Podcasts about tikai

Tiekamies ar dzīvnieku patversmes "Mežvairogi" saimnieci Danutu Priedi, kura jau 20 gadus rūpējas par divām laču meitenēm un var par lāčiem pastāstīt ļoti daudz - par sugu, par uzvedību, par riskiem, par lielākajām problēmām. Pieskaramies arī citām tēmām - klaiņojošiem suņiem, dzīvnieku glābšanu, situācijas, kad dzīvnieks cietis. Epizodi atbalsta Medību saimniecības attīstības fonds.

No zirgu pajūga līdz īpaši aprīkotam transportam, kas spēj uz lauku ceļa pieņemt gan dzemdības, gan reanimēt pacientu. Neatliekamās palīdzības iespējas simts gadu laikā ir piedzīvojušas teju neticamas pārmaiņas un labi, ka tā, jo šodien mūsu iespējas saņemt ātru mediķa palīdzību ir krietni lielākas nekā agrāk. Tikai pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem Jēkaba kazarmās ar zirgu pajūgu tika nogādāti sasirgušie un darboties sāka Ātrās ārsta palīdzības stacija. Tie bija mūsdienu neatliekamās medicīniskās palīdzības pirmsākumi. Kā gadu gaitā mainījies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbs? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta pētnieks, Neatliekamās medicīnas ārsta palīgs Rafaels Ciekurs.  

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem. Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs. Vēsture nav pagātne – tā ir šodienas stāsts Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska. «Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs. Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā. No padomju laika posta līdz atjaunošanas stāstiem Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas. Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts. Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti. «Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs. Pēdējo 25 gadu laikā – būtisks izrāviens Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi. Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā. Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas. Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu. Jauna tendence – muižas atjauno draugu kopienas Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas. Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus. «Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs. Kad bijušie skolēni glābj savu skolu Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes. «Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs. No Ventspils līdz doktora studijām mākslas vēsturē Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku. Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē. «Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro. Kā divi dzīvokļi Ķengaragā papildināja Rundāles pils muzeju Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju. Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā. Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā. Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms. «Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta. Vēl daudz kas gaida atklāšanu Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos.  Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā. Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību. Ne visas muižas sagaida glābējus Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu. Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus. «Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs. Piļu un muižu festivāls aicina doties ceļā Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu. Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti. «Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs. Kultūras mantojums ir cilvēku stāsts Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu. «Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

Ko par cilvēku stāsta viņa grāmatu plaukts? Monopolā saruna ar grāmatu antikvariāta saimnieci Gunu Zelmeni par lappusēm, kas glabā vairāk nekā tikai tekstu. Raidījumā skan: Suzanne Vega - "Tom's Diner" Keith Jarrett - "The Köln Concert" (fragments) Eric Clapton - "Wonderful Tonight" Kārlis Lācis un Aija Vītoliņa - "Pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu"

Tiekamies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš veicis interesantu māksliniecisku pētījumu par vizuālajiem arhetipiem, kas ir ģeneratīvā mākslīgā intelekta modeļu pamatā un kas ir arī viņa izstādes centrā. No visiem mūsu estētiskajiem un kulturālajiem aizspriedumiem, ko gadu gaitā esam uzkrājuši interneta dzīlēs, barojas mākslīgā intelekta modeļi un spoguļo mūs, pēc tam turpinot barot mūs atpakaļ ar tiem pašiem stereotipiem un arhetipiem. Šo mijiedarbi savā praksē pēta Jurģis Peters.  Mākslinieks ir doktorantūras pētnieks Tamperes universitātē, bet vispirms ieguvis maģistra grādu gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan datorzinātnē Birmingemas universitātē.  RIXC galerijā Rīgā ir skatāma jūsu izstāde "Uzmācīgās domas" ar pavadteikumu - par ko nespēj pārstāt domāt mākslīgais intelekts? Par ko tas nespēj pārstāt domāt? Jurģis Peters: Strādājot pie šīs izstādes un eksperimentējot ar to, kā mēs varam salauzt mākslīgā intelekta sistēmas, tā ir mana kiberdrošības ievirze, man šķiet ļoti interesanti pamēģināt sistēmu salauzt vai atrast kaut kādu veidu, kā tajās iekļūt citādāk. Mēģinot lauzt šo sistēmu, izmēģinot daudzas dažādas pieejas, lielākā daļa nestrādāja, bet viena, kas strādāja, bija pieeja, ja mēs mākslīgajam intelektam dodam viņa pašradīto saturu, tad laika gaitā sistēma "apēd sevi". Interesanti ir tas, ka saturs, kas tiek radīts, sāk atkārtoties kaut kādā mērā. Lai gan tas nav vienmēr vienāds, bet sāk atkārtoties dominējošās formas, kompozīcijas, krāsas. Šīs ir lietas, pie kurām mākslīgā intelekta sistēma vienmēr atgriežas. (..) Viena lieta ir tas, ko mēs nododam kaut kādas savas prasmes un to autorību [mākslīgajam intelektam], un vēl ir vides jautājums, par ko, man liekas, vispār mākslīgā intelekta kontekstā ļoti maz runāt. Ka tas ir vidi ļoti piesārņojošs pasākums, jo patērē ārprātīgi lielus resursus. Tikai mēs to neredzam. Vai jūs arī par to savā ikdienā, strādājot ar tehnoloģijām, domājat? Jurģis Peters: Par šīs tēmas aktualitāti, cik esmu saskāries Somijā, ļoti daudz runā, un tā ir viena no pusēm, ja tu tiešām izvēlies strādāt ar mākslīgo intelektu, tam ir jābūt ļoti lielam pamatojumam. Citādi tas kaitējums videi un tas, cik resursu ir nepieciešami, neatspēko to, ka varbūt vienkārši gribas uztaisīt kādu attēlu.  Par to, man šķiet, ir ļoti polarizējoša attieksme, ir kritiskā perspektīva, kur ir ļoti daudz mākslinieku, bet es varu vairāk par Somiju runāt, kuriem šķiet, ka mākslīgo intelektu nevajag izmantot vides problemātikas dēļ. Bet ir otra daļa, kas vairāk ir saistīta ar pētniecību, kur joprojām šķiet, ka mākslīgais intelekts ir atrisinājums visām problēmām un ka tikai mākslīgo intelektu varam tikt tālāk. Ir ļoti grūti balansēt pa vidu. Es piekrītu tam, ka izmantošana ir leģitīma tad, ja tam ir tiešām iemesls. No otras puses, šie rīki ir brīnišķīgi, tiem ir tiešām ļoti lielas iespējas, ir situācijas, kad ir svarīgi, ka mēs tos izmantojam. Savā mākslinieciskajā praksē es šim aspektam tik ļoti nepievēršos, jo šķiet, ka par to jau ārkārtīgi daudz runā. Bet varbūt es esmu kādā burbulī.

Kopš pagājušā rudens, kad saplaisāja Evikas Siliņas valdības koalīcija, bieži dzirdējām, ka šai koalīcijai alternatīvas nav, tādēļ nāksies vien kā nebūt nodzīvot līdz vēlēšanām ar šo pašu. Bet pagājušas ir vien divas nedēļas kopš Siliņas demisijas, un Latvijā jau ir jauns premjers un jauna valdība. Tikai droni gan turpina ielidot, un kāds nepamanīts pat uzsprāga ezerā. Tas gan nav tik traki kā Rumānijā, kur Krievijas drons ietriecās dzīvojamajā ēkā. Par visām šīm aktualitātēm runājam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Romāns Gagunovs, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.  

Kopš pagājušā rudens, kad saplaisāja Evikas Siliņas valdības koalīcija, bieži dzirdējām, ka šai koalīcijai alternatīvas nav, tādēļ nāksies vien kā nebūt nodzīvot līdz vēlēšanām ar šo pašu. Bet pagājušas ir vien divas nedēļas kopš Siliņas demisijas, un Latvijā jau ir jauns premjers un jauna valdība. Tikai droni gan turpina ielidot, un kāds nepamanīts pat uzsprāga ezerā. Tas gan nav tik traki kā Rumānijā, kur Krievijas drons ietriecās dzīvojamajā ēkā. Par visām šīm aktualitātēm runājam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētājs Romāns Gagunovs, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.  

"Skaisti dziedi, lakstīgala Rīgas torņa galiņā." Šāds raksturojums nebūs precīzākais, jo lakstīgalas nesastapsi sēžam augstu kādā atklātā koka galotnē un dziedam. Dziedot lakstīgalas galvenokārt sēž krūmu vai koku lapotnē, visbiežāk to vidusdaļā, nevis galotnē.  Ar skaisto pogotāju iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. Lakstīgalas dzīves vide ir dažādi upmalu un mežmalu krūmāji, mitras un krūmainas pļavas pie upēm un strautiem, dārzi un to apkārtne. Tikai galvenais, ka atrodami gana daudz krūmi.  Daudziem ir zināma raksturīgā lakstīgalas pogošana, kura sastāv no vairākām atšķirīgām frāzēm, kas tiek vairākkārt atkārtotas. Atsevišķu lakstīgalu dziesmas daudzveidība ir atkarīga no putna pieredzes. Tik raksturīgās dziesmas dēļ lakstīgalai ir bijusi liela nozīme arī latviešu kultūrā.  Lakstīgalas uztraukumu raksturo skaļi svilpieni. Bet, par spīti krāšņajai dziesmai, lakstīgalas izskats gan nav tik krāšņs. Lakstīgalas ir brūngani pelēki putni ar tumši rūsgano asti. Vēderpuse ir gaišāka - balti pelēka, ar nelieliem raibumiņiem sānos.  Ligzdu lakstīgalas būvē krūmos uz zemes, pērnajās lapās, diezgan noslēptās vietās. Lakstīgalas barojas galvenokārt ar dažādiem kukaiņiem, to kāpuriem, sliekām, gliemežiem un citiem bezmugurkaulniekiem, kā arī reizēm ar ogām un sīkiem augļiem. 

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

Stāsta muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone. Pārraides producente: Inga Saksone. Par Žani Lipki mēs bieži domājam Ķīpsalas kontekstā, bet viņa glābšanas stāsts nav piesaistīts vienai vietai, tas drīzāk ir vesels palīgu tīkls, kas izkliedēts pa Rīgu – ar pagrabiem, darbnīcām, tukšiem dzīvokļiem un cilvēkiem, kuri katrs savā brīdī piekrīt palīdzēt, reizēm labi apzinoties, ka šis lēmums var maksāt dzīvību. Viena no šādām vietām atradās pie Ziedoņdārza, Čaka ielas apkārtnē – vietā, kur vācu zenītartilēristi bija iekārtojuši savas pozīcijas un kur nepārtrauktā šaušana lika trīcēt sienām un plīst logiem. Tieši šajā apkaimē, pamestās darbnīcās, kādu laiku slēpās arī pianists Semjons jeb Sīmanis Ostrovskis, dzimis 1896. gadā, Latvijas Mūziķu biedrības biedrs, kura sievu un trīs bērnus nogalināja Rumbulā. Par šo vietu ir saglabājusies Kārļa Jankoviča liecība, kur viņš raksta: “Namā Nr. 103 dzīvoja Slovins, Ostrovskis, Dolgicere (māte), viena francūziete, Levius un vēl viens liela auguma vīrs…” Šis uzskaitījums ir lakonisks, bet tāda ir situācija – cilvēki, kas savākti no dažādām vietām, salikti vienā telpā un uzticēti viens otra klātbūtnei. Ostrovska ceļš līdz šai slēptuvei bija sarežģīts un pilns nejaušību. Pēc izbēgšanas no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Kaizervalde”, kur viņš pēc geto bija nonācis un strādāja Balastdambja darbnīcās par palīgstrādnieku metināšanā, viņš vairākas dienas slēpās, mainot vietas – Vīlandes ielas pagrabos, tukšos dzīvokļos, pat katlumājā, paļaujoties uz svešinieku labvēlību, līdz sastapa pirmskara paziņu Andreju Babstu. Andrejs pats bija ebrejs, kuram bija izdevies varas iestādes pārliecināt, ka viņš ir pareizticīgs krievs. Taču viņš draugam neatteica palīdzību vēl dažas dienas atrast drošu patvērumu. Andrejs draugam sarunā vēl vienu palīgu – sētnieku Aleksandru Oboļeviču. Taču šie risinājumi ir īslaicīgi, un katra nakts var pārvērsties par pēdējo – ar klauvējieniem pie durvīm, ar pārmeklēšanām, ar sajūtu, ka nākamajā brīdī viss sabruks. Ostrovskis vēlāk atcerējās, ka vienā brīdī jau bija atvēris logu, lai lēktu no trešā stāva, ja viņu nāks apcietināt. Tikšanās ar Lipki šajā kontekstā nav tikai veiksme, tā ir robežsituācija, kurā viens cilvēks ar savu mieru un pārliecību pēkšņi maina notikumu gaitu. Lipke aizveda Ostrovski uz darbnīcu pie Ziedoņdārza, Čaka ielā, kur aiz parastām durvīm bija paslēpta telpa ar cilvēkiem, kuri bija paglābti no geto vai izvesti no nometnēm. Šī vieta ir pagaidu risinājums, un visi to apzinās – jo tuvumā atrodas vācu karavīri, un jebkura kļūda var visu iznīcināt. Kad kļūst zināms, ka apkārtnē notiek pārmeklēšanas, Lipke pieņem lēmumu visus pārvietot. Viņš to pasaka savā raksturīgajā manierē – ar ironiju, kas mazina spriedzi, bet neslēpj nopietnību: ja līdz vakaram viņus neatradīs, būs vien jāiet tālāk.Un tieši šeit atkal parādās būtiskais šajā stāstā – ne drosme vien un spēja ātri rīkoties, vajadzīga vēl arī veiksme. Naktī Lipke izved cilvēkus pa ielu garām vācu karavīriem, pats tērpies jūrnieka drēbēs, lai neizraisītu aizdomas, un šis gājiens, kas varētu beigties ar katastrofu, izrādās veiksmīgs. Jaunā slēptuve atradās Marijas ielas 104. nama pagalmā, zem garāžas, un tās ieeja bija paslēpta aiz finiera plāksnes, kas bija nokrāsota kā ķieģeļu siena – tik precīzi, ka no malas tā neatšķīrās no īsta mūra. Tikai zinot, kur skatīties, varētu saprast, ka aiz šīs “sienas” slēpjas tukšums un iespēja izdzīvot. Aiz šīs sienas atradās pagrabs, kur jau dzīvoja daži cilvēki, kopā apmēram divpadsmit. Slēptuvē bija ierīkotas trīsstāvīgas guļamlāvas, tika uzglabāta pārtika, pat ieroči un radio aparāts, kas ļāva sekot līdzi tam, kas notiek ārpusē. Ūdeni un ēdienu viņiem piegādāja Marija Lindenberga. Šī vieta kļuva par patvērumu līdz pat kara beigām, un tieši tur Ostrovskis sagaidīja brīdi, kad 1944. gada 13. oktobrī vācu armija atkāpās un pilsētā ienāca padomju karavīri. Taču arī šeit viss varēja notikt citādi. Viena pārmeklēšana, viens ziņojums, kāds nepareizs solis – un šis stāsts beigtos pavisam citādi. Tāpēc, runājot par Lipki, ir svarīgi saprast, ka viņa darbība balstījās ne tikai drosmē un izdomā, bet arī tajā, ko paši izglābtie vēlāk sauca par neticamu veiksmi. Bet ar veikmi nepietiek, tai vajadzīgi līdzjūtīgi cilvēki, tādi kā Andrejs Babsts, sētnieks Aleksandrs Oboļevičs, kas slēpa arī Valentīnu Freimani, izdarīgā Marija Lindenberga, ar visiem tiem, kuri piekrita iesaistīties šajā klusajā, bet bīstamajā glābšanas darbā. Tas bija palīgu tīkls, kurā svarīgs bija ikkatrs posms. Bez šīs kopīgās rīcības nekas no tā nebūtu iespējams. Tāpēc Ziedoņdārza darbnīca nav tikai viena slēptuve. Tā ir viena epizode lielākā stāstā par to, kā pilsētā, kas šķiet pilnībā vācu okupācijas spēku kontrolēta un pārraudzīta, tomēr ir iespējams atrast vietu, kur paslēpties – ja vien ir cilvēki, kuri ir gatavi riskēt, un ja veiksme kaut uz brīdi nostājas viņu pusē.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Ir kāda ķirurģijas joma, kura darbojas vairākos virzienos, rūpējoties ne tikai par veselību, bet reizēm arī par pašapziņu - tā ir plastikas ķirurģija. Ko tā piedāvā un kādas problēmas risina, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta plastiskais ķirurgs Jānis Zaržeckis, plastiskais ķirurgs Fricis Zaržeckis un Latvijas Plastiskās rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centra vadītājs, Austrumu slimnīcas Mikroķirurģijas centra mikroķirurgs Kalvis Pastars.

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. Sarkanrīklīte ir mazs, Latvijā bieži sastopams meža putns. Šo putniņu ir viegli dzirdēt agrā pavasarī dziedam solo, kad citi putni vēl nedzied un ir vieglāk ieklausīties un sadzirdēt, jo sarkanrīklītes dziesma ir diezgan sarežģīta.  Savukārt sarkanrīklītes sauciens ir tādi tikšķi, kas atgādina zaru laušanu, sīku zariņu laušanu krūmos. Pētnieks atklāj, ka pirmo iemācījies tieši šo saucienu. "Pati sarkanrīklītes dziesma ir ļoti augstas strofas, kā burbuļojoša svilpšana," bilst Oskars Keišs. Viņš arī min, ka sarkanrīklītes dziesmu ir ļoti grūti aprakstīt.  "Pati sarkanrīklīte patiesībā burkānrīklīte, jo tā krāsa, kādā viņai rīkle, nav sarkana, bet oranža. Bet daudzās valodās viņu sauc par sarkanrīklīti," turpina Oskars Keišs. "Sarkanrīklīte dzīvo mežā. Ligzdu taisa tuvu zemei, parasti kādā iedobumā, bet ļoti reti arī īstā dobumā un pat būrītī. Es esmu atradis sarkanrīklītes ligzdas, kas ir būrīšos, kur dzenis ir paplašinājis skreju. Tas nozīmē, ka viņš jau sāk atgādināt nevis dobumu, bet pusdobumu," atkāj Oskars Keišs. "Sarkanrīklītē var būt divi perējumi, katrā apmēram piecas olas. Un tūlīt pēc izvešanas no ligzdas jaunās sarkanrīklītes ir raibas. Viņas nav ne sarkanu, oranžu rīklīti. Tikai rudenī sarkanrīklītes paliek nu tā kā pieaugušie putni ar oranžu rīkli."

Maija sākumā sola siltu laiku, bet par salnām aizmirst nevajadzētu. Kādus augus stādīt, bet kurus vēl atstāt piesegtus? Par to un citiem maija dārza darbiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne, dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš. Maijs tradicionāli sākas ar Stādu parādi Siguldā un arī šis gads nav izņēmums. Piedalīsies vairāk nekā 300 audzētāju un arī amatnieki. Bet runājot par darbiem dārzā, Maruta Kaminska atgādina, ka lielākā daļa dārzu ir sausi un augi, kas cietuši pēc sala, ir rūpīgi jālaista. Ir jāsāk arī mēslot, bet vispirms ir jāpadzirda, jo sausus un nomocītus augus nevar mēslot. Kad paliks siltāks, augsnē būs jāierušina preparāti, kas veicinātu augu izturību. Vija Rožkalne atgādina, ka vajag rušināt augsni zem augiem kokiem, jo tā visas kaitēkļu oliņas izvelk ārā un saules stari tās piebeidz. Rušinot var iestrādāt mēslojumu. Dārzkopji arī iesaka zemi ap augiem mulčēt, turklāt var ne tikai iegādāties jau gatavo veikalā, bet pašam sagatavot - mulčēt visus sīkos zariņus. Tikai jāatceras, ja ap augiem veido mulčas uzbērumu, tā ir mākslīga vide un augsnes pašregulācija vairs nedarbosies.  

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente - Liene Jakovļeva Sestdienas rīti Mārupē vecākiem paiet dārza darbos vai atpūtā uz terases, kamēr bērni rotaļājas privātmājas pagalmā. Tieši šis sapnis par idillisku piepilsētas dzīvi ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pārvācas uz dzīvi tālāk no Rīgas centra. Pirmdienas rītā sapnis tiek iepauzēts, ierūcoties mašīnas motoram. Vispirms jāstāv sastrēgumā uz Ulmaņa gatves, tad bērni jānogādā Rīgas skolās, un tad pašiem vecākiem caur Rīgas sastrēgušo ielu tīklu jātiek uz darbu. Pēcpusdienā šāds pats ceļš kopā ar tūkstošiem citu šādu ģimeņu, kas no rīta iebrauc Rīgā un vakarā aizbrauc no tās, jāveic atpakaļ, vēl piestājot kādā Rīgas veikalā vai ēstuvē. Darba dienās šī ģimene Pierīgā audzē redīsus un guļ, bet viņu dzīve paliek Rīgā. Sapnis par savu dārzu ir vecs un tā sākotnējais autors nav kāds nekustamo īpašumu mākleris, bet gan pilsētplānotājs Ebenīzers Hovards. Hovarda ideja radās kā risinājums 19. gadsimta beigu Londonas problēmām, kuras bija radījusi straujā industrializācija. Pilsētā bija smogs, graustu rajoni un pārapdzīvotība, kamēr lauku apvidi ap to palika pamesti. 1898. gadā Ebenizērs Hovards (stenogrāfs bez pilsētplānošanas izglītības) publicēja grāmatu "Rītdiena: mierpilns ceļš uz reālu reformu" (Tomorrow: A Peaceful Path to Real Reform), ko 1902. gadā pārizdeva ar nosaukumu "Nākotnes dārzpilsētas" (Garden Cities of To-morrow). [1] Grāmatas galvenā doma ir balstīta uz "trīs magnētu" principa. Pirmais magnēts ir pilsēta, kas piesaista ar darbu, kultūru un iespējām, taču vienlaikus atgrūž ar netīrību un dārdzību. Otrais magnēts ir lauki, kas piesaista ar dabu un mieru, bet atstumj ar izolāciju un nabadzību. Savukārt trešais magnēts ir Hovarda dārzpilsēta, kas nav tikai kompromiss starp pirmo un otro magnētu, bet gan jauna kategorija, kas pārspēj pirmo un otro magnētu. Hovards šo risinājumu dēvēja par "pilsētas un lauku laulību" (Town and Country must be married), tiecoties radīt vidi, kurā cilvēkiem būtu pieejamas gan pilsētas sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības, gan lauku veselīgais dzīvesveids un dabas tuvums. Šī vīzija kļuva par pamatu vienai no ietekmīgākajām pilsētplānošanas kustībām pasaulē. Varētu šķist, ka Hovards bija piepilsētu un suburbanizācijas tēvs, taču patiesība ir pretēja: viņš bija pirmais suburbanizācijas kritiķis. Hovarda dārzpilsētu ideja bija utopiska vīzija ar stingriem kritērijiem, lai novērstu gan pārapdzīvotību, gan nekontrolētu pilsētu izplešanos: ierobežots iedzīvotāju skaits (aptuveni 30 000), darbs ražotnēs un mājokļi netālu viens no otra (bet norobežoti ar zaļajām zonām), zaļā zona ap pilsētas robežu un kopīpašumā esoša zeme (lai peļņa nonāktu atpakaļ infrastruktūrā, nevis pie privātajiem attīstītājiem). Tāpat viņš paredzēja dzelzceļa tīklu, kas savieno dārzpilsētas vienotā sistēmā. Mūsdienu suburbanizācija ir tieši tas, ko Hovards mēģināja novērst. Šodienas piepilsētās ir mazāk darba vietu nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju, nav aizsargājošas zaļās joslas un zeme tajās nav kopīpašums. Pirmā dārzpilsēta, kas tika celta īstenojot Hovarda idejas, ir Lečvorta Anglijā. Interesanti, ka Latvijā mēdzam saukt Mežaparku par vienu no pirmajām dārzpilsētām Eiropā. [2] Mežaparka celtniecība tika sākta divus gadus pirms Lečvortas, kas to hronoloģiski padara pat vecāku par pirmo dārzpilsētu. Tomēr starp Mežaparku un Lečvortu ir būtiska atšķirība, Mežaparks netika veidots kā pilnvērtīga Hovarda dārzpilsēta ar savu rūpniecību un kopīpašuma zemi. Tas drīzāk bija villu ciemats vai kūrortpilsēta, nevis Hovarda sociālekonomiskā modeļa iemiesojums. Mežaparku sāka plānot laikā, kad Hovarda grāmata kļuva par sensāciju Eiropā. Rīgas tā laika pilsētas dārzu direktors Georgs Kūfalts un pilsētas galvenais plānotājs Gustavs Ādolfs Agte bija labi informēti par modernajām pilsētplānošanas tendencēm Anglijā un Vācijā. [3] Tomēr Mežaparks nav dārzpilsēta Hovarda izpratnē, tas drīzāk atspoguļo tā laika Eiropas estētikas tendences, kas iedvesmojās no Hovarda - līkumotu ielu tīklu, kas saplūst ar dabiskām formām, un dabu kā prioritāti. Hovards dārzpilsētu redzēja kā risinājumu strādnieku šķirai, lai izvestu to no netīrajiem pilsētu graustiem, turpretī Mežaparks jau sākotnēji tika plānots kā ekskluzīvs rajons turīgajiem rīdziniekiem. Mežaparks bija pirmais modernais guļamrajons bez savas industrijas, kas līdzīgi kā mūsdienu Pierīgas mazpilsētas ir pilnībā atkarīgs no Rīgas. Tikai atšķirībā no Mežaparka, kas ir dārzpilsētu estētikas un pilsētbūvniecības paraugs, Pierīgas mazpilsētas ir šo pašu vēlmju masveida versija, kas nu jau ir pazaudējusi arī dārzpilsētu estētiskās iezīmes, kas atrodamas Mežaparkā. Dārzpilsētām pārtopot par priekšpilsētām ar dārzu, pieaug izmaksas sabiedrībai kopumā. Šīs izmaksas var iedalīt trīs kategorijās: ekonomiskās (piemēram, jaunu ceļu un inženiertīklu izbūve brīdī, kad Rīgai ir grūtības uzturēt esošo infrastruktūru), sociālās (ienākumu noteikta telpiskā segregācija, mazkustīgs dzīvesveids un bērnu atkarība no vecāku automašīnām) un vides (katrs papildu nobrauktais kilometrs nozīmē vairāk CO₂ izmešu, sastrēgumus, troksni un neatgriezeniski aizbūvētas lauku zemes). [4] Lai cīnītos ar šīm izmaksām, pilsētplānotāji atgriežas pie Hovarda idejām, taču šoreiz citā izpildījumā – nevis būvējot jaunas pilsētas laukos, bet integrējot šos principus jau esošajā vidē. [5] Rīgā Hovarda vīziju varētu iedzīvināt, pārvēršot Rīgas un Pierīgas konkurenci par vienotu tīklu, kura pamatā ir dzelzceļa infrastruktūra. Ja cilvēki vairs nebūtu atkarīgi no automašīnām un varētu ātri, ērti un regulāri sasniegt pilsētas centru 30 minūtēs, viņiem vairs nebūtu jāizvēlas starp dzīvi pilsētā vai laukos. Papildus tam, Hovarda idejas par dārziem ir jāievieš arī Rīgas pilsētā, kur iedzīvotāju skaits sarūk, lai gan tur joprojām koncentrējas darba vietas. Rīgas ielām, kuras šobrīd piepilda mašīnu duna, ir jākļūst par zaļiem koridoriem starp kvartāliem. Uz ielām ir jāstāda koki, kas veido zaļus jumtus, nevis tikai dekoratīvus apstādījumus, bet iekšpagalmi, kas pārvērsti stāvlaukumos, jāatgriež to oriģinālajā izskatā ar zaļajām zonām, kopienu dārziem un rotaļlaukumiem. Pirmoreiz Hovarda idejas Rīgā parādījās pirms 125 gadiem, taču tikai daļēji. Tagad ir pienācis laiks dārzus ienest ielās, pagalmos un daudzstāvu mikrorajonos, lai Rīgā beidzot īstenotos vīzija par zaļu, ērtu un sociāli taisnīgu vidi. Vērojot šodienas suburbanizācijas tendences, var teikt, ka sapnis par dārzu ir īsts, taču mēs to sapņojam ne tā, kā Hovards to bija paredzējis. [1] Howard, E. 1902. Garden Cities of To-Morrow. S. Sonnenschein & Co., Ltd. London. [2] Mežaparka Attīstības biedrība.1997. "Mežaparks – Pirmā dārzu pilsēta Eiropā". II laidiens.  [3] Grupa 93. Rīgas Meži. 2013. Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" lokālplānojums. 1. daļa: Paskaidrojuma raksts.  [4] Dawid, M., Dawid, Wojciech, D., Kudłacz, K. 2023. Suburbanization in Poland and Its Consequences: A Research and Analytical Perspective on the Phenomenon, Institute of the Urban and Regional Development, Poland. [5] Blanco Pastor, A., Canniffe, E., & Rosa Jiménez, C. J. 2023. Learning from Letchworth and Welwyn Garden City: Garden cities' policies for the development of existing settlements in the contemporary world. Land Use Policy, 132, 106759. 

25. aprīlī Ventas krastā, Ventspils ielas galā iepretim Kuldīgas skatu tornim, notiks iniciatīvas “Lašu dziesma” pirmā aktivitāte – publiska diskusija “Nārsts nav bufete”, kas veltīta lašu nārsta laikam un upes ekosistēmas ilgtspējai. Pasākuma noslēgumā ugunskura koncertā uzstāsies “Trio Tresensus” – Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons) un Uģis Upenieks (perkusijas). Diskusijā varēs piedalīties vietējie iedzīvotāji, vides eksperti, mākslinieki un jebkurš interesents, lai veidotu atklātu sarunu par līdzsvaru starp tradīcijām, cilvēka interesēm un dabas aizsardzību, vienlaikus rosinot konkrētas iniciatīvas lašu saudzēšanai. Projekta organizators un biedrības “Sansusī” vadītājs Armands Siliņš-Bergmanis: “Ar iniciatīvu “Lašu dziesma” turpinām festivāla “Sansusī” pieredzi, apvienojot mūziku ar dabas vidi. Jo vairāk sarunājamies ar vides nozares speciālistiem, jo skaidrāk redzam, ka šie jautājumi ir kompleksi un globāli. Šobrīd, piemēram, sadarbojamies ar komponistu Matīsu Čudaru, radot jaunu skaņdarbu, kas būs veltīts Ūdens mātei.” Sarunā plašāk - par vides un dabas aizsargāšanu ikdienā, par Armanda ceļu sociāli aktīvā mākslā, par iekļaušanos dabā pēc dabas, ne cilvēka likumiem un no sarunām uz rīcību. “Iniciatīva “Lašu dziesma” Kuldīgā aizsāk jaunu kultūras un vides notikumu ciklu, kas apvieno sabiedrības dialogu, mākslinieciskas norises un praktiskas aktivitātes dabas saudzēšanai un norisināsies programmā “Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”.  

Šajā intervijā ar psihoterapeitu Dr. Artūru Miksonu runājam par to, kā cilvēku finanšu lēmumus ietekmē emocijas, ieradumi un priekšstati par naudu. Es dakterim jautāju arī, kāpēc uzkrājumi un ieguldījumi daudziem joprojām šķiet sarežģīti, nesasniedzami vai “ne jau man domāti”. Es uzskatu, ka ir svarīgi uzlabot spējas prasmīgi apieties ar naudu, jo finansiālā nedrošība ietekmē cilvēka veselību, attiecības un iespējas.Saskaņā ar SEB bankas un Norstat aptauju, kas veikta 2026. gada februārī, 22.1% cilvēku uzkrājumu nav vispār. Tikai 21.8% aptaujāto cilvēku naudas pietiktu ilgāk nekā 3 mēnešiem, bet 15.1% - mazāk nekā vienam mēnesim. Tas nozīmē, ka liela daļa dzīvo bez īsta “rezerves plāna”.Pētījumā konstatēts, ka stress par naudu ir daudzu cilvēku ikdiena: 23.2% bieži vai ļoti bieži izjūt trauksmi par naudu, vēl 32% to jūt laiku pa laikam (gandrīz katru mēnesi). Cilvēku, kuri par naudu vispār nesatraucas, ir tikai 5.7%.Šo sarunu veidojām ar SEB bankas atbalstu, jo gan bankai, gan Cilvēkjaudai rūp, lai Latvijā pieaugtu cilvēku pārticība un sabiedrības turības līmenis. SEB bankai ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem izprast uzkrājumu un ieguldījumu nozīmi, lai viņi varētu veidot labākas attiecības ar naudu un justies pārliecinātāki par savu nākotni.Saruna palīdz paskatīties uz finanšu tēmām vienkāršāk, cilvēcīgāk un bez liekas spriedzes, lai katram ir iespēja izdevīgāk rīkoties ar finanšu izvēlēm savai nākotnei.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads: kāpēc mēs zinām, bet nedarām02:45 SEB un Norstat pētījumu dati par latviešu finansēm06:37 Kā veidojas cilvēka attiecības ar naudu09:27 Vajadzības vai vēlmes: kāpēc robeža saplūst13:21 Padomju mantojums un "tagad varu atļauties"18:53 Vai krāt nesanāk, jo tiešām nav naudas?20:20 Gulētiešanas analoģija, kad mazais lēmums vakarā ietekmē visu nākamo dienu24:33 Pensija šķiet pārāk abstrakts jēdziens, ko smadzenes neuztver nopietni31:01 Par ilūziju, kad atbildību uzkraujam savam "nākotnes es"39:25 Ja skatīties savos tēriņos šķiet biedējoši43:50 Kāpēc zinām, ka vajag, bet nedarām48:14 Sāpju slieksnis, iemācītā bezpalīdzība un draugu loka ietekme uz cilvēka finansēm59:27 Skaidras vērtības kā pamats veselīgām attiecībām ar naudu01:08:20 Kā atrast savu motivācijas sistēmu, lai izdotos01:17:18 Neveselīgas attiecības ar naudu: pazīmes un spektrs01:26:03 Arī gudri un veiksmīgi cilvēki pieņem muļķīgus finanšu lēmumus01:29:57 Kā nesamaitāt nākamās paaudzes attiecības ar naudu01:41:35 Kā mainīt iesakņojušos finanšu paradumus01:43:16 Šī problēma nav tikai par naudu.

Inovācijas – tas nav tikai par strādāšanu labāk. Tas bieži vien ir faktors, kas palīdz uzņēmumam izdzīvot. It īpaši laikā, kad pasaulē viena krīze nomaina otru, pārmaiņas ir ātrākas nekā brīžiem šķiet spējam tikt līdzi un par Latvijas uzņēmumiem bieži vien to vien dzirdam, ka mūsu uzņēmumu spēja radīt ko jaunu un ieviest inovācijas klibo un atpaliek. “Vērtējot, cik inovatīvi ir Latvijas uzņēmumi, uz statistiku vien paļauties nevajadzētu,” – tā asociācijas “Latvijas Koks” sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu organizētajā konferencē par bioekonomiku un inovācijām uzsver AS “Latvijas Finieris” valdes priekšsēdētājs Jānis Ciems. “Latvijā ir mazliet vairāk par 30 % inovatīvu uzņēmumu. Katrs trešais kaut ko dara, un visi pārējie neko nedara. Jā, tas tā ir. Es aizeju pie zobārsta, un normālas urbšanas iekārtas ir katrā trešajā, pat divas trešdaļas min urbjmašīnu ar pedāli. Mīļie cilvēki, nav jau tiem uzņēmumiem motivācijas statistikas pārvaldē dot datus." Arī mēs paši reizēm pārāk šauri skatāmies uz to, kas īsti ir inovācija, pieredzē dalās Gundars Skudriņš no Vides risinājumu institūta.  “Esmu redzējis, ka bieži vien inovāciju tankos atnāk jauneklis, kurš grib audzēt ķiplokus. Un tajā brīdī žūrijā sakapātu ķiploku audzējam nav izskaidrojuma, tāpēc principiāli viņš tur un viņš var iet mājās, bet ķiploku audzēšana var uztaisīt miljonu biznesu, eksportējot produktus un tamlīdzīgi.” Kā tad domāt par inovācijām, lai nepalaistu garām iespēju sākt vai audzēt biznesu līdz miljonu apgrozījumam? Viens no risinājumiem ir domāt citos mērogos – ne vienmēr gaidīt uz apjomīgām, galvu reibinošām izmaiņām, konferencē iesaka inovāciju stratēģijas uzņēmuma “Helve” līdzdibinātāja Līva Pērkone. “Inovācija ir process, jo izgudrojums tas ir notikums. Mēs kaut ko izgudrojumam, bet, ja tas netiek ieviests, pieņemsim, abos tīklos reāli izgudroja kaut kādus, manuprāt, 30 gadus pirms mēs sākām izmantot inovāciju. Tā bija tikai tajā brīdī, kurā tas kļūst par procesu, kurā kāds to izmanto un kurā tas uzlabo arī mūsu dzīvi. Ja mēs gribētu pie tādām pavisam formulām, paiet, skatoties uz, teiksim, mums kā uzņēmumiem, organizācijām vai iestādēm, tad tā pavisam īsi mums ir produkta inovācijas. Kas ir tas, ko mēs visbiežāk saprotam jaunas lietas, ko mēs ražojam jaunas lietas, ko mēs darām un mums. Bet tas, kas visbiežāk maina mūsu ikdienu, tās ir procesa inovācijas.” Inovāciju atslēga Latvijā ir cilvēki, vai ne? Skudriņš uzskata, ka līdz galam īsti nē.  “Latvijas valstij saka, ka tie ir cilvēki. Nē, tas nav cilvēks. Cilvēki ir Polijā, Vācijā, Francijā – visur ir cilvēki. Mums ir jāskatās un tiešām objektīvi jānovērtē, kas ir tas mūsu competitive advantage, un tie nav cilvēki. Mums ir forši cilvēki, bet arī Polijā ir forši cilvēki. Vācijā ir Polijas cilvēki – visur ir forši cilvēki. Un vēl Ķīnā viņu ir daudz vairāk. Tā ka es gribētu teikt – ir jāpasaka un tad jāskatās uz to, uz ko tad mēs izvēlēsimies likt. Viņa atbilde par to, kas ir Latvijas konkurētspējas priekšrocība – daba un tīra vide.

Vai šovasar ģeopolitisko notikumu dēļ visi rātni sēdēsim mājās un ceļojumiem uz kādu laiku pielikts punkts? Un kas notiks ar Latvijas tūrisma nozari? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtēt ūrisma pētnieks, Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) valdes priekšsēdētājs Ēriks Lingebērziņš, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele, "TEZ TOUR Latvija" valdes priekšsēdētājs Rolands Birģelis un SIA "BALT-GO" dibinātāja un vadītāja, gide Līga Pommere. Ēriks Lingebērziņš vērtē, ka situācija nav tik drūma, cilvēki turpina ceļot, tikai maina ceļojumu galamērķus. "Nevaram teikt, ka tūrismā ir noticis kāds milzīgs sabremzējums, kāds bija, piemēram, pandēmijai sākoties," norāda Ēriks Lingebērziņš. "Protams, mēs esam nokļuvuši jaunā krīzes konfigurācijā, kur atsevišķs reģions ir izslēgts no aprites. Tam ir ietekme uz pavisam tālajiem lidojumiem un sasniedzamību, īpaši Dienvidaustrumāzijas reģionā. Bet tas nozīmē arī to, ka liela daļa eiropiešu šobrīd skatās, kā savus šīs vasaras ceļojumu plānus varētu mainīt un ceļot šeit pat Eiropā." Vēl ir aktuāls jautājums par izmaksu pieaugumu, cik maksā ceļojums. "Laimīgā kārtā Eiropas valstu iedzīvotāju ekonomiskais drošības spilvens vienmēr ir bijis lielāks nekā mūsējais, un eiropieši skatās uz šo kā uz pārejošu krīzi un un tomēr šajā vasarā ceļos. Mēs esam Eiropā, un puse no visa pasaules tūrisma faktiski notiek Eiropā, un tas ir jautājums par to, cik efektīvi šobrīd mēs kā valsts atkal varam runāt par ārvalstu tūristu piesaisti," turpina Ēriks Lingebērziņš. Arī Rolands Birģelis piekrīt, ka cilvēki Eiropā domā citādi nekā Latvijā, kur daudz vairāk domas ietekmē karš Ukrainā.   "Eiropā domā pavisam savādāk nekā šeit, Latvijā. Eiropieši tieši aktīvāk pērk ceļojumus, rezervē ceļojumus, jo viņi saprot, ka krīzes dēļ šie ceļojumi rīt būs dārgāki. Viņi dara otrādi. Mēs gaidām, kas būs, cenas kāpj, un finālā mēs saprotam, ka šogad varam atļauties iztērēt to pašu 1000 eiro, bet par zemākas klases viesnīcu vai kaut kādu mazāku ceļojumu. Savukārt eiropieši rezervē un brauc," norāda Rolands Birģelis.

Jaunākajā Šauj garām! epizodē pie mums Viesturs Arklons, un saruna šoreiz aiziet plaši – no aktuālajiem notikumiem un sabiedrības attieksmes pret medniekiem līdz vilku tēmai, mītiem, realitātei un skaļajam gadījumam Vācijā, kur vilks sakodis sievieti.Par to, kā sabiedrība skatās uz medībām, kā veidojas priekšstati un kāpēc realitāte bieži vien nav tik vienkārša, kā to mēģina pasniegt komentāru sadaļās.

Plānojat mājās remontu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kurus darbus var veikt tikai pavasarī. Skaidro Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pedagoģes Sandra Miklašēvica un Gunita Ķēniņa. Ierakstā Latvijas Amatniecības kameras biedrs, apdares darbu meistars Normunds Lindemanis iepazīstina ar aktuālajām interjera dizaina tendencēm 2026. gadā.  

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa Mūsdienās pastāv dažādi mīti un stereotipi par viduslaikiem un dzīvi pilsētā toreiz. Viens no tiem ir par dzimtes lomām un sieviešu lomu viduslaiku sabiedrībā un ekonomikā. Vēlākie jauno laiku ierobežojumi un elites ģimeņu attēlotās dzimtes lomas ir radījušas iespaidu, ka senākos laikos sieviete bija tikai pavarda turētāja un bērnu auklētāja. Viduslaiku liecības tomēr liek stipri šaubīties, ka tie bija sieviešu vienīgie pienākumi. Viduslaiku pilsētu amatnieki visbiežāk nebija pārtikuši un ģimene, kurā strādātu tikai vīrietis, viduslaiku pilsētas ekonomikā nebūtu spējīga izdzīvot. Tolaik pamata ekonomiskā vienība bija amatnieku ģimene un tās darbnīca. Jā, amatnieku ģimeni vienoja amata meistars, taču darbos, visticamāk, palīdzēja arī viņa sieva, vecākie bērni, kā arī zeļļi, mācekļi, kalpi un kalpones – tā saucamā lielā vai paplašinātā viduslaiku ģimene. Par nodarbinātības paražām viduslaiku amatos vēsta amatu ģilžu statūti jeb šrāgas. Tajās aprakstīti priekšnoteikumi kļūšanai par amatnieku, kā arī ierobežojumi, kas atklāj izņēmumus, piemēram, sieviešu nodarbinātībā. Rīgas kurpniekzeļļu šrāgās no 15. gadsimta teikts, ka šai ģildē par māsām var uzņemt tikai tās sievietes, kuras ir no kurpnieku vai ādmiņu amatiem, tātad tās, kuras jau ir prasmīgas ādas apstrādē. Līdzīga sieviešu klātbūtne ir minēta 15. gadsimta Tallinas kurpnieku šrāgās, kurās vēstīts, ka "kalpones šo (mūsu) amatu var ieņemt un mantot tikpat brīvi, kā kalpi." Arī citi amati sniedz piemērus sieviešu amata prasmei un patstāvībai. Rīgas linaudēju šrāgas 15. gadsimta vidū nosaka gada ģildes maksu gan meistariem, gan "māsām, kuras strādā patstāvīgi". Savukārt Rīgas stiklinieku šrāgās no 16. gadsimta termins “meistars” lietots gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē – "meisteres oft meisterinnen" – tā rakstīts viduslejasvācu valodā. Izplatītākais veids, kā sieviete viduslaiku pilsētā kļuva par amatnieka darbnīcas galvu, tomēr bija viņas vīra nāve. Šāda iespējamība amatnieku šrāgās aprakstīta bieži. Rīgas mūrniekmeistara sieva, kura kļuvusi par atraitni, varēja palikt amatā bez ierobežojumiem. Citos amatos, piemēram, kurpnieku šrāgās, sastopams noteikums, ka atraitne darbu varēja turpināt patstāvīgi vienu gadu un vienu dienu. Pēc tam viņai būtu jāapprec kāds cits meistars vai par meistaru jāvirza kāds labs zellis. Tomēr nav zināms, cik strikti šis noteikums tika attiecināts uz sievietēm, kuras gada laikā neatrada pienācīgu aizstājēju savai meistara pozīcijai, bet turpināja vadīt amata darbnīcu. Zeltkaļu šrāgas no 15. gadsimta Rīgas norāda, ka tad, kad šis gads aiztecējis, atraitnei jārunā ar ģildes oldermani. Viņš šai atraitnei varēja piedāvāt kādu no amata zeļļiem, kurš būtu pietiekami prasmīgs un spējīgs strādāt šajā darbnīcā un to kopīgi turpināt. Ja šāds risinājums apmierināja gan atraitni, gan pārējo ģildi, viņa varēja turpināt būt daļa no zeltkaļu amata, ja vien neieprecējās kādā citā amatā. Šie piemēri parāda, ka viduslaiku pilsētās, tostarp Rīgā, arī sievietes varēja būt prasmīgas amatnieces un nereti pat vadīja savas darbnīcas patstāvīgi.

Tas, kas mums, dzīvojot Latvijā, šķiet tik pašsaprotams, iebraucējam vai pašam latvietim pēc ilgākas prombūtnes var atklāties pavisam citās krāsās. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar vieglu pašironijas devu bruņojušies ielūkosimies savās latviskajās dīvainībās, kas pamanāmas tikai no atstatuma. Uz šo sarunu mūs pamudināja nesen notikušais stāvizrāžu stāstu vakars, ko rīkoja biedrība "Ar pasaules pieredzi Latvijā", ar smaidu atklājot, ar ko saskaras cilvēki, pārceļoties no ārzemēm uz Latviju vai arī atgriežoties dzimtenē pēc ilgākas prombūtnes. Dažādi humora vai paradoksu pilni notikumi, stāsti par neveiklām situācijām, kultūršoku vai negaidītiem pārsteigumiem, nokļūstot Latvijā, par to runājam raidījumā.  Sarunājas Anna Lūse, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" vadītāja, Marta Vilka ir pa dienu ķīmiķe, vakaros - komiķe, brīvajā - laikā tūriste. Eiss Supriatna ir no Indonēzijas, studē Latvijas Universitātē, Latvijā dzīvo jau pusotru gadu, patstāvīgi mācās latviešu valodu, viņam patīk karaoke, Laura Reinika dziesmas un Latvijā dzied tikai latviski. Dainis Rijkuris ir sociālo mediju kontu @knowyourlatvians jeb "Pazīsti savus latviešus" veidotājs um Dace Micāne-Zālīte, repatriante, dzejniece, režisore, nu jāteic, arī komēdijseriāla "Sirdsmīļā Monika" viena no režisorēm.

2026. gada 4. maijs ir diena, kad beigsies ārstu papīra formā izrakstīto nosūtījumu ēra. Turpmāk pacienti elektroniskos nosūtījumus varēs apskatīt portālā "eveseliba.gov.lv". Arī par citiem  e-veselības jaunumiem interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro SIA "Latvijas Digitālās veselības centrs" (LDVC) valdes loceklis Juris Gaiķis, Farmaceitu biedrības prezidente Zane Melberga un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure.

Jaunākie dati rāda, ka šobrīd tikai nepilna puse Latvijas iedzīvotāju (48 %) uzskata, ka valstī pastāv sieviešu un vīriešu vienlīdzība atalgojumā. Pie tam vīrieši bija optimistiskāki, atbildot uz šo jautājumu. Kā ir patiesībā? Raidījumā Kā lābāk dzīvot analizē "Novatore" pārstāve Dagnija Lejiņa, "Citadele" grupas personāla daļas vadītāja Anta Praņēviča, Latvijas Bankas pārstāve ekonomiste Krista Kalnbērziņa un Latvijas Darba devēju kofederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs. Jau ceturto tiek veikts pētījums par situāciju Latvijā un Baltijā saistībā ar dzimumu līdztiesību.  "No vienas puses, varētu teikt, ka situācija ir normāla, respektīvi, 68% - divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju domā, ka Latvijā pastāv dzimumu līdztiesība. Protams, varam uzdot jautājumu, vai divas trešdaļas ir daudz vai tas ir maz?" norāda Dagnija Lejiņa. "Problēma sākas tajā brīdī, kad mēs pajautājam atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Tur redzam, ka sievietes "glāzi redz pustukšu", kamēr vīrieša glāzi redz "puspilnu"." "Sajūta, kas cilvēkiem pašiem ir, tā noteikti ir ļoti būtiska un ļoti svarīga. Ja uzdodam jautājumu ne tikai par sajūtām, bet arī faktiski, vai pēdējo divu gadu laikā esat saskārušies ar nevienlīdzību, tad situācija ir vēl dramatiskāka. Mēs redzam datos, ka 37% sievietes saka, ka viņas saskārušās ar nevienlīdzību. Tas ir daudz," turpina Dagnija Lejiņa. "Vīrieši divreiz mazāk. Arī vīriešiem ir situācijas gan saistībā ar mājas pienākumu sadali, gan situāciju darba tirgū, profesiju izvēli varbūt mazāk, bet atalgojums noteikti ir lielā tēma, lielā plaisa, kuru mēs redzam arī faktiski. Tur sievietes saka, jā, pastāv nevienlīdzība, kamēr vīrieši saka - nē, tā nav tik liela."

Studijā zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS), “Progresīvo” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Andris Šuvajevs un “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics.

Ja ir kāda profesija, kuru mākslīgais intelekts nudien nevar aizstāt, tad tas ir sociālais darbinieks. Pētnieki apgalvo, ka nākotnē sociālā darba nozīme tikai pieaugs un būs akūti nepieciešama nākotnē gan sabiedrībai novecojot, gan dažādu ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu dēļ. Par sociālā darba attīstību Latvijā tapis arī pētījums. Ar to iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte Sociālo zinātņu nodaļas docente Liesma Ose. Pensiju sistēmas izveide Latvijā Ja runājam par pensiju sistēmas vēsturi Latvijā, tad to jāsāk skatīt no  pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad beidzies Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un jaundibinātā Latvijas valsts var netraucēti likt pamatus šai sociālajai jomai. Pirms skatām, kā tolaik tika veidotas pensijas, Latvijas Universitātes Ekonomika un sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece un profesore Baiba Šavriņa sniedz  ieskatu senākā pagātnē, kur un kā dažādos laikos sabiedrība rūpējās par vecuma slieksni sasniegušiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs vienotai pensiju sistēmai sāk veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji vecuma pabalstus piešķirot tikai valsts ierēdņiem, kā tas notika Francijā, Anglijā un Prūsijā. Līdz pakāpeniski radās ideja, ka aizsardzība nepieciešama arī strādniekiem, tādēļ progresīvi uzņēmēji sāka veidot privātos fondus un kases iemaksām slimību vai vecuma gadījumos. Latvijas teritorijā šādu praksi ieviesa tādi uzņēmumi kā Kuzņecova fabrika, Līgatnes papīrfabrika un Strazdumuižas manufaktūra, stāsta profesore Šavriņa. Bet Pirmais pasaules karš pamatīgi pārraksta Eiropas vēsturi, un nu nonākam pie jaundibinātās Latvijas valsts un jaunās pensiju sistēmas. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar mājas strazdu.

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju. Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē. Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne. Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti. Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams. Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to. Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

ASV veikts pētījums rāda, ka teju puse valsts iedzīvotāju informāciju par diētām un uzturu gūst no sociālo mediju viedokļu līderiem. Un tikai 20% interesentu pēc padoma griežas pie diētas ārstiem un uztura speciālistiem. Šāda situācija nav normāla vairāku iemeslu dēļ. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis, asocieētā profesore, medicīnas doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija. Raidījuma viesi atzīst, ka Latvijā cilvēki arvien vairāk ieklausās dietologu padomos un arī vēršas pēc palīdzības, bet arī pie mums lielākoties cilvēki vispirms informāciju par dietām un uzturu meklēt sociālajos medijos. Tāpat vēršas pie draugiem pēc padoma, meklē arī drukātajā presē. "Pētījumi rāda, ka cilvēki ņem vērā speciālistu viedokļus. Bet kopumā, es domāju, viennozīmīgi arī pie mums sociālie saziņas mediji noteikti ir dominējoši. Un mēs jau nevaram arī cerēt, ka visi cilvēki apmeklēs dietologu vai uztura speciālistu, jo viņu arī nav tik daudz," norāda Laila Meija. "Galvenais, par ko ir jārunā, kādu saturu šajos masu saziņas līdzekļos cilvēki atrod un kā šajos "džungļos" orientēties." Daudzi uztura speciālisti arī savu darbību ir izvērsuši sociālajos medijos. Ir gan augstvērtīgu speciālistu ar labu izglītību padomi pieejami, diemžēl padomus sniedz arī tādi, kas ir apmeklējuši tikai kādus tiešsaistes kursus, kuru kvalitāte var raisīt šaubas.   

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos. Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus. Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija. Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem. Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību. Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem. Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu. Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti. Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

ASV un Izraēlas gaisa iebrukums Irānā ar mērķi gāzt režīmu izraisīja pretēju efektu – augstākā garīgā līdera ājatollas Alī Hamenejī nogalināšana saliedēja iedzīvotājus, kuri citādi protestētu pret cenu kāpumu, ūdens trūkumu un citām grūtībām, "Rīta Panorāmā" sacīja LU profesors Leons Taivāns.

Kas ir tikai decembrī, bet nav citos mēnešos? Šo Samantas Kirilovičas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Kalniņu ģimene Rīgā: mamma Sanita, tētis Dzintars ar bērniem Herbertu (8 gadi) un Emmu (4 gadi).

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

Dana Sinkeviča ir žurnāliste, žurnāla „Lauku Māja” galvenā redaktore un brīvprātīgā Ukrainas armijas atbalstītāja. Savu voluntiera darbu Dana sāka kopā ar draugiem un kolēģiem, tagad darbojas Ganta fondā, gādā karotājiem nepieciešamo palīdzību un pati regulāri dodas uz Ukrainu. Nesen Dana apbalvota ar Ukrainas Bruņoto spēku „Voluntiera krustu” un ļoti lepojas ar šo atzinību. Savukārt, Eleonora Troja ir divu autoru – Ingas Gorbunovas un Danas Sinkevičas – literārais pseidonīms. Ar pseidonīmu publicēti trīs romāni – „Amazones neraud”, „Savu komētu nedzird” un „Krīzes menedžere”. Un pati Dana atzīst, ka vērtīgākā lieta, ko viņai ir iemācījuši vecāki, – spēja meklēt risinājumu, nevis vaidēt, ka viss ir slikti. Raidījumā skan: Nirvana – "Smells Like Teen Spirit" Okean Elzi – "Bez Boyu" Imagine Dragons – "Demons" (Live In Vegas) Līvi – "Deviņvīru spēks"

Janvāra vidū "Getliņi EKO" atklāja informatīvo kampaņu "Jāšķiro ir viss! Un viss", jo statisktika nav iepriecinoša - tikai puse Latvijas iedzīvotāju zina, kā pareizi šķirot atkritumus. Kā mainīt šo bēdīgo statistiku? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par atkritumu šķirošanu atgādina "Getliņi EKO" Vides izglītības un komunikācijas daļas vadītāja Dārta Grudule, "Lidl Latvija" Korporatīvās sociālās atbildības vadītāja Antra Birzule, "RIMI Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. "Latvijas Zaļais punkts" ir ražotāju atbildības sistēma, kas organizē dažādu atkritumu - iepakojuma, elektrisko un elektronisko iekārtu, videi kaitīgo preču, tekstilizstrādājumu un plastmasas saturošu atkritumu apsaimniekošanu, pārstrādi un reģenerāciju. "Latvijas Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis stāsta, kas jāievēro atkritumu šķirošanā. Protams, svarīgi ir šķirot atkritumus, bet Maija Krastiņa mudina tos neradīt. "Ja mēs gribam ikdienā kaut simboliski samazināt iepakojuma un atkritumu apjomu, kas mājās rodas, arī lielveikalos var nopirkt lietas bez iepakojuma. Nav svarīgi, kāds maisiņš vai tūtiņa ir, to var lietot atkārtoti." iesaka Maija Krastiņa. "Ja mēs katrs aizietu uz lielveikalu kaut vai ar pāris plastmasas maisiņiem kabatā! Ideālā gadījumā, ja kāds ir ļoti motivēts, to pašu malto gaļu vai salātus daudzos lielveikalos var ielikt savā kastītē. Ja mēs aizejam uz lielveikalu ar savu plastmasas kastīti vai burciņu, ēdienu var iesvērt tajā. Tad nerodas jauni atkritumi."  

Masāža ir ļoti iedarbīgs veids, kā palīdzēt dažādās situācijās – tā nav tikai relaksācija, bet arī efektīvs veids, kā atjaunot spēkus, uzlabot pašsajūtu un tonizēt ķermeni. Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro masiere, biedrības "Latvijas masieru asociācija" valdes priekšsēdētāja Rita Grīnfogele un Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžas pasniedzēja, Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas valdes locekle Lilita Dūda.

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi? Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties.  Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā.  Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties.  Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt.  Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.

Pievēršamies mums neredzamajai fizikas pasaulei. Fiziķis Andris Potrebko ir pirmais Latvijā, kurš iegūst doktora grādu daļiņu fizikā, pētot tādas elementārdaļiņas kā kvarki un antikvarki. Šis promocijas darbs tapis sadarbībā ar Eiropas Kodolpētniecības centru CERN. Ko stāsta jaunā doktora pētījums un uz kādiem jautājumiem atbildes meklē daļiņu pētnieki Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un daļiņu fiziķis Andris Potrebko. Jauna rubrika - iepazīstam Latvijas putnus Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Vēl arī stāsts par astronomijas lielākajām mīklām Par Visuma mīklām, kas liek lauzīt galvu daudziem astronomiem pasaulē, stāsta astronoms Dainis Draviņš.  Lundas universitātes emeritētais profesors Dainis Draviņš min, ka pēc viņa domām astronomijas lielākās mīklas varētu būt divas - cik tālu kosmosa pētnieki ir nonākuši Zemei līdzīgas planētas meklējumos un kā tumšā enerģija ietekmē Visuma izplešanos. Šajā raidījumā teju pirms desmit gadiem profesors Draviņš minēja, ka tāda īstena Zemes līdziniece nav atklāta un tādu arī nav iespējams atklāt, jo mums nav zināšanu par šādas planētas eksistenci. Lai atrastu citas planētas, astronomi mēra zvaigznes gaismu, lai noteiktu, kā planēta to ietekmē, bet tā kā Zemei līdzīgas planētas ir mazas, tad ir vajadzīgs akurāts zvaigznes un planētas izvietojums uz vienas ass un ļoti precīzi mērinstrumenti. Tā kā zvaigznes ir kustīgas, tad vēl aizvien pētnieki risina šo mīklu, kā noteikt, vai gaismu ir ietekmējusi pati zvaigzne, vai tai garām riņķojoša planēta. Tikai tad, kad būs atrastas Zemei līdzīgas planētas, varēs noskaidrot, vai uz tām ir arī dzīvība, skaidro profesors Draviņš. Runājot par tumšās enerģijas pētījumiem, Dainis Draviņš ieskatīties vietnē, kur var iesaistīties pētījumos ikviens.

Klimata prognozes, kas nav piepildījušās un ir devušas iemeslu skeptiķiem kritizēt klimatologu darbu. Informācija liecina, ka skepsei tiešām ir pamats. Skaidrs, ka prognozes var būt precīzākas un mazāk precīzas, var būt pavisam kļūdainas, bet svarīgs arī veids, kā ziņas nodot sabiedrībai. Nav jābrīnās, ka daļa sabiedrības kļūst skeptiska, ja pat 20 un 30 gadu senās publikācijās var lasīt tieši tādas pašas draudīgas prognozes, kā tagad. Tikai toreiz tās tika attiecinātas uz daudz tuvāku nākotni. Nākotne pienāca, draudīgās no prognozes nepiepildījās, tā vietā parādās arvien draudīgākas prognozes. Lai arī vispārīgi raugoties, saturisku kļūdu daudzos ziņojumos nav, mulsinoša ir vārdu izvēle un tonis. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrība ir nogurusi. Šoreiz vairāk par starptautisku organizāciju ziņojumiem, kas ar kādu noteiktu domu izplatīti pasaulē, tomēr izrādījušies greizi. Diemžēl arī daļa atbildīgu institūciju ziņojumi ir tādi, ko var saukt par biedēšanu. No vienas puses – ja prognozes vēsta nelāgas lietas, par tām ir jāstāsta, bet paskatoties, kāda ir izvēlēta vēstījuma forma, ir skaidrs, ka šādā veidā noturēt sabiedrības uzmanību nevar bezgalīgi. Piemēram pirms gandrīz 25 gadiem, 2001. gada 21. maijā, Apvienoto Nāciju organizācijas tā laika ģenerālsekretārs Kofi Annans sacīja šādi: "Globālā sasilšana uzskatāma nevis par attālām potenciālām briesmām, bet gan par vistuvākajā laikā iespējamu katastrofu." Šāda frāze, protams, ir interpretējama un uztverama dažādi, bet cilvēkam, kurš savās ikdienas gaitās daudz nesaskaras ar vides jautājumiem, 25 gadi varētu būt par ilgu, lai teiktu, ka globālā sasilšana ir "vistuvākajā laikā iespējama katastrofa". 2001. gadā publicētajā ziņā britu raidsabiedrība BBC vēl piemin, ka Kofi Annans jau iepriekš kā "neveiksmīgu" raksturojis ASV lēmumu noraidīt globālo līgumu par siltumnīcas efektu radošu gāzu izplūdi atmosfērā un paudis cerību, ka Vašingtona grozīs savu viedokli. ASV prezidenta Džordža Buša administrācija uzskata, ka Kioto vienošanās par cīņu pret globālo sasilšanu esot netaisnīga, jo uzveļot nepieņemami smagu nastu ASV ekonomikai, neiesaistot tajā jaunattīstības valstis. ASV lēmums izraisījis asu Eiropas, Japānas, Krievijas, Ķīnas un citu valstu kritiku. Tiesa, jau pēc diviem mēnešiem Krievija pati sāka atteikties no Kioto vienošanās. Tātad jau pirms 25 gadiem aina bija ļoti līdzīga pašreizējai, un arī tagad ANO turpina celt trauksmi par klimata pārmaiņu drīzu katastrofālu ietekmi uz cilvēci. Mēs redzam klimata pārmaiņas, bet vai to var saukt par katastrofu? Var jau būt, ka daļai sabiedrības tā šķiet, bet vai daļai, kas klimata pārmaiņas sevišķi neizjūt savā ikdienā, varētu šķist pārspīlēti gadu desmitiem brīdināt par drīzu katastrofu, kura tā arī nav ieradusies. Ir arī prognozes, kas nav piepildījušās. Tā paša 2001. gada jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas pētnieku grupa, ko tagad mēs pazīstam ar nosaukumu ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome jeb IPCC ziņoja, ka jaunākie aprēķini paredz globālās temperatūras pieaugumu līdz šī gadsimta beigām par 5,8 grādiem. No tik ekstrēma scenārija pētnieki arī ir atteikušies. Pašreizējie scenāriji paredz, ka sliktākajā gadījumā globālā gaisa temperatūra līdz šī gadsimta beigām būs 4 grādus virs pirms industriālā perioda vidējās temperatūras, bet ticamākā versija ir, ka tā būs aptuveni 2,5 grādus virs pirms industriālā perioda temperatūras. 

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Vai zāle dārzā vēl būtu jāpļauj un vai rudens avenes griezt tagad vai pavasarī? Par šiem un citiem vēlā rudens dārza darbiem runājam Kā labāk dzīvot. Padomus sniedzd ārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un stādu audzētava "Baižas" saimniece Zane Zeltiņa. Lai arī jau novembris, bet ir silts un zāli jāturpina pļaut, jo tā aug augusi. Līdz ar to sapļaujas arī sakritušās lapas, kas veido mulčas kārtu. Tikai pļaušanai jāpagaida pēcpusdiena, kad zāle mazliet apžuvusi. Savukārt mulčas kārtas biezums jāizvērtē, vai nav par daudz. Ja grib skaistu mauriņu pavasarī, vēl vajag zāli nopļaut, jo ir silts un mitrs un zāle sāks pūt. Saulainā laikā pļaujam! Dobēs un mūžzaļajiem augiem lapas var atstāt. Tikai jāatceras tās novākt pavasarī. Kā arī jāizvērtē atstātās lapu kārtas biezums, lai nav par daudz. Beidzot var arī stādīt pavasara sīpolpuķes. Tāpat ar vara preparātiem jāmiglo rozes, vīnogas, rododendri, lai nevairojas sēņu slimības pēc mitrās vasaras.

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Lai gan programmatūras izstrādātāji mēģina ar to cīnīties, mākslīgais intelekts var tīri labi palīdzēt interneta krāpniekiem veikt plānotos noziegumus. Kā tas notiek, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un digitālo mediju eksperts Artūrs Mednis. Lai cilvēki neuzķertos uz investīciju krāpniekiem vai vismaz mazāk būtu upuru, Elviss Strazdiņš iesaka visiem apmeklēt Latvijas Bankas mājaslapu un atrast tirgus dalībnieku sadaļu, pārbaudīt, vai platforma vai finanšu iestāde ir tur minēta. "Tikai tur uzskaitītajās platformās vai bankas, vai finanšu iestādēs drīkst investēt. Nekur citur nedrīkst investē. Kad šo mantru atcerēsies visi topošie pelnītāji un investori, viņu [apkrāpto] būs daudz mazāk," norāda Elviss Strazdiņš. Daudzi nezina, ka šāda iespēja ir pieejama. Jāņem vērā, ka krāpnieki var arī aizbildināties, ka bankas konkrēto investīciju kompāniju negrib akreditēt. Uz nevajag paļauties. "Brīžiem krāpnieki izmanto daļu no legāla uzņēmuma nosaukuma un pieliek galā kādu papildus vārdiņu un pēc tam stāsta cilvēkiem, ka esam daļa šīs grupas, pamatkontaktu sarakstā neesam atrodami, bet esam apmēram tas pats legālais uzņēmums," norāda Gints Mālkalnietis. Šādas nelegālas platformas rada vienu pēc otras, reti, kad CERT.lv vēršas cietušie ar vienu viltus investīciju platformu, kurā iekrituši. Artūrs Mednis dalās pieredzē, ka viņš cenšas vairāk iztērēt krāpnieku laiku sarunā, lai mazāk viņiem būs laika citiem, kas tiešām var "iekrist".  "Tajā brīdī, kad pilnībā visa krāpniecības shēma tiks realizēta ar mākslīgo intelektu, kad zvanītājs būs robots, krāpniekam būs vienalga, cik laika es tērēju, jo vienlaicīgi varēs krāpt kaut vai tūkstoti cilvēku. Kamēr tas ir reāls cilvēks, kas runā ar mani, vai pat gaida, tikmēr nevar apkrāpt kādu citu cilvēku," atklāj Artūrs Mednis. Viņš vērtē, ka tiem, kas saprot, ka runā ar krāpnieku, vajadzētu ar viņu ilgāk sarunāties, lai pasargātu citus. Nevis uzreiz teikt – hei, es zinu, kas tu esi.  Elviss Strazdiņš gan min, ka cilvēkiem nevajadzētu riskēt, jo ilgākas sarunas laikā var arī instalēt kādu spiegvīrusu un cilvēku tomēr apkrāj. Ilgāka saruna tomēr ir riskanta.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.