Podcasts about Jaun

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

„Nors konklavoje dalyvavę kardinolai popiežiaus Leono XIV-ojo išrinkimą pavadino Šventosios Dvasios valia, nauja knyga rodo, kad kardinolo Roberto Prevosto kelią į popiežystę lydėjo ir trapūs tarpusavio aljansai bei žmogiškieji momentai, kurie paveikė įvykių tėkmę Siksto koplyčioje ir galiausiai lėmė pirmojo amerikiečio popiežiaus išrinkimą." Plačiau - vedamojo skiltyje.Naują „Kelionės“ numerį pristato žurnalo redaktorė s. Faustina Elena Andrulytė.Apie vadinamąją „manosferą“ ir jaunų vyrų krizę - Augmino Petronio komentaras.„Krikščioniškos minties puslapis“: Tomaš Halik „Velykų paradoksas ir tikėjimo krizė“.Kun. Mozė Mitkevičius apie Gavėnią ir sukūrimą (1 dalis).Užsklanda: Massimo Borghesi „Išgelbėti grožio“.Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Ukraina un Krievija apmainījušās ar kara gūstekņiem. Kopumā no gūsta Krievijā mājās atgriezti 500 ukraiņu karavīri un civiliedzīvotāji. Krievijas kodolenerģijas nozare joprojām pasargāta no Rietumu sankcijām. Karavīra zvērestu dod valsts aizsardzības dienesta un profesionālā dienesta karavīri. Pagājis gads kopš notika valdības restarts, un amatā stājās jauna izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde no „Jaunās Vienotības”. Pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča aicinājuma Rīgas pilī notika diskusija par demogrāfijas jautājumiem.

Stāsta dejas pētniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele. 20. gadsimta sākumā deja kļuva par nozīmīgu estētisko valodu modernā laikmeta centienu izpausmēs. Eiropā nostiprinājās jaunā ķermeņa kultūra un arvien lielāku popularitāti iemantojas ritmiskās, harmoniskās, estētiskās un mākslinieciskās vingrošanas skolas, kas par savu galveno mērķi izvirzīja ķermeņa fizisko un garīgo spēju attīstību, pašizziņu un pašizpausmi. Uz šī fona sāka veidoties jaunas dejas koncepcijas, kas vēlāk ieguva apzīmējumu modernā deja.  Dejas mākslā tieši sievietes bija pirmās aktīvākās jaunu ceļu meklētājas un modernisma ideju realizētājas. Visām pirmajām modernās dejas pārstāvēm mākslinieciskās aktivitātes nozīmēja, pirmkārt, pašapliecināšanās formu, uzdrīkstēšanos brīvi paust individuālos mākslinieciskos un dzīves principus, aktīvu iesaisti sociālajos procesos un, galu galā – cīņu par sieviešu līdztiesību. 20. gadsimta sākumā modernās dejas pionieres kļuva par jaunās sievietes tēla simbolu. Mākslā, arī dejā vairs nebija svarīgas autoritātes, atsauces uz kādiem iepriekš zināmiem vēsturiskiem stiliem, tieši otrādi, autoritātes tika noliegtas, katrs mākslinieks meklēja savu, individuālu izteiksmes veidu un mākslinieciskos principus. Modernajā dejā tas izvērtās kā baleta, kas pirms tam bija vienīgais horeogrāfijas mākslas etalons, kanonu noliegums, atteikšanās no gadsimtiem veidojušās dejas tehnikas, metodikas un formas principiem. Pirmās modernistes klasiskā baleta tehniku un izvērstās kāju pozīcijas uzskatīja par nedabiskām un neglītām un iestājās par kustību brīvību. Brīvība parādījās arī skatuves kostīmos – korsešu neiežņaugtie augumi bija tērpti brīvos, sengrieķu hitoniem līdzīgos tērpos, kājās vairs netika vilktas baleta kurpes, visbiežāk tās bija basas; arī dejotāju mati bieži vien bija brīvi izlaisti pār pleciem, paspilgtinot dejas radīto tēlu un brīvo kustību dinamiku. Jaunās dejas pārstāves vienoja mērķu nopietnība, akadēmiskās mūzikas izmantojums, inovatīva pieeja dejas tehnikai, solo dejas forma un neatkarība no institūcijām. Tomēr jāatzīmē, ka modernās dejas ietvaros iespējams aplūkot daudzveidīgas mākslinieciskās koncepcijas un stilistiskos risinājumus, kas laika gaitā ir būtiski mainījušies, iezīmējot atšķirīgus dejas žanra attīstības posmus. Dejas vēstures kontekstā amerikāņu dejotāja Izidore Dankane* (Isadora Duncan) tiek minēta kā pirmā spilgtākā jaunās dejas pārstāve, modernās dejas pioniere un iedvesmotāja. Gadsimta pirmajās desmitgadēs termins modernā deja vēl nebija nostiprinājies, biežāk lietotie termini bija plastiskā deja, brīvā deja, jaunā deja. 1913. gadā Izidore Dankane Parīzē nodibināja skolu, ko nosauca par plastiskās dejas skolu, tas veicināja termina izplatību. Jaunā deja Dankanes izpratnē radās, sajūtot, iedziļinoties, izprotot savu ķermeni, atraisot ķermeniskās izjūtas, viņas deja bija dvēseles pārdzīvojumu izpausme. Daba, dabiskums, fizisko un garīgo spēku harmonija, dejas un mūzikas harmonija, izteiksmes līdzekļu minimums bija Izidoras Dankanes mākslu raksturojošie lielumi. Viņu iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, bet dzīves uzskatu un dejas filozofijas pamatkoncepcijas formulējumā liela nozīme bija filozofa Frīdriha Nīčes darbiem. Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Izidorai Dankanei radās daudz sekotāju. Plastiskā deja pēc savas būtības ir ķermeņa kustību valoda, kas ir brīva, plastiska un neseko nekādiem vispārpieņemtiem kanoniem, estētiski tā saglabā viegluma, graciozitātes un sievišķā skaistuma ideālus. Sajūtu impulsos radusies kustība kļūst par dvēseles pārdzīvojumu paudēju, un mūzika palīdz radīt vajadzīgo noskaņu un raksturu. 20. gadsimta sākumā stilu plurālisms kļuva par raksturīgu modernisma pazīmi. Dejā tas izpaudās ļoti spilgti – dankaniskais romantisms un dabiskums, eksotisko dejotāju krāšņais orientālisms, misticisms un jutekliskums, vācu izteiksmes dejas vizuālais askētisms un ekspresīvais izteiksmes veids un vēl daudzi citi stilistiskie virzieni, kurus iekrāsoja individuāls horeogrāfa rokraksts. Vēlākajos modernās dejas posmos, ko spilgti raksturo vācu izteiksmes deja jeb "Ausdruckstanz", mainās dejas estētika un dejas formas, bet pamatprincips – deja kā ķermeņa kustību valoda – saglabājas. Liela nozīme tālākajā dejas žanra māksliniecisko koncepciju attīstībā ir amerikāņu modernās dejas horeogrāfiem, bet tas jau ir cits stāsts. * zināma arī kā Aisedora Dunkane

Šajās dienās, teju sakrītot ar “Ķīniešu Jaunā gada” jeb “Zirga gada” sākumu, aprit četri gadi kopš krievijas zemiskā iebrukuma Ukrainā. Absurdais karš jau rit ilgāk, kā karš pret Vāciju (1941.-1945), bet bezprātam joprojām nav redzams gals: varonīgajai Ukrainai nepietiek resursu, lai izmēztu krievu slepkavas no savas valsts, bet putina režīmam karš ir vienīgā iespēja noturēties pie varas un izvairīties no Hāgas tribunāla. Kaut Ukrainas kara laukos jau krituši 1 200 000 raškas režīma savervēto vai apmuļķoto karotāju. Vai pasaulē ir kāds ārējs spēks, kas var izbeigt šo vājprātu? Tramps plātās, ka viņš to var izbeigt, un droši vien ASV ar savu ekonomisko potenciālu arī spētu jau līdz kliņķim novājināto rašku nospiest uz ceļiem veselā saprāta priekšā. Tad kāpēc Tramps to vēl nav izdarījis? Jo NEGRIB, vien blefo pasaulei! Bet pasaulē ir vēl otrs lielākais globālais spēlētājs - Ķīna, kas to spētu, kaut ĶTR līderis Sji Dzjiņpins neplātās ar šādu iespēju. Palīdz Krievijai, gan nelaižot savu tagad jau “de facto” vasaļvalsti pārāk tuvu. Kad putins starpvalstu dokumentos cenšas iešmugulēt apzīmējumu “sabiedrotie”, Ķīna strikti koriģē – vien “TIRDZNIECĪBAS PARTNERI”. Taču Ķīnas sadarbība ar kādreizējo “vecāko brāli” nav tik viennozīmīga, kā varētu likties, jo Ķīna palīdz arī Uzrainai, gan mazākā apjomā. Jā, Sji Dzjiņpins varētu pateikt putinam “Voloģka, izbeidz!” un šamējam būtu jāieklausās. Vispirms jau tāpēc, ka gigantiskā Ķīna ir Krievijas robežvalsts, kamēr Tramps aiz okeāna vai sapļāpāt da jebko. Atcerēsimies, ka arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV iesaistījās ar ilgu iešūpošanos. Bet galvenokārt Krievijai būtu jāieklausās Ķīnas milzīgās ekonomiskās ietekmes dēļ: ķīnieši gigantiskos apjomos iepērk Krievijas naftu un citas izejvielas, apgūst izciršanai un apdzīvošanai milzīgus Sibīrijas mežu masīvus... Un te nu jautājums: kāda ir Ķīnas stratēģiskā pozīcija? Vai Ķīna ieinteresēta Krievijas uzvarā un stiprā kaimiņvalstī? Diez vai, jo tad celtos Krievijas izejvielu cenas, Ķīnai būtu vairāk naudas jāinvestē robežas nostiprināšanā ar Krieviju, atraujot daļu militārā potenciāla vairošanai pret ASV, Taivānu un citām Klusā okeāna valstīm. Bet vai Ķīnai būtu izdevīgs krievijas zaudējums Ukrainas karā, kas, ļoti iespējams, nestu arī pašas Krievijas sabrukums, atšķeļoties ar dārgakmeņiem bagātajai Jakutijai, Čečenijai, Ingušijai, Dagestānai, Ziemeļosetijai, Karačaju-Čerkesijai un citām Krievijas Federācijas administratīvajām vienībām, kam jau sen apnicis barot allaž badaino moskaļu režīmu. Skatoties pasaules kartē, redzams, kāds ieguvums Ķīnai būtu no Maskavas valdonības atbrīvojušies Sibīrijas plašumi. Acīmredzot, visdrošākais pieturas punkts Ķīnas stratēģijas izpratnei ir sensenā ķīniešu tautas gudrība: “Kad divi tīģeri cīnās, gudrais pērtiķis sēž kalnā un vēro, kurš uzvarēs.” (Te jāpiebilst, ka pērtiķis ķīniešu mitoloģijā ir gudrības simbols, kā mums pūce vai lapsa). * Par pasaules lielākās valsts īsto attieksmi pret karu Ukrainā – mana saruna ar Latvijas Universitātes Konfūcija Institūta direktoru (otrs direktors ir Ķīnas pārstāvis), profesoru Pēteri Pildegoviču RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs raidījumu ciklā “Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”” Profesors Pēteris Pildegovičs ir mūsu atjaunotās valsts diplomātijas veterāns un diplomātu dinastijas iedibinātājs (Petera dēls Andrejs Pildegovičs ir Latvijas vēstnieks Ukrainā, mazdēls Tomass Pildegovičs - ārlietu ministres padomnieks. Sarunu ar Latvijas diplomātijas leģendu klausieties trešdien, 25. februārī plkst. 16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Šajās dienās, teju sakrītot ar “Ķīniešu Jaunā gada” jeb “Zirga gada” sākumu, aprit četri gadi kopš krievijas zemiskā iebrukuma Ukrainā. Absurdais karš jau rit ilgāk, kā karš pret Vāciju (1941.-1945), bet bezprātam joprojām nav redzams gals: varonīgajai Ukrainai nepietiek resursu, lai izmēztu krievu slepkavas no savas valsts, bet putina režīmam karš ir vienīgā iespēja noturēties pie varas un izvairīties no Hāgas tribunāla. Kaut Ukrainas kara laukos jau krituši 1 200 000 raškas režīma savervēto vai apmuļķoto karotāju. Vai pasaulē ir kāds ārējs spēks, kas var izbeigt šo vājprātu? Tramps plātās, ka viņš to var izbeigt, un droši vien ASV ar savu ekonomisko potenciālu arī spētu jau līdz kliņķim novājināto rašku nospiest uz ceļiem veselā saprāta priekšā. Tad kāpēc Tramps to vēl nav izdarījis? Jo NEGRIB, vien blefo pasaulei! Bet pasaulē ir vēl otrs lielākais globālais spēlētājs - Ķīna, kas to spētu, kaut ĶTR līderis Sji Dzjiņpins neplātās ar šādu iespēju. Palīdz Krievijai, gan nelaižot savu tagad jau “de facto” vasaļvalsti pārāk tuvu. Kad putins starpvalstu dokumentos cenšas iešmugulēt apzīmējumu “sabiedrotie”, Ķīna strikti koriģē – vien “TIRDZNIECĪBAS PARTNERI”. Taču Ķīnas sadarbība ar kādreizējo “vecāko brāli” nav tik viennozīmīga, kā varētu likties, jo Ķīna palīdz arī Uzrainai, gan mazākā apjomā. Jā, Sji Dzjiņpins varētu pateikt putinam “Voloģka, izbeidz!” un šamējam būtu jāieklausās. Vispirms jau tāpēc, ka gigantiskā Ķīna ir Krievijas robežvalsts, kamēr Tramps aiz okeāna vai sapļāpāt da jebko. Atcerēsimies, ka arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV iesaistījās ar ilgu iešūpošanos. Bet galvenokārt Krievijai būtu jāieklausās Ķīnas milzīgās ekonomiskās ietekmes dēļ: ķīnieši gigantiskos apjomos iepērk Krievijas naftu un citas izejvielas, apgūst izciršanai un apdzīvošanai milzīgus Sibīrijas mežu masīvus... Un te nu jautājums: kāda ir Ķīnas stratēģiskā pozīcija? Vai Ķīna ieinteresēta Krievijas uzvarā un stiprā kaimiņvalstī? Diez vai, jo tad celtos Krievijas izejvielu cenas, Ķīnai būtu vairāk naudas jāinvestē robežas nostiprināšanā ar Krieviju, atraujot daļu militārā potenciāla vairošanai pret ASV, Taivānu un citām Klusā okeāna valstīm. Bet vai Ķīnai būtu izdevīgs krievijas zaudējums Ukrainas karā, kas, ļoti iespējams, nestu arī pašas Krievijas sabrukums, atšķeļoties ar dārgakmeņiem bagātajai Jakutijai, Čečenijai, Ingušijai, Dagestānai, Ziemeļosetijai, Karačaju-Čerkesijai un citām Krievijas Federācijas administratīvajām vienībām, kam jau sen apnicis barot allaž badaino moskaļu režīmu. Skatoties pasaules kartē, redzams, kāds ieguvums Ķīnai būtu no Maskavas valdonības atbrīvojušies Sibīrijas plašumi. Acīmredzot, visdrošākais pieturas punkts Ķīnas stratēģijas izpratnei ir sensenā ķīniešu tautas gudrība: “Kad divi tīģeri cīnās, gudrais pērtiķis sēž kalnā un vēro, kurš uzvarēs.” (Te jāpiebilst, ka pērtiķis ķīniešu mitoloģijā ir gudrības simbols, kā mums pūce vai lapsa). * Par pasaules lielākās valsts īsto attieksmi pret karu Ukrainā – mana saruna ar Latvijas Universitātes Konfūcija Institūta direktoru (otrs direktors ir Ķīnas pārstāvis), profesoru Pēteri Pildegoviču RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs raidījumu ciklā “Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”” Profesors Pēteris Pildegovičs ir mūsu atjaunotās valsts diplomātijas veterāns un diplomātu dinastijas iedibinātājs (Petera dēls Andrejs Pildegovičs ir Latvijas vēstnieks Ukrainā, mazdēls Tomass Pildegovičs - ārlietu ministres padomnieks. Sarunu ar Latvijas diplomātijas leģendu klausieties trešdien, 25. februārī plkst. 16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Mākslas stacijā "Dubulti" atklāta mākslinieka Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE". Kā var manīt pēc nosaukuma, šīs izstādes darbos parādās lelles, gan perfektas sejas, gan dzīvi piedzīvojušas rotaļlietas, kas, piemēram, zaudējušas kādu ķermeņa detaļu, aci.  Lelles Jāņa Mitrēvica darbos parādās jau apmēram no 2001. gada, tomēr mākslinieks sarunā Kultūras rondo atzīst, ka šī, iespējams, ir pēdējā reize, kad gleznās iekļauj leļļu aprises. Vienlaikus izstādītie darbi vēsta par sabiedrību, politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem mums apkārt. Personālizstādes centrā ir lelles tēls, tomēr jau izstādes nosaukuma “L ELLE”, kur pirmais burts atrauts no pārējā vārda, liek domāt, ka izstāde aptver ko vairāk. "Nosaukums ir centiens pastāstīt par to, kas pašā bildē ir. Nosaukumā ir nianses un vairāki līmeņi, tad arī bilde ir tāpat būvēta, tā ir gan tehnoloģiski, gan arī pēc jēgas vairākos līmeņos. Arī cilvēkam ir dota iespēja pašam izvēlēties to līmeni, kas viņam patīk," stāsta mākslinieks Jānis Mitrēvics. Visos izstādes darbos ir dažādos kontekstos iepīts lelles motīvs. Digitāls lelles attēls, kas parādās stāstos un komentāros par pasauli, sabiedrību mums apkārt un arī mūsdienu kontekstā ar Bībeles notikumiem. Tostarp, sarunas laikā mākslinieks piemin kādu nozīmīgu izstādes darbu - apjomīgo gleznu "Bābele", kurā blakus lelles apveidiem parādās arī citi elementi, pīle un cūka, tomēr tas nav stāsts par dzīvniekiem. Mākslinieka Jāņa Mitrēvica porcelāna leļļu kompozīcija un lielformāta gleznas, kuras šobrīd aplūkojamas mākslas stacijā "Dubulti", ir jaundarbi, kas tapuši speciāli personālizstādei “L ELLE”. Tomēr lelles motīvs mākslinieka darbos parādījās jau iepriekš. Tostarp, gadsimta sākumā izstādē “Grēks. Jaunā atklāsme” Doma baznīcas Kapitula zālē, gan pēc apmēram 20 gadu individuālās mākslinieciskās jaunrades pārtraukuma, 2024. gadā izstādē “Re-evolūcija” galerijā “MĀKSLA XO”. Jāņa Mitrēvica izstāde "L ELLE" mākslas stacijā "Dubulti" ir iespēja iepazīt līdz 24. maijam.

Jaunākajā podkāsta “Šauj garām” epizodē Linda Dombrovska sarunājas ar mednieku Viesturu Arklonu, turpinot diskusiju par vilku populācijas lielumu Latvijā, aktuālajiem datiem un sabiedrībā izskanējušajām interpretācijām.Sarunā tiek analizēti iespējamie grozījumi Medību likumā, runāts par nelikumīgām medībām un atbildības robežām, kā arī detalizēti apspriesti praktiski un juridiski jautājumi par ieroču apriti – kad ierocis ir uzskatāms par sagatavotu medībām, kādos gadījumos to drīkst transportēt, kādā stāvoklī tam jābūt (izlādēts, izjaukts, iesaiņots) un kā izvairīties no pārkāpumiem.Epizodes atbalstītājs ir GPSPro.lv. Indulis Burka šajā epizodē sarunājas ar GPSPro.lv pārstāvi Jāni Lākutu, apspriežot praktiskos aspektus, kas saistīti ar mednieku aprīkojumu un atbildīgu rīcību.Saruna ir argumentēta, balstīta pieredzē un normatīvajā regulējumā, pievēršoties jautājumiem, kas skar ikvienu mednieku.Epizode tapusi sadarbībā ar GPSPro.lv - https://gpspro.lv/home/lv/Veikals atrodas Jaunmoku ielā 26. #ŠaujGarām #Medības #Vilki #MedībuLikums #GPSPro #AtbildīgaMedniecībaPievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Rīt, 20. februārī, koncertā “Jaunā pasaule” pie Latvijas Radio kora diriģenta pults stāsies jaunie diriģenti Anastasija Kildiša un Patriks Kārlis Stepe. Anastasija nominēta “Lielajai Mūzikas balvai” kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”, bet Patriks Kārlis ir Imanta Kokara starptautiskā jauno kordiriģentu konkursa diplomands. Lai gan abi jau vairākus gadus strādā ar koriem un ir guvuši arī starptautiskus sasniegumus, diriģenti joprojām sevi uzskata par jauniem šajā jomā.   

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Vilku jautājums Latvijā vairs nav tikai teorētiska diskusija. Tas ir par drošību, par medību saimniekošanu, par suņu uzbrukumiem, par sabiedrības uztveri un par to, kādi lēmumi tiek pieņemti šodien, lai ar sekām dzīvotu rīt.Jaunākajā podkāsta “Šauj garām!” epizodē runājam ar:

Radijo studijoje vieši Alytaus jaunimo centro Jaunųjų žurnalistų kurso nariai Livita, Urtė ir Justinas. Kviečiame pasiklausyti pokalbio apie knygas, skaitymo (ne)malonumą ir leidinius, kuriuos rekomenduoja imti į rankas patys moksleiviai.

Šiandien, Vasario 16-ąją lietuvių kompiuterinių žaidimų kūrėjai pristato naują žaidimą apie knygnešius – „Book Smugglers“ (liet. „Knygnešiai“). Žaidimas bus prieinamas ne tik angliškai ir lietuviškai, bet ir vokiečių, rusų, japonų ir kinų (tradicine ir supaprastinta) kalbomis, tad apie knygnešius savo gimtąja kalba galės mokytis didžioji dalis pasaulio. Kūrėjai „Fluxo Games“ tikisi, jog žaidimas bus smagus tiek pirmą kartą besipažindinantiems su Lietuvos istorija, tiek siekiantiems pagilinti bei atnaujinti savo žinias apie Lietuvos XIX a. nepriklausomybės kovas. Pokalbis su „Fluxo Games“ vaizdo žaidimų studijos vadovu ir įkūrėju Ryčiu Jadzevičiumi.Vasario 16-osios minėjimo Istorinėje Lietuvos Respublikos Prezidentūroje Kaune tradicija siekia laiką, kai ji buvo tiesiog prezidentūra. Tiesa, prieš šimtą metų šios atmintinos datos akcentai buvo visai kiti. Šventinėmis šios institucijos puoselėjamomis tradicijomis tuomet ir dabar domisi kolegė Kotryna Lingienė.Šventinę Vasario 16-ąją Panevėžio teatras „Menas“ pasitinka premjera. Jaunimo studija pristato spektaklį „Knygnešiai“, sukurtą pagal Janinos Matekonytės pjesę „Uždegti šviesą tamsoje“. Jaunųjų aktorių akyse knygnešiai tampa šiuolaikiniais superherojais, kurių dėka šiandien galime laisvai kalbėti ir rašyti gimtąja kalba. Iš Panevėžio pasakoja kolegė Evelina Povilavičiūtė.Vasario 16-osios renginyje Tauragėje pasirodė ne tik svečiai iš Vilniaus, bet ir Tauragės meno mokyklos kolektyvas „Jūrelė“ bei Kultūros centro dainų ir šokių ansamblis „Jūra“. Šie kolektyvai puoselėja lietuvių tradicijas, ugdo bendruomeniškumą ir discipliną. Jaunimas džiaugiasi, kad šokant gali apsirengti tautinius rūbus bei didžiuotis lietuviškumu. Kodėl merginos ir vaikinai nusprendė prisijungti prie kolektyvų ir ko jie išmoksta šokdami lietuvių liaudies šokius? Iš Tauragės pasakoja Vesta Vitkutė.Ved. Gerūta Griniūtė

Įtakingas Vokietijos savaitraštis Der Spiegel skelbia, kad Vokietijai sunkiai sekasi surinkti planuojamą karių brigadą Lietuvoje. Savanorių skaičius kol kas gerokai atsilieka nuo poreikio. Pavyzdžiui, į 203-iąjį tankų batalioną savanoriškai užsiregistravo mažiau nei pusė reikalingų karių, o į kai kuriuos kitus dalinius vos dešimtadalis planuoto skaičiaus. Vokietijos gynybos ministerija žada naujas verbavimo priemones, tarp jų trumpesnę tarnybos trukmę ir papildomas motyvacines paskatas.Pasaulio lyderiai renkasi į konferenciją Miunchene, kurios pagrindinė tema susvyravę transatlantiniai santykiai. Pernai politikos ekspertai renginį apibūdino kaip košmarišką sapną Europai, kai JAV viceprezidentas Džei di Vencas sukritikavo demokratijos trūkumą žemyne.Dabar dėmesys kryps į JAV valstybės sekretoriaus Marco Rubio kalbą.Šauktinių sąrašų skelbimas internete sukėlė klausimų. Jaunųjų rinkos dalyvių asociacijos vadovo Igno Plunksnio atliktas tyrimas parodė, kad lengvai galima pasisavinti visų šauktinių duomenis ir identifikuoti konkrečius asmenis. Pasak Plunksnio, šauktinių sąrašuose esančia informacija gali pasinaudoti priešiškos jėgos.Vilniaus rajono valdžia nesutiko keisti kardinolo Henriko Gulbinowicziaus vardo gatvių pavadinimų. Šis jau miręs kunigas buvo Vatikano nubaustas už nepilnamečių seksualinį išnaudojimą ir pedofilijos slėpimą. Tačiau Gulbinovičius vis dar yra Vilniaus rajono garbės pilietis. Jo vardu pavadintos kelios gatvės.Ved. Madona Lučkaitė

Pērn cilvēku zaudējumi no krāpniekiem Latvijā jau tuvojas 22 miljoniem, neskatoties uz sabiedrībā pastiprinātajiem drošības pasākumiem. Pie Digitālo brokastu galda policija, banka un tehnoloģiju uzņēmums, lai skaidrotu, kā strādā aktuālākās krāpniecības shēmas digitālajā vidē, kāpēc cilvēki tajās iekrīt un ko darīt, ja uzķēries. Viesos Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze, SEB Bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un Tet IT drošības pārvaldnieks Uldis Lībietis. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Pirms 12 gadiem leģendārais britu režisors Pīters Bruks un viņa ilggadējā domubiedre Marī Elēna Estrēna iestudēja lugu par izzināmā robežām. Tā atstāja paliekošu iespaidu uz kādu latviešu kinorežijas studentu Ņujorkā, kurš tagad to iestudējis Jaunajā Rīgas teātrī. Par izzināmā robežām. Par Pīteru Bruku viņa simtgadē. Par Matīsu Kažu “Apbrīnas ielejā” un ārpus tās. Kultūras rondo tiekamies ar aktieriem pēc pirmizrādes, bet studijā izvaicājam režisoru Matīsu Kažu. "Man liekas, ka šī ir izrāde, kurā iegrimt, bet reizē tas ir sapnis, kurā ir jādomā līdzi, kurā visu laiku ir jābūt intensīvas un, iespējams, arī dažkārt koncentrētas domāšanas stadijā skatītājam. Tas nav izklaides gabals," atzīst Matīss Kaža. Režisors atklāj, ka arī pats ir guvis tādu pieredzi, kur ļāvies kaut kam ārkārtīgi iespaidojošam un neizskaidrojamam, arī necenties to mēģināt to racionalizēt kādā veidā. "Domāju, ka daudziem no mums ir bijušas šādas pieredzes, tāds tīrs apbrīnas pārsteigums," vērtē Matīss Kaža. Kad tev bija viens vai divi gadiņi, mamma tev dziedāja šūpuļdziesmas. Tu nesaprati izdziedāto vārdu nozīmi, bet ķēri zilbes kā krāsu triepienus. Ķēri un iemācījies dziesmu. Ir pagājuši daudzi gadi. Joprojām tu galvā redzi šos triepienus. Un redzi mammu. Kopš atgriešanās Latvijā pēc kinorežijas studijām ASV Matīss Kaža šķietami ir visur: viņš režisē savas filmas, producē citu uzņemtās un iegūst pa kādam “Oskaram”, pasniedz Kultūras akadēmijā, iestudē balvu pasniegšanas ceremonijas un divu gadu laikā bijis režisors arī sešām teātra izrādēm. Jaunākā no tām – “Apbrīnas ieleja” – tikko piedzīvojusi pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Tas ir daudzslāņains darbs, kurā pētījumi par cilvēka smadzenēm un atmiņu apvienoti ar sūfiju mitoloģiju un persiešu autora Fari-du-dina Atāra “Putnu sapulces” fragmentiem. Intelektuāli poētisks darbs, kas aicina vienlaikus iegrimt sapnī un saglabāt asu prātu. Ar Matīsu Kažu sarunājāmies gan par ceļu uz “Apbrīnas ieleju” un ārā no tās, gan par citiem radošajiem darbiem un to, kā nenodeldēt zobratus, kad radošo kārdinājumu ir tik daudz.

Dėl šalmo su kare žuvusių sportininkų nuotraukomis iš olimpiados diskvalifikuotas ukrainietis tikisi stebuklo. Vladyslavas Heraskėvičius teigia, kad iš varžybų buvo pašalintas neteisėtai ir kreipėsi į sporto arbitražo teismą. Ukrainiečio skundas nagrinėjamas skubos tvarka.Dėl itin žemos temperatūros kai kuriose Vilkaviškio miesto ir rajono gatvėse fiksuojami vandentiekio sutrikimai. Siekiant padėti asmenims, kurių namuose dėl šalčių atsirado užšalę vamzdynai, pradedamos teikti laikinos higienos paslaugos.Vilniaus rajono savivaldybės taryba nusprendė nesvarstyti siūlymo keisti už pedofiliją Vatikano nubausto kardinolo Henriko Gulbinowicziaus vardu pavadintų gatvių pavadinimų.Šauktinių sąrašų skelbimas internete sukėlė klausimų. Jaunųjų rinkos dalyvių asociacijos vadovo Igno Plunksnio atliktas tyrimas parodė, kad lengvai galima pasisavinti visų šauktinių duomenis ir identifikuoti konkrečius asmenis. Pasak Plunksnio, šauktinių sąrašuose esančia informacija gali pasinaudoti priešiškos jėgos.Ved. Andrius Kavaliauskas

Šauktinių sąrašų skelbimas internete sukėlė klausimų. Jaunųjų rinkos dalyvių asociacijos vadovo Igno Plunksnio atliktas tyrimas parodė, kad lengvai galima pasisavinti visų šauktinių duomenis ir identifikuoti konkrečius asmenis. Pasak Igno Plunksnio, šauktinių sąrašuose esančia informacija gali pasinaudoti priešiškos jėgos.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jaunākajā podkāsta “Šauj garām” epizodē runājam ar mednieku Viesturu Arklonu.Sarunā pieskaramies dzinējmedību sezonas noslēgumam, medību suņu nozīmei un tam, kā medību suņa loma mūsdienās ir būtiski mainījusies, salīdzinot ar situāciju pirms 30 gadiem. Suns vairs nav tikai palīgs medībās – tas ir partneris, ģimenes loceklis un daļa no mednieka dvēseles, un šo saikni vārdos aprakstīt nav vienkārši.Runājam arī par vilkiem, vilku limitu un par to, kāpēc nav normāli, ka medību suņus nogalina vilki, un kā šī realitāte ietekmē gan medniekus, gan medību praksi kopumā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Lai gan Jāzepa Grosvalda vārds ir kļuvis par obligātu lielumu latviešu vizuālās mākslas apziņā, Grosvalda kā personības izziņā nozīmīgu lomu ieņem arī mūzika un muzicēšana. Muzikālais un pat muzikāli radošais gleznotājs lieliski izjuta un baudīja visdažādāko žanru mūziku, bija regulārs koncertu un operu apmeklētājs un muzicētāja spējas viņam palīdzēja iekļauties visdažādākajās sabiedrībās, izklaidējot gan Parīzes salonu personības, gan britu armijas ekspedīcijas korpusa biedrus garajā kuģa ceļā uz Mezopotāmiju. Kāda tad ir bijusi Jāzepa Grosvalda muzikālā gaume? Būdams vēl 17 gadus vecs Rīgas pilsētas ģimnāzijas skolnieks, jauneklis rūpīgi izklāstījis savas intereses dažādos mākslas veidos dienasgrāmatā, par mūziku rakstīdams šādus vārdus: "Mūzikā es esmu entuziastisks Vāgnera cienītājs, bet ne vāgnerists. "Tristanu" [operu "Tristans un Izolde"] es uzskatu par vissirsnīgāko darbu, kas pasaulē sarakstīts. Man patīk Čaikovskis (5. un 6. simfonija), Rihards Štrauss, Borodins, Musorgskis, Sezārs Franks, Brukners, Bēthovens ("Leonora"), Mocarts (ar izlasēm), Grīgs, Šopēns, Mendelszons un Vēbers kā modernās mūzikas priekšteči; un tad pats par sevi un ārkārtīgi lielisks: Bahs." [1] Grosvalds baudīja un novērtēja mūziku, regulāri klausījās koncertus un operas gan Rīgā, gan Parīzē, Edinburgā [mūsdienu Dzintaros] pastāvīgi gāja uz Horna koncertdārzu. Kas attiecas uz operām, tad bez spējas labi orientēties to muzikālajā iedabā Jāzeps Grosvalds bija ass un redzīgs skatītājs aktierspēles, kustību estētikas un scenogrāfijas jautājumos. Savu kritiku un novērojumus viņš regulāri pierakstīja dienasgrāmatās un to iztirzāja ar vecāko brāli vēstulēs, liekot domāt, ka jaunais gleznotājs būtu bijis ļoti labs mūzikas un teātra kritiķis, ja tam būtu izvēlējies pievērsties. Ārpus patikas pret tādiem komponistiem, kuru veikumu mūsdienās pieskaitām pie tā sauktās nopietnās mūzikas, Grosvalds bija atvērts jaunajām vēsmām izklaides jeb vieglās mūzikas žanrā. Viņš priecājās par jau minētajā Horna koncertdārzā dzirdētajām dziesmiņām, vēlāk Parīzes un Londonas kabarē un mūzikholu priekšnesumiem un ātri pievērsās no Jaunās pasaules ienākošajiem regtaimiem. Mīlestību pret jaunāko angļu un amerikāņu mūziku Jāzeps Grosvalds dalīja ar savu Parīzes gadu tuvāko domubiedru un draugu, katalāņu mākslinieku Ksavjēru Gosē (Xavier Gosé, 1876–1915). Biežā ciemošanās vienam pie otra tika veltīta gan jaunāko zīmējumu apskatei, gan kopīgai Gosē gramofona klausīšanai un muzicēšanai, kā, piemēram, kādā 1913. gada marta vakarā: "Vakarā Gosē pēdējo reizi ar ģitāri – esam labi iespēlējušies un uzvedam tīru koncertu ar lieliskiem regtaimiem [..] un spāniešu dziesmām – lielas un nemaisītas baudas." Bez spējas novērtēt un atskaņot savu laika populāro mūziku, Grosvalds dažkārt iemēģināja roku dziesmu sacerēšanā. Daži viņa nošu pierakstu fragmenti ir saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, taču paša mākslinieka viedoklis par kādu savu kompozīciju meklējams kādā 1909. gada vēstulē brālim: "Es tagad esmu no gara laika "sakomponējis" (lūdzu nesmejies) vienu diezgan smuku modes dziesmiņu [..]. Dievs zina, kā to varētu izlietot? Jo katrā ziņā, kādu gabaliņu naudas ar tādu lietu vienumēr var pelnīt, ja arī tā dziesma nav tūlīt "šlāģers". Būtu žēl, ja nekur to nevarētu piedabūt – meldiņš nemaz nav slikts. Māmiņa un Līna, diezgan stingri kritiķi, kas mani mūzikā nekad neslavē, ir ar viņu mierā. Visa tā lietiņa ir angļu garā: f-dur un tie akordu sakopojumi, kurus vienumēr sastop angļu dziesmās." Jāzeps Grosvalds nebija aizrāvies ar vizuālās mākslas un mūzikas salīdzināšanu, kā arī viņa daiļradē mūzikas tēmai veltīti vien atsevišķi zīmējumi un glezna "Toska" (1914–1915), kas atsaucas uz itāļu komponista Džakomo Pučīni operu. Sārtos un okera toņos ieturēto drapēriju ielokā operas ložas centrā mākslinieks attēlojis sievišķīgi trauslu skatītāju elegantā cepurē, lorneti un operas programmiņu rokās. Taču par gleznas piederību muzikālajai tematikai liecina tikai uzraksts uz programmiņas zem dāmas rokas. ------ [1] No Jāzepa Grosvalda 1908. gada dienasgrāmatas

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Stāsta Latvijas kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere Šoreiz pievērsīsimies slavenākajai no Latvijas ezermītnēm – Āraišu ezerpilij. To jau 19. gs. 70. gados atklāja un pirmais tajā izrakumus veica vācbaltiešu amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), līdz kuram bija nonākušas ziņas par ap saliņu ūdenī redzētajiem pāļiem un vietējo zemnieku nostāstiem par ezerā nogrimušu pili. Šis ir laiks, kad pār visu Eiropu, īpaši vāciski runājošo telpu, veļas t.s. "pāļu būvju drudzis" (Pfahlbaufieber) – inteliģence, vēsturnieki un amatierarheologi meklē 19. gs. 50. un 60. gados Alpu kalnu ezeros atklātajām bronzas laikmeta pāļu mītnēm līdzīgas būves arī savās mītnes zemēs. Izrokot divas taisnstūrveida bedres, fon Zīverss atklāja vairākas kārtas dažāda resnuma un dažādos virzienos guļošu baļķu, daudz citu organisku materiālu, bronzas pakavsaktu un rotadatu, keramikas lauskas un dažas citas senlietas. Viņa ziņojumi par izpētes darbiem Āraišos sasniedza gan Tērbatas Universitāti, gan Berlīni un Cīrihi, izraisot lielu interesi Eiropas zinātnieku vidū. Pēc fon Zīversa uzaicinājuma, 1877. gadā 1,5 m dziļu atsegumu saliņā veica pazīstamais vācu profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš bija atzīta autoritāte Alpu ezeru pāļu mītņu pētniecībā. Pamatojoties atrasto būvkoku apstrādes pēdu un senlietu materiāla izvērtējumā, viņš secināja, ka būve tapusi vēlajā dzelzs laikmetā, nevis akmens laikmetā, kā bija šķitis fon Zīversam. Šādam uzskatam nepiekrita Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors un tā laika atzītākā autoritāte Austrumbaltijas aizvēsturē Konstantīns fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), kurš noliedza ezermītņu pastāvēšanas iespējamību Austrumbaltijā un saistīja Āraišu atradumus ar viduslaikiem. Tā līdz pat 20. gs. 60. gadiem Āraišu atradumu interpretācija balstījās 19. gs. 70. gados veikto pētījumu rezultātos un tā laika pētnieku izteiktajās idejās. Arheologam Jānim Apalam 20. gs. 50. gadu beigās uzsākot Latvijas iekšzemes ūdeņu apzināšanu, no jauna tika apsekota arī ar kokiem apaugusī saliņa Āraišu ezerā, kas vēlāk kļuva par viņa galveno pētījumu objektu. Desmit izrakumu sezonās (1965-1969; 1975-1979) tika iegūta plaša zinātniskā informācija par šo līdz tam Austrumbaltijā nepētīto dzīvesvietu tipu. Lai izrakumi vispār varētu norisināties, ezera līmeni pazemināja par 1 m – izrakumi notika no zemēm uzbērta dambja ieskautos laukumos, no kuriem pieplūstošo ūdeni atsūknēja ar motorsūkņiem. Kopumā tika izpētītas aptuveni 3/4 no ezermītnes platības un to ar krastu savienojošās uzejas, bet atlikusī daļa saglabāta nākotnes pētījumiem. Sarežģīto mitro apstākļu, līdz 3 m biezā kultūrslāņa un daudzo konstrukciju dēļ izrakumi bija tehniski ļoti sarežģīti, taču iegūtie materiāli būtiski papildināja zināšanas par seno latgaļu ikdienu, saimniecību un amatniecību, īpaši pateicoties labi saglabājušamies koka priekšmetiem. Āraišu ezermītnē konstatētas viena otrai bez hronoloģiska pārtraukuma sekojušas piecas secīgas apbūves kārtas. Ļoti labi saglabājušās guļbaļķu ēku paliekas vairāku vainaga baļķu augstumā ļāvušas precīzi rekonstruēt mītnes plānojumu un ēku būvniecības paņēmienus. Vislabāk saglabājušās ir senākās apbūves ēkas, kamēr vēlākās vairāk cietušas pārbūvju un dabisku procesu dēļ. Ezermītne tika būvēta uz sekla sēkļa: sākotnēji uzbūvēja apaļkoku režģogu, ko nostiprināja ar piebērtu grunti un virs tā uzbūvēja kopēju pamatklāsta platformu, uz kuras tad celtas koka ēkas. Sākotnējais ezermītnes plānojums bijis regulārs, ar rindās izvietotām, jūgstūra un klasiskā krusta pakša paņēmienā būvētām taisnstūrveida guļbūvēm, kur katrā bija pavards, guļamās lāvas un klona grīda. Visu mītni ieskāva aizsargbūves un ar krastu savienoja nocietināta uzeja. Jaunākie radiokarbona ¹⁴C un dendrohronoloģiskie pētījumi ļāvuši precīzi konstatēt, ka ezermītnes pamatnes būvniecībai koki cirsti 836. gada ziemā. Visu tās izmantošanas laiku Āraišu ezerpili apdzīvoja latgaļu kopiena, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, amatniecību un biškopību un sastāvēja no aptuveni 100 cilvēkiem. Piektā, pēdējā, apbūve gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma laikā ap 1000. gadu. Plašie izrakumi Āraišos kļuva ne tikai par vietu, kur pirmās prasmes arheoloģijā ieguva vairāki simti vēstures studentu un skolnieku, bet arī par populāru tūrisma objektu, kur interesenti varēja redzēt vairāk nekā 1000 gadu seno koka ēku paliekas. Izrakumus Āraišos apmeklēja arī virkne pazīstamu kultūras darbinieku un mākslinieku, kas novērtēja iespēju tiešā un pārnestā nozīmē pieskarties mūsu senatnei savām rokām. Lielā cilvēku interese iedvesmoja Jāni Apalu ķerties pie pilna izmēra ezerpils rekonstrukcijas būvniecības. Rekonstrukcijas projekts, ko kopā ar Jāni Apalu izstrādāja arhitekts Dzintars Driba, bija balstīts arheoloģiskās izpētes materiālos un etnogrāfiskās analoģijās. Lai gan rekonstrukcijas būvniecība tika uzsākta jau 20. gs. 80. gadu sākumā, tā tika atvērta apmeklētājiem tikai 1994. gadā. Arī mūsdienās turpinās rekonstrukcijas uzturēšanas un atjaunošanas darbi un tā apskatāma apmeklējot Āraišu ezerpils Arheoloģisko parku, kurā jau dažus gadus līdzās ezerpilij apmeklētāju centrā apskatāma arī ekspozīcija par latgaļu ezermītnēm, Jāni Apalu un Āraišu ezerpils izrakumos atklāto.

Can a century-old poem explain why you keep falling for the same toxic patterns?In this episode, Kshitij and Burair explore the "Human Paradox"—the constant war between what our head knows and what our heart wants. We use the lens of Urdu's greatest masters to understand the psychology of self-deception and the universal language of pain.What's inside this episode:The Toxic Cycle: Breaking down Majaz Lucknawi's “Fareb-e-rang-o-boo” and why we consciously choose the "glamour" of a lie over a harsh truth.The Conscious Illusion: Comparing Majaz to Mirza Ghalib, exploring the "pleasant thoughts" we use to keep ourselves going.The Identity of Pain: A deep dive into Jaun Elia's radical honesty—when the "cure" for our heartbreak feels like a threat to who we are.The Theory of Art: Kshitij shares his perspective on Logic vs. Emotion. We discuss how our logic is built on individual experience (subjective), while our emotions form a "shared library" (universal) that connects us all.Join us as we translate the un-translatable and find the logic within the emotion.Featured Verses:Majaz Lucknawi:Mujh ko ehsaas-e-fareb-e-rang-o-boo hota rahaMain magar phir bhi fareb-e-rang-o-boo khata rahaMirza Ghalib:Hum ko malum hai jannat ki haqeeqat lekinDil ke khush rakhne ko Ghalib ye khayaal acha haiJaun Elia:Chaaraasaazon ki chaaraasaazi se dard badnaam to nahi hogaHaan dava do magar ye batla do mujh ko aaraam to nahi hoga

Studijā visu trīs koalīcijas partiju frakciju vadītāji – Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības, Andris Šuvajevs no Progresīvajiem un Harijs Rokpelnis no Zaļo un zemnieku savienības.

Pārkāpjot mākslas galerijas “ASNI” slieksnim šobrīd var ieraudzīt vēl kādu slieksni un pārmaiņu posmu. Galerijā aplūkojami Aleksandra Brežes jaunākie darbi, kas vēsta par pārmaiņām viņa karjerā. Izstādē ir atsauce arī uz Margaritas Stārastes grāmatām. Mākslinieks Aleksandrs Breže augstāko izglītību ieguvis Amsterdamā. Vairākus gadus strādājis kā grafiskais dizaineris, savukārt pēdējos gados nolēmis darbības lauku mainīt, pievēršoties funkcionālu mākslas darbu veidošanai. Mākslinieks ir atgriezies Latvijā, kā arī nupat kā atklājis jaunāko personālizstādi mākslas galerijā “ASNI”. Saplūšanu starp funkcionālo dizainu un mākslas darbiem Aleksandra Brežes izstādē var iepazīt līdz 15. februārim.

Jaunākajā podkāsta epizodē sarunājamies ar Artūru Surmoviču par ieroču apriti Latvijā, ieroču glabāšanas un pārbaudes kārtību mājās, kā arī sabiedrībā aktuālām situācijām, kurās medības tiek uztvertas kā apdraudējums. Apspriežam konkrētu gadījumu, kurā lasītājs paudis sašutumu par gandrīz notikušu traģēdiju, sastopot medniekus mežā, un analizējam šo situāciju no dažādiem skatpunktiem. Sarunā pieskaramies arī 2026. gadā gaidāmajiem notikumiem, interesantām aktualitātēm un pārdomām, kas saistītas ar ieroču un medību jomu.Epizoda tapusi sadarbībā ar GPSPRO.lv – veikalu Rīgā, Jaunmoku ielā 26.https://gpspro.lv/

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Vienam attēlam dot vairākas nozīmes – interesē starpdisciplināro mākslinieci Agati Tūnu, kura savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas. Jaunākajā izstādē „Familiar/ Līdzbūtne” Agate Tūna atskatās uz līdz šim paveikto, tāpēc sastapsim tēlus no iepriekšējām izstādēm. Doma par arhīvu nevis kā sakārtotu sistēmu, bet kā organismu – līdzbūtni. Par paveikto māksliniece izvirzīta Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā „Gada māksliniece”.  Agates Tūnas izstāde „Familiar/ Līdzbūtne” Galerijā 427 skatāma līdz 21. februārim.

Ministru prezidente Evika Siliņa no „Jaunās vienotības” šodien Saeimā izturēja piekto neuzticības balsojumu. Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem kandidātiem Eiropas Centrālās bankas viceprezidenta amatam. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) un Ekonomikas ministrija iepazīstina ar LIAA 2025. gada investīciju piesaistes rezultātiem. Kijivā ieradusies Latvijas parlamentāriešu delegācija. Reģionālajā sabiedriskajā transportā pieaug biļešu cenas. Kamēr būveksperts veic gāzes sprādziena rezultātā cietušās mājas Bauskas ielā 15 apsekošanu, dzīvokļu īpašnieki joprojām netiek pie ēkā atstātajām mantām. Aktīvi būvdarbi Onkoloģijas centrā sāksies pavasarī; nodaļas sāks pārcelt februārī

Rīgas cirka 2026. gada sezonā uzsvars likts uz laikmetīgo deju, izglītību un bērnu auditoriju – paredzētas laikmetīgās dejas izrādes, Bērnu rīti mazākajiem skatītājiem un jaunas izglītības iespējas Rīgas cirka skolā. Plānots, ka cirkā atgriezīsies arī lielformāta izrādes. Rīgas cirka direktore Māra Pāvula uzsver, ka cirks tiek veidots kā dialoga telpa, kurā satiekas mākslinieki, skatītāji un kritika. Savukārt Rīgas cirka programmas veidotājs Mārtiņš Ķibers norādīja, ka sezona veidota kā vienots process, nevis atsevišķu notikumu virkne. Arī "Klasikai" bija iespēja iepazīties ar radošās apvienības "Based on Kimberly" topošo izrādi "Yes Person", kuras pirmizrāde paredzēta janvāra beigās Helsinkos, bet Rīgā izrāde būs skatāma 2027. gada martā. Rīgas cirks ir izrādes līdzproducents Baltijas valstīs. Sezonas ass ir Dejas mājas iniciatīvas paplašināšana, 2026. gadā sākot Dejas māju Rīgas cirkā. Kultūras ministre Agnese Lāce norādīja, ka laikmetīgā deja 2026. gada sezonā būs pilntiesīga Rīgas cirka programmas daļa. Un sezonā īpašs fokuss būs vērsts arī uz bērnu auditoriju, piedāvājot Bērnu rītus ar cirka disciplīnu iepazīšanu un iesaistošām aktivitātēm. 

Pasaules Dabas fonds sagatavojis jaunāko zivju gidu, kurā apkopotas tās zivis, kuras zvejot un uzturā lietot varam droši un kuras prasa īpašu aizsardzību. Tāpat šobrīd aktīva ir kampaņa par saldūdens un Baltijas jūras ekoloģisko veselību, kas aizvien pasliktinās. Par visu plašāk stāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens projektu vadītāja Sintija Tocs-Macāne un "Rīgas ūdens" Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris.

Gaidot Normunda Naumaņa "Gada balvas mākslas kritikā" pasniegšanas ceremoniju jeb "NN nakti", kas 13. janvārī risināsies Latvijas Radio 1. studijā, Kultūras rondo sarunājamies ar balvas kandidātiem - teātra kritiķi Ati Rozentālu, literatūras kritiķi Arvi Vigulu, kino kritiķi Elīnu Reiteri un operas kritiķi Laumu Mellēnu-Bartkeviču. Ceremonijas paplašinātais nosaukums šogad ir "Kritikas jēgas pierādīšana visu mākslu mīļotājam". Par apbalvošanas ceremonijas režiju atbildīgs Mārtiņš Grauds, par scenāriju – Kārlis Vērdiņš un Ivars Šteinbergs, kurš arī uzņēmies vakara vadītāja lomu.  Atis Rozentāls balvai nominēts par recenzijām "Stirnas gaitā" un "Revolveris pie deniņiem", kā arī par izvērstākiem rakstiem "Šekspīrs ar granātu" un "Tik ļoti intīmi un tomēr publiski". Arvis Viguls nominēts par dzejas krājumu recenzijām "Arkādijas arhitektūra", "Fejas balss" un "Freimaņa klucīši". Elīna Reitere nominēta par recenzijām "Lotus. Drosme izfantazēt vēsturi", "Dieva suns. Kino ekscess un nerātnās dainas", "Testaments. Daži jautājumi par Anatolu Imermani, vīriešiem un žurnālistēm", kā arī nozīmīgu pētniecisko rakstu "Anna LOL un kinoprofesionāļu atbildība". Lauma Mellēna-Bartkeviča izvirzīta par recenzijām "Baroka komikss operā", "Hermaņa metaforas liek raudāt pie mūra" un "Ekofeministiska kameropera bez laimīgām beigām".  Jaunā kritiķa balvai izvirzīti pieci kandidāti: Arno Titovs, kas raksta par mūziku, Līva Marta Roze un Valters Liberts, kas raksta par literatūru, kā arī Rēzija Krieviņa un Signija Joce, kuras pievērsušās teātra kritikai. Balvas žūrijā darbojas Edīte Tišheizere, Anda Baklāne, Kārlis Vērdiņš, Aivars Madris, Andris Dzenītis, Santa Hirša un Ilmārs Šlāpins.

Sākotnēji visās Baltijas valstīs bija līdzīgi, bet tagad esam palikuši vienīgie, kuri joprojām uztur obligāto 2. pensiju līmeni. Lietuvieši līdzīgi kā igauņi ir lēmuši ļaut šo naudu iztērēt. Vai Latvijai jāiet līdzīgs ceļš? Ekonomisti jau kritizēja valdību, kad tā samazināja 2. līmeņa daļu par labu pirmajam, lai gan šis lēmums pieņemts uz laiku. Vērtējam kaimiņvalstu pieredzi un to, ko no tās vajag vai nevajag paņemt. Vai esam gudrākie vai muļķākie starp kaimiņiem šajā jautājumā? Krustpunktā analizē Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas deputāts Edmunds Jurēvics (Jaunā vienotība), Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas deputāts Arturs Butāns (Nacionālā apvienība), Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krists Bergans-Berģis un ekonomists Latvijas Universitātes rektors Gundars Berziņš.       

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (2:39-40)

Gada pēdējās dienās, kas aizvien tumšas, parunāsim par elektrību. Bez tās šodien nav iedomājama dzīve, jo īpaši ziemā un svētku laikā, kad bez mākslīgā apgaismojuma un svētku gaismiņām grūti būtu pārciest gada tumšākos mēnešus. Elektrība mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu ikdienas nepieciešamību un tāpēc raidījumā lūkojam, kurā brīdī tā ienāca pasaulē un Latvijā un kā mainīja sabiedrību. No Bendžamina Frenklina pūķa atgadījuma negaisa laikā līdz pirmajām Volta baterijām un Edisona spuldzītēm. Cilvēce ir pieradinājusi šo neprognozējamo dabas spēku, ielikusi to slēdžos un vados, iemācījusies saražot un naski patērēt - elektrības atklājumi ir viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē. Bez tās nebūtu iespējams teju nekas no tā, ko baudām šodien. Kā elektrība aizsāka savu ceļu līdz mūsu mājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. -- Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu ir brīdis gadā, kad daudz tiek runāts un domāts par to, kas no visa, kas nonāk mūsu rīcībā un apkārtējā vidē, ir bīstams vai traucējošs. Jaungada tradīcija ir ne tikai svētku uguņošana un dažādi gaismu šovi. Arī laimīšu liešana ir kas tāds, kas vismaz vidējai un vecākajai paaudzei labi palicis atmiņā. Taču pēdējos gados izskan ziņas, ka veikalos nopērkamās alvas “laimītes” patiesībā ir bīstami svina sakausējumi. Vai tiesa un kāpēc svina kausēšana un pārnēšana nav droša cilvēkam? Par to stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Savukārt Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs atgādina, ka r aizliegts piedāvāt tirgū preces, kur svina koncentrācija ir 0,05% no masas vai vairāk; vismaz pagājušajā gadā pircēji bija atraduši tādu laimīšu liešanas komplektus, kur svina sastāvs bija gandrīz visi 100%.  -- Arī cilvēka organismā mājo elektrība Elektrības atklāšana ir radījusi revolūciju cilvēku sadzīvē - tā atvieglojusi ikdienas soli, pavērusi ceļu tālākiem zinātnes sasniegumiem un arī izklaides industrijai. Bet līdztekus centieniem saprast elektrības rašanos, ir notikuši cilvēka ķermeņa pētījumi, un vienā brīdī tapis skaidrs - elektrība rodama arī mūsu organismā. Tieši kā un kur tā veidojas, stāsta Tukuma valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. Apjausma, ka arī cilvēka organismā mājo elektrība, atklājusies pamazām.

Guest_-_Olga_San_Jaun

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Fracijā tiekas ar Emanuelu Makronu. Centienos panākt mieru Ukrainā, turpinās Kijivas un Vašingtonas diskusijas Berlīnē. Bāriņtiesu darbinieku asociācija aicina sistēmas reformas balstīt faktos. Opozīcija Ogrē prasa ilgstoši slimojošo Egilu Helmani aizstāt ar rīcībspējīgu mēru. Tuvojoties Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienām, Valsts asinsdonoru centrs aicina ziedot asinis, lai sniegtu dzīvību glābjošu atbalstu pacientiem arī svētku periodā.

Jaunās autoceļu nodevu jeb vinješu normas ir raisījušas uzņēmēju satraukumu. Kā tās ietekmēs tautsaimniecību un kādēļ protesti ir sākušies tikai pēc 2026.gada budžeta pieņemšanās? Krustpunktā diskutē Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks (Jaunā Vienotība), Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs ("Progresīvie"), Saeimas deputāti Edgars Putra (Apvienotais saraksts) un Edmunds Zivtiņš (Latvija pirmajā vietā). Sazināmies ar Saeimas frakcijas "Jaunā Vienotība" vadītāju Edmundu Jurēvicu. Šķita jau, ka opozīcija nokavēja, saceļot neapmierinātību par jaunajām autoceļu lietošanas nodevu jeb vinješu likmju kravas transportlīdzekļiem virs trim tonnām cenām, ko bija paredzēts ieviest no 2026. gada. Bet šodien, 10. decembrī, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai Saeimā pieņemtos grozījumus Autoceļu lietošanas nodevas likumā. Saeimas deputātiem vēlreiz būs jāizsver visi par un pret. Arī finanšu ministrs faktiski atzina kolēģiem, ka visi aspekti cenu celšanai nemaz nebija rūpīgi izsvērti. Vinjetes Latvijā nav jāpērk ikvienam, kā tas ir dažās citās Eiropas valstīs. Bet nu nav arī tā, ka tas skar tikai lielākus uzņēmumus. Un ceļu lietošanas nodeva ir tikai viena no izmaksu pozīcijām, ja runājam par auto uzturēšanu un izmantošanu. Mēs jau maksājam auto nodokli, maksājam akcīzi degvielai, ir citi izdevumi. Tāpēc Krustpunktā runājam vispirms par vinjetēm un kāda varētu būt tālākā arī Saeimas rīcība šajā jautājumā. Bet ir svarīgi palūkoties uz visu nozari kopumā, kāda ir vispār Latvijas politika, ja runājam par autotransporta uzturēšanas izmaksām Latvijā, un cik tā ir salāgota arī ar citām kaimiņvalstīm. 

In this powerful episode, we explore the genius of Jaun Eliya through four distinct couplets that speak directly to the complexities of the human heart. Perfect for deep listening, reflection, and quiet introspection.From the defiance of 'My Ego, My Rules' to the chilling resignation of 'The Sword of the Tongue,' this episode is your journey into setting fierce boundaries, delivering witty comebacks, and balancing your inner life with the demands of the outer world.Tune in to understand the nuances of $Anbar{a}$ (ego) and why sometimes, the sharpest sword we carry is our own voice.

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Sociālie partneri: nākamā gada budžetā ir gan plusi, gan mīnusi. Premjere Evika Siliņa no Jaunās vienotības uzskata, ka valdība izdarījusi neiespējamo, budžetā paredzot būtiskus izdevumus drošībai un reizē atbalstu investīcijām un demogrāfijai. Latvijas uzņēmējiem aizsardzības tehnoloģiju nozarē pieejami vairāk nekā 10 atbalsta mehānismi. Latvijas Radio: „Rail Baltica” trasē Salaspili un Skulti sākumā, iespējams, varētu nesavienot ar Eiropas platuma sliedēm.

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” epizodi, kurā pie Jāņa Celmiņa autosalonā SKANDI MOTORS viesojas kino režisors Dzintars Dreibergs, kurš jaunības gados spēlējis basketbolu. Arī viņam bijis sapnis par NBA, taču dzīvē viss iegrozījies citādāk - viņš kļuvis par vienu no vadošajiem Latvijas kino industrijas cilvēkiem.

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ir noslēdzies protesta mītiņš pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Krustpunktā diskutējam par izskanējušo. Sazināmies ar politisko partiju pārtāvjiem. Studijā diskutē domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un politologs Andis Kudors.  Viedokli izsaka Armands Krauze no Zaļo un zemnieku savienības, Edgars Tavars no Apvienotā saraksta, Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības.