Vai zini?

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs. Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā. Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā. Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks, Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību. Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem. Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons. Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos. Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem. Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām. Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs. Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs. Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes. 1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas. Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons. Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka. Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē. Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos. Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru. 1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju. Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis. Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru. Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē. Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas". Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ. Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā. Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni. Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai. Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē. 2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika. Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi. Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību. Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā. To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā. Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem. Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas. Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2] Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji. Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem. Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai. Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes? [1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums. [2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

Stāsta muzikoloģe, JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas klases vadītāja Kristiāna Vaickovska; pārraides producente – Zane Prēdele Oļģerta Grāvīša arhīvs (OGA) atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un glabā unikālas liecības par latviešu mūzikas personībām – materiālus, ko muzikologs Oļģerts Grāvītis vācis visa mūža garumā. Šogad, siltā piemiņā atzīmējot simtgadi, atceramies komponistu, muzikologu un daudzu iemīļoto profesoru Oļģertu Grāvīti (1926–2015). Latviešu mūzikas vēsturē Grāvītis atstājis ne tikai spilgtu, bet arī apbrīnojami radoši produktīvas personības nospiedumu. Grāvītis vispirms Mūzikas akadēmijā (toreizējā LPSR Valsts konservatorijā) studēja mūzikas vēsturi un bija viens no pirmajiem Mūzikas vēstures un teorijas katedras absolventiem, 1952. gadā to absolvējot kopā ar labi zināmiem muzikologiem – Jēkabu Vītoliņu, Liju Krasinsku un Nilsu Grīnfeldu. Kā pats rakstījis, tad 1954. gadā ar Raiņa dzejas iedvesmoto solodziesmu ciklu "Mēness meitiņa" uzdrošinājies aiziet pie toreizējā Latvijas Radio mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ivanova, kurš esot kategoriski pieprasījis ilgāk ar kompozīcijas "pašdarbību" nenoņemties, bet sākt nopietnas studijas. Un tā Grāvītis stājās no jauna konservatorijā, līdz 1960. gadā viņš ieguva arī kompozīcijas diplomu profesora Jāņa Ivanova klasē. Drīz pēc otrās absolvēšanas (1961) Grāvītis kļuva par mūzikas vēstures pasniedzēju savā alma mater, kurā bijis arī ilggadējs Mūzikas vēstures katedras vadītājs (1984–1993). Paralēli profesora darbam, pievērsies pētniecībai, darbojoties arī JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā. Bijušie studenti un kolēģi profesoru raksturo kā ļoti erudītu un atvērtu personību ar īpašu spēju runāt par mūziku un mūziķiem tik tuvi un personiski, ka lekcijās aiz aizkustinājuma nereti pat raisījušās asaras. Kādā intervijā Grāvītis atzinis, ka viņam jau kopš bērnības paticis runāt ar cilvēkiem. Māte gan vēlējusies, lai viņš kļūst par ārstu vai – vēl labāk – par mācītāju, taču padomju laikos tas nebija īsti iespējams. Savas stāstnieka prasmes Grāvītis lieliski izmantoja ne tikai pedagoģiskajā darbā, bet arī sarunās ar laikabiedriem visā pasaulē. Viņš nodibināja kontaktus ar dažādu paaudžu pārstāvjiem, izzinot arī veselu dzimtu vēsturi. Darbojoties JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā, kurā jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem atradās profesoram Jāzepam Vītolam piederošas lietas, Grāvītis uzsāka arhīva izveidi. Sākotnēji, kā liecina atsevišķu materiālu zīmognospiedumi ar norādi Jāzepa Vītola memoriālās istabas arhīvs, tika turpināta esošā krājuma pilnveide. Tomēr paralēli Grāvītis veidoja arī savu arhīvu, attiecīgi to apzīmogojot kā Oļģerta Grāvīša arhīvs. Grāvītis savu mūžu veltīja latviešu mūzikas vēsturei, īpaši mūža otrajā pusē mērķtiecīgi vācot dažādus avotus un atmiņu stāstus par mūzikas personībām, lai tos arhivētu, pēc iespējas pilnīgāk apkopotu un veidotu publikācijas. Tāpat šie unikālie materiāli kļuva par uzskates piemēriem mūzikas vēstures lekcijās. Viens no pēdējiem viņa plānotajiem darbiem bija latviešu mūzikas vēstures konspektu izdevums divās daļās, kas diemžēl palicis nepabeigts, tāpat kā vairākas citas ieceres. Īpaša interese profesoram bija par aizgājušajiem – gan tiem, kuri devās trimdā, gan tiem, kurus vardarbīgi izsūtīja. Viens no šādas intereses piemēriem ir diriģents, ērģelnieks un komponists Arnolds Kalnājs (dzimis Berkholcs), kurš bija arī viens no pirmajiem Grāvīša mūzikas skolotājiem Cēsu pusē. Kalnājs devās bēgļu gaitās, un viņa koris sekoja viņam līdzi. Grāvītis uzskatīja, ka Kalnājs ir viens no nepelnīti noklusētajiem trimdas mūziķiem. Kalnāja sieva Alma Kalnāja savās vēstulēs atklāj, ka pat attālināti Grāvītis spējis veidot un uzturēt ciešas un sirsnīgas attiecības: "[..] Lieki pieminēt, ka Jūsu vēstules vienmēr ir tik sirsnīgas, cauraustas ar labestību. Kā Jūs šīs īpašības varējāt saglabāt cauri visiem šiem tumšajiem 50 gadiem? Apbrīnojami!" Šobrīd arhīvā notiek aktīvs inventarizācijas darbs. Jau izpētītas materiālu mapes par aptuveni 550 personībām, kopumā ap desmit tūkstošiem avotu vienību. To vidū ir nošu manuskripti, fotogrāfijas, vēstules, periodikas izgriezumi un dažādi sīkiespieddarbi – programmiņas, biļetes, ielūgumi un apsveikuma kartītes. Arhīvā atrodamas arī nozīmīgas dokumentu kopas, tostarp publikāciju un grāmatu manuskripti, kā arī īpaši vērtīgi atmiņu stāsti un autobiogrāfijas. Bez personu mapēm tajā ir arī materiāli par reģionālajiem dziesmu svētkiem un vēsturiski nozīmīgiem amatierkoriem, kā arī ierakstu un fotomateriālu kolekcijas. Darbs pie inventarizācijas vēl turpinās. Oļģerta Grāvīša arhīvs, jeb – kā to šobrīd dēvē saīsinājumā – OGA, joprojām ir nozīmīgs krājums. Tas tiek izmantots pedagoģiskajā darbā un kā arhīvu prakses vieta, iedvesmo studējošo pētnieciskos darbus un rosina pētniekus gan turpināt Grāvīša iesāktās idejas, gan atklāt jaunas. Tādējādi arhīvs joprojām dzīvo un turpina papildināt latviešu mūzikas vēstures stāstu.  

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Viduslaikos, lai kļūtu par prasmīgu amatnieku un sava amata meistaru, amats bija jāapgūst, vairākus gadus strādājot par zelli. Zeļļi ierasti bija jaunieši jau saprātīgā un darbspējīgā vecumā, kuri bieži bija arī uzauguši amatnieku ģimenē. Kad jaunieši sasniedza vecumu, kurā sākās alkas pēc lielākas patstāvības kā tikai ģimenes darbnīcā, viņi varēja atsaukties citu amata meistaru meklējumiem pēc darbaspēka. Kad jaunietis tapa par amata zelli, viņš kļuva par sava meistara darbnīcas un mājsaimniecības daļu. Viņa ikdiena sastāvēja no aktīva darba kopā ar meistaru viņa darbnīcā, palīdzot darbos atbilstoši savām spējām un aktīvi apgūstot amata prasmi. Zeļļi mēdza uzņemties nelielus pienākumus, palīdzot ar materiālu sagādi, kā arī pievienojās meistaram tirgus laukumā vai izbraukuma darbos. Šī dzīvesveida, kas bija pakārtots, lai asistētu savam meistaram, dēļ, jaunais zellis vēl nevarēja arī precēties – tam tomēr bija nepieciešams savs pavards un lielāka profesionālā un ekonomiskā neatkarība. Sākot savas amata apmācības, zeļļi bieži kļuva arī par konkrētā amata kopienas daļu. Vairāku amatu ģilžu šrāgās arī kontrolēja zeļļu dzīvi gan saskarsmē ar meistaru, gan nosakot pieņemamu uzvedību privātajā un publiskajā vidē. Daudzi no šiem noteikumiem bija cieši saistīti ar disciplīnas ieviešanu jauno zeļļu vidū un šrāgu piemēri parāda, kādās nepatikšanās zeļļi mēdza iekulties. Rīgas kurpniekzeļļu 15. gadsimta šrāgas noteica, ka biedri nedrīkst nodoties azartspēlēm jeb kauliņu spēlei, par ko bija paredzēts sods mārka vaska. Taču, ja kāds kurpnieku vai kalēju zellis azartspēlēs tā aizrāvās, ka spēlējot pazaudēja savas drēbes, tam par šī kauna pieredzēšanu bija jānopērk ģildei muca alus. Kurpniekzeļļi tika arī brīdināti par pārmērīga alkohola lietošanu, kas varēja izvērsties gan nekārtībā, izlejot alu, gan tādā dzēruma pakāpē, kas noveda līdz sliktai dūšai. Lai to nepieļautu, zeļļu meistari varēja noteikt, ka zeļļiem jāmet dzeršana pie malas un jāiet gulēt – pēc tam, kad meistars to bija noteicis, vairs nedrīkstēja atvērt jaunu alus mucu vai piepildīt kādu kausu no jauna. Zeļļu skaidrība un gatavība darbam nākamajā dienā tomēr bija visu interesēs – ja zellis nākamajā dienā pēc izklaidēm nebija spējīgs pildīt savus darba pienākumus, meistaram iztrūka darbinieks, bet zellim – dienas alga. Šī riska dēļ, piemēram, drēbnieku zeļļi nedrīkstēja pavadīt nakti ārpus sava meistara mājas, bet kalēju zeļļiem noteikts, ka tie nedrīkstēja gulēt nakti meitu namā jeb bordelī. Vēl nepieredzējušajiem amatniekiem dažreiz bija jāaizrāda arī it kā pašsaprotamas manieres. Kurpnieki saviem zeļļiem aizrāda, ka tie viens otram nedrīkst mest a vecu kurpi vai viens otru apsaukāt, stāvot tirgus laukumā. Tomēr, ja kāds pilsētas publiskajā telpā bija nogrēkojies tā, ka tika atrast pilsētas soģa namā, viņam sava vaina un kauns bija jāizpērk arī ģildei ar mucu alus un mārku vaska, kas paredzēts sveču izgatavošanai. Šādi ierobežojumi un noteikumi, kas lasāmi viduslaiku amatu šrāgās, domājams, tika pierakstīti ne tikai ar mērķi disciplinēt zeļļus kā darbaspēka vienību, bet arī kā topošo daļu no amata ģildes kopienas, mācot brālības principus, savstarpējo cieņu un uzvedību, kas kalpoja gan paša, gan visa amata publiskajam tēlam pilsētā.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Sākumā tas var šķist tikai ainavisks jautājums – vecs dambis, pamesta caurteka, aizaudzis uzpludinājums. Taču patiesībā šķēršļi ietekmē daudz vairāk nekā tikai ūdens plūsmu. Tie kavē zivju migrāciju, maina upes dabisko ritmu, pasliktina dzīves apstākļus daudzām sugām un samazina ūdeņu ekoloģisko kvalitāti. Latvijā šī problēma ir īpaši nozīmīga, jo laba vai augsta ekoloģiskā kvalitāte ir tikai aptuveni 36 % upju un ezeru, kamēr Eiropā vidēji tie ir ap 40 %. Ja situācija netiks risināta, nākotnē tas var nozīmēt ne vien sliktāku vides stāvokli, bet arī soda sankciju risku. Lielākā daļa šķēršļu ir cilvēku radīti: vecu tiltu paliekas, dzirnavu uzpludinājumi, pamesti dīķi, mazās hidroelektrostacijas, nolietojušās vai neatbilstoši izbūvētas caurtekas, kā arī dažādas citas tehniskas būves. Katrs šāds objekts var negatīvi ietekmēt upi pat vairāku kilometru garumā. Visbiežāk šķēršļi izbūvēti vietās, kur upē dabiski ir straujāks kritums, un tas nozīmē, ka tiek zaudētas tieši pašas vērtīgākās upju ekosistēmas – straujteces. Tās ir vietas, kur parasti ir liela augu un dzīvnieku sugu daudzveidība, kur notiek lašveidīgo zivju nārsts un kur ūdens dabiski bagātinās ar skābekli. Kad aizsprosta dēļ upe tiek uzpludināta, straumes ātrums samazinās. Stāvošs ūdens uzsilst ātrāk, tajā samazinās skābekļa daudzums. Šādās vietās savairojas aļģes un citi augi, uzkrājas dūņas. Rezultātā ūdens kļūst arvien mazāk piemērots jutīgām sugām, kuru izdzīvošana ir tieši atkarīga no pietiekama skābekļa daudzuma un piemērotas temperatūras. Īpaši smagi tas skar lašveidīgās zivis, jo tās ir ļoti jutīgas pret šādām pārmaiņām. Vēl vairāk – uzsilis un ar skābekli nabadzīgs ūdens var kaitēt arī lejpus aizsprosta, radot sekas daudz plašākā upes posmā. Papildus tam tiek traucēta zivju migrācija starp nārsta un barošanās vietām. Daļai Latvijas upju aizsprostu dēļ ir zudusi saikne ar jūru, un tas tieši ietekmē ceļojošās zivis – lasi, taimiņu, nēģi un vimbu. Arī upes gultnes procesi tiek izjaukti: uzpludinājumos uzkrājas saneši, savukārt lejpus aizsprosta pastiprinās erozija. Tas izraisa krastu iegruvumus, koku sagāzumus un dzīvotņu degradāciju. Vēl krasākas sekas rada mazās hidroelektrostacijas, jo to darbība izraisa straujas ūdens līmeņa svārstības. Vienā brīdī upe lejpus aizsprosta kļūst pārāk strauja, bet citā – pārāk sekla. Šādos apstākļos daļa biotopu tiek izskaloti, bet mazāk kustīgi organismi, piemēram, gliemenes, sausajā gultnes daļā vienkārši iet bojā. Lai uzlabotu upju stāvokli, daudzi šķēršļi un pārveidojumi būtu jālikvidē vai jāpārbūvē. Risinājumi var būt dažādi – šķēršļu nojaukšana, zivju ceļu izveide, būvju pārbūve un pareiza ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana. Ekoloģiskais caurplūdums ļautu upē saglabāt tādu ūdens daudzumu, kurā ūdens organismi var pilnvērtīgi dzīvot visās dzīves stadijās. Šeit svarīga ir ne tikai valsts iestāžu rīcība, bet arī pašvaldību, zemju īpašnieku, nevalstisko organizāciju un visas sabiedrības iesaiste. Jo upes nepārtrauktība nav tikai vides speciālistu jautājums – tā ir kopīga interese saglabāt dzīvas un veselīgas upes nākamajām paaudzēm. Arī rīcības pamats jau ir noteikts. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvie akti paredz labas ekoloģiskās kvalitātes sasniegšanu līdz 2027. gadam, bet Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam paredz atjaunot brīvu tecēšanu vismaz 25 000 kilometru upju. Latvijā šī mērķa sasniegšanai jau tiek īstenoti projekti, kuros apkopo informāciju, izstrādā metodikas, nosaka prioritātes un ievieš praktiskus risinājumus migrācijas uzlabošanai. Turklāt līdz 2027. gadam Latvijai ir paredzēti divi miljoni eiro upju šķēršļu nojaukšanai, finansējot gan zivju ceļus, gan aizsprostu nojaukšanu. Tāpēc galvenais secinājums ir nepārprotams: jo mazāk šķēršļu upēs, jo vairāk dzīvības tajās atgriežas. Atjaunojot upju dabisko plūdumu, iespējams ne tikai uzlabot ekoloģisko kvalitāti, bet arī saglabāt bioloģisko daudzveidību, nodrošināt upju saikni ar jūru un gādāt, lai Latvijas ūdeņi arī nākotnē būtu tīri, dzīvi un brīvi plūstoši.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente – Liene Jakovļeva Iedomājies rosīgu vasaras rītu kādā Rīgas ielā, kur mazas kafejnīcas īpašnieks slauka ietvi un kāds tētis stumj bērnu ratiņus kafejnīcas virzienā, bet viņam garām, sveicinoties, steidz kaimiņš ar jau nopirkto rīta kafiju. Fonā klaigā bērni, kuriem sācies vasaras brīvlaiks, droši skraidot pa Rīgas vēsturisko bruģi, kamēr vietējā tantiņa pa logu uzrauga, lai viss būtu kārtībā. Šo šķietami haotisko, bet patiesībā harmonisko cilvēku mijiedarbību sauc par pilsētas baletu". Šī termina autore ir Džeina Džeikobsa – viena no ievērojamākajām 20. gadsimta pilsētplānošanas aktīvistēm un pilsētu attīstības pētniecēm. Pateicoties Džeinai un viņas spējai mobilizēt kopienas, Ņujorka šodien atšķiras no citām ASV pilsētām ar dzīvīgajām ielām pilsētas kodolā un attīstīto sabiedriskā transporta sistēmu. 50. un 60. gados Džeina un Ņujorkas iedzīvotāji uzvarēja cīņā pret Ņujorkas tā laika galveno plānotāju Robertu Mozusu un viņa centralizēto plānošanas vīziju, kas paredzēja vēsturiskās apbūves nojaukšanu, lai to aizvietotu ar privātajam autotransportam draudzīgu infrastruktūru. [1] Savā 1961. gada grāmatā "Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīvība" (The Death and Life of Great American Cities), kas vēl aizvien iedvesmo pilsētu pētniekus visā pasaulē, Džeina aicina nedomāt par pilsētām kā par vienkāršiem mehānismiem, kas sastāv no ēkām un ceļiem. Tā vietā viņa rosina uz tām raudzīties kā uz pašregulējošiem dzīviem organismiem, kuru galvenā vērtība ir cilvēki un viņu klātbūtne ielās, kas veido pilsētas baletu. [2] Lai gan šī brīža pilsētvides izaicinājumi var radīt pesimismu, Rīgai (īpaši vēsturiskajam centram) joprojām ir milzīgs potenciāls būt dzīvīgai, ja raugāmies no Džeikobsas četru pilsētas attīstības priekšnoteikumu skatupunkta. Pirmais priekšnoteikums ir jaukta izmantošana, kas paredz ielas, uz kurām blakus atrodas dzīvokļi, biroji, veikali, kafejnīcas un skolas. Tas jau šobrīd ir redzams uz Rīgas ielām, piemēram, Tērbatas ielas. Otrais priekšnoteikums ir īsi kvartāli, ko nodrošina Rīgas vēsturiskais ielu tīklojums, piemēram, Āgenskalnā un Vecrīgā, kas ļauj gājējiem izvēlēties dažādus maršrutus un veicina aktīvo ielu stūru un krustojumu veidošanos. Trešais priekšnoteikums ir dažāda vecuma ēkas. Rīgas vērtība ir tās vēsturiskā apbūve ar jūgendstila namiem un koka ēkām. Tām pa vidu mēdz iezagties pa kādai padomju laika būvei, un robus starp ēkām centrā šad un tad aizpilda arī jauni projekti (lai gan ne tik bieži kā Viļņā vai Tallinā). Tomēr, lai šis priekšnoteikums izpildītos pilnībā, tukšie laukumi apbūvē būtu jāaizpilda aktīvāk, un jāmeklē veidi, kā atgriezt dzīvību jau esošajās Rīgas vēsturiskā centra ēkās. Rīgai ir stingri apbūves aizsardzības noteikumi, kas neapšaubāmi ir svarīgi, taču mums bieži trūkst vīzijas, ko darīt ar aizsargātajiem namiem un kā tajos atkal ievest cilvēkus. Tāpat mums nav skaidra plāna, kā aizpildīt Otrā pasaules kara atstātos robus starp ēkām, kur šobrīd nereti ierīkoti stāvlaukumi aiz sētām, bet to malās drūmi slejas ugunsmūri ar pašierīkotiem logiem. Ceturtais priekšnoteikums, kas Rīgai šobrīd pieklibo visvairāk, ir iedzīvotāju blīvums. Lai notiktu pilsētas balets, ir vajadzīgi "dejotāji". Diemžēl Rīgas kodolā viņi pamazām izzūd un kļūst par pasīviem vērotājiem automašīnu plūsmās, kas ik rītu ierodas no Pierīgas. Rīgas vēsturiskā centra apkaimēs kopš 2000. gada iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 52 tūkstošiem (33%), kamēr Pierīgā tas ir audzis par 56,6 tūkstošiem (29%). [3] Rīgā pilsētas baletu traucē dejot divi galvenie cēloņi. Pirmais, pret kuru Džeikobsa veiksmīgi cīnījās Ņujorkā, ir pilsētvides erozija automašīnu dēļ. Platās, trokšņainās tranzīta ielas, kas par tādām pārtapa padomju okupācijas gados (piemēram, Čaka, Brīvības, 11. novembra krastmala), ir atņēmušas telpu gājējiem. Baletu nevar dejot, ja skatuve ir saraustīta, šaura strēmele putekļu mākonī. Otrais cēlonis ir dzīvīguma iznīcināšana, pilsētai pārtopot par tukšu muzeju. Nenoliedzami, Rīgas vērtība ir kultūrvēsturiskais mantojums ar bulvāru loku, jūgendstilu un koka arhitektūru, bet Rīgas lielākā vērtība ir tās cilvēki, kas veido kultūru un ienes dzīvību bulvāros un ēkās. Tukšas ēkas dzīvo īsāku mūžu par apdzīvotām ēkām un fasādes pie stāvlaukumiem noput ātrāk par fasādēm pie parkiem. Stingrie apbūves aizsardzības noteikumi būtu jābalansē ar konkrētiem valsts un pašvaldības mehānismiem, lai aizpildītu robus un vēsturiskajos namos atgrieztu cilvēkus. Pārmaiņām jāsākas no apakšas, ieklausoties cilvēkos. Ja iedzīvotāji pārceļas uz Pierīgu zaļākas un klusākas vides dēļ, tad tāda vide ir jārada tepat Rīgā (kā to jau veiksmīgi dara Viļņā un citviet). Ielu telpa ir jāatdod gājējiem, velosipēdiem, kafejnīcām, lai iela kļūtu par galamērķi, nevis tranzīta koridoru. Jāveido mehānismi, kas veicina mājokļu pieejamību pilsētas kodolā un atgriež iedzīvotājus. Rīgai ir gan skaista skatuve, gan potenciālie dejotāji – atliek tikai noslaucīt no skatuves putekļus un radīt apstākļus, lai cilvēki uz ielām vēlētos uzkavēties, lai pilsētas balets var sākties. [1] Paletta, A. 2016. Story of cities: Jane Jacobs v Robert Moses, battle of New York's urban titans. The Guardian. https://www.theguardian.com/cities/2016/apr/28/story-cities-32-new-york-jane-jacobs-robert-moses [2] Jacobs, J. 1961. The Death and Life of Great American Cities. Random House. [3] LaSER aprēķins, balstoties uz CSP datiem. 

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā. Reinholda mūžs ildzis 56 gadus. Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks. Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā. Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru. Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem. 1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki. Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā, Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus. Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam. Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku. Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki. 1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs. Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ. 1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā. Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.            Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana. Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas. Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu. Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci. Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse. [1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916 [2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Kurš gan nav pieredzējis situāciju, kurā svinīgu pasākumu sabojā kāds, kurš ieņēmis par daudz grādīgā vai sācis vicināt dūres pret pārējiem klātesošajiem? Diemžēl tā nav tikai mūsdienu pasaules problēma – trakas ballītes notika arī viduslaikos, tostarp Rīgā, un notika ne tikai bagāto tirgotāju, bet arī ierindas amatnieku vidū. Gandrīz visu nozaru amatnieki un strādnieki, kas bija vienojušies savās amatu ģildēs, vismaz reizi gadā tikās gada lielākajos svētkos. Šajos svētkos ģildes biedri devās uz baznīcu un pieminēja savus mirušos biedrus, bet tad organizēja svētkiem atbilstoša apmēra mielastu. Mielasts gan nebija iedomājams bez dzērieniem un par to liecina arī šo svētku nosaukums viduslejasvācu valodā – "drunke". Šī "drunke" bija vistiešākā mērā saistīta arī ar dzeršanu – visbiežāk tieši alus. Mucas ar alu ģilde iepirka par biedru iemaksātajām svētku maksām vai iekasēja soda naudas veidā no biedriem, kas bija pārkāpuši ģildes šrāgās rakstītos noteikumus. Amatu šrāgās ļoti bieži tika ietverti noteikumi par uzvedību sabiedrībā, tostarp tādos svētkos kā "drunke". Vispirms jau tieši par dzeršanu, kas, kā iedomājams, varēja radīt nopietnus izaicinājumus pasākuma noskaņai. Rīgas drēbnieku šrāgas 15. gadsimtā tā arī saka – sods sagaida to biedru, kurš svētkos dzers vairāk, nekā pats uz to ir spējīgs. Dzērums un jautrība varēja novest pie vispirms mazām nekārtībām svētku norises vietā. Daudzas ģildes brīdina biedrus, ka tiem jāuzmanās no alus izliešanas. Ja kāds izlēja tik daudz alus, ka to nevarēja apsegt ar pēdu, jāmaksā sods, kurš pieauga, ja neuzmanībā tika saplēsts arī alus biķeris. Rīgas drēbnieki brīdina, ka nedrīkst arī apliet ar alu kādu citu svētku dalībnieku – īpaši, ja tas darīts dusmās ar nolūku kaitēt. Tad sodā bija jāmaksā gabals vaska katram brālim, kuru skāris uzbrukums. Sods sagaidīja arī tos, kuri atļāvās nejauki izturēties pret citiem biedriem –  apsaukājot un aizskarot viens otru vai uzsākot strīdus. Ar sliktiem vārdiem nedrīkstēja aizvainot ne tikai citus ģildes biedrus, bet arī ģildes oldermani jeb vecāko un viņa piesēdētājus. Kā nekā, tieši viņiem "drunkē" bija jānodrošina kārtība, jāvada pasākums, kā arī jāpiefiksē, kuri dalībnieki noteikumus pārkāpuši, lai nākamajā tikšanās reizē varētu iekasēt sodu – naudā, vaskā vai alū. Rīgas mūrnieki 16.gadsimtā pierakstījuši tā: "Ja kāds sevi ar alu piedzirda tā, ka viņam tas jādod atpakaļ notekās, viņam pienākas sods 6 vērdiņi." Rīgas zvejnieki savukārt piespriež sodu arī par izvemšanos notekā vai ģildes mājā. Tas, kurš to darījis uz ielas, maksāja ar savu paša godu. Mūrnieku šrāgas arī noteica, ka ģildes pasākumos nedrīkst ierasties ar dunci vai citu ieroci. Ja tomēr izcēlās ķīviņš un kāds tika ievainots – iesitot, sadurot  vai pat iekaustot līdz asinīm, šāds pārkāpums vairs nepalika ģildes pārvaldībā. Tad, lai lemtu sodu vainīgajam, tika iesaistīts pilsētas fogts.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā izzudusi vairāk nekā trešdaļa mitrāju. Tas var šķist kā nebūtisks fakts par attālām purvainām teritorijām, kuras cilvēks vienkārši pielāgojis savām vajadzībām. Taču tieši šeit sākas problēma. Vietās, kur agrāk ūdens uzkavējās, attīrījās un uzturēja dzīvību, šodien tas aizplūst pārāk strauji, līdzi nesot augsnes daļiņas, slāpekli, fosforu un citus piesārņotājus. Rezultāts ir redzams upēs un ezeros: pasliktinās ekoloģiskā kvalitāte, pieaug eitrofikācijas risks, sāk dominēt viendabīgas ūdensaugu sugas, bet sugas, kurām vajadzīgs dzidrs, auksts un skābekļa bagāts ūdens, pamazām izzūd. Šo problēmu saasina cilvēka vēlme vidi pārveidot sev ērtāku. Mitras ieplakas tiek nosusinātas, upes iztaisnotas, ūdens plūsmas paātrinātas, bet dabiskie mitrāji apbūvēti vai pielāgoti saimnieciskai darbībai. Ilgu laiku tas šķita progress. Tomēr tagad kļūst skaidrs, ka, likvidējot dabiskos filtrus, nākas meklēt jaunus risinājumus tam, ko daba agrāk paveica pati. Mitrājs nav vienkārši pārmitra teritorija. Tas ir bioloģiski nozīmīgs mehānisms, kas, aizturot ūdeņu plūsmu, veicina to pašattīrīšanos. Tāpat mitrājos mājo fantastiska dabas daudzveidība. Mitrāju esamība palīdz cilvēkiem un dzīvajai dabai pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei – tiek mazināta plūdu ietekme, kā arī "barotas" gruntsūdeņu rezerves. Arī cilvēks var radīt mitrājus. Mākslīgajos mitrājos tiek atdarināti dabiskie pašattīrīšanās procesi. Grāvja vai upes ūdens plūsma tiek palēnināta, mitrāja dziļākajā daļā nosēžas augsnes daļiņas, kas satur fosforu, bet seklajā zonā iestādītie ūdensaugi un niedres uzņem slāpekli un citas ūdenī izšķīdušās barības vielas. Vienlaikus norisinās arī bioloģiski un ķīmiski procesi, kas piesārņojošās vielas pārvērš citās formās. Mitrājus ierīko gan pie lauksaimniecības zemēm, gan kā papildu filtrēšanas risinājumu jau attīrītiem notekūdeņiem – turklāt tos iespējams veidot arī pie privātmājām. Jo tuvāk piesārņojuma avotam mitrājs tiek izveidots, jo tas ir efektīvāks! Ceļā no idejas līdz mākslīgajam mitrājam ar ekskavatoru vien būs par maz. Vispirms jāsaprot, kur no šāda objekta būs vislielākais ieguvums. Tad vajadzīgas sarunas ar zemes īpašniekiem, un ne vienmēr tās ir vienkāršas. Kad kļūst saprotams, ka iegūs ne tikai vide, bet arī pati teritorija – tā taps sakoptāka, pārskatāmāka un lietderīgāk izmantojama, –  sākotnējo piesardzību bieži nomaina atbalsts. Latvijā mākslīgie mitrāji veidoti jau vairākus desmitus gadu. Šīs pieejas mērķis ir uzlabot iekšzemes ūdeņu kvalitāti gan lauksaimniecības teritorijās, gan pie ezeriem un kā risinājums notekūdeņu attīrīšanai. Tiek lēsts, ka Latvijā uzbūvēti ap 20 mākslīgo mitrāju – taču, lai visas Latvijas mērogā panāktu jūtamu rezultātu, būtu nepieciešami apmēram tūkstotis jaunu mākslīgo mitrāju. Mitrāji nav šķērslis attīstībai, bet daļa no gudrākas attīstības. Tie palīdz samazināt piesārņojumu, mazina ūdeņu aizaugšanu, atbalsta bioloģisko daudzveidību un var būt nozīmīgi arī plūdu risku mazināšanā, jo spēj uzkrāt lielu ūdens daudzumu. Ne velti 2024.gadā mitrājs tika godāts kā gada dzīvotne. Ja reiz esam izjaukuši sistēmas, kas ūdeni attīrīja dabiski, mums jāspēj tās atjaunot vai veidot no jauna. Un tieši mitrāji ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem tam, ka risinājums dažkārt slēpjas nevis cīņā pret dabu, bet sadarbībā ar to.  

Stāsta JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas nodaļas studente Marta Paula Pauliņa; pārraides producente – Zane Prēdele Paula Līcīte (1889–1966) Latvijas mūzikas vēsturē ieņem īpašu vietu ne tikai kā pirmā sieviete-komponiste, kura absolvējusi Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klasi, bet arī kā personība ar neparasti plašu interešu loku. Paula Līcīte bija vienlīdz spēcīga gan mūzikā, gan literatūrā un tulkošanā, turklāt viņas interešu loks sniedzās līdz pat medicīnai un kvantu teorijai. Paulas Līcītes bērnība aizritēja Čiekurkalnā, galdniekmeistara un liela mūzikas cienītāja ģimenē. Tēva uzbūvētās ērģeles kļuva par viņas pirmo sastapšanos ar mūzikas teoriju, taču pusaudzes gados viņas uzmanību piesaistīja arī literatūra un dabas zinātnes. Pēc Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzijas absolvēšanas 1907. gadā viņa uzsāka mūzikas skolotājas darbu Sarkandaugavā, valsts pamatskolā, kur klasēs ar vairāk nekā 60 bērniem saskārās ar pirmo lielo dzīves pārbaudījumu. Smagais darbs Paulu Līcīti noveda līdz spēku izsīkumam, un tikai pievēršoties dziedāšanas apguvei Pāvula Jurjāna (1866–1948) vadībā, dziesma palīdzēja atgūt emocionālo līdzsvaru. Komponiste uzskatīja, ka dziedāšana esot "lieliskas zāles". 1915. gadā Paula Līcīte devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur viņa skaldīja malku, mazgāja veļu un cepa maizi. Tomēr vakaros pelnīja iztiku, spēlējot klavieres mēmajos kino seansos un dziedot bēgļu koncertos. Atgriežoties Rīgā 1919. gadā, Paulai Līcītei operas durvis kā dziedātājai palika slēgtas, taču Jāzeps Vītols (1863–1948) pamanīja Līcītes dotības un pasniedzis privātstundas. 1919. gada rudenī Paula Līcīte iestājās kompozīcijas klasē, viņa ir arī pirmā sieviete-komponiste, kura 1923. gadā šo klasi absolvē. Visspilgtāk komponistes uzskati, rakstura asums un humora izjūta atklājas viņas vēstulēs muzikologam Oļģertam Grāvītim (1926–2015), kuras glabājas JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Viņa neslēpa savu skepsi pret modernisma ienākšanu latviešu mūzikā, dēvējot jaunos, atonālos meklējumus par "organizētu skaņu burkšķi". Viņa palika uzticīga klasiskās skolas principiem, uzskatot, ka mākslai ir jāceļ saulē un jāiepriecina, nevis jāmoka klausītājs ar eksperimentiem. Interesanti, ka, neskatoties uz savu kritisko prātu, Paula Līcīte pret savu radošo devumu izturējās ar lielu pieticību. Kāda vēstulē ap 1960. gadu viņa Oļģertam Grāvītim raksta: "Es sevi vienmēr esmu turējusi par tādu viduvēju komponistu... Jānis Zālītis man kādreiz teica: Jūs laikam nerakstīsiet simfonijas, – bet opera vai balets – tas jūsu garā. par to nav jāskumst: dievs mīt nevien augstos kalnos, bet gan arī katrā puķes ziedā." Nereti skuma par to, ka daudzi viņas orķestra darbi, kā "Ziedi" un "Karogi", gāja bojā 1941. gada ugunsgrēkos, tā arī nesasniedzot klausītājus. Līdztekus nopietnajām pārdomām par mūzikas sūtību, vēstulēs uzplaiksnī Paulas Līcītes neizsīkstošais humors. 1960. gadā, aprakstot savu ikdienu šaurajā dzīvoklī jeb "sasodītajā kvadratūrā", viņa ar smaidu uzskaita savu "mājas orķestri": divas klavieres, trīs radio, vairākas radiolas, divi televizori, magnetofons, akordeons, taurīte, bērnu klavierītes, mutes harmonikas, tad vēl tālrunis un – kā pēdējais elements – pieklīdis kaķēns, kas neatlaidīgi ņaud aiz durvīm. Viņa pat jautā Grāvītim, "varbūt ir pienācis laiks uzrakstīt džezisku bērnu simfoniju" šādam neparastam sastāvam, caur uzjautrinošajām rindām atklājot, ka smadzenes klusuma brīžos reizēm vairs pat negrib strādāt, tomēr radošā dzirksts vēl jaušama. Paulas Līcītes intelektuālais apvārsnis bija neparasti plašs. Viņa nav tikai vairāk nekā simt solodziesmu un kora darbu autore; viņa ir sastādījusi vērienīgo "Veselības Leksikonu" desmit sējumos, tulkojusi vairāk nekā 20 operu libretus un publicējusi romānu. Viņa atzina, ka gribētu dzīvot saules mūžu, lai pilnībā apmierinātu savas slāpes pēc zināšanām par psihoanalīzi un medicīnu.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa Mūsdienās pastāv dažādi mīti un stereotipi par viduslaikiem un dzīvi pilsētā toreiz. Viens no tiem ir par dzimtes lomām un sieviešu lomu viduslaiku sabiedrībā un ekonomikā. Vēlākie jauno laiku ierobežojumi un elites ģimeņu attēlotās dzimtes lomas ir radījušas iespaidu, ka senākos laikos sieviete bija tikai pavarda turētāja un bērnu auklētāja. Viduslaiku liecības tomēr liek stipri šaubīties, ka tie bija sieviešu vienīgie pienākumi. Viduslaiku pilsētu amatnieki visbiežāk nebija pārtikuši un ģimene, kurā strādātu tikai vīrietis, viduslaiku pilsētas ekonomikā nebūtu spējīga izdzīvot. Tolaik pamata ekonomiskā vienība bija amatnieku ģimene un tās darbnīca. Jā, amatnieku ģimeni vienoja amata meistars, taču darbos, visticamāk, palīdzēja arī viņa sieva, vecākie bērni, kā arī zeļļi, mācekļi, kalpi un kalpones – tā saucamā lielā vai paplašinātā viduslaiku ģimene. Par nodarbinātības paražām viduslaiku amatos vēsta amatu ģilžu statūti jeb šrāgas. Tajās aprakstīti priekšnoteikumi kļūšanai par amatnieku, kā arī ierobežojumi, kas atklāj izņēmumus, piemēram, sieviešu nodarbinātībā. Rīgas kurpniekzeļļu šrāgās no 15. gadsimta teikts, ka šai ģildē par māsām var uzņemt tikai tās sievietes, kuras ir no kurpnieku vai ādmiņu amatiem, tātad tās, kuras jau ir prasmīgas ādas apstrādē. Līdzīga sieviešu klātbūtne ir minēta 15. gadsimta Tallinas kurpnieku šrāgās, kurās vēstīts, ka "kalpones šo (mūsu) amatu var ieņemt un mantot tikpat brīvi, kā kalpi." Arī citi amati sniedz piemērus sieviešu amata prasmei un patstāvībai. Rīgas linaudēju šrāgas 15. gadsimta vidū nosaka gada ģildes maksu gan meistariem, gan "māsām, kuras strādā patstāvīgi". Savukārt Rīgas stiklinieku šrāgās no 16. gadsimta termins “meistars” lietots gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē – "meisteres oft meisterinnen" – tā rakstīts viduslejasvācu valodā. Izplatītākais veids, kā sieviete viduslaiku pilsētā kļuva par amatnieka darbnīcas galvu, tomēr bija viņas vīra nāve. Šāda iespējamība amatnieku šrāgās aprakstīta bieži. Rīgas mūrniekmeistara sieva, kura kļuvusi par atraitni, varēja palikt amatā bez ierobežojumiem. Citos amatos, piemēram, kurpnieku šrāgās, sastopams noteikums, ka atraitne darbu varēja turpināt patstāvīgi vienu gadu un vienu dienu. Pēc tam viņai būtu jāapprec kāds cits meistars vai par meistaru jāvirza kāds labs zellis. Tomēr nav zināms, cik strikti šis noteikums tika attiecināts uz sievietēm, kuras gada laikā neatrada pienācīgu aizstājēju savai meistara pozīcijai, bet turpināja vadīt amata darbnīcu. Zeltkaļu šrāgas no 15. gadsimta Rīgas norāda, ka tad, kad šis gads aiztecējis, atraitnei jārunā ar ģildes oldermani. Viņš šai atraitnei varēja piedāvāt kādu no amata zeļļiem, kurš būtu pietiekami prasmīgs un spējīgs strādāt šajā darbnīcā un to kopīgi turpināt. Ja šāds risinājums apmierināja gan atraitni, gan pārējo ģildi, viņa varēja turpināt būt daļa no zeltkaļu amata, ja vien neieprecējās kādā citā amatā. Šie piemēri parāda, ka viduslaiku pilsētās, tostarp Rīgā, arī sievietes varēja būt prasmīgas amatnieces un nereti pat vadīja savas darbnīcas patstāvīgi.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "Life Goodwater IP" vadītājs Jānis Šīre; raidījuma producente – Rūta Paula Ap 70% cilvēka ķermeņa masas ir ūdens. Smadzenēs tā ir pat vēl vairāk. Vienlaikus uzturam pieejamais saldūdens uz Zemes ir mazāk nekā 3% no kopējiem ūdens krājumiem. Un tomēr daudzi to patērē tā, it kā šis resurss būtu neizsmeļams – Eiropā vidēji ap 144 litru uz vienu cilvēku dienā. Šī pretruna atklāj galveno problēmu: ūdens ir dzīvības pamats, bet attieksmē pret to pārāk bieži dominē izšķērdība un nevērība. Pieejamā ūdens daudzums ir viens aspekts. Taču kā ar kvalitāti? Tiklīdz ūdenī nonāk vielas vai rodas fizikāli apstākļi, kas liedz to izmantot primārajām vajadzībām, mēs runājam par piesārņojumu. Tam ir divi galvenie veidi. Punktveida piesārņojums nāk no konkrēta avota, piemēram, caurules, un to ir salīdzinoši vieglāk noteikt un kontrolēt. Daudz sarežģītāks, izplatītāks un grūtāk pārvaldāms ir difūzais jeb izkliedētais piesārņojums, kas nāk no lauksaimniecības zemēm, pilsētvides un  intensīvi apsaimniekotām mežu teritorijām.  Latvijā īpaši raksturīgs ūdeņu piesārņojums ar augu barības vielām, kas izraisa eitrofikāciju. Vienkārši sakot, ūdens tiek pārbarots. Tajā nonāk pārāk daudz slāpekļa un fosfora savienojumu, pieaug aļģu un citu ūdensaugu biomasa, samazinās skābekļa daudzums un sākas ķēdes reakcija, kas maina visu ūdens ekosistēmu. No malas tas var izskatīties tikai kā "aizaugusi upe" vai "zaļš ezers", taču patiesībā aiz tā slēpjas daudz nopietnākas pārmaiņas. Sugu daudzveidība samazinās, izzūd jutīgās un retās sugas, dzīvo organismu kopiena kļūst vienkāršāka un nabadzīgāka. Eitrofikācija ir dabisks, ļoti lēns process, kas tūkstošiem gadu gaitā veido purvus, taču cilvēka ietekmē tas tiek mākslīgi paātrināts. Nozīmīgu slodzi uz mūsu upēm un ezeriem rada nepilnvērtīgi attīrīti notekūdeņi, intensīvā lauksaimniecība, kā arī blīvs un nepietiekami uzturēts meliorācijas tīkls. No viena hektāra intensīvas lauksaimniecības zemes gadā var tikt iznesti līdz 20 kilogramiem slāpekļa un 300 gramiem fosfora, kamēr dabiskās pļavās šie apjomi ir krietni mazāki. Tas nozīmē, ka katra pārāk dāsni mēslota lauka ietekme var atbalsoties tuvējā upē vai ezerā kā zaļās masas sprādziens, aizauguma kavēta ūdens notece un skābekļa bads. Taču – nost ar bezcerību! Risinājumi pastāv, un tie sākas gan ar cēloņu mazināšanu, gan ar praktisku rīcību dabā. Viens no simboliskākajiem paņēmieniem ir ideja "Liec upē akmeni!". Pareizi novietots akmens straujtecē darbojas kā mehānisks aerators: straume pret to atsitas, ūdenī ieplūst papildu skābeklis, uzlabojas pašattīrīšanās procesi. Reizēm neliela iejaukšanās palīdz upei palīdzēt pašai sev. Līdzīga loma ir ūdensaugu pļaušanai vai izņemšanai vietās, kur aizaugums jau bremzē straumi, veicina pārpurvošanos un pasliktina dzīvotnes zivīm un citām sugām. Tas neatceļ nepieciešamību cīnīties ar piesārņojuma cēloņiem, taču var dot tūlītēju efektu. Augu barības vielu noplūdes iespējams ierobežot ar mērķtiecīgiem risinājumiem – buferjoslām gar ūdenstecēm, sedimentācijas baseiniem, mākslīgajiem mitrājiem un šķeldas bioreaktoriem. Tie darbojas kā aizturoši vai attīroši elementi, kas palīdz mazināt upēs un ezeros nonākušā piesārņojuma daudzumu. Svarīga ir arī izpratne. Augi ūdenī nav vienkārši "sliktie zaļumi". Makrofīti baro citus organismus, rada patvērumu, nārsta vietas, dažkārt darbojas kā biofiltri un nelielā daudzumā pat palielina skābekļa daudzumu. Taču, kad to kļūst par daudz, efekts ir pretējs. Tāpēc ūdens kvalitāti jāprot lasīt kā dzīvu sistēmu: dažas sugas liecina par labu ekoloģisko kvalitāti, citas – par pārbarotu un nelīdzsvarotu vidi. Eitrofikācija nav tikai dabas problēma – tā ir cilvēka izvēļu problēma. Un tieši tāpēc risinājums nav vienā brīnumlīdzeklī, bet gudrākā attieksmē: mazāk piesārņot, saprātīgāk saimniekot, uzmanīgāk vērtēt un vajadzības gadījumā palīdzēt upei atgūt tās plūdumu. Ūdens ir mūsu dzīvības pamats. Ja to pārbarojam, aizsprostojam un piesārņojam, beigās zaudējam ne tikai dabas daudzveidību, bet arī paši savu dzīves kvalitāti.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste 13. gadsimtā Kubeseles (Krimuldas) draudzes pārvaldniecībā esošajā tagadējā Saulkrastu teritorijā tika uzcelta lūgšanu kapela. Tās tapšanas gads gan aizgājis aizmirstībā, bet nostāsti, kā tā ieguvusi Pētera vārdu un gan arhīvos, gan senajās, un nemaz ne tik senajās kartēs dēvēta par "Peterskapelle" – saglabājušies. Kapela uzcelta 22,6 metrus augstajā kāpā, kas šajā apvidū bijusi pati augstākā vieta, un leģenda vēsta, ka tās cēlēji esot iedvesmojušies no Mateja evaņģēlija, kurā Kristus savam māceklim, zvejniekam Pēterim saka šādus vārdus: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mat. 18:16). Vienā no baznīcas kanceles pildiņiem arī attēlots apustulis Pēteris. Ziemeļu kara laikā no 1700. līdz 1710. gadam Vidzemē krievu karaspēks Vidzemē nodedzinājis 30 baznīcas. Grāfs Šeremetjevs caram Pēterim I esot ziņojis: "Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt." Tomēr vecajai Pēterupes baznīcai šie postījumi un ugunsgrēki esot gājuši secen. Varam vien minēt – vai kareivji bija tie, kas apžēlojās par tolaik sliktā stāvoklī esošo baznīcu? Jauno Pēterupes baznīcas ēku, kura mūsdienās slejas pār Saulkrastu pilsētu, 19. gadsimta otrajā pusē uzsācis būvēt Bīriņu pils īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, izmantojot gan savas sievas Emīlijas pasakaino bagātību – mantojumu, ko tā saņēma no sava neprecētā tēvoča Štiglica, gan pieņemot dāvinājumus no citiem radiniekiem tieši baznīcas būvniecībai. Atslēdzot Pēterupes baznīcas slēdzeni ar smago, iespaidīgo atslēgu, kura pagriežas ar sev raksturīgu klaudzošu metālisku skaņu, ienākot dievnamā un pagriežoties pret ieejas durvīm, pa kreisi no tām pie baznīcas torņa sienas piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Erbaut von August von Pistolkors 1856". Tā ir norāde, ka tornis uzbūvēts 1856. gadā un to cēlis Augusts fon Pistolkorss. Tomēr Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, lasām, ka rosīgās komitejas dāmas gadā 1934.gadā gatavojas svinēt baznīcas 70. jubileju. Kāpēc šāda nesakritība? Kur palikuši astoņi gadi starp 1856. un 1864. gadu? Atbildi uz šo iespējamo neskaidrību sniedz Augusta fon Pistolkorsa dienasgrāmata. 1863. gadā viņš raksta: "28. maijā tiek likts pamatakmens jaunbūvējamai Pētera kapelas baznīcas daļai. Mācītājs Knīrims teica svētku runu, un zem altāra sienas tika iemūrēta slēgta kaste. Visu altāra sienu, astoņas dienas cītīgi strādājot, uzcēlu pats savām rokām. Ar lielu darbu baznīcas sienu būve tika pabeigta 4 mēnešos. [..]" 1864. gadā viņš turpina: "5. jūnijā Pētera kapelā patrons Augusts fon Pistolkorss iesvēta jauno mūra baznīcu. [..] Šai dienai par godu tika dziedāta himna, kuru bija inscenējis un ar panākumiem uzvedis Augusts fon Pistolkorss. Mans svinīgis solījums ir izpildīts. Lai nāk Dieva valstība!"  Tātad baznīcas tornis tika uzbūvēts agrāk – 1856. gadā, bet baznīcas daļa pabeigta 1864. gadā. Otra mīkla saistīta ar piemiņas plāksni, kas veltīta Augusta fon Pistolkorsa mirušajai māsai Augustei Amālijai fon Pistolkorsai (20.01.1839., Rīga – 19.11.1854., Rīga). Šī plāksne – epitāfija – ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar numuru 4215. Kā plāksnes vērtība ir atzīmēta gan tās oriģinālais materiāls un izpildījuma tehnika, gan vēsturiskais vietas konteksts, virsmas apdare, dekoratīvais risinājums, modelējums, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte, vizuālā informācija un laikmetu raksturojoša tehnoloģija. Tomēr rodas jautājums: kāpēc Augusts fon Pistolkorss, kurš pēc tautības bija vācbaltietis, savu dienasgrāmatu rakstīja vāciski, ar ģimeni sarunājās un sarakstījās vāciski, tomēr epitāfiju savas māsas piemiņai pasūtīja izgatavot ar latviešu tekstu? Engelis, kas debbes mahjas Aizgahje, lai scheit peestahjahs Jaunahm dwehselehm kas staiga It ka preeksch taa Kunga waiga (saglabāts epitāfijas oriģinālais teksts) Šāds jautājums urdīja arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti. Viņš sazinājās ar Pistolkorsu ģimenes arhivāru, vēsturnieku un bijušo Getingenes universitātes profesoru Gertu fon Pistolkorsu, kurš, ilgi meklējot atbildi savu radinieku vidū, sniedzis šādu atbildi: Augusts fon Pistolkorss esot bijis lettofils (lettophil – no G. fon. Postolkorsa atbildes vēstules) – latviešu mīlētājs, tāpat kā Gerta fon Pistolkorsa vecvectēvs Romans fon Antropofs – estofils jeb igauņu mīlētājs. Un šajā beznosacījumu mīlestībā, cik nu tāda varēja būt pie citas kārtas piederīgam aristokrātam, bet intelektuālam aristokrātam, ietilpa prieks un mīlestība pret latviešu valodu un kultūru. Pie tam māsas Augustes Amālijas piemiņa tika godināta ne vien ar latviešu valodā iegravētu epitāfiju Pēterupes baznīcā, bet arī ar viņas brāļa dibinātu skolu latviešu bērniem. "Kad 1854. gadā nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli," raksta A. fon Pistolkorss savā dienasgrāmatā. "Tāpēc es jūrmalas mājā "Kaspekes" ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā – Augustes skola. Es izbūvēju ērtu, lielu skolas ēku, kura divus gadus vēlāk gan nodega [..] Tūlīt pēc tam es uzbūvēju tagadējo skolu, un man bija gods redzēt to uzplaukstam un pārceļamies uz Pladi." Bet trešais noslēpums, kas saistīts ar Pēterupes baznīcas altārgleznu, šajā raidījumā paliks neizpausts… Tagadējais dievnams – Pēterupes evaņģēliski luteriskā baznīca – joprojām atrodas augstās kāpas vietā, un tā pakājē tek Pēterupe. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā savos ūdeņos auklēja upespērlenes un vēl senāk tika saukta par Pērļupi. Neviļus nāk prātā kāda Kristus mācekļiem stāstīta līdzība: "Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to." ( Mat.13:45-46).

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Producente Maruta Rubeze. 1857. gadā “Latviešu Avīzēs” (Nr. 43, 24.10.1857) publicēta “Pilsētnieku dziesma”, kurā tās autors ne bez autobiogrāfisku motīvu klātbūtnes atzīst: “Laukos dzimis es, / Laukos tēvs un māte man, / Laukos audzēts es, / Tur man mīļā tēva mājā / Bērnu dienās labi gāja: / Nu es pilsētnieks. (..) Bet man – ja nav galva gudra, / Ja neteku tā kā skudra – / Jāēd maiz` un sāls.” Trīs gadus vēlāk laikraksta “Mājas Viesis” divos numuros viņš slavē Rīgu jau 400 rindās. Sākumdaļā izvadījis cauri Vecpilsētai – biržai, ģildei, Melngalvju namam, rātei, Pilsētas teātrim, bāreņu namam, brāļu draudzes saiešanai, baznīcām un pilsētas vārtiem, viņš iepazīstina arī ar Rīgas apkaimēm un Jūrmalu. Dzejojuma autors ir Mārcis Reinbergs (1826–1861), agri no tuberkulozes miris latvju literāts. Piedzimis trūcīgiem vecākiem Valmieras pusē, agri zaudējis tēvu, izpirkts no rekrūšiem, lai naudu atpelnītu, 1844. gadā Reinbergs ierodas Rīgā. Ko īsti viņš pilsētā ir darījis, nav zināms. Iespējams, viņš piederējis Tilo fabrikas latviešu inteliģences lokam. Apveltīts ar dzejnieka dotībām, kopš 1856. gada viņš publicējas latviešu presē. Pārsvarā tie ir viegli ritoši, atskaņoti, reliģiski un sadzīviski, fabuliski un arī didaktiski panti par dažādām tēmām. Rīgas apdziedājumā Reinbergs gan ir palicis pilnīgā Ernesta Dinsberga ēnā, kas viņa dzejojumu “Rīga” pieaudzē vairāk nekā trīskārt – līdz 1300 rindām. Un dzejojums līdz ar to iegūst nopietnāku, izglītojošu un arī pamācošu raksturu. Tas nāk klajā 1865. gadā ar nosaukumu “Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” un piedzīvo daudzus atkārtotus izdevumus. Jaunākais no tiem ar Rīgas domes atbalstu šokolādes tāfelītes formā un bagātīgi ilustrēts, ir publicēts vēl 2017. gadā. Padomju laikā ziņģi popularizēja arī lieliskais komiķis Edgars Liepiņš, tās fragmentus iekļaujot programmā “Rīga toreiz – Rīga šodien”. Un tā tika saglabāta arī skaņu platēs (1981). Bet atgriezīsimies pie Mārča Reinberga dzejojuma “Rīga”. Pirmvariantā pilsēta, tās nomales un arī Dubulti ir līksmes un prieka avots. Pilsēta dūc, klaudz un skan no orķestru taurēm, putnu dziesmām, dancotāju kājām un pudeļu un aluskausu šķindoņas. Daži fragmenti nobeigumā ieskatam: [..] Ar te pamazs krodziņš Brasa, / Kur dūc vijoles un basa,  Tanī bramaņi, kam maki, / Ieņem sūro, lec kā traki. (..) Nu starp iekš un ārpilsētu / Vērmaņdārzs ar latu sētu – / Rītos te, tikko iet laukā, / Skan jau skaņa jauku jaukā. Tāpat vakaros un arī / Svētās dienās dzirdēt vari,  Kā rūc ragi, taures, bungas, / Kad šām sānus bada rungas. Augšas malā liels traktieris, / Kurā dažs daudz ēdis, dzēris; Lustūzī ar resnie papas / Liek iz pudelēm raut tapas' Bet ap muzikantu kori, / Tā kā bitītes ap dori, Prastākie iet, svilpo, lēkā, / Un kad spēlē, “bravo” brēkā (..). Nu nāk Ķengarags, kur arī / Vas`ras lustes baudīt vari. Katlakalnā tāpat dzīvo / Lustēdamies un dzer sīvo. Torņakalnā, Altenavā (..) Tad še viesošanās jauka!  Lēģerī stāv kroņa vīri, / Un kad virsnieki tiem vēlē, / Tad ar kara koklēm spēlē. (..) Balt`jā muižā, spilves malā; / Gutiņciemā ar`, tai galā:  Pilsētnieki, glītā vīzē, / Līksmojās kā paradīzē! (..) Bet ar vēl - ne gluži blaku / Gutiņciemam, klaus` ko saku Grāves muižas divos krogos, / Kuriem gan kāds caurums logos, Bet kas tak stāv ceļu malās / Lai ir ļaudis iekšā dalās; Tanīs svētdien – tas nav reti – / Tikko pulkstens apsit četri Muz`kanti kā vistas laktā / Sēd ar taurēm kroga kaktā. Un jau gaida, kad tie nācīs, / Kas pastellēt polkas sācīs.  Tā tad ar, līdz nodzer tēju / Un kad Dievs dod ceļa vēju, Kroga papam viesi riešās , / Kas pēc modes riņķī griežās.  Un nu, kas jo prātīgs rādās, / Taurētājiem priekšā stādās, Pavēl uzraut ekuseju; / Ņem tad Grieču vai ar Līzi, Kas tur sēd uz glītu vīzi / Un tad laiž, cik vien pajaudā, –  / Pēc tam savu mīļo glauda. (..) Bet ar Ķīp' un Zaķu salās / Kam visapkārt Daugav` dalās,  Ļaudīm neklājas vis slikti; / Zvejnieki tur danco dikti; Katris savu mīļo dīda / Un sper kājas, lai rīb grīda. (..) Redz` nu, draugs, voi tie nav prieki , / Ko tā bauda pilsētnieki?

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas docente, dejas pētniece Valda Vidzemniece. Producente Zane Prēdele. “Kustība nekad nemelo” bija amerikāņu modernās dejas horeogrāfes Martas Grēmas (Martha Graham, 1894–1991) bieži atkārtota frāze, viņas daiļrades moto. Marta bija dzimusi un augusi nelielā pilsētiņā netālu no Pitsburgas, Pensilvānijas štatā. Viņas tēvs bija ārsts,  kas specializējās psihiatrijā, viņu sevišķi interesēja cilvēka uzvedības un ķermeņa kustību simptomātiska izpēte. Kādreiz, kad Marta bija samelojusies, tēvs esot teicis, ka viņam nav grūti pateikt, ka meita mānās, jo kustība nekad nemelo. Vēlāk šī pārliecība kļuva par horeogrāfes daiļrades pamatprincipu. Marta Grēma bija spilgta radoša personība – dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe, modernās dejas tehnikas pamatlicēja, viņas izveidotā inovatīvā kustību struktūra un dejas stils ietekmēja vairākas dejotāju un horeogrāfu paaudzes. Marta Grēma pievērsās dejai tikai 22 gadu vecumā, kad jau bija “gandrīz par vēlu”, bet kļuva par ietekmīgāko sava laika amerikāņu horeogrāfi. Pēc studijām “Denišoun” skolā, ko vadīja Ruta Sendenī (Ruth St. Denis) un Teds Šouns (Ted Shown), kā arī aktīvas dalības skolas koncertprogrammās (1916–1923) jaunā dejotāja uzsāka patstāvīgu karjeru un pēc dažiem gadiem (1926) izveidoja savu dejas kompāniju. Šogad tiek svinēta Martas Grēmas kompānijas simtgade, kompānija joprojām pastāv, lielajam notikumam par godu tiek rīkota pasaules koncerttūre un maijā jubilejas koncertprogramma būs skatāma arī Rīgā. Martas Grēmas māksliniecisko pārliecību ietekmēja vācu modernās dejas pārstāves Mērijas Vigmanes dejas filozofija un ekspresīvais izteiksmes veids. Arī Marta dejā gribēja paust savus un savu laikabiedru pārdzīvojumus tā, lai tas izskatītos dramatiski piesātināti un patiesi. Kā panākt, lai kustība nemelotu? Viņa sāk ar vienkāršu cilvēka ķermeņa funkciju – elpas darbību. Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš smejas? Kā reaģē ķermenis? Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš raud vai ir uztraucies? Kas notiek ar visu ķermeni un atsevišķām ķermeņa daļām? Pētījumi palīdzēja radīt kustību sistēmu un izstrādāt dejas tehnikas principus, kas balstās uz muskuļu sasprindzinājuma un atslābuma pretstatījumu, izpildāmu saiknē ar elpas darbību (angļu: Contraction & Release). Modernās dejas praksē beidzot parādījās detalizēti izstrādāta tehnika un treniņu sistēma. Dejas tehnikā bija daudz jaunievedumu, bet tie nebija pašmērķīgi kustību leksikas  meklējumi, galvenais horeogrāfes mērķis bija radīt motivētu, ekspresīvu un iedarbīgu dejas valodu. Daiļrades sākumposmā Marta Grēma pat noliedza jebkādu mīmisko izteiksmi, jo ķermeņa kustībai bija jārunā pašai, vēlāk gan viņa šo strikto nostāju mainīja. Martas Grēmas izrādes bija inovatīvas arī scenogrāfijas un kostīmu aspektā, viņai bija savdabīga muzikālā gaume un izpratne par mūzikas lomu dejas iestudējumos, bet, nenoliedzami, visi izrādes elementi kalpoja vienai idejai – radīt emocionāli iedarbīgu mākslas darbu. ASV modernās dejas laukā parādījās vēl arī citas jaunas dejas tehnikas, kas balstījās kopīgos teorētiskajos konceptos, bet atšķīrās ar dejas tehnikas pamatprincipiem, akcentiem, treniņstundas struktūru un metodiku. Tās bija Dorisas Hamfrijas, Hosē Limona, Lestera Hortona, Mersa Kaningema dejas tehnikas, kas joprojām tiek praktizētas un saglabājas dejas augstskolu programmās. * Marta Grēma “Žēlabas” (“Lamentation”) * Martas Grēmas horeogrāfija “Nakts ceļojums”

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone. Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks. 17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai. Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi. Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām. Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu.  Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam. Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga. Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai. Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm. Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās. Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem. Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku. Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš. Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos? Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; producente Rūta Paula. 2023. gada Ziemassvētkos mūsu ģimene atradās Meksikas pilsētā Oahakā un piedalījās 126. ikgadējā grebto redīsu festivālā “Noche de Rabanos”. Tas nozīmē, ka pašlaik, kad notiek šī raidījuma “Vai zini?” ieraksts, redīsu grebšanas neprāts Oahakā ir plosījies jau 128 reizes. Tradīcija radusies 1897. gadā un pastāvēšanas vēsturē gandrīz ne reizi nav izlaista. Izņemot dažas reizes, piemēram, tādu nepārvaramu apstākļu kā Covid 19 sērgas dēļ. Ja Krišjānis Barons, kā teikts dziesmā, ir “latviskākais latvietis”, tad Oahaka ir meksikāniskākā Meksikas pilsēta. Arhitektūra, ēdieni, zapoteku tautas kultūras klātbūtne it visā – tas padara Oahaku neatkārtojamu. Pārsvarā citzemju ceļotāju straumes Oahakā saplūst Visu Mirušo dienā 1. novembrī, kad šajā pilsētā notiek visiespaidīgākās svinības ar skeletu parādēm, kuras sauc par kalendām, un citām trakām izdarībām. Taču Ziemassvētku laikā – konkrētāk, 23. decembrī – dienu pirms Ziemassvētku vakara – ir Oahakas grebto redīsu festivāls, kas arī ir vienkārši apbrīnojams pasākums, parādot, ka cilvēka radošumam, iztēlei un dīvainībai nav robežu. Tālajā 19. gadsimta nogalē toreizējais pilsētas mērs esot gribējis pievilināt Ziemassvētku tirdziņam vairāk apmeklētāju, tāpēc sarīkojis konkursu par skaistāk izgrebto kompozīciju no redīsiem. Te gan jāpiemin, ka oahakiešu redīsi ir krietna kāļa lielumā un milzīga burkāna garumā, tāpēc ir, no kā grebt. Vairāk nekā 100 gados festivāls ir uzaudzis līdz grandioziem apmēriem. Pilsētas centrālo laukumu jeb zokalo slēdz, un tajā dažādu skolu, draudžu, pašdarbības kolektīvu pārstāvji un vienkārši privātpersonas izstāda savas redīsu kompozīcijas. Tur var redzēt redīsu jūras briesmoņus, vēsturisku kauju, mīlas idiļļu un zemnieku sadzīves skatus, redīsos grebtas baznīcas, vienkārši dekoratīvus elementus, bet visvairāk jau skatus no Pestītāja dzīves. Gan kanonisko dzimšanas brīža ainu jeb betlemīti, ko spāniski runājošā pasaule dēvē par nacimiento. Gan arī krustā sišanas ainas – tāpēc, ja vēlaties redzēt desmitiem redīsu jēzu – Oahaka Ziemassvētkos ir īstā vieta. Tā nu visi kompozīciju autori stāv garā nojumē, kas apjož visu zokalo cits citam blakus, gaida apmeklētājus, un smidzina ūdeni uz saviem meistardarbiem, lai tie par agru nesažūtu. Ieeja zokalo ir par brīvu, taču jārēķinās: lai aplūkotu redīsu kompozīcijas, jāstāv rindā aptuveni četras stundas. Tas nav viegli. Rinda kustas ļoti lēni, jo pamatā tie, kas tikuši iekšā, cenšas nofotografēt sevi blakus teju visām kompozīcijām.  Pirms parastajiem apmeklētājiem ekspozīciju apskata tiesneši, un, kamēr parastie interesenti vēl stāv rindā, balkus zokalo uzslietajā skatuvē notiek apbalvošanas ceremonija. To pavada vairāku mūzikas grupu uzstāšanās. Naktī oahakieši un pilsētas viesi atgriežas mājās, lai nākamajās divās dienās nodotos Ziemassvētku svinēšanai – ēstu kādu no garšīgajām zapoteku molēm jeb mērcēm (no šejienes arī latviešiem labi zināmais vārds gvakamole – jeb avokado mērce), kā arī kristus dzimšanas svinību galdam obligāto sautējumu no “bacalao” – sālītas mencas. Veikalos pie kasēm ir atsevišķi stendi tieši šī sautējuma sastāvdaļām. Tie, kam svētkos nav nekas pretī ieraut ko stiprāku, pareizāk sakot kaut ko ļoti stipru, var ķerties pie meskala glāzes. Meskals ir interesants dzēriens, ko dzen no agavju sulas, un tikai un vienīgi ap Oahaku audzētu agavju brūvējumu drīkst saukt par meskalu. To oahakieši ir panākuši. Ja kaut kur pasaulē redzat veikalu plauktos šādu dzērienu – ziniet, tas nāk no Oahakas. Tāpat kā šampanietis no Šampaņas, konjaks no Konjakas. Te vietā pieminēt pavisam prātu mežģījošu faktu – visas tekilas ir meskali, bet ne visi meskali ir tekilas. Par tekilu sauc tikai viena konkrēta veida meskalu, ko pagatavo no zilās agaves. Kamēr meskalu drīkst pagatavot no visādu sugu agavēm, tāpēc arī atšķiras tā reibuma veids – atkarībā no katras sugas ķīmiskajām īpašībām.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Lielāka bija tikai Krievijas impērijas galvaspilsēta Pēterburga. Rīgā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja nepilns pusmiljons cilvēku. Tas bija aptuveni tikpat cik Kopenhāgenā, bet ievērojami vairāk nekā Stokholmā. Helsinki un Tallina šajā ziņā tālu atpalika no Rīgas. 1913. gadā Rīgas rūpnīcās strādāja gandrīz 90 tūkstoši strādnieku, kas saražoja produkciju vairāk nekā 220 miljonu zelta rubļu vērtībā. Salīdzinājumam – Kopenhāgenā strādnieku bija divas reizes mazāk nekā Rīgā. Savukārt Stokholmā rūpniecībā strādāja gandrīz trīs reizes mazāk cilvēku, kas saražoja gandrīz četras reizes mazāk produkciju nekā Rīgā. Kāda bija Rīgas panākumu atslēga? Šeit bija izdevīgi ražot. Rīga bija viena no lielākajām ostām, ar attīstītu transporta un sakaru infrastruktūru. Izejvielas bija viegli piegādāt un saražoto produkciju nogādāt pie patērētāja. Rīgai vēsturiski kopš viduslaikiem bija ciešas tirdzniecības saites ar Rietumeiropas un sevišķi Vācijas pilsētām. Tādēļ ārvalstu investori, domājot par ieguldījumiem šajā reģionā, parasti izvēlējās Rīgu. Tāpat te bija pieejams labi izglītots darbaspēks – latviešu zemnieku un strādnieku izglītības līmenis bija vairākas reizes augstāks nekā Krievijā. Arī inženierus un menedžerus bija daudz vieglāk atrast tieši Rīgā, pateicoties Rīgas Politehniskajam institūtam, kas gatavoja augsta līmeņa speciālistus. Gandrīz visa Rīgas rūpniecība atradās vietējo vāciešu rokās. Rīgā bija tikai daži lielāki latviešu rūpnieki. Zināmākais no viņiem bija kokrūpnieks Augusts Dombrovskis. Kokapstrādes un metālapstrādes uzņēmums piederēja arī Krišjānim Ķergalvim, kura būvuzņēmums bija uzbūvējis vairākus Rīgas lielo rūpnīcu kompleksus. Latvieši bija pārstāvēti arī pārtikas rūpniecībā. Rīgas rūpniecības flagmanis bija gumijas rūpnīca “Provodņiks”, kuru bija dibinājuši franču uzņēmēji. Pirms Pirmā pasaules kara uzņēmumā, kas atradās Sarkandaugavā, strādāja vairāk nekā 14 tūkstoši strādnieku un divarpus tūkstoši speciālistu. Uzņēmums ražoja automašīnu un velosipēdu riepas, gumijas apavus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju, medicīnisko gumiju un daudzas citas preces. “Provodņiks” bija otrs lielākais gumijas riepu ražotājs pasaulē, bet kopumā gumijas ražošanas apjomu ziņā ieņēma ceturto vietu pasaulē. Gumijas ražošana tolaik bija viena no tehnoloģiski modernākajām nozarēm, ar augstu pievienoto vērtību. Līdzīgi mūsdienu tehnoloģiskajiem gigantiem, “Provodņiks” nodrošināja saviem darbiniekiem, sevišķi menedžmentam, ekstravagantus darba apstākļus. Rūpnīcas teritorijā bija kazino, biljarda zāle un boulinga zāle. Līdzīgi citām lielajām Rīgas rūpnīcām, tā tika zaudēta Pirmā pasaules kara laikā.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze Tas piedzeršanas saldais grēks Tik dziļas saknes jēmis, Ka, jebš' tavs taisnais dusmu spēks Tam grūtu sodu lēmis, Ne bēdāts top, ne gods, nei kauns, Tā rij un plītē vecs un jauns, It kā tas amats būtu. It retais ir, kas apdomā Ar šaušalām un briesmām, Ka pie tā kupla dzērēja Iekš ugunīgām liesmām Dažs plītētājs jau aizbraucis, Kur nāvīgs elles biķeris Pilns sēra, viņu pilda. Tam tā vien svēta diena šķiet, Kad viņš pie mucas sildās, Jā, grēks ir sakot, dažs kad iet Pie svēta galda pilnā! Tā cūkas savus svētkus svin, Un šis, kas vēl no Dieva zin, Tā Dievam kalpoj's, lielās. Cits citu, radu – radinieks Ar meliem nodar' melnu, Tur citu vilt un maitāt prieks, Tur dzīvots top ar velnu, Tur prāti kūst, tur mēle lūst, Tur cilvēki par lopiem kļūst Par spīti radītājam. Ēst, dzert ar draugu Dievs neliedz, Nedz darīties sev prieku, Bet ka tu Dievu neaiztiec, Nedz pārpildies pārlieku, Jo plītēšanu soda Dievs, Kā visos laikos minam mēs, Ar badu, sērgām, karu. Šī 300 gadu vecā "Dziesma no nelādzīgas pildīšanas un piedzeršanas" (1714), dziedama ar melodiju "Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks". Visticamāk ir oriģinālsacerējums, nevis – kā tas tolaik ierasts – tulkojums no vācu valodas. Šādas dziesmas, tāpat kā uzdzīves tēlojums, ir raksturīgs motīvs 16. un 17. gadsimta Eiropas kultūrā. Tas ir reformācijas,  pēcreformācijas un plašākā nozīmē – arī sabiedrības zemāko slāņu sadzīves disciplinēšanas laiks. Un tas ir arī ķermeņa fizioloģijas un tā izdalīto šķidrumu apzināšanas un izpētes laiks. Uzdzīves ainas, aizraušanās ar grotesku ķermeņa tēlojumu ir arī veselīga dzīvesprieka, smieklu un karnevāla kultūras daļa. Baznīcas tekstos, kā tas redzams arī šajā dziesmā, ķermeņa savaldīšana gan gūst virsroku. Šīs dziesmas radītājs ir mācītājs Bernhards Vilhelms Bīnemanis (Bienemann). Par viņa dzīvi ziņas ir trūcīgas. Bīnemanis ir mācījies Rīgas licejā, kalpojis Zemītē, vēlāk – Spārē un ap 1731. gadu aizgājis mūžībā. Viņš ir sacerējis un atdzejojis ap simts dziesmu. Tām ir raksturīgas skaņu spēles un iekšējas atskaņas, piemēram: Jēzus godā mīt, sātans – apakš kājām, Un iekš pīšļu mājām čūska mīta krīt  vai citur: Sūkties, Plūkties, Nīsties, kauties, Rieties, rauties Nepieklājas Tiem, kas tev' tur siržu mājās. Literatūrvēsturnieks Jēkabs Lautenbahs Bīnemani dēvē par "trešo visspožāko zvaigzni starp latviešu garīgajiem dziesminiekiem – līdzās Fīrekeram un Dīcam".  Un tas nav pārspīlējums – ne velti joprojām 2015. gada latviešu luterāņu dziesmu grāmatā ir iekļautas septiņas Bīnemaņa dziesmas. Pieminēšanas vērta ir arī plītēšanas dziesmas pirmpublicējuma vieta – "Mežmuižas un Kukuru draudzes dziesmu grāmata" 1714. gadā. Tās pirmais izdevums, kas izstrādāts pēc latviešu pašu iniciatīvas un turklāt publicēts par draudzes savāktajiem ziedojumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai vienā eksemplārā, kas atrodas Dānijas Karaliskajā bibliotēkā Kopenhāgenā. 

Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele Mērija Vigmane (Carolyne Sofie Marie Wiegmann, 1886-1973) [1] ir viena no spilgtākajām vācu modernās dejas pārstāvēm, 1928. gadā Vācijas dejotāju kongresā viņa tika atzīta par vācu labāko dejotāju. Jau 1920. gadā M. Vigmane nodibināja savu skolu Drēzdenē, bet 1931. gadā tika nodibināta Vigmanes skola Ņujorkā, ko vadīja Hanja Holma, un izrādās, ka arī Rīgā 20. gados pastāvēja Vigmanes skolas filiāle. Sadarbībā ar Rūdolfu Lābanu veidojās M. Vigmanes dejas izpratni un filozofiju. 1914. gadā Lābana audzēkņu koncertā jaunā horeogrāfe pirmo reizi demonstrēja pašas iestudētās dejas – "Raganas deju" un "Lento". "Lento" bija deja bez mūzikas, bet "Raganas deja" tika izpildīta bungu ritma pavadījumā, tā bija enerģiska, spēcīga un neapvaldīta, nedaudz groteska. Augumā bija jaušams smagnējums, likās, ka tajā ir ieplūduši visi zemes spēki, jo lielu laika daļu dejotāja atradās sēdus pozīcijā. Rokas bija līdzīgas plēsīga putna nagiem, to kustības bija alkatīgas un draudīgas. Vigmanes dejas bija jaunas estētikas pieteikums, tās demonstrēja vācu izteiksmes jeb ekspresīvās dejas (Ausdruckstanz) raksturīgākās pazīmes, kas iezīmējās kā atteikšanās no konvencionāliem dejas izteiksmes līdzekļiem, krass pretstatījums klasiskā baleta principiem, subjektīvu emocionālo izjūtu izvirzīšana priekšplānā un ekspresīvi sakāpināts izteiksmes veids.  Kustību valodas izveidē M. Vigmane lielu uzmanību pievērsa pirmajiem kustību impulsiem, intuīcijai un zemapziņai, viņas priekšnesumus raksturoja savdabīga un spēcīga telpas izjūta. Viņa formulēja absolūtās dejas principu, kurā dejai ir pašpietiekoša vērtība, šīs koncepcijas izpratnē dejai nav jākalpo mūzikas vai literārā stāsta atklāsmei. M. Vigmanes Drēzdenes skolā mācījās audzēkņi no visas Eiropas, tai skaitā arī no Latvijas. 20. gadu sākumā tur bija mācījusies Valija Grella, kas vēlāk kļuva par Rīgas skolas vadītāju. Skola atradās Mednieku ielā 1. Vigmane 1925. gadā publicētajā rakstā, rezumējot sava pedagoģiskā darba augļus, raksta, ka Drēzdenes skolas pastāvēšanas laikā ir izaugušas vairākas lieliskas profesionālas dejotājas un dejas pedagoģes, un šajā rakstā viņa vārdā nosauc tikai divas – Hanju Holmu un Valiju Grellu-Magito (Wy Magito). [2] Pašas skolotājas novērtējums ir V. Magito mākslinieces talanta un pedagoga kompetences apliecinājums. Lai arī skola pastāvēja tikai divus vai trīs gadus, tai ir liela nozīme Latvijas dejas vēsturē. Skolas pedagoģiskā darbība, vadītājas un audzēkņu koncertu priekšnesumi apliecināja vācu modernās dejas māksliniecisko koncepciju klātbūtni Latvijas dejas ainā. Valijas Grellas-Magito vecākā māsa Ģertrūde Domanžē-Līcis 30. gados bija ievērojama personība Latvijas dejas mākslā. Viņa vadīja deju studiju kopā ar Zigfrīdu Elcbergu, kas bija izglītojies atzīto dejas meistaru Rudolfa Lābana un Kurta Josa skolās. Arī Tamāra Grella, Grellu ģimenes jaunākā atvase, tāpat kā abas viņas māsas izvēlējās dejas mākslu kā savas profesionālās darbības jomu, 30. gadu otrajā pusē viņa kopā ar partneri Henu Hāsu turpināja izglītību Vācijā un guva atzīstamus panākumus koncertdarbībā. [1] Dejotāja nomainīja savu vārdu un uzvārdu uz Mary Wigman. [2] Pazīstama arī ar skatuves vārdu Suria Magito.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Vai zini, ka viens no iedarbīgākajiem un vēsturiski noturīgākajiem politiskā protesta atribūtiem  ir pats vienkāršākais virtuves katls? Pieejams rokas stiepiena attālumā ikkatram, kurš vēlas paust savu nostāju, metāla kastrolis kopā ar pannām, karotēm un citiem skanīgiem virtuves atribūtiem gadsimtiem ilgi bijis plaši lietots instruments tautas skaņu frontē. Tik plaša un pārliecinoša bijusi katlu un pannu līdzdalība protestos, ka šī aktīvisma forma laika gaitā ir guvusi arī nosaukumu — franču valodā "casserolade", kas cēlies no vārda "katliņš", un plašāk pazīstamais "cacerolazo", ko izmanto spāniski runājošajās zemēs. Kolektīva virtuves rīku skandināšanas prakse sākās jau viduslaikos. Tās agrīnā forma bija "charivari" paraža, ko praktizēja Centrāleiropas iedzīvotāji situācijās, kad bija svarīgi paust kopīgu nosodījumu vai dusmas. Nosodītāji pulcējās pie nosodāmā mājas un ar dažādiem priekšmetiem sparīgi radīja trokšņus ar mērķi izsmiet un kaunināt. Šāda trokšņu serenāde visbiežāk tika adresēta kādam, kurš bija pārkāpis sabiedrības tikumiskās normas — piemēram, atraitnim, kurš apprecējās ar ļoti jaunu sievieti. Politisku nozīmi šis kaunināšanas rituāls ieguva 1830. gadā Francijā protestos pret karali Luiju Filipu I. Tajā laikā Francijā bija 30 miljoni iedzīvotāju, no kuriem balsot drīkstēja vien 200 000 vīriešu. Protestētāji pulcējās pie amatpersonu mājām, kuri atbalstīja karali, un sparīgi sita katlus un pannas, lai paustu neapmierinātību ar režīmu. Ikdienišķie priekšmeti kļuva par izteiksmes līdzekli tiem, kuriem pastāvošajā iekārtā politiskā balss bija liegta. Interesanti, ka šajā norisē sagrīļojās arī privātā un publiskā robeža. Tā kā kastroļu koncerti notika zem politiķu logiem, ar sadzīves priekšmetiem publiskajā telpā tika pārkāpta amatpersonu privātā telpa. Politiķi tika pazemoti sev piederošajā teritorijā, bet cilvēki, kuri formāli bija izslēgti no politiskās telpas, to savukārt ieņēma. Francijā trokšņainā protesta paražas nav pagaisušas arī mūsdienās. Kad 2023. gadā pilsoņi devās ielās, lai protestētu pret pensiju reformu, viņi rokās atkal ņēma labi pārbaudītus pretošanās instrumentus — katlus un pannas. Būtiska nodaļa katlu un pannu politiskajā vēsturē ir arī Dienvidamerikai, kur katli ir skandināti gan ielu protestos, gan brīžos, kad publiski protestēt bija bīstami, mājās uz balkoniem vai pie logiem. Turklāt kastroļi un pannas ir skanējuši kā kreiso, tā labējo aktīvistu rokās. 1971. gadā tukšo pannu maršus organizēja konservatīvas sievietes pret prezidenta Salvadora Aljendes valdību, savukārt astoņdesmitajos gados šī pati forma kļuva par kreiso pretošanās simbolu pret Pinočeta diktatūru. Argentīnā 2001. gada ekonomiskās krīzes laikā katlu skaņa bija vērsta pret visu politisko eliti bez šķirošanas. Rezumējot: kastroļi un pannas ir fenomenāli lietderīgi protesta rīki. Pirmkārt, tie ir skaļi un spēj pievērst uzmanību brīdī, kad konstruktīvs dialogs vairs nešķiet iespējams. Plašākā nozīmē tā ir arī atteikšanās klausīties to, kurš ir pie varas. Virtuves priekšmeti ir arī simbolisks, tiešs atgādinājums, ka sociālā cīņa nereti ir par šķietami vienkāršu jautājumu — par iespēju dienas beigās pabarot savu ģimeni. Kaserolaso, aizstājot vardarbīgākas protesta formas, nereti pasargā dalībniekus arī no kritikas par pārmērīgu agresiju. Turklāt skats, kurā bruņoti likumsargi protesta laikā cenšas pilsoņiem konfiscēt virtuves piederumus,  atzīsim, ir nedaudz absurds.  Konfiskāciju gadījumiem gan mūsdienās rasts arī laikmetīgs risinājums, piemēram, lietotne Cacerolapp imitē pannu dauzīšanas skaņu arī tad, ja katliņš nav pa rokai.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula  Par Eldorado ir dzirdējis katrs. Teiksmaino pilsētu no zelta, ko 16. gadsimtā tik izmisīgi meklēja konkistadori, piemin jau Miltons "Zaudētajā paradīzē" un Voltērs "Kandidā". Četru gadsimtu laikā par to sarakstīti romāni, uzņemtas spēlfilmas un animācijas filmas, tā minēta poēmās, klasiskās mūzikas un popmūzikas kompozīcijās. "Meklēt savu eldorado" novēl banālās apsveikumu kartītēs, par "Eldorado" sauc veikalu tīklus un dažādus produktus visur pasaulē. Kur patiesībā atradās Eldorado? Droši vien vēsturiski korektāks jautājums būtu – kur to meklēja? Pirmais priekšstats no kaut kur kaut kad lasītā vai redzētā – vai nu Amazones džungļos, vai tuksnesī Meksikas ziemeļos. Pēc inku un acteku impēriju sagrāves eiropiešu alkas pēc arvien vairāk un vairāk zelta nebija apmierinātas. Aizvien jaunas un jaunas ekspedīcijas ietiecās dziļāk jaunajā pasaulē. Viena no vadzvaigznēm šajās ekspedīcijās bija – atrast neizsakāmo bagātību pilsētu vai zemi, par kuru klīst tik brīnišķīgas leģendas. Konkistadori tā arī neatrada nevienu pilsētu, kura būtu celta no zelta vai kurā no zelta darinātu priekšmetu skaits būtu tik nozīmīgs, lai varētu teikt – jā, leģenda nu ir apstiprināta. Tomēr vispamatotākās pretenzijas uz Eldorado ir Gvatavitas ezeram, kas atrodas nepilnus 60 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas. Gvatavitas ezers ir gandrīz nevainojami apaļš, tā platums – aptuveni 20 hektāru. To apjož virs apkārtējās ielejas paaugstināta mala, tāpēc tas atgādina krāteri un attiecīgi par tā izcelsmi ir dažādi minējumi – to starpā meteorīta trieciens vai izdzisis neliels vulkāns. Ticamāks gan esot skaidrojums, ka apakšzemē izkusušas sāls iegulas, radot regulāras formas iebrukumu. Zeme ap Bogotu savulaik bija muisku tautas dzimtene. Savukārt muiskiem īpatnā ezera forma izsenis bijis labs pamudinājums vietu uzskatīt par svētu. Muiski bija prasmīgi zeltkaļi. Piemēram, viens no Bogotas nozīmīgākajiem muzejiem ir tieši Zelta muzejs, kur var apskatīt apbrīnojamu klāstu ar dažādiem no zelta izgatavotiem priekšmetiem, kas radušies Dienvidamerikas teritorijā, it īpaši tagadējā Kolumbijā. Un te stāstā jāievieš pavērsiens, kas skaidro, kāpēc tieši muisku zeme ir vistuvākā vieta Eldorado leģendai. Spāņu valodā Eldorado nozīmē Zelta cilvēks. Lai arī, kā jau minēts, šo nosaukumu attiecina uz ģeogrāfisku vietu – pilsētu vai pat veselu novadu vai valsti, vārda pirmssākumi ir meklējami spāņu saklausītos nostāstos par vietējo karali, kurš esot tik bagāts, ka pārklāj sevi ar zeltu. Savukārt viena no muisku tradīcijām, bija – ikreiz, kad amatā stājās jauns valdnieks, viņu pārklāja ar zelta putekļiem un iegremdēja Gvatavitas ezerā, lai tā sniegtu dāvanas ezera dievietei un nodrošinātu labus laikus. Bez no valdnieka noskalotā zelta dieviete saņēma arī daudz citu zelta priekšmetu, kas tika iemesti ezera dzīlēs. 1537. gadā Gonzalo de Kesada no Kordovas (starp citu, interesantā kārtā attāls radinieks gan Hernānam Kortesam, gan Francisko Pizarro) iekaroja novadus ap tagadējo Bogotu un uzzināja par "zelta ezeru". Gonzalo brālis Hernāns 1547. gadā veica pirmo neveiksmīgo Gvatavitas nosusināšanas pasākumu, mēģinot ūdeni izsmelt ar spaiņiem. Daudz mērķtiecīgāks savā alkatībā bija Antonio Sepulveda, kurš 1562. gadā saņēma Spānijas karaļa licenci ezera nosusināšanai. Šoreiz pamatiedzīvotāji tika sadzīti grāvja rakšanai, lai pārrautu krātera sienas. Varam vien iedomāties, ko juta nelaimīgie, kam pašu rokām bija jāiznīcina savas tautas svētvieta. Sepulvedam izdevās pazemināt ezera līmeni tikai par dažiem metriem un tikt tikai pie dažiem zelta gabaliem. Runā, ka Sepulveda esot miris nabadzībā. Mēģinājumi rakt jaunas tranšejas un tuneļus turpinājās līdz pat 20. gadsimta sākumam, šim nolūkam dažādos vēstures brīžos dažādās valstīs pat dibināja akciju sabiedrības. Tomēr par laimi balto cilvēku guvums tā arī nesasniedza tādu līmeni, lai kaut metaforiskā nozīmē varētu teikt – Eldorado ir tikusi atklāta. Mūsdienās zelta meklēšana Gvatavitas ezerā ir aizliegta.  

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos. Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus. Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija. Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem. Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību. Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem. Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu. Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti. Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski  (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs. Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus. Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu  kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski. Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis. Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem. Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski. Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo  dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā. Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.  

Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele Droši vien ne visiem ir zināms fakts, ka skatuves mākslinieka, dzejnieka un filozofa Raimonda Dankana vārds ir saistīts ar Latviju. Raimonds Dankans (1874–1966) bija slavenās amerikāņu dejotājas Izidoras Dankanes brālis. Četras Dankanu ģimenes atvases viena pati audzināja viņu māte Mērija Izidora Greja. Senās Grieķijas apjūsmošana bija radusies Dankanu ģimenes mākslinieciskajās aktivitātēs. Kad ģimene pārcēlās uz Eiropu, bērni Izidora un Raimonds neskaitāmas stundas pavadīja muzejos, jūsmojot par tur skatāmajiem mākslas darbiem un artefaktiem. Raimonda Dankana lielā aizraušanās ar antīkās Grieķijas kultūru un vēlme atdzīvināt senās kultūras garu radīja savdabīgu dzīves filozofiju un radošās idejas, kuras viņš realizēja Parīzē dibinātajā akadēmijā. Dankana akadēmijas interešu lokā bija teātris, mūzika, deja, vizuālā māksla, literatūra, filozofija, bet domubiedru ikdienas dzīvē iezīmējās vēlme atgriezties pie dabiskuma un dabas ritmiem. Akadēmijas dzīves stilu raksturoja plašs praktisko darbu spektrs: viņi paši auda vilnas un zīda audumus, šuva apģērbus, darināja apavus, apgleznoja zīda šalles, izdeva žurnālu un iespieda grāmatas.   Raimonda Dankana personības harisma un lielā pārliecība noturēja līdzās domubiedru grupu daudzu gadu garumā, viņu vidū bija arī latviete Aija Bertrāne-Dankane (Aia Bertrand-Duncan, 1891–1978), īstajā vārdā Meta Ivanova. Viņa bija viena no pirmajām latvietēm, kas sekoja plastiskās dejas vilinājumam, 1911. gadā meitene iestājās Raimonda Dankana akadēmijā. Meta Ivanova ar zelta medaļu bija beigusi Maldoņa ģimnāziju Rīgā (1909) un uzreiz pēc skolas beigšanas devās uz Krieviju, lai iestātos Sanktpēterburgas konservatorijā, bet studijas nesniedza vēlamo, tāpēc pēc neilga laika viņa kopā ar savām skolas biedrenēm Elzu Stērsti un Mildu Grīnmani nolēma doties uz Parīzi. Meta Ivanova uz īsu brīdi kļuva par Sorbonnas universitātes mākslas vēstures nodaļas studenti, bet savu īsto aicinājumu atrada Dankana akadēmijā. Jau pēc gada viņa sāka piedalīties Raimonda Dankana iestudētajās izrādēs un uzstāties ar solodeju programmām. Pirmais solo dejas priekšnesums tika demonstrēts 1912. gadā, kurlmēmajiem skatītājiem interpretējot latviešu tautas dziesmas "Saulīt tecēj' tecēdama" motīvu. Parīzē Meta Ivanova nomainīja savu vārdu un pēc laulībām ar francūzi Bertrānu – arī uzvārdu, bet Raimonds Dankans saviem audzēkņiem pievienoja ģimenes uzvārdu Dankans, tāpēc arī presē ir sastopams Aijas Bertrānes-Dankanes vārds. 1924. un 1927. gadā notika Raimonda Dankana teātra trupas viesizrādes Rīgā, kurās piedalījās arī Aija Bertrāne. Nacionālajā teātrī tika izrādītas traģēdijas "Edips" un "Orfejs", tās bija akadēmijas vadītāja radītas sengrieķu lugu adaptācijas ar viņa paša sacerētiem tekstiem. Teātra kritiķis Roberts Kroders secinājis, ka Rīgas publika pret slaveno viesi bijusi atturīga, pat skeptiska, bet viņam esot arī daži sajūsmināti piekritēji Rīgā. Tajā pašā gadā (1924), kad notika Raimonda Dankana akadēmijas pirmās viesizrādes Rīgā, Parīzē bija skatāms Aijas Bertrānes solo deju koncerts. Koncerts iesākās ar priekšnesumu "Afrodītes piedzimšana", kas esot izdevies sevišķi skaisti. Daudzi deju tēli bijuši antīko mītu rosināti, bet tiem līdzās aizkustinoši izdejota latviešu šūpļa dziesmas "Aijā, žūžū, lāča bērni" horeogrāfiska versija. Aija Bertrāne savā daiļradē un dejas izpratnē bija tuva Izidoras Dankanes dejas stilam un mākslinieciskajiem principiem, kas sakrita ar viņas brāļa sludinātajiem estētiskajiem uzskatiem. Dankana akadēmijas nams pie Sēnas vienmēr ir bijis viesmīlīgi atvērts latviešiem, kas devās uz Parīzi mākslu vai zinātņu studijās, 20. gadsimta 20. un 30. gados tur notika latviešu kultūrai veltīti pasākumi – koncerti, lekcijas, priekšlasījumi, kuros piedalījās gan franču, gan latviešu inteliģences pārstāvji, arī vēlākos gados, kamēr vien Dankana akadēmijā saimniekoja Aija Bertrāne, tikmēr saikne ar latviešu diasporu nepārtrūka. Aija Bertrāne palika uzticīga Raimonda Dankana domubiedre, līdzstrādniece un dzīves biedre līdz pat viņa mūža beigām, un arī savas dzīves nogalē turpināja kopīgi uzsāktos darbus un aktivitātes Dankanu ģimenes piemiņas saglabāšanā. Viņa centās nezaudēt saikni ar Latviju, viesojās Latvijā, sarakstījās ar latviešu inteliģences pārstāvjiem, iztulkoja franču valodā Edvarda Virzas "Straumēnus". Savai meitai Aija deva latvisku vārdu – Līgo. Līgo Dankane (1917–2015) dzīvoja Ņujorkā un vadīja mākslas galeriju.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Vai zini, kā radās ideja par mūziku kabatā — par to pašu pieredzi, ko šodien uztveram kā pašsaprotamu, klausoties mūziku austiņās pa ceļam uz darbu, tīrot māju vai sportojot? Ir 1979. gads un mēs esam Tokijā. Apkārt ir troksnis. Bet tad jūs uzliekat savas svaigi iegādātās, ultramodernās Sony Walkman austiņas, nospiežat kasešu atskaņotāja pogu un iegremdējaties skaņas pasaulē. Trokšņainā Tokija nekur nepazūd. Tā turpina ņirbēt acu priekšā, taču starp jums un apkārtējo pasauli ir izveidojusies neredzama robeža. Skaņas burbulis. Tas ļauj jums gan distancēties no vides, kurā atrodaties, gan pilnībā izbaudīt savu mīļākos skaņdarbus. Šī pieredze kļuva iespējama, pateicoties mazai, pievilcīgai plastmasas kastītei — personīgajam mūzikas atskaņotājam "Walkman", ko japāņu elektronikas ražotājs Sony laida klajā 1979. gada 1. jūlijā. Lai gan dažādas elektronikas ierīces jau kopš sešdesmitajiem gadiem kļuva arvien mazākas un mobilākas (piemēram, televizori virtuvei vai kompakti radio aparāti), mūzikas klausīšanās lielākoties joprojām bija kolektīva pieredze. Neatkarīgi no tā, vai mūzika skanēja viesistabā, darbavietā, koncertā vai diskotēkā, to pārsvarā baudīja kopā ar kādu. "Walkman" tādējādi bija revolūcija. Skaņa, ko var ne tikai paņemt līdzi, bet pilnībā kontrolēt un baudīt lieliskā kompānijā — pašam ar sevi. Nosaukums "Walkman" tulkojumā nozīmē "staigājošs cilvēks". Ražotājs to izvēlējās ne tikai, lai akcentētu jauno tehnoloģiju, bet arī lai nošķirtos no iepriekšējās paaudzes kasešu atskaņotājiem, ko "Sony" dēvēja par "Pressman". Tie bija masīvi, statiski un paredzēti sapulcēm vai žurnālistu ierakstiem. "Walkman" bija kas gluži pretējs — viegls, kompakts un paredzēts ikvienam. Jāatzīst gan, ka ne visi "Sony" pārstāvji sākumā bija droši par nosaukuma izvēli. Viņi baidījās, ka angļu valodas zinātāji to uztvers kā kļūdu, jo pareizā forma būtu "walking man". Tika apsvērts arī nosaukums "Walky", taču beigu beigās diskusijas apstājās pie mums jau zināmā "Walkman". Un, ņemot vērā grandiozo ierīces popularitāti un plašo kopēšanu, kas sekoja, 1986. gadā vārds "Walkman" tika iekļauts arī Oksfordas angļu valodas vārdnīcā.  "Walkman" ražošana bija iespējama, pateicoties tehnoloģiskām inovācijām. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija kompaktkasetes — nelielas plastmasas kasetes ar magnētisko lenti, uz kuras varēja ierakstīt un atskaņot skaņu. Tās 1963. gadā patentēja Nīderlandes uzņēmums "Philips", un to popularitāte pakāpeniski pieauga. Atšķirībā no vinila platēm, kas tika uzskatītas par kvalitatīvākām, bet bija lielākas, kasetes bija mazas un pārnēsājamas.  Savukārt skaņas atskaņošanai "Sony" izstrādāja "Walkman" paredzētas īpaši vieglas metāla austiņas ar oranžiem, poraina materiāla spilventiņiem. To izstrāde bija sākta jau trīs gadus iepriekš. Uzsākot pārdošanu, "Sony" nolēma primāri neieguldīt tradicionālās televīzijas reklāmas kampaņās, bet rīkoties radoši. Pirmā "Walkman" prezentācija žurnālistiem notika nevis preses konferences formā, bet kā neliela performance. Žurnālistus ar autobusu aizveda uz Tokijas Jojogi parku, kur katram iedeva "Walkman" ar kaseti, kurā bija ierakstīts stāsts par jauno produktu. Jauno paaudzi Tokijā ar "Walkman" iepazīstināja "Sony" nolīgti jaunieši — popularizētāji, kuri pastaigājās pa rosīgākajiem rajoniem un aicināja garāmgājējus izmēģināt ierīci. Jau pirmajos mēnešos pārdošanas rezultāti Japānā pārsniedza gaidīto. Drīz mazais personīgais atskaņotājs iekaroja pasauli.  Gadu vēlāk "Walkman" parādījās franču režisora Kloda Pinoto jauniešu romantiskās komēdijas "La Boum" pazīstamajā ainā. Ballītes laikā varonis Matjē uzliek Vikai "Walkman" austiņas, lai viņi romantiski noklausītos lēno dziesmu kopā, kamēr apkārtējie draugi dejo.  Panākumus Rietumos veicināja arī pieaugošā interese par fiziskām aktivitātēm, jo īpaši par skriešanu. Ar "Walkman" pirmo reizi kļuva iespējams darīt to, kas šodien šķiet pilnīgi dabiski — skriet, klausoties mūziku. Šodien "Sony" vairs neražo kasešu atskaņotājus un ideja par mūziku kabatā ir piedzīvojusi nu vairākas transformācijas. No CD un pirmajiem MP3 atskaņotājiem līdz straumēšanas lietotnēm, kas jebkurā laikā un vietā piedāvā tieši to mūziku, ko vēlamies.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā. Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas. Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien. Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās. Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta. Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni. Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme. Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties. Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm. Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks. Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk. Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji… Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Vai zini, ka pirms 120 gadiem viena no lielākajām un stilīgākajām latviešu biedrībām bija Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība? Velosipēdi tolaik bija viens no jaunākajiem tehnikas sasniegumiem un maksāja ārkārtīgi dārgi. Lietots ritenis maksāja tik, cik Rīgas strādnieks rūpnīcā varēja nopelnīt mēneša laikā, bet jauns velosipēds varēja maksāt pat veselu gada algu. Tādēļ tikai turīgākie jaunieši spēja atļauties nopirkt šo tehnikas brīnumu. 19. gadsimta beigās Rīga bija viena no attīstītākajām Krievijas impērijas pilsētām. Modernās tehnoloģijas un idejas impērijā bieži vien nonāca tieši caur Rīgu. Ātrgaitas tvaikoņiem, elektriskajam telegrāfam, elektriskajam apgaismojumam, telefona sakariem un saldētavām 19. gadsimta beigās sekoja arī velosipēdi. Aleksandrs Leitners 1886. gadā Rīgā dibināja pirmo velosipēdu fabriku Krievijas impērijā un visā Austrumeiropā. Tās nosaukums bija "Rossija". Šajā pat laikā izveidojās pirmais riteņbraucēju pulciņš Rīgā. Pagāja vien daži gadi, un velosipēdu īpašnieku Rīgā jau bija kļuvis tik daudz, ka radās ideja par riteņbraucēju biedrības dibināšanu. To īstenoja turīgo Rīgas vācbaltiešu aprindu pārstāvji 1891. gadā. Taču jau pēc dažiem gadiem biedrībā iestājās sešdesmit latvieši un pārņēma biedrības vadību savās rokās. Vācieši aizgāja un izveidoja paši savu biedrību. Rezultātā Rīgā 20. gadsimta sākumā pastāvēja veselas divas riteņbraucēju biedrības, kā arī vairāki riteņbraukšanas klubi un pulciņi. Sākotnēji braukšanai ar velosipēdiem tika ierīkots sacīkšu ceļš Strēlnieku dārzā, kuru mūsdienās pazīstam kā Kronvalda parku. Taču tad biedrība, kurā jau bija vairāki simti biedru, iegādājās zemes gabalu mūsdienu Rīgas 49. vidusskolas teritorijā. Šeit tika uzbūvēts biedrības nams, velodroms, estrāde un estakāde slidošanai ziemā. Biedrība rīkoja sacīkstes, izbraucienus un dažādus pasākumus. Biedrības sastāvā izveidotā "Jautrības komiteja" rīkoja deju vakarus, balles un dažādas svinības. Ja Rīgas Latviešu biedrība bija lielākā un nopietnākā, tad Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība – stilīgākā un jautrākā latviešu biedrība Rīgā. Tās vadītāji bija ievērojami sabiedriskie darbinieki – žurnālists un uzņēmējs Arveds Bergs, advokāts Voldemārs Zāmuels, būvuzņēmējs Krišjānis Ķergalvis. Tiesa gan, Arveds Bergs nekad nebija sēdies uz velosipēda. Savukārt Krišjāņa Ķergalvja meita Milda kļuva par vienu no pirmajām latviešu meitenēm, kas apguva riteņbraukšanu. Pēc trīsdesmit gadu pastāvēšanas, 1921. gadā Otro Rīgas riteņbraucēju biedrību pārdēvēja par Latvijas Sporta biedrību. Par šīs biedrības pastāvēšanu mūsdienās liecina līdzās esošā Sporta iela. Taču no riteņbraucēju biedrības nekas nav palicis pāri – biedrības nama vietā šobrīd slejas 49. vidusskolas ēka, bet velodroma un estrādes vietā atrodas stadions.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 18. gadsimtā šķiras kosmogrāfijas ceļi, ģeogrāfijai, kartogrāfijai un astronomijai veidojoties par atsevišķām zinātņu nozarēm. Strauji attīstās tirdzniecība – tā paātrina, piemēram, kanālu izbūvi un liek precizēt kartes. "Globuss, bijušais dievišķās rokas iecelto monarhu īpašums, kļūst par tirgotāja un brokera  uzsvārča kabatas sastāvdaļu," atskatoties uz 18. gadsimtu, raksta Deniss Kosgrovs (Cosgrove, 1948–2008). Aug izglītotais vidusslānis, globuss kļūst par mācību līdzekli un interjera sastāvdaļu arī katra turīgāka pilsoņa mājoklī.  Aizraušanās ar ģeogrāfiju ir modes lieta: mācītāji un hercogi, augstdzimuši muižnieki un paputējušu zemnieku atvases zīmē kartes, darina globusus un aizrautīgi seko līdzi pasaules apceļotāju ekspedīcijām. Globusu gatavošana ir arī bizness. Vajadzībai augot, aug arī piedāvājums.  No Kurzemes amata brāļiem Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) atšķiras ar asu prātu un plašu interešu loku. Kas gan pamudina viņu pievērsties ģeogrāfijai? Precīzas atbildes mums nav. 1759. gada vasarā Stenders atvadās no Kurzemes un kopā ar ģimeni izceļo uz Braunšveigas hercogisti. Tas, iespējams, notiek ar Jelgavas brīvmūrnieku atbalstu. Pirmo globusu par saviem līdzekļiem Stenders pagatavo tieši Braunšveigas hercogam. Tas līdz mūsdienām nav saglabājies, bet vietējā avīzē 1759. gada novembrī parādās Stendera reklāmas raksts "Par zemes un debesu ložu pagatavošanu" vācu valodā. Un drīz vien viņš saņem piedāvājumu no paša Dānijas karaļa! Visticamāk, arī tas notiek ar Kurzemes brīvmūrnieku atbalstu – Reņģes muižā dzimušais Johans Albrehts fon Korfs (Korff, 1697–1766), tobrīd Krievijas sūtnis Dānijā, ir ģeogrāfijas mīļotājs. 1761. gada rudenī Stenderu ģimene sāk saņemt regulāru finansējumu no karaliskās kases. Stenders pagatavo vienkāršāku globusu Dānijas Karaliskajai bibliotēkai, bet 1764. gadā – skaistu, greznu un barokālu globusu Dānijas karalim Frederikam V (Frederik V, 1723–1766). Tie abi saglabājušies līdz mūsu dienām, ir digitalizēti un aplūkojami Dānijas Karaliskās bibliotēkas (Det Kongelige Bibliotek) katalogā. Pēc pāris gadiem Stenders publicē brošūru ar sīkāku karaliskā globusa aprakstu, norādot iedvesmas avotus, kā arī sava darinājuma priekšrocības: "Globusa lode ir no izturīga papīra, ļoti ērti un viegli pārvietojama. Tai ir pārdomāta krāsu izvēle, ir ērti atšķirt ne tikai ūdeņus no zemes, saskatīt sarkanīgās valstu robežas, bet arī apzeltītās galvaspilsētas. Uz to iekļaujošās koka ripas ir kalendārs un uzdevumi ģeogrāfijas apguvei ar atrisinājumiem. Globusa parocīgais izmērs – nepilns metrs diametrā – ļauj to ērti aplūkot no visām pusēm. Un tas turklāt ir paša Stendera parakstīts." Brošūru noslēdz fon Korfa apliecinājums: saturs saskan ar patiesību. Panākumu spārnots, Stenders Kopenhāgenā savu turpmāko karjeru saista ar ģeogrāfijas instrumentu darbnīcas atvēršanu. Par to ir saglabājies anonīmas personas vērtējums: "Viņš piedāvājas iekārtot globu fabriku mazākiem globiem, apmēram 1,5 pēdas diametrā. Es tiešām vēlētos, kaut mums būtu tāda fabrika šeit Kopenhāgenā un ka visus šos krāmus nevajadzētu ievest no svešuma, un ka katra skola būtu apgādāta ar pāris globiem, lai dotu jaunatnei nojautu par ģeogrāfijām un izplatījumu, ko viņi nevarētu gūt no kartēm, un kas būtu mazākais, kādēļ es pievienojos Stendera kunga projektam. [..] Bet būtu pārāk dārgi iekārtot šādu fabriku ar Stendera kunga palīdzību, kam bez paša vēl ir arī sieva un bērni. Ja viņa majestāte [karalis] vēlētos iekārtot globu fabriku, tad tas jādara lētākā veidā, nekā barojot kādu kurzemnieku." No karaļa saņemtā alga ir izsīkusi, un ģimenei Dānija jāatstāj. Atpakaļceļā Stenders iesniedz iepriekšminēto brošūru Pēterburgas Zinātņu akadēmijai, tomēr arī tur atsaucību negūst. Globusu gatavošanas stāsts ir noslēdzies, un 1766. gadā Gotharda Frīdriha Stendera ģimene atgriežas Kurzemē.

Stāsta dejas pētniece, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele. 20. gadsimta sākumā deja kļuva par nozīmīgu estētisko valodu modernā laikmeta centienu izpausmēs. Eiropā nostiprinājās jaunā ķermeņa kultūra un arvien lielāku popularitāti iemantojas ritmiskās, harmoniskās, estētiskās un mākslinieciskās vingrošanas skolas, kas par savu galveno mērķi izvirzīja ķermeņa fizisko un garīgo spēju attīstību, pašizziņu un pašizpausmi. Uz šī fona sāka veidoties jaunas dejas koncepcijas, kas vēlāk ieguva apzīmējumu modernā deja.  Dejas mākslā tieši sievietes bija pirmās aktīvākās jaunu ceļu meklētājas un modernisma ideju realizētājas. Visām pirmajām modernās dejas pārstāvēm mākslinieciskās aktivitātes nozīmēja, pirmkārt, pašapliecināšanās formu, uzdrīkstēšanos brīvi paust individuālos mākslinieciskos un dzīves principus, aktīvu iesaisti sociālajos procesos un, galu galā – cīņu par sieviešu līdztiesību. 20. gadsimta sākumā modernās dejas pionieres kļuva par jaunās sievietes tēla simbolu. Mākslā, arī dejā vairs nebija svarīgas autoritātes, atsauces uz kādiem iepriekš zināmiem vēsturiskiem stiliem, tieši otrādi, autoritātes tika noliegtas, katrs mākslinieks meklēja savu, individuālu izteiksmes veidu un mākslinieciskos principus. Modernajā dejā tas izvērtās kā baleta, kas pirms tam bija vienīgais horeogrāfijas mākslas etalons, kanonu noliegums, atteikšanās no gadsimtiem veidojušās dejas tehnikas, metodikas un formas principiem. Pirmās modernistes klasiskā baleta tehniku un izvērstās kāju pozīcijas uzskatīja par nedabiskām un neglītām un iestājās par kustību brīvību. Brīvība parādījās arī skatuves kostīmos – korsešu neiežņaugtie augumi bija tērpti brīvos, sengrieķu hitoniem līdzīgos tērpos, kājās vairs netika vilktas baleta kurpes, visbiežāk tās bija basas; arī dejotāju mati bieži vien bija brīvi izlaisti pār pleciem, paspilgtinot dejas radīto tēlu un brīvo kustību dinamiku. Jaunās dejas pārstāves vienoja mērķu nopietnība, akadēmiskās mūzikas izmantojums, inovatīva pieeja dejas tehnikai, solo dejas forma un neatkarība no institūcijām. Tomēr jāatzīmē, ka modernās dejas ietvaros iespējams aplūkot daudzveidīgas mākslinieciskās koncepcijas un stilistiskos risinājumus, kas laika gaitā ir būtiski mainījušies, iezīmējot atšķirīgus dejas žanra attīstības posmus. Dejas vēstures kontekstā amerikāņu dejotāja Izidore Dankane* (Isadora Duncan) tiek minēta kā pirmā spilgtākā jaunās dejas pārstāve, modernās dejas pioniere un iedvesmotāja. Gadsimta pirmajās desmitgadēs termins modernā deja vēl nebija nostiprinājies, biežāk lietotie termini bija plastiskā deja, brīvā deja, jaunā deja. 1913. gadā Izidore Dankane Parīzē nodibināja skolu, ko nosauca par plastiskās dejas skolu, tas veicināja termina izplatību. Jaunā deja Dankanes izpratnē radās, sajūtot, iedziļinoties, izprotot savu ķermeni, atraisot ķermeniskās izjūtas, viņas deja bija dvēseles pārdzīvojumu izpausme. Daba, dabiskums, fizisko un garīgo spēku harmonija, dejas un mūzikas harmonija, izteiksmes līdzekļu minimums bija Izidoras Dankanes mākslu raksturojošie lielumi. Viņu iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, bet dzīves uzskatu un dejas filozofijas pamatkoncepcijas formulējumā liela nozīme bija filozofa Frīdriha Nīčes darbiem. Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Izidorai Dankanei radās daudz sekotāju. Plastiskā deja pēc savas būtības ir ķermeņa kustību valoda, kas ir brīva, plastiska un neseko nekādiem vispārpieņemtiem kanoniem, estētiski tā saglabā viegluma, graciozitātes un sievišķā skaistuma ideālus. Sajūtu impulsos radusies kustība kļūst par dvēseles pārdzīvojumu paudēju, un mūzika palīdz radīt vajadzīgo noskaņu un raksturu. 20. gadsimta sākumā stilu plurālisms kļuva par raksturīgu modernisma pazīmi. Dejā tas izpaudās ļoti spilgti – dankaniskais romantisms un dabiskums, eksotisko dejotāju krāšņais orientālisms, misticisms un jutekliskums, vācu izteiksmes dejas vizuālais askētisms un ekspresīvais izteiksmes veids un vēl daudzi citi stilistiskie virzieni, kurus iekrāsoja individuāls horeogrāfa rokraksts. Vēlākajos modernās dejas posmos, ko spilgti raksturo vācu izteiksmes deja jeb "Ausdruckstanz", mainās dejas estētika un dejas formas, bet pamatprincips – deja kā ķermeņa kustību valoda – saglabājas. Liela nozīme tālākajā dejas žanra māksliniecisko koncepciju attīstībā ir amerikāņu modernās dejas horeogrāfiem, bet tas jau ir cits stāsts. * zināma arī kā Aisedora Dunkane

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Šo pieeju sauc par kraftivismu — no angļu valodas "craft" jeb amats un "activism" — aktīvisms. Kraftivisms ir mūsdienu aktīvisma forma. Kustība, kas aicina savu politisko un sociālo nostāju paust ar adīšanas, izšūšanas, tamborēšanas un cita veida rokdarbu starpniecību, šādi piedāvājot alternatīvu tradicionālām protestu akcijām. Maigāku un klusāku nekā iespējams esam esam raduši, taču tāpēc ne mazāk iedarbīgu un provokatīvu.  Kā kraftivisma manifestā norāda kustības domubiedri, roku darba rezultātam jākalpo par draudzīgu atgādinājumu, kas mudina cilvēkus aizdomāties. Aktīviste un iniciatīvas "Craftivist Collective" dibinātāja Sāra Korbeta uzsver — ja mēs vēlamies taisnīgāku un iejūtīgāku pasauli, arī mūsu aktīvismam jāatbilst šīm vērtībām. Tam nevajadzētu būt uzbrūkošam vai pamācošam. Tam ir jābūt cieņpilnam. Turklāt ne mazāk svarīgs ir pats radīšanas process. Tam ir terapeitiska nozīme. Lēnas un meditatīvas roku kustības palīdz autoram atbrīvoties no bezspēcības sajūtas un transformēt negatīvās emocijas radošā rezultātā.  Jēdziens "craftivism" pirmo reizi izskanēja 2003. gadā ASV. Tā autore ir aktīviste, amatniece un rakstniece Betsy Greer. Viņa kraftivismu definē kā aktivitāti, kas sabiedrībai svarīgus jautājumus adresē ar rokdarbu un mākslas palīdzību. Taču ideja par politiski pielādētiem rokdarbiem nav jauna. Sufrāžistes, sieviešu tiesību aktīvistes, jau 20. gadsimta sākumā ar lielu entuziasmu izšuva karogus un citus protestu atribūtus. Nesa tos ielās un ar to starpniecību iestājās par sieviešu tiesībām. Rokdarbiem šajos protestos bija simboliska nozīme. Tie akcentēja, ka gadsimtiem ilgi nenovērtētais sieviešu roku darbs ir svarīgs. Gan tas, kas nodrošina mājinieku ērtību, gan tas, kas radīts radošai izpausmei. Tā, piemēram, 1910. gadā māksliniece Anna Makbeta kopā ar savām studentēm izšuva karogu ar 80 sufrāžistu parakstiem — sievietēm, kuras izcieta cietumsodu un badastreiku. Karogs atsaucās uz senu tradīciju, kurā sievietes izšuva savus parakstus uz salvetēm kā pateicību namamātei par uzņemšanu. Arī mūsdienās kraftivisms tiek izmantots, lai iestātos par dzimumu līdztiesību. Viens no atpazīstamākajiem simboliem ir rozā adītās cepures ar kaķa ausīm. 2017. gadā tūkstošiem sieviešu ar šīm pašu adītām cepurēm devās Sieviešu solidaritātes gājienā Vašingtonā. Vienlaikus kraftivisms šodien nav tikai sieviešu nodarbe. Piemēram, Čīles vīriešu aktīvistu grupa "Hombres Tejedores" (Ombres Tehedores) rīko publiskas tamborēšanas un adīšanas akcijas, izaicinot priekšstatus par vīrišķību.  Savukārt Lielbritānijā programmā "Fine Cell Work" ieslodzītie vīrieši mācās izšūšanu un sadarbībā ar māksliniekiem rada kvalitatīvus tekstila darbus, šādi arī rodot meditatīvu telpu pašrefleksijai. Amatu aktīvisti dažādās pasaules malās kļūst arvien redzamāki. Viņi kritizē kapitālismu, vedina domāt par klimata pārmaiņām, iestājas par dzimumu līdztiesību un citām sev būtiskām vērtībām. Protams, kāds varētu vaicāt — vai ar izšuvumu tiešām var mainīt pasauli? Kraftivisma atbalstītāji šī saistībā prātīgi norāda, ka pārmaiņas nereti sākas mazās, konsekventās darbībās. Turklāt, līdzās jau minētajiem pozitīvajiem aspektiem, kraftivisms paplašina pašu aktīvisma telpu un ļauj tajā iesaistīties arī tiem, kuri citādi, iespējams, paliktu malā.   Un labi, ka tā. Varbūt pasaule patiešām būs tikai ieguvēja, ja mēs visi paņemsim rokās adāmadatas un būsim viens pret otru vismaz nedaudz laipnāki.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula Bali ir vienīgā hinduistu apdzīvotā sala musulmaniskajā Indonēzijā. Starp citu, tas arī izskaidro, kāpēc Bali palēnām kļuvusi par pasaulē pazīstamu tūristu paradīzi. Pirmkārt, Bali ir tāda kā "Indija ārpus Indijas": te jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem mākslinieciski noskaņoti talanti – un arī dīkdieņi – brauca gūt eksotiskus iespaidus, vērojot hinduismu, tā teikt, darbībā – sadzīves rituālos un mākslā. Otrkārt, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad jau sākās masu tūrisma vilnis, liela nozīme ir arī alkohola un narkotiku pieejamībai, kas pārējā Indonēzijā saprotamā kārtā ir tuvu nullei. Balinieši patiešām dzīvo no reliģiskās prakses pilnībā atkarīgu dzīvi. Ir skaidrs, ka grāmatveža kalendāru izveidot šajā salā nebūtu iespējams. Jebkurā dienā, jebkurā stundā ir ļoti reāla iespēja, ka darbinieks neieradīsies darbā, jo viņa ciematā sākusies kāda ceremonija. Vidējais balinietis trešdaļu, ja ne pusi no gada darbdienām nepavada strādājot, bet piedaloties ceremonijās. Kāzas, bēres, īpaša diena, kas veltīta kādai vietējai dievībai, īpašas dienas vairākas reizes gadā, kas veltītas Višnu, Šivam, un vēl citi dažāda rakstura svētki. Sešu nedēļu laikā, ko mūsu ģimene 2023. gada pavasarī pavadīja uz salas, mums sanāca piedalīties vismaz četrās ceremonijās, un vēl labu duci pavērot no malas. Īpašākā pieredze bija tuvējā ciemata braminu ģimenes rīkotajai ceremonijai. Tā bija tik īpaša ceremonija, ka to, kā mums paskaidroja, pēdējo reizi bija sarīkojuši pirms 50 gadiem. Pie priesteru jeb braminu kastas pieder tikai aptuveni 4% no vairāk nekā četriem miljoniem Bali iedzīvotāju. Visi ciemata ļaudis savācās augstās personas sētā un gandrīz katram bija atvēlēta sava loma – vai nu spēlēt kādu instrumentu vietējā gamelāna orķestrī, vai šmorēt, tai skaitā veidojot no cūkgaļas gabaliņiem un ziediem krāšņas milzīgas mozaīkas, kas novietotas altārī. Jaunietēm un jauniešiem jādejo, puišiem ar ieročiem rokās, tēlojot ainas no Rāmajānas. Vecākie un augstdzimušie vīri ar papīra leļļu palīdzību rāda fragmentus no hindu eposiem, pārejot no stāstījuma melodijā un atpakaļ. Neviens tobrīd netirgo benzīnu, neiznēsā pastu, neatrodas tur, kur viņam normāli darba dienā būtu jābūt. Kad izlēmām apmeklēt dižāko templi Bali – varenā salas lielākā vulkāna Aguna nogāzē esošo Besakihu jeb Visu tempļu māti, turpceļā iekļuvām sastrēgumā, jo… templī tieši tobrīd notika vairāku dienu ceremonija, uz kuru saradās dalībnieki no visas salas. Kad vakaros braucām ar motorolleriem mājup no vietējās pilsētas Ubudas centra, nācās šad tad nogriezties ceļmalā un palaist garām kādu no ceremonijām. Bet tas viss nav nekas īpašs iepretim Ņepi. Svētkiem, kuros pār hinduismu pārākas izrādās salas vietējās mūžsenās mitoloģiskās tradīcijas. Nedēļām ilgi skolēni, un citi entuziasti, sadalījušies grupās, veido savu ogo-ogo: papjēmašē briesmoņus, kurus Ņepi dienā nes parādē pa vietējās pilsētiņas ielām. Ogo-ogo ir lieli un smagi, katrai to būvētāju komandai nākas pasvīst – gan apmēram 10 nesējiem, kas uz bomīšiem nes smago konstrukciju, gan ar garām kārtīm pa priekšu un aizmugurē skraidošajiem elektrības vadu pacēlājiem, lai briesmonis aiz tiem neaizķertos. Pēc tam ogo-ogo tiek ceremoniāli sadedzināti. Teorētiski tad nākamo gadu visādi dēmoni šo vietu vairs neapdraudēs. Ja vien… Ja vien tu pratīsies un visu nākamo dienu klusēsi. Jo ja tu ierunāsies, dēmons – tas nekas, ka sadedzināts – no džungļiem tomēr sadzirdēs, kur tie cilvēki dzīvo, un zinās, kā atrast ceļu atpakaļ. Dienā pēc Ņepi klusēt un nepamest telpas ir tik svarīgi, ka tiek slēgta Denpasaras lidosta un dažs labs Bali eksotikas valdzinātais tūrists ar necilām priekšzināšanām var arī sabojāt savu ceļojumu. Lai pieskatītu, vai neviens – tai skaitā ārzemnieki, kuru, kā zināms, Bali ir pa pilnam – nerunā, pa ciematu un pilsētu ielām no mājas uz māju staigā īpašās klusuma policijas patruļas, un sodi ir bargi.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) piedzima pie Jaunpils – trūcīgā kalpu ģimenē. Četrpadsmit gadu vecumā ar dažiem rubļiem kabatā viņš devās uz Rīgu. Līdzīgi daudziem citiem saviem vienaudžiem, viņš ar smagu darbu, nepārtrauktu mācīšanos un taupīgu dzīvi cerēja iekarot lielpilsētu. Tobrīd latviešu puikām jau bija vairāki spilgti piemēri, kuriem līdzināties – Jānis Baumanis, Kristaps Bergs, Kristaps Morbergs un citi sekmīgi uzņēmēji. Krišjānis Ķergalvis iestājās Svētā Jāņa ģildē, lai apgūtu mūrnieka amatu. 19. gadsimta beigās viņš ieguva mūrnieku meistara titulu un izveidoja savu būvuzņēmumu. Turpmākajos divdesmit gados viņš uzbūvēja daudzas ievērojamas ēkas. To vidū bija Rīgas Hipotēku biedrības nams, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija; Rīgas pilsētas otrais teātris, kuru mūsdienās pazīstam kā Latvijas Nacionālo teātri; Rīgas Biržas komitejas komercskola, kurā šobrīd mitinās Latvijas Mākslas akadēmija; tāpat Satiksmes ministrijas ēka; Bērnu slimnīca; Centrālcietums; Zasulauka dzelzceļa stacija; vairākas lielās Rīgas rūpnīcas, daudzstāvu dzīvojamie nami, Valmieras ģimnāzijas ēka, Dubultu un Ķemeru luterāņu baznīcas un daudzi citi objekti. 19. gadsimta nogalē Krišjānis Ķergalvis kopā ar citu latviešu būvuzņēmēju – Pēteri Radziņu – Kalnciema tuvumā izveidoja vienu no lielākajām ķieģeļu ražotnēm Latvijā. Ķieģeļu transportēšanai uz Rīgu tika iegādāts tvaikonis "Delfīns". Pēc dažiem gadiem Ķergalvis izveidoja arī savu kokapstrādes fabriku Rīgā, lai ražotu logus, durvis un parketu savām ēkām. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma Ķergalvja uzņēmumu un nekustamo īpašumu vērtība pārsniedza divus miljonus zelta rubļus, kas arī mūsdienās viņu ar desmitos miljonu eiro mērāmu kapitālu ierindotu Latvijas bagātāko cilvēku vidū. Kara laikā Ķergalvis zaudēja savus uzņēmumus un lielu daļu no namiem. Taču līdz pat pēdējām mūža dienām viņš turpināja mācīt latviešu mūrnieku jauno paaudzi. Tāpat līdz pat Mūrnieku amata likvidēšanai viņš bija amata vecākais un noturēja sapulces savā dzīvoklī Krišjāņa Valdemāra ielā 33. Līdzīgi daudziem citiem sava laika bagātajiem latviešiem, arī Krišjānis Ķergalvis bija dāsns mecenāts. Viņš finansēja dažādus izglītības projektus, finansiāli atbalstīja talantīgus studentus un skolēnus; izveidoja strādnieku skolu un bērnudārzu Kalnciemā; bija vairāku ģimnāziju aizgādnis. Tāpat Krišjānis Ķergalvis bija viens no pirmajiem latviešu mākslinieku atbalstītājiem un mākslas kolekcionāriem. Viņam bija draudzīgas attiecības ar Vilhelmu Purvītim, Jani Rozentālu un Pēteri Kalvi. Krišjānis Ķergalvis ievēroja tā laika nerakstīto likumu, kas pastāvēja latviešu vidū – ja tu tiec uz augšu, palīdzi tikt uz augšu arī saviem tautas brāļiem!

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Hercoga Jēkaba valdīšanas laika beigās Kuldīgā sākās zviedru laiki. Jēkabs gan mēģināja zviedru iebrukums atrisināt diplomātiskā ceļā, bet tas neizdevās. Viņš pat tika saņemts gūstā un kopā ar ģimeni pusotru gadu turēts apcietinājumā. Pamatīgajam haosam sekoja mēris, pēc tam bads. Kādreiz varenās Kuldīgas atdzimšana sākās vien 19. gadsimta vidū, kad pilsētā strauji attīstījās rūpniecība. Tika uzbūvēta Hiršmana adatu fabrika, Alekšupītes krastā – Goldberga ziepju fabrika, bet par lielāko fabriku pamazām kļuva "Vulkāns", kur ražoja sērkociņus. Tā kā Kuldīga tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvā, tad saražotās preces ceļoja arī uz Krieviju. Dziesmu svētku dzimšanas gadā – 1873. gadā – tika uzsākta ķieģeļu tilta būve pāri Ventai, un jau gadu vēlāk darbi bija pabeigti.  Tilta pamata balstiem izmantoja arī akmeņus no kādreizējās Zelta pils. Tobrīd 164 metrus garais tilts bija modernākais Eiropā un šobrīd tas joprojām ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā. Pirmo reizi uz tilta bija iespējama divvirzienu kustība – uz tā bez pūlēm varēja samainīties pretimbraucošas karietes. Pirmā pasaules kara laikā Pārventas pusē uzspridzināja divus tilta posmus. Labošanas darbu laikā amatniekiem neizdevās izveidot precīzu ķieģeļu salikumu, tāpēc saspridzināto vietu salaboja ar dzelzsbetonu. Nelielās atšķirības joprojām ir saskatāmas. Cara valdīšanas laikā neogotikas stila ēku logus un durvis ar vilcieniem veda no Krievijas galdniecībām un jau gatavas iebūvēja ēkās. Logi bija daudz zemākas kvalitātes nekā tie, kurus ražoja Latvijas amatnieki – viņi logus pielāgoja katrai ēkai individuāli. Kuldīgas vecpilsētā joprojām var redzēt uz akmens pamatiem būvētas koka ēkas, kuras šobrīd ir Valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Ēkas datētas ar 17., 18. gadsimtu, un nostāsti vēsta, ka šīm dzīvojamām mājām zviedru laikos pamati likti no izlaupītās Zelta pils akmeņiem. Amatnieku bez būvprojektiem būvētās mājas turas vēl šodien. Vēlākā posma namiem – adatu fabrikai, sinagogai un šī brīža Kuldīgas novada pašvaldības ēkai – jau ir saglabājušies ēkas plānojumi.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirmā pasaules kara gados Jāzepa Grosvalda bezrūpīgajai Eiropas pleiboja dzīvei tika pielikts punkts. Dažādie likteņa līkloči Grosvaldu aizdeva uz latviešu strēlnieku rindām, vēlāk – galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, kopējo kara gadu noskaņojumu rezumējot ar šo rindu: “Apnikusi šī dzīve, apnicis karš, apnikusi revolūcija – vai liktenis nebūtu tik laipns drusku palīdzēt?” Un liktenis palīdzēja. Pateicoties nejauši satiktam dienesta biedram, kurš devās uz apmācībām Francijā, un Jāzepa joka pēc izteiktajai vēlmei doties līdzi, viņam pavērās iespēja atkal nokļūt Eiropā. Francijā Grosvalds klausījās priekšlasījumus par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, piedalījās izmēģinājumos un ārpus tiem atkal centās pietuvoties savai pirmskara dzīvei. Kad mācības bija noslēgušās, viņš kopā ar biedriem nokļuva Londonā un bija skaidrs, ka atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā nebija vēlama: “Mans nodoms te palikt un te kaut kur iestāties, esmu gatavs uz visu.” Grosvalds centās iestāties diplomātiskajā dienestā – dibināja kontaktus ar pareizajiem cilvēkiem, kādam izlūkdienesta darbiniekam tulkoja rakstus no avīzes “Līdums” par latviešu stāvokli un vēlmēm, taču bez skaidriem panākumiem. Angļu pavēlniecība Londonā palikušajiem krievu armijas virsniekiem lika izšķirties un kaut ko darīt, kā vienu no iespējām piedāvājot iestāties īpašā krievu kareivju nodaļā Mezopotāmijas frontē. Nedaudz pasvārstījies, bet labāku izeju nerazdams, Jāzeps Grosvalds pieņēma šo likteņa pavērsienu. Jau paredzot jauno iespaidu nozīmi, viņš iepirka krāsas un skiču grāmatiņas un pat ņēma bandžo stundas, kas palīdzētu tikt galā ar paredzamo garlaicību garajā kuģa ceļā. Saglabājis ticību “kā vienmēr, savai laimei, kas līdz šim vienmēr attaisnojusi visus lēmumus un soļus,” mākslinieks devās ceļā no Londonas uz Šerbūru Francijā, tad ar vilcienu cauri Francijas un Itālijas teritorijai līdz Taranto pilsētai Itālijas dienvidos, no kurienes ar tvaikoni pārcēlās uz Aleksandriju Ēģiptē. Tālākais ceļš veda uz Suecu un atkal tvaikonī pa Sarkano jūru, Indijas okeānu un Persijas līci. “Zīmēju visu laiku. Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas,” tā jau pēc piedzīvotā rakstīja Jāzeps. Ir saglabājušās vairākas skiču burtnīcas un daudzi akvareļgleznojumi, kurus skatot dažkārt aizmirstas, ka šis nav bijis viss labi situēta mākslinieka eksotisks atpūtas brauciens, bet gan karagājiens Britu impērijas armijas sastāvā ar noteiktu fizisku un arī emocionālu nastu. Neiedziļinoties militārās vēstures lappusēs un skatienu vēršot Grosvalda Austrumu realitātes vērojumā un atstātajās piezīmēs, līdz ar Grosvalda ceļu cauri Persijai pavērās arī jauna nodaļa Grosvalda daiļradē. Piedzīvojuma rezultātā radās Latvijas mākslas vēsturē unikālās piezīmes “Persijas ainas”, kurās atklājas latviešu mākslinieka skatījums uz vietējo tautu un kopienu sadzīvi, tradīcijām un pieredzēto skarbo realitāti. Un vienlaikus tie parāda neslēptu interesi un Grosvalda vērotāja aci. “Persijas ainas” iesākas, kad armijas korpuss bija nonācis mūsdienu Irākas un Irānas pierobežā, un noslēdzas Anzalī ostā, no kurienes tālākais ceļš veda uz Baku, kas bija šīs militārās misijas mērķis. Tās aptver gandrīz 900 km garu ceļu, kura lielākā daļa ieta kājām un ar kamieļu un ēzeļu palīdzību “šai zemē, kur dzelzceļa nepazīst.” No dzīvniekiem tieši kamieļi piesaistīja īpašu autora uzmanību: “Kādu dzīvnieka karikatūru gan daba izgudrojusi, radot šo ķēmīgo kupraino milzi ar strausa kaklu un pērtiķa galvu! Bet ar visu to acis, grotesko lūpu izteiksme un lepni atmestā galva bezkaunīgi atgādina cilvēku.” Asā vērotāja acs pievērsās gan nepierastajām ainavām (“Peizāži – sarkanbrūni kalni ar drupām un zilas grēdas fonā, sakumā atgādina Spāniju, bet tad pavisam savādi, groteski un persiski, ļoti spici jeb ļoti apaļi kalni bez veģetācijas, tikai ar melniem punktiem, maziem viršu krūmiņiem.”) gan Austrumu pilsētu centrālajam elementam – tirgum (“Katras orienta pilsētas centrs ir bazārs, plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas laikā šī tirgotāju pilsēta uzsūc visus iedzīvotājus – tur satiekas, apmeklē cits citu, kārto darījumus.”) Pierakstītos iespaidus papildina tik pat izteiksmīgi zīmējumi, kuros atklājas pilsētu ikdiena, vietējie iedzīvotāji, tējnīcas, ubagi un bada cietēji, tirgus interjeri un kalnainā ainava. Tās ir kopumā reālistiskas ainas, tomēr ne bez zināmas romantizētas eksotikas. Vēlāk, jau atgriezies Eiropā, Grosvalds apkopoja Austrumu cikla zīmējumus un, ņemot talkā atmiņas, uzgleznoja trīs eļļas gleznas ar Austrumu motīviem. 1920. gada 28. janvārī Parīzē, Grand Palais zālē tika atklāta Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendant) izstāde, kur skatītāji varēja iepazīties ar šīm gleznām. Diemžēl, Jāzeps Grosvalds izstādes atklāšanā nepiedalījās. Vien dažas dienas vēlāk, 1920. gada 1. februārī spāņu gripas otrajā vilnī aprāvās jaunā mākslinieka dzīve.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula  "Laimas" konfekškaste vai šokolādīte, "Rīgas Melnais balzams" vai vienkārši polšs, cigaretes, puķes, nauda, medus, pašu audzēti augļi vai dārzeņi un pazīšanās – gribi tirgoties, zini, kas kam ģeldēs. Subdominante – dominante – tonika – pilnās kadences tad nu ir tās, kas padara katru darījumu saprotamu. Bez harmoniskā plāna struktūras klaritātes pat valstis brūk kopā. Kad runājam par tirgošanās mākslu un ar to saistāmo ideju iemiesošanu mūzikā, starp paraugiem pirmajā vietā, manuprāt, ierindojams Georgs Frīdrihs Hendelis [1]. Īpaši krāšņi viņa filigrānās harmoniju secības atklājas, kad dzirdamas to instrumentu balsīs, kurām autors pats rakstījis. Ņem, kuru skaņdarbu gribi – kaut vai 5. svītas Mimažorā, HWV 430 4. daļu – āriju ar variācijām klavesīnam vienam pašam. Vērtējot Hendeļa prasmes, minama ne vien tirgošanās, bet arī aizņemšanās māksla – leģendāra ir viņa atbilde jautātājam, kurš gribējis zināt, kāpēc Hendelis uzdod cita autora darbu kā savu – tas gabals esot tam komponistam par labu, jo viņš nezinot, ko ar to iesākt! Nu ir pagājuši daži gadsimti un tolaik nabagais komponists, no kura Hendelis aizņēmās, patlaban dabū savu darbu no Hendeļa atpakaļ ar solīdiem procentiem. Piemēram, Tēlemanis [2], kura "Postillons" – 4. daļa no Uvertīras jeb Svītas Sibemol mažorā, TWV 55:B1 – nokļuva Hendeļa oratorijas "Baltazars", HWV 61 otrā cēliena otrajā ainā kā sinfonija "Allegro Postillons" (tas ir brīdis, kad karalis Baltazars izsauc savus astrologus un gudrajos, lai tie izskaidro uz sienas parādījušos uzrakstu – “מנא מנא תקל ופרסין”, transliterējot no aramiešu valodas – "Mene, mene, tekel, upharsin" [3]). Vienā vārdā – valsti veidojot – tirgoties un aizņemties jāmācās no labiem piemēriem, un bez muzikālās dzirdes un dziedāšanas prasmes to varēs īstenot, iemācoties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Citādi pie mērķa – Hendeļa paraugi – tikt grūti. Kad profesors Romualds Kalsons [4] 2000. gada 8. janvārī bijušajā Valmieras Komercskolā [5] IX Senās mūzikas festivāla ietvaros brīdi pēc plkst. 19 pirmatskaņoja savu miniatūru ciklu "Lielā Baha pavēnī", "Banka Baltija" jau sešus gadus kā bija bankrotējusi. Arī "Smashing Pumpkins" [6] jau 7. janvārī bija nospēlējuši savu koncertu Stokholmas cirka arēnā un atpūtās pirms ceļa uz Kopenhāgenu. Tajā pašā koncertā izskanēja arī šo rindu autora skaņdarbi, kurus profesors noklausījās un pēc koncerta sarunā uzaicināja atbraukt uz Mūzikas akadēmijas [7] kompozīcijas konsultācijām. Pirmajā stundā profesors izteica savu slaveno frāzi: "Kristap, mākslā – par visu naudu!" Šim viņa izteikumam bija gruntīgs segums. Profesors "Bankā Baltija" bija zaudējis honorāru par savu mūža darbu – operu "Pazudušais dēls". Pedagogs, kurš šādi testējis savu mācību stiprību, manuprāt, droši var mācīt citus. Es kļuvu par viņa skolnieku. Naudas man bija vien tik, cik apēšanai, bet "Laimas" konfekšu kastes, konjaks vai dolāri – pie profesora Kalsona nekas no tā nebija vajadzīgs. Bija vajadzīgs mācīties no labiem paraugiem un eksperimentēt, kaut uguņošanu sarīkojot, kad bez tās garlaicīgi. Radās šī iespēja vienkārša principa dēļ. Senās mūzikas festivālā Valmierā kopā ar izcilākajiem sava aroda meistariem uzstājās arī mācekļi – pat tādi, kas tikko sākuši spert pirmos soļus mūzikā. Šis ir paraugs, kas arī lietojams valsts pārvaldē – meistari un mācekļi kopā vienā koncertā – gluži kā senos laikos gleznotājs Van Deiks [8] ar savu mācekļu svītu. Bet Valmierā visi – pat vismazākie dalībnieki – tika arī nosaukti vārdā, jo citādi būtu garlaicīgi – visu laiku tikai es, es, es. "Die tiefe Langeweile in den Abgrundendes Daseins wie ein schweigender Nebel hin- und herziehend, ruckt alle Dinge, Menschen und einen selbst mit ihnen in eine merkwurdige Gleichgultigkeit zusammen. Diese Langeweile offenbart das Seiende im Ganzen." (Martins Heidegers) [9] "Dziļa garlaicība, kas klīst mūsu eksistences bezdibeņos kā klusināta migla, ieskauj lietas un cilvēkus, arī mūsu patību, īstenā vienaldzībā. Šī garlaicība atklāj esamību tās pilnībā." [11] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portāla concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Händel, Georg Friedrich (dzimis Hallē 1685. g. – miris Londonā 1759. g.) vācu izcelsmes komponists un ērģelnieks, britu pilsonis [2] Telemann, Georg Philipp (dzimis Magdeburgā 1681. g. – miris Hamburgā 1767. g.) vācu komponists un ērģelnieks [3] tulkojumā – "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts" [4] Kalsons, Romualds (dzimis Rīgā 1936. g. – miris Rīgā 2024. g.) viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, viņš darbojies teju visos akadēmiskās mūzikas žanros, īpaša vieta viņa daiļradē latviešu folklorai un latviskai tēlainībai vispār, viens no izcilākajiem instrumentācijas meistariem, fenomenāls pedagogs [5] tagad Valmieras 5. vidusskola [6] amerikāņu rokgrupa no Čikāgas, izveidojusies 1988. g. [7] pašreizējais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – iegūts ar LPSR Ministru Padomes 24.08.1990. lēmumu, pirms tam to sauca – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija [8] van Dyck, Anthony (dzimis Antverpenē 1599. g. – miris Londonā 1641. g.) flāmu gleznotājs [9] Heidegger, Martin (dzimis Meskirhē 1889. g. – miris Freiburgā 1976. g.) vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem; citāts no Heidegger M. lekcijas "Kas ir metafizika", 1929 ("Was ist Metaphysik?", 1929, Wegmarken (GA 9)) [10] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Pienācu divpadsmitos Parīzē. [..] Brauciens pār lieliem bulvāriem, lietains laiks, ar slapjām kājām liels pastaigājums [..]. Viss taisīja kinematogrāf[isku] filmu iespaidu." Šādi ir toreiz 21 gadu jaunā mākslinieka Jāzepa Grosvalda pirmie iespaidi par Parīzi. Lai gan toreiz pilsētā ieradies viens pats, Grosvalds bija apbruņojies ar bedekera ceļvedi un brāļa Oļģerda ieteikumiem, kā arī metropolē viņu gaidīja virkne draugu un paziņu – Pēterburgā iepazītais franču izcelsmes mākslinieks un Grosvalda dendijiskais ideāls Mišels Sevjē (Michel Sevier), žurnālu "Simplicissimus" un "Jugend" ilustrators un Jāzepa autoritāte grafiskās kultūras sfērā Ksavjērs Gosē (Xavier Gosé), itāļu-austriešu izcelsmes vācu tēlnieks Ernesto de Fiori (Ernesto de Fiori) un mazliet vēlāk Parīzē iepazītais zviedru gleznotājs Nilss Dardels (Nils Dardel). Kā zelta laikmeta jaunatnes pārstāvis, Jāzeps lieliski iekļāvās internacionālo parīziešu jeb kā to raksturojis viņa brālis "pasaules bērnu Elizejas laukos" vidū. Lai gan mākslinieka laiks ritēja starp smalkām izklaides vietām, erotiskiem piedzīvojumiem, gastronomiskām baudām un citu maņu stimuliem, Grosvalda galvenais mērķis dzīvei Parīzē bija mākslas studijas. Visticamāk, pēc ģimenes drauga, mākslinieka Kārļa Brencēna ieteikuma Grosvalda pirmā pietura Parīzes privāto mākslas skolu jeb akadēmiju tīklā bija Viti akadēmija, kur nodarbības pasniedza viens no katalāņu modernisma spilgtākajiem pārstāvjiem, Ermenehildo Anglada-Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa), ar kuru Brencēns bija nodibinājis draudzību laikā no 1904. līdz 1907. gadam, kad pats uzturējās Parīzē. No šī laika Brencēns mājās pārveda vairākas Angladas litogrāfijas, kas mūsdienās glabājas dažādās muzeju un privātās kolekcijās. Uz vienas no litogrāfijām lasāms Angladas veltījums: "Al simpático y buen amigo Brenzen" ["Jaukajam un labajam draugam Brencēnam"]. Paralēli mācībām Viti akadēmijā Grosvalds apmeklēja arī Granšomjēras akadēmiju: "Strādāju šim brīžam kārtīgi no 9-12 pie Kastelučo [katalāņu mākslinieka Klaudio Kastelučo (Claudio Castelucho)] (Gr. Chaumiere) un no 7-10 pie Angladas iekš Academie Vitti [..]." Spriežot pēc dienasgrāmatām un brāļu Grosvaldu sarakstes, tad vismaz mācību sākumposms aizvadīts aktīvi un dotie uzdevumi nav šķituši garlaicīgi, apstiprinot, ka "pie Angladas stipri interesanta strādāšana – daudz mācos!" Taču klīšana par Parīzes bulvāriem un obligātās izklaides ar draugiem ātri vien ņēma virsroku. "Tagad esmu ieticis tādā slinkošanā, ka bailes. Pa to atkal šinīs trijos mēnešos esmu milzīgi daudz jaunu lietu redzējis (Londonē, Hollandē un Parīzē), labi iepazinies ar Parīzes apstākļiem un visu to laiku vedis pilnīgi bezbēdīgu dzīvi. Vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos, kas stipri atšķiras no manas mierīgās ziemas dzīves." Jāzeps Grosvalds patiesi bija priviliģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem laikabiedriem. Viņa kolēģiem brauciens uz Parīzi, iespējams, nozīmēja vienreizēju, ilgi sapņotu iespēju pietuvoties Eiropas mākslas pasaulei, tikmēr Džo (kā viņu sauca ģimenes locekļi un tuvākie draugi), pateicoties tēva labvēlībai, varēja nerūpēties par iztikas pelnīšanu un viņa dzīve Parīzē bija samērā nodrošināta, ja vien pats nebija izgājis ārpus tēva dotā budžeta rāmjiem. Varētu šķist, ka Parīze Grosvaldam bija vieta, kur pilnveidot manieres, izbaudīt bezrūpīgās dzīves garšu un iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, taču tur krājās arī mākslinieciskie iespaidi. Pilsētā viņš meklēja motīvus saviem mākslas darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret jauno un veco mākslā, jo metropoles impulsu pārbagātība neglābjami sašķobīja ģimnāzista gados tik skaidri izteiktos uzskatus un gaumi. Gleznotāja dzīve šūpojās starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemēja lidojumu. Karš iezīmēja pagrieziena punktu Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest kā personībai un kā māksliniekam. Pēc 1914. gada vasaras dzimtenē Jāzeps vairs nevarēja atgriezties Parīzē, tomēr palikšana Rīgā ļāva iepazīties un satuvināties ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot grupu "Zaļā puķe". Vienlaikus līdz tam brīdim no dzimtenes mākslas un kultūras dzīves attālinātais Grosvalds sāka sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, mākslā pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko viņam sniedza jaunā sociālpolitiskā situācija un kā rezultātā tapa viņa "Bēgļu" un "Strēlnieku" sērijas darbi.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre".  Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam. Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos. Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu. Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas… Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Naudas nav, draudzenes nav, viss zudis, Augustin. Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Mēteļa nav, spieķa nav, Augustins guļ netīrumos, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Un pat bagātā Vīne ir tikpat nabaga kā Augustins! Raudi kopā ar mani, viss ir zudis! Katra diena bija svētki, bet kas tagad? Mēris, mēris! Tikai līķu mielasts, tas ir tas, kas palicis. Augustin, Augustin, gulies nu kapā! Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē". Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Valmierā 1996. gada 7. janvārī, plkst. 19:00 "uz papīra" tanī pat laikā notiekošais "Foo Fighters" [1] koncerts Frīmentlā Austrālijā īstenībā bija beidzies jau vismaz trīs stundas un tur – Frīmentlā – jau bija 8. janvāris. Laiks arī bija visai auksts – Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Priekuļu stacija ziņo par aptuveni -5° grādu salu, par Frīmentlu nezinu. Tādēļ Andris Veismanis, iespējams, atceras savu interpretāciju Volfganga Amadeja Mocarta [2] stīgu Serenādei Nr. 13 "Mazā naktsmūzika" Solmažorā, K. 525 īstenotu ar Vidzemes kamerorķestra stīgām tovakar, Raiņa ielā 3, Valmieras 5. vidusskolas Lielajā zālē. Katra no melodijām bija īpašā godā. Raugoties pagātnē, gribas secināt, ka šī interpretācija būs bijusi viens no neredzamajiem Andra Veismaņa karjeras virzītājspēkiem. Šo izcilo meistardarbu meistars tika atskaņojis arī iepriekšējā – IV Senās Mūzikas festivālā Valmierā 6. janvārī, plkst. 18:30 turpat ar to pašu orķestri, un togad Priekuļos esot bijis pat -7° grādu sals. Tomēr tādu radošu veiksmi mierīgi var atkārtot, un šoreiz šim darbam turklāt bija atrasts konģeniāls turpinājums. "Foo Fighters" 1995. gada 6. janvārī vēl pirmo koncertu nebija nospēlējuši. Bet par to nedaudz vēlāk. Divas ar "Mazo nakts mūziku" saistītas raksturīgas detaļas aprakstījis Orins Hovards [3] Losandželosas filharmoniķu mājaslapā anotējot kādu citu – ne "Foo Fighters" – koncertu [4]. Pirmā: "18. gs. otrajā pusē serenāde tipiski tika rakstīta pietiekami mazam ansamblim (bieži pūtēju ansamblim), lai būtu ērti izpildāma ārpus telpām, un atšķirībā no simfonijas tajā parasti bija vairāk nekā četras daļas." Otrā: "Savu darbu katalogā "Mazo nakts mūziku" Mocarts iegrāmato kā piecdaļīgu. Diemžēl saglabājušās tikai četras daļas. Pirmā – menuets – aizgājusi zudībā." [5] Maestro Veismanis noteikti zina nesalīdzināmi vairāk ar šo skaņdarbu saistītu detaļu. Tomēr galvenais – viņš ir īsts interprets ar daudzkārt apliecinātu vēlmi skrupulozi iedziļināties senpagājušu laikmetu autoru darbos. Andrim Veismanim šie darbi interesē. Tajos viņš jūtas kā mājās. Domāju, ka diriģentu sajūsmina iespēja tur atrasto no sirds triekt esošajam laikmetam sirdī kā Amoram bultu. Vēlu meistaram turpināt triekt bultas laikmetam sirdī vēl un vēl! Bet tovakar Valmierā pēc Mocarta "Mazās naktsmūzikas" Andris Veismanis ar pārējiem mūziķiem sasniedza vēl otru virsotni. Sekoja triumfāla interpretācija slavenākajai no Antonio Vivaldi trim "Gloria" – Re mažorā, RV 589. Uzreiz jāmin Cēsu Pils kora devums šī venēciešu dižgara šedevra iedzīvināšanā. Pateicoties lieliski sagatavotajam korim, Veismaņa žests absolūtā pazemībā Dieva vārda priekšā varēja izteikt vārdos neizsakāmo. No sirds. Taisnība ir Emanuēla Svēdenborga [6] atziņā, ka tā Kunga žēlsirdība ir universāla un Viņš nevienu ellē negrūž – dvēsele pati vai nu turp tiecas, vai pie tā Kunga uz debesīm. "Kad cilvēkā – garā – labais ir saistīts ar patieso, tad viņš nāk debesī, tāpēc ka šis saistījums, kā teikts, ir debess viņā; bet kad cilvēkā – garā – ļaunais ir saistīts ar nepatieso, tad viņš nāk ellē, tāpēc ka šis saistījums ir elle viņā." [7] Bet "Foo Fighters" savu pirmo koncertu nospēlēja Sietlā, Mercera ielā, "West Marine" laivošanas piederumu veikala 2. stāvā, 1995. gada 19. februārī. Lūgtiem viesiem. Viņi nospēlēja 12 dziesmas – "Big Me" arī. Laiks tovakar Sietlā bija 55°F (ap 13°C) – nekas neparasts. Lija lietus, un veidojās migla. Komponiste un tobrīd Valmieras Mūzikas skolas skolotāja Līga Liepiņa (tolaik Kaņepe) laikrakstā "Liesma" vēstīja: "Sala spēcīgais kniebiens un bagātīgais sniega birums jaunā gada sākumā – tas bija diezgan negaidīti, bet V Senās mūzikas festivāls Valmierā no 3. līdz 7. janvārim – ļoti gaidīts. [..] Par spilgtāko sniegumu klausītāju lielākā daļa atzina Vidzemes kamerorķestri ar V. A. Mocarta "Mazo naktsmūziku" un A. Vivaldi "Gloria", kur diriģenta Andra Veismaņa (Rīga) vadībā orķestris apvienojās ar Cēsu Pils kori, kuram šī sadarbība bija visveiksmīgākā." [8] Man ir patiesi žēl, ka es tos koncertus nedzirdēju. Esmu drošs, ka varu parakstīties zem katra šeit rakstītā vārda. "Was aus Liebe getan wird, geschieht immer jenseits von Gut und Böse." (Frīdrihs Nīče) [9] "Kas paveikts mīlestībā, ir allaž viņpus laba un ļauna." [10] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu foofighterslive.com un concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Amerikāņu rokgrupa no Sietlas, radusies 1994. gadā [2] Mozart, Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilius (dzimis Zalcburgā 1756. g. – miris Vīnē 1791. g.) austriešu komponists, pianists, vijolnieks, altists un diriģents [3] Howard, Orrin (dzimis Čikāgā 1924. g. – miris Losandželosā 2015. g.) bija amerikāņu pianists, mūzikas kritiķis, publicists un skolotājs [4] https://www.laphil.com/musicdb/pieces/324/eine-kleine-nachtmusik [5] Kristapa Pētersona tulkojums [6] Swedenborg, Emanuel (dzimis Stokholmā 1688. g. – miris Londonā 1772. g.) zviedru zinātnieks un mistiķis [7] Svēdenborgs E. "Par debesi ar tās brīnumiem un elli" (tulk. R. Gŗava) nod. "Kas ir garu pasaule"; 422. [8] piektdien, 1996. gada 19. janvārī [9] Nietzsche, Friedrich (dzimis Rokenē 1844. g. – miris Veimārā 1900. g.) vācu filozofs. Citāts no Nīče F. Viņpus laba un ļauna [10] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente - Dina Dūdiņa-Kurmiņa Kuldīgas ģerbonī attēlotā sieviete ir mocekle Svētā Katrīna ar mocekļa kroni galvā, stilizētu moku ratu un lūgšanas krellītēm (rožukroni) labajā rokā un zobenu – kreisajā rokā. Svētā Katrīna ir Kuldīgas pilsētas aizgādne. Nostāsti vēsta, ka viduslaikos viņa bijusi viena no pilsētas iedzīvotājām. Kādu nakti meitene redzējusi sapni, ka viņai Kuldīgā jāuzbūvē baznīca. Meitene aicinājumu uztvērusi nopietni, čakli strādājusi un, kad nauda bija nopelnīt, devusies pie pilsētas valdniekiem un atklājusi savu vēlmi. Viņi par tādu uzdrošināšanos kļuvuši nikni un nolēmuši sodīt Katrīnu ar nāvi. Nostāsti ir dažādi. Vieni vēsta, ka meitene tikai sarauta gabalos uz moku rata, citi – ka Katrīna, gluži tāpat kā daudzas gudras viduslaiku sievietes, nosaukta par raganu un sadedzināta sārtā. Līdzīgs stāsts ir par Aleksandrijas Katrīnu. Absolūtas patiesības – vai arī Kuldīgā reiz dzīvojusi meitene, kas par savu aicinājumu uzskatīja baznīcas celšanu, vai arī tas ir viens no klejojošajiem stāstiem, kuru uz Kuldīgu atvedis un iedzīvinājis kāds no daudzajiem svešzemju ceļotājiem –, nav. Zināms, ka pēc nāves Katrīna atzīta par nevainīgu, iecelta svēto kārtā, un viņai par godu nosaukta dažus gadsimtus vēlāk uzceltā baznīca. Šodien Svētā Katrīna ir viens no Kuldīgas simboliem. Viņas vārdā nosauktais dievnams ir pelēcīgi dzeltenā krāsā, jo pirmā pasaules kara laikā, vēlēdamies pasargāt baznīcu uzlidojumu laikā, kuldīdznieki ēku esot nokrāsojuši ar kvēpiem. Vēlāk gan viņi centušies baznīcu atkal nomazgāt, bet tas īsti neesot izdevies. Tā nu sārmaino pelnu klātās sienas joprojām atgrūž krāsu. Kuldīgā dažāda veida sodi tikai izpildīti Rātslaukumā, kas savu atrašanās vietu nav mainījis. Pirmdienās tas pārvērtās par tirgus laukumu. Līdzās preču tirdzniecībai un maiņai tur notika nepaklausīgo kuldīdznieku sodīšana. Populārs bija kauna stabs jeb sieksta, kurā vispirms nelaimīgo ieslēdza, bet pēc tam pēra ar pletnēm un ķēdēm, nomētāja ar akmeņiem. Vainīgos, tostarp par raganām uzskatītās jaunās, skaistās meitenes, dažkārt ieslodzīja zem Rātsnama esošajā cietumā. Tagad tur atrodas kuldīdznieku un pilsētas viesu iecienīta kafejnīca... Pilsētniekus, kuri nevēlējās strādāt, ievietoja sodu jeb sliņķu kastē. Ja kapracis vai baņķieris naktī bija aizsēdējušies krogā un no rīta nevarēja aiziet uz darbu, viņiem nācās sēdēt sliņķu kastē, bet pārējie pilsētnieki viņus aplēja ar dubļiem un citādi apsmēja. Vispopulārākais soda veids, kuru skatījās kā izrādi, bija pakāršana. To varēja izpelnīties par dažādiem pārkāpumiem un pamatīga izmeklēšana tolaik netika veikta. Tā kā augstmaņiem un aristokrātiem šķita, ka pakāršana izskatās neglīti, viņu sodīšanai izmantoja sudraba zobenu. Neviens no šiem sodīšanas veidiem gan neesot attiecies uz sievietēm – viņas parasti sadedzināja sārtā, lai pēc tam nepaliek grēcīga miesa.  

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Lai gan Jāzepa Grosvalda vārds ir kļuvis par obligātu lielumu latviešu vizuālās mākslas apziņā, Grosvalda kā personības izziņā nozīmīgu lomu ieņem arī mūzika un muzicēšana. Muzikālais un pat muzikāli radošais gleznotājs lieliski izjuta un baudīja visdažādāko žanru mūziku, bija regulārs koncertu un operu apmeklētājs un muzicētāja spējas viņam palīdzēja iekļauties visdažādākajās sabiedrībās, izklaidējot gan Parīzes salonu personības, gan britu armijas ekspedīcijas korpusa biedrus garajā kuģa ceļā uz Mezopotāmiju. Kāda tad ir bijusi Jāzepa Grosvalda muzikālā gaume? Būdams vēl 17 gadus vecs Rīgas pilsētas ģimnāzijas skolnieks, jauneklis rūpīgi izklāstījis savas intereses dažādos mākslas veidos dienasgrāmatā, par mūziku rakstīdams šādus vārdus: "Mūzikā es esmu entuziastisks Vāgnera cienītājs, bet ne vāgnerists. "Tristanu" [operu "Tristans un Izolde"] es uzskatu par vissirsnīgāko darbu, kas pasaulē sarakstīts. Man patīk Čaikovskis (5. un 6. simfonija), Rihards Štrauss, Borodins, Musorgskis, Sezārs Franks, Brukners, Bēthovens ("Leonora"), Mocarts (ar izlasēm), Grīgs, Šopēns, Mendelszons un Vēbers kā modernās mūzikas priekšteči; un tad pats par sevi un ārkārtīgi lielisks: Bahs." [1] Grosvalds baudīja un novērtēja mūziku, regulāri klausījās koncertus un operas gan Rīgā, gan Parīzē, Edinburgā [mūsdienu Dzintaros] pastāvīgi gāja uz Horna koncertdārzu. Kas attiecas uz operām, tad bez spējas labi orientēties to muzikālajā iedabā Jāzeps Grosvalds bija ass un redzīgs skatītājs aktierspēles, kustību estētikas un scenogrāfijas jautājumos. Savu kritiku un novērojumus viņš regulāri pierakstīja dienasgrāmatās un to iztirzāja ar vecāko brāli vēstulēs, liekot domāt, ka jaunais gleznotājs būtu bijis ļoti labs mūzikas un teātra kritiķis, ja tam būtu izvēlējies pievērsties. Ārpus patikas pret tādiem komponistiem, kuru veikumu mūsdienās pieskaitām pie tā sauktās nopietnās mūzikas, Grosvalds bija atvērts jaunajām vēsmām izklaides jeb vieglās mūzikas žanrā. Viņš priecājās par jau minētajā Horna koncertdārzā dzirdētajām dziesmiņām, vēlāk Parīzes un Londonas kabarē un mūzikholu priekšnesumiem un ātri pievērsās no Jaunās pasaules ienākošajiem regtaimiem. Mīlestību pret jaunāko angļu un amerikāņu mūziku Jāzeps Grosvalds dalīja ar savu Parīzes gadu tuvāko domubiedru un draugu, katalāņu mākslinieku Ksavjēru Gosē (Xavier Gosé, 1876–1915). Biežā ciemošanās vienam pie otra tika veltīta gan jaunāko zīmējumu apskatei, gan kopīgai Gosē gramofona klausīšanai un muzicēšanai, kā, piemēram, kādā 1913. gada marta vakarā: "Vakarā Gosē pēdējo reizi ar ģitāri – esam labi iespēlējušies un uzvedam tīru koncertu ar lieliskiem regtaimiem [..] un spāniešu dziesmām – lielas un nemaisītas baudas." Bez spējas novērtēt un atskaņot savu laika populāro mūziku, Grosvalds dažkārt iemēģināja roku dziesmu sacerēšanā. Daži viņa nošu pierakstu fragmenti ir saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, taču paša mākslinieka viedoklis par kādu savu kompozīciju meklējams kādā 1909. gada vēstulē brālim: "Es tagad esmu no gara laika "sakomponējis" (lūdzu nesmejies) vienu diezgan smuku modes dziesmiņu [..]. Dievs zina, kā to varētu izlietot? Jo katrā ziņā, kādu gabaliņu naudas ar tādu lietu vienumēr var pelnīt, ja arī tā dziesma nav tūlīt "šlāģers". Būtu žēl, ja nekur to nevarētu piedabūt – meldiņš nemaz nav slikts. Māmiņa un Līna, diezgan stingri kritiķi, kas mani mūzikā nekad neslavē, ir ar viņu mierā. Visa tā lietiņa ir angļu garā: f-dur un tie akordu sakopojumi, kurus vienumēr sastop angļu dziesmās." Jāzeps Grosvalds nebija aizrāvies ar vizuālās mākslas un mūzikas salīdzināšanu, kā arī viņa daiļradē mūzikas tēmai veltīti vien atsevišķi zīmējumi un glezna "Toska" (1914–1915), kas atsaucas uz itāļu komponista Džakomo Pučīni operu. Sārtos un okera toņos ieturēto drapēriju ielokā operas ložas centrā mākslinieks attēlojis sievišķīgi trauslu skatītāju elegantā cepurē, lorneti un operas programmiņu rokās. Taču par gleznas piederību muzikālajai tematikai liecina tikai uzraksts uz programmiņas zem dāmas rokas. ------ [1] No Jāzepa Grosvalda 1908. gada dienasgrāmatas

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente – Signe Lagzdiņa  Latviešu tradicionālā deja veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas: "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz apskatīsim mums tik mīļu un zināmu tradicionālo deju - "Cūkas driķos". Tā ir deja, kas dejota Latvijas ziemeļu daļā – Malienā, kā arī Igaunijā. "Cūkas driķos" ir viens no retajiem dančiem, kas mūsdienās ieguvis lielu popularitāti visās vecuma grupās gan dejotāju, gan nedejotāju vidū. Ir grūti iedomāties kādu dejotāju, kurš nezinātu meldiņu vai vismaz pāris pantu no šī danča teksta. Divi pāri, četri dejotāji izpilda jautru lēkāšanu jeb žīgāšanu. Šis dancis šķietami sastopams ikvienā sevis cienīgā danču pasākumā, it sevišķi gadskārtu svētkos: Jāņos, Miķeļos vai Mārtiņos. Dancis pierakstīts Malienā 1990. gadā, vēlāk publicēts Sniedzes Grīnbergas materiālā "Malienas novada horeogrāfija" 1992. gadā, teicēji: Elfrīda Sināte Bejā (dzimusi 1918. gadā Alūksnē). Deja publicēta arī Gunāra Stroda "Danču izlase. "Einam, šeinam"" 1999. gadā. Malienas pusē diezgan bieži sastopas augšvidzemnieku kultūras saskarsme ar pierobežā sastopamo igauņu kultūru. Igaunijā dancis ar tādu pašu mūziku un dejas iznesumu ir pazīstams ar nosaukumu "Kaera-Jaan" jeb tulkojot latviski – "Auzu Jānis". Tas tiek dejots identiski Latvijā populārākajam variantam un, domājams, cēlies no šīs dejas. Mazliet par Igauņu Auzu Jāni. Savās atmiņās slavenais igauņu rakstnieks Frīdenberts Tuglass par dziesmas izcelšanos savos memuāros 1939. gadā rakstīja šādi: "1880. gados nabadzīga ģimene dzīvoja būdā netālu no manām mājām, netālu no Ahjas. Tur dzīvoja Pēters Matsons jeb – kā viņu dēvēja – Pīters. Pīters vietējiem likās mazliet dīvains un dusmīgs cilvēks, kuram bija daudz konfliktu ar vietējiem iedzīvotājiem. Vīrieti apsmēja un deva iesauku "Auzu imperators". Tas notika tāpēc, ka Pīters ap savu māju sēja tikai auzas un vienmēr teica: "Auzām vajadzētu būt tik daudz, lai pat imperatoram pietiktu!" Pīters bija precējies trīs reizes un starp viņa bērniem bija dēls Jānis (dzim. 1862. gadā). Bērni tika saukti pēc sava tēva iesaukas, līdz ar to Jānis tika dēvēts par Auzu Jāni. Jānis bija brunču mednieks. Kādā dienā 1889. gadā vietējās meitenes muižā mazgāja veļu. Karstās dienas ietvaros dažas meitenes nolēma nomazgāties arī pašas. Viņas izģērbās, sagatavoja ūdeni un mazgājās. Arī Auzu Jānis pagadījās blakām; redzot plikās meitenes, tas paslēpās aiz netālu esošajām mucām. Tomēr viņš nebija vienīgais, kas novēroja meitenes. Kā izrādās, vēl kāds vietējais puisis – Kolli – arī jau bija tur paslēpies. Meitenes viņus pamanīja un pieķēra. Viņas bija pārsteigtas un dusmīgas. Šis atgadījums nepalika tikai starp meitenēm: līdzko viņas par puišu izdarībām uzzināja, nepagāja ne ilgs laiks, kad viss ciems par to zināja. Lai kauninātu puišus, tika radīta dziesmiņa par tiem. Bet, lai kaunu padarītu lielāku un jautrāku, tika radīta arī vienkārša, lecama deja. Tagad pirmatnējais dziesmas teksts jau ir aizmirsts un kādus gadus vēlā radies mūsdienās populārākais teksts. Par tāda "goda" izrādīšanu Auzu Jānis bija ļoti dusmīgs līdz pat savai nāves dienai daudz, daudz gadus vēlāk." Vēl igauņu rakstnieks Tuglass stāstīja, ka netālu no viņa mājām Ahjā dejas tika dejotas bez mūzikas, tikai ar dziesmām. "Auzu Jānis" bijusi viena no populārākajām dejām. No Ahjas dziesma un deja tika atvesta uz Tartu, kur tā tika atskaņota ar tādu pašu nosaukumu. Pēc neilga laika meldiņu sāka atskaņot arī orķestri un tas kļuva vēl slavenāks. 20. gadsimta sākumā igauņu oriģinālās dejas-spēles dziesmu teksts bija gandrīz aizmirsts, bet deja joprojām tika dejota pie sacerētā meldiņa. Deja tika dejota pēc koncertiem, ballēm, saietiem 1900. gadā un vēlāk. Tika rakstīts, ka ārzemniekiem deja patika pat vairāk nekā igauņiem, tāpēc tā tika dejota arī Kaukāzā, Pēterburgā, Rīgā un citur. Pastāv neoficiālas liecības, ka 20. gadsimta sākumā daži cilvēki redzējuši šo deju gan Latvijā, gan Vācijā. "Auzu Jāņa" popularitāte bija tik liela, ka tika ražotas pat konfektes un cigaretes ar nosaukumu "Kaerajaan" jeb "Auzu Jānis". Vēl jāpiebilst, ka pats Auzu Jānis nelielu laiku kalpoja Ahjas muižā pie latviešu izcelsmes kalēja Georga Bīdermaņa. Ai, Auzu Jāni, ai, auzu Jāni, Izlec laukā, lai redzētu, Vai meži līgojas, Vai auzas ir divdaļīgas.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Senās Kuldīgas stāsts sākās 13. gadsimtā, kad Ventas upes kreisajā krastā tika būvēta pils. To cēla no akmeņiem, kurus veda no tuvākas un tālākas apkārtnes. Saules gaismā šķita, ka akmeņi spīd kā zelts. Mūsdienās mēs saprotam, ka gaismu atstaroja minerāli, bet vēlīnajos viduslaikos cilvēki vēl nebija tik gudri un izglītoti, tāpēc viņi runāja, ka pili būvē no zelta. Pils atradās no Ventas rumbas līdz Alekšupītes ietekai Ventā, un pirmo reizi gan tā, gan ap pili esošā apdzīvotā vieta minēta dokumentos jau 1242. gadā. No tiem laikiem saglabājušās vien atsevišķas liecības, bet vēlāko gadsimtu zīmējumos pils attēlota kā četrstūrains cietoksnis. Pamazām apkārt topošajai pilij sāka veidoties nelielas apdzīvotas vietas, kuras šodien atpazīstam kā Kuldīgas vecpilsētu. Pils būvniecību pilnībā pabeidza 1245. gadā un tuvākā un tālākā apkārtnē to dēvēja par Goldingenu, jeb, latviskojot no vācu valodas – Zelta pilsētu. Pilsētas tiesības tā ieguva 1355. gadā un, pateicoties aktīvajai tirdzniecībai, tai bija liela nozīme Hanzas savienībā. Tā kā viens no izdevīgākajiem tirgošanās ceļiem bija Venta, bet kuģiem Ventas rumba bija nepārvarams šķērslis, tad tieši tagadējā Kuldīgā notika intensīva preču izkraušana un pārkraušana. Dzīve Goldingenā turpinājās. Hercoga Jēkaba laikiem un pilsētas uzplaukumam sekoja zviedru iebrukums. Viņi, nebūdami mierā ar pilsētas nosaukumu, pārdēvēja Goldingenu par Kuldīgu, jo zviedru valodā "zelts" ir "guld". Goldingena par Kuldīgu oficiāli pārtapa vien 1919. gadā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Esmu tik daudz un sīki rakstījis tāpēc, ka vienmēr bij daudz laika un nekā cita ko darīt." Tā 20 gadu vecumā savu dienasgrāmatu iesāk mākslinieks, klasiskā modernisma aizsācējs Latvijas mākslā, mākslas metropoles Parīzes dendijs un latviešu strēlnieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920). Pārlapojot glīti noformētās burtnīcas, tomēr nerodas iespaids, ka jaunajam māksliniekam trūcis ko darīt. Starp mācībām, zīmēšanu un gleznošanu, kā arī aktīvo sociālo dzīvi Jāzeps Grosvalds diendienā atrada laiku pierakstīt galvenos dienas notikumus un pārdomas. Pat dienās, kad autors rakstījis, ka ir "briesmīgi noguris un priecīgs, ka pusvienos tieku gultā. Visas četras dienas pēc rindas esmu gājis gulēt ap 4 – 7, un cēlies vienmēr desmitos, tā ka nav tiešām joks!" Dažādu apstākļu sakritības dēļ tieši Grosvalda mantojums ir saglabājies pilnīgāk nekā jebkuram citam 20. gadsimta latviešu māksliniekam. Bez radošā veikuma, nozīmīgu daļu Jāzepa Grosvalda kolekcijā, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veido rakstiskie materiāli – mākslinieka dienasgrāmatas un daudzās vēstules vecākajam brālim Oļģerdam. Skaidrajā un viegli noapaļotajā rokrakstā lasītājam atklājas 20. gadsimta sākuma sabiedrībai un laikmetam piederoša jauna cilvēka dzīves hronika, kura sniedz kopumā ļoti detalizētu mākslinieka ikdienas gaitu, satikto draugu un paziņu, ceļojumu iespaidu un intīmu pārdomu portretējumu. Rūpīgi noformētās burtnīcas, kurās gandrīz nav sastopamas kādas neuzmanības kļūdas vai svītrojumi un tur sastopamā valodu daudzveidība liek aptvert Eiropas kultūras apvāršņus, to autors iekārtojis pēc paša izstrādātiem principiem. Pirmajās dienasgrāmatas lapās dots visaptverošs sējuma nosaukums, piemēram, "Parīze" vai "Karš", kam seko sējuma numurs un autora monogramma, dažkārt klāt pievienojot arī savu fotoportretu. Vēl ģimnāzista gados rakstītajām dienasgrāmatām Grosvalds devis virsrakstu "Mūslaiku jaunais cilvēks", kas kā vadmotīvs izvijas cauri visām pierakstītajām burtnīcām. Gandrīz vai neatņemama Jāzeps Grosvalda dienasgrāmatas sastāvdaļa ir burtnīcas pēdējās lapās sastādītie apgūtās literatūras, mūzikas, apmeklēto izstāžu, teātra un operas izrāžu saraksti, kuru asi kritiskais pārskats un vērtējums arī meklējams pierakstos. Noslēdzot katru burtnīcu, autors veicis visai analītisku paškritiku par sevi rakstīto, kas kā sava veida rezumē palīdz raksturot katru dienasgrāmatas sējumu. Šāds gada kopsavilkums atrodams 1908. gada decembrī: "Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko ir pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.: Divdesmit divas dienasgrāmatas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, lai gan to noteikti ir bijis vairāk, aptver gandrīz visu Jāzepa Grosvalda dzīvi. Autobiogrāfiskais stāstījums seko Rīgas ģimnāzistam, viņa tālākajam ceļam uz Minheni un Parīzes privātajām mākslas skolām, bezrūpīgajai dzīves baudīšanai un ceļojumiem pa Eiropu, līdz pat dienēšanai latviešu strēlnieku rindās Rīgas frontē un nokļūšanai angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju, kur arī noslēdzas pēdējā no zināmajām Grosvalda dienasgrāmatām. Pateicoties Jāzepa Grosvalda asajām novērošanas spējām un prasmei ietērpt vārdos krāsas, skaņas, garšas un smaržas, šīs dienasgrāmatas uzbur gandrīz taustāmas 20. gadsimta sākuma dzīves ainas.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva  Valsts pirms valsts: pagastu reformai Vidzemē  – 160! Turaidas muzejrezervātā jau kopš 2019. gada apskatāma ekspozīcija "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis". Redzama vieta tajā ierādīta arī  lauku pašvaldībām, to dibināšanai, attīstībai un lomai valstiskuma apziņas veicināšanā latviešu sabiedrībā.  "Valsts pirms valsts": vai tas neskan pārāk provokatīvi, izaicinoši? Tomēr nē, ja atceramies brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus": ar Slātavas (Vecpiebalgas)  un Čangalienas (Jaunpiebalgas)  v a l s t ī m tajos laikos tika saprasts  p a g a s t s,  t. i., zemākā pašvaldības vienība. "Vidzemes zemnieki nodalīsies iekš pagastiem jeb v a l s t ī m," teikts 1819. gada Vidzemes zemnieku likumos. Pagasta jēdziens Latvijas vēsturē ir ļoti sens, tas sniedzas atpakaļ līdz par 13. gadsimtam vai pat vēl senākiem laikiem. Livonijas laikā, kā norāda vēsturnieks Arveds Švābe,  pagasts ne tikai aptvēris noteiktu teritoriju un tajā dzīvojošos, bet izpildījis arī zemākās varas funkcijas (administratīvā vara tolaik nav bijusi šķirta no tiesas varas).  Ar laiku pagastu vecāko pienākumi sašaurinājās līdz atbildībai par nodevu ievākšanu no pagasta iedzīvotājiem un no tiem pieprasīto klaušu pildīšanu. 1819. gada Vidzemes zemnieku likumi atcēla  dzimtbūšanu – muižnieka varu pār zemnieka personu; tomēr visa zemnieku zeme tika pasludināta par muižnieku īpašumu. Jau pirms tam – 1804. gadā – tika radītas arī pirmās  zemākās daudzfunkcionālās pašvaldību iestādes – pagastu tiesas  (tāpat kā iepriekš, arī tajās administratīvā vara vēl nebija nodalīta no tiesu varas). Ar 1819. gada zemnieku likumiem tās tika nostiprinātas un to funkcijas – konkretizētas. Pagasta tiesas atbildībā bija valsts un pagasta nodokļu iekasēšana, pagasta ceļu un tiltu uzturēšana, skolu ierīkošana, pagasta magazīnas (graudu rezervju noliktavas) iekārtošana, sabiedriskās kārtības uzturēšana, bāreņu un nespējnieku nodrošināšana un rekrūšu (karaspēkā iesaucamo) došana, kā arī uzvārdu piešķiršana un pārceļošanas atļauju (pasu) izsniegšana. Pagasta tiesas augstākais orgāns bija visu pagasta pilngadīgo vīriešu sapulce. Tā uz trim gadiem ievēlēja svarīgāko pagasta pārvaldi – pagasta tiesu. Šis, 1804./1819. gadā izveidotais pagasta pašpārvaldes modelis tomēr bija viscaur atkarīgs no muižas: bez muižas policijas (muižas īpašnieka un muižas pārvaldnieka – muižkunga) ziņas nedrīkstēja sasaukt pagasta pilnsapulci; muižas policijas piekrišana bija nepieciešama katram šīs sapulces lēmumam; tā apstiprināja kopsapulces ievēlētās pagasta amatpersonas. Jāatzīmē, ka likuma prasību par skolu ierīkošanu gandrīz nekur neizdevās īstenot: šim nolūkam bija vajadzīga zeme, bet tā atradās muižnieku rokās. Likums par Baltijas guberņu (ar tām saprata Kurzemi, Vidzemi un Igauniju) lauku pašvaldībām, kas stājās spēkā 1866. gada 19. februārī, bija daļa no Krievijas cara administrācijas uzsāktajām  liberālajām reformām, kurās centrālo vietu ieņēma dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861. gadā (tai skaitā arī Latgalē jeb toreizējās Vitebskas guberņas 3 apriņķos – Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas). Galvenais ieguvums no šīs reformas bija pagasta neatkarība no muižas  – tagad pagasta valdes lēmumus vairs nevajadzēja apstiprināt muižas policijā; muižas īpašnieks gan varēja noprotestēt pagasta sapulces lēmumus.  Tomēr reforma saturēja arī izmaiņas, kas bija mazāk demokrātiskas: ja agrāk pagasta sapulcē varēja piedalīties visi pilngadīgie vīrieši, tad tagad tādas tiesības bija vienīgi saimniekiem: bezzemnieki sūtīja uz pagasta sapulci vienu pārstāvi no katriem 10 pieaugušajiem vīriešiem. Tādā kārtā  pieauga saimnieku un rentnieku loma pagasta sabiedriskajā dzīvē. Bez tam arī pagasta vecāko drīkstēja ievēlēt vienīgi no saimnieku vidus. Tomēr bezzemnieku lomas samazinājumu daļēji kompensēja paritātes princips pagasta valdē, kur pusi no tās locekļiem sastādīja saimnieki, otru pusi – bezzemnieki. Pagasta valdes funkcijas palika iepriekšējās, bet nozīmīgs solis bija pagasta tiesisko funkciju atdalīšana no administratīvi saimnieciskajām. Pagasta valdes izsniegtās pases tagad ļāva zemniekiem brīvi pārvietoties visu triju Baltijas guberņu robežās. Lai arī jaunās pagasta tiesas un valdes izpelnījušās reizēm pelnītu kritiku latviešu daiļliteratūras klasikā (piem., Apsīšu Jēkaba stāstā “Pie pagasta tiesas”, Pērsieša “Vai nu katram iztapsi?” un Doku Ata “Paugurieši), tomēr objektīvi tās bija ievērojams solis uz priekšu demokratizācijas virzienā, pakāpe ceļā uz Latvijas valstiskumu. Daudzi no vēlākās neatkarīgās Latvijas valsts darbiniekiem savu politisko pieredzi uzkrāja, darbodamies pagastu pārvaldēs. No pagastu amatpersonu ģimenēm cēlušies vairāki pazīstami Latvijas valdības locekļi, starp tiem arī Latvijas Republikas Ministru prezidents (1924–1925 un 1928–1931), vairākkārtīgs Latvijas zemkopības un ārlietu ministrs  Hugo Celmiņš (1877–1941), kurš atmiņās par savu tēvu Pēteri Celmiņu (1837–1908) raksta: "Vēl gluži jauns, ap 20 gadu, mans tēvs sācis darboties dažādos pagasta amatos, starp citu, sabijis 12 gadus kā pagasta vecākais, bijis arī zemnieku virstiesas piesēdētājs un ilgus gadus, līdz mūža beigām, draudzes konventa delegāts. Līdzdarbojies arī, kā valdes loceklis, zemkopības biedrībā. Tēvs vēl klaušu laikos bija baudījis mazu izglītību – mācījies lasīt, rakstīt un rēķināt. Viņš visu mūžu nožēloja, ka neprata ne vācu, ne krievu valodas, būdams pārliecībā, ka, valodas protot, būtu varējis ar sekmēm karot pret muižnieku privilēģijām un aizstāvēt zemnieku tiesības līdz pat senātam […] Atceros, kādu reiz tēvs man skolas gados piekodināja, kad es būšot liels, šos jautājumus neaizmirst un zemnieku tiesības aizstāvēt. Viņš bija nesavtīgs, taisnīgs un godīgs cilvēks – īsts goda vīrs, kas ieguvis lubāniešu vispārēju piekrišanu un cieņu." Pagastu pašvaldību vēsturisko  nozīmi var saprast arī plašākā vēsturiskā skatījumā. Viens no tā aspektiem – izglītība un kultūra. Ja līdz 1866. gada reformai pagastu skolas Vidzemē, kā jau teikts, bija reta, ja ne izņēmuma, parādība, tad gadus 10 pēc  šīs reformas tās jau bija izveidojušās vai katrā pagastā. Pagastu pašpārvaldei bija tieša  nozīme arī dažādu biedrību (dziedāšanas, teātra, krājaizdevu u.c.) dibināšanā, kā arī bibliotēku izveidē. 1866. gada pagastu likums zaudēja spēku pēc jaunā pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences