Podcasts about Jaun

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Jaunākā "Šauj garām" epizode kopā ar SIA Ieroči https://siaieroci.lvŠoreiz esam SIA Ieroči Rīgas veikalā, Dzirnavu ielā 83, un runājam ar Viesturu Arklonu par aktuālajiem notikumiem medību pasaulē.Epizodi sākam ar diskusiju par Svētā Huberta svinībām Skaistkalnes baznīcā, kur medījums tika ienests dievnamā, izraisot asas sabiedrības emocijas. Runājam par tradīcijām, simboliku un to, kāpēc Svētais Huberts joprojām ir svarīgs mednieku kultūras elements.Turpinājumā — medību literatūra. Viesturs atnesis jaunu, aizraujošu grāmatu ar reāliem medību stāstiem un piedzīvojumiem. Pārrunājam medību grāmatu nozīmi mūsdienās un to, vai mednieki vēl prot novērtēt labu, autentisku stāstu.Noslēgumā pieskaramies arī nelikumīgo medību tēmai un pēdējo nedēļu skaļajam gadījumam par nošautu lāci — kā šādas situācijas ietekmē mednieku reputāciju un sabiedrības uzticēšanos.

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Ir noslēdzies protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Krustpunktā diskutējam par izskanējušo. Sazināmies ar politisko partiju pārtāvjiem. Studijā diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors.  Viedokli izsaka Armands Krauze no Zaļo un zemnieku savienības, Edgars Tavars no Apvienotā saraksta, Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības.

Ir noslēdzies protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Krustpunktā diskutējam par izskanējušo. Sazināmies ar politisko partiju pārtāvjiem. Studijā diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors.  Viedokli izsaka Armands Krauze no Zaļo un zemnieku savienības, Edgars Tavars no Apvienotā saraksta, Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības.

Europos Komisija turi ambicingą planą iki 2040 metų padvigubinti jaunųjų ūkininkų skaičių Europoje. ŽŪM viceministras R. Krugelis sako, kad svarbu ne tik parama, bet ir palankios socialinės sąlygos. Su ES jaunaisiais ūkininkais bendradarbiaujantis, Lietuvos jaunųjų ūkininkų ir jaunimo sąjungos valdybos narys, Vytenis Grigas tiki, kad Lietuvai pavyks įgyvendinti naują EK strategiją.Viržiai vis labiau dominuoja dekoratyvinių augalų rinkoje. Yra naujos veislės, kurios dekoratyvios išlieka iki pat pavasario. Gėlių ūkio „Žiedų spalvos“ puoselėja Sigita Kairienė sako, kad chrizantemų paklausa mažėja, o viržių auga.Rubrikoje „Gamtininko komentaras“ sužinosite, kodėl į krūvą sugrėbti rudeniniai labai ne tik būstas gyvūnijai, bet ir naudinga trąša. Plačiau apie tai papasakos gamtininkas, egzotinių gyvūnų augintojas Gerardas Paškevičius.Ved. Rūta Simanavičienė

Darbnīcā darbu izgatavošanā valda kārtība, pat sterilitāte kā operāciju zālē – savas jaunākās izstādes „Tīrraksts” sakarā atklāj  māksliniece Maija Kurševa. Zīmējums vienmēr bijis mākslinieces radošo ideju pamatā un funkcionē kā domu pierakstu veids, kas parādās ikdienā. Jaunākajā izstādē māksliniece turpina attīstīt abstrakcijas un telpiska zīmējuma idejas, veidojot papīra griezumu un akrila krāsas triepienu kolāžas.  Maijas Kurševas personālizstāde „Tīrraksts” Māksla XO galerijā būs skatāma līdz 29.novembrim.

Teātra trupa „Kvadrifrons” radījusi izrādi „Sēri krāca ūdens viļņi” – ļoti fizisku iestudējumu par cīņu, uzvaru, zaudējumu un šī nebeidzamā cikla nogurdinošo un iluzoro dabu. 22. oktobrī pirmizrāde arī teātra trupas „Kvadrifrons” kustību izrādei „Sēri krāca ūdens viļņi”. Režisors Rūdolfs Gediņš jaunākajā darbā risina jautājumu par fiziskās izrēķināšanās nozīmi mūsdienu pasaulē. Aktieris Āris Matesovičs vēlējies kādreiz nospēlēt kautiņa ainu, tagad ticis pie veselas izrādes. Savukārt mūzikas autors Kārlis Tone risinājis to, kas skan kopā ar kaušanos. Vēl radošajā komandā scenogrāfe Inga Siliņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un cīņas treneris Sergejs Fjodorovs. 

Kultūras rondo mēģinām saprast, kas ir tad, kad „Visa pasaule kā Bauhaus”. Ieskatāmies izstādē "Visa pasaule kā Bauhaus" un jautājam, kā Latvijā ieraudzīt "Jaunā Eiropas Bauhaus" paraugus. Vācijā ir trīs svarīgākās Bauhaus pieturas – Veimārā, Desavā un Berlīnē, bet Rīgas vārds saistīts ne tikai ar Rīgā dzimušām, savam laikam ļoti progresīvām māksliniecēm, bet arī ar beļģu mākslinieku un arhitektu Henriju van de Veldi, kura projektētajā namā kādu laiku mitusi Bauhaus skola. Bauhaus kustība pastāvēja tikai 14 gadus no 1919. līdz 1933. gadam, taču pieder  pie nozīmīgākajām 20. gadsimta arhitektūras, dizaina un mākslas skolām, kas sintezē mākslu ar amatniecību un dzīvesveidu. Svinot Bauhaus simtgadi, tapa vērienīga izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus". Tagad tā skatāma Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum". Visinteresantākais ir tas, kas izstādei tapušas arī divas unikālās ekspozīcijas par Bauhaus māksliniecēm – sievietēm, kas saistītas ar Rīgu. Īpaša vieta ir Idai Kerkoviusai, kurai radiniece, žurnāliste Suzanna Kerkoviusa veltījusi romānu "Ida", kas tagad nonācis arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kultūras rondo Bauhaus atklājumi kopā ar Suzannu Kerkoviusu, pētnieci Esteri Kajema un projekta radošo direktori Valēriju Hammerbakeri, kas pārstāv IFa (Vācijas ārējo sakaru institūtu). Raidījumā arī iespēja dzirdēt, kā skanēja Bauhaus dibinātāja Valtera Gropiusa Bauhaus manifests. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara, un cilvēkiem ir jāizšķiras, kāda būs jaunā dzīves vide un dzīves veids. Bauhaus skolas dibinātājs  1919. gadā Veimārā ir arhitekts Valters Gropius. Bauhaus programmai un manifestam kā vizuālais simbols tika izvēlēta katedrāle. Bauhaus manifestā tā simbolizē arhitektūras, amatniecības un mākslas ideālo vienotību, kā tas bijis viduslaiku celtnēs. Starp citu – vairāki Bauhaus radīti dizaina paraugi dzīvo vēl mūsdienās. Izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus" Rīgā, mākslas muzejā "Zuzeum", skatāma līdz decembra beigām. -- Un noslēgumā atbilde uz jautājumu, kas ir "Jaunais Eiropas Bauhaus" mūsdienās. Šo iniciatīvu 2020. gada septembrī izsludināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Praksē tas nozīmē, ka, īstenojot projektus ar Eiropas Savienības finansējumu, jāievēro trīs "Jaunā Eiropas "Bauhaus" principi. Tie ir skaistums, ilgtspēja un iekļaušana. Un šī gada Latvijas Arhitektūras galvenās balvas ieguvēji arhitektūras birojs "MADE arhitekti" šos principus iedzīvinājuši koka bērnudārzā Salaspilī, kurš izceļas ar ilgtspējīgu un inovatīvu dizainu un kurš saņēma arī "Jaunā Eiropas Bauhaus" atzinības balvu. Par godīgumu arhitektūrā un sabiedrības izpratni, kas ir paliekošas vērtības un ilgtspējīga domāšana arhitektūrā, pārrunājām Kultūras rondo.  

RTI un RARZI uzsāk lekcijas. Jaunumi augstskolā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Jaunā studiju gada sākums. Diakona Vladimira Veļičko bakalaura darba aizstāvēšana RTI. Atklāsmes teoloģija: ievads.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Atbilde ir pavisam negaidīta – tie ir Zemes satelītattēli. Jau vairāk nekā 50 gadus "Landsat" programma uzņem mūsu planētas fotogrāfijas no kosmosa. Viss sākās 1972. gada 23. jūlijā, kad orbītā tika palaists pirmais "Landsat" satelīts. Kopš tā laika ir fiksētas pārmaiņas, ko Zeme piedzīvo dienu no dienas – pilsētu izplešanās, mežu izciršana, upju un ezeru izsīkšana, ledāju sarukšana. Novērtējot programmas ilglaicīgo, kā arī tās unikālo un patiesi globālo mērogu, "Landsat" programmas iegūtie satelītattēli 2011. gadā tika iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Šos Zemes satelītattēlus, kuriem ir 30 metru telpiskā izšķirtspēja, un vairākas spektra joslas, ir ieguvuši un nepārtraukti atjauninājuši sensori, kas izvietoti uz "Landsat" satelītiem. Uz nominācijas iesniegšanas brīdi programmas ietvaros bija iegūti gandrīz 2,5 miljoni datu vienību, un katru dienu tie tiek papildināti. Šie attēli nu jau vairāk nekā 50 gadus ir fiksējuši Zemes stāvokli un saistībā ar strauji notiekošajām pārmaiņām, kuras piedzīvo mūsu planēta, tie ir neaizstājami. Programmu pārvalda ASV Ģeoloģijas dienests un ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA, nodrošinot piekļuvi vēsturiskajiem un aktuālajiem Zemes satelītattēliem lietotājiem vairāk nekā 180 valstīs. Pēdējos gados "Landsat" dati ir kļuvuši par būtisku avotu, lai atklātu, uzraudzītu un izprastu uz Zemes notiekošās pārmaiņas, ko izraisa klimats, cilvēka darbība un dabas katastrofas. Viens no nozīmīgākajiem "Landsat" programmas sasniegumiem ir bijusi bezmaksas un atvērto datu politikas pieņemšana. Sākotnēji "Landsat" dati tika izsniegti fiziskos datu nesējos par pavairošanas un izplatīšanas izmaksām, kuras parasti sedza pats lietotājs. Izmaksas varēja svārstīties no 20 ASV dolāriem par atsevišķu fotoattēlu līdz pat 200 ASV dolāriem par digitāliem datiem. 1984. gadā, "Landsat" komercializācijas likuma ietekmē, pakalpojuma izmaksa pieauga vēl vairāk, cenām par attēlu turpmākajos gados sasniedzot līdz pat 4000 ASV dolāru. 2008. gadā šī situācija mainījās, un izmantojot internetu, bezmaksas pieeja "Landsat" arhīva saturam kļuva pieejama ikvienam. Šāda pieejamība satelītattēliem bija nepieredzēta. Brīvo un atvērto datu politika ne vien paplašināja datu izmantošanu, bet arī ļāva uzdot jaunus jautājumus un palielināt izpētes dziļumu un apjomu. Sabiedrības ieguvumi, kas gūti no "Landsat" datu izmantošanas visā pasaulē, tostarp Latvijā ir labi dokumentēti zinātniskajā literatūrā un aptver tādas kategorijas kā zemes izmantošana, agronomija un lauksaimniecība, mežsaimniecība, ūdens resursi, ekoloģija, bioloģiskā daudzveidība un meteoroloģija. Viens no pirmajiem "Landsat" datu pielietojumiem bija 1975. gadā, kad ar satelītattēlu palīdzību tika noteiktas labākās zvejas vietas. Dati tika izmantoti arī, lai izveidotu Mozambikas mangrovju mežu karti, atklājot, ka to platība ir ievērojami mazāka nekā iepriekš uzskatīts. Attēli spēj runāt skaidrāk nekā vārdi — spilgts piemērs ir Arāla jūras izsīkšana, kas labi redzama Landsat uzņemtajos kadros. Tāpat ar "Landsat" palīdzību ir iespējama pat jaunu sugu atklāšana. 2005. gadā pētnieks, izmantojot satelītattēlus, pamanīja līdz tam maz izzinātu teritoriju, kas varētu kļūt par aizsargājamu. Pārbaudot to dabā, viņš atrada bagātīgu savvaļas dzīvnieku daudzveidību un pat atklāja trīs jaunas tauriņu sugas un vienu jaunu čūsku sugu. Kopumā ir bijuši 9 "Landsat" satelīti. Nesenākais "Landsat 9" tika palaists orbītā 2021. gadā. Joprojām darbojās arī "Landsat 8", kas orbītā tika palaists 2013. gadā. Tomēr Zemei apkārt riņķo arī vecākie "Landsat" satelīti. Tie gan vairs nav aktīvi un gaida brīdi, kad sadegs, atgriežoties Zemes atmosfērā. Piemēram, "Landsat 7", kas startēja 1999. gadā, savu misiju noslēdza tikai šī gada 4. jūnijā. Programma gan nav iztikusi bez neveiksmēm. Satelīts "Landsat 6", kura palaišana notika 1993. gadā, Zemes orbītu tā arī nesasniedza. Interesants ir fakts, ka satelīts "Landsat 5" ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā Zemes novērošanas satelīts, kas darbojās visilgāk. Kopš savas palaišanas 1984. gadā tas darbojās 29 gadus, apriņķojot planētu vairāk nekā 150 000 reižu. Darbību tas pārtrauca 2013. gadā, un pētnieki paredz, ka Zemes atmosfērā tas atgriezīsies un sadalīsies ap 2034. gadu. Un, starp citu, arī tehnoloģiju attīstības lēciens ir bijis iespaidīgs. Pirmajam satelītam datu glabātuve bija tikai 3,4 gigabaiti. Jaunākajiem — jau 4 terabaiti. Datu pārraides ātrums no 15 megabitiem sekundē ir pieaudzis līdz 384. "Landsatv programma turpinās, un nākamais satelīts tiek gatavots palaišanai ap 2030. gadu. Kā reiz teicis NASA administrators Džeimss Flečers: ja kāds no kosmosa laikmeta sasniegumiem spēs izglābt pasauli, tas būs "Landsat".

Leļļu teātra mākslinieki ne vien Rīgā, bet arī Liepājā pacietīgi drupina stereotipus par to, ka lelle ir tikai bērnu teātra instruments. Pirms 36 gadiem dibinātais Liepājas Leļļu teātris pēdējā laikā nonācis arī teātra kritiķu atzinības lokā, saņemot vairākas „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Šonedēļ Liepājas Leļļu teātris viesojās pie kolēģiem Latvijas Leļļu teātrī Rīgā, iepazīstinot ar savām jaunākajām izrādēm arī galvaspilsētas publiku. Māras Uzuliņas režisēto izrādi „Ūdenstornis” un „Metamorfozi” Riharda Zelezņeva režijā vēroja arī Māra Rozenberga. „Ūdenstornis” ir Liepājas Leļļu teātra jaunākā izrāde, kas pie skatītājiem nonāca septembra beigās. Un tajā nav nevienas lelles, bet aktrises Ingas Štelmaheres saspēlē ar trausliem māla traukiem un Alises Jostes mūziku atdzīvojas Lotes Vilmas Vītiņas grāmata „Ūdenstornis” – meitenes iztēlē radītā vieta, kur patverties no vienmuļās mazpilsētas dzīves.  Savkārt izrāde „Metamorfoze” tapusi pēc Franca Kafkas noveles „Pārvērtība” un domāta skatītājiem no 14 gadu vecuma. -- Liepājas Leļļu teātris šajā sezonā ieplānojis vēl divus jauniestudējumus, un tie šoreiz būs bērnu auditorijai: ar aktieriem strādās poļu režisore Anna Volčaka ar komandu, iestudējot izrādi pēc ukraiņu tautas pasakas motīviem "Meža gariņš Čuča", bet sezonas noslēgumā pirmizrādi piedzīvos Rasas Bugavičutes-Pēces stāsts par Ezīti Puksīti un naktstauriņu Vili.

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot. 

Cilvēks, kura viss radošais mūžs saistīts ar Leļļu teātri – režisore Vija Blūzma viesojas Kultūras rondo studijā, un mēs izvaicāsim režisori par viņas sapratni par leļļu mākslu un jauno izrādi “Skrību skrābu tvīt plunkš!”. Kopā ar režisori studijā viesojas arī vardulēns Žeroms. Jaunā izrāde ir Latvijas Leļļu teātra režisores Vijas Blūzmas jaunākais veikums Ances Muižnieces dramaturģijā, kas balstīts populārās rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas motīvos.

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu. -- No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā.  Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos.  Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu. Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.   

Jaunākā “Šauj garām” podkāsta epizode! Beidzot esam noķēruši Oskaru Treilihu, kurš pēdējos mēnešos cīnījies ar nopietnām problēmām – ceram, ka tās nu jau ir pārvarētas!

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Radoša rotaļa – arī tā iespējams uztvert mākslinieku tandēma Kates Krolles un Reiņa Bērziņa kopīgi veidotu izstādi „Organizators”, kurā līdzdarbojušies viņu bērni. Mākslinieki piedāvā lietu kārtošanai paredzētu priekšmetu, ko mēdz dēvēt par organizatoru, aplūkot kā spēli nevis disciplinējošu rīku. Izstādē esam liecinieki robežu izpludināšanai starp mākslu un dzīvi. Mākslinieku kopīgi veidoto izstādi kultūrtelpā „Smilga” atklās 23. septembrī, tā būs aplūkojama līdz 21. oktobrim. Tās iekārtošanas brīdī ar Kati Krolli un Reini Bērziņu tikās Laima Slava. Galerijā „Smilga” esmu brīdī, kad mākslinieki iekārto izstādi, lielākā daļa darbu jau atraduši savu vietu pie galerijas sienām, arī liela formāta glezna. Telpas pašā centrā liels objekts, plauktu konstrukcija, un uz tiem rindojas oriģināli priekšmeti. Tā kā šī ir mākslinieku kopīga izstāde, līdzdarbojušies arī bērni Hanna un Pauls. Ir arī darbi, kas ir katra individuālu rokrakstu atspoguļojoši. Viņi ikdienas notikumus pārvērš zīmējumos, gleznās un instalācijās, kā arī otrādi: gleznas, zīmējumi un objekti tiek pārvērsti ikdienas notikumos. Kates un Reiņa bērni ir radoši un arī viņi ar saviem darbiem pievienojas kopīgajā izstādē. Hannas un Paula darbi koncentrējas ap objektu, un izvietoti uz plauktiem. Jaunākā izstāde „Organizators” māksliniekiem Katei Krollei un Reinim Bērziņam būs trešā kopīgi veidotā izstāde. Iepriekšējā teātra sezonā viņu vārds izskanēja apvienības „Kvadrifrons” izrādes „Ērces” sakarā, kurai mākslinieki veidoja kostīmus, un viņu darbs tika godalgots ar „Spēlmaņu nakts” balvu.

Die Alpsaison ist ein immatrielles Kulturerbe. Viele Traditionen prägen die Jahreszeiten der Viehbauern. Eine davon: Der Alpabzug. In Jaun ist die jährliche Schafscheid ein Feiertag und Volksfest. Bereits zum 431. Mal findet in Jaun die traditionelle Schafscheid statt. Für das beschauliche Jaun ist es der wichtigste Anlass im Jahr. Die Schafe werden geschmückt durchs Dorf getrieben und danach ihren Besitzern zurückgegeben. Neben den Tieren werden aber auch bis zu 5'000 Schaulustige und «Heimweh-Jaunerinnen» erwartet. Welche Bedeutung hat die Schafscheid im Jahr 2025 überhaupt noch? Ist sie eine gelebte Tradition oder eine inszenierte Touristen-Attraktion? Vor welchen Herausforderungen stehen die lokalen Hirten und die Gemeinde? Und in Anbetracht immer kleinerer Schafbeständen - wäre eine Schafscheid in Zukunft auch möglich ohne Tiere von der heimischen Alp? Radio SRF 1 sendet die Sendung «Treffpunkt» live aus Jaun im Kanton Freiburg.

Ende Jahr wechselt Moutier vom Kanton Bern in den Kanton Jura. Drei Monate bleiben, um das Projekt zu realisieren. «Ich hoffe, dass sich so ein Kantonswechsel nicht noch einmal wiederholt», sagt der Berner Vize-Staatschreiber David Gaffino. Denn der Aufwand sei für alle Beteiligten immens. Weiter in der Sendung: · Die Berner Kantonsregierung will Familien mit tiefem Einkommen stärker unterstützen. · Die Schafscheid in Jaun zeigt: die Alpwirtschaft steht unter Druck. Der Wolf ist dabei nicht das grösste Problem für die Schafzüchter.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules. Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene. Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.” (Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts). Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā. Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās. Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām. Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu. Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja. Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem. Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija. Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele. Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem. Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies. Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles. Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts. Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi. Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus. Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus. Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana. Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem. Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.

"Mazai tautai nav citas receptes kā katram maksimizēt savu potenciālu."Jaunākajā HR Podcast CEO epizodē tiekos ar Kārli Danēviču – SEB bankas valdes locekli un SOS bērnu ciemata padomes priekšsēdētāju Latvijā. Kārlis ir līderis, kurš apvieno profesionālu stingrību ar cilvēcisku autentiskumu un dziļu ticību, ka katram ir potenciāls augt un dot vairāk.Sarunā par to, kas veido patiesu līderību – par spītību kā resursu, par drosmi atzīt kļūdas un par harizmu, kas slēpjas nevis perfekcijā, bet neperfektumā. Kārlis atklāti stāsta par savu ceļu no “underdoga” sajūtas līdz nozīmīgām līdera lomām, dalās pieredzē par to, kā vadīt ar misijas apziņu un iedot komandai jēgu, kas motivē darīt vairāk.Galvenās atziņas no sarunas:Harizma ir autentiskums – drosme atklāti runāt par saviem trūkumiem.Spītība ir resurss, kas no bērnības “grūtās īpašības” pārtop par spēka avotu dzīvē.Enerģija rodas no jēgas, nevis no nostrādāto stundu skaita.Līderis redz potenciālu cilvēkā, nevis tikai to, kas viņš ir šobrīd.Mazai tautai īpaši svarīgi – būt aktīvi labiem un izmantot katra cilvēka iespējas pilnā mērā.❤️ Paldies, Kārli, par iedvesmojošo sarunu un laiku! Lai šī epizode jums kalpo kā iedrošinājums būt drosmīgiem līderiem. HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Kultūras rondo viesojas Aivars Eipurs jeb Eduards Aivars ar savu jaunāko krājumu „Acu dzīres”. Runājam ne tikai par dzīrēm, bet arī par laikmeta reālijām, kurām dzejnieks savos pantos nespēj pagriezt muguru. Izdevniecībā "Aminori" klajā nācis dzejnieka Eduarda Aivara (Aivars Eipurs) jaunākais dzejas krājums "Acu dzīres". Grāmatā atrodams liels optimisma lādiņš, gaišums un ironija, bez kuriem būtu daudz grūtāk dzīvot mūsdienu nestabilajā pasaulē.  Grāmatas redaktors ir rakstnieks Ilmārs Šlāpins, bet dizainu veidojusi māksliniece Zane Ernštreite.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Dianas Bogdanovas pirmā grāmata „Mana ome un vareņiki” bija veltīta viņas vecmāmiņai, Ukrainā pavadītajai bērnībai un garšīgu ēdienu receptēm. Jaunās grāmatas nosaukumā arī ir ēdiens – „Andalūzijas rasols”. Arī te ir vietējās virtuves smalkumi, bet pats galvenais – grāmata ir par sauli, prieku, deju un sapņu piepildīšanos. Andalūzija ir prāvs zemes gabals Spānijas dienvidos, to apskalo gan Atlantijas okeāns, gan Vidusjūra un no Āfrikas šķir vien 13 kilometrus platais Gibraltāra šaurums. Pirms doties uz Andalūziju, Diana pie Barselonas deju zālēs sastop cilvēkus no dažādām valstīm, kuri dejo tango un arī apvieno darbu ar ceļošanu. Pēc pusgada arī Dianai izdodas uz diviem mēnešiem īstenot šo „workation” Andalūzijā. Darbs sabiedriskajās attiecībās un labdarībā, kaislība uz tango dejošanu, ceļošanu un valodu mācīšanos – tā varētu raksturot Dianu, kuras iespaidi tagad apkopoti „Andalūzijas rasolā”. Izdevusi ‘'Zvaigzne ABC”.   Pēc grāmatas izlasīšanas jūsu ēdienkartē varētu parādīties arī aukstā mandeļu biezzupa, cūkgaļa sarkanvīna mērcē vai fritēti virtuļi. Dianas Bogdanovas „Andalūzijas rasolu” gandrīz neiespējami lasīt bez vēlmes pašam aizbraukt uz Andalūziju… Raidījumu atbalsta:

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.  

Raidījumā Pievienotā vērtība galvenais uzsvars uz vienmēr aktuālu tematu – finanšu pratību. Runājam par praktiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem ieguldījumu pasaulē, kā iegūt zināšanas par ieguldījumiem un to, kā pārvarēt un strādāt ar savām bailēm.  Protams, ieskatīsimies arī norisēs Baltijas biržā un savos ieguldījumu portfeļos. Vairāk nekā trešdaļai Latvijas sabiedrības nav vai ir nepietiekamas zināšanas par tādiem ieguldījumu instrumentiem, kā akcijas, obligācijas, fondi, liecina SEB bankas aptauja. Par spīti tam, ka informācijas par to ir gana daudz. Iedzīvotāju finanšu pratību paaugstināt cenšas gan bankas, gan dažādi mediji, gan valsts iestādes, gan skolas. Izaugsme ir, bet savā ziņā jāsaprot, ka šajā jomā kā sabiedrība ieguldījumu kultūru veidojam praktiski no nulles punkta, skaidro SEB bankas uzkrājumu un ieguldījumu eksperts Oļegs Andrejevs. Lai vairotu zināšanas un dotu iespēju tās drošā veidā un vidē savienot ar praksi, SEB banka kopā ar Investoru klubu ir radījusi investīciju spēli, kurā jebkurš var mācīties un pārbaudīt savas investēšanas prasmes, neriskējot ar reālu naudu, turklāt iegūt arī vērtīgas balvas, stāsta uzņēmēja un Investoru kluba mārketinga vadītāja Inta Buša. Gan spēles dalībnieku aktivitāte, gan bankas dati rāda, ka jaunieši un jaunākas paaudzes cilvēki ir aktīvāki investori, iespējams, bailes mazākas un netraucē vēsturiskā pieredze, spriež Oļegs Andrejevs.

Jānis Rokpelnis un Ivars Šteinbergs lasa Rokpeļņa jaunāko dzejas krājumu „Nomods” un svin dzeju. Gaidot mūsdienu latviešu dzejas klasiķa Jāņa Rokpeļņa 80. gadskārtu, apgādā “Neputns” izdots Jāņa Rokpeļna dzejas krājums “Nomods”. Redaktors Ivars Šteinbergs. Šis ir 11 Jāņa Rokpeļņa dzejas krājums. Saruna ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kurš tikko kronēts ar lauru vainagu, bet "Facebook" varat atrast pantus ar J. Jaunkanālmalieša identitāti. Viņa jaunajam dzejas krājumam „Nomods” redaktors Ivars Šteinbergs atlasījis 91 dzejoli no 1200. Arī 80 gados būt nomodā, būt vientuļniekam un būt starp jauniem cilvēkiem ar uzasinātu intuīciju un ožu, kā viņš pats saka. Būs arī mazliet skarbi. Dzeju no galvas un no grāmatas lasīs gan Jānis Rokpelnis, gan grāmatas redaktors Ivars Šteinbergs. Lai pārvarētu lampu drudzi, mēs sākam jau pirms sākuma. Jānis Rokpelnis stāsta, kā viņam gājis Siguldas dzejas nakts pārgājienā. Kas zina, vai tāds lampu drudzis vispār bija?

Ministru prezidente Evika Siliņa (Jaunā Vienotība) 3. septembrī piedalās Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā notiekošajā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu līderu sanāksmē, kas veltīta atbalstam Ukrainai. Tiesībsarga amata kandidāte Palkova var rēķināties arī ar vismaz daļas opozīcijas atbalstu. Zemkopības ministrijai uzdod pārskatīt mežu ciršanas apjomus nākamajiem gadiem; vides aizstāvji bažīgi. Jaunā augstskolu finansēšanas sistēma mazināšot studentu atbirumu un birokrātiju. Cūku iznīcināšana Āfrikas cūku mēra skartajā uzņēmuma „Baltic Pork” novietnē Ogres novada Lauberes pagastā prasīs aptuveni mēnesi.

Jaunākajā podkāsta “Šauj garām!” epizodē tiekamies ar asinspēdu meklētāju un Wil'd'free īpašnieku Justu Dzedonu, kurš kopā ar savu suni Rako palīdz atrast ievainotos dzīvniekus.Epizodē runājam par:

Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga rīkotā koncertcikla "Vasaras vakara kamermūzika" ietvaros 29. augustā plkst. 20.00 skanēs Arnolda Šēnberga Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro poēmas "Mēness Pjero". Klātienes sastapšanās ar 20. gadsimta austriešu skaņumākslas vizionāra Arnolda Šēnberga ikonisko melodrāmu "Mēness Pjero" ir allaž ļoti gaidīts un īpašs notikums ne tikai Latvijas koncertdzīvē vien. Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Rīgā uzaugušais talants meistarību spodrinājis arīdzan Berlīnē. Tieši šīs metropoles izsmalcināto klausītāju uzmanībai Jaunās Vīnes skolas aizsācējs 1912. gadā pirmoreiz nodevis savu meistardarbu. Tajā ieaustās beļģu dzejdara Albēra Žiro vārsmas ir pārpilnas aforismu un simbolu, laikmetu satricinošu vērojumu un komentāru, spēcīgi rezonējot arīdzan ar laiku un apstākļiem, kādos šobrīd dzīvojam mēs. Šo daudzšķautņaino simbolista vārdos un pusvārdos formulēto tēlainību Šēnbergs uztvēris līdz smalkākajām niansēm. Kā gan citādi lai skaidrojam partitūrā iemiesoto emocionālās amplitūdas grandiozo vērienu, kuras atklāsmē sava loma gan čukstiem un dziedrunai, gan brīnumkrāšņām tembrkrāsu spēlēm, gan galvu reibinošiem ritma paterniem un aizrautīgi izskaitļotiem skaņurindu veidoliem.  Koncertā piedalās: Katrīna Paula Felsberga /vokāls/ Vita Rozēna- Gaļicka /flauta/ Mārtiņš Circenis /klarnete/ Ivars Brīnums /vijole/ Dārta Trasune /čells/ Rihards Plešanovs /klavieres/ Diriģents Artūrs Oskars Mitrevics Par visu plašāk stāsta Artūrs Oskars Mitrevics, Dārta Trasune un Rihards Plešanovs, atklājot, kāpēc Šēnberga "Mēness Pjero" reti tiek atskaņots Latvijā, kas katram no mūziķiem ir viņa Pjero, vai šis ir tik pašpietiekams opuss, ka tam koncertā citu līdzās negribas likt...   Daži cilvēki, kuri jau kādu laiciņu dzīvo Šēnberga mūzikas pasaulē, varbūt un vispār viņa filozofijas un noskaņu pasaulē, lai gatavotos vienam no vasaras vakara kamermūzikas notikumiem - Arnolda Šēnberga "Mēness Pjero" atskaņojumam. Vai es maldījos, teikdama, ka jūs dzīvojat tieši šajā pasaulē? Varbūt ne tikai tajos mēģinājumu laikos, bet varbūt kādreiz kādā nakts stundā kaut kas parādās kā vīzija? ARTŪRS OSKARS MITREVICS: Jā, no savas puses runājot, es šajā pasaulē sāku dzīvot jau kopš vasaras sākuma, ja ne pat vēlā pavasara. Bet tagad, pēdējās nedēļās, kopš sākušies aktīvi mēģinājumi, jāsaka, "Mēness Pjero" neizkāpj no galvas nevienu brīdi. Ir smieklīgi pamosties dažkārt no rītiem vai iet arī gulēt ar melodrāmām galvā. (Smejas.) Tu esi uzaicināta persona, tad tu saproti, ka, no vienas puses, viss ir kārtībā. Bet varbūt ne viss ir kārtībā? ARTŪRS OSKARS MITRĒVICS: Viss kārtībā būs tad, kad būs izskanējis šis darbs ar nosaukumu "Trīsreiz septiņ dzejoļi" no Albēra Žiro poēmas. Es nemaz īsti nebiju zinājusi, ka arī tā šis skaņdarbs tiek apzīmēts. Dārta, vai tajā, ka skanēs "Mēness Pjero" ir tava "vaina"? DĀRTA TRASUNE: Nedaudz ir "mana vaina". No sākuma, kad bija jāiesniedz projekti, es uzrunāju flautisti Ditu Rozēnu-Gaļicku, jo vienkārši domāju, ka vajadzētu spēlēt kopā. Man gribējās tieši kameransamblī ar pūtējiem vairāk paspēlēt kopā, sākām mēs kopīgi meklēt dažādus variantus, meklējām, meklējām, un tieši Vita bija tā, kura kā vienu no variantiem ierosināja šo Šēnberga darbu. Tad mēs jau iesniedzām projektu, un tad jau attiecīgi meklējām. Rihard, cik nojaušu, klavierēm šajā opusā ir milzīga un ļoti grūta loma. Vai tu jūties kā savā ziņā tāds pamats?  RIHARDS PLEŠANOVS: Es negribētu tam piekrist. Tur jau ir daļas, kas ir bez klavierēm, un katram tur ir ļoti būtiska loma. Un starp citu, nav arī tā, ka mēs pavadam dziedātāju, jo dziedātājs arī ir kā instrumentālists. Man ļoti patika šī opusa apzīmējums, ka tas ir kabatas izmēra orķestris, kur ir divi pūtēji, divi stīdzinieki un klavieres. Tā kā neesmu absolūti galvenais, lai gan mans materiāls ar polifoniju varbūt visbiezākais, bet Artūrs ir tas, kas mums arī daudz ko iesaka un norāda, un tas ir brīnišķīgi, ja kāds ir cilvēks no malas, kas kontrolē visu formu. Un tad, protams, es arī no Artūra saņemu kaut kādu komentāru. Jā, tas ir uzdevums, bet katram ir ļoti būtiskas replikas, un tas ļoti smalks šis materiāls  Bet laikam jau dziedāšana arī nav īstais vārds, ko lietot. ARTŪRS OSKARS MITRĒCIVS: Jā, šī ir tā sauktā dziedruna, kas notēta ar konkrētiem nošu augstumiem, bet tā iecere vairāk ik runa, kas notēta ar konkrētiem augstumiem, bet uz šiem nošu augstumiem un izpildītājs nedrīkst kavēties, viņam visu laiku jāslīd no šiem augstumiem nost. Ir arī brīži, kur Šēnbergs ļoti skaidri norāda, ka, teiksim, šīs divas notis ir jādzied vai šīs vai zilbes ir jāčukst. Vairāk - ierakstā.

Konkurss uz "airBaltic" izpilddirektora amatu bija plašs un starptautisks, tajā piedalījās 46 kandidāti no 30 valstīm. Šī augstā atsaucība apliecina, ka "airBaltic" ir interesants uzņēmums arī industrijas profesionāļiem, "Rīta Panorāmā" norādīja aviokompānijas padomes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs.

Pirmdienas "Neatliekamās sarunas" viesi ir flautiste, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga direktore Anete Toča, obojists Māris Kuģis un čellists Kārlis Klotiņš, un runājam par gaidītu tradīciju kļuvušo Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertciklu "Vasaras vakara kamermūzika", kas Mākslas centrā "Zuzeum" šogad norisināsies augusta pilnbriedā – 27., 28., 29. un 30. augustā, kad vasaras krāšņums vēl piepilda dienas, bet vakaros gaisā jau virmo rudenīgu noskaņu vēsmas. Šīs nostalģijas pilnās gadalaiku metamorfozes tik atbilstīgas kamermuzicēšanas būtībai! Īpašu noskaņu šīgada ciklam piešķirs arī iespēja klātienē skatīt "Zuzeum" sarūpēto ietekmīgā austriešu tēlnieka Ervīna Vurma iespaidīgo personālizstādi.  Šogad orķestra spilgtās personības kamermūziķu ampluā atklāsies četros atšķirīgos koncertvakaros, kurus kuplinās arīdzan saistošie Oresta Silabrieža ievadvārdi. Baroka skaņumākslas pārlaicīgā dzīvesgudrība tajos sabalsosies ar mūsdienu jaunrades nevaldāmo enerģiju, un emocionāli nospriegota delartiska melodrāma – ar vien klasicismam piemītoša spožuma niansēto spēku. Sarunā ar Ingu Žilinsku orķestra direktore Anete Toča akcentē pirmo – orķestra ikdienas repertuāram netipiskāko koncertu Passacaglia della Vita, kas risināsies 27. augustā un būs veltīts baroka laikam: tajā skanēs baroka laika darbi balsīm un baroka instrumentiem, ko atskaņos flautiste Vita Rozēna-Gaļicka, vijolniece Agnese Kanniņa, čelliste Māra Botmane, klavesīniste Ieva Saliete un divi dziedātāji – Dārta Liepiņa un Ansis Bētiņš. Tikām par programmu "Rītausmas vilki", kas risināsies festivāla otrajā vakarā – 28. augustā, vairāk stāsta Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta čellists Kārlis Klotiņš. Tā būs mūzika, kas tapusi pēdējo sešu gadu laikā, pie tam trīs no koncerta četriem skaņdarbiem būs latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumi! Proti, līdzās šoruden prestižajā Jeila universitātē ASV studijas uzsākušā talanta Aleksandara Avrameca opusam, kurā īpaša uzmanība veltīta vēja fenomena radošai izpētei, skanēs arī teātra pasaules smalkākās nianses pārzinošā Edgara Mākena jaundarbs, kam iedvesma smelta mūsu pašu lepnuma Pētera Vaska žanra virsotnēs. Ritmiskas enerģijas caurstrāvots savukārt solās būt citkārt ar sitaminstrumentu spēli asociētā Ernesta Mediņa jaunākais veikums.   Trešajā vakarā jeb 29. augustā līdzās mūzikai skanēs diskusija: tā papildinās Arnolda Šēnberga leģendāro melodrāmu "Mēness Pjero". Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Bet festivāla izskaņā – 30. augustā – neparastāki kvineti un seksteti pūšaminstumentiem un klavierēm. Programmā "Mūžzaļais akācijas koks" līdzās Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta koncertiskuma caurstrāvotajam Klavieru kvintetam, kuru pats ģēnijs uzskatījis par vienu no saviem labākajiem skaņdarbiem, skanēs ceturtdaļgadsimtu pēc tā tapušais vācu romantisma lielmeistara Kārļa Marijas Vēbera virtuoza azartiskuma un saistoša melodiskuma pilnais Klarnetes kvintets. Savukārt pirms apaļa gadsimta komponētais čehu meistara Leoša Janāčeka pūšaminstrumetu sekstets "Jaunība" uzmanību saista ar tautiskiem ritmiem un gaišu nostalģiju, gaumīgu humora dzirskti un atmiņā iegulstošiem melodiskiem motīviem. 

Partiju finansēšana no valsts budžeta tika ieviesta ar domu mazināt atkarību no sponsoriem, bet vienlaikus arī uzlabot to darba kvalitāti. Pēdējais pēc ekspertu domām, diemžēl nav sasniegts. Vai nav laiks mainīt partiju finansēšanas nosacījumus, par to diskutējam ar politiķiem Krustpunktā. Raidījuma viesi: "Jaunās Vienotības" Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, "Latvija pirmajā vietā" Saeimas frakcijas vadītāja Linda Liepiņa un Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Gandrīz visas ministrijas šogad strādā pie tēriņu samazināšanas, tādēļ likumsakarīgs jautājums ir arī par partiju finansējumu. No budžeta tās pērn saņēma kopumā 6,65 miljonus eiro. Visvairāk jeb 1,12 miljoni eiro piešķirti "Jaunajai Vienotībai", nepilni 900 tūkstoši – Zaļo un zemnieku savienībai, pāri pa 790 tūkstošiem – "Apvienotajam sarakstam", 752 tūkstoši – Nacionālajai apvienībai. Ap pus miljonam arī "Stabilitātei", "Progresīvajiem" un "Latvija pirmajā vietā". Diskusijā pievēršamies diviem aspektiem – vai partijas solidāri piedalās taupīšanā un otrs – kā šis finansējums tiek izmantots un vai sasniedz visus mērķus – partiju neatkarību no sponsoriem un to darba kvalitātes uzlabošanu?

Rīgā no nākamā gada sola ērtāku sistēmu pieteikumiem 10. klasē. Skolēni centralizētos eksāmenus šogad nokārtojuši kopumā labāk. Jūnijā Baltijā straujākais vidējās elektroenerģijas cenas kritums Eiropā - par 37%. "Jaunās Vienotības" frakcijas vadītājs aicinās visu septiņu Saeimas frakciju pārstāvjus apspriesties par budžeta finansējuma mazināšanu partijām. Informē par lielāko ielu kultūras un ekstrēmo sportu festivālu Baltijā "GG Fest".

Izkrāpt bankas konta pieejas datus ar televizora palīdzību – izklausās teju neticami, bet tas kļuvis par izplatītu krāpšanas paņēmienu. Raidījumā par šiem un citiem slazdiem, kurus krāpnieki izliek interneta lietotāju priekšā. Studijā Kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis un programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Kā partijas grasās pārvaldīt Rīgu? Turpinām Rīgas mēra amata kandidātu debates. Galvaspilsētas mēra amata kandidātus no partijām ar labākajiem rezultātiem pēdējās socioloģiskajās aptaujās aicinām uz priekšvēlēšanu diskusiju. Krustpunktā diskutē Nacionālās apvienības Rīgas mēra amata kandidāts Edvards Ratnieks, "Jaunās Vienotības" Rīgas mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis, partijas "Stabilitātei!" Rīgas mēra amata kandidāts Aleksejs Rosļikovs un partijas "Suverēnā vara" Rīgas mēra amata kandidāte Jūlija Stepaņenko. Vakar Krustpunktā diskusijā tikās Oļegs Burovs, Viesturs Kleinbergs, Regīna Ločmele un Māris Sprindžuks.

Intervija tapusi sadarbībā ar Huawei Technologies Latvija.Mēs dzīvojam laikmetā, kad pirmo reizi vēsturē varam objektīvi mērīt un optimizēt savu veselību. Bet tikai tad, ja zinām, ko mērīt un kā iegūtos datus pārvērst konkrētās darbībās.Šajā sarunā ar zinātnieku un ārstu Uģi Klētnieku pievēršamies tēmai, kā mūsdienu tehnoloģijas un jaunākie atklājumi ilgdzīvošanas jomā var palīdzēt pagarināt mūsu veselīgo dzīves laiku. Uģim ir ārsta izglītība, viņš nodarbojas ar pētniecību, ir Longevity Alliance Baltic zinātniskās padomes priekšsēdētājs un Baltic Association of Precison Medicine valdes loceklis, kā arī strādā ar Latvijas olimpiešiem. Viņa zinātniskās intereses ietver dzīvildzes pagarināšanu un novecošanās mehānismus.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 231.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:23 Uģa Klētnieka medicīniskā izglītība, profesionālais ceļš un mērķi ilgdzīvošanas jomā7:58 Aizraušanās ar kalnos kāpšanu, riski un laika ieguldījums 11:45 No alpīnisma uz ilgdzīvošanas medicīnu14:30 Slimo aprūpe nav tas pats, kas veselības aprūpe16:30 Darbs ar Latvijas Olimpisko vienību – sportistu ģenētiskie testi un uztura uzlabošana21:00 Par tehnoloģiju izmantošanu olimpiešu uzraudzībai, uzturam un pārtrenēšanās novēršanai23:53 Personīgā pārtrenēšanās pieredze Elbrusā26:49 Jaunākie ilgdzīvošanas zinātnes atklājumi.29:40 Senescentās jeb zombiju šūnas - novecojušo šūnu problēma un risinājumi32:11 Miljardieru investīcijas ilgdzīvošanā - vai bagātie dzīvos mūžīgi?40:28 Ilgdzīvošanas mīti - "zilo zonu" kritiskā analīze43:37 Kāpēc latvieši pēc 40 gadiem sporto tik maz47:25 Nepieciešamie ikdienas paradumi ilgdzīvošanai - četri galvenie pīlāri51:40 Viedpulksteņi un veselības mērījumi optimālai veselībai un sporta sniegumam57:25 VO2 max kā veselības indikators59:53 Viedpulksteņu praktiskā lietošana – pieredze ar Huawei Watch 51:06:20 Iekaisuma procesi fiziskās slodzes ietekmē un to kontrole1:15:03 Treniņu līdzsvara atrašana – risks, kas saistīts ar pārlieku mazu un lielu slodzi

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Send us a textIn this episode I'm joined by the radiant Juan Francisco, a gifted psychic medium and tarot reader based in New York City. After experiencing a spiritual awakening in his twenties, Juan stepped fully into his intuitive path, eventually launching his global podcast Third Eye Sight. His work has been featured in Women's Health UK and The Cut, and he brings a deeply grounded and loving presence to the world of spiritual connection.Together, we explore Juan's fascinating journey from conservative Christian spaces to becoming a trusted intuitive guide. He shares what it's like to deliver sensitive messages from spirit with care and integrity, and how developing self-trust has been key to deepening both his psychic gifts and personal healing.Juan reminds us that spiritual connection is available to everyone, not just the “gifted.” Through stories, laughter, and wisdom, he offers practical tips on how to recognize synchronicities, listen to your intuitive hits, and begin building your own relationship with the unseen world. Whether it's playful games with spirit or powerful rituals, Juan makes it all feel accessible and alive.And in one of the most moving moments of the episode, Juan offers me a psychic reading, bringing through heartfelt messages from my loved ones on the other side (including my Grandpa Bill). His channeling touches on writing, creativity, and how our past, present, and future are beautifully intertwined.This episode is filled with insight, emotion, and spiritual nourishment. Enjoy!Connect with Jaun at https://juanfranciscospirit.com/linksFollw him on instagram at @juanfranciscospiritConnect with Wil at https://www.wil-fullyliving.com/Support the show

Šoreiz raidījumā Zināmais nezināmajā uzmanība pievērsta jūrām, tiem, kas tās apdzīvo, un tiem, kas tās pēta un aizsargā. kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki, un kāda tam ir ietekem uz visu, kas notiek ūdens vidē. Vispirms interesējamies par smilšu "izskatu" jūras krastā Lai arī laiks aiz loga neliek domāt, ka straujiem soļiem tuvojas vasara, tomēr raidījuma temats liek pievērst uzmanību tam, kas notiek jūras krastā. Nezinu, vai daudzi, dodotie pastaigās pie jūras vai atpūšoties pludmalē, aizdomājas par to, kāpēc smiltis kādā vietā ir tumšākas un raupjākas, bet citviet pavisam gaišas un irdenas. Par smilšu “izskatu” un to, kādus noslēpumus var lasīt vienā smilšu graudiņā, ir aizdomājusies Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju  fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Viņa skaidro, kas nosaka smilšu struktūru Baltijas jūras piekrastē. Vēl stāsts par to, kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki un kā tas ietekmē visu, kas notiek ūdens vidē. Vaļi kā lieli transporta kuģi pārnes savu urīnu, lai papildinātu okeāna ūdeņus ar barības vielām. Kas ir tik vērtīgs vaļa urīnā un kā okeānu ekosistēmu ietekmē citas  tur mītošo dzīvnieku atliekvielas un kāpēc cilvēku izkārnījumi, atšķirībā no ūdens radību atstātajiem mēsliem, nenāk par labu jūras vai okeāna videi, par to stāsta zinātniskā  institūta "BIOR" vadošais pētnieks Ivars Putnis. Ja salīdzinām okeānu ar mazdārziņu, ko rūpīgs dārznieks mēslo ar organisko mēslojumu, lai tajā lekni augtu dilles, tomāti, kāposti un citi mums tīkami dārzāji vai ziedi, tad okeāna ūdeņos šādi lielgabarītu dārznieki ir vaļi. Kā var lasīt 2025.gada martā publicētajā rakstā žurnāla „National Geographic” interneta vietnē, tad, piemēram, finvalis, kura garums sasniedz 27 metrus, dienā var saražot  teju 900 litrus urīna.  Un urīnā esošais slāpeklis un fosfors  ir vieni no svarīgākajiem elementiem barības tīkla pamatā, un vaļi  migrācijas laikā, okeānu ūdeņos izplata teju 4000 tonnu slāpekļa. Sīkāk par vērtīgo vaļu urīnu un citām ūdens iemītnieku atliekvielām kā barojumu okeāniem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Jaunākais jūras aizsargājamo teritoriju izpētē Mēs ne reizi vien raidījumā esam tikušies ar dabas aizsardzības speciālistiem un jūras vides pārzinātājiem, lai stāstītu, kādas dabas vērtības ir īpaši sargājamas Baltijas jūrā un ko šajā ziņā palīdz saglabāt aizsargājamās jūras teritorijas. Pēdējos gados notiek aktīva izpēte, lai apzinātu jaunas teritorijas, kas Baltijas jūrā Latvijai būtu īpaši sargājamas. Šobrīd diskuisijas rit pilnā sparā ar dažādām iesaistītajām pusēm.  Raidījumā runājam par to, kādi ir jaunākie atklājumi par to, kas Baltijas jūras ūdeņos ir īpaši vērtīgs un sargājams, kā zinātnieki saprot, kuras tieši būs tās vietas jūrā, kas jāsargā, un kas tiek darīts, lai šīs vietas patiešām aizsargātu? Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, direktora vietniece Solvita Strāķe un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE Good Water" projekta vadītāja vietniece Linda Fībiga.  

Cilvēkiem darba vietā vajadzētu justies labi – gan emocionāli, gan fiziski. Kāpēc reizēm tā nav un kā palīdzēt darbiniekiem, jo īpaši grūtās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labā dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jaunākie aptauju dati liecina, ka pēdējā laikā pārliecinoši emocionāli un fiziski labi savā darba vietā jūtas tikai 21 % aptaujāto Latvijas strādājošo, kamēr aptuveni trešā daļa jeb 27 % strādājošo tā nejūtas. To liecina darba vides risinājumu sniedzēja AS "Hestio" un "Norstat Latvija" īstenotā aptauja. Savukārt "Kantar" veiktā aptauja rāda, ka darbinieku kopējā apmierinātība gada laikā nav būtiski mainījusies: attiecīgi 73% darbinieku šogad un 72% pērn ir kopumā apmierināti ar savu darbu: pilnībā apmierināti ar savu darbu ir 17%, diezgan apmierināti - 56%. Jautājums, ko ietver apzīmējums "diezgan apmierināti". Pārsvarā šādās aptaujās mēra, vai darbinieks ir apmierināts ar darba apstākļiem, profesionālo izaugsmi, ko darba devējs piedāvā, ar vadītāju, ar savstarpējām attiecībām ar kolēģiem, protams, ar atalgojumu un motivācijas sistēmu. Jana Strogonova norāda, ka vērtīgākie aptaujās ir komentāri, bet vēl vērtīgāki ir tas, vai uzņēmumā tiek ņemti vērā šo aptauju dati un kaut kas arī mainās. "Bieži dzird uzņēmumos: jā, katru gadu mūs aptaujā, bet beigās jau nekas nemainās. Tas ir pats svarīgākais, jo jebkurai aptaujai beigās jābūt rezultātam, ko sajūtu es kā darbinieks," atzīst Jana Strogonova. Agnese Orupe piekrīt, ka ir svarīgi ne tikai aptaujāt cilvēkus uzņēmumā, bet arī nodrošināt atgriezenisko saiti, kas ir mainījies un ko ar šiem datiem dara. "Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem ar laiku rodas ciniska attieksme, kāpēc pildīt tās aptaujas, tāpat neviens tās neņem vērā," norāda Agnese Orupe.

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Oregon Ducks legend Jonathan Stewart and USA Today's Zachary Neel welcome on Dan Rubenstein, the co-host of the Solid Verbal Podcast to talk all things Oregon and preview the upcoming spring game. They went in-depth on Dante Moore, discussed Austin Novosad's future, and talked about potential breakout players in the scrimmage on Saturday.