Podcasts about ludvigu

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni. Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu. Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe. 1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens. Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem.  1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga.  Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs. Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.” Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām. Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki. Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai. Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā. Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu. Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai. Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts. Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.

Nedaudzie vēstures avoti, kas saglabājušies par Rīgā dzimušo baltvācu pianisti Emīliju fon Timmu (1821-1877), paplašina Šopēna pedagoģijas ietekmi Baltijas reģionā. Emīlijas fon Timmas tēvs bija Rīgas birģermeistars Frīdrihs Vilhelms Timms, kura nozīmīgākais devums pilsētai ir 1836. gada jūnijā organizētie Rīgas mūzikas svētki, kuros, spēlējot tieši Šopēnu, piedalījās arī pianiste Emīlija fon Timma. Morica Rūdolfa Rīgas teātra un mākslinieku leksikonā (1890) skopi atzīmēts, ka Emīlija von Timma vairākkārt uzstājusies koncertos laikposmā no 1835. gada līdz 1837. gadam. Taču tur nav pat fiksēts, ka Emīlija fon Timma skolojusies pie Friderika Šopēna - apmeklējusi 33 klavierspēles nodarbības Parīzē laikposmā no 1842. gada līdz 1844. gadam. Šopēns bija viens no visdārgākajiem privātskolotājiem Parīzē, tomēr fon Timmu ģimene to varēja atļauties. Fon Timmi bija mākslas mīļotāji un saistīti arī ar citu mūzikas ģēniju pazīšanu. Piemēram, Emīlijas fon Timmas tēvs Vīnē iepazinies ar Ludvigu van Bēthovenu, viesojoties Rīgā, fon Timmu mājās ciemojās Rihards Vāgners un Ferencs Lists. Von Timmu ģimenei Vecrīgā piederēja nams – Mazajā Jaunielā 6, kas bija garīgās dzīves krustpunkts un ar pilsētas mūzikas dzīvi cieši saistīta adrese. Mūsdienās šī nama vietā ir auto stāvlaukums un nekas vairs neliecina par dzīvīgo mūzikas vēsturi šajā adresē. Bet Timmu ģimenei piederēja vesela māja, kuras pirmajā stāvā bija darba telpas, Emīlijas tēva kabinets, otrajā stāvā bija uzņemšanas telpas un sabiedriskās telpas, tai skaitā liela mūzikas zāle, kurā bieži notika koncertvakari, aicināti bija vietējie un ārzemju mākslinieki. Trešajā stāvā bija dzīvojamās istabas, taču ceturtajā stāvā vesela rinda viesistabu, kurās nakšņoja slavenie mūziķi. Tāpēc jāsaka, ka Emīlija von Timma savās mājās varēja iepazīties un dzirdēt daudzu tā laika Eiropas mēroga labāko mākslinieku uzstāšanos. Rīgas apdāvināto pianisti pamanījis arī kapelmeistars un mūzikas direktors Heinrihs Dorns, kura skaņdarbus viņa iestudējusi. Tomēr nozīmīgākos muzikālos iespaidus jaunajai pianistei mantojumā atstājis Frideriks Šopēns. Kā atminas Emīlija von Timma, tad Šopēns daudz spēlējis saviem skolniekiem priekšā, ja vien veselības stāvoklis to atļāvis, un esot pagarinājis nodarbības laiku, ļaujot klausīties savu skaņdarbu atskaņojumus. Emīlija von Timma pie viņa visvairāk spēlējusi Bahu, Bēthovenu un atsevišķus Šopēna darbus. Šopēns galvenokārt devis priekšroku Baham, taču aicinājis Emīliju nospēlēt arī kaut ko nupat komponētu. Vēstulē ģimenei Emīlija emocionāli pauž iespaidus par viņas priekšpēdējo nodarbību ar savu skolotāju 1844. gadā: "Šopēns, šķiet, tiecas padarīt manu šķiršanos no viņa mūzikas un viņa muzikālās būtības tik grūtu, cik vien iespējams. Vēl nekad viņš man nebija tik daudz spēlējis priekšā, kā priekšpēdējā stundā. Viņš man spēlēja 4 noktirnes, kuras es vēl nepazinu, un tik burvīgas, neticami skaistas! Viņa spēle veidojas līdzīgi kā Rubīni [Giovanni Battista Rubini], Malibrānes [Maria Felicia Malibran], Grizi [Giulia Grisi] u. c. dziedājums, to viņš pats saka; visos šajos māksliniekos viņš cenšoties atrast tiem piemītošo īpatnību un pārnest to uz klavieru balsi. Tas nenodara neko pāri viņa spēlei. Viņš šķietami nebeidzami iedvesmo ar savām harmonijām. Ar vislielāko bijību es ļaujos viņa cildenajai, skanīgajai un tai pašā laikā maigajai un smalkjūtīgajai spēlei, kā tas izdodas Grizi ar viņas kaislīgo, bieži pārsteidzošo, bieži arī ar nebūt ne tik skaisto gavilēšanu. Šopēns man šodien uzticēja jaunu, vienkāršu līdzekli, lai sasniegtu mērķi. Lai precīzi realizētu savu principu: it kā rotaļājoties atdarinot labus dziedātājus, viņš uzminējis klavieru noslēpumu - likt tām elpot.” Savas dzīves laikā Emīlija fon Timma, kura pēc otrajām laulībām kļuva par fon Greča kundzi, reti uzstājusies publiskos koncertos, bet vairāk muzicējusi privātās sabiedrībās, salonos (īpaši Bādenvirtenbergā un Sanktpēterburgā). Zīmīgi, ka pret viņas publisko uzstāšanos iebildis vīrs un vēlāk arī bērni… Kopš 1871. gada dzīvojusi Sanktpēterburgā un tad viņai pašai bijuši savi skolnieki, veidojot tādu kā Šopēna pianisma skolas turpinājumu. Emīlija fon Timma zinājusi sešas valodas, to vidū arī latviešu. Dzīvodama Vācijā vai Krievijā turpinājusi apciemot radus Rīgā, mirusi 1877. gadā un nākamajām paaudzēm saglabājusi savu īpašo, ļaudīm mazzināmo titulu – Šopēna skolniece no Vecrīgas.

No 2. līdz 17. oktobrim skanēs Rūdens kamermūzikas festivāla koncerti. Festivāla atklāšanas koncertā muzicēs stīgu kvartetu “Artemis”, kas Rudens kamermūzikas festivālā pirmatskaņos Pētera Vaska 6. stīgu kvartetu. Rakstīt skaņdarbu tieši stīgu kvartetam Pēteris Vasks ķeries pēc 16 gadu pārtraukuma. "Bija jau uzrakstīti veseli pieci, likās, ka esmu visu pateicis šadā karaliskajā sastāvā. Kad mani uzrunāja Vineta Sareika no "Artemis" kvarteta un teica, ka gribētu, lai trīs komponisti uzrakstītu Bēthovena jubilejas gadā kvartetu, kur būtu Bēthovena klātbūtne, tad likās, ka būs jāraksta," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj komponistis Pēteris Vasks. Komponists stāsta, ka "Artemis" kvartetā tajā laikā, kad saņēmis šo uzaicinājumu, muzicēja divi vācu mūziķi, viena amerikāniete un latviete. Ideja bijusi pasūtīt trīs kvartetus - vācu komponistam, amerikānim un latvietim. "Domāju, ja liktenis tā lēmis, ka jāraksta, ķeros klāt pie 6.stīgu kvarteta. Tagad varu oficiāli pateikt, tas ir arī pēdējais kvartets," bilst Pēteris Vasks. Kvartets uzstāsies 2. oktobrī Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” koncertsērijā “Personīgi” un 3. oktobrī Dzintaru Mazajā zālē Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanā. "Es daudz domāju, kā dižo meistaru, kuram ir 250 gadi, kā es viņu varētu savā mūzikā, vienkāršajā un diezgan emocionālajā, iekļaut," stāsta Pēteris Vasks. "Klausījos visus Bēthovena kvartetus, domāju varbūt kaut ko no kādas klaviersonātes, kādu "Mēnesnīcas sonātes" motīvu?" Mani sajūsmināja Bēthovena pēdējā, 15. kvarteta, trešā daļa, kur ir korālis,"turpina komponists. "Visa mana koncepcija aizveda pie tā, ka trīs pirmās daļas ir absolūti personīga saruna sevi, mūziķiem, klausītājiem. Un kur tajā sarunā Bēthovens... Trešā daļa beidzas ar sava veida aiziešanu no šīs pasaules, bet dzīve jau turpinās tālāk, arī citā dimensijā. Es iedomājos, ka tajā jaunajā dimensijā varētu būt tā neticamā sastapšanās, viens 21. gadsimta latviešu komponists no mazas Eiropas valsts uzdrošinās satikties ar Ludvigu van Bēthovenu. Izveidoju pēdējo daļu Bēthovena korāli citējot mazliet ar savu mūziku." Ar festivāla programmu kopumā iepazīstina tā mākslinieciskā vadītāja Baiba Kurpniece. Šogad festivāls ir kompakts - to veido piecas programmas.

Naszym dzisiejszym gościem jest Marcin Chmielowski. Przedsiębiorca, ideowiec, praktyk, organizator i producent filmowy. Człowiek doskonale znany w polskim środowisku wolnościowym.Rozmawiamy o tym, jak skorzystaliśmy na dobrej zmianie, w jakim celu można w Polsce oglądać telewizję, o co chodzi z hejtem na Korwina, czym jest neoliberalizm, jak wyprodukować lidera, jak zbudować mit libertarian, oraz przede wszystkim jak powinien wyglądać film o Ludvigu von Misesie.Marcina Film ZAPOMNIANIhttps://youtu.be/M-Y4VMRzRRAAkademia Liderówhttp://www.akademialiderow.edu.pl/Wspomniana Książka z ciekawymi obserwacjamihttp://agentomasz.pl/sklep/ebooki#p5Zbiórka na MISES THE MOVIEhttp://misesthemovie.com/

Naszym dzisiejszym gościem jest Marcin Chmielowski. Przedsiębiorca, ideowiec, praktyk, organizator i producent filmowy. Człowiek doskonale znany w polskim środowisku wolnościowym.Rozmawiamy o tym, jak skorzystaliśmy na dobrej zmianie, w jakim celu można w Polsce oglądać telewizję, o co chodzi z hejtem na Korwina, czym jest neoliberalizm, jak wyprodukować lidera, jak zbudować mit libertarian, oraz przede wszystkim jak powinien wyglądać film o Ludvigu von Misesie.Marcina Film ZAPOMNIANIhttps://youtu.be/M-Y4VMRzRRAAkademia Liderówhttp://www.akademialiderow.edu.pl/Wspomniana Książka z ciekawymi obserwacjamihttp://agentomasz.pl/sklep/ebooki#p5Zbiórka na MISES THE MOVIEhttp://misesthemovie.com/

Paula dhe Filipi prezantojnë romantikun Ludvig të Bavarisë dhe preferencat e tij. Udhëtime natën me slitë dhe festa gjigande si dhe shpikje të çuditshme krijojnë një përshtypje të parë për Ludvigun dhe kohën e tij. Dy redaktorët e marrin dëgjuesin me vete në një udhëtim në shekullin e 19-të. Ata prezantojnë Mbretin ëndërrimtar Ludvig: dashurinë e tij për natyrën, për muzikën e Riçard Vagnerit dhe lidhja e tij e ngushtë me kushërirën e tij, perandoren legjendare Sisi. Të gjithë entuziazmohen nga një tavolinë origjinale, të cilën Ludvigu e ka shpikur vetë. Në këtë ndodhi gjithçka sillet rreth preferencave dhe qejfeve të Ludvigut- një rast i mirë për të shqyrtuar foljen "lieben". Të njëjtat mbaresa vlejnë edhe për foljen "kommen", të cilën do ta dëgjoni gjithashtu.

Filip takodje pronalazi trag koji ga vodi ka otkrivanju tajne o neznancu. U novinama pronalazi jedan reklamni oglas za mjuzikl o kralju Ludvigu. Na putu do tamo intervjuiše turiste iz raznih krajeva sveta. Dok Paula boravi u redakciji u Berlinu, Filip se nalazi u Minhenu. On još uvek ne zna ništa o otkriću svoje koleginice. Ali i on se nalazi na pravom putu da reši zagonetku. Jedan reklamni oglas za mjuzikl o kralju Ludvigu privlači njegovu pažnju. U autobusu koji vozi u tom pravcu, zapitkuje turiste šta očekuju od mjuzikla. U ovoj epizode uvežbava se razumevanje slušanjem. U sceni u autobusu bi u moru raznih jezika trebalo prepoznati nemački. Pored toga, u lekciji se obradjuje mesto negacije "nichts" u rečenici, tačnije iza glagola.

Paula i Filip postavljaju u dvorcu pitanja navodnom kralju Ludvigu. U jednom trenutku Paula slučajno otkriva nešto veoma zanimljivo. Ona razotkriva identitet misterioznog neznanca. Ovo dvoje urednika uspeva vaskrsnulog kralja Ludviga da nagovori da stane pred mikrofon zarad reportaže uživo. Ali identitet tajanstvenog neznanca ostaje nepoznat. Potšo se vrati u redakciju Paula na radiju primećuje jedan reklamni spot koji joj pomaže da reši misteriju. Glas iz reklame joj zvuči poznato. Nečije ljubavi ili strasti ne mogu se izraziti a da se pritom ne kaže kome su one upućene. Glagolu "lieben" potrebna je glagolska dopuna, objekat u akuzativu.

Paula i Filip predstavljaju romantičnog kralja Ludviga Bavarskog i njegove strasti. Noćne vožnje sankama i raskošna slavlja, kao i čudni izumi pomažu nam da stvorimo prvu sliku o Ludvigu i vremenu u kojem je živeo. Dvoje mladih urednika slušaoce vode na putovanje kroz 19. veka i predstavljaju kralja Ludviga, sanjara: njegovu ljubav prema prirodi, muzici Riharda Vagnera i vezu sa njegovom rođakom, legendarnom caricom Sisi. Jedan originalni sto, koji je Ludvig sam izumeo, izaziva čuđenje. U ovoj epizodi se sve vrti oko Ludvigovih ljubavi – što je dobra prilika za istraživanje glagola "lieben". Takve nastavke ima i glagol "kommen", te se i on u ovom nastavku obrađuje.