Podcasts about jelgavas

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.” Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām. Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība. Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.” Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905). Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”. Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu. Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja: “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.” Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā. Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš; pārraides producente – Gunda Vaivode Lai gan Jelgavas profesionālajam teātrim priekšvēsture ir daudz agrāka (tā saistīta jau ar Ādolfa Alunāna laikiem), 1924. gadā Jelgavas teātris kļuva juridiski patstāvīgs un varēja veidoties. Tur notika, protams, ļoti daudzas dažādas interesantas lietas, bet šajā teātrī sāka strādāt arī Jēkabs Zaķis, kurš no 1921. gada līdz 1936. gadam veica milzīgu darbu, lai Jelgavas teātri pārvērstu par muzikālo teātri. Jēkabs Zaķis pēc 1936. gada atnāca uz Latvijas Radio un strādāja šeit par režisoru, tāpēc, pārskatot Latvijas Radio programmas, tajās esmu redzējis, ka bieži vien, turklāt daudzas reizes dienā skanēja operešu mūzika. Jēkabs Zaķis pats bija lieliski trenēts aktieris un interesantākais ir tas, ka viņam ir vislielākie nopelni muzikālo teātra tradīciju ieviešanā Latvijā, jo viņš sistemātiski 15 gadu laikā iestudēja 12 operetes, tai skaitā viņš ir arī tas, kurš pirmo reizi 1928. gadā iestudēja Imres Kālmāna "Silvu", kas līdz tam nekur nebija rādīta, bet pēc tam arī "Bajadēru". Savdabīgi, ka galveno partiju izpildīja Emma Ezeriņa, jo viņu mēs pazīstam pilnīgi no citas puses: pēcāk kā Drāmas (tagad – Nacionālā) teātra aktrise Ezeriņa spēlēja arī psiholoģiski smagas lomas, tādas kā Bernarda Alba "Bernardas Albas mājā". Bet viņa bija arī brīnišķīgā Tomuļu māte Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" leģendārajā 1955. gada uzvedumā un arī radio balss, piemēram, Švarca pasakā "Divas kļavas". Ezeriņas meita savukārt bija vēlākā Operetes teātra prīma Lilija Sniedze, bet viņas mazmeita – aktrise Maruta Feldmane, bet viņas mazmeita ir Ieva Kepe. Tātad šī muzikālā tradīcija nāk no Emmas Ezeriņas un Jelgavas muzikālā teātra! Operešu iestudēšanā Zaķim palīdzēja arī tas, ka viņš pārzināja arī delartiskās komēdijas elementus. Un kas ir nepieciešams operetē? Strauji jāmaina ritmi, strauji jāmaina attiecības, jo libreti, kā mēs zinām, ir visai dīvaini: vīrs var nepazīt sievu, kura ir uzlikusi tikai parasto balles masku, un, turot roku, var redzēt, ka viņai esot tāda pati dzimumzīmīte kā viņa sievai... Tātad tur jāatrod citādāki veikli paņēmieni, lai to visu parādītu. Jēkabs Zaķis to ārkārtīgi labi prata, un tad, kad viņš iestudēja arī atsevišķas Pola Abrahāma operetes, Nacionālajai Operai šķita, ka tas ir draudīgi, jo Operai, kurai arī bija jāiestudē operetes, negribēja, lai Jelgavas teātris tiek tuvāk Rīgai, bet lai paliek turpat Jelgavā, kur bija. Protams, līdzās Emmai Ezeriņai teātrī attīstījās daudzi citi aktieri. Jelgavas teātra iestudējumos komiskā rakstura lomas bija aktiera Mārtiņa Vērdiņa tēvam – arī Mārtiņam Vērdiņam, kurš nāca no Liepājas, bet pēcāk Jelgavas teātrī izveidojās operetei svarīgo, raksturīgo, komisko vecākās paaudzes tēlu atveidotājs. Fakts, ka Jelgavā iestudēja gan Lehāru, gan Kālmānu, gan Abrahāmu, gan Benešu, gan arī, protams, tās pašas "Trejmeitiņas", līdz 1936. gadam deva pārliecību, ka operete var dzīvot. Jā, arī Liepājas teātris trīsdesmitajos gados sāka to iestudēt, pat Dailes teātris, tiesa – vairāk dziesmu spēles. Bet šeit bija klasiskā operete, un tie ir daudz sarežģītāki uzdevumi. Jelgavas teātrim bieži vien arī pietrūka orķestrantu, viņi dabūja tos pieaicināt, jo krīze bija visur, bet tomēr - ar operetēm naudiņas ienāca daudz vairāk, un tas bija tik ļoti svarīgi! Savā atvadu beneficē 1936. gadā Jēkabs Zaķis vēlreiz iestudēja "Silvu", un tad atnāca uz strādāt uz Latvijas Radio. Būtībā Jelgavas teātra muzikālo izrāžu process bija priekšvēstnesis pēc Otrā pasaules kara nodibinātajam Operetes teātrim.

Stāsta muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone. Par Žani Lipki mēs zinām galveno – ka kara laikā viņš kopā ar sievu Johannu un uzticamu draugu loku izglāba vairāk nekā piecdesmit ebreju no drošas nāves, slēpjot viņus bunkurā Ķīpsalā un citās vietās, izmantojot gan izdomu, gan uzņemoties risku, gan attīstot īpašo spēju nepakļauties kara laika absurdam, kas dažkārt izšķir dzīvību un nāvi. Taču pēc kara šis pats cilvēks nepagaisa vēstures fonā un nepārvērtās par klusējošu varoni, kurš dzīvo tikai atmiņās – viņš turpināja darīt, strādāt, rosīties, un viņa darbošanās ieguva pavisam citu, daudz ikdienišķāku, bet ne mazāk interesantu formu. Ķīpsalas šķūnis Žanim kļuva par vietu, kur dzīve turpinājās, mēs to varētu saukt par “vīru alu”, par darbnīcu, kurā Žanis Lipke kopā ar dēlu Zigi ilgstoši, pacietīgi un ar zināmu aizrautību darbojās ar rokām, veidojot priekšmetus, kas neiederas ne akadēmiskās mākslas kategorijās, ne vienkāršā amatniecības definīcijā. Sķūņa telpai bija sava loģika un savs dienas ritms, kurā nozīme bija ne gala rezultātam vien, bet pašam procesam – grebšanai, liešanai, krāsošanai, pārveidošanai. Tā Žanis ar dēlu Zigi pavadīja garas darba stundas. Šajā šķūnī tapa darbi, kuru tematika ir pārsteidzoši plaša un reizēm pat šķietami nesavienojama: no koka grebti indiāņi, kas atgādina padomju laika piedzīvojumu filmu romantizēto pasauli, ģipša un epoksīda sveķu figūras, kas attēlo suņus vai sadzīves ainas, dzīru skatus ar sārtvaidžiem svinētājiem pie svētku galda, un līdzās tam – reliģiski motīvi, kas pavisam neiederas oficiālajā padomju kultūras ainavā. Šī daudzveidība nav nejauša, tā drīzāk raksturo laikmeta apstākļus, kuros cilvēks strādā ar to, kas ir pieejams, un rada no tā, kas atrodams komisijas veikalos, darbnīcās vai nejaušās materiālu “noplūdēs”. Ar šīm “noplūdēm” padomju laikā saprata neoficiāli sarunātu materiālu iegūšanu no rūpnīcām vai darbnīcām, kur tie bija paredzēti citām vajadzībām, piemēram, stiklašķiedras audumu un epoksīda sveķus, ko Žanim piegādāja dēls no eksperimentālā laivu ceha Jelgavas ielā, kur šie materiāli tika izmantoti tehniskiem mērķiem, nevis amatiermākslai. Īpašu uzmanību piesaista tas, ka Lipke ne vien kopē vai interpretē plaši zināmus mākslas motīvus, piemēram, atveidojot da Vinči “Svēto vakarēdienu”. Šajā darbā redzama Kristus pēdējā maltīte ar mācekļiem, attēlota brīdī, kad viņš pasaka, ka viens no viņiem viņu nodos, un kompozīcijā svarīga ir tieši šī spriedzes pilnā reakcija ap galdu. Uz viena no Lipkes darinājumiem ir arī latīņu teksts no Mateja evaņģēlija: “amen dico vobis quia unus vestrum me traditurus est”, kas nozīmē “patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos”. Tai pat laikā Lipke gatavo un dāvina draugiem dažādas sārtvaidžu birģeru ainiņas, kur ļaudis iedzer un svin. Žanis veido arī priekšmetus, kuriem ir konkrēta nozīme ebreju reliģiskajā praksē – Pesaha svētku šķīvjus, dekoratīvus šķīvjus ar Dāvida zvaigznes kompozīciju ar Vecās derības patriarhiem. Šis aspekts iegūst īpašu nozīmi, ja atceramies, ka padomju laikā šādi priekšmeti nebija ne plaši pieejami, ne politiski neitrāli, un to radīšana pati par sevi prasa zināmu drosmi un arī dziļāku izpratni par to, kam un kāpēc tie ir vajadzīgi. Šajā ziņā šķiet, ka Lipkes darbība pēc kara turpina viņa iepriekšējo pieredzi citā, klusākā un materiālākā veidā – palīdzot nevis slēpt cilvēkus, bet uzturēt dzīvas viņu senās tradīcijas. Ļensku ģimene vēlāk muzejam stāstīja, ka robežsargi Lipkes dāvināto Pesaha šķīvi atņēmuši, kad viņi emigrēja no padomju Latvijas, apgalvojot, ka tas noteikti ir vērtīgs, šāds šķīvis nav saglabājies arī muzeja krājumā. Tomēr šie darinājumi nepakļaujas viennozīmīgai interpretācijai. Piemēram, Patriarhu šķīvī  attēlotie Bībeles tēli neatgādina klasisko ikonogrāfiju, bet drīzāk balstās padomju kultūras kanonā – viņu figūrās un sejās var saskatīt Ļeva Tolstoja, Ivana Turgeņeva, Dmitrija Mendeļejeva un citu tā laika varoņu pazīstamos vaibstus. Ādams ir Puškins, tikai bez vaigu bārdas. Šo parādību varētu skaidrot nevis kā ironiju vai parodiju, bet kā vizuālās valodas pielāgošanu – situācijā, kurā tradicionālie reliģiskie attēli nav pieejami, svētuma forma tiek aizgūta no tā, kas kultūrā ir atzīts par autoritatīvu vai viegli pieejamu. Rezultātā rodas savdabīgs slāņojums, kur vienā priekšmetā sastopas ebreju reliģiskā simbolika un padomju sekulārā ikonogrāfija. Ne mazāk interesants ir velna tēls, kas šajā šķūņa pasaulē parādās līdzās reliģiskajiem motīviem. Šie velni ir izteikti teatrāli, ar pārspīlētām grimasēm un izceltām detaļām, un tie vairāk pieder pasaku un folkloras pasaulei nekā kristīgajam skatījumam. Latviešu folklorā velns bieži vien ir viltīgs, bet arī apmuļķojams, un šis aspekts šķiet saskan ar Lipkes paša dzīves pieredzi, kur izdzīvošana bieži vien bija atkarīga no spējas apiet noteikumus, pielāgoties un izmantot situāciju sev par labu. Svarīgi uzsvērt, ka šie darbi netika radīti kā mākslas tirgus objekti vai izstāžu eksponāti. Tie tika dāvināti cilvēkiem, ar kuriem Lipke bija saistīts pēckara dzīvē, draugiem, paziņām, arī tiem, kuri bija daļa no viņa stāsta. Tādējādi šie priekšmeti kļuva par attiecību nesējiem, par liecībām, kas pārvietojas no vienas dzīves uz otru un tikai vēlāk, bieži vien nejauši, nonāk muzeja krājumā, kur iegūst jaunu nozīmi kā vēstures artefakti. Šķūnis Ķīpsalā ir sava veida turpinājums tam, kas Lipkes dzīvē bija sācies kara laikā, tikai citā formā un citā intensitātē. Ja toreiz tika glābtas dzīvības, tad pēc kara tiek veidota ikdiena, kurā ir vieta pacietīgam darbam, jaunatklātiem materiāliem, humoram un arī zināmai iekšējai brīvībai. Šī brīvība izpaužas spējā vienā un tajā pašā telpā radīt gan velnus, gan “Svēto vakarēdienu”, gan Pesaha šķīvjus jūdu Lieldienām, neuzskatot to par pretrunīgu, bet drīzāk par pašsaprotamu dzīves daudzslāņainības izpausmi. Un varbūt tieši šajā šķūnī, starp koka skaidām, epoksīda sveķiem un krāsām, vislabāk var ieraudzīt Lipki ne tikai kā vēsturisku figūru, bet kā cilvēku, kurš pēc katastrofas turpina pieticīgu dzīvi, bet arī rada sev mīļas lietas savā pēckara pasaules mērogā, ne ar plašiem žestiem, bet ar nelielām dāvanām, ar neatlaidīgu, ikdienišķu darbu.

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu. Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis.  Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm. 8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa. Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm. Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas. Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties. No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

Secinājumi un komentāri pēc Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināla. Kultūras rondo studijā iztaujām teātra kritiķi Atis Rozentālu un režisoru Valdi Lūriņu. Attālināti sarunā piedalās arī divi skates laureāti - Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteāta “Projekts” režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka un Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātra “Vīzija” režisors Oskars Hofmanis. 24., 25. un 26. aprīlī Jūrmalā norisinājās Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” fināls, kurā tika noskaidrota žūrijas vērtējumā labākā izrāde 2025. gadā. Trīs dienu laikā skatītāji un arī žūrija varēja vērot vērot 10 izrādes, kas izvirzītas no 67 iestudējumiem. Atis Rozentāls atzīst, noskatīties 10 izrādes nepilnās trijās dienās nav daudz, bet šogad vairāki teātri bija izvēlējušies iestudēt vienu darbu - lugu "Osedžas zeme". "Šogad bija tā īpatnība, ka izrādes ir ļoti apjomīgas un garas, jo Lelde, piemēram, ir trīs stundas iestudējusi "Augusts. Osedžas zeme", un "Osedžas zemes" mums bija trīs. Tas ir vispār unikāls gadījums fināla vēsturē, ka viena luga, pie tam tāda, kas iepriekšējos gados nekad nav bijusi iestudēta. Jelgavas savā programmiņā lepojas, ka viņi bija pirmie. Un visi trīs tika finālā. Mums nepilnas deviņas stundas pagāja uz "Osedžas zemēm" vien," neparasto situāciju raksturo Atis Rozentāls. Viņš arī atklāj, ka "veselas 9 izrādes ir no fināla viena punkta attālumā. Tātad līmenis patiesībā ir ļoti labs un konkurence ir ļoti liela. Protams, ka tie deviņi mācēja uzvesties un rakstīja arī "Facebook", cik viņi ir priecīgi, ka viņiem ir pirmā pakāpe, bet droši vien viņi arī gribēja būt finālā". Latvijas amatierteātru skates “Gada izrāde 2025” laureāta titulu ieguvusi izrāde “Augusts. Osedžas zeme”, ko iestudējis Liepājas tautas mākslas un kultūras centra amatierteātris “Projekts”, režisore Lelde Kaupuža-Čarnecka. Par gada aktrisi atzīta Odeta Ore par Živkas lomu izrādē “Ministrienes kundze”, ko iestudējis Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātris "Vīzija". Savukārt izrādes režisors Oskars Hofmanis saņēma atzinības rakstu par režiju izrādei “Ministrienes kundze”. Par gada aktieri nominēts Roberts Avots no Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra par lomām izrādē „“Papelēs šalko vējš” un „Osedžas zeme”.  

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne. Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā. Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls.  "Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne.  Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas. "Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne. Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam.  "Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās. "Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš. Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.   Iepazīstam viduslaiku Rīgu No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūri vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes. Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus. Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem.  Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas. Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

Raidījums par Jelgavas katoļu draudzi tapis sadarbībā ar žurnālu"Katoļu Baznīcas Vēstnesis "

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 18. gadsimtā šķiras kosmogrāfijas ceļi, ģeogrāfijai, kartogrāfijai un astronomijai veidojoties par atsevišķām zinātņu nozarēm. Strauji attīstās tirdzniecība – tā paātrina, piemēram, kanālu izbūvi un liek precizēt kartes. "Globuss, bijušais dievišķās rokas iecelto monarhu īpašums, kļūst par tirgotāja un brokera  uzsvārča kabatas sastāvdaļu," atskatoties uz 18. gadsimtu, raksta Deniss Kosgrovs (Cosgrove, 1948–2008). Aug izglītotais vidusslānis, globuss kļūst par mācību līdzekli un interjera sastāvdaļu arī katra turīgāka pilsoņa mājoklī.  Aizraušanās ar ģeogrāfiju ir modes lieta: mācītāji un hercogi, augstdzimuši muižnieki un paputējušu zemnieku atvases zīmē kartes, darina globusus un aizrautīgi seko līdzi pasaules apceļotāju ekspedīcijām. Globusu gatavošana ir arī bizness. Vajadzībai augot, aug arī piedāvājums.  No Kurzemes amata brāļiem Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) atšķiras ar asu prātu un plašu interešu loku. Kas gan pamudina viņu pievērsties ģeogrāfijai? Precīzas atbildes mums nav. 1759. gada vasarā Stenders atvadās no Kurzemes un kopā ar ģimeni izceļo uz Braunšveigas hercogisti. Tas, iespējams, notiek ar Jelgavas brīvmūrnieku atbalstu. Pirmo globusu par saviem līdzekļiem Stenders pagatavo tieši Braunšveigas hercogam. Tas līdz mūsdienām nav saglabājies, bet vietējā avīzē 1759. gada novembrī parādās Stendera reklāmas raksts "Par zemes un debesu ložu pagatavošanu" vācu valodā. Un drīz vien viņš saņem piedāvājumu no paša Dānijas karaļa! Visticamāk, arī tas notiek ar Kurzemes brīvmūrnieku atbalstu – Reņģes muižā dzimušais Johans Albrehts fon Korfs (Korff, 1697–1766), tobrīd Krievijas sūtnis Dānijā, ir ģeogrāfijas mīļotājs. 1761. gada rudenī Stenderu ģimene sāk saņemt regulāru finansējumu no karaliskās kases. Stenders pagatavo vienkāršāku globusu Dānijas Karaliskajai bibliotēkai, bet 1764. gadā – skaistu, greznu un barokālu globusu Dānijas karalim Frederikam V (Frederik V, 1723–1766). Tie abi saglabājušies līdz mūsu dienām, ir digitalizēti un aplūkojami Dānijas Karaliskās bibliotēkas (Det Kongelige Bibliotek) katalogā. Pēc pāris gadiem Stenders publicē brošūru ar sīkāku karaliskā globusa aprakstu, norādot iedvesmas avotus, kā arī sava darinājuma priekšrocības: "Globusa lode ir no izturīga papīra, ļoti ērti un viegli pārvietojama. Tai ir pārdomāta krāsu izvēle, ir ērti atšķirt ne tikai ūdeņus no zemes, saskatīt sarkanīgās valstu robežas, bet arī apzeltītās galvaspilsētas. Uz to iekļaujošās koka ripas ir kalendārs un uzdevumi ģeogrāfijas apguvei ar atrisinājumiem. Globusa parocīgais izmērs – nepilns metrs diametrā – ļauj to ērti aplūkot no visām pusēm. Un tas turklāt ir paša Stendera parakstīts." Brošūru noslēdz fon Korfa apliecinājums: saturs saskan ar patiesību. Panākumu spārnots, Stenders Kopenhāgenā savu turpmāko karjeru saista ar ģeogrāfijas instrumentu darbnīcas atvēršanu. Par to ir saglabājies anonīmas personas vērtējums: "Viņš piedāvājas iekārtot globu fabriku mazākiem globiem, apmēram 1,5 pēdas diametrā. Es tiešām vēlētos, kaut mums būtu tāda fabrika šeit Kopenhāgenā un ka visus šos krāmus nevajadzētu ievest no svešuma, un ka katra skola būtu apgādāta ar pāris globiem, lai dotu jaunatnei nojautu par ģeogrāfijām un izplatījumu, ko viņi nevarētu gūt no kartēm, un kas būtu mazākais, kādēļ es pievienojos Stendera kunga projektam. [..] Bet būtu pārāk dārgi iekārtot šādu fabriku ar Stendera kunga palīdzību, kam bez paša vēl ir arī sieva un bērni. Ja viņa majestāte [karalis] vēlētos iekārtot globu fabriku, tad tas jādara lētākā veidā, nekā barojot kādu kurzemnieku." No karaļa saņemtā alga ir izsīkusi, un ģimenei Dānija jāatstāj. Atpakaļceļā Stenders iesniedz iepriekšminēto brošūru Pēterburgas Zinātņu akadēmijai, tomēr arī tur atsaucību negūst. Globusu gatavošanas stāsts ir noslēdzies, un 1766. gadā Gotharda Frīdriha Stendera ģimene atgriežas Kurzemē.

Kas iznāk tad, ja čūsku sakrusto ar ezīti? Šo Latvijas Radio žurnālista Eduarda Liniņa bērnības mīklu un klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Mucenieku ģimene no Jelgavas: mamma Ieva, tētis Druvis ar bērniem Ronju (7 gadi) un Borisu (5 gadi).

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Tādas konstrukcijas divriteņi – ar pedāļiem un bremzi, kādus mēs pazīstam šodien –, pirmo reizi parādījās Francijā. To sērijveida izgatavošanu un pārdošanu 1868. gada pavasarī bija uzsācis Parīzes kariešu meistars Pjers Mišo. Velosipēds bija aprīkots ar masīvu kaltas dzelzs rāmi, smagiem koka spieķu riteņiem un pedāļiem pie priekšējās ass. Pēc tam, kad šis jaunums tika demonstrēts Parīzes Pasaules izstādē, braucamie rati ar nosaukumu "Velocipede" kļuva ļoti populāri visā Eiropā. Vārds "Velocipede" bija atvasināts no latīņu valodas un tulkojumā nozīmēja "Ātras kājas"... Kariešu darbnīcas sāka izgatavot un pārdot Mišo velosipēda kopijas. Parīzē vien to bija vairāk nekā 150. Neskatoties uz to, ka Latvija, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, atradās Eiropas nomalē, apbrīnojami ātri šis jaunums sasniedza arī mūsu zemi. Jau 1868.gada jūlijā Rīgas avīzes vācu valodā rakstīja par jauno moderno aristokrātu rotaļlietu – "Velocipede". Pirmo reizi ziņas latviešu valodā parādījās avīzes "Baltijas Vēstnesis" 1869. gada 1. jūnija numurā, kurā tika minēts: "Tagad Rīgā dažkārt redz pa ielām jājot uz divriteņu ratiem, kuri ar divām kājām minamām paminām tiek uz priekšu dzīti un ar īpašu, ar rokām grozāmu kātu stūrēti tiek." Tālāk rakstā minēts, ka šie rati par "Velocipede" tiekot saukti, kurus latviešu valodā nāktos dēvēt par "Minratiem". Tā pirms 156 gadiem Latvijā bija sākusies riteņbraukšana. Taču jāsaprot, ka tolaik tas vēl nebija transporta līdzeklis mūsdienu izpratnē. "Velocipede" bija turīgu jaunekļu moderna rotaļlieta. Vienlaicīgi ar šiem rakstiem avīzēs parādījās arī pirmie sludinājumi par velosipēdu pārdošanu Rīgas veikalos. Tika piedāvāti ārzemēs ražoti divriteņu un pat trīsriteņu rati. Velosipēdus sāka izgatavot arī vietējie kalēji un kariešu meistari. Tos pirka vācbaltu baroni, fabrikanti un namīpašnieki, kā arī turīgākie Rīgas, Liepājas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu pilsoņi. Par to, cik tādu pirmo riteņbraucēju tolaik jau bija, vēstures avoti klusē. Tā kā Rīgas ielas tolaik bija klātas ar akmens bruģi, braukšana ar šādiem divriteņu ratiem, kuru riteņi bija apkalti ar dzelzs stīpām, nebija īpaši patīkama. Tādēļ drīz vien "Velocipede" tautā ieguva iesauku "kaulu kratīklis". Lai gan arvien biežāk Rīgas švīti labprāt iegādājās un lietoja savām izklaidēm velosipēdus, vizinoties pa ielām un parku celiņiem, avīzēs sāka parādīties raksti par velosipēdu bīstamību gājējiem, kā arī to kaitīgo ietekmi cilvēka veselībai: "Velocipede" lietošana izraisot dažādas kāju slimības un būtu nekavējoties jāaizliedz! Dažu rakstu autori bija pat sabiedrībā pazīstami ārsti. Tādēļ Rīgas pilsētas vadība jau 1869. gada beigās pieņēma lēmumu, ka "ikviens "Velocipede" jāaprīko ar skaļu, pastāvīgi skanošu zvanu, lai katrs kājām gājējs var jau iztālēm dzirdēt par šo bīstamo ratu tuvošanos". Visa šī pretdarbības kampaņa beidzās ar to, ka drīz vien tika pieņemts lēmums par aizliegumu Rīgā braukt ar velosipēdiem pa ietvēm, parkiem un publiskiem ceļiem. Stingro noteikumu dēļ interese par šo jauno un moderno izklaidi sabiedrībā noplaka. No avīzēm pazuda velosipēdu darbnīcu un veikalu sludinājumi. Riteņbraukšana pamazām tika aizmirsta apmēram uz 15 gadiem, kad jaunu popularitātes uzplaukumu atnesa augstrata velosipēdi ar lielu priekšējo ratu un maziņu atbalsta ratu aizmugurē. Riteņbraukšanas Džins bija izlaists no pudeles un to apturēt vairs nebija iespējams...

Stāsta diriģents Andris Veismanis Šis būs stāsts par maniem vecākiem. Rakstnieks Marsels Prusts un komponists Jāzeps Vītols savos autobiogrāfiskajos darbos apraksta savas bailes pazaudēt vecākus. Laikā, kad mani piemeklēja šī liga, nevarēju būt izlasījis nevienu no minētajiem autoriem, bet vienmēr, kad mamma Liene un tētis Jānis bija izbraukuši ar motociklu vai citiem transporta veidiem no mūsu nelielā dzīvoklīša Hruščova laika skolotāju mājā Skolas ielā Saulkrastos, mēs ar manu māsu Stellu tūlīt sākām uztraukties un nervozēt. Mūsu vecāki bija iepazinušies Saulkrastu mācītājmuižā jeb tolaik sauktajā internātā, kur nelielās istabās mitinājās no Saulkrastiem tālāk dzīvojoši skolēni un atsevišķā galā – pedagogi. Tolaik vēl nebija sākts celt skolotājiem paredzētus dzīvokļus. Mamma – ļoti īpaša, vēl pēdējās klases skolniece, un tētis – daudzsološs dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Pilnīgi pretēji raksturi, kuri, šķiet, pievilkās, sāka dzīvot kopā, un Stella bija pirmā, es – otrais... Dzīve sešdesmitajos – pēc Otrā pasaules kara – sāka normalizēties, bet paaudze, kas bija dzimusi pirms kara – kā tēvs – latviešu Marsa ciemā Krievijā 1934. gadā, bet māte – tūdaļ pēc kara Ādažos 1946. gadā, nebija lutināta it nemaz. Abi vecāki bija ganos gājuši. Mamma, piemēram, ganījusi daudzus desmitus Gaujas un Ādažu iedzīvotāju zosis – šķiet, ne tā vieglākā nodarbe mazam bērnam visos laika apstākļos. Tētis ganos gatavojis taures un svilpes, niedru stabules… Tēvs strādāja Saulkrastu vidusskolā par dziedāšanas skolotāju, vadīja skolas orķestri, kurā mēs ar māsu spēlējām klarnetes, bet pats tēvs citreiz – trompeti. Un vadīja arī vidusskolas kori. Vēlāk Saulkrastos viņš nodibināja arī jaukto kori "Bangotne", vēlāk arī jaukto kori "Sēja", kur pirmās iemaņas kora vadīšanā ieguvu arī es. Mammai bija dzidrs un skanīgs soprāns. Tēvs izveidoja vokālo duetu, kurā dziedāja mamma un ģimenes draudzene Vera Iesalniece. Arī mēs ar māsu iemācījāmies vairākas skaistas dziesmas vokālajam duetam. Mana sirds īpaši gavilēja, ja atskaņojām Baha-Guno "Ave Maria". Tēvs abus ģimenes duetus pavadīja pie klavierēm, bet dažreiz arī spēlēdams akordeonu. Tēva sapnis bija kļūt par gleznotāju, taču materiāli gleznošanai bija gana dārgi, un trūcīgais stāvoklis neļāva šo vēlmi piepildīt. Tikām mācīties mūziķu Jelgavas mūzikas vidusskolā nekādu šķēršļu nebija, un turpinājums studijām Latvijas Konservatorijā bija likumsakarīgs. Mamma un tētis sāka dziedāt tēta pedagoga Gido Kokara vadītajā korī "Daile". Sekoja brīnišķīgi koncerti un arī braucieni uz Rumāniju un Ungāriju. Mēs ļoti gaidījām vecākus mājās un bijām bezgala laimīgi, kad viņi atgriezās un dalījās ar savu ceļojumu iespaidiem un rūpēm par mums. Mamma iemācīja lasīt sēnes, tās atšķirt un iemīlēt šo nodarbi. Mēs bieži ar vilcienu braucām Skultes virzienā, kur bija skaisti sēņu meži. Ar vecmammu braucām ogot uz Stieni avenēs, dažreiz lācenēs. Visbrīnišķīgākie bija Jāņi Saulkrastos. Tēvs Jānis bija dzimis 23. jūnijā. Dziesmas visu nakti līdz rītam, tēva nemainīgā akordeona spēle, nemitīgie ciemiņi… Visi jāņotāji no abiem koriem, kaimiņi. Gatavošanās svētkiem – jāņuzāļu, meiju vākšana. Vecmamma jau nedēļas sākumā ieraudzējusi alu, kas gāž no kājām jau pēc pirmās glāzes. Žāvētas vistiņas, luči, plātsmaizes, pirmās pašaudzētās zemenes un nemitīgs lietus – līst kā pa Jāņiem arī 24. jūnijā. Jāņu ugunskuri pie jūras… Un citkārt arī izlasītu grāmatu kalni: tas man no mammas… 1973. gada Dziesmu svētki Mežaparkā – simtgade. Arī brīži, kad līst. Vecāki abi tur pašā pasaules centrā. Ome, māsa un es – pielipuši pie televizora: ja nu viņus ieraugām… Es nez kāpēc cerēju, ka tēvs dzīvos vismaz 100 gadu. Viņš taču bitenieks, un tos jau bitītes sargā. Tēvs aizgāja mūžībā piektajā dienā pēc "Astra Zeneca" potes, kas viņam – vecam, slimam cilvēkam – bija "obligāti" jāsaņem. Slimnīcā. Viens pats. Apmeklētāji netika pieņemti – neviens no mums. Mēs – viņa bērni Stella, Andris, Jānis, Alvis, Mārtiņš – gaidījām kaut ko. Ar Dievu…

Latvijā var izaudzēt arī pāri par 400 kg smagus ķirbjus, bet cepšanai, vārīšanai, salātu gatavošanai un marinēšanai labāk noderēs krietni mazāki. Par ķirbju šķirņu dažādību un to audzēšanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta A.Sildes dārzkopības entuziastu kluba "Tomāts" valdes locekles Maija Čerjaka no Carnikavas un Linda Gintēna no Jelgavas novada. Var jau visu darīt vienkārši – ņemt liela oranža ķirbja sēklas, stādīt zemē pavasarī un būs mums liels oranžs ķirbis rudens pusē. Ja liela ir saime, vēl radi, draugi un paziņas, kam ķirbja gabalus atdot, vai mājdzīvnieki, kas to ātri apēdīs, viss kārtībā. Bet ja ēdāju nav tik daudz, tad visticamāk visu vasaru lolotā lielā oga netiks apēsta. Bet ir taču daudz un dažādi ķirbji – cepšanai, vārīšanai, marinēšanai. Tāpēc jau tagad rudenī interesējamies, kuru ķirbju šķirņu sēklas labāk iegādāties, domājot jau par nākamo sēšanas un stādīšanas sezonu. -- No 22. līdz 26. oktobrim Latvijas Nacionālajā dabas muzejā norisināsies dārzkopības sezonas noslēguma izstāde "Ķirbjaugi un paprika 2025". Apmeklētājus priecēs krāšņā un bagātīgā ķirbjaugu un paprikas raža, aicinot pievērst uzmanību šķirņu daudzveidībai un vērtīgajām īpašībām.

23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un Irmu Pavāri (mecosoprāns) orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aigars Meri izveidojis krāsainu koncertprogrammu, kurā izskanēs uvertīra Johana Štrauss operetei “Sikspārnis”, Marģera Zariņa "Partita baroka stilā", Bakhanālija no Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” un argentīniešu komponista Osvaldo Golihovsa Trīs dziesmas soprānam un stīgu orķestrim. Par to, kā pirms 20 gadiem orķestris tapa, kas šajā laikā paveikts un kas turpmākajam iecerēts, stāsta diriģents Aigars Meri. Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies. Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara. Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī? Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību. Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski. Orķestrantu kontingents mainās? Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība. Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils. Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi? Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi. Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem. Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu. Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Oranžs vīrs ar baltām vabolēm vēderā. Šo Karlīnes Annas Ērgles un citu klausītāju atsūtītās rudens laika mīklas Greizajos ratos min Freimaņu ģimene no Jelgavas: mamma Liene, tētis Elgars, ome Guna, sešgadnieks Kārlis un četrgadnieks Kristaps. Rudens mīklas uzdos: Annika Eļļuka, Evers Bušs, Ulla Kļaviņa, Amanda Gailuma, Karlīne Anna Ērgle, Agita Liniņa Tinkuse, Alise Sokura, Tomass Šmits, Marita Lūriņa, Namejs Birznieks, Maija Skudra, Marta Bičuka, Marija Tamuža un Raivis Bahšteins.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Par Kaljostro un brīvmūrnieku Jelgavas ložu un automātiskajām lellēm Rīgas izklaides ainā 18. gadsimtā saruna ar izstādes “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17.–20. gadsimtam” vienu no veidotājām Latvijas Universitātes bibliotēkā filoloģijas doktori Aiju Taimiņu. Izstāde “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17. līdz 20. gadsimtam” līdz 12. septembrim apskatāma Latvijas Universitāte bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Izstāde ir iekļauta 10. Eiropas Iluzionisma vēstures kongresa programmā, kas šogad norisinās Rīgā. Izstādē var apskatīt vēsturiskus materiālus un iepazīt personību stāstus, kas pirmo reizi tik vērienīgi un daudzveidīgi atklāj Latvijas kultūrtelpas maģisko un artistisko pusi: no alķīmiķiem, “filozofu akmens” meklētājiem un garu pasaules starpniekiem, avantūristiem un šarlatāniem, apdāvinātiem mehāniķiem un ķīmiķiem līdz pat viesmāksliniekiem – izcilākajiem Eiropas skatuves iluzionistiem. Rīgas izklaides iespējas 18.–19. gs. bija pārsteidzošas – izcilu mākslinieku piedāvājums bija bagāts un daudzpusīgs: mistērija, maģija, zinātne, ilūzija, izrāde un šovbizness.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar trim koru virsdiriģentiem, kuri kopkora priekšā stāsies noslēguma koncertā „Te-aust” un jau strādājuši ar lielo kori mēģinājumos. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Stāsta Līga Celma-Kursiete, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente, Rudīte Tālberga, Ventspils Mūzikas vidusskolas kora “Nošu planētas” diriģente, un Jurģis Cābulis, Rīgas Doma kora skolas jauktā kora un jauniešu kora “Kamēr…” diriģents. Rudīte Tālberga šogad virsdiriģenta godā šajos svētkos būs pirmo reizi. Viņas vadībā kori dziedās Rolanda Ūdra dziesmu „Pasaule plašā”. "Ļoti saviļņojoši stāvēt tur priekšā, ka esmu tik tālu tikusi," atzīst Rudīte Tālberga, kurai kopā ar kori šis gads nav bijis viegls pēc visa, ko nācās pārdzīvot un izsāpēt pēc traģiskās avārijas janvārī. Viņa neslēpj, ka gads nav bijis viegls, jo daudz zaudējuši, bet kori ne mirkli nav apstājušies dziedāt. Tas prasījis daudz spēka. " Baidījās, vai varēšu  savaldīt tūkstošgalvaino kori. Protams, ir daudz jāstrādā, jāreaģē uz kādām lietām, jāklausās, bet paspēju arī tās sekundes izbaudīt un sajust dziedātāju enerģiju, kas bija pretī, un sirsnību. Vēl vairāki no zēnu kora man skrēja pretī - es tik ļoti kliedzu, ka tā dziesma tūlīt skanēs," turpina Rudīte Tālberga. Līga Celma-Kursiete pirms 15 gadiem pirmo reizi stājās kopkora priekš X Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Šajos svētkos viņa diriģēs Raimonda Paula dziesmu „Veltījums dzejniekiem”. Toreiz tas bija mēnesi pēc pirmā bērniņa piedzimšanas.  "Toreiz viss bija pārāk sirreāls, man bija jādiriģē tautasdziesma un es īsi nemācēju kopkori savaldīt. Tad mani pamācīja - tu pagaidi katra pantā beigās, lai viņi sanāk kopā un tad sāc pantu vēlreiz, atminas Līga Celma-Kursiete. "Šī dziesma tik ļoti patīk jauniešiem, ir pietiekami lēnā tempa, lai nebūt jāuztraucas par kora savākšanu un tā enerģija, kas apmainās, tā jauneklīgā jūsma, kas nāk no bērniem, ir ārkārtīgi pacilājoši. Tieši tāpēc, ka ir bijis šis iztrūkums, ka nav bijuši jauniešiem svētki. Ir ļoti pacilājoši un skaisti," atzīst Līga Celma-Kursiete. Savukārt Jurģis Cābulis pirmo reizi bija virsdiriģents Vispārējos dziesmu svētkos 2023. gadā, tagad - Skolu jaunatnes svētkos. Viņš diriģēes Ulda Marhilēviča dziesmu „Seko saviem sapņiem”. "Atšķirības nav, jo tieši tāpat kā uz vispārējiem dziesmu svētkiem, arī uz jauniešu dziesmu svētkiem sistēma ir līdzīga, viņi gatavojas, ir kopmēģinājumi. Protams, atšķiras repertuārs un repertuāra politika," vērtē Jurģis Cābulis, vaicāts par atšķirībām svētku virsdiriģenta statusā. "Varu piekrist, ka enerģija ir savādāka, kas nāk no jauniešiem un lielajiem svētkiem, jo lielajos svētkos daudz nostrādā filozofiskā šķautne, ko stāsti dziedātājiem, ko gribi ar savu dziesmu pateikt. Tā ir lieta, ko dziedātājs vērtē. Šajos svētkos arī šis ir svarīgi, bet ir jāspēj dzīvot līdzi jauniešu enerģijai un tas nav viegls process. Jo tā enerģija, kas nāk pretī no estrādes, ir jācenšas iedot vismaz tas pats procents pretī. Ja izdodas abas enerģiskās puses salaist kopā, fantastiskas lietas notiek."

Ja vēl nav skaidrības, kur līgot un Jānus svinēt, tad vērts klausīties raidījumu Kā labāk dzīvot, kurā noskaidrojam, kur un kādi lieli Līgo dienas un nakts pasākumi risināsies Latvijas novados un arī galvaspilsētā. Ierakstā uzklausām kandavnieci Lindu Priednieci, kura ir keramiķe un visu vasaru ar vīru un trim dēliem dzīvo lauku mājā netālu no Abavas. Bijušajā kūtī ir Lindas keramikas darbnīca, kur top trauki ar pelašķa, nātres un citu augu nospiedumiem. Linda pati kopš agra pavasara brien pļavā, lai atrastu ēdamus augus un salasītu augus tējai, bet vainagu pīšanu māca arī citiem. Sazināmies ar Zemgales tūrisma asociācijas valdes locekli, Jelgavas reģionālā Tūrisma centra vadītāju Ilvu Grasmani, ar Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktori Simonu Sniķi, Latgales tūrisma asociācijas "Ezerzeme" valdes locekli un Ludzas TIC vadītāju Līgu Kondrāti, Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītāju Lindu Pričinu un Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāju Baibu Šmiti. Savukārt Ceļu satiksmes drošības dienesta pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters atgādina par drošību uz ceļiem, dodoties svinēt Jāņus.        

Kad Jelgavā tiks būvēts otrs tilts, un kā cīnīties pret pilsētas applūšanu? Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Jelgavas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus. Noskaidrosim arī, kura ir viņu mīļākā “Prāta vētras” dziesma! 37:15 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Talku senā būtība bija īslaicīgi atrisināt darba roku trūkumu, bet kāpēc talkot mehanizācijas laikmetā, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Lielās talkas komandas pārstāve Kristīna Sprūdža, diriģents Ints Teterovskis un folkloras pētniece Ilga Vālodze-Ābele. Šogad Lielā talka Latvijā norisināsies 26. aprīlī. Jelgavas novada Kalnciema pagastā talka notiks nevis 26., bet 25. aprīlī un tad uzņēmumi un pašvaldības iestādes sakops savas teritorijas. Ar Kalnciema pagasta jaunatnes lietu koordinatori Elīnu Fedotovu dažas no atpūtas vietām, kas izveidotas, pateicoties Jelgavas novada konkursa „Mēs savai videi" finansējumam, apskatīja Daina Zalamane.

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

Epizodi sākam ar ziņu reportāžu ar karstākajiem Jelgavas galdaspēļu kluba ziemas nometnes momentiem! Vai Roma tiks pabeigta, vai civilizācija attīstīsies līdz kosmosa līmenim, vai uz Venēras ir ūdens?Lai spēles būtu patiešām Svaigas un gardas, jādomā, kā tās piegādās. Un nav svarīgi, vai to dara Kristaps kosmosā ar Arcs, vai Toms Rokuganā, kuģojot pa River of Gold! Galvenais, lai kastes pilnas ar svaigiem un interesantiem mehānismiem.Šīs sezonas pirmais Dizainera darbagalds sākas ar spēļu testēšanas pieredzi vienā no mūsu favorītkompānijām - pētot darba plūsmu no testētāju piesaistes, izspēlēm, līdz kopienas un atgriezeniskās saites organizācijai.Mums patīk lielie stāsti un pieredzes, bet dažreiz kaitinoši ir tieši dadži mazās kastītēs! Šoreiz Toms Negatīvajos ņaupjos spriedīs vai un kādas inovācijas ir stiķu ņemšanas spēlēs.Nometnes ir īstās vietas, kur uzdurties uz kādu Uzmetienu! Tā nu Kristaps parunās par spēli ar lērumu interesantu mehānismu, kas ieved prērijā un cenšas nogarlaikot savus spēlētājus.Un visbeidzot, Kreisais TOP 5, kur runāsim par Aleksandra Pfistera spēlēm jeb - No virsaiša līdz kovbojam.Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Būt par detektīvu un nenogurstoši jautāt, atgriežoties pie viena vai otra fakta, kam figurē dažādas versijas. Iesaistīt jaunās tehnoloģijas, lai gūtu apstiprinājumu. Tā varētu raksturot darbu, ko veikusi Brigita Ducmane, pētot Aspazijas dzīvi. Viņa pati gan nesagaidīja pētījuma iznākšanu vienos vākos, iespējams, ka tajā ir vēl arī nepabeigti teksti, bet tieši Aspazijas dzimšanas dienā – 16. martā – varam vērt vaļā Brigitas Ducmanes grāmatu "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" – Jelgavas vēsturi Aspazijas atmiņās un dzīves mistērijās. Brigita Ducmane savu pētījumu ir turpinājusi arī pēc darba Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, tā priekšvārdā raksta literatūrzinātniece Gaida Jablovska, kura ir arī "Lasītavas" stāstniece. Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, par kādu fotogrāfiju gan būs īpašs stāsts – tā ir Aspazijas mātes fotogrāfija, bet viss pārējais būs sakārtots mistērijās – vārda mistērija, Dorotejas skolas mistērija, skaitļu mistērija, precību mistērija. Kas to lai zina – varbūt kādam uzņēmīgam jaunam pētniekam, pielietojot jaunākās tehnoloģijas, izdodas kādu mistēriju atšķetināt, vai, piemēram, noskaidrot, kāds izskatījās Ivans Kucevalovs. Kas to lai zina, varbūt jaunās muzeoloģijas metodes dos jaunu elpu arī Raiņa un Aspazijas muzejam Kastaņolā, kurā šogad Aspazijas 160.dzimšanas dienu svinēs Itālijas–Šveices latvieši kopā ar "Radio mazo lasītavu"? Brigitas Ducmanes "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" izdevis „Madris", stāstīja Gaida Jablovska. Raidījumu atbalsta:  

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija jeb Academia Petrina tika nodibināta 1795. gadā. Šobrīd ēkā atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kurš uztur un kopj Latvijas pirmās augstākās mācību iestādes atmiņu. Šogad, Academia Petrina dibināšanas 250. gadadienā, tiks rīkoti vairāki pasākumi, pirmais no tiem jau 18. februārī, kad muzejā stāstīs stāstus par akadēmijas pirmajiem audzēkņiem. 

Zemgales rajona tiesa Jelgavā attaisnojusi Jelgavas novada iedzīvotāju Olviju Paukšti, kura bija apsūdzēta par cietsirdīgu izturēšanos pret zirgu, kuru eitanizēja 2022. gada augustā. Uzsākti komercreisi no Rēzeknes uz Rīgu un Rīgas uz Rēzekni. Vairums frakciju pagaidām atturīgas par prezidenta ideju pazemināt slieksni referenduma ierosināšanai. Noslēdzas pieteikumu iesniegšana konkursā uz ģenerālprokurora amatu.

Saeimas komisija atbalsta Kaspara Pudāna kandidatūru Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatam. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parakstījis sankciju paketi pret Krievijas un atsevišķu citu valstu fiziskām un juridiskām personām, kas strādā Krievijas militārās rūpniecības labā. Premjere: "Rail Baltica" projektam vajag noteikt izmaksu griestus un jaunu pārvaldības modeli. Jelgavas novada jaunajai vadībai bažas par pašvaldības nespēju nokārtot saistības pret pakalpojumu sniedzējiem un darbiniekiem. Gaļas lopu audzētāji nemierā ar plānoto jauno nodevu, izgāž mēslus pie Zemkopības ministrijas. Prezidents rosina darba devējus atbrīvot no nodokļiem par darbinieka zāļu apmaksu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Gadu simtiem cilvēki ir dzīvojuši upju krastos, jo tam bija ekonomisks un sociāls pamats. Tagad mums nav obligāti jādzīvi pie upes, lai izdzīvotu, bet ko darīt ar cilvēka atstāto mantojumu to krastos un pašās upēs? Kāda ir pie upes dzīvojošo atbildība pret upi un tās netraucētu plūdumu, neveidojot dambjus un dambīšus, akmeņu krāvumus, nepadziļinot upi, nerokot upē peldvietas. Kas ir šīs upei nedraudzīgās prakses un kā palīdzēt upei, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro projekta "LIFE GoodWater IP" vadītāja vietniece, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperte Linda Fībiga, projekta "LIFE GoodWater IP" zivju eksperts, Valsts zinātniskais institūta BIOR pētnieks Kaspars Abersons, Pasaules Dabas fonda Ūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Jansonu ģimene Jelgavas novadā dzīvo divu upju ielokā - vienā pusē atrodas Vircavas upe, otrā - Lielupe. Pavasaros neatņemama dzīves sastāvdaļa ir plūdi. Būvējot Jelgavas apvedceļu, pie Lielupes uzbūvēts dambis, bet Eiropas projektā kopā ar citām Zemgales mazajām upēm tīrīta arī Vircavas gultne. Par dzīvi pie upes vairāk stāsta Jansonu ģimene.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore un Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 19. gadsimta vidū koncertdzīve Rīgā bija ļoti aktīva: tolaik mūsu valsts galvaspilsētā notika Eiropas aktuālāko mūziķu koncerti. Būtiski, ka tajā laikā klavieres jau bija gandrīz tāds pats instruments, kādu redzam šodien (izņemot stīgu krustošanu, ko ieviesa "Steinway" firma 50. gados). Tas bija ne tikai mūziķu romantiķu iemīļotais izteiksmes līdzeklis, bet sadzīvē nepieciešams instruments. Klavieres (gluži tāpat kā vēlāk, 20. gadsimta sākumā – fonogrāfs) bija mūzikas izplatīšanas veids: tikko parādījās jauna simfonija vai kamermūzikas darbs, uzreiz tika atskaņoti pārlikumi solo, četrrocīgi un tamlīdzīgi. Arī tā laika augstdzimušajām jaunkundzēm klavierspēle bija labais tonis, lai parādītu sevi un ātrāk nokļūtu precētas sievas kārtā. Ņemot vērā virtuozu zelta laikmetu, nebija ilgi jāgaida uz solo koncertu rašanos. Lai gan jau 1837. gadā Bohēmijas klaviervirtuozs Ignacs Mošeless izsludināja savu solokoncertu, tomēr viņš nobijās un pēdējā brīdī starp klavieru skaņdarbiem ieplānoja arī vokālās mūzikas priekšnesumus. Tādēļ pirmā solokoncerta gods vēsturiski pienākas Ferenca Lista koncertam Romā 1839. gada 4. jūnijā, par kuru viņš raksta: "Mana pašpārliecinātība ir izaugusi tiktāl, ka es esmu izlēmis sniegt koncertus pilnīgi viens, sekojot francijas karaļa Ludviga XIV devīzei – "Le concert, c'est moi." Sākotnēji Lists nosauca koncertus par monologiem (solilokvijiem), bet pēc tam nostiprināja tradīciju, spēlējot koncertu sērijas Parīzē. Tolaik gan starp programmas numuriem Lists mēdza pastaigāties un runāties ar klausītājiem, spēli turpinot tad, kad uzskatīja par nepieciešamu. Pēc solo koncerta Berlīnē 1842. gada 16. janvārī Listu veda karietē ar sešiem baltiem zirgiem, tam sekoja 30 (!) četrjūgi un simti vienkāršu divjūgu ekipāžu. Virtuozs bija karaļa kārtā. Ekstātiskā sajūsma, ko Rietumeiropā izraisīja Lista triumfālās koncertturnejas, guva atbalsi arī Rīgā, jo, ceļojot uz koncertiem Pēterburgā, Lists 1842. gada 8. un 10. martā sniedz koncertus Jelgavas (toreiz Mītavas) pārpildītajā teātra namā. Tikmēr Rīgas pilsētas Muses teātris izziņo, ka "slavenais klaviervirtuozs, doktors un bruņinieks Francis Lista kungs Rīgā sagaidāms 16. martā". Šai dienā notiek viņa pirmais koncerts, bet 18. martā seko nākamais. Panākumi ir tik milzīgi, ka jauna afiša vēstī, ka lielo mūziķi izdevies sasaistīt vēl trešajam un pēdējam koncertam 22. martā. Par pēdējo tomēr kļūst ceturtais koncerts 24. martā Melngalvju namā. Lista sniegumu toreizējā Rīgas prese novērtēja kā "universālu mākslu" ar nesalīdzināmu spēles tehniku, ārkārtēju ekspresiju un priekšnesuma dinamiku, kurā "brāzmaini, vētraini, pērkonīgi toņi apskurbina ausis", kamēr citi izskan "kā strauta čalas, atgādinādami Šveices gana dziesmas gaistošo atbalsi kalnos". Jelgavas recenzents F. Rūtenbergs rakstīja, ka Lists atklāj jaunu pasauli uz klavierēm. Ko tad spēlēja tā laika salonos un koncertzālēs? Tās bija variācijas, parafrāzes un fantāzijas par visdažādākajām tēmām, tostarp tautas melodijām, salonu skaņdarbi ar sentimentāliem nosaukumiem (Plaisir d'amour), veltījumi dažādām personām, kareivīgi, ugunīgi skaņdarbi – kauju, ugunsgrēku atainojumi, taču visbiežāk popūriji par operu tēmām. Misiņa bibliotēkas arhīvā un citur pieejamās afišas liecina, ka 1842. gadā Lists Berlīnē, Rīgā un citur atskaņojis  uvertīru no Rosīni operas "Vilhelms Tells", Andante no Doniceti "Lucia di Lammermoor",  fantāzijas par Bellīni "Puritāņu", Meierbēra "Roberta velna", Mocarta "Dona Žuana" tēmām un neiztrūkstošo "Hromatisko galopu", ko publika tik ļoti mīlēja un parasti pieprasīja koncerta beigās. Lists Rīgā atskaņoja arī Franča Šūberta dziesmu pārlikumus: "Meža ķēniņu" ("Erlkönig") un "Slava asarām" ("Lob der Tränen"), savukārt nedēļu vēlāk Tērbatā programmiņā iekļauta arī "Serenāde" ("Ständchen"). Interesanti, ka 1884. gadā atjaunoto Rīgas Doma ērģeļu iesvētīšanai Ferencs Lists veltīja korāli "Lai Dievu visi teic" ("Nun danket alle Gott").

Oktobra piektdienas raidījumā Kā labāk dzīvot atvēlētas tiešraidēm, kurās stāstām par daudzdzīvokļu māju renovāciju. Šonedēļ dodamies uz Jelgavu, kur Pasta ielā atrodas pirmā Latvijā renovētā 12 stāvu māja.  Mājas iedzīvotāju un speciālistu pieredzi uzklausām raidījumā. Par pieredzi mājas atjaunošanā un sakārtošanā stāsta Jelgavas Pasta ielas 34. mājas iedzīvotājs Aleksandrs Smirnovs, mājas vecākais Viktors Valainis, būvnieks - Jelgavas uzņēmuma "SIA Tools Vendor" vadītājs Andris Vaišļa un Jelgavas nekustamā īpašuma pārvaldes tehniskais direktors Oļegs Kukuts. Konkursā "Energoefektivā ēka Latvijā" mājas vecākais Viktors Valainis saņēma žūrijas atzinību par ēkas atjaunošanas projekta vadību – izcilu piemēru ilgtspējīgai domāšanai, sekmējot ne tikai resursu taupīšanu, bet arī radot ērtu un sakoptu vidi.

Šonedēļ izsludināta pieteikšanās ikgadējam sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursam "Tam labam būs augt". Par konkursu un citām sociālās uzņēmējdarbības aktualitātēm runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas projektu vadītāja Līva Švarce, Labklājības ministrijas projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vecākais eksperts Juris Cebulis un Ogres sociālā uzņēmuma Vilbers dibinātāja un vadītāja Zane Bērziņa. Viesojamies arī sociālā uzņēmumā Jelgavā. Ar rokkoncertu pirmdienas vakarā jauno mācību gadu uzsāka privātā mūzikas skola "Rokskola", kas šogad svinēs 20 gadu jubileju. Šo gadu laikā skola izaugusi no 20 līdz 300 audzēkņiem un 20 pedagogiem, un skolā var apgūt gan profesionālās ievirzes, gan interešu izglītības programmas. No maija skola atrodas bijušās Jelgavas bērnu slimnīcas telpās un "Rokskola" ir arī sociāls uzņēmums. Sociālo uzņēmumu skaits Latvijā ir salīdzinoši stabils. Šobrīd ir ap 220 sociālu uzņēmumu. Līdz šim arī 80 uzņēmumi, kas bija ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, to ir zaudējuši, liekākā daļa paši ir atteikušiem, iespējams, konstatējot, ka nosacījumi traucē tālāk attīstīties. Atbalstu sociālā uzņēmuma darbībai var iegūt ne tikai sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā, bet arī biznesa ideju konkursā, ko īsteno Labklājības ministrija ar "Altum" atbalstu.

Nākamajās Rīgas domes vēlēšanās "Jaunā vienotība" plāno startēt kopā ar "Kods Rīgai" un kustību "Par". Piepulcējas vēl viena banka - Indexo Ukrainas neatkarības forums. Kas notiek ar Jelgavas novada domi? Atklās mūzikas un rakstniecības muzeja jauno vietu.

Premjere iepazīstās ar situāciju pēc vētras Jūrmalā. Joprojām applūdušas ielas, ka arī daudzviet bez elektības ir iedzīvotāji Jelgavas novadā. Līdz ar plūdu atkāpšanos, cietušo īpašumu saimnieki saskārušies ar grūtībām saziņā ar apdrošināšanas kompānijām. Maduro uzvaras pasludināšana vēlēšanās Venecuelā izraisa protestus; šaubas par rezultāta godīgumu. Rīgā atklāj zemās grīdas tramvaju kustību starp Centrāltirgu un Ķengaragu. Ungārijas valdības lēmums atļaut brīvi ieceļot valstī Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem var radīt nopietnus drošības riskus visai Eiropai, brīdinājušas Eiropas Savienības amatpersonas.

Ugunsgrēku risks elektroinstalācijas bojājumu dēļ ir augsts. Lai risku mazinātu, paredzētas elektroinstalācijas pārbaudes, kuras jāveic ne retāk kā reizi desmit gados. Kā un kas veic šādas pārbaudes, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Ugunsdrošības normatīvu nodaļas vecākais inspektors Sergejs Rosuščans, Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas pārstāvis Igors Jakušēvics. Sazināmies ar Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidentu Jāni Abāšinu. Ierakstā uzklausām Artūru Šmatu. Viņš ir Sadales tīkla mācību centra elektrodrošības eksperts un demonstrē, ar kādu aparatūru tiek pārbaudīta elektroinstalācija. Savukārt pieredzē daļās Artūrs Veilands no Jelgavas novada. Viņš ir inženieris un pats mājās nomainījis padomju laikā ievilkto elektroinstalāciju. VUGD pagājušajā gadā veicis pastiprinātas pārbaudes dzīvojamā sektorā, un Sergejs Rosuščans norāda - katrā otrajā pārbaudē konstatēts, "ka vai nu pilnībā nav veikti elektroinstalācijas mērījumi, vai nu viņi ir veikti nu, daļēji". Šobrīd to, vai īpašnieks ir veicis attiecīgās pārbaudes, nekur nereģistrē, VUGD iecerējis veidot elektroniskās deklarēšanas sistēmu, lai pārredzētu vai ir veikti nepieciešamie mērījumi.  

No 2024. gada 1. janvāra bioloģiski noārdāmu jeb bio atkritumu šķirošana Latvijā ir obligāta. Runā, ka tas esot viegli! Kā pareizi šķirot bioloģiski noārdāmos atkritumus, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa, kompostēšanas eksperte, konsultante un izglītotāja, vietnes "KompostsLV" vadītāja Zane Kopštāle un pieredzē dalās Laima Kubliņa. Ierakstā par to, kā jelgavnieki gatavojas bioloģisko atkritumu šķirošanai. Uzņēmums Jelgavas komunālie pakalpojumi saņēmis 64 pietiekumus par bioloģisko atkritumu konteineru piegādi Jelgavas pilsētā. Drīz tiks slēgti pirmie līgumi un uzsākta bioloģisko atkritumu šķirošana. Ar Jelgavas komunālo pakalpojumu uzņēmuma pārstāvi tikās un jelgavnieku domas par bioatkritumu šķirošanu uzklausīja Daina Zalamane. Raidījuma viešņas norāda, lai arī bioloģisko atkritumu šķirošana ir obligāta, šķirošanas konteineri ir jāpasūta un attiecīgi jāslēdz līgums. Pat ja tas ir obligāti, cilvēkam ir jāizsaka griba to dabūt. Bet runājot par kompostējamo atkritumu savākšanu mājā vai dzīvoklī, raidījuma viešņas iesaka to sakārtot tā, lai pašam ir patīkami. Ja ir vajadzīgi skaisti un estētiski trauki to glabāšanai, var pirkt, bet var lietot dažādus saimniecības traukus, piemēram, plastmasas spainīti vai trauciņu, kurā pirms tam bijis saldējums vai kāposti. Vēlams ar rokturi, lai ērtāk iznest līdz lielajam konteineram pagalmā, un vāciņu.

Mēdz teikt, ka ikviens cilvēks ir pelnījis otru iespēju, ja pirmajā kaut kas nogājis greizi. Vai tāda ir arī jādod bijušajiem ieslodzītajiem? Par iespējām atrast pareizo dzīves ceļu, ja iepriekš tas vedis neceļos, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda projektu vadītājs Māris Luste un Jelgavas cietuma Resocializācijas daļas sociālā darbiniece darbam ar personām brīvības atņemšanas iestādēs Ēvija Teilāne.

Saeimas komisija aicina gatavot ceļa karti „Altum” pārveidei par banku. Paredz 2,7 miljonus eiro Parīzes olimpisko spēļu basketbola kvalifikācijas turnīra rīkošanai Latvijā. Izglītības metodes Ānes bērnudārzā Jelgavas novadā piesaista Kremļa propagandas kanālu uzmanību Valsts probācijas dienests uzsāk pilotprojektu – konfidenciālu konsultatīvu tālruņa līniju cilvēkiem, kurus nomāc seksuālas domas un tieksmes pret nepilngadīgām personām. Zolitūdes traģēdijas upuru piemiņas vietu plānots pabeigt 2025. pavasarī.

Saeima konceptuāl atbalsta ieceri hipotekārajiem kredītiem noteikt 50% likmes atlaidi. Ministrija rosina slēgt Vientuļu un Pededzes robežšķērsošanas vietas uz robežas ar Krieviju. Jelgavas cietuma komanda spēlē pusfinālā pasaules ieslodzījuma vietu šaha čempionātā.

Lēnām, bet, iespējams, neatgriezeniski ūdeņradis sāk ieņemt savu vietu pasaules un arī Latvijas enerģētikā. Par ūdeņraža izmantošanu transporta un enerģētikas nozarē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes loceklis un "Hydrogen Europe" izpilddirektora padomnieks Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs Aivars Starikovs, "Latvenergo" pārstāvis, ūdeņraža projekta vadītājs Pēteris Lesničenoks, Jelgavas autobusu parka valdes loceklis Gints Burks. Sazināmies ar ZAOO pārstāvi Mārtiņu Niklasu. Nozares pārstāvji uzskata, ka ūdeņraža enerģija ir nākotnes enerģija, tāpēc septembrī Rīgā, Valmierā un Jelgavā notiks ūdeņraža – elektriskā autobusa testa braucieni. Ar ūdeņradi darbināmais autobuss atceļos no Lietuvas un tiks iekļauts Valmieras un Jelgavas sabiedriskā transporta sistēmā, kā arī vienu dienu tiks testēts Rīgas lidostas teritorijā. Savukārt lai diskutētu par ūdeņraža kā enerģijas nesēja ieviešanu enerģētikas, transporta un rūpniecības sektoros 19. septembrī, Rīgā, Rīgas Tehniskās universitātes telpās notiks forums “Ūdeņradis mobilitātei un enerģijai”. Tajā piedalīsies Latvijas enerģētikas un transporta nozares pārstāvji un ūdeņraža enerģijas eksperti.

Maz ticams, ka būs daudz sporta veidu Latvijā , kur sezonas laikā sacensības notiek teju ik pārdienu. Viens no šādiem, varbūt pat vienīgais, ir orientēšanās sports, kur sacensību blīvums ir tik liels, ka pie vēlmes sportotājs var no meža ārā nenākt mēnešiem. Kur slēpjas orientēšanās sporta lielā popularitāte, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente, daudzu starptautisku un Latvijas mēroga sacensību organizatore, aktīva orientieriste Ildze Straume, orientēšanās kluba "Siguldas takas" vadītājs, aktīvs Siguldas sporta dzīves organizators tautas sacensību jomā Valdis Janovs un orientēšanās sacensību "Zvaigžņu stafete" producents, orientēšanās entuziasts kopš 1968. gada Gunārs Dukšte. Kas orientēšanos padarījis tik populāru un mudina cilvēku izkustēties? "Man tā vienmēr bijusi piedzīvojumu sajūta, iespēja piedzīvot, iespēja dabūt kaut ko ārpus ikdienas. Ikdienā tu celies, mosties, ej uz darbu, ved bērnus, tad tev vajag kaut kādā veidā to visu mazliet atšķaidīt. Tā iespēja, ka vari doties piedzīvojumā, sportiskā piedzīvojumā ir ļoti interesanta. Nekad nekas neatkārtojas," vērtē Valdis Janovs. Tā kā viņš ir arī savas ģimenes kapteinis, Valdis arī atzīst, ka orientēšanās ir labs piedzīvojums kopā ar bērniem.   Gunārs Dukšte stāsta, ka viņam svarīgi jau no pirmsākumiem bijis ne tikai iziet distanci, bet arī satikt līdzīgi domājošos, aprunāties. Tas jau ir draugu pulks ar "līdzīgu asinsgrupu".  Ierakstā uzklausām Jelgavas orientēšanās kluba biedrus. Alnis ir Jelgavas simbols un arī Jelgavas orientēšanās sporta klubam dots nosaukums "Alnis". Klubu dibināja Mārīte Bolšteina, kas joprojām arī pati nodarbojas ar orientēšanos un kluba devīze ir : "Ja tev mājās nav kur dēties, nāc uz mežu orientēties!"

Var teikt, ka gandrīz katrs, kas sevi sirdī sauc par latvieti, dzied vai dejo. Tuvojoties Dziesmu svētkiem, pētām, kā tik liels un svarīgs notikums var veicināt sabiedrības līdzdalību un saliedētību, padarot Dziesmu svētkus vēl īpašākus. Raidījuma viesi biedrības "Lauku partnerība Lielupe" projektu vadītāja Videga Strautniece, biedrības "Lauku partnerība Lielupe" administratīvā vadītāja Līga Švānberga un Kalnciema muzeja izveidotājs, novadpētnieks, vēsturnieks un mūziķis Dāvis Beitlers. Lai veicinātu Jelgavas novada pagastu iedzīvotāju iesaisti un līdzdalību, biedrība "Lauku partnerība Lielupe" pirms trīs gadiem uzsāka projektu "Kopdare". Tā moto ir - „Kopā darām, radām, augam". Jelgavas novada pagastos jau notikušas iedzīvotāju sapulces un citi pasākumi, bet mērķis ir katrā pagastā izveidot arī iedzīvotāju padomi. Ar Vilces, Valgundes un Cenu pagasta iedzīvotāju pārstāvjiem Hugo Jakobi, Viktoru Kuļiku un Aiju Degaini tikās Daina Zalamane. Videga Strautniece un Līga Švānberga atkāj, kā darbojas biedrība un cik ieinteresēti un aktīvi ir iedzīvotāju, iesaistoties vietējās kopienas darbā. Dāvis Beitlers iepazīstina ar ieceri saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem. "Jelgava ir ierakstījusies vēsturē ar daudziem reģionāliem svētkiem," atzīst Dāvis Beitlers. Viņš norāda, ka lielo svētku pavēnī ir palikuši tieši mazie svētki, kur kopā sanāca daži kori. Bet šādiem maziem svētkiem aizsākās lielie un tie arī uzturēja dziesmu svētku tradīciju dzīvu starp lielajiem svētkiem. Dāvis Beitlers atklāj, ka 1868. gadā Kroņvircavā notikuši dziedāšanas svētki, tikai pēc tam bija Kurzemes guberņas apvienotie svētki 1870. gadā. Arī kopš jaunākiem dziedāšanas svētkiem, kas notikuši kādreizējā Jelgavas rajonā, atmiņas zūd. Tāpēc ir doma vākt dažādas liecības par kopdziedāšanas svētkiem, kas notikuši Jelgavas pusē. Tāpat doma ir apkopot materiālus par Jelgavas puses kolektīvu dalību Vispārējos dziesmu un deju svētkos.

1. februārī apritēs gads, kopš Latvijā darbību uzsākusi dzērienu iepakojumu depozīta sistēma. Kā liecina 2022. gada oktobrī veiktā pētījuma rezultāti, depozīta sistēma ieņem arvien stabilāku vietu sabiedrības ikdienā. Aptauja rāda, ka  93% mājsaimniecību izmanto depozīta sistēmu. Kopumā sistēma darbojas labi, izņemot  depozīta punktus, kas atrodas mazos lauku veikalos. Vismaz tā apgalvo paši tirgotāji. Kāpēc tirgotāji vēlas mainīt sistēmu un vai tas ir iespējams, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē SIA "Latvijas Neatkarīgo Tirgotāju Kooperācija" pārstāvis, veikalu tīkla "Aibe" attīstības nodaļas vadītājs Juris Lamberts, Latvijas Tirgotāju savienības valdes  priekšsēdētājs Raimonds Okmanis. Sazināmies ar "Depozīta iepakojuma operators" valdes priekšsēdētāju Miku Stūrīti. Ierakstos interesējamies, cik svarīga ir depozīta sistēma pircējiem Jelgavas novadā un kā to nodrošina nelielā veikalā Svētes pagastā.

Ko nozīmē inovācijas medicīnā, kā tās ietekmēs pacientu dzīvi un medicīnisko pakalpojumu sniegšanu un kā notiks inovāciju ieviešana, un kas notiek pašlaik, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns, Jelgavas pilsētas slimnīcas ārstniecības kvalitātes direktore Aelita Plinta, psihiatre Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja Liene Sīle un inovāciju stratēģijas uzņēmums „Helve” līdzdibinātāja un vadošā partnere Marija Ručevska.