Bauhaus manifestā tā simbolizē arhitektūras, amatniecības un mākslas ideālo vienotību, kā tas bijis viduslaiku celtnēs. Starp citu – vairāki Bauhaus radīti dizaina paraugi dzīvo vēl mūsdienās. Izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus" Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum", skatāma līdz decembra beigām. -- Un noslēgumā atbilde uz jautājumu, kas ir "Jaunais Eiropas Bauhaus" mūsdienās. Šo iniciatīvu 2020. gada septembrī izsludināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Praksē tas nozīmē, ka, īstenojot projektus ar Eiropas Savienības finansējumu, jāievēro trīs "Jaunā Eiropas "Bauhaus" principi. Tie ir skaistums, ilgtspēja un iekļaušana. Un šī gada Latvijas Arhitektūras galvenās balvas ieguvēji arhitektūras birojs "MADE arhitekti" šos principus iedzīvinājuši koka bērnudārzā Salaspilī, kurš izceļas ar ilgtspējīgu un inovatīvu dizainu un kurš saņēma arī "Jaunā Eiropas Bauhaus" atzinības balvu. Par godīgumu arhitektūrā un sabiedrības izpratni, kas ir paliekošas vērtības un ilgtspējīga domāšana arhitektūrā, pārrunājām Kultūras rondo.  

Stāsta diriģents Andris Veismanis 1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas. Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem. Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks. Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo... Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā! Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija. Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp! Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju. Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu. Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim. Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu… Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk. Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri. Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks, mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto... Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca. Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

Modernā Baznīcas sociālā mācība aizsākas ar pāvesta Leona XIII encikliku “Rerum novarum”. Raidījumā apskatīts vēstules rašanās konteksts un būtiskais saturs.

Šioje „Džiazuojančios istorijos“ laidoje prabilsime prie kol kas Lietuvoje tik fragmentiško dėmesio akademinėje erdvėje susilaukiančios žydų muzikos reiškinio. Būtent šiai mažai grupei tyrėjų, apjungusių istorines ir muzikologines studijas analizuojant žydų muzikos fenomeną mūsų regione, galima priskirti ir pokalbio pašnekovę – doc. dr. Kamilę Rupeikaitę. Atsispirdamos nuo Šventojo Rašto – kaip pirmojo rašytinio šaltinio, prakalbusio apie muziką ir jos reikšmę judaizmo išpažinėjams, keliausime per vėlesnius istorinius periodus siekiant suvokti žydų muzikos raidos impulsus ir jau sekuliariame mene išlaikomus senosios žydų muzikinės tradicijos tęstinumo ženklus. Laidoje, kaip visada, atkreipsime dėmesį ir į mūsų regiono specifiką – kuo žydų muzika Rytų Europoje skyrėsi kitų diasporos bendruomenių muzikos, kaip vietos žydai žvelgė į muzikinį ugdymą ir kokiomis formomis jis buvo vykdomas jau XIX a. pab.-XX a. pr. Lietuvoje. Šiame kontekste žvilgtelsime ir į YIVO veiklos reikšmę tiek regiono žydų muzikos tyrimams, tiek pačiai jidiš kalbančiųjų vietos žydų muzikos kultūrai.Laidos pašnekovė – doc. dr. Kamilė Rupeikaitė.Laidos vedėjos – prof. Jurgita Verbickienė, dr. Akvilė Naudžiūnienė.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba. Latvijas Radio, protams, ir milzīga vēsture. Mēs šogad atskatāmies uz veseliem simts gadiem, un dabiski, ka arī mūzikas jomā vēsture ir tikpat ilga, jo mēs taču sākām ar „Madama Butterfly” pirmizrādi. Latvijas Radio gan neatrodas simts gadus šajā Doma laukuma ēkā, un simts gadus mēs arī neveicam mūzikas ierakstus. Mana vēsture Latvijas Radio aizsākās 1977. gadā vēl kā studentei. Līdz ar to es varu atcerēties šādu periodu. Tad, kad šeit ienācu, Radio mūzikas ziņā pilnā mērā varēja konkurēt ar Latvijas filharmoniju. Viņiem nebija simfoniskā orķestra, bet mums bija. Valsts akadēmiskais koris „Latvija” tur, protams, bija, savukārt mums bija Latvijas Radio koris.  Mums bija no orķestra atvasināts Radio kamerorķestris, mums bija Lauku kapela, kā arī Estrādes un vieglās mūzikas orķestris. Tam dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā Radio orķestrim, kurš vienubrīd bija arī Valsts simfoniskais orķestris un tagad jau ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Laika gaitā viss mainījās. Viens pēc otra šie kolektīvi no Radio aizgāja. Bet tas nenozīmē, ka mūsu Pirmā studija, kurā tie visi kādreiz satilpa gan mēģinot, gan nereti arī ierakstot (lielie kolektīvi gan biežāk ierakstījās citās, plašākās telpās), kļuva klusa. Tāpat šeit turpinājās kā mēģinājumi, tā ieraksti. Nekad nebija aizdomājusies, kā tas viss toreiz 1. studijā varēja sadzīvot. Bet kolektīviem tas izdevās ļoti labi. Radio orķestris un Radio koris savulaik ne tikai spēlēja koncertus, bet viņiem bija arī ierakstu normas. Un jāteic, ka tieši tādas pašas ierakstu normas bija arī mūsu štata koncertmeistariem. Cik atceros, Radio pārsvarā vienmēr bija divi pianisti. Savā laikā tā bija Vilma Cīrule un Hermanis Brauns, pēc viņiem sekoja Inta Villeruša un Ventis Zilberts. Pēc tam šādas štata vietas Latvijas Radio vairs nebija. Mēs ierakstījām simfonisko mūziku, kora mūziku, dažādus solistus ar mūsu štata pianistiem, tāpat 1. studijas ierakstos piedalījās dažādi kameransambļi. Tas, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies jebkurā jomā – tie ir ļoti augsti standarti. Mums katram bija jāparāda savs teksts redaktoram. Manuprāt, tas arī mūs pieradināja pie labas sarunu valodas. Droši vien rodas jautājums, kurš šajā raibajā jūklī spēja saprast, ko tad ieskaņot? Kuru mūziku, kuru mūziķi? Radio, pirmkārt, vienmēr ir sekojis aktuālajam mūzikas dzīvē. Aktuālais nenozīmē tikai to, kas notiek šobrīd. Skatījāmies arī uz mūsu mantojumu. Lielākoties parasti centrējāmies uz lielākām jubilejām. Ņemot vērā, ka mēs rakstījām dažādus izpildītājus, aicinājām tos, kuri bija konkrētajā brīdī sasnieguši savu labāko formu un spēja mums dot ko interesantu. Rezultātā mums veidojās sava veida izlase no vislabākā, ko piedāvā mūzikas dzīve. Kad pēkšņi mūžībā devās Ringolds Ore, Alnis Zaķis tika uzaicināts strādāt par Radio estrādes orķestra vadītāju. Ņemot vērā, ka Raimonds Pauls vadīja Latvijas Filharmonijas paspārnē esošo Rīgas estrādes orķestri, Alnis Zaķis bija vienīgais pietiekami augsta līmeņa mūziķis, kuram uzticēja ierakstu atlases pienākumu veikšanu. Ierakstos mēs nevarējām „šķaidīties” ar pilnīgi visu, kas iespējams. Mums bija jāseko mūziķu gaitām, jāiet uz koncertiem, jāklausās. Mums bija jābūt informētiem par to, kas ir labākais, lai  laikus sarunātu un aicinātu šos mūziķus uz studiju.   Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados neierakstīja arī jebkuru estrādes dziesmu. Komponisti nesa savus skaņdarbus. Tā saucamajā „tirdziņā” bija atsevišķa speciālistu komisija, un šie augstākās raudzes profesionāļi izvēlējās tikai labākās dziesmas. Skaidrs, ka kādam vienmēr bija jāsaka pēdējais vārds. Bieži vien to, tiesa, pēc koleģiālas apspriešanās, pieņēma mūsu vadītāji. Es domāju, ka tad, kad Jānis Ivanovs vadīja Mūzikas redakciju, varēja būt līdzīga sistēma. Manā darba vēsturē bija tikai viens periods, kad skaņdarbu izvēli apspriedām ģenerāldirektora kabinetā. Tas notika Mākslas zinātņu doktora Arnolda Klotiņa laikā. Izvērtējām tiešām rūpīgi, jo deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ierakstiem gandrīz nebija. Man šķiet, ka tobrīd mēnesī visiem ierakstiem mēs varējām atlicināt vien deviņdesmit latu. Tieši Arnoldam Klotiņam arī radās doma, ka ierakstiem jāvelta īpašs raidījums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju ar  mūzikas ierakstiem un jau pirms tam biju veidojusi daudzus raidījumus, tad jaunā ideja bija jārealizē man. Man šķiet, ka nosaukumu „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” izdomāju es pati. Ēterā šo raidījumu varēja dzirdēt padsmit gadus. Šajā laikā uz sarunu aicināju vairāk nekā simts mūziķu, tāpat komponistus un skaņu režisorus. Ļoti priecājos, ka varējām saglabāt ne tikai mūsu mūziķu ierakstus, bet arī viņu pārdomas un atmiņas. Man šķiet, ka vēsturei tas noderēs.

Anot teisininkų, daugumą darbo ginčų sudaro nesutarimai dėl darbo užmokesčio. Valstybinė darbo inspekcija suskaičiavo, kad per 2025 m. pirmąjį pusmetį į darbo ginčų komisijas, dažniausiai kreiptasi būtent dėl darbo užmokesčio ir su juo susijusių išmokų išieškojimo. Tokių reikalavimų buvo gauta beveik aštuoni tūkstančiai ir tai sudarė apie 72 procentus visų per 2025 m. pirmąjį pusmetį gautuose prašymuose keliamų reikalavimų. Kaip elgtis laiku negavus algos, kada ir kaip darbdavys turi pareigą atsiskaityti su darbuotoju? Pataria Valstybinės darbo inspekcijos kancleris Šarūnas Orlavičius.Europos Sąjungos institucijose toliau vyksta politinės ir teisinės diskusijos dėl vadinamojo „Chat Control“reglamento. Skelbiama, kad jo tikslas – sustiprinti kovą su vaikų seksualinio išnaudojimo medžiagos sklaida internete, įpareigojant elektroninių ryšių paslaugų teikėjus automatizuotai tikrinti vartotojų siunčiamus pranešimus, nuotraukas bei kitus duomenis. Jeigu reglamentas būtų priimtas, visos virtualios komunikacijos platformos masiškai skenuotų privačius susirašinėjimus. Siūlymo šalininkai sako, kad taip siekiama apsaugoti vaikus internete, o kritikai įspėja – tai reikštų masinį susirašinėjimų sekimą ir labai pakenktų mūsų privatumui. Ar nebus atvertas kelias masiniam sekimui? Komentuoja advokatų kontoros „Glimstedt” vyresnioji teisininkė Brigida Bacienė.Po poros savaičių, spalio 16ąją, bus minima Boso arba Komandos diena. Pirmą kartą ji buvo paminėta JAV, kai darbuotojai norėjo padėkoti savo vadovei už profesionalumą, rūpestį ir draugišką požiūrį į komandą. Taip gimė tradicija, kuri šiandien vis dažniau atkeliauja ir į mūsų darbo aplinką. Kai kurios įmonės renkasi švęsti Boso dieną, kai komandos sveikina savo vadovus, kitos renkasi šią dieną pripažinti komandas – vadovai padėkoja pavaldiniams. O kaip šią dieną, jeigu jos minėjimas organizuojamas, pasveikinti vieni kitus neperžengiant ribų, kai neišvengiamas šios dienos atributas yra dovanos? Kaip jas įteikti etiškai, nesukeliant interesų konflikto? Pokalbis su advokatų kontoros ,, Cobalt ” Darbo teisės praktikos grupės vadove Jovita Valatkaite.Ved. Artūras Matusas

Mēs visi gribam domāt, ka "ar mani tā nenotiks", bet statistika ir nežēlīga un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) diemžēl NAV tādu dienu, kad viņiem nebūtu darba.Brīdinājums: intervijā ir sadaļa, kas paredzēta tikai pieaugušajiem un NAV piemērota, lai to klausītos bērni (apmēram no 54:02-1:03).Es izjautāju NMPD brigādes vadītāju, mediķi Alvi Osmani, lai uzzinātu, kā mēs varam pasargāt sevi un mīļos no dzīvību apdraudošiem notikumiem. Kā neradīt situāciju, kad bez NMPD neiztikt, jo reizēm pat vislabākā brigāde ar vismodernāko aprīkojumu un visaugstāko profesionalitāti nevar neko izdarīt, ja tu neuzliki ķiveri, ja tu skaties telefonā pie stūres vai tavs bērns klausās mūziku, ejot pa ielu, kur ir dzīva satiksme, ja tu nezini, kur ir tavi bērni, ja tu domā, ka "tikai uz mirkli" ir pietiekami droši.Ja nu tomēr notiek nelaime - tad ir svarīgi zināt, ko darīt pirmajās minūtēs, kamēr NMPD brigāde vēl ir ceļā. Nereti tās pirmās minūtes izšķir visu.Pēc šīs sarunas ar Alvi man ir pilnīgi skaidrs - NMPD var izdarīt ļoti daudz, bet tikai tad, ja vispār ir ko glābt. Un lielākā daļa no gadījumiem, ko viņš aprakstīja, varēja nenotikt. Vienkārši nenotikt.Dalies ar šo sarunu ar citiem, jo tā var izglābt dzīvību!Piedalies Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulisesŠo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads1:13 Ceļš no sanitāra līdz NMPD – 12 gadi neatliekamajā medicīnā2:58 Kas tiek sagaidīts no mediķa katrā izsaukumā6:16 Intuīcija – maņa, kas glābj dzīvības neatliekamajā medicīnā12:27 Bērni un narkotikas. Kā vecākiem atpazīt, ka bērns tās ir lietojis20:04 Kad OBLIGĀTI saukt NMPD23:28 Speciālā brigāde – kāpēc iedzīvotājs to nevar izsaukt pats29:06 Sirēnas, bākuguns un cilvēki, kas nedod ceļu31:20 Elementāra drošība – kad ķivere būtu glābusi dzīvību33:35 Logu mazgāšana34:38 Vilcieni un austiņas – nāvējoša kombinācija 37:58 Telefons vadot auto38:04 Ūdens, uguns, bērni – kas notiek sekundēs42:35 Auto avārijas – risks, ātrums, jaunība49:41 "Kā tu spēj darīt šo darbu?"54:02 NEKLAUSIES KOPĀ AR BĒRNIEM: pikantās situācijas, kad cietušajam ir neērti stāstīt par notikušo57:36 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:02:42 Kur atrast visu par pirmo palīdzību: NMPD mājas lapas palīdzības resursi: https://www.nmpd.gov.lv/lv/ko-darit-traumu-un-nelaimes-gadijumos1:04:07 NMPD nav ātrā palīdzība – kāda ir atšķirība1:08:02 Dažādākās vietas, kur sniegta palīdzība cietušajiem – no operas līdz kuģim Baltijas jūrā1:13:12 "Bākugunīm ir jābūt asinīs iekšā"1:16:28 Pirmā palīdzība – lielākā kļūda ir neko nedarīt1:21:47 "Es izsaucu un aizgāju tālāk" – problēma Latvijā1:27:43 Mīti par pirmo palīdzību1:29:22 "Mīliet sevi, mīliet citus – drošība pirmajā vietā"

Pirmąjį spalio savaitgalį, spalio 4–5 dienomis, apsilankykime prie Kaukų-Obelytės piliakalnių! Čia vyks Jotvingių mugė ir festivalis. Apie tai FM99 pasakoja Jurgita Bajerčienė ir Giedrius Navickas.Renginys įgyvendinamas pagal projektą Nr. LTPL00455 „Paslaptingoji Jotvingių genties žemė“, kurį bendrai finansuoja Europos Sąjunga pagal Interreg VI-A Lietuvos-Lenkijos bendradarbiavimo per sieną programą www.lietuva-polska.eu.

26. septembris ir kinorežisora un scenārista Jāņa Streiča dzimšanas diena. Šodien viņš svin 89. dzimšanas dienu. Jānis Streičs ar sievu Vidu tagad dzīvo skaistās lauku mājās Lietuvā, tikai apmēram sešu stundu braucienā no Rīgas. Tā kā Rīgu bija sasniegušas ziņas, ka Jānis Streičs raksta grāmatu, Radio mazā lasītava ziņkārīgi brauca ciemos pie Jāņa un viņa viesmīlīgās Vidas, kura klāja galdu, palīdzēja visur, kur jāpalīdz Jānim, un īstā brīdī pārtrauca mūsu sarunas, piedāvājot tēju. Sarunai fonā –parasti mājas trokšņi. Jānis Streičs raksta, meklē interneta dziļumos un grāmatās. Iespējams, ka dienas gaismu ieraudzīs kultūrvēsturisks romāns ar retrospektīvām ainām, bet varbūt atsevišķi stāsti par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkanu, par Vecās naudas ozolu un Bondaru Zosju, par māņticībām, ko Latgalē sauca par „zababoniem”, par sastrēgumiem, kas rodas pie divvaldībām, kad pavēles nāk no divām dažādām pusēm. Jānis Streičs raksta, glezno un stāsta. Un viņa stāsti klejo no krievu - turku un japāņu kariem līdz mūsdienām, no Pirmā un Otrā pasaules kara līdz leģendām, jo, kad  notikuma aculiecinieki ir miruši, rodas leģenda. Bet uz manu hipotētisko jautājumu – par ko būtu filma, ja Jānim Streičam būtu vēl iespējams filmēt – viņš saka – par 1949. gadu. Kultūras rondo sveicina Jāni Streiču dzimšanas dienā un piedāvā jums noklausīties nelielu sarunas fragmentu, kurā jautā Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš. Sarunas turpinājums un topošās grāmatas fragmenti Radio mazajā lasītavā.

Radijo stoties FM99 eteryje vyko žurnalisto Liudo Ramanausko pokalbis su Europos Parlamento nariu Petru Auštrevičiumi.

Jau trečius metus iš eilės spalio 3-4 dienomis Druskininkai kviečia visus į linksmiausią rudens šventę - Oktoberfest Druskininkai. Apie tai FM99 kalbame su renginio organizatoriumi Elmaru Urmanavičiumi.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Franču metropole kļuva par svarīgāko no Rietumeiropas lielajiem mākslas centriem, kuru latviešu mākslinieki tolaik apmeklēja visvairāk. Parīze ir arī flanērisma vēsturiskās izcelsmes vieta, kur 19. gadsimta otrajā pusē kā literārs tēls radās jauns modernās pilsētas kultūras personāžs – franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire, 1821–1867) klasiskais Parīzes flanērs (flâneur). Dīkais lielpilsētas staigātājs un vērotājs, kuru asociēja arī ar dendiju un bohēmisku mākslinieku, klejoja pa bulvāriem un pasāžām, izrādīja sevi pūlim un krāja iespaidus, kļūstot par pilsētvides uztvērēju un atspoguļotāju. Nākamajā gadsimtā flanēra figūru kā mainīgu urbānās modernitātes simbolu konceptualizēja filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin, 1892–1940). Francijas galvaspilsētā līdz Pirmā pasaules kara sākumam izdevās nokļūt Latvijas klasiskā modernisma aizsācējam un neapšaubāmam flanēram Jāzepam Grosvaldam (1891–1920). Paralēli mākslinieciskajām interesēm dendijiskais, labi situētais gleznotājs nodevās bezrūpīgai flanēšanai pa savu sapņu pilsētu, kā “dzīves mākslinieks” un “mākslīgo paradīžu” baudītājs iekļaudamies belle époque laikmeta “zelta jaunatnes” izpriecās. Eiropā pieredzēto Grosvalds talantīgi dokumentējis autobiogrāfiskā vēstījumā, atstājot flanērisma fenomena izpētei bagātīgu rakstīto un vizuālo mantojumu – dienasgrāmatas, korespondenci, mākslas darbus. Emigrējis uz ārzemēm pēc 1905. gada notikumiem, pirmskara Parīzē aizrautīgi gleznoja arī viņa laikabiedrs Ģederts Eliass (1887–1975). Jēdzienu “flanērs” starpkaru Latvijas presē lietojis viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem tēlniekiem Gustavs Šķilters (1874–1954), kurš, Ogista Rodēna (Auguste Rodin) akadēmijā papildinoties, Parīzi iepazina vēl pirms jaunākās paaudzes “svētceļojumiem”. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanas uz “mākslu metropoli” ar jaundibinātā Kultūras fonda atbalstu 1922.–1923. gadā devās pirmie Grosvalda iedvesmotie Rīgas mākslinieku grupas biedri. “Tagad Monparnasa, Monmartra kvartāli mudž no māksliniekiem, kas sabraukuši no visas Eiropas, Amerikas un Āzijas,” sprieda Uga Skulme (1895–1963), sūtot rakstniekam Antonam Austriņam aculiecinieka reportāžas publicēšanai “Latvijas Vēstnesī” un sarakstē piebilstot: “Vai ticēsat man, ka esu paradīzē?” 20. gadsimta 20. gados Latvijas modernistu jaunradi nenoliedzami ietekmēja kosmopolītiskā Parīzes skola (École de Paris) – vēlīnie franču kubisti, pūristi, japānis Cuguharu Fudžita (Tsuguharu Foujita) un citi. Franču citadelē daži Rīgas grupas dalībnieki avangardiskā žurnāla L'Esprit Nouveau redakcijā satika izdevējus – arhitektu Lekorbizjē (Le Corbusier) un gleznotāju Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant), kā arī iegriezās franču kolēģu darbnīcās. Ieteikumus gādāja Jāzepa Grosvalda brālis – Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), kas pūristu izdevumu bija atbalstījis kā viens no pirmajiem tā akcionāriem. Ar diplomāta starpniecību Romans Suta (1896–1944) varēja tajā popularizēt jaunāko Latvijas mākslu. Diemžēl neīstenota pagaisa gan iecere izdot kopīgu latviešu-franču žurnālu, pārpublicējot rīdzinieku abonētā L'Esprit Nouveau autoru rakstus, gan utopiskā ideja jau 1922. gadā atvest uz Latvijas galvaspilsētu franču modernistu zvaigznāja – Pikaso, Braka, Ležē (Picasso, Braque, Léger) un citu slavenību – izstādi. Dendijiskais Valdemārs Tone (1892–1958), kopā ar Konrādu Ubānu (1893–1981) Parīzē gleznojot pa studijai vai ik dienu, atzinies: “Tāds varens nogurums vakaros, jo no rīta muzeji, izstādes, pavakarē izstādes, vakarā gleznošana. Tad kājām stiepjam visus krāmus un audeklus no Sēnas līdz mājām.” Dienas pirmajā pusē parasti apgūtas Luvras un citu muzeju ekspozīcijas vai kreisā krasta modernās mākslas galerijas, bet pēcpusdienā apmeklēta ārzemnieku iecienītā privātā Kolarosi akadēmija (Académie Colarossi). Tone gan paudis neapmierinātību ar to, “jo modeļi dažreiz slikti nostājas un apkārt bezjēdzīgi smērējas angļu diletanti.” Vakaros vilināja Monparnasa bohēmiskās kafejnīcas Le Dôme, La Coupole un La Rotonde, kas bija modē, klejojumi Latīņu kvartālā vai garas pastaigas pa “mūžīgo svētku pilsētas” bulvāriem, atlicinot laiku arī teātra izrādēm un koncertdzīvei. Citkārt mērķis bija leģendārā Monmartra, izbraukumi uz Versaļu vai Parīzes dienvidu priekšpilsētu Medonu. Maltītes nereti ieturētas nelielā, mākslas ļaužu iemīļotā Monparnasa restorānā Chez Rosalie, kas piederējis izbijušai itāļu modelei. Tie ir tikai daži spilgti momenti Parīzes iespaidu, maršrutu un stāstu karuselī, kur starp Sēnas krastmalu, kafejnīcu vai Versaļas motīviem uzmirdz Ludolfa Liberta (1895–1959) tvertie izgaismoto naksnīgo bulvāru skati, Sigismunda Vidberga (1890–1970) eleganti grafiskie pilsētas “portretējumi” un citu ceļotāju redzējums.

Britų naikintuvai atliko pirmąjį NATO oro gynybos skrydį virš Lenkijos.Jungtinės Valstijos šiandien atsisveikina su nužudytu politiniu aktyvistu ir prezidento Donaldo Trampo rėmėju Čarliu Kirku.Jungtinių Valstijų mokslininkai tiria naują epilepsijos gydymo būdą - ligą bandoma suvaldyti implantuojant ląsteles į įvairias smegenų sritis.Palangos gelbėtojai kreipėsi į savivaldybę su prašymu kitą sezoną paplūdimiuose prie jūros poilsiaujančius vaikus aprūpinti gelbėjimosi liemenėmis.Ved. Paulius Selezniovas

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.  

Kauno valstybinis muzikinis teatras kartu su Estijos Pernu mieste rengiamu operos festivaliu „PromFest“ pristato bendrą projektą – operą „Adriana Lekuvrer“. Pirmą kartą Lietuvoje statomos Frančesko Čilėjos operos premjera Kaune – jau šiandien.Šiandien Vilniuje bus atidarytas bareljefas, skirtas dailininkui Raimundui Sližiui – vienam ryškiausių savo kartos tapytojų, kurio kūryboje ironija ir groteskas tapo atpažįstamu ženklu. Atminimo ženklą menininkui inicijavo jo sūnus Simonas Sližys.Vasarą didelio atgarsio sulaukė Dominyko Klajumo kanale paviešintas tinklalaidės „Koks skirtumas“ epizodas. Jame pasirodė juokeliai apie LRT kurtą vaizdo įrašą „Ko nesakyti žemaūgiams“. Viešai nuskambėję komentarai sulaukė kritikos – dalis žmonių juose įžvelgė patyčias ir neapykantos kalbą. Žurnalistų etikos inspektoriaus tarnyba priėmė sprendimą: šioje tinklalaidėje pasisakymai apie žmones, turinčius achondroplazijos sindromą, kurstė neapykantą, skatino patyčias ir niekino žmonių grupę. Ką reiškia šis sprendimas?Šiemet Lietuvos Nacionalinio Operos ir Baleto Teatro sezonas prasidėjo tuo, kad likus vos kelioms valandoms iki operos „Lietuviai“ premjeros teatras paskelbė atsisakantis dirigento Gianlucos Marcianò paslaugų, kilus abejonėms dėl jo ryšių su Rusija. Nors pats dirigentas tai neigia, teatro vadovybė teigia turinti faktų ir dokumentų. Ar teatro sprendimas atsisakyti dirigento paslaugų parodė tvirtą vertybinę poziciją, ar atskleidė spragų menininkų atrankos procese?Kultūrinės užsienio spaudos apžvalga.Ved. Justė Luščinskytė

Latvijā top pirmais piekrastes zvejas kuģis, kuru darbinātu elektrība un ūdeņradis. Līdz šim jūras transportā zaļā enerģija nav plaši izmantota, bet, ņemot vērā piesārņojumu un emisijas, ko pasaulē rada kuģu kustība, inovācijas ir nepieciešamas. Par to, kā kursētu šāds kuģis un vai nākotnē varam cerēt, ka arī pasažieru un kravas kuģi kļūs videi un klimatam draudzīgāki, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes vadošo pētnieku Andrejs Zvaigzne un Vidzemes Augstskolas Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūta direktors, vadošais pētnieks Oskars Java. Slavenākie kuģi Latvijas vēsturē Galvenais jeb flagmaņkuģis „Virsaitis”, dmīnu meklētāji „Imanta” un „Viesturs” un zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.  Domāju,  šos  vārdus  ir  dzirdējuši daudzi, ja runājam par starpkaru Latvijas Republikas Jūras kara floti.  Skaitā neliela, bet tam laikam moderna, kaujās šie peldlīdzekļi nepiedalījās, bet  liela nozīme tiem bija  krasta aizsardzībā un mūsu jūrnieku apmācības procesā. Mūsu kara flotes oficiālais dibināšanas datums ir 1919. gada 10. augusts, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju, bet reāli par kaut cik nopietnu jaunizveidotās valsts floti var runāt tikai pēc Neatkarības kara beigām, tā atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā organizācija – Tautu savienība, kas rūpējās par jaunizveidoto valstu drošību,  formēja arī šo valstu flotes un tika noteikts, ka Latvijas Republikai vajadzētu četras zemūdenes un astoņus karakuģus, bet kā teic Juris Ciganovs, šie plāni palika tikai uz papīra, jo jāņem vērā, ka kara gados novārdzinātā jaunizveidotā Latvijas valsts nevarēja atļauties uzbūvēt tik lielu floti. 1940.gadā PSRS īstenoja Latvijas okupāciju un, protams, līdz ar mūsu valsts  pastāvēšanas beigām, beidzās arī mūsu flotes darbība. Sarkanā armija visus minētos peldlīdzekļus pārņēma savā rīcībā, zemūdenes tika nogremdētas  1941. gadā,  tajā pašā gadā traleris „Imanta” uzbrauca uz mīnas  un nogrima, kuģis „Viesturs” nonāca padomju flotes rindās un flagmaņkuģis „Virsaitis” arī 1941. gada decembrī, veicot  Sarkanās armijas  evakuāciju, uzskrēja uz mīnas un nogrima. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šodien ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstina ģeologs Ģirts Stinkulis.

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

Pokalbis su Talino katalikų vyskupu Philippe Jourdan apie šį savaitgalį skelbiamą pirmąjį Estijos katalikų palaimintąjį - arkivyskupą Eduardą Profittlichą SJ (1890-1942).Naują „Kelionės“ numerį pristato leidinio bendradarbė Aušra Čebatoriūtė.Augmino Petronio komentaras apie Seime rengiamą Reprodukcinių teisių įstatymą.Povilo Aleksandravičiaus radijo esė „Popiežiaus Leono XIV-ojo šimtas dienų“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Mindaugas Kuzminskas kartu su LRT sporto žurnalistu aptaria pirmąsias Lietuvos vyrų krepšinio rinktinės rungtynes Europos čempionate bei žaidime renka geriausią pirmenybių žaidėją.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Kaip formaliai vykstančios taikos derybos veikia aukojančiųjų Ukrainai įpročius? Paramą organizuojančių fondų ir organizacijų atstovai ragina neapleisti su kruvina Rusijos agresija tebekovojančių ukrainiečių.„Jokių batų“, – tokią politiką biure taiko vis daugiau Silicio slėnio startuolių. Kaip keičiasi požiūris į darbuotojų aprangą? Kokios aprangos taisyklės tebėra laikomos gero tono ženklu?Pirmąją mokslo metų dieną, rugsėjo 1-ąją, laisvas pusdienis priklauso ne visiems darbuotojams. Kam jis skiriamas ir ką daryti daugiavaikiams tėvams, kurių atžalos mokslo įstaigų duris praveria skirtingomis dienomis?Vieno žaislo ar seno pultelio pakanka sutrikdyti viso daugiabučio vartų sistemos veikimą – kaip išvengti radijo trukdžių namuose ir kieme?Kauno 9-ojo forto muziejuje atidaryta paroda „Lietuvos partizanų batuose…“. Joje - fotografijų kompozicijos su Vyčio apygardos Briedžio rinktinės Aro būrio partizanais, interaktyvios instaliacijos, kurtos istorikės, avalynės dizainerės Rūtos Rimšelienės. Kūrėja sako, kad batai – tai tylus, bet veiklus partizaninės kovos įrankis.Ved. Darius Matas

Ukraina mini Nepriklausomybės dieną. Prieš 34 metus paskelbtas šalies apsisprendimas atsiskirti nuo Sovietų Sąjungos. Kaune, Vytauto Didžiojo karo muziejuje vykusiame Vėliavos dienos ir Nepriklausomybės dienos minėjime susirinko nuo karo pasitraukę ukrainiečiai ir fronte šalį gynę kariai.Vyriausybė nutarė nepritarti kai kurių Seimo narių siekiui įteisinti mobiliąsias vaistines, tačiau sutinka, kad reikia didinti vaistų prieinamumą gyventojams, ypač regionuose.Artėjant naujiems mokslo metams, daugeliui tėvų Rugsėjo 1-oji – ypatinga. Pirmąją mokslo metų dieną norisi ne tik pasveikinti savo vaikus, bet ir palydėti juos į mokyklą. Vis tik laisvas pusdienis Rugsėjo 1-ąją priklauso ne visiems darbuotojams.

Šoreiz raidījumā Divas puslodes pārsvarā pievēršamies notikumiem Eiropā. Neuzticības balsojumu pagājušajā nedēļā ir izturējusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Lai gan jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka jaunas komisijas meklējumos nebūs jādodas, notikums tomēr ir uzmanības vērts, jo izgaismo neapmierinātību ar komisijas vadību, tostarp arī to politisko spēku vidū, kas viņas kandidatūru atbalstīja. Šengenas beigu sākums - šādi virsraksti nereti vērojami starptautiskajos medijos, tiem atspoguļojot Eiropas valstu arvien stingrākos pasākumus imigrācijas ierobežošanai. Vai pārbaudes uz robežām tiešā nozīmē Šengenas nāvi un kad sagaidīsim darbojošos Eiropas mēroga risinājumus imigrācijas kontrolēšanai? Pēc četrām desmitgadēm ieročus nolicis kurdu bruņotais separātistu grupējums Kurdistānas Sstrādnieku partija. Kamēr partija norāda, ka cīņu pārnes uz demokrātisko fronti jeb politiku, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau paziņojis, ka atbruņošanās uzskatāma par viņa valsts uzvaru. Kādēļ tas notiek tagad un kurš no tā būs ieguvējs? Nedaudz arī par vē vienu aktualitāti - Tramps izvirzījis Krievijai prasību 50 dienu laikā diplomātiskā ceļā vienoties par mieru, piedraudot, ka pretējā gadījumā uzliks ievedmuitu 100% apmērā importam no Krievijas un no tās tirdzniecības partneriem.  Aktualitātes analizē politisko norišu pētnieks Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Marts Ivaskis.   Fon der Leienas kundzes jaunā pieredze Eiropas Parlamenta balsojumi par neuzticības izteikšanu Eiropas Komisijas prezidentam, respektīvi, komisijai pilnā sastāvā, nav sevišķi bieža parādība. Salīdzinoši vairāk to bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Žaka Delora komisija piedzīvoja trīs, bet Žaka Santēra komisija – divus balsojumus, pie tam Santērs demisionēja pats brīdī, kad brieda trešais balsojums. Mūsu gadsimtā pa vienam balsojumam nācies izturēt Romano Prodi 2004. gadā, Žozē Manuelam Barrozu 2005. gadā un Žanam Klodam Junkeram 2014. gadā. Pagājušajā ceturtdienā, 10. jūlijā, šim sarakstam pievienojusies arī Urzula fon der Leiena. Tāpat kā iepriekšējās reizēs arī šoreiz viss beidzās komisijas labā: 360 parlamentāriešiem balsojot pret, nepieciešamais divu trešdaļu balsu apjoms netika iegūts, un fon der Leienas komisija palika savā vietā. Konkrētais balsojuma rosinātājs bija deputāts no Rumānijas George Piperjs, labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā ietilpstošās partijas Alianse rumāņu vienotībai pārstāvis. Galvenais motīvs ir t.s. Faizergeita – skandāls, kuru 2021. gada aprīlī izraisīja laikraksta „The New York Times” publikācija, kurā tika apgalvots, ka vienošanās starp Eiropas Komisiju un farmācijas kompāniju „Pfizer” par 35 miljardus vērto Covid-19 vakcīnu iepirkumu faktiski notikusi, fon der Leienai apmainoties īsziņām ar „Pfizer” izpilddirektoru Albertu Burlu. Eiropas Komisija noliedz šādu traktējumu, savukārt laikraksts panācis Eiropas Vispārējās tiesas lēmumu, ka komisijai būtu jāpadara attiecīgā sarakste publiski pieejama. Visdrīzāk, juridiska stīvēšanās par šo jautājumu, kā arī par to, vai īsziņas vispār var būt obligāti publiskojams materiāls, turpināsies. Pērkot deputātu labvēlību, pirms balsojuma fon der Leienai nācās atteikties no vairākām savām nostādnēm pēc pāris nedēļām apstiprināmā savienības septiņgadu budžeta sakarā. Sociālistu un demokrātu grupa pavisam tieši piedraudēja balsojumā atturēties, ja budžetā netiks saglabāta apjomīgā Eiropas Sociālā fonda finansējuma daļa. Tāpat fon der Leiena atteicās no domas finansējumu reģionu atbalstam, kas veido apmēram trešdaļu no visa savienības budžeta, piešķirt ar nacionālo valdību starpniecību. Pret neuzticības izteikšanu balsoja vairums deputātu no Eiropas Tautas partijas, Sociālistu un demokrātu, liberālās „Atjauno Eiropu” un Zaļo grupām, savukārt par – pamatā labējie: Konservatīvie un reformisti, „Eiropas patrioti”, Suverēno nāciju Eiropa, arī daļa no radikālās Kreiso grupas. Kurdistānas Strādnieku partija noliek ieročus Kurdi ir viena no pasaules lielākajām nācijām bez savas valsts. Aprēķini ir visai atšķirīgi, taču ne mazāk kā trīsdesmit miljoni kurdu kompakti apdzīvo Turcijas dienvidaustrumus, kā arī tiem piegulošos Irānas, Irākas un Sīrijas rajonus. Suverēnas Kurdistānas izveides ideja tika pieteikta jau pirms vairāk nekā simts gadiem, Pirmā pasaules kara izskaņā, taču ne toreiz, ne vēlāk nav īstenojusies. Kurdu neatkarības centienus visas pieminētās valstis uzlūkojušas kā apkarojamu separātismu, un palaikam šī pretstāve izvērtusies bruņotā cīņā. Turcijas kurdu cīņas avangards kopš 1978. gada bija Kurdistānas Strādnieku partija, kuras ideoloģija apvienoja kurdu nacionālismu un marksismu, deklarējot kā mērķi ne vien neatkarīgu, bet arī sociālistisku Kurdistānu. Tiek lēsts, ka organizācijas bruņotā cīņa pret Turciju prasījusi vairāk nekā 37 000 dzīvību, pie tam vardarbībā pret civiliedzīvotājiem tiek vainotas abas puses. 1999. gadā Turcijas specdienestiem izdevās Kenijā sagūstīt un pārvest uz Turciju Kurdistānas Strādnieku partijas dibinātāju un līderi Abdullu Edželanu, kurs kopš tā laika atrodas mūža ieslodzījumā. Pēc Sadama Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā un Sīrijas pilsoņkara uzliesmošanas 2011. gadā kurdu bruņotās vienības sāka kontrolēt savas etniskās teritorijas attiecīgajās valstīs, un šeit patvērumu atrada arī Kurdistānas Strādnieku partijas kaujinieki, kas, savukārt, pamudināja Turciju īstenot militāras operācijas pret kurdu spēkiem kaimiņvalstu teritorijā. 2012. gadā toreizējā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdība uzsāka sarunas ar ieslodzījumā esošo Edželanu, taču nākamajā gadā Parīzē tika noslepkavots viens no kurdu līderiem, un pāris nākamo gadu laikā miera process izjuka. Šķiet, tagad ir izdevies panāks labāku rezultātu, jo šī gada februārī Edželans aicināja savu organizāciju atbruņoties un pašlikvidēties, un maijā Kurdistānas Strādnieku partijas kongress tiešām pieņēma attiecīgu lēmumu. 11. jūlijā Irākas ziemeļu pilsētā Suleimānijā Strādnieku partijas kaujinieki piedalījās simboliskā ieroču iznīcināšanas ceremonijā, dedzinot sārtā savus automātus un citus šaujamos. Grūti gan spriest, cik liela daļa no Strādnieku partijas militārā spārna ir gatavi pakļauties augstākstāvošo lēmumam un tiešām atbruņoties. Tāpat pagaidām nav skaidri zināms, ko ir apņēmusies darīt Turcijas valdība apmaiņā pret kurdu atteikšanos no bruņotas cīņas.  Vai Šengena briesmās?  Pagājušajā nedēļā prezidents Makrons un premjerministrs Stārmers tikās Londonā kārtējā Francijas un Lielbritānijas samitā. Kā teju nozīmīgākais tikšanās rezultāts tiek izcelta vienošanās par neregulāro imigrantu apmaiņas programmu, proti, Francija piekrīt saņemt no Lielbritānijas atpakaļ zināmu skaitu ārpuseiropas migrantu, kuri bez ieceļošanas atļaujas šķērsojuši Lamanšu, savukārt Lielbritānija uzņems attiecīgu skaitu tādu, kuriem būtu tiesības uz uzturēšanos, bet kuri to līdz šim nav mēģinājuši panākt. Tiek lēsts, ka šādi Lielbritānija varētu nosūtīt atpakaļ uz kontinentu apmēram 2600 cilvēkus gadā jeb apmēram 6% no bez atļaujas atkuģojušajiem. Kamēr briti bija Eiropas Savienībā, viņiem bija tiesības nosūtīt neregulāros migrantus uz to savienības valsti, kurā viņi bija ieradušies vispirms. Līdz 2016. gadam Apvienotā Karaliste nogādāja kontinentā vairāk ieceļotāju nekā uzņēma, taču tagad situācija ir mainījusies. 2024. gadā pieteikumus par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu iesnieguši 108 000 cilvēku, kas ir apmēram divas ar pusi reizes vairāk nekā 2018. gadā. Šogad, kā liecina statistika, šis apjoms varētu vēl dubultoties. Pret šiem skaitļiem domājamais atgriežamo daudzums šķiet pieticīgs, taču abi valdību vadītāji izteicās optimistiski – galu galā šī ir pirmā šāda veida vienošanās starp Lielbritāniju pēc Breksita un kādu Eiropas Savienības valsti. Tikām citāda noskaņa valda divu Eiropas Savienības valstu – Polijas un Vācijas – pierobežā pēc tam, kad Polija 7. jūlijā ieviesa daļēju robežas kontroli ar Vāciju un arī Lietuvu. Iemesls jau atkal ir neregulārie migranti, kuri cenšas, ietikuši Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, nonākt Vācijā. Taču Varšava diezin vai būtu spērusi šādu soli, ja Berlīne ko līdzīgu nepasāktu jau 2023. gada oktobrī. Šobrīd tās gan ir pārbaudes izlases kārtībā, un teorētiski tām būtu pēc kāda laika jābeidzas, tomēr par to drošas pārliecības nav. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka kontrole uz tās iekšējām robežām var tikt ieviesta tikai ārkārtas situācijās un uz pusgadu, taču norma skaidri nenosaka, ka šo termiņu nevar pagarināt. To arī dara ne vien Vācija un Polija, bet arī vairākas citas dalībvalstis. Situācijā, kad kontrolētas Eiropas Savienības iekšējās robežas tikai vairojas, arvien biežāk izskan spriedelējumi par iespējamu Šengenas sistēmas galu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Gilias tradicijas puoselėjantis elnių viliojimo menas nuo seno buvo medžiotojo meistrystės įrodymas ir gamtos pažinimo bei kultūrinio paveldo dalis. Sovietų okupacijos metais – ši tradicija Lietuvoje buvo sunaikinta, tačiau kaip teigia Lietuvos elnių kvieslių asociacijos prezidentas Daivaras Rybakovas ilgainiui lietuviams pavyko šį paveldą susigrąžinti.

Nuo praėjusių metų gruodžio mėnesio Lietuvoje įsigaliojo vadinamosios "Skolų atostogos", kurios leidžia skolininkams tam tikromis aplinkybėmis ir su tam tikromis sąlygomis išvengti skolų išieškojimo. Tačiau vienišos mamos sako, kad tuo linkę pasinaudoti ir alimentų vaikams nenorintys mokėti vyrai.Aktualus klausimas. Vilniaus universiteto mokslininkų tyrimas, kas dešimtas daugiau nei 65-erių metų Lietuvos gyventojas jaučiasi vienišas. Apie naują emocinės pagalbos liniją, kaip reikėtų spręsti senjorų vienišumo problemą?Tuo tarpu, Belgijoje teigiama, kad senatvė – tai ne nuosprendis, o puiki pradžia pagaliau gyventi tik dėl savęs, sako Briuselyje įsikūrusios senjorų užimtumo iniciatyvos Papybooom įkūrėjas.Pirmąjį šių metų pusmetį nelegali migracija Europos Sąjungoje sumažėjo penktadaliu.Ved. Liuda Kudinova

Zarasai įsikūrę ant kalvos virš septynių ežerų. Su gamta, kultūriniu ar Pirmojo pasaulinio karo paveldu galima susipažinti keliaujant pažintiniais maršrutais tiek sausuma, tiek vandeniu.Šį kartą renkamės vandenį! Po Zarasų ežeryną laivą plukdo ir pasakoja istorikas Ramūnas Keršys, su archeologiniais tyrinėjimų darbais, pažintiniu šventatakio taku supažindina istorikas ir archeologas Šarūnas Subatavičius. Abu darbuojasi Zarasų turizmo ir verslo informaciniame centre.Šuoliai į vandenį nuo tramplino Zarasaičio ežere! Pirmą kartą Lietuvoje ir Baltijos šalyse į Zarasus suvažiuos sportininkai iš Lietuvos ir pasaulio. Jie surengs nematytą šou pasirodymą. Taip pat vyks edukacijos apie saugų elgesį vandenyje. Šio renginio idėjos autorius Ignas Barkauskas, daugkartinis Lietuvos šuolių į vandenį čempionas. Gabija Veronika Barkauskė, renginio Kings of Platform organizatorė. Žiūrovams kocertuos Lietuvos atlikėjai.Zarasaičio ežero paplūdimio kavinės Tramplinas savininkai Darius Kilbauskas ir Augustė Grinytė-Kilbauskienė dalijasi verslo pradžia.Ved. Jolanta Jurkūnienė

Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku. Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki? Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process. (..) Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams.  Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla.  Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.   Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās? “Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved. Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?

Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās arī jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Un aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā.  Ārvalstu aktualitātes studijā pārspriežam kopā ar Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieku Armands Astukeviču un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju Jāni Kapustānu. * Putins nogalina, Tramps apsver Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Vairākos sektoros visā 1200 kilometru garajā frontē notiek intensīvi uzbrukumi ukraiņu pozīcijām, bet to raksturs liecina, ka agresorvalsts militāristi acīmredzami joprojām cer uz savu kvantitatīvo pārākumu. Taktiskas pamatā joprojām ir kājnieku uzbrukumi lielākoties bez bruņutehnikas atbalsta, un šajos uzbrukumos tiek sūtīti praktiski neapmācīti un, maigi izsakoties, vāji motivēti karavīri. Ar viņu asinīm tiek pirkti pavisam pieticīgi teritoriāli ieguvumi, ja tādi vispār ir. Frontes ziemeļu galā, kur Krievijas spēki iespiedušies Ukrainas Sumu apgabala teritorijā, viņu uzbrukums ir apturēts dažu kilometru attālumā no robežas. Donbasā agresora galvenais mērķis ir Kostjantiņivka – nozīmīgs transporta mezgls, kura ieņemšana pavērtu ceļu tālākajam uzbrukumam Kramatorskas un Slavinskas pilsētām un, līdz ar to, Putina kārotajai pilnīgai kontrolei pār Donbasa reģionu, bet nekas neliecina par kādiem izšķirošiem Krievijas panākumiem šai virzienā. Pēc vairāk nekā gadu ilgām kaujām krieviem nav izdevies pilnībā ieņemt Torecku, tāpat drīz jau būs gads, kopš norit kaujas Pokrovskas pilsētas apkārtnē. Tiesa, viens nozīmīgs ieguvums agresora kontā šonedēļ ir – tā ir Ukrainas bagātākā litija atradne pie Ševčenko ciema uz rietumiem no Doņeckas. Kā izdevumam "The Telegraph" izteicies Lielbritānijas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta eksperts Niks Reinoldss, Krievija acīmredzot cerot, ka Ukrainas spēki neizturēs šo intensīvo karadarbību. Otra šīs stratēģijas daļa ir slepkavnieciskie gaisa uzbrukumi Ukrainas pilsētām, kas jūnijā sasnieguši jaunu rekordu, Krievijai raidot pret kaimiņvalsti vairāk nekā 5300 lidrobotus, kā arī vairākus simtus spārnoto un ballistisko raķešu. Ukrainas pretgaisa aizsardzībai nākas arvien grūtāk atvairīt šos triecienus. Ukraiņu žurnāliste, kura uzrunāja prezidentu Trampu preses konferencē pēc viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Zelenski NATO samita laikā pagājušonedēļ, jautāja viņam par iespēju piegādāt Ukrainai vēl kādas pretgaisa sistēmas "Patriot". Baltā nama saimnieka atbilde bija, ka viņš lūkošot, vai kādas no šīm pieprasītajām iekārtām esot pieejamas. Tikām senators no Republikāņu partijas Lindsijs Greiems pēc golfa mača ar prezidentu intervijā telekompānijai ABC paziņojis, ka Tramps atbalstot Greiema virzīto likumprojektu par 500 % tarifa ieviešanu to valstu importam, kuras iepērk Krievijas energoresursus, bet pie tam nesniedz atbalstu Ukrainai. Pirmās šai sarakstā ir Ķīna un Indija, bet grūti spriest, kā šādi represīvi tarifi būtu salāgojami ar kopējo Savienoto Valstu tarifu politiku. Aizkaukāzs dzirksteļo Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Maija beigās premjerministrs Nikols Pašinjans nāca klajā ar apgalvojumu, ka baznīcas galva, katolikoss Karekins II esot pārkāpis celibāta zvērestu un viņam esot ārlaulības meita. Valdības vadītājs pat nodibināja īpašu koordinācijas grupu jauna baznīcas galvas ievēlēšanas organizēšanai, kaut arī saskaņā ar Armēnijas likumdošanu valsts ir šķirta no baznīcas. Konfesijas vadība atbildēja ar paziņojumu, ka valdības galva graujot armēņu garīgo vienotību, taču katolikosam piedēvēto neatspēkoja. Pagājušajā trešdienā drošības struktūras arestēja sešpadsmit personas, apsūdzot tās noziedzīgas organizācijas izveidošanā ar mērķi veikt terora aktus un gāzt pastāvošo valsts varu. Starp arestētajiem ir opozicionārās kustības „Svētā cīņa” līderis, arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kā arī miljardieris, Armēnijas un Krievijas dubultpilsonis Samvels Karapetjans. Premjers Pašinjans paudis, ka Karapetjans darbojoties pēc Krievijas dotām instrukcijām, un ka valdība plānojot nacionalizēt miljardierim piederošos Armēnijas Elektrotīklus. Pikantu motīvu šai visai nopietnajai pretstāvei piešķīra kāda provinces garīdznieka sociālo tīklu ieraksts ar pagalvojumu, ka premjerministrs esot apgraizīts, kas liecinot, ka viņš nav kristīgs cilvēks. Uz to Pašinjans atbildējis, ka esot gatavs atrādīt attiecīgo intīmo ķermeņa daļu katolikosam Karekinam un baznīcas oficiālajam pārstāvim, lai pierādītu, ka garīdznieka paustais ir meli. Jaunu saasinājumu piedzīvojušas Krievijas un Azerbaidžānas attiecības, kuras pamatīgi pabojāja incidents ar Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas apšaudīšanu Krievijas teritorijā, kā rezultātā dzīvību zaudēja 38 cilvēki. Pašreizējā spriedzes kāpuma iemesls ir policijas rīcība Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, aizturot vairākus desmitus azerbaidžāņu tautības iedzīvotāju. Viss noticis ļoti brutāli, aizturētie smagi piekauti, par ko liecina videoierakstos redzamie miesas bojājumi, bet divi no aizturētajiem – brāļi Huseins un Zijadins Safarovi – visa notikušā rezultātā zaudējuši dzīvību. Baku reakciju nenācās ilgi gaidīt. Azerbaidžāna atcēlusi visus ar Krieviju saistītos politiskos un kultūras pasākumus, t. sk. Krievijas premjerministra vietnieka vizīti. Savukārt pirmdien policija ieradās Krievijas medija „Sputņik” birojā Baku, kur arestēja vairākus tā darbiniekus. „Sputņika” licence darbībai Azerbaidžānā atsaukta jau februārī, bet šis Kremļa rupors turpinājis darbību. Tagad vismaz diviem tā darbiniekiem – galvenajam redaktoram Belousovam un redkolēģijas vadītājam Kartaviham – draud kriminālatbildība par nelikumīgu uzņēmējdarbību, krāpšanu un pretlikumīgu īpašuma piesavināšanos. Balkānu patriarhu svelmainā vasara Aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā. Sestdien apmēram 140 000 protestētāju, kuru vidū bija daudz studentu, izgāja Serbijas galvaspilsētas Belgradas ielās. Tā ir kārtējā epizode protestu sērijā, kuras katalizators bija pagājušā gada 1. novembrī notikusī traģēdija, kad Novisadas pilsētā sabruka nule uzbūvēta stacijas nojume, nogalinot sešpadsmit cilvēkus. Protestētāju galvenā prasība ir ārkārtas vēlēšanu sarīkošana, negaidot kārtējo prezidenta un parlamenta pārvēlēšanu 2027. gadā. Nacionālists un populists Aleksandars Vučičs ir prezidenta amatā nu jau divpadsmit gadus, un viņa valdīšanai tiek pamatoti pārmestas autoritāras tendences un plašumā vērsusies korupcija. Vučiča pārstāvētajai Progresīvajai partijai ir vairākums parlamentā. Sestdien starp protestētājiem un policiju izcēlās sadursmes, varas kalpiem laižot darbā asaru gāzi un trokšņa granātas, vismaz 38 cilvēki tika aizturēti. Prezidents Vučičs svētdien uzstājās televīzijā, pasludinot protestētājus par valsts pamatu grāvējiem un draudot ar represijām, savukārt demonstranti bloķēja ielas, nosprostojot tās ar metāla barjerām un atkritumu konteineriem, ko policija novāca tikai pirmdien. Nav pamata domāt, ka šie protesti Belgradā paliks pēdējie. Tāpat desmiti tūkstošu – pēc dažām aplēsēm līdz pat 200 000 – svētdien devās praida gājienā pa Budapeštas ielām. Šis pasākums noteikti nebūtu pulcējis tādu dalībnieku masu, ja ne premjerministra valdošās varas mēģinājums gājienu aizliegt. Aizlieguma pamatā ir konstitūcijas grozījumi, par kuriem konservatīvās partijas "Fidesz" dominētais parlaments nobalsoja martā, un kas nosaka, ka nepilngadīgajiem liegts demonstrēt ar homoseksualitāti vai dzimuma maiņu saistītu saturu. Taču Budapeštas mērs Gergejs Karāčoņs pasludināja praidu par pašvaldības pasākumu, uz ko valdības aizliegumi neattiecas. Tā nu, par spīti biedēšanai ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, desmiti tūkstošu demonstrēja savu attieksmi – pirmām kārtām pret varas mēģinājumiem ierobežot izpausmes brīvību. Klātesošā policija izturējās toleranti, raugoties vienīgi, lai nekrustotos praida dalībnieku un paralēli notiekošo pretpraida demonstrētāju maršruti. Tas gan nenozīmē, ka pret notikuma organizētājiem un arī pilsētas galvu Karāčoņu netiks vērsti tiesu darbi. Tomēr šis ir arī spilgts signāls premjerministram Orbanam, kura partijai vēlēšanās nākamgad parādījies nozīmīgs konkurents – četrdesmit četrus gadus vecā jurista Petera Maģāra vadītā Cieņas un Brīvības partija, pazīstama ar abreviatūru TISZA. Sagatavoja Eduards Liniņš.

LRT 99-ojo gimtadienio proga – pokalbis su Norbertu Černiausku apie radijo istoriją ir gyvenimą prieš 99 metus. Tiesiogiai Vilniaus Katedros aikštėje jį kalbino Ignas Andriukevičius.

Tarptautinis valiutos fondas Lietuvai pažėrė naujų siūlymų. Šiandien jie baigė misiją mūsų šalyje ir pristatė savo išvadas, kaip jie mato Lietuvos ekonomiką ir ką būtina keisti mokesčių klausimu.Abiturientai šiandien laikė matematikos valstybinį brandos egzaminą. Pirmą kartą šiemet moksleiviai į jį ėjo jau žinodami dalį rezultato, nes pernai laikė tarpinį egzaminą.Amerikos prezidentas Donaldas Trumpas įsakė varžyti užsieniečių Harvardo universiteto studentų atvykimą į Jungtines Valstijas, o valstybės departamentą įgaliojo atiminėti jų vizas, nors teismas neseniai suspendavo Trumpo draudimą Harvardui įsileisti užsienio studentus. Baltųjų rūmų eskaluojama kova prieš Harvardą į nežinią pastatė ir lietuvių Harvardo studentų ateitįviename geriausių pasaulio universitetų.Šįvakar Kaune koncertuos pasaulinio garso žvaigždė Justinas Timberlake'as. Pranešama, kad jau dabar dėl to formuojasi spūstys, nors miestas žada pasirūpinti visų koncerto dalyvių kelionėmis į Dariaus ir Girėno stadioną.Lygių galimybių tarnyba pabrėžia, kad Lietuvoje LGBTQ+ bendruomenės nariai vis dar susiduria su stipriu socialiniu spaudimu, diskriminacija bei smurtu. Homofobija vis dar stipriai įsišaknijusi visuomenėje, kasdien fiksuojami tiek žodiniai išpuoliai, tiek fizinis smurtas, o nukentėjusieji neretai nesikreipia pagalbos, nes bijo atskleisti savo tapatybę ar sulaukti neigiamos pačių pareigūnų reakcijos.Ved. Liepa Želnienė

BRĪDINĀJUMS: Šajā epizodē tiek runāts par ēšanas traucējumiem, kas var skart sensitīvas tēmas, tostarp: pašvērtējuma problēmas, ķermeņa izskata uztveres traucējumus, trauksmi un depresiju saistībā ar ēšanu. Ja šīs tēmas jums ir īpaši sāpīgas vai var izraisīt diskomfortu, lūdzu, izvēlieties sev drošu klausīšanās vidi vai izvēlieties nepieciešamo atbalstu.Dr. Laila Siliņa ir sertificēta uztura speciāliste un KBT Ēšanas traucējumu metodes speciāliste. Šajā sarunā daktere stāsta par emocionālo ēšanu - problēmu, kas skar daudzus, bet par kuru bieži klusē. Daktere atklāj, kā emocionālā ēšana veidojas jau bērnībā un kāpēc ar to ir tik grūti cīnīties, izskaidrojot starpību starp fizisko un emocionālo izsalkumu. Dr. Siliņa piedāvā praktiskus risinājumus, kā aizstāt ēdienu ar citiem prieka avotiem - mūziku, smaržām, pieskārienu, grāmatām un radošām nodarbēm. Viņa stāsta, kā ietekmēt emocionālo ēšanu ar uztura dienasgrāmatu, kognitīvi biheiviorālo terapiju un apzinātības praksēm.Šī ir otrā saruna ar Dr.Siliņu. Pirmā saruna ar dakteri bija Nr 204: "Par ēšanas traucējumiem un veselīgām attiecībām ar ēdienu".Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 232. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Ievads par emocionālo ēšanu04:28 - Kā emocionālā ēšana sākas bērnībā un kāpēc ar to ir grūti cīnīties06:42 - Fiziskās vajadzības, kā ēšanas veicinātājs08:51 - "Kas sagādā prieku?" - ko darīt emocionālās ēšanas vietā14:30 - Prieks caur mūziku: kā mainīt emocionālo stāvokli17:35 - Ožas maņas izmantošana21:31 - Taustes maņa: apģērba ērtums un tā ietekme uz pašsajūtu25:51 - Grāmatu lasīšana kā atslēgšanās no stresa30:57 - Radošuma atklāšana un nodarbības bez ekrāniem34:02 - Pieaugušo tiekšanās pēc perfekcionisma radošajās nodarbēs37:53 - Mākslas terapija un emocionālā ēšana39:50 - Ķermeņa apzināšanās terapija un kustību terapija40:51 - Emocionālās ēšanas apburtais loks44:20 - Praktiski risinājumi: socializēšanās, fiziskās aktivitātes un apzinātības prakses46:55 - Par vientulības sajūtu un sociālo kontaktu nozīmi48:42 Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas: vejdzirnavas.lv49:28 - Apzinātības un meditācijas prakses emocionālās ēšanas mazināšanai53:02 - Ekrāna laiks, kas veicina emocionālo ēšanu57:41 - Uztura dienasgrāmata: kā to izmantot1:03:40 - Saruna ar sevi rakstiski1:07:00 - KBT pieeja ēšanas traucējumu ārstēšanā1:27:54 - Kā atšķirt fizisko izsalkumu no emocionālā01:30:35 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: https://www.powerupspace.eu/1:31:35 - Kāpēc nevar noslāpēt emocijas ar ēdienu un kāpēc rodas nekontrolējama ēšana

Į LRT RADIJĄ kreipėsi moteris, kuri pernai spalį netikėtai vėl tapo darbinga, nors visiškai nevaldo vienos rankos. Moteriai ribotas dalyvumas arba, paprasčiau kalbant, neįgalumas, buvo nustatytas dar 2022 metais, kai jos sveikata smarkiai pablogėjo, galvoje trūkus kraujagyslei. Ar gali vienos rankos nevaldantis žmogus staiga vėl tapti darbingu?Ar gali šaligatviais bei dviračių takais važinėti elektriniai motociklai ir kaip juos sukontroliuoti? To klausia į LRT GIRDI kreipęsis vilnietis, pastebintis, kad pastaruoju metu itin daug žmonių šiais elektriniais motociklais pavojingai važinėja miesto šaligatviais bei dviračių takais.Kaišiadorių rajone, šalia Kalvių, yra tokia sodyba, kurioje – gausu įvairiausių augalų. Ši sodyba priklauso Vidimantui Šmulkščiui, kurį vietos gyventojai vadina Kalvių komiku. Jis sako: „Jeigu tu pats dzūkas esi, tai Dzūkiją gali visur padaryti.“ Vidimantą kalbina Vilniaus universiteto Komunikacijos fakulteto žurnalistikos antrakursė Gabrielė Miškinytė.Prasidedant savaitgaliui – apie išskirtinį įvykį Panevėžio muzikinio teatro scenoje. Pirmą kartą šio teatro istorijoje pristatoma Johanno Strausso operetė „Šikšnosparnis“, vienas populiariausių šio žanro kūrinių pasaulyje.Ved. Edvardas Kubilius

Trišalėje taryboje svarstytas Sveikatos apsaugos ministerijos siūlymą atsisakyti reikalavimo pateikti nedarbingumo pažymėjimą dėl pirmųjų dviejų ligos dienų. Taip siekiama mažinti šeimos gydytojų krūvį. Todėl idėją palaiko ir medikai. Tačiau darbdavių atstovai mano, kad kai kurie darbuotojai gali tuo piktnaudžiauti.Savivaldybių bendruomenės, iki kurių dar neatėjo visuomenininko Andriaus Tapino inicijuota akcija "Skaidrinam", pačios bando išsiaiškinti, kaip jų rinkti atstovai tarybose leidžia pinigus. Tačiau čekiukai bendruomenėms vis dar neprieinami ir ne vienoje savivaldybėje dėl informacijos atskleidimo vyksta teisminiai ginčai.ES taryboje vyksta jau aštuntieji klausymai dėl padėties Vengrijoje. Ką tai reiškia, kas gresia Vengrijai?Prancūzijos Nacionalinė Asamblėja šiandien turėtų apsispręsti dėl eutanazijos.Europos Sąjunga pradėjo tyrimą dėl keturių pornografijos platformų, kilus įtarimams, kad jos neblokuoja prieigos vaikams prie jiems netinkamo turinio.Regionų maisto bankų atstovai teigia, kad padaliniuose mažėja maisto produktų. Prekybos centrai atiduoda nebe tiek daug produkcijos, todėl vargingai gyvenantiems žmonėms skirtose atiduotuvėse maisto produktų pasirinkimas prastesnis, nei anksčiau. Kai kuriuose rajonuose skurstantieji lieka visai be paramos maistu.Operos solistas, tenoras, Lietuvos nacionalinės kultūros ir meno premijos laureatas Edgaras Montvidas šiandien švenčia 50-ies metų jubiliejų.Ved. Agnė Skamarakaitė

Vėl Tie Patys #223 apie Kiniją, klasės susitikimus ir pirmą picą by Negyvas Eteris