Podcasts about polijas

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Vai zini, ka Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā, kas tiek rīkots jau gandrīz 100 gadus Polijas galvaspilsētā Varšavā, dažādos laikos piedalījušies veseli desmit pianisti, kuri tādā vai citādā veidā saistīti ar Latviju? Tikai pirms nepilna mēneša noslēdzās deviņpadsmitais konkurss, bet sākam ar pirmo sacensību 1927. gadā. Laumai Reinholdei, pianistei un vēlākos gados  cienījamai komponistei, 21 gada vecumā bija gods būt pirmajai vēstnesei no Latvijas, kas iepazīstināja konkursa žūriju  un klausītājus ar mūsu pianisma skolu. Viņas spēles prasmes bija izkopis profesors Arvīds Daugulis Latvijas Konservatorijā. Pēc pieciem gadiem otrā konkursa dalībniece no Rīgas Marija Novika saņēma Goda diplomu, – vērā ņemams panākums, zinot, ka viņai tolaik bija tikai 16 gadu un ka viņa konservatoriju bija beigusi kā eksterne. Solokoncerti un muzicēšana ar simfonisko orķestri pirmskara Latvijā – acīmredzams jaunās pianistes talanta apliecinājums. Nākamajā, trešajā konkursā 1937. gadā, piedalījās jau divas dalībnieces no Rīgas – Marija Bezobrazova un Roza Slovina. Interesanti, ka Marijas klavieru klases profesors Pauls Šūberts tajā gadā bija žūrijas loceklis. Būtiski atzīmēt, ka tā ir bijusi vienīgā reize, kad kāds no  Latvijas ir vērtējis Šopēna konkursa dalībnieku spēli.  To, ka jaunās pianistes godam pārstāvēja Latviju starptautiski, rāda viņu visai aktīvā koncertdarbība vēlāk, 30. gadu otrajā pusē. Marija Bezobrazova radioraidījumos atskaņoja gan Roberta Šūmaņa cikliskos darbus, gan Aleksandra Skrjabina vērienīgo 3. sonāti, gan Mocarta opusus. Viņa bijusi arī soliste Friderika Šopēna un Pētera Čaikovska klavierkoncertu atskaņojumos sadarbībā ar diriģentiem Jāni Mediņu un Leonīdu Vīgneru. Savukārt Roza Slovina Latvijas radioraidījumos un koncertos interpretēja Friderika Šopēna, Roberta Šūmaņa, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa kompozīcijas. Latvijas klavierspēles stabilo profesionālo līmeni Varšavā jau pēc Otrā pasaules kara no jauna apliecināja 1960. gada konkursa dalībniece, profesora Valerija Zosta audzēkne konservatorijā Kira Lavrinoviča, iekļūstot sestā konkursa finālā un saņemot Goda diplomu. Pēc piecpadsmit gadiem, devītajā konkursā izcilākais panākums, kas saistāms ar Latvijas vārdu, – kādreizējā Dārziņa Mūzikas skolas absolventei Dinai Jofei otrā vieta un laureātes diploms! Netieši ar Latvijas vārdu var saistīt arī otru šīs konkursa reizes dalībnieku, pianistu no Kanādas latvieti Arturu Ozoliņu, kurš īsti savu izcilību ir apliecinājis vēlāk, koncertējot daudzās pasaules eksluzīvākajās koncertzālēs. 1995. gads un trīspadsmitais konkurss – Latviju pārstāv profesores Ilzes Graubiņas studente Karina Jermaka un profesora Arņa Zandmaņa audzēkne Sana Villeruša. Toreiz itin veiksmīgā dalība pianistēm sekmēja tikko iesākto karjeras ceļu, kas tagad sazarojies ļoti daudzveidīgs – pedagoģija un koncertdarbība. Pēdējais lielais sasniegums Latvijai līdz šim – Georgija Osokina iekļūšana septiņpadsmitajā Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā pirms desmit gadiem. Spožs panākums ar teicamām konsekvencēm – aicinājumi piedalītos ieskaņojumos un koncertos slavenās koncertzālēs visā pasaulē! Mūsdienās starptautisko Friderika Šopēna pianistu konkursu Varšavā var dēvēt par vienu grūtākajiem un prestižākajiem pasaulē. Uz konkursa nozīmīgumu pastarpināti norāda kaut vai tāda praktiski svarīga lieta kā godalgoto vietu balvu apmērs – piemēram, šī gada konkursa, kurš pēc skaita bija deviņpadsmitais, pirmās vietas ieguvējs saņēma veselus 60 tūkstošus eiro. Arī sestās vietas ”vērtība” – 20 tūkstoši minama bez īpašiem komentāriem. Nākamais Šopēna konkurss risināsies atkal pēc pieciem gadiem. Man ir liela pārliecība, ka mūsu pianisma skola var nodrošināt, lai godalgoto vietu sarakstā blakus kādas personas uzvārdam atkal parādītos Latvijas vārds.  

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par attiecību restartu vienojušās Eiropas Savienība un Lielbritānija. Polijas prezidenta vēlēšanās otrajā kārtā sacentīsies valdošās „Pilsoniskās koalīcijas” atbalstītais Rafals Tšaskovskis un opozīcijas partijas „Likums un taisnīgums” atbalstītais Karols Navrockis. Tuvojas mācību gada noslēgums - laiks, kad daudzi vecāki izjūt nerakstīto tradīciju spiedienu apdāvināt skolotājus. Bet vai to vispār drīkst darīt un ko par to domā paši skolotāji? Latviešu hokejists Uvis Balinskis un viņa pārstāvētā Floridas "Panthers" turpinās cīņu par otro Stenlija kausu pēc kārtas. Rīgā, Ķīpsalas peldvietā, 19. maijā norisinājies Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas organizētais peldsezonas atklāšanas pasākums.

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Savienība un Ukraina Ļvivā vienojas par nākamajiem soļiem tribunāla izveidē, lai izmeklētu un sodītu atbildīgos par agresiju un noziegumiem Ukrainā. Polija nosaka sankcijas pret veikala tīkla „Mere” īpašniekiem. Latvijā vēl izvērtēs Polijas lēmumu. Visā Eiropā, tostarp arī Latvijā, šodien svin Eiropas dienu. Krievijā atzīmē 9. maiju jeb Uzvaras dienu. Ķīpsalā cep, vāra, šuj un remontē: topošie profesionāļi demonstrē savas prasmes. Sākas pasaules čempionāts hokejā. Latvijā konstatēts Āfrikas cūku mēra gadījums.

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām?  Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā?  Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."  

Cik reāls ir Polijas premjera Donalda Tuska izvirzītais mērķis – panākt, ka katrs vīrietis būtu militāri apmācīts un gatavs karam? Tusks to uzsvēra savā uzrunā parlamentam marta sākumā, tomēr konkrētāki risinājumi vēl tiek gaidīti. Skaidrs, ka piesauktais Šveices piemērs nederēs, jo tur tā ir gadu simtos veidojusies tradīcija, tāpat problēmas kaut ko izdarīt ātri ar vērienu varētu radīt instruktoru trūkums. Un kāda ir situācija Latvijā?Radieraksts autors – Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”. Izmantoti fragmenti no interviju ierakstiem ar militāro ekspertu Mārtiņu Vērdiņu, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju Ainaru Latkovskis (“Jaunā Vienotība”), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputātu Jāni Dombravu (Nacionālā apvienība), “Euronews” un Latvijas armijas “Youtube” konta.Ilustrācija: LETA.Raidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.Izmantotā mūzika:Chris Haugen – Island DreamThe Whole Other – Valley Of Spies

Turpinoties neskaidrībai par ASV ārpolitiku un redzot, ka Eiropas valstīm vēl nopietnāk jādomā par  savu drošību, atkal un atkal izskan aicinājumi izstāties no Otavas konvencijas, kurā dalībvalstis apņemas neizmantot kājnieku mīnas. Polijas premjers nesen paziņoja, ka atbalsta šādu lēmumu, par to domā arī Lietuva, kas sagaida piecu reģiona valstu vienotu nostāju šajā jautājumā. Mūsu valdības vadītāja Evika Siliņa uzdevusi ārlietu un aizsardzības ministriem sagatavot priekšlikumus valdībai par tālāko rīcību. Kāda būs mūsu nostāja šajā jautājumā? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā) un Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība).    

Turpinoties neskaidrībai par ASV ārpolitiku un redzot, ka Eiropas valstīm vēl nopietnāk jādomā par  savu drošību, atkal un atkal izskan aicinājumi izstāties no Otavas konvencijas, kurā dalībvalstis apņemas neizmantot kājnieku mīnas. Polijas premjers nesen paziņoja, ka atbalsta šādu lēmumu, par to domā arī Lietuva, kas sagaida piecu reģiona valstu vienotu nostāju šajā jautājumā. Mūsu valdības vadītāja Evika Siliņa uzdevusi ārlietu un aizsardzības ministriem sagatavot priekšlikumus valdībai par tālāko rīcību. Kāda būs mūsu nostāja šajā jautājumā? Krustpunktā diskutē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Gātere un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāti Ainārs Latkovskis (Jaunā Vienotība), Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā) un Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība).    

Šoreiz gada noslēguma raidījums. Tajā rezumējam 2024.gada notikumus Latvijas un pasaules sportā. Savukārt Gunārs Jākobsons pie sevis ciemos aicinās divus sportiskus Ziemassvētku vecīšus - aktierus Jāni Skani un Egilu Melbārdi. Gada atskata nominācijas: “Gada riņķadejotāji” - Izglītības un zinātnes ministrija līdz pat pavasara beigām nepiesķir naudu sporta federācijām, gada beigās par īstu traģikomēdiju izvēršas stāsts par Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas maksu; “Gada vēsturnieki” - Kristaps Porziņģis un Uvis Balinskis. Pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē viena gadā kāds pašmāju sportists kļūst par Nacionālās basketbola asociācijas čempionu, bet cits - izcīna Stenlija kausu; “Gada prieks” - Tomam Skujiņam izcila sezona pasaules šosejas riteņbraukšanas elitē - piektā vieta Parīzes olimpisko spēļu grupas braucienā un nominācija Latvijas gada sportista balvai; “Gada vilšanās” - Latvijas basketbola izlases olimpiskās cerības izšķirošajā mačā aizskalo Brazīlijas tālmetienu lietus. "Godājama nominācija" - 3x3 basketbola izlases ceturtā vieta Parīzē, sekojošā parāde; “Gada cirks” - IZM un naudas piešķīrumi sporta sacensībām Latvijā - kamēr basketbols olimpiskajai kvalifikācijai saņēma naudu, tikmēr hokejs, pludmales volejbols u.c sporta veidi cīnījās ar zobiem un nagiem; “Gada nelaimes putns” - motosportists Pauls Jonass: teicami sācis sezonu un beidzot izcīnījis pirmo uzvaru MXGP klasē, guva smagu pleca traumu un izlaida vairāk nekā pusi sezonas. Ļoti iespējams, ka traumu smagāku padarīja ārsta nepareiza rīcība; “Gada sensācija” - Mārtiņš Sesks/Renārs Francis demonstrē izcilu sniegumu Polijas un Latvijas pasaules rallija čempionāta posmos; “Gada sporta pasākums Latvijā” - vēsturiskais pirmais Latvijas pasaules rallija čempionata posms; “Gada šoks” - vēls pieteikums šajā nominācijā Kasparam Daugaviņam, kurš sezonas vidu negaidīti paziņoja par karjeras beigām; “Gada šāviens mērķī” - Andrejs Rastorgujevs beidzot izcīna medaļu pasaules čempionātā biatlonā; “Gada komanda” - RFS futbolisti; “Gada slaloms” - vai visa Latvija uzzina, kas ir kalnu slēpotāja Dženifera Ģērmane; “Gada sālsmaize” - beidzot atklāj jauno vieglatlētikas manēžu pie Daugavas stadiona; “Gada barters - par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu ievēl Raimondu Lazdiņu.

Šogad Imanuela Kanta trīssimtā gadadiena. Tam par godu tiek rīkoti dažādi izzinoši pasākumi arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas mudinās aizdomāties, ko Kants varētu pateikt par notiekošo šodienas pasaulē un, vai viņa morālie principi un idejas par cilvēka cieņu vēl ir aktuālas šajos laikos?  Tīrā prāta kritika, kategoriskais imperatīvs - šie ir tikai daži no filozofa vērienīgā mantojuma elementiem rietumu domā. Ko zinām par Kanta dzīves gājumu un kāda mūsdienās ir Kanta filozofiskā mantojuma loma? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks un šīs konferences organizētājs Pauls Daija un filozofs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Raivis Bičevskis.   Pirms sarunas par Kantu iepazīstam viņa dzimto pusi Prūsiju, kā arī prūšus un šīs etniskās grupas pirmsākumus. 15. gadsimtā vācu aizliegums prūšiem nodarboties ar amatniecību ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai prūšu brīvība pakāpeniski izzustu, uzskata vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē, runājot par prūšiem kā tautu, par prūšu zemēm pirms to nozušanas un prūšu asimilācijas citās tautās.  Jautājums par prūšu izcelsmi, prūšu reģiona vēsturi ir plašs, daudzveidīgs un  daļēji arī pretrunīgu vēstures avotu materiāls, atzīst profesors Andris Šnē. Ir grūti sižetam atvēlētajā laikā izrunāt par veselas tautas likteni, bet mēģināsim ieskicēt dažus punktus jautājumā par šo rietumbaltu tautu, kuru zemes savulaik atradās daļā tagadējas Polijas un Lietuvas teritorijās, un Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalā. Pirmo reizi rakstītajos avotos prūšu ciltis ir, iespējams, minētas mūsu ēras sākumā dzīvojošā romiešu oratora Tacita darbā „Ģermānija”, kur viņš prūšus sauc par aistiem, rakstot, ka viņi ir pagāni nodarbojas ar zemkopību un vāc dzintaru. Vārds „prūši” sāka parādīties ap 9. gs., kad jau vairāki rakstu autori min šo nosaukumu. Vācu ordeņa priesteris Dusburgas Pēteris 14. gs. sākumā savā hronikā jau plašāk raksta par prūšu zemēm. Bet Andris Šnē  turpina par to, kas mūsdienās ir uziets  arheoloģiskajos izrakumos un kas liecina par prūšu senajām tradīcijām.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale. Līdzās latviešu oriģinālliteratūrai bērnu grāmatplaukti regulāri papildinās ar tulkojumiem no dažādām valodām, un, atšķirībā no satura, ko bērni iepazīst internetā, šīs grāmatas bieži vien nenāk no globālās angliski runājošās pasaules, bet gan no dažādām citām valodām. Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs”, sagaidot savu 20. dzimšanas dienu, ir pārskatījusi savu tulkojumu plauktu, un atklāj tajā pārstāvēto dažādo Eiropas valstu un valodu bagātību.  Pavisam “Liels un mazs” šo 20 gadu laikā ir izdevis 94 tulkojumus no 17 valodām. Ar 22 grāmatām pārliecinoša līdere šajā kolekcijā ir Igaunija – no igauņu autoriem visvairāk pārstāvēts Andruss Kivirehks. Interese par igauņu bērnu grāmatām rodas tādēļ, ka tās ir asprātīgas un latviešiem mentāli tuvas, taču ļoti liela nozīme ir arī profesionāliem, igauņu bērnu literatūrā patiesi ieinteresētiem tulkotājiem, un tieši tādi ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Latvieši izsenis jutuši simpātijas pret Ziemeļvalstu literatūru. To apliecina arī izdotie 14 tulkojumi no zviedru valodas un 8 no norvēģu valodas. Tulkotāja Mudīte Treimane, kura sen pazīstama kā lieliska Astridas Lindgrēnes latviskotāja, mums atvērusi arī trakulīgo, hipijisko Barbru Lindgrēnes stāstu “Loranga”. Savukārt tulkotāja Jolanta Pētersone parādījusi gan to, cik traki asprātīgs spēj būt Ērlenns Lū – grāmatas “Kurts” un komiksa “Kurš sasēdēja brūno sieru?” autors – gan to, cik siltas un draudzīgas, Norvēģijas kalnos mītošās sirdis attēlo rakstniece Marija Parra. “Liels un mazs” ziemeļnieku plauktā atrodamas arī trīs somu un divas islandiešu grāmatas. Tulkota ne tikai proza, bet arī dzeja. Somu dzejnieces Heli Lāksonenas krājumu “Piec ait kalns” Guntars Godiņs atdzejojis īpašajā “Heli valodā”, ko viņš uzbūvējis uz Vidzemes lībiešu valodas bāzes, lai atveidotu dienvidrietumu Somijā runāto valodu, kurā raksta Heli.  Savukārt zviedru klasiķa Ulfa Starka iedomu “Zvērus, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” dzejoļus atdzejojis Juris Kronbergs, bet Starka dzejoļus par mazo “Diktatoru” – un Uldis Bērziņš. Šie atdzejojumi, tāpat kā izcilie prozas tulkojumi, spilgti parāda, cik lielā mērā tulkošana nāk par labu latviešu valodai – tā atraisa un liek lietā mūsu pašu valodas bagātības, iedzīvina iespējas, kas snauž valodā un rosina lasītāja valodas iztēli.     Visi, kas lasījuši kādu no Ineses Paklones tulkojumiem no nēderlandiešu valodas vai redzējuši jocīgo skolotāju Jāpu, kuru Kaspars Znotiņš kopā ar Gunu Zariņu atveidoja izrādē, būs jautājuši, kādēļ tulkots no nēderlandiešu, nevis nīderlandiešu vai holandiešu valodas? Tulkotāja nav kavējusies sniegt pamatotu skaidrojumu: “Nēderlandiešu valodas skaidrojošās vārdnīcas ietver gan visu divpadsmit Nēderlandes provinču leksiku, gan arī šajā pašā valodā runājošo piecu provinču leksiku no Beļģijas flāmu reģiona. Holandiešu vārdi ir tikai maza daļa no visas šīs valodas bagātības. Nosaukumu Nīderlande esam latviešu valodā dabūjuši ar vācu valodas starpniecību (Niederland). Šo vārdu paši nēderlandieši izrunā kā Nēderlandi (Nederland). Abi vārdi nozīmē to pašu – Lejas zeme, Lejzeme. Man šķiet tikai valodnieciski pareizi un vēsturiski godīgi turēties pie valsts un valodas pašnosaukuma un tā izrunas.” Tulkojumi no franču valodas iepazīstina ar franču un beļģu bērnu grāmatām, tostarp slavenās mākslinieces Kitijas Krauzeres bilžu grāmatām, kurās viņa ir arī teksta autore. Kitija dzīvo Beļģijā, viņas vecāku dzimtās valodas ir zviedru un angļu, bet savus darbus viņa sacer franciski. Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis arī tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņas domāšana un tēmu izvēle ir brīva no stereotipiem. Negaidītie, pārsteidzošie tēli atklāj noslēpumu pilnu pasauli, kurā māksliniece meklē cilvēcību un iejūtību.   Savukārt Ingmāras Balodes un Māra Salēja tulkojumi un atdzejojumi iesniedzas Polijas, Ukrainas un Čehijas literārajā telpā. Īpaša draudzība izdevniecību Liels un mazs” vieno ar Ļvivas izdevniecību “Starij Lev” un tās autoriem – Romanu Romanišinu un Andriju Lesivu, kuru bilžu grāmatas “Karš, kurš pārvērta Rondo” izdevums latviešu valodā ir izdevēju un grāmatas pircēju ziedojums Ukrainas atbalstam. Austrumeiropu pārstāv arī slovēņu bilžu grāmatas. Tulkojumi no angļu valodas “Liels un mazs” izvēlēto grāmatu gadījumā nozīmē īru, austrāliešu un amerikāņu bērnu literatūru – Valda Ābola un Ievas Lešinskas interpretācijā.   No vācu valodas izraudzītās grāmatas rāda ļoti oriģinālus bērnu literatūras atzarus, tostarp meditatīvo Volfa Erlbruha bilžu grāmatu “Pīle, Nāve un tulpe”, kas apcer samierināšanos ar nāvi. Un puiciski nebēdnīgo vēstures komiksu “Kinderlande”, kas stāsta par Austrumvāciju īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.  Arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu komikss “Sibīrijas haiku” mums atklājis komiksa iespējas izstāstīt traģisku vēstures stāstu gaiši un iedvesmojoši, bet Edvīns Raups spējis latviskot apjomīgu un ļoti mūsdienīgu portugāļu izziņas grāmatu “Te iekšā. Smadzenes manā galvā”, kas ved pusaudzi ceļojumā uz paša smadzenēm un dod pārliecinošu izskaidrojumu viņa dumpinieciskumam un emociju vētrām.  Reāls atbalsts izdevējiem, kas cenšas savā valodā darīt pieejamas citu mazo Eiropas valodu balsis un uzturēt dzīvu kultūras daudzveidību, ir Eiropas Savienības kultūrpolitika – programmas “Radošā Eiropa” literatūras tulkojumu un aprites grantu konkursi, kuros līdzfinansējumu tulkojumu izdošanai un autoru vizītēm Latvijā vairākkārt saņēmusi arī izdevniecība “Liels un mazs”.  Savukārt, pateicoties izdevēju starptautiskajai sadarbībai un platformas “Latvian Literature” atbalstam piecdesmit “Liels un mazs” grāmatas ir tulkotas un izdotas trīsdesmit pasaules valodā. Gan lielākajās – angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu, gan “mazajās” – un ne vien tādās, kas savā zemē ir valsts valoda, bet arī tādās kā Spānijā runātās katalāņu, galīsiešu un basku valodas, kā arī Latvijai tik tālajās un eksotiskajās mongoļu, japāņu, korejiešu, arābu, un ķīniešu valodās.

Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No 1. līdz 8. septembrim šogad jau 28. reizi notiks Nacionālā kino centra rīkotais dokumentālo filmu forums Baltic Sea Docs, kas pulcēs dažādu valstu dokumentālo filmu veidotājus un skatītājiem piedāvās starptautiski atzītu jaunāko dokumentālo filmu programmu. Filmas šogad izrādīs kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, tiešsaistē filmas.lv, kā arī atsevišķos seansos Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Talsos. Dalībai "Baltic Sea Docs" kopprodukciju forumā atlasītas 26 topošas dokumentālās filmas no 17 valstīm. Par festivāla pievilcību starptautiskajiem filmu veidotājiem, pārmaiņām un norisēm pēdējo gadu laikā, kā arī interesanto vēsturisko festivāla aspektu - sarunā ar foruma vadītāju Zani Balčus. Veiksmes stāsti, jaunas tendences dokumentālā kino veidošanā, kā arī interesantā mija starp dokumentālo un spēlfilmu žanriem. Zane Balčus: Forumam šī būs 28. reize, bet Latvijā šis notikums risinās kopš 2006. gada, tāpēc šī pasākuma vēsturi varētu dalīt divos lielos nogriežņos. Sākums bija Dānijā 1997. gadā, kad vairākas organizācijas izveidoja dokumentālo filmu forumu, kurā pulcēties cilvēkiem no tām valstīm, kas bija atguvušas neatkarību 90. gadu sākumā, un veicināt dokumentālo filmu veidotāju integrāciju Eiropas dokumentālā kino industrijā, un palīdzēt viņiem satikt citu valstu televīziju pārstāvjus un filmu fondus, lai varētu finansēt savas filmas. Tas bija pats sākums forumam, un tur piedalījās mūsu klasiķi – gan Ivars Seleckis, gan Hercs Franks un citi Latvijas dokumentālisti. Kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, tad šī situācija mainījās, un forums dažus gadus ceļoja pa dažādām valstīm. Vairākas reizes tas notika citās Baltijas valstīs un vienreiz arī Horvātijā, bet tad atrada savas mājas Latvijā. 2006. gads bija pirmā reize, kad Nacionālais kino centrs rīkoja forumu šeit, un šajā gadā industrijas profesionāļu sadaļai tika pievienota arī filmu programma, lai Latvijas skatītājiem parādītu jaunas, kvalitatīvas, interesantas dokumentālās filmas no visas pasaules. Tie ir divi lieli posmi foruma norises laikā. Nozīmīga foruma sadaļa ir vērsta uz dokumentālā kino veidotājiem, profesionāļiem, kas ir lielākā foruma daļa šeit uz vietas, Rīgā, un uz to brauc filmu veidotāji no Baltijas jūras reģiona valstīm, gan plašāk – arī no Austrumeiropas un Kaukāza, vai arī daļa no viņiem pievienojas tiešsaistē. Brauc arī dažādu televīziju un filmu tiesību aģentūru pārstāvji, kuri meklē filmas saviem katalogiem, televīzijas var arī ieguldīt naudu, teiksim, filmu kopproducēšanai. Tie viesi, kas paši nav filmu veidotāji, bet palīdz šīm filmām tapt, pārstāv ļoti dažādas valstis. Diemžēl tiešsaistē, bet būs arī pārstāvji no Japānas televīzijas, arī kāds no Polijas televīzijas. Būs filmu producenti no dažādām Eiropas valstīm, arī filmu tiesību aģentūru darbinieki. Foruma viesu ģeogrāfiskā izcelsme ir ļoti, ļoti plaša.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns tulkots vairāk nekā 40 valodās, uzņemta filma, Dailes teātris šo darbu gatavojas iestudēt. Saruna ar tulkotāju Ingmāru Balodi raidījumā Augstāk par zemi.   Raidījumu atbalsta:

Sarunas ar Jāni Streiču Lietuvas mājā par Smiļģi, Mozi Mendelsonu, gleznošanu, kokgriezumiem un dzīvi kopumā. Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā nofilmējās arī jaunais aktieris Gundars Āboliņš. Šajā vasarā Latvijas Televīzija iepriecināja arī ar Sreiča filmu „Teātris”. Bet kā klājas pašam režisoram, kurš kopā ar sievu Vidu aizbrauca uz Lietuvu, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu noliku uz pauzes, un Streiči palika dzīvot Lietuvā. „Vakariņu sarunas” ar izcilu stāstnieku kinorežisoru Jāni Streiču Lietuvā, kur viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar sievu Vidu skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā. Glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa, bauda klusumu un mieru. Žurnālisti ar viņu parasti sazinās zoom, bet mēs bijām ciemos, braucot no Vācijas, no Polijas puses. Šī nav tradicionāla intervija ar jautājumiem un atbildēm, ir ieslēgts diktofons uz vakariņu galda, smiekli un arī mūsu stāsti par brāļu Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem, par Vācijā pieredzēto, par to, kāds būs Smiļģa kabinets Lāčplēša ielas namā. Un Jānis Streičs spēj no viena aizraujoša stāsta pārlēkt uz citu, pārsteigt ar dziļām zināšanām un spilgtām atmiņām. Viņa sieva Vida gan reizēm teic, ka tā nu gan nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet tomēr mēs uzzinām arī viņu iepazīšanās stāstu un kāda loma tajā bija filmai „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Bet tikmēr Jānis Streičs jau būs izstāstījis par Mozi Mendelsonu, Rodi- Ēbelingu, baronu Rautenfeldu un Emīliju Plāterīti. „Vakariņu sarunās” piedalījās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, Radio mazās lasītavas producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Un tā, mēs, mazliet maldījušies pa pierobežu un saņēmuši brīdinājumus to nekavējoties pamest, esam Veisiejā, pie Vidas un Jāņa Streiču galda Un Jānis Striečs mūs arī mazliet izglīto, kam esam braukuši garām.   Paldies par viesmīlību Jānim Streičam un viņa sievai Vidai. Paldies par „Vakariņu sarunām”, kuras gribētos turpināt.

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Vēsturiskā pirmā pasaules rallija čempionāta posma Latvijā rīkotājs Raimonds Strokšs Latvijas Radio raidījumā „Piespēle” pauda, ka pēc debijas Polijas rallijā latvietim Mārtiņam Seskam ir viss, lai nākotnē kļūtu par rūpnīcas komandas braucēju un seriālā aizvadītu pilnu sezonu.

Šodien, 18. jūlijā, Rotko muzejā atklās astoņu mākslinieku no Čehijas, Polijas, Lietuvas un Latvijas darbu izstādi, kas tapusi Eiropas Savienības finansētā projektā “Eiropas kultūra: Visi dažādi – visi vienlīdzīgi”. Nedēļas garumā Rotko muzejā norisinājās starptautiska mākslinieku rezidence. Jau augustā mākslas darbi tiks reproducēti un pielāgoti izvietošanai Daugavpils cietokšņa ārtelpā. Dienā, kad ierodos Rotko muzejā, te notiek rezidējošo mākslinieku publiskās prezentācijas, kad ir iespēja tuvāk iepazīties ar māksliniekiem un viņu daiļradi vēl pirms izstādes atklāšanas. Šī plenēra tēma – vienlīdzība, un jau šodien rezidences laikā tapušie darbi nonāks publikas priekšā, stāsta Rotko muzeja direktors Māris Čačka. “Eiropas kultūra: Visi dažādi – visi vienlīdzīgi” ir starptautisks projekts, kurā iesaistījies arī Rotko muzejs. Latviju šajā rezidencē pārstāvēja divi mākslinieki – Mairita Folkmane filozofiski izvēlējās pievērsties jumtu tēmai un skatam no augšas. Oskars Jansons arī šajā plenērā pārstāv Latviju, trīs stabilitātes koki zemē ir viņa redzējums par plenēra izvirzīto vienlīdzības tēmu. Arī Poliju pārstāv divi mākslinieki – Joanna Dulla un Filips Žodkevičs, gados ļoti jauni un ar savu skatupunktu uz rezidencē izvirzīto tēmu “Eiropas kultūra: Visi dažādi – visi vienlīdzīgi”.

Pāri Latvijas robežai uz Baltkrieviju izved simtiem ekskluzīvu automašīnu, kas pēc tam visticamāk nonāk Krievijā. Vai Latvijas skolas un bērnudārzi zinātu, kā rīkoties kara vai militāra apdraudējuma gadījumā? Ziņu dienesta veiktā vairāku izglītības iestāžu aptauja liecina, ka nozare tam nav gatava. Latvijas rallija ekipāža Mārtiņš Sesks un Renārs Francis sākuši pasaules čempionāta Polijas ralliju un izcili debitējuši sacensībās ar ātrākās klases mašīnu.

"Ideālā 1. Formula ar Aldi Putniņu'' pie mums ciemos Krišjānis Caune. Aldis kopā Krišjāni galvenokārt runās par Mārtiņa Seska startu WRC Polijas posmā, rallija aktualitātēm un aplūkos arī F1 Austrijas posmo. Raidījuma tēmas: WRC Polijas rallijs; Rallija aktualitātes; Mārtiņa Seska sniegums; WRC Latvijas posms; F1 Austrijas Grand Prix Trakās 11.lv prognozes

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās sezonas noslēdzošo - 25. epizodi, kurā pie Jāņa Celmiņa viesojas bijušais volejbolists šobrīd volejbola treneris, kurš jau septiņus gadus strādā ar Ukrainas klubu no Ļvivas, taču kopš šīs vasaras vairs nevada šīs valsts izlasi - Uģis Krastiņš. Pats sevi dēvē par pasaules pilsoni, bet viņa mājas esot kaut kur starp Latviju un Somiju. 0:00:00 – 0:04:49 – šodien raidījumā; 0:04:50 – 0:59:19 – par volejbolu Ukrainā, karu, dzīvi uz koferiem, sasniegto, Polijas čempionātu… 1:01:25 – 1:33:28 – “Domina Shopping” tēmu rats.

21. jūnijā Jaunais Rīgas teātris (JRT) ar izrādi „Sapņu tulkotāju sekta” noslēdz sezonu, pirmo pēc atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā 25. Aktrisei Čulpanai Hamatovai šī ir otrā sezona JRT. Čulpana turpina mācīties latviešu valodu, bet Kultūras rondo skan viņas pirmā intervija latviešu valodā. Saruna, kurā pauzes ir vienlīdz svarīgas ar vārdiem. Man patīk runāt latviski, kā skaņa veidojas, ļoti silti un garšīgi.  Manas mājas tagad šeit - Latvijā. Kad atbraucu no Polijas, Vācijas, kur biju pēdējā laikā, man ir tāda sajūta, ka beidzot esmu mājās, kad atbraucu uz Rīgu, intervijā Latvijas Radio atzīst aktrise Čulpana Hamatova. Aktrisei Čulpanai Hamatovai šī ir otrā sezona JRT kā štata aktrisei, turpmāk viņa būs ārštata aktrise, ņemot vērā vairākus apjomīgus projektus ārpus Latvijas. Viņa aizbrauca no Krievijas pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, parakstot vēstuli pret karu. Latvijā viņai nācās atbildēt uz arī neuzticības pilniem un pamatotiem jautājumiem, vai viņa tiešām ir sarāvusi saites ar Putina Krieviju, vai viņa spēs iemācīties latviešu valodu un spēlēt izrādes latviski. "Man bija tik liels stress. Pirmais gads, es neko nesapratu, kas notika, kā būs. Es biju miglā. Pēc tam lēnām bija vieglāk. Esmu laimīga, ka pirmais teātris bija vai ir Jaunais Rīgas teātris, tāpēc, ka visi cilvēki man apkārt bija tik labsirdīgi, atsaucīgi, nevienaldzīgi. Tāda situācija, kādā esmu šeit, ļoti palīdzēja," atklāj aktrise par sajūtām, kas bijušas pēc ierašanās Latvijā. Es viņu vēroju uz skatuves – vispirms monoizrādē „Post scripum”, par kuru viņa saņēma ‘'Spēlmaņu nakts” balvu, tad jau „Kurlmēmo zemē”, kur viņa runāja latviešu valodā, un tagad visa ansambļa izrādē „Sapņu tulkotāju sekta”, kuru viņa nosauc par „komandas saliedēšanas” notikumu. Mana vēlme bija sarunāties ar Čulpanu Hamatovu latviski un sarakste par iespējamo interviju notika apmēram pusgadu. Sarunā piedalās arī Čulpanas kolēģis Gundars Āboliņš. Tā kā šī ir pirmā Čulpanas intervija latviski, viņa pati atzīst, ka nedaudz baidās un ir kā eksāmenā, kolēģis atjoko - "tāpēc paņēma līdzi apsardzi". Čulpana ir ļoti aizņemta gan izrādēs Rīgā, gan individuālās tūrēs, taču mūsu sarakste kļūst arvien brīvāka. Čulpana latviešu valodu turpina mācīties pie privātskolotājas, visi kolēģi ar viņu runā latviski, un viņai patīk, kā skan latviešu valoda, cik silti un garšīgi veidojas vārdi, kaut arī fonētiski tie ir grūti. "Mēs ar Čulpanu runājam vieglajā valodā," iestarpina Gundars Āboliņš. Un mūsu saruna beidzot notiek. Ar pauzēm, kas vienlīdz svarīgas ar vārdiem, un vārdu meklēšanu. Arī ar Aspazijas dzejoli. Runājam arī par atjaunoto teātra ēku Lāčplēša ielā un iedzīvošanās sajūtām. Bet sarunas laikā burtiski atdzīvojas. "Gudrajiem un labsirdīgajiem ir grūti tur. Tur ir daudz naudas, daudz projektu. Draugiem ir ļoti grūti. Tāpēc, ka tu nevari būt īsts mākslinieks. Bez brīvības tas ir nereāli," tā par saziņu ar draugiem, kas palikuši Krievijā, bilst Čulpana Hamatova. Bet jautāta, vai ai pieļauj domu, ka pati varētu atgriezties Krievijā, atzīst kā netic šādai iespējai. "Es nedomāju par to, man ļoti skumji ir domāt par to. Es neticu. Diemžēl," uzskata Čulpana Hamatova. Uz saruna Čulpana atnāk nogurusi, pēc mēģinājuma pie Dmitrija Krimova. Izrāde būšot par vientulību… Iestudējuma „Ārprātīgo piezīmes”, ko režisors Dmitrijs Krimovs veido kopā ar Čulpanu Hamatovu un Maksimu Suhanovu (krievu valodā ar latviešu subtitriem), pirmizrādes paredzēta septembrī. Čulpana Hamatova atklāj, ka viņa vēlējusies, lai iestudējuma pirmizrāde būtu tieši Rīgā. Visi trīs ir mākslinieki, kuri emigrējuši no Krievijas. Makisms Suhanovs dzīvo Berlīnē. Kur tā notiks – kultūras projektu kompānija "Art Forte" sola paziņot pēc svētkiem. Jau ziņots, ka viesizrāde „Ārprātīgā piezīmes” bija paredzēta septembrī Latvijas Nacionālais teātrī, bet Latvijas Nacionālais teātris šonedēļ noteica moratoriju krievu valodā iestudētām viesizrādēm uz savām skatuvēm.    

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Septiņdesmitajos gados ASV tirdzniecībā parādījās pirmās spēļu konsoles. Bet astoņdesmito gadu sākumā, komerciālo panākumu apdullināti, spēļu izstrādātāji sāka izturēties pavirši pret spēļu kvalitāti. Sliktu spēļu pārprodukcija izraisīja pirmo datorspēļu industrijas krīzi, radot tādus zaudējumus, kas veikaliem, pircējiem un pašiem izstrādātājiem uz vairākiem gadiem iedragāja ticību videospēļu nākotnei. Bet ražotāji, vairs nespējot pārdot visus saražotos kārtridžus, tos apraka ASV tuksnešos. Negaidīti 1985. gadā industriju izglāba Japānas rotaļlietu kompānija Nintendo, kas Amerikas tirgū piedāvāja pie televizora pieslēdzamu konsoli un rotaļu pistoles, ar ko var šaut pīles televizorā. Ļoti piesardzīgi savus produktus prezentējot kā rotaļlietas un mazinot izplatītāju skepsi, kas vēl bija saglabājusies no nesenajiem milzu finansiālajiem zaudējumiem, Nintendo lēni un pakāpeniski ieguva ASV patērētāju uzticību un digitālo spēļu industrijai iedeva otro elpu. Redzot Nintendo panākumus, vēl viena Japānas kompānija, "Sega", izstrādāja savu konsoli. Asākā sāncensība notika starp Super Nintendo konsoli, kurai bija lielāki panākumi ASV, un "Sega Genesis", kam labāk veicās Eiropā. Reizē ar Japānā ražotām ierīcēm Rietumos ienāca japāņu spēļu saturs, kurā pasaule tika attēlota no japāņu kultūras skatpunkta. ASV izstrādātāji, redzot Japānas spēļu uzvaras gājienu, atgriezās pie savu spēļu izstrādes. 20. gadsimta beigās gan spēļu tehnoloģijas, gan paši spēļu principi attīstījās tik strauji, ka vispopulārākās izrādījās pilnīgi jaunu žanru spēles, kā piemēram, "Sims" – sadzīves simulators, "Doom" – pirmās personas šaujamspēle, un "Dune II" – reālā laika stratēģiskā spēle. Bet 1983. gadā no Rietumiem izolētajā Padomju Savienībā matemātiķis Aleksejs Pažitnovs izgudroja "Tetri". Tieši "Tetra" dēļ Nintendo pārdeva daudzus miljonus "Gameboy pārnēsājamo ierīču, protams, pats Pažitnovs par "Tetri" līdz 1996. gadam nesaņēma ne kapeikas. Tomēr lielākajā daļā mūsdienu spēļu svarīgākais ir teksts un stāsts, taču Eiropā tādas ir daudz grūtāk lokalizēt, jo spēlētāji runā dažādās valodās. Bieži vien lokalizācija notiek tikai uz lielajām valodām – franču, spāņu, itāļu, vācu. Ar unikālu spēļu stilu izceļas franču izdevniecība "Ubisoft", kas kopā ar Kanādas atzaru veidojušas tādas spēles kā " Reimens" ("Rayman"), "Persijas princis" ("Prince of Persia"), "Starp labo un ļauno" (Beyond good and evil) un citas. 2006. gadā Francijas kultūras minstrs "Reimena" dizaineru Mišelu Ansēlu (Michel Ancel) iecēla mākslas un literatūras bruņinieka kārtā, kas ir augstākais apbalvojums mākslās, kādu pasniedz Francijā. Drīz pēc tam tika arī ieviestas īpašas nodokļu atlaides vietējiem spēļu izstrādātājiem. Ar plaši pazīstamām un unikālām spēlēm jau 20 gadus izceļas arī mūsu netālie ziemeļu kaimiņi somi. Somu kinorežisors Aki Kaurismeki teicis: "Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama." Tikpat labi šo skarbi ironisko pasaules izjūtu varētu piedēvēt spēļu dizainera Sami Jervi varoņiem spēlēs "Max Pain" un "Alan Wake". Jervi spēles spēļu industrijā izdarīja to pašu ko filmu un seriālu industrijā "Matrikss" ("Matrix") un "Tvinpīka" ("Twin Peaks"). Centrā izvirzot savu unikālo stilu. Tepat dienvidos Polija tik ļoti lepojas ar savu pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Witcher spēļu sēriju, kas attēlo viduslaiku mitoloģisko Poliju, ka 2011. gadā Polijas premjerministrs Donalds Tusks vizītē ASV uzdāvināja toreizējam prezidentam Barakam Obamam spēles Witcher otro daļu. Obama ilgi un detalizēti par to Tuskam pateicās preses konferencē. Bet pašlaik, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, ir diezgan šķebinoši apzināties, ka pasaulē populārākā daudzspēlētāju kara spēle ar vēsturiski precīziem tankiem "World Of Tanks" izstrādāta kaimiņos, Baltkrievijā. Bet Ķīna pēdējos gados iemanījusies izstrādāt populāru spēļu kopijas, reizēm pat iedvesmojoties no vēl neiznākušu spēļu video rullīšiem, tā ka šīs kopijas kļūst pieejamas spēlētājiem agrāk par oriģinālu. Un Ķīnas milzīgā pirktspējīgā auditorija ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc lielās ASV kompānijas nodarbojas ar spēļu satura pašcenzūru, un arī Eiropas un Amerikas tirgiem paredzētās spēles veido tā, lai neaizkaitinātu Ķīnas cenzorus. Pēdējā desmitgadē Rietumos spēles kļūst daudz politkorektākas, arī rēķinoties ar jaunās spēlētāju paaudzes tolerances robežām un spējām spēles boikotēt. Šeit darbojas atcelšanas kultūras tendences. Tāpēc interesanti, ka spēļu industrijas autentiskākās balsis pēdējos gados nāk tieši no Eiropas austrumu daļas, kur sociālismam raksturīgā pašcenzūra vairs nav aktuāla, bet Rietumu sociālās normas un izpatikšana Ķīnas tirgum nav vēl uzņēmusi pilnus apgriezienus. Somijas "Alan Wake 2", Polijas "Cyberpunk 2077" un Igaunijas "Disco Elysium" ir pēdējo gadu visaugstāk novērtētās spēles pasaulē. Bet latviešu – brāļu Kļaviņu – 2022. gadā radīto izmeklēšanas spēli "Zelta elka lieta" ("The Case of the Golden Idol") atzinīgi novērtējuši lielākie pasaules spēļu apskatu izdevumi un tā iekļuvusi vairākos nozīmīgos 2022. gada labāko spēļu sarakstos.

Saruna ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu.

Rīgā norisinās Baltijas valstu, Somijas, Norvēģijas, Polijas un Ukrainas iekšlietu ministru tikšanās. ANO balsojums par Srebrenicas genocīda piemiņas dienu sadusmo serbus. Ķīna jau otro dienu ap Taivānu turpina militārās mācības. Tās sākās neilgi pēc Taivānas jaunā līdera stāšanās amatā. Lielāks attālums reģionos līdz pasta nodaļai vēl negarantē izmaiņas eksāmenu materiālu apritē.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs Vizītes laikā Viļņā ir parakstījuši divpusēju vienošanos par sadarbību aizsardzības jomā. Polijas parlamentā sākušās debates par abortu ierobežojumu mīkstināšanu. Harkiva jautrešo nedēļu piedzīvo smagus Krievijas armijas uzbrukumus. Satversmes tiesa: Aizliegums audzēt dzīvniekus tikai kažokādu ieguvei atbilst Satversmei.

Latvijas Banka pārskata ekonomikas prognozes. Cerības vieš gaidāmā procentlikmju samazināšana vasarā. Latvijā viesojas Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Ukraina pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē izdzīvojusi apkures sezonu tikai ar pašu gāzi. Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs brīdina Latvijā reģistrētu auto īpašniekus neiegādāties OCTA pie Latvijā nereģistrētiem apdrošinātājiem.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Ilgs, nozīmīgs, bet, iespējams, līdz galam neizzināts ir laika posms, kad mūsdienu Polijas un Lietuvas robežas sniedzās krietni pāri šo valstu mūsdienu teritorijām. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām šīs valstis bija apvienotas kopvalstī Žečpospolitā, kur līdzās poļiem un lietuviešiem dzīvoja arī citas tautas un skanēja citas valodas, un tās sastāvā bija arī Latvijas mūsdienu teritorijas, arī Rīga. Kas tas bija par valstisku veidojumu un kāpēc tas beidza pastāvēt? Kāda bija dzīve Rīgā poļu laikos un kāds ir Žečpospolitas atstātais mantojums, vērtē Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Kurzemes - Zemgales hercogiste Žečpospolitas laikā Bet par Kurzemes - Zemgales hercogisti Žečpospolitas laikā interesenti var iepazīties izstādē, kas atvērta Latvijas Nacionālā vēstures muzejā. Kādi 16.-18. gadsimtā bija Latvijas - Lietuvas saskarsmes punkti, kā tolaik veidojās politiskie, ekonomiskie un reliģiskie procesi, stāsta izstādes kuratore - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures nodaļas pētniece Mārīte Jakovļeva. Izstādes ideja radās Klaipēdas universitātes asociētajam profesoram un Šauļu muzeja pētniekam Ernestam Vasiļauskam. Lai labāk iepazītu kaimiņu vēsturi, viņam bija vēlme parādīt Kurzemes - Zemgales jeb, īsāk sakot, Kurzemes hercogistes vēsturi lietuviešu publikai un rezultātā, iesaistoties  kolēģiem no Latvijas, radās ceļojošā izstāde, kura tagad ir skatāma mūsu vēstures muzejā. Pirms ķeramies klāt konkrētu eksponātu apskatei, īss ievads par to, kā   Kurzemes hercogiste nonāca atkarībā no Lietuvas - Polijas ūnijas. Pēc tam dodamies īsā apgaitā, lai uzzinātu, kādas saknes Latvijā ir Landsberģu dzimtai, kāpēc hercogam Ferdinandam Ketleram radās doma mudināt latviešu zemniekus pārdot saktas un kā Kurzemes hercogistē veidojās  katoļu draudzes, savukārt katoļticīgajā dižkunigaitijā – luterāņu. Izstāde būs skatāma līdz maija beigām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, un tās laikā muzejs rīko arī lekcijas par   Kurzemes - Zemgales hercogisti. Lekcijas vadīs minētās izstādes kuratore Mārīte Jakovļeva.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijai drīz jāsāk izraidīt Krievijas pilsoņu, kas nav pagarinājuši uzturēšanās atļaujas. Krievijas prezidents Putins jau piedraudējis Latvijai ar nepatikšanām. Tikmēr Rietumos spriež, kā novērst nākamo iespējamo karu. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālists Māris Zanders, "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" redaktore un Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude un Latvijas TV ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska. Pārskatot ziņu lenti, nešķita, ka šajās dienās būtu kādi ļoti negaidīti notikumi bijuši, drīzāk tiek turpināts iesāktais. Vienalga, vai ir runa par budžeta pieņemšanu, hipotekāro kredītņēmēju atbalstu vai parakstu vākšanu. Bet sociālajos tīklos, šķiet, vislielāko satraukumu raisa ziņas, kas saistās ar Krieviju un draudiem, kas var nākt no turienes. No starptautiskā viedokļa lūkojoties, vispirms bija Vācijas eksperti, kas secināja, ka vispār NATO valstīm ir daži gadi, tad Polijas drošības iestādes vadītājs ir izteicies par dažiem gadiem, kas varētu būt pēc Ukrainas kara, kad Krievija varētu gribēt pamēģināt iebrukt arī NATO teritorijā. Līdzīgas domas ir paudis arī Čehijas prezidents, protams, Ukrainas prezidents. Tātad daži gadi, lai sagatavotos, lai Krievija negribētu mēģināt riskēt iebrukt.

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Aptuveni ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju neuzticas valsts varai. Stradiņa slimnīcas pagaidu padome izteikusi neuzticību valdei. Eiropas valstu līderi mudina paātrināt humānās palīdzības piegādi Gazas iedzīvotājiem.. Baltijas valstu, Norvēģijas, Polijas, Somijas un Ukrainas iekšlietu ministri 27. oktobrī tiekas Lietuvā. "Lonely Planet" kategorijā "Ilgtspēja" starp desmit labākajiem ir arī Jūrtaka un Mežtaka.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Kad meklējumi aizsākumi pieminekļu aizsardzībai, jeb kurā laikā kad sabiedrība nobrieda domai, ka vēsturiskas vērtības jāsargā īpaši un kā notika šis process, mainoties valdošajām varām Latvijas teritorijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un šīs fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs. Kapu pieminekļi: cilvēku vēlmes, iekārtojot mūža mājas Akmeņkalis Ivars Feldbergs ir meistars ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Viņš dalās pārdomās, kas ir gaumīgs kaps un kā notiek darbs pie kapakmeņa  izveides. Akmeņkalis teic, ka populārākais materiāls, kas tiek izmantots,  veidojot piemiņu cilvēka mūžamājām, ir granīts. Tas parasti tiek eksportēts no Ķīnas un Polijas, bet meistara iecienītākais materiāls ir laukakmens, kas jau no dabas ir skaists ar reljefu un krāsu. Skatot uz neparastiem, izciliem vai dīvainiem kapu pieminekļiem pasaulē, ir jāmin franču rakstnieka, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācēja Žila Verna  pēdējā atdusas vieta Francijas pilsētā Amjēnā, kur redzama izkalta vīrieša figūra, kas izstieptu roku grūž prom no sevis kapakmeni un kāpj ārā no kapa. Akmens statujai ir paša rakstnieka vaibsti, kas izmantoti no Žila Verna pēcnāves maskas. Skulptūras nosaukums ir “Ceļā uz nemirstību un mūžīgo jaunību”. Turpinot skatīt uz pašmāju kapu pieminekļiem, vaicāju akmeņkalim Ivaram Feldbergam par to, kāpēc nereti cilvēki jau esošos dzimtas kapos sev dzīviem esot uz kapakmeņa jau iegravē savu vārdu uzvārdu un dzimšanas datumu. Izrādās, tas ir praktisku apsvērumu dēļ, zinot, ka neesam mēs mūžīgi un jau laikus sagatavojam vietu, kur dusēt līdzās jau aizgājušiem piederīgajiem. Nereti kapa pieminekļi top arī mīļotajiem mājdzīvniekiem. Arī akmeņkalim Ivaram Feldbergam ir nācies veidot kapa pieminekli- Latvijā vienīgajā dzīvnieku kapsētā „Citi lauki”.  

Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi. Kalnu Karabahu pamet tūkstoši Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu. Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību. BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu. Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā. Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ. Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks  “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā.  Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos.  Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā. Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību. Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.  Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijā plāno aizliegt ilgstoši uzturēties auto ar Krievijas un Baltkrievijas numuriem. Joprojām nav skaidrības par sabiedrisko mediju apvienošanu un finansējumu; SEPLP to sagaida oktobrī. Polijas politiķi uzņem samiernieciskāku toni attiecībās ar Ukrainu.

Līdz gada beigām mājsaimniecībām kompensēs 60% no elektrības jaudas tarifa. Polijas un Ukrainas strīds vēršas plašumā, Polija draud pārtraukt ieroču piegādes. Kavējas Krievijas pensiju izmaksa. Pēc palīdzības varēs vērsties sociālajos dienestos. 60 skolas visā Latvijā šogad ieviesīs jaunu bulinga novēršanas programmu KiVa. Tā ir izveidota Somijā un darbojas jau 23 pasaules valstīs.

Privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" kaujinieku nobāzēšanās Baltkrievijā ir radījusi jaunas bažas par šo kaujinieku turpmākajiem mērķiem. Satraukumu kaimiņvalstīs palielina arī Krievijas un Baltkrievijas vadoņu izteikumi, tostarp par vēstures traktēšanu. Vai šī ir tikai tāda mutes bruģēšana, vai tomēr reāls pamats satraukumam par drošību reģionā? Izraēlas parlaments ir apstiprinājis likumu, kas atceļ Augstākajai tiesai pilnvaras atcelt nesaprātīgus valdības lēmumus. Šis ir viens no pretrunīgi vērtētajiem Benjamina Netanjahu valdības reformu soļiem, kas jau ir izraisījis nepieredzēti plašus protestus un šķelšanos Izraēlas sabiedrībā. Vai Netanjahu izdosies pildīt savus solījumus un panākt kompromisu starp konfliktējošajām pusēm, vai arī protestu kustība uzņemas arvien jaunus apgriezienus? Politiskā neskaidrība un šķelšanās joprojām valda arī Spānijā, kur pēc parlamenta vēlēšanām nevienai partijai nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu jauno valdību. Cik liela loma valdības veidošanā būs labējiem populistiem un cik liela loma nacionālistiski noskaņotajiem katalāņiem? Aktualitātes pasaulē vērtē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Politiskā tveice Izraēlā Šīs nedēļas sākums iezīmēja robežšķirtni likumdošanas procesā, kas kopš gada sākuma polarizē Izraēlas sabiedrību un ir izraisījusi plašākos protestus šīs Tuvo Austrumu valsts vēsturē. Pirmdien, 24. jūlijā, Kneseta labējais vairākums ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma t.s. „Saprātīguma likumu”, kas paredz atņemt Izraēlas Augstākajai tiesai līdzšinējās pilnvaras atcelt valdības lēmumus, kurus tiesa uzskata par nesaprātīgiem. Tas ir pirmais solis valdošās koalīcijas iecerēto reformu virknē, kurai nozīmīgi jāpalielina izpildvaras ietekme uz tiesu varas rēķina. Premjerministrs Benjamins Netanjahu apgalvo, ka, bruņota ar pašreizējām pilnvarām, tiesu vara pārlieku jaucoties politiskos jautājumos, īstenojot radikāli liberālu programmu un kavējot politiķus īstenot sabiedrības vairākuma doto mandātu. Reformas kritiķi, savukārt, pauž, ka tā grauj Izraēlas demokrātiju un draud pārvērst valsti teokrātiskā diktatūrā. Benjamina Netanjahu valdībā, kura nāca pie varas pagājušā gada izskaņā pēc kārtējām ārkārtas vēlēšanām, bez premjera labēji centriskās partijas „Likud” ietilpst piecas mazākas partijas ar reliģiski konservatīvu vai radikāli nacionālistisku ievirzi, un pašreizējais kabinets ir uzskatāms par labējāko visā valsts pastāvēšanas vēsturē. „Likud” mazākie radikālie koalīcijas partneri ir galvenie reformas virzītāji. Pēc Kneseta balsojuma protestētāji kārtējo reizi bloķēja transporta maģistrāles; policija viņu izklīdināšanai lietoja ūdensmetējus, pāris desmiti tika arestēti. Izraēlas lielākā arodbiedrību konfederācija piedraudējusi uzsākt ģenerālstreiku, savukārt vairāki tūkstoši armijas rezervistu paziņojuši, ka atteiksies pakļauties iesaukšanas pavēlēm, ja likums stāsies spēkā. Premjerministrs Netanjahu solījis censties panākt saprašanos ar pretējo pusi, izmantojot tam Kneseta vasaras atvaļinājuma periodu, kas ilgst no augusta sākuma līdz oktobra vidum. ¡No pasarán! „No pasaran!” skandēja Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas atbalstītāji, pulcējušies pie partijas centrālā biroja Madridē 23. jūlija  vakarā, kad bija noslēgusies balsošana parlamenta vēlēšanās. Lozungs, kas tulkojumā nozīmē „Viņi netiks cauri!”, simbolizē kreiso un liberālo spēku cīņu pret uzbrūkošo fašistisko diktatūru Spānijas pilsoņu karā pirms 85 gadiem. Toreiz republikāņi zaudēja, un valsts uz 40 gadiem nonāca ģenerāļa Franko huntas varā. Sociālistu atbalstītāji šī brīža situācijā saskata paralēles ar dramatisko pagātni, jo svētdien notikušās vēlēšanas varēja ievest valdībā galēji labējos, kuri nav bijuši pie varas grožiem kopš demokrātijas atjaunošanas pirms teju pusgadsimta. Premjerministra un Sociālistiskās partijas līdera Pedro Sančesa kabinets, kurā bez sociālistiem ietilpa arī vairāku citu mazāku un radikālāku kreiso spēku pārstāvji, nāca pie varas 2020. gada sākumā. Šai valdībai bija jātiek galā ar pandēmiju un tās izraisītajām ekonomiskajām sekām, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz reitingu. Pašvaldību vēlēšanas šī gada pirmajā pusē rādīja nepārprotamu labēji centriskās Tautas partijas popularitātes kāpumu, bet vienīgais potenciālais Tautas partijas koalīcijas partneris ir populistiskā, nacionālistiskā partija „Vox”, kuru daudzi raksturo kā galēji labēju. Tomēr labējo uzvaras gājiens neizdevās. Tautas partija gan nozīmīgi palielināja savu vietu skaitu Spānijas Deputātu kongresā, un tagad tai ir lielākā frakcija, savukārt „Vox” diezgan pamatīgi zaudēja, un abām partijām kopā pietrūkst dažu balsu līdz vairākumam. Tās iegūt īsti nav cerību, jo pārējie mandāti pieder vai nu sociālistiem, vai vēl radikālāk kreisajai apvienībai „Sumar”, vai arī minoritāšu nacionālistiskajiem un reģionālajiem spēkiem – Katalonijas, Basku zemes, Galisijas, Navarras un Kanāriju salu partijām. Ar tām Tautas partijai ir vēsas attiecības, ciktāl pēdējā desmitgadē, Katalonijas neatkarības centienu ietekmē, Tautas partijā ir manāmi pieaugusi spāņu nacionālisma tendence. Tādējādi Pedro Sančesam ir diezgan labas izredzes turpināt vadīt Spānijas valdību. Tiek lēsts, ka šāds kabinets, visdrīzāk, varētu tikt apstiprināts otrajā balsošanas kārtā, kad, saskaņā ar Spānijas likumdošanu, valdības apstiprināšanai nav vajadzīgs parlamenta balsu absolūtais vairākums, bet pietiek, ja par valdību nobalso vairāk deputātu nekā pret. Ar muti Varšavā Svētdien, 23. jūlijā, pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Lukašenko apmeklēja Sanktpēterburgu, tur tiekoties ar agresorvalsts Krievijas vadoni Putinu. Notikuma publiskajā daļā viņš nāca klajā ar spilgtu pasāžu, paziņojot, ka „Vāgnera grupas” kaujinieki, kuri šobrīd uzturas Baltkrievijas teritorijā, uzstājīgi prasot ļaut viņiem doties, kā izteicās Lukašenko, „ekskursijā” uz Polijas galvaspilsētu Varšavu un Žešuvu, pilsētu Polijas dienvidaustrumos, caur kuru notiek rietumu militārās palīdzības piegāde Ukrainai. „Negribētos viņus tur pārdislocēt, jo noskaņojums viņiem ir slikts,” piebilda diktators. Šie izteikumi papildina retoriku, kas pēdējā nedēļā izskan no austrumpuses un acīmredzami ir mērķēta nervozitātes radīšanai Krievijas un Baltkrievijas rietumu kaimiņvalstīs. Šai sakarā minams arī Vladimira Putina pirms nedēļas teiktais tiešsaistes sarunā ar Krievijas Drošības padomes locekļiem. Atbildot uz Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina apgalvojumiem, ka Polija grasoties ievest karaspēku Rietumukrainā, Kremļa saimnieks paziņoja, ka Polija gribot anektēt savas kādreizējās zemes Ukrainas un arī Baltkrievijas rietumdaļā. Sekoja kārtējā vadoņa improvizācija par vēstures tēmu, norādot, ka pašreizējās Polijas rietumu rajonus, kādreizējās Vācijas zemes, poļiem esot uzdāvinājis Staļins, un ja Polija to ir aizmirsusi, Krievija to atgādināšot. Vēl var pieminēt agrāk šomēnes izskanējušos Krievijas Valsts Domes deputāta, ģenerāļa Kartapolova izteikumus par to, ka Baltkrievijā dislocēto „Vāgnera grupas” kaujinieku mērķis esot veikt triecienu cauri t.s. Suvalku koridoram, Polijas un Lietuvas teritorijai starp Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Visi šie izteikumi, protams, izklausās pēc provokatīvas mutes brūķēšanas. Tomēr, saskaņā ar jaunāko informāciju, vairāki tūkstoši „Vāgnera grupas” kaujinieku ieradušies Baltkrievijā un jau iesaistījušies militārās mācībās gluži netālu no Polijas robežas. Reaģējot uz to, Polija dislocējusi papildus apmēram tūkstoti karavīru pierobežas zonā.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā. Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”. Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām. Francijā atkal liesmo Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase. Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi. Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L'Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo. Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro. Quo vadis, Jevgeņij Prigožin? Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!” Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš. Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”. Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju. No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu. Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss. Pārāk lētie Ukrainas graudi 15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība. Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem. Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai. Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nesen atvēršanas svētkus svinēja L. jaunākais krājums “Nestāsti”.  L. pseidonīms tapis, atmetot agrākās identitātes. L. – dzimtā uzvārdā Liene Štāla ir Liepājas dzejniece jau kopš 1990. gadiem, trīs dzejoļu krājumu autore. Liene Gūtmane – ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt baltu filoloģiju, strādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu šo valodu nezinošajiem Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā. Patreizējā Liene ceļo līdzi savam vīram, poļu diplomātam, šobrīd ģimenes dzīves vieta ir Šveicē, Bernē. L. rakstītie “nestāsti” ir šeit dzīvojot piedzīvotā poētiskas piezīmes. Pirms nedēļas Rīgā norisinājās Latvijas grāmatu izstāde, kurā īpašs stends un pasākums bija ekstra vērtajiem kurzemniekiem, un pie Kurzemes literātiem – liepājniekiem – sevi pieskaita arī dzejniece L., kuras jaunākās grāmatas “Nestāsti' atvēršanas svētki arī notika grāmatsvētku ietvaros. Viens no jautājumiem L. – kāpēc šāds pseidonīms? Un atbilde atrodama grāmatas “Nestāsti” vāciņa iekšpusē, kurā autore uzreiz arī pati atklāj savas daudzās identitātes, kuras šajā grāmatā nodrupinājusi līdz lakoniskajam L. Liene Štāla – ir L. dzimtais uzvārds, ar kuru viņa ir izdevusi trīs dzejas krājumus – “Vakardiena” 1997. gadā, “Melnais Eņģelis” – 2002.gadā , “Lidot” - 2005. gadā, un ceļā uz savu ceturto grāmatu “Nestāsti” publicējusies arī vairākos liepājnieku izdotos kopkrājumos. Liene Gūtmane – ir pirmā vīra uzvārds, kurš šobrīd ir arī viņas pasē. Ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt latviešu valodu un literatūru, pastrādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā, pastrādāt kā vēstnieka sekretāre Polijas vēstniecībā Rīgā. Jo Lienes otrais vīrs ir poļu diplomāts Mareks Gluško, un faktiski viņas pamatnodarbe ir būt kopā ar ģimeni, ceļot līdzi uz zemi, kur ir vīra kārtējā diplomātiskā misija. Un krājums “Nestāsti” faktiski ir viņas patreizējās dzīves vietas Šveicē, Bernē poētiskas piezīmes. Lai gan nupat gari un plaši izstāstīju Lienes Gūtmanes biogrāfiju, grāmatā “Nestāsti” gandrīz nekā no iepriekš stāstītā nav. Savā dzejā L., nometot visas iepriekšējās identitātes, ir viena, ir brīva, un savā ziņā viņas brīvību nodrošina arī velosipēds „Winner”, kas ir viņas pavadonis un arī sarunbiedrs. Vairākkārt L. dzejā pieminēti tēli ir tēma ar kuru sākam mūsu sarunu. Varbūt šis raidījums nemaz nav par nesen iznākušo krājumu “Nestāsti”, tajā rodamo dzeju. Personīgi mani aizrauj tieši saruna ar Lieni Gūtmani – viņa spēj būt ļoti atklāta, nebeidzami pārsteidzoša. Dzeja šai stāstā ir kā instruments, kas L. padara jutīgu pret apkārtējo pasauli, un palīdz saaust citiem saprotamo ar tikai viņas piedzīvoto, sajusto, izlasīto. Varbūt šis ir stāsts arī par rosīgo Liepājas literāto vidi, no kuras Liene Štāla izaugusi kā dzejniece.  Taču arī pēc šī aktīvā perioda, Liene Štāla turpināja sūtīt savus dzejoļus liepājniekiem. Un šīs sarakstes uzturētāja Liepājā bija Linda Zulmane, Piejūras pilsētu Literārās akadēmijas koordinatore, savulaik ir bijusi arī Lienes pasniedzēja augstskolā.

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Olafs un „Leopardi”. Aktualitātes komentē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Pagājušā gada decembrī Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs intervijā izdevumam „The Economist” nosauca bruņutehnikas apjomu, kas viņam būtu nepieciešams, lai uzvarētu agresorvalsts Krievijas armiju. Tie ir 300 tanki, 600 līdz 700 kājnieku kaujas mašīnas un 500 haubices. Tas bija nepārprotams norādījums Ukrainas sabiedrotajiem, kādu militāro palīdzību cer saņemt Kijiva. Vairāk nekā mēneša laikā, kas pagājis kopš šīs intervijas, paredzamie atbalsta apjomi ieguva arvien konkrētākas aprises, līdz tika izziņoti un komentēti pēdējā Ukrainu atbalstošās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē aviācijas bāzē Ramšteinā 20. janvārī. Sanāksmē prezidējušais Savienoto Valstu aizsardzības sekretārs Loids Ostins raksturoja šo palīdzības paketi kā „ļoti, ļoti jaudīgu”. Savienotās Valstis paredzējušas piegādāt 59 kājnieku kaujas mašīnas „Bradley”, 90 bruņutransportierus „Stryker” un vairākus simtus citu militāro transportlīdzekļu; līdzīgu tehniku Ukrainai piegādās arī Kanāda un Zviedrija. Dānija gatavojas piegādāt 19 Francijā ražotās pašgājējas haubices „Caesar”,  tāpat artilērijas piegādes gaidāmas no citām valstīm, t.sk. vairāki desmiti haubiču no Igaunijas. Ļoti nozīmīga ir pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot” piegāde, ko apsolījušas Savienotās Valstis un arī Nīderlande. Tas būtiski uzlabos Ukrainas spējas novērst iznīcinošos Krievijas raķešu triecienus tās pilsētām. Tāpat palīdzības pakete ietver lielu daudzumu prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču, munīcijas u.c. kara materiālu. Tomēr arī Ramšteinā neatbildēts palika jautājums par iespējamo Rietumu ražojuma tanku piegādi Ukrainai. Vienīgi Lielbritānija bija paziņojusi, ka plāno piegādāt 14 tankus „Challenger” 2, kas britu armijas bruņojumā ir kopš pagājušā gadsimta nogales. Taču Kijivas cerības pirmām kārtām saistījās ar Vācijā ražoto tanku „Leopard” piegādi, ciktāl šīs kaujas mašīnas saražotas krietni lielākā skaitā un ir ne vien Bundesvēra, bet arī daudzu citu Eiropas armiju arsenālā. Savu tehnisko parametru dēļ „Leopardi” tiek uzskatīti par piemērotākajiem Ukrainas armijas vajadzībām. Šai jautājumā ledus šķiet izkustējies vakar, kad parādījās ziņas par Berlīnes gatavību piegādāt šos tankus Ukrainai, kā arī piekrist to piegādēm no citu valstu arsenāliem. Olafs un „Leopardi” Jau kopš pagājušā gada tīmekļa žargona vārdnīcās parādījies apzīmējums ‘scholzing' ar nozīmi „apsolīt, bet nepildīt solīto”. Tā etimoloģijā nav grūti nojaust Vācijas kanclera uzvārdu un viņa Ukrainas kara kontekstā sapelnīto nelāgo reputāciju. Vācijas palīdzība Ukrainai, t.sk. militārā, nav maza, taču tā pastāvīgi atpaliek no cerētā. Pēdējos mēnešos par gluži simbolisku bija kļuvis vācu tanku „Leopard 2” piegādāšanas, respektīvi, nepiegādāšanas motīvs Ukrainai. Tika minēti dažādi iemesli, t.sk. nepietiekamais šo kaujas mašīnu skaits pašas Vācijas arsenālā, vēlme vispirms nodrošināt NATO valstu armiju vajadzības, apmācītu ukraiņu ekipāžu trūkums. Tomēr tika minēts, ka faktiskie motīvi varētu būt citi, proti, Vācijas nevēlēšanās izrādīties pārāk krasā konfliktā ar Krieviju un vācu politiskās vides sirgšana joprojām ar vecajām kaitēm – „šrēderizāciju” un „putinsaprašanu”, respektīvi, personiskām saitēm ar Kremļa režīmu vai cerībām nomierināt agresoru ar zināmu piekāpšanos. Tuvojoties kārtējās Ramšteinas tikšanās datumam 20. janvārī, pastāvīgi auga gan sabiedriskās domas, gan diplomātiskais spiediens. Tanku problēma tika meklēta Vācijas aizsardzības ministres Kristīnes Lambrehtas demisijā 19. janvārī, lai gan šai demisijai netrūka arī citu motīvu. Tajā pašā dienā neizdevās opozīcijā esošo Vācijas kristīgo demokrātu mēģinājums panākt attiecīgo lēmumu ar Bundestāga balsojumu. Piektdien Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja, ka viņa valsts lūgs Vācijas piekrišanu piegādāt Polijas rīcībā esošos „Leopardus” Ukrainai, un izteicās, ka varētu tos nosūtīt arī bez šādas atļaujas. Pirms dažām dienām telekanāls „Sky News Arabia” izplatīja neoficiālu informāciju, ka vācu politiķi privātās sarunās esot pauduši, ka piekritīšot piegādāt ukraiņiem „Leopardus”, ja amerikāņi būs gatavi piegādāt savus tankus „Abrams”. Visbeidzot 24. janvāris, šķiet, ir nesis izšķirošo lūzumu. Vispirms telekanāls CNN un izdevums „New York Times” citēja anonīmu amerikāņu politiķu teikto, ka prezidenta Baidena administrācija tuvākajās dienās varētu paziņot par savu tanku piegādi Ukrainai, bet pievakarē vācu izdevums „Der Spiegel” kā pirmais izplatīja ziņu, ka par „Leopardu” piegādi pozitīvu lēmumu pieņemis arī kanclers Šolcs. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās. Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš