Municipality of Switzerland in Fribourg
POPULARITY
Categories
Send us a textIn this episode I'm joined by the radiant Juan Francisco, a gifted psychic medium and tarot reader based in New York City. After experiencing a spiritual awakening in his twenties, Juan stepped fully into his intuitive path, eventually launching his global podcast Third Eye Sight. His work has been featured in Women's Health UK and The Cut, and he brings a deeply grounded and loving presence to the world of spiritual connection.Together, we explore Juan's fascinating journey from conservative Christian spaces to becoming a trusted intuitive guide. He shares what it's like to deliver sensitive messages from spirit with care and integrity, and how developing self-trust has been key to deepening both his psychic gifts and personal healing.Juan reminds us that spiritual connection is available to everyone, not just the “gifted.” Through stories, laughter, and wisdom, he offers practical tips on how to recognize synchronicities, listen to your intuitive hits, and begin building your own relationship with the unseen world. Whether it's playful games with spirit or powerful rituals, Juan makes it all feel accessible and alive.And in one of the most moving moments of the episode, Juan offers me a psychic reading, bringing through heartfelt messages from my loved ones on the other side (including my Grandpa Bill). His channeling touches on writing, creativity, and how our past, present, and future are beautifully intertwined.This episode is filled with insight, emotion, and spiritual nourishment. Enjoy!Connect with Jaun at https://juanfranciscospirit.com/linksFollw him on instagram at @juanfranciscospiritConnect with Wil at https://www.wil-fullyliving.com/Support the show
Cilvēkiem darba vietā vajadzētu justies labi – gan emocionāli, gan fiziski. Kāpēc reizēm tā nav un kā palīdzēt darbiniekiem, jo īpaši grūtās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labā dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jaunākie aptauju dati liecina, ka pēdējā laikā pārliecinoši emocionāli un fiziski labi savā darba vietā jūtas tikai 21 % aptaujāto Latvijas strādājošo, kamēr aptuveni trešā daļa jeb 27 % strādājošo tā nejūtas. To liecina darba vides risinājumu sniedzēja AS "Hestio" un "Norstat Latvija" īstenotā aptauja. Savukārt "Kantar" veiktā aptauja rāda, ka darbinieku kopējā apmierinātība gada laikā nav būtiski mainījusies: attiecīgi 73% darbinieku šogad un 72% pērn ir kopumā apmierināti ar savu darbu: pilnībā apmierināti ar savu darbu ir 17%, diezgan apmierināti - 56%. Jautājums, ko ietver apzīmējums "diezgan apmierināti". Pārsvarā šādās aptaujās mēra, vai darbinieks ir apmierināts ar darba apstākļiem, profesionālo izaugsmi, ko darba devējs piedāvā, ar vadītāju, ar savstarpējām attiecībām ar kolēģiem, protams, ar atalgojumu un motivācijas sistēmu. Jana Strogonova norāda, ka vērtīgākie aptaujās ir komentāri, bet vēl vērtīgāki ir tas, vai uzņēmumā tiek ņemti vērā šo aptauju dati un kaut kas arī mainās. "Bieži dzird uzņēmumos: jā, katru gadu mūs aptaujā, bet beigās jau nekas nemainās. Tas ir pats svarīgākais, jo jebkurai aptaujai beigās jābūt rezultātam, ko sajūtu es kā darbinieks," atzīst Jana Strogonova. Agnese Orupe piekrīt, ka ir svarīgi ne tikai aptaujāt cilvēkus uzņēmumā, bet arī nodrošināt atgriezenisko saiti, kas ir mainījies un ko ar šiem datiem dara. "Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem ar laiku rodas ciniska attieksme, kāpēc pildīt tās aptaujas, tāpat neviens tās neņem vērā," norāda Agnese Orupe.
Studijā Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Latvijas metāla jaunās relīzes - 2025. gada 1. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #179Šajā epizodē sākam 2025. gada ceturkšņu ciklu un runājam ar Dāvi Kotu no EREMOS, jeb EREMOS-IX par viņu jaunizdoto albumu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (janvārī, februārī, martā). Šoreiz būs arī neliels bunkura hroniku piesitiens, jo sērijā ietveram dažas brīvā stila tēmas, piemēram, aizgājušie un gaidāmie koncerti, Silvestra dokumentārijs, kolekcijas papildinājumi, u.c. tēmas. EREMOS (EREMOS-IX) pēc 6 klusuma gadiem ir atgriezies ar jaunizdotu EP "Marquis of Snakes"! EREMOS atgriešanās ir unikāla ar to, ka līdz ar šo relīzi, EREMOS ir pārtapuši par pilna sastāva koncertējošu grupu! Sākotnēji EREMOS bija Dāvja radīts anonīms solo studijas projekts, kurš nāca gaismā paralēli viņam darbojoties pazīstamākajā jaunās paaudzes Black metāla grupā VELNEZERS. EREMOS 2019. gadā debitēja ar Black/Doom metāla albumu "The Glass Mind Of A Recluse", bet ar jauno "Marquis Of Snakes" albumu EREMOS izteikti virzās uz disonantā Black metāla pusi. Jaunais albums ir niknāks, tumšāks, atmosfēriskāks un ar krāšņu instrumentālo dažādību, tāpēc nenoguli grupas augšāmcelšanos - šis albums ir tava klausījuma vērts!Sarunā ar Dāvi iepazīstam grupas jauno sastāvu, tās skatuves tēlu, konceptu, tematisko saturu un grupas vēsturi.UN pirmo reizi Metālkāsta vēsturē, saruna mums nes instrumentālo demonstrāciju!Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas.2025. gada 1. ceturkšņa relīzes:https://docs.google.com/spreadsheets/d/e/2PACX-1vSsKEZuk7COIqrBX04U8a1ZIiRW3FXeMzkp3qXO2Yd4MENaftUSxK9aQ5cMLOLc5Q/pubhtml0:00 - Ievads2:56 - Silvestra dzīves stāsts "Augstspriegums" Dokumentārijā9:35 - NEKAD limitētie diski15:23 - Nejaušs kolekcijas papildinājums19:40 - Dr. Forge pētījumu secinājumi25:02 - Vokālista vakance26:24 - Notikušo koncertu atskats - Behemoth/Satyricon/RC39:14 - Rock relīzes43:09 - Modernā metāla relīzes45:09 - Svešo stilu relīzes47:37 - Power/Symphonic metāla relīzes52:32 - Trakās un smieklīgās relīzes56:34 - Punk un Alternative relīzes59:25 - Doom un Atmo relīzes1:02:10 - Grind relīzes1:03:23 - Black metāla relīzes1:13:50 - EREMOS sarunas ievads1:19:50 - Eremos-IX "Monarch Of The Mound" atskaņojums1:25:30 - Saruna: Jaunā EP raksturojums1:28:53 - Saruna: Ko nozīmē Eremos un IX?1:32:30 - Saruna: Eremos pirmsākumi un koncepta maiņa1:35:38 - Saruna: Skanējuma stila ievirze un ietekmes1:37:12 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija I, mūzika skatuvei1:39:00 - Saruna: Kā Eremos pārtapa par pilnu grupu?1:42:58 - Saruna: Muzikālā iedvesma, ietekmes, dziesmu stāsti1:48:50 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija II1:52:00 - Saruna: Kolotun laiku pienesums jaunajam materiālam1:56:00 - Saruna: Eremos 5. dalībnieks, uzstāšanās kārtība1:58:48 - Saruna: Par skatuves debiju2:03:00 - Saruna: Eremos skatuves tēls, priekšnesums un maskas2:07:45 - Saruna: Masku demonstrācija un attīstība2:17:17 - Saruna: Kas rada Eremos vizuālo daļu?2:19:07 - Saruna: Cik ilgi tapa jaunais albums?2:22:00 - Saruna: Vai top jauns materiāls? Grupas radošais process2:27:55 - Saruna: Grupas jaunie dalībnieki, viņu pienesums2:34:15 - Saruna: Fiziskais formāts un atribūtika2:40:24 - Saruna: Kas notika ar grupu Velnezers?2:43:56 - Saruna: Nākotnes plāni, komplimenti, izskaņas2:50:24 - Eremos-IX "Hereditary" atskaņojums2:55:24 - Gaidāmie koncerti un festivāliSEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/
Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Saeima tomēr nevērtēs valsts noslēpuma pielaides nepieciešamību visai Centrālai vēlēšanu komisijai. Latvijas Kara muzejā tiek atklāta izstāde par bērnu pieredzi kara apstākļos "Bērna prātā". Zemessardzei ar atvieglotiem nosacījumiem plāno piesaistīt plašāku cilvēku loku; ieviesīs atbalstītāju sistēmu. Jaunākie aptaujas dati liecina, ka pasliktinājsies ukraiņu attieksme pret ASV prezidentu Donaldu Trampu.
Rīgas porcelāna muzejā pašlaik skatāma keramikas tandēma "Skuja Braden" jaunākā personālizstāde "Augšā, lejā un visapkārt". Pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma mākslinieces ar saviem jaunākajiem darbiem atgriezušās muzejā, rādot darbus gan muzeja pirmā stāva skatlogos, pazemes stāva izstāžu telpā, gan integrējot tos pastāvīgajā kolekcijā. "Skuja Braden" izstāde "Augšā, lejā un visapkārt" Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz 8.jūnijam, pēc tam izstādes darbi ceļos uz Bāzeli Šveicē, Milānu Itālijā un Ņujorku ASV.
Tyvojās pošvaļdeibu vieliešonys i rubrikā „Kas nūteik munā sātā?” itamā reizē par pādējūs godu laikā daudz aprunuotū Rēzeknis vaļstspiļsātu. Raidejumā dzierdēsim, kai vysu 10 itymā godā pošvaļdeibu vieliešonom Rēzeknē dasaceitūs politiskūs sarokstu liderus, tai ari aktivus riezeknīšus – uzjiemieju, navalstiskū organizaceju i jaunatnis puorstuovi, kū asam aicynuojuši studejā kab analizātu pādējuo sasaukuma padareitū, piļsātys atteisteibu kūpumā, i kas jim ir svarīgi, īmūt itymā godā vēlēt. Pādejūs diveju godu laikā vaļdeibys, Saeimys i ari medeju dīnys kuorteibā Rēzeknis vaļstpiļsāta daudz aprunuota naudys problemu i ari jaunizcaltuo rekreacejis centra jeb SPA sakarā. Vaira nakai pyrma pusūtra goda par puorkuopumim, tymā storpā finaņšu i budžeta vaicuojumu rysynuošonā, atstuodynuots piļsātys mers, nu „Saskanis” īvālātais, vāluok jaunu parteju „Kopā Latvijai” sataisejušais Aleksandrs Bartaševičs, kam sekuoja jauna mera īvieliešona. Piļsātys vadeibu iz šaļti beja uzajiems Aleksejs Stecs, ari nu īprīšk mynātuo politiskuo spāka, bet atbiļdeiguo par pošvaļdeibom ministreja par nespieju aiz laika sagatavuot piļsātys budžetu, dūmis deputatus atlaide, i niu jau napylnu godu piļsātu voda vaļdeibys īcalta pagaidu administraceja. Ari Vaļsts kontrole nūruodejuse iz byutiskom problemom Rēzeknis puorvaļdeibā, i pret atstuodynuotū meru Aleksandru Bartaševiču īrūsynuota kriminallīta par nakustamū eipašumu ūorvaļstīs nadeklariešonu i īrūbežuotys daīmameibys informacejis nūdūšonu nasaisteitim cylvākim. Sarunā pīsadola: uzjāmuma „IRBIS Technology” vadeituojs, Rēzeknis specialuos ekonomiskuos zonys Uzjiemiejdarbeibys komisejis lūceklis i Latvejis Tierdznīceibys i ryupnīceibys kamerys regionaluos padūmis puorstuovs Aivars Tjarve, Latgalīšu kulturys bīdreibys vadeituoja Ilga Šuplinska, Rēzeknis vaļsts 1. gimnazejis školāns i Jaunīšu Saeimys puorstuovs Mārtiņš Mikažāns.
Oregon Ducks legend Jonathan Stewart and USA Today's Zachary Neel welcome on Dan Rubenstein, the co-host of the Solid Verbal Podcast to talk all things Oregon and preview the upcoming spring game. They went in-depth on Dante Moore, discussed Austin Novosad's future, and talked about potential breakout players in the scrimmage on Saturday.
Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.
Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecību, kas gan viņam jau ir iepriekš arī interesējusi. Kā pirmais uzdevums, ko Valdemārs viņam uztic, ir krievu - latviešu - vācu vārdnīcas sastādīšana, ko Brīvzemnieks arī labprāt uzņemas un kopā ar citiem kolēģiem to īsteno. Bet nākamais lielais uzdevums, kāpēc arī īstenībā šī grāmata lielā mērā ir tapusi, ir latviešu folkloras pētniecība, kur faktiski Brīvzemnieks kļūst par tādu kā tautas kustības rosinātāju, iekustinātāju," stāsta Osvalds Zebris. Protams, jau iepriekš ir vākta latviešu folklora, bet Brīvzemnieks ir īpašs ar to, kad viņam izdodas iekustināt ļoti lielu cilvēku skaitu pierakstīt dziesmas un pasakas, ticējumus un buramvārdus, un sūtīt tās viņam. "Būtiskākais, ko es arī gribēju uzsvērt ar šo savu grāmatu, ir folkloras kustības iekustināšana," atzīst Osvalds Zebris. "Un otrs būtiskais slānis, kas šajā grāmatā ir, par mīta vai stāsta vareno dabu, tāpēc arī šī grāmata saucas "Dzīvs!" jo stāsts vienmēr ir dzīvs, viņš pārdzīvo gan Brīvzemnieku, gan pārdzīvos mūs visus. Ja mēs padomājam kaut vai par sengrieķu mītiem, kas vēl aizvien ir dzīvi, un arī par krietni negantākajiem mītiem, kas plosās mums kaimiņos šobrīd, kas arī lielā mērā ir tādas mitoloģiskas domāšanas rezultāts, manuprāt. Tad mēs varam secināt, ka tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ļoti vitāls un pilnīgi noteikti spēcīgāks par mums." "Kā parasti, nejaušības un likumsakarības kaut kāds mikslis," atzīst Osvalds Zebris, jautāts, kā pats ieinteresējies par Frici Brīvzemnieku. Bet aizsākums tam ir intervija ar Aizputes novadpētnieci Mirdzu Birznieci, kas ļoti aizrautīgi stāstījusi par Brīvzemnieku. "Mani tiešām aizrāva viņas stāstījumā tieši šis milzīgais Brīvzemnieka ieguldījums tautas kustības izveidošanā, ka tās vēstules ar dziesmām patiešām sāk plūst. Mūsu apziņā bieži vien tautasdziesmas saistās ar Krišjāni Baronu, kurš, protams, ir izveidojis visu šo milzīgi, neaptveramo universu, ja tā varētu mūsdienu valodā teikt, un sakārtojis, un sistematizējis, un panācis izdošanu. Bet man vienmēr arī bija tāds iekšējs jautājums: bet kā tās nonāca līdz Baronam, viņš taču pats negāja pa lauku mājām vai baznīcām un neprasīja - dodiet man tās dziesmas. Tur kaut kāds starpposms iztrūka. Lūk, , Brīvzemnieks arī ir šis starpposms, viņš gāja un brauca. Tas notika pirms 156 gadiem, kad Brīvzemnieks fiziski gāja pa Latvijas novadiem, uzrunāja cilvēkus, uzrunāja, protams, draudžu mācītājus, jo tie atkal spēj tālāk šo vēsti nodot," atklāj Osvalds Zebris. Romānu "Dzīvs!" Osvalds Zebris sāka rakstīt, kad vēl sniedza intervijas par tikko iznākušo savu darbu "Mežakaija", kas vēstīja par rakstnieku Gunaru Janovski. Bet šobrīd, kad sākas intervijas par romānu "Dzīvs!", nav domas par jaunu darbu, jo ir sagadījies, ka šogad iznāks vēl viena Osvalda Zebra grāmata. Tā būs grāmata bērniem. "Tagad esmu mazliet noguris no rakstīšanas," neslēpj Osvalds Zebris un jautāts, ko dara rakstnieks, kad ir noguris norakstīšanas, vaļsirdīgi atbild - "pļauj zāli un dara visādus lauku darbu, kas ir mīļāka nodarbe Klapkalnciemā, kur jūtos vislabāk pasaulē".
Dzejoļi, kas izskatās pēc stāstiem Ivara Šteinberga jaunākajā dzejas krājumā „Stāsti.” Par ko ir stāsti „Stāstos” un kā notiek jaunas izteiksmes meklējumi valodā – Kultūras rondo sarunā ar dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu. „Kā pierāda lielvaru līderi, nekas nav tik bīstams kā garā mazs, nedrošs vīrietis. Tā kā ticu, ka profesionāla terapija uzlabo pasauli, “Stāstos” ir maskulīni personāži, kas lūdz padomu. Reizēm nonsenss, reizēm mīkla, bet visbiežāk mazā “mācība” ir mājiens, ka plūstamība – neduālais skatījums – ir īpaša vērtība, kas cita starpā radāma valodā,” tā par savu jaunāko – nu jau ceturto krājumu stāsta dzejnieks Ivars Šteinbergs. Ivara Šteinberga ceturto dzejas krājumu "Stāsti" izdevis apgāds "Neputns".
Atkeliauja viena gražiausių metų švenčių ir didžiausia katalikiška šventė - Šv. Velykos! Apie jas šį kartą kalbame su skirtingo amžiaus vaikais ir jaunuoliais bei mokytojomis ir įvairių mokyklų. FM99 studijoje vieši svečiai iš Alytaus Šv. Benedikto gimnazijos: tikybos mokytoja Reda Savulionienė, pirmokė Rusnė, Domantas, Jonas. Taip pat Alytaus jaunimo centro Jaunųjų žurnalistų kursų narė Saulė.
Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam). Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku. 20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā". Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija. Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu. Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā. Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās. "J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces. Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma... Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti. Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas. Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.
Jaunākajā HR PODCAST CEO sarunā tiekos ar Kalve Coffee līdzdibinātāju un vadītāju Gati Zēmani. “Vadītājs nav tikai tas, kurš pieņem lēmumus – viņa uzdevums ir radīt vidi, kurā citi var augt, mācīties un droši ieņemt savu jauno lomu.” Šī nav saruna tikai par kafiju. Tā ir saruna par vērtībām, cilvēcību un vadīšanu laikā, kad uzņēmums strauji attīstās, pasaulē notiek paradigmu maiņas, un arvien skaidrāk kļūst redzams – pastāvēs tie, kas mainīsies, un tie, kuri pastāvēs par savām vērtībām.Gatis dalās savā pieredzē par to, kā saglabāt skaidrību, ejot cauri izaugsmei, kā deleģēt, uzticēties un kā būt klātesošam – būt daāli no uzņēmuma. Šī ir viena no godīgākajām un cilvēcīgākajām sarunām par vadību šajā podkāsta rubrikā.Klausies un, lai noder par iedvesmu! HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.
In this episode, we dive deep into the enigmatic world of Jaun Elia- poet, philosopher, and rebel. We explore the haunting beauty of his poetry, his complex family dynamics, and his unapologetic views on God, existence, and human suffering. From the stage to the solitude of though, we unravel how Jaun's existential lens shaped his art and public persona. une in as we reflect on the paradoxes that mde him unforgettable.#poetry #urdupoetry #jaunelia #existentialism #philosophy #literature #southasianculture #spokenwords #sufipoetry #identity #godandmeaning #stageperformance #poeticexpression #lifeanddeath #intellectualdiscourse
Nacionālajā teātrī tapis Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Tās režisors ir Pēteris Krilovs. Galveno – Blanšas Dibuā – lomu izrādē atveido Maija Doveika. Kultūras rondo saruna ar aktrisi. Kas viņai ir Blanša un kā no šīs lomas pārslēgties uz Teātra dienas koncertu "Iet kā smērēts"? "Neliegšos, lai cik tas varbūt nemūsdienīgi šobrīd skanētu, ka aktieriem ir tās sapņu lomas. Bet man tāda ir, un es esmu tajā laimīgajā notikumā. Tik tikko ir piepildījies viens no sapņiem," atzīst Maija Doveika un atklāj, ka vēlme šo izrādi spēlēt tieši Jaunajā zālē bijis viņas sapnis. "Sākotnējā sarunā ar direktoru, kuru vispār pirmoreiz mēs aizskārām šo tēmu, ka "Ilgu tramvajs" varētu būt, tas bija pagājušās sezonas beigās. Es minēju to kā būtisku apstākli, ka tā varētu būt Jaunā zāle, un tas telpas tuvums, un spiedība, vietas trūkums, kas ir viens no lugas apstākļiem, reālajiem, autora dotais, ka tā varētu būt arī tā realitāte. Es domāju, ka "Ilgu tramvaja" laiks uz lielās skatuves kaut kādā ziņā ir pagājis teātra valodas dēļ, tās komunikācijas dēļ. Ja tu gribi ar cilvēku runāt un pārspriest tādas ļoti intīmas un zemādas patiesības, tad tas tuvums ir ļoti nepieciešams. Ja tu gribi tajā kino patiesīgumā runāt ar skatītāju, tad viņam jāredz, viņam tevi ir jāredz ļoti tuvu, tā, ka nav kur noslēpties. Un es to gribēju. Es to ļoti gribēju un uz to mazliet arī uzstāju, un te nu tas ir noticis, mēs esam Jaunajā zālē tuvu, tuvu, tik tuvu, ka nav ko elpot visiem kopā tajā karstumā," stāsta aktrise. "Esmu dzīrdējusi, ka mana Blanša ir raksturīga ir ar savu tumsu un ar tādu nervozumu. Jebkurā gadījumā es cīnos izrādes laikā par to, lai Blanša tomēr ir saprotama caur tām viņas sāpēm un viņas dzīves pieredzi, un to, kas vispār objektīvi var palikt no cilvēka pāri pēc šādiem piedzīvojumiem, sauksim to tā. Piedzīvojumiem pēdiņās. Man liekas, ka tomēr no viņas ir diezgan daudz kas palicis pāri. Viena no izrādes tēmām un jautājumiem ir tas "pastaigā manās kurpēs", jebkura kurpēs - Stellas, Stenlija, Blānšas un Miča. Viņas tomēr ir neērtas," atzīst Maija Doveika. Vai pēc izrādes nav grūti pārslēgties ikdienā? "Es sen jau apgalvoja tieši pretējo, ka grūti nevis tikt ārā, bet grūti tikt iekšā [loma]. Ārā tikšana ir diezgan vienkārša. Viņa ir tāda sadzīviska. Dzīve vienkārši nāk un ar savām mazajām, niecīgajām problēmiņām vienkārši aizrauj tevi sev līdzi," uzskata Maija Doveika. "Bet tikšana iekšā ir ļoti grūta. Ir ļoti grūti tikt iekšā visā tajā apstākļu gūzmā, kas tev vajadzīgs, lai tu vispār iesāktu šo izrādi. Tev ir vajadzīga šī sajūta, ka caur tavām rokām ir notikusi aristokrātiskā un skaistā īpašuma zaudēšana, tu esi piedzīvojis tik daudz zaudējumus un nāves, ka tu joprojām nes sevī šo milzīgo vainas apziņu par to, ka vienīgais cilvēks, kuru tu šajā dzīvē mīlēji un caur kuru tu pazini mīlestību, tu pats viņu iedzini būtībā iznīcībā. Tu nes šo vainas apziņu. Kopš tās reizes ir visos veidos jāmeklē kaut kādi mierinājumi un kaut kādi pretsāpju līdzekļi šajā dzīvē. Viņi ir tādi sabiedrībai nepieņemami un neadekvāti, kas attiecīgi izraisa to, ka tu esi zaudējis darbu, ka tev ir problēmas ar dažādām atkarībām. Šī ir visa tā starta paka, saucamā, ar kuru tev ir jāienāk šajā vietā, un tas ir grūti. Tas patiešām ir grūti." "Ja tu puslīdz cienījami nospēlēja izrādi, tad tas viss arī paliek uz skatuves un šajā skatuves telpā, un tu ej mājās jau atkal viegls. Reizēm ir grūti tad, kad tu neizdari tos uzdevumus, nesasniedz tos mērķus, ko tu esi uzstādījis sev, kaut kā tev neizdodas, tad ir tā graušana kaut kāda tevī iekšā, un tad ir grūti varbūt aiziet mājās. Ir tādas reizes, kad paklanoties tā kā mazliet atvainojos skatītājiem, lūdzu, piedodiet, atnāciet uz kādu citu izrādi! Tā arī ir gadījies," turpina Maija Doveika.
Latvijā noslēdzies viens no lielākajiem zinātnes projektiem, kas ilga astoņus gadus un nesis dažādus jaunievedumus un atklājumus cietvielu fizikā. Daži no tiem ļaus precīzāk mērīt gaisa un ūdens kvalitāti, citi - veidot orgānus uz čipa vai plašāk izmantot lāzertehnoloģijas. Par pētījumiem stāsta fiziķis, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks un fiziķis, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātnes jomā Andris Šternbergs. Projekta ietvaros izstrādāta arī ūdens kvalitātes mērījumu iekārta. Kā paildzināt bateriju mūžu un kā panākt, ka tās uzglabā vairāk enerģijas? Ar šādu pētījumu nodarbojas Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta enerģijas materiālu laboratorijā. Par pētījumu stāsta laboratorijas vadītājs Gints Kučinskis, savukārt sižeta autore Zane Lāce-Baltalksne izmēģināja līdz pleciem garos gumijas cimdos darboties noslēgtā kastē, kas pildīta ar argona gāzi.
Statistika rāda, ka ceļu satiksmes negadījumos cietušo un bojāgājušo skaits Latvijā turpina samazināties. Tajā pašā laikā ir izskanējis ierosinājums ieviest smagākus sodus par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Vai ar pātagu vien būs līdzēts, vaicājam ekspertiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) plāno palielināt vadītājiem piemēroto sodu punktu skaitu par atļautā ātruma pārsniegšanu, apdzīšanas pārkāpumiem, telefona lietošanu braucot, nepietiekamu riepu protektora dziļumu un citiem. "Runājot par pārkāpumu uzskaites punktiem, visi ir uztvēruši, ka kaut ko mēģinās palielināt, bet to, ka mēģinās kaut ko samazināt, to ir palaiduši garām," komentē Oskars Irbītis. "Es pats strādāju pie šo soda punktu dzēšanas. Tie, kuri ir savākuši astoņus soda punktus un nav tos savākuši par agresīvu braukšanu vai par braukšanu alkoholisko vielu iespaidā, tie nāk pie manis uz kursiem. Vislielākā neapmierinātība cilvēkiem ir par to, ka visu laiku bija šī sistēma - plus divi, mīnus divi: ja cilvēks atnāk uz šiem kursiem, viņam divus punktus dzēš, ja neatnāk pusgada laikā, tad viņam divus pieskaita klāt." "Viens no aspektiem, kas ir jaunajā likumā paredzēts, ir novērst šo sistēmu, nebūs vairs plus divi, mīnus divi, būs tikai mīnus divi. Ja cilvēks atnāk un vēl pie tam neierobežotā laikā, nevis pusgadā, bet kad izdomā, ka viņam ir izdevīgi. Viņš atnāk un var šos divus punktus nodzēst. Ja viņš neatnāk, neviens viņam vairs neskaita klāt. Tas pats attiecas arī uz eksāmenu un tamlīdzīgi. Līdz ar to šī sistēma tiek sakārtota un ir izveidota daudz draudzīgāka cilvēkam un saprotamāka," skaidro Oskars Irbītis. "Vēl viens aspekts ir, ka par tiem pārkāpumiem, kas ir neuzmanības, nejaušības pārkāpumi, par tiem soda punktu skaitu ir plānots samazināt. Piemēram, neizieta tehniskā apskate, nenopirkta obligātā civiltiesiskā apdrošināšana. Naudas sods par šiem pārkāpumiem būs, bet punktu būs mazāk," norāda Oskars Irbītis. "Palielinājums [soda punktu] ir balstīts uz pētījumiem, datiem, jo pēdējā laika jau daudz ir runāts, ka viens no pašiem bīstamākajiem manevriem ir apdzīšana, riskanta apdzīšana, milzīgs negadījumu skaits un piedevām ar ļoti traģiskām sekām. Ja iepriekš nebija izteiktas diferences attiecībā uz pārsniegtu ātrumu, tad šobrīd skaidri - cik desmitus nāk klāt, arī punkti no tā būs atkarīgi. Par ātruma pārsniegšanu tiks būtiski diferencēti pārkāpumu uzskaites punkti, un līdz ar to sistēma būs daudz labāk sakārtota, daudz labāk saprotama un nebūs tik represīva."
Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem. Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete Vesmaņi. Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat 20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem. Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku. Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā, šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.
Mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka pēta dzimtas memuārus un Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja krājumu Piebalgā vēsturiski raksta ne tikai rakstnieki, bet arī "vienkāršie saimniekdēli" – tādi kā mans vectēvs Ruku Valdis un viņa vecākais brālis Kārlis no Seviķu ciema Zosēnu pusē. Abi Latvijas un Piebalgas patrioti, abi nodzīvojuši garu mūžu un memuāros atsvaidzina tāltālas atmiņas. Arī par slavenajiem "Mērnieku laikiem", kas šejieniešiem nemaz nav patikuši. Brāļu vecāmāte Late pagājušā gadsimta sākumā ļoti mīlējusi runāt par sadzīves un kultūras jautājumiem. "Mērnieku laiki" viņai bijuši kā karsts kartupelis mutē. Late teica, ka tādu ķengāšanos par latviešiem pat kungi neatļaujoties. Latvieši visumā notēloti kā tumsoņas, žūpas, kaušļi. Ne vārda par lielākajiem latviešu sasniegumiem saimnieciskā un kulturālā dzīvē, kas pielīdzināma Rīgai un Tērbatai. Līdz riebumam tiekot izsmieta tautas atmodas kustība. Stāvēdams uz kanceles, šīs ķengas ieteicot lasīt pat mācītājs, ko Late nesaudzīgi nosauc par "vācu suni". Šerpie piebaldzēni uzskatījuši, ka galvenais ķengātājs ir Matīss, mazāk Reinis, tomēr viņi abi savos uzskatos esot vairāk vācieši kā latvieši un kropli riteņi īsteno latviešu pulkā "Ķirps". Šajā biedrībā valdot Jurjāna, Pumpura, Ausekļa un Kronvalda radošais latviskais gars. Bez tam Matīss esot līdz ausīm ieķēries dzīvespriecīgajā skaistulē Līzē. Tās māte vāciete – Rātmindera madāma – esot zvērējusi meitu kaut kādam latviešu skolmeistaram neatdot. Arī pašai Līzei labāk patīkot būt "Ķirpa" vīru un puišu sabiedrībā, nekā ticīgo brāļu Kaudzīšu vidū. Lūk, tāpēc it sevišķi nelaimīgais mīlētājs Matīss, apskauzdams īsto tautas atmodas nesēju lielo slavu un neatzīdams viņu centienus, lienot vai no ādas laukā, lai parādītu sevi kā īstu Dieva kalpu un izpatiktu Rātmindera madāmai – noķengātu jaunlatviešus. Romānā Matīss cenšoties sevi parādīt kā Kasparu, bet visus jaunlatviešus apvienojot vienā izdomātā, līdz smieklīgumam izkariķētā tēlā, kādā ne Jaun-, ne Vecpiebalgā neeksistējošā tipā – Pietuka Krustiņā. Savu trauksmaino runāšanu Kārļa un Valda vecāmāte parasti pārtraukusi, teikdama: "Lai suņi rej, karavāna iet uz priekšu." Visi viņu atbalstījuši. Kārlis atceras, ka šādās reizēs viņa vecākais brālis Pēters, kas bieži mājās nesa grāmatas par sociālismu un lasīja līdz rītam, nereti piebilda: "Drīz būs pavisam jauna, taisnīgāka iekārta." Šo Pētera pareģojumu parasti strupi pārtrauca tēvs, teikdams: "Kopus cūka nebarojas," un ar to runāšana beidzās. Taču nebeidzās pārsteigumi, kas satuvināja Ruku un Branderu dzimtas. Tas sākās kā kaimiņu būšana. Blakus mājā dzīvoja saiešanu tētiņš jeb dievvārdu sludinātājs Kopmaņtēvs no Ilzēnu saiešanas nama. Visu savu dzīvi viņš staigājis, kā sacīt, ar Bībeli rokā. Darbus sākot, arī pirms ēšanas, sēstoties un pieceļoties, tētiņš noskaitījis dažus citātus no svētās grāmatas. Viņa sieva bijusi slimīga, bet saimnieks, sludinādams Kristus mācību, saimniecību pametis novārtā, un iztikšana bijusi trūcīga. Saimniecība uzplaukusi, kad dēls Jānis apprecējis Emīliju Branderi no "Ķenciem". Kāzu svinības un mielastu posuši un gatavojuši Branderi – Emīlijas tēvs ar māti. Kāzu mielastam nokāvuši Kopmaņu vienīgo slaucamo govi, jo tā bijusi daudz sliktāka piena devēja kā jaunās sievas atvestās pūra govis. Ar "Ķencu" Branderu palīdzību Kopmaņi uzcēluši jauno dzīvojamo māju – "Jaunseviķus". Kā tā īslaicīgi kļuva par skolu un cik izglītotas, spilgtas un patstāvīgi domājošas bija Branderu septiņas meitas, uzzināsiet nākamajā stāstā...
Vai pavasaris būtu īstais laiks, kad uzlabot acu veselību? To vaicājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un Bērnu redzes aizsardzības centra optometriste, Latvijas Universitātes pasniedzēja, „Gada optometriste 2024” Kristīne Kalniča-Dorošenko. Anda Balgalve aicina iet dabā un baudīt sauli, nelietojot saulesbrilles. "Kad saule lec, uz viņu droši var skatīties, to nevar darīt, kad viņa ir zenītā. Saullēktā un saulrietā, kad viņa ir tuvu horizontam, kur ir pārsvarā infrasarkanā gaisma un nav ultravioletā starojuma praktiski vispār, tas tikai nāk par labu mūsu acu veselībai un ne tikai acu veselībai, visam mūsu organismam, jo esam radīti zem dabiskās saules," norāda Anda Balgalve. Ārste atgādina, ka nevienā telpā, arī tajā, kur ir liels skaists logs bez aizkariem, ja ārā spīd saule, tāpat telpā nav pilna spektra gaisma, kas absolūti nepieciešama ne tikai acīm, bet visam organismam. Tāpat viņa bilst, ka ir liela saistība ar bezmiegu tam, ka pavadām pārāk daudz laika telpās. Dienā acīm nepietiek pilnā spektra gaismas, bet naktī un vakarā ir gaismas piesārņojums. Pilsētā ir daudz ielas gaismas, tāpat vakaros vēl pirms gulētiešanas cilvēki ieskatās telefonā, tas summāri neveicina miega kvalitāti. Optometriste Kristīne Kalniča-Dorošenko mudina iestatīt gan datoram, gan telefonam "nakts režīmu", kas ekrānu dara dzeltenīgāku un saudzē acis. Jaunākiem telefoniem izmaiņas var iestatīt, lai veic automātiski, nav katru reizi jāpārslēdz. "No zilās gaismas [kas nāk no ekrāna] samdzenes apjūk un domā, ka ir pusdienlaiks. Droši vien esam visi sajutuši, ja ir parastais zilais ekrāns, mēs varam sērfot un sērfot, un miegs nevienā acī. Pamēģinām tajā laikā palasīt grāmatu, tās būs bieži vien labākās miega zāles. Telefons vienkārši tur tonusu un neļauj izstrādāties melatonīnam, miega hormonam," skaidro Anda Balgalve. Kristīne Kalniča-Dorošenko saules brilles aicina izvēlēties, kas aizsargā arī no malām. Tās lielākoties ir sporta brilles vai autovadītājiem domātās brilles. Modes brilles ir vairāk aksesuārs, kur pat lēcas ne vienmēr aizsargā acis.
Pēc inficēšanās ar bīstamo E. coli baktēriju pieci bērni slimnīcā atrodas smagā stāvoklī. Premjerministre Evika Siliņa no Jaunās Vienotības 28. martā Berlīnē tikās ar topošo Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Eiropā konstatēts lipīgās dzīvnieku infekcijas slimības - mutes un nagu sērgas uzliesmojums. Latvijā slimība nav konstatēta. Īpašā konferencē Saeimā eksperti un interesenti spriež par lasītprasmi, cik tā būtiska un kā digitālajā laikmetā mainījušies lasīšanas paradumi.
Kad tu biji retrītā, tējas ceremonijā vai mēģināji attīrīt enerģiju? GenZ un milleniāļi vairs nejūtas saistīti ar tradicionālajām reliģijām, taču tas nenozīmē, ka viņi ir atmetuši ticību kaut kam lielākam. Dievs ir kļuvis par Dievieti, Māti Zemi, Visumu vai vienkārši kaut ko nenosaucamu, krustiņus aizvieto kristāli un gongi, un baznīca var būt jebkur – Tavā istabā vai kafejnīcā. Tā sauktais “jaunās paaudzes garīgums” ir eklektiska pieeja jēgas meklējumiem – tajā apvienojas dažādu kultūru ticības, meditācijas prakses un rituāli bez piederības kam vienam. Kā saka, “dari pats”, tikai spirituāli. Raidījuma vadītāja Nansija Garkalne sarunā ar dao tēju ceremoniju vadītāju Raimondu Prūsi un psiholoģi, garīguma pētnieci Daigu Bitēnu meklēs atbildes uz jautājumiem, kāpēc dažādas garīgās prakses šobrīd ir tik populāras un kad garīgums ķļūst par iemeslu izvairīties no dzīves problēmām. #SIF_MAP2024
Jaunākā Tavā Istabā podkāsta epizode ir gaisā!
Mūsdienu populārajā kultūrā vikingi attēloti kā skarbi karotāji un laupītāji, bet arheoloģiskajā izpētē gan Skandināvijā, gan Latvijā atklājas cita aina, tostarp, arī atspēkoti mīti par sieviešu lomu vikingu sabiedrībā. Ko par šiem jūras braucējiem atklājuši arheologi Latvijā un pasaulē? Šis gads arheologiem Lielbritānijā atnesis lielus panākumus: saskaņā ar viņu teikto izdevies atklāt līdz šim lielāko zināmo vikingu celtni Lielbritānijā. Bet britu arheologi nav vienīgie, kuriem uzdodas atklāt ko jaunu un pārsteidzošu par slavenajiem un arī leģendām apvītajiem vikingiem. Arī pētniekiem no Latvijas ir izdevies atklāt ko jaunu un interesanti šajā jomā. Kā vairāki populārās kultūras mīti viegli atspēkojami ar mūsdienu arheologu instrumentiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Gerhards un arheoloģe, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Elīna Pētersone-Gordina. "Vikingi asociējas ar skarba izskata skandināvu vīriem, kuri laupīja dedzināja un aiz sevis atstāja iznīcību 9. -11. gadsimtā Eiropā. Jāsaka, ka tas ir ļoti vienkāršots pieņēmums no 21. gadsimta skatupunkta. Vārds vikings nenozīmē kādu konkrētu etnisku vai konkrētu piederību. Par vikingiem sevi dēvē paši skandināvi, citviet Eiropā viņus pazina ar cita veida apzīmējumu, franku zemēs tie bija normāņi, Krievzemē - varjagi," norāda Guntis Gerhards. Vai Latvijā vispār ir vikingu laikmets, jo periodizācijā šāds laiks neparādās? Viens no projekta uzstādījumiem vēsturniekiem bijis - paraudzīties uz šīm lietām atšķirīgi. "Viens no iemesliem, kāpēc šādu periodu atsevišķi neizdalīja, jo nebija pārliecinošu liecību par pašu vikingu klātbūtni. Jā, mums ir skandināviskas izcelsmes priekšmeti, kas ir atrasti daudzviet Latvijā," norāda Guntis Gerhards. Elīna Pētersone-Gordina norāda, ka projektā pievēršas Latvijas populācijai un pēta, vai Vikingu laikmets ietekmēja vietējo populāciju. Mēs jau neskatāmies uz vikingiem. "Veicot diētas analīzes un vērtējot izmaiņas apbedījumu tradīcijās, var redzēt Vikingu laikmetu arī Latvijā un izmaiņas ir pietiekami nozīmīgas," norāda Elīna Pētersone-Gordina Viņa arī atzīst, ka pētījumos atklāts, ka 10. un 11. gadsimtā parādās atšķirības diētā - vīrieši patērē augstāku dzīvnieku proteīna proporciju nekā sievietes, kas iepriekšējos gadsimtos nebija. Izmaiņas ir izteiktas un tas nāk arī kopā ar apbedīšanas tradīciju izmaiņām. Guntis Gerhards norāda, ka neapšaubāmi Skandināvijas iedzīvotāji ir atstājuši noteiktas ģenētiskas pēdas arī Latvijas populācijā. Vai vikingu sievietes bija arī karotājas? "Pēdējos desmit gados šis jautājums ir kļuvis ļoti aktuāls. Tas lielā mērā saistīts ar atradumiem Birkas kapulaukā, kur ļoti bagāti apbedījumi, kur bija klāt ieroči, divi zirgi, daudzas citas lietas. Tas tika atklāts 20. gadsimta pašā sākumā, un ilgstoši tika uzskatīts, ka tas ir vīrieša karotāja apbedījums. Taču, ienākot mūsdienu modernajām tehnoloģijām, tām pašām DNS, tika pierādīts, ka konkrētā apbedījuma kauli pieder sievietēm, tātad sieviete karotāja," skaidro Guntis Gerhards. "Pēc tam, pārlūkojot atsevišķus Skandināvijas apbedījumus, apmēram ir kādi 10 droši gadījumi, ka ir ar bagātīgām kapu piedevām veltīti apbedījumi, kuros ir sievietes. Līdz ar to ir jautājums, ka sievietes varēja ieņemt vikingu laikmetā Skandināvijā pietiekami augstu sociālo stāvokli līdztekus vīriešiem. Vai viņas visos gadījumos ir uzskatāmas par karotājām, tas varētu būt apšaubāmi. Bet tas, ka viņām varēja būt nozīmīga loma, teiksim, dažādos reliģiskajos kultos, ideoloģijā vikingu, tas ir noteikti." Guntis Gerhards norāda, ka arī Latvijas teritorijā Daugavas krastos 8.-9. gadsimta latgaļu un sēļu kapulaukos parādījās tāda sieviešu dzimtei netipiska senlieta kā cirvis. Tas liek uzdod jautājumu - kas bija šīs sievietes? Diētas analīzes parāda, ka šīs sievietes bija līdzvērtīgas vīriešiem, bilst Guntis Gerhards. Iespējams, ka šīs sievietes varēja ieņemt noteiktu vietu tā laika sabiedrībā līdztekus vīriešiem.
Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm. Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.
#125 – mēs neskrienam tik ātri kā Roadrunner, bet Koijotā gan saskatām radniecīgu dvēseli. Jaunākajā podkāstā parunājām gan par šiem personāžiem un likteņa līkločiem, kas piemeklējuši viņu filmu, gan citiem jaunumiem (kas notiks ar Bondu?), gan arī to, ko pēdējā laikā labu esam redzējuši.Šajā raidījumā:Koijota dienas un nedienas un citi jaunumi (00:05:21)Plugs, plugs, plugs (00:50:24)"Mickey17", "Magazine Dreams", "Queer", "The Electric State", "Black Bag" un "The Brutalist" (01:13:53)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns
"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk? Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki? Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli. Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens! Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt. Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās, bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu, bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša. (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti? Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā. (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību? Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.
Jaunākajā podkāsta ''1.RAUNDS'' raidījumā Jānis Eisaks kopā ar Juri Mūrmani atskatīsies uz pagājušajiem cīņu šoviem, atklās, kad gaidāmas latviešu cīkstoņu nākamās cīņas. Kā arī prognozēs UFC Fight night cīņu šova iznākumus. Vai Edwards spēs uzvarēt savās mājās?
21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune, Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim. Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.
Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Vai zini, kas bija Alma Matilde Paula, dzimusi Brodele, un kāpēc par viņas dzīvi mēs stāstām tieši šomēnes? Tā bija Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māte. 1904. gada 21. marts Pēterupes baznīcā atnācis ar svinīgu brīdi – tiek kristīta 17. februārī Neibādē dzimusi meitenīte Alma Matilde. [1] "Brodell" – baznīcas grāmatas ierakstā Nr. 8 jaundzimušās vārds ierakstīts krieviski un vāciski, un uzvārdam abās valodās trūkst galotnes latviskā "e". Tālāk visas ziņas par mazulītes izcelšanos seko kirilicā, krievu valodā, kā jau cara valdīšanas laikā noteikts: tēvs Burhards Antons Brodelis, māte Jūla (dzimusi Krastiņa), abi kristīti "no vietējā mācītāja" vietējā luterāņu dievnamā. Par meitenītes krustvecākiem aicināti Minna un Jānis Krastiņi, Pēteris un Alvīne Dreimaņi. Ieraksts veikts līdzenā, skaistā rokrakstā, kas, visticamāk piederējis šajā laikā (no 1895. līdz 1931. gadam) Pēterupes baznīcā kalpojušajam mācītājam Jānim Stāmeram. Tā kā tajā pašā rokrakstā baznīcas grāmatā veikts ieraksts 1904. gada augustā par barona Aleksandra fon Pistolkorsa aiziešanu mūžībā, tad varam būt diezgan droši, ka mazo Almu Matildi Brodeli Pēterupē kristījis Jānis Stāmers, dodot svētību mazajai meitenei, kura vēlāk kļūs par izcilu cilvēku – Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Alma Matilde Brodele nāk no kuplas ģimenes. Par spīti trūkumam, kas liedz meitenei skoloties vairāk kā divas klases vietējā skolā, viņa iemanto apbrīnojamu noteiktību un rakstura stingrību. "Vienīgā no septiņu bērnu ģimenes pārcēlusies uz Rīgu, čakla, izdarīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Almas nākamā vīra Voldemāra mamma līgavu dēlam nolūkoja Gorbuša kundzes modes salonā, kur Alma tērpiem šuvusi pērlītes." [2] Un drīz vien Alma Matilde kļūst par Voldemāra sievu, iegūstot Paulu dzimtas uzvārdu. 2023. gadā iespiestajā greznajā grāmatā "Ak, sievietes", kas ieved Edītes Pauls-Vīgneres atmiņu un krāšņās tekstilmākslas pasaulē, redzama "Edītes mamma Alma Matilde smalkos tērpos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. ..Tolaik dāmām vienmēr bija rūpīgi safrizētas un ieveidotas frizūras. Mamma bija Edītes palīgs un balsts visa mūža garumā." [3] Arhīvu filmu lentēs nav daudz brīžu, kur redzama Alma Matilde Paula. 1979. gada filmā "Dzīparos apslēptā pasaule", sekojot Edītes Pauls-Vīgneres grandiozo tekstilmākslas darbu tapšanas stāstiem, nedaudz iepazīstam viņas vecākus. Enerģisko, humora pilno tēvu, un nopietno māti ar it kā sevī vērstu skatienu. Māte klusē, un izstādes atklāšanas kadros filmas sākumā, kā apliecinot viņas raksturu, aizkadra balsī skan vārdi: "Lai paliek jūsu noslēpums, sirmie Pauli, cik rūpju atdots Edītei, cik pacietības dāvāts Raimondam." [4] Taču videokadros no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai minūtei varam māti vērot, visai ģimenei iesaistoties milzīgā gobelēna velku uzvilkšanas brīdī vīra Voldemāra konstruētajās stellēs. Viņas stihija ir darbs. Pat divus gadus iepriekš filmējot, atraisītības brīdi kinokamera notvērusi, esot Almas Paulas ierastajā vidē, piemājas dārzā pie galda ar tikko nolasīto dārza ogu traukiem. Rokas darbojas, acis nolaistas, un tajā brīdī atskan vārdi: "Un dēlu es ļoti mīlēju, man viņš ir ļoti mīļš. Nenormāli esmu mīlējusi viņu..." [5] Mātes teikto vārdu nozīmē tālāk aizved dzejnieks Jānis Peters savā 1982. gada grāmatā "Raimonds Pauls": "Paverieties Raimonda Paula koncertā – kaut kur piektajā sestajā rindā sēd divi baltām galvām. Kalsns, enerģisks, sīksts vīrs labos gados ar spīdīgu pakausi. Jaunības bildēs Raimonds viņam ir tik līdzīgs! Un blakus spīdīgajam pakausim tā baltā ābele ir māte. Tēvs smaida, brīžiem pat līgojas līdzi dēla mūzikai, māte? Nu, jā, raud. Elpa žņaudzas ciet, acīs bailes. […] Un, manuprāt, tā nav tikai pārjūtīga daba vai laimīgs saviļņojums. Māte atceras. Māte zina, kāpēc viņa raud. Tās ir smagu dzīves ceļu gājušas asaras un bailes. Bailes no negaidītā, neparedzamā." Pirmdzimtā, dēla Gunāriņa, kurš dzimis pirms Raimonda un Edītes, zaudējums. Bažas, radio dzirdot atskaņojam dēla pirmās dziesmas: "Ka tik Tev kāds kaut ko ļaunu nenodara..." Vēlākie pārdzīvojumi, kurus pats Maestro pieminējis vairākkārt: "Par saviem vecākiem varu pateikt visu to labāko. [...] Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes. Tas bija. [...] Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi spieda mūs mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi," atceras Raimonds Pauls. [6] Tomēr vecāku Voldemāra un Almas Paulu aizkustinājums filmas kadros, kur redzams Dziesmu svētku koncerta noslēgums pēc kopkora atskaņotās dziesmas "Manai dzimtenei" Mežaparka estrādē, ir bez mazākās šaubu ēnas par to, ka vecāku rūpes ir vainagojušās ar milzīgu gandarījumu. [7] 2024. gada pavasarī uzplauka iecere Mātes dienas priekšvakarā Pēterupes baznīcā pieminēt Almu Matildi Paulu ar koncertu viņas dzimšanas un kristību 120. gadadienas atcerei kā Latvijas tautas mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Iecere gan nerealizējās, jo, Maestro vārdiem runājot, piedāvājums nācis par vēlu. Kādā nesenā intervijā Edīte Pauls-Vīgnere šo ieceri pieminēja, pēc tam piebilstot: "Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus." [8] Šī gada 22. februārī Edīte Pauls-Vīgnere devās mūžībā. Pieminot Almu Matildi Paulu un Edīti Pauls-Vīgneri, ziedus uz Lāčupītes kapiem tagad nesīsim viņām abām – mātei un meitai... --- [1] Almas Matildes Brodeles dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 2. marts, savukārt 20. gs. sākumā Bīriņu muižai piederošā Neibāde un Pēterupe ir tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas. [2] No 2023. gadā izdotās Edītes Pauls-Vīgneres grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas", kura tapusi sadarbībā ar Sandru un Valdi Ošiņiem un ar brāļa Raimonda Paula atbalstu. [3] No grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas". [4] Studijā "Telefilma Rīga" 1979. gadā tapusī filma "Dzīparos apslēptā pasaule". [5] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [6] Žurnāls "Ieva", 2010. gada 47. Nr., pārpublicēts vietnē santa.lv 2021. gada 27. decembrī. [7] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [8] No 2024. gada 1. jūnija intervijas žunālā "Santa".
Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.
Kurās jomās gaidāms atalgojuma pieaugums 2025. gadā? Kāpēc darbiniekiem aizvien svarīgāks ir tieši taisnīgs atalgojums? Kā darbiniekiem un kā darba devējiem sagatavoties sarunām par atalgojumu? Kādi bonusi interesē darbiniekus, un kādus bonusus piedāvā darba devēji? Šos jautājumus iztirzāsim šodienas raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijas viešņas: atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma "Figure Baltic Advisory" valdes locekle un vadošā konsultante Anta Praņēviča un apvienotā uzņēmuma "Printful" un "Printify" talantu vadības un mācību direktore Veronika Linkuma.
Ukrainas un ASV pārstāvji šodien Saūda Arābijā spriež par iespējām, kā vienoties par Krievijas sāktā kara izbeigšanu. Jaunākās ziņas no sarunām jau pēc brīža raidījumā Pēcpusdiena. Latvijā veidos civilās aizsardzības formējumus - ekipētas un apmācītas iedzīvotāju grupas, kas potenciālā kara gadījumā glābtu un sniegtu medicīnisko palīdzību. Eiropas hokeja līgās spožas sezonas aizvadījuši vairāki Latvijas hokejisti, iekļūstot starp labākajiem spēcīgās līgās. Uz ko tas ļauj cerēt sezonas kulminācijā?
Rotko muzejā mākslas valodā pārdomu pilns ienācis pavasaris. Ienācis simboliski – ar tumšpelēku kaķi, ar līdz šim Rotko muzeja vēsturē eksponēto lielāko gleznu un kuplāko Latgales mākslinieku radošo devumu. Ar sešu Latvijas un ārvalstu izstāžu kopu, aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejā Daugavpilī durvis vēra jaunā pavasara izstāžu sezona, kas dažādiem izteiksmes līdzekļiem aplūko dabas un cilvēka saikni un nepārejošo vērtību. Līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši latviešu mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, muzeja apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, apjomīga Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.
Saeima pēc neilgām debatēm atbalstījusi plānotās izmaiņas „Jaunās Vienotības” politiķes premjeres Evikas Siliņas vadītajā valdībā. Eksperti: "Rimi" darījums, visticamāk, noticis ģeopolitikas un stratēģijas maiņas dēļ. Saeima sākusi lemt par priekšlikumu liegt tālmācību līdz 9. klasei, bet portālā "manabalss.lv" jau savākti vairāk nekā 11000 balsu par to, lai attālinātās mācības arī turpmāk būtu pieejamas visu klašu skolēniem.
Minint trečiąsias Maskvos invazijos į Ukrainą metines, ES-a Rusijai įvedė naują sankcijų paketą. O į Kyjivą atvykę Europos lyderiai deklaruoja ryžtą toliau remti Ukrainą. Kartu perspėjama, kad jeigu Rusija nebus sustabdyta, ji taps tiesiogine grėsme NATO sienoms.Lenkijos ir Ukrainos aktyvistai Rusijos diplomatus Varšuvoje pažadino oro pavojaus sirenų ir sprogimų garsais, taip pažymėdami Rusijos plataus masto invazijos į Ukrainą trečiąsias metines.Į valdžią Vokietijoje grįžta centro dešinioji Krikščionių demokratų sąjunga. Jos vadovas Frydrichas Mercas turėtų tapti naujuoju Vokietijos kancleriu.Maždaug pusė Lietuvos gyventojų nepasitiki medikų įgūdžiais dirbant ekstremaliomis situacijose. Patys medikai teigia, kad neturi pakankamai praktinių įgūdžių, trūksta mokymų, medicinos studijų metu darbui ekstremaliomis sąlygomis skiriamas tik trumpas kursas. Jaunųjų gydytojų asociacijos atlikta apklausa parodė, kad daugiau nei pusė medicinos darbuotojų jaučiasi visiškai nepasirengę dirbti karo sąlygomis.Vilniaus teisme nagrinėjama byla dėl buvusios anglų kalbos mokytojos Alinos Laučienės publikacijos. Teisėsauga aiškinasi, ar išreikšdama nuomonę apie Lietuvoje gyvenančius kitataučius, nemokančius lietuvių kalbos, moteris nekursto neapykantos. Pati Laučienė teigia, kad jos tikslas – ginti lietuvių kalbą ir kultūrą.Ved. Andrius Kavaliauskas
We've not fallen off the edge of the Earth! We're back with another “having a good time” with YOUR Brothers in Arms! Tonight we ask the question What did he do?, ah ah aahh, Jaun ninety Juan, I'm happy and sad, frozen first, he could leave at any time, he's in his gaming shed, its momma's, not kosher pizza, I used to be able to move like that, Block O Boys, keep it secret keep it safe, loose lips sink ships, he sees you when your chatting he knows when you're going to talk, dodgy dodgy, there is another, don't watch Gladiator 2, with hair cut right there, you crit but also failed, task failed successfully, Alex can't read, nice little snow ramp, 2 different things between street legal and drivable, the beatings will continue until morale improves, a pharmacy every 20 feet, party favors, take your furlough, no more folding phone, shout out not sponsored, an epiphany into an infestation, it was one time, and a few Dad jokes that bring us back to the good ol' days. All this and 2 out of 3 repping our roots on this week's episode of Brothers in Arms! Where you can reach us: YouTube: BrothersinArmsPodcast Instagram: Yourbrothersinarmspodcast Twitter: @YourBIAPodcast Gmail: yourbrothersinarmspodcast@gmail.com Twitch: Twitch.tv/brothersinarmspodcast (schedule varies due to life) Website: https://brothersinarms.podbean.com
Welcome back to another opportunity to peer into the minds of three brothers from the same Mother and Father. Welcome to Brothers in Arms! Tonight we kick it off with Jaun and Dos, actually able to mute that time, neigh on a little horse, the joys of going wireless, perpetually out of focus, or now grandpa's taking a nap, its got a lot of those arms and legs in there, these hips don't lie, there's an app for that, ring in water and do the do, superlifous, Willy Wonka recorder, the Singing Marine literally, Xbox controller built like little tanks, chaff and flares on the Fourth of July, why do we do what we do, the night the broom fell, the inflatable hot tub that almost was, great white buffalo, let me tell you what happens at negative 10, frozen nose hairs, you exploded that tire, selected for a random vehicle inspection, adding insult to injury, safety over the money, the problem was going back up, people is a verb, dropping dimes, what's one thing you would change about yourself?, there's my stick - where's the carrot, wakey wakey eggs and bakey, and a few Dad jokes to make the heart grow fonder. All this and a questionable camera connection on this week's episode of Brothers in Arms! Where you can reach us: YouTube: BrothersinArmsPodcast Instagram: Yourbrothersinarmspodcast Twitter: @YourBIAPodcast Gmail: yourbrothersinarmspodcast@gmail.com Twitch: Twitch.tv/brothersinarmspodcast (schedule varies due to life) Website: https://brothersinarms.podbean.com
ASV 20. janvārī norisinās 47. ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija. Pie ugunskura un plakātiem Doma laukumā atceras Barikāžu laiku. Šorīt avarējis mikroautobuss ar skolēniem. Negadījums noticis Olainē un mikroautobusā bijuši 18 skolēni. Dailes teātrī svin Jaunās un mēģinājumu zāles spāru svētkus.
Jaun Pantaleon talks with Brad Monkell about his start in stand up comedy, Brad also talks about his hopes for Jaun now that he has taken over doing the comedy interviews.
On today's episode we take a look at what went down yesterday and set the stage for what to expect from day 5 of the Ghislaine Maxwell trial as the defense gets their crack at Juan Alessi.(Commercial at 10:27)To contact me:bobbycapucci@protonmail.comBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-epstein-chronicles--5003294/support.
Today's proceedings saw three witnesses take the stand. Two of the witnesses, Paul Kane and Dr. Rocchio weren't in the box for long, but the third, Epstein's longtime butler/housekeeper Jaun Alessi sure was.Join me as I dive in!(commercial at 26:13)To contact me:bobbycapucci@protonmail.comsource:https://twitter.com/innercitypressBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-epstein-chronicles--5003294/support.
Juan Soto Chooses the Mets over Yankees on Record setting contract! Dodgers Off-SeasonRams-Bills Game Highlights - Josh Allen Accepts BlameJets Not TankingFan email and comments If you cannot see the audio controls, listen/download the audio file here
Opening Takes: Kevin O'Conell the new Kyle Shannahan Quick Hitters: Bill Belichick in line to be the New HC of UNC, Randy Moss stepping away from football, Heisman Finalists, College Football Playoff Bracket, Jaun Soto 15 year $765,000,000 contract Ballers & Bums Parlay to Poverty
No one ever likes to WAKE alone, but sometimes the occasion calls for it. On a dark day in WAKE-world, Toby takes the reins solo to deal with the apuckalips, or at least what feels like it. Along the way, Jaun's entirely inappropriate conversation with Issy provides a distraction, tempered by side discussions of chaos theory, John Cage, Idiocracy, and hope for the future. This week's readers: Toby Malone Progress: 473 pages complete, 155 pages to go; 75.32% read. For early drops, community and show notes, join us at our free Patreon, at patreon.com/wakepod, or check out our Linktree, at https://linktr.ee/wake.pod. We welcome comments from everyone: even, nay, especially, the dreaded purists. Come and "um actually" us!
Šī saruna noderēs, ja tev nav sveša sajūta, kad darbā, rados vai mācību vietā tevi apceļ, ar tevi nerēķinās vai noniecina slēptā vai atklātā veidā. Varbūt tu saskaries ar situāciju, kad vadītājs vai kolēģi, runājot ar vai par tevi, paceļ balsi, lieto nepatīkamus apzīmējumus vai attieksmi, ignorē tavas idejas vai vajadzības. Varbūt tu redzi, ka tā rīkojas ar kādu citu kolēģi vai tev svarīgu cilvēku? Ko darīt, ja tā notiek. Kā novilkt robežas. Kā pasargāt sevi un citus, kas iesaistīti šajā situācijā. Līga Bērziņa no uzvediba.lv izglīto kolektīvus emocionālās vardarbības jautājumos – darba vietā un mācību iestādēs. Līga ne tikai trenē cilvēkus, kā atpazīt, ko darīt un kā sevi un citus pasargāt no emocionālās vardarbības, bet arī ir radījusi ļoti iedarbīgas spēles, ar kuru palīdzību gan lieli, gan mazi iemācās, kā nepieļaut pret sevi un citiem vērstu bīstamu rīcību.Es ļoti ceru uz tavu palīdzību, lai Līgas Bērziņas stāstītais par varmācīgu uzvedību aizsniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un kolektīvu. Līga palīdz ieraudzīt, kādu uzvedību mums nav izdevīgi pieļaut ne savā, ne citu rīcībā gan tad, kad uzvedamies kā varmāka, gan esot upura lomā, gan arī tad, kad esam šādas uzvedības liecinieki. Saku tev paldies, ja šo sarunu iesaki noskatīties citiem cilvēkiem!Līgas ieteiktos materiālus un grāmatas atradīsi sarunas lapā.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:02 Privilēģija palīdzēt4:44 Kas ir un kas nav vardarbība darba vietā, kā to identificēt10:37 Cik svarīgi ir mācēt pateikt NĒ, un kā to iemācīt bērniem12:45 Kas jāzina par favorītismu uzņēmumā18:27 Kā izpaužas lēmuma gatavība un kāpēc to bieži interpretē nepareizi25:26 Sociālās izolācijas bīstamība29:41 Ko darīt, ja vecāki vai vecvecāki kādu no bērniem uzskata par īpašāku un mīļāku35:01 ”Darba vietā notiek tās lietas, ko pieļauj viss kolektīvs”41:09 Kādas ir personības robežas, kā tās noteikt un kā nosargāt47:25 Karpmana trijstūris un tā likumi, kā tie izpaužas darba dzīvē52:06 Cik spēcīga sajūta ir vainas apziņa, un kā ar to manipulē56:15 Kā iemācīties sarežģītās situācijās paļauties uz sevi1:02:04 Kur var uzzināt, kā ir jāuzvedas darba kolektīvā, lai nekļūtu par kāda upuri vai pats nesastrādātu muļķības negribot1:06:39 Psiholoģiskie kontrakti darba vidē, kā tos ieviest1:10:45 Kā izskatās autoritātes graušana jeb vertikālā vardarbība1:16:31 “Ja Tu jūties vientuļš, apstājies un aprunājies ar sevi”1:17:46 Nerakstītie likumi vardarbīgos darba kolektīvos, kad nākas staigāt kā pa mīnu lauku1:27:33 Ko tu varī darīt lietas labā kā darbinieks, kā vadītājs un kā pāridarītājs1:31:07 Jaunā spēle “Neatliec sapņus, dzīvi, darbus” – kam tā ir adresēta un kam tā visvairāk noderēs