Podcasts about pateicoties

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ēka Mārstaļu ielā 6 atrodas vienā no Rīgas vēsturiskā centra kodola senākajām daļām, ko sākotnēji dēvēja par Alksnāju – tas atradās nosacītās robežās starp tagadējām Audēju, Mārstaļu, Reformātu un Vecpilsētas ielām. Veidojoties galvenajām pilsētas ielām, Mārstaļu iela veidoja savienojumu starp vecpilsētas tirgus laukumu un veco Rīdzenes ostu. Tas bija arī intensīvās apbūves ietvars. Senākās liecības par kvartāla apbūvi un iedzīvotājiem atklātas arheoloģiskajos izrakumos, un atklājumi liecina, ka šis pilsētas rajons bija apdzīvots jau 12. gadsimtā. No vēsturnieka Jāņa Strauberga pētījumiem izriet, ka Mārstaļu iela – tagadējās Šķūņu ielas turpinājums – attīstījusies no sena ceļa, kas savienoja Vidzemes ceļu ar Rīgu, šķērsojot visu pilsētu līdz pat Rīdzenes upes grīvai. Pateicoties savienojumam ar Rīdzenes veco ostu, Mārstaļu iela izveidojās par vienu no Rīgas galvenajām maģistrālēm. Savu tagadējo nosaukumu iela ieguva 16. gs. sākumā. Intensīvāka apbūve te sākās pēc otrā nocietinājumu mūra uzcelšanas un šīs teritorijas iekļaušanas tā iekšpusē. Līdz ar to jau 13. gs. pirmajā ceturksnī izveidojās kvartāla konfigurācija. Audēju un Mārstaļu ielas vēsturiski attīstījās par kvartāla galvenajām ielām, bet Alksnāja un Vecpilsētas ielas – par aizmugures ielām. Kvartāls ir viens no senākajiem Vecrīgas teritorijā, un viena no tā īpašajām vērtībām ir specifiskie šaurie gruntsgabali, kas sniedzas cauri visam kvartālam no ielas līdz ielai, iezīmējot viduslaiku periodā izveidojušos apbūves struktūru: ēku galvenās fasādes bija vērstas pret Mārstaļu ielu, kamēr gruntsgabala dziļumā bija izvietotas saimniecības ēkas un iebrauktuve no aizmugures ielas. Līdz mūsdienām ar nelielām izmaiņām saglabājušies divi senie gruntsgabali – 3/13 un 3/14; pirmais šodien atbilst Mārstaļu ielai 6 un uzskatāmi demonstrē viduslaiku kvartālu parcelācijas sistēmu. Gruntsgabalā kopumā atrodas trīs ēkas: divas no tām – Alksnāja ielā 6 un Vecpilsētas ielā 7 – ir tapušas 20. gs. sākumā. Sākotnēji šeit bijusi ķieģeļu mūra būve ar pildrežģa tehnikā celtām saimniecības ēkām. Pagrabā arī šodien saglabājušās ķieģeļu mūra cilindriskās un krusta velves. Vēsturnieka Jāņa Strauberga arhīvu pētījumi atklāj dzīvojamās apbūves raksturu konkrētajā zemesgabalā. Tā bijusi "sēta starp Mārstaļu ielu un Vecpilsētu ar māju Mārstaļu ielā, četrām dzīvojamām mājām režģu būvē Vecpilsētā un izbrauktuvi". Tāpat Straubergs noskaidrojis arī mājas īpašniekus 16. gs. gaitā. Heinriha Tūma 1612. gada Rīgas panorāmā redzams, ka Mārstaļu ielas fronte sastāvēja galvenokārt no zelmiņu namiem, kas orientēti ar gala fasādi pret ielu. Šeit līdzās grupējās vairāki tipoloģiski radniecīgi turīgo pilsoņu dzīvojamie nami.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”

Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.   Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu. Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu. Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu. Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru. Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā. Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā. Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem. Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls. Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu. Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti. Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi. Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki. Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku. Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz. Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu. Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā. Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē. Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu. Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā... Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu. Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa. Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta. Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā. Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks. ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta. Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Tas bija 1987. gada rudenī. Man piezvanīja rakstniece Marina Kosteņecka. Viņa vēlējās Latvijas Televīzijas populārajam raidījumam “Dialogs” pastāstīt par braucienu kopā ar Valkas pašdarbniekiem uz Baškīriju ciemos pie turienes latviešiem. Kosteņecka tik sajūsmināta stāstīja par mūziķu grupu, kas tur uzstājusies, un rosināja, lai mēs noteikti to uzaicinām uzstāties “Dialogā”. “Un tik skaisti ģērbušies!” cienījamā rakstniece piebilda. Tā arī izdarījām – uzaicinājām Valkas puišus, pilsētas kapelu “Bumerangs”, uz studiju, ierakstījām pāris dziesmu un parādījām tās “Dialogā”. Viņi patiešām muzicēja labi; visi ar muzikālo izglītību: klarnetists Vents Krauklis, akordeonists Aivars Trēziņš, skaistās balss īpašnieks Edmunds Mednis un vēl. Un apģērbušies tik neparasti un cienījami – melnās frakās ar tauriņiem. Tā bija izcili spoža debija televīzijā! Uz Latvijas Televīzijas “Dialogu” sāka plūst skatītāju vēstules: “Lūdzu, parādiet vēlreiz “Bumerangu”! Kas tie par puišiem? Pastāstiet mums!” “Bumerangs” ātri vien kļuva slavens. Jau nākamajā vasarā viņi Latvijas Televīzijā ierakstīja savu kocertprogrammu. 80. gadu beigās un 90. sākumā viņi sasniedza savas popularitātes kalngalus. Un tas bija sācies tieši raidījumā “Dialogs”. Ko viņi toreiz dziedāja? Ne taču populāro “Iet vilciens no Rīgas uz Valku”. Tās dziesmas vēl nebija. Bet bija citas, kas tik ļoti aizķēra skatītājus... Un tagad par pašu raidījumu “Dialogs”. Tas bija Latvijas Televīzijas Propagandas galvenās redakcijas paspārnē veidots izglītojoši izklaidējošs raidījums, kas balstījās uz skatītāju iesūtītajam vēstulēm. Tāpēc arī nosaukums “Dialogs”. Es tajā strādāju četrus gadus – no 1984. līdz 1988. gadam. Biju redaktore, un kopā ar kolēģi Jāni Prikuli vadījām šo sestdienas raidījumu, kas ēterā bija katru otro nedēļu. “Dialogam” tolaik rakstīja ļoti daudzi. Piemēram, 1986. gadā “Dialogs” saņēma 1100 vēstuļu. Uz visām bija jāatbild. Lielākoties tās bija tā sauktās satura vēstules: ar konkrētu jautājumu, kas jārisina un tālāk jāpārsūta kādai ministrijai vai valsts institūcijai, ar izteiktu viedokli, ko noderīgi citēt raidījumā, vai ar vēlmi pēc kādas izvēlētas mūzikas. Latvijas Televīzijā bija atsevišķa vēstuļu nodaļa, kas cītīgi sekoja līdzi vēstuļu apritei – vai uz to atbildēts laikā? Kam tā pārsūtīta un vai saņemta oficiāla atbilde? Ja pareizi atceros, tad uz skatītāja vēstuli, ja vien tā nebija anonīma (bet “Dialogam” tādas pienāca reti), bija jāatbild divu nedēļu laikā. Šodienas acīm raugoties, “Dialogs” bija raidījums ar itin kā vienkāršu shēmu: parunā – parunā – padziedi.  Bet tas skatītājiem patika. Un arī mums, raidījuma veidotājiem, tas deva gana brīvas rokas. Tolaik Latvijas Televīzija bija ciešā sasaistē ar Latvijas Radio. “Dialoga” “galviņā” (tā sauc raidījuma vizuālo un audio iesākumu) skanēja Latvijas Radio "Mikrofona aptaujas" attiecīgā gada dziesmas-uzvarētājas motīvi: bija gan Paula “Kamolā tinēja” un “Cielaviņa”, gan Marhileviča “Lūgums”. Ik pa laikam mēs ar pārvietojamo televīzijas tehniku izbraucām uz kādas mazpilsētas kultūras namu, lai tur tiktos ar skatītājiem, līdzi paņemot pa īpašam viesim. Centāmies stiprināt saikni ar savu skatītāju – ar klātbūtni, ar iemīļotu mūziku, ar cieņu pret vēstulēs izteiktiem dažādiem  viedokļiem.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

Raidījuma uzmanības lokā divi kari, kas ir pārņēmuši pasaules informatīvo telpu un kas rada tik daudz raižu. Abos spriedze pieaug un perspektīva ir neskaidra. Kas notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā? Protams, ir arī militāras sadursmes citviet pasaulē, bet šie ir vistuvāk un par tiem mēs īpaši arī pārdzīvojam. Raidījumā lūkojam, kāda ir pašreizējā situācija. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Ukraina lūdz palīdzību „Bez sabiedroto palīdzības Ukrainai nav iespēju uzvarēt karā pret Krieviju,” tā intervijā amerikāņu telekanālam CBS sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš neslēpj, ka Ukrainas aizstāvjiem frontē klājas smagi, jo trūkst bruņojuma. Lai spētu noturēt savas pozīcijas, Ukrainai ļoti nepieciešamas ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā norāda Zelenskis – šobrīd visas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir Ukrainai, ir atvestas no Eiropas. Bet ar tām nepietiek. Zelenskis arvien uzstājīgāk lūdz neaizmirst par notiekošo Ukrainā. Vakar, 16. aprīļa, vakarā viņš mikroblogošanas vietnē „X” aicināja sabiedrotos izrādīt tādu pašu "vienotību" Ukrainas atbalstā, kādu saņēma Izraēla, kura nedēļas nogalē ar Rietumvalstu palīdzību atvairīja Irānas uzbrukumu. Viņš pieprasa Ukrainas un NATO padomes sanāksmi, lai lemtu par Ukrainas debesu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības sistēmu un raķešu piegādēm. Zelenskis izteica pateicību Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nule kā atgriezies no Ķīnas un pēdējā laikā ir izrādījis īpašu iniciatīvu un līderību Ukrainas atbalstā. Saspringtā situācija frontē ir spiedusi Zelenski beidzot parakstīt pretrunīgi vērtēto mobilizācijas likumu, kura mērķis ir palielināt karavīru skaitu. Ar šo likumu tiek ieviestas vairākas izmaiņas pašreizējā sistēmā, paplašinot Ukrainas varasiestāžu pilnvaras izdot iesaukšanas pavēstes, izmantojot elektronisko sistēmu. Kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā karavīriem frontes līnijās nav bijis iespēju rotācijas kārtībā doties atpūtā, bet daudzi tūkstoši ukraiņu turpina izvairīties no iesaukšanas armijā. Jaunajā likumā nu ir paredzēti arī stingrāki sodi par to. Krievija tikmēr veic teju nepārtrauktus uzbrukumus Ukrainas elektroinfrastruktūrai un ir jau iznīcinājusi svarīgu Kijivas reģiona spēkstaciju, jo Ukrainai ir beigušās aizsardzības raķetes. Ukraina pēdējā laikā arvien skaļāk norāda uz problēmām, ko rada no sabiedrotajiem gaidītās militārās palīdzības, arī pretgaisa aizsardzības bruņojuma, kavēšana. Jāatgādina, ka ASV Senāts februārī pieņēma 95 miljardu dolāru vērtu finansējuma paketi, kas ietver atbalstu Ukrainai, kā arī Izraēlai un Taivānai, tomēr šis likumprojekts ir iestrēdzis Kongresa apakšnamā Pārstāvju palātā. Tās spīkers Maiks Džonsons  šonedēļ paziņoja, ka Pārstāvju palātā drīzumā notiks balsojums par šiem likumprojektiem, bet ne tā pašreizējā formā. Pārstāvju palāta "balsos par katru no šiem pasākumiem atsevišķi četras reizes". Balsojums notiks piektdienas vakarā, bet likumdevēji vēl varēs iesniegt labojumus, tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā process varētu atkal ievilkties. Irānas un Izraēlas sadursme Visu pagājušo nedēļu gaisā virmoja brīdinājumi, kurus sniedza ārvalstu izlūkdienesti – ka Izraēlā sagaidāms atriebības akts pēc tam, kad tā 1.aprīlī bija raidījusi raķetes uz Irānas diplomātisko pārstāvniecību Damaskā, tur iznīcinot divus irāņu ģenerāļus un kopumā nogalinot 16 cilvēkus. Irāna gandrīz nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Tā arī notika. Sestdien no rīta kļuva skaidrs, ka eskalācija ir neizbēgama. Savu atpūtu pārtrauca ASV prezidents Džo Baidens, lai steidzami atgrieztos Vašingtonā uz konsultācijām. Sestdienas, 13. aprīļa, vakarā parādījās ziņas, ka Irāna ir palaidusi bezpilota dronus jeb šahedus, kas dodas virzienā uz Izraēlu. Bija skaidrs, ka droniem sekos arī raķetes, un izskanēja dažādi minējumi, cik liels šis uzbrukums varētu būt. Tā kā Irāna un Izraēla nav robežvalstis, tad Izraēlas rīcībā bija laiks, lai sagatavotos gaidāmajiem triecieniem. Pateicoties ātrai koordinācijai, ar amerikāņu un vēl vairāku Rietumu sabiedroto atbalstu izdevās iznīcināt gandrīz visus vairāk nekā 300 dronus un raķetes. Postījumi izrādījās itin niecīgi. Tomēr ir bažas, ka ar to viss nav beidzies. Publiski izskanējis, ka tieši amerikāņi un pārējie sabiedrotie panākuši to, ka Izraēla nekavējoties nav atbildējusi ar savu militāro potenciālu. Taču jautājums par to, kāda būs tālākā Izraēlas reakcija, šobrīd ir atvērts. Izraēla grasās veikt savu atriebes aktu, un daudzi baidās, ka notikušais var izprovocēt vēl lielāku atbildes vilni un karā var tikt ierauts arvien plašāks reģions.  

Vai zini, ka Rīgas Doma ērģelēm ir divi spēles galdi, kurus ļoti radoši mācējis izmantot Rīgas Doma ērģelnieks Vilhelms Bergners (1837–1907)? Jāpiebilst, ka mūsdienās būvētajām lielformāta ērģelēm divi atsevišķi novietoti spēles galdi ir samērā ierasta parādība. Tas ievērojami atvieglo ērģelnieka sadarbību ar orķestri vai kori, īpaši jau lielformas skaņdarbu izpildījumā. Pateicoties moderno tehnoloģiju izmantošanai ērģeļbūvē, tas ir kļuvis diezgan vienkārši realizējams. Bet Rīgas Doma ērģeles taču ir mehānisks instruments! Kādēļ gan veidot tik komplicētu mehānisku sistēmu, lai kādu daļu no milzīgā instrumenta pārceltu uz atsevišķa spēles galda? Pie tam tāda, kurš atrodas stāvu zemāk, uz zemākā balkona? Viens no apsvērumiem bijis tīri praktisks. Mazo spēles galdu, kas bija aprīkots ar vienu manuāli un pedāļa klaviatūru, varēja izmantot, piemēram, kristībās. Ar gaisa piegādi tad viegli tika galā viens plēšu minējs. Tikmēr Doma ērģelnieks Vilhelms Bergners (juniors) šajā otrajā spēles galdā saskatīja arī nozīmīgākas muzikālās iespējas. Būdams izcils aranžētājs, viņš saprata, ka, uzticot orķestra instrumentu partijas ērģelēm, tās pilnvērtīgāk sadalāmas starp diviem ērģelniekiem. Tā, piemēram, 1902. gadā kopā ar savu skolnieku un pēcteci ērģelnieku Haraldu Kreicburgu un Baha biedrības mūziķiem, Bergners atskaņoja paša aranžēto J. S. Baha kantāti pirmajai svētdienai pēc Lieldienām („Halt im Gedächtnis Jesum Christ“). Šajā pašā koncertā aranžijā dubultērģelēm izskanējusi arī Bēthovena „Missa Solemnis”, kā arī Hendeļa un Haidna oratoriju fragmenti. 1900. gadā Baha kantāte „Ein' feste Burg” (BWV 80) bija Bergnera aranžējums solistiem, jauktajam korim, dubultērģelēm un pūšaminstrumentiem. Ar Bergnera vadītās Baha biedrības mūziķiem un dažiem pieaicinātiem solistiem 1886. gadā Rīgas Domā izskanējusi arī Baha „Mateja pasija”, bet 1901. gadā noticis Baha biedrības nu jau 100. koncerts. (Viens no Baha biedrības dibinātājiem 1864. gadā bija Vilhelms Bergners pats. Līdz 1904. gadam viņš bija arī Baha biedrības kora un orķestra diriģents). Protams, daudzos koncertos neiztrūka arī abu Vilhelmu Bergneru – seniora un juniora – pašu sacerētie opusi. Vilhelma Bergnera juniora iedvesmas pilnie centieni nepalika bez Doma Administrācijas ievērības un novērtējuma. Viņam bija ierādīts dienesta dzīvoklis, kura īri apmaksāja Doma draudze. Tāpat viņš saņēma vienu trešdaļu no paša organizēto koncertu ieņēmumiem. Saasinoties veselības problēmām, tika apmaksāti Bergnera braucieni uz Karlsbādes kūrortu. Arī sirmā vecumā Bergners centās būt tuvu ne tikai Rīgas, bet arī Eiropas mūzikas dzīves epicentriem. Tā viņš lūdzis piešķirt viņam atvaļinājumu, lai dotos uz Baireitas Mūzikas festivālu. Bergnera mūžs noslēdzās 1907. gadā. Lai arī viņa kapa vieta Rīgas Lielajos kapos ir zināma, diemžēl kapa piemineklis, kuram ziedojumus vāca visi ar Bergneru saistītie mūziķi, ir gājis zudībā. Toties Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krātuvē glabājas viņa diriģenta zizlis. Vilhelma Bergnera lolojums un piepildītais sapnis par Rīgas Doma ērģelēm ar diviem spēles galdiem nu jau 140 gadus ir mūsu acu priekšā. Stāstīja ērģeļu meistars, Rīgas Doma ērģeļu pārraugs Viesturs Ilsums.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. „Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā „Bellaccord” ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Būdams piedzīvojumu meklētājs vārda labākajā nozīmē, viņa dzīve bija piepildīta ar svaigām idejām un projektiem, kurus viņš uzsāka 20. gadsimta 30. gados – Latvijas “miera” laikā. Viņš vispirms kļuva Latvijas kultūrvidē slavens ar savu grāmatu izdevniecību “Grāmatu draugs” (Grāmatu draugs). Ļoti īsā laikā viņa lētās grāmatas kļuva ļoti populāras visā Latvijā, ļaujot vienkāršajam lasītājam iepazīties ar vietējo daiļliteratūru šedevriem, kā arī pasaules klasikas tulkojumiem. 28 gadu vecumā viņš sāka jaunu piedzīvojumu un izveidoja pašu pirmo latviešu ierakstu kompāniju. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”. No šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par „Bellaccord” radīšanu. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, visas nozares strauji atdzīvojās. Labs piemērs bija Latvijas lielākā elektrorūpnīca, labi zināmā VEF, kur ražoja radioaparātus, fotokameras un pat lidmašīnas. Tomēr līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem nebija iespēju ierakstīt savu mūziku Latvijā. Viņi devās uz Berlīni un ierakstīja „Odeon”, „Parlophon” un citas studijās, kā arī „His Master's Voice” studijā Londonā. Pēc ieraksta tapšanas un ražošanas, tas tika eksportēts uz Latviju. Pie tam katrs ieraksts maksāja 4–5 latus, daži ekskluzīvi simfoniskās mūzikas ieraksti maksāja pat 20 latu un vairāk (piemaksa iekļautas muitas un mazumtirdzniecības maksas). Tomēr dārgie ārzemju skaņuplašu ieraksti neatbilda vietējo cilvēku vajadzībām. Rudzīša draugu vidū bija populāri latviešu mākslinieki, kas mudināja viņu uzsākt jaunu skaņuplašu ražošanas rūpalu. Un drīz vien viņš pats aizrāvās ar šo ideju. Pateicoties viņa neatlaidībai, mērķa izjūtai un ticībai panākumiem, latvieši drīz varēja klausīties savu iemīļoto mūzikas izpildītāju ierakstu šellaka platēs par pieņemamu cenu (~ 2,50 Ls), uz kuriem bija lepna „Ražots Latvijā” zīme. Pārlūkojot “Bellaccord” katalogus, var atklāt interesantus faktus par klausītāju gaumi un 30. gadu Latvijas populārajiem māksliniekiem. Apmēram 70 % ierakstu pārstāv populāro, deju un džeza mūziku. Piemēram, “Bellaccord” 1932. gada katalogā ir šādi virsraksti: Mūsdienu hīti, mūsdienu šlāgeri, Instrumentālās mūzikas hīti, valši, salona mūzika, marši un himnas, tautas mūzika, čigānu mūzika, Ziemassvētku mūzika, Līgo svētku mūzika, ebreju mūzika. Papildus 1937. gada katalogā atrodama: Valsts himna, Kora mūzika, Garīgā mūzika, Svētku mūzika, Labākie latviešu dziedātāji, Deju mūzika, Havajiešu mūzika, Opera un operete, koncertmūzika, simfoniskais orķestris, instrumentālie solisti, senās dejas, humoristiskie skeči, kā arī kā ieraksti svešvalodās – krievu, vācu, angļu, ebreju. Svarīgs jautājums ir šī mantojuma saglabāšana. Par laimi, ir privātie kolekcionāri, kuri ar lielu entuziasmu vākuši visus ar Latviju saistītos šellaka diskus. Lielākas vai mazākas “Bellaccord” disku kolekcijas var atrast arī tādās valsts iestādēs kā Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Kad pirmo reizi dzirdēju apzinātības skolotāja Anša Jurģa Stabinga uzstāšanos konferencē "Dzīves Balanss", mani piesaistīja viņa teiktais, ka "laime ir prasme" un tātad to var apgūt tāpat kā jebkuru citu prasmi - valodas, sportu vai amatu. Aicināju viņu uz sarunu, lai uzzinātu, kā notiek šīs prasmes apgūšana un kā to var paveikt cilvēks, kuram ir aktīva dzīve, daudz pienākumu un arī problēmu.Ansis Jurģis Stabingis pēc izglītības ir psihologs (M.Sc., LU). Pateicoties savai pasniedzēja darba pieredzei SFU (Vīnē), RPIVA, RSU (Rīgā), viņš organizācijām vada kursus un mācības par personāla vadības un biznesa psiholoģijas tēmām apzinātības jomā (attieksme, stresa pārvaldība, laime kā prasme, mentālā higiēna, apzinātība attiecībās).Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:38 Kādēļ var apgalvot, ka laime ir prasme un to var iemācīties10:21 Kāpēc formula “ja – tad” nestrādā saistībā ar laimes sajūtu14:18 “Apmierinājums un laime ir divas dažādas lietas”19:11 Dalīšanās fenomens – gribi vai negribi, tu un citi nepārtraukti ar kaut  ko dalāmies24:06 Kā dzīvot laimes sajūtā, neieslīgstot viltus optimismā32:40 “Pieredze nav atkarīga no situācijas, pieredze ir atkarīga no tā, kā es interpretēju situāciju”39:47 Vai cilvēkam ir izvēle, kā justies jebkurā situācijā43:33 Kā, esot apmierinātam ar esošo situāciju, tomēr spēt virzīties tālāk50:13 Ko mēs katrs varam darīt, lai spētu iemācīties būt laimīgiem55:27 Vai pretenzijas un spēja būt laimīgam ir savienojamas lietas1:05:42 Kas ir prāta higiēna1:10:18 “Netīrumi ir resursi nepareizā vietā”; piemēri par “prāta atkritumiem”, kas sakrājušies1:16:29 Prakses, kas palīdz attīrīt prātu1:27:53 Kas palīdz saņemties ķerties klāt sava prāta atkritumiem1:32:15 Ķermenis, kas runā pretī prātam

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

Diplomātiskajās pusdienās šoreiz par “bagāto krastu” jeb Kostarikas Republiku. Kostarika ir viena no valstīm, kuru apskalo divi okeāni – Klusais un Atlantijas un tā atrodas tajā mazajā zemes strēlē, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Nedaudz vairāk nekā piecus miljonus iedzīvotāju nelielās valsts galvaspilsēta ir Sanhosē. Bet tā noteikti nav tā ASV pilsēta Sanhosē, kura atrodama Ziemeļkalifornijā un kurā izvietota, tā saucamā, Silīcija ieleja. Kostarika pati ir zināma uzreiz ar vismaz divām lietām. Pirmais – bioloģiskā daudzveidība un centieni saglabāt vidi. Kostarika iekļuva ziņu virsrakstos pirms desmit gadiem ar to, ka aizliedza turēt nebrīvē dzīvniekus. Ja vien tie netiek glābti. Rezultātā pat zooloģiskos dārzus nācās pārbūvēt, lai izpildītu Vides ministrijas jaunās uzliktās prasības. Kā blakusparādība uzradās jauns biznesa veids – dzīvnieku rehabilitācijas centri. Tajos dzīvnieki tiek apkopti pirms tie tiek palaisti brīvībā savvaļā. Starp citu, Kostarikas nacionālais dzīvnieks ir baltastes briedis. Automātiski liktos, ka valstī, kurā ir desmitiem dažādu pērtiķu sugu, kādam kapucīnam būtu jābūt šajā godā. Bet nē. Tas tiešām ir briedītis Bembijs. Visbeidzot, Kostariku noteikti kāds atpazīst pēc tās slavenās kafijas. Pēc tās zelta grauda, uz kuras valsts ekonomika ir pastāvējusi simtiem gadu. 19. gadsimtā fermeriem, kas pieteicās audzēt kafiju, tika pat piešķirta privātīpašumā zeme. Pateicoties lielrūpniekiem - kafijas baroniem valsts spēja uzkrāt kapitālu un modernizēt ekonomiku mūsdienās. Tādēļ arī šodien uz ielām kafiju tirgo ar cieņu pret to – ja dzirdat, ka kāds sauc „yodo” vai „yodito”, tie jums piedāvās Kostarikai raksturīgo, īpaši brūvēto kafiju. Spāņi centās kolonizēt Kostarikas teritoriju jau 16. gadsimta sākumā, bet tas nebija ne tuvu tik vienkārši, kā viņi bija iedomājušies. Proti, moskītu pilnie purvi, nežēlīgs karstums, pirātu aktivitātes, kā arī vietējo iedzīvotāju aktīva pretošanās konkistadoriem neļāva spāņiem nostiprināties. 1563. gadā viņiem tas beidzot izdevās līdz 1821. gadā Kostarika un vēl virkne blakus esošo teritoriju pasludināja neatkarību. Sākotnēji Kostarika ietilpa Centrālamerikas Apvienoto Provinču jeb Centrālamerikas Federatīvās Republikas sastāvā kopā ar Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu un Nikaragvu. Savienība gan nebija visai noturīga un saira jau 1838. gadā. Valsts demokrātiskā sistēma Kostarikā ir bijusi Latīņamerikai neparasti stabila. Jau 1869. gadā Kostarikā tika ieviesta demokrātiskā pārvalde. Tā gan visnotaļ regulāri cieta no militāristu apvērsumiem un huntām. 1948. gadā 44 dienu garumā Kostarika piedzīvoja Pilsoņu karu, kura rezultātā gāja bojā ap 2000 cilvēku un tas skaitās valsts asiņainākais konflikts 20. gadsimtā. Cik gan stabilai un miermīlīgai ir jābūt valstij, lai 20. gadsimtā, no visiem gadsimtiem, 2000 cilvēku zaudējums būtu viskatastrofālākais?! Kara otrs rezultāts bija demokrātiskas konstitūcijas pieņemšana 1949. gadā. Tā arī ir nodrošinājusi demokrātiskas daudzpartiju sistēmas nepārtrauktu pastāvēšanu vēl šodien. Kostarikas demokrātija ir pieminēšanas vērta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, slavenais „Freedom House” Kostarikas sniegumu atzīst par ļoti demokrātisku. Pilsonisko un pilsonisko brīvību ziņā valsts saņem 91 punktu no 100. Igaunijai šis rādītājs ir nedaudz augstāks, bet Lietuvai un Latvijai ir nedaudz zemāks par Kostarikas rezultātu. Otrkārt, valsts Konstitūcija atrunā divus aspektus, kuri ir relatīvi netipiski: Kostarikas iedzīvotājiem ir konstitucionālas tiesības uz dzīvi tīrā un dabiskā vidē. Tas, acīmredzot, ir ietekmējis arī dzīvnieku brīvlaišanas aspektu, ko runājām raidījuma starterī. Otrs aspekts, kurš padara Kostariku visnotaļ unikāli, ir, ka tai nav armijas. Acīmredzot huntu pieredze noveda pie tā, ka militāristi kā profesija tika atcelta pilnībā. Kostarika ir dalībvalsts starptautiskā organizācijā ar nosaukumu Demokrātiju Kopiena. Tā tika izveidota 2000. gadā Varšavā un deklarāciju parakstīja savulaik 106 pasaules valstis. Šī jūnija Varšavas deklarācija paredz, ka valstis apņemas sekmēt demokrātiskumu pasaulē un starptautiskajās institūcijās. Procesa virzītāji bija tālaika poļu ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks un ASV valsts sekretāre (jeb ārlietu ministre) Madlēna Olbraita. Interesanti, ka Kostarika un Lietuva ir starp 31 uzraugošās padomes valstīm, bet ne Latvija, ne Lietuva nav. Iespējams, ka jāpadomā par šo aspektu arī Latvijai šobrīd kandidējot uz ANO drošības apdomi un paplašinot savu līdzdalību arī attālākos pasaules reģionos. Kostarika arī ir atzīta par 35. pasaulē demokrātiskāko valsti ar 8. labāko rādītāju preses brīvības ziņā. Jebkurā gadījumā ļoti respektējams rezultāts. Detalizētāk aplūkojam iepriekš minēto faktu, ka Kostarika ir viena no ļoti nedaudzām valstīm pasaulē, kurai nav pastāvīgu bruņoto spēku. To, ka Kostarikai nedrīkst būt regulārā armija, juridiski nostiprināja pēc Pilsoņu kara pieņemtās konstitūcijas 12. pants. Ko aspekts praktiski un politiski Kostarikai nozīmē, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docents un TV3 žurnālists Edijs Bošs.

2003. gada 2. decembrī durvis vēra Līvānu Stikla un amatniecības centrs. Nu tas svin jau 20. gadskārtu, un tas ir lielisks iemesls, lai "Klasikā" satiktos ar centra vadītāju Ilzi Griezāni. Runājam gan par Līvānu stikla fabrikas kolekciju un zināmo un nezināmo tās daļu, par stikla pūšanas dzīvo tradīciju kultūrmantojuma sarakstā, par leģendāro meistaru Aleksandru Logvinu, kā arī spriežam par Venēcijas stikla mākslas tehnikām. Vēl pārrunājam jubilejas kolekciju un pieminam nākotnes grāmatu. *** Kur skrējienā vienojas upes veidojas dabīga pussala, kur tālajā 1533. gadā barons Līvens bija izveidojis muižu un nosaucis to savā vārdā, - par Līvenhofu. Muižas centrā bijusi divstāvu balta mūra dzīvojamā ēka – pils, bet blakus tai – klēts, saimniecības ēkas, staļļi, kalpu mājas. Pēc 1. Pasaules kara no muižas ēkas pāri bija palikušas tikai drupas. Līdz mūsdienām tika saglabāts vien 16. gs. velvju pagrabiņš, 19. gs. vēsturiskā muižas laukakmeņu klēts un skanīgais pilsētas nosaukums Līvāni, kas pilsētai tika piešķirts 1926. gadā kā apliecinājums nozīmīgajiem vēsturiskajiem notikumiem. Ilgu laiku senā muižas klēts ēka grima dziļā vientulībā un mazdārziņu aizsegā, līdz Līvānu novada dome rada iespēju, ar Eiropas Savienības projekta atbalstu, senās muižas vietā izveidot unikālu kompleksu – Latgales mākslas un amatniecības centru, pirmo amatnieku centru Latvijā. Atdzima no drupām!, tā var teikt par skaisto, 19. gadsimtā no laukakmeņiem veidoto klēts ēku, kas tagad kalpo par apbrīnas vērtu objektu ikvienam Latgales mākslas un amatniecības centra apmeklētājam vai garāmgājējam. Gadsimtiem apgarotajā klētī apskatāma ekspozīcija “Amatnieki Latgalē 19. – 20. gs.”, kas stāsta par cilvēkiem ar “zelta rokām” – amatniekiem. Ar laiku ekspozīcijā tika eksponēta apbrīnas vērtā, garākā josta Latvijā. Pateicoties 13 atsaucīgām Līvānu novada audējām, pusgada laikā darināja īpašu, neatkārtojamu, vēl nebijušu dāvanu – tautisko jostu, kā dāvanu Līvānu pilsētai 80 gadu jubilejā. Jostas garums ir 94 metri jeb 296 pēdas jeb 174 olektis un tā ir garākā tautiskā josta visā Latvijā. Tāpat kā Daugava savus viļņu rakstus un plūdumu maina ikvienu dienu, arī audējas tautiskajā jostā ir ievijušas daudzveidīgas rakstu zīmes, kas spēj cilvēku nomierināt, sasildīt un darīt stiprāku. Vēsturiskā ēka saplūst  ar moderno daļu, kurā izvietota izstāžu zāle ar ikmēneša mākslinieku un amatnieku darbu izstādēm, radošās stikla un keramikas darbnīcas ar iespēju līdzdarboties, kā arī aprīkota izīrējama konferenču zāle ar skatu uz mūžīgi mainīgo upi Daugavu. 2013. gadā, speciāli uzbūvētā ēkas daļā, tika atklāta vēsturiskā Līvānu stikla muzeja ekspozīcija ar vairākiem tūkstošiem visās varavīksnes krāsās zaigojošiem stikla izstrādājumiem. Līvānu stikla un amatniecības centra atrašanās vieta, vēsturiskā un mūsdienīgā gaisotne, seno amatnieku darbarīku enerģija, unikālie stikla fabrikas izstrādājumi un amatniecības centra personāla viesmīlība rada īpaši labo auru, kuru izjūt ikviens tā viesis un apmeklētājs.  Kopš 2021. gada Latgales mākslas un amatniecības centrs ir mainījis nosaukumu un tagad atpazīstams kā Līvānu stikla un amatniecības centrs. (Teksts no livanustikls.lv)

Nesen Austrālijā attaisnota sieviete, kuru apsūdzēja par trīs zīdaiņu nāvi. Pateicoties ģenētiķu pētījumiem, atklājās, ka bērni nav miruši vardarbīgā nāvē, bet gan ģenētiskas anomālijas dēļ. Kā ģenētika nāk talkā tiesu darbā? Kā noteikt, kurš dvīnis ir pastrādājis noziegumu un kurš nevainīgs? Notiesāt nedrīkst atbrīvot - tāds varētu būt moto nozieguma izmeklēšanas brīdī, taču komatus pareizajās vietās salitk palīdz tikai laba pierādījumu bāze.  Dažkārt te talkā nāk ģenētiķi, kuri par savu darba lauku izmanto pierādījumus, kas nekad nemelo - cilvēka DNS. Kādu informāciju par noziegumu var sniegt cietušā vai apsūdzētā gēni un kādi neparasti gadījumi pieredzēti tiesu praskē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj SIA "GenEra" valdes priekšsēdētāja Ilze Radoviča-Spalviņa.

Stāsta rakstniece Inga Gaile Vai zini, ka Stellu Njanzi (Stella Nyanzi, 1974), dzejnieci no Ugandas, par platformā Facebook publicētajiem dzejoļiem apcietināja un notiesāja uz 18 mēnešiem cietumā? Viņas 2018. gada dzejoļi bija satīra par prezidentu Joveri Museveni, kurš ir Ugandas prezidents jau 37 gadus un ir atcēlis visus demokrātiskos ierobežojumus, kas traucētu viņam turpināt būt prezidentam. Museveni ir diktators, kurš agresīvi vēršas pret opozīcijas pārstāvjiem, tos arestējot, spīdzinot un nogalinot. Stella Njanzi vērsās pret viņu radikālās rupjības stilistikā sarakstītā dzejolī, pievēršot sabiedrības uzmanību korupcijai, diktatūrai un varmācībai, kura Museveni valdīšanas laikā pārņēmusi Ugandu. Pat Stellas atbalstītāji viņai pārmeta pārmērīgo rupjību un to, ka otrajā dzejolī bija pieminēta arī prezidenta māte. Stellas Njanzi dzejoļi ir jutekliski, tieši, un dusmīgi. Stella arī izteikusies, ka valdība un prezidents nepievērsa viņas sacītajam uzmanību, kamēr tas tika teiks pieklājīgi un rāmi, bet, kad sarakstījusi dzejoli radikālās rupjības stilistikā, tam uzreiz pievērsta uzmanība. Protams, personīgi Stella ļoti cieta no savas rīcības. Cietumā viņa apsardžu varmācīgās izturēšanās rezultātā zaudēja gaidāmo bērnu. Pateicoties viņas drosmīgajam solim, notiekošajam Ugandā tika pievērsta lielāka starptautiskās sabiedrības uzmanība. Sabiedrība pievērsa uzmanību necilvēcīgajai likumdošanai, kas vērsta pret homoseksuāliem cilvēkiem. Starptautiskajai Krimināltiesai Hāgā  tika iesniegtas liecības no vairāk nekā 200 cilvēkiem, kuri apsūdz Ugandas augstākās amatpersonas, tostarp prezidentu un viņa dēlu, spīdzināšanā, slepkavībās un citos noziegumos pret cilvēci. Savā dzejolī "Mango", kuru latviski atdzejojis Ilmārs Šlāpins, Stella vēsta: Prezidenta institūcija ir caurcaurēm puvusi, Ņudz no korupcijas, vardarbības un beztiesiskuma tārpiem, Ministru kabinets pūšanas procesu vienīgi katalizē. Vienkāršās tautas nodevēji tie ir. Pūstošā tiesu sistēma kalpo resnajiem runčiem. Temīda pārdodas tiem, kas sola visvairāk. Parlaments bojājas ātrāk kā ieskābis piens. Likumdevējus var uzpirkt par trīsdesmit sudraba grašiem. Tie, kurus nav iespējams piekukuļot, tiek sisti, spīdzināti, salauzti un aprakti kapā. Bruņotie spēki šauj uz neapbruņotiem cilvēkiem. Masu medijiem uzlikti uzpurņi –  Palaisti brīvībā, tie tikai slavē diktatoru. Mūsu valsts institūcijas ir saldi smaržojošs, sapuvis mango. No tiesas – zivs pūt sāk no galvas. Kamēr Stella Njanzi bija cietumā, PEN – Starptautiskā rakstnieku organizācija, kas iestājas par vārda brīvību, centās panākt viņas atbrīvošanu. Šobrīd Stella Njanzi kopā ar trim bērniem dzīvo trimdā Berlīnē un cīnās par Ugandas brīvību no trimdas fiziskās pasargātības. Izdevniecība "Valodu māja" izdošanai gatavo Stellas Njanzi dzejoļu krājumu "Mēle trimdiniece" latviešu valodā. Tā būs otrā grāmata mūsdienu tulkotās dzejas sērijā, kuras centrā ir dažādu valstu un valodu dzejnieki, kas raksta par sociālām tēmām. Dzejolī "Trimda: cerību dzejolis" Stella Njanzi raksta: Bēgot no politiskās vajāšanas, Bēgot, paņemot līdzi tikai pašu svarīgāko un bērnus paņemot kamiešos. Pa dēlam uz katra pleca un meita pa vidu, uz muguras. Bēgot no slepkavām, bēgot no spīdzinātājiem, bēgot no tiem, kas nolaupa sievietes un vīriešus vienkārši tāpēc, ka mums ir citādi uzskati. Trimda – vieta, kur elpot – īīīīīīāāāāh bez nāves bailēm, bez aresta bailēm. Trimda – vieta, kur sapņot un sapņot atkal par brīvību. Trimda – vieta, kur stāstīt stāstus par mūsu mājām.

Viņam vajag sajūtu, ka "noceļ jumtu", jo citādi - kas tā par dzīvi. Man tāpat. Tāpēc saruna par to, kas viņam noceļ jumtu un varētu to nocelt vai vismaz sakustināt vēl kādam.Aigars Nords ir Rimi Rīgas maratona un Pasaules čempionāta skriešanā organizatoru komandas vadītājs, festivāla Riga Wine & Champagne dibinātājs, grāmatas “Vīns un Nords” autors. Komunikāciju un sponsorēšanas aģentūru “Nords Event Communications” un “Nords Porter Communications” līdzīpašnieks.Pateicoties viņa aizrautībai un meistarībai, Rīgas maratonam uz pasaules skatuves ir zelta līmeņa statuss, kā arī - šogad Rīgā notiks Pasaules čempionāts skriešanā, kas kādreiz bija pieejams tikai elites sportistiem. Tas nozīmē, ka tajā var piedalīties ikviens un skriet jūdzi, 5 kilometrus vai pusmaratonu, ko Rīgā skries pasaules mēroga labākie skrējēji. Ātrumam nav nozīmes, noceltajam vai sakustinātajam jumtam - gan.Mani fascinē Aigara spēja baudīt dzīvi, būt radošam, uzjautrināties un vienlaikus strādāt ar augsta līmeņa rezultātiem. Viņš mums iedeva līdz šim lielāko grāmatu sarakstu iedvesmai, priekam un profesionalitātei. To atradīsi sarunas lapā.It kā jau vajadzētu brīdināt: "Pieturi jumtu, ka nenoceļ," bet tas būtu nevietā. Tāpēc aicinu: "Liec mierā to jumtu, lai tak ceļas!"Aigara iedotais interesanto un vērtīgo grāmatu saraksts ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:03:05 No tirliņa, kas atbrīvots no fizkultūras stundām, par ikdienas skrējēju10:23 Kā skriešanu savienot ar vīna baudīšanu. “Vīna maratons” Bordeaux, Francijā14:16 Kuri ir Aigara Norda mīļākie vīna reģioni16:53 Nākotnes prognozes saistībā ar vīnu un citiem alkoholiskiem dzērieniem22:16 “Noceltā jumta sajūta” – kāpēc tā ir nepieciešama un kā to nomedīt26:23 Kā izdzīvot krīzes laikus un izlaipot, lai neiekristu bedrēs33:01 Teicieni un māņticības piemēri, kas latviešiem nepalīdz baudīt dzīvi un sasniegt mērķus36:46 Ar ko specifiska ir skriešanas maratonu organizēšana41:00 Kā un kur Aigars “saslima” ar garo gabalu skriešanu43:54 “Tev būs zagt” – jeb kur smelties svaigas idejas47:04 Amizantie stāstiņi no pilsētas skrējēja ikdienas51:33 “Latvieši ir aizrautīgi” – kā Latvijā ienāca skriešanas kultūra53:53 Kā būtu pareizi sākt vai atsākt skriet pēc ilgākas pauzes58:16 Tips&tricks, lai skriešana sagādā vēl lielāku baudu1:03:05 Skriešanas maratonu organizēšanas aizkulises; kā Latvija ieguva Zelta līmeņa statusu1:09:54 Kādas distances varēs noskriet Pasaules čempionātā skriešanā, kas šogad tiks rīkots Rīgā1:14:20 “Uzlikt Rīgu uz pasaules skriešanas kartes” – kā Aigaram Nordam un komandai izdevās iegūt tiesības uz Pasaules čempionāta skriešanā rīkošanu Latvijā1:25:28 Kā tapa grāmata “Vīns un Nords”1:28:34 Kāpēc par vīnu vai ēdienu nedrīkst teikt “garšīgs”1:33:31 Kā cilvēki, balstoties uz saviem aizspriedumiem, paši sev nozog jaunas pieredzes1:37:17 Kur stāstnieks smeļas iedvesmu un idejas saviem stāstiem; literatūras saraksts1:54:33 Jautrs atgadījums no “ideju zagšanas tūres” Berlīnē2:00:03 Kā pieteikties dalībai Pasaules čempionātā skriešanā

Stāsta Pasta un informācijas muzeja Aglonā veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Ko mēs zinām par pastmarkām? Ka tas ir papīra taisnstūris ar robainu malu un līmes kārtu aizmugurē. Ka pastmarka ir jānolaiza un jāpiespiež pie pasta aploksnes, lai nosūtītu vēstuli. Ka pastmarkas var vākt sērijās un ievietot īpašos albumos-grāmatās, un šo kolekcionēšanu sauc par filatēliju. Daudziem nav noslēpums, ka pastmarka dzimusi Lielbritānijā: 1840. gada 6. maijā te tika izdotas pastmarkas ar nosaukumu "Penny Black". Bet vai pastmarku izgudrotājs Roulends Hills bija iecerējis, ka cilvēki pastmarkām iemācīs arī "runāt"? 20. gadsimta sākumā bija ierasts nodot svarīgu informāciju ne tikai ar vēstuli, bet arī ar pastmarkas palīdzību. Zīmogs, kas atrodas noteiktā leņķī uz vēlamās aploksnes daļas, varētu sniegt adresātam daudzveidīgu informāciju. Izdevēji kultivēja pastmarku valodu un izdeva oriģinālas pastkartes, kas palīdzēja sūtītājiem un saņēmējiem saprast vienam otru. Plaši bija izplatīts mīlnieku vidū. Ja pastmarku pielīmēji, kā ierasts, tas bija kā jautājums: "Vai varu cerēt?" Ja apgriezta kājām gaisā, tad: "Es būšu!" Ja pagriezienā pa kreisi, tad: "Mēs esam pieķerti!" Un tamlīdzīgi. Ikviens varēja izdomāt arī savu neatkarīgu šifru. Kā vēsta 1935. gadā izdotais Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrības žurnāla janvāra numurs, visnozīmīgāk pastmarkas "runā" spiegu rokās. Izrādās, ka pastmarkas tika izdotas kara pretizlūkošanas iestāžu vajadzībām un tika lietotas kā neuzkrītošs līdzeklis kara iestāžu spiegošanas dienestā. Šveice bija sen pazīstama ar pastmarku tirdzniecību. Tāpēc svešzemnieks tirgotājs netika uzskatīts par kaut ko neikdienišķu. Šādai pastmarku tirdzniecībai nevajadzēja ne lielu telpu, ne noliktavu, tāpēc nodarbi varēja ērti izmantot citiem nolūkiem. Pastmarku tirdzniecības vietas bieži kļuva par spiegu informācijas nodošanas punktiem.  Ar šo preci – pastmarku – varēja neuzkrītoši nosūtīt dažāda veida ziņas: līmējot markas uz atsevišķām lapām, dažādi grozot tās uz aploksnes, nolokot kādu tās stūri un tamlīdzīgi. Londonā tika izdotas speciālas pastmarkas, uz kurām varēja rakstīt ar neredzamu tinti. Saņēmējs, noņemot [pastmarku], tekstu varēja izlasīt. Pastmarkas ir spējušas apturēt pat karadarbību! Anglija Pirmajam pasaules karam bija sagatavojusies ātrāk nekā Vācija. Vācijai pirmajās kara nedēļās nebija kaut cik prasmīga spiega Anglijas teritorijā. Šim uzdevumam piekrita jūras leitnants K. Lodijs. Pateicoties savām spējām un angļu valodas zināšanām, viņam izdevās iekļūt Anglijā un no 1914. gada augusta līdz decembrim ievākt svarīgas ziņas. Ziņu pārsūtīšanai uz Vāciju viņš izlietoja pastmarku kolekcijas, par ko angļu pretizlūkošanas iestādēm nebija ne jausmas. Šādā veidā viņš informāciju nosūtīja arī uz Oslo, Holandi, Stokholmu, Šveici... Kara autoritātes ir pārliecinātas, Lodija darbībai liela loma bija daudzu uzbrukumu apturēšanai. Taču 1914. gada 6. decembrī viņš tika pieķerts un ar kara tiesas spiedumu nogalināts. Sūtītājs bija miris, bet pastmarka turpināja "runāt", kamēr nonāca galapunktā. Padomju laikā Latvijā daudzi pastmarkas otru pusi izmantoja, lai nosūtītu informāciju, kuru bija bīstami atklāti rakstīt, jo vēstules mēdza pārbaudīt. Reizēm vēstules saņēmējs, pat nesaņēmis vēstuli, varēja kļūt vainīgs un apdraudēts. Ja vēstule nāca no ārzemēm un, nedod Dievs, pastmarkas otrā pusē bija kaut kas uzķeksēts... Vai arī Latvijas pirmā pastmarka "runā"? Latvijas Republikā pirmā pastmarka tika nodrukāta 1918. gada 17. decembrī (apritē izlaista 19. decembrī). Pastmarkas otrajā pusē ir fragmenti no vācu kara kartes. Diemžēl tas nav kalpojis informācijas nodošanai, bet gan radies papīra taupības nolūkos. Pirmās Latvijas Republikas pastmarku drukai izmantoja 11 tūkstošus Vācijas impērijas armijas ģenerālštāba karšu lokšņu. Uz vienas puses pastmarka, uz otras – karte... Pastnieki pirms pastmarkas līmēšanas mēdza pasta kantoros iesmiet: "Ar baudu spļaujiet un līmējiet!"

Stāsta Aglonas Pasta un informācijas muzeja veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Līdz 17. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem pasta pārvadājumi kā smags slogs gūlās uz zemnieku pleciem - gan pašā Zviedrijā, gan arī tai piederošajā Vidzemē. Lai gan 1630. gadā atcēla zemniekiem bezmaksas šķūtis un pavēlēja muižas kungiem turēt krogos un stadulās pasta zirgus, par lopbarību un pārtiku karaļa kurjeriem joprojām gādāja latviešu zemnieki un viņu zirdziņi, kurus turpināja izmantot kā darbaspēku pasta satiksmes nodrošināšanai. Savukārt tirgotāji veica lielu progresu pasta dzīvē. 1632.gadā izveidoja pirmo privāto pasta kantori Rīgā. Tā dibinātājs un pirmais pastmeistars bija zviedrs Jēkabs Bekers (Jacob Becker). Pasta kantoris uzturēja satiksmi starp Rīgu un Klaipēdu.  To izmantoja galvenokārt tirdzniecības vajadzībām. Bet jau tajā pašā gadā Bekers publicēja pasta apmaiņas sarakstu un maksājumu taksi, krietni paplašinot pasta kantora darbību lauku apvidū, ko varēja izmantot ikviens, kurš spējīgs  samaksāt. Līdz ar to tika izveidots pirmais publiskais pasts Latvijas teritorijā, un tas notika Vidzemē. Ap 1639 .gadu pasta satiksme Vidzemē bija jau visai labi sakārtota, pasta maršruti tika veikti regulāri un tiem bija vispārēja lietošanas iespēja. Pasta satiksme baudīja visādas priekšrocības. Rīgas pasta kantoris bija atbrīvots no kareivju izmitināšanas pienākuma,bet  pastniekus - no pārcelšanas maksas pāri Daugavai un Gaujai. Tajā pašā laikā Kurzemes hercogistei trūka savas pasta organizācijas, hercogs Jēkabs lietoja zviedru pastu, par ko dāvināja pasta jātniekiem drēbes un naudu, atļaujot viņiem braukt caur Kurzemi. Nākamā hercoga Frīdriha Kazimira attieksme bija citāda. 1685. gadā viņš ierīkoja savu pastu un negribēja vairs ārzemju pasta konkurenci savā zemē. Lai ierīkot pasta satiksmi Kurzemē, hercogs ataicināja pieredzējušu pasta rakstvedi no Karaļaučiem un pirmos pasta jātniekus paņēma no savas dragūnu gvardes. Līdz pat mūsdienām saglabājies Sausgaļu ciema zīmogs ar pasta ragu jeb tauri, kas liecina par tā iedzīvotāju pasta gaitām. Kurzemes pasts drīz vien kļuva ātrāks par zviedru pastu. To, protams, pamanīja Rīgas tirgotāji, tāpēc aizvien biežāk uzticēja savus sūtījumus tieši viņiem. Zviedriem tas radīja zaudējumu un tie savukārt centās tirgu atkarot. Rīgas rātei pat tika lūgts sodīt šos tirgotājus. Taču tirgotāji palika pie sava. Hercogs iemanījās paātrināt satiksmi uzstādot pārplūdušajām upēm abos galos mietus, novilka trosi un ar to pārcēla sūtījumus no viena krasta uz otru. Savukārt Zviedrijas pastniekam nācās gaidīt uz pārcelšanu pāri upei. Šo apstākļu dēļ Kurzemes pasts no ārzemēm pienāca Jelgavā par 20 stundām ātrāk nekā zviedru pasts, bet Lībekā, Hamburgā, Amsterdamā - par veselām četrām dienām ātrāk! Rīgas rāte uzsvēra, ka tas esot ļoti kaitīgi Rīgai, jo Jelgavas tirgotāji esot informētāki par Rīgas tirgotājiem. Tāpēc atļāvuši arī Rīgas tirgotājiem izmantot Kurzemes pastu un nav likuši šķēršļus. Tādā vīzē Hercogs vēl vairāk varēja ietekmēt zviedru pastu. Zemniekiem aizliedza visādā ziņā palīdzēt zviedru pastniekiem, ja tie nonākuši grūtībās. Tika piedraudēts ar 10 pāru rīkšu. Zviedru pastam palielināja Kurzemes teritorijā pārcelšanas maksu pāri upēm. Jelgavas namniekiem tika izdots slepens rīkojums nedot pajumti zviedru pasta jātniekiem, tāpēc ģenerālgubernators bija spiests nopirkt Jelgavā namu zviedru pasta vajadzībām. Diemžēl, lai cik vai kurš no pastiem bija ātrāks, 17. gadsimtā uzticība pastam nebija liela, vēstules bieži gāja zudumā, pienāca bojātas. Tāpēc svarīgas vēstules nereti nosūtīja pa zemes ceļu, bet šo vēstuļu norakstus - ar kuģi pa jūru vai otrādi. Bet šie vēsturiskie fakti liecina, ka cilvēks vienmēr centies informācijas apriti paātrināt: kuram tas izdevās vislabāk, tas arī saņēma samaksu par pakalpojumu. Slavenais Eiropas baņķieris Nātans Rotšilds reiz teica: "Kuram pieder informācija, tam pieder pasaule." Viņa dzīvē ātrākais un veiksmīgākais pastnieks bija balodis. Tas atnesa viņam ne tikai bagātības, bet arī slavu. Nātans Rotšilds dzīvoja Apvienotajā Karalistē un daudzus gadus audzēja pasta baložus. Viņš piesēja īpašus šifrus ar finanšu atskaitēm pie putnu kājiņām un sūtīja baložus saviem brāļiem uz Itāliju, Franciju un Austriju. Taču 1815. gadā, kara laikā ar Napoleonu, Rotšilds par Vaterlo kaujas iznākumu uzzināja 24 stundas pirms Lielbritānijas kara biroja, saņemot informāciju no brāļiem ar baložu starpniecību. Nākamajā rītā viņš ieradās biržā, tēlojot neparastu sarūgtinājumu. Finansisti baidījās, ka cīņa ir zaudēta, un steigšus sāka pārdot Anglijas banku akcijas par zemāko cenu, savukārt Rotšilds tās iegādājās ar savu palīgu palīdzību. Paralēli Nātana brālis Džeimss nospēlēja to pašu ainu Francijas biržā. Pateicoties šiem darījumiem un aktiermeistarībām, Rotšildi guva milzīgu peļņu, un atliek tikai just līdzi izpostītajiem finansistiem. Interesanti, ka pat Nātana Rotšilda radinieki par viņa nāvi uzzināja no pasta baloža: šādi baložu pasts gāja cauri slavenā finansista dzīvei...

"Neesi SkrejKritenis!", tā sociālā kampaņa pastiprina ziņu, ka strauji audzis ceļu satiksmes negadījumu skaits, kuros iesaistīti elektroskrejriteņi. Cik nozīmīgi ierobežot skrejriteņu braucējus vispārējās satiksmes drošības labad un kā to izdarīt jau šodien, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Auto moto biedrības prezidents Juris Zvirbulis, Valsts Policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis un uzņēmuma "Bolt" pārstāvis Valts Marga. Elektroskrejriteņu vadītāji satiksmes negaidījumos šogad cietuši teju divkārt vairāk, salīdzinot ar pagājušo gadu, bet četru gadu laikā šī statistika augusi pat 10 reizes. Juris Jančevskis norāda, ka 2023. gada pirmajā pusgadā bijuši 186 negadījumi, cietis 141 cilvēks, astoņi no viņiem cietuši smagi. Statistika rāda, ka pārkāpumu veids nemainās. Tie ir: braukšana pie luksofora aizliedzošā signāla; braukšana, pārvadājot pasažieri; braukšana reibumā. Par braukšanu reibumā šogad aizturēti vairāk nekā 120 vadītāji. "Ja skatāmies, kura rīcība noved līdz negadījumam, 95% tā ir paša skrejriteņa vadītāja rīcība. Vai tā bija pārgalvīga vai neatbilstoša, vai klaja pārkāpumu nesoša. Tas ir viņa darbības rezultātā. Tāpēc ir šī kārtējā kampaņa, vēlreiz atgādināt par pozitīvo attieksmi uz ceļa vai trotuāra, par savstarpējo cieņu, par galvenajiem drošības jautājumiem, kas aktuāli elektrisko skrejriteņu vadītājiem. Arī par to, ka ir nerakstītie likumi - savstarpējā cieņa, kur jāpalaiž, jāpiebremzē. Tas ir galvenais vadmotīvs akcijai," norāda Juris Zvirbulis. Valts Marga uzskata, ka sabbiedrībā ir nulles tolerance pret pārkāpumiem, tāpēc svarīgi ir veicināt ātrāk paradumu maiņu. Uzņēmuma "Bolt" skrejriteņos ir iestrādāti sensori, kas fiksē pārgalvīgu braukšanu. "Pateicoties plašam sensoru klāstam, kas iebūvēts skrejriteņos, mēs varam noteikt gan strauju svara pieaugumu brauciena laikā, gadījumos, ja ar skrejriteni brauc divas personas, mēs varam noteikt straujus pagriezienus, strauju bremzēšanu, sadursmes, kā arī vēl citus rādītājus, kas ir kā kopsaucējs, lai varam automātiski sistēmā izlemt, vai piešķirt klientam aizrādījumus līdz pat bloķēšanai, vai nē," atklāj Valts Marga. Gan Juris Zvirbulis, gan Juris Jančevskis atzīst, ka svarīgi ir uzlabot infrastruktūru. Tiesiskais regulējums šobrīd ir sakārtots, ja vēl būtu infrastruktūra atbilstoša, arī konfliktsituāciju skaits būtu mazāks. "Neskatoties uz kampaņām, kas ir katru gadu, joprojām daudzi lietotāji nezina, ka arī uz viņiem [skrejriteņu vadītājiem] attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības," atzīst Juris Jančevskis. "Daudzi šo transporta līdzekli izmanto kā atpūtas vai izklaides rīku, it sevišķi pēc ballītēm, pēc svinēšanām. Viņš lieto alkoholu, viņš domā, ka, braucot ar skrejriteni tādā veidā, nezaudēs vadītāja apliecību. Vai nu viņš tiek aizturēts, pārkāpums tiek pārtraukts un viņš tiek pie nauda soda, vai viņš pats gūst miesas bojājumus, krītot, vai nodara pāri citiem. Diemžēl daudz to uzzina, kad paši ir saskārušies cietēja lomā, ka arī uz šo transporta līdzekļu grupu un vadītājiem attiecas ceļu satiksmes noteikumu prasības."  Juris Zvirbulis atgādina, ka ir veiktas izmaiņas Ceļu satiksmes likumā, ka arī skrejriteņiem būs obligāta reģistrācija, apdrošināšana, numuri un būs jālieto ķivere brauciena laikā.

Senioram būt ir cienījami – cilvēki šajā vecuma grupā joprojām ir atvērti komunikācijai un sabiedriskai dzīvei. Kā to veicināt un justies labi kopā dažāda vecuma cilvēkiem, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par projektu "Seniors un sabiedrība. Brīvprātīgi kopā" stāsta biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Antonija Skopa, projekta "Sarunas ar senioriem" vadītājs Žulijens Nuhums Kulibali un Sabiedrības integrācijas fonda darbiniece un projekta brīvprātīgā Elīza Laķe. Raidījuma viesi iepazīstina ar projekta pirmo posmu, kas notika sadarbībā ar aprūpes centru "Rūjienas senioru nams". Turp devas 20 brīvprātīgie. No tiem, kas bija pieteikušies, individuālās intervijās izraudzījās pēc iespējas dažādus cilvēkus ar un bez pieredzes. Vispirms projekta dalībnieki Annas Žabickas vadība apguva, kas ir novecošana gan fizioloģiski, gan arī kā sociāla parādība. Aprūpes namā brīvprātīgie pavadīja nedēļas nogales, lielākoties sarunājoties ar senioriem, mudinot viņus stāstīt par sevi.  Biedrība "Ascendum" publicējusi jaunu uzsaukumu brīvprātīgajiem, aicinot pieteikties nākamajam projekta ciklam. Tas norisināsies citā sociālās aprūpes centrā. Līdz jūlija beigām biedrības "Ascendum" mājaslapā, Facebook lapā vai Instagram profilā varēs aizpildīt pieteikuma anketu. "Mums nav nekādu precīzu parametru, pēc kuriem izvēlēties cilvēkus. Daudz kas atklājas intervijās ar visiem, kas piesakās," atzīst Žulijens Nuhums Kulibali. "Vienīgais noteikums - uzņemam dalībniekus no 21 gada vecuma, viņiem jārēķinās, ka augustā būs divas apmācību dienas ar sociālantropoloģi Annu Žabicku. Jābūt pārliecībai, ka septembrī un oktobrī vai novembrī un decembrī viņi patiešām varēs veltīt nedēļas nogales, lai brauktu tur." Pateicoties atbalstam, var nodrošināt ceļa izdevumus un naktsmājas, līdz ar to varēs veltīt vairāk laika un nebūs jāsatraucas, ka pēc pāris stundām jāskrien prom.    

Pašā Rīgas sirdī, Esplanādē, līdz augusta vidum ir skatāma Spānijas slavenā Prado muzeja kolekcijas izstāde. Tiesa gan, ne oriģināli, bet īpaši pilsētvidei pielāgotas muzeja slavenāko darbu reprodukcijas, kas ļauj tuvplānā iepazīt Prado kolekcijas bagātību. Parkā apskatāmie 50 lielformāta darbi aptver gandrīz tūkstoš gadu ilgu laika posmu rietumu glezniecībā. Prado vārdu daudzi Latvijā tuvāk iepazina pirms sešiem gadiem, kad mākslas muzejā “Rīgas birža” bija skatāma izstāde “Prado 12 raksturi”. Tā bija pirmā reize, kad pie mums bija skatāmi Spānijas slavenākā mākslas muzeja darbu oriģināli, un publikas interese bija milzīga: izstādi apmeklēja 75 tūkstoši cilvēku. Tagad Prado muzejs atgriezies Rīgā ar pavisam citādu projektu: pilsētvides izstādi, kuras mērķis ir popularizēt muzeja kolekciju caur pastaigas laikā apskatāmām gleznu reprodukcijām. Tā ir daļa no Spānijas kultūras diplomātijas programmas, sākot prezidentūru Eiropas Savienības padomē. Uz izstādes atklāšanu Rīgā ieradies arī Prado muzeja direktors Migels Falomirs Fauss, kurš ar lielu lepnumu saka: Prado nav vienkārši mākslas muzejs. Prado muzejs durvis apmeklētājiem vēra 1819.gadā, un tā pamatu veido 16., 17. un 18. gadsimta Spānijas monarhu sakrātās kolekcijas. Ar laiku tās papildinot, Prado kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem pasaules muzejiem, kas aptver Eiropas glezniecības panorāmu gandrīz tūkstoš gadu garumā. Kad vēlāk tiekamies ar muzeja direktoru Migelu Falomiru Fausu Esplanādē, jautāju viņam, kā muzejs veidojis gleznu izlasi savai pilsētvides izstādei. “Šajā izstādē mēs mēģinām parādīt Prado muzeja lielo bagātību. Šeit ir gleznas no viduslaikiem līdz pat 20.gadsimta sākumam, līdz kuram sniedzas mūsu muzeja kolekcija. Mēs sākam ar sienu gleznojumiem no mazas Kastīlijas baznīcas un beidzam ar Hoakinu Sorolju, kura nāves simto gadadienu šogad pieminam. Esam centušies parādīt arī dažādas glezniecības skolas: šeit ir pārstāvēta flāmu, vācu, itāļu, franču un, protams, spāņu skola. Jā, te nav pārstāvēta tikai spāņu glezniecība. Prado muzejs savulaik tika dibināts, lai popularizētu tieši spāņu mākslu, bet, par laimi, muzeja veidotāji ātri aptvēra, ka karaliskajā kolekcijā ir pārāk izcili citu valstu meistardarbi, lai tos neizstādītu muzejā. Pateicoties tam, mūsu muzeja kolekcija ir ārkārtīgi bagātīga,” stāsta Prado muzeja direktors. Izstādē skatāmi lielformāta darbi un to fragmenti: ja gleznas oriģināls ir lielāks par izstādes stendu, tad izkadrēts tikai gleznas fragments, ko var apskatīt tuvplānā, bet stenda sānu malā redzams pilnais gleznas attēls un apraksts. Reprodukcijas šai pilsētvides izstādei veidotas stingrā Prado muzeja ekspertu uzraudzībā, lai saglabātu precīzu krāsu paleti. Kopš 2015.gada tās ceļo pa visu pasauli un pērn bija apskatāmas tepat kaimiņos, Tallinā. Prado muzeja izstādes atklāšanā satieku arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktori Māru Lāci un Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu. “Prado – tas ir vesels jēdziens, vesela pasaule. Tas labi raksturo gan savā laikā ieinteresēto monarhu aizrautību un emocijas, veidojot kolekciju. Tas ir muzejs, kas mērķtiecīgi un prasmīgi savā tālākajā vēsturē ir pratis dzīvot, strādāt un aiziet līdz tiem 200 gadiem, ko viņi svinēja 2019.gadā,” saka Lāce. “Man patika Prado muzeja direktora uzsvērtais, ka tas ir gleznotāju muzejs,” piebilst Brasliņa, kura kā LNMM kolekciju glabātāja ārzemju muzejos allaž meklē krāšņākās glezniecības kolekcijas. “Kā Itālijā ir Ufici galerija, tā Spānijā man Prado asociējas ar šo gadsimtu gaitā spāņu monarhu uzkrāto izcilo darbu izlasi. Tā, protams, vislabāk ilustrē tieši pašu spāņu mākslas vēsturi, bet tur ir arī brīnišķīgi Bosha darbi, Rogīra van der Veidena “Noņemšana no krusta” – tu stāvi tur kā svētnīcā! Un tu redzi arī pašu spāņu lepnumu, šo muzeju apmeklējot.” Brasliņa uzsver: nekas nevar aizstāt saskari ar oriģinālu. Pašlaik Esplanādē aplūkojamo reprodukciju izstādi viņa aicina uztvert kā informatīvu un nenovērtēt par zemu arī tās dotās iespējas. “Tas tomēr var dot impulsu, stimulu aizbraukt un redzēt arī pašu oriģinālu,” viņa uzsver. Tam piekrīt arī Māra Lāce. “Pat skrienot cauri parkam, kaut ko cilvēks redzēs, varbūt uz brīdi apstāsies. Un, ja apstājas, tad jau kaut ko arī uzzina. Jā, tā ir spāņu kultūras propaganda, bet tā ir tāda skaista propaganda!”

Pateicoties globalizācijai, latviešu valodā ienāk arvien jauni un jauni aizguvumi, kuriem izsekot līdzi ar grūtībām spēj pat valodnieki. Bet varbūt jaunam terminam nav jāizmanto aizguvums no angļu valodas, bet gan jāatrod kāds labs, bet aizmirsts vārds, kas joprojām glabājas latviešu valodas pūra lādē? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas Radio profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs, mūsdienu valodnieks, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags un filoloģijas zinātņu doktore, literatūrzinātniece, rakstniece, folkloriste Janīna Kursīte-Pakule. Meklējam risinājumu problēmai, kas saistīta ar milzīgo aizguvumu skaitu, kuri ienāk latviešu valodā šobrīd pārsvarā no angļu valodas. Andrejs Veisbergs atzīst, ka biežāk varam lietot latviešu vārdus. "Kaut vai dziesmu svētku sakarā mēs bieži dzirdam organizācija, organizatorisks, utt. Kāpēc mēs nevaram teikt - rīkot dziesmu svētku, nevis organizēt. Rīkotāji. Daudz īsāks vārds, daudz latviskāks, daudz labāks," uzskata Andrejs Veisbergs. Janīna Kursīte uzskata, ka jādomā par nopietnāku atbalstu latviešu valodas pētījumiem un reizē arī par valodas iedzīvināšanu skolās un augstskolās. "Ja projekti ir jāraksta angliski, jāatskaitās angliski, man tas drusciņ sāk atgādināt vienus citus laikus ar vienu citu valodu. Ir jābūt arī pašapziņai. Protams, jāraksta arī angliski, ir jāraksta franciski, lai tas, ko mēs pētām, tas, kas ir mūsu bagātība, mēs varam dot pasaulei, bet arī pašiem ir jābūt taisnai mugurai. Tikai tā valoda var attīstīties, ja visās jomās, visos līmeņos runājam latviski un domājam arī latviski," atzīst Janīna Kursīte. Viņa arī vērtē, ka skolās un augstskolās jābūt brīvpieejai zinātniskai literatūrai. Protams, tas saistīts ar finansējumu, jo autortiesības jāievēro. "Daugavpils universitātes zinātniskie raksti, vai Latvijas Universitātes. Ne viss no jaunākā ir pieejams. Tāpēc paņem internetā angliski, franciski retāk. Ir jādomā arī par palīdzību. Ne uzbāzties ar savu zinātnisko literatūru, bet būt brīvai pieejai," norāda Janīna Kursīte.  

 XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki sākas šodien, 30. jūnijā, ar Dziesmu un deju svētku karogu cildināšanu, Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu un Garīgās mūzikas koncertu vakarā. Vai viss paveikts, lai svētki noritētu raiti, vaicājam rīkotājiem. Studijā XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, horeogrāfe, deju svētku virsvadītāja, Siguldas, Saulkrastu, Ādažu, Ropažu novadu deju kolektīvu virsvadītāja Gunta Skuja un noslēguma koncerta “Kopā Augšup” mākslinieciskās darba grupas vadītājs, virsdiriģents Romāns Vanags. Skatoties uz programmu, liekas neticami, ka visu var izplānot līdz pēdējai sekundei.  "No mākslinieciskās puses ir piestrādāts, lai viss būtu maksimāli sakārtots un prognozēts, cik vien iespējams. Protams, dziesmu svētki ir emocijas un dziesmas, ko gribas atkārtot, un lietas, ko gribas vēl pašiem dalībniekiem ieviest šajā svētku nedēļā. No organizācijas un mākslinieciskā viedokļa ir izplānots," atzīst Daina Markova. "Improvizācija izpaužas spējā ātri reaģēt kaut kādos neparedzētos momentos." Lai arī zināms, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerts parasti rit daudzas stundas, vienmēr ir pārmetumi, ka ir par garu. "Noslēguma koncerts būs garš, saturīgi piepildīts ar dažādiem notikumiem un beigsies 12 naktī, kad sāksies sadziedāšanās daļa. Tā ir gan man, gan Reiņa Suhanova, gan visas mūsu grupas un visu mūsu dalībnieku kopīga atbildība," norāda Romāns Vanags. "Tur ir daudz elementi šoreiz iestrādāti, kas koncertu nemaz tā spontāni neļauj pagarināt. Man liekas, būs ļoti interesanti vērot dziesmu pieteikumus, tie būs šoreiz absolūti oriģināli."  "Arī dejotājiem viss izplānots līdz minūtei un ir svarīgi iekļauties paredzētajā laikā, īpaši darba procesā," atzīst Gunta Skuja. Dziesmu svētki pirmo reizi notiks pārbūvētajā Mežaparka estrādē jeb "Sidraba birzī". "Beidzot šī celtne ir nomainīta ar "Sidraba birzi". Iepriekšējai celtnei bija nosaukums estrāde. Tagad tiešām aicinu dēvēt šo mūsu svētvietu par "Sidraba birzi" un attiekties no šī, man liekas, padomju pielikuma - svētku norises vieta," iesaka Romāns Vanags. "Dziedātāju vietas ir paplašinātas, akustiski ir daudz uzlabojumu, kas arī zināmā mērā ir izaicinājums. (..) Mēs arī kaut kādā veidā būsim spiesti improvizēt, bet tas, ka mums ir izcila vieta, kur turpmāk, vismaz nākamos simts gadus, būs svētku vieta, skaidrs. Domāju, ka ar šiem svētkiem Dziesmu svētkos sākas jauns etaps, pateicoties Austrim Mailītim, Jurim Pogam un "Sidraba birzij"." "Mēs tikai sapņojam par savu ideālo vietu, un kamēr nav citas, tas ir un paliek stadions," piebilst Gunta Skuja.

Aužamajām stellēm ir sava "dvēselīte", "šūpulītis" un "āzītis", saka tautas daiļamata meistare Inese Mailīte. To, kā auda uz stellēm 9. gadsimtā, stellēm,  kā šo aušanas instrumentu  uzlaboja  latviešu konstruktors Pēteris Viļumsons un kā darbojas datorstelles, iepazinām "Mailīšu fabrikā" īsajā kursā steļļu vēsturē.  Aušanas māku iepazīstam pie vienām no "Mailīšu fabrikas" stellēm. Pirms kāda laika raidījumu ciklā „No paaudzes paaudzē” iepazīstinājām ar šo steļļu pavēlniecēm – tautas daiļamata meistari Inesi Mailīti un viņas meitu Ilzi Mailīti. Toreiz vairāk runājām par aušanas amata prasmēm Mailīšu dzimtā un pašus instrumentus tik garāmejot pieminējām. Tagad pienācis laiks iepazīt Ērgļos, "Zemzaru" mājās, "Mailīšu fabrikas" stelles, sākot no 9. gs. aužamrīka līdz  programmējamām datorstellēm. Īpaša vieta "Mailīšu fabrikā" ir Viļumsona stellēm, kuras iekļautas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. „Viļumsona pusautomātiskās vienpaminas stelles uzskatāmas par atpazīšanas zīmi steļļu konstrukciju attīstībai Latvijas teritorijā 20. gadsimta sākumā. Šīm stellēm ir vadības galva, kas saistīta ar nīšu kārtām un vienu  paminu un raksti tiek veidoti ar karšu sistēmu, kas sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Pateicoties šim principam, Viļumsona stellēs iespējams izaust dažādus  izstrādājumus ar sarežģītiem rakstiem, ko nav iespējams paveikt ierastajās stellēs. Viļumsona stelles ir nozīmīgs izgudrojums un neatņemama aušanas attīstības vēstures daļa. Tas uzskatāms par notikumu, kura attīstības gaita tika pārrauta padomju laikā,” tā rakstīts nemateriālā kultūras mantojuma  interneta vietnē, kur stāstīts par Zemgalē dzimušo  audēju, amatnieku  un steļļu  konstruktoru Pēteri Viļumsonu. Pateicoties  Inesei un Ilzei Mailītēm, šīs stelles ir atdzimušas, popularizētas un godā celtas. Ineses meita Ilze aizvien vēl  turpina pētīt, vākt un apkopot materiālus par šo instrumentu un tā radītāju. Skatot Viļumsona stelles, saku „Mailīšu fabrikas” audējām, ka tolaik izgudrotās perfokartes un aušanas tehnika ir vēsturisks līdzinieks šodienas datorprogrammai. To domāju kā joku, bet Ilze Mailīte pieved arī pie tāda darbarīka, kas aprīkots  ar datoru. Stelles var aplūkot un aušanas māku iepazīt „Mailīšu fabrikā”, bet jau 1. jūlijā,  Rīgā  Sporta ielas kvartālā tiks atvērta Tautas lietišķās mākslas izstāde “Mēs”, kurā  starp rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbiem varēs aplūkot arī Ilzes un Ineses Mailīšu darinājumus. Izstāde būs atvērta līdz  30. jūlijam un tās laikā pēc Dziesmu svētku nedēļas interesenti varēs apmeklēt arī dažādas meistarklases.

Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu  savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu  vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem  folkloras pētnieks un  valodnieks  Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No  Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs.  Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst  savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".

Ķirurģisku operāciju rezultātā pacientam var nākties nēsāt stomas maisiņu. Lai gan šāda maisiņa pastāvīgai nēsāšanai nevajadzētu radīt problēmas, tomēr tādas ir un par tām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē paciente, stomas lietotāja Ilona Štokolova, medmāsa, kurai ir pieredze stomu kopšanā vairāk nekā 25 gadus, Jolanta Noskova un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes locekle, politikas koordinatore Iveta Neimane. Pateicoties atsevišķu pacientu un speciālistu drosmei, aktualizētas problēmas, ar kurām saskaras stomas  nēsātāji, kuriem bieži ar to jāsadzīvo atlikušo mūžu, bet runāt par tādu intīmu vajadzību ir grūti. Ilona Štokolova dalās ar savu stāstu. 2019. gadā viņai urīnpūslī atklāts audzējs pirmajā stadijā. Ārsts pateica, ka vienīgais, kas var glābt, ir stoma - maisiņš uz vēdera uz visu mūžu.  "Jaunībā kaut kad biju dzirdējusi, tad jau padomāju - tad labāk nedzīvot, tikai ne tā. To atminējos. Bija jāpieņem smagais lēmums. es cīnījos, aizbraucu uz Vāciju, solīja, ka mani izglābs, ārstēs. Līdzekļi iztērēti lieli. Beigās pateica - nē, ārstēšana nepalīdzēs, tikai stoma," stāsta Ilona Štokolova. Viņa atgriezās Rīgā un sāka gatavoties tam, kas gaidāms.  "Čurāju es caur vēderu," atklāti stāsta Ilona Štokolova. "Noplūde notiek caur maisiņu. Tas ir regulāri jāizlej, no kā arī lielākas problēmas. Tādēļ vienmēr domāju, kur es eju, uz cik ilgu laiku eju, vai tur, kur es eju, būs tualete, lai varētu maisiņu izliet." Pavisam nesen bijis nepatīkams gadījums lidmašīnā, kur lidmašīnā nepacēlās laikus, tualetes vēl bija ciet, stjuarte pateikusi, ka tā ir jūsu problēma. Ilona neslēpj, ka bijis psiholoģiski smagi pieņemt pārmaiņas. Pēc operācijas bijis daudz jautājumu, atbildes - nē. Diemžēl arī ārsti, kas veic operāciju, tās nevar sniegt. Sāka meklēt citus, kas nēsā stomu, neatrada, tas tāpēc, ka daudzi ir smagā psiholoģiskā stāvoklī.  Jolanta Noskova ir "tulks" cilvēkiem, kuriem stoma. Viņa skaidro, ka stoma ir ķirurģiskā ceļā izveidota atvere uz vēdera priekšējās sienas, kur izvadīta zarna dabīgo vajadzību nokārtošanai. Lielākā problēma sākumā stomas nēsātājiem, kamēr pieņem savu tēlu, kamēr saprot, sarod ar stomu. Problēma ir stomas kopšanas priekšmetu pieejamais daudzums. Valsts kompensējamo līdzekļu limits nav mainījies kopš 2005. gada, kad to apstiprināja. 

Vasaras sākums ierasti ir koncertsezonas noslēguma laiks, taču džeza sezona, šķiet, nepārtrūkst ne mirkli. Gada siltie mēneši ir īstais laiks, kad džezu baudīt ārtelpās, un tādu iespēju šovasar būs daudz, arī festivālā "Rīgas ritmi", kas jūlijā norisināsies jau 23. reizi. Plašāk par festivālu, kā arī citām džeza aktualitātēm, Latvijas džeza vidi, skanējumu un māksliniekiem sarunājamies ar mūzikas žurnālistu Kasparu Zaviļeiski. Anete Ašmane-Vilsone: Portālā "Delfi" lasāmas tavas sadarbībā ar festivālu "Rīgas ritmi" veidotās džeza atmiņu klades, ko pagaidām esi veicis ar diviem jaunajiem mūsu džeza mūziķiem – Santu Šilleri un Miķeli Dzenušku. Iedomājos – varbūt tev pašam arī laiks atbildēt uz dažiem no atmiņu klades jautājumiem, jo mums, žurnālistiem, dažreiz ir ļoti viegli uzdot jautājumus un tad gaidīt, ko cilvēki atbild... Tātad šorīt es jautāšu tev: kas tev ir džezs? Kaspars Zaviļeiskis: Man džezs ir viens no četriem stūrakmeņiem, kā es klausos un mīlu mūziku. Mans lauciņš ir alternatīvās mūzikas novirziens, elektroniskā mūzika, globālā jeb pasaules mūzika un džezs. Tā es to galvā esmu uzbūris, lai gan mūsdienās žanri un stili sajaucas kopā visādos veidos, bet nu – tomēr kaut kāds pamatnodalījums ir. Un džezs ir brīvība! Man ļoti patīk iet uz tieši uz džeza koncertiem – varbūt pat vairāk, nekā klausīties ierakstus, jo džeza koncertos uz skatuves tu ieraugi to brīnumu, kas notiek tieši šeit, tieši tagad un ir unikāls, jo nekad nebūs tieši tāds pats vēlreiz. Tu sajūti mākslinieka brīvību, ar cik ļoti profesionālu, bet brīvu atdevi viņi paši savā starpā saspēlējas, un labākie no viņiem saspēlējas arī ar publiku. Tas nenozīmē obligāti likt kaut ko plaukšķināt ritmā vai dziedāt, bet viņi vienkārši pamana, ka ir arī publika – ne tikai notis vai kolēģis uz skatuves. Tā ir brīvība mūzikā. Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta? Tieši tas – ka tu sagaidi brīnumu! Tu vienkārši fiziski sajūti mūzikas skaistumu. Piemēram, apmeklējot "Jazz Kaar" festivālu Tallinā, vari klausīties igauņu džezu, kas ir diezgan jauns, mazāk dzirdēts, un viss tev liekas ļoti skaisti, ļoti interesanti. Un tad uznāk uz skatuves lielie vārdi, un tu tiešām pilnīgi fiziski sajūti, ka tas ir kaut kāds nākamais līmenis un pat nesaproti, kas tas tāds ir. Vienkārši sēdi, brīnies un priecājies. Tu daudz apmeklē džeza koncertus ne tikai Latvijā, bet arī citviet. Tas brīnums vienmēr piedzimst? Ne vienmēr. Bet gaidīt jau var! (smejas) Vai Latvijā ir daudz džeza?  Man liekas, ka tagad ir. Pateicoties džeza izglītībai gan Latvijā, gan arī iespējām studēt ārvalstīs, izaugusi vesela paaudze vai nu jau pat divas, kas attīsta mūsu džezu un domāju, ka arvien vairāk veidojas tāds Latvijas džezs. Ka varbūt ne uzreiz, bet ar laiku varēs pateikt, ka konkrētais ieraksts ir no Latvijas – ka mēs nevis spēlējam tikai amerikāņu standartu stilā vai kaut ko skandināviski avangardējam, bet kaut kā miksējam to visu kopā: kaut ko paņemam no mūsu tautas mūzikas un veidojam savu skaņu, jo džezā ir tā iespēja variēt no A līdz Z: ņemt dažādas ietekmes, ņemt savu pamatkodolu un uz tā būvēt [savu] džezu.  Nav arī īpaši striktu noteikumu, ko drīkst un ko noteikti nedrīkst. Jā, jo ir tā brīvība! Drīkst visu. It īpaši, ja vēl publikai patīk, var iet tālu. Kur, tavuprāt, dodas džezs? To tu arī jautā jaunajiem mūziķiem. Džezs ir žanrs, kuram ir visbrīvākās iespējas doties jebkurā virzienā. Jo pamatā jau tā ir improvizācija. Kaut žanra apzīmējums šobrīd kļūst izšķīdis, man liekas, ka tas tomēr ir vajadzīgs, lai apmēram saprastu, kurā virzienā tas notiek. Bet tikpat labi džezs pēc gadiem simt būs kaut kas tāds, ko mēs šodien noteikti nesauktu par džezu... Vairāk un plašāk – ierakstā.   

Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, kā arī uzaicinātie vairāku citu valstu vadītāji. Kā sevišķi nozīmīga tiek atzīmēta prezidenta Zelenska tikšanās ar Indijas premjerministru Narendru Modi. Īpašie viedokļi Pagājušajās dienās Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbana īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no t.s. Eiropas miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka „OTP Bank”, kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas. Pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus. Vakar intervijā aģentūrai „Bloomberg” šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar „Eiropas meinstrīmu”, viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu. Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē. Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību. Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgais autsaiders. Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Atvērtās tehnoloģijas savu standartu, pirmkoda, licenču un piekļuves dēļ veicina zināšanu un inovāciju apmaiņu, sadarbību starp dažādām iesaistītajām pusēm un tehnoloģijas pārredzamību. Taču kur ar tām sastopamies ikdienā? Ar ko tās atšķirās no slēgtajiem risinājumiem? Latvijā par atvērtajām tehnoloģijām rūpējas Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācija, ar kuras jauno valdes priekšsēdētāju Pēteri Jurčenko sarunājamies, lai uzzinātu ne tikai par tehnoloģisko pusi, bet arī par personību aiz amata. Starpcitu, vai Tu zini, kas ir “balss banka”? Pateicoties tai, iespējams, kādu dienu ar viedierīcēm varēsim sarunāties latviski. Sēdies ar mums pie Digitālo brokastu galda un uzzini! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus:  Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:

Pateicoties karam, lai cik skarbi un dīvaini tas neskanētu, bet tieši pateicoties karam, ir satikušies divi jauni režisori – latvietis un ukrainiete. Šīs nejaušās tikšanās rezultāts skatāms Ģertrūdes ielas teātrī, kur iestudēta dokumentālās fikcijas izrāde “Es gaidu...”. Tas ir ukrainietes un latvieša kopdarbs, kas radies kara notikumu fonā, meklējot atbildes uz jautājumiem, kā sadzīvot ar savu tuvinieku izvēlēm un nezaudēt cerību situācijās, kuras ietekmēt šķiet neiespējami. Kā ar šo pieredzi dzīvot tālāk un kur meklēt spēku, lai turpinātu gaidīt – gaidīt atbildi uz telefona zvanu, gaidīt kara beigas un gaidīt  atkalsatikšanos? Ģertrūdes ielas teātris skatītājus sagaida dūmakā tīts. Zālēs centrā stāv pludmales sols.  Uz tā ar muguru pret skatītājiem sēž sieviete. Skatuves centrā no grīdas līdz griestiem plēve. Tieši tik askētisks skatuves iekārtojums ir izrādei "Es gaidu...". Tās pamatā ir vairāku cilvēku pieredzes stāsti, kas savijušies vienā. To stāsta sieviete no Liepājas, viņas dēls, militārists, un patēvs, kurš palicis kara plosītajā Mariupolē. Izrāde tapusi, satiekoties latviešu režisoram Robertam Dauburam ar ukraiņu režisorei Katerinai Parfirjevai, kura pērn pavasarī, bēgot no kara, nonāca Rīgā. Skaudros un tai pat laikā humora caurvītos stāstus izstāsta trīs aktieru komanda – Matīss Millers, Jānis Skanis un Inga Alsiņa-Lasmane. Izrādes scenogrāfija un kostīmi ir Līgas Zepas pārziņā, mūziku radījis Edgars Vilcāns, par gaismām, kas spēlē lielu lomu šai izrādē rūpejas Niks Cipruss. Tuvākās izrādes Ģertrūdes ielas teātrī ir 23.un 24. martā.

Stāsta horeogrāfs, dejas pedagogs un eksperts Iļja Vlasenko Svarīgs solis baleta attīstībā bija komponista Ādolfa Adāna uzsāktais process baleta mūzikas simfonizācijā, padarot to par neaizvietojamu izrādes sastāvdaļu, jo agrāk mūzika baleta izrādēs bija salasīta no vairākiem dažādiem skaņdarbiem un kalpoja tikai kā deju uzveduma fons. Baleta "Žizele" libretā jauno lauku meiteni piemāna mīļotais vīrietis un viņa mirst no bēdām. Otrā cēliena darbība risinās kapos, kur publikas priekšā parādās visu jauno, apmānīto mirušo meiteņu rēgi jeb vīlas. Viņas visas ir apģērbtas vieglās, baltās kleitās. Tieši no šīs "Žizeles" ainas sākās vesela ēra klasiskā baleta mākslā – "baltais balets". Šis termins aptver praktiski visas baleta izrādes, kurās skatītāju priekšā parādās baltos tērpos ģērbtas balerīnas, simbolizējot romantiskas skumjas pēc nesasniedzama ideāla. Līdzās Vīlu ainai Adāna baletā "Žizele" par "baltā baleta" skatu var saukt arī Pētera Čaikovska Gulbju ainu baletā "Gulbju ezers", Raimondas sapņa ainu baletā "Raimonda", Ēnu skatu baletā "Bajadēra", Sniegpārslu valsi baletā "Riekstkodis" un daudzus citus. Romantiskajā baletā deja sazarojas divās atšķirīgās daļās: klasiskajā dejā un raksturdejā. Vadošie dejotāji un solisti dejo solo dejas, kuras savukārt tiek iedalītas variācijās (vai solo deja), pas de deux (vai dueti), pas de trois un pas de quattre (deja trim un četriem solistiem). Ansambļa dejās piedalās no četriem līdz astoņiem dejotājiem, bet kordebalets deju uzvedumos izpilda iespaidīgus kopskatus. Klasiskajos baletos bieži varam redzēt secībā izpildītus deju numurus, kuri ir ārpus izrādes sižeta līnijas, bet ar vienotu māksliniecisko ieceri un kopējo fināla deju, kuru sauc par kodu. Tādu dejas parādi sauc par divertismentu. Jāatzīst, ka, neskatoties uz daudzām pozitīvām izmaiņām, ko piedzīvojis klasiskais balets, romantisma laikmetā publika nāca uz baleta izrādēm tikai tāpēc, lai izbaudītu dejotāju virtuozitāti, jo bieži izrāžu saturs bija mazvērtīgs un paši izrāžu iestudējumi - zemā mākslinieciskā līmenī. Šo tradīciju pārliecinoši pārtrauca Pētera Čaikovska baleta "Gulbju ezers" pirmizrāde 1876.gadā. Izcilais komponists mainīja mūzikas lomu baletā. Pateicoties Čaikovskim, mūzika baletā no vienkārša ritmiska pavadījuma pārvērtās par vadošo dramaturģisko līdzekli: pirmo reizi baleta mūzika kļuva par tikpat nopietnu muzikālo opusu kā opera un simfonijas. Kopš tā laika Čaikovska baleti "Riekstkodis", "Apburtā princese" un "Gulbju ezers" ir populārākās klasiskā baleta izrādes visā pasaulē.

Stāsta horeogrāfs, dejas pedagogs un eksperts Iļja Vlasenko XVIII gadsimta otrajā pusē Apgaismības ideju iespaidā Eiropas mākslā un arī baletā notika ievērojamas pārmaiņas. Šajā laika nogrieznī katrs mākslas veids tiecās nest sevī nevis izklaidējošu, bet audzinošu raksturu. Pateicoties franču dejotājam, baletmeistaram, dejas teorētiķim un novatoram Žanam Žoržam Novēram balets beidzot tika nošķirts no dramatiskā teātra un operas, kļūstot par patstāvīgu skatuves mākslas žanru. Novērs rosināja, īstenoja un popularizēja dejas un drāmas apvienošanu, šo stilu apzīmējot ar terminu Pas d'actio jeb darbības baletu, citiem vārdiem sakot, Novēra novatorisma ideja bija ar dejas izteiksmes līdzekļiem izteikt sižetisko stāstu. Tādu uzvedumu galvenais akcents bija aktierspēle un pantomīma, bieži pat upurējot un nerēķinoties ar horeogrāfiju un tās likumiem. Ņemot vērā, ka baletā bija parādījies sižets un dramatiskā darbība, likumsakarīgi tapa pirmie baleta libreti. Tas kļuva par kārtējo svarīgo soli baleta mākslas attīstībā. 29. aprīlī, Žana Žorža Novēra dzimšanas dienā, mūsdienās visā pasaulē tiek atzīmēta Baleta diena. 1789. gadā Franču revolūcija viesa pārmaiņas visās dzīves sfērās, toskait arī modē. Mainījās sievietes siluets un arī viņas baleta tērps. Tas kļuva daudz vieglāks, bet galvenais modes atribūts bija kurpes bez papēža, kas stipri atviegloja dāmu kustību spējas. Visas novitātes veicināja globālas transformācijas baletā. Tā dzima romantiskais balets un uz baleta skatuves sākās balerīnu valdīšanas ēra. Tieši šajā baleta attīstības periodā parādījās revolucionārs notikums baleta vēsturē - pirmā balerīna, kura uzkāpa uz pirkstu kurpēm jeb puantēm. Tradicionāli ir pieņemts uzskatīt, ka tā ir bijusi slavenā baletmeistara Filipo Taljoni meita Marija Taljoni. 1832. gadā Marija Taljoni debitēja Silfīdas lomā viņas tēva iestudējumā ar tādu pašu nosaukumu. Silfīda ir citpasaules gaisīga, maģiska bezsvara būtne. Balets kļuva par sensāciju, tas pilnībā izmainīja gan dejas, gan izrādes uztveri. Galvenajai varonei bija izveidots speciāls tērps, lai panāktu viņas bezsvara efektu: tā bija gaisīga kleita ar zvana formas svārkiem un korseti. Bet pats neparastākais Taljoni Silfīdas tēlā bija viņas apavi, jo Marija dejoja puantēs. Pateicoties šiem speciālajiem apaviem, balerīna spēja stāvēt uz pirkstu galiem un balerīnas ķermenis izskatījās augstāks, slaidāks un elegantāks. Visā stājā parādījies vieglums un gaisīgums. Ir arī versija, ka pirmā dejotāja, kura uzkāpusi uz puantēm, bijusi baleta prīma Karlota Grizi. Viņas zvaigžņu loma bija Žizele Ādolfa Adāna baletā.Tā laika kritiķi ir teikuši, ka "Žizelē" beidzot ir sasniegta mūzikas, pantomīmas un dejas vienotība.

Stāsta horeogrāfs, dejas pedagogs un eksperts Iļja Vlasenko Deja ir viens no senākajiem mākslas veidiem. Dejas žanram bija jāveic ilgs ceļš, lai tas pilnveidotos un pārvēstos par brīnišķīgu, izkoptu baleta mākslu. Kas tad īsti ir balets un kā tas ir veidojies? Balets ir muzikāli teatrāls dejas žanrs, kurā ļoti cieši savijušies vairāki mākslas veidi - mūzika, deja, dramatiskā māksla un glezniecība. Pats jēdziens „balets” ir radies Itālijā XV gadsimtā Renesanses laikmetā. Itāļu valdnieku galmos bija pieņemts rīkot greznas balles, kurās galminieki demonstrēja dejas figūras un dažādas kustības, kuras viņi apguva, mācoties pie tā laika labākajiem deju meistariem. Tā laika galma dejas apzīmēja ar vārdiem Ballo vai Ballare. Par vienu no tā laika izcilākiem deju pazinējiem tiek uzskatīts Domeniko da Pjačenca, kurš sava mūža nogalē ir izdevis pirmo grāmatu par dejas mākslu un horeogrāfiju. Tajā ir aprakstītas ne tikai instrukcijas par deju izpildi, bet arī tas, kādām īpašībām ir jābūt, lai kļūtu par labu dejotāju. Aprakstos minēts, ka prasmīgam dejotājam ir labi jāzina deju soļi, nepieciešams saprast mūzikas tempu un ritmu, jābūt labām manierēm, veiklumam, labai ķermeņa kontrolei un ātrumam. Pastāv viedoklis, ka tieši Domeniko da Pjačenca, gatavojoties kārtējai ballei, piedāvāja apvienot vairākas dejas vienā priekšnesumā, izveidojot tam kopējo svinīgo fināla deju. Savās piezīmēs viņš apzīmēja šo uzvedumu vārdā Baletti. Itāļu hercogiene Katerīna Mediči, apprecoties ar Francijas karali Anrī II, atveda galma deju modi uz Franciju. Tieši franču galmā 1581.gadā tika iestudēts priekšnesums ar nosaukumu “Karalienes komiskais balets”, šo uzvedumu ir pieņemts uzskatīt par pirmo baleta izrādi, kaut līdz īstam baletam mūsdienu izpratnē vēl bija ļoti tālu. Tā laika teatrālie priekšnesumi izskatījās pēc ārkārtīgi pompoziem uzvedumiem ar fantastiskiem sižetiem, kuros dejas epizodes mijās ar dziedājumiem, drāmu un dzejas deklamēšanu. Baleta uzvedumu pamatā tika izdejotas tās pašas galma dejas. Nopietns baleta mākslas uzplaukums notika Francijā XVI gadsimta otrajā pusē. Tajā laikā Francijā valdīja karalis Luijs XIV, kuru dēvēja par Saules karali. Viņš kaislīgi mīlēja deju un arī pats bija ļoti prasmīgs dejotājs. Par Saules karali viņu sāka dēvēt, pateicoties Apolona lomai baleta uzvedumā “Nakts balets”, kurā Ludvigs XIV izpildīja savu dejas partiju greznā zelta tērpā ar saules staru motīviem, tā līdzinoties tikko uzlecošai saulei. 1661.gadā pēc Luija XIV pavēles tika atvērta pirmā Karaliskā Mūzikas un Dejas akadēmija, kuru vadīja karaļa deju pasniedzējs Pjērs Bošāns, kurš arī kļuva par Parīzes operas baleta trupas vadītāju. Tajā laikā dejojuši tikai vīrieši, jo sievietēm kāpt uz skatuves bija stingri aizliegts. Ļoti liels ir tieši Pjēra Bošāna ieguldījums baleta tehnikas veidošanā un attīstībā. Tieši viņš pirmo reizi ir pierakstījis deju soļus, kuru pamatā ir kāju izvērsuma princips. Dejotāja kustības viņš ir sadalījis trijās pamatgrupās: piesēdienos, lēcienos un griezienos, kā arī viņš ir iezīmējis dejotājiem izdevīgo korpusa stāvokli. Visas kustības dejotājiem bija jāizpilda, ņemot par pamatu piecas kāju un trīs roku pozīcijas. Pjēra Bošāna profesionālā darbība kalpoja par stabilu fundamentu visai turpmākajai baleta skolas attīstībai. Tajā laikā Francijā sāka veidoties baleta terminoloģija, tādējādi visi baleta termini ir franču valodā. Pjēram Bošānam tajā laikā ir bijis ļoti labs sabiedrotais - galma komponists Žans Batists Lullī. Izdabājot karaļa gaumei, viņš komponēja mūziku daudziem teatrāliem uzvedumiem ar neskaitāmām baleta ainām. Pateicoties daudziem Lullī skaņdarbiem un dejas popularitātei, balets strauji attīstījās un uz Parīzes baleta skatuves parādījās arī pirmās sievietes, bet smagās kleitas un kurpes ar papēžiem neļāva dāmām brīvi un veikli kustēties, tādējādi vēl ilgu laiku balets ir bijis tikai vīriešu privilēģija.

Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā? Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā. Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā “Sainis” šo līniju turpina, piemēram, stāsts “Dzeltenās podziņas” – par meiteni, ko muļķa pusaudzis aplaupa kāpņu telpā, bet viņa nespēj steidzīgajai, savām lietām aizņemtajai mammai pastāstīt, ko tikko pārdzīvojusi. Kā stāstā “Tu mani nemīli”, kurā demences skartajai mātei aprūpes namā meita mēģina iestāstīt, ka tagad viņa ilgāku laiku nenāks, jo ir karantīna un pandēmija. Kā jau paredzams no stāsta nosaukuma, vienīgais, ko mamma spēj uztvert, ir, ka meita nenāks, un jebkuru tālāko mēģinājumu paskaidrot noslāpē bezgalīgas sāpes. Jaunajā stāstu krājumā “Sainis” dominē garstāsti, tātad – ne vairs šis viens emocionālais zibsnis, bet gan simts un vairāk lappusēs Dženas Andersones uzburta pasaule. Pasaule, ka, reizēm pat grūti izskaidrojama iemesla pēc, liekas visai draudīga vieta cilvēkam. Šobrīd latviešu literatūrā ir vesela rakstnieču plejāde, kuras rakstīt sākušas jau nobriedušā vecumā. It kā gribējies rakstīt jau kopš skolas laikiem, bet par rakstniecēm viņas kļuvušas jau pēc profesionālās karjeras izveidošanas. Kā Dace Vīgante, kā Laura Vinogradova, kā Jana Egle, tagad arī Džena Andersone. Dženas Andersones stāstu sižeti it kā novelk ādu. Liek pamanīt traģisko gluži ikdienišķajā, un varbūt tajā ir kāda dziļa gudrība. Ļaut ar stāsta distanci izsāpēt tam, kam ikdienas dzīvē nav tiesību sāpēt. Piemēram, saprast, kāpēc savā stikla akvārijā ieslodzīta autoostas kasiere ir tik nelaipna. Viņa izrāda savu sīksīciņo varu, kamēr patiesībā savā dzīvē var ietekmēt tik ļoti maz. Pateicoties detektīvžanra populritātei – seriāliem, kino, arī literatūrai, daudz kas no stāstā “Inspektors” izklāstītā mums nav svešs. Kā inspektors brauc uz nozieguma vietu, kā notiek subordinācija, kā nemitīga saskarsme ar cilvēka iedabas ēnas pusi ietekmē izmeklētāja personību. Stāsts ir garš, un likumsakarīgs ir jautājums, kurp rakstniece mani vedina? Dženas Andersones stāsti ir jālasa līdz beigām. Var pat sākt no beigām. Jo stāstam bieži vien zīmīgs ir pēdējais teikums, kas apvērš stāstīto vai mudina uz to palūkoties no atšķirīga skatu punkta. Dženas Andersones stāstu krājuma “Sainis” nosaukumu var iztulkot arī citā veidā. Tas patiešām ir sainis ar ļoti dažādiem stāstiem, būtu gribējies, lai krājuma veidotāju vairāk lasītāju būtu sagatavojuši, kas viņu sagaida, kādi spēles noteikumi būs jāievēro. Piemēram, garstāstu “Manzeva nams” es labprātāk būtu gribējusi ieraudzīt atsevišķā grāmatā. Vai vēl labāk, kā rakstniece Dace Vīgante ierosināja ierakstā sociālajos tīklos – kā scenāriju kādai Aika Karapetjana uzņemtai filmai. Dženai Andersonei tas patiešām padodas – jo īpaši garstāstos, radīt pašpietiekamu pasauli, kas ievelk savās likumsakarībās tik pilnīgi, ka, šķiet, esi pazaudējis ceļu ārā no tās. “Manzeva nams” ir visai biedējoša pasaule: darbā aizņemta sieviete kā daļu no darījuma saņem dzīvokli, kuru nav pat iepriekš apskatījusi. Ievācas tajā un pamazām saprot, ka ne jau viņa diktē noteikumus dzīvei šai namā. Manzeva nams ir kā sarežģīts mikrokosmoss, kurš ierauj savā skaistajā un biedējošajā realitātē tā iemītnieku dzīves. Stāsta “Damirs Hāns spēlē šahu” darbība noris kaut kur Austrumos, galmā, tādā tūkstoš un vienas nakts pasakas greznībā. Krāšņā nežēlība, ar kādu tiek nogalināts homoseksuāls valdnieka dēla mājskolotājs, piederas pasakai. Tikai tā nav pasaka. Ja pirmajā stāstu krājumā “Dadži' Džena Andersone rakstīja par atpazīstamiem notikumiem, ikdienas dzīvi, tad “Saiņa” garstāstos rakstniece demonstrē izcilu spēju pārcelties citā laikā, kultūrā, iedomātā realitātē. 

Lai arī Latvijai nav sava astronauta, mums ir lieliski inženieri, kuri jau šobrīd izstrādā iekārtas liela mēroga kosmosa projektiem gan tuvajā orbītā, gan Saules sistēmas vistālāko nostūru izpētei. Nesen raidījumā atskatījāmies uz 2022. gada notikumiem kosmosa jomā un daudz runājām par lielām misijām Saules sistēmā, šoreiz pievēršamies tālā kosmosa izpētei, runājam par to, ka Latvijas pētnieki palīdz tapt svarīgiem instrumentiem, kas ļaus iepazīt komētas noslēpumainajā Orta mākonī. Kas paveikts un kas vēl notiks, skaidro Tartu Universitātes asociētais profersors Andris Slavinskis, Ventspils Augstskolas lektors uzņēmuma "BitLake Technologies" līdzdibinātājs Jānis Šate. Latvijas uzņēmums “Allatherm” ir radījis unikālu tehnoloģiju - ksenona degvielas sūkni Latviju mēs parasti nesaucam par kosmosa industriju lielvalsti, tomēr pamazām arī šajā nozarē esam sākuši spert nozīmīgus soļus. Vietējais uzņēmums "Allatherm" ir radījis ksenona sūkni, kas nodrošinātu degvielu kosmosa stacijai. Šādu staciju jau pēc dažiem gadiem plānots palaist Mēness orbītā. Kāds ir bijis Latvijas ceļš līdz ksenona sūkņa izstrādei un cik nozīmīgs tas būs kosmosa staciju darbībā? Cilvēki, kuri cīnās par to, lai Latvijas kosmosa industrija attīstītos, ir savas jomas entuziasti un “deg” par to, ko viņi dara. Tā mūsu sarunā atklāj Artis Leilands - SIA “Allatherm” projektu inženieris. Pateicoties šādu entuziastisku cilvēku atbalstam un nenoliedzami savam darbam, uzņēmums “Allatherm” jau spējis pierādīt savu varēšanu kosmosa industrijā, un tuvākajos gados par tā paveikto mēs noteikti dzirdēsim vēl. “Allatherm” ir uzņēmums, kas galvenokārt izstrādā iekārtas siltuma aizvadīšanai prom no siltumavotiem, piemēram, datu centru serveriem. 2015. gadā “Allatherm” dibinājuši divi studiju laika draugi Igors Ušakovs un Donats Miškinis, un viņi interesējušies par to, kā zināšanas par kosmosa industriju pārvērst praktiski pielietojamos produktos. Šo gadu laikā “Allatherm” ir paplašinājies un ir gatavs šādu praktiski lietojamu produktu piedāvāt. Pēc Eiropas Kosmosa aģentūras pasūtījuma un sadarbībā ar vienu no Eiropas vadošajiem kosmosa industrijas uzņēmumiem Vācijā “Allatherm” ir radījis unikālu tehnoloģiju - ksenona degvielas sūkni. Šāds sūknis palīdzēs uzpildīt degvielu kosmosa stacijā “Lunar Gateway”, kas pēc dažiem gadiem riņķos ap Mēnesi un aizvietos šobrīd ap Zemi riņķojošo staciju. Jaunā kosmosa stacija darbosies ar elektriskajiem dzinējiem, un tiem nepieciešama degviela, kas ir ksenons. Kosmosā tiek pielietoti dažādi degvielu veidi, taču ksenona degvielas uzpilde līdz šim nekad nav izmēģināta. Par “Allatherm” darbību kopumā un tieši kosmosa jomā stāsta Artis Leilands. Pateicoties “Allatherm” tehnoloģijai, gan kosmosa stacija, gan arī satelīti varēs ilgāk pildīt savu misiju, jo tos būs iespējams atkārtoti uzpildīt ar degvielu. Un šis noteikti mūs mazās Latvijas milzīgais lēciens kosmosa industrijā.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Tā ir Singapūra jeb Singapūras Republika. Singapūra ir pilsētvalsts, kurā gandrīz visi iedzīvotāji dzīvo vienā pilsētā. Tā ir arī salu valsts. Neskatoties uz tās mikroskopisko izmēru, par valsti ir dzirdējuši droši vien lielākais vairums, jo tā ir globāls finanšu centrs un nozīmīgs transporta mezgls. Tā ir arī viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Singapūra ir pazīstama ar savu efektīvo valdību, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē. Un interesants fakts par Singapūru ir tas, ka tajā ir viens no lielākajiem ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju procentiem pasaulē, un aptuveni 43% tās iedzīvotāju ir ārvalstīs dzimuši. Tas daļēji ir saistīts ar Singapūras ekonomiskajiem panākumiem, kas piesaista imigrantus no visas pasaules. Singapūrā ir arī ļoti zems noziedzības līmenis, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no drošākajām valstīm pasaulē. Bet tas vairāk saistīts ar visnotaļ stingrajiem likumiem valstī, kā arī efektīvu to ieviešanu no policijas un citu uzraugošo iestāžu puses. Par stingriem likumiem runājot - košļājamās gumijas tirdzniecība Singapūrā ir uzskatāma par nelikumīgu kopš 1992. gada. Tomēr kopš 2004. gada valstī pastāv izņēmums attiecībā uz ārstniecisko, zobārstniecības un nikotīna košļājamo gumiju, ko var iegādāties pie ārsta vai reģistrēta farmaceita. Stāstot par Singapūru, nevar nerunāt par valsts uzbūvi. Valsts ir parlamentāra republika ar Vestminsteras stila parlamentāro sistēmu, kas nozīmē, ka valdību veido partija vai partiju koalīcija, kurai ir lielākā daļa vietu parlamentā. Singapūras prezidentam, kuru ievēl tautas balsojumā, ir galvenokārt ceremoniāla loma, savukārt premjerministram ir izpildvara un viņš vada valdību. Valdošā partija Singapūrā ir Tautas rīcības partija (PAP), kurai ir vara kopš neatkarības atgūšanas 1965. gadā. PAP ir pārliecinošs vairākums parlamentā, un tā ir veiksmīgi īstenojusi ekonomikas un sociālo politiku, kas ir veicinājusi Singapūras straujo attīstību un labklājību. Tomēr neskatoties uz partijas popularitāti, PAP ir saskārusies arī ar kritiku par tās autoritāro pārvaldības stilu un caurskatāmības trūkumu. Singapūrā ir arī vairākas opozīcijas partijas, tostarp Strādnieku partija, Singapūras Demokrātiskā partija un Reformu partija, kuras ir mēģinājušas apstrīdēt PAP dominējošo stāvokli un piedāvāt alternatīvu politiku. Singapūras politiku raksturo līdzsvars starp ekonomisko attīstību un sociālo stabilitāti, kā arī apņemšanās ievērot demokrātiju un tiesiskumu. Vienlaicīgi valsts saskaras ar vairākiem izaicinājumiem, tostarp konkurētspējas saglabāšanu strauji mainīgajā globālajā ekonomikā un nevienlīdzību sabiedrībā. Singapūra bieži tiek saukta par "Āzijas Šveici", pateicoties tās spēcīgajam finanšu sektoram, kurā ietilpst vairāk nekā 200 bankas un finanšu iestādes. Pakalpojumu sektors ir nozīmīgākais Singapūras IKP radītājs, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopējā IKP. Šajā sektorā ietilpst vairākas nozares, piemēram, finanses, apdrošināšana, nekustamais īpašums un biznesa pakalpojumi. Tomēr arī ražošanas nozare ir svarīga ekonomikas daļa, un Singapūra ir vērā ņemams elektronikas, farmācijas un citu augsto tehnoloģiju produktu ražotājs. Valsts ir arī nozīmīgs tūrisma galamērķis, kurā katru gadu apmeklē miljoniem apmeklētāju, kas palīdz veicināt ekonomiku. Viens no faktoriem, kas veicina Singapūras ekonomiskos panākumus, ir valsts augsti kvalificēts un izglītots darbaspēks. Tas ir saistīts ar valsts spēcīgai veicināto izglītību un apmācību, kā rezultātā ir izveidots augsti kvalificēts un pielāgoties spējīgs darbaspēks. Starp citu, Singapūrā ir arī zems bezdarba līmenis, kas ir aptuveni 2,2%, kas ir viens no zemākajiem pasaulē. Papildus spēcīgajam pakalpojumu sektoram Singapūras transporta infrastruktūrai ir galvenā loma tās ekonomiskajā izaugsmē. Valstī ir četras lidostas, trīs jūras ostas un visaptverošs ceļu un dzelzceļu tīkls, kas padara to par galveno transporta mezglu Dienvidaustrumāzijā. Singapūra ir arī otrā noslogotākā konteineru osta pasaulē, kas katru gadu pārkrauj vairāk nekā 30 miljonus dzelzs konteineru ar kravām. Pateicoties spēcīgajai ekonomikai, proti, uzkrātajam kapitālam, kā arī izglītības līmenim, Singapūrā ir labi attīstīta veselības aprūpes sistēma un viens no augstākajiem dzīves ilgumiem pasaulē – 84,8 gadi. Kas veicinājis Singapūras ekonomisko veiksmes stāstu, skaidro eksperte Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Lāsma Līdaka, kas vairākus gadus vadīja Latvijas pārstāvniecību Singapūrā.

Izskan noslēdzošais raidījums ciklā "Avīžnieku tauta", kurā gada laikā atskatījāmies uz latviešu drukātās preses 200 pastāvēšanas gadiem. Šajā raidījumā vispirms pieskaramies dažiem momentiem šajā attīstības ceļā, fragmentos no dažiem cikla raidījumiem. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes stāsts par latviešu drukātās preses pirmsākumiem 19. gadsimta sākumā. Citāda aina, kā latviešu nācijas, tā preses izplatības ziņā vērojama jau 19. gadsimta otrajā pusē. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs. Ainārs Dimants stāsta arī par latviešu preses attīstību 20. gadsimta 20. - 30. gados. Preses nebrīvības laiks, kas iestājās līdz ar autoritāro apvērsumu 1934. gadā vēl daudz skarbāk turpinājās totalitāro okupācijas režīmu periodā, kas noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Par šo laiku stāsta kādreizējais laikraksta "Atmoda" krievu versijas galvenais redaktors filologs Aleksejs Grigorjevs. Jaunā tūkstošgade, digitalizācijas un globālā tīmekļa laikmets nesis latviešu drukātajai presei jaunu realitāti un izaicinājumus. Par drukātās preses šodienu saruna ar laikraksta "Latvijas Avīzes" galveno redaktori Lindu Rasu. "Latvijas Avīze" šobrīd ir vienīgais laikraksts, kas iznāk katru darba dienu, un var uzskatīt, ka tas ir vienīgais dienas laikraksts Latvijā. Linda Rasa vērtē, ka tas izdevies, pateicoties konservatīvi noskaņotai redakcijai, izdevniecības politikai, kas ir bez straujiem pavērsieniem, seko līdzi tendencēm, vienlaikus ievērojot tradīcijas un lasītāju intereses.  "Latvijas lasītājs ir diezgan konservatīvs, un pieradums pie tā, ka katru dienu ir vajadzīga avīze, kurā apkopotas ziņas, viedokļi, karikatūras, romāns turpinājumos, ārzemes, sports - esence no visām nozarēm, tas lasītajam ir nepieciešams," atzīst Linda Rasa. Pateicoties interneta pieejamībai, daudzi teksti ir pieejami tīmeklī, Linda Rasa piekrīt uzskatam, ka būtiskākais nav formāts, bet saturs, ko nes sabiedrībai. "Redakcijām, kas pieradušas strādāt vecajos apstākļos ar druku, tām ir grūtais uzdevums pārorientēties un strādāt tīmeklī (..) Tīmeklis ir radījis daudziem sajūtu, ka visu var saņemt pa velti. Agrāk daudz nosedza portālos reklāma, bet tagad ar reklāmas naudām vien nepietiek, lai algotu kvalitatīvus žurnālistus," analizē Linda Rasa. Ieguvums, pārorientējoties uz tīmekli, ir informācijas ieguves ātrums sabiedrībai, atzīst Linda Rasa. No otras puses, ātrums, steiga, sacensība par to, kurš būs pirmais, liek ciest kvalitātei.  "Arī pārbagātība. Tīmeklī nav lappušu ierobežojumu. Laikrakstā vai žurnālā var būt 15, 30 vai 48 lapas, un tas ir tas, kas savā ziņā ierobežo un iedot satura atlasi un esenci. Tīmeklis ir bezgalīgs, tas pacieš visu, var būt neskaitāmi raksti un nez cik gari. Līdz ar to lasītājs var apmaldīties, viņš neiegūst to, ko saucu par esenci, viņš neredz svarīgāko," vērtē Linda Rasa.   

9. decembrī pulksten 18. 30 Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē Latvijas Nacionālās operas soliste Tatjana Trenogina un pianists Māris Skuja piedāvās Riharda Štrausa vokālās mūzikas programmu. Ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. "Štrausa mūzika prasa lielu atdevi, bet nav nogurdinoša. Riharda Štrausa mūzikai vajadzīga kultūra, līmenis, standarts un spējas saprast literāro tekstu. Štrausa dziesmām jāskan orķestrāli, jo viņš vienmēr tā ir domājis," saka pianists Māris Skuja par Štrausa vokālo daiļradi – tās spilgtākajām un mazāk veiksmīgajām lappusēm. Viņš 9. decembra koncertu neuztver kā kamermūzikas koncertu, drīzāk viena komponista muzikālo portretu. Soprāns Tatjana Trenogina ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Viņas repertuārā ir tādas vadošās lomas kā Aīda, Mimī (Bohēma), Amēlija Grimaldi (Simons Bokanegra), Liza (Pīķa dāma), Donna Anna (Dons Žuans), Čo-Čo-sana (Madama Butterfly). Māksliniece ar izcilību absolvējusi Maskavas P. Čaikovska Valsts konservatoriju, kur studēja pie profesores Gaļinas Pisarenko. No 2006. līdz 2008. gadam izglītojusies Karalienes Elizabetes mūzikas koledžā Briselē pie Hosē van Dama. Plūkusi laurus vairākos starptautiskos konkursos. Tatjana Trenogina  dziedājusi Briseles La Monnaie, Maskavas Lielajā teātrī, Briseles mākslu centrā, Luksemburgas Grand Théatre, Sanmarīno teātrī, viesojusies Ķīnā,  Ziemeļkorejā un citviet.  Māris Skuja kopš 1991. gada ir otra lielākā Austrijas operteātra – Grācas operas koncertmeistars, no 2001. līdz 2017. gadam – galvenais koncertmeistars, bet no 2002. gada – arī operas studijas vadītājs. Bijis repetitors Kopenhāgenas Karaliskajā operā, Ķelnes operā, Trondheimas und Gīsenes teātros, kā arī Igaunijas Nacionālajā operā. No 1997. gada regulāri kā pianists un diriģenta asistents darbojies Bregencas operas festivāla uzvedumu tapšanā. Māris Skuja absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju Ādolfa Skultes kompozīcijas un Arvīda Žilinska klavieru klasē. 16 gadus bijis galvenais koncertmeistars un diriģenta Riharda Glāzupa asistents Latvijas Nacionālajā operā (toreiz LPSR Valsts Akadēmiskajā Operas un baleta teātri).  Pateicoties vairāk nekā 45 gadus ilgai darbībai operteātros, Māra Skujas aktīvajā repertuārā ir vairāk nekā 100 operu, liels skaits oratoriju, kantāšu un operešu. Viņa apjomīgās zināšanas par operu dramaturģiju un vokālās mākslas specifiku novērtējuši dziedātāji gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šobrīd Māris Skuja veicina arī daudzu Latvijas Nacionālās operas solistu vokālo izaugsmi. Līdztekus pienākumiem teātros tūlīt pēc studiju beigām aizsācis aktīvu pianista-koncertmeistara koncertdarbību, šobrīd jau izskanējuši tūkstošiem koncertu, televīzijas pārraižu un konkursu priekšnesumu. Aktīva sadarbība izveidojusies ar basbaritonu Egilu Siliņu; kopīgi aizvadīti turpat 90 koncerti, kā arī ierakstīti trīs kompaktdiski.   

Eiropas kino mēnesis šogad norisinās no 13. novembra līdz 10. decembrim. Pateicoties sadarbības tīklam "Europa Cinemas", kinoteātri 35 valstīs no Reikjavīkas līdz Atēnām, no Lisabonas līdz Rīgai izceļ Eiropas filmas, piedāvājot īpašas filmu programmas un pasākumus, atbilstoši savu skatītāju gaumei un interesei. Eiropas kino mēneša laikā kinoteātris "Splendid Palace" saviem skatītājiem piedāvā noskatīties godalgotas Eiropas režisoru jaunākās filmas – režisora Ali Abasi filmu "Svētais zirneklis", režisora Fransuā Ozona filmu "Pēters fon Kants", režisora Kristofera Borgli komēdiju "Pati sev piegriezusies", Kannu kinofestivāla Zelta palmas zara ieguvēju – režisora Rūbena Estlunda filmu "Skumju trīsstūris”. Svinot izcilā itāļu režisora Pjēra Paolo Pazolīni simtgadi, uz lielā ekrāna tiks demonstrētas filmas “Dekamerons” (1971) un “Mamma Roma” (1962), savukārt no 6. līdz 8. decembrim kinoteātris "Splendid Palace" sadarbībā ar Itālijas vēstniecību Latvijā un "NICE New Italian Cinema" piedāvās "Jauno itāļu filmu festivālu". Par "Splendid Palace" piedāvājumu stāsta kinokritiķe Daira Āboliņa. Eiropas filmu mēnesis noslēdzas 10. decembrī ar 35. Eiropas filmu balvu pasniegšanas ceremoniju Reikjavīkā. Ceremonija ietver LUX skatītāju balvas nomināciju paziņošanu, sniedzot skatītājiem iespēju pašiem nobalsot un izraudzīties uzvarētāju LUX filmu balvai.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Gluži pamatoti daudzi no jums uzskatīs, ka senākā iespiedtehnika ir kokgrebums vai vara gravīra. Tā nebūs taisnība. Sietspiede, kas no vienas puses ir viena no jaunākajām attēla pavairošanas tehnoloģijām, sakņojas vissenākajā attēla jeb silueta pārneses metodē – trafaretdrukā. Par pirmajiem trafareta drukas paraugiem var uzskatīt paleolīta laikmeta alu glezniecības "blakusproduktu" – līdztekus antilopju atveidojumiem te redzami arī cilvēka plaukstas grafiti, proti plauksta kalpojusi par šablonu, bet krāsa tai uzpūsta. Vecākie līdz šim atklātie plaukstas silueti atrasti Marosas-Pangesas smilšakmens alu sistēmā Indonēzijai piederošajā Sulavesi salā. Šo darinājumu vecums tiek lēsts ap 43 000 gadu.   Līdz ar seno civilizāciju veidošanās procesu, attīstījās arī vizuālo atveidu, piederības zīmju un ideju fiksēšanas metodes. Viens no arhaiskākajiem šablonu veidošanas paņēmieniem fiksēts Fidži salās, kur auduma apdrukai izmantoti banānu lapu trafareti. Iezīmīgs ir Ķīnas Tanu dinastijas periods - 607-907.g. - lielais sociālpolitisko procesu un kultūras jomu attīstības laiks. Ķīna strauji paplašinājās, tika ieviestas papīra naudaszīmes; apsteidzot Gūtenbergu, tika izgudrots tipogrāfiskais salikums. Līdzās senajām Ķīnas reliģijām Daoismam un Konfūcismam strauji izplatījās Mahājānas budisms. Tas postulēja, ka cilvēka garīgā izaugsme atrodas ciešā saistībā ar Budas attēla precīzas kopēšanas praksi. Imperatori varēja būvēt milzu Budas statujas, augstmaņi – pasūtināt ksilogrāfiskos dēlīšus vienas vai vairāku krāsu drukai, bet vienkāršais cilvēks, kam taču arī gribējās piedzīvot izaugsmi, Budas klātbūtni pasaulē vairoja ar trafaretiem.  Tiek uzskatīts, ka tieši Ķīnā izgudrots trafareta siets. Te gan būtu jāuzsver, ka šī sieta, drīzāk jau tīkla, tehnoloģiskā ideja bija atšķirīga no šodien zināmās sietspiedes. Jo sarežģītāks kļuva trafarets, jo vairāk nācās stiķēt trafareta detaļas ar savienojošiem tiltiem. Tie, protams, neuzlaboja attēla gala iznākumu. Uz koka rāmja tika stiprināti cilvēku mati – horizontāli un vertikāli - ar 0,5 cm atstarpēm. Un uz šāda matu tīkla tika stiprinātas šablona detaļas, savukārt uznesot krāsu, šāds tīkls neatstāja gandrīz nekādas nospieduma pēdas. Japānā Naras periodā, no 646. līdz 794. gadam mūsu ērā, īpaši intensīvi norisinājās Ķīnas kultūras artefaktu pieņemšana un atdarināšana, ieskaitot paražas, reliģiju, mākslu un arhitektūru.  Arī 48. Japānas valdniece Setoku nonāca Budisma ideju varā. Viņa lēma nodrukāt miljons budistu sūtras un izplatīt tās visos valsts nostūros. Tādējādi reliģiskas idejas izplatīšanas centieni stimulēja Japānas iespiedmākslas attīstību, kas savukārt ļāva atraisīties Japānas sintoismam atbilstoša vizuālā vērojuma kultūru. Darbnīcu izbūve japāņos raisīja plašu entuziasmu, liekot tiem nodoties eksperimentiem ar labākām, efektīvākām, vai oriģinālākām drukas tehnikām. Dzima daudzas neparastas idejas, to vidū var minēt kirasuri – drukāšanu ar vizlas pūderi, gofunzuri – drukāšanu ar sedzošu baltu krāsu uz vizlas pārklājuma papīra, populārs bija arī kongrievs jeb reljefa duka, kurā iespiešanu veica ar ksilogrāfiskajiem blokiem, bez krāsas uzklāšanas, jaki-e – zīmējuma iededzināšana ar uzkarsētām metāla klišejām, fuki-e – krāsas izsmidzināšana uz apdrukājamās virsmas caur šablonu.  Protams tradīcijām visbagātākā drukas tehnika ir Japāņu polihromās ksilogrāfijas veids ukiyo-e. Koka dēlīši tika gatavoti no kalnu ķirškoka, bet krāsu uznešanai izmantoja strupas zirgu saru otas.  Līdztekus šīm daudzveidīgajām iespietehnikas veidiem kā lētāka alternatīva vai masveida tekstilapdrukas veids bija sastopama trafaretdruka katazomē. Nereti ksilogrāfija tika apvienota ar trafaretdruku. Kappazuri-e tehnikā mākslas darba fona laukumus veidoja ar šablonu, bet līnijas nospiedumu veidoja ar koka klišejas palīdzību.  Pēc 265 gadu ilga izolacionisma, Japāna ar plašu mākslas un arhitektūras ekspozīciju 1867. gadā piedalījās Parīzes starptautiskajā izstādē. Rietumu sabiedrībai radās iespēja iepazīties ar Japānā gadsimtu garumā uzkrāto pieredzi iespiedmākslās. Eksplozīvu iespaidu Japānas māksla, jo īpaši ukiyo-e ksilogrāfijas tehnikā radītie darbi atstāja uz postimpresionisma glzenotājiem, tai skaitā Vinsentu van Gogu. Taču, ja atgriežamies pie sietspiedes rašanās laika un apstākļiem, vēl bija jāsummējas vairākiem apstākļiem un inovācijām. Par modernās sietspiedes dzimteni uzskatāma Amerika. Dažāda veida grafiskās zīmes un norādes, afišas, publisko pasākumu noformējums un reklāmas materiāli – tas viss bija milzīgs tirgus segments, kas no ražotāja pieprasīja apjomu un bieži vien arī milzu izmērus. Vairāki sietspiedes tehnoloģiskie elementi viens pēc otra citu procesu vajadzībām tika izgudroti dažādās vietās. Kopš 1830. gada Šveicē tika uzsākta zīda marles ražošana, primāri miltu sijāšanai. Rākelis – sietspiedē viens no būtiskākajiem darbarīkiem –krāsas vilkšanai pār trafaretu kā virsmu uzkopšanas vai liekā mitruma noņemšanas rīks lietošanā pamazām tiek ieviests ap 19. gadsimta vidu, bet tikai 1937. gadā Etore Stekone patentē tā saukto Čikāgas rākeli – lāpstiņu ar gumijas skaldni.  1907. gadā Semjuels Saimons no Mančestras Anglijā patentē pirmo sietspiedes tehnoloģiju, kurā trafaretus drukā caur zīda marli pārvilktā rāmī. Tomēr īstus komerciālus panākumus sietspiede piedzīvo ASV. Afišas, kurā galveno apjomu veidoja teksts, visbiežāk tika drukātas vienā vai divās krāsās. Kā ārkārtīgi lēta metode lielformāta sietspiedes druka derēja svētku noformējumam, vēlēšanu aģitācijai un reklāmas baneriem. Uz mirkli iztēlosimies eklektisko O'Henrija pasauli – Amerikas vizuālo ietērpu te neapšaubāmi veidoja sietspiedes darbnīcu masu produkcija. Dzīšanās pēc kvantitates un peļņas nereti novārtā atstāja izpildījuma kvalitāti, tamdēļ darbietilpīgo traferetu izgriešanas procesu nomainīja litogrāfiskā metode. Šajā metodē zīmējums uz sieta tika uznests ar eļļaino litogrāfijas tušu, pēc kā sieta virsma tika noklāta ar līmi. Pēc limes sacietēšanas tuša un arī līme vietās, kur tā uzklāta uz eļļainā zīmējuma, tika nomazgāta ar petroleju.  20. gadsimta otrajā desmitgadē norisinājās eksperimenti ar fotoreaktīvajām ķimikālijām. Rojs Beks, Čārlzs Pīters un Edvards Ouens pētīja un eksperimentēja ar hromskābes sāli sensibilizētām emulsijām fotoreaktīvo trafaretu vajadzībām. Šāds izgudrojums izraisīja īstenu revolūciju komersietspiedē, jo burtu šabloniem tagad bija pievienojams fotogrāfisks attēls. Kopš 1950. gadiem sietspiedes zīda audumu nomainīja daudz izturīgākie sintētiskie materiāli – poliesteru un neilona sieti, specifiskiem rūpnieciskās drukas nolūkiem – arī metāla sieti. Sietspiedes priekšrocība nav tikai liela drukas izmēru variācija un iespēja apdrukāt gandrīz jebkura materiāla un formas virsmu, bet arī krāsas biezumu. Atkarībā no sieta blīvuma, to var panākt no 8 līdz pat 1000 mikrometriem biezu. Salīdzinājumam –ofsetdrukā krāsas biezums nepārsniedz 1-2 mkm robežu. Tādējādi sietspiedē iegūstama daudz izteiktāka un piesātinātāks krāsas tonis.  Gluži likumsakarīgi, ka straujā sietspiedes tehnisko paņēmienu attīstība vien pārdesmit gadu laikā, kā arī līdz šim iespiedmākslās nepazītā tonālā izteiksmība medijam piesaistīja arī tīrās mākslas pārstāvjus. Pateicoties Ņujorkas municipālās projektu pārvaldes darbinieka Entonija Velonisa centieniem, sietspiede kā mākslas žanrs tika uzņemts Grafikas nodaļas eksperimentālajā apakšsekcijā.  Jau 1942. gadā sietspiede kļuva par populārāko grafikas mediju ASV, lai gan lielie notikumi un lielie vārdi bija vēl tikai priekšā. "Ikona par ikonu" – tā nereti dēvē Endija Vorhola 1962. gadā darināto Merilinas Monro diptihu. Līdz ar citiem popārta perioda māksliniekiem – Robertu Raušenbergu, Roju Lihtenšteinu un Hariju Gotlību – sietspiede mūsu pasaulē ir ienesusi daudz vairāk krāsas un dzīvesprieku.

Nobela prēmija šogad izceļ un sumina fantastiskos atklājumus kvantu pasaulē. Raidījumā skaidrojam, kā šie fundamentālie pētījumi mainījuši ne tikai fiziķu ikdienu, bet visu sabiedrību un kāds varētu būt kvantu nākotnes pielietojums. Par kvantu pasaules pielietojumu dažādās dzīves nozarēs stāsta Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš Nobela prēmija fizikā 2022. gadā piešķirta Alēnam Aspektam no Francijas, Džonam Klauseram no ASV un austrietim Antonam Ceilingeram par atklājumiem kvantu mehānikas jomā. Kvantu mehānika ir fizikas apakšnozare, kas pēta procesus, kuros mazas daļiņas – atomi un molekulas – mijiedarbojas savā starpā un ar ārējo starojumu, piemēram, gaismu. Zinātnieku trijotne tika pagodināta "par eksperimentiem ar savērptiem fotoniem, atklājot Bela nevienlīdzības pārkāpumu un atklājumiem kvantu informācijas zinātnē", teikts žūrijas paziņojumā. Kā pavēstīja Nobela komiteja, "viņu darbs ir pavēris ceļu jaunai tehnoloģijai, kas balstīta uz kvantu informāciju". Šā gada balvu ieguvušie zinātnieki ir radījuši vairākas metodes un rīkus, kuri ļauj gūt praktisku labumu no kvantu fizikas. Pateicoties zinātnieku darbam, nākotnē būs iespējams veidot labākus datorus, veikt precīzākus mērījumus, kā arī veidot kvantu datortīklus, kuri atšķirībā no mūsdienu tīkliem būs pilnībā aizsargāti no uzlaušanas. Latvijā ir noķerta pirmā dabā dzīvojošā magnetotaktiskā baktērija Tas nu ir noticis! Latvijā ir noķerta pirmā dabā dzīvojošā magnetotaktiskā baktērija. Šāda priecīga vēsts pirms dažām dienām nonāca sociālajos un interneta medijos. Pētījumi par magnetotaktisko baktēriju notiek visā pasaulē, taču Latvijā, ja arī kādam šo baktēriju līdz šim izdevies atrast, publikāciju ar datiem nav. Uz sarunu esmu aicinājusi Māru Šmiti - Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Magnētisku mīkstu materiālu laboratorijas doktorantūras studenti. Māra ir viena no jaunajām zinātniecēm, kurai izdevies tikt pie veiksmīgā atraduma. Sarunas laikā viņa uzsver, ka viņa un tāpat viņas kolēģi ir fiziķi, nevis biologi, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šis ir starpdisciplinārs pētījums. Bioloģisks materiāls - dzīvas baktēriju šūnas - tiek iegūtas, lai pētītu, kā tās reaģē uz dažādiem magnētiskajiem laukiem. Savukārt iegūtie dati tālāk noder medicīnā. Par neparasto vienšūnas organismu - magnetotaktisko baktēriju - plašāk stāsta Māra Šmite.

Mums apkārt lērums vielu, kuras esam radījuši, bet nespējam no tām atbrīvoties. Par apkārt esošo piesārņojumu mēs daudz runājam, skatoties uz atkritumiem, kas atrodami pludmalē vai ceļmalā. Bet ir kāda īpaša vielu grupa, kas nonākusi arī pašmāju zinātnieku uzmanības lokā un ko saīsināti dēvē PFAS piesārņojumu. Mūžīgā ķimikālija - arī šāds nosaukums dots šiem fluora polimēriem. Kas tas ir, kur to izmantojam un kāpēc šī ķimikālija nevar sadalīties vidē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "BIOR" pētniece Elīna Palesčnaja. "PFAS nav viena viela, bet vielu grupa, kurā ir ap 5000 piesārņotāju," atklāj Elīna Palesčnaja. "Daži no tiem ir atklāti un arī jau aizliegti." Pfasi, kā tos sauc zinātnieki, nav redzami ar acīm, tās ir kā piedevas. Pateicoties to īpašībām tie ir ūdeni un eļļas atgrūdoši. Ikdienišķā veidā tos var sastapt nepiedegošās pannās vai apģērbos, kas atgrūž ūdeni un netīrumus. "Pfasus ne velti sauc par mūžīgajām ķimikālijām, jo sadalīšanās periods ir pat vairākus gadus. Piesārņojums uzkrājas un samazinās lēnām," norāda Elīna Palesčnaja. "Latvijā zinātnieki veic ikgadējo pfasu klātbūtnes monitoringu zivīs un iekšzemes ūdeņos. , Koncentrācijas nav milzīgas, bet nevar teikt, ka viss ir tīrs." Pētījumi liecina, ka zivīs sagaidāma visaugstākā pfasu koncentrācija. Zinātnieki šobrīd mēģina saīsināt oglekļa ķēdi šajos augsti fluoridētos savienojumos, lai samazinātu noārdīšanas periodu. Putekļu ērcītes mūsu mājās Kur putekļi kamoli, tur arī putekļu ērce. Daudzos gadījumos tā arī varētu būt, lai gan ne katrs putekļu slānītis nozīmēs, ka tur dzīvo mazie radījumi. Tomēr putekļu ērcei patīk cilvēka klātbūtne un garšo tā atstātā ēdienkarte, un cilvēkam dažkārt jārēķinās ar ērces atstāto mantojumu, proti, alerģijām. Mazo putekļu ērces organismu un tās lomu cilvēka dzīvē raksturo entomologs Voldemārs Spuņģis. Mazītiņās ērcītes izmērs ir vien 0,2 līdz 0,3 milimetri, tāpēc tā ar aci saskatāma nav. Šis pavisam mazais radījums mūsu ikdienā ieņem svarīgu lomu un var būt arī cēlonis alerģijām. Bet vispirms tuvāk iepazīsim putekļu ērci zooloģijas skatījumā, un entomologs tālāk skaidro to, kāda ir putekļu ērces un putekļu saistība. Reklāmas triki aicina cilvēkus iegādāties īpašus matračus, segas vai spilvendrānas ar smalki sablīvētiem pavedieniem, kas nelaiž cauri putekļu ērces un to ekskrementus. Jā, nelaiž, taču, ja ērču miteklī nemaz nav, šāds matracis nebūs nepieciešams. Turklāt mājās mums ir daudz sintētisko materiālu, kas ērcēm gaužām nepatīk, jo tādā veidā ērces elektrizējas, kājas pielīp pie materiāla, un ērces vairs nevar parāpot. Voldemārs Spuņģis iesaka vispirms vērsties pie ērču pētniekiem jeb akarologiem un, izmantojot putekļu paraugus, saprast, vai jūsu miteklī ērces dzīvo. Bet ar alerģiskām reakcijām gan būs jāvēršas pie ārsta. Vairāk nekā 95% alergēnu uzkrājas ērces izkārnījumos, un dzīves laikā ērces producē vairāk nekā tūkstošiem izkārnījumu daļiņu. Alergēniem nonākot kontaktā ar cilvēka elpceļiem, ādu vai acu gļotādu, tālāk var attīstītes alerģiskas reakcijas. Kādas tās ir un kā sevi pasargāt, par to telefona sarunā turpina pediatre, bērnu alergoloģe Dita Gaidule-Logina.  

Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, uz koplietošanas ceļiem ir parādījušies jauni satiksmes dalībnieki, kam izpratne par ceļu satiksmes noteikumiem un uzvedību uz šiem ceļiem ir stipri miglaina vai nav vispār. Lieki piebilst, ka drošību tas nekādi neuzlabo. Vai ir kādi risinājumi, lai padarītu satiksmi drošāku, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par satiksmes drošību diskutē Rīgas domes satiksmes departamenta Veloinfrastruktūras nodaļas vadītāja vietnieks Oto Ozols, Alternatīvo sporta veidu sporta centra vadītājs Einārs Lansmanis, „Latvian Cycling girls” pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe un drošas satiksmes eksperts Oskars Irbītis. Sazināmies arī ar „Bolt” elektrisko skrejriteņu operāciju speciālisti Latvijā Gerdu Kivlenieci.

Makroaļģes jūras pludmalē cilvēkiem parasti liek saraukt degunu, taču biologi un ķīmiķi uzskata - aļģes ir neizmantots resurss mūsu dabā. Sākot ar kosmētiku un ārstniecību, beidzot ar lopbarību un iepakojumu - aļģes ir universāls augs, kuram ir plašs pielietojums. Zināmais nezināmajā sarunas dalībnieki: Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas insitūtūta vadošais pētnieks, ķīmijas zinātņu doktors Oskars Bikovens un Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Bārda. Raidījumā arī krāsains un aizraujošs stāsts par gļotsēnēm. Rozā, dzeltenas, sarkanas, zaļas, zilas - visādu nokrāsu piciņas, bumbiņas, starainas un žuburainas - tik dažādas un neparastas gļotsēnes ik gadu piesaista arvien vairāk interesentu uzmanību. Zināmais nezināmajā sarunu biedrene Vija Simansone par gļotsēnēm sāka interesēties pirms pāris gadiem un nu jau viņa nosaka gļotsēņu izskatu un to piederību konkrētai sugai ar mikroskopa palīdzību. Agrāk šo organismus pieskaitīja pie sēnēm, jo tās veido sporas, bet tās spēj arī pārvietoties. Pasaulē kopumā ir atklātas vairāk kā 900 gļotsēņu sugu. Viena no zināmākajām gļotsēņu popularizētājām ir Jūlita Kluša pirms diviem gadiem Latvijas Televīzijas sižetā stāstīja, ka Latvijā ir zināmas 160 sugas. Pateicoties interesei par šiem organismiem, ir pieaudzis jaunatklātu sugu skaits. Vija Sīmansone teic, ka nu jau ir zināmas 196 sugas. Vija arī atver klēpjdatoru un rāda man košas attēlus ar gļotsēni kura izskatās kā zilganas ogas dzeltenos kātos. Pateicoties šim izskatam gļotsēnes tikusi pie nosaukuma - Vīnogķekaru badhāmija. Gļotsēnes var atrast jebkurā gadalaikā, protams ziemā jārēķinās, ka tās dus zem sniega segas. Īstens gļotsēņotājs ir bruņojies ar lupu, fotoaparātu un vērīgu aci, bet kā teic Vija Sīmansone, nav jābūt ekspertam, lai pamanītu tās biezāk sastopamās un lielākās sugas mūsu mežos, piemēram vilkpienaines, kas atgādina mazus pūpēdīšus vai ragansviestu, kas izskatās kā dzeltens porolona kažociņš uz kritalas.

Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks daudz, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.  Izraidījums, izsūtījums, trimda un bēgšana – kā un kāpēc cilvēki vēsturē pametuši savas kopienas un ko eksils nozīmējis cilvēkiem dažādos vēstures periodos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un šīs fakultātes zinātniskais asistents, doktorants viduslaiku vēsturē Rūdolfs Reinis Vītoliņš. Otrais pasaules karš maina latviešu žurnālistu dzīvi trimdā Kā trimdas laikā darbojās latviešu periodika, konkrēti, kā Otrā pasaules kara beigās latviešu bēgļu nometnēs iznāca laikraksti un par ko preses rakstīja? Lielais vairums periodikas iznāca Vācijā un pirmais laikraksts bija "Latviešu Balss". Laikraksts sniedza elementāru, ka arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas bijusi darbiniece filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince. "Hamburgā darbojas latviešu būvuzņēmēja Kārla Rušhes būvfirma, kas nodarbina latviešu amatniekus un strādniekus. Pašlaik firma meklē šādus darbiniekus: mūrniekus, namdarus, galdniekus, būvstrādniekus, mūrnieku un namdaru darbiem." "Altgardes mazajā pilsētā iekārtota nometne Baltijas valstu bēgļiem. Dzīves apstākļi ļoti labi, jo nometne atrodas kādas bijušās ārzemnieku nometnes vietā. Nometņotājiem ir ne tikai moderna un ērta virtuve, bet arī plaša ēdamzāle ar savu trauku inventāru." "1. jūlijā Altgardes latvieši sarīkoja dzejnieka K. Skalbes piemiņas vakaru. To ar dziesmām kuplināja arī nometnes koris. Pateicoties iedzīvotāju uzmanībai, nometnē visur manāma liela kartība, par ko vietējais angļu komendants izteicis savu pateicību." Tās ir ziņas no izdevuma "Saule" 1945. gada 11. jūlijā. Laikā no 1944. gada, kad Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā parādījās pirmie latviešu bēgļi, līdz 1950. gadam, kad nometnes sāka likvidēt un latvieši devās tālāk uz savām jaunajām mājvietām, šajās bēgļu nometnēs tika izdoti ap 320 laikrakstu. Filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince ir izlikusi vairākus laikrakstus, var redzēt, cik ļoti dažādi gan satura, gan iespieddarbu kvalitātes ziņā tie ir. 

Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju. 5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā. Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināja pagājušajā rudenī. Pirms tam, 2016. Gadā, jau bija iznācis Serhija Žadana romāns „Džezs pār Donbasu”,  un trīs gadus vēlāk – romāns „Mezopotāmija”. „Mezopotāmijas” tulkošanā līdzdalīgs ir arī Māris Salējs, viņš atdzejoja romānā ietvertās dzejas rindas. Šobrīd, būdams arī Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts, Māris Salējs fondos meklē latviešu un ukraiņu dzejnieku sadarbības faktus, gatavojoties nākamajā nedēļā muzeja tikšanās telpā “Tintnīca” gaidāmajai sarunai par abu nāciju dzejnieku solidaritāti. Taču arī Māra Salēja „Facebook” profils darbojas kā ziņu lenta, kur viņš publicē nepastarpināti no Ukrainas saņemtas ziņas, arī atdzejojumus, kas ļauj mazliet citā rakursā uzzināt par tur notiekošo. Sociālajos tīklos Māris Salējs publicē ukraiņu dzejnieku te un tagad tapušo dzejoļu nekavējoši veiktus atdzejojumus. Mana pateicība tulkotājiem par iespēju vismaz mēģināt aptvert karu, lasot ukraiņu literatūru. Tam, kurš iepazinis literatūru, piemīt privilēģija paplašināt medijos skanošo aktuālo ziņu uztveri ar ukraiņu rakstnieku, dzejnieku klātbūtnē izdzīvoto sajūtu dziļumu. Tamāra Horiha Zerņa „Meitiņa” “Sajūsmināja” varbūt pat nav īstais vārds, grāmata paņēma pie rīkles. “Meitiņa” latviski iznāca pirms pusgada, taču izlasīju to tikai tagad, kara Ukrainā pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle, vēlmē sagremot neaptveramo ziņu par izcēlušos karu, tīši no plaukta ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās, taču tamāras Horihas Zerņas “Meitiņa” man uzdāvināja visspēcīgāko dzīvības spēka uzvaras pār ieročiem apliecinājumu Tamāras Horihas Zerņas romāna „Meitiņa” darbība norisinās, nu jau jāsaka – iepriekšējā kara laikā, 2014. gadā Doņeckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nepaveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē, māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt ārzemēs, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doņeckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem kritērijiem – viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi pabeidz skolu un iziet pie vīra. Kādā brīdī galvenā varone atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka meitiņai nav vīra, viņa izšķiras par drosmīgu rīcību – sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Vāka anotācijā var lasīt, ka romānā ir daudz kas no rakstnieces pašas pieredzētā: Intervijas fragments ar Tamāru Horihu Zerņu Ukrainas televīzijā atklāj, ka viņas romāna prototipi ir ļoti īsti, reāli cilvēki: „Man bija spēcīgs prototips galvenajai varonei, taču arī citi stāsti tapa sarunājoties ar cilvēkiem, tas bija kā apzināti veikts, varbūt žurnālistikas, pētījums.” Pārsteidz tas, ka „es literatūrā” pārvērts tas, kas liekas, skatoties ziņas, notiek šobrīd. 2020. gada festivālā „Prozas lasījumi” izskanēja rakstnieces eseja, tā publicēta arī interneta žurnālā „Punctum”. Tajā Tamāra Horiha Zerņa raksta: „Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.” Un vēl viens citāts no intervijas – “es gribēju saprast kā viss sākās. Kurā brīdī miera dzīve beidzās un sākās karš. Kā milzīgās cilvēku masās notika lūzums, kas viņu dzīvi izmainīja uz visiem laikiem.” Intervētājs Andrejs Alohins kopā ar Tamāru Horihu Zerņu šai sarunā atceras arī Krimas aneksijas pieredzi, personīgi viņam milzīgs pārsteigums bijis, no kurienes pēkšņi saradies tik daudz prokrieviski noskaņotu cilvēku. Šis jautājums aktuāls ir arī šobrīd Latvijā. Un traģiskākais, ka mēs paši neapzināmies, nepamanām okupācijas sekas un paliekas. Kara Ukrainā pirmajās dienās Māra Poļakova inicēja vēstuli Valsts Valodas centram, ar aicinājumu pārskatīt latviešu valodā Ukrainas pilsētu nosaukumus bez Krievijas impērijas uzslāņojuma valodā. Šobrīd izmaiņas ir veiktas. Sāpīgi to atzīt, bet karš darbojas kā katalizators lēmumu pieņemšanai, kā iedvesma rakstniekiem. Taču notiek arī labas lietas. Serhijs Žadans Jau minēju – ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans marta sākumā nominēta Nobela prēmijai literatūrā. 2016. gadā, pēc pirmā Žadana latviski tulkotā romāna „Džezs pār Donbasu” iznākšanas, rakstnieks arī viesojās Rīgā. Tikšanās Kaņepes kultūras centrā bija patiešām spilgta, jo, pirmkārt, Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis. Studējis vācu filoloģiju,  raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā. Viņš ir ne tikai dzejnieks, rakstnieks, publicists,  bet arī tiešai savu ideju sludināšanai viņš izmanto mūziku, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku. Dzejā viņu salīdzina ar serbu Kusturicu, jo Žadans ir dzejnieks, kurš būdams dziļi sakņots Ukrainas nacionālajā kultūrā, ir attiecies no nacionāliem štampiem. Vēl šajās dienās viņs Harkivā studijā ierakstīja dziesmu. Dziesma neparasti liriska ska grupai, bet šobrīd laikam tā vajag. Mazliet patētikas šobrīd nav bezgaumība. Māra Poļakova pārstāsta dziesmas tekstu: „Piemini visus tos, kam šobrīd grūti, kam laiks ir apstājies kā sirds. Pirms iešanas ārā pēdējoreiz ievelc dūmus. Tev tagad tas viss būs jānēsā: šis ziemas niknums un marta upes, šo seno nepieciešamību palikt cilvēkam. Mēs to visu iegaumējam uz mūžīgiem laikiem. Mums ar šo zemi ir jādzīvo tālāk.” Atšķirībā no labticīgās Eiropas, šķiet, Ukraina skaidri apzinājās tālākas karadarbības iespējamību jau kopš 2014. gadā, viņiem bija īsta kara pieredze, un arī laiks savā prātā saprast, šo pieredzi izdzīvot. Dzima brīva cilvēka pašapziņa, par kuru šobrīd ukraiņus apbrīno visa pasaule.