Podcasts about tikai

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

Dana Sinkeviča ir žurnāliste, žurnāla „Lauku Māja” galvenā redaktore un brīvprātīgā Ukrainas armijas atbalstītāja. Savu voluntiera darbu Dana sāka kopā ar draugiem un kolēģiem, tagad darbojas Ganta fondā, gādā karotājiem nepieciešamo palīdzību un pati regulāri dodas uz Ukrainu. Nesen Dana apbalvota ar Ukrainas Bruņoto spēku „Voluntiera krustu” un ļoti lepojas ar šo atzinību. Savukārt, Eleonora Troja ir divu autoru – Ingas Gorbunovas un Danas Sinkevičas – literārais pseidonīms. Ar pseidonīmu publicēti trīs romāni – „Amazones neraud”, „Savu komētu nedzird” un „Krīzes menedžere”. Un pati Dana atzīst, ka vērtīgākā lieta, ko viņai ir iemācījuši vecāki, – spēja meklēt risinājumu, nevis vaidēt, ka viss ir slikti. Raidījumā skan: Nirvana – "Smells Like Teen Spirit" Okean Elzi – "Bez Boyu" Imagine Dragons – "Demons" (Live In Vegas) Līvi – "Deviņvīru spēks"

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre".  Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam. Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos. Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu. Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas… Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Naudas nav, draudzenes nav, viss zudis, Augustin. Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Mēteļa nav, spieķa nav, Augustins guļ netīrumos, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Un pat bagātā Vīne ir tikpat nabaga kā Augustins! Raudi kopā ar mani, viss ir zudis! Katra diena bija svētki, bet kas tagad? Mēris, mēris! Tikai līķu mielasts, tas ir tas, kas palicis. Augustin, Augustin, gulies nu kapā! Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē". Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa Kuldīgas ģerbonī attēlotā sieviete ir mocekle Svētā Katrīna ar mocekļa kroni galvā, stilizētu moku ratu un lūgšanas krellītēm (rožukroni) labajā rokā un zobenu – kreisajā rokā. Svētā Katrīna ir Kuldīgas pilsētas aizgādne. Nostāsti vēsta, ka viduslaikos viņa bijusi viena no pilsētas iedzīvotājām. Kādu nakti meitene redzējusi sapni, ka viņai Kuldīgā jāuzbūvē baznīca. Meitene aicinājumu uztvērusi nopietni, čakli strādājusi un, kad nauda bija nopelnīt, devusies pie pilsētas valdniekiem un atklājusi savu vēlmi. Viņi par tādu uzdrošināšanos kļuvuši nikni un nolēmuši sodīt Katrīnu ar nāvi. Nostāsti ir dažādi. Vieni vēsta, ka meitene tikai sarauta gabalos uz moku rata, citi – ka Katrīna, gluži tāpat kā daudzas gudras viduslaiku sievietes, nosaukta par raganu un sadedzināta sārtā. Līdzīgs stāsts ir par Aleksandrijas Katrīnu. Absolūtas patiesības – vai arī Kuldīgā reiz dzīvojusi meitene, kas par savu aicinājumu uzskatīja baznīcas celšanu, vai arī tas ir viens no klejojošajiem stāstiem, kuru uz Kuldīgu atvedis un iedzīvinājis kāds no daudzajiem svešzemju ceļotājiem –, nav. Zināms, ka pēc nāves Katrīna atzīta par nevainīgu, iecelta svēto kārtā, un viņai par godu nosaukta dažus gadsimtus vēlāk uzceltā baznīca. Šodien Svētā Katrīna ir viens no Kuldīgas simboliem. Viņas vārdā nosauktais dievnams ir pelēcīgi dzeltenā krāsā, jo pirmā pasaules kara laikā, vēlēdamies pasargāt baznīcu uzlidojumu laikā, kuldīdznieki ēku esot nokrāsojuši ar kvēpiem. Vēlāk gan viņi centušies baznīcu atkal nomazgāt, bet tas īsti neesot izdevies. Tā nu sārmaino pelnu klātās sienas joprojām atgrūž krāsu. Kuldīgā dažāda veida sodi tikai izpildīti Rātslaukumā, kas savu atrašanās vietu nav mainījis. Pirmdienās tas pārvērtās par tirgus laukumu. Līdzās preču tirdzniecībai un maiņai tur notika nepaklausīgo kuldīdznieku sodīšana. Populārs bija kauna stabs jeb sieksta, kurā vispirms nelaimīgo ieslēdza, bet pēc tam pēra ar pletnēm un ķēdēm, nomētāja ar akmeņiem. Vainīgos, tostarp par raganām uzskatītās jaunās, skaistās meitenes, dažkārt ieslodzīja zem Rātsnama esošajā cietumā. Tagad tur atrodas kuldīdznieku un pilsētas viesu iecienīta kafejnīca... Pilsētniekus, kuri nevēlējās strādāt, ievietoja sodu jeb sliņķu kastē. Ja kapracis vai baņķieris naktī bija aizsēdējušies krogā un no rīta nevarēja aiziet uz darbu, viņiem nācās sēdēt sliņķu kastē, bet pārējie pilsētnieki viņus aplēja ar dubļiem un citādi apsmēja. Vispopulārākais soda veids, kuru skatījās kā izrādi, bija pakāršana. To varēja izpelnīties par dažādiem pārkāpumiem un pamatīga izmeklēšana tolaik netika veikta. Tā kā augstmaņiem un aristokrātiem šķita, ka pakāršana izskatās neglīti, viņu sodīšanai izmantoja sudraba zobenu. Neviens no šiem sodīšanas veidiem gan neesot attiecies uz sievietēm – viņas parasti sadedzināja sārtā, lai pēc tam nepaliek grēcīga miesa.  

Latvijas kamaniņu braucēja Elīna Ieva Bota otrdien, 10. februārī, Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja Latvijai vēsturisku godalgu, iegūstot ne tikai sudraba medaļu, bet arī kļūstot par pirmo latviešu sievieti, kas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījusi medaļu individuālā disciplīnā, startējot zem Latvijas karoga.  Finālā zelta medaļu izcīnīja vāciete Jūlija Taubica, kura bija ātrākā visos četros braucienos, Botu summā apsteidzot par 0,918 sekundēm. Tikai 0,039 sekundes no Botas atpalika amerikāniete Ešlija Farkvarsone.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības.  Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā. Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi. Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē. Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm. Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt. Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem. Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt. Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim. Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs. -- Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

Šoreiz “Šauj garām” epizode ir mazliet citādā formātā nekā parasti. Braucot mājās no Jagd & Hund Dortmundē, sanāca vienkārši… parunāt. Bez studijas, bez scenārija – tā, kā tas notiek mašīnā pēc garas dienas.Šoreiz ar Induli Burku runājam par dažādiem mītiem par vilkiem – par to, cik bieži dzirdēts apgalvojums, ka vilks ir meža sanitārs, un kā tas izskatās realitātē. Kas no tā ir mīts, kas – daļēji patiesība.Tāpat pieskaramies arī pavisam konkrētam gadījumam no dzīves – situācijai, kad pagalmā iekļīda vājš, savainots lūsis un mednieki tika aicināti to likvidēt. Kā šādas situācijas vispār rodas? Kas par to atbild? Kā rīkoties, ja savvaļas dzīvnieks nonāk cilvēku apdzīvotā vietā? Un kā tas viss izskatās nevis teorijā, bet praksē?Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Studijā Saeimas Izglītības komisijas vadītāja Agita Zariņa-Stūre (JV) un Saeimas Izglītības komisijas deputāte Ilze Indriksone (NA).

Janvāra vidū "Getliņi EKO" atklāja informatīvo kampaņu "Jāšķiro ir viss! Un viss", jo statisktika nav iepriecinoša - tikai puse Latvijas iedzīvotāju zina, kā pareizi šķirot atkritumus. Kā mainīt šo bēdīgo statistiku? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par atkritumu šķirošanu atgādina "Getliņi EKO" Vides izglītības un komunikācijas daļas vadītāja Dārta Grudule, "Lidl Latvija" Korporatīvās sociālās atbildības vadītāja Antra Birzule, "RIMI Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. "Latvijas Zaļais punkts" ir ražotāju atbildības sistēma, kas organizē dažādu atkritumu - iepakojuma, elektrisko un elektronisko iekārtu, videi kaitīgo preču, tekstilizstrādājumu un plastmasas saturošu atkritumu apsaimniekošanu, pārstrādi un reģenerāciju. "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis stāsta, kas jāievēro atkritumu šķirošanā. Protams, svarīgi ir šķirot atkritumus, bet Maija Krastiņa mudina tos neradīt. "Ja mēs gribam ikdienā kaut simboliski samazināt iepakojuma un atkritumu apjomu, kas mājās rodas, arī lielveikalos var nopirkt lietas bez iepakojuma. Nav svarīgi, kāds maisiņš vai tūtiņa ir, to var lietot atkārtoti." iesaka Maija Krastiņa. "Ja mēs katrs aizietu uz lielveikalu kaut vai ar pāris plastmasas maisiņiem kabatā! Ideālā gadījumā, ja kāds ir ļoti motivēts, to pašu malto gaļu vai salātus daudzos lielveikalos var ielikt savā kastītē. Ja mēs aizejam uz lielveikalu ar savu plastmasas kastīti vai burciņu, ēdienu var iesvērt tajā. Tad nerodas jauni atkritumi."  

Masāža ir ļoti iedarbīgs veids, kā palīdzēt dažādās situācijās – tā nav tikai relaksācija, bet arī efektīvs veids, kā atjaunot spēkus, uzlabot pašsajūtu un tonizēt ķermeni. Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro masiere, biedrības "Latvijas masieru asociācija" valdes priekšsēdētāja Rita Grīnfogele un Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžas pasniedzēja, Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas valdes locekle Lilita Dūda.

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi? Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties.  Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā.  Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties.  Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt.  Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere Daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši par un, iespējams, arī paši apmeklējuši Āraišu ezerpili – senās, no koka būvētās, nocietinātās ezermītnes rekonstrukciju Āraišu ezera saliņā Cēsu pusē. Tomēr Āraiši nav bijusi vienīgā šāda senā dzīvesvieta Latvijā – bez Āraišiem zināmas vēl deviņas citas šāda veida ezermītnes, kas visas atrodas Vidzemes augstienes ezeros Cēsu, Smiltenes, Gulbenes un Madonas novados. Gan par Āraišu ezerpils pētīšanu un augšāmcelšanu, gan pārējo deviņu ezermītņu atklāšanu varam būt pateicīgi arheologam Jānim Apalam, kuram šīs retās arheoloģisko pieminekļu grupas atklāšana un pētīšana bija viņa mūža darbs un kaislība. Viņš gan nebija pirmais, kurš Latvijas ezeros meklēja senu ezermītņu paliekas. Šis gods pienākas vācbaltiešu amatierarheologam Karlam Georgam fon Zīversam (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), kurš, vadoties no vietējo iedzīvotāju nostāstiem, Āraišu ezermītni bija atklājis un veicis tajā nelielus izrakumus jau 1876. gadā. Lai gan Āraiši kā arheoloģiska senvieta bija zināmi, lielāka saprašana par to, kas slēpjas ezera saliņā, nāca tikai līdz ar izrakumiem 20. gs. 60. gados – bet par to citā stāstā. Presē ik pa laikam, jau sākot ar 19. gs. pēdējo ceturksni, parādījās raksti ar ziņām, ka vienā vai otrā ezerā esot nogrimušas mājas vai pilis, ka peldētāji varot saskatīt pat guļbaļķu ēkas paksi ar tajā iecirstu cirvi. Par šādiem vietējo iedzīvotāju novērojumiem un daudzajām tautas teikām par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas un ciemus, rakstīja novadpētnieks un dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis starpkaru periodā un vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, novadpētnieks Jānis Kučers no Gulbenes puses. Tomēr līdz 20. gs. 50. gadu beigām Latvijas ezeru noslēpumi arheologiem palika neaizsniegti, jo bija jāsagaida īpaša tehniska izgudrojuma – akvalanga – izgudrošana un plašāka ieviešanās lietošanā. 20. gs. 40. gados franču nirējs Žaks Īvs Kusto (Jacques-Yves Cousteau) kopā ar inženieri Emīlu Gaņānu (Émile Gagnan) konstruēja pirmo ērti lietojamo un masveidā ražoto autonomo niršanas iekārtu, ko nodēvēja par akvalangu. Lai gan Ž. Ī. Kusto nebija ne vēsturnieks, ne arheologs, tieši viņš bieži tiek uzskatīts par zemūdens arheoloģijas aizsācēju, jo viņa pirmie panākumi kuģu vraku izpētē, kas tika aprakstīti viņa populārajā grāmatā "Klusā pasaule", radīja priekšnoteikumus zemūdens arheoloģijas straujai attīstībai 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gados. Šo grāmatu kā iedvesmas avotu un pamudinājumu zemūdens dzīļu izpētei minējuši daudzi zemūdens arheoloģijas pionieri pasaulē. Arī 1956. gadā Latvijas Universitātē vēsturnieka izglītību ieguvušais Jānis Apals, kurš, iedvesmojies no šīs grāmatas, ne tikai apguva zemūdens niršanas prasmes, bet arī devās apsekot Latvijas ezerus, lai pārbaudītu, vai senajās teikās neslēpjas patiesības grauds un zem ūdens nav atrodamas kādas senas, arheoloģiskas liecības. Pirmā šāda ekspedīcija (tiesa, neko neatrodot) notika 1958. gadā Vestienas Kaķīša ezerā, tomēr Jānis Apals nepadevās un turpināja meklējumus arī turpmākajos gados. Intensīvākajā apzināšanas posmā, laikā līdz 1964. gadam, viņš apmeklēja 96 dažādus Latvijas ezerus, upes un mitrājus, meklējot senās apdzīvotības paliekas. Mazākā intensitātē apzināšanas darbi turpinājās arī laikā līdz 1973. gadam, apsekoto objektu kopskaitam pieaugot līdz 123. Pirmajos gados šie apsekošanas braucieni saistījās ar lielām praktiskām grūtībām – nebija pieejams kārtīgs ekspedīcijas transports, trūka profesionāla niršanas ekipējuma (piemēram, pirmais niršanas tērps bija paša Jāņa Apala šūts) un nebija arī iespējams paļauties, ka varēs uzpildīt niršanai nepieciešamos nirēja skābekļa balonus. Tāpēc lielākajā daļā ezeru, kur Jānis Apals ir niris, tas ir darīts bez akvalanga, izmantojot tikai nirēja pleznas, masku un snorkeli. Varam tikai iedomāties, cik fiziski un arī mentāli izaicinoši varētu būt, aizturot elpu, pārmeklēt dziļu dūņu segtu ezera gultni, cenšoties glumajā masā sataustīt apcirstus baļķus, pāļus vai senas keramikas trauku lauskas! Kā jau tas bieži gadās, vislielākie panākumi – un, nenoliedzami, arī milzīga veiksme – nereti ir tieši pirmajās mēģinājumu reizēs. Pirmās plašākās apzināšanas ekspedīcijas laikā 1959. gada vasarā Jānim Apalam izdevās ne tikai pierādīt, ka jau iepriekš zināmais objekts Āraišos ir sena ezermītne, bet arī atklāt vēl trīs citas, iepriekš nezināmas ezermītnes Lisas, Salu un Ušura ezeros, pie tam pēdējā no tām jau tā paša gada rudenī veicot pirmos nelielos padziļinātas izpētes darbus. Turpmākajos gados līdzīgas ezermītnes tika atklātas arī Auļukalna, Bakanu, Bricu, Dūķu, Ižezera un Liezēres ezeros. To izmēri variē no 20x20 m līdz 50x60 m; dažas no tām daļēji paceļas virs ūdens kā zemas, pārplūstošas saliņas, bet lielākā daļa mūsdienās atrodas pilnībā zem ūdens. Tikai Āraišu un Ušura ezermītnēs veikti izrakumi. Lisas ezermītnē veikta tās palieku detalizēta fiksācija zemūdens apstākļos, bet pārējās ezermītnes ir tikai apzinātas un vēl gaida savus tālākos pētītājus. Tomēr tajās visās iegūtas ar senajiem baltiem – latgaļiem – saistāmas senlietas un keramika, kas kontekstā ar citiem datiem par šīs senās baltu cilts ienākšanu Vidzemes augstienes teritorijā kopumā datē šo reti sastopamo, nocietināto dzīvesvietu tipu laikā no aptuveni 8. līdz 11. gadsimtam.

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Mākslinieks Oto Holgers Ozoliņš nupat aizvadījis gadu Londonā, rezidencē. Pašreiz viņš turpina studijas doktorantūrā apvienotajā mākslas augstskolu (Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Mākslas akadēmijas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) kopīgi īstenotajā programmā. Mākslinieks pievēršas procesā balstītai tēlniecībai, pētot personīgās izaugsmes tēmas un pretojoties dīkstāvei. Par to pārliecinājāmies arī izstādē “Procesa artefakti” Tallinas ielas kvartāla laikmetīgās mākslas telpā “TUR”.

Pievēršamies mums neredzamajai fizikas pasaulei. Fiziķis Andris Potrebko ir pirmais Latvijā, kurš iegūst doktora grādu daļiņu fizikā, pētot tādas elementārdaļiņas kā kvarki un antikvarki. Šis promocijas darbs tapis sadarbībā ar Eiropas Kodolpētniecības centru CERN. Ko stāsta jaunā doktora pētījums un uz kādiem jautājumiem atbildes meklē daļiņu pētnieki Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un daļiņu fiziķis Andris Potrebko. Jauna rubrika - iepazīstam Latvijas putnus Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Vēl arī stāsts par astronomijas lielākajām mīklām Par Visuma mīklām, kas liek lauzīt galvu daudziem astronomiem pasaulē, stāsta astronoms Dainis Draviņš.  Lundas universitātes emeritētais profesors Dainis Draviņš min, ka pēc viņa domām astronomijas lielākās mīklas varētu būt divas - cik tālu kosmosa pētnieki ir nonākuši Zemei līdzīgas planētas meklējumos un kā tumšā enerģija ietekmē Visuma izplešanos. Šajā raidījumā teju pirms desmit gadiem profesors Draviņš minēja, ka tāda īstena Zemes līdziniece nav atklāta un tādu arī nav iespējams atklāt, jo mums nav zināšanu par šādas planētas eksistenci. Lai atrastu citas planētas, astronomi mēra zvaigznes gaismu, lai noteiktu, kā planēta to ietekmē, bet tā kā Zemei līdzīgas planētas ir mazas, tad ir vajadzīgs akurāts zvaigznes un planētas izvietojums uz vienas ass un ļoti precīzi mērinstrumenti. Tā kā zvaigznes ir kustīgas, tad vēl aizvien pētnieki risina šo mīklu, kā noteikt, vai gaismu ir ietekmējusi pati zvaigzne, vai tai garām riņķojoša planēta. Tikai tad, kad būs atrastas Zemei līdzīgas planētas, varēs noskaidrot, vai uz tām ir arī dzīvība, skaidro profesors Draviņš. Runājot par tumšās enerģijas pētījumiem, Dainis Draviņš ieskatīties vietnē, kur var iesaistīties pētījumos ikviens.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

15. decembrī Emīla Dārziņa koncertzālē notika atvēršanas svētki grāmatai, kas veltīta Rīgas Doma kora skolas 30 darbības gadiem.  Grāmatas sastādītāja un kuratore Ilze Jākobsone apkopojusi vēsturiskos dokumentus, preses izdevumus, fotogrāfijas, atspoguļojot skolas sarežģītos dibināšanas apstākļus, attīstību un izaugsmi.  “Tikai cerību un grūtību pilnajā Latvijas atdzimšanā varēja notikt mūsu skolas dzimšana. Atjaunotās Latvijas laikā sākās arī Rīgas Doma kora skolas laiks. Iecere bija veidot jaunu skolu ar citādu, pavisam atšķirīgu redzējumu, kā audzēkņus ievadīt mūzikas pasaulē, kā veidot attiecības, kas balstītos patiesā cieņā un sadraudzībā, kā panākt uzticēšanos, atrast īsto veidu, kā “piespiest mīlēt Raini”, zināšanas un mūziku. Taču piespiešana te nederēja, bet vadība ar stingru roku maigā pacietības un mīlestības samta cimdā,” tā grāmatas ievadā par skolas aizsākumiem stāsta latviešu valodas un literatūras skolotāja, dzejniece Iveta Šimkus. Par grāmatas tapšanas komandu un to, ko nozīmē pārbagātu 30 gadu vēsturi ietvert vienā grāmatā, par Rīgas Doma kora skolas vērtībām, kur nozīmīga loma - ne tikai audzēkņiem, bet arī viņu ģimenēm, par grāmatas nozīmi kopējā Latvijas vēstures kontekstā, par sajūtām šajā - skolas ēkas rekonstrukcijas - laikā un apņēmību skolas saimi uzturēt vienotu, saglabājot tradīcijas, - sarunā ar RDKS direktoru Gintu Ceplenieku un grāmatas sastādītāju un kuratoru Ilzi Jākobsoni.

Šajā podkāsta “Šauj garām!” epizodē runājam ar Ivaru Kolodu, Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļkurzemes pārvaldes vadītāju. Ivars ir ne tikai zinošs veterinārārsts, bet arī pieredzējis mednieks un dabas fotogrāfs.Šoreiz runājam par to, kāpēc mūsdienās var rasties iespaids, ka parādās arvien jaunas slimības, un kāpēc tas ne vienmēr nozīmē, ka slimības tiešām ir “jaunas”. Apspriežam arī to, ka joprojām ir daudz mītu un pieņēmumu par Āfrikas cūku mēri, un komentāri sociālajos tīklos bieži vien pierāda, ka daudzas lietas cilvēki nepārzina, bet viedoklis tomēr ir.Kopumā šī ir epizode par bīstamām slimībām, Ivara personīgo pieredzi un interesantiem gadījumiem viņa karjerā, kā arī par to, kā pareizi rīkoties, ja medību platībās konstatēts Āfrikas cūku mēris.

Klimata prognozes, kas nav piepildījušās un ir devušas iemeslu skeptiķiem kritizēt klimatologu darbu. Informācija liecina, ka skepsei tiešām ir pamats. Skaidrs, ka prognozes var būt precīzākas un mazāk precīzas, var būt pavisam kļūdainas, bet svarīgs arī veids, kā ziņas nodot sabiedrībai. Nav jābrīnās, ka daļa sabiedrības kļūst skeptiska, ja pat 20 un 30 gadu senās publikācijās var lasīt tieši tādas pašas draudīgas prognozes, kā tagad. Tikai toreiz tās tika attiecinātas uz daudz tuvāku nākotni. Nākotne pienāca, draudīgās no prognozes nepiepildījās, tā vietā parādās arvien draudīgākas prognozes. Lai arī vispārīgi raugoties, saturisku kļūdu daudzos ziņojumos nav, mulsinoša ir vārdu izvēle un tonis. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrība ir nogurusi. Šoreiz vairāk par starptautisku organizāciju ziņojumiem, kas ar kādu noteiktu domu izplatīti pasaulē, tomēr izrādījušies greizi. Diemžēl arī daļa atbildīgu institūciju ziņojumi ir tādi, ko var saukt par biedēšanu. No vienas puses – ja prognozes vēsta nelāgas lietas, par tām ir jāstāsta, bet paskatoties, kāda ir izvēlēta vēstījuma forma, ir skaidrs, ka šādā veidā noturēt sabiedrības uzmanību nevar bezgalīgi. Piemēram pirms gandrīz 25 gadiem, 2001. gada 21. maijā, Apvienoto Nāciju organizācijas tā laika ģenerālsekretārs Kofi Annans sacīja šādi: "Globālā sasilšana uzskatāma nevis par attālām potenciālām briesmām, bet gan par vistuvākajā laikā iespējamu katastrofu." Šāda frāze, protams, ir interpretējama un uztverama dažādi, bet cilvēkam, kurš savās ikdienas gaitās daudz nesaskaras ar vides jautājumiem, 25 gadi varētu būt par ilgu, lai teiktu, ka globālā sasilšana ir "vistuvākajā laikā iespējama katastrofa". 2001. gadā publicētajā ziņā britu raidsabiedrība BBC vēl piemin, ka Kofi Annans jau iepriekš kā "neveiksmīgu" raksturojis ASV lēmumu noraidīt globālo līgumu par siltumnīcas efektu radošu gāzu izplūdi atmosfērā un paudis cerību, ka Vašingtona grozīs savu viedokli. ASV prezidenta Džordža Buša administrācija uzskata, ka Kioto vienošanās par cīņu pret globālo sasilšanu esot netaisnīga, jo uzveļot nepieņemami smagu nastu ASV ekonomikai, neiesaistot tajā jaunattīstības valstis. ASV lēmums izraisījis asu Eiropas, Japānas, Krievijas, Ķīnas un citu valstu kritiku. Tiesa, jau pēc diviem mēnešiem Krievija pati sāka atteikties no Kioto vienošanās. Tātad jau pirms 25 gadiem aina bija ļoti līdzīga pašreizējai, un arī tagad ANO turpina celt trauksmi par klimata pārmaiņu drīzu katastrofālu ietekmi uz cilvēci. Mēs redzam klimata pārmaiņas, bet vai to var saukt par katastrofu? Var jau būt, ka daļai sabiedrības tā šķiet, bet vai daļai, kas klimata pārmaiņas sevišķi neizjūt savā ikdienā, varētu šķist pārspīlēti gadu desmitiem brīdināt par drīzu katastrofu, kura tā arī nav ieradusies. Ir arī prognozes, kas nav piepildījušās. Tā paša 2001. gada jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas pētnieku grupa, ko tagad mēs pazīstam ar nosaukumu ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome jeb IPCC ziņoja, ka jaunākie aprēķini paredz globālās temperatūras pieaugumu līdz šī gadsimta beigām par 5,8 grādiem. No tik ekstrēma scenārija pētnieki arī ir atteikušies. Pašreizējie scenāriji paredz, ka sliktākajā gadījumā globālā gaisa temperatūra līdz šī gadsimta beigām būs 4 grādus virs pirms industriālā perioda vidējās temperatūras, bet ticamākā versija ir, ka tā būs aptuveni 2,5 grādus virs pirms industriālā perioda temperatūras. 

Elīza piedzima divu mēnešus par ātru. Viņas sapnis ir staigāt. Pašai. Bet Markusu mēs redzējām tuvplānā Latvijas Televīzijā šovasar dziesmu svētkos. Roka uz sirds. Stāv stalti. Dzied himnu. Tikai mamma zina, ka līdz piecu gadu vecumam dēls pat nestaigāja. Šo bērnu gribas spēks ir neticams. Un vecāku spēja nepagurt – apbrīnojama. Rehabilitācijas centrā “Poga” viņi vingro līdz sviedriem. Labdarības maratons “Dod pieci!” šogad veltīts viņiem. Tāpēc 3 dīdžeji nedēļu strādās Stikla studijā un atskaņos tikai klausītāju izvēlētas dziesmas. Bet vienu no viņiem vēl pieķeram, skrienot gar Raini. Labdarības maratons “Dod pieci!” šogad sabiedrības uzmanību pievērš kustībai – tās nozīmei, iespējām un bieži vien nepiešķirtajai vērtībai. ✋

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Šie abi vārdi tiešā veidā ir saistīti ar burtiem. Burti ir grafiskas zīmes valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai. Burti ir mums visapkārt gan drukātajos, gan digitālajos medijos. Sākot no izaicinošiem virsrakstiem ziņu portālos, beidzot ar neskaitāmiem teikumiem drukātās grāmatu lapaspusēs. Ir vērts šiem visnotaļ daždažādiem vizuālajiem elementiem pievērst īpašu uzmanību, jo nereti tikai nelielas nianses burtos mēdz atvieglot vai — tieši otrādi — apgrūtināt mūsu lasīšanas pieredzi. Vai esat aizdomājušies, kāpēc dažreiz, lasot tekstus, lasīšana ir raita un viegla, turpretī citreiz tā ir apgrūtināta, proti, sanāk itin bieži putroties, pārlasīties un priekšlaicīgi nogurt kāda garāka un sarežģītāka teksta priekšā? Lai gan iemesli var būt dažādi, tomēr iespējams, ka pie vainas ir kāda vizuāla detaļa, izmantotajos burtos. Šo niansi tipogrāfijā sauc par rēdzi jeb serifu. Šie abi vārdi nozīmē vienu un to pašu — tie apzīmē burta līniju noslēgumus. Tās ir īsas svītriņas vai ornamenti, kas pievienoti rakstzīmju vilkumu galos. Rēdzēm jeb serifiem pārsvarā ir praktiska funkcija, kas caur stilistiskām variācijām vienlaikus kļūst par dekoratīviem elementiem. Vārda "rēdze" izcelsme varētu tikt saistīta ar vārdu "radze", kas nozīmē "ass izvirzījums vai izcilnis", kā arī vēl viena nozīme vārdam "radze" ir "govs ar ragiem". Tēlainās līdzībās domājot, varam uzskatīt ka rēdzes ir praktiski un dekoratīvi ragi burtu galos. To pašu apzīmē vārds "serifs", kura izcelsme ir neskaidra, taču tiek uzskatīts, ka tas cēlies no holandiešu valodas vārda "schreef", kas nozīmēja "rakstīt", un vēlāk, 19. gadsimtā, nostiprinājies angļu valodas terminoloģijā saistībā ar gravēšanas un iespiedtehnikas attīstību. Mūsdienās latviešu valodā vārds "serifs" ieviesies kā patstāvīgs un bieži lietots termins grafikas dizaina profesionāļu vidū, popularitātes ziņā pārspējot krietni retāk lietoto vārdu rēdze. Burtu tipogrāfiskie elementi — serifi — veidojušies jau Senajā Romā. Tos var novērot romiešu cirstajos burtos. Viena no versijām ir tāda, ka akmens cirtēji izmantoja ar otiņu vilktas vadlīnijas akmenī izcērtamajiem burtiem, tādā veidā radot raksturīgās burtu paplašinātās beigas. Arī viduslaikos vērojamas līdzīgas tendences. Vēl pirms drukas tehnikas izgudrošanas rakstītie manuskripti ietekmēja serifu attīstību. Viduslaikos rokraksti tika veidoti ar spalvu un tinti, un burtu veidošanā būtiska loma bija rakstītāja roku kustībām un instrumentu īpašībām. Īpaši renesanses rakstībā burtu galiem nereti tika pievienoti noslēdzoši dekoratīvi spalvas vilcieni, kas uzlaboja lasāmību un veidoja dabisku teksta plūsmu. Šis princips vēlāk tika pārnests uz tipogrāfiju, kur burtu griezēji sākotnēji centās atdarināt rokraksta nianses, tādējādi veicinot serifu fontu attīstību un nostiprināšanos iespiedtehnikā. Tikai 19. gadsimtā popularitāti sāka iegūt burti bez serifiem, kas plaši līdzās serifu burtiem tiek izmantoti mūsdienu saziņā. Tipogrāfijas attīstībā būtisks aspekts ir lasāmība, un burti ar serifiem šajā kontekstā ir spēlējuši nozīmīgu lomu. No lasītāja skatpunkta serifu burti palīdz acij vieglāk uztvert tekstu, jo tiem piemītošie horizontālie un vertikālie akcenti dabiskāk virza skatienu caur rindiņām. Acīm kopumā ir vieglāk orientēties un ātrāk skriet pāri burtiem. Ja aplūkojam katru burtu atsevišķi, tad acis vieglāk un ātrāk atpazīt tos burtus, kam pievienoti serifi burtu galos, nekā tos, kam tādu nav. Grāmatās un žurnālos burti ar serifiem tiek uzskatīti par labāku izvēli, ja paredzēta ilgstoša teksta lasīšana. Ilgtermiņā tie palīdz mazināt acu nogurumu — burti kļūst skaidrāk uztverami un nošķirami cits no cita, kas rezultējas vienmērīgākā lasīšanas pieredzē.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā  pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Vāciskais "Liedertafel" latviešu valodā pazīstams jau sen. To lieto, gan lai apzīmētu noteiktu dziedāšanas veidu, gan arī saistībā ar latviešu dziesmu svētku vēsturi, kuras pētniecība, tāpat kā prakse, ir nepārtraukts process. Tāpēc atļaušos šodien dalīties ar kādu faktu, ko izdevās atklāt, sadarbībā ar Austrijas kolēģi šķetinot dziesmu svētku aizsākumu labirintus vāciski rakstošos avotos. Esam jau pieraduši gandrīz kā refrēnu skandēt to, ka dziesmu svētku vēsture sākas vāciski runājošajās zemēs, no kurām pie mums 19. gadsimtā ienāk vīru koru biedrības kopā ar to vāciskiem nosaukumiem, kā, piemēram, "Die Rigaer Liedertafel" vai Rīgas "Liedertafel", kas dibināta 1833. gadā. Taču kad tieši, kur un kā tas viss sākās? Koru dziedāšanas svētki 19. gadsimta Latvijā tika organizēti pēc modeļiem, kas, atsaucoties uz vācu vēsturniekiem Klausu Herbersu (Klaus Herbers) un Helmutu Noihausu (Helmut Neuhaus), parādījās pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806. gadā Napoleona karu laikā (Herbers un Neuhaus 2005). Par pašu terminu. To veido divi vācu vārdi – "Lieder", kas nozīmē "dziesmas", un "Tafel", ko varam tulkot kā "galds, tāfele vai dēlis". Šo abu vārdu saliktenim "Liedertafel" ir vairākas nozīmes, tostarp "dziesmu galds" un "himnu dēlis", taču kā organizācijas apzīmējums tas lietots saistībā ar kora biedrībām.    Pirmā "Liedertafel" biedrība tika dibināta Berlīnē ar nosaukumu "Zeltersche" jeb Celtera "Liedertafel", pamatojoties uz tās dibinātāja Karla Frīdriha Celtera (Carl Friedrich Zelter) vārdu, kurš cita starpā bija arī Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) tuvs draugs, ko apliecina viņu vairāk nekā 30 gadu ilgā sarakste (Otenberg 2006; Zehm un Schäfer 2006; Zehm 2006). Savā 1851. gadā izdotajā grāmatā par Celtera "Liedertafel" dibināšanu un darbību tās autors un biedrības pārvaldnieks Johans Vilhelms Bornemans (Johann Wilhelm Bornemann), pazīstams arī kā Vilhelms Bornemans vecākais, fiksējis svarīgas un interesantas detaļas par šīs – tātad pirmās – "Liedertafel" biedrības dibināšanu. Un proti, 1808. gada 28. decembra sanāksmē visi 24 biedrības biedri vienbalsīgi ievēlēja Celteru par savu meistaru jeb vadītāju. Pašu Bornemanu par tāfelmeistaru, kas varētu būt pārvaldnieks jeb valdes loceklis mūsdienu izpratnē, un Johanu Ernstu Volanku (Johann Ernst Wollank) par rakstu meistaru, tulkojot tieši no vācu "Schreibmeister", ko mūsdienās visticamāk sauktu par sekretāru. Šajā sanāksmē, un te es vēlos citēt precīzi, lai gan, protams, tulkojumā no Bornemana apraksta vācu valodā), "tika rūpīgi plānota Liedertafel dibināšanas diena" (Bornemann 1851, XI–XII), kad Liedertafel “piedzīvoja savus pirmos svētkus Angļu mājā” (turpat, XII). Šāda vietas izvēle ir zīmīga, jo tā parāda biedrības saistību ar Karaļa Artūra apaļā galda ideju. 1808. gada 9. maijā Celtera vadītās Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas biedri (Filips 2009), godināja vienu no savējiem, kurš bija saņēmis uzaicinājumu pievienoties slavenajai grāfa Esterhāzi kapelai. (Bornemann 1851, IX). Celtera teiktie vārdi Bornemanam nākamajā dienā pēc šī pasākuma kalpoja par iemeslu šim manam stāstam. "Vai jums vakardienas vakarā neienāca prātā Karaļa Artūra apaļais galds? Mēs gribam atmodināt seno dziedātāju sanāksmi. Tikai nekādu pļāpu par to pirms laika. Mēs gribam turpmāko diskrēti apspriest starp mums. Vispirms – virkne priecīgu dziesmu ar saturu un spēku; tās gribu es meklēt un sakārtot korim. Jūs gādājiet visu pārējo, kas tur vēl piederas. Jo īpaši izpētiet, kā tas tika darīts apaļā galda laikā. Pie mums tas jāsauc par Liedertafel. Viens meistars ar divpadsmit mācekļiem, bet to var dabūt kopā arī ar līdz pat 24 dziedātājiem. Kāds jau apmulsīs no šī nosaukuma. Kad viss būs klusībā labi sagatavots – tikai tad nāksim ar to klajā." (Bornemann 1851, XI) Tāds bija sākums tradīcijai, kas 2003. gadā tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajā sarakstā ar nosaukumu Baltijas dziesmu un deju svētki. Vai Karaļa Artūra apaļā galda ideja vēl aizvien ir dzīva? Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. “Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation”. In Experience and Expectation: The Future From the Past” in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Bornemann, Johann Wilhelm. 1851. Die Zeltersche Liedertafel in Berlin, ihre Entstehung, Stiftung und Fortgang, nebst einer Auswahl von Liedertafel-Gesängen und Liedern. Berlin: Decker. https://digital.zlb.de/viewer/image/15475926/0/LOG_0000/. Herbers, Klaus und Helmut Neuhaus. 2005. Das Heilige Römische Reich – Schauplätze einer tausendjährigen Geschichte (843–1806). Bohlau: Koln. Ottenberg, Hans-Günter (ed.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1799 bis 1827. 1. Auflage. Band 20, Nr. 1. München: btb. Zehm, Edith (ed.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1799 bis 1832. 1. Auflage. Band 20, Nr. 3. München: btb. Zehm, Edith und Sabine Schafer (eds.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1828 bis 1832. 1. Auflage. Band 20, Nr. 2. München: btb.

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula Jaunībā, kad strādāju Latvijas Televīzijas skaņu režisoru grupā, priekšniecība mūsu grupai piešķīra braucienu pieredzes apmaiņai ar Igaunijas Televīzijas toņmeistariem. Aizbraucām. Iegājām telpā pie viņu magnetofoniem un domājām, ka nu kāds stāstīs par to, ar kādu mūziku tiek noformēta ekrānā darba varonība vai darbaļaužu mītiņi, vai tamlīdzīgi. Bet nē, igauņu skaņu režisori neteica neko, tikai ar viltīgu smīnu tūlīt uzlika uz magnetofona kādu ierakstu, un tad pilnā skaļumā gāja vaļā tā sauktās buržuāziskās Igaunijas valsts himna. Faktiski tas bija simfonisks Somijas valsts himnas ieskaņojums, ko Igaunijas Televīzija droši vien lietoja ārzemju raidījumiem uz Somiju. Bet lieta jau tā, ka melodijas abām – Igaunijas un Somijas – nacionālajām himnām ir vienādas, kopīgas. To jau nu arī mēs zinājām, bet tik un tā prieks par šo skanisko apsveikumu bija abpusējs. Tur bija arī kāds cienījama vecuma skaņu režisors, kurš vairāk klusēja, bet, ja ierunājās, tad par savu pieredzi un pieredzes apmaiņu pateica īsi: "Vajag dzīvot no rājiena uz rājienu!", bet to viņš teica tipiski igauniskajā krievu valodas izrunā: "Nato šiķ ot vīkovora k vīkovoru!", tāpēc izrunas dēļ šī pamācība ignorēt priekšniecības rājienus bija jo amizantāka. Gados, kad mani uzņēma Komponistu savienībā, kontakti starp Latvijas un Igaunijas muzikologiem veidojās visai cieši, jo ik gadu pārmaiņus Baltijas zemju galvaspilsētās notika kopīgas konferences. Reiz, kad Benjamiņu mājas trešajā stāvā sagaidīju Igaunijas delegāciju, kāda igauņu dāma, acīmredzot zinādama, ka esmu ievēlēts arī Komponistu savienības valdē, spieda roku un, cieši acīs skatīdamās, teica vienu vienīgu teikumu: "Tikai nekļūstiet par konstitucionālu balodīti!" Ar to viņa brīdināja, lai, aizraujoties ar darbošanos komponistu savienībā, netopu pakalpīgs. Jo tādi “konstitucionāli balodīši”, kam svarīgākais šķita priekšniecības gribas iztapīga pildīšana, jau bija sastopami gan Igaunijā, gan Latvijā, bet Latvijā sevišķi. Pārsteidzošu pieredzi guvu, kad mani uzaicināja piedalīties kādā igauņu muzikologu ekskursijā. Tas bija viņu gadskārtējais gājiens uz mūzikas klasiķa Marta Sāra dzimtajām mājām vientuļā uzkalnā plaša sūnu purva vidū jeb tā saucamajā purva salā. Gājiena maršruts bija tīši izraudzīts bez ceļa – ar golfa zeķēs autām kājām tieši pāri sūnu purvam, apavus atstājot malā. Kāju iegrime purva sūnās nebija dziļāka par ceļgaliem. Mūsu pulciņš sasniedza vientuļas lauku mājas tālu purva salā, kur neviena sveša acs vai auss nevarēja traucēt. Tad gāja vaļā patriotisku dziesmu dziedāšana. To vidū bija arī Igaunijas nacionālās valsts himna, ko varēju līdzi vokalizēt, jo melodija man bija pazīstama no 1930. gadu Latvijas Dziesmu svētku repertuāra burtnīcām, tur Igaunijas un Lietuvas himnas bija kopkora programmā. Protams, sarunas un anekdotes bija tālu no sovjetiskās etiķetes... Pēc gājiena nākamajā dienā, staigādams pa saules piekarsēto Tallinu, iegriezos padzerties kādā tā saucamajā ieskrietuvē, – bija visur tajos laikos tādi pamazi veikaliņi, kur varēja dabūt augļūdeni un pa bulciņai. Mani pārņēma gluži vai šoks, kad aiz letes kā pārdevēju ieraudzīju vienu no dāmām, ar kuru kopā biju bridis purvu un dziedājis politiskas dziesmas. Es taču biju bijis tādās domās, ka šādos brīvsoļa gājienos piedalās tikai zināmi profesionāli mūziķi! Kad savu izbrīnu uzticēju pianistam un sabiedriskajam darbiniekam Vardo Rumessenam, saņēmu atbildi: "Jā, mums ir pašiem sava tautas universitāte, kurā var piedalīties ikviens uzticams patriots, kam rūp Igaunija, neatkarīgi no profesijas vai nodarbošanās." Te jāatgādina, ka tas bija laiks, kad oficiālas tautas universitātes, īstenībā lekciju klubi, kas veicināja sovjetisko režīmu, tika dibinātas pa malu malām, bet tajās, kā visur, valdīja cenzūra. Taču redz`, igauņi it kā sekoja likumīgajai modei, bet darīja to citādi.

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš 1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi. Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu. Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta.    Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām. Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu.                Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums. Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt". Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams. Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori. Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja. Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju. Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei. Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru. Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā. Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Vai zāle dārzā vēl būtu jāpļauj un vai rudens avenes griezt tagad vai pavasarī? Par šiem un citiem vēlā rudens dārza darbiem runājam Kā labāk dzīvot. Padomus sniedzd ārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un stādu audzētava "Baižas" saimniece Zane Zeltiņa. Lai arī jau novembris, bet ir silts un zāli jāturpina pļaut, jo tā aug augusi. Līdz ar to sapļaujas arī sakritušās lapas, kas veido mulčas kārtu. Tikai pļaušanai jāpagaida pēcpusdiena, kad zāle mazliet apžuvusi. Savukārt mulčas kārtas biezums jāizvērtē, vai nav par daudz. Ja grib skaistu mauriņu pavasarī, vēl vajag zāli nopļaut, jo ir silts un mitrs un zāle sāks pūt. Saulainā laikā pļaujam! Dobēs un mūžzaļajiem augiem lapas var atstāt. Tikai jāatceras tās novākt pavasarī. Kā arī jāizvērtē atstātās lapu kārtas biezums, lai nav par daudz. Beidzot var arī stādīt pavasara sīpolpuķes. Tāpat ar vara preparātiem jāmiglo rozes, vīnogas, rododendri, lai nevairojas sēņu slimības pēc mitrās vasaras.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok lītuot skaitļa vuordus.  Par pīmāru, ūtrys, trešs, divejūs, trejūs. Kai lobuok – ūtrais ci ūtrys, trešais ci trešs, divatā ci divejūs, trejatā ci trejūs? Var lītuot ari vacuos formys: ūtrys, trešs, catūrts, divejūs, trejūs, četrūs. Latgalīši var pa vacam saceit ari ar nanūteiktū golūtni, dūmuodami lelu nūteikteibu, taitod trešs dāls.  Mes īmam divejūs. Itū dorbu mes dorom trejūs, a ka četrūs, tod pavysam labi. Tikai pīktu klasi asmu pabeidzs, a jau gudrys skaitūs.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai esat kādreiz, ejot pa Rīgas ielām, sajutuši, ka kāds jūs vēro no namu fasādēm, no balkoniem vai ieejas portāliem? Tās ir sievišķīgās akmens sejas, kas jau vairāk nekā gadsimtu vēro pilsētu un tās cilvēkus. Šīs akmens dāmas – skaistas, cēlas, reizēm biedējošas – ir eklektiskma un jūgendstila laikmeta mūzas, tapušas laikā, kad Rīga kļuva par vienu no Eiropas arhitektūras pērlēm. Tās stāsta par skaistumu, gudrību un spēku, kas reiz tika atveidots akmenī. Eklektisma un īpaši jūgendstila periods Rīgā bija laiks, kad arhitektūra kļuva personiska — katra ēka bija veidota kā stāsts, fasādes detaļas piesātinātu emociju pilnas. Un nereti sievietes tēls namu fasādēs atspoguļoja skaistuma, gara un dzīves alegoriju. 19. gadsimta beigās, kad pilsēta piedzīvoja strauju uzplaukumu, sievietes tēls arhitektūrā bija viens no namu fasāžu dekoratīvajiem elementiem, simbolizējot dabas spēku, mākslu, intuīciju un skaistumu. Daudzus no šiem tēliem radīja Augusts Folcs – vācu izcelsmes tēlnieks, kura darbnīca Rīgā bija viena no nozīmīgākajām Baltijā. Folca darbnīca sadarbojās ar arhitektiem Eizenšteinu, Pēkšēnu, Alksni, Šēlu un citiem.Tieši viņu darbnīcā tapa daudzi sieviešu tēli, kas šodien rotā Rīgas ēku fasādes – smalki, emocionāli un dzīvi. Alberta ielā – Rīgas jūgendstila sirdī, Mihaila Eizenšteina projektētajās ēkās – šīs sievietes ir visdažādākās, viņu sejās atspoguļojas viss emociju spektrs: skaistums, ekstāze, šausmas, sapnis. Šie tēli rada drāmu, kurā akmens kļūst par dzīvu būtni. Ne velti saka, ka Alberta iela ir Rīgas akmens galerija – vieta, kur arhitektūra runā arī caur sievietes tēlu. Savukārt Elizabetes ielas 10a nama fasādē pārsteidz dramatiskā sieviete ar čūsku matos – viņa simbolizē zināšanas, kaisli un cilvēka iekšējo konfliktu – to, kas vienlaikus pievelk un biedē. Tā ir jūgendstila būtība: noslēpumainais skaistums... Arī ārpus jūgendstila epicentra, Ģertrūdes ielā 10/12, sieviešu tēli veido harmonijas pilnas kompozīcijas. Tur portālu ieskauj sievietes figūras, kas saplūst ar ziedu un lapu ornamentiem – dzīves un dabas vienotība. Un tad – Smilšu iela. Te mājo īpašs noslēpums... Smilšu ielā 8, arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projektētajā namā, virs portāla slejas divas akmens dāmas. Viņu sejās – gan maigums, gan noslēpums, it kā starp viņām noritētu klusa saruna. Tās it kā sarunājas – viena pavērsta gaismai, otra ēnai. Folca darbnīcas tēlnieki šeit radījuši sieviešu figūras, kas ir gan dekoratīvas, gan emocionāli patiesas. Un tomēr… Tikai dažu soļu attālumā ir viņa — skaistākā no visām. Smilšu ielā 2 – Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā, kur virs portāla slejas majestātiska kariatīde. Tautā viņu sauc par "Akmens Mis Rīgu". Viņas sejas vaibsti ir gandrīz dzīvi – viegli pacelta galva, dziļš, mierīgs skatiens, lūpas, kas it kā tūlīt pasmaidīs. Kopā ar pāva tēlu, kas simbolizē skaistumu, un spārnoto sievietes galvu – saules simbolu, šī fasāde kļuvusi gandrīz vai par Rīgas jūgendstila emblēmu. Te Folca darbnīcas meistarība un Pēkšēna arhitektūra saplūst pilnīgā vienotībā – akmenī dzimst sieviete, kas pārdzīvojusi gadsimtus. Fasādes centrā, virs ieejas portāla, atrodas sievietes figūra ar mierīgu, cēlu sejas izteiksmi, kuru ieskauj bagātīgi jūgendstila ornamenti. "Akmens Mis Rīga" ir kļuvusi par neoficiālu Vecrīgas skaistuma un jūgendstila emblēmu. Tūristi to bieži fotografē, un tā tiek pieminēta arī Rīgas jūgendstila muzeja un arhitektūras vēsturez lekcijās kā viens no simboliskākajiem sievietes attēlojumiem Latvijas arhitektūrā. "Akmens Mis Rīga" ir ne tikai arhitektūras rotājums. Viņa ir pilsētas seja, rīdzinieces ideāls, skaistuma un spēka alegorija. Tāpēc, kad nākamreiz, kad iesiet cauri Vecrīgai, paskatieties augšup. Varbūt sastapsiet viņas skatienu!

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Lai gan programmatūras izstrādātāji mēģina ar to cīnīties, mākslīgais intelekts var tīri labi palīdzēt interneta krāpniekiem veikt plānotos noziegumus. Kā tas notiek, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un digitālo mediju eksperts Artūrs Mednis. Lai cilvēki neuzķertos uz investīciju krāpniekiem vai vismaz mazāk būtu upuru, Elviss Strazdiņš iesaka visiem apmeklēt Latvijas Bankas mājaslapu un atrast tirgus dalībnieku sadaļu, pārbaudīt, vai platforma vai finanšu iestāde ir tur minēta. "Tikai tur uzskaitītajās platformās vai bankas, vai finanšu iestādēs drīkst investēt. Nekur citur nedrīkst investē. Kad šo mantru atcerēsies visi topošie pelnītāji un investori, viņu [apkrāpto] būs daudz mazāk," norāda Elviss Strazdiņš. Daudzi nezina, ka šāda iespēja ir pieejama. Jāņem vērā, ka krāpnieki var arī aizbildināties, ka bankas konkrēto investīciju kompāniju negrib akreditēt. Uz nevajag paļauties. "Brīžiem krāpnieki izmanto daļu no legāla uzņēmuma nosaukuma un pieliek galā kādu papildus vārdiņu un pēc tam stāsta cilvēkiem, ka esam daļa šīs grupas, pamatkontaktu sarakstā neesam atrodami, bet esam apmēram tas pats legālais uzņēmums," norāda Gints Mālkalnietis. Šādas nelegālas platformas rada vienu pēc otras, reti, kad CERT.lv vēršas cietušie ar vienu viltus investīciju platformu, kurā iekrituši. Artūrs Mednis dalās pieredzē, ka viņš cenšas vairāk iztērēt krāpnieku laiku sarunā, lai mazāk viņiem būs laika citiem, kas tiešām var "iekrist".  "Tajā brīdī, kad pilnībā visa krāpniecības shēma tiks realizēta ar mākslīgo intelektu, kad zvanītājs būs robots, krāpniekam būs vienalga, cik laika es tērēju, jo vienlaicīgi varēs krāpt kaut vai tūkstoti cilvēku. Kamēr tas ir reāls cilvēks, kas runā ar mani, vai pat gaida, tikmēr nevar apkrāpt kādu citu cilvēku," atklāj Artūrs Mednis. Viņš vērtē, ka tiem, kas saprot, ka runā ar krāpnieku, vajadzētu ar viņu ilgāk sarunāties, lai pasargātu citus. Nevis uzreiz teikt – hei, es zinu, kas tu esi.  Elviss Strazdiņš gan min, ka cilvēkiem nevajadzētu riskēt, jo ilgākas sarunas laikā var arī instalēt kādu spiegvīrusu un cilvēku tomēr apkrāj. Ilgāka saruna tomēr ir riskanta.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

Lai gan valstī vērojams darba roku trūkums, cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu joprojām ir problēmas. Cik pieprasītas darba tirgū ir personas ar invaliditāti un kā ieinteresēt darba devējus nodarbināt šādus cilvēkus? Par integrāciju darba tirgū sarunā piedalās biedrības "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam" un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja Liene Reine-Miteva, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, kā arī sociālā mentore Inese Raisa-Reisa, kas darbojas kā asistents darba procesā. "Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, kuriem neesam pievērsuši uzmanību tik daudz. Kur nav speciālas atbalsta politikas, nav speciāli integrējošu pasākumu, lai radītu izpratni par dažādām invaliditātēm. Darba devēji arī ir neizpratnē, nezina, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Labprāt ņemtu kādu darbā, bet nav gatavi ieguldīt daudz laika un pūļu, lai vienu vai otru lietu iemācītu. Rezultātā sabiedrība bieži ir neizpratnē," vērtē Ivars Balodis. Bieži vien arī paši cilvēki nav motivēti, jo sociālo pakalpojumu politika ir tāda, ka bieži strādāt ir neizdevīgāk, nekā saņemt pabalstu. Tas arī atspoguļojas nodarbinātībās situācijā. "Mēs cenšamies pārvarēt attieksmi, ka no vienas puses labprāt kaut ko nodrošinātu, no otras puses - ļaut cilvēkiem strādāt. Nebūs tā, ka tagad visiem ir jāstrādā, šim procesam jābūt no bērnības, jāmācās skolā kopā, jābūt atbalsta mehānismiem gan darba devējiem, gan pašiem cilvēkiem, jābūt sistēmai, kas darba prasmes un iemaņas iemāca. Tikai pēc tam varam runāt, ka sistēma ir mainījusies un attieksme ir mainījusies," atzīst Ivars Balodis. Kā cilvēki ar invaliditāti šobrīd tiek iesaistītidarba tirgu? Par pieredzi kādā no mazumtirdzniecības veikalu tīklā un ēdināšanas iestādē interesējās Daina Zalamane. Runājot par mentoru piesaisti cilvēku ar invaliditāti iesaistei darbā, Ivars Balodis vērtē, ka lielāka atbildība jāuzņemas valstij un finansējumam vajadzētu būt no Valsts nodarbinātības aģentūras budžeta.  "ja būtu atbilstošs atalgojums, mentorus varētu atrast ļoti daudz," uzskata Inese Raisa-Reisa. "Tikai vajadzētu atrast pareizo pieeju apmaksas sistēmai. Mums ir daudz bijušo mediķu, kas labi saprot šo tēmu, pedagogi visās vecuma grupās. Domāju, ka cilvēki būtu ieinteresēti." Liene Reine-Miteva piebilst, ka vērtīgas būtu apmācības mentoriem.

Pēdējos gados turpina pieaugt sīko zādzību, piesavināšanās un laupīšanas gadījumu skaits!  Tikai reģistrētu noziegumu skaits pērn pārsniedza vienpadsmit tūkstošus! Nereti zagļiem dzīvi atvieglo paši potenciālie upuri, tāpēc, otrdienas raidījumā saruna ar apsardzes "Alianse" drošības ekspertu Valdi Bogdanovu, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja priekšnieku Andi Rinkevicu un Latvijas apdrošinātāju asociācijas prezidentu Jāni Abāšinu par to kā visefektīvāk pasargāt savu mājokli no garnadžu iebrukuma.     

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Raidījumā pievēršamies nodarbei, kas vasarā - atvaļinājumu sezonā - aizrauj daudzus - tā ir lasīšana. ASV pētnieki secinājuši, ka aizvien samazinās cilvēku skaits, kas ikdienā lasa. Tikai nepilna puse no aptaujātajiem gadā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Vai arī Latvijā esam kļuvuši slinki grāmatu lasītāji, vai šī sērga mūs neskar? Kāpēc šodien cilvēkiem ir tik grūti koncertēties sarežģītākiem tekstiem un ilgākai lasīšanai, kā to maina formāts, kādā lasām, un vai tomēr grāmatnīcas sastapsim arī pēc vairākām desmitgadēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile. "Samizdats" padomju gados Pagrīdes tipogrāfijas, mūzika uz kauliem, nevēlamas recepšu un budisma grāmatas - tas viss raksturo veselu subkultūru Padomju Savienībā, ko dēvē par "samizdatu". Bet padomju sistēmā cilvēki izcēlās ar lielu radošumu, tāpēc noteikumus allaž mēģināja kaut kā apiet un aizliegtās lietas izdot jebkurā gadījumā. Kurā laika posmā un cik plaši cilvēku dzīvi raksturoja "samizdats"? Sižeta ievadā skan grupas “Dzeltenie pastnieki” dziesma “Zaļais garais vilciens”, kas iekļauta 1981. gada albumā “Bolderājas dzelzceļš”. Taču grupas mūzika un dziesmu teksti padomju iekārtā tika noraidīti, “Dzeltenie pastnieki” kļuva par pagrīdes grupu, kurai nebija tiesību oficiāli uzstāties koncertos. Aizliegtie mūzikas ieraksti, ko cilvēki tomēr mēģināja pavairot un izplatīt, bija viena no "samizdata" formām. "Samizdats" no krievu valodas tulkojams kā “pašizdošana”, to, ko šis vārds ietver, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, kura šobrīd pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Kā zināms no bērnībā lasītām pasakām, tad zupu var izvārīt arī no cirvja kāta. Tomēr kā pagatavot garšīgu un veselīgu zupu? Raidījumā Kā labāk dzīvot to atklāj šefpavāre Ina Poliščenko un šefpavārs Ingmārs Ladigs. Pagatavošanas ziņā vienkāršākās zupas ir aukstā zupa vai frikadeļu zupa, vai kāda vistas buljona zupa ar makaroniem, kas garšo gan bērniem, gan pieaugušajiem.  Zupas pamatā tomēr ir buljons, īsts buljons. Ingmārs Ladigs rāda, kā gatavot buljonu no vistas kauliem, gan dzidro vistas buljonu, gan tumīgo. View this post on Instagram A post shared by kā labāk (@ka_labak) Ja ātri jāsagatavo zupa un nav mājās buljona, var apcept sviestā dārzeņus, tieši sviestā, jo sviests labi ievārās buljonā. Pielikt vēl makaronus un ātri paēst. Protams, pievienot daudz zaļumus. Var arī pielikt vārītu olu zupā. Ja svētdienas vakarā izvāra lielo zupas katlu visai nedēļai, to var sasaldēt porcijās, bet var arī visu katlu ielikt ledusskapī un četras piecas dienas zupu var baudīt. Silda tikai tik, cik apēdīs. Ja zupā neliek kartupeļus, tos var pasniegt atsevišķi, ceptus. "Visskumjāk ir gatavot zupas, kur ir daudz dārzeņu, kur ir gan ziedkāposti, gan tomāti, gan cukini, gan sīpols. Ilgi stāvot dārzeņi maina konsistenci. Labāk izvēlēties krēmzupu pagatavot. Klasiskais variants ir tomātu krēmzupa, kuru ledusskapī tur bez saldā krējuma," norāda Ingmārs Ladigs. Viņš iesaka tomātu zupai pievienot cūkgaļas cauraudzi, būs arī latviska garša. Ina Poliščenko atklāj, ka viņa nevāra klasiskas zupas, bet izmanto to, kas ir ledusskapī. Klasika ir kartupeļu biezzupa, kurā ir sīpols, apcepts cūkgaļas cauraudzis, kartupeļi, buljons vai ūdens. Kartupeļus novarā, sablendē, pievieno saldo krējumu, muskatriekstu.  Kartupeļu biezzupu var pasniegt arī ar kūpinātu lasi. Lai biezzupa nepārvērstos biezputrā, jaizvēlas pareizais kartupeļu daudzums attiecībā pret šķidrumu, uz litru šķidruma vajag apmērā 200 -250 gramus kartupeļu. Biezzupai jābūt saldā krējuma konsistencē. Ja ir lielāks katls kartupeļu biezzupas, saldo krējumu var pievienot katru reizi, kad silda attiecīgo porciju, būs garšīgāk un svaigāk. Klasiskā aukstā zupa - bietes, kefīrs, ola, zaļumi, vari pievienot vārītus kartupeļus. Ja rozā aukstā zupa ir apnikusi, var gatavot kefīru ar gurķiem, vai kefīru ar avokado.  

Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās? 

Kļūsti par mūsu patreon un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeValaIegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/Pieseko mūsu soc tīkliem:Instagram: https://www.instagram.com/podkasts_bizevala/?hl=enTikTok: https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa