Podcasts about vecr

Tuvojoties vasaras saulgriežiem, ziedošo pļavu pilnbrieds ienācis arī izstāžu zālēs: pašlaik dažādās galerijās paralēli skatāmas vairākas dabas iedvesmotas mākslas izstādes, kas ļauj gluži vai iekāpt pļavā pilsētas vidū. Laikā, kad pasaulē ir tik daudz skarbuma un cinisma, laikmetīgie mākslinieki atzīstas klusā mīlestībā dabai kā drošam patvērumam un iedvesmas avotam, aicinot arī skatītājus rast prieku vienkāršā pļavas ziedēšanā. Galerijā „Māksla XO” Rīgā uzziedējušas kliņģerītes, uz celmiem piesēduši kāpostu balteņi un ir sajūta, ka visapkārt ir putekšņi – šī ir tēlnieces Lienes Mackus personālizstāde „Silta pļava”. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā durvis vērusi izstāde ar līdzīgu nosaukumu „Pļava”, par ko jau esam stāstījuši. Tajā divi simti tautas lietišķās mākslas meistaru austo segu saspēlējas 20 ar tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēniem. Pļavas tēmai veltītu izstādi viņa lolojusi jau teju desmit gadu. Daba virmo gaisā arī citu Latvijas muzeju izstādēs un notikumos – piemēram, Jaunmoku pilī pašlaik skatāma Rīgas Porcelāna muzeja deponējuma izstāde “Florālie motīvi porcelānā: Kuzņecova un Jesena fabrikas”. Daugavpilī, Rotko muzeja Martinsona mājā redzami keramiķes Violetas Jātnieces darbi izstādē „Vasara”, bet Latgales Kultūrvēstures muzejs pievērsies rozēm mākslā izstādē „Rozes vilinājums”.

„Man ļoti patīk gulēt pļavā un vērot šo Dieva dizainu,” – tā saka tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne, kuras ilgus gadus lolotā ideja par pļavas tēmai veltītu izstādi tikko īstenojusies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Izstādē „Pļava” Vecenānes gobelēni satikušies neparastā kopdarbā ar gandrīz diviem simtiem tradicionālās tehnikās austu segu, ko darinājuši amata meistari no visiem Latvijas novadiem. Materiālu, tehniku un krāsu saspēles bagātīgās variācijas veido kopīgu stāstu par cilvēka, mākslas un dabas attiecībām. Ienākot muzeja lielajā izstāžu zālē, neviļus aizraujas elpa no krāsu raibuma - telpas sānos ar mākslinieces Ivetas Vecenānes silti piesātinātie gobelēni, bet vidusdaļā no durvīm līdz pat senās baznīcas altāra daļai ved plats, koši svītrots ceļš ar teju diviem simtiem Latvijas novada meistaru austu segu.  Mūziķu Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela radītās kokles skaņas vedina piedzīvot izstādi rāmi un bez steigas, Vecrīgas vidū ļaujoties sajūtai, ka rīta agrumā basām kājām esi iebridis pļavā. Pļava ir mākslinieces Ivetas Vecenānes iedvesmas lauks. "Man ļoti patīk bradāt ar basām kājām pa ūdeni, pa zāli, pa pļavu un nogulties pļavā un vērot šo Dieva dizainu, kā Dievs ir radījis katru puķīti, stiebriņu. Kāpēc viņš ir izdomājis tā, kāpēc tur ir viens posmiņš, otrs posmiņš? Cik tas Dieva radītais dizains ir unikāls," atklāj Iveta Vecenāne. "Pļavā es sajūtu šo senuma elpu. Pļava bija pirms manis daudzas, daudzas paaudzes, gadsimtus, un tā ir mana saruna ar skaisto, spēcīgo senatni. Un vēl pļava un tas laiks man dzīvē bija ļoti nozīmīgs, kad es dzīvoju Cirmas ezera krastā ar vīra vecākiem, un viņu pietāte pret dzīvo dabu, viņu pietāte pret uztveri par augiem, asniem,  pavasarī. To es varbūt gribēju ielikt savos darbos, šo pietāti, paklanīšanos." Pļavas tēmai Iveta Vecenāne gadu gaitā veltījusi apmēram 20 gobelēnu, un ļoti gribējies tos izstādīt vienkop. Tikmēr Nacionālais kultūras centrs meklējis iespēju izstādīt tautas lietišķās mākslas meistaru austās segas. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam radās ideja piedāvāt kopizstādi, atceras muzeja tekstilmākslas kolekcijas glabātāja un viena vieta glabātāja un viena no izstādes kuratorēm Rūta Rinka. Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes gobelēnu un tautas lietišķās mākslas meistaru darināto segu saspēli izstādē „Pļava” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā varēs apskatīt visu vasaru, līdz 24.augustam.

Siltajā vasaras laikā Vecrīgas ielās, kā ierasts, redzams vairāk cilvēku nekā ziemā, tostarp arī tūristi – gan lielākās grupās, gan pa diviem, trim, – un daudz biežāk tiek pavērtas arī lielās, smagnējās Rīgas Doma baznīcas durvis. "Prieks redzēt, ka attaisnojies mūsu iesāktais ceļš ar mazajiem "Piccolo" koncertiem, kas notiek Rīgas Domā pulksten divpadsmitos," saka Rīgas Doma mūzikas direktors, ērģelnieks Aigars Reinis. "Varbūt ne visi ir pazīstami ar ērģelēm un ar ērģeļmūziku, bet tā ir iespēja iepazīstināt, un arī ekrānos var redzēt, kas notiek balkonā." Jūnijā Rīgas Domā iecerēti arī dažādi vakarkoncerti, piemēram, gaidāms veltījums Pēterim Vaskam, ar koncertu viesosies "Grammy" balvas ieguvējs Hjūstonas kamerkoris, notiks arī dažādi jubilejas koncerti, tostarp pašam Aigaram Reinim, kuram jūnija beigās apritēs 50. Jubilejai par godu 29. jūnija vakarā koncertā Rīgas Domā uzstāsies Aigars Raumanis (saksofons), Džezbaroka ansamblis (Jānis Strazdiņš, Lāsma Meldere-Šestakova, Jānis Rubiks un pats Aigars Reinis), programmā: J. S. Bahs, M. Diriflē, J. Karlsons (pirmatskaņojums), Anna Veismane (pirmatskaņojums), M. Pētersone un F. H. Erlebahs džezbaroka noskaņās. Ieva Zeidmane: Vai jums uzreiz bija skaidrs, kā gribat savu jubileju svinēt? Aigars Reinis: Pirmajā brīdī bija doma – ko lai tagad dara? (pasmaida) Varbūt nezināju uzreiz, bet ar laiku nāca gan padoms, gan programmā iekļaujamie skaņdarbi, arī kolēģi, kas koncertā piedalīsies. [Komponists] Diriflē, jaundarbi, Džezbaroka apvienības spēle ar mūziku tādā džezīgā virzienā – tas nebūs ne džezs, ne baroks, bet tāds starpžanrs, kurā mēs šobrīd vienkārši atrodamies. Tā ka improvizācijas elements tur ir dzīvs? Nenoliedzami, jo nav pierakstītu nošu. Noteiktu risinājumu mēs veicam, bet ir ļoti daudz brīvības, kas var notikt arī spontāni. Pagājušajā gadā jūs atzīmējat desmit gadu jubileju, kopš spēlējat kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani! Jā, laiks skrien, gadi dažādiem ansambļiem nāk klāt, pašam ar'! Bet tas ir tāds brīdis, kad nedaudz atskatīties, kas darīts, un desmit gadi ar Aigaru Raumani ir bijuši ļoti, ļoti bagātīgi. Bijušas ļoti daudzas programmas – gan klasika, gan dažādi meklējumi citos virzienos, piemēram, Astora Piacollas "Tango" vai austrumnieku noskaņas, turku komponistu mūzika. Vienmēr ir prieks muzicēt kopā ar radošiem cilvēkiem, īpaši jaundarbu atskaņošanā, darbā ar komponistiem – tas ir radošs process, kas neļauj mums iesīkstēt.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Vai zini, ka Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā 6 paralēli paredzētajai ekspozīcijai tiks parādītas arī ēkas vēsturiskās vērtības? Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega. Samērā atturīgo fasādes arhitektūru bagātina reprezentatīvs kaļķakmens portāls centrālajā asī. Plato apaļloka arku ietver joniskie pilastri ar kapiteļu volūtās iekarinātām drapērijām un ziediem, arī kapiteļu augšdaļu papildina plastisks augu ornaments. Pilastri balsta krepētu antablementu ar nedekorētu frīzes joslu. Galvenais dekoratīvais akcents ir virs arkas arhivoltas novietotā rokaja kartuša ar monogrammu “S” centrā. Portāls datējams ne agrāk kā ar 18. gs. trešo ceturksni. Tas demonstrē pārejas etapu stilu maiņas periodā: rokaja kartuša virs portāla arkas ir spilgts rokoko mākslas piemērs – plastisks, asimetriski kārtots ornaments, perforētas rokaja gliemežnīcas papildina ziedu motīvi. Arkas paduses aizpilda reljefas dekoratīvu rozešu virknes, kas grupējas starp liektām profiljoslām uz uzirdināta fona. Līdztekus rokoko stilam raksturīgiem rotaļīgajiem akcentiem portāla stilistikā ienāk klasicizējoša atturība un gludas plaknes. Domājams, liela daļa senākās interjeru apdares zaudēta jau 19. gs. pārbūvju rezultātā; sākotnējais plānojums daļēji nolasāms nesošo sienu izvietojuma konfigurācijā. Sešus gadus pēc poļu restauratoru veiktajiem logailu dekoratīvo gleznojumu nostiprināšanas pasākumiem bija vērojami krāsu slāņa pacēlumi un daļēji zudusi saikne ar apmetumu. Lai novērstu apdraudējumu, bija nepieciešama grunts un krāsu slāņa nostiprināšana, restaurācijas grunts iepildīšana un tonālā retuša. 1994. gadā restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis nostiprināja gleznojumus logu ailās un uz sienām. 2000. gadu sākumā ēka piedzīvoja virkni nesaskaņotu degradējošu remontdarbu un pārbūvju. Šodien ēka Mārstaļu ielā 6 ir ieguvusi jaunu piepildījumu – kļuvusi par Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietu. Pielāgojot to jaunajai funkcijai, pirmo reizi ēkas vēsturē tajā veikti sistemātiski un kompleksi restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kas bija vērsti gan uz pilnvērtīgu muzeja darbības nodrošināšanu, gan maksimālu oriģinālās substances saglabāšanu. Projekts ietvēra galvenās un pagalma fasādes apdares restaurāciju. Tā kā fasāde iepriekš tikusi pārkrāsota ar neatbilstošām sintētiskām krāsām, konstatēta krāsas lobīšanās. Fasādes virsma attīrīta no pārkrāsojuma slāņiem, lai apsekotu vēsturisko apmetumu un to nostiprinātu; atjaunotas bojātās vietas, restaurēta profilētā dzega un plastiskie dekori. Fasādes galvenais dekoratīvais elements – dolomītakmens portāls – ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, un tā restaurācijai tika izstrādāta atsevišķa programma. Apsekojuma rezultātā fiksēti portāla bojājumi un sastādīta defektu kartogramma, norādot plaisas, zudumus, sāļu bojājumu zonas un sekundāros labojumus. Restaurācijas procesā portāls attīrīts no sekundāriem uzslāņojumiem un nekvalitatīviem pielabojumiem; veikta virsmas nostiprināšana, zudumu atjaunošana ar atbilstošiem materiāliem un laboto vietu gruntēšana. Būvdarbu laikā 2022. gada februārī otrā stāva telpās zem apmetuma tika konstatēts lielāks polihromās apdares apjoms, nekā bija sākotnēji prognozēts. Atsegtie gleznojumi – dekoratīvās vāzes, florālie motīvi, rāmju sistēma, iluzorās balkona margas – vērtējami kā ļoti vērtīgs klasicisma un bīdermeijera perioda dekoratīvās glezniecības paraugs. Lai nodrošinātu jaunatklāto vērtību saglabāšanu, tika papildināta projekta dokumentācija un 2022. gadā izstrādāta interjeru polihromās apdares konservācijas programma, kas paredzēja veikt virsmas saudzīgu attīrīšanu, krāsu slāņa nostiprināšanu,– apmetuma atjaunošanu ar kaļķa bāzes javu zudumu zonās, plakņu gruntēšanu, tonēšanu, retušu ar oriģinālam atbilstošām krāsām un fiksāciju. Līdz ar saglabāšanas pasākumiem tika nodrošināta gleznojumu eksponēšana plašākai sabiedrībai topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju telpās. Restaurācijas gaitā saglabāti vērtīgie būvgaldniecības elementi, kas attiecināmi uz Vilhelma Bokslafa laika pārbūvēm un ieviestajām izmaiņām: atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis un ārdurvis, to vidū 20. gs. sākumā ierīkotās galvenās ieejas koka ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris, kā arī koka kāpnes. Viena no šī Mārstaļu ielas nama nozīmīgākajām saglabājamām vērtībām ir 18. gs. oriģinālās labi saglabājušās jumta konstrukcijas – sijas un apdares dēļi. Restaurācijas gaitā konstrukcijas attīrītas, veikta protezēšana un tonēšana zudumu vietās. Restaurācijas darbi paredzēja arī senākā ķieģeļu mūra restaurāciju pagrabā un citās telpās, tos atbrīvojot no sekundāra nevērtīga apšuvuma un apmetuma, uzslāņojumiem un izsāļojuma. Būvdarbu laikā ēkas pagrabā konstatētas senākās saglabājušās kāpnes, mūrētas no pilnķieģeļiem kaļķu javā, iespējams, 18. gs. pēdējā ceturksnī veikto plašo pārbūvju laikā. Kā vērtīga ēkas oriģinālās substances daļa kāpnes integrētas restaurācijas un rekonstrukcijas projektā. Ēkai iegūstot jaunu saturu, vienlaikus tika dota iespēja apzināt līdz šim nepētīto, izglābt un atdot sabiedrībai aizmirstībai lemtās vērtības. Jau zināmos faktus papildinājusi jauna informācija, atklājot ēkas komplicēto būvvēsturi no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam. Līdzīgi kā citu Vecrīgas vēsturisko dzīvojamo ēku arhitektūrā, arī šajā gadījumā arhitektūras un mākslas vērtību kopuma definēšanai nevar uzskaitīt kādas precīzas viena stila pazīmes. Uzlūkojot vienkopus formālās pazīmes, vēsturisko informāciju, praktiskās izpētes rezultātus un pašu objektu šodienas situācijā, tā vizuālajā tēlā, telpu dažādībā un plānojumā nolasāma specifika, kas veido šīs ēkas un arī visas agrākās Iekšpilsētas apbūves unikalitāti – viduslaiku gruntsgabalu plānojuma ietekme uz ielas ainavas veidošanos, gotikas laika būvju fragmentu klātesamība ēkas struktūrā, sākotnēji barokālā fasādes kompozīcijā, klasicisma un bīdermeijera dekoratīvās apdares principu iedzīvināšana, kā arī historisma perioda uzslāņojumi no 19. gadsimta akadēmisma līdz neobarokālai izteiksmei Bokslafa izpildījumā.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa. Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus. To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē. Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu. Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem. Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts: Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans. Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums. Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā. Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma. Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē. Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā. Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers. Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu. Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama  signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis. Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt!

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Klajā nākusi pirmā „Igauņu mūsdienu lugu izlase” latviešu valodā. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas paredzētas gan lasīšanai, gan iestudēšanai. Lugas no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Kā atklāj viens no grāmatas redaktoriem Guntars Godiņš, ceļš līdz izdošanai bijis sarežģīts, grāmata iznākusi igauņu izdevniecībā "Mina Ise" ("Es pats"). Grāmatas atvēršanā jaunajās Igaunijas vēstniecības telpās Vecrīgā skanēja divas valodas – igauņu un latviešu. Atklāšanas sarīkojumā igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra veica arī tulka pienākumus, un aicināja ar lugu izlasi iepazīstināt tulkotāju Dailu Ozolu. Viņa klātesošajiem pastāstīja par izlases tapšanu un to, ka ceļš līdz grāmatai bijis garš. Savukārt grāmatas redaktors Guntars Godiņš neslēpa sarežģījumus, ar kādiem saskārušies. Grāmatas atvēršanas svētkos tka sveikta ne tikai grāmatas iznākšana izdevniecībā "Mina Ise", bet, uzzinot par Contras un Dailes laulības noslēgšanu tieši šajā dienā, klātesošie nodziedāja "Daudz baltu dieniņu!". Pēc grāmatas atvēršanas ar vairākiem pārsteigumiem tulkotāja Daile Ozola atklāj, kāpēc vēlējusies izdot igauņu mūsdienu lugu izlasi. "Iniciatīva nāca no manis tikai tādā ziņā, ka es zināju, ka tādas lugu izlases vēl nav, bet Igaunijā dramaturģija tikpat spēcīga kā Latvijā, un es biju redzējusi atšķirību, un gribējās to arī parādīt," atklāj Daila Ozola. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas pārstāv dažādus žanrus.

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Vēstures avotos bieži pieminētais 1677. gada ugunsgrēks nopostīja lielu daļu iekšpilsētas – nodega Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīca, gandrīz visas Grēcinieku, Peldu un Audēju ielas ēkas, arī puse Mārstaļu ielas māju. Līdzās atradās 17. gs. otrajā pusē celtas, taču 18. gs. gaitā pārveidotas ēkas – Reiterna nams Mārstaļu ielā 2, ēka Mārstaļu ielā 4, kuru pēc Paula Kampes leksikona datiem pilsētas mūrniekmeistars Heinrihs Henike 1686. gadā bija uzcēlis birģermeistaram Hermanim Samsonam, kā arī ēka Mārstaļu ielā 6, kur vērojamas stilistiskas transformācijas vēlāku pārveidojumu rezultātā.  1823. gada Vecrīgas fasāžu notikumos fiksēti atsevišķi ielu posmi, kuros jaunā tipa nami bijuši lielākā koncentrācijā: Svērtuves ielā pie Rātslaukuma, Mārstaļu, Grēcinieku, Audēju, Tirgoņu un Lielajā Mūku ielā (Doma laukumā) pretī Rīgas Doma baznīcai. Senākās ziņas par ēku Mārstaļu ielā 6, kur šobrīd mājvietu guvis Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs, attiecināmas uz 16. gadsimtu. No senākajiem būvvēstures periodiem saglabājušies atsevišķu sienu un ēku fragmenti, kas ir redzami pagrabā, bēniņu stāvā un pagalma korpusā. Poļu restauratoru darbības laikā 20. gs. 80. gados ēkas pagrabā tika atklāta senāka struktūra – gotikas laika apbūves daļas: 15. un 16. gs. gaismas nišas, dažādu 17.–19. gs. pārsegumu liecības, kā arī pašreizējais pārsegums – ar 1905./1906. gadu datētas mūrētas ķieģeļu segmentveida velves. Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.    

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ēka Mārstaļu ielā 6 atrodas vienā no Rīgas vēsturiskā centra kodola senākajām daļām, ko sākotnēji dēvēja par Alksnāju – tas atradās nosacītās robežās starp tagadējām Audēju, Mārstaļu, Reformātu un Vecpilsētas ielām. Veidojoties galvenajām pilsētas ielām, Mārstaļu iela veidoja savienojumu starp vecpilsētas tirgus laukumu un veco Rīdzenes ostu. Tas bija arī intensīvās apbūves ietvars. Senākās liecības par kvartāla apbūvi un iedzīvotājiem atklātas arheoloģiskajos izrakumos, un atklājumi liecina, ka šis pilsētas rajons bija apdzīvots jau 12. gadsimtā. No vēsturnieka Jāņa Strauberga pētījumiem izriet, ka Mārstaļu iela – tagadējās Šķūņu ielas turpinājums – attīstījusies no sena ceļa, kas savienoja Vidzemes ceļu ar Rīgu, šķērsojot visu pilsētu līdz pat Rīdzenes upes grīvai. Pateicoties savienojumam ar Rīdzenes veco ostu, Mārstaļu iela izveidojās par vienu no Rīgas galvenajām maģistrālēm. Savu tagadējo nosaukumu iela ieguva 16. gs. sākumā. Intensīvāka apbūve te sākās pēc otrā nocietinājumu mūra uzcelšanas un šīs teritorijas iekļaušanas tā iekšpusē. Līdz ar to jau 13. gs. pirmajā ceturksnī izveidojās kvartāla konfigurācija. Audēju un Mārstaļu ielas vēsturiski attīstījās par kvartāla galvenajām ielām, bet Alksnāja un Vecpilsētas ielas – par aizmugures ielām. Kvartāls ir viens no senākajiem Vecrīgas teritorijā, un viena no tā īpašajām vērtībām ir specifiskie šaurie gruntsgabali, kas sniedzas cauri visam kvartālam no ielas līdz ielai, iezīmējot viduslaiku periodā izveidojušos apbūves struktūru: ēku galvenās fasādes bija vērstas pret Mārstaļu ielu, kamēr gruntsgabala dziļumā bija izvietotas saimniecības ēkas un iebrauktuve no aizmugures ielas. Līdz mūsdienām ar nelielām izmaiņām saglabājušies divi senie gruntsgabali – 3/13 un 3/14; pirmais šodien atbilst Mārstaļu ielai 6 un uzskatāmi demonstrē viduslaiku kvartālu parcelācijas sistēmu. Gruntsgabalā kopumā atrodas trīs ēkas: divas no tām – Alksnāja ielā 6 un Vecpilsētas ielā 7 – ir tapušas 20. gs. sākumā. Sākotnēji šeit bijusi ķieģeļu mūra būve ar pildrežģa tehnikā celtām saimniecības ēkām. Pagrabā arī šodien saglabājušās ķieģeļu mūra cilindriskās un krusta velves. Vēsturnieka Jāņa Strauberga arhīvu pētījumi atklāj dzīvojamās apbūves raksturu konkrētajā zemesgabalā. Tā bijusi "sēta starp Mārstaļu ielu un Vecpilsētu ar māju Mārstaļu ielā, četrām dzīvojamām mājām režģu būvē Vecpilsētā un izbrauktuvi". Tāpat Straubergs noskaidrojis arī mājas īpašniekus 16. gs. gaitā. Heinriha Tūma 1612. gada Rīgas panorāmā redzams, ka Mārstaļu ielas fronte sastāvēja galvenokārt no zelmiņu namiem, kas orientēti ar gala fasādi pret ielu. Šeit līdzās grupējās vairāki tipoloģiski radniecīgi turīgo pilsoņu dzīvojamie nami.

Raidījumā skan bijušo Latvijas Radio darbinieku Aivara Berķa (1936.-2020.), Māras Krontāles un Ingrīdas Ābolas atmiņas par laiku, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Publiciste, rakstniece un arī radio žurnāliste Marina Kosteņecka runā par Baltā galdauta svētkiem un šodienas paaudzi. Bet sadaļā "Radio relikvija" Māra Rozenberga stāsta par Ziņu dienesta dīvānu, kas ir liecinieks vairākiem būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē. 1990. gada 4. maijs Augstākās padomes ēkā, tagadējā Saeimas namā notiek deputātu balsu skaitīšana par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ēkas ārpusē laužu pūlis ar neatslābstošu interesi seko līdz šim procesam, pārējie, kas  atrodas ārpus Vecrīgas, pieplakuši pie TV  ekrāniem vai radioaparātiem. Toreizējai ziņu diktorei Mārai Krontālei tā bija brīvdiena, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu. Savukārt kādreizējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola 1990. gada 4. maijā tūlīt pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta Neatkarības deklarācija, devās uz krastmalu, kur cilvēki  pulcējās uz  mītiņu. Sapulcējušos tautu Daugavmalā uzrunāja pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs un viens no deputātiem Dainis Īvāns. Un kā pirms desmit gadiem tapuša ierakstā apgalvoja nu jau mūžībā aizgājušais Aivars Berķis, toreizējais  Latvijas Rdio lauksaimniecības redakcijas vadītājs, tad gan Īvānam, gan citiem tautfrontiešiem radio ēters allaž bija atvērts. Marina Kosteņecka pirms intervijas brīdina par remonta trokšņiem aiz sienas. „Kad skanēs šī intervija?” viņa prasa sarunas beigās, kad mikrofons jau izslēgts, Saku, ka 4. maijā četros pēcpusdienā pēc ziņām. „Redziet, nekas nav nejaušs, 1991. gadā augusta puča dienās sapratu, ka  man ir jāaiziet uz radio un tiešajā ēterā jāpasaka, ka es nezinu, kas notiks tuvākajā laikā, jo  morāli biju gatava, ka omonieši mani savāks un būšu pirmo izsūtīto rindās. Tāpēc vēlējos aiziet uz radio un pateikt klausītājiem, ka neesmu apmetusi kažoku uz otru pusi, ka mums jāpārcieš šie laiki un drīz nāks labākas dienas. Todien tieši četros pēcpusdienā šī mana runa izskanēja radio.” Tā  skaidro  publiciste, rakstniece, radio žurnāliste,  viena no Tautas frontes dibinātājām, cīnītāja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Cilvēks, kas vienmēr rīkojies  saskaņā ar  savu sirdsapziņu.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa   Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam). Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku. 20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā".  Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija. Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu. Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā. Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās. "J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces. Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša  turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma... Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti. Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas. Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.

Latvija pirmā Baltijā nolemj izstāties no Otavas konvencijas; oficiāla izstāšanās – vēl priekšā. Aizsardzības ministrija varētu tērēt 900 000 eiro parādes zobenu iegādei; amatpersonas aicina uz samērību. Iesaka ļaut vecākiem attaisnot skolēnu slimošanu līdz piecām dienām. Lielbritānijas Augstākā tiesa lemj, ka juridiskā definīcija par to, kas ir sieviete, balstās uz bioloģisko dzimumu. Vecrīgā, pie rātsnama notika pikets, kurā aktīvisti kārtējo reizi prasīja, lai pašvaldība risina nakts izklaižu vietu radīto troksni.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Silvija Grosa Vecrīgas siluets ir Rīgas pilsētas vizītkarte un identitātes zīme, kas iekļauta kultūras kanonā un atzīta par UNESCO un Eiropas kultūras mantojuma vērtību. Kaut arī to ir izdevies saglabāt salīdzinoši neskartu, tomēr daudzos fotoattēlos, kas uzņemti pirms Otrā pasaules kara, tas izskatās citādi, jo netālu no Doma baznīcas to papildina tornīši, kas mūsdienās ir zuduši. Arī krastmala 20. gadsimta pirmās puses fotoattēlos izskatās citādi, jo Bīskapa gātes un Brēmiešu ielas stūrī paceļas monumentāla piecstāvu ēka ar mansardu ar diviem tornīšiem. Varenais nams tikai šķietami atgādina vēsturisko stilu laikmetus. Tā bija neogotiska celtne, kura uzcelta pēc ievērojamā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna 1898. gada projekta un piederēja Kārlim Robertam Zēbergam – vienam no rēderejas "Brāļi Zēbergi" īpašniekiem. Zēberga nama pirmais stāvs tika izīrēts veikaliem, bet augšstāvi – dzīvokļiem. Rēderejas kantoris atradās nama otrajā stāvā un jau ienākot vestibilā bija redzams vērienīgs sienas gleznojums – tvaikonis, kas šķērso nemierīgus jūras ūdeņus – mākslinieka Fridriha Alfrēda Lieknēja darbs. Lieknējam gadsimta sākumā piederēja daiļkrāsotāju uzņēmums Rīgā, vēlāk viņš darbojās ASV un Āzijas valstīs un kļuva pazīstams kā orientālists. Rīgā vienīgā šobrīd zināmā liecība par viņa darbību interjera jomā ir tagadējās Kultūras ministrijas kamīna zāles noformējums. Zēberga nama sākotnējais projekts, kas tika apstiprināts 1898. gadā, ir citāds. Arhitekta skicē redzams, ka tornīšu vietā celtni vainago dzeguļu mežs. Gadu vēlāk projekts ir mainīts un tad arī parādās abi gotiskie tornīši, ka tik skaisti iekļaujas Rīgas siluetā. Starp citu, šo ideju, kas palika nerealizēta Daugavmalas ēkas izbūvē, Pēkšēns lika lietā, trīs gadus vēlāk ceļot namu Mihaelam Pečakam Meža ielā 3. Diemžēl Zēberga nams cieta apšaudēs jau Pirmā pasaules kara laikā, bet Otrā pasaules kara laikā namā izcēlās postošs ugunsgrēks un pēc kara nams tika nojaukts. Zēberga nams bija spilgta liecība Rīgas izaugsmei 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad mainījās  pilsētas veidols un tās etniskais sastāvs. Rīga pārtapa par lielpilsētu, kuras namīpašnieku vidū strauji pieauga latviešu skaits. Arī Kārlis Roberts Zēbergs, tāpat kā "Berga bazāra" (kura arhiekts arī ir Pēkšēns) īpašnieks Kristaps Bergs (Krauklīšu Pētera prototips Augusta Deglava romānā "Rīga"!) piederēja šo uzņēmīgo latviešu paaudzei.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Meži, purvi, jūras piekraste un lauki... Latvijas ainavas ir tik dažādas! Gan tuvas un pazīstamas, gan zudušas un tādas, kas par sevi liecina vairs tikai senās fotogrāfijās. Zīmīgākās ainavas savulaik pat iekļautas Latvijas kultūras kanonā, taču arī tās pamazām piedzīvo pārmaiņas. Kā mūsu saimniekošana ir mainījusi Latvijas ainavu un kādus skatus Latvijas laukos un pilsētās mēs vairs neredzēsim? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfs, Latvijas Universitātes profesors Oļģerts Nikodemus un bibliotekāre, Latvijas Nacionālās bibliotēkas porjekta "Zudusī Latvija" vadītāja Ginta Zalcmane.   Neparasta ar ainavām saistīta profesija - lokāciju skauts Latvijā salīdzinoši nelielā attālumā var atrast filmēšanai derīgas vietas - vecpilsētu, jūru, laukus un padomju mantojumu vairāku pilsētu arhitektūrā, stāsta filmēšanas vietu administratore Ieva Eihe. Iztaujājam viņu par ainaviskākajām kino vietām, kā arī uzzinām, kāpēc Zirgu iela Vecrīgā ir visvairāk filmētā vieta un kā kino vajadzībām  izrīkojas ar elektrības stabiem, stikla pakešu logiem un siena ruļļiem.  

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukuma atslēga ir sarkano ķieģeļu ēka Starta ielā 5F netālu no Brasas stacijas. Starta iela zināma no 1899. gada kā Valču iela, jo 19. gadsimta beigās ielas rajonā tika izveidota Rīgas valču rūpnīca. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visas Rīgas rūpnīcas kopā ar strādniekiem tika evakuētas uz Krievijas impērijas vidieni, un valču rūpnīcas ēkas tika pamestas.  1935. gadā Šveicē Latvijas basketbola izlase jeb Sapņu komanda sensacionāli kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, tāpēc nākošā gada augustā Latvija ieguva tiesības rīkot nākamo 1937. gada čempionātu. Steidzami tika meklēta vieta un finansējums šī pasākuma rīkošanai, jo basketbola halles Rīgā nebija vispār.  Vispirms esot izskatīts projekts par Vecrīgas Lielās un Mazās ģildes pārbūvi sporta sacensību vajadzībām. Par laimi vēlāk izvēle krita uz bijušās valču rūpnīcas ēku, kuru pielāgoja sporta spēļu vajadzībām. Pārbūves darbi tika pabeigti tikai dažas dienas pirms čempionāta sākuma. Hallē bijušas vietas 3000 skatītājiem, bet žurnālistu vaajdzībām tika izveidota arī telegrāfa un telefona centrāle. Ar Rīgas valdes lēmumu Valču iela tika pārdēvēta par Starta ielu. Turnīrā piedalījās astoņas komandas. Čempionātu atklāja Kārlis Ulmanis. Par favorītiem tika uzskatītas Latvijas un Itālijas komandas, tomēr mūsu komanda zaudēja poļiem un netika pusfinālā. Bet finālmačā Lietuvas izlase, kuras sastāvā spēlēja divi ASV auguši spēlētāji, ar rezultātu 24 pret 23 pārspēja Itālijas izlasi. Šī uzvara aizsāka Lietuvas basketbola kultu, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Tā kā izveidotā sporta halle atrodas tuvu Brasas stacijai, vācu okupācijas laikā Brasas stacija tika dēvēta par Rīgas Sporta halli, savukārt padomju okupācijas laikā ēkā tika ierīkota tanku remonta rūpnīca.

Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā darbojās leģendāra nodaļa "Interjers un iekārta", kuras dibinātāju vidū 20. gadsimta 60. gadu sākumā bija Voldemārs Šusts un Marta Staņa. Taču 90. gadu pārmaiņu laikos šī specialitāte izzuda. Daudzi nezina, ka interjera dizainera profesiju akadēmijā atkal var apgūt, un profesionālajā dzīvē devušies jau pirmie katedras absolventi. Studentiem, kuri nu jau ir diplomandi, pērnvasar bija īpaša iespēja – ne tikai izstrādāt projektu Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra jaunajām telpām "Arkāde", bet arī praktiski piedalīties projekta īstenošanā. Uzdevumu vēl nopietnāku darīja tas, ka "Arkāde" atrodas arhitektoniski nozīmīgā Vecrīgas ēkā un bijušajā leģendārā kino "Aina" zālē. Par visu plašāk stāsta Interjera dizaina katedras vadītājas Ingūna Elere un Ieva Lāce-Lukševica, kā arī studente Rebeka Ludriķe.

Bagātīgie Latvijas arhīvi ļauj ielūkoties Rīgas ielu vēsturē un izsekot tam, kā viduslaiku pilsēta izpletusies un kļuvusi par mūsdienīgu Eiropas galvasspilsētu. Sākot ar padomju radītiem mikrorajoniem, līdz pat Vecrīgas mazajām ieliņām - katras ielas stāsts ir zināms. To stāsta jauna grāmata “Rīgas ielas. Labais krasts”. Nav noslēpums, ka vēl pirms simts gadiem tur, kur šobrīd slejas daudzdzīvokļu mājas Rīgas mikrorajonos, bija meži, pļavas, ganības un pat viena otra muiža. Kā Rīgas labais krasts ieguva sev šodien raksturīgo apbūvi, kā ielas vairākkārtīgi tika pārsauktas un kāpēc Vecrīgā ir, piemēram, Mazā Monētu iela, bet nav Lielās Monētu ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj grāmatas autors Edgars Lecis un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Pēdējo 200 gadu laikā Rīga izpletusies un kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas lielpilsētu. Kā jau pilsētai ar senu vēsturi, tās sejā rakstītas neskaitāmas pārmaiņas - to visu izzina Rīgas labajam krastam veltīta grāmata.  Grāmata iepazīstina ar 1196 Daugavas labā krasta ielām, laukumiem un tiltiem Rīgā, to veidošanās vēsturi, nosaukumu izmaiņām un ievērojamiem objektiem, kas tur atrodas. Tāpat lasītāji gūs plašāku ieskatu dažādo Rīgas apkaimju un to ielu tīkla rašanās vēsturē. Ielu aprakstus papildina stāsti par interesantiem notikumiem, kas tur norisinājušies, kā arī mūsdienu un vēsturiskās kartes. Savukārt vizuālu ieskatu Rīgas ielu pagātnē un tagadnē sniedz ap 500 vēsturisko un mūsdienu fotogrāfijas. Oskars Otomers pēta iesaukas, kādas savulaik dotas automašīnām Pēdējos gadsimtus kopā ar cilvēkiem veiksmīgi attīstījušies motorizēti transportlīdzekļi - automašīnas, motocikli, motorolleri un mopēdi, un visiem šiem transporta līdzekļiem iespējams dot neparastus apzīmējumus. Zefīrs, Raudošais Emīls, Čigānu Ferari - tie ir tikai daži no nosaukumiem, ar kuriem savā pētniecībā saskāries Oskars Otomers. Kādi faktori nosaka to, ka automašīnu var nosaukt par govi, begemotu vai citu dzīvnieku vai augu? “Autobraucēju dziesmiņu”, kas skan sižeta ievadā, saistām ar Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Dāvana vientuļai sievietei”, kur autozagļu banda mēģina lauku mājas saimniecei Kņopienei nozagt volgu. Braucot ar auto, noteikti var dungot dziesmas, un, sēžot sastrēgumos, prātā var ienākt arī pētniecisko darbu tēmas. Tā notika ar Latvijas Universitātes doktora studiju programmas “Valodu un kultūru studijas” doktorantu Oskaru Otomeru. Pirms diviem gadiem, tajā brīdī noslēdzot savas bakalaura studijas baltu filoloģijā, viņa pētnieciskais darbs pēc profesores Andras Kalnačas iedrošinājuma tapis par automašīnu un motociklu žargoniem latviešu valodā, rezultātā apzinot aptuveni 250 dažādus nosaukumus. Lielo transportlīdzekļu - kuģu un lidmašīnu - nosaukumus Oskars šobrīd turpina pētīt doktorantūrā. Ja runājam par apzinātajiem nosaukumiem, šie vārdi nav pierakstīti vārdnīcās, tie ir kādu reizi kādā garāžā pateikti, tāpēc tā ir gaistoša leksika, gandrīz kā folkloras materiāls. Konkrētus autorus gan šiem transportlīdzekļu žargoniem neuzzināsim. Oskara Otomera darbu papildina atraktīvas Renāra Tutiņa karikatūras ar aprakstītajiem transportlīdzekļiem. Pēc bakalaura darba uzrakstīšanas to iegādājusies Latviešu valodas aģentūra, kas jau tālāk savā rakstu krājumā iekļāvusi rakstu par transportlīdzekļiem veltīto pētījumu.

Svena Kuzmina grāmata "Brīvībene" ieved gan jaunās tūkstošgades "nultajos gados" Vecrīgā un Ropažu ielā, gan vēstures modelī ar vecvectēvu portretiem un vectanšu noslēpumiem. Svens Kuzmins jau iepriekš brīdina, ka: "Visam šajā grāmatā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme. Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša." Svens Kuzmins gremdējas ne tikai vecvecāku vēstures modelī Vanagu namā (Brīvībenē) vai tajā, kas no tā palicis pāri, bet zīmē arī tūkstošgades sākuma Rīgu un tās dīvainos iemītniekus, kuri, protams, grib taisīt revolūciju, tikai nezina, par ko īsti tagad. Tikmēr citi nodarbojas ar pagrīdes biznesu un veido tā laika konkurences īpatnības. Svena Kuzmina "Brīvībeni" izdevusi "Orbīta". Raidījumu atbalsta:

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā. Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Svens Kuzmins: "Jau bērnībā sapratu, ka Rīga kā vieta, kas uzlādēta ar vēsturi, ir ļoti noslēpumaina, mīklaina, tajā ir daudz tumšu plankumu, visādu neizgaismotu kaktu. Šī vienmēr klātesošā noslēpuma sajūta saviļņo un grūti vārdos tverama. Pietrūkst vārdu tiktāl, ka jāraksta grāmatas, lai to izstāstītu (smejas). Jo vairāk mēģini šo noslēpumu atšifrēt, jo lielāks un kārdinošāks tas kļūst. 2002. gadā sāku šajos ēnainajos kaktos ieiet un uzkavēties. Tas bija interesants vadmotīvs, pat virsmērķis, strādājot pie šī teksta -  ļoti uzsvērt nezināmo, maksimāli maz izskaidrot, kas tad īsti notiek, koncentrēties uz to, ko es nezinu; izdarīt tā, lai, lasot to, neapskatāmo, tumšo plankumu būtu vairāk nekā to izskaidrojamo. Tā ir arī tumšu plankumu apzināšanās gan sevī, gan savas dzimtes neviennozīmīgajā vēsturē. Negribu izteikt kategoriskus, visaptverošus apgalvojumus, ka tā ir katra latvieša lieta, taču zinu, ka šādu dzimtu ar tik neviennozīmīgu vēsturi, kāda grāmatā aprakstīta, nav maz. Ļoti bieži, kad runājam par latviešu identitāti, pašnoteiksmi, līdz galam nav saprotams, kas tas ir un no kā tas sastāv. Ja skatāmies ārpus, teiksim, nacionālā romantisma komplekta un ejam dziļākos vēstures ēnu kaktos, tur ir ļoti daudz lietu, kuras aktīvi jāmeklē gan savā privātajā vēsturē, gan mūsu visu kolektīvajā. 19. un 20. gs. bija ļoti sarežģīts un daudzšķautņains laiks. Mēģināju šo sarežģīto lietu apzināt. Protams, es nekādā gadījumā nemēģinu pateikt, ka būtu nonācis pie kaut kādām atbildēm, drīzāk teiktu tā - tas ir individuāls sevis, savas vietas un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir ļoti aktuāli." Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, publicists un mākslinieks, etīžu teātra "Nerten" režisors. Latvijas Mākslas akadēmijā studējis  glezniecību un grafiku, Mančestras Metropolitēna universitātē – glezniecību. Kuzmins ir stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" (2016), kā arī romānu "Hohma" (2019), "Dizažio" (2021) un "Skaistums un nemiers" (2023) autors. Svena Kuzmina darbi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un citās valodās. Par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, 2024. gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā rakstnieka Svena Kuzmina grāmatu “Brīvībene” – stāstu par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem no jauna mākslinieka skatpunkta. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. “Brīvībene” vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies. Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Grāmatas autors Svens Kuzmins par jauniznākušo darbu saka: “Tas ir stāsts par dzimtas spožumu un postu, par ticību mākslai un par vestures slāņiem, kurus glabā ne tikai šī, bet arī daudzu citu vecās Eiropas namu sienas.” Grāmatas pieteikumā autors raksta, ka visam tajā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme, jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša, Sarunā Svens Kuzmins norāda, ka ilustratīvs ir tieši tas, kas ir grāmatā. "Tas, kas tur ir aprakstīts, es neesmu aprakstījis notikumus, vai portretējis cilvēkus. Vienīgie cilvēki, kam ir saglabāti īstie vārdi, esmu es un mana mamma. Bet es tāpat neesmu mūs norakstījis no dzīves," norāda Svens Kuzmins. "Šie notikumi ilustrē principu visam tam, kas patiešām notika, viņi kaut kādā veidā parādā to notikumu dabu, tā laika dabu, pašus fenomenus kā tādus, ar ko bija jāsadzīvo un jāsaskaras." Šī ir piektā Svena Kuzmina grāmata, vairākām iepriekšējām bijuši labi panākumi, par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, šī gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

„Ar gadiem dabas klātbūtne man ir arvien nozīmīgāka,” saka rotu mākslinieks Guntis Lauders, kura personālizstāde „Trīs putni un melns koks” pašlaik ir skatāma galerijā „Apsīda” Vecrīgā. Dabas motīvi Laudera rotās allaž ir klātesoši, bet šajā izstādē tajos ienācis arī pasaules nemiers. Blakus melnajam kokam – izdegušai zemei – mākslinieks meklē trīs putnus: ticību, cerību un mīlestību. Galerijā „Apsīda” Latvijas Radio viesojās brīdī, kad Guntis Lauders ar sievu  Ingūnu un kolēģiem vēl iekārto vitrīnas. Izstādes tēma Guntim Lauderam radusies, asi izjūtot Krievijas sākto karu Ukrainā un nemierīgo pasauli mums apkārt. „Es nekad neesmu ņēmis tādu politiskāku nosaukumu vai domu, bet tomēr man radās šie „Trīs putni un melns koks”. Tā kā man ļoti mīļa ir daba, tad melnais koks simbolizē Ukrainas izdegušo zemi, kas paliek aiz karalauka. Liekas, ka tas vienīgais glābiņš un izeja ir putni gaisā, kas kopš seniem laikiem simbolizē mīlestību, cerību un ticību. Manuprāt, ja tās lietas apvienosies vienā veselā, tad arī koki kļūs zaļi, zālīte uzaugs un sāksies atkal harmoniska dzīve. Galvenā tēma bija, ka tas tomēr skar mūs visus.” Daba Guntim Lauderam allaž bijusi lielākais iedvesmas avots – lai radītu, mākslinieks daudz laika pavada lauku mājās Vecpiebalgā un pie Kolkas, kur arī dzimstot labākās idejas. Lauders teic, ka dabas klātbūtne viņam ar gadiem kļūst arvien nozīmīgāka, bet idejas rotām varot saskatīt teju visur. Gunta Laudera personālizstāde galerijā „Apsīda” būs skatāma līdz 23.oktobrim.

Kultūras, mākslas un pilsētvides attiecības un mijiedarbe ir šā gada laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” centrā. Radies pirms 15 gadiem kā spontāna reakcija uz ekonomiskās krīzes iztukšotajiem galvaspilsētas skatlogiem, „Survival Kit” jeb „Izdzīvošanas komplekts” kļuvis par starptautiski pamanāmu mākslas notikumu, kas turpina reaģēt gan uz pasaulē aktuāliem un pašu mājās sāpīgiem jautājumiem. Šī gada festivāla tēma „Mērījumi” apzina plaisas sabiedrībā un pilsētā un meklē iespējamos saskares punktus. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls „Survival Kit” sāksies šodien, 6. septembrī, un turpināsies līdz 6.oktobrim. Rītvakar „Baltās nakts” ietvaros tas sagatavojis īpašu programmu „Naktsmērs”, kas notiks gan Vecrīgā, gan Āgenskalnā.

Zaļumballe Vecrīgā, Kreisā un Labā krasta svētki, muzikālie parki – par Rīgas svētku mēneša programmu un aktivitātēm apkaimēs, par Rīgas vēsturiskā centra atdzīvināšanas projektu pārrunājam Kultūras rondo studijā. Rīgas 823.dzimšanas dienas svētku mēneša sauklis ir "Līksmo, audz, daudzini". Krāšņā programma aptvers visas galvaspilsētas apkaimes, īpašu uzsvaru liekot uz svētku baudīšanu, ceļojot no labā uz kreiso krastu. Par Rīgas dzimšanas dienas svētku mēneša norisēm stāsta Rīgas dzimšanas dienas mēneša galvenā producente Madara Gruntmane, Kreisā krasta svētku  veidotājs Sandis Kalniņš, Vērmanes dārza koncertprogrammas producents Mārtiņš Mielavs un Rīgas dzimšanas dienas pasākuma “Rīga aug” producente Zane Auškāpa. Ar Rīgas vasaras pasaākumu programmu var iepazīties internetā.

Kā atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru un vairot Vecrīgas pievilcību? Kādus vaibstus vecpilsētas dusošākajā posmā ieviesīs "Rail Baltica" būvniecība? Un – kā tiks likts lietā vēsturiski lielākais budžets – miljons eiro – iedzīvināšanas mērķu sasniegšanai ne tikai ar politiskiem, bet arī mākslas un kultūras instrumentiem? Par to Kultūras rondo saruna ar Rīgas pilsētas galveno dizaineri Evelīnu Ozolu un Rīgas centra attīstības biedrības pārstāvi Kasparu Kondratjuku.

Arhitektu namā Vecrīgā šobrīd skatāma arhitekta un arhitektūras kritiķa Arta Zvirgzdiņa gleznu izstāde "Kaltes", kas tapusi ilggadējās ekspedīcijās pa Latviju. Sarunājamies ne tikai par glezniecības un arhitekta zīmētās līnijas attiecībām, par nenovērtētajām kolhoza laiku pārticības kulta celtnēm. Spriežam arī par ceļiem, kā "iekustināt" arhitektūras apspriešanu kā sarunu tēmu Latvijas sabiedrībā. Vēl līdz 21. jūnijam Arhitektu namā Vecrīgā apskatāma izstāde “KALTES. Utilitārā modernisma pieminekļi Latvijas laukos”. Izstāde ir interesanta arī kā pētījums: to ievada divas Latvijas kartes, vienā ar punktiņiem atzīmētas izstādes autora, arhitekta un arhitektūras kritiķa Arta Zirgzdiņa apsekotās un nofotogrāfētās kolhoza perioda graudu kaltes, otra rāda, kuras no fotogrāfijām pārtapušas viņa gleznās. Artis Zvirgzdiņš glezniecībā ir amatieris, gleznot sācis tikai pirms mazliet vairāk nekā gada, šī ir viņa otrā personālizstāde. Taču, kā man šķiet, interesantu šo izstādi apskatei un arī sekojošajai sarunai, padara tieši Arta Zvirgzdiņa atrašanās starp jomām. No visa liekā attīrītais gleznas laukums ļauj graudu kaltes arhitektūrā ieraudzīt skaistumu, līdzību ar katedrālēm vai riju. Skaidrās līnijas liek aizdomāties par mākslas un tehniska zīmējuma attiecībām. Arhitekta erudīcija šķietami necilās celtnes ļauj ieraudzīt kopainā. Bet varbūt arī iemesls šai sarunai ir gluži personisks. Arī mani ne reizi vien ir sajūsminājušas, visbiežāk – ainaviski dīvaini iekārtotas lauku vidū, laika zoba apskādētās padomjlaika kaltes. “Gleznu vertikālais formāts atspoguļo saikni ar mūsdienu fotogrāfijas estētiku, atsaucoties uz viedtālruņu kameru lietošanas paradumiem, — daudzi no šo kalšu fotoattēliem ir iepriekš rādīti instagrama stāstiņos, kas vertikālo kadrējumu ieviesis arī ainavas reprezentācijā.” - teikts izstādes “KALTES. Utilitārā modernisma pieminekļi Latvijas laukos” anotācijā. Arta Zvirgzdiņa pirmā personālizstāde “Iedomātās telpas” notika 2023. gada septembrī MAD arihtektūras telpā, un tajā arhitekts spēlējās ar telpu, sadalot to ar būvelementiem, ar to veidotajām gaismēnām. Savukārt šobrīd Arhitektu namā skatāmajā izstādē “KALTES. Utilitārā modernisma pieminekļi Latvijas laukos” šīs celtnes ir it kā izceltas no kopējās ainavas,konceptualizētas,  tādejādi izceļot būves līnijas, izzīmējot it kā tās portretu.

Pirmoreiz Rīgā šovakar, 9. maijā, uzstāsies amerikāņu laikmetīgās mūzikas leģenda – komponiste un dziedātāja Meredita Monka (Meredith Monk). Jau gandrīz sešdesmit gadu viņa paplašina izpratni par cilvēka balss iespējām un ar savām nepieradinātajām performancēm iedvesmojusi vairākas mākslinieku paaudzes no Bjorkas un Keitas Bušas līdz Misijai Macoli. Mereditai Monkai balss ir instruments, valoda un dvēseles ziņnesis. „Ir tiešām lieliski beidzot būt Latvijā,” amerikāniskā sirsnībā saka Meredita Monka, kad mazā žurnālistu lokā tiekamies kādā Vecrīgas viesnīcā. Monka divreiz koncertējusi Lietuvā, bet Rīgā ir pirmoreiz. Viņa smejas, ka savulaik veikusi ģenētisko testu, un mātes līnija vedot tieši uz šejieni. Monkai ir 81 gads, viņai ir divas garas, tumšas bizes, smalks augums, rotaļīgas balonveida bikses, garšīgi smiekli un ļoti enerģiska balss. Viņu mēdz dēvēt par cilvēka balss arheoloģi. Viņa to pēta pati caur sevi un pārvērš mākslā, kā to iepriekš neviens nav darījis. Meredita Monka savās dziesmās praktiski nekad neizmanto vārdus, jo balss viņai ir valoda pati par sevi. Tajā var izteikt sajūtas, ko nevar ietērpt vārdos. Rīgā Meredita Monka uzstāsies „Hanzas peronā”. Kā tur skanēs viņas neparastā balss saspēlē ar Džona Holenbeka perkusijām, klausītāji uzzinās koncertā šovakar.

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.

Zīmējums kā daudzveidīgs un pašpietiekams vizuālās mākslas veids sevi pieteicis Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT” Vecrīgā, kur pašlaik skatāma zīmēšanas praksei veltīta izstāde „Pāreja”. Tā tapusi akadēmijas studentu un pedagogu sadarbībā, lai izceltu mūsdienu zīmējumu akadēmijas procesā un rosinātu sarunu par redzes fenomenu autora radošajā darbā. Eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT”, kas Vāgnera ielā Vecrīgā darbojas jau ceturto gadu, viesojos īsi pirms jaunās zīmējumu izstādes atklāšanas. Vēl notiek pēdējie priekšdarbi, kopā rosās Mākslas akadēmijas studenti un pasniedzēji. Ideja par izstādi radusies pasniedzējas Elīnas Zundes vadītā Zīmēšanas kontekstuālās kompozīcijas kursa gaitā.  „Tur mēs satiekamies tie, kas ir ar vēlmi un degsmi zīmēt – par un ap akadēmisko zīmējumu, bet ko zīmējums vēl var pateikt? Kopā ar studentiem mēs nolēmām, ka ir jātaisa izstāde, jo katram atsevišķi darboties ir viens, bet kopīga izstāde paver pilnīgi citas iespējas. Manuprāt, tā ir arī lieliska iespēja studentiem pašiem noticēt tam, ko viņi dara. Šajā procesā tas ir būtiskākais.” Izstādes darbus vieno ne tikai zīmējuma medijs, bet arī saruna par redzes fenomenu – par krāsu un melnbalto spektru, ko rosinājusi britu neirologa un dabas pētnieka Olivera Saksa 1996.gada grāmata „Krāsu akluma sala” par mazo Pingelapas ataolu Mikronēzijā, kur daļai salinieku ir reta, paaudzēs pārmantota ģenētiska kaite – ahromatopsija jeb nespēja uztvert krāsas. Gunta Lante studē zīmēšanu Mākslas akadēmijas maģistrantūrā un melnbalts zīmējums ir viņas tuvākā mākslas valoda. Tās centrā – cilvēka ķermenis. Viņas studiju biedrs Mika Solomons izstādē „Pāreja” piedalās ar piecu darbu kompozīciju. Studēt zīmēšanu maģistrantūrā savu senču dzimtenē Latvijā viņš ieradies no ASV. Izstādē ar saviem darbiem piedalās ne vien šī kursa studenti, kas izvēlējušies zīmēšanas specializāciju maģistra līmenī, bet arī citu nodaļu studenti un pasniedzēji, rosinot sarunu par zīmējuma mediju vēl plašākā mērogā. Grafikas studentus uzrunājis un arī pats ar saviem darbiem izstādē ir pārstāvēts Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Juris Petraškevičs. Izstādē piedalās arī māksliniece Maija Kurševa, kura strādā ar LMA Audiovizuālās mediju mākslas nodaļā, un viņas uzrunātie studenti. Maijas Kurševas darbs arī ir viens no pirmajiem, kas sagaida, ieejot izstādē. Melnbaltais zīmējums ir citāts no šveiciešu simbolista Arnolda Boklīna gleznas „Mirušo sala”. Visi trīs pasniedzēji kā Latvijas Mākslas akadēmijas pārstāvji iesaistījušies Ziemeļvalstu mākslas augstskolu kopprojektā jaunām perspektīvām par zīmējumu mākslas izglītībā, stāsta pasniedzēja Elīna Zunde. Dialogā par zīmēšanu izstādes „Pāreja” apmeklētāji mākslas telpā „PILOT” varēs iesaistīties līdz 23.martam. Tai skaitā – arī par zīmētprasmes nozīmi mūsdienu mākslā.

"Ir jāsaprot pēctecība – bez pagātnes tagadne un nākotne nav iespējama," uzsver Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un kuratore Inese Baranovska, ar kuru kopā atskatāmies uz muzeja vēsturi, ielūkojamies rūpīgi veidotajā  mākslas kolekcijā, kā arī noskaidrojam, kā muzejs gatavojas svinēt savu 35. dzimšanas dienu. Jau pavisam drīz – 8. februārī – jubilejas gads tiks atklāts ar Rotu mākslas biedrības izstādi "Skārien-jūtīgs", kurā piedalīsies daudzi Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki... Inta Zēgnere: Muzejs, kura iepriekšējais nosaukums bija Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, dibināts 1989. gada 6. jūlijā. Tas bija laiks pirms Atmodas, un laikrakstā "Literatūra un Māksla" jau parādās raksti arī par pirmajām izstādēm, tai skaitā, Inese, arī tavi raksti. Kas šajās telpās atradās pirms tam? Inese Baranovska: Mūsu ēkas vēsture ir ļoti sena, tā sniedzas līdz pat 13. gadsimta sākumam, kad tika dibināta Rīga. Precīzu datu nav, bet varētu teikt, ka ēkas vēsture aizsākusies jau 1204. gadā. Tolaik tā bija Svētā Jura baznīca, arī klosteris un hospitālis, un pēc vairākiem ugunsgrēkiem reformācijas laikā 17. gadsimtā centrālā ēka tika pārveidota par noliktavu. Un noliktava tā bija gan 18. un 19. gadsimtā, gan arī 20. gadsimtā – visu padomju laiku, un tikai 80. gadu vidū, kad strauji notika Vecrīgas renovācija un, pateicoties poļu restauratoriem, tika renovēts viss Konventa sētas kvartāls, Rīgas domei radās ideja, ka būtu nepieciešams šāds muzejs. Jo astoņdesmitie gadi ir laiks, kad visur Eiropā un pasaulē tika dibināti šāda formāta dekoratīvi lietišķās mākslas vai dekoratīvās mākslas muzeji. Taču laiki mainās, un vairāk kļuva aktuāls tieši dizaina termins – līdz ar to pārveidojās arī muzeja identitāte. Ja sākotnēji mūsu kolekcijas pamatā bija dekoratīvi lietišķā māksla un tie vairāk bija mākslinieku unikālie darbi – keramika, tekstils, koks, metāls, ādas, plastikas izstrādājumi, stikls, tad kopš 2005. gada veidojam dizaina kolekciju un fokusējamies uz stāstu par dizainu. Dizaina terminu šobrīd vērtējam daudz savādāk. Ja gadsimta sākumā, runājot par Jūliju Straumi, Jūliju Madernieku vai Ansi Cīruli, mēs neteicām, ka tas ir dizains, tad šobrīd, atskatoties uz šo meistaru daiļradi no šodienas perspektīvas, varam teikt, ka viņi visi bijuši arī dizaineri. Kas ir lielākās vērtības, kas muzejā rodamas un pie kurām tev pašai patīk visvairāk pakavēties?  Porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcā „Baltars” tapušie darbi, protams, ir viena no mūsu virsotnēm, bet ir arī citi mūsu pīlāri: Jūlijs Madernieks, Jūlijs Straume, Ansis Cīrulis, Romans Suta… Tāpat Rūdolfa Heimrāta tekstildarbi, Pētera Martinsona keramika. Ir arī turpinājums – sešdesmitie, septiņdesmitie gadi un – mūsdienas. Mēs turpinām papildināt mūsu krājumu. Ir jāsaprot pēctecība: bez pagātnes nav iespējama tagadne un nākotne. Tā ka mums ir gan dizaina klasiķi, gan kinētiskās mākslas klasiķu darbi – Valdis Celms, Artūrs Riņķis, un mums ir arī jaunais mākslinieks Germans Ermičs – ļoti perspektīvs dizainers, kurš šobrīd nominēts balvai "Kilograms kultūras". Ļoti priecājamies, ka varam papildināt savu krājumu ar ļoti aktuāliem un jauniem radošā un unikālā dizaina darbiem, veidojot stāstu par pēctecību.  Kā domājat svinēt savu jubileju? Nu jau gads ir sācies… Īstā dzimšanas diena ir vasarā, tādēļ mums ir speciāla programma ar nosaukumu "Dizaina procesi tuvplānā", kas sāksies aprīlī. Tās būs piecas pop-up izstādes saistībā ar aktuālo dizainu un rūpniecisko dizainu, kas mazāk pārstāvēts mūsu kolekcijā, krājumā un ekspozīcijā, bet tieši tāpēc mēs vēlamies par to runāt. Šo projektu veidojam sadarbībā ar 2023. gadā dibināto biedrību "Dizaina eksporta alianse", kurā apvienojušies nozīmīgākie eksporta preču piedāvātāji un dizaina kompānijas, tādas kā "an & angel", "Madara", "Vaidavas keramika", "Mamma Lampa" un citi. Sadarbībā veidosim nelielas pop-up izstādes, uz kuru pamata notiks stāsti, tikšanās ar dizaineriem: stāstīsim par dizaina procesu, sākot no baltas lapas un zīmuļa, kad mākslinieks savu ideju vispirms iemieso, un kas notiek pēc tam un kā tas viss top, lai cilvēki saprot, ka jebkura krūzīte vai bļodiņa ir vesels stāsts. Bet jums jau ir arī klasiķi. Pērn 140. jubileju svinējām Ansim Cīrulim, bet 2020. gadā par godu Jūlija Madernieka 150. jubilejai bija izstāde un grāmata. Arī šogad droši vien plānota kāda speciāla jubileja? Jā, 150.dzimšanas dienu atzīmēsim [tekstilmāksliniekam]Jūlijam Straumem, bet šis formāts būs mazliet citādāks – tā nebūs izstāde, bet gan lielāks pasākumu cikls ar nosaukumu "Laikmeta straume. Jūlijam Straumem – 150". Tie būs zinātniskie lasījumi ar divām sesijām – pavasarī un rudenī, speciāla izglītības un publisko pasākumu programma. Savukārt muzeja otrā stāva pastāvīgajā ekspozīcijā "Klasiskās vērtības" būs ļoti interesanta Jūlija Straumes maz redzētu darbu ekspozīcija no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grafikas darbu krājuma. Tie būs Jūlija Straumes meti tekstildarbiem. Savukārt pavasarī būs interesants projekts sadarbībā ar Azerbaidžānu – tiks izstādīti azerbaidžāņu paklāji, bet ar tiltu uz pagātni, jo savulaik Jūlijs Straume bija devies zinātniskās izpētes ekspedīcijā uz Kaukāzu, kur pētīja Kaukāza paklājus, tai skaitā Azerbaidžānas reģiona paklājus, un šo izstādi mēs veidosim arī par šo tradīciju pētniecību un pārmantojamību. Lai gan Latvija no Azerbaidžānas ir tik tālu, ornamentālajos rakstos, ornamentālajos simbolos un tekstila darbu nozīmībā mūsu tautu kultūrās paklāji un ornaments ir ļoti būtisks rādītājs. Kopumā šogad mūsu izstāžu programma būs blīva, veltīta kultūras mantojumam, veltīta tās skatījumam un lasījumam no mūsdienu perspektīvas. Un gadu mēs atklāsim pavisam drīz – 7. februārī. Jau no 8. februāra līdz 21. aprīlim līdz ar mūsdienu aktuālo mākslu skatītājiem būs apskatāma Rotu biedrības izstāde "Skārien-jūtīgs"… Vairāk – audioierakstā.

Pilsētu skati un ainavas mākslas vēsturē bijušas atainotas jau senās gravīrās, arī kā dokumentāla liecība vai mākslinieki dažādi izpauduši savu redzējumu par pilsētu arhitektūru. Par to domājot, gribētos pieminēt gan filigrānos Johana Kristofa Broces akvareļus, Ludolfu Libertu, kurš gleznoja gan zemnieku mājas, gan Versaļu, Parīzes bulvārus nakts gaismās, Venēciju. Vai jau krietni vēlāk Jāņa Brektes akvareļos esam atpazinuši to mazo Vecrīgas ieliņu, kur esam gājuši paši. Bet amerikāņu māksliniece Džordžija O'Kīfa, kas dēvēta par ASV modernisma māti, pati dzīvojot 30 stāvā gleznoja arī galvu reibinošos debesskrāpjus. Cik nozīmīgs ir pilsētvides, arhitektūras atspoguļojums mākslā un kā vizuālās mākslas virzienu dažādībā tas allaž saglabā mākslas vērotāju interesi? Saruna ar Veltu Holcmani, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta projekta vadītāja un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, bijušo rektoru, Alekseju Naumovu, kura gleznas skatāmas izstādē "Uzgleznotā arhitektūra".

Jaunajā Muzeju krātuvē Pulka ielā Rīgā šovakar, 7. decembrī, durvis vērs Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāde „SAN”, ko iedvesmojusi pirmās latviešu skaņuplates 120. gadadiena. Izstādē apskatāma un arī noklausāma gan muzeja unikālā skaņu ierakstu kolekcija no pianolām un mūzikas lādītēm līdz kompaktdiskiem un MP3 atskaņotājiem, gan īpaši šai izstādei veidotas mūsdienu mākslinieku skaņas instalācijas. Varēsiet arī uzzināt, kāda skaņu ierakstiem saistība ar bitēm un eksotiskiem Indijas kukaiņiem. Izstāde sākas nevis ar tradicionāliem vēsturiskajiem skaņu ierakstiem un atskaņotājiem, bet gan speciāli šai izstādei radītu mākslas darbu. Vienkāršoti runājot, tās ir trīs viena virs otras novietotas finiera kastes ar iebūvētām kasetēm, slēdzi un tādu kā ļoti šauru kokli. Darba autors ir skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs: Skaņu trenažieri iemēģinām arī mēs ar izstādes kuratori Katrīnu Kūkoju. Un ne velti varam dzirdēt bites. Tām ir cieša saistība ar pirmo plaša patēriņa skaņas ierakstīšanas rīku – fonogrāfu, ko 1878.gadā patentēja Tomass Edisons. Izstādes apskati mēs sākam ar kādu citu mūsdienās maz pazīstamu skaņu ieraksta formu: pianolas ruļļiem, kas arī iezīmē Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājuma savdabību. Savukārt izstādes apskati noslēdzam ar vizuāli iespaidīgu skaņu sienu, ko veido dažādos augstumos iekarināti aparāti mūzikas ierakstīšanai un atskaņošanai. Skaņu dušas kabīnē nepagūstu iekāpt, jo Katrīna Kūkoja sarūpējusi retu iespēju ielūkoties Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājumā, kas ir jaunās izstādes pamatā, bet apmeklētājiem ikdienā nav redzams. Šeit satieku audio krājuma glabātāju un vēsturisku skaņu ierakstu restaurācijas burvi Juri Lubēju. Kamēr Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās mājas apmeklētājiem Vecrīgā vēl top, tieši skolēnu grupas pašlaik ir galvenie izstāžu apmeklētāji Muzeju krātuvē Pulka ielā, Dzegužkalnā, kas ir nostāk no ierastās galvaspilsētas muzeju takas. Izstāde „SAN” te būs skatāma vēl gadu, kad to nomainīs nākamā – par kino tematiku.

Dodamies uz  Rīgas ielu 17 Strenčos, uz foto ateljē, tikai teju 100 gadu senā pagātnē! Kāds izskatījās pagājušā gadsimta sākuma fotosalons, ar ko tas interesants mūsdienās, Kultūras rondo skaidrojam sarunā ar izstādes "Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema" veidotājiem. Stāsta Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Baiba Tetere un fotogrāfe Astrīda Meirāne, kuras pieredzi, darboties foto salonā pagājušā gadsimta nogalē, arī labprāt izzinām. Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojamaizstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema”. Izstādes veidotāji aicina apmeklētājus iedziļināties un pievērsties ļoti nozīmīgam vizuālās kultūras virzienam – portretu veidošanas tradīcijām un praksēm pagātnē un mūsdienās. Izstāde vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. – 1930. gados, kur apmeklētāji var aplūkot iepriekš neizstādītus fotosalona eksponātus, kā arī veidot portretus uz vēsturiskā ziemas fona. Izstādē „Strenču fotodarbnīcas salons” var ne tikai aplūkot šajā darbnīcā pirms simt gadiem tapušos portretus, bet arī pierakstīties uz fotosesiju pie kāda no šodien labi zināmiem fotogrāfiem. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga sestdien ielūkojās vienā no šīm fotosesijām – ar fotomākslinieku Reini Hofmani, un arī pati nokļuva kameras priekšā. Kopā ar savu divgadnieci esmu ienākusi Fotogrāfijas muzejā no saltās Vecrīgas ziemas un pirms fotosesijas aši gribu nopūderēt degunu. Meita grib palīdzēt, un fotogrāfs Reinis Hofmanis uzreiz veikli notver kadru. Fotogrāfs mūs ar visu pūderi apsēdina vēsturiskā, baltā Strenču fotodarbnīcas krēslā, kas novietots uz paklāja slavenās ziemas ainavas fonā, kuru pēc darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes pasūtījuma savulaik gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš. Un, gluži nemanot, fotosesija ir sākusies. Izstāde būs atvērta 29. decembrim, kad Latvijas Fotogrāfijas muzejs pēdējo dienu vērs durvis apmeklētājiem Mārstaļu ielā 8, Rīgā.  Izstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema” vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. un 1930. gados, rekonstruējot vidi ar autentiskiem salona priekšmetiem un inventāru. Kā ekspozīcijas centrālais elements ir ziemas ainavas fons, kuru pēc Strenču darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes (1878 – 1960) pasūtījuma gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš (1882 – 1969). Spunde Strenču fotodarbnīcu dibināja 1909. gadā. 1913. gadā uzcēla modernizētu fotodarbnīcas ēku Rīgas ielā 17, Strenčos, ar stikla rūtojumu jumta daļā, kas ļāva fotosesijās efektīgāk regulēt apgaismojumu. Strenču fotodarbnīcas darbības laikā no 1910. gada līdz 1980. gadu sākumam darbojušies sekojoši fotogrāfi – Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis, 1897 – 1930), Konrāds Krauklis (1899 – 1978), Elza Kraukle (1910 – 1985), kā arī asistējuši Gunta Kraukle (1937) un Jānis Krauklis (1946 – 2011).   Kopš 2004. gada Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija, kas aptver vairāk kā 13 000 stikla plašu negatīvus, atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Kolekcija  ir nozīmīga dokumentāla  liecība par dzīvi, tradīcijām un darba veidiem Strenčos, kā arī tās plašākā apkaimē Vidzemes ziemeļaustrumos, aptverot ilgāku laika periodu – no 1910. – 1950. gadiem. Ņemot vērā šī fotogrāfijas mantojuma unikalitāti, kolekciju 2021. gadā iekļāva UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.  

Karavīra dēls. Nepilngadīgs gaisa spēku izpalīgs. Otrā pasaules kara dalībnieks. ASV specdienestu savervēts. Atgriezies Latvijā. Čekas spīdzināts un izsūtīts. Izdzīvojis gulagā Čukotkā. Vēlāk atgriezies. Rūpnīcas vadītājs, ar kura dotajiem betona pamata blokiem ir celtas barikādes Vecrīgā. Un grāmatas “Dzīves komandējums” autors. Imants Priedītis

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

Raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts paceļosim laikā pirms un pēc Jāņiem, sarunājoties par latvietības saglabāšanu un uzturēšanu ar diasporas jauniešiem. Vispirms tiekamies ar pusaudžiem, kas atbraukuši no Amerikas, kas ir soļa attālumā, lai sevi sauktu par jauniešiem, bet raidījuma otrajā daļā saruna ar Pirmā pasaules latviešu jauniešu foruma jeb PaLaJaFo rīkotājiem, lai uzzinātu, kā divas dienas vasaras pilnbriedā aktīvie diasporas jaunieši satikās, sadraudzējās un diskutēja par to, kā sadarboties diasporas latviešu jauniešu organizācijām. Sveika, Latvija! Pirmo reizi savām acīm ieraudzīt to, par ko stāstījuši vecāki vai vecvecāki, vai lasīts grāmatās, un visu laiku runāt latviski, tā īsumā var raksturot programmu „Sveika, Latvija!”, ko jau kopš 1997. gada ik vasaru rīko  Amerikas Latviešu apvienība. „Sveika, Latvija!” ir izglītojošs ceļojums latviešu izcelsmes jauniešiem uz Latviju, ar mērķi izbaudīt piedzīvojumu, kas dos vēlēšanos uzturēt un tālāk veidot savu latvisko identitāti, lietot un uzlabot savu latviešu valodu, stiprināt saites ar latviešu sabiedrību, kā arī veidot un uzturēt kontaktus ar Latviju. „Sveika, Latvija!” ir ceļojums 13-15 gadu veciem pusaudžiem, kuri kaut mazliet runā un saprot latviski un, jā, viņi ir dzimuši un auguši Amerikā, Kanādā, Austrālijā un, iespējams, pirmo reizi nokļuvuši Latvijā. Šovasar notiek divi šādi ceļojumi. Ir agrs rīts un ceļojuma „Sveika, Latvija!” pēdējā diena, kad Vecrīgā tiekamies ar ar mazliet samulsušiem pusaudžiem, tāpēc  sākam iepazīšanos, kuras laikā noskaidrojam, no kurienes jaunieši ir un cik pulkstenis ir viņu mājās, kamēr Latvijā ir deviņi no rīta.: Sarunā piedalās Sofija, Zane, Tālivaldis un Zigis, latvieši no Amerikas, trīs no viņiem pirmo reizi Latviju izbaudījuši pārpārēm, un jautāti, kas tad Latvijā lāga nav paticis, visi kā viens saka, dikti grumbuļainie ceļi, kas nav ļāvuši autobusā normāli pagulēt, bet visādi citādi, kā novēro programmas „Sveika, Latvija!” audzinātāji, jaunieši guvuši pamatīgu iespaidu gammu. Pirmais pasaules latviešu jauniešu forums Jau dažas dienas vēlāk turpat, Vecrīgā, uzreiz pēc nebijuša notikuma, nule kā aizvadītā Pasaules latviešu jauniešu foruma, tiekamies ar Eiropas Latviešu jauniešu biedrības vadītāju un foruma programmas veidotāju Jānis Skrebelu un Laimu Krauli, kura ir foruma galvenā rīkotāja, un līdz ar viņiem foruma dalībnieci Lieni Brūnu. Mēdz teikt, ka dzelzs jākaļ karsta, tam piekrīt ar Pirmā pasaules latviešu jauniešu foruma jeb PaLaJaFo rīkotāji un dalībnieki, tāpēc Jānis Skrebels, Liene Brūna, Laima Kraule teic, ka jau uzreiz pēc tam, kad pirmā formua izskaņa nodziedāta dziesm „Pūt,vējiņi”, nav jautājuma, vai būs otrais, bet gan ir jautājums – kad un kur notiks nākamais pasaules latviešu jauniešu forums.

Raidījumā Augstāk par zemi nolēmu aptaujāt savus laikabiedrus, un apkopot šo laiku Jāņu svinēšanas tradīciju stāstus. Tas nozīmē, ka raidījums tapt sāka jau mēnešus divus pirms Jāņiem. Katram intervijā vai privāti satiktajam es sarunas noslēgumā uzdevu vienu un to pašu jautājumu – kāda ir jūsu labākā Jāņu svinēšanas pieredze? Kā jūs ejiet uz savu vasaras vidus pilnestības sajūtu?  Jautājums viens, bet reakcijas un atbildes visdažādākās. Vairums uzrunāto atplauka smaidīgā apcerīgumā. Bija vainīgie, kas jautājumu uztvēra kā eksāmenu, vai viņu Jāņi pietiekami iederas tradīcijā. Bija piesardzīgie, kas bija gatavi stāstīt tikai pie izslēgta mikrofona. Daļa ierakstu tapa šepat, Radio studijas sterilajos apstākļos, un tajos atpazīsiet iepriekšējo raidījumu viesus. Taču Jāņu tēmu ierosināju arī savā dzimšanas dienas sanākšanā kādā Vecrīgas krogū, un šiem ierakstiem fonā dzirdēsiet uzsilstoša piektdienas vakara trokšņus. Tātad – piektdienas vakarā, sēžam krogū, taču pagaidām viss mierīgi: esmu satikusi uzticamās studiju laika biedres – Inetu Pikši, trīs, nu jau pieaugušu, bērnu māmiņu. Savukārt Anda Grīva ir bijusī koriste. Leģendārā sieviešu kora “Dzintars” sastāvā apbraukājusi pusi pasaules, pēc bērnu piedzimšanas, pārceļoties uz Siguldu, dziedāt elitārā korī vairs nesanāca. Es īsti nezinu to priekšvēsturi, kāpēc viņa nemeklēja kori Rīgā vai Siguldā, bet izvēlējās pievienoties Taurenes – Dzērbenes korim “Pie Gaujas”. Zinu tikai, ka viņa pavada labu laiciņu ceļā, lai izbraukātu mēģinājumus, toties ir patiesā sajūsmā par visīstākajām lauku sievām, kuras, dziedot Taurenes – Dzērbenes korī, ir izdevies iepazīt. Un arī tas vēl nav viss, Ienākot korī “Pie Gaujas”, viņa ienākusi arī jau gatavās apkaimes tradīcijās, tai skaitā Jāņu svinēšanā. Nē, viņa nav šito izdomājusi, tur viss jau gadiem tā esot bijis! Aija Caune, trīs dēlu māte, viņai ir stipra ģimene. Taču pirmās un saulainākās atmiņas par Jāņiem tomēr nāk no bērnības. Jūnija sākumā pie izrādes “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” tapšanas Rīgas cirkū strādāja režisore un aktrise Iveta Pole un dzejniece, māksliniece Agnese Krivade, kuras dzīvē aktuāla šobrīd ir somatiskā izglītība. Šobrīd Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Rīgā skatāma izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā”, kas aicina caur vizuālās mākslas darbiem sarunāties par psihisko veselību. Turpinājumā divu izstādes mākslinieku – Ievas Vīksnes un Andra Kaļiņina – urbāno Jāņu pieredze. Taču vispirms – Lība Bērziņa, kura izstādes ietvaros vadīs mākslas terapijas nodarbības. Savukārt somu tautas dziesma, kas skan raidījumā, nāk no video, ko atsūtīja režisore Kristīne Briede, un filmēts tas ir Ilvas Skultes ģimenes Jāņos Latgalē. Ilvai ir stāsts, kā būtu jākopj Jāņu tradīcijas daudzu desmitu gadu garumā kuplā ģimenē. Viņa savu Jāņu stāstu izstāsta labprāt, un te nu mēs atkal atgriežamies Vecrīgas krogū, kurā troksnis pieņemas spēkā. „Dirty Deal Teatro” tapušas izrādes “Pārcēlāja” un “Mantojums”, kas stāsta ļoti personīgus stāstus. To autori ir nākamie sarunbiedri, stāstot par Jāņu sajūtām, – dramaturgs Jānis Balodis, režisore Inga Tropa, bet stāstīt sāk dzejniece Anna Belkovska. Līgo! Lai top!

Zem Vecrīgas senajām ielām reiz skalojas Rīdzenes upe. Tagad tās gultne ir metriem dziļi zem bruģa un apslēptas palikušas arī liecības par senākajiem "rīdziniekiem". Ko zinām par šo upi un tās krastos dzīvojošajiem un ko izdevies atklāt Vecrīgas arheoloģiskajos izrakumos? Vai Rīdziņa vēl aizvien burbuļo zem Vecrīgas namiem, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors Artūrs Tomsons. Izsekojam Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas vēsturei Rīga-Dinaburga, Rīga I, Rīga II, Rīga galvenā - dažādos laikos dažādi mainījies Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas nosaukums, bet patiesībā runājam par atšķirīgām ēkām un dzelzceļa līnijām, kas kādā brīdī pat visas sadzīvoja kopā. Par Rīgas dzelceļa staciju vēsturi stāsta Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone. Mūsdienās ar datorgrafikas palīdzību visai vienkārši varam kādu vietu padarīt apskatāmu senākos laikos - pēkšņi kaut kas ainavā pazūd vai parādās, un jūs no viena gadsimta pārceļaties uz citu. Ja runājam par Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas ainavu, tad šajā  stāstā šī ainava mainīsies vairākkārt, un izmaiņas neskars tikai vienu ēku, runa būs par plašāku teritoriju. Tagad aizveriet acis un iztēlojieties - jūs stāvat 13. janvāra ielas pieturā un gaidāt kādu no daudzajiem autobusiem, kas tur piestāj, lai dotos Pārdaugavas virzienā. Acu priekšā ir platā 13. janvāra iela, aiz muguras Vecrīga. Pagriežot galvu pa kreisi, top samanāmas Centrālās dzelzceļa stacijas aprises, ko ieskauj kinoteātris un lielveikali, bet, veroties pa labi, redzams Dzelzceļa tilts. Bet zem jūsu kājām senāk tecējusi gan Rīdzenes upe, gan bijušas vēl citas stacijas ēkas Rīgā. Tad nu iegrimsim šajā stāstā, kur detaļas palīdz saprast Ieva Pētersone.

DIENA PĒC autors Guntars Cauna sarunājas ar Rīgas investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, iztaujājot par Rīgas attīstības plāniem, aģentūras galvenajiem darbības virzieniem un Vecrīgas atdzīvināšanu. Investīciju piesaiste ir ļoti garš process. Cik tālu šajā procesā ir Rīga? Cik daudz Krievijas agresija Ukrainā bremzē investoru piesaisti Rīgai? Vai tūrisma nodeva Rīgai neaizbiedēs tūristus? Klausies epizodi un dalies ar saviem draugiem!

Raidījumā Augstāk par zemi pabūsim fotogrāfa Reiņa Hofmaņa jaunākajā izstādē “Telpa Nr. 13”, kas šobrīd skatāma ISSP galerijā Rīgā, Berga bazārā. Sarunā ar fotogrāfu pievērsīsimies viņa darbos skartajām tēmām: Kas tik pievilcīgs ir ainavā bez cilvēka? Vai fotogrāfiju var “nomedīt” vai darba ideja piedzimst galvā? Kāpēc māksliniekam patīk veidot fotogrāfiju sērijas, itin kā kolekcionēt faktus, izpētīt paša pieteikto tēmu? Vadi, kanalizācijas caurules, dīvainas formas telpas, kas lielākoties radušās pielāgojot iepriekšējos gadsimtos celtās ēkas mūsdienu vajadzībām. Tā ir daudzu gadu garumā sakrāta fotogrāfiju sērija, kuru raidījuma sākumā spilgti raksturoja izstādes scenogrāfs un telpiskā risinājuma autors Aleksejs Beļeckis. Reinis Hofmanis ir fotogrāfs, kuru interesē cilvēks. Izstāde “Telpa Nr. 13” ir par cilvēka vajadzībām, skaistuma izpratni, attiecībām ar vēsturi, taču pats cilvēks šajās fotogrāfijas, nav redzams.  Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa. Es Reini Hofmani tieši tā arī iepazinu – viņš fotogrāfēja manu portretu. Tas bija pasūtījuma darbs, paredzēts konkrētai vajadzībai, taču fotogrāfēšanās procesā gūtā pieredze man bija ieguvums. Portrets man ļoti patīk, un pie vainas ir ļoti īpašā, Reiņa fotogrāfijā notvertā gaisma, kas sejas vaibstus pārradījusi citādā patiesumā. Reinis Hofmanis ļauj strādāt gaismai, un tas man šķiet būtiskais arī citu viņa fotogrāfiju raksturojumā: neiejaukties tiešā veidā, bet būt klātesošam. Pamanīt. Vienkārši - ļaut notikt. Pēc fotogrāfēšanās, dodoties ārup no Radio, Reinis Hofmanis mani pārsteidz vēlreiz, palūdzot brīdi apstāties, un sākot aizrautīgi fotogrāfēt Radiomājā augošo palmu. Palma patiešām ir ar stāstu, to pirms daudziem gadiem šurp atveda atpazīstama Radio balss, jo palma bija pāraugusi viņas dzīvokļa izmērus. Radiomājā griesti ir augstāki. Reini interesē augi publiskā vidē. Viņš saskata stāstu arī vadu skrejceļos, kas ved uz Radio tiešraides studijām. Tobrīd es vēl nezinu, ka tā ir viņa tēma, kas pavisam drīz parādīsies izstādē “Telpa Nr. 13”. Bet nu, Pāris stundas pirms izstādes atklāšanas esam ISSP galerijā Berga bazārā, un lūdzu Reini Hofmani pastāstīt par izstādi: Pēc intervijas Reinis Hofmanis apspriežas ar kuratori Ivetu Gabaliņu, vai viņam vajadzētu atklāt kur tapušas izstādes fotogrāfijas. Iepriekš aprakstītajā fotogrāfijā redzams varens koks - to veido vecmodīgu dzelzs trubu sazarojumi, un viena no vecākajām ēkām Vecrīgā ir Arsenāls, kura vienā spārnā savulaik bija iemājojis Gētes institūts Latvijā. Trubas ir varenas, instalācija atgādina sakuplojušu ozolu, ekosistēmu ap kuru veido izlietne, neērtas formas ūdens boileris un minimālistisks flīžu kvadrāts. Fotogrāfiju sērijā ir vairākas pārplānošanas rezultātā tapušas telpas, kurās cilvēks, lai saglabātu līdzsvara izjūtu,  spiests stāvēt slīpi, vai sadzīvot ar asiem strupceļa stūriem. Reinis pats sevi sauc par notikumu dokumentētāju, bet man liekas, ka viņš ir arī pētnieks, un varbūt pat filozofs. Tirdu savu sarunbiedru ar jautājumu – kā rodas fotogrāfija? Vai tā rodas skatienā -  izcilā fotogrāfijas meistara Anrī Kartjē Bresona piesauktajā izšķirošajā mirklī. Vai tomēr vispirms tā ir prātā?  Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas top sērijās, kuru pamatā ir kāda kārtīgi pārdomāta tēma.    Reinis Hofmanis kā fotogrāfs guvis arī starptautisku atzinību: galveno balvu "Archifoto", 2012. un 2013. gadā saņēmis 2. vietu "Sony World Photography Awards" Arhitektūras kategorijā.

Nobela prēmija piešķirta zviedru paleoģenētiķim Svantem Pēbo. Viņš pētījis seno cilvēku genomu, nākot klajā ar ļoti interesantiem atzinumiem par neandertāliešiem un Homo Sapiens. Ko zinām par mūsu priekštečiem? Ko esam mantojuši no cilvēkiem, kas šo planētu apdzīvoja cilvēces pirmsākumos? Vai pētot seno cilvēku genomu, varam ko būtisku uzzināt arī par mūsdienu cilvēka fizioloģiju, skaidro antropoloģe Aili Marnica un Rīgas Stradiņa universitātes emeritētā profesore Erika Nagle. 67 gadus vecais Pēbo, kurš ir viens no paleoģenētikas dibinātājiem, sekvencējis neandertālieša genomu un atklājis hominīnus denisoviešus. Pēbo pētījumi arī apliecinājuši, ka gan neandertāliešu, gan denisoviešu gēni sastopami mūsdienu cilvēkos. "Parādot ģenētiskās atšķirības starp visiem pašlaik dzīvojošajiem cilvēkiem un izmirušajiem hominīniem, viņa atklājumi sniedz pamatu pētījumiem par to, kas mūs padara unikālus kā cilvēkus," sacīts Nobela prēmiju komitejas paziņojumā. "Šai senajai gēnu plūsmai līdz mūsdienu cilvēkiem ir fizioloģiska nozīme šodien, piemēram, tā ietekmē to, kā mūsu imūnsistēma reaģē uz infekcijām," norādījusi komiteja. Hominīni ir cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimtas cilts, kurā apvienotas visas cilvēku sugas pēc nodalīšanās no tuvākās radniecīgās līnijas – šimpanžu cilts. Vienīgā līdz mūsdienām izdzīvojusī hominīnu suga ir saprātīgais cilvēks. Neseni arheoloģiskie atklājumi par Rīgu tās pirmsākumos Arheologi Vecrīgā, Mārstaļu ielā, uzgājuši unikālas atradnes, to vidū grezma keramika un 600 līdz 800 gadu sena trejžuburu dakša. Kāda izskatījās Rīga laikā, kad šī keramika un darba rīki te tika lietoti un kā tie tik ilgi saglabājušies? Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija, ka arheoloģiskās izpētes laikā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, topošajā Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietā, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā atrastas labi saglabājušās liecības par Rīgas pirmsākumiem. Pēdējo gadu laikā vairākkārt dzirdēts par atklājumiem Vecrīgas ielās, un sarunas iesākumā vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons uzreiz norāda -  par atradumiem Mārstaļu ielā nevar runāt ārpus tā konteksta, kas par šī kvartāla vēsturi jau noskaidrots agrāk.  2019. un 2020. gadā līdzās Alberta laukumam, vienai no vissenāk apdzīvotajām vietām tagadējās Vecrīgas teritorijā, pētnieki uzdūrušies trim dažādām aizbērtās senās Rīdziņas upītes krasta līnijām Kalēju ielā 64/66. Savukārt pagājušā gada rudens posmā Vecpilsētas ielā 19 pētnieki simboliski kāpuši ārā no upes aizbēruma, šķērsojuši Alberta laukumu un uzgājuši vērtīgus atradumus - daudz dažādu koka detaļu, guļbūvju fragmentus, liecības par amatniecību, par dzelzs un dzintara apstrādi, aproces, piekariņus, kā arī agrās gotikas mākslas priekšmetu - māla figūriņu jeb stilizētu Svēto Dievmāti ar Jēzus bērnu. Šajā vietā dzīvojuši Rīgas pirmiedzīvotāji - lībieši -, un Dievmātes figūriņa liecina, ka tie bijuši jau kristītie lībieši. Par atradumiem Vecpilsētas ielā 19 Zane Lāce-Baltalksne jau iepriekš iepazīstinājusi šī raidījuma sižetā.  Bet šoreiz dodamies vēl mazliet tālāk, uz Mārstaļu ielu 6, un par to, kādus noslēpumus atklājusi šī adrese, turpina Artūrs Tomsons.

Neredzīgā Anita Šaliņa ada un darina lelles, ilggadējās žurnālistes Guntas Lūses patreizējā dzīve ir Dakteris Klauns. Divas sievietes, divas dzīves mākslas. Šis raidījums sākās ar ilggadējās žurnālistes un dr. Klauna Guntas Lūses vēstuli soctīklos: “Sveika! Man ir draudzene Anita Šaliņa, kādreiz par viņu rakstīju žurnālā “36.6”. Neredzīga sieviete, kura ada. Viņa tagad arī izgatavo milzu lelles. Ļoti radoša. Viņa dzirdēja Tavu raidījumu, un ir gatava padalīties savas dzīves radošuma pieredzē.” Raidījums, kuru Anita Šaliņa bija dzirdējusi, bija stāsts par Ruckas mākslas centra producēto, īpaši cilvēkiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem pielāgoto izstādi “Neredzamās dzīves”, tā  šovasar bija skatāma, klausāma, taustāma Rīgā, tirdzniecības centrā “Origo”, vēlāk Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Savukārt es apbrīnoju Guntu Lūsi par spēju pieiet otram cilvēkam klāt, sadraudzēties, un uzreiz sākt runāt par būtisko. Un tas ir otrs iemesls, kāpēc atsaucos Guntas Lūses aicinājumam. Iejūsmina arī viņas pašas dzīves stāsts, un es jau sen plānoju interviju, kurā varētu pajautāt – kāpēc viņa izlēma atstāt žurnālistiku un sadūšojās Dr. Klauna darbam. Pirms atsaukties aicinājumam, īsu brīdi šaubījos – vai šis stāsts būs piemērots  kultūras programmai. Taču tad manī pamodās dumpinieka gars, galu galā gan kultūras žurnālistam, gan arī viņa klausītājiem reizēm ir veselīgi izkāpt ārā no iepriekšparedzamā rāmja, kas nomēra, kāpēc kāds notikums kļūst par ievērības cienīgu, kultūras ziņās iekļaujamu notikumu. Sarunā ar Anitu Šaliņu un viņas dzīvesbiedru Gunāru Šaliņu atklāju daudz sev līdz šim nezināma par neredzīga cilvēka kultūras patērēšanas paradumiem. Vai zinājāt, kā neredzīgs cilvēks skatās seriālus? Ka humpalu bodes ir viņa tautas lietišķās mākslas izstādes, jo atšķirībā no izstāžu zālēm, tajās visu drīkst aptaustīt? Mēs tiekamies kādā no Juglas attālā gala dzīvokļiem Rīgā, Gunta Lūse nāk man līdzi, ar savu taktu un žurnālistes rūdījumu kļūst par ceļvedi šīs ģimenes pasaulītē. Neviens no mums vēl nezina, par ko izvērtīsies šī saruna, taču viens iegansts mums jau ir, es taču esmu nākusi skatīties Anitas Šaliņas darinātās lelles. Guntas Lūses, tolaik vēl Tabores, raksts tapa pirms nu jau 13 gadiem, žurnālam “36. 6”, tur bija tāda rubrika “Nepadodos!”. Gunta rakstīja: “Anita Šaliņa ir apbrīnojami sparīga trīs bērnu mamma. Ada skaistus džemperus, cep gardas pankūkas, poš māju un palīdz vīram remontēt automašīnu. Viņa labprāt sēstos pie stūres un pat spēlētu hokeju! Ja vien spētu redzēt... Tomēr par spīti dzīvei tumsā, Anita spēj radīt pati savu gaismu.” Patiesībā tobrīd nemaz tik gaišs brīdis Šaliņu ģimenes dzīvē nebija. 2009. gads ir globālās finanšu krīzes laiks, ko līdzīgi daudzām Latvijas ģimenēm, Šaliņi neizturēja, bija samilzuši dzīvokļa parādi, kura dēļ nākamos gadus nācās pārcelties uz laukiem. Lai turētos virs ūdens, Anita Šaliņa savus rokdarbus mēģināja pārdot Vecrīgas smuklietu tirgotavā. Lai kā Šaliņi būtu nokritizējuši rakstu par sevi krievu presē “Aklā mīla”, Gunārs aši avīzi sameklē turpat plauktā, un ieliek man rokās. Avīze tiek glabāta, tātad tomēr abiem ir svarīgi, ka viņu mīlestība top redzama. Un abu kopā būšanas stāsts patiesi ir tāds, ka kinorežisors Larss fon Trīrs un viņa “Dejotāja tumsā” var iet nervozi pīpēt. Iepazinušies pēc sludinājuma avīzē, jau nobriedušā vecumā. Anita uz ēverģēlībām nav jāmudina, un arī sludinājumi bijuši tādi – “tīģeriene ar labiekārtotu alu meklē pavasara runci”. “Jāņu paparde grib uzziedēt”. Šo citēju no Guntas Lūses padsmit gadus atpakaļ tapušā raksta, jo mūsu klātienes sarunā Šaliņi pie iepazīšanās stāsta atgriezties vairs negrib. Trakākais, ka ne šajos sludinājumos, ne tālākajā sarakstē potenciālajiem brūtgāniem Anita nav pat pieminējusi, ka ir neredzīga. Randiņus norunājusi pie sevis mājās, kur perfekti orientējusies. Gunārs bijis viens no nedaudzajiem, kurš viņu  pieķēris – saņemot puķi Anita roku esot aizšāvusi garām. Gunārs un Anita kopā ir  divdesmit piecus gadus. Es saku “kopā” diezgan burtiskā nozīmē, jo es nezinu daudzus pārus, kas ikdienā darbotos tik ciešā sazobē, un te vairs neizšķirt, kur pie vainas neredzēšana, kur tā ir abu kopīga vēlme darīt daudz ko kopā. Jo Anita Šaliņa jau varētu arī pati. Vēl viens citāts no raksta: „Kad vāru piena zupu, visus izdzenu no virtuves, jo man jādzird, lai piens nepārskrien.”

Ar kruīza kuģi uz Rīgu atbraukušais tūrists paspēs apskatīt Vecrīgu un arī nedaudz jauno Rīgu. Patiesībā, galvaspilsētā ir pieejams ievērojams skaits pastaigu un pārgājienu maršruti, par kuriem nenojauš pat daudzi rīdzenieki. Kultūrvēsturiskais mantojums, ļauj galvaspilsētā veidot visdažādāko interešu grupu apskates maršrutus un pārgājienus. Par iespējām iepazīt Rīgas un tās iedzīvotāju vēsturi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Šīs vasaras tūrisma sezonu Rīgā vērtē un par iespējamām apskates vietām un pārgājienu maršrutiem stāsta Rīgas pašvaldības aģentūras "Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra" Tūrisma pārvaldes Tūrisma informācijas nodaļas vadītāja Laura Efeja un Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības muzeja Rīgas Jūgendstila centrs direktore arhitektūras doktore Agrita Tipāne.  

Arheoloģiskie izrakumi Karību jūras krastos - tas ne vienam vien izklausās aizraujoša nodarbe, gan savas eksotiskās lokācijas, gan turbulentās vēstures dēļ. Raidījumā viesosimies eksotiskajā Nikaragvā. Skaidrojam, kādi arheoloģiskie izrakumi tur notiek un ko kalnu reģionos var uzzināt par cilvēku dzīvi senatnē. Stāsta arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa, kura vadījusi starptautisku arheoloģisko pētījumu Karību jūras piekrastē, iepazīstot šīs teritorijas seno vēsturi un gūstot patiešām unikālu pieredzi. Skaistumkopšanas priekšmeti arheoloģiskajos izrakumos Arheologi Latvijā atraduši priekšmetus, sākot no bronzas laikmeta līdz pat 17. gadsimtam, kas stāsta par skaistumkopšanu un medicīnu Latvijas teritorijā. Kā tika izmantots ādercirtnis, kā izskatījās banku ragi, kosmētiskās lāpstiņas un ausu tīrāmās karotītes? „Pirmie Latvijā izmantotie ārstniecības rīki nav šķirami no ikdienas lietošanas priekšmetiem. Medicīnas vēsturnieki un arheologi  ir norādījuši, ka ārstniecībā lietoti tie paši duršanai un griešanai paredzētie krama un kaula rīki, kas izmantoti medībām, zvejai, pārtikai un   apģērbu sagatavošanai,” tā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatā  raksta  Latvijas vēstures institūta pētnieks, arheologs Rūdolfs Brūzis.  Šajā pašā izdevumā var aplūkot fotogrāfijas ar Latvijas pilskalnos un daudzviet Vecrīgā atrastiem priekšmetiem, kurus agrāk lietoja  cilvēku ārstēšanā. Liela daļa ir no bronzas gatavoti naži, kurus bieži vien izmantoja  gan bārdas dzīšanai, gan arī ķirurģiskām manipulācijām. Par to stāsta Rūdolfs Brūzis.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.