Podcasts about ludviga

9. aprīlī pulksten 19:30 VEF Kultūras pils Kamerzālē cikla Come prima ietvaros uzstāsies vijolniece Elīna Bukša un pianiste Aurēlija Šimkus.  Programmā skanēs Pētera Vaska, Ludviga van Bēthovena, Arvo Perta un Morisa Ravela mūzika, bet koncertu vadīs muzikologs, "Klasikas" programmu vadītājs Dāvis Eņģelis. Bet jau šobrīd ar vijolnieci Elīnu Bukšu tiekamies "Klasikas" studijā: runājam gan par abu mākslinieču satikšanos uz vienas skatuves un pavasarīgā kamermūzikas koncerta ideju, gan par turpmākajiem radošajiem plāniem.

20. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks koncerts „Sveicam Šūbertu un Vecumnieku”, kurā jauniešu kamerorķestris Davinspiro Camerata un tā līderis Daniils Bulajevs sadarbībai aicinājuši čellisti Gunu Šnē un komponistu, diriģentu Andri Vecumnieku. Viņam šī gada jūnijā apritēja apaļi 60 un vasaras mēnešos pēc jauno mūziķu aicinājuma tapa Sinfonia F (Concerto Grosso Pastorale), kas turpina komponista simfoniju ciklu, kurā šī būs jau sestā simfonija. Cikls aizsākts 1991. gadā ar Sinfonia A, kurai sekoja B, C, D un E. Katrā reizē komponists izmēģina kādu citu sinfonia žanra modeli, un šoreiz tas ir Concerto grosso. Darbs veltīts vijolniekam Daniilam Bulajevam, čellistei Gunai Šnē un stīgu kamerorķestrim Davinspiro Camerata, bet pie diriģenta pults pirmatskaņojumā būs pats autors. Iedvesmu savam jaunajam skaņdarbam Andris Vecumnieks ir smēlis no Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ("Pastorālā"), bet atsauces rodamas arī no citu komponistu darbiem. Andris Vecumnieks: "Nosaukums „Pastorālā” atbilda iecerei ar mīļu smaidu paskatīties uz to, kā šīs pastorālās izjūtas var transformēties caur Bēthovenu un citiem komponistiem manā skatījumā. Ja Sinfonia in E bija pietiekami nopietna, tad šī ir ar smaidu klausāma. Atkal būs tēmu kontroldarbs, bet tas nav prioritārais, jo man bija svarīgi parādīt noskaņu, kad kāds cilvēks atbrauc uz vienu dienu uz laukiem un kādi piedzīvojumi viņu tur sagaida - no jaukas ierašanās, tad negaiss, vētra, atpūta un noslēguma vēl diezgan jestrs tusiņš kopā ar savējiem.” 200. gadskārta 2024. gadā aprit arī Franča Šūberta 14. stīgu kvartetam Nāve un meitene. Koncertā izskanēs Gustava Mālera veiktais skaņdarba pārlikums stīgu orķestrim.  

13. oktobrī koncertzālē "Cēsis", 20. oktobrī koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājā, 12. novembrī Vienības nama koncertzālē Daugavpilī un 14. novembrī Mazajā ģildē ar koncertprogrammu "Auznieks. Bēthovens. Vēberns" viesosies stīgu kvartets Sponte, kurā apvienojušies vijolnieces Marta Spārniņa un Liene Neija-Kalniņa, altists Ivars Brīnums un čellists Ēriks Kiršfelds. Pēc kvarteta ierosinājuma komponists Krists Auznieks radījis jaundarbu “Rose of Vision I”, kurš savu pirmatskaņojumu piedzīvoja vasarā. Līdzās Krista Auznieka darbam - arī Ludviga van Bēthovena 11. stīgu kvartets op.95 Fa mažorā "Serioso" un Antona Vēberna Stīgu kvartets (1905). Kvarteta aizsākumi meklējami 2020. gadā, tā repertuārā ir mūzika no baroka līdz mūsdienām. Jaundarbus tam radījuši arī Platons Buravickis, Matīss Čudars un Linda Leimane. Rūta Paula tikās ar kvarteta mūziķiem atklāj, ka visus trīs darbus vieno spilgti, emocionāli uzplaiksnījumi, kas ir kā atsauce uz visu šo darbu tapšanu spilgtu mirkļu iespaidā. Uzzinām arī par kvarteta Sponte tapšanas iemesliem un darbības vēsturi, programmām, jaunu opusu pasūtījumiem, par priekšnesumu spontanitāti (no tā arī kvarteta nosaukums Sponte), par darbiem ārpus šī kvarteta dzīves, par to, cik šo mūziķu pedagoģiskā darbība ietekmē vai neietekmē kopīgo priekšnesumu.

"Klasikā" uz tikšanos aicinām Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktoru Uldi Lipski un LSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Gunti Kuzmu, lai runātu par Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks", kura atklāšana gaidāma jau 2. augustā!  Ar abiem kungiem sarunājamies par to, kā top festivāla programma un tās bagātīgo koncertbuķeti kopumā; par pašizpausmi, kas mūziķiem svarīga, un labajām attiecībām ar Dienvidkurzemes novadu; par savstarpējo uzticēšanos un poētiskajiem koncertu nosaukumiem; par skaņdarbiem, kuri iekrīt sirdī un jaundarbu pasūtināšanu; par sadarbību ar Rundāles pili un uzstāšanos Liepājas brīvdabas koncertestrādē "Pūt vējiņi!"; par saikni ar publiku un orķestra sastāva atjaunināšanu... Inta Pīrāga: Festivāla ietvaros izskanēs veseli 13 koncerti! Kā aptvērāt visu plašo lauku, kam festivālā jābūt, un kādi ir galvenie akcenti jeb pieturpunkti? Guntis Kuzma: Festivāla stūrakmens ir kamermūzika, un īstenībā to nav grūti aptvert, jo jau pēc kārtējā festivāla noslēguma mēs izsludinām pieteikšanos un mūziķi paši veido savus ansambļus, aicina savus domubiedrus. Daži ansambļi saspēlējušies jau gadiem – piemēram, mežragu kvartets. Daži ansambļi veidojas no jauna. Tā ka mūziķi paši izauklē programmas, saliek repertuāru un pēc tam piedāvā mums. Un mūsu uzdevums – to salikt vienā festivāla buķetē. Protams, ir ne tikai kamermūzika, bet arī simfoniskā programma. Kā allaž, festivālu iesāksim Kazdangas Kultūras namā, un šajā reizē būs Vīnes klasiķi – Mocarts un Bēthovens, kā arī Artura Maskata Concerto grosso, uz kura atskaņojumu gaidām īpašo viesi Sandi Šteinbergu un otru īpašo viesi, kurš mums jau ir ļoti labi zināms – čellistu Ēriku Kiršfeldu, kurš daudzus gadus bijis mūsu orķestra čellu grupas koncertmeistars. Otra orķestra programma, gan nelielāka – faktiski tāds milzīgs kameransamblis – būs festivāla noslēgumā: muzicēs metālpūšamo instrumentu ansamblis, kuram piebiedrosies arī sitaminstrumentālisti. Tātad īstena šī festivāla veiksmes atslēdziņa ir savstarpējā uzticēšanās. Jūs uzticaties saviem mūziķiem, ļaujiet viņiem brīvu vaļu un fantāzijas lidojumu. Uldis Lipskis: Šis būs jau ceturtais festivāls, un šajā laikā esmu pārliecinājies, cik mūziķiem ir svarīga pašizpausme – spēlēt kaut ko tieši ar saviem tuvākajiem draugiem mūzikā, spēlēt pašu radītu programmu un spēlēt bez diriģenta – piedod, Gunti! (smejas) Lai gan arī diriģents būs – turklāt veselās trijās programmās. Uldis Lipskis: Turklāt gan kā diriģents, gan kā klarnetists. Bet runājot vēl par to uzticēšanos. Uzticēšanās caurstrāvo arī mūsu attiecības ar Dienvidkurzemes novadu, jo tādu greznību kā daudzus koncertus spēlēt bez ieejas maksas varam atļauties tikai tāpēc, ka mūs atbalsta Dienvidkurzemes novads, tieši pašvaldība. Un tā ir liela uzticēšanās arī no klausītāju puses: jau iepriekšējos gados iepazinām ģimenes, kuras atbrauca uz visiem mūsu koncertiem, lai cik tas arī neticami liktos! Tā kā patiesi – "Rimbenieks" ir labā garā radies festivāls un labā garā tas turpina savu ceļu. Daudzām programmām ir ļoti poētiski nosaukumi… Guntis Kuzma: Nosaukumus lielākoties izdomājuši paši mūziķi, kas veidojuši repertuāra buķeti, un faktiski visos gadījumos tas kaut kādā veidā saistīts vai nu ar kādu konkrētajā programmā iekļauto skaņdarbu, vai ar programmas kopējo noskaņu. Manuprāt, šoreiz tas izdevies īpaši atbilstoši un trāpīgi. Saprotu, ka līdzās jūsu orķestra mūziķiem tiek piesaistīti arī draugi: būs dziedātāja, dejotāja… Guntis Kuzma: Programmā "Es redzēju sapnī", ko veidojusi mūsu flautiste Agnija Ābrama, ienāks arī deja. Ir ansambļi, kuri savā kompānijā uzaicina savus domubiedrus – piemēram, stīgu kvartets "Berči" spēlēs gan ar mūsu orķestra mākslinieci Alisi Gavari, gan ar saksofonistu Aigaru Raumani. Tā ka dombiedrība valda ne tikai orķestra iekšienē, bet arī sadarbībā ar mūziķiem ārpus orķestra. Arī programmā, kurā spēlēšu es, piedalīsies mana ilggadējā skatuves partnere Agnese Egliņa, un kopā ar Klāvu Jankevicu atskaņosim gan Bēthovena trio, gan Brāmsa trio. Atklāšanas koncertā izskanēs arī Artura Maskata Concerto grosso. Ļoti labi atceros Latvijas Nacionālajā operā izdejoto versiju – šis darbs bija viens no sava laika grāvējiem. Kā radās doma atkal pieķerties pie šīs partitūras? Guntis Kuzma: Iniciatīva nāca no abiem solistiem – Sanda Šteinberga un Ērika Kiršfelda. Sandis turklāt ir viens no mūziķiem, kuriem šis skaņdarbs ir veltīts, un sākotnēji čellists bija Reinis Birznieks. Bet iestudējums Operā, ko jūs pieminējāt – atceros, es vēl kā skolnieks gāju uz šo baletu, un, ja nemaldos, tad šis skaņdarbs bija iestudēts trijās dažādās horeogrāfijās. No tā laika man tas ļoti iekrita sirdī... Nu pagājuši gadi divdesmit, un tagad pieķeros šim darbam kā diriģents. Manuprāt, tas arī labi sasaistās ar pārējiem skaņdarbiem – Mocarta "Mazo naktsmūziku" un Bēthovena "Pastorālo" simfoniju. Concerto grosso gan ir drusku vairāk kā neobaroks, bet tomēr tā žanru sasaiste šeit atrodama. Tas milzīgais prieks, kas ir Mocarta mūzikā un arī Bēthovenā. Drusku arī gribējās tādu kontrastu programmā, jo Artura Maskata mūzikā ir tik daudz melanholijas un smeldzes, ko mēs, latvieši, gribam dzirdēt...  Vairāk – audioierakstā. *** Šonedēļ festivālā "Rimbenieks", kas ar 13 dažādiem koncertiem norisināsies līdz pat 18. augustam, gaidāmi trīs koncerti – 2. augustā Kazdangā, 3. augustā Vērgalē un 4. augustā Rucavā. 2. augustā pulksten 19 ceļojums, kā jau ierasts, sāksies Kazdangas Kultūras namā, kur plašajā zālē koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Programmā iekļauta Volfganga Amadeja Mocarta "Mazā naktsmūzika", Artura Maskata Concerto grosso ar solistiem – vijolnieku Sandi Šteinbergu un čellistu Ēriku Kiršfeldu, kā arī Ludviga van Bēthovena Sestā simfonija ("Pastorālā"). Koncerta "Es redzēju sapnī" programma 3. augustā pulksten 19 Vērgales muižā dzirkstīs ar izsmalcinātu māksliniecisko dažādību un dziļu emocionalitāti. Klausītāji aicināti viesoties skaņu pasaulē, kurā Fransuā Kuperēna franču baroka mežģīnes, Kloda Debisī poētiskie un noslēpumainie impresionisma skaņu gleznojumi smalki savīsies ar Pētera Vaska klusināto mieru un apcerīgumu. Mūsdienu komponistes Līga Ančevska, Madara Kalniņa un Natālija Munda ieaicinās laikmetīgo skaņdarbu pasaulē, kurā neaizmirstamus emocionālus mirkļus sniegs Imanta Kalniņa "Dūdieviņš" un "Es redzēju sapnī" kopā ar grupas "Jauns Mēness" dziesmu "Piekūns skrien debesīs". Flautistes Agnijas Ābramas, koklētājas Līgas Griķes un pianistes Madaras Kalniņas virtuozo saspēli deju rakstā uzzīmēs Beatrise Anda Ozoliņa. 4. augustā pulksten 19 mūzikas cienītāji tiek aicināti uz krāšņu un daudzveidīgu koncertu Rucavas ev. lut. baznīcā, kur Liepājas mežragu kvartets kopā ar sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu-Pelnēnu piedāvās klausītājiem ceļojumu caur dažādu laikmetu un stilu mūzikas virsotnēm. Skanēs gan viens no visatpazīstamākajiem klasiskās mūzikas darbiem, kas iemieso operas žanra vieglumu un izsmalcinātībU - Volfganga Amadeja Mocarta operas "Figaro kāzas" uvertīra, gan enerģijas un dramatisma pārpilnā Bizē "Karmenas" svīta. No Baha mūzikas, kas ir sinonīms baroka laikmeta izcilībai un dziļumam, majestātiskā Pirmā prelūdija no "Labi temperētā klavīra" 1. sējuma un Jesus bleibet meine Freude ievedīs klausītājus miera un harmonijas pasaulē, kurā atklāsies arī viena no skaistākajām lūgšanām mūzikā – Franča Šūberta Ave Maria. No mūsdienu komponistu skaņdarbiem Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi atskaņos Riharda Dubras "Liepājas partitu" un Ērika Ešenvalda O salutaris hostia.

Festivāls “Rimbenieks” ir ceļojums telpā, laikā un mūzikā, kas atklāj klausītājiem jaunas skaņu pasaules un rada neaizmirstamas emocijas. Liepājas simfoniskais orķestris turpina muzicēt Dienvidkurzemē. Saruna ar diriģentu Gunti Kuzmu un orķestra direktoru Uldi Lipski. Aizsācies 2021. gadā, arī šogad augustā Dienvidkurzemes novadu apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotais mūzikas festivāls “Rimbenieks”, piedāvājot vairākus izsmalcinātus muzikālus notikumus. Novada pilsētās un ciemos no 2. līdz 18. augustam norisināsies vairāki koncerti, kas apvienos augstākās raudzes māksliniekus un aizrautīgus klausītājus, radot neaizmirstamu muzikālo pieredzi. Galvenais satura balsts festivālā “Rimbenieks” ir kamermūzika, ko atskaņo Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu veidoti ansambļi, pieaicinot savus domubiedrus un tuvākos skatuves draugus. Ceļojums sāksies Kazdangas Kultūras namā, kur plašajā zālē 2. augustā pulksten 19 koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. 3. augustā pulksten 19 Vērgales muižas pils zālē notiks koncerts, kurā skanēs flauta, kokle un klavieres. Agnijai Ābramai, Līgai Griķei un Madarai Kalniņai uz skatuves pievienosies arī dejotāja Beatrise Anda Ozoliņa. 4. augustā pulksten 19 Rucavas ev. lut. baznīcā muzicēs Liepājas mežragu kvartets kopā ar sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu-Pelnēnu. 9. augustā pulksten 19 Vaiņodes Kultūras namā skanēs Ludviga van Bēthovena un Johannesa Brāmsa mūzika, ko atskaņos Latvijas top mūziķi – klarnetists Guntis Kuzma, pianiste Agnese Egliņa un čellists Klāvs Jankevics. 10. augustā pulksten 19 Virgas muižas zālē stīginstrumentu un akordeona skanējumā varēs baudīt Astora Pjacollas un vēl citu komponistu karstasinīgos skaņdarbus. Savukārt 11. augustā festivāls dosies Dienvidkurzemes baznīcu minitūrē, kur vienas dienas laikā notiks četri dažādi koncerti. Pulksten 14 Griezes ev. lut. baznīcā koncertu sniegs Liepājas mežragu kvartets, pulksten 16 Priekules ev. lut. baznīcā Bendžamina Britena Svītu čellam atskaņos Klāvs Jankevics, pulksten 17.30 Vecpils Sv. Laurencija baznīcā kopā ar ērģelnieci Simonu Sunepu muzicēs obojiste Renāte Lodziņa un pulksten 19 Aizputes Kristus Karaļa baznīcā vasarīga programma izskanēs vijolnieku Līgas un Jāņa Baltābolu un čellista Leona Veldres izpildījumā. 15. augustā pulksten 19 festivāls turpināsies ar koncertu Durbes ev. lut. baznīcā, kur liriskā programmā tiksies dziedātāja Anta Jankovska, arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli un flautists Reinis lapa. 16. augustā pulksten 19 Nīcas ev. lut. baznīcā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā muzicēs Liepājas Simfoniskā orķestra metālpūšamo instrumentu un sitaminstrumentu grupas mūziķi. Ar šo pašu vērienīgo koncertprogrammu, kurā gaidāms arī pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga jaundarbam “Uz gaismu” festivāls noslēgsies 18. augustā pulksten 19 Grobiņas ev. lut. baznīcā. Nepieminēts vēl palika koncerts Cīravas Kultūras namā 17. augustā pulksten 19, kur muzicēs Berči kvartets, klarnetiste Alise Gavare un saksofonists Aigars Raumanis. Festivāla “Rimbenieks” programma būs ļoti daudzveidīga, un klausītājiem piedāvās satikties mūzikā gan ar Vīnes klasiķiem, gan iepazīties ar mūsdienu latviešu komponistu mūziku, atklājot klausītājiem jaunas skaņu krāsas un piedāvājot veldzēties labi pazīstamās melodijās. Skanēs Volfganga Amadeja Mocarta, Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa, Astora Pjacollas, Kloda Debisī un daudzu citu pasaulē labi pazīstamu komponistu mūzika, savukārt no latviešu autoriem pārstāvēti būs Pēteris Vasks, Vilnis Šmīdbergs, Imants Kalniņš, Līga Ančevska, Natālija Munda.

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vien aptuveni simts metru no Nacionālā Mākslas muzeja ēkas, Skolas ielā 3, atrodas četrstāvu mūra nams ar romantizētu vēsturisko stilu elementiem. Šo ēku, kur tagad izvietojusies Latvijas Ārstu biedrība, 1905. gadā Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908) uzcēla kā personisko īres namu. Paceļot skatienu, pret pagalmu vērstās fasādes augšmalā varam lasīt dzejas rindu no Frīdriha Šillera "Zvana dziesmas" (1799): "Arbeit ist des Bürgers Zierde" – jeb latviskā tulkojumā, "Darbs ir pilsoņa rota". Toties zemāk, virs viena no logiem sienā iekalta Ludviga van Bēthovena (1770–1827) mūzikas frāze. Vasarā šo nošu rindiņu parasti aizsedz pagalmā saplaukušais bērzs, taču vēstījums tik un tā paliek: tās ir pirmās četras taktis no Bēthovena dziesmas "Dieva gods" jeb oriģinālā sauktās "Die Ehre Gottes aus der Natur" ar 18. gadsimta vācu dzejnieka Kristiana Firhtegota Gellerta (1715–1769) tekstu. Ar ko tad šī dziesma ir bijusi tik svarīga nama būvētājam? Bēthovena sešas t.s. Gellerta dziesmas nāca klajā 1803. gadā, taču to pirmie uzmetumi radās vēl 18. gadsimta beigās, kad komponistam strauji pasliktinājās dzirde. Šajā izmisuma pilnajā laikā viņš iepazina Gellerta "Garīgas odas un dziesmas" (1757), kas bija jau ieguvušas rezonansi vācu sabiedrībā. Gellerta dzeja uzrunāja komponistu ar savu garīgo universālismu, kristīgās samierināšanās motīviem un vienlaikus cilvēka godbijību Dieva radītās pasaules priekšā: Tā debess izteic tā Mūžīgā spēku, Tās slavās viņa godu man'.[1] 19. gadsimta otrajā pusē dziesma kļuva populāra vīru dziedāšanas biedrībās. Tā ir skanējusi arī Baltijā: vācbaltiešu dziesmu svētkos Rīgā 1861. gadā un Rēvelē 1866. gadā, igauņu Pirmajos (1869), Otrajos (1879), Ceturtajos (1891) dziesmusvētkos Tērbatā, latviešu Pirmajos (1873) un Piektajos (1910) dziesmusvētkos – pēdējos virsdiriģenta Jāzepa Vītola vadībā, ar Alfrēdu Kalniņu pie ērģelēm. Vēl 1989. gadā dziesma tika iekļauta Sestajos Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – tiesa, šoreiz gan visai abstraktā pārdzejojumā ar nosaukumu "Himna dabai".[2] Vai Augusts Reinbergs, kurš cēla namu, būtu kādā veidā saistīts ar šo mūzikas vēstures daļu? Ir zināms, ka studējot Rīgas Politehnikumā, viņš tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia", bet korporācijās labprāt dziedāja. Taču iespējams, ka citētajai dziesmai ir gluži simboliska nozīme. Šillers un Bēthovens, nebūdami konkrētajā gadījumā viens ar otru tematiski saistīti, tomēr veido kādu jēgpilnu, mums visiem no "Odas priekam" atpazīstamu garatelpu. Droši vien nebūs mazsvarīgi arī piebilst, ka Reinberga sieva Agnese (dzim. Šrēdere, Schröder, 1864–1943), ar kuru viņš salaulājās arhitekta darba gados Pēterburgā, bija ievērojamās klavieru fabrikas C. M. Schröder īpašnieka meita.[3] 20. gadsimta sākumā tā bija lielākā klavierbūves firma Krievijas impērijā. Uzziņas avoti: [1] Krājums: "Pirmie Vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki" [..].  Rīga, 1873. [2] Krājums: "Padomju Latvijas skolu jaunatnes VI Dziesmu un deju svētki, 1989. Dziesmas zēnu koriem". Rīga, 1988. [3] Sk.: https://www.geni.com/people/August-Jacob-Reinberg/6000000011399662436

Zhruba za sedm týdnů se zastaví základní fáze NHL, odkud chce vedení národního týmu čerpat řadu hráčů pro květnové mistrovství světa v Praze a Ostravě. Zatím se jednoznačně jeví, že silné bude brankoviště, neboť špičkoví čeští brankáři působí v týmech mimo postupové příčky do bojů o Stanley Cup. Právě na tohle téma byla řeč v Zimáku Speciál, jehož tradičními glosátory byli Radek Duda a Zbyněk Irgl. Oba experti se shodli na tom, že úřad prvního gólmana – samozřejmě v případě, že bude chtít reprezentovat – by měl patřit Petru Mrázkovi z Chicaga. Duda s Irglem skládají na stůl své argumenty a komentují případné zařazení dalších Čechů: Ritticha, Dostála, Vejmelky, Vaněčka, Vladaře či Suchánka z AHL. Na přetřes přichází i druhá defenzivní složka – obranná linie. A tam už to na velké vískání není. Vancouver Filipa Hronka jde do Stanley Cupu a míní to dotáhnout daleko. Kdo by tedy měl režírovat přesilovku? Bude to Radko Gudas? Nebo se dokáže Jan Rutta ze záložní formace San Jose přeorientovat na vyloženě ofenzivního a kreativního beka? A co David Jiříček? Vyjedná se s Columbusem příjezd zlobivého zadáka? Radek Duda se vehementně hlásí s velmi zajímavou volbou: Jan Ludvig.

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

Vēl Kronvaldu Atis nav pateicis vārdu ‘dzeja'. Vēl pirmie latviešu dziedāšanas svētki nav bijuši. Pie galdiem dzied dziesmas vāciski, bet kāds jauns cilvēks ar poētisku dvēseli un  pašapziņu – Juris Alunāns – tulko Gētes, Heines un Horācija pantus, visus kopā tos nosaucot par „Dziesmiņām”. Ir 1856. gads un Tērbatas izdevējam Lākmanam ir grūts uzdevums – nodrukāt „Dziesmiņas”, kur ir gan latīņu, gan vācu, gan krievu un grieķu burti, jo Juris Alunāns grib skaidrot latviešiem, kā Eiropas kultūrā svarīgi vārdi rakstāmi un izrunājami latviski. Jau vēlāk vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše šos pārdrošos un pašapzinīgos jaunos cilvēkus Tērbatā nosauks par jaunlatviešiem, kas gan vairāk domāts kritiski un ironiski, atsaucoties un „Jauno Vāciju” un baidoties arī no konkurences tulkojumos, bet vārds ir tik skanīgs un apaļš, ka pat mūsdienās tam nav arhaiskas skaņas. Kāpēc Jura Alunāna „Dziesmiņas” tiek uzskatīts par pirmo mākslinieciski augstvērtīgo pasaules dzejas klasikas antoloģiju latviešu valodā un ne tikai? Kāpēc Alunāna „Kāds vārds par latviešu valodu” uzskatāms arī par tā laika kultūras manifestu? – atbildes meklēju sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un vēsturnieku Mārtiņu Mintuaru. Latviešu studentu pēdas es meklēju – Tērbatā, Tartu universitātes muzejā kopā ar vēsturnieku Kenu Irdu. Krišjānis Valdemārs Tartu universitātē tiek minēts kā slavenākais latviešu students, kurš pie savas istabiņas durvīm pielika uzrakstu „Latvietis”. Diemžēl mēs nevaram īsti zināt, kura istabiņa tā bija, jo tā laika Tērbatas adrešu grāmata nav saglabājusies. Arī mūsu šodienas pašapziņai ir svarīgi Tērbatas studentu vārdi -  pirmais no Latvijas nākušais Jānis Reiters 17. gadsimtā tolaik Tērbatas Gustava Akadēmijā, tad 19. gadsimta vidū Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons, vēlāk Eduards Veidenbaums. Mūsdienas Tartu universitāte studē 39 Latvijas studenti (2022. gada dati).  Senajā universitātes bibliotēkas muzejā, kur šķiet, ka tev kāds ar skatienu seko un ieklepojas, Kens Irds stāsta par latviešiem Tērbatā un vairākiem universitātes sākumiem, jo universitātes likteni ietekmē varas un izglītības politika katrā no laikiem (zviedru, vācu, krievu) ,pie tam – Kens Irds uzsver, ka universitātei ir vismaz trīs sākumi. Kaut arī Gustavs Braše vēl nav teicis vārdu „jaunlatvieši”, vēsturiskais konteksts19. gadsimta vidū jau sola nacionālas pašapziņas un latviešu valodas manifestāciju. Jura Alunāna „Dziesmiņas” un apcerējumā „Kāds vārds par latviešu valodu” ir tā laika būtiskas zīmes. Literatūrzinātniece Māra Grudule Nacionālajā bibliotēkā uz sarunu atnāk ar ļoti „nolasītu” JuraAlunāna „Dziesmiņu” izdevumu, un atgādina, ka Juris Alunāns tolaik ir jauns cilvēks, kurš prasmīgi ir mācējis ne tikai tulkot un meklēt jaunas izteiksmes latviešu valodā, bet arī gudri „Dziesmiņas” salicis tā, lai caur pazīstamajām dzīru dziesmām nokļūtu arī līdz Horācijam. Un tā – jauns students Tērbatā Juris Alunāns, kurš ar pirmo piegājienu nemaz universitāte netiek, tulko, atdzejo un raksta.  Saglabājies daļējs krājuma „Dziesmiņu” manuskripts – klade, ko Indriķis Alunāns (Jura brālis) 1881. gadā dāvinājis Matīsam Kaudzītem. Vēlāk tā nokļuvusi Filologu biedrībā, mūsdienās Latvijas Universitātes Zinātniskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Bet „Dziemiņu” abas daļas atrodamas Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā, kā arī „Literārā mantojuma mazajā bibliotēkā” 20. gadsimta 80. gados ar Valijas Labrences  komentāru. Ir aizraujoši pēc katras atbildes atstāt atkal telpu jauniem jautājumus. Un mēs varam tikai iztēloties, kādu nacionālās pašapziņas vilni 19.gadsimtā izraisa Jura Alunāna dzejas un atdzejas krājums „Dziesmiņas”, kas pirmo reizi izdots 1856. gadā Tērbatā 500 eksemplāros par privātiem līdzekļiem. Par izcilākajiem J. Alunāna atdzejojumiem tiek uzskatīti Johana VolfgangaGētes (Johann Wolfgang Goethe) “Meža tēvs” un “Gājēja dziesma naktī”, Georga Hervēga (Georg Herwegh) “Dzīvība un nāve”, Ludviga Ūlanda (LudwigUhland) “Kapsēta” un “Pļāvēja”. Un , protams, Heinriha Heines „Laura”.  Plašāk par projektu šeit:

No 27. janvāra līdz 24. februārim Rīgas Doma 13.gadsimta Kapitula zālē jau piekto reizi norisināsies koncertcikls "Ziemas kamermūzika", kura atklāšanas koncertā muzicēs "Sinfonietta Rīga" stīgu kvartets - vijolnieces Agnese Kanniņa un Kristiāna Krūskopa, altists Artūrs Gailis un čellists Kārlis Klotiņš. Līdzās Ludviga van Bēthovena un Franča Šūberta stīgu kvartetiem sagaidāms arī Paula Dambja Devītā stīgu kvarteta pirmatskaņojums. Altists Artūrs Gailis un čellists Kārlis Klotiņš - par Bēthovena Pirmā stīgu kvarteta vēsturi un to, ka ilgu laiku Sinfonietta Rīga stīgu kvartets koncertos izvairījās no Vīnes klasiķu atskaņošanas, par Šūberta Quartettsatz un tā ilgo ceļu līdz pirmatskaņojumam, par Paula Dambja piedāvājumu atskaņot viņa jaunāko stīgu kvartetu un tā divām redakcijām, kā arī 2024. gadā paredzētajiem koncertiem. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: 8. stīgu kvartetu Tautasdziesmas gaita no Paula Dambja daiļrades jūs esat spēlējuši, bet kā notika sadarbība pie Devītā stīgu kvarteta? Komponists jūs uzmeklēja vai jūs uzmeklējāt viņu un lūdzāt, lai meistars rada vēl vienu stīgu kvartetu? Kārlis Klotiņš: Meistaram šoreiz tā bija iekšēja vajadzība, jo tiešām veiksmīga sadarbība bija ar Astoto kvartetu un tā atskaņojumu Rīgas Latviešu biedrības namā. Tad bija 2022. gads, vasara jau gāja uz beigām, Krievijas - Ukrainas karš arī jau diemžēl kādu laiku risinājās. Komponists piezvanīja un teica - man ir vēl viens kvartets, vēlos Jūs satikt, parunāt. Satikāmies kafejnīcā, un viņš man stāstīja, kā viņš jūt to situāciju, ka tas ir ļoti iedvesmojis viņa opusu. Tajā brīdī mums vēl īsti neatradās pasākums vai koncerts, kurā šo opusu iekļaut. Laiks gāja, un tad mums bija jauns pārsteigums, jo tad, kad jau bijām gandrīz atraduši šo iespēju, komponists teica - ir pilnīgi jauna versija. Tad arī tā mazliet nogulēja plauktiņā. Tagad ir pienācis šis festivāls, un Doma baznīcas Kapitula zālē tas beidzot notiks. Man, godīgi sakot, šķiet, ka kara tēmu es pats tur nesajūtu. Negribu nevienu tā biedēt, bet tas izklausās pēc latviešu mūzikas skaņdarba, kas atspoguļo latviešu mūzikas 20. gada folkloristisko vēsturi, bet ir savā ziņā rapsodisks un arī formā diezgan brīvs, kas ir interesanti - izvērsts, bet diezgan brīvs formā. To nevar sadalīt četrās daļās? Sonātes formas arī nav? Kārlis Klotiņš: Nē, tur varbūt ir vairāk posmu kā četri. Būtu ļoti interesanti pēc tam ar klausītājiem parunāties, ar kādu, kas būs priekš sevis to noformulējis. Es arī gribēšu paklausīties ierakstu no malas. Kā vispār notiek jaundarba iestuēšana? Vai godprātīgi visu, ko Pauls Dambis uzrakstījis, arī mēģināt realizēt? Vai jums tomēr ir daži ieteikumi, dažas kupīras? Artūrs Gailis: Kā jau pie jebkura jaundarba, sevišķi tāda, kurš vēl nav piedzīvojis atskaņojumu vai ir bijis atskaņojums, kura rezultātā komponists ir kaut ko sapratis, labojis vai vēl ko, izejas punkts vienmēr ir pati partitūra. Mēs katrs individuāli esam domājuši, ko tur saskatām, kas tas varētu būt, esam gatavojušies, un tad jau tiekamies kopā un vienkārši sākam spēlēt. Tad, darba procesā, viss arī atrisinās, jo mūzika uz papīra vien - tas tā nestrādā. Mēs vienkārši spēlējam un, balsoties uz to, ko dzirdam, mēs attiecīgi saprotam, ko iepriekš bijām sapratuši nepareizi, vienkārši skatoties notīs, un kas sakrīt ar to, kā mēs bijām iedomājušies. Ja runā par korekcijām, principā mūziķi ar iejaukšanos komponista iecerēs cenšas neaizrauties. Mēdz būt dažādi - cik tās ieceres var saprast uzreiz, cik nevar saprast, kāds ir nošu materiāls - tas viss katru reizi ir citādāk. Tad, protams, ir jāpielāgojas. Vai ir kāda palīdzība no komponista? Stīgu kvartetam ir nosaukums, epigrāfs, programma vai tikai vienkārši un lakoniski - Devītais stīgu kvartets? 2022. vai 2023. ir otrās redakcijas tapšanas gads? Kārlis Klotiņš: Man liekas, ka 2023. gads. Ja godīgi, šai versijai nosaukuma vairs nav. Artūrs Gailis: Nē, ir Devītais stīgu kvartets. Ir lietas, ko komponists ir pateicis par kaut kādām epizodēm, kāda bija viņa sākotnējā iecere, vīzija, kā viņš pats ir to saklausījis, rakstot kādus fragmentus, bet nosaukuma vai izteikta programmatisma tur nav. Mēs vienmēr cenšamies rosināt un veicināt jaunu stīgu kvartetu rašanos latviešu mūzikā. Mums visiem būtiski ir atskaņot tieši apkārt esošo laikabiedru jaunākos skaņdarbus. Spēlēt mūziku, kas ir jauna, īpaša un izlolota, mums sagādā vēl papildus gandarījumu.

Stāsta muzikologs Jānis Torgāns  Vai zini, ko rīdzinieki dziedāja 19. gadsimta pirmajā pusē? Vai pat precīzāk – gubernatora Filipo Pauluči (Filippo Paulucci) laikā (1812–1829)? Nu, rīdzinieki jau arī tolaik bija dažādi, visādi, atšķirīgi, bet kodolu tak pavisam droši veidoja vācu pilsoniskās aprindas un lēnām aizejošā aristokrātija. Par šo periodu mums ir izteiksmīgs, dzīvs raksturojums pirmajā Rīgas pagātnei veltītajā grāmatā – tā ir Konstantīna Metiga (Mettig, Constantin) 1897. gadā publicētā Rīgas pilsētas vēsture ("Die Geschichte der Stadt Riga"). Domājams, te būtu īstā vieta un laiks nocitēt vienu kopskatu pilnībā – un tieši par Pauluči laiku. Tika dzīvots teātra un sabiedriskuma priekiem, veidoti almanahi un dziesmu grāmatas tālaika gaumes garā, ļaudis priecājās par Aleksandra kolonu un tās krieviski latīnisko uzrakstu, Aleksandra vārtiem vai jaundibināto Vērmanes dārzu un nekad nejutās vairāk aizgrābti un pacilāti, kā sēžot jautrā ģimenes lokā vasaras namiņā vai pie punša glāzes Eifonijā, Kocebū "Biedrošanās dziesmu" dziedot un apstiprinot tās noslēguma strofā "Ak, kaut jel mūžam tā būtu!" sirsnīgi labticīgo izteiksmi. Te jāņem vērā, ka pati Augusta fon Kocebū (August von Kotzebue) "Biedrošanās dziesma" (Gesellschaftslied, latviskojums arī "Draugu dziesma") ir dzejolis, nevis dziesma – kā dzejolis ar mūziku. Un kas tā par biedrošanos, draudzēšanos vai brāļošanos? Lūk, kontekstam un salīdzinājumam – kas ir "Brāļi, šodien priecāj'ties"? Tas ir "Gaudeamus igitur" agrīns latviskojums. Un kas ir Eiropas savienības himna? Pareizi – "Prieks un līksme šodien dzirkstī" no Frīdriha Šillera vārsmās likts ("Apkampieties, milijoni!") un no Ludviga van Bēthovena daiļi komponēts, un šo pašu biedrošanās, brālības ideju par pamatu ņemošs. Visi šie piemēri pieskaņojas biedrošanās dziesmai kā īpašam mūzikas žanram – no profesionālās jomas līdz tiešai, nepastarpinātai sadzīvei. Mazs ieskats dzejoļa rindās: Tik līksmi un priecīgi sēžam, Un mīlam ikkatru nudien, Un mundrumu sniedzam viens otram, Kaut mūžam tā paliktu vien! Tak nevar tā mūžīgi palikt, Šo prieku tad uzturiet jūs! Kas zina, kad liktens jau izšķirs Uz austrumiem, rietumiem mūs. Jāteic, ka Kocebū dzejoļa muzikālais ietērps ievērojami atpaliek no teksta tonusa un darbīguma. To – mūziku – veidojis Frīdrihs Heinrihs Himmelis (Friedrich Heinrich Himmel), pirmpublicējums 1802. gadā. Iespējams, ka tieši šis demokratizācijas, vispārpieejamības aspekts bijis palīdzīgs Kocebū "Biedrošanās dziesmai" – nu jau ar mūzikas līdzdarbi – aptvert visplašākās (Baltijas vācu) sabiedrības aprindas. Himmelis Rīgā vairākkārt koncertējis kā pianists. Viņa dziesmuspēle "Fanšona, meiča ar liru" (atkal ar Kocebū tekstu) Rīgā pēc pirmizrādes 1805. gadā dzīvoja vismaz gadsimta ceturksni. Un vēl, paplašinot ieskatu vācu kultūras izpausmēs nu jau gluži demokrātiskā veidā un vidē – kas ir "Lustīgais nerris uz tirgus plača", par ko visi esam skolā kaut ko dzirdējuši? Tas ir Kocebū lugas "Vientiesis gadatirgū" ("Der Gimpel auf der Messe, 1805) latviskots lokalizējums (darbība notiek Mītavā / Jelgavā). To, domājams, gadsimta pirmajā trešdaļā veicis Johans Heinrihs Baumanis – vērā ņemams vācbaltu gleznotājs un literāts, tagad atkal aktualizēts ar monogrāfiju. Himmelis un Šillers, Kocebū un Baumanis, Pauluči un Bēthovens, – pa vidu vēl "Biedrošanās dziesma" un "Gaudeamus"… Bet patiesībā tieši tā – krustām šķērsām kārtojās un pretmetīgi līdzsvarojās kultūras – pasarg Die's – artefakti mūsu raibās vēstures gaitā. Taču – atpakaļ pie Kocebū īsās datu rindās. Tātad – īsts vācietis, kaut uzvārds nemaz tik dikti vācisks neizklausās… Dzimis Veimārā, miris Mannheimā. Kad literāts 1800. gadā nolēmis paciemoties pie radiem Sanktpēterburgā, uz krievu impērijas robežas viņu jau gaidījis priekšraksts īsi un aši saņemt ciet un nogādāt Sibīrijā. Tā arī bez kavēšanās noticis (Toboļska, Kurgāna). Savukārt, kad cars Pāvils I izlasīja Kocebū lugu "Pētera III sirmais kučieris", kas glaimoja viņa patmīlībai, trimdinieks tika atbrīvots, ieradās Pēterburgā, tika uzstutēts dižciltībā (von Kotzebue), un ciešanas kompensētas ar muižu netālu no Narvas toreizējā Rēveles guberņā. Pašam Augustam fon Kocebū trīs laulībās bija 18 bērnu, vīriešu dzimtes pēcteču vidū vairākas ievērojamas un plaši pazīstamas personas. Viena no tām – dēls, slavens jūrasbraucējs Oto fon Kocebū. Viņa vārdā nosaukta Amerikas ziemeļu pirmiedzīvotāju kopiena, mūsdienās plaukstoša ASV Aļaskas štata pilsēta Kocebū pie Čukču jūras Kocebū jūrasšauruma. Augusta fon Kocebū "Kopotie raksti" 40 sējumos. Un brīnišķīgais dzejdarbs "Biedrošanās dziesma"… Rīgā tas klejoja jaunkundžu albumos, preses slejās un jautrās ģimenes saiešanās vai pie punša glāzes līdertāfela biedrībās…

Ilonas Breģes Ceturtā simfonija un Liepājas Simfoniskais orķestris. Par gaidāmo pirmatskaņojumu Liepāja un  “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu” Rīgā – Kultūras rondo saruna ar komponisti Ilonu Breģi un orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu. Liepājas Simfoniskais orķestris 27. janvārī pulksten 19 koncertzālē “Lielais dzintars” pirmatskaņos Ilonas Breģes Ceturto simfoniju. Orķestra galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā klausītāji varēs baudīt arī Ludviga van Bēthovena Vijolkoncertu ar Sergeja Dogadina solo. Ilonas Breģes Ceturtā simfonija skanēs arī 28. janvārī Rīgā, Lielajā ģildē, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Ilona Breģe sarunā atklāj, ka doma rakstīt Ceturto simfoniju radās 2019. gadā, bet pagāja laiks, kamēr ideja nobrieda un arī radās iespēja rakstīt. Tieši Liepājas Simfoniskais orķestris bijis ieinteresēts darba tapšanā. "Šai simfonijai saturu izstāstīt nevar, tas uztverams emocionāli, tieši klausoties mūziku. Tāpēc arī daudz negribētu komentēt, jo mūzika ir nepārprotami skaidra," vērtē autore. Ilona Breģe ceturto simfoniju pabeigusi 2021. gada jūlijā, un tas veltīts viņai vistuvākā cilvēka – viņsaulē aizgājušās mātes Vizbulītes Breģes (1933–2018) piemiņai. "Simfonijai ir četras daļas: pirmā daļa veidota sonātes allegro formā, otrā daļa ir apjoma ziņā nelielāks intermeco ar sonoriem orķestra skanējuma meklējumiem. Trešajā daļā es izmantoju variāciju formu, lai veidotu atmiņu acumirkļu kolāžu, kuru pamatā – mana piecu gadu vecumā sacerētā un mammītei dāvinātā dziesmiņa; savukārt ceturtajā daļā vēlējos uzrakstīt skaistu un patiesi saviļņojošu mūziku," stāsta komponiste.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni. Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu. Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe. 1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens. Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem.  1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga.  Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs. Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.” Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām. Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki. Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai. Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā. Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu. Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai. Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts. Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.

"Ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairs nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Ukrainas Nacionālā kamerorķestra diriģente Natālija Ponomarčuka. 4. novembrī pulksten 19 Lielajā ģildē viņa diriģēs mūsu Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", ar kuru viņu iepazīstinājis Pēteris Vasks. Rīgas publikai diriģente dāvās savas nācijas laikmetīgās mūzikas atklājumus, vienlaikus sapņojot par atgriešanos Kijivā un koncertiem no jauna uzceltajās Ukrainas pilsētās. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika".  1969. gadā dzimusī diriģente Natālija Ponomarčuka savā dzimtenē tiek augstu vērtēta kā aizrautīga ukraiņu laikmetīgās mūzikas popularizētāja un interprete. Jevhēnijs Stankovičs, viens no redzamākajiem mūsdienu ukraiņu skaņražiem, raksturojot Ponomarčuku, uzsver: "Viņas stils ir dzelžaina disciplīna un pulsējoša enerģija. Viņai piemīt spēja iedziļināties tagadnes un pagātnes mūzikas radošajās idejās. Tieši šo īpašību dēļ ikviens ukraiņu komponists vēlas, lai tā mūziku atskaņo Ponomarčuka." Rīgas koncerta programmā iekļauts ukraiņu skaņraža Leonīda Hrabovska opuss "Concerto Misterioso", kurā caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuras darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso, rituālās skaņugleznas ornamentiem līdzās stāsies pasaules traģiskā skaistuma apjausma Oļeha Kivas un Valentīna Silvestrova nošurakstos, kuros pasaule, šķiet, apdzied pati sevi, cīnoties ar vēsturiskas aizmirstības tumsu. Tomēr bezcerīgu vilšanos allaž apspīdējusi cerības gaisma. To savulaik pieredzēja arī Napoleona armijas nomocītā Vīnes publika, pirmoreiz izdzirdot Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju. Arī šoreiz tā atgādinās mūžseno patiesību – pēc vistumšākās nakts nāks visgaišākais rīts. Solistes godā uz Lielās ģildes skatuves diriģente aicinās savu tautieti, soprānu Oksanu Nikitjuku. Inta Pīrāga: Tiekamies dienā, kad Latvijas Radio svin 97. dzimšanas dienu. Kādas jums līdz šim bijušas attiecības ar radio? Vai ar to saistītas kādas atmiņas, satraukumi, piedzīvojumi? Natālija Ponomarčuka: Protams, es bieži viesojos Ukrainas Nacionālajā radio. Tas man ir tuvs, jo pie mums darbojas mūzikas kanāls, kas raida labu mūziku, kas stāsta par mūziķiem un komponistiem. Arī es pati kādu laiku esmu strādājusi radio pēc studijām Mūzikas akadēmijā. Tā kā man ir savas atmiņas par šo laiku un es pazīstu šī darba specifiku un to, kā norit ierakstu process. Man ir labvēlīga attieksme pret to. Zinu, cik daudz cilvēku klausās radio – tas ir svarīgs ceļš, lai nodotu informāciju, lai uzrunātu auditoriju un tas ir tas, kas mūs vieno – šī komunikācija ar klausītāju. Tā kā man ir patīkamas atmiņas par šo laiku, kad notika sadarbība ar radio. Es gan šobrīd vēlos atvainoties, ka runāju krieviski, jo labprāt būtu vēlējusies sniegt interviju ukraiņu valodā, bet skaidrs, ka bez tulka mūs tad neviens nesaprastu. Tā kā mana angļu valoda nav tik pārliecinoša, tad nekas cits natlika kā ar nožēlu izvēlēties krievu kā sarunvalodu.   Tikām mūzikas valoda jāsaprot arī bez tulka. Vismaz tā tam būtu jābūt… Jā, mūzikai tulkojums neeksistē Vai jums bieži intervijās jautā, kāpēc esat izvēlējusies diriģenta profesiju? Jā, to jautā bieži, jo skaidrs, ka daudzus tas interesē. Bet man uzreiz jāsaka, ka nevarēšu iepriecināt ar savu atbildi klausītājus, jo es nekad neesmu sapņojusi par šo profesiju.. Bet par ko tad sapņojāt? Par simfonisko mūziku. Tās mērogs, krāsas, nebeidzamā daudzveidība, milzīgais potenciāls, tā grandiozā informācija, ko spēj pārraidīt tieši simfoniskais orķestris, lūk tas ir tas, kas mani saistīja. Un tad, lai būtu iespēja runāt šajā valodā, nācās kļūt par diriģenti, jo cita ceļa nebija. Vai pirms tam nodarbojāties ar kāda instrumenta spēli? Jaunībā mācījos Gliēra Institūtā tautas instrumentus, bet Mūzikas akadēmijā iestājos, lai apgūtu operas un simfoniskā diriģenta profesiju. Ar ko jūs skaidrojat faktu, ka šobrīd pasaulē tieši ukraiņu diriģenti gūst arvien lielākus panākumus? Ar to, ka ilgu laiku ukraiņu mūziķi  trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairāk nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai. Šodien Eiropas durvis ir atvērtas gan mums, gan Eiropai, un mēs esam saistīti cits ar citu vienā veselumā. Tas tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc Ukrainas diriģenti kļuvuši daudz vairāk zināmi gan mūziķu, gan klausītāju aprindās. Nav šaubu, ka katra tauta ir pelnījusi attīstīties un sasniegt virsotnes, dot savu artavu uz kopējās kultūras skatuves. Jāsaka, ka pienesums no Ukrainas nav nemaz tik mazs. Lieliski, ka arī ukraiņu mūziķi ir cienīgi atrasties tajā horizontā pie Eiropas notikumu debesīm. Pastāstiet, kā sākās jūsu sadarbība ar orķestri "Sinfonietta Rīga"! Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas sākās īsi pirms kara – dienas desmit vai nedēļu pirms tam… Man bija koncerts Ukrainas Nacionālajā filharmonijā un programmā bija Pētera Vaska darbi – Vijolkoncerts un "Balsis". Koncerta nosaukums bija "Sapnis par brīvību". Rezultātā veicām darba variantu ierakstam, kuru aizsūtīju komponistam, jo mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ir satriecošs cilvēks – no tiem, kuri dod cerību nākotnē un gādā, lai tā nesagrūtu. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vasks, tiek dots gaismas stars, kas sargā cilvēka gara augstākos sasniegumus. Man ir svarīgi to pateikt. Un tātad: aizsūtīju ierakstu un sākās karš. Pēteris man bieži zvanīja, lai uzzinātu, kas notiek, jo tajā brīdī Kijevu bombardēja un krievu karaspēks stāvēja pie Kijevas vārtiem. Tas bija februārī, martā. Pēteris regulāri zvanīja gan man, gan solistam, izteica savu atbalstu un dalījās ar pārdzīvojumiem. Mums tas bija ļoti svarīgi. Tieši Pēteris Vasks arī bija tas, kurš mani iepazīstināja ar "Sinfonietta Rīga" – šo leģendāro orķestri. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo kolektīvu, un mūsu tikšanās notiek, pateicoties šai neparastajai priekšvēsturei. Tā ir liela laime. Koncertprogrammā iekļauti ukraiņu komponistu darbi, kas radušies 20. gadsimta 70. un 80. gados. Tas ir īpašs laiks gan Ukrainā, gan bijušās Padomju Savienības telpā. Visi šie komponisti ir dumpinieki, kuri no padomju sabiedrības bija izdzīti. Viņi bija vadībā un viņus var saukt par avangardistiem, kuri strādāja ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kas totalitārajam padomju režīmam bija sveši. Viņi darbojās pretēji organizētajam vājprātam, kuru sauca par kārtību. Tā nekad nav bijusi kārtība, tā vienmēr bijusi mirusi sistēma, pret kuru šie cilvēki cīnījās kā vien varēja. Katrs piedalījās ar savu artavu sistēmas graušanā. Viņi kā mūki nesa savu sveci, lai katrs spētu izgaismot tumsu. Viņi visi ir gara revolucionāri, viņi bija vadoņi, kuriem mēs joprojām sekojam. Kāds ir Leonīda Grabovska opuss "Concerto Misterioso"? Absolūti mistisks skaņdarbs, kas atbilst mūzikas salīdzinājumam ar matemātiku, jo matemātikā iekļauti dabas likumi, kuri katru dienu risinās pēc sistēmas jeb Dieva pārpasaulīgā saprāta kārtības. Pateicoties tam, pasaule eksistē – un tā ir fenomenāla matemātika. Tas viss ļoti saistīts ar Grabovska mūzika. Tolaik Grabovskim nebija datora, bet viņš centās programmēt tādus algoritmus, ko mūsdienās rada datorsistēmas. Tas jau nav slikti, jo var darīt visādi – viņš kā ģēnijs to paveica un rezultāts ir brīnums kā viņš redz un dzird saskaņas. Matemātiskās formulas kalpo brīnumam. Tā ir nevis auksta, bet gan brīnišķīga mūzika. Tur ir gan Fibonači rindas skaitļi, daudz šifrētu vēstījumu, bet man interesanti arī tas, ka skaņdarbs veltīts tautas māksliniecei Jekaterinai Belakurai – neparastai sievietei, kas dzimusi ciematā, nekad nav mācījusies gleznošanu, bet viņa bija ģeniāla māksliniece. Viņa bija nolemta gleznošanai – tas bija augstāk par viņu! Viņa gleznoja ziedus, bet – KĀ viņa to darīja! Šķita, ka viņa savos darbos prot saglabāt saules starus un tas pats ir arī Grabovska darbos: mēs klausāmies viņa darbus ar sajūtu, ka tajos ir gaiss, zeltaina gaisma, kas redzama Jekaterinas darbos. Viņa koncertā dzirdam saules starus un caurspīdīgu gaisu. Viņš rada tādus rakstus, kuri katru reizi spēj mainīties un ir neiedomājami skaisti. Kā kaleidoskops, kurā savienoti paši smalkākie stikliņi, briljanti, kuri katru mirkli maina zīmējumu. Draisks un ļoti maigs skaņdarbs, kurš cieši saistīts ar skaitļiem un programmēšanu – tā veidots Visums, kuru uztveram ar jūtām, bet īstenībā tie ir likumi, kas rada šo skaistumu. Tāda ir Grabovska mūzika. Un kāds ir Oļehs Kiva? Bezgalīgs liriķis. Grūti atrast vārdus, bet viņa mūzika ir tuvāka demokrātiskam stilam, populārākam žanram: liriska un viegli saprotama mūzika. Man interesanti, ka pievērsies izcilam ukraiņu dzejnieka Pavlo Tičinas poēzijai. Tičina vienkārši ir ģēnijs un viņa agrīnā daiļrade ir neiedomājami augstā līmenī. Tieši agrīnajā daiļradē vēl nav komunisma mašinērijas, kura vēlākajos gados centās viņu iznīcināt. Domāju, ka sākotnējā dzejnieka daiļrade var tikt ievietota ģeniālāko dzejnieku sējumā. Meklēju viņa dzejas tulkojumus angļu valodā, bet neatradu – ir daži neveiksmīgi mēģinājumi, bet laba tulkojuma nav. Varbūt, ka viņa dzeju ir grūti tulkot, jo viņš darināja jaunvārdus un tā ir satriecoša ukraiņu valoda. Ļoti skaisti tēli, ka japāņu hieroglifi – katrā hieroglifā ir domu dziļums,  tāds domu bezdibenis. Tāda ir Tičinas valoda – tēli ar bezgalīgu nozīmi. Un Oļehs Kiva izmanto šo poēziju – it kā vienkārši, ar maz vārdiem kā haika, bet tajā neiedomājama drāma. Šodien mūziķiem netieši iztulkoju dzeju, lai saprastu, par ko ir runa. Viņš neizdomā smagas konstrukcijas, bet traģēdija, par ko viņš runā, kļūst satriecoša. "Rudens ir skaists." Es tikai šodien saprotu, par ko viņš varētu runāt. Šogad Kijevā ir satriecošs rudens, šobrīd Ukrainā ir ļoti skaisti – rudens atnesis tik daudz zelta, tik daudz skaistuma un vienlaicīgi ar šo skaistumu cilvēkiem smagākās traģēdijas – tiek zaudētas ģimenes, zaudēti bērni. Bērni kļūst par mocekļiem, tās taču ir šausmas! Cilvēki cenšas elpot, cenšas būt dzīvespriecīgi, bet katru dienu viņi ir zem raķetēm, zem nāves bailēm, bet nevar arī visu laiku būt nāves bailēs. Tāpēc viņi priecājas par šo skaistumu, viņi dzīvo, viņi rada. Viņi ir gaismas kareivji! Un to es saklausu Tičina dzejā. Tas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savā skaņdarbā Kiva ir iekļāvis arī tautisku neakadēmisku balsi. Fenomenāla mūzika. Un kā Bēthovens šajā programmā sadzīvo ar ukraiņu komponistiem? Ļoti labi sadzīvo, jo mēs runājam par Eiropas mūziku, kas varētu būt ne tikai ukraiņu, bet tikpat labi arī latviešu, arī igauņu, lietuviešu, poļu mūzika un tā tālāk. Mēs runājam par Eiropas mūziku, pie tam par šedevriem, kas radīti mūsu vienotajā garīgajā laukā – tajā viss ir savstarpēji saistīts! Laiks neeksistē kaut kādās noteiktās robežās, eksistē tikai būtība. Ja mēs runājam par ģeniāliem komponistiem, par mūsu Dievišķo mūzikas mākslu, tad tajā vienots ir gan Bēthovens un Grabovskis, gan Silvestrovs un Kiva un jebkurš no Eiropas komponistiem, ja tikai viņi kalpo augstākajai patiesībai, ja tikai caur viņu mūziku jūtam dievišķo dzirksti, par kuru Bēthovens rakstīja savā Devītajā simfonijā. Domāju, ka tās ir cieši saistītas lietas – vēl jo vairāk Septītās simfonijas pazīstamākā daļa – otrā daļa jeb fenomenālais Allegretto, viena no traģiskākajām mūzikas lappusēm, kādu es zinu. Vienlaikus tā ir viena no dievišķākajām. Tajā ir gan traģēdija un sēras, gan filozofija un augstākās harmonijas izpausme.  Tas nozīmē – ģeniāli mūziķi vienmēr runā vienā valodā – pat tad, ja viņus šķir gadsimti.

Ar ko īpaša solās būt Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” jaunā sezona, atgriežoties Lielajā ģildē? Par sadarbību ar viesmāksliniekiem un koncertiem ārpus Latvijas Kultūras rondo studijā pārrunājam ar kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju un diriģentu Normundu Šnē un mūziķiem Agnesi Kanniņu un Ivaru Brīnumu. Piektdien, 23. septembrī, plkst. 19.00 Lielajā ģildē savu 17. koncertsezonu uzsāks diriģenta Normunda Šnē vadītais kamerorķestris „Sinfonietta Rīga”. Sezonas atklāšanas koncertā uzmirdzēs arī izcilā latviešu vijolniece Vineta Sareika. Viņas sniegumā dzirdēsim Johannesa Brāmsa Vijolkoncertu, savukārt orķestra lasījumā klausītājiem būs iespēja kavēties romantisma laikmeta jutekliskā skaņraža Roberta Šūmaņa Pirmās simfonijas dzīvi apliecinošajos motīvos. Šajā koncertsezonā „Sinfonietta Rīga” atkal atgriežas vēsturiskajā Amatu ielas namā. Domājot par saviem uzticamajiem klausītājiem ir sagatavotas daudzas aizraujošas koncertprogrammas, kurās kopā ar kamerorķestra mūziķiem uz Lielās ģildes skatuves dēļiem kāps izcilas mūzikas personības, norisināsies jau tradicionāli un publikas iecienīti festivāli. Jau pavisam drīz pēc kamerorķestra koncertsezonas atklāšanas 23. septembrī sekos vēl kāds nozīmīgs sākums - ikgadējā Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanas koncerts 7. oktobrī, kurā uz Lielās ģildes skatuves „Sinfonietta Rīga” mūziķi tiksies ar spožo franču čellistu Žanu Gijēnu Keirasu. Nežēlīgā kara gadā kā patiesas solidaritātes žests ukraiņu tautai iecerēta nākamā koncertprogramma - “Bēthovena Septītā un Silvestrova Serenāde” 4. novembrī, kad pie orķestra diriģenta pults stāsies Kijevas Valsts filharmonijas diriģente Natālija Ponomarčuka. Šajā koncertā izdzīvosim ne tikai Ludviga van Bēthovena emocionāli piesātinātās septītās simfonijas cerību, prieka un dramatisma pilnās lappuses, bet arī vairāku redzamāko ukraiņu mūslaiku skaņražu darbus.    Novembra beigās kamerorķestra mūziķi posīsies uz Amsterdamu, kur kopā ar Karaliskā Concertgebouw orķestra pirmo oboju Alekseju Ogrinčuku sniegs koncertu pasaulslavenajā koncertnamā. Jau decembrī „Sinfonietta Rīga” atkal priecēs latviešu publiku, piedāvājot ekskluzīvu tikšanos ar jauno, bet teju jau par leģendu tapušo amerikāņu kontrtenoru un atzītu baroka mūzikas lietpratēju Bedžunu Metu.

Kultūras rondo dodas uz Vāgnera namu, kur pirms 240 gadiem dibināts Rīgas pilsētas teātris, lai atgādinātu teātra nospiedumus kultūrvēsturē un meklētu saskares punktus ar citām kultūrām. Kultūras rondo tiešām bija tā privilēģija ieiet Vāgnera namā, lai atcerētos, ka šajā vietā 1782. gadā dibināts pirmais publiskais teātris Rīgā – Rīgas pilsētas 1. teātris. Vāgnera biedrība, atceroties šī teātra 240 gadus, to atklāj gan mūzikā, gan arhitektūrā, gan kontekstos. Raidījumā, jaucot dažādu laiku un izpildītāju mūziku, veidojam jaunu telpu ēterā. Par telpu šeit pārvēršas laiks. Vāgnera zālē tas sajūtams gluži taustāmi. Kopā ar pētniecēm Lolitu Fūrmani un Ilonu Breģi, kopā ar režisori Kristīnu Vuss un Vāgnera biedrības priekšsēdētāju Māri Gaili, iegaumējam jaunus, līdz šim svešus vārdus – Oto fon Fītinghofs, kura ģimenes pārstāvji būs arī Rīgā; Heinrihs Dorns, kura opera nav pazudusi, bet gan atradusies Rīgā. Un, protams, Minna Vāgnere, kura savu aktrises karjeru ziedoja Riharda Vāgnera sadzīves sakārtošanai, cepšanai un vārīšanai. To, ka Rihards Vāgners no 1837. līdz 1839. gadam bija galvenais teātra diriģents Rīgā un sāka rakstīt operu „Rienci”, to gan jau zinājām. Zane Gailīte grāmatā „Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli” raksta: „Zināmi trīs mēģinājumi dibināt pastāvīgu teātri Rīgā, bet izdodas tikai pēdējais 1782. gadā. Visiem tuvumā stāvējis Oto fon Fītinghofs. Vēlreiz jādomā ne vien par finansiālo, bet tikpat daudz – par morālo toni, kādu Rīgā radījis un uzdod Oto fon Fītinghofs: novērtēt, atbalstīt, atzīt par vērtu un vajadzīgu – tam vajadzīgs tikpat daudz garīgās inteliģences, cik bankā naudas.” 13. septembrī Vāgnera namā būs gan koncerts un teātra izrāde, gan konference ar nosaukumu „No Fītinghofa teātra līdz Vāgnera namam”, kas iezīmēs mazāk zināmus, bet Rīgas kultūrai ļoti svarīgus vārdus. Par Rīgas pilsētas 1. Teātra dibināšanu stāsta komponiste un mākslas doktore Ilona Breģe. 13. septembrī muzikoloģe Lolita Fūrmane savā referātā „Heinrihs Dorns kā Vāgnera Rīgas perioda laikabiedrs un viņa operas nesenais atklājums” iepazīstinās ar Dorna operu „Anglijas karogs” (Das Banner von England). Opera piedzīvoja pirmizrādi Rīgā 1841. gada rudenī, un līdz pat 2018. gadam par to bija tikai faktoloģiskas ziņas. Rīgas Pilsētas teātris tā pastāvēšanas gados (1782—1919) izveidojis ievērojamu nošu un grāmatu bibliotēku, kuras krājuma lielākā daļa nonākusi Latvijas Nacionālā bibliotēkas  īpašumā. Šo krājumu kataloģizējot, tika atklāta pilna „Anglijas karoga” rokraksta partitūra – operas fragments tiks izpildīts arī konferences laikā, un tas uzskatāms par sava veida pirmatskaņojumu. Stāsta muzikoloģe Lolita Fūrmane. Riharda Vāgnera un Heinriha Dorna attiecības palīdz ieskicēt Lolita Fūrmane un Ilona Breģe. Tāpat kā Fītinghofa laikos, arī tagad, lai pastāvētu un attīstītos kāds „Gesamtkunstwerk” jeb mākslu vieta, ir vajadzīgas ne tikai finanses, bet arī garīgā inteliģence un vēriens. Par Vāgnera nama atdzimšanas plāniem stāsta Vāgnera biedrības priekšsēdētājs Māris Gailis. Bijušajā Ķēniņu, tagad Vāgnera ielā 13. septembrī atkal atdzīvosies mākslas pirms lielās nama atdzimšanas un prognozētās atkal atvēršanas 2026. gadā, tā saka Māris Gailis. 13. septembra vakarā Vāgnera namā skanēs Andreja Osokina solokoncerts "1842. Lists Rīgā" , kurā iekļautas Riharda Vāgnera un Ferenca Lista klaviersonātes. Programmu papildinās skaņdarbi, ko Lists izpildīja savā Rīgas koncertā 1842. gadā, tostarp arī Volfganga Amadeja Mocarta ārija no operas “Figaro kāzas”, kurā Andrejam Osokinam pievienosies Sonora Vaice, kā arī Ludviga van Bēthovena “Adelaīde” Mihaila Čuļpajeva dziedājumā. Un vakaram būs arī otrā daļa ar  muzikāli dramatisku izrādi „Dziesmu, dziesmu un vēlreiz dziesmu” , kuras režisore ir Kristīnas Vuss, kurai ir bijusi noturīga interese par Latvijas un Vācijas kultūru savstarpējām ietekmēm. Rīgas pilsētas 1. teātrī nebija ļauts ienākt sulaiņiem livrejās. Tas bija sākumā. 19. gadsimta sākumā publika jau kļuva demokrātiskāka. Ložas gan tika izpārdodas pārsvarā Musses biedrības biedriem, un dāmas gribēja apmeklēt teātri arī tādēļ, ka ložās bija ērti adīt un sasveicināties. 2022. gada septembris atgādina Rīgas seno teātra un mūzikas tradīciju gan konferencē, kas sola vismaz Eiropas līmeņa atklājumu, gan koncertā un izrādē, svinot Rīgas pilsētas 1. teātra 240. gadadienu.

"Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar jaunajiem pianistiem Evelīnu Jēkabsoni un Daniilu Mickēviču - viņu piedāvātais klaviermūzikas vakars gaidāms 9. jūnijā pulksten 19 koncertzālē Artissimo. Programmā jaunie mākslinieki iekļāvuši Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Friderika Šopēna un Ferenca Lista skaņdarbus.  

Jūrmālā, Dzintaru koncertzālē, 25. februārī, festivāla "Vīnes klasika" programmā uzstāsies talantīgais pianists Daumants Liepiņš. Par Franci Šūbertu, viņa sonātēm un gaidāmo solo koncertu Kultūras rondo studijā saruna ar pianistu Daumantu Liepiņu. Programmā Daumants Liepiņš spēlēs Ludviga van Bēthovena 32 variācijas par oriģināltēmu dominorā, Franča Šūberta Sonāti klavierēm laminorā un Sonāti klavierēm Lamažorā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

16. jūnijā tiešraidē no Latvijas Nacionālās bibliotēkas notiks izstādes „Bēthovens. Orbītas” svinīgā atklāšana. Izstādes saturu veidojusi Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas profesore Lolita Fūrmane, un pamatā viņas veiktais pētījums par Bēthovena mūzikas nozīmi Latvijā dažādos laika periodos. Izstādes veidošanā iesaistīta plaša mākslinieku, dizaineru un tehnisko darbinieku komanda. Ekspozīcijai bagāts saturs, unikāli materiāli, daži spēles elementi un minimālisms izstādes dizainā. Izstāde tika gatavota par godu vācu komponista Ludviga van Bēthovena 250.dzimšanas dienai (ko pasaulē pieminēja pērn), taču pandēmijas dēļ izstādes atklāšana vairakkārt pārcelta. Izstādes līdzkuratore un projekta vadītāja Anda Boluža pie ieejas ekspozīcijā ieskandina burtus „Bēthovens”, kas veidots kā spēles elements un piešķir rotaļīgumu tālākai gana nopietnai ekspozīcijas apskatei. Savukārt pie citas sienas Normunds Šnē, Reinis Zariņš un Lolita Fūrmane īsi komentējuši savu priekšstatu par Bēthovenu, ko atdzīvina Lienes Mackus animācija. Izstādei ir astoņi tematiskie bloki – arī laika skala, kurā Bēthovena dzīves gājums kontekstā ar Latvijas un pasaules notikumiem. Izstādes „Bēthovens. Orbītas” saturu veidojusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Lolita Fūrmane. Izstādes dizaina autores ir Anete Krūmiņa un Tatjana Raičiņeca. Ar izstādes dizaina koncepciju iepazīstina Tatjana. Izstādē var gūt arī vizuālus apliecinājumus Bēthovena mūzikas atskaņojumiem Latvijas teritorijā. Projām ejot, vēlreiz pieskaros burtiem „Bēthovens”, lai dzirdētu fragmentu no bagatel es „Elīzei”. Izstādes veidošanā daudz iesaistīto , bet sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabriku izveidota šī skaņas instalācija. Izstāde „Bēthovens.Orbītas” LNB 1.stāvā būs skatāma līdz 28.novembrim.

No 2. līdz 17. oktobrim Liepājā, Jūrmalā un Rīga norisināsies Rudens kamermūzikas festivāla koncerti, kuru centrālais akcents - šī gada lieljubilāra Ludviga van Bēthovena mūzika un festivāla patrona Pētera Vaska Sestā stīgu kvarteta pirmatskaņojums. Par gaidāmo intervijā Ingai Saksonei stāsta festivāla mākslinieciskā vadītāja Baiba Kurpniece: "Rudens kamermūzikas festivāls ir izpildītājmākslieku festivāls, kurā tiek aicināti piedalīties gan starptautiski atzīti viesmākslinieki, gan latviešu mūziķi, kas mīt Latvijā un ārpus Latvijā. Varētu teikt, ka kamermūzikas festivāls ir brīdis, kad gājputni salido Latvijā." Rudens kamermūzikas festivālu atklās  stīgu kvartets Artemis, kurā pirmo vijoli kopš 2012. gada spēlē latviešu mūziķe Vineta Sareika. 2. oktobrī koncertzālē "Lielais dzintars" un 3. oktobrī Dzintaru Mazajā zālē viņi  atskaņos Bēthovena 15. stīgu kvartetu un pirmatskaņos Pētera Vaska Sesto stīgu kvartetu, kura četras daļas veidotas kā autobiogrāfisks atskats uz pieredzēto, vēstī par atvadīšanos, atskatīšanos, aiziešanu un satikšanos – arī ar paša Bēthovena pārpasaulīgo mūziku. 7. oktobrī J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā notiks dokumentālās filmas Artemis: The Neverending Quartet pirmizrāde Latvijā. Nepilnu stundu garā kinolente ir pārsteidzoši atklāta, līdz aizkustinājumam tieša un aizrautīga dokumentālā filma par cilvēcību un izvēlēm; par skatuves partneriem, kas it kā nav tava ģimene, bet reizē ir kas vairāk nekā tikai kolēģi un draugi; par zaudējumiem, ko pieprasa smalkākā no muzicēšanas formām, kā arī par laimes mirkļiem, ko tā spēj sniegt. Pirms filmas būs iespēja tikties ar Vinetu Sareiku. 9. oktobrī Lielajā ģildē kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga uz skatuves kāps klarnetists un komponists Jērgs Vidmanis. Viņš sacer un spēlē gan savu mūziku, gan jaundarbus, ko viņa klarnetei raksta citi. Rīgā trešo reizi mūziķis atgriežas ar klasisku vācu mūzikas repertuāru, piedāvājot gan Kārļa Marijas fon Vēbera dejojamās koncertepizodes un Bēthovena Septīto simfoniju, kā arī paša Vidmaņa komponēto, diriģenta Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pasūtināto opusu Con brio. 15. oktobrī Mazajā ģildē Roberta Šūmaņa 210. dzimšanas dienas gadā komponista iedvesmotajiem muzikālu baudījumu sarūpējuši trīs izcili solisti – pianiste Agnese Egliņa, klarnetists un diriģents Guntis Kuzma un altiste Santa Vižine. Līdzās Šūmaņa muzikālajām fantāzijām skanēs ungāra Ģerģa Kurtāga skaņdarbs, kurš tajā iekļāvis arī Šūmaņa klaviermūzikas raksturīgāko tēlu Meistaru Raro, kā arī Jērga Vidmaņa kompozīcija. Rudens kamermūzikas festivālu 17. oktobrī noslēgs pianists Reinis Zariņš, Dzintaru Mazajā zālē atskaņojot J.S. Baha Goldberga variācijas. Sarunā rodamas atbildes uz jautājumiem gan par Artemis kvarteta īpašajiem pasūtinājiem Bēthovena jubilejas gadā, piedāvājot Pēterim Vaskam radīt Sesto stīgu kvartetu; gan par to,  kas vieno Artemis kvartetu, kamerorķestri Sinfonietta Rīga, latviešu  kamermūziķu trio ar  vācu komponistu, dirģentu un klarnetistu Jērgu Vidmani un arī par to vai pianists Reinis Zariņš uzreiz teica "jā" vārdu Johana Sebastiāna Baha "Goldberga variācijām".

Savu jubilejas - piecpadsmito - sezonu šajā piektdienā, 25. septembrī, Lielajā ģildē atklās kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", uz skatuves aicinot godalgoto beļģu vijolnieku, Karalienes Elizabetes un Pētera Čaikovska konkursu laureātu Marku Buškovu. Savā ziņā orķestris jau ir paspējis ieskaņot koncertzāles dēļus šajā sezonā - pagājušajā nedēļā Ventspils koncertzālē "Latvija" kopā ar vācu pianistu Sebastianu Knaueru. Kultūras Rondo pie orķestra "Sinfonietta Rīga"  viesojās aizvadītajā nedēļā, kad orķestris mēģināja kopā ar pianistu Sebastianu Knaueru. Mūziķis līdz šim piedalījies 19 mūzikas albumu ierakstos, no kuriem pēdējie ir prestižo izdevniecību “DECCA” un “Deutsche Gramophon” paspārnē izdotie Bēthovena retāk atskaņotie un tādēļ mazāk zināmie skaņdarbi. Arī pirmoreiz viesojoties Latvijā, Hamburgas pianists klaustītājiem sniedza Bēthovena variācijas, šoreiz komponista Araša Safajana klausījumā. Fragments no orķestra mēģinājuma pirms koncertprogrammas “Šis nav Bēthovens” pasaules pirmatskaņojuma Ventspils koncertzālē “Latvija” aizvadītajā sestdienā. Sebastiana Knauera un Cīrihes kamerorķestra ieskaņoto Araša Safajana variāciju albumu iespējams noklausīties mūzikas straumēšanas lietotnē “Spotify”. Taču nu, no aizvadītajiem notikumiem pārceļamies pie gaidāmajiem, proti, pie šo piektdien paredzētā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncerta. Ar izvēlēto programmu iepazīstina orķestra mākslnieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē. Koncertā skanēs Leonarda Bernsteina “Serenāde” vijolei un orķestrim pēc Platona darba “Dzīres” motīviem. Dialoga protagonista lomu šajā darbā Normunds Šnē uzticējis prestižā Čaikovska konkursa laureātam, beļģu vijolniekam Markam Buškovam. Tad divi Ludviga van Bēthovena opusi: Ceturtā simfonija Sibemolmažorā op. 60 un uvertīra dziesmuspēlei “Karalis Stefans” op. 117.

Atzīmējot Ludviga van Bēthovena 250 gadu jubileju, šovasar ar pieciem koncertiem Rīgas Sv. Pētera baznīcā uzstājas Lielbritānijā dzīvojošā latviešu vijolniece Anete Graudiņa. Klausītājiem būs iespēja dzirdēt visas desmit Ludviga van Bēthovena sonātes vijolei un klavierēm! Ar Aneti Graudiņu tiekamies pirmdienas "Neatliekamajā sarunā". Sarunas atšifrējumu lasiet LSM! *** Kopā ar vijolnieci Aneti Graudiņu koncertos uzstājas arī trīs pianisti – Masajuki Tajama (Masayuki Tayama) no Lielbritānijas un pašmāju mūziķes – Liene Circene un Herta Hansena. "Pēterbaznīcā esmu muzicējusi ne reizi vien, esmu pazīstama ar tās augstajām velvēm un īpašo akustiku, ko tās veido. Šeit jūtos kā mājās, tāpēc bez šaubīšanās arī šoreiz koncerti notiks tieši tur. Katra sonāte ir īpaša, tajās nav neviena lieka nots. Tā ir vesela bagātība, ar kuru es vēlos dalīties... Ar visiem tiem, kas atnāks uz mūsu koncertiem," atzīst Anete Graudiņa.  

Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu par ārkārtas situācijas izsludināšanu valstī koncerts atcelts! Koncertzālē "Cēsis" savu rezidences gadu atklās pianists Andrejs Osokins, kurš kopā ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķetri jaunā diriģenta Kaspara Munda vadībā spēlēs pianistam dvēseliski tuvo Ludviga van Bēthovena Piekto klavierkoncertu. Par mūziku, rezidences gadu kopumā, par pianista un koncertzāles "Cēsis" tālākajiem plāniem trešdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta pats Andrejs Osokins un koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska. Vairāk un plašāk šeit!

Saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu par ārkārtas situācijas izsludināšanu valstī koncerti pārcelti uz nezināmu laiku! --- Pēc garā ceļa no Čīles Rīgas lidostā Inga Saksone tiekas ar pianistu Armandu Ābolu. Armandu dzirdēsim un redzēsim divos 28. Starptautiskā Liepājas zvaigžņu festivāla koncertos: 13. martā kamermūzikas vakarā viņš kopā ar savu māsīcu, dziedātāju Maiju Kovaļevsku atskaņos L. Garūtas un J. Mediņa dziesmas, bet festivāla noslēguma koncertā 14. martā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu spēlēs Ludviga van Bēthovena Ceturto klavierkoncertu. Sirsnīgajā sarunā - par Bēthovenu, muzikālajām un ikdienas gaitām Čīlē un prieku muzicēt Latvijā.

V soboto zvečer je bila slavnostna akademija v Slovenj Gradcu ob 160 letnici skladatelja Huga Wolfa, slavnostni govornik je bil muzikolog Matjaž Barbo. S celovečercem Sladki rekviem se v ljubljanskem Cankarjevem domu drevi začenja 14. Festival gorniškega filma. Letošnjo 250-letnico rojstva nemškega skladatelja Ludviga van Beethovna bo počastil tudi 68. Ljubljana festival.

Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne 15. februārī Mazajā ģildē atskaņos Bēthovena klaviersonātes. Par Bēthovena klaviersonātēm un festivālu „Vīnes klasika” Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar Artu Arnicāni un komponistu Arturu Maskatu. "Jebkurā sonātē var just gandrīz visus Bēthovenus, kādi ir. Intonācijas ir tik daudz, tik bagātas, tās var meklēt burtiski mūžīgi un neatrast visas. Tas arī padara gatavošanās procesu tik aizraujošu. Un arī uzstāšanos koncertos tik interesantu, jo katru reizi var pamanīt kaut ko jaunu. Var ievērot sīkumus, kas pēc tam ietekmē arī veselumu," sarunā atzīst Arta Arnicāne. 2020. gadā visā pasaulē plaši atzīmē Ludviga van Bēthovena 250. dzimšanas dienu! Arī festivāls “Vīnes klasika” un spožā pianiste Arta Arnicāne piedāvā īpašu programmu, kas veltīta slavenā Vīnes klasiķa klaviersonātēm. Interesanti, ka lielā simfoniķa daiļradē klaviersonātes žanrs bija līdzvērtīgs radošai laboratorijai, kurā novatoriski meklējumi un atklājumi savijās ar ļoti personisku izteiksmi. Kopumā 32 šī žanra paraugi caurvij visu Bēthovena daiļradi: meistara pirmās klaviersonātes tapušas vēl 18. gadsimta izskaņā, savukārt pēdējās – neilgi pirms viņa nāves, spilgti atsedzot komponista stila metamorfozes un laikmeta zīmes. 

2020. gads ir Ludviga van Bēthovena 250. jubilejas gads, un Vīnes klasiķi vairākos koncertos godinās arī pianists Andrejs Osokins. Ar izpārdotu solokoncertu Rīgā, Lielajā ģildē, 8. februārī pianists Andrejs Osokins aizsāks Bēthovena 250 gadu jubilejas svinībām veltīto koncertu sēriju. Vērienīgajās Bēthovena jubilejas svinībās, kas 2020. gadā aptvers visu pasauli, Osokins vairākās koncerttūrēs pārstāvēs Latviju. Andrejs Osokins uzstāsies gan ar Bēthovena klaviermūzikai veltītiem solokoncertiem un pirmatskaņos komponista Andra Dzenīša veltījumu Bēthovenam «Bez mēness», gan arī solo ar orķestri, izpildot vienu no vācu klasiskās mūzikas virsotnēm – Bēthovena 5. klavierkoncertu. Kultūras Rondo tiekamies ar Andreju Osokinu un Andri Dzenīti.

Kultūras Rondo studijā viesojas pianists Reinis Zariņš. Stāsts par Ludviga van Bēthovena klaviersonātēm, kuras viņa interpretācijā skanēs festivālā „Eiropas Ziemassvētki” 19.decembrī Lielajā ģildē, Rīgā. Koncertprogrammai pianists izraudzījies viena perioda darbus - Bēthovena 27., 28. un 29. klaviersonāti. "Ir skaidrs, ka sonātes bija kā privātā laboratorija, kurā Bēthovens varēja sevi likt ārā un izmēģināt jaunas lietas. Man ir interesanti spēlēt šīs sonātes, jo tad es redzu kontekstu, kādā rodas tas Everests - tā 29. sonāte, kurai patiešām līdzīgas nav nevienas to 32 vidū. Kā viņš līdz tai nonāk, 27.sonātē ir kaut kādi aizmetņi, arī 28. ir citi aizmetņi," uzskata Zariņš. Pianists stāsta, ka savulaik Bēthovens pats lielījies, ka ar viņa 29.klaviersonāti pianisti būs aizņemti arī vēl pēc 50 gadiem. "Tagad aprit 200 gadi un pianistiem joprojām ar lielu bijību attiecas pret šo gabalu, jo tas tas tas tiešām, nu tas ir pavisam cita kaut kādā vispār līmenī," vērtē Zariņš. Pianists norāda, ka tā Bēthovena mūzika, kas skanēs koncertā 19. decembra vakarā nav tā, ko tradicionāli asociē ar šī komponista daiļradi. "Starp citu, Bēthovena 29.sonāte ir, ja cilvēks domā, ka viņš zina Bēthovenu no visa iepriekšējā, viņš viņu nezina, jo tas patiešām ir kaut kas apstulbinošs, kad to noklausās. Gan tajā, ar kādām sirds asinīm viņš raksta lēno daļu, kam nav nekā tamlīdzīga visā citā  viņa klaviermūzikā, gan arī pēc tam to vājprātīgo noslēguma fūgu. Tās ir lietas, kurām nav līdzīgu un nevar teikt, ka es aptuveni zinu, kāds tas ir," atzīst Zariņš.

Paula i Filip postavljaju u dvorcu pitanja navodnom kralju Ludvigu. U jednom trenutku Paula slučajno otkriva nešto veoma zanimljivo. Ona razotkriva identitet misterioznog neznanca. Ovo dvoje urednika uspeva vaskrsnulog kralja Ludviga da nagovori da stane pred mikrofon zarad reportaže uživo. Ali identitet tajanstvenog neznanca ostaje nepoznat. Potšo se vrati u redakciju Paula na radiju primećuje jedan reklamni spot koji joj pomaže da reši misteriju. Glas iz reklame joj zvuči poznato. Nečije ljubavi ili strasti ne mogu se izraziti a da se pritom ne kaže kome su one upućene. Glagolu "lieben" potrebna je glagolska dopuna, objekat u akuzativu.

Filip takodje pronalazi trag koji ga vodi ka otkrivanju tajne o neznancu. U novinama pronalazi jedan reklamni oglas za mjuzikl o kralju Ludvigu. Na putu do tamo intervjuiše turiste iz raznih krajeva sveta. Dok Paula boravi u redakciji u Berlinu, Filip se nalazi u Minhenu. On još uvek ne zna ništa o otkriću svoje koleginice. Ali i on se nalazi na pravom putu da reši zagonetku. Jedan reklamni oglas za mjuzikl o kralju Ludvigu privlači njegovu pažnju. U autobusu koji vozi u tom pravcu, zapitkuje turiste šta očekuju od mjuzikla. U ovoj epizode uvežbava se razumevanje slušanjem. U sceni u autobusu bi u moru raznih jezika trebalo prepoznati nemački. Pored toga, u lekciji se obradjuje mesto negacije "nichts" u rečenici, tačnije iza glagola.

Filip se susreće sa glumcem koji u mjuziklu igra kralja Ludviga i moli ga za intervju. U jednum trenutku mu se njegov glas čini poznatim. U redakciju Radija D za to vreme stiže neočekivan poseta. U dvorcu Nojšvanštajn Filip bez Pauline pomoći pronalazi odgovor na pitanje ko se krije iza lika mrtvog kralja Ludviga. Reč je o glumcu iz mjuzikla o kralju. Filip koristi priliku i glumca pita za intervju. Po povratku u redakciju Radija D čudi se neobičnoj poseti. Tamo se pojavila sova koja govori. U ovoj epizodi ima puno iznenađenja za Filipa. "Ne verujem" i "ne znam" ponavljaju se više puta. To je prilika da se pozabavimo negacijom "nicht".

U dvorcu Nojšvanštajn Paula i Filip sreću jednog tajanstvenog neznanca sa ogrtačem kralja Ludviga na sebi. Njih dvoje istražuju šta se tačno krije iza misterioznih okolnosti Ludvigove smrti. Jedan čovek u ogrtaču kralja Ludviga pokušava Paulu i Filipa da uveri je on preminuli vladar. Ali kako je Ludvig zapravo izgubio život? Ovo dvoje urednika u kratkim radio dramama iznose razne teorije nerazjašnjene smrti na Starnberškom jezeru. Suštinsko pitanje je: da li je to bilo ubistvo jednog neomiljenog vladara ili samoubijstvo jednog ludaka? U susretu sa neznancem oni koji prate kurs mogu da nauče koji sve različite oblici oslovljavanja postoje između poznanika i ljudi koji se ne znaju. Pominju se izrazi "Sie" i "du". Tu su pored ostalog i određeni glagoski nastavci – "sein".

Paula i Filip predstavljaju romantičnog kralja Ludviga Bavarskog i njegove strasti. Noćne vožnje sankama i raskošna slavlja, kao i čudni izumi pomažu nam da stvorimo prvu sliku o Ludvigu i vremenu u kojem je živeo. Dvoje mladih urednika slušaoce vode na putovanje kroz 19. veka i predstavljaju kralja Ludviga, sanjara: njegovu ljubav prema prirodi, muzici Riharda Vagnera i vezu sa njegovom rođakom, legendarnom caricom Sisi. Jedan originalni sto, koji je Ludvig sam izumeo, izaziva čuđenje. U ovoj epizodi se sve vrti oko Ludvigovih ljubavi – što je dobra prilika za istraživanje glagola "lieben". Takve nastavke ima i glagol "kommen", te se i on u ovom nastavku obrađuje.