Podcasts about franciju

Dienu pirms militāro mācību "Ulchi Freedom Shield" sākuma Dienvidkorejā ASV prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV spēku dalība tajās tiekot būtiski samazināta. Eiropā tikmēr šī vasara kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, ka ekstremāls karstums vairs nav tikai sezonāla neērtība, bet arvien nopietnāka ekonomiska un sociāla problēma. Bet Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara piektajā gadā kaujas darbība arvien vairāk pārvietojas no frontes līnijas uz gaisa telpu. Ārvalstu aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar atvaļināto vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gintu Jegermani un Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Trampa reveranss draugam Kimam No 17. līdz 27. augustam Dienvidkorejā norit ikgadējās militārās mācības "Ulchi Freedom Shield" ar Dienvidkorejas un Savienoto Valstu kontingentu piedalīšanos. Šīs mācības notiek kopš 1976. gada, ir vienas no lielākajām sabiedroto spēku ikgadējo manevru virknē, un to mērķis ir attīstīt koordināciju gadījumā, ja atsāktos militāra konfrontācija ar Ziemeļkoreju. Attiecīgi Ziemeļkorejas režīms uztver šīs mācības kā sev naidīgu rīcību un oficiāli traktē tās kā gatavošanos iebrukumam sadalītās pussalas ziemeļdaļā. Šogad gan amerikāņu sabiedrotos Dienvidkorejā gaidīja nepatīkams pārsteigums – dienu pirms oficiālā mācību sākuma prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV spēku dalība tajās tiekot būtiski samazināta. Par konkrētiem samazinājuma apjomiem gan nekas netiek ziņots. Tramps savu lēmumu skaidrojis gan ar mācību augstajām izmaksām, gan ar savām labajām attiecībām ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, norādot, ka šīs militārās mācības Phenjanu nevajadzīgi provocējot. Ziemeļkoreja, kā izteicies prezidents, šobrīd izturoties „nedraudīgi un respektējoši”. Abi argumenti izklausās diezgan savādi. Dalības samazināšana pēdējā brīdī diezin vai var dot kādu nozīmīgu ietaupījumu, drīzāk radīt organizatoriskus sarežģījumus. Savukārt Ziemeļkorejas „nedraudīguma” nojēgums grūti salāgojams ar Phenjanas pēdējo gadu ciešo sadarbību ar Kremli un tiešo iesaisti Krievijas agresijas karā pret Ukrainu. Var piebilst, ka reiz, 2018. gadā, Donalds Tramps jau veica līdzīgu reveransu Ziemeļkorejas totalitārā vadoņa virzienā, apcērpot savas valsts dalību minētajās mācībās. Zīmīga šajā kontekstā ir arī Trampa Dienvidkorejai veltītā kritika par nevēlēšanos aktīvi atbalstīt Savienotās Valstis to pretstāvē ar Irānu. Seula uz Baltā nama saimnieka rīcību reaģējusi ar diplomātisku piesardzību. Prezidents Lī Džemjons paudis cerību, ka Donalda Trampa un Kima Čenuna labās attiecības veicināšot dialoga iespējas ar Ziemeļkoreju. Tajā pat laikā Dienvidkorejas līderis akcentējis savas valsts jau agrāk pausto nodomu pārredzamā nākotnē pilnībā pārņemt no amerikāņu komandstruktūras dienvidkorejiešu bruņoto spēku operacionālo kontroli. 1953. gadā, noslēdzoties Korejas karam, korejiešu bruņotie spēki palika pilnībā iekļauti kopējā sabiedroto komandstruktūrā, kurā noteicošā loma bija Savienotajām Valstīm. 1994. gadā Dienvidkoreja pārņēma savu spēku vadību miera laikā; tagad ir runa par pilnīgu patstāvību un pāreju uz koordinācijas modeli. Tomēr aiz diplomātiskā piedienīguma nepārprotami slēpjas Seulas bažas par Savienoto Valstu iespējamās militārās iesaistes mazināšanos, kas ir būtisks apstāklis ne vien Ziemeļkorejas atturēšanas kontekstā, bet arī ievērojot Ķīnas militārās jaudas un ambīciju pieaugumu reģionā. Tādā ziņā prezidenta Trampa solis ir viela pārdomām arī citiem amerikāņu sabiedrotajiem reģionā – Taivānai, Japānai, Filipīnām. Karstuma cena Šī vasara Eiropā kļuvusi par kārtējo apliecinājumu tam, ka ekstremāls karstums vairs nav tikai sezonāla neērtība, bet arvien nopietnāka ekonomiska un sociāla problēma. Jūnijā un jūlijā Rietumeiropā tika sasniegtas rekordaugstas temperatūras, kas kopā ar atkārtotajiem karstuma viļņiem veicinājušas sausumu, būtisku ūdenslīmeņa krišanos upēs un plašus mežu ugunsgrēkus. Eiropā šogad jau izdeguši vairāk nekā astoņsimt tūkstoši hektāru, kā rezultātā vairākās valstīs gājuši bojā cilvēki un simtiem tūkstošu iedzīvotāju nācies evakuēt. Vissmagāk ugunsnelaimes skārušas Spāniju un Portugāli, arī Franciju, taču pēdējās nedēļās ugunsgrēku bīstamība krasi palielinājusies arī Īrijā, Lielbritānijā un Beniluksa valstīs. Karstuma sekas arvien vairāk izjūt arī Eiropas ekonomika. Sausums ir pazeminājis lauksaimniecības ražību, zems ūdens līmenis Reinā un Donavā apgrūtina preču pārvadājumus, savukārt augsta temperatūra samazina darba ražīgumu un rada papildu slodzi enerģētikas sistēmām. Atsevišķi ekonomisti apgalvo, ka šīs vasaras ekstremālo laikapstākļu kopējie zaudējumi Eiropas Savienībā varētu sasniegt pat 180 miljardus eiro un tuvināt savienības vidējo iekšzemes kopprodukta pieaugumu nullei. Īpaši smagi tiek skarta lauksaimniecība – Francijā, Itālijā un Spānijā vairākām kultūrām prognozēti būtiski ražas kritumi. Ūdens līmeņa krišanās un ūdens sasilšana upēs ietekmējusi vairāku valstu atomenerģētikas nozari. Pilnībā pārtraukusi darbību Černavodes atomelektrostacija Rumānijā, kas nodrošināja 20 % no valsts elektroenerģijas apjoma, jaudu samazinājusi Pakšas atomelektrostacija Ungārijā, tāpat vairākas stacijas Francijā. Ne mazāk būtiskas ir arī sociālās sekas, karstuma viļņiem visvairāk apdraudot vecāka gadagājuma cilvēkus, hroniski slimos un tos, kuri strādā ārpus telpām. Jūnija beigu karstuma vilnī Eiropā reģistrēti vairāk nekā 10 tūkstoši virsnormas mirstības gadījumu, no tiem vairāk nekā 9000 bija cilvēki vecumā virs 65 gadiem. Pieaug spiediens uz veselības aprūpi, pilsētu infrastruktūru un valstu budžetiem, jo nepieciešami ieguldījumi ēku dzesēšanā, ūdensapgādē, ugunsdrošībā un pilsētu pielāgošanā karstākam klimatam. Karstuma viļņi neizbēgami ietekmējuši arī ekoloģijas problēmu uztveri, tai skaitā attieksmi pret Eiropas Zaļo kursu. Ekstremālie laikapstākļi stiprina argumentus par nepieciešamību turpināt emisiju samazināšanu, daļā sabiedrības augot prasījumam pārorientēties no pakāpeniskuma ar 2050. gadu kā atskaites punktu uz tūlītēju rīcību. Tomēr iezīmējas arī pretējas tendences. Karstuma radītās problēmas enerģētikā kalpo par argumentu tiem, kuri pretojas pārāk ātrai fosilā kurināmā atmešanai, jo pēdējais nodrošina stabilu elektrības ražošanas bāzi. Ir arī tādi, kuri pašreizējās problēmas redz kā apliecinājumu Zaļā kursa neefektivitātei vai par bezjēdzīgumam. Lidrobotu karš Krievijas un Ukrainas pilna mēroga kara piektajā gadā kaujas darbība arvien vairāk pārvietojas no frontes līnijas uz gaisa telpu. Kamēr aptuveni 1250 kilometru garajā frontē abas puses joprojām cīnās par salīdzinoši nelielām teritorijām, vienas un otras puses raidīto lidrobotu un raķešu skaits turpina sasniegt jaunus rekordus. 17. un 18. augustā Ukraina raidīja pret Krievijas teritoriju vairāk nekā 1670 lidrobotus, kas ir jauns rekords diennakts laikā palaisto tāldarbības lidrobotu skaita ziņā. Apmēram 620 lidrobotu mērķis bija Maskava un tās apkaime. Par galveno Ukrainas triecienu upuri pēdējās nedēļās kļuvusi tīmekļa tirdzniecības kompānija Wildberries [vaildberīz], kuras infrastruktūra, kā apgalvo Kijiva, tiek izmantota arī militāru kravu glabāšanai un nogādāšanai. Lielākā daļa no kompānijas galvenajām noliktavām ir iznīcināta, tai skaitā 17. augustā krāsmatās pārvēsts kompānijas lielākais noliktavu komplekss Piemaskavas Koļedino pilsētā, šai triecienā vien radot līdz pat viena miljarda divsimt miljonu eiro zaudējumus. Postījumi nodarīti Maskavas apgabala enerģētikas infrastruktūrai, Rjazaņas Naftas pārstrādes rūpnīcai, Novorjazaņas termoelektrostacijai, Kamenskšahtinskas degvielas rūpnīcai. No kursa novirzījušies un notriekti ukraiņu lidroboti izraisījuši dzīvojamo māju ugunsgrēkus Maskavas apgabala Pavlovskijposadā un Kolomnā. Pēdējo septiņu dienu laikā Ukrainas spēku gaisa triecienu rezultātā Krievijā gājuši bojā vismaz septiņpadsmit civiliedzīvotāji. Savukārt Krievija, kā jau ierasts, koncentrē savu lidrobotu un raķešu triecienus uz Ukrainas enerģētikas objektiem un citu civilo infrastruktūru. Agresorvalsts kontā pēdējo septiņu dienu laikā ir postījumi divpadsmit valsts enerģētikas giganta Naftogaz objektos un arī privātās kompānijas DTEK termoelektrostacijās. Tāpat Krievijas lidroboti nopostījuši Petrovkas grāmatu tirgu Kijivā, kur cita starpā iznīcināts daudz vērtīgu antikvāru izdevumu un skaņuplašu. Praktiski ne diena Ukrainā nepaiet bez civiliedzīvotāju upuriem; pēdējo septiņu dienu laikā tādu bijis vismaz 21. ANO novērošanas misijas dati liecina, ka jūlijā Ukrainā nogalināto civiliedzīvotāju skaits – 437 – bijis lielākais kopš 2022. gada maija, un būtisku daļu nāves gadījumu izraisījusi tāldarbības raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensificēšana. Ar triecieniem dziļi Krievijas teritorijā un pa iedzīvotāju ierastajai dzīves kārtībai būtiskiem objektiem Ukraina panākusi, ka Krievijā karu vairs nevar nepamanīt. Tas, kā rāda aptaujas, ir kāpinājis bažas un atbalstu potenciālām miera sarunām Krievijas sabiedrībā, tomēr vairums aptaujāto joprojām uzskata, ka Ukraina jāpiespiež pieņemt Krievijas diktētos miera noteikumus un uz Ukrainas triecieniem jāatbild, tikai vēl intensīvāk apšaudot tās teritoriju. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Cilvēks un viņa mājdzīvnieks reizēm ir kā viens vesels. Kā ceļot kopā ar mājdzīvnieku un kas jāzina, lai mīlulis ceļojumā justos tikpat labi, kā viņa saimnieks, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas vetārsts Paulis Nartišs, Pārtikas un veterinārā dienesta Starptautiskās tirdzniecības daļas vecākā eksperte Gunita Zabita un Laura Stabulniece, kura ceļo kopā ar suņiem. Laura uz raidījumu ir atnākusi ar diviem Džeka Rasela terjeriem Kalī un Perrī. Kopā ar viņiem Laura devusies ceļojumos pa Latviju, kā arī uz Igauniju un šogad bijis arī tālāks ceļojums uz Horvātiju. Tas bija ceļojums ar auto. Galvenās prasības, kas jāņem vērā par suņu, kaķu un sesku nekomerciālu pārvietošanu, lai dotos, piemēram, uz Vāciju vai Franciju.  "Pirmais, ko es vienmēr vēlos atgādināt cilvēkiem, kas iegādājas dzīvniekus, lai nebūtu problēmu, uzreiz noformēt Eiropas parauga lolojumdzīvnieka pasi. Ja būs šī pase, ja būs identifikācija, kas ir mikročips, un ja būs obligātā vakcinācija pret trakumsērgu veikta zināmā termiņā, kurš ir noteikts jaunajiem kucēniem un kaķēniem ne agrāk kā 12 nedēļu vecumā, pieaugušiem dzīvniekiem, kad cilvēks viņu ir iegādājies, faktiski nekādu šķēršļu ceļošanai nebūs, ja vien cilvēks regulāri veic revakcināciju pret trakumsērgu," skaidro Gunita Zabita. "Jebkurā dienā varēja ņemt savu dzīvnieku, variet ņemt šo pasi un doties ceļojumā, ja galamērķa valstī nav šī papildus prasība par speciālo antiparazitāru apstrādi. Bet tā tādas valsts ir ļoti maz Eiropas Savienībā. Praktiski šķēršļu nav, ja ir noformēta pase, ir identifikācija, ir derīga obligātā vakcinācija pret trakumsērgu." Kā dzīvnieku sagatavot ceļojumam, it sevišķi, ja tas ir tālāks ceļojums ar lidmašīnu? Vai ir jādod nomierinoši līdzekļi? "Ja jums būs, piemēram, kaķis, kas savā dzīvē nav spēris kāju ārpus dzīvokļa, jebkura transportēšana, kaut vai uz veterināro klīniku, būs pārdzīvojums dzīvniekam. Es teiktu – pamēģiniet no sākuma ievietot viņu transportbūrī, ievietot viņu automašīnā, aizbraukt uz veikalu pēc piena. Protams, ar kaķi tas būs sarežģīti, jo šādā siltā laikā viņu nevar atstāt auto salonā nepieskatītu bez kondicioniera. Bet jūs sapratīsiet, kāds ir trauksmes līmenis jūsu dzīvniekam," norāda Paulis Nartišs. "Citreiz pietiek ar to, ka jūs mājās ieslēdzat putekļu sūcēju un dzīvnieks palien zem dīvāna un trīs dienas nelien ārā. Tas būs faktors, kas saimniekam ir objektīvi jānovērtē, pirms viņš šo dzīvnieku ņem ceļā. Ja tas ir kaķis un aviotransports un viņam ir bail no fēna, varbūt labāk nelidināt viņu pa gaisu. Ir dažādi šie nomierinošie bezrecepšu un recepšu medikamenti, bet viņi ir jātestē, kā konkrētā gadījumā strādās jūsu dzīvniekam, vai viņi spēs šo trauksmi mazināt. Kādas iedzimtas sirds problēmas, kuras iepriekš varbūt nepamanītas dzīvniekam, šādos trauksmes un stresa periodos var aktivizēties un dzīvnieks var iet bojā."

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā. Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas. Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien. Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās. Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta. Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni. Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme. Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties. Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm. Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks. Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk. Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji… Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

“Ideja ni dovolj. V kapitalizmu šteje le, če imaš stranko,” je na Bootcampu za mlade povedal Franci Zidar, soustanovitelj podjetja Bird Buddy, ki ponuja pametne ptičje hišice. Zidar pojasnjuje, da so “ptički influencerji” postali pomemben del prepoznavnosti znamke. Kljub agresivnemu kitajskemu kopiranju in nizkocenovnim posnemovalcem Bird Buddy ohranja konkurenčno prednost – zahvaljujoč močni blagovni znamki, kakovostni uporabniški izkušnji in uspešnemu naročniškemu modelu. Zidar v pogovoru razkrije: - zakaj je pomembno, da imaš dokaz povpraševanja in ne le ideje, - kako deluje Kickstarter kot test trga in ne investicija, - zakaj AI vidi kot največjo revolucijo našega časa, - in kdaj mora ustanovitelj znati predati podjetje naprej. *Na Bootcampu za mlade mladim predstavimo različne možnosti upravljanja in služenja denarja. Investicijske poti dopolnimo tudi z zgodbami podjetnikov. ____________________________ Money-How Premium: https://money-how.si/narocnine/ vključuje: - Modri AI - Finančni asistent, ki pomaga pri raznih finančnih dilemah https://money-how.si/modri-ai/ - Taxistent - Davčni asistent, ki pomaga pri oddaji davčne napovedi https://money-how.si/taxistent/ - poglobljene članke. ____________________________ Investicijski bootcamp za mlade: Darilo z dodano vrednostjo Na finančnem bootcampu bodo mladi spoznali moč obrestno-obrestnega računa, ki daje pospešek našemu denarju, še zlati v rani mladosti. Spoznali bodo tudi, kako odpreti trgovalni račun, kako sestaviti portfelj investicij, ki bo služil kot temelj na poti finančne svobode. V nekaj urah bodo dobili znanje brez primesi prikritega oglaševanja. Termin: 28. oktober 2025 med 10.00 in 15.00 Info: www.money-how.si/dogodki ____________________________ Bootcamp v živo: Investiranje – kako sploh začeti (omejeno število) Že dolgo razmišljaš o vlaganju in ne veš, kje in kako začeti? Nimaš energije, da bi raziskoval vse podrobnosti. Skrbijo te davki? Ne veš, kako investiranje vpliva na socialne transferje, kot so otroški dodatki? Presekaj in se nam pridruži v živo, kjer bomo skupaj naredili prvi korak v svet investiranja! Termin: 27. november 2025 med 17.00 in 20.30 Info: www.money-how.si/dogodki ______________________ Finančna delavnica je lahko čudovito darilo. Več preveri https://money-how.si/blog/ ______________________ (delavnica) Investiranje v delnice: Kaj moram vedeti, ko se odločam za investiranje v delnice Prijava: https://money-how.si/izobrazevanja ______________________ (delavnica) Investiranje za začetnike. Praktično o osnovah investiranja. Prijava: https://money-how.si/izobrazevanja __________________________________ DISCORD skupnost: V finančnih zagatah nismo sami, pridružite se nam na Discord Money-How / discord ______________________________ Več o Money-How na https://money-how.si/

Stāsts par pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Tezē kopienas klosteris Francijas dienvidos daudziem kļuva par garīga piedzīvojuma vietu. Astoņas sievietes 2025. gada oktobra sākumā devās ceļā, lai jau apzinīgā vecumā satiktos ar savu jaunību, savas draudzības un pasaules izzināšanas ceļa sākumpunktu. Sākumā stāsts par to, kas notika pavisam nesen, oktobra sākumā Francijā. Kā astoņas sievietes, vecumā, kad koks jau ir iestādīts, bērni lieli un arī ar čūskām attiecības atmaigušas, nolēma atgriezties vietā, kurā viņu apzinīgās dzīves tikai sākās. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad krita “dzelzs priekškars”, teju visa Austrumeiropa sakāpa autobusos iepazīt gadu desmitiem liegtās Vakareiropas mākslu, arhitektūru, domāšanas veidu un uzvešanos. Tā nebija tikai plika ziņkārība, tā bija sēkla, no kuras izauga Latvija, kura šobrīd pat nepieļauj domu, ka kāds varētu apšaubīt tās piederību Eiropai. Bet deviņdesmitajos, lai dotos uz kādu vecās Eiropas valsti, Austrumeiropas pilsoņiem vajadzēja vīzu. Lai dabūtu vīzu, vajadzēja izsaukumu. Bet cik gan daudziem no postpadomju Latvijas bija paziņas, piemēram, Parīzē? Un te izlīdzēja vēl viens mūris, kas bija kritis. Ateismā augusī pionieru un komjauniešu paaudze tagad uzzināja, ka Dievs ir. Ticības pārdzīvojums un kristietības atjaunošanas jūsma postpadomju zemēs, gāja roku rokā ar iespēju saņemt izsaukumu un vīzu uz tik kāroto Franciju. Jo Francijas dienvidos, Burgundijas reģionā Tezē ciemā kopš 1966. gada darbojas ekumenisks klosteris, kura misija ir izplatīt ticību, vienojot tautas. Klosterī darbojas ar simts klostera brāļu, bet katru vasaru klosteris uzņem ap 100 000 jaunu cilvēku no visas pasaules. Deviņdesmitajos Austrumeiropas kristieši bija atbrīvoti no līdzmaksājuma, nedēļu uzturoties Tezē, teltīs ar koka gultiņām kalna galā. Iespēja redzēt Franciju un saņemt brīvu iztikšanu vairoja ticīgo skaitu, autobusi no Latvijas kursēja katru nedēļu. -- Paldies manām ceļabiedrēm, Solvitai Kresei, Ivonnai Andersonei, Kristīnei Briedei, Ingai Burovai, Inetai Sipunovai, Līgai Puriņai-Purītei, Simonai Valkei. Mūsu kopība par šādu kompasa magnēta vietu izvēlējās Tezē klosteri, un es izstāstīju katoļu garīdznieka Marsela Ponta stāstu. Es, Anda Buševica, stāstīju šo stāstu, lai mudinātu pamanīt cilvēciskas tīrības un dāsnuma vietas un cilvēkus.

Šoreiz raidījumā runājam par mākslas filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", ko pirmizrādīs jau 6.novembrī. Filma ir stāsts par izcilās Rīgas TTT basketbola komandas tapšanu 1958. gadā un straujajiem panākumiem 60. gadu ievadā. Mākslas filmā galveno, Dzidras Uztupes-Karamiševas lomu atveido Agnese Budovska, bet kinolenti režisējis un scenāriju rakstījis Dzintars Dreibergs. Latvijas Radio studijā abi stāsta par filmas tapšanas aizkulisēm. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz viesojas divi Rīgas Dārzciema vidusskolas sporta skolotāji - Vilnis Bekmanis un Jānis Upenieks. Nedēļas topā: Latvijas futbola virslīgā kronēti šī gada čempioni - pēc piecu gadu pārtraukuma titulu izcīna “Riga” vienība; Latvijas vīriešu telpu futbola izlase noskaidrojusi pretiniekus Eiropas čempionāta finālturnīrā - apakšgrupā būs jātiekas ar Franciju, Horvātiju un Gruziju; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis startēs savā sezonas septītajā pasaules rallijā čempionāta posmā - tas notiks Saūda Arābijā; “TTT Rīga” basketbolistes izcīna sezonas pirmo uzvaru Eiropas kausā - uzvara pār sieviešu izlases galvenā trenera Matīsa Rožlapas vadīto Zārluī “Royals”.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Noskaidroti visi Eiropas čempionāta basketbolā ceturtdaļfināla dalībnieki - Turcijai, Vācijai, Lietuvai un Somijai pievienojās Polija, Gruzija, Slovēnija un Grieķija. Tagad arī zināms, kurā vietā šajā Eiropas čempionātā ierindojusies Latvijas izlase - pašmāju komanda izcīnīja 12. pozīciju. Milzu pārsteigumu, pat sensāciju vakar, 7. septembrī, sagādāja gruzīni, kas ar 80:70 uzveica Franciju; kopumā astotdaļfināli izvērtās saspringti un sarežģīti daudziem favorītiem. Slovēnijas uzvarā pār Itāliju ar 84:77 spīdošs atkal bija Luka Dončičs, kuram 42 punkti un desmit atlēkušās bumbas. Viņš guvis gandriz 37% no savas komandas punktiem čempionātā, viņš arī statistiski ir līderis citās galvenajās kategorijās - atlēkušajās bumbās, rezultatīvajās piespēlēs, blokos un pārtvertajās bumbās. Ceturtdaļfināla mači notiks 9. un 10.septembrī: otrdien Lietuva spēkosies pret Grieķiju, bet Turcija sacentīsies ar Poliju, savukārt trešdien Vācijas-Slovēnijas un Somijas-Gruzijas duelis. Starptautiskās Basketbola federācijas mājaslapā ikviens var nobalsot par lielākā pārsteiguma autori astotdaļfinālā - kandidātes ir Somija, Gruzija un Slovēnija, vadībā ir somi.

Stokholmā notiekošajā pasaules čempionātā hokejā Latvijas valstsvienība 13. maijā savā trešajā spēlē guva uzvaru ar 5:2, spēkus mērojot ar Slovēnijas izlasi. Latvijas izlasei priekšā vēl vismaz četras spēles un jau šodien pulksten 21:20 jātiekas ar Zviedrijas izlasi. Spēles tiešraide LTV7. Uzvaru Latvijas izlase guva savā ziņā līdzīga rakstura spēlē, kāda bija ar Franciju. Rezultatīvākie šajā pasaules čempionātā Latvijas izlasē ir Eduards Tralmaks ar pieciem punktiem un Dans Ločmelis ar četriem punktiem. Dana Ločmeļa spēli pēc mača ar Kanādu uzteica arī šīs valstsvienības kapteinis Sidnijs Krosbijs. Latvijas nākamie pretinieki zviedri ir disciplinētākā komanda šī gada čempionātā. "Tas ir zviedru hokejs, tur nevar pateikt, kurš aizsargs, kurš uzbrucējs. (..) Jāgaida, ka [viņi] mēģinās taisīt lielu haosu mūsu zonā. Ja mēs spēsim to kontrolēt un radīt asus pretuzbrukumus, domāju, var sanākt laba spēle," atzīst Latvijas valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš.    

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Renesanse ir bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas īpašais uzplaukuma laiks. Te bija iepērkamas ne tikai no Āzijas atvestās garšvielas, zīda un brokāta audumi, dārgakmeņi, porcelāns un ziloņkauls, bet tikpat slaveni bija pašu venēciešu amatnieku darinājumi. Un tas bija ne tikai Murāno stikls, bet arī ādas iesējumi, emalja, spoguļi, audumi -  viss, kas žilbināja un iekārdināja Eiropas galmus, tajā skaitā arī visskaistākās mežģīnes. Mežģīņu veidotāju amata prasmes tika nodotas no meistara meistaram  vai arī iegūtas no paraugu grāmatām. Pirmo knipelēto mežģīņu parauggrāmatu "Le Pompe" publicēja Venēcijā 1557. gadā. Tajā bija raksti, kas piedēvēti Mateo Pagāno, kurš jau bija ieguvis slavu ar saviem šūto mežģīņu rakstiem. Vairākus gadsimtus venēcieši savas aroda prasmes veiksmīgi sargāja un mežģīnēm bija labs noieta tirgus gan Itālijā, gan Francijā, gan arī citās Eiropas zemēs. Bet – kur ir manta, ko grūti iegūt, tur var sākties arī viltības, kā to dabūt. 17. gadsimtā, konkrēti – 1665. gada vasarā – trīsdesmit pieredzējuši Venēcijas mežģīņu darinātāji slepenībā atstāja Venēciju, no kurienes viņus uz Franciju aizveda Luija XIV finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra aģenti. Līdzi viņi veda vērtīgas zināšanas, proti, point de Venise mežģīņu darināšanas māku. Tās bija Eiropas tirgū pieprasītākās un dārgākās šūtās jeb adatiņu mežģīnes. Vairākus gadu desmitus franču aristokrātija un buržuāzija bija izdevusi milzu summas par mežģīnēm, ko sūtīja no Venēcijas. Lai apturētu šos finansiālos zaudējumus un pavērstu situāciju Francijai par labu, Kolbērs veicināja nacionālo mežģīņu manufaktūru dibināšanu zem karaļa protekcijas vairākās Francijas pilsētās, kur toreiz jau tika darinātas zemākas kvalitātes mežģīnes.   Un – kāda sakritība! – 1665. gada 14. augustā, tajā paša gadā un tajā pašā vasarā, kad slepus aizceļoja venēciešu meistari, Luijs XIV, kurš sevi uzskatīja ne tikai par Saules, bet arī modes karali, oficiāli nodibināja "Manufacture des Points de France", lai tur izgatavotu adatiņu un knipelētās mežģīnes, kas atdarinātu slavenos Venēcijas un Dženovas meistardarbus, kā arī vairāku flāmu centru izstrādājumus, kas bija pazīstami ar knipelēto mežģīņu augsto līmeni. Bet nu atgriežamies pie Francijā strādājošajiem venēciešiem. Nākamajās desmitgadēs t. s. "point de France" mežģīņu darinātāji attīstīja tieši Luija XIV laikam raksturīgus motīvus un kompozīcijas. Izsmalcināto franču mežģīņu panākumus patiesībā nodrošināja Venēcijas mežģīņu darinātāji, jo tieši viņi iemācīja saviem franču kolēģiem "point de Venise" noslēpumus, savukārt Brabantes mežģīņu darinātāji turpināja pilnveidot knipelēto mežģīņu tehnikas. Paskatieties uz Luiju XIV gleznās – mežģīnes ir visur: aprocēs, žabo, zīda kaklasaitēs, cepuru rotājumos un pat kurpju pušķos. Luijs XIV  Francijā ieviesa sezonālo modi, kas mainījās divas reizes gadā un apģērbs bija izteikti svarīgs personas prestiža rādītājs. Francijas karalis Luijs XIV 17. gadsimtā aizsāka īstu apģērba revolūciju, kas uz visiem laikiem mainīja modes pasauli. Kā izcils estēts Luijs koncentrējās uz izsmalcinātību un greznību, nemanāmi iekļaujot savas idejas apģērbā, interjeros, arhitektūrā un ainavu veidošanā, pārvēršot Versaļas pili par apburošu baroka sapni. Pieprasot augstākos apģērba standartus gan sev, gan savai galmam, viņš ieviesa stingru ģērbšanās etiķeti ar uzsvaru uz greznām, nevainojamām detaļām, tostarp mežģīnēm, volāniem, lentēm un dārgakmeņiem. Pirms Luijs kāpa tronī, Eiropas stilu noteica Spānija. Taču, laikam ejot, karalis Luijs kopā ar finanšu ministru Žanu-Baptistu Kolbēru veica radikālas pārmaiņas Francijas tekstilrūpniecībā. Viņi ne tikai veicināja jaunu, greznu audumu ražošanu, bet arī aizliedza importēt audumus no ārvalstīm, tādējādi piespiežot bagāto eliti un aristokrātiju iegādāties tikai Francijā ražotus izstrādājumus. Venēcijā strādājošie mežģīņu darinātāji, kas nebija pakļāvušies kārdinājumam aizbraukt, uz ilgu laiku tika atbīdīti malā. Ber Francija iegrima arvien lielākās pārmērībās. Krāsas, apģērba veidi, kurpju papēžu augstums – tas viss Francijas galmā tika reglamentēts. Ak, vai, tam, kurš bez atļaujas uzvilktu karaļa iecienīto gaišzilo zīda žaketi. Luija XIV laikā bija tā: jo dārgākas apģērba detaļas, jo svarīgāka persona. Un mežģīnes, protams, tam visam bija "creme de la creme".

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi nepacietīgi gaida Pasaules čempionātu hokejā. Raidījuma tēmas: - ️Eirolīgas F4; - Latvija pret Franciju un Kanādu; - ️NHL Play-off; - Infantīno par Krieviju; - ️El Classico; - Dončič būs Eiropas čempionātā; - NBA playoffs; - Lipmans izdod grāmatu; - Bostona-Ņujorka; - Perry Brennan; - Tautas nagla;

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Šoreiz raidījumā, protams, par ledus hokeju un pasaules čempinātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā sākušās, Latvijas izlase arī jau sākusi savu skrējienu pretī kārotajai vietai ceturtdaļfinālā. Arī Piespēles lielajā intervijā šoreiz runāsim par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Karsums. Nedēļas topā: Sācies pasaules čempionāts hokejā: Latvija pirmajā spēlē uzvar Franciju ar 4:1, otrajā - zaudē Kanādai ar 1:7; Basketbolists Kristaps Porziņģis joprojām cīnās ar nesoskaidroto vīrusu; Latvijas futbola virslīgas klubs “Metta” savā mačā neielaiž “sportacentrs.com” žurnālistus un spēles tiešraides komentētāju.

Šodien, 9. maijā, startē 2025. gada Pasaules čempionāts hokejā, kas šogad norisinās Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur norisināsies arī Latvijas izlases spēles, un Dānijas pilsētā Herningā.  Latvijas izlase vakar devās uz Stokholmu, kur drīz pēc ierašanās arī aizvadīja pirmo treniņu. Sākotnēji treniņš bija ieplānots vakarpusē, bet rīkotāji to pārcēla uz rītu. Spēlētāji no lidostas uzreiz devās uz halli un trenējās, pēc tam tikai devās uz viesnīcu. Latvijas izlases treneru korpuss pagaidām čempionāta pieteikumā iekļāvis tikai 17 hokejistus (divus vārtsargus, sešus aizsargus un deviņus uzbrucējus), no pieciem uz Stokholmu aizbraukušajiem debitantiem pieteikti tikai divi uzbrucēji - Gļebs Prohorenkovs un Anrī Ravinskis, bet nav pieteikti Kristiāns Rubīns un Oskars Batņa; Pasaules čempionātā pirmajā spēlē Latvijas valstsvienība sestdien, 10. maijā, tiksies ar Franciju. Pasaules čempionāts sākas šodien ar četrām spēlēm: plkst.17.20 Stokholmā spēlēs Austrija pret Somiju, bet Herningā Šveice pret Čehiju. Savukārt plkst.21.20 mājinieki zviedri spēkosies ar slovākiem, bet dāņi cīkstēsies ar ASV.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju. Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē. Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija. Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas. Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu. Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem. Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus. Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām. Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Dažas dienas pēc atgriešanās no Eiropas U16 vīriešu čempionāta “Baskestudijā 2+1” viesojās Latvijas kadetu izlases galvenais treneris Edijs Šlesers. Sarunu sākām konstatējot faktu, ka šāgada 16 izlasei izdevies sasniegt trešo labāko rezultātu Eiropas kadetu čempionātu vēsturē, bet turpinājumā vairāk uzmanības pievērsām nevis skaitļiem un rezultātiem, bet procesam un perspektīvām. Runājām: •⁠  kā no 12 rezultatīviem spēlētājiem izveidot vienotu komandu; •⁠  ⁠izlasē pieņemtiem uzvedības standartiem un komunikācijas nozīmi; •⁠  ⁠pārbaudes maču vērtību un pareiziem secinājumiem gan pēc uzvarām, gan zaudējumiem; •⁠  ⁠vērtīgo panākumu pret Turcijas komandu; •⁠  ⁠slikto sākumu, krīzes menedžmentu un labo turpinājumu astotdaļfinālā pret Vāciju; •⁠  ⁠Francijas spēles sūro pēcgaršu; •⁠  ⁠spēlētāju radošo “autopilotu” pirms cīņas par 7. vietu; •⁠  ⁠būtiskajām atšķirībām starp U16 un U18 vecuma komandām; *  fizikalitātes un individuālās meistarības izšķirošo nozīmi; •⁠  ⁠komandas līderiem un patīkamajiem pārsteigumiem; •⁠  ⁠izturīgajiem “ārzemniekiem”; •⁠  ⁠labākajiem un ne tik labajiem brīžiem čempionātā; •⁠  ⁠nākamajiem izaicinājumiem. 52 minūtes par Eiropas U16 čempionāta gaitu un pēcgaršu!

Vairs palikuši vien trīs Latvijas sportistu starti 2024. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē – pludmales volejbolā, modernajā pieccīņā un svarcelšanā. Diemžēl noslēgušās šīs sacensības ir Latvijas šķēpmetējiem un vieglatlētiem kopumā. Šodien, 7. augustā, priekšsacīkstēs startēja Latvijas šķēpmetējas Līna Muze-Sirmā un Anete Sietiņa. Līdzīgi kā vakar vīriešu konkurencē, arī abas dāmas nespēja pārvarēt olimpisko spēļu priekšsacīkšu kārtu. Summā Sietiņa ar 60,47 metriem ierindojās 15. vietā, bet Mūze-Sirmā ar 60,3 metriem ieņēma 17. pozīciju. Vēl šovakar visa uzmanība pludmales volejbola laukumam Eifeļa torņa pakājē – tur mūsu duets Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova aizvadīs ceturtdaļfināla cīņu. Tajā pretī stāsies ļoti spēcīgs pāris – brazīlietes Ana Patrīsija un Duda. Viņas ir 2022. gada pasaules čempiones un pērnā gada pasaules vicečempiones, viņas ir pasaules ranga līderes un galvenās favorītes uz zeltu arī Parīzē.  Vairāk par mūsu meiteņu līdz šim iespēto un gaidāmo dueli pret brazīlietēm lūkoja skaidrot Inita Kresa Katkovska.  Rīt, 8. augustā, startēs mūsu modernās pieccīņas meistars Pāvels Švecovs, viss sāksies ar paukošanas sacensībām, tāpat rīt startēs svarcēlājs Ritvars Suharevs svara kategorijā līdz 73kg.  Šodien no Parīzes atlidoja mūsu komanda, kas pirmdienas vakarā palika ceturtie 3x3 basketbolā. Par to, ka 4. vietas ieguvējiem tiek organizēta oficiāla sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, tika sacelta vētra sociālo mediju lietotāju vidū, bet paši basketbolisti, protams, novērtēja līdzjutēju atbalstu. Vēl šodien Cēsīs dzimušais handbolists Raivis Uščins Vācijas izlases sastāvā bija spilgtākais varonis ceturdaļfināla cīņā pret trīskārtējo olimpisko čempioni, kā arī šī gada Eiropas čempioni Franciju. Viņš neticamā situācijā ar gūtiem vārtiem pēdējā sekundē izrāva pagarinājumu un 4 sekundes pirms spēles beigām ar vārtiem ieveda Vāciju pusfinālā.

Šodien, 5. augustā, turam īkšķus, lai šo dienu Latvijas sporta vēstures grāmatās var rakstīt zelta burtiem! Latvijas sportistiem šodien daudz startu, gan vieglatlētikā, gan daiļlēkšanā, gan jāšanas sportā, gan volejbolā. Protams, lielākā uzmanība šodien pievērsta 3x3 basketbola izlasei, kurai vakarā gaidāms pusfināls un cīņa par medaļu. Basketbolistu cīņas vēl priekšā, bet jau no rīta pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova trīs setos ļoti spraigā galotnē apspēlēja Vācijas duetu Svenju Milleri/Sinju Tilmani, un tas nozīmē, ka Latvijas duets ir iekļuvis labāko astoņu pāru skaitā un spēlēs ceturtdaļfinālā. Nākamā spēle trešdien, 7. augustā. Vakar Latvijas riteņbraucēja Anastasija Karbonari savā olimpisko spēļu debijā šosejas braucienā dāmām starp 78 finišējušajām sportistēm izcīnīja 69. vietu. Savukārt šodien olimpisko debiju piedzīvoja cita ne Latvijā dzimusi un augusi sportiste, kura pārstāv mūsu brīnišķīgo zemi - daiļlēšanā no 10 m dēlīša 23 gadus vecā Džeja Delanija Patrika. Viņa dzimusi un augusi ASV, bet starptautiskās sacensībās pārstāv Latviju jau divus gadus un šodien kļuva par pirmo Latvijas daiļlēcēju olimpiskajās spēlēs. Debijas reizē viņai 22. vieta kvalifikācijā un diemžēl nekvalificējās pusfinālam, kur iekļuva 18 labāko rezultātu īpašnieces. Vēl Francijas nacionālajā stadionā šodien starts diviem mūsu vieglatlētiem. Skrējēja Gunta Vaičule jau finišējusi - viņa 400 m priekšskrējienu veica 51,13 sekundēs un palika 5. vietā. Otrdien Vaičulei būs atkārtota iespēja iekļūt pusfinālā, startējot otrās iespējas skrējienā. Bet kārtslēcējs Valters Kreišs finālā startēs astoņos vakarā. Latvijas jātnieks Kristaps Neretnieks aizvada priekšsacīkstes konkūrā ar zirgu Palladium. Bet šī vakara lielais notikums – Latvijas 3x3 basketbolisti cīnīsies par medaļu. Kāda kaluma - tas atkarīgs no pusfināla spēles iznākuma. Tajā mūsējie cīnīsies pret Franciju, ko vienu reizi jau turnīrā apspēlēja un kuru nonākšana pusfinālā ir zināmā mērā pārsteigums. Francūžiem, protams, būs liels mājinieku atbalsts, bet mūsu izlases treneris Raimonds Feldmanis zina recepti veiksmīgam iznākumam. Viens no mūsu izlases līderiem Kārlis Lasmanis pirms trim gadiem Tokijā bija zelta metiena autors, un šīs viņam ir otrās spēles. Līdz ar to viņš noķēris savu tēvu Uģi Lasmani, kurš arī divas reizes piedalījās olimpiskajās spēlēs, tiesa, kā airētājs - 1992. un 1996. gadā. Bet šajās spēlēs piedalījās arī Uģa meita un Kārļa māsa Rūta Kate Lasmane, kura startēja trīssoļlēkšanā. Par to, kā abu olimpiešu tēvs, pats bijušais olimpietis, jūt līdzi savām atvasēm, Uģis stāsta Initai Kresai Katkovskai.

Jau nedēļu Parīzē norisinās vasaras olimpiskās spēles. Šodien, spēļu astotajā dienā, daudz startu Latvijas sportistiem. 3x3 basketbola izlase ļoti saspringtā mača galotnē ar 22:20 pārspēja olimpisko spēļu mājiniekus Franciju. Šaušanā ar mazkalibra pistoli 25 metru distancē Agate Rašmane izcīnīja 26. vietu. 200 metru kompleksajā peldējumā startēja Ieva Maļuka, kas izcīnīja 26. vietu, pusfinālam nekvalificējoties.  Bet vakarā startēs vieglatlētes. Vakarā arī 3x3 basketbolistiem otrā spēle. Pretiniekos spēcīgā Serbijas izlase. Diemžēl vakar neveiksmīgi startēja BMX riteņbraucēji Kristens Krīgers un Veronika Stūriška. Abi sportisti piedzīvo kritienus un neiekļuva pusfinālā. Uzklausām Kristena Krīgera treneri Ivo Lakuču, kā arī Veroniku Stūrišku un viņās treneri Ģirtu Kātiņu. 3x3 basketbolistiem šodien, 2. augustā, spēlē ar Franciju izcīnītā uzvara bija svarīga arī no turnīra tabulas viedokļa, jo garantēja Latvijas izlasei finišu pirmajā divniekā pamatturnīrā. Tas savukārt nozīmē, ka turpinājumā būs nedaudz vieglāk, jo nebūs jāspēlē ceturdaļfināla un jau šobrīd varam pārliecinoši teikt, ka Latvija cīnīsies par medaļu. Ja pusfinālā uzvarēs, tad par zeltu, ja zaudēs - par bronzu. Bet pirms tam vēl jāaizvada divas spēles pamatturnīrā. Bet latvieši šajās spēlēs pārstāv ne tikai Latviju. Vācijas vīru handbola izlase ir viena no favorītēm, ja ne uz zeltu, tad uz godalgām šajās olimpiskajās spēlēs. Turnīru tā sākusi ar diviem panākumiem trijos mačos un par komandas līderi iezīmējies Renārs Uščins. Kā tad tā, ka Vācijas handbola izlasē tik latvisks vārds? To skaidroja Inita Kresa Katkovska. Rīt, 3. augustā, starts mūsu riteņbraucējam Tomam Skujiņam, kuram pirms pāris nedēļām vienā no „Tour de France” jeb tieši slavenās Francijas tūres posmiem izdevās finišēt ceturtajam. Šoreiz gan ir jāstartē individuāli par savu valsti, nevis komandās, un to, kāpēc tā ir būtiska atšķirība, skaidro pats Toms.  Rīt priekšsacīkstēs startēs arī kārtslēcējs Valters Kreišs, kā arī cīņu priekšsacīkstēs turpinās pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova. Viņu pretinieces būs kanādietes Melisa Hjūmena-Paradesa/Brendija Vilkersone. Šovakar vēl priekšā starti mūsu vieglatlētēm - 19:10 Latvijas vadošā vidējo distanču skrējēja Agate Caune startēs 5000 metru distances pirmajā priekšskrējienā. Savukārt piecas minūtes vēlāk sāksies trīssoļlēkšanas kvalifikācija sievietēm, un tur starp dalībniecēm būs Rūta Kate Lasmane. Viņa ir ne tikai spēļu debitante, bet arī 3x3 basketbolista Kārļa Lasmaņa māsa, un Kārlis jau devis padomu māsai pirms nozīmīgā starta. 

Latvijas 3x3 basketbolisti gan šo dienu sāka ar uzvaru pār Ķīnas komandu ar 22:8, gan vakardienu noslēdza ar uzvaru pār Nīderlandi ar 21:12. Trīs uzvaras trīs spēlēs un jāgaida ceturtā šovakar pusnaktī pret amerikāņiem. Protams, arī nākamās, kas paredzētas rīt un arī svētdien, 4. augustā. Pēc mača Nauris Miezis un Zigmārs Raimo uzsvēra aizsardzības nozīmi mūsu komandas panākumos. Sazināmies arī ar Latvijas Radio korespondentu Tāli Eipuru, kurš spēli vēroja klātienē Konkordijas laukumā 3x3 basketbola arēnā. Vēl šovakar pulksten 21:20  Veronika Stūriška startēs dāmu BMX ceturtdaļfināla pirmajā braucienā. Viņas braucienā startēs arī iepriekšējo Tokijas spēļu bronzas ieguvēja Merela Smaldersa no Nīderlandes. Uzreiz pēc tam, pulksten 21:40, starts vīru ceturtdaļfinālā Kristenam Krīgeram. Viņam savukārt viens no konkurentiem būs iepriekšējo Tokijas spēļu vicečempions Kajs Vaits no Lielbritānijas, kā arī vietējās publikas mīlulis, francūzis Romēns Majū, kurš pērn kļuva par pasaules čempionu.  Jācīnās būs ne tikai ar konkurentiem, bet arī trases virāžām un tā saucamajām pumpām. Vairāk stāsta paši sportisti. Noslēgumā BMX meistara Ernesta Zēbolda, kurš vakar aizvadīja savu karjeras labāko braucienu un olimpiskajā finālā izcīnīja 8. vietu, komentārs. No viņa tiešām izstaroja prieks un reizē tāds pozitīvs vieglums par to, ar ko viņš nodarbojas. Pēc finiša Ernests neslēpa emocijas arī pateicībā saviem tuvākajiem. Rīt, 2. augustā, Latvijas sportistiem daudz startu. Startēs šāvēja Agate Rašmane, vieglatlētes Agate Caune un Rūta Kate Lasmane, peldētāja Ieva Maļuka un atkal divas spēles 3x3 basketbola komandai – pēcpusdienā ar Franciju, vakarā ar Serbijas izlasi.

Piespēle šoreiz, olimpisko spēļu norises laikā, skan no Latvijas Radio studijas un Parīzes, jo Māris Bergs ir Latvijā, bet Mārtiņš Kļavenieks Francijā, Parīzē, kur sākušās olimpiskās spēles. Raidījumā arī pārsvarā pievēršamies olimpiskajām spēlēm. Lielajā intervijā sarunājamies ar peldētāju Daniilu Bobrovu, kuram šīs ir jau otrās olimpiskās spēles. Viņš startēs 2. augustā. Daniils jau gadu Franciju sauc par savām mājām. Viņš atlidoja no Antibes, tur pie Nicas, tādā kūrorta vietā dzīvo ikdienā – peld, trenējas, arī strādā. Savukārt ikmēneša rubrikā „Ciemos pie Gunāra Jēkabsona” viesojas Latvijas Universitātes profesors Valdis Segliņš. Viņa uzrakstīto grāmatu klāstā ir arī olimpiskajām spēlēm un olimpiskajai kustībai veltīti darbi.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz par Centrālāfrikas Republiku, valsti Āfrikas kontinenta pašā vidienē, bez piekļuves jūrām vai okeāniem. Brīdinām, ka raidījums ir par valsti, kas ir caur un caur bēdu ieleja. Esam iepriekš jau bieži runājuši par nabadzīgām un problēmu plosītām valstīm. Bet tik plašs ekonomisko, politisko un humanitāro problēmu kopums, kāds ir Centrālāfrikas Republikas (CĀR) gadījumā, ir reti sastopams. Sāksim ar to, ka Centrālāfrikas Republika, neskatoties uz to, ka teritoriāli ir apmēram desmit reizes lielāka par Latviju, ir gandrīz 43 reizes nabadzīgāka par Latviju. Kamēr Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 38 370 eiro, Centrālāfrikas Republikai šis rādītājs ir 900 eiro. Šī faktiski ir pirmā vai otrā nabadzīgākā valsts pasaulē pēc Burundi. Un tas situācijā, ka valstij ir milzīgi dabas resursi. Nedaudz sportiskas pozitivitātes par Latviju – mēs esam bagātāki par mūsu Eiropas Savienības partnervalstīm Slovākiju, Grieķiju un Bulgāriju, starp citu. Nemaz nerunājot, ka pārspējam arī Krieviju un gandrīz divas reizes arī Baltkrieviju bagātības rādītājos. Paskatieties paši pasaules organizāciju datus un redzēsiet. Šis varētu būt arī vienīgais un pēdējais pozitīvais fakts šajā raidījumā. Un tas pat nav par Centrālāfrikas Republiku, kuru apdzīvo apmēram pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju. No tiem gandrīz 70 procenti dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl vairāk – vairāk nekā 42 procenti šobrīd dzīvo akūta bada apstākļos. Sliktākais rādītājs pasaulē. Ekonomisko un politisko apstākļu, tostarp ilgstošā pilsoņu kara dēļ, Centrālāfrikas Republika bieži ir ierindota starp desmit valstīm pasaulē, uz kurām ceļot ir ļoti bīstami. Ir tāda Starptautiskā Ceļošanas riska karte (International SOS Travel Risk Map), kurā varat redzēt visas pasaules valstis. Iesakām ielūkoties! ANO vēl pagājušajā gadā rekomendēja CĀR bēgļiem ārvalstīs vai pat pašā CĀR nemēģināt atgriezties mājās, jo valstī netiek ievēroti pat svarīgākie likumi un riski ir pārāk augsti. Visbeidzot pieminēšu to, ka tieši šīs teritorijas tiek uzskatītas par slaveno pigmeju izcelsmes un arī mūsdienu dzīves vietu. Kā daži avoti raksta, jau senie ēģiptieši esot rakstījuši, ka mūsdienu Centrālāfrikas teritorijā dzīvo “melni pundurīši”. Tas gan netraucē Centrālāfrikas Republikā basketbolam būt vienam no diviem populārākajiem sporta veidiem un CĀR pat divreiz esot uzvarējusi Āfrikas čempionātā. CĀR ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izraisījusi arī to, ka valsts teritorijā vēsturiski un šobrīd ir bieži krustojušās nesamierināmas reliģiskās, etniskās, ekonomiskās grupas un to politiskās intereses. Valsts teritorija pastāvīgi ir apdzīvota kopš akmens laikmeta, vismaz 10 tūkstošus gadu. Vienlaicīgi tikai 18. gadsimtā teritorija kļuva par daļu no pasaules tirdzniecības ceļiem un ekonomiskajiem procesiem. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka šie trans-Sahāras tirdzniecības ceļi starp Atlantijas un Indijas okeāniem un ekonomika bija lielākoties saistīta ar vergu un ziloņkaula tirdzniecību. Verdzības posms arī bija viens no iemesliem, kādēļ dažādās ciltis un etniskās grupas CĀR vēl šodien nesatiek un atminas savstarpējos vēsturiskos pāridarījumus. 1903. gadā CĀR teritorijas par savām kolonijām padarīja Francija. Līdzīgi kā Beļģu Kongo situācijā, arī francūžu pieeja bija valsts administrāciju uzticēt privātām kompānijām, jo tās aktīvi ieguva gumiju un ziloņkaulu. Rezultātā vietējo iedzīvotāju ekspluatācija tikai turpinājās arī pēc tam, kad oficiāli verdzība tika atcelta 1910. gadā. CĀR politiskā vēsture pēc neatkarības iegūšanas 1960. gadā, parāda galējības un pārmērības. Konstantie etniskie un reliģiskie konflikti, ar īsu militāru diktatūru vadītiem miera periodiem ir bijuši CĀR mūsdienu iezīme. Nesenākais plaša mēroga konflikts, pilsoņu karš, sākās 2013. gada martā ar musulmaņu dumpinieku grupas „Seleka” veikto apvērsumu pret prezidentu Fransuā Bozizi, kura rezultātā dumpinieki ieņēma arī galvaspilsētu Bangvī. Valsts kristiešu kopiena, kurai tiek oficiāli rēķināts, ka pieder 90 procenti valsts iedzīvotāju, protams, ar šo nebija mierā, radīja “pašaizsaradzības” grupas ar nosaukumu „anti-Balaka”. Tieši tāpat kā „Seleka”, arī „anti-Balaka” aktīvi izvērš teroru pret civiliedzīvotājiem. Sākotnējais reliģiskais konflikts ar gadiem pat vairs nav tik daudz reliģisks, cik etnisks. Etniskās grupas patiesībā rāda pilnīgi citu CĀR ainavu un nemaz daudz kopīgu īpašību starp tām nav atrodamas. Piemēram, daudzas etniskās grupas pieder faktiski vietējām, tradicionālajām reliģijām. Daudzi praktizē dažādas burvestības, pat, ja valsts oficiālā pozīcija ir par tām sodīt ar cietumsodu. Konfliktu neatrisināja ne tikai Fostina-Arčandža Tuaderas ievēlēšana par prezidentu un pārvēlēšana 2020. gadā. Patiesību sakot – konstitūcija arī 2023. gada referendumā tika mainīta, lai Tuadera varētu amatā palikt neierobežotu laiku. Un vēl mazāk CĀR problēmas risina ārvalstu iejaukšanās. Francijas neveiksmīgie centieni atjaunot savu ietekmi valstī ir bijuši relatīvi nesekmīgi. Franciju un Eiropas Savienību kopumā no CĀR “izspiež” Ķīna, bet sevišķi jau Krievija. Krievija jau 2018. gadā noslēdza ar CĀR centrālo valdību vienošanos par  derīgo izrakteņu ieguvi un ieveda valstī bēdīgi slaveno Vāgnergrupu, kas apmāca valdības armiju. CĀR pat neslēpj, ka grib redzēt pastāvīgu Krievijas militāro bāzi savā valstī, jo ar ieroču piegādēm un vāgneriešu treniņiem ir par maz. Vairāk par Centrālāfrikas Republikas resursu paradoksu un vāgneriešu lomu valstī stāsta Liutaurs Gudžinsks, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta asociētais profesors.

Pasaules čempionāts hokejā noslēdzies ar mājinieku - Čehijas valstsvienības - triumfu, viņiem izcīnot zelta medaļas pirmoreiz kopš 2010. gada. Finālā čehi 3. periodā beidzot uzlauza Šveices izlases aizsardzību un vārtsargu, gūstot divus vārtus, bet paši savu cietoksni nosargāja neieņemtu, Čehijai svinot uzvaru 2:0. Uzvaras vārtu autors Dāvids Pastrņāks, kurš izlasei pievienojās tikai pašā grupu turnīra izskaņā, bet tagad viņš savu vardu Čehijas hokeja vēsturē ieraksta vēl treknākiem burtiem. Šveicei tikmēr trešo reizi 11 gadu laikā jāsamierinās ar sudrabu - viņiem iepriekš zaudējumi finālos arī 2013. un 2018. gada čempionātos. Nākamā gada pasaules čempionāts notiks Zviedrijā un Dānijā, Latvija spēlēs Stokholmā pret Kanādu, Šveici, Zviedriju, Slovākiju, Austriju, Franciju un Slovēniju. Teorētiski gan vēl iespējamas kādas izmaiņas, jo turnīra rīkotājiem ir tiesības apmainīties ar vienu komandu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra. Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes. Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie. Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus. Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas  konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu. Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti. 19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā. Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku. Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu. Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā. Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.

Pasaules čempionātā hokejā Latvijas izlase pēc vienas brīvdienas šodien, 14. maijā, atgriezīsies uz ledus spēles kreklos, lai mērotos spēkiem ar Kazahstānas valstsvienību. Mūsējie turnīru sākuši ar divām smagām uzvarām papildlaikos pret Poliju un Franciju, Kazahstānas komandai līdz šim viena uzvara un viens zaudējums. Gadu gaitā abas izlases pasaules čempionātos spēlējušas ar zināmu regularitāti un savstarpējais mačs bija arī pirms gada - toreiz Latvijai graujoša uzvara. Hokeja studijā runājam par Latvijas gatavošanos spēlei, pretiniekiem Kazahstānu un savstarpējo spēļu vēsturi. Kā Latvijas izlases spēlētāji atguva spēkus pēc divām pirmajām spēlēm, stāsta fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis. Par to, kas varētu sargāt mūsējo vārtus un vai komandai varētu pievienoties Artūrs Šilovs, stāsta Artūrs Irbe. Iepazīstinām arī ar Kazahstānas komandu.

Latvijas hokeja izlase turpina pasaules čempionātu ar 3:2 uzvaru papildlaikā pār Franciju! Par visu svarīgāko pēc spēles runāja "FaceOff" podkāsts

Latvijas izlase vakar, 12. maijām pagarinājuma izskaņā uzveica arī Francijas hokejistus. Šodien Latvijas hokeja izlasei pirmā brīvdiena turnīrā, varēs atvilkt elpu pēc diviem emocionāliem mačiem, kas prasīja arī daudz fiziskā spēka. Divu dienu laikā Latvijai divas uzvaras papildlaikā, vakar pret Franciju ar 3:2. Abos mačos uzvaras vārtus guva kapteinis Kaspars Daugaviņš. Vakardienas spēli vērtē Kaspars Daugaviņš, bet izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš ieskicē, kāda būs šī  - atputas un treniņa - diena, jo rīt spēle ar Kazahstānu, bet trešdien ar Vāciju. Pasaules čempionātā vēl vakar Ostravā Slovākija ar 6:2 uzveica Kazahstānu, bet zviedri tikai ar 5:1 bija pārāki pār Poliju. Prāgā somi ar 8:0 “sasita lupatās” britus, Dānija ar 1:5 zaudēja Kanādai, bet Šveice ar 6:5 uzvarēja  Austriju.    

Latvijas hokeja izlase šodien, 12. maijā, ar maču pret Franciju turpinās pasaules čempionātu hokejā, bet vakar to sāka ar ļoti sarežģītā ceļā izrautu uzvaru papildlaikā pār Poliju ar 5:4. Polija pasaules čempionāta spēcīgāko izlašu pulkā atgriežas pirmo reizi kopš 2002.gada, un jau pirmajā mačā izcīnīja vēsturisku punktu. Vakardienas spēli vērtē izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Savukārt to, kādu hokeju spēlē Francijā stāsta aizsargs Roberts Kaļķis, kur sezonu aizvadījis šajā valstī. Pasaules čempionātā vēl vakar Kanāda ar 4:2 arī spraigā spēlē pārspēja Lielbritāniju, Dānija ar 5:1 uzveica Austriju, mājinieki čehi ar 6:3 uzvarēja Norvēģiju. Tas Prāgas grupā. Bet Ostravā ASV ar 6:1 bija pārāki pār Vāciju, savukārt latviešu šodienas pretinieki Francija ar 1:3 zaudēja Kazahstānai.  

Piespēlē šoreiz daudz runājam par pasaules čempionātu hokejā, kas sācies Čehijā. Lielā intervija ar bijušo Latvijas izlases aizsargu Jāni Andersonu, kurš jau ilgi dzīvo Slovākijā, tur arī strādā par treneri. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase ar uzvaru pār Poliju un Franciju papildlaikā sāk pasaules čempionātu; Uz Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta krēslu cierē pieci pretendenti; Latvijas Basketbola līgas finālsēriju ar uzvaru sāk “VEF Rīga”, bet “Zeļļi” izrāda ļoti nopietnu pretestību; Ventspils ar graujošu uzvaru iesāk bronzas sēriju; "Prometey", iespējams, atstās Latvijas-Igaunijas apvienoto līgu.

Rubrika "LAUKUMA LĪMENĪ " atgriežas ar pēcspēles emocijām un atziņām no Artūra Barovska un Edgara Lūsiņa. Sarunas gaitā abi analizē neizteiksmīgo spēles sākumu, vārtu guvumus un dalās prognozēs par ritdienas spēli ar Franciju.

Raidījumā Piespēle šoreiz iepazīstam jātnieku sportu, jo ciemos pašmāju labākais konkūra disciplīnas pārstāvis Kristaps Neretnieks. Ar viņu saruna gan par gatavošanos Pasaules kausa finālposmam aprīlī, gan Parīzes olimpiskajām spēlēm vasaras otrajā pusē. Tāpat arī par Neretnieka vēlmi mainīt stagnējošo Latvijas Jātnieku federācijas kursu. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase aizvadījusi pirmo spēli jaunā galvenā trenera vadībā; Latvijas atklātajā hokeja čempionātā noskaidrotas finālistes - “Zemgale”/LBTU un “Mogo”/LSPA; Uvis Balinskis pēc trim mēnešiem fārmklubā atgriežas Nacionālajā hokeja līgā; Agresorvalstu sportistiem aizliegta dalība Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā; Parīzes olimpisko spēļu basketbola turnīrā notikusi izloze - Rīgas kvalifikācijas turnīra uzvarētāji būs grupā ar Franciju, Vāciju un Japānu.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) turpina savu tradīciju un arī šogad dodas uz Franciju, lai Lielajā teātrī Eksanprovansā (Grand Théâtre de Provence) sniegtu koncertu. Pie diriģenta pults stāsies maestro Žans Klods Kazadesī, bet soliste būs dāņu vijolniece Anna Agafija Egholma. Programmā iekļauts Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Vijoļkoncerts un Nikolaja Rimska-Korsakova “Šeherezade”. Pirms koncertturnejas šo programmu 21. martā varēs noklausīties arī Lielajā ģildē. Uz koncertu aicina un par gaidāmo turneju stāsta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina.

Ukraina turpina aizstāvēties pret iebrucējiem. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" komentētājs politologs Arnis Latišenko. Sazināmies arī bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedi Juri Dalbiņu. Ierakstā komentē politologs no Krievijas Dmitrijs Oreškins un žurnālists no Ukrainas Dmitro Ļevus. Ukrainas karš: 8 + 2 Krievijas agresija pret Ukrainu ilgst jau desmit gadus – šo it kā labi zināmo faktu šajās dienās mēdz atgādināt dažādu pasaules mediju virsraksti. Pēdējie divi gadi, kurus Ukrainas tauta izmisīgi aizstāvas pret plaša mēroga iebrukumu, daudzu apziņā aizēnojuši iepriekšējos astoņus, kuros Krievija tāpat sagrāba teritorijas, grāva un slepkavoja, meloja un manipulēja. Vakar, 20. februārī, Kijivā tika atzīmēta desmitā gadskārta, kopš asiņainā pretstāve Maidanā sasniedza savu kulmināciju, un pieminēti 107 t.s. „Pašcieņas revolūcijas” jeb „Eirorevolūcijas” upuri. Diemžēl, kā izrādījās, tās bija tikai pirmās dzīvības no daudziem tūkstošiem, kurus Ukrainai nācies šajos gados ziedot par savu vēlmi piederēt brīvības un tiesiskuma telpai. Šos nežēlīgos meslus ukraiņu nācija maksā arī par Rietumu pasaules tuvredzību, ērtām ilūzijām, domāšanas inerci, reizumis arī noziedzīgu vienaldzību un nožēlojamu pērkamību, ko meistarīgi izmantojis Kremļa režīms. Un pat ja šobrīd pasaules demokrātijas pīlāri sākuši ārstēt šīs ielaistās kaites, tad atlabšana notiek ar smagiem recidīviem, bet komplikācijas, kā, piemēram, Eiropas militārais vārgums, būs jūtamas vēl ilgi. Tiesa, uz nožēlojamās Savienoto Valstu palīdzības situācijas fona zināmi cerību stariņi ir pagājušonedēļ noslēgtie aizsardzības pakti ar Vāciju un Franciju, kas pievienojas līdzīgam jau janvārī noslēgtam akordam ar Lielbritāniju. Kad 2014. gadā notika Krievijas maskētais iebrukums Ukrainas austrumdaļā, frontes līnijā cita starpā nonāca arī Avdijivkas pilsēta, kurā pirms kara dzīvoja apmēram 35 000 iedzīvotāju. Pamatīgi cietusi jau agrāk, pilsēta tika galīgi pārvērsta drupu kaudzē kaujās kopš pagājušā gada oktobra, Krievijas pusei dāsni šķiežot munīciju, bruņutehniku un lielgabalu gaļu, lai Avdijivku ieņemtu. 17. februārī ukraiņu spēki atstāja pilsētu, atkāpjoties uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, un līdz ar to Krievija guvusi savu pirmo nozīmīgo panākumu kopš pagājuša gada maija, kad pēc līdzīgām ilgām un asiņainām kaujām tās spēki ieņēma Bahmutu. Kā viens no Avdijivkas krišanas iemesliem tiek minēts zināms Krievijas pārsvars gaisā, lai gan par absolūtu to ne tuvu nenosaukt, ciktāl pēdējās dienās notriekti vairāki modernākie krievu lidaparāti Su-34 un Su-35. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru Pagājušās piektdienas, 16. februāra, pēcpusdienā Krievijas Ieslodzījuma lietu pārvalde paziņoja, ka labošanas darbu kolonijā miris ieslodzītais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Kā oficiālais nāves iemesls tiek minēts “pēkšņās nāves sindroms”. Lai gan īsto nāves iemeslu šobrīd un diez vai vispār varēs noskaidrot, jo Navaļnija līķi ģimenei neatdos vēl vismaz divas nedēļas,  kamēr tikšot veikta “ķīmiskā ekspertīze”.  Tomēr ir skaidrs, ka pie viņa nāves ir vainojams Kremlis.  Navaļnijs savas dzīves laikā bijis neērts pretinieks Kremlim, regulāri izgaismojot valdošās elites koruptīvās darbības, izvedot ielās protestētājus un kopā ar žurnālistiem no „Bellingcat”, CNN un citiem medijiem atklājot arī to, kā tieši Kremlis centās viņu noindēt 2020.gadā. Šaipus robežai Aleksejs Navaļnijs gan bija pretrunīgi vērtēta persona. No vienas puses – vienīgais, kas vēl spēja apvienot Krievijas opozīciju un bijis gana drosmīgs, lai atgrieztos Krievijā, labi zinot, kas viņu sagaida dzimtenē. No otras puses, netiek aizmirsts tas, ka 2007.gadā viņš bija pievienojies radikālajai Nacionālās Krievijas atbrīvošanas kustībai, Navaļnijs arī atbalstījis Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā, kā arī paudis, ka "Krima paliks Krievijas sastāvā un pārskatāmā nākotnē nekad vairs nekļūs par daļu no Ukrainas". Šeit gan jābilst, ka pagājušā gadā  Navaļnijs rakstīja, ka Ukrainas robežām jābūt tām, kas starptautiski atzītas un noteiktas 1991. gadā. Pēc ziņām par Navaļnija nāvi, virknē Krievijas pilsētu cilvēki devās nolikt ziedus viņa piemiņai  pie pieminekļiem politiski represētajām personām. Divās dienās Krievijā arestēja vairāk nekā 400 cilvēku, kas vēlējās pieminēt nelaiķi.  Pirmdien  Navaļnija atraitne Jūlija publicēja videouzrunu, kurā paziņoja, ka viņas vīru noslepkavojis diktators Vladimirs Putins, un solīja turpināt opozicionāra cīņu, aicinot krievus stāties viņai līdzās un turpināt cīnīties par brīvu Krieviju.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins. Vērtējot situāciju Brazīlījā, sazināmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu, kurš šajā valstī daudzus gadus dzīvojis. Savukārt analizējot situāciju Senegālā, sazināmies ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš dzīvo Gambijā. Pakistānas armija zaudē "kauju" tīmeklī Daudzi pasaules mediji, komentējot 8. februārī notikušās Pakistānas parlamenta vēlēšanas, norāda, ka to rezultāti esot visnepatīkamākie Pakistānas bruņotajiem spēkiem. Pakistāna ir viena no tām valstīm, kurās armija radusi tieši ietekmēt politiskos procesus. No septiņdesmit sešiem valsts pastāvēšanas gadiem trīsdesmit sešus pie varas tajā ir bijušas militāras huntas, un pēdējais šāds posms – ģenerāļa Perveza Mušarafa prezidentūra – beidzās 2008. gadā. Arī civilās varas periodos pakistāniešu politiķiem allaž nācies just militāristu smago roku sev uz pleca, un attiecību sabojāšana ar vīriem uzplečos nevienam no viņiem neko labu nesola. Kā apliecinājums tam var kalpot arī ekspremjera Imrāna Hāna, partijas „Pakistānas kustība par taisnīgumu” līdera, liktenis. Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā Hāns, spilgts populists, kurš tobrīd baudīja armijas atbalstu, ar savu partiju ieguva vairākumu parlamentā un noformēja vienpartijas valdību. Bet jau drīz premjerministra un ģenerālštāba ceļi šķīrās, un 2022. gada aprīlī Hāns kļuva par pirmo premjerministru Pakistānas vēsturē, kurš zaudēja amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Pagājušā gada maijā viņš tika arestēts un nu jau ir arī notiesāts par vairākām apsūdzībām – valsts noslēpumu izpaušanu, protokolāru dāvanu piesavināšanos un laulības likumu pārkāpšanu. Pēdējā no lietām pamatīgs cietumsods piespriests arī ekspremjera dzīvesbiedrei. Tā nu vēlēšanu procesā Imrāns Hāns varēja piedalīties no cietuma kameras, tomēr viņš tajā tiešām piedalījās, publiskojot savas uzrunas tīmekļa platformās un tādējādi apliecinot, ka armijnieku vara Pakistānā nav absolūta. Vēl viens mēģinājums nozīmīgi taranēt Hāna partijas priekšvēlēšanu kampaņu bija centrālās vēlēšanu komisijas lēmums liegt partijas kandidātiem startēt sarakstos ar vienotu partijas emblēmu, kas faktiski lika viņiem balotēties kā neatkarīgajiem kandidātiem. Par savu favorītu šajās vēlēšanās militāristi bija izraudzījušies Pakistānas politikas veterānu, trīskārtēju ekspremjeru un partijas „Pakistānas Musulmaņu līga” līderi Navazu Šarifu, kurš tikai pagājušogad atgriezās valstī pēc četrus gadus ilgas trimdas, kas sekoja notiesāšanai t.s. „Panamas dokumentu” atklātā rezultātā. Tomēr, jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo aktīvāka izvērtās „Kustības par taisnīgumu” atbalstītāju mobilizācija sociālajos tīklos. Īsti nelīdzēja pat tīmekļa un mobilo sakaru pārtraukšana daudzos reģionos vēlēšanu dienā. Saskaņā ar oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem „Kustība par taisnīgumu” ieguvusi lielāko mandātu skaitu – 93 no 266; un, kā apgalvo kustības līderis Hāns, būtu ieguvusi vēl daudz vairāk, ja ne militāristu īstenotie rupjie rezultātu viltojumi. Navaza Šarifa „Musulmaņu līga” ierindojusies otrajā vietā ar 75 deputātu vietām. Trešajā ar 54 mandātiem ir centriski kreisā Pakistānas Tautas partija, kuru vada prominentās politiķu dinastijas atvase, bijušais ārlietu ministrs Bilavals Bhuto Zardari. Pēc vairāku dienu minstināšanās vakar sāka iezīmēties jaunās valdības aprises, proti, tas būtu Musulmaņu līgas kabinets, kuru atbalstītu Tautas partija un vairākas mazākas partijas, Tautas partijai gan neiekļaujoties valdībā. Imrāns Hāns šo vienošanos jau nodēvējis par „laupīšanu gaišā dienas laikā”. Demokrātijas nedienas Āfrikā turpinās Senegāla līdz šim tika uzskatīta par vienu no Rietumāfrikas stabilāk iesakņotajām demokrātijām, un ar šo reputāciju lepojušies arī valsts iedzīvotāji. Tāpēc, kad pagājušajā nedēļā republikas prezidents Maki Salls paziņoja, ka 25. februārī paredzētās vēlēšanas tiks pārceltas uz decembri, galvaspilsētas Dakāras un citu pilsētu ielās izgāja protestētāji, kuri iesaistījās sadursmēs ar drošības spēkiem. Līdz šim ziņots par trīs sadursmēs dzīvību zaudējušiem protestu dalībniekiem. Daudzi uzskata, ka prezidents nolēmis šādi pagarināt savu pilnvaru termiņu, kaut gan viņš pats apgalvo, ka tikai vēlas ļaut valstij nepieciešamo sagatavošanos. Var piebilst, ka 2012. gadā, kad prezidents Salls tika ievēlēts amatā, viens no viņa kampaņas vadmotīviem bija opozīcija iepriekšējam prezidentam Abdulajam Vadam, kurš bija iecerējis tikt pie trešā pilnvaru termiņa. Pašreizējais priekšvēlēšanu periods tiešām bijis satricinājumiem bagāts. Pamanāmākais opozīcijas kandidāts, blogeris Ūsmans Sonko jau vairākus gadus iesaistīts ilgstošās tiesvedībās, aizstāvēdamies pret arvien jaunām apsūdzībām. Šobrīd viņš atrodas apcietinājumā kopš pagājušā gada jūlija, apsūdzot par kūdīšanu uz nemieriem, sakariem ar teroristiskām organizācijām un valsts drošības apdraudēšanu. Sonko ir īpaši populārs jaunāko vēlētāju vidū, savukārt valsts politisko eliti, kā lēš raidsabiedrības BBC eksperts Nikolass Negoče, visvairāk biedējot viņa sludinātās idejas par saišu saraušanu ar agrāko koloniālo valdītāju Franciju, t.sk. atteikšanos no Rietumāfrikas franka – valūtas, kuru izmanto astoņas Āfrikas valstis un kura piesaisti eiro daļēji garantē Francijas valdība. Kā oficiālās varas atbalstītais kandidāts šobrīd tiek pozicionēts līdzšinējais premjerministrs Amadū Ba, kurš gan tiek raksturots kā neharizmātisks un, attiecīgi, nepopulārs. Vēl viens līdz šim diskvalificēts opozīcijas kandidāts ir kādreizējā prezidenta dēls Karims Vads, kurš tikai salīdzinoši nesen atteicās no Francijas dubultpilsonības, kas neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu. Vēlēšanu datuma pārcelšana varētu ļaut viņam tajās piedalīties. Demokrātijas grīļošanās Senegālā jau atkal rāda, ka Rietumāfrika un Centrālāfrika, kas pamatā ir Francijas kādreizējie koloniālie valdījumi, piedzīvo līdzšinējās politiskās kārtības krīzi. Rietumāfrikas valstu ekonomisko apvienību, kura līdz šim uzskatīta par drošāko demokrātijas un kopīgas drošības politikas balstu reģionā, nule pametušas trīs valstis – Nigēra, Mali un Burkinafaso – kurās pēdējo gadu laikā pie varas nākušas diktatūras. Bolsonaro – nenotikušais diktators? Oktobrī Brazīlijā notiks šīs valsts 5570 vietvaru vadītāju vēlēšanas, kurās viens no galvenajiem varas pretendentiem ir bijušā prezidenta Žaira Bolsonaro Liberālā partija. Pēdējo dienu notikumi gan varētu būt mazinājuši partijas kandidātu izredzes. Pagājušonedēļ policija veikusi kratīšanas eksprezidenta un vairāku citu politiķu dzīvesvietās, pašam Bolsonaro konfiscēta pase, četri viņa līdzgaitnieki arestēti. Uz laiku ticis aizturēts arī Liberālās partijas priekšsēdis Valdemārs Košta Netu. Viņi tiek turēti aizdomās par to, ka pēc 2022. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās plānojuši sarīkot Brazīlijā militāru puču. Bolsonaro esot sacerējis uzrunu, kurā paziņotu par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, kā arī mēģinājis iesaistīt apvērsuma mēģinājumā militārpersonas un plānojis Brazīlijas Augstākās tiesas tiesnešu arestu. Bolsonaro, bijušais armijas kapteinis, pagātnē atļāvies visai nepārprotami paust simpātijas huntai, kura valdīja Brazīlijā no 1964. līdz 1985. gadam. Tas bija militāro diktatūru „zelta laikmets” Latīņamerikā, kad līdzīgi režīmi ilgāku vai īsāku laiku bija pie varas Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un vairākās citās valstīs. Šos laikus, kad režīma pretinieki tika masveidā arestēti, spīdzināti, vairāki simti nogalināti, prese, literatūra un māksla tika pakļautas cenzūrai, un sabiedrība kopumā – iebiedēšanai, atgriežamies negribētu redzēt arī tie mēreni labējie, kuri balsoja par Bolsonaro tāpēc, ka nevēlējās pie varas redzēt visai kreiso pašreizējo prezidentu Lulu da Silvu. Tagad, kā lēš analītiķi, paredzams Liberālās partijas popularitātes kritums šai elektorāta daļā. Daži līdzšinējie Bolsonaro līdzbiedri, kā Sanpaulu gubernators Tarsizio de Freitašs vai Minasžeraisas pavalsts gubernators Romeu Zema, jau demonstrējuši gatavību sadarboties ar saviem kreisajiem konkurentiem prezidenta Lulas da Silvas un viņa sabiedroto personā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Ome Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, un mana mamma piedzima bēgļu nometnē Vācijā. Šo Ziemassvētku apsveikumu omes māsa no Latvijas viņai sūtīja 1965. gadā. Kupenās iesnigusī mājiņa ar stirnām pagalmā – šī kartītes aina man vienmēr šķitusi neizskaidrojami tuva… Un paskat! Tagad man tāda mājiņa meža malā ir pašai." Šos vārdus kādā intervijā sacījusi viena no raidījuma viešņām, jo starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar globāliem latviešiem - jo, par šo ģimeni runājot, nākas piesaukt Vāciju, Franciju, Angliju, nāksies pieminēt tautas dejas, tautastērpu darināšanu, rotas, dziedāšanu, bet pāri visam Latviju.  Studijā Uskaļu ģimenes pārstāves - Ilona Uskalis un Zinta Uskale, mamma un meita. Vārdus, kuri skanēja raidījuma ievadā, ir teikusi Zinta Uskale. Tie ieskicē jūsu ģimenes trimdas laika stāstu, kas sasaucas ar tā laika stāstiem. Zinta ir dzimusi Lielbritānijā, bet Ilona ir dzimusi bēgļu nometnē Vācijā (Flensburgā, angļu zonā), un tālāk devās ar mammu uz Angliju.      

Raidījuma Piespēle centrālais temats šajā nedēļā ir sporta karalis futbols un raidījuma vadītāji kopā ar ekspertiem analizē Latvijas futbola izlases sniegumu šajā gadā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Studijā viesojas Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko, futbola kluba RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis un viens no pašmāju labākajiem futbola žurnālistiem Edmunds Novickis no medija “sportacentrs.com”. Lieliem, svarīgiem notikumiem piesātināts nedēļas tops: SOK 2030. gada olimpiskajām spēlēm virza Franciju, 2034. gadā Soltleiksitiju, Zviedrijai/Siguldai olimpiskās spēles, visticamāk, ies secen; Latvijas vīriešu basketbola izlase noskaidro pretiniekus olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgā; “Riga” telpu futbolistiem nedaudz pietrūkst, lai iekļūtu Čempionu līgas finālčetriniekā; Latvija kopā ar Lietuvu iegūst tiesības sarīkot 2026. gada Eiropas čempionātu telpu futbolā; Biatloniste Baiba Bendika un tenisiste Anastasija Sevastova atgriežas sacensībās pēc maternitātes pauzes.

25. novembrī Ogres novada Kultūras centra Mazajā zālē notiks vokālās grupas "Anima Solla" jubilejas koncerts - salidojums "Dzied', māsiņa, tu pret mani!", kurā skanēs latviešu tautasdziesmas – arī ansamblim veltītās Uģa Prauliņa, Andra Dzenīša, Andra Kontauta, Riharda Dubras, Jura Vaivoda, Sniedzes Prauliņas un Lauras Jēkabsones apdares. 1998. gadā Jumpravā izveidotais ansamblis ir trīskārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Lielās balvas ieguvējs, Pasaules Koru olimpiādes uzvarētājs vokālo ansambļu kategorijā, dažādu starptautisku un nacionālu konkursu laureāts. Sarunā ar ansambļa vadītāju Mārīti Puriņu un dalībniecēm - Annu Rudzīti, Noru Vanagu un Elizabeti Štomu - uzzinām par spējām komponista mūziku sasaistīt ar savu būtību, par maģisko pieskaršanos jaunajai mūzikai un dzinuļiem, kuri liek apzināties savu varēšanu, par iespēju izbraukāt visu pasauli un satikt apbrīnojamas personības. Sarunas gaitā - arī par jubilejas programmas koncepciju, kuras pamatā vēlme izdziedāt savu dzīvi un rādīt latviešu sievietes stipro pusi; par vokālo grupu, kura kalpojusi daudziem komponistiem par radošo laboratoriju, bet daudzām dziedātājām bijusi kā platforma nākamajam lēcienam profesionālajā karjerā. Noslēgumā - arī par pagriezienu turpmākajā ansambļa darbībā, kas iezīmēs neatkarīgu ceļu un darbošanos pēc projektu principiem. Inta Pīrāga: Kādēļ ir tik svarīgi jubilejās pulcēt kopā visas iepriekšējās un esošās dziedātājas, un kādēļ vispār ansamblim ir svarīgi grandiozi svinēt savas dzimšanas dienas? Mārīte Puriņa: Pirmkārt, dzimšanas diena ir kā Jaunais gads – kaut kāds posms dzīvē noslēdzies, un mēs atskatāmies atpakaļ uz padarīto un raugāmies nākotnē uz to, kā nu būs. Otrs iemesls ir sanākt visām kopā, jo pa šiem 25 gadiem ansamblī nomainījušās diezgan daudzas dziedātājas. Meitenēm, redz, tā ir – viņas studē, tad viņas brauc uz ārzemēm, tad precas, tad viņām dzimst bērni un tad viņas vairs nevar to savienot ar dziedāšanu, tādēļ arī sastāvs ļoti mainās. Šo gadu laikā ansamblī dziedājušas 41, bet šajā koncertā būs 20 dziedātājas, jo desmit no kopējā skaita šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs un desmit citām ir dažādi iemesli, kādēļ viņas netiek, bet 20 būs, tātad būsim pat kamerkoris. Es ar Anima Solla esmu runājusi vairākkārt. Iemesli ir bijuši dažādi. Ja nemaldos, pirmā bija 10 gadu jubileja, tad sekoja 15, tad 20 gadu, ir bijuši dažādi braucieni, vajadzējis parunāt par balvām un uzvarām, ir bijuši jaundarbi, bet par 25 gadiem mēs runājam pirmoreiz. Anna, es saprotu, ka mamma ir ansambļa vadītāja un nekādi nevarēji izsprukt no dziedāšanas, bet nu ir pietiekami cienījams vecums, lai varētu atļauties runāt pretī. Kas ir tas, kas visu šo laiku tevi tur pie ansambļa? Ir bijuši pāris mazi sānsolīši, bet principā visi 25 gadi ansamblī ir nodziedāti. Anna Rudzīte: Jā, ir visi 25 gadi. Manuprāt, ir bijusi tikai viena nepilna sezona, kurā nedziedāju, jo man piedzima pirmā meitiņa un ansamblim tobrīd bija diezgan aktīvs darba posms. Tad gan es sapratu, ka šī nu ir tā reize, kad vairs nevaru dziedāt kopā ar šīm jaukajām meitenēm, bet lielākā daļa manas dzīves ir pavadīta ansamblī. Šīs ir manas visnoturīgākās attiecības ārpus ģimenes, kādas man jebkad bijušas (smiekli), un es varu teikt, ka šis ir brīnišķīgs muzikāls, un ne tikai muzikāls, piedzīvojums. Ko tik mēs neesam kopā darījušas – esam izbraukājušas, šķiet, teju visu pasauli, dziedājušas konkursos un koncertos, baudījušas visneiedomājamākās, gardākās virtuves un satikušās ar visiespaidīgākajiem cilvēkiem. Es nemūžam nebūtu spējusi to visu izdarīt, ja nebūtu pakļāvusies mātes spiedienam un dziedājusi Anima Solla 24 gadus. (smiekli). Elizabete, kā saprotu, ir pievienojusies kā viena no nesenākajām. Šad tad dzirdu, ka vokālā grupa Anima Solla izsludina uzņemšanu, jo trūkst dziedātāju. Protams, tas nenotiek tik plaši kā ierasts koros – sarunas vairāk notiek caur draugiem un paziņām, viens otru ierunā, un tad apmēram jau ir zināma tā augsne, kurā šī sēkla kritīs. Cik ilgi tu dziedi ansamblī un kā par to uzzināji? Elizabete Štoma: Es dziedu tikai vienu gadu. Man Mārīte pati piezvanīja un piedāvāja šo lielisko iespēju. Šogad bijis tik daudz notikumu – Dziesmusvētki, brauciens uz Franciju, rokopera "Lāčplēsis", tagad jubileja. Pa gadu esmu paspējusi piedzīvot ļoti daudz. Nora, tev dzīve Anima Solla jau ir mazlietiņ garāka? Nora Vanaga: Jā, es ansamblī dziedu tieši piecus gadus. Patiesībā uzsāku tieši 20 gadu jubilejā, kad arī bija salidojums. Tas būtībā bija mans pirmais nozīmīgais koncerts šajā sastāvā. Es gan tiku uzņemta caur noklausīšanos. Nezinu, kāds bija konkurss un cik daudz kandidātu uz manu vietu, bet tā esmu nonākusi šeit un dziedu jau 5 gadus.  Kurš jums katrai ir tas fantastiskākais brīdis, kura dēļ ir vērts arī iziet cauri dažādām grūtībām? Kā dēļ ir vērts dziedāt šajā ansamblī? EŠ: Man laikam visvairāk patīk tieši mirklis uz skatuves, kad esam visas kopā - dziedāšanas brīdis, kurā tu paskaties apkārt un saproti, ka ir tik forši dziedāt. NV: Man tie ir izaicinājumi. Pirmkārt, izaicinājums dziedāt tik dažādu repertuāru, kāds mums ir. Mums ir ļoti daudz pašmāju iemīļotu komponistu darbu, kas rakstīti speciāli mūsu vokālajai grupai, un tos izpildīt ir milzīgs pagodinājums. Darbi ir visdažādākā stila un rakstura, ar dažādiem vokālajiem izaicinājumiem un diapazoniem, un tieši šie izaicinājumi ir tas dzinulis, kas liek pasvīst un apzināties savas spējas un robežas, varēšanas un nevarēšanas. Katrā ziņā, garlaicīgi nav, un tas arī šeit notur. Vēl viens izaicinājums, kā jau Mārīte minēja, ir dalībnieču maiņa. Mēs visas esam brīnišķīgas solistes katra par sevi, bet būt ansamblī ir izaicinājums – spēt sadziedāties ne tikai vokāli, bet arī rakstura ziņā - saliedēties kā vienam veselam organismam. Dalībnieču maiņa dod uzdevumu arī mums, esošajām dalībniecēm – pieņemt un pielāgoties. Un tā, caur izaicinājumiem, mēs ejam no sezonas uz sezonu.

Latvijas izlase ceturtdien un piektdien aizvadīs pārbaudes spēles pret Franciju, tāpēc "Ārpus kadra ar skaidru skatu" svaigākā epizode veltīta hokejam. Ciemos Eduards Tralmaks. Savainojuma dēļ nesagaidījis cerēto interesi no Ziemeļamerikas, 26 gadus vecais uzbrucējs izlēma skatīties Eiropas virzienā. Iezvanījās telefons, un otrā pusē bija Jaromīrs Jāgrs. Leģendai piederošajā Kladno "Rytiri" Tralmaks spēlē pirmo vijoli – ar deviņiem vārtiem viņš atrodams starp Čehijas Ekstralīgas labākajiem snaiperiem, un uzbrucējs Latvijas izlasē ieradies ar piecām rezultatīvām spēlēm pēc kārtas. Skaties "Ārpus kadra ar skaidru skatu" trešdien pulksten 21:30 kanālā TV4

Sankcijas pret Krieviju: vai cīņa ar to apiešanu ir veiksmīga? Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns devies uz Krieviju un tiksies ar Putinu. Analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Igaunijas sabiedriskā radio (ERR ) Ziņu un sporta nodaļas vadītāju Anvaru Samostu. Sazināmmies ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli. Sankcijas – ap likumu ar līkumu 23. augustā Igaunijas Nacionālā raidorganizācija nāca klajā ar vēsti, ka Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas dzīvesbiedram Arvo Hallikam daļēji piederošs transporta uzņēmums turpinājis darboties un gūt peļņu Krievijā pēc pagājušā gada februāra. Pats Halliks sākotnēji skaidrojis, ka šī firma tikai palīdzējusi savam sadarbības partnerim pabeigt pirms Krievijas iebrukuma iesāktos darījumus, taču tālāka izpēte liek domāt, ka tā, visticamāk, nav taisnība. Pati premjerministre paziņojusi, ka neapspriežot ar vīru viņa darījumus un, attiecīgi, par viņa biznesu Krievijā neko nav zinājusi. Tomēr šis skandāls pamatīgi iedragājis Kajas Kallasas autoritāti. Aptauju dati liecina, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņai vajadzētu atkāpties no amata. Arī Igaunijas prezidents Alars Kariss pēc tikšanās ar politisko partiju pārstāvjiem izteicies, ka Kallasai vajadzējis atkāpties tūlīt pēc tam, kad skandalozā informācija atklājusies. Notikušais kārtējo reizi atklāj, ka izdevīgo darījumu saišu saraušana ar Krieviju nenākas viegli arī tām valstīm, kuras viskonsekventāk atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru. Pēdējās nedēļās jautājums, kā zināms, aktualizējies arī Latvijā. Protams, runa nav par tiešiem sankciju režīma pārkāpumiem, bet gan par atļautu, tomēr ētiski apšaubāmu rosīšanos. Vērtējot vispārējo sankciju iedarbīguma ainu, Parīzes Politisko pētījumu institūta lektors Sergejs Gurijevs publikācijā mediju informācijas un analīzes resursā „Project Sindycate” secina: „Krievijas ekonomikai joprojām nedraud sabrukums, taču tā izjūt nopietnu kara un sankciju radītu spiedienu.” Ja sākotnēji Krievija pat krietni nopelnīja globālā naftas cenu kāpuma dēļ, tad šogad tās ienākumi no naftas un gāzes tirdzniecības kritušies gandrīz uz pusi. Radikāli mainījusies šī eksporta struktūra: ja līdz pagājušajam gadam vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas jēlnaftas tika eksportētas uz rietumvalstīm – Nīderlandi, ASV, Dienvidkoreju, Franciju, Vāciju u.c. –, tad tagad 31 procents no tās nonāk Ķīnā, 26 procenti – Indijā. Tiesa, kā liecina statistika, apmēram 24 procentiem Krievijas jēlnaftas eksporta galamērķis nav zināms, un ir pamats domāt, ka ar pietiekami izvērstu shēmu palīdzību sava daļa no tā nonāk arī rietumos. Tas liek runāt par sankciju apiešanu kā ļoti nozīmīgu problēmu, ka vēl sāpīgāk izjūtama bruņojuma ražošanas komponentu importa ziņā. Ziņojumu par importēto detaļu nozīmi Krievijas kara mašīnai un šo detaļu pieejamību agresorvalstij jūnijā publicēja Jermaka–Makfola neatkarīgo ekspertu grupa sadarbībā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas institūtu. Tajā secināts, ka pirmajos mēnešos pēc plaša mēroga iebrukuma sākuma attiecīgo bruņojuma ražošanai nepieciešamo detaļu imports Krievijā patiešām sarucis, taču jau ap pagājušā gada septembri agresorvalsts iedarbinājusi sankciju apiešanas shēmas, decembrī sasniegts 2021. gada novembra līmenis, tiesa, pēc tam apjomi atkal nedaudz kritušies. 71 procents no bruņojuma ražošanā nozīmīgām detaļām nonāk Krievijā no Ķīnas un Honkongas, 8 procenti – no Turcijas; savukārt tās ražotas visbiežāk Ķīnā, Malaizijā, Vjetnamā vai Dienvidkorejā. Tomēr, ja palūkojas uz attiecīgo ražotņu īpašniekiem, tad to biroji lielum lielajā vairumā gadījumu atrodas Savienotajās Valstīs, Dienvidkorejā, Japānā, Šveicē vai Eiropas Savienībā. Globālo izraidīto randiņš Vakar, 12. septembrī, no Ziemeļkorejas Krievijā ieripoja Phenjanas režīma līdera Kima Čenuna bruņotais vilciens, ar kuru vadonis dodas uz tikšanos ar savu Krievijas kolēģi Vladimiru Putinu. Kas attiecas uz divpusējām attiecībām, Ziemeļkoreja un Krievija šodien ir kā radītas viena otrai. Pirmā jau gadu desmitiem dzīvo radikāla totalitārisma režīmā, ir starptautiskās sabiedrības izraidītās statusā un tiek uztverta kā drauds vairākām sava reģiona valstīm. Otrā arvien noteiktāk iet līdzīgu ceļu, nežēlīgi represējot režīma pretiniekus, jūsmojot par padomju pagātni un uzsākot plaša mēroga agresijas karu pret Ukrainu, tādējādi izpelnoties sankcijas, izolāciju un boikotu. Tā kā delegācijas sastāvā ir visai daudz militāristu, tiek lēsts, ka tiks runāts par iespējamu Ziemeļkorejas militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstu Krievijai, kurai manāmi trūkst tehniskās jaudas agresijai. Ziemeļkorejā pagājušajās desmitgadēs uzkrāti pamatīgi artilērijas šāviņu un kaujas raķešu krājumi, kurus varētu kārot Krievija. Pretī Phenjanai varētu piesolīt pārtiku, rūpniecības izejvielas un, iespējams, arī tehnoloģijas. Kā zināms, izolācijā esošā valsts attīsta pati savu raķešu būvniecības un kodolprogrammu, un Krievija, kuras rīcībā ir izbijušās superlielvalsts Padomju Savienības militāri tehniskais mantojums, varētu ar to padalīties. Šāds scenārijs rada lielas bažas Rietumvalstu līderu vidū. Savienotās Valstis jau brīdinājušas Ziemeļkoreju neuzsākt militāras piegādes Krievijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Par aptuveni trim nedēļām ātrāk nekā eksperti prognozēja Latvijā, atsācies Covid inficēšanās gadījumu kāpums. Pagājušajā diennaktī reģistrēti 1107 jauni Covid gadījumi. Pēdējo reizi pozitīvo gadījumu īpatsvars no testētajiem lielāks par šodien izziņoto bija 26. martā. Latvijā gan novadu izplatības pieaugums pagaidām ir ļoti mērens, ja salīdzina ar Eiropas dienvidu valstīm, piemēram, Itāliju, Franciju, Grieķiju. Arī slimnīcas ziņo, ka ar pamata diagnozi Covid viņu aprūpē pagaidām nonāk ļoti neliels pacientu skaits. Valsts prezidents Egils Levits 13. jūlijā teica, ka ar Covid mums ir jādomā, kā sadzīvot, lai mazāk būtu jāskatās atkal dažādu ierobežojumu virzienā. Vai Covid Latvijā atvaļinājums jau ir beidzies, skaidrojam Krustpunktā sarunā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktoru Juriju Perevoščikovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Televīzijas žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Paula Dēvica.

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta, kas sola iespējamus izaicinājumus pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam un viņa partijai "Uz priekšu, Republika!". Makronam izaicinājumu metusi nepieredzēti plaša kreiso spēku koalīcija, kas, visticamāk, iegūst tik daudz balsu, lai Makrons zaudētu vairākumu parlamentā. Vai tas varētu nozīmēt, ka Francijas iekšpolitikā gaidāmi interesanti laiki? Pusgads ir atlicis līdz ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām, un arvien skaļāk par sevi atgādina arī bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Šajā dienās uzmanības centrā atkal nonākusi īpašā izmeklēšanas komisija, kas pēta Trampa lomu pagājušā gada 6. janvāra iebrukumā Kapitolijā. Pats Tramps to sauc par vienu no mūsdienu nozīmīgākajiem protestiem, bet izmeklētāji norāda, ka sazvērestība ar mērķi gāzt varu vai pārņemt to, iespējams, nemaz nav beigusies. Pievēršamies arī karam Ukrainā, pareizāk sakot, kārtējām hibrīdkara metodēm, ko pret Ukrainu izmanto Krievija un tās kontrolētie separātisti valsts austrumos. Krievijas prezidents devis mājienus Rietumiem, ka vēsturiski Krievija nevis kaut ko iekaro, bet gan atgūst to, kas tai jau piederējis un pienākas. Savukārt pašpasludinātajā Doneckas tautas republikā piespriests nāves sods trim ārvalstu leģionāriem, kas karojuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Kā vērtējamie šādi Krievijas līdera izteikumi un vai tiesiski tiem vispār ir kāds spēks? Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs Māris Lejnieks. Donalds Tramps – demokrātijas grāvējs? Pēc nemieriem pagājušā gada 6. janvārī, kuru laikā vēlēšanās zaudējušā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ieņēma daļu no Savienoto Valstu Kapitolija ēka Vašingtonā, aizkavējot vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu Kongresā, amerikāņu likumdevēji izveidoja īpašu komiteju šo notikumu izmeklēšanai. Tā bija Kongresa demokrātu frakcijas virzīta iniciatīva, un balsojumā par komitejas izveidi pagājušā gada 1. jūlijā kongresmeņu balsis dalījās pamatā pēc partijas piederības. Attiecīgi komitejas sastāvā darbojas septiņi demokrāti ar komitejas priekšsēdātāju, Misisipi štata pārstāvi Beniju Tompsonu priekšgalā, un tikai divi republikāņi, tai skaitā komitejas vicepriekšsēdētāja, Vaiomingas štata pārstāve Liza Čeinija. Šomēnes komiteja uzsāka publisko sēžu ciklu, kas iesākās pagājušās nedēļas ceturtdienā, 9. jūnijā, un turpinājās aizvakar, 13. jūnijā. Trešā sēde, kas bija paredzēta šodien, tika atcelta, kā paziņots, tehnisku iemeslu dēļ. Komitejas sēdes tiešraidē translē vairums lielāko amerikāņu telekanālu. Abās sēdēs uzmanības centrā bija jautājums par to, kādu informāciju eksprezidents Tramps saņēmis par vēlēšanu rezultātiem, respektīvi – vai viņam bija kāds pamats uzskatīt, ka tie varētu būt viltoti, vai arī apgalvojumi par vēlēšanu nozagšanu, ar kuriem Tramps uzkūdīja savus atbalstītājus 6. janvāra uzbrukumam, bija viņa izdomājums. Kā uzrunā, atklājot pirmo komitejas sēdi, norādīja tās priekšsēdētājs, kongresmenis Tompsons: „6. janvāris bija valsts apvērsuma mēģinājuma kulminācija, nekaunīgs mēģinājums gāzt valdību. Vardarbība nebija nejaušība. Tā bija Trampa pēdējā cīņa, izmisīgi centieni izmantot pēdējo iespēju aizkavēt varas nodošanu. Donalds Tramps bija šīs sazvērestības centrā. Un galu galā Donalds Tramps, Savienoto Valstu prezidents, pamudināja pašmāju konstitūcijas ienaidnieku pūli doties uz Kapitoliju un sagraut Amerikas demokrātiju.”  Kā nozīmīgs fakts komitejas sēžu kontekstā tiek atzīmēts tas, ka samērā neilgs laiks palicis līdz 8. novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām, kurās Demokrātu partija var zaudēt savu nelielo vairākumu Savienoto Valstu likumdevējā. Ukrainas kara hibrīdā dimensija Pagājušajā nedēļā pamanāmi iezīmējās hibrīdā dimensija pašreizējā Krievijas agresijā pret Ukrainu. No vienas puses, te pieminama Krievijas līdera Vladimira Putina uzstāšanās jauno zinātnieku un uzņēmēju auditorijā, kurā viņš pašreizējo karu pret Ukrainu pielīdzināja Krievijas impērijas ekspansijai 18. gs. sākumā, kuru īstenoja toreizējais cars Pēteris I. Piesaucot kauju pie Narvas 1700. gadā, kurā krievu spēki cieta smagu sakāvi no karaļa Kārļa XII vadītās Zviedrijas armijas, prezidents iezīmēja paralēli starp pagātnes monarha īstenoto impērijas paplašināšanu un stiprināšanu, un pašreizējo karadarbību kā savulaik zaudēto teritoriju atgūšanu. Šis, nepārprotami, ir mājiens ne vien Ukrainai, bet arī citiem Krievijas kaimiņiem bijušajā padomju varas sfērā, pirmām kārtām jau Baltijas valstīm. Tikām vēl viena agresijas šķautne nupat iezīmējusies tiesas zālē t.s. Doneckas tautas republikā, kur kara tribunāls 9. jūnijā pēc neilgas lietas izskatīšanas piesprieda nāvessodu trīs Krievijas spēku gūstā kritušiem ārvalstu izcelsmes ukraiņu karavīriem. Tie ir britu pilsoņi Eidens Aslins un Šons Piners, kā arī Marokas pavalstnieks Saaduns Brahims. Aslinam un Brahimam ir arī Ukrainas pilsonība. Kā apsūdzības pamats kalpojis uzstādījums, ka visi trīs esot kara algotņi, tātad viņu karošana pret t.s. „tautas republiku” ir kara noziegums. Kā jau norādījušas vairākas cilvēktiesību organizācijas, šāds apgalvojums neatbilst starptautiskajām kara tiesībām, jo par algotni nav uzskatāms karojošas valsts bruņoto spēku karavīrs. Tāpat tiek norādīts, ka par kara noziegumu uzskatāma trīs karagūstekņu tiesāšana starptautiski neatzītā valstiskā veidojuma „tribunālā”. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šis ir Kremļa režīma atbildes solis Ukrainai, kuras tiesās pēdējā laikā nonākušas vairākas lietas pret gūstā kritušiem un kara noziegumos apsūdzētiem Krievijas karavīriem. Viens no viņiem, seržants Vadims Šišimarins nesen tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu par neapbruņota civiliedzīvotāja nogalināšanu. Vai Franciju gaida jauna „sadzīvošanas” ēra? Pēc svētdien notikušās Francijas Nacionālās asamblejas vēlēšanu pirmās kārtas mandāti apstiprināti vien piecos no 577 apgabaliem. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, pirmajā kārtā tiek ievēlēti kandidāti, kuri iegūst absolūto derīgo balsu vairākumu un ne mazāk kā 25% no apgabalā reģistrēto vēlētāju balsīm. Šādu rezultātu bija maz izredžu sasniegt vēlēšanās, kurās piedalījās nepilni 48% no balsstiesīgajiem. Attiecīgi lielum lielo vairākumu mandātu sadalīs vēlēšanu otrā kārta nākamsvētdien. Šo vēlēšanu nozīmīgākā novitāte ir ietekmīgāko kreiso spēku apvienošanās spēcīgā priekšvēlēšanu aliansē „Jaunā ekoloģiskā un sociālā tautas apvienība”. Tajā ietilpst sociālisti, komunisti, zaļie un partija „Nelokāmā Francija”, kas tiek raksturota kā demokrātiski sociālistisks un kreisi populistisks spēks, un ir šīs apvienības mugurkauls. Apvienotie kreisie šais vēlēšanās ir spēcīgākie konkurenti valdošajai, esošā prezidenta Emanuela Makrona vadītajai partijai „Uz priekšu, Republika!”, kas līdz ar vairākām mazākām partijām veido bloku „Pilsoņi kopā!”. Pirmajā kārtā abiem spēkiem ir praktiski vienādi rezultāti procentuālā izteiksmē, lai gan četri no šai kārtā ievēlētajiem pieciem deputātiem ir kreisie. Salīdzinoši pieticīgāks rezultāts ir galēji labējai Nacionālajai apvienībai, kuras kandidāte Marina Lepena bija galvenā Makrona konkurente abās pēdējās prezidenta vēlēšanās, kā arī Labējo un centristu apvienībai, kas grupējas ar tradicionālo labēji liberālo spēku – Republikāņu partiju. Aplūkojot vēlēšanu apgabalu karti, vērojama jau ierastā Lepenas nacionālistu dominante ziemeļaustrumu reģionos un Vidusjūras piekrastē un Makrona vadīto liberāļu pārsvars valsts rietumu rajonos. Kreisajiem lielākā piekrišana ir valsts dienviddaļas iekšzemes rajonos. Kas attiecas uz Parīzi un visu galvaspilsētas reģionu, tas tradicionāli sadalīts kreisajā austrumdaļā un centriski liberālajā rietumdaļā. Vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti liek domāt, ka prezidenta Makrona partija varētu zaudēt līdzšinējo diezgan komfortablo vairākumu Nacionālajā asamblejā. Ja asamblejas vairākums izrādītos kreiss, Franciju gaidītu kārtējais t.s. „sadzīvošanas” periods – situācija, kad prezidents un valdība pārstāv atšķirīgi orientētus politiskos spēkus. Pagātnē tie allaž bijuši sarežģītas politiskas manevrēšanas posmi. Pēdējo no tiem, kas ilga no 1997. līdz 2002. gadam, kad konservatīvajam prezidentam Žakam Širakam nācās sadzīvot ar sociālista Lionela Žospēna valdību, toreizējais prezidents raksturoja kā „paralīzi”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas un Ukrainas miera sarunas. Armēnijas un Azerbaidžanas konflikta saasinājums. Nekas mainījies - visas pasaules uzmanības centrā joprojām ir karš Ukrainā. Tomēr vakardiena, 29.marts, nesa virkni jaunumu. Ukraiņi būtu gatavi runāt par Doneckas un Luhanskas apgabalu tālāko statusu, gan arī militāri necīnīties turpmākajos gados par Krimas atgūšanu. Savukārt Krievija varētu neiebilst tam, ka Ukraina iestājas Eiropas Savienībā. Vakar parādījās pirmie iespējamie kompromisa piedāvājumi miera sarunās starp Ukrainu un Krieviju. Tikmēr Krievija paziņojusi par kara taktikas maiņu. Kijivas virzienā militārā aktivitāte tikšot būtiski samazināta, galvenā uzmanība būšot veltīta Donbasa atbrīvošanai jeb, pareizāk teikt, iekarošanai. Kā šādas Krievijas paziņojums vērtēt, ko tad varam sagaidīt tālāk militārajā frontē? Un nevaram nepieminēt arī situācijas saasināšanos Kalnu Karabahā. Azerbaidžāņi, šķiet, cenšas izmantot Krievijas vājumu un mēģina pārņemt lielāku kontroli strīdīgajā teritorijā. Izskatās, ka Azerbaidžāna arvien vairāk cenšas tuvināties Ukrainai, savukārt Armēnija vēl ciešāk stiprina savas saites ar Krieviju. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Sarunas Stambulā. Pozitīvi signāli, bet… 29. martā pēc vairāk nekā divu nedēļu pārtraukuma Krievijas un Ukrainas delegācijas tikās klātienē Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā. Abu pušu sarunvežus šeit uzņem Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Ukrainas puse ir publiskojusi savus priekšlikumus karadarbības pārtraukšanai. Proti, Kijiva ir gatava atteikties no mērķa iestāties NATO aliansē un pieņemt pastāvīgi neitrālas valsts statusu, ja virkne valstu būtu gatavas sniegt tai drošības garantijas, kas faktiski būtu līdzvērtīgas NATO līguma 5. pantā definētajām. Kā šādus garantus Ukrainas puse nosaukusi ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – Savienotās Valstis, Lielbritāniju, Franciju un Ķīnu, kā arī Turciju un Poliju. Krimas jautājumā Ukraina gatava piekrist 15 gadus ilgam konsultāciju periodam, kurā atturētos no mēģinājumiem atgūt Krievijas pretlikumīgi anektēto teritoriju, savukārt par separātisko teritoriju likteni Ukrainas austrumos būtu jāvienojas Krievijas un Ukrainas sarunās augstākajā līmenī pēc karadarbības izbeigšanas. Krievijas puse tās aizsardzības ministra vietnieka Aleksandra Fomina personā paziņojusi ka tā būtiski samazina militārās aktivitātes Kijivas un Čerņihivas virzienos, pasniedzot to kā labas gribas žestu. Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu paziņojis, ka abu pušu pozīcijas tuvinoties, un pirmais sarunu procesa rezultāts varētu būt Krievijas un Ukrainas ārlietu ministru tikšanās. Tomēr kopumā Krievijas puses gatavība kompromisiem, kura, domājams, joprojām pamatā atkarīga no Kremļa līdera Vladimira Putina ieskatiem, tiek vērtēta drīzāk skeptiski. Kā bildis Pentagona pārstāvis Džons Kērbijs, Krievijas spiediena atslābums pie Kijivas un Čerņihivas vērtējams tikai kā pozīciju maiņa, bet nav uzskatāms pat par spēku atvilkšanu, nemaz jau nerunājot par atkāpšanos. Arī dauzi analītiķi pauž uzskatu, ka Krievijas bruņotie spēki šādi rīkojas pamatā apstākļu spiesti, cenšoties iegūt laiku un sakopot spēkus jaunai ofensīvai nākotnē. Papildu jautājumus sarunu procesa sakarā liek uzdot krievu oligarha Romāna Abramoviča klātbūtne. Kopš vairākām nedēļām parādījusies informācija, ka šis miljardieris, kura aktīvu vērtība sankciju rezultātā varētu būt mazinājusies pat vairākas reizes, aktīvi līdzdarbojas sarunu procesā, taču par viņa lomu un funkcijām tikpat kā nekas nav zināms. Vēl mīklaināka ir ar pāris nedēļu novēlošanos izpaudusies informācija, ka pēc tikšanās ar Ukrainas pārstāvjiem Kijivā marta sākumā gan Abramovičs, gan divi viņa sarunu partneri no Ukrainas puses piedzīvojuši saindēšanās simptomus. Pieaug spriedze Kalnu Karabahā Pēc divus mēnešus ilgas karadarbības 2020. gada rudenī starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem Kalnu Karabahā tika noslēgta trīspusēja vienošanās starp Armēniju, Azerbaidžānu un Krieviju. Azerbaidžāna paturēja teritorijas, kuras tās spēki bija ieņēmuši karadarbības rezultātā. Reģionā tika izvietoti krievu miera uzturētāji, kuri, cita starpā, nodrošina transporta koridoru, kas savieno Kalnu Karabahā izveidoto un starptautiski neatzīto Arcahas republiku ar Armēnijas teritoriju. Pagājušonedēļ izpaudās ziņas, ka 24. martā azerbaidžāņu spēki ieņēmuši krievu miera uzturētāju kontrolētajā zonā esošo Paruhas jeb Faruhas ciemu, no kurienes evakuēti armēņu iedzīvotāji. Sadursmēs ar azerbaidžāņu spēkiem nogalināti trīs un ievainoti 15 armēņu karavīri, azerbaidžāņu spēki īstenojuši arī vairākus bezpilota lidaparātu „Bairaktar” uzbrukumus armēņu pozīcijām. Sekoja Krievijas pieprasījums Azerbaidžānai pārtraukt karadarbību un atvilkt spēkus, un 27. martā Krievijas puse ziņoja, ka azerbaidžāņu daļas pametušas Paruhu. Savukārt Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija savā paziņojumā to noliedza, paziņojot, ka tās pozīcijas ciema apkārtnē paliekot nemainītas, ciktāl šī ir Azerbaidžānas teritorijas daļa. Armēnijas puse, savukārt, ziņoja, ka azerbaidžāņu spēki atstājuši pašu ciemu, taču turpina nozīmīgi koncentrēt spēkus tā tuvumā. Tiek atzīmēts, ka pamiera noteikumu pārkāpumu skaits no azerbaidžāņu puses nozīmīgi pieaudzis kopš karadarbības sākuma Ukrainā, tāpat arī asi izteikumi Azerbaidžānas medijos, kas vērsti t.sk. pret Krievijas miera uzturētājiem. Analītiķi to saista ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas, pirmkārt, novērsis starptautiskās sabiedrības uzmanību no situācijas Karabahā, otrkārt, atklājis, ka Krievijas bruņoto spēku efektivitāte ir krietni mazāka, nekā uzskatīts agrāk. Sociālajos tīklos parādījusies informācija par iespējamu daļēju Krievijas miera uzturētāju pārsviešanu no Kalnu Karabahas uz Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.