Podcasts about sadarb

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pašlaik skatāma Itālijas māksla. Sadarbībā ar Turīnas Senās mākslas muzeju "Palazzo Madama" pie mums skatāma izstāde, kurā redzami spilgti paraugi - Itālijas mākslas un amatniecības darinājumi no 6.līdz 19. gadsimtam. Klajā nācis arī izstādes katalogs, kas ir vērtīgs mākslas vēstures pētījums par amatniecības veidiem,  materiāliem un nozīmīgākajiem amatniecības centriem.   13.jūnijā  Mākslas muzejā Rīgas Birža atvērtā ekskursija kopā ar izglītības programmas kuratori Nikolu Rundāni, savukārt izzinoša ekskursija ar izstādes scenogrāfiem Dinu un Reini Suhanoviem svētdien 15.jūnijā.

Šī Cilvēkjauda Biznesā saruna ir atbildes uz jautājumiem par grāmatvedības risinājumiem dažādās situācijās, lai, rūpējoties par saviem ienākumiem, nezaudē naudu, laiku un nervus.Sigita Keiša ir sertificēta nodokļu konsultante un grāmatvedības aģentūras "Kamelota" vadītāja ar milzīgu pieredzi visadažādāko grāmatvedības problēmu risināšanā. Sigita piedāvā risinājumus gan iesācējiem, gan pieredzējušiem uzņēmējiem, lai palīdzētu izvairīties no nodokļu riskiem, kas var ietekmēt jūsu biznesa panākumus.Jautājumu uzskaitījums un laika norāde, kad Sigita atbild konkrēto jautājumu, ir redzams 229. intervijas lapas lejpusē. Tur vari sameklēt tos jautājumus, kas aktuāli tev un klausīties atbildes uz tiem.Jautājumi ir sagrupēti pa tēmām:4:16 Iesācējiem uzņēmējdarbībā10:06 Pašnodarbinātajiem22:05 Autoratlīdzību saņēmējiem26:47 Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (SIA)34:57 Attaisnotie izdevumi un čeku dokumentēšana40:39 Sadarbība ar grāmatvedi, procesi un efektivitāte49:54 Problēmsituācijas ar grāmatvedi56:03 Algu administrēšana un optimizācija01:01:32 Naudas piesavināšanās un krāpšanas novēršana01:06:18 Lieli uzņēmumi un grāmatvedības riski01:10:49 Grāmatvedības digitalizācija01:15:36 Kādas ir biežākās kļūdas, ko uzņēmumi pieļauj, ieviešot digitālās grāmatvedības sistēmas, un kā no tām izvairīties?

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

28. februāris ir Reto slimību diena, taču tās, lai arī proporcionāli skar nelielu populācijas daļu, nebūt nav retums ārstu un zinātnieku ikdienas darbā. Zinātne meklē skaidrojumu ne tikai mums zināmām slimībām, ar kurām sirgst liela daļa sabiedrības, bet arī retiem sindromiem. Šajā izpētē svarīgi ne tikai mediķi un zinātnieki, bet arī veseli cilvēki un šo slimību pacienti. Kā zinātne palīdz dažādu retu slimību un sindromu ārtēšanā? Un, kāpēc šajā jomā nevarēs iztikt bez pacientu līdzdalības? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē ģenētiķe Madara Auzenbaha, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Bērnu klīniskās universitātes virsārste reto slimību jomā, kardiologs Andris Skride, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Reto slimību kabineta vadītājs, un Ieva Arāja, Pulmonālās hipertensijas biedrības pārstave.   Stress suņiem. Aicina piedalīties pētījumā Kā zinām, suns ir emocionāls dzīvnieks un suņu saimnieki var viegli pateikt, kad viņu četrkājainais kompanjons izrāda prieku, agresiju vai bailes. Bet suņiem mēdz būt stresa situācijas, kad to ir grūti pamanīt pēc mīluļa uzvedības. Tāpēc šobrīd viena no Latvijas topošām veterinārārstēm strādā pie pētījuma par stresa noteikšanu suņu siekalās un apmatojumā. Vairāk par to, kas suņiem rada stresu un ka to var noteikt, saruna ar Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitātes studenti Lauru Dortāni un veterinārmedicīnas doktori Inesi Bērziņu.  Ārpus tādām ikdienišķām situācijām, kā vizīte pie veterinārārsta, atšķirtība no saimnieka, suņiem mēdz būt gadījumi, par kuriem viņu saimnieki nenojauš, ka dzīvniekam ir stress. Ne pārāk liels, tomēr satraukums. Tāpēc Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes, Veterinārmedicīnas fakultātes 6. kursa studente Laura Dortāne kopā ar savu pasniedzēju, šīs universitātes docenti un veterinārārsti Inesi Bērziņu strādā pie pētījuma, lai noteiktu, kas suņiem izraisa šo stresu un kā to var noteikt. Tāpat kā cilvēkiem, arī zīdītājiem stresa brīžos izdalās tā sauktais stresa  hormons – kortizols un šo hormonu var noteikt pēc apmatojuma un siekalām. Kā teic abas speciālistes, ilgstošs stress sunim, tāpat kā cilvēkam rada imunitātes traucējumus. Arī suņi stresa situācijās var sākt ēst vairāk vai gluži otrādi – zaudēt interesi par ēdienu. Bet tāpat kā mūs ikdienā no stresa nav iespējams izvairīties, tad ir jāiemācās ar to sadzīvot. Pētījums vēl ir procesā un, ja kāds īspurnaino suņu šķirņu īpašnieks ar savu četrkājaino draugu vēlas piedalīties šajā pētījumā, to var izdarīt, rakstot Laurai Dotānei uz e-pastu info@veile.lv   Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties humanitāro zinātņu pētnieks Toms Ķencis Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Toms Ķencis iepazīstina ar izdevumu "Servīzes A-Z. Rīgas Porcelāns. 20. gs. otrā puse". Tas ir Rīgas Porcelāna muzeja izdevums. Gandrīz enciklopēdiska grāmata par servīzēm, kas ražotas savulaik Rīgas porcelāna rūpnīcā.  Viens no iemesliem, kāpēc Toms Ķencis izvēlējies tieši šo grāmatu, Latvijā ir maz pētījumu par padomju okupācijas laiku un īpaši maz ir zināms par ikdienas vēsturi un industriālo matojumu.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis māksliniekus Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu, kuru kopdarbs  izstādē „Adrenalīns” skatāms galerijā  ASNI. Personālizstādē Arnolds Andersons preparē savas atmiņas par bērnību 1990. gadu Rīgā,  reflektējot par šo desmitgadi caur seksualizētu skatījumu, kurā vienlaikus sastopas skaistais, neglītais, patīkamais un riebīgais. Asociācijas ar 90. gadu vidi un dažādajiem kultūras uzslāņojumiem izstādē rosina smaržu mākslinieces Alīnas Grinpaukas aromāti. Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, viņa jaunradījusi četras unikālas smaržu kompozīcijas jeb stāstus par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā. Sarunā par bērnības atmiņām un mākslas  spēku, par ziņkāri un sapņiem kā galveno virzītāju, smaržu pasauli un noslēpumiem…. Kaspars Zariņš: Alīna, kur rodi drosmi iet nezināmā virzienā vai pēkšņi mainīt diapazonu no modes ilustrācijas uz tādu gaistošu, ēterisku lietu kā smarža? Alīna Grīnpauka: Tā ir liela un globāla ziņkāre. Man ir ļoti interesanti izprast lietas, tās analizēt un par tām stāstīt - pētīt un pēc tam caur to, kā es esmu izpratusi, par to runāt. Tev ir gadījies, ka tu zini, kā kāda smarža smaržo, bet uzsmidzinot to Arnoldam tā mainās (smejas)? Alīna Grīnpauka: Jā, protams. Mūsu ožas orgāns katram ir ļoti atšķirīgs, līdzīgi, kā mēs esam ļoti atšķirīgi. Katrs uztver aromātus ļoti dažādi. Arī uzpūšot aromātu uz atšķirīgiem cilvēkiem tas smaržo savādāk. Nesen bija interesants pētījums par to, ka cilvēka DNS spēj ietekmēt to, kā cilvēki uztver vienu un to pašu aromātu. Ļoti interesanti. Tā kā jums ir pieredze, dzīvojot rietumos, savu dzīvi vairāk plānojat šeit vai  gribētu būt multikulturāli un atrasties dažādās pasaules vietās? Alīna Grīnpauka: Man liekas, ka dzīvošana un bāzēšanās Latvijā mūsdienās nekādā veidā netraucē būt multikulturālam un daudz ceļot. Dzīvojot uz pusi Amerikā, uz pusi Latvijā, atgriešanās Latvijā man ir veids, kā atgūt spēkus, izelpot un arī mierīgi izdarīt darbu. Lielpilsētās tas paņem daudz vairāk enerģijas - ļoti daudz notikumu, troksnis, kas īstenībā nomāc. Iespējams, tas tāpēc, ka es nāku no Latvijas un esmu pieradusi pie miera, kurā darboties. Bet vai nav tā, runājot par karjeru, kad esi šeit, tomēr būt klātbūtnē tur, kur katls mutuļo, ir svarīgi? Alīna Grīnpauka: Protams. Ir jābrauc, ko mēs arī darām. Arnolds Andersons: Es tev pilnībā piekrītu. Desmit gadi Londonā bija superīgi un tā ir forša pieredze, bet pagaidām esmu šeit, ir jau trešais gads, un esmu ļoti apmierināts. Ir forši būt atpakaļ. Es domāju, ir veselīgi [ko] pamainīt ik pa laikam. Ja ir iespēja aizbraukt kaut kur citur un padzīvot tur kādu gadu, tad šī iespēja ir jāizmanto, tad atkal atpakaļ. Man tas no mammas, kura vienmēr saka “klausies, brauc, tev vienmēr ir mājas, bāze šeit”. Vai nav tā, ka tu esi šeit un tad aizbrauc, teiksim, atpakaļ uz Londonu vai citu lielpilsētu, un tev atkal tas ceļš ir jāizlauž kā ledlauzim, tas lēnām aizsalst? Arnolds Andersons: Jā, es domāju, ja ir ilgs laiks pagājis, tad iespējams, ka ir nedaudz jāpacīnās, lai tevi atkal ievērotu. Tajā pašā laikā, tas varbūt ir jautājums par attiecībām ar cilvēkiem, ar domubiedriem.

Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) tapis pirmais promocijas darbs, kas izstrādāts sadarbībā ar kodolpētniecības centru CERN. Tajā izstrādās komponentes daļiņu paātrinātajam, kas noteikti daudziem ir sveša būve un arī pašu zināntieku un inžnieru vidū tiek dēvēts par vienu no sarežģītākajiem izpētes aparātiem. Guntis Pikurs (attēlā) strādā ar aditīvām ražošanas tehnoloģijām un pēta, kā tās ir izmantojamas paātrinātāju izgatavošanā. Kas slēpjas ar aiz vārdiem aditīvā ražošana, kas daļiņu paātrinātajam ir vēderā un kā mūsu inžnieru prasmes var likt lietā šī aparāta darbināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju indtituta pētnieks Guntis Pikurs un Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Ratkus. Kā darbojas daudzfunkcionālais klasteris un kas ir planetārās  dzirnavas - ielūkojamies LU Cietvielu Fizikas institūta laboratorijā. Kopā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta mikroskopijas laboratorijas pētnieci Līgu Ignatāni stāvu pie kādas iekārtas - uz palielas pamatnes kaste ar daudz vadiem, kas savienoti ar trim monitoriem. Uz viena ekrāna redzu ķīmisko elementu periodisko tabulu un grafiskas līknes, uz otra - dažādi dati un uz trešā - melnbalts attēls, kas vairāk atgādina mākslinieka veidotu grafiku. Arī sienas šajā telpā izliktas ar melnbaltu kvadrātu paneļiem, un, ja ne šī lielā dūcošā uzparikte, tad domātu, ka esmu nonākusi dizaina studijā, kur grafiķi  uz datora ekrāniem veido mākslas darbus. Taču te mani iepazīstina ar vienu no jaunākajām cietvielu fizikas  institūta  iekārtām - skenējošo elektronu mikroskopu. Gudrs un vienlaikus ļoti jutīgs aparāts, kas  pētniekiem parāda  miljoniem reižu  palielinātus materiālus, pats tos  sašķiro, bet  lai labi strādātu, no apkārtējiem pieprasa mieru un klusumu. Līga Ignatāne iepazīstina tuvāk ar šo  superjaudīgo mikroskopu. Pētnieces uzdevums ir izstrādāt dažādus sensorus, ko tālāk var izmantot  biologi vai mediķi, nosakot, piemēram, vīrusus. Līga Ignatāne turpina stāstu par skenējošo elektronu mikroskopu, iepazīstinot, ka šī iekārta arī pati sadala un apstrādā pētāmo materiālu, kas ielikts, tā teikt, mikroskopa vēderā. Bet vispirms informācija par laboratorijas telpu, kas ierīkota, lai mikroskops varētu darboties labi. Skenējošais elektronu mikroskops ir tikai viena no institūtā esošajām iekārtām. Ir vēl daudz citu gudru, sarežģītu iekārtu, kuras var redzēt tikai tad, ja esi  ģērbts no galvas līdz kājām speciālā aizsargtērpā, bet par to stāsts kādā no turpmākajiem raidījumiem. Ielūkojamies arī pētnieka Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā Ko lasa pētnieks, kura ikdienas darba jautājumi saistīti ar to, kā augi savstarpēji sazinās? Ielūkojamies Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docenta, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītāja Zigmunda Orlovska grāmatu plauktā. Viņš stāsta par tetraloģiju "Viņpus vārtiem", kuras autors ir rakstnieks Aivars Kļavis. Četru romānu ciklā ietilpst darbi "Rīgas kuprītis", "Ceļojošā cirka gūstekņi", "Piesmietais karavīrs" un "Adiamindes āksts".  

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus. Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere. 1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta. Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā. Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

7. decembrī pulksten 18 Dzintaru koncertzālē muzicēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar čellistu Kristapu Bergu un diriģentu Jāni Stafecki turpinās orķestra koncertsēriju Dzintaru koncertzālē. Kultūras rondo saruna ar Kristapu Bergu un komponistu Arturu Maskatu par sadarbību, veidojot Otrā čellkoncerta atskaņojumu. Kristaps Bergs uz koncertu Rīgā ir ieradies no Briseles, kur šobrīd ir viņa mājas, bet radošā darbība saistīta ar visu Eiropu. Un jau bijis mēģinājumā kopā ar LNSO. Arturs Maskats atklāj, ka Otrā čellkoncerta iniciators bijis tieši Kristaps Bergs. "Man vienmēr paticis, kā Kristaps spēlē, kā viņš izveidojies par solistu, kas viesojas Latvijā un atbrauc pie mums un daudz strādā arī Eiropā. Pamazām, arī pateicoties Inesei Zagorskai, kas vada Čella festivālu Cēsīs, tas tā arī bija. 2022. gada vasaru veltīju šim opusam. Ar Kristapu daudz strādājām laukos pie tā kopā, jo čells ir ļoti grūts un ārkārtīgi skaists instruments. Man ļoti patīk," atzīst Arturs Maskats. Kristaps Bergs ir gandarīts, ja ir iespēja lūgt komponistiem kaut ko uzrakstīt tieši viņam, jo aizraujoša ir iespēja piedalīties tapšanas procesā. "Sakarā ar šo koncertu, tā tāda neizdzīvota kaislība. Otra lieta, ja es nebūtu mūziķis, es droši vien gribētu tāpat kāpt uz skatuves un būt aktieris. Kad ar Arturu runājām, es teicu, ka Tev tiks daudz teātra mūzika, man teātris patīk, Latvijā teātris ir vienkārši fantastisks. Man ļoti pietrūkst. Tagad kopsaucējs caur Šekspīru, kaut kās teatrālisms ir, bet tur ir arī dziļas kaislības un mīlestība visās formās. Mīlestība nav vienkārša," atzīst Kristaps Bergs. Koncertā caur mūzikas skaņām izdzīvosim Viljama Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" maģisko noskaņu, ko partitūrā savulaik ietērpis Fēlikss Mendelszons. Bet rezidējošā komponista Artura Maskata Čellkoncertā, kura atskaņojumā orķestrim uz skatuves pievienosies Kristaps Bergs, kas solista lomā iejuties arī opusa pirmatskaņojumā 2022. gadā, par iedvesmu kalpojušas izcilā angļu dzejnieka sonetu rindas. Koncerta noslēgumā – atgriešanās pie Mendelszona daiļrades, kura Trešā simfonija radusies Skotijas ceļojuma iespaidos.

Dzīvojam tik tuvu līdzās, bet viens par otru tikpat kā neko nezinām – šo paradoksu latviešu un igauņu attiecībās rauga mainīt Valmieras teātris un Ugala teātris no Vīlandes Igaunijā, atjaunojot sadarbību pēc vairāku desmitu gadu pauzes un iestudējot kopīgu izrādi četrās valodās „COSMOPOLITAN”. Tas ir stāsts par savu sakņu apzināšanos un ka pasaule reizēm ir daudz mazāka, nekā mums šķiet. Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu. Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omulību ik pa brīdim iztraucē kāds viesis no Krievijas – bijušais baletdejotājs Germans, kura nodomus neviens līdz galam nezina. Aktieri ar jautrību apspēlē arī atsevišķās fonētiskās līdzības starp latviešu un igauņu valodu. Iecere par kopīgu izrādi Ugala teātrim Vīlandē – vienam no Igaunijas vecākajiem profesionālajiem teātrim – un Valmieras teātrim radusies jau pirms sešiem gadiem, bet dažādu apstākļu dēļ īstenota tikai tagad, Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. „Patiesībā šī stāsta pamatā ir mums, igauņiem, latviešiem un arī lībiešiem, labi pazīstams pasakas motīvs: māte vai tēvs mirstot nodod dēlam mantojumā trīs burvju lietas. Tās ved dēlu ceļā un palīdz viņam atrast savu laimi. Arī šajā stāstā Endrjū kastē līdzās mātes urnai atrod dažas noslēpumainas lietas un seko tām.” Tā saka igauņu režisors Andress Normetss (Andres Noormets). Valmierā viņš reiz jau iestudējis – 2000.gadā latviešu aktieri spēlēja tobrīd Eiropā ļoti populāro igauņu dramaturga Jāna Tetes (Jaan Tätte) lugu „Krustojums ar galveno ceļu”. Pēc 24 gadiem Normetss atgriezies ar paša un dramaturga Ota Kiluska (Ott Kilusk) sarakstītu lugu „Cosmopolitan”. Iestudējuma „Cosmopolitan” pirmizrāde Valmieras teātrī šovakar, 4. oktobrī, bet nākamajā nedēļas nogalē – 11. un 12.oktobrī – varat izmantot iespēju apmeklēt Ugala teātri Vīlandē, Igaunijā, kur šo iestudējumu rādīs tieši tādā pašā skatuves versijā un arī ar tiem pašiem titriem.

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Ar diriģentu Normundu Šne saruna par kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sadarbību ar altistu Maksimu Risanovu, ar kuru kopā orķestris noslēgs šo sezonu. Piektdien, 24. maijā, plkst. 19.00 Lielajā ģildē 18. koncertsezonu noslēgs Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Kā ierasts, orķestra mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē parūpējies par noskaņās daudzveidīgu muzikālo programmu, kurā mūsdienu skaņuraksti veidos dialogu ar romantisma laikmeta liriku. Koncerta īpašais viesis - harismātiskais ukraiņu altists Maksims Risanovs. Viņa sniegumā dzirdēsim mūsdienu bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas veltījumu Francim Šūbertam - “Fantasy Homage to Schubert”, kā arī Koncertu altam un orķestrim. Orķestra sniegumā izskanēs paša Šūberta vitālas enerģijas caurstrāvotā Otrā simfonija, kā arī lietuviešu komponistes Justes Janulītes skaņdarbs “Apnea”. “Classic FM Gramophone” balvas “Gada jaunais mākslinieks” laureāts Maksims Risanovs uzskatāms par vienu no pasaules spožākajiem un aizrautīgākajiem altistiem. Laikraksts American Record Guide, raksturo mākslinieku kā “mūziķi, kurš arī telefongrāmatu spētu pārvērst mūzikā un padarīt to aizraujošu”.  Dzimis Ukrainā, alta spēli mācījies Londonas Gildholas Mūzikas un teātra skolā pie Džona Glikmena. Turpat Londonā apguvis diriģēšanu pie Alena Heizeldaina, apmeklējis arī Genādija Roždestvenska un Jormas Panulas meistarklases. Šobrīd savu altista un diriģenta karjeru mūziķis attīsta vienā no Centrāleiropas mūzikas citadelēm – Budapeštā, sniedzot koncertus nozīmīgos festivālos un koncertzālēs visā pasaulē.

Šovakar Radioteātrī pirmatskaņojumu piedzīvos mūsdienu latgaliešu prozas autoru stāsti un esejas. Sajust Latgales silto mālu, dzīvi izgaršot ķiploku maizītēs vai svaiga biezpiena graudos; pasmieties, skumt un turpināt meklēt,un uzzināt arī ko jaunu par sevi un Latgali – aicina  kolēģi no Latvijas Radio Latgales studijas. Sadarbībā ar latgaliešu kultūras kustību „Volūda” un režisoru Kristapu Rasimu jau trešo gadu pēc kārtas Radio klausītājiem, literatūras cienītājiem ir iespēja ieklausīties mūsdienu latgaliešu literatūras skanējumā. Ja pērn Latvijas Radio bija iespēja nedēļas garumā katru vakaru klausīties Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radio iestudējumu, bet vēl pirms gada - literātes Ilzes Spergas stāstus no krājuma „Dzeiveiba”, tad par to, kas no latgaliešu literatūras izvēlēts šajā reizē, stāsta Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, kas uz sarunu aicinājusi režisoru un māksliniecisko vadītāju, arī aktieri Kristapu Rasimu, šo latgalisko radiolasījumu māksliniecisko vadītāju, latgalīšu kultūras kusteibas "Volūda" vadītāju Edeiti Laimi un vienu no ieskaņoto darbu autoriem – Egitu Kancāni. Turpinot latgaliešu mūsdienu literatūras iemūžināšanu un popularizēšanu, no 21 līdz 24.maijam ik vakaru Latvijas Radio ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos četru autoru stāsti un esejas. Katru vakaru cits autors un viņa darbs, katru vakaru kāda cita Latgales puse – Anneles Slišānes stāsti no krājuma “Tuoraga stuosti” divām daļām skanēs aktrises Ingas Misānes-Grasbergas balsī, Valentina Lukaševiča esejas no izdevuma “Casnāgu maizeitis” ielasījis Kristaps Rasims, Egitas Kancānes stāstu krājuma “Syltuo mola” piedzīvojumus izdzīvos aktrise Katrīna Griga, bet Raibuo (Oskara Orlova) stāstus no krājumiem “Pyrma syltī” un “Zalta tesmini” lasīs aktieris Jānis Kronis. Četru radiolasījumu ciklam nosaukums dots – „Stuosti latgaliski”. Saruna par to, kas īsti šodien ir latgaliešu proza un ar kādiem izaicinājumiem tā sastopas, kas ir svarīgāks – darbs un autors vai valoda, kādā tas pierakstīts, un galu galā, cik ekskluzīva ir literatūra latgaliski.  

Latvijas ārstu biedrība īsteno akciju "Saprast un atbalstīt", kuras laikā vērš sabiedrības uzmanību uz to, cik svarīga ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās un atbalsts mediķu un pacientu saskarsmē veiksmīgam veselības aprūpes procesam. Arī raidījumā Kā labāk dzīvot turpinām sarunu par ārstu un pacientu attiecībām. Raidījuma viesi: Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece, Latvijas Māsu asociācijas prezidente Ilva Aršauska un profesors, medicīnas doktors Viesturs Boka. Raidījuma viesi vērtē, ka būtiski ir redzēt cilvēku, redzēt pacientu. "Indiešiem ir sveiciens "namaste" - es tevi redzu. Tas ir tas, ko mēs esam pazaudējuši. Mēs redzam ekrānus, datorus, ciparus, datus, rādītājus, bet galvenais ir redzēt cilvēku un nepazaudēt cilvēku, un spēju viņu redzēt arī veselības aprūpē," atzīst Ilze Aizsilniece. Arī Ilva Aršauska atzīst, ka komunikācijas problēma ir pamatā visam, jo nemākam savā starpā komunicēt, pietrūkst sarunu. Līdz ar to veidojas nevajadzīgi pārpratumi. "Nemākam izteikties, nemākam pateikt paldies, nemākam bieži formulēt savu vajadzību, līdz ar to tas rada virkni dažāda veida pārpratumus," atzīst Ilva Aršauska Viesturs Boka uzskata, ka vajag pārdomāt rīcību reizēs, kad ir negatīvi gadījumi. Vai tas raksturo sistēmu, vai tā ir problēma, vai unikāls gadījums.  "Bieži vien pēc viena negatīva precedenta cenšamies pieņemt lēmumus, uzstādīt jaunas ceļa zīmes," uzskata Viesturs Boka. "Veselība ir tāda interesanta kategorija, mēs varētu runāt par veselības rūpnīcu, kurā ražo veselību. Cilvēki parasti kaut ko pasūta un tad nāk gatavam pakaļ un viņu saņem. Bet attiecībā uz veselību šajā rūpnīcā strādā arī pats pasūtītājs, pats pacients, un, jo viņš intensīvāk pats strādā, jo labāki ir rezultāti. Gala beigās tā ir sadarbība gan starp ražotāju, gan starp pasūtītāju. Kāpēc mums neveicas bieži vien? Tāpēc, ka sabiedrība kopumā - un tas nav tikai veselības aprūpē, medicīnā, tas ir visās sfērās, un tas ir visā pasaulē - pieaug konfrontējošu attiecību līmenis," analizē Viesturs Boka. "Gan visas neskaidrības, ģeopolitiskās situācijas, pārmaiņu laiki, cilvēki kļūst nedroši par sevi. Tas sākas jau agrā bērnībā. Mēs runājam par vardarbību skolā, par vardarbību ģimenē, par vardarbību pret politiķiem, par vardarbību pret mediķiem un tā tālāk, un vēl tālāk. Mēs šobrīd esam gatavi runāt, kā likvidētu šīs sekas, bet man liekas, ja mēs paskatītos cēloņos - tie cēloņi ir ielaista daudzu desmitu gadu garumā, kādā veidā mūsu sabiedrība veidojas, ko nozīmē internets, ko nozīmē visi tie gadžeti, ko tur var atrast, vai tur var atrast labdabīgu kaut ko, vai tur var atrast agresiju. Man liekas, ka šī agresijas izplatība kopumā sabiedrībā pieaug un ka tā ir ļoti nopietna mūsu sabiedrības problēma ne tikai Latvijā un ne tikai medicīnā." Ārstu biedrība ir sākusi akciju "Saprast un atbalstīt" un aicina rakstīt gan pacientus, gan mediķus, kad jutās saprasti un atbalstīti. Svarīga ir pozitīvā gaisotne un uzticēšanās.

Aiz loga uz brīdi atgriežoties vēsākam laikam, varam vēl mazliet pakavēties kino pasaulē un piepildītā klusumā. „Klusēšana ir mūsu nacionālā īpatnība,” intervijā Latvijas Radio smejas somu aktrise Alma Peisti (Alma Pöysti), kas pēdējā gada laikā spoži uzmirdzējusi starptautiskās kino pasaules debesīs, nospēlējot galveno lomu somu režijas klasiķa Aki Kaurismeki jaunākajā filmā „Kritušās lapas”. Filma pērn saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu, bet Alma Peisti par vientuļās pusmūža sievietes Ansas smalkjūtīgo atveidojumu tika nominēta „Zelta globusam”. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga viņu satika Briselē, kur „Kritušās lapas” pretendēja uz LUX filmu balvu. Kinomīļiem somu un zviedru teātra aktrises Almas Peisti vārds plašāk kļuva zināms pirms četriem gadiem, kad viņa nospēlēja galveno lomu filmā „Tūve” par rakstnieci Tūvi Jānsoni. Drīz sekoja filma „Četri mazi pieaugušie”, ko pērn rādīja arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un „Kritušās lapas” – Almas Peisti pirmā sadarbība ar somu kino leģendu Aki Kaurismeki. Līdzīgi kā daudzi somi, arī viņa ir izaugusi ar Kaurismeki filmām, un arī gatavojoties šai lomai, vēlreiz esot noskatījusies tās visas – kopskaitā 19. Jautāju aktrisei – kā bija pašai „iekāpt” Kaurismeki pasaulē un redzēt to no iekšpuses? Alma Peisti: Tas bija piepildījums sapnim, kuru es nekad agrāk pat nebiju atļāvusies sapņot. Esmu ārkārtīgi pateicīga par šo pieredzi. Tas bija ceļojums vecā kaluma filmu veidošanas pasaulē un iespēja iepazīt leģendām apvītā Kaurismeki personību. Viņš izrādījās ļoti silts un mīlošs cilvēks, īsts humānists. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Un bija aizraujoši iepazīt arī veco laiku trikus šajā profesijā, uzticēties stāstam un skatītājam, kā viņš to dara. Kaurismeki piedāvā garus klusuma brīžus un ļauj skatītājam pašam tajos radīt savu stāstu, nevis visu laiku paskaidro, kas viņam būtu jādomā vai jājūt. Savās filmās Kaurismeki prot radīt vietu domām, un tas ir ļoti skaisti. Filma „Kritušās lapas” ir guvusi ļoti plašu starptautisku ievērību, tostarp vairākas „Golden Globe” nominācijas. Kas, jūsuprāt, ir šīs filmas universālās pievilcības pamatā?  Alma Peisti: Aki Kaurismeki zina, kā stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, un šis ir viens no tiem. Tādas tēmas kā vientulība un sistēma, kurai tu esi diezgan vienaldzīgs, bet arī cerība atrast mīlestību, kad tev jau ir „beidzies derīguma termiņš” randiņu tirgū… Šajā filmā ir daudz cerības, siltuma un labsajūtas. Kaurismeki to sauc par romantisku komēdiju, bet man liekas, ka tajā ir vairāk sāls nekā cukura. Bet tas to padara ticamu un ļauj skatītājiem ar to identificēties. Man radies iespaids, ka šī filma aizkustina cilvēkus, lai no kurienes viņi nāktu. Viņi saprot šīs filmas radīto pasauli un tās īpatnējo humoru.

Darba intervijas laikā kandidātus vizina pa autotrasi;Īstu darba interviju ieraksti – klausies un atpazīsti pats savas kļūdas;Kandidāti uzreiz pēc intervijas vērtē savas izredzes kā ļoti labas,bet ir pieci kandidāti Kalvis, Guntis, Lāsma, Ingvars un Sendija, un tikai divi no viņiem tiks aicināti uz fināla pārbaudījumu TV studijā.Praktikants par vadītāju – miniseriāls par to kā vienā gadā pārlēkt desmit gadu karjerai.Management trainee ir unikāls projekts, kura laikā jauns cilvēks bez darba pieredzes iegūst apmaksātu vadības praktikanta darba vietu Tele 2 un gadu strādā par uzņēmuma departamenta vadītāja dubultnieku.Par MGT projektu https://www.tele2.lv/karjera/tele2-mng-programma/Miniseriālu "Praktikants par vadītāju" mēs sākām ierakstīt 2022. gada februārī.Divu gadu garumā piedalījāmies kandidātu atlasē un pavadījām gadu kopā ar praktikantu un mentoru – jauno censoni un pieredzējušo vadītāju Sadarbībā ar Tele2Idejas autors un producents Juris GarjānsAizkadra balss Pēteris GalviņšSkaņas identitāte Mikael LandenPodkāsts tapis ar biedrības "Skanda" atbalstu.

4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga", kas norisināsies no 1. līdz 8. martam, Krievijas iebrukuma otrajā gadadienā izsaka savu atbalstu Ukrainai, pieminot un godinot tās upurus un nešaubīgi ticot kopīgiem spēkiem gūtai uzvarai. Sadarbībā ar biedrību "Tavi draugi" pirms un pēc festivāla filmu seansiem būs iespēja ziedot Ukrainas armijai un civiliedzīvotājiem. Klasikas studijā ar festivāla producenti Vaivu Bauzi izrunājam festivāla ceļošanu no Maskavas uz Latviju, par to, cik dažāds spēj būt dokumentālais kino, kā arī tēmas, par kurām būs runa šā gada festivāla filmu izlasē. “Artdocfest/Riga” filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī “Splendid Palace”, kā arī mākslas centrā “Zuzeum”.  Bet 7. martā tiks paziņoti laureāti abām konkursa programmām: “Baltic Focus” un “Artdocfest Open”.  

Zviedrijā dzīvojošā mūzikas producente un dziedātāja Kristīne Botros apvienojusies duetā ar pianistu Vestardu Šimku. Kopā mūziķi ir radījuši sešus skaņdarbus, kas savieno klasiskās, popa un elektroniskās mūzikas elementus. Saruna ar mūziķiem Kultūras rondo. Viņu sadarbības projekts "CŌNSENTIŌ" pirmoreiz izskanēja 2023. gada maijā Stokholmā un tika apbalvots ar "JM International" balvu kā inovatīvākais projekts klasiskajā mūzikā. "Programmas nosaukumam izvēlētais vārds "cōnsentiō" tulkojumā nozīmē vienoties, harmonizēties, saskanēt kopā. Šis vārds, kad runājām, kā šo brīnumu nosaukt, visvairāk rezonēja, jo mēs nākam no tik dažādām pasaulēm, no klasiskās mūzikas un es vairāk no populārās un elektroniskās mūzikas. Esam atraduši muzikāli tādu punktu, kurā varam vienoties," skaidro Kristīne Botros. Vestards Šimkus atzīst, ka šī ir ideja, kurā labprāt piedalījies. "Man ir liela nostalģija pēc laikiem, kad klasiskā jeb akadēmiskā mūzika un populārā mūzika nebija tik tālas pasaules. Tas ir laiks pirms gadiem simts vai mazliet mazāk. Tas ir laiks, kurā profesionalitāte un talants bija noteicošie tajā, kas tā ir par mūziku, vai tā ir laba un klausīšanās vērta. Ne tik ļoti nošķirti bija šie žanri. Šī saprašanās un dažādu pasauļu harmonizēšana man šķita ļoti interesanta un simpātiska ideja, kurā labprāt piedalījos. Tāda mūsdienu popmūzikas estētikas pārtulkošana akadēmiski pierakstītas mūzikas valodā mani ir interesējusi labi sen, krietni pirms sadarbības ar Kristīni," atklāj Vestards Šimkus.

Par jauno Roberta Šūmaņa koncertprogrammu un piekto Osokina Brīvības festivālu Rīgā un citviet Latvijā aprīlī un maijā Kultūras rondo studijā stāsta pianists un festivāla mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins. No 5. aprīļa līdz 12. maijam Rīgā un citviet Latvijā norisināsies piektais Osokina Brīvības festivāls. Tas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā veltīts Ukrainas armijas, civiliedzīvotāju un īpaši ukraiņu bērnu atbalstam, kā arī pirmo reizi tā laikā tiks vākti līdzekļi smagi slimu bērnu vecākiem Latvijā, informēja festivāla rīkotāji. Festivāls un tā ieskaņas pasākumi notiks divu mēnešu garumā, daudzveidīgos koncertos, meistarklasēs, sarunu diskusijās un citos pasākumos pulcējot latviešu, ukraiņu un citu valstu māksliniekus un dažādu jomu profesionāļus. Sadarbībā ar "Biļešu paradīzi" un Ziedot.lv festivāla koncertu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izlietoti izvēlētajiem labdarības mērķiem. Šobrīd izsludināti pieci festivāla koncerti un klavierspēles meistarklases Latvijas mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu audzēkņiem. Festivāla atklāšanas koncerts notiks 5. aprīlī Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tajā piedalīsies vokālā grupa "Latvian Voices", ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonists Aigars Raumanis, pianists Dainis Tenis, ukraiņu kontrabasists Jurijs Gavriļuks un vijolniece Zane Kalniņa, sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kā arī pats Andrejs Osokins. Festivāls turpināsies 18. aprīlī Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā ar koncertu "Mirklis, mūzika un vārds", kurā mirkļa burvību tvers mūsdienu džeza pianists Kristaps Vanadziņš, ģitārists Rihards Lībietis ar grupu (Toms Kursītis, Sigvards Dižais, Mikus Ģērmanis), gleznotāja Kristīne Kutepova un citi mākslinieki. 27. aprīlī mūzikas namā "Daile" notiks folkloras un mūsdienu mūzikas sintēzes koncerts, kurā piedalīsies etnomūziķe Viktorija Prituļaka un "Jumalo Jazz Orchestra", duets ZeMe (Laima Jansone un Monsta (Uldis Cīrulis)), ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka un Andrejs Osokins. 10. maijā Melngalvju namā izskanēs Jaunzēlandē dzimušās amerikāņu vijolnieces Ženēvas Lūisas (Geneva Lewis) un pianista Georgija Osokina vienīgais koncerts Latvijā. Mūziķi atskaņos daudzpusīgu un monumentālu programmu, pievēršot īpašu uzmanību romantisma un skaistuma ekspresijai, kā arī retāk spēlētiem opusiem. Festivāls noslēgsies 12. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur īpašā Mātes dienai veltītā koncertā latviešu un ukraiņu mākslinieki vienosies kopīgā atbalstā ģimenēm un bērniem Latvijā un Ukrainā. Mūziķu vidū būs Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, grupa "Citi zēni", Ingus Ulmanis, vokālā grupa "Midnight Five", Anastasija Jačmenkina, Andrejs Osokins un citi mākslinieki. Festivāla pasākumu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izmantoti akūti nepieciešamo lietu iegādei frontē Ukrainā esošajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem, īpaša uzmanība tiks pievērsta bērniem.

No 26. februāra līdz 3. martam norisināsies otrais Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kura programmā šogad iekļauti mākslinieki no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Kanādas un Norvēģijas. Festivāls jau otro gadu pulcē māksliniekus, kuru darbi iedzīvojas pilsētvidē. Kultūras rondo studijā festivāla kuratore Marta Kontiņa, apvienību "Orbīta", kas radīs instalāciju “Parādības blakus”, pārstāv Artūrs Punte, bet par papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās stāsta jauno mediju māksliniece Līga Vēliņa. Sadarbībā ar vienu no pasaules nozīmīgākajiem multimediju festivāliem "Mutek", kas pirms 25 gadiem dibināts Kanādā, festivālā tiks piedāvāta trīs virtuālās realitātes mākslas darbu kolekcija, kurus veidojuši mākslinieki France Džobina  (France Jobin) un Markuss Hekmans (Markus Heckmann), Kloja Aleksandra Tomsone (Chloe Alexandra Thompson) un Metjū Edvards (Matthew Edwards), kā arī Line Katčo (Line Katcho). Mākslas darbi no unikālām dzīvām performancēm ir pārtapuši virtuālās realitātes pieredzēs, kas dod iespēju tos pieredzēt mākslas baudītājiem visā pasaulē un parāda mūsdienu tehnoloģiju piedāvāto mākslas formu daudzveidību un iespējas. Jauno mediju mākslinieki Līga Spunde, Līga Vēliņa, Alvis Misjuns un Lauris Taube festivālā piedalīsies ar papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās, kuri tematiski pievēršas gan Valmieras pilsētvides izziņai, gan kultūrvēstures aspektiem. Tie ir mākslas darbi publiskā telpā, kas ar digitālo tehnoloģiju palīdzību veido saspēli ar apkārt esošo un ļauj ieraudzīt pilsētu pavisam citā gaismā.  Apvienība "Orbīta" (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) īpaši festivālam radījusi dialoģisko gaismas instalāciju pilsētvidē "Parādības blakus", kas būs multimediāls priekšmetu priekšnesums, ko izspēlē divi nepareizi novietoti automobiļi, kas savstarpēji sarunājas. Savukārt multimediju mākslinieka Mārtiņa Dāboliņa un komponista Džeikina Pusona (Jachin Pousson) veidotā instalācija ar performances elementiem "Teleempātija" ļaus ielūkoties reālā laika smadzeņu procesos. Mākslinieki trīs dienu garumā – no 29. februāra līdz 2. martam – Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas bijušajā peldbaseinā sevi pakļaus 27 dažādām pieredzēm ar mērķi noskaidrot, vai emocijas, ko mēs izrādām ar sejas ekspresijām, ir tādas pašas, kā mēs jūtamies iekšēji. Skatītāji varēs vērot performances un projekcijas ar abu mākslinieku smadzeņu darbību reāllaikā. Šogad festivālā veidota arī īpaša mākslas un izglītības programma jauniešiem, kuras ietvaros radīti pieci jaundarbi, kas multimediju valodā runā par aktuālām tēmām – dabas aizsardzību, ķermeņa brīvību, paaudžu konfliktiem u.c.

"Ir jāsaprot pēctecība – bez pagātnes tagadne un nākotne nav iespējama," uzsver Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un kuratore Inese Baranovska, ar kuru kopā atskatāmies uz muzeja vēsturi, ielūkojamies rūpīgi veidotajā  mākslas kolekcijā, kā arī noskaidrojam, kā muzejs gatavojas svinēt savu 35. dzimšanas dienu. Jau pavisam drīz – 8. februārī – jubilejas gads tiks atklāts ar Rotu mākslas biedrības izstādi "Skārien-jūtīgs", kurā piedalīsies daudzi Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki... Inta Zēgnere: Muzejs, kura iepriekšējais nosaukums bija Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, dibināts 1989. gada 6. jūlijā. Tas bija laiks pirms Atmodas, un laikrakstā "Literatūra un Māksla" jau parādās raksti arī par pirmajām izstādēm, tai skaitā, Inese, arī tavi raksti. Kas šajās telpās atradās pirms tam? Inese Baranovska: Mūsu ēkas vēsture ir ļoti sena, tā sniedzas līdz pat 13. gadsimta sākumam, kad tika dibināta Rīga. Precīzu datu nav, bet varētu teikt, ka ēkas vēsture aizsākusies jau 1204. gadā. Tolaik tā bija Svētā Jura baznīca, arī klosteris un hospitālis, un pēc vairākiem ugunsgrēkiem reformācijas laikā 17. gadsimtā centrālā ēka tika pārveidota par noliktavu. Un noliktava tā bija gan 18. un 19. gadsimtā, gan arī 20. gadsimtā – visu padomju laiku, un tikai 80. gadu vidū, kad strauji notika Vecrīgas renovācija un, pateicoties poļu restauratoriem, tika renovēts viss Konventa sētas kvartāls, Rīgas domei radās ideja, ka būtu nepieciešams šāds muzejs. Jo astoņdesmitie gadi ir laiks, kad visur Eiropā un pasaulē tika dibināti šāda formāta dekoratīvi lietišķās mākslas vai dekoratīvās mākslas muzeji. Taču laiki mainās, un vairāk kļuva aktuāls tieši dizaina termins – līdz ar to pārveidojās arī muzeja identitāte. Ja sākotnēji mūsu kolekcijas pamatā bija dekoratīvi lietišķā māksla un tie vairāk bija mākslinieku unikālie darbi – keramika, tekstils, koks, metāls, ādas, plastikas izstrādājumi, stikls, tad kopš 2005. gada veidojam dizaina kolekciju un fokusējamies uz stāstu par dizainu. Dizaina terminu šobrīd vērtējam daudz savādāk. Ja gadsimta sākumā, runājot par Jūliju Straumi, Jūliju Madernieku vai Ansi Cīruli, mēs neteicām, ka tas ir dizains, tad šobrīd, atskatoties uz šo meistaru daiļradi no šodienas perspektīvas, varam teikt, ka viņi visi bijuši arī dizaineri. Kas ir lielākās vērtības, kas muzejā rodamas un pie kurām tev pašai patīk visvairāk pakavēties?  Porcelāna un fajansa trauku apgleznošanas darbnīcā „Baltars” tapušie darbi, protams, ir viena no mūsu virsotnēm, bet ir arī citi mūsu pīlāri: Jūlijs Madernieks, Jūlijs Straume, Ansis Cīrulis, Romans Suta… Tāpat Rūdolfa Heimrāta tekstildarbi, Pētera Martinsona keramika. Ir arī turpinājums – sešdesmitie, septiņdesmitie gadi un – mūsdienas. Mēs turpinām papildināt mūsu krājumu. Ir jāsaprot pēctecība: bez pagātnes nav iespējama tagadne un nākotne. Tā ka mums ir gan dizaina klasiķi, gan kinētiskās mākslas klasiķu darbi – Valdis Celms, Artūrs Riņķis, un mums ir arī jaunais mākslinieks Germans Ermičs – ļoti perspektīvs dizainers, kurš šobrīd nominēts balvai "Kilograms kultūras". Ļoti priecājamies, ka varam papildināt savu krājumu ar ļoti aktuāliem un jauniem radošā un unikālā dizaina darbiem, veidojot stāstu par pēctecību.  Kā domājat svinēt savu jubileju? Nu jau gads ir sācies… Īstā dzimšanas diena ir vasarā, tādēļ mums ir speciāla programma ar nosaukumu "Dizaina procesi tuvplānā", kas sāksies aprīlī. Tās būs piecas pop-up izstādes saistībā ar aktuālo dizainu un rūpniecisko dizainu, kas mazāk pārstāvēts mūsu kolekcijā, krājumā un ekspozīcijā, bet tieši tāpēc mēs vēlamies par to runāt. Šo projektu veidojam sadarbībā ar 2023. gadā dibināto biedrību "Dizaina eksporta alianse", kurā apvienojušies nozīmīgākie eksporta preču piedāvātāji un dizaina kompānijas, tādas kā "an & angel", "Madara", "Vaidavas keramika", "Mamma Lampa" un citi. Sadarbībā veidosim nelielas pop-up izstādes, uz kuru pamata notiks stāsti, tikšanās ar dizaineriem: stāstīsim par dizaina procesu, sākot no baltas lapas un zīmuļa, kad mākslinieks savu ideju vispirms iemieso, un kas notiek pēc tam un kā tas viss top, lai cilvēki saprot, ka jebkura krūzīte vai bļodiņa ir vesels stāsts. Bet jums jau ir arī klasiķi. Pērn 140. jubileju svinējām Ansim Cīrulim, bet 2020. gadā par godu Jūlija Madernieka 150. jubilejai bija izstāde un grāmata. Arī šogad droši vien plānota kāda speciāla jubileja? Jā, 150.dzimšanas dienu atzīmēsim [tekstilmāksliniekam]Jūlijam Straumem, bet šis formāts būs mazliet citādāks – tā nebūs izstāde, bet gan lielāks pasākumu cikls ar nosaukumu "Laikmeta straume. Jūlijam Straumem – 150". Tie būs zinātniskie lasījumi ar divām sesijām – pavasarī un rudenī, speciāla izglītības un publisko pasākumu programma. Savukārt muzeja otrā stāva pastāvīgajā ekspozīcijā "Klasiskās vērtības" būs ļoti interesanta Jūlija Straumes maz redzētu darbu ekspozīcija no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja grafikas darbu krājuma. Tie būs Jūlija Straumes meti tekstildarbiem. Savukārt pavasarī būs interesants projekts sadarbībā ar Azerbaidžānu – tiks izstādīti azerbaidžāņu paklāji, bet ar tiltu uz pagātni, jo savulaik Jūlijs Straume bija devies zinātniskās izpētes ekspedīcijā uz Kaukāzu, kur pētīja Kaukāza paklājus, tai skaitā Azerbaidžānas reģiona paklājus, un šo izstādi mēs veidosim arī par šo tradīciju pētniecību un pārmantojamību. Lai gan Latvija no Azerbaidžānas ir tik tālu, ornamentālajos rakstos, ornamentālajos simbolos un tekstila darbu nozīmībā mūsu tautu kultūrās paklāji un ornaments ir ļoti būtisks rādītājs. Kopumā šogad mūsu izstāžu programma būs blīva, veltīta kultūras mantojumam, veltīta tās skatījumam un lasījumam no mūsdienu perspektīvas. Un gadu mēs atklāsim pavisam drīz – 7. februārī. Jau no 8. februāra līdz 21. aprīlim līdz ar mūsdienu aktuālo mākslu skatītājiem būs apskatāma Rotu biedrības izstāde "Skārien-jūtīgs"… Vairāk – audioierakstā.

Pagājušā gada nogalē pārmaiņas piedzīvojusi Latvijas Jaunā teātra institūta un festivāla „Homo Novus” vadības komanda: institūta un festivāla mākslinieciskās vadītājas pienākumus no austrāliešu kuratores Bekas Bergeres pārņēmusi viena no festivāla producentēm, kultūras kritiķe Santa Remere. Pēc trīs pasaules elpas piepildītiem gadiem Bergeres vadībā „Homo Novus” vēlas akcentēt ciešāku sadarbību ar vietējo kultūras vidi un sola arī turpmāk būt „visiem neērts, provocējošs un suģestējošs”. Saruna ar Latvijas Jaunā teātra institūta māksliniecisko vadītāju Santu Remeri un ilggadējo producenti Sandru Lapkovsku. Uz sarunu Latvijas Radio studijā Santa Remere ierodas ar lielu, rūtainu tirgus somu, pilnu ar grāmatām. Un par to ir ļoti interesants stāsts. Arī ziemas vidū Latvijas Jaunā teātra institūts ir ceļā gan simboliski, gan gluži praktiski. Izmaiņas institūta un festivāla „Homo Novus” mākslinieciskajā vadībā ir viens no mūsu tikšanās iemesliem. Pirms trim gadiem no ilggadējās direktores Gundegas Laiviņas „Homo Novus” un visa LJTI māksliniecisko vadību pārņēma Beka Bergere – austrāliešu kuratore, producente un māksliniece, kura festivālu „Homo Novus” pirmoreiz apmeklēja 2018.gadā, un, pēc pašas vēlāk intervijās teiktā, sajutās šeit kā mājās. Drīz vien viņa kļuva par visa festivāla radošo „motoru”, turpinot Gundegas Laiviņas atvērtības principu un īpaši akcentējot visas sabiedrības iekļaušanu laikmetīgā teātra procesā. Sarunāt Beku Bergeri uz šo interviju diemžēl neizdodas, tāpēc jautāju Santai Remerei un Sandrai Lapkovskai, kāds ir pārmaiņu iemesls.

Cilvēka, tehnoloģijas un grāmatas attīstība – šādu trijstūri apmeklētājiem piedāvā jaunākā Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde „Teksts mūs neinteresē”. Pievēršot  uzmanību grāmatas materialitātei un formas noturībai no Gūtenberga preses revolūcijas līdz "Apple Macintosh" ieviestajām pārmaiņām, ekspozīcijā īpaši izcelts Rīgas pirmais iespiedējs Nikolauss Mollīns. Izstāde ir viena no centrālajiem cikla „Latviešu grāmatai – 500” šī gada notikumiem. Ar izstādes veidotājām tiekos dienu pirms atklāšanas, dažas izstādes daļas vēl procesā, taču galvenais paveikts. Nolemjam sarunu sākt pie ieejas izstādē, kur uz dzeltena režģa fona uzraksts „Teksts mūs neinteresē”. Iesāk izstādes kuratore un projekta vadītāja Ineta Vaivode. Dizainere Madara Lesīte-Volmane papildina par ekspozīcijas krāsu izvēli. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beate Orlova pirms došanās ekspozīcijā ieintriģē. Ieejot izstāžu zālē, kas veidota kā liels spēļu laukums ekrānā, pirmais, ko ieraugām, ir spēle „Čūska”, kura kādā brīdī pārtop telpiskā objektā. „Titullapa” ir uzraksts ekspozīcijā, kam pievēršam uzmanību, vitrīnā aiz stikla - 1625.gada Hermaņa Samsona sprediķu grāmata iespiedēja Nikolausa Mollīna izdevums. Beate Orlova  izceļ titullapu nozīmi drukātām grāmatām, jo pašas pirmās iespiestās grāmatas (50 gadu periodā) bijušas bez titullapas. Sadarbībā ar vairākām tipogrāfijām, apmeklētājiem pieejama Latvijas mūsdienu tipogrāfiju grāmatu izlase, grāmatas, ar kurām lepojas. Turklāt tās varēs pašķirstīt, paturēt rokās, aptaustīt materiālu, jo grāmatas materialitāte ir ļoti būtiska, to vēlas izcelt arī izstādes „Teksts mūs neinteresē” veidotāji. Izstāde „Teksts mūs neinteresē” skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5.stāvā un būs aplūkojama  līdz 2025.gada 30.augustam.

No vasaras saulgriežiem, pieskaņojoties Dziesmusvētku 150. gadadienai, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā bija skatāma izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”, kas izpelnījās lielu apmeklētāju interesi. Sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju tapušajā izstādē pirmo reizi uzmanības centrā bija šis greznais un simboliskais sievietes apģērba elements - vainags. Izstāde Brīvības bulvārī 32 būs atvērta vēl līdz 30. decembrim, bet visiem interesentiem nu ir pieejams arī bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu.Tas tapis kā muzeja izstādes katalogs, kurā pētāmas gan  krāšņo dažādu laikaposmu vainagu fotogrāfijas un vēsturiskie attēli, gan pētnieciski raksti un speciāli izstādei rakstīta laikmetīgā dzeja. Grāmatā ietverta lielākā daļa muzeja kolekcijā esošo un izstādē eksponēto – apmēram 40 arheoloģisko un 100 etnogrāfisko vainagu. Pētnieciskajos rakstos pirmo reizi detalizēti sniegta informācija par to izgatavošanas un nēsāšanas tradīcijām, sākot no 6./7. gs. mijas līdz pat 19. gs. Aplūkoti arī restaurēšanas izaicinājumi, ar kādiem sastopas muzeja speciālisti, pūloties saudzīgi atjaunot vēsturisko priekšmetu sākotnējo izskatu. Vainagu veidošanā izmantotos materiālus un darināšanas prakses tuvāk ļauj iepazīt attēlos izceltās detaļas un fotopalielinājumi. Tāpat izdevumā apskatīta vainaga loma folklorā, kāzu tradīcijās, Dziesmusvētkos un modē, tā nozīme kā atzinības, varas un dižciltības simbolam. Grāmatā lasāms arī par vainaga attēlojumu Latvijas vizuālajā mākslā, kurā tas sākotnēji izpaudās tradicionālās kultūras koda robežās, bet 21. gadsimtā, saturiskajām interpretācijām kļūstot aizvien drosmīgākām, kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, iemieso sabiedriski aktuālas tēmas. To apliecina grāmatā ietvertās Latvijas Mākslas akadēmijas jaunākās paaudzes mākslinieku izstādei radīto 25 laikmetīgo vainagu variācijas un to raksturojumi. Ietilpīgus poētiskus vēstījumus dzejā speciāli izstādei uzrakstīja Eduards Aivars, Andris Kalnozols, Ilmārs Šlāpins, Ivars Šteinbergs un Krišjānis Zeļģis. Šo piecu dažādu paaudžu latviešu dzejnieku rakstītais publicēts arī grāmatā. Ar vienu no grāmatas autorēm - LNVM Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri - tikās Dina Dūdiņa-Kurmiņa, izvaicājot par 6. gadsimta vainagiem, kuru spozmi varam tikai iztēloties; par greznajiem līgavu vainagiem, kurus mēdza aizņemties; par Mākslas akadēmijas studentu jaunradītajiem vainagiem – mākslas darbiem - un iespēju izstādi skatīt līdz pat šī gada beigām. Irita Žeiere: Darbs pie izstādes un grāmatas notika vienlaikus, un abi bija vienlīdz sarežģīti. Tas burtiski bija maratons sprinta tempā, kā teica viena mana kolēģe. Manuprāt, ļoti labs apzīmējums, jo viss darba process bija ārkārtīgi saspringts. Grāmata nu ir gandrīz vēl silta, pirms dažām dienām iznākusi, burtiski aizvakar to saņēmām un uzreiz arī laidām klajā. Bet darbs tiešām bija ļoti sarežģīts, un par to, ka grāmata iznāca, paldies jāsaka Kultūrkapitāla fondam, kas šai grāmatai piešķīra finansējumu.  Kas Jums pašai bija pārsteidzošākais? Izstādē ir skatāmi vainagi no 6. gadsimta. Redzot, no kādiem fragmentiem vainagi restaurēti, tas šķiet alķīmiķu cienīgs darbs.  Tieši tā. Par pašiem senākajiem vainagiem es, protams, diezgan daudz zinu, tā kā esmu arī arheoloģe un pati esmu daudzus vainagus atsegusi, atklājusi, pētījusi. Bet mans lielākais pārsteigums bija fantastiskais darbs, ko veica mūsu restauratori, lai varētu šos vainagus parādīt izstādē. Vēl mani ārkārtīgi pārsteidz mūsdienu mākslinieku radošās domas un idejas, tiešām fantastiski.  

Lielākajai daļai no mums, iespējams, izpratne netiek līdzi tam, cik strauji mākslīgais intelekts ienāk mūsu dzīvē. Cik tālu sniedzas cilvēka prāta spējas aizvien jaunos izgudrojumos un izpratne ne tikai par katra šāda izgudrojuma noderīgumu, bet arī kaitējumu? Kā mākslīgā intelekta risinājumi šobrīd palīdz IT un bioloģijā, un cik liela nozīme to izstrādē ir dizainam? Par to raidījumā "Kāpēc dizains" sarunājamies ar bioloģi, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātnieci Evu Emīliju Česli un "Accenture" Informāciju studiju tehnisko vadītāju Marku Petrovu.

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

Rīgas domes jaunā «Sadarbības koalīcija» paraksta sadarbības memorandu; par mēru virza Vilni Ķirsi. Premjers Kariņš oficiāli iesniedz prezidentam demisijas rakstu. Uz Latvijas Baltkrievijas robežas palielinās nelegālās robežas šķērsošanas mēģinājumu skaits.

Tokijā, Ikebukuro, B-Gallery atklāta jau otrā Japānas–Latvijas miniatūrgrafikas izstāde. Tā tapusi kā nākamais solis Latvijas un Japānas sadarbības veicināšanā starp abu valstu māksliniekiem, kuru radošās izteiksmes valoda ir grafika. Par izstādi iztaujājam vienu no izstādes kuratoriem Jāni Murovski. Sadarbībai starp Latvijas un Japānas grafiķiem ir ielikts liels pamats. Jānis Murovskis to sauc par 15 gadu projektu, un viņa ieguldījums tajā ir vērā ņemams. 2009. gadā radies pirmais kontakts ar dažiem japāņu māksliniekiem, kas turpinājies arī vēlāk. Japāņu mākslinieku darbu izstāde ar nosaukumu „Japānas stāsti” notika Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Paši mākslinieki neatbrauca, jo sākās Covid-19 pandēmija, bet izstāde bija. Pēc tam japāņi paaicināja Latvijas māksliniekus pie sevis, un tā 2021.gadā notika pirmā miniatūrgrafikas izstāde Tokijā. Latvijas dalībnieku atlasi uzticēja veikt Jānim Murovskim, un tie bija piecu, galvenokārt, pedagogu darbi no grafikas katedras. Otrajā miniatūrgrafikas izstādē, kas pašlaik skatāma  Tokijā, Latviju pārstāv septiņi mākslinieki. Tagad kārta Japānas grafiķu izstādei Latvijā, un tāda ļoti iespējams arī notiks, vēl tikai jāizdomā, spriež Jānis Murovskis, vai tā būs 3. Japānas–Latvijas vai varbūt Rīgas miniatūrgrafikas izstāde. Starp citu, pēdējā Japānas grafikas izstāde pie mums notikusi pagājušā gadsimta 80. gados, toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā. Tikmēr Otrā Japānas–Latvijas miniatūrgrafikas izstāde B-galerijā, Tokijā, būs skatāma līdz 13. augustam.

Jau vairāk nekā mēnesi Rīgas domes koalīcija darbojas "savstarpējā kašķa režīmā", kas sākās  ar izmeklēšanu pret  pilsētas Satiksmes departamenta  amatpersonām, kuras jau atgriezušās amatos, bet no amata aizgājis bijušais mērs Mārtiņš Staķis. Pa vidu izskanēja tādi savstarpējie apvainojumi, ka bija grūti iedomāties, kā domes koalīcija varēs sastrādāties. Tomēr četras frakcijas nonākušas pie secinājuma, ka tās nevēlas nonākt līdz ārkārtas vēlēšanām galvaspilsētā, tāpēc  turpina meklēt tālākās sadarbības kopsaucējus. Vai viņiem tas izdosies, Krustpunktā analizē politologs, Latvijas Universitātes pētnieks Juris Rozenvalds, laikraksta "Diena"žurnālists Atis Rozentāls un domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka.  

12. jūlijā sācies un līdz 8. augustam turpināsies 36. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms 2023", kura koncertu programmās skan mūzika no pirmatskaņojumiem līdz klasikai, tiek atzīmēta izcilā vācu komponista Makša Rēgera 150 gadu jubileja un izskan latviešu mūzikā samērā reti piedzīvota satikšanās – orķestris un ērģeles. Festivāla gaitā būs baudāmas arī smilšu skulptūras ukraiņu mākslinieces Tatjanas Gavriļenko izpildījumā, kas apvienosies ar Larisas Carjkovas uzburtajām ukraiņu ainavām ērģeļmūzikā (23. jūlijā), būs dzirdams arī Rīgas Saksofonu kvartets (30. jūlijā) un sitaminstrumentu ansamblis "Riga Percussion" (6. augustā).   Festivālā kopumā piedalās 11 izcili latviešu un ārzemju ērģelnieki. Interesanti, ka festivālam, kas šogad notiek jau 36. reizi, pārrāvuma šo gadu laikā nav bijis. "Pat pandēmija nespēja ietekmēt šī festivāla norisi! Tas notiek ļoti aktīvi, kā allaž, ar ļoti daudzveidīgām, dažādām programmām gandrīz vai mēneša garumā, un par to tiešām ir liels prieks. Nenoliegsim arī, ka Rīgas Domā var ienākt atveldzēties ne tikai mūzikas skaņās, bet arī karsto laikapstākļu dēļ," uzsver ērģelnieks, Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis, kura pārziņā festivāla rīkošana ir kopš 2019. gada. "Bet nav jau tā, ka atnāk Aigars Reinis un vienā vakarā izdomā pilnu programmu," pasmaida ērģelnieks. "Programma top ciešā sadarbībā ar māksliniekiem, un tā tas bijis vienmēr. Mākslinieku individuālais redzējums festivāla programmā ienes interesantus virzienus, dažādību, un mans uzdevums ir visu salikt pa plauktiņiem un interesantākos projektus virzīt priekšplānā, pamanīt aktualitātes. Festivāla tapšana ir kopdarbs, veidojot tā programmu." Detalizētu stāstu gan par jau notikušajiem, gan gaidāmajiem festivāla koncertiem klausieties audioierakstā!

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ Rīgā notiks starptautiskais performances mākslas festivāls. Sagaidāmi vairāk nekā 50 dažādu performanču un ar šo mākslas veidu saistītie notikumu – lekcijas, meistarklases un pārsteigumi Rīgas ielās. Kultūras rondo sarunas par performanču mākslas daudzveidību un sadarbību starp mākslinieku un skatītāju. Iepazīstina Laine Kristberga, Laura Feldberga un Gundega Evelone. No 13. līdz 18. jūnijam Rīgā gaidāms starptautiskais performances mākslas festivāls "Starptelpa", kura tēma un galvenais vadmotīvs šogad būs "Kolaboratīva autorība" – sadarbība starp mākslinieku un skatītāju, pārkāpjot šķietami slēgtās mākslas radītāja un vērotāja robežas. Festivāla organizatori – Latvijas Performances mākslas centrs – aicina skatītājus kļūt par dalībniekiem un līdzautoriem vietējo un ārvalstu mākslinieku īstenotās performancēs.

Iedvesmojošs piedzīvojums saskarē ar laikmetīgo mākslu – tāds ir Mākslas centra „Noass” un mākslas studijas „Fargefabrikken” ceļojošās laikmetīgās mākslas projekts „Māksla uz riteņiem”. Sadarbībā ar četriem māksliniekiem izveidota mobila, ceļojošā mākslas izstāde, kā arī pavadoša izglītības programma ar starpdisciplināriem darbiem. Projekts adresēts bērniem un jauniešiem, un līdz maijam izstādi pieredzējuši skolēni Vidzemē, Sēlijā un Latgalē. Pirmdien, 5.jūnijā „Māksla uz riteņiem” bija piestājusi uz AB dambja, pie peldošā mākslas centra „Noass”. Pie mākslas centra „Noass” piestājuši divi mikroautobusi, viens košāk dzeltens, otrs pelēcīgs, abi vienos zīmējumos. Katrā no tiem iekšā – mākslas darbi, bet pa vidu laukums – vesela pasaule, kur radoši darboties ar dažāda izmēra ģeometriskām figūrām. Ceļojošā mākslas izstāde „Māksla uz riteņiem” pie skolēniem devās jau pavasarī, par pieredzēto stāsta viena no mediatorēm Endīne Bērziņa. Atklāšanā uz AB dambja paldies vārdi izskan visiem projektā iesaistītajiem. Uzsverot  inovatīvo izstādes formātu, kas ir mobils, ceļojošs, liela loma bijusi arī koprades darbnīcām, un izstādes kuratore Sandra Ķempele īpaši izceļ māksliniekus. Izstādi „Māksla uz riteņiem” šopavasar pieredzējuši vairāk nekā 1700  skolēnu  Latgalē, Vidzemē un Sēlijā. Par inovartīvo projektu man iespēja iztaujāt izstādes kuratori Sandru Ķempeli, kura atzīst, ka vēlējušies veidot izstādi, kas radītu  prieku un laimes sajūtu. Interesējos, kā kuratore izvēlējusies māksliniekus, un uzzinu, ka viņai bijuši padomā jau daži, bet norvēģu mākslinieci Ūdu Bremnes atradusi, pētot viņas darbus. Izstādes tapšanas laikā mākslinieki arī sadarbojušies ar skolām Jūrmalā un Bolderājā, ar bērniem strādājuši koprades darbnīcās un daudzas viņu idejas skatāmas izstādē. „Māksla uz riteņiem” ceļojumu turpinās un piestās ne tikai pie skolām. Jau šīs nedēļas nogalē ceļojošā mākslas izstāde būs Cēsīs, sarunu festivālā „Lampa”.

Ilgtspējība kā misija globālā un Latvijas kontekstā, apzinoties diasporas pētnieku iespējamo pienesumu Latvijai dažādu izaicinājumu risināšanā – šis temats pārrunāts Latvijas studentu un pētnieku asociācijas konferencē, kas nesen norisinājās Lielbritānijā. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kā attīstās sadarbības tilti starp Latvijas un diasporas pētniekiem un kā norit gatavošanās V Pasaules latviešu zinātnieku kongresam “Zinātne Latvijai”, kas norisināsies jūnija beigās. Diskutē Laura Bužinska, #esiLV kuratore #ziniLV pasākumiem, Sandra Martinsone, Latvijas studentu un pētnieku asociācija Lielbritānijā pārstāve, pārzina ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības politiku, un Linda Zeilina, starptautiska ilgtspējīgu finanšu centra (International Sustainable Finance Centre) dibinātāja un vadītāja un Eiropas Savienības ilgtspējīgu finanšu platformas locekle, Obama fonda izvēlēta viena no Eiropas līderēm.

Saeimā ir izveidota parlamentāriešu darba grupa, lai veicinātu sadarbību ar diasporu - veidotu ciešāku saikni ar tautiešiem ārvalstīs, kā arī dialoga formā skaidrotu aspektus, kas būtiski tautiešiem gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tāda parlamentāriešu grupa nodibināta pirmo reizi Saeimas vēsturē un raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts skaidrosim, ko tas nozīmē diasporai, kāds būs šīs darba grupas pienesums, kādos virzienos tā darbosies, vai uzrunās tikai pilsoniski aktīvo diasporas daļu, un ko vispār nozīmē aktīvs pilsonis diasporā. Tēmu komentēt palīdzēs Saeimas deputāte Irma Kalniņa, Eiropas latviešu jauniešu biedrības “Eiropas jaunieši” biedrs Ernests Barons, Kustības "#esiLV" valdes locekle Elīna Pinto.   

Sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru DIENA PĒC autori izvaicā jaunuzņēmumu pārstāvjus par viņu biznesa idejas rašanos un par ceļu uzņēmējdarbības attīstīšanā. Šajā epizodē tiekamies ar uzņēmumu Qticket, kurš izstrādājis mobilo lietotni, kas ātri un vienkārši dod iespēju iestāties rindā un pierakstīties uz vizīti attālināti. Kā radās ideja par šī produkta izveidi? Kādi ir jaunuzņēmuma attīstības plāni? Par šiem jautājumiem ar DIENA PĒC autoru Oskaru Priedi sarunājās Kaspars Rāzna no Qticket.

Mūziķe Katrīna Gupalo, jau no kara sākuma aktīvi pauž atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krievijas militāro agresiju un  ieskaņojusi vairākas dziesmas kopā ar Ukrainas dziedātajiem. Kultūras rondo par jaunāko ieskaņojumu saruna ar Katrīnu Gupalo un Edgaru Vilcānu. Šis ir Lielais karš, tā intervijā saka dziedātāja Katrīna Gupalo, kurai tētis ir ukrainis, bet mamma – latviete, savukārt Edgaram Vilcānam – tētis ir latvietis, mamma – ukrainiete. Viņi abi un ukraiņu mūziķes Latvijā ir vienojušies dziesmā un arī kopīgā akcijā, vācot līdzekļus Kijivas Drāmas un komēdijas teātra aktierim Mihailam Dosenko, kurš tagad ir snaiperis un no skatuves karā aizgāja jau pirmajās dienās. Dziesmu “Kamēr pret sauli kāpu” ar Māra Čaklā vārdiem Katrīna Gupalo ir iedziedājusi kopā ar grupu “Varakuta”, kurā apvienojušās ukraiņu dziedātājas, kuras šobrīd Latvijā radušas patvērumu no kara šausmām Ukrainā. Ierakstā skan arī Ivana Dorna, kurš pagājušā gadā iedziedāja "Dod pieci!" himnu, balss. Ieraksta producents ir Edgars Vilcāns. Dziesmu “Kamēr pret sauli kāpu” Katrīna Gupalo radīja šovasar, kad Osokina Brīvības festivāla Ukrainai ietvaros satika un iepazina neskaitāmas ukraiņu mūziķes, kuras bijušas spiestas atstāt savas mājas, savu darbu, ģimenes, savus mīļotos vīriešus un doties bēgļu gaitās. 1965. gadā radītās Māra Čaklā dzejas rindas no krājuma “Kājāmgājējs un mūžība” tik trāpīgi ataino šī brīža skaudro realitāti miljoniem sieviešu dzīvēs: “Kamēr pret sauli kāpu, mēness uzlēcis. Gribējās sasildīties - aukstā gaismā nu viss”.   Sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, ukraiņu biedrību konfederāciju “Viche” un labdarības fondu Ziedot.lv uzsākta jauna ziedojumu vākšanas akcija “Džips ukraiņu aktierim - snaiperim”. Tās laikā cilvēki aicināti ziedot Kijivas drāmas un komēdijas teātra aktierim Mihailam Dosenko, kurš nu ir snaiperis Ukrainas armijas operatīvās reaģēšanas 14. brigādes 4. bataljonā un kuram šobrīd vitāli ir nepieciešams automobīlis - džips ar uzstādītu speciālo aprīkojumu ieročiem Krievijas armijas atvairīšanai. Šāda automobīļa iegāde un piemērošana Ukrainas armijas vajadzībām izmaksā 15 000 eiro. Ukraiņu biedrību konfederāciju “Viche” sagatavos un nogādās speciāli aprīkoto automobīli 14. brigādei Ukrainā. Sarunas laikā 24. februāra rītā Edgars Vilcāns atklāj, ka jau ir saziedoti nedaudz vairāk kā 500 eiro.  

Sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru DIENA PĒC autori izvaicā jaunuzņēmumu pārstāvjus par viņu biznesa idejas rašanos un par ceļu uzņēmējdarbības attīstīšanā. Šajā epizodē tiekamies ar uzņēmumu Adventum Tech, kura galvenais darbības virziens ir būvniecības procesu automatizācija. Lai izveidotu caurspīdīgus būvniecības procesus, tika izveidots unikāls risinājums - sensors LiveLoud, kas uzrauga pagaidu pastāvīgo balstu nestspēju. Kā radās ideja par šī produkta izveidi? Kādi ir bijuši jaunuzņēmuma lielākie klupšanas akmeņi un izdošanās? Par šiem jautājumiem ar DIENA PĒC autoru Kristapu Pētersonu sarunājās Ņikita Gorbatko no Adventum Tech.

Rīta pārdomas par tēmu: Warrens Buffets esot teicis, ka meklējot cilvēkus, kurus pieņemt darbā, ir nepieciešams meklēt 3 īpašības: godprātību, inteliģenci un enerģiju. Un, ja viņiem nav pirmā, tad pārējās 2 Tevi nogalinās.

Rimi Baltic var lepoties ar sevi kā dabai draudzīgu uzņēmumu CO2 mazināšanai, savā darbā ieviešot dabai draudzīgas saldēšanas iekārtas, optimizējot loģistikas ķēdes, pērkot zaļo enerģiju un veicot citus pasākumus. Vai līdz 2030. gadam iespējams sasniegt mērķi - nulles emisijas? Kādas ir vadlīnijas, lai to sasniegtu? Kas notiek ar pārtikas pārpalikumiem veikalā? Kā patērētājam novērtēt nepieciešamo pārtikas apjomu? Kā organizēt savu ledusskapi? Vai drīkst lietot produktus pēc derīguma termiņa beigām? Par to sarunā ar Eco Baltia valdes priekšsēdētāju Māri Simanoviču atklāj Rimi Baltic korporatīvās komunikācijas vadītāja Zanda Šadre.Support the show

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

Par smagi nākušajiem kompromisiem, jauno valdību veidojot, un sarežģītajiem uzdevumiem, kas tai būs jāpaveic, šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" saruna ar premjera amatam nominēto Krišjāni Kariņu.

Sadarbības platforma „Demogrāfisko lietu centrs” ir nākusi klajā ar Tautas ataudzes stratēģiju, kas ir pasākumu kopums, lai apturētu demogrāfisko rādītāju lejupslīdi un sekmētu un tautas ataudzi Latvijā. Pasākumu klāstā ir runāts gan par jaunu mājokļa politiku, lielākām sociālajām iemaksām un bērna kopšanas pabalstiem, gan veselības aprūpi dažādos aspektos, gan drošu vidi un kopumā pozitīvu attieksmi pret ģimenēm. Tur ir patiešām daudz priekšlikumu. Krustpunktā mēģinām apkopot un izcelt vismaz daļu no tiem un novērtēt gan to ietekmi, gan iespējas realizēt. Diskutē Demogrāfisko lietu centra vadītājs Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība), Saeimas deputāte Anda Čakša (Jaunā Vienotība) Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes doktorante Elza Lāma un Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.  

Sadarbības platforma „Demogrāfisko lietu centrs” ir nākusi klajā ar Tautas ataudzes stratēģiju, kas ir pasākumu kopums, lai apturētu demogrāfisko rādītāju lejupslīdi un sekmētu un tautas ataudzi Latvijā. Pasākumu klāstā ir runāts gan par jaunu mājokļa politiku, lielākām sociālajām iemaksām un bērna kopšanas pabalstiem, gan veselības aprūpi dažādos aspektos, gan drošu vidi un kopumā pozitīvu attieksmi pret ģimenēm. Tur ir patiešām daudz priekšlikumu. Krustpunktā mēģinām apkopot un izcelt vismaz daļu no tiem un novērtēt gan to ietekmi, gan iespējas realizēt. Diskutē Demogrāfisko lietu centra vadītājs Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība), Saeimas deputāte Anda Čakša (Jaunā Vienotība) Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes doktorante Elza Lāma un Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.  

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs.  Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās. Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs. Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu 13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā. Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti. Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija. Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vārds “guld/ kuld” ar nozīmi “zelts” ir pazīstams vairākās ap Baltijas jūru runātās valodās, līdzīgi latviešu valodā no svešvalodām aizgūta “rūme” jeb istaba. Projekts "KULDRUM" ir igauņu, zviedru, latviešu sadarbības projekts, kura mērķis ir radīt “zelta vietu” savstarpējai sadarbībai stāstniecības jomā. Iepazīstinām ar stāstniecības kustības dalībniecēm no kaimiņvalstīm, Latviju šai projektā pārstāv folkloras kopēja no Kuldīgas Ina Celitāne. "KULDRUM" savu darbību aizsācis pirms mazliet vairāk nekā gada, ar Ziemeļvalstu sadarbības atbalsta organizācijas Ziemeļu kultūras punkts finansējumu. Taču jau šobrīd izveidojusies komanda ir pārliecināta, ka vēlas darboties kopā arī turpmāk, iesaistīt aizvien jaunus dalībniekus. Pa daļai vēlējuma izteiksmē – vēlot "KULDRUM" visu ieceru izdošanos, prognozēju, ka par projektā iesaistītajām “zelta” sievietēm noteikti vēl dzirdēsim  pēc pieciem gadiem, kad Liepāja kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, kā satelītpilsētu pieaicinot arī Kuldīgu, jo projekta organizatore no Latvijas puses ir Ina Celitāne – kuldīdzniece, viņa nāk no pilsētas, kuras nosaukumā arī ir jau pieminētais zelts – “kuld”. Pandēmijas apstākļos lielākā daļa "KULDRUM" pasākumu līdz ir notikuši tīmeklī, dažas no projekta dalībniecēm klātienē ir sastapušās tikai pavisam nesen, kad jūnijā Kuldīgā notika "KULDRUM" tikšanās. Un tā bija arī mana iespēja Radio studiju piepildīt ar ļoti dzīvām, smejošām, dziedošām, igauniski, zviedriski, latviski runājošām "KULDRUM" projekta dalībniecēm. Projekta "KULDRUM" dalībnieces - Astrīdaa Selinga, Agnesei Sjoberga, Brita Bjorša no Zviedrijas, Kairo Leivi no Igaunijas, Ina Celitāne no Latvijas.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

Kā veiksmīgāk dažādu jomu zinātniekiem, pētniekiem un ar zinātni un inovācijām saistītiem uzņēmējiem tīkloties un veidot sadarbību visā pasaulē? Par vēlmēm, prioiritātēm un iespējām, kā arī Zviedrijas labo praksi interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes vecākā pētniece, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāve Ieva Puzo, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vecākā eksperte Anna Leiškalne, pētniece Upsalas Universitātē, Latviešu Akadēmiskās organizācijas Zviedrijā pārstāve Santa Slokenberga un kustības #esi.Lv valdes pārstāve Elīna Pinto, viņa arī IZM atbalstītā projekta „Zini.lv” kuratore.  

Cilvēks, kurš prasmīgi komunicē, sasniedz vairāk gan profesionāli, gan privāti. Darbā vai mājās mūsu sarežģījumos attiecībās ar otru cilvēku, visticamākais, problēma ir tajā, kā mēs komunicējam. Par laimi, tā ir prasme, kuru var attīstīt jebkurā brīdī un tā noder visās jomās.Reiz man ar kādu tuvu cilvēku sanāca pamatīga saķeršanās, kurā abi jutāmies ļoti sāpināti un nesaprasti, saruna bija smaga un tad kādā brīdī pēc nelielas klusuma pauzes viens no mums teica: "Bet kā tā var būt, ka mēs, divi cilvēki, kuri vēl viens otram labu un grib sadarboties, sarunas laikā, kurā cenšamies lietas risināt, jūtamies tik sāpināti?" Tas bija brīdis, kurā sapratu, cik smalka un nenovērtējami svarīga ir nevardarbīgās komunikācijas māksla. Komunikācija ir prasme, kas regulāri jātrenē, un reizēm tas nākas ļoti grūti, taču nu jau pēc vairāku gadu prakses (un gājis man ir visādi) varu teikt, ka tas noteikti ir tā vērts. Ir būtiski apzināties to robežu, kur beidzas situācijas un faktu konstatēšana, un sākas pieņēmumos balstīti "uzbraucieni", kas izārda veiksmīgu komunikāciju. Lai arī emocijās ir grūti saglabāt "veselo saprātu", saruna iegūst pavisam citu rezultātu un pēcgaršu, ja spējam savas sāpes izteikt cieņpilnā veidā pret otru, paliekot patiesam pret sevi.Ginta Gaumala ir gan vadītāja Argentīnas tango studijā El Abrazo, gan strādā uzņēmumā TrainingLab, kurā viņa veido un vada dažādas biznesa apmācības, tostarp tādas, kas palīdz uzlabot komunikāciju un gaisotni kolektīvā, kur ļoti būtiska loma ir cieņpilnai saskarsmei. Šajā sarunā Ginta dalījās ar stāstiem un piemēriem, kā turēties pie nevardarbīgas komunikācijas principiem, lai saruna ir vērsta uz sadarbību, vienlaikus nenodarot pāri arī sev.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:17 Kādi ir ieguvumi cilvēkiem, ja viņi savā komunikācijā arvien apzinātāk izvēlas nevardarbīgu komunikāciju16:16 Kāds ir patiesais vardarbīgas komunikācijas iemesls, un vai ir iespējams iemācīties komunicēt nevardarbīgā veidā26:11 Praktiski pielietojama formula un piemēri komunikācijai, kas vērsta uz sadarbību ar otru cilvēku42:53 Kā iedarbīgi runāt ar otru cilvēku par neizdarītām lietām, praktisks piemērs53:26 Cenšoties neievainot citus, pieskatīt, ka nenodari pāri sev1:00:02 Cik svarīgi ir iemācīties izpaust savas sajūtas pareizajos vārdos1:06:42 Kā rīkoties, ja pret tevi tiek vērsta vardarbīga komunikācija1:21:12 Vai neiesaistīšanās konfliktā vienmēr nozīmē situācijas ignorēšanu1:26:04 Kā pareizi formulēt savu vajadzību, lai komunikācija būtu vērsta uz sadarbību1:40:42 Kādā veidā ikdienā ir iespējams turēties pie nevardarbīgas komunikācijas principiem1:49:18 Kur plašāk var apgūt nevardarbīgas komunikācijas mākslu