Podcasts about baltijas

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis publiski aicina uz miera procesu, Putins noraida viņa tikšanās piedāvājumu. Tramps cer panākt mieru ar Irānu, bet atsākusies tieša karadarbība starp Irānu un Izraēlu. Armēnijā parlamenta vēlēšanās uzvarējusi premjera Nikola Pašinjana partija "Pilsoniskais līgums". Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. Mēģinot pārliecināt Kremļa apsēsto Pagājušās ceturtdienas, 4. jūnija, vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar publisku vēstuli agresorvalsts vadonim Putinam. Liela daļa no teksta veltīta pašreizējās situācijas raksturojumam, uzskaitot argumentus, kāpēc kara turpināšana nav Krievijas un arī tās valdnieka interesēs, un aicinot viņu sēsties pie sarunu galda. Tonis ir tiešs, pat skarbs, taču Ukrainai nepārprotami ir uz tādu tiesības, ievērojot, ka tās īstenotais lidrobotu karš šobrīd liek runāt par iespējamu lūzumu karadarbības gaitā. Melnu dūmu mutuļi pār Sanktpēterburgu tieši starptautiskā ekonomikas foruma norises dienā, pamatīgi zaudējumi Krievijas Baltijas flotes munīcijas krājumiem un no ierindas izsista korvete, lielā mērā paralizētas autotransporta un dzelzceļa komunikācijas ar Krimu, kas jau izpaužas kā ass degvielas deficīts okupētajā pussalā. Tomēr tas viss joprojām nav pietiekami pārliecinošs arguments Kremļa saimniekam, kurš, atbildot uz vēstījumu no Kijivas, paziņoja, ka šobrīd neredzot jēgu tikties ar prezidentu Zelenski, un atkārtoja jau labi zināmās prasības par Krievijas vēl neieņemtu Ukrainas teritoriju atdošanu. Prezidenta Zelenska vēstulē piesaukta arī Savienoto Valstu praktiskā atteikšanās no miera centieniem Ukrainas sakarā un Eiropas iespējamā iesaistīšanās. Kā apliecinājums tam bija Ukrainas vadītāja svētdienas vizīte Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Četrinieks deklarēja piecus priekšnoteikumus taisnīgam un ilgstošam mieram: tūlītējs un pilnīgs pamiers, karadarbības apturēšana pie esošās saskares līnijas, stingras un juridiski saistošas drošības garantijas Ukrainai, ko nodrošinātu starptautisku spēku klātbūtne, Ukrainai nodarīto zaudējumu kompensēšana, no kā būs atkarīga Krievijas aktīvu atsaldēšana, kā arī Eiropas drošības interešu ievērošana un Eiropas Savienības un NATO līdzdalība ikvienā sarunu aspektā, kas skar šīs struktūras. Savukārt vakar, 9. jūnijā, Tallinā Ukrainas līderis tikās ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieka premjerministriem. Partneri izteica atbalstu Ukrainas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, taču galvenais samita akcents bija sadarbība pretstāvē Krievijai, sevišķi – pēdējā laikā aktuālajā pretgaisa aizsardzības aspektā. Kā nozīmīgs solis šai ziņā tiek atzīmēti Tallinā noslēgtie Ukrainas aizsardzības sadarbības līgumi ar Igauniju un Latviju. Miera optimists Tramps Vakar, runājot ar reportieriem Ņujorkā, prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka vienošanās par mieru ar Irānu tikšot panākta tuvāko divu trīs dienu laikā. Tā būšot ļoti laba vienošanās, pauda Baltā nama saimnieks, pēc kam tikšot atbloķēts Hormuza šaurums un Irāna izdošot savus bagātinātā urāna krājumus. No vienas puses, pēdējās nedēļās medijos tiešām parādījās signāli par to, ka sarunās starp Vašingtonu un Teherānu, kas notiek ar Pakistānas, Kataras un Omānas starpniecību, izstrādāts zināms mierlīguma ietvars. Taču tikuši minēti arī vairāki aspekti, kuros Irāna paliek striktās pozīcijās, proti – tā nevēlas principā atteikties no urāna bagātināšanas iespējas nākotnē, vēlas saglabāt kontroli Hormuza šaurumā arī pēc karadarbības beigām un vēlas, lai daļa no vienošanās būtu arī karadarbības pārtraukšana pret kustību „Hezbollah” Libānā. Pie tam tieši pēdējās dienās notikusi karadarbības eskalācija. Svētdien Izraēlas gaisa spēki deva triecienu „Hezbollah” objektiem Beirutā, uz ko reaģēja Irāna, raidot pret Izraēlu lidrobotu vilni. Atbilde bija Izraēlas aviācijas uzlidojumi aizsardzības infrastruktūras objektiem Irānā. Tādējādi pirmo reizi kopš aprīļa Irāna un Izraēla apmainījās savstarpējiem triecieniem. Pirmdien pēcpusdienā, pēc Donalda Trampa paustās nepatikas par notiekošo, pretinieki aktīvu apšaudīšanos pārtrauca, taču vakar Izraēlas aviācija jau atkal bombardēja „Hezbollah” objektus Libānā – šoreiz Tīras pilsētā, no kurienes bēga tūkstošiem iedzīvotāju. Visbeidzot vakar savstarpējiem triecieniem apmainījās Irāna un Savienoto Valstu spēki Persijas līča rajonā. Viss sākās ar to, ka Irānas lidrobots virs līča notrieca amerikāņu helikopteru; apkalpe tika sekmīgi izglābta. Atbildot uz to notika Savienoto Valstu gaisa spēku uzlidojums pretgaisa aizsardzības iekārtām, savukārt Irāna raidīja lidrobotus pret amerikāņu bāzēm Kuveitā un Bahreinā. Pēc visa notikušā nākas šaubīties, vai no aprīlī panāktās ugunspārtraukšanas kaut kas vairs ir palicis pāri, taču Donalda Trampa optimismu drīza miera sakarā tas, vismaz šķietami, nespēj mazināt. Armēnijas vēlēšanu ģeopolitiskās likmes Svētdien, 7. jūnijā, notikušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas pamatoti tika uzlūkotas kā šīs Aizkaukāza valsts ģeopolitiskās izšķiršanās moments. Apstākļu spiesta, Armēnija līdz nesenam laikam paļāvās uz Krieviju kā savu galveno stratēģisko partneri, taču rūgti vīlās, kad Maskava neko nopietnu nepasāka, lai novērstu Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē. Tā nu Erevānai nācās norīt krupi un slēgt vienošanos ar spēcīgāko kaimiņvalsti, kur starpnieka lomā iejutās nevis Kremļa saimnieks Putins, bet gan ASV prezidents Donalds Tramps. Daudziem Armēnijā tā joprojām ir sāpīga un nepieņemama piekāpšanās, un varēja lēst, ka premjerministram Nikolam Pašinjanam nebūs viegli aizlāpīt šo plaisu savā reputācijā. Tomēr viņa izvēle – ciešāku saišu būvēšana ar Eiropas Savienību, distancējoties no līdzšinējā sabiedrotā Krievijas – izrādījās pareiza. Vēlēšanās Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskais līgums” ieguva gandrīz pusi vēlētāju balsu un līdz ar to – parlamenta vairākumu. Kremlis, protams, darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu. Pagājušā gada beigās tika nodibināta partija „Stiprā Armēnija”, kuru vada miljardieris Samvels Karapetjans – Gruzijas oligarha Bidzinas Ivanišvili līdzinieks, kurš arī savu bagātību sarūpējis pamatā Krievijā. Partijas kampaņa tēloja premjeru Pašinjanu kā nodevēju, kurš vainojams pie Arcahas zaudēšanas un tagad velk savu dzimteni uz pagrimušajiem Rietumiem, prom no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. „Stiprajai Armēnijai” ir ciešas saiknes ar tām Armēņu Apustuliskās baznīcas aprindām, kuras pēdējā laikā aktīvi iesaistījušās politiskajos procesos opozīcijas pusē. Karapetjana sekotāji uztur vēstījumu, ka vienīgā Armēnijas cerība ir draudzība ar Krieviju, savukārt Pašinjana piedāvātā eiropeiskā orientācija draudot ar pakļaušanu Turcijai. Šādi motīvi, protams, rod dramatisku atbalsi armēņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Ar līdzīgu vēstījumu startēja vēl viens opozīcijas bloks „Armēnijas alianse” un tās līderis Roberts Kočarjans. Krievija pamatīgi ieguldījās, lai panāktu Pašinjana sakāvi. Dezinformācijas kampaņa, kuru īstenoja gan apmaksāti mediji, gan botu tīkli, tiek raksturota kā otrs jaudīgākais Kremļa īstenotais vēlēšanu ietekmēšanas mēģinājums, atpaliekot tikai no pagājušā gada Moldovas parlamenta vēlēšanām. Vēl viens paņēmiens bija Krievijā dzīvojošo Armēnijas pilsoņu nogādāšana dzimtenē, lai viņi nobalsotu par promaskaviskajiem spēkiem. Kā redzams, pūles izrādījušās teju veltas. „Stiprā Armēnija” ieguva apmēram 23,5 procentus, „Armēnijas alianse” – nepilnus desmit procentus balsu. Tiesa, „Pilsoniskajam līgumam” pietrūkst mandātu konstitucionālajam vairākumam, un tas var apgrūtināt galīgo izlīgumu ar Azerbaidžānu. Armēnijas konstitūcijas preambulā ir atsauces uz pagājušajā gadsimtā tapušiem tiesiskiem aktiem, kuros piesauktas pretenzijas uz šo reģionu, un Azerbaidžāna pieprasa šo fragmentu izslēgšanu no pamatlikuma. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Ministru prezidents Andris Kulbergs (Aapvienotais saraksts) Tallinā piedalās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības formāta NB8 līderu sanāksmē, tur ieradies arī Ukrainas prezindets Volodimirs Zelenskis ar kundzi. Koalīcijas partijas vienojušās samazinātās akcīzes nodokļa likmes dīzeļdegvielai saglabāt līdz šā gada beigām. Stiprināt, saglabāt esošo kursu vai vājināt – šādas izvēles priekšā, pēc pētnieku domām, šobrīd atrodas Latvijas pensiju sistēma.  Saeimā piesardzīga attieksme pret Tiesībsardzes ieteikumu likvidēt bāriņtiesas. Saeimā vērtē e-cigarešu depozīta sistēmas ieveišanai nepieciešamos likuma grozījumus.

Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs uzskata, ka kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai stāsts par pagātni. Tas ir arī par cilvēkiem, kuri šodien glābj, atjauno un piešķir jaunu dzīvi pilīm un muižām, veidojot tās par kultūras, tūrisma un kopienu centriem. Latvijā nav viena precīza skaita, kas atbildētu uz jautājumu, cik pilu un muižu valstī ir bijis. Gadsimtu gaitā tās pārbūvētas, paplašinātas, apvienotas vai zudušas, taču kultūrvēsturiskais mantojums joprojām saglabājas daudzviet Latvijā. Par tā nozīmi, saglabāšanas izaicinājumiem un cilvēkiem, kuri vēsturiskajām ēkām dod otru elpu, intervijā Lienei Jakovļevai stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs. Vēsture nav pagātne – tā ir šodienas stāsts Lai gan no malas var šķist, ka interese par pilīm un muižām saistīta tikai ar pagātnes izpēti, Roberts Grinbergs uzsver – šī joma ir pārsteidzoši dinamiska. «Man tas ir stāsts par to, kā mūsdienu notikumus un procesus ieraudzīt caur vēsturisko notikumu prizmu,» atzīst Roberts Grinbergs. Nesen viņš atgriezies no Vācijas, kur apmeklējis Meklenburgas un Pomerānijas reģiona pilis un muižas. Šādi braucieni ļauj salīdzināt Baltijas un Vācijas pieredzi, vērot līdzīgas attīstības tendences un meklēt kopīgus risinājumus kultūras mantojuma saglabāšanā. No padomju laika posta līdz atjaunošanas stāstiem Daudzas Latvijas muižas un pilis padomju gados tika pielāgotas pavisam citām vajadzībām – tajās ierīkoja skolas, saimniecības ēkas vai citas institūcijas. Tomēr Roberts Grinbergs uzsver, ka daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt ēku kultūrvēsturisko nozīmi, mantojums saglabājies. Turpretī citviet tas ticis iznīcināts vai zaudēts. Taču arī šķietami pazudušas vērtības mēdz atgriezties. Nereti šķūņos, bēniņos vai saimniecības ēkās tiek atrastas vēsturiskas mēbeles, mākslas darbi vai citi priekšmeti, kas desmitgadēm ilgi bijuši aizmirsti. «Nekas nav zudis. Tas viss vēl ir tepat, tikai dažkārt uz laiku pazudis no cilvēku apziņas,» uzskata Grinbergs. Pēdējo 25 gadu laikā – būtisks izrāviens Latvijas Piļu un muižu asociācija šogad atzīmē 25 gadu jubileju. Atskatoties uz paveikto, asociācijas prezidents secina, ka ceturtdaļgadsimta laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas. Divtūkstošo gadu sākumā tikai veidojās izpratne, ka kultūrvēsturiska ēka var kļūt par tūrisma galamērķi. Starp pirmajiem veiksmīgajiem piemēriem Roberts Grinbergs min Kukšu muižu, kas kļuva par vienu no pionieriem kultūras tūrisma un viesmīlības jomā. Vēlāk attīstības impulsu deva arī Rīgas koka apbūves kvartālu atjaunošana, īpaši Kalnciema kvartāls, kas iedvesmoja cilvēkus pievērsties vēsturisko ēku atdzimšanai arī ārpus galvaspilsētas. Par vienu no veiksmīgākajiem jaunākās paaudzes piemēriem Grinbergs sauc Abgunstes muižu, kas pēdējos gados kļuvusi par populāru kultūras un pasākumu norises vietu. Jauna tendence – muižas atjauno draugu kopienas Pēdējos gados parādījusies vēl viena tendence – vēsturisko ēku atjaunošanā iesaistās nevis viens īpašnieks, bet draugu un domubiedru grupas. Šādos projektos cilvēki apvieno resursus un idejas, veidojot koprades telpas, kultūras centrus un dažādus sabiedriskus projektus. «Nav svarīgi, vai tur ir viesnīca, restorāns vai vienkārši dzīvojamā telpa. Galvenais, ka mantojums tiek saglabāts,» uzsver Grinbergs. Kad bijušie skolēni glābj savu skolu Īpaši emocionāli esot stāsti par vēsturiskajās muižās ierīkotajām skolām. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ daudzas lauku skolas tiek slēgtas, taču arvien biežāk bijušie skolotāji vai absolventi nevēlas pieļaut, ka viņu skolas ēka aiziet bojā. Viņi iegādājas ēkas, iesaistās to apsaimniekošanā vai palīdz attīstīt tūrisma un kultūras aktivitātes. «Kamēr ir cilvēki, kuriem šīs vietas rūp, tikmēr būs arī nākotne šiem objektiem,» saka Roberts Grinbergs. No Ventspils līdz doktora studijām mākslas vēsturē Pats Roberts Grinbergs sevi dēvē par kurzemnieku ar dziļām saknēm. Viņa dzimtas vēsture saistīta ar Popes muižas apkārtni, taču interese par muižām un vēsturi nav radusies bērnībā. Tieši pretēji – bērnībā viņš Popes muižu uztvēris vienkārši kā skolas ēku. Pēc studijām kultūras vadībā un menedžmentā viņš turpināja izglītību vēsturē, bet šobrīd studē doktorantūrā mākslas vēsturē. «Man ir svarīgi redzēt šo tēmu daudzpusīgi. Muižniecības vēsture nav tikai vēsture – tā ir arī arhitektūra, māksla, mūzika un cilvēku stāsti,» viņš skaidro. Kā divi dzīvokļi Ķengaragā papildināja Rundāles pils muzeju Viens no pēdējo gadu neparastākajiem Roberta Grinberga profesionālajiem stāstiem saistīts ar grāmatu kolekcionāru Konstantīnu Tihomirniju. Pēc kolekcionāra nāves viņa mantinieku rīcībā palika vairāk nekā 6000 vērtīgu sējumu, kas glabājās divos dzīvokļos Ķengaragā. Grinbergs rosināja Rundāles pils muzejam uzsākt sarunas ar ģimeni, un rezultātā visa kolekcija nonāca muzeja krājumā. Pētot grāmatas, atklājās, ka tajās ir ievērojami vairāk Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bibliotēkas eksemplāru, nekā iepriekš bija zināms. «Muzejs bija patiesi pārsteigts. Tas bija nozīmīgs papildinājums Latvijas kultūras mantojumam,» viņš stāsta. Vēl daudz kas gaida atklāšanu Roberts Grinbergs ir pārliecināts, ka daudz vērtību joprojām atrodas privātās mājās, bēniņos un šķūņos.  Tieši tāpēc publiskie stāsti par atrastajiem priekšmetiem nereti iedvesmo arī citus pārskatīt ģimenes mantojumu un meklēt vēstures liecības savā īpašumā. Viņš min piemēru par ģimeni Saulkrastos, kas muzejam nodevusi vēsturiskas bīdermeijera mēbeles, kuras gadiem ilgi glabājušās mājās bez skaidras izpratnes par to vērtību. Ne visas muižas sagaida glābējus Tomēr situācija nav tikai optimistiska. Latvijā joprojām ir daudz pamestu un degradētu kultūras pieminekļu. Nereti īpašnieki gadiem gaida iespēju objektus pārdot par ievērojami augstāku cenu, neveicot nekādus saglabāšanas darbus. «Potenciāls ir milzīgs, bet īpašnieki dažkārt gaida labākus laikus. Tā rodas situācija – pašam nevajag, bet citiem arī netiek dota iespēja,» saka Grinbergs. Piļu un muižu festivāls aicina doties ceļā Vasarā Latvijas Piļu un muižu asociācija turpina tradicionālo piļu un muižu apceļošanas iniciatīvu, kas šogad pārtapusi par festivālu. Apmeklētāji tiek aicināti ne tikai iepazīt kultūrvēsturiskos objektus, bet arī veidot foto galerijas un dalīties savos iespaidos. Fotogrāfijās jāfiksē noteikti elementi – piemēram, pils tornis, muižas kaķis, kamīns vai citi organizatoru izvirzītie objekti. «Svarīgi ir vienkārši doties ceļā. Daudzas vietas vēl aizvien gaida savus atklājējus,» saka Roberts Grinbergs. Kultūras mantojums ir cilvēku stāsts Runājot par nākotni, Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents uzsver, ka kultūras mantojuma saglabāšana nav tikai īpašnieku vai muzeju uzdevums. Tajā var iesaistīties ikviens – arhitekts, vēsturnieks, uzņēmējs vai vienkārši interesents, kurš vēlas palīdzēt ar zināšanām, laiku vai atbalstu. «Varbūt nevajag pašam kļūt par muižas īpašnieku. Pietiek paskatīties apkārt, iesaistīties un palīdzēt saglabāt to, kas mums jau ir,» viņš saka.

Rīgas rajona tiesa Jūrmalā imunologam Jevgēnijam Ņikiforenko par seksuālu vardarbību pret pacientēm piespriedusi 13 gadu cietumsodu un septiņu gadu liegumu strādāt par ārstu. Prokurore iepriekš lūdza tiesu piemērot par gadu ilgāku cietumsodu. Pēc pilna sprieduma sagatavošanas to būs iespējams pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā. Ņikiforenko ir Latvijā pirmais zināmais ārsts, kurš tiek tiesāts par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tiesas procesa laikā savu vainu viņš neatzina, un arī šodien no komentāriem medijiem atteicās.  Šīs lietas izmeklēšana tika sākta pēc tam, kad Latvijas Radio sadarbībā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centru „Re:Baltica” ziņoja par vairākām sievietēm, kas imuno-loga veiktās darbības vērtēja kā seksuālu izmantošanu.

Seksuālā vardarbībā pret pacientēm apsūdzētajam imunologam Ņikiforenko – 13 gadi cietumā. Eiropas Komisija mudina Latviju un arī pārējās Baltijas valstis aktīvāk strādāt pie dzelzceļa līnijas „RailBaltica” īstenošanas. Dienu pēc spēcīgajiem Krievijas uzbrukumiem Ukrainai iepriekš nepieteiktā vizītē Kijivā ieradies NATO ģenerālsekretārs Marks Rute. Ministru prezidents darbā ar pašvaldībām izvirza trīs prioritātes: sakārtot finanšu izlīdzināšanas modeli, atbalstīt Latvijas austrumu pierobežu un mazināt birokrātisko slogu. Nevalstiskās organizācijas bez bažām varēs turpināt ziedot Ukrainai bruņojumu.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka. Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964). Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu. Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu. Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā. Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju. Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi. Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru. Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904). Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur  joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga. Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905) Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā. Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti. Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka. Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā  papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).

Šodien, 27. maijā, Rīgā norisinās otrais starptautiskais Dronu samits. Jauno Sēlijas poligonu militārajām mācībām nākotnē izmantos arī Nīderlandes bruņotie spēki. Saeimas par izglītību atbildīgajā komisijā arī spriests, kā nodrošināt mācības arī apraudējuma apstākļos un vai skolās iespējams ievērot drošības rekomendācijas. Baltijas valstu neatliekamās medicīnas nozares pārstāvji plāno ciešāk sadarboties.

Latvijas hokeja izlase iekļūst pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā. Lietuvā šodien ieradusies Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura Viļņā tiekas ar Baltijas valstu prezidentiem. Būt vai nebūt pašvaldības plašākām iespējām noraidīt vai atbalstīt vēja parku būvniecību savās teritorijās – par šo jautājumu sprieda Saeimas Valsts pārvaldības un pašvaldības komisijas sēdē. Aicina vairāk iesaistīt nevalstiskās organizācijas informācijas nodošanai iedzīvotājiem par krīzes situācijām.

Nesen kā noslēgusies Baltijas Vizuālā teātra skate, kas pirmo reizi norisinājās Latvijā. Jau iepriekšējā nedēļā uz studiju aicinājām Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un teātra kritiķi Kitiju Balcari, jo joprojām turpinās diskusijas par to, kas ietilpst zem jēdziena vizuālais teātris. Sarunu par šo tēmu ir vērts turpināt, tāpēc devāmies arī uz izrādēm, lai šo vizuālo teātri izpētītu vairāk. Kāpēc teātris, kurā runātais teksts iegūst mazāku nozīmi, ir piemērots mazuļiem un bērniem, kuriem šī, iespējams, ir pirmā satikšanās ar teātri? Un kāpēc skatītājiem nevajadzētu baidīties no dažādām laikmetīgā teātra formām? Sekojot akordeona skaņām, ko spēlē somiete Rosa Halme, Latvijas leļļu teātrī sākās Baltijas Vizuālā teātra skate. Varētu rasties jautājums - ja jau Baltijas skate, kāpēc izrāžu sarakstā ir arī tālāku ziemeļu kaimiņu darbi? Tas tāpēc, ka šīs izrādes, kurai dots nosaukums “Babygonia”, režisore Anna Ivanova Somijā attīstījusi vizuālā teātra tradīcijas, un viņu paņēmienus ir vērtīgi pārādīt arī citu valstu teātra ļaudīm. “Babygonia” uz skatuves iedzīvinātā darbība šoreiz vairāk atgādina sajūtu, kāda rodas bērnu gultiņā. Virs aktrisēm un bērniem lidinās rotaļlietas, kādas parasti mēdz iekārt virs gultiņām, lai mazuļiem būtu iespēja tās aplūkot. Šoreiz krāsainie un čaukstošie elementi, kas atgādina jūras iemītniekus, nolaižas arī zemāk, lai bērni tos varētu aplūkot tuvāk un aptaustīt. Pusstundu ilgā performancē dāmas kopā ar mazajiem skatītājiem iepazīst pasauli, it kā spēlējoties un vienlaikus iedzīvinot ārkārtīgi sirsnīgu atmosfēru, kas, šķiet, arī pieaugušos aizved atpakaļ bērnībā.

Sestdien, 23. maijā, noslēdzās 79. Kannu kinofestivāls. Festivāla galvenā balva – "Zelta palmas zars" – tika piešķirta rumāņu kinorežisora Kristiana Mundžiu filmai "Fjords". Bet arī Latvijai bijuši vairāki zīmīgi notikumi – starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Uļa", aizvadīta industrijas diskusija "Why the Baltics? Co-Producing and Connecting with Baltic Talent". "Ir patiesi iedvesmojoši klātienē redzēt un apzināties, ka patiesībā viens no šī festivāla lielākajiem režisoriem ir latvietis Gints Zilbalodis," tā  aktieris Kārlis Arnolds Avots piezīmēs pēc Kannām "Kinorakstos".  Kulturas rondo sarunājas Nacionālā kinocentra direktore Dita Rietuma un kinokritiķe Kristīne Simsone. Ierakstā uzklausām producenti, studijas "White Picture" dibinātāju Alisi Ģelzi. Mūs, protams, vairāk interesē, kā uzņēma filmu "Uļa" un norises Baltijas paviljonā. Runājam ne tikai par filmām, iespaidiem un latviešu kino nākotni, bet arī par krievu režisora Andreja Zvjaginceva teikto ceremonijā, saņemot festivāla "Grand Prix" par filmu "Mīnotaurs".     

Vakar, 21. maijā, visnotaļ iespaidīgā ceremonijā “Gaso” gāzes tornī Rīgā tika pasniegta Latvijas Dizaina gada balva, suminot labākos dizaina darbus produktu, pakalpojumu, komunikācijas, vides un digitālo risinājumu kategorijās. Grand Prix saņēma Expo 2025 Baltijas paviljona "We Are One" dizains un tā autoru komanda.  Dienu pēc apbalvošanas ceremonijas par procesiem dizainā spriežam kopā ar laureātu, žūrijas un Latvijas Dizaina centra pārstāvjiem. Kultūras rondo viesi: Latvijas Dizaina centra vadītāja Dita Danosa, Vides dizaina kategorijas un Grand Prix ieguvēja – Expo 2025 Baltijas paviljona “We Are One” dizaina autoru komandas pārstāvis Eduards Bernaerts no arhitektu biroja “7.a.m”, kas paviljonā bija atbildīgs par arhitektūru, arī pakalpojumu kategorijas uzvarētājs – Biometriskais maks “Handwave” pārstāvis – Mārcis Miķelsons-Germs. “Virzība” ir Latvijas Dizaina gada balvas 2026 vadmotīvs, uzsverot dizaina procesa nozīmi. Aizvadīta ar žūrijas ekspertu pieredzes stāstiem, ar finālistu prezentācijām un apbalvošanas ceremoniju piepildīta nedēļa.  Latvijas Dizaina gada balvas (LDGB) finālā no 55 nominantiem iekļuvis 21 darbs: seši darbi produktu un vides dizaina kategorijās, pieci darbi komunikācijas dizaina kategorijā un divi darbi pakalpojumu un digitālo risinājumu kategorijās. 20. maijā visi finālisti klātienē prezentēja savus darbus fināla žūrijai, kas lēma par katras kategorijas uzvarētāju, kā arī "Grand Prix" un "Jaunā dizainera" balvas ieguvējiem.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.” Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām. Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība. Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.” Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905). Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”. Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu. Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja: “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.” Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā. Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vizīti Ķīnā. Naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. ASV kara sekretārs Pīts Hegsets apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Aktualitātes analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis un politologs Andis Kudors. Maskava dūmos Naktī no 13. uz 14. maiju agresorvalsts Krievija vērsa pret Ukrainu kārtējo slepkavniecisko lidrobotu un raķešu triecienu. Šīs reizes asiņainā bilance ir 27 nogalināti mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 24 vienā Kijivas adresē, kur raķete ietriecās daudzstāvu dzīvojamajā mājā. Tāpat ir desmiti ievainoto, bojāta energoapgādes un transporta infrastruktūra. Tā Kremļa diktators atmaksā Ukrainai par pazemojumu, kuru viņam nācās piedzīvot 9. maijā, kad iespēja netraucēti rīkot parādi Sarkanajā laukumā tika izkaulēta ar Donalda Trampa starpniecību. Taču tie laiki, kad Kremlis varēja nesodīti terorizēt Ukrainu, ir pagātnē. Avoti min, ka naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. Sevišķi iezīmīgi ir tas, ka viens no galvenajiem mērķiem bija Maskava un tās apkārtne, kuru Krievijas pretgaisa aizsardzība sargā sevišķi centīgi ne vien īpašajos datumos, bet arī ikdienā. Kā apgalvo Maskavas apgabala vadība, apmēram 120 lidroboti esot notriekti, taču pietiekami daudzi tomēr tika līdz mērķim. Postījumi nodarīti stratēģiski nozīmīgajām mikroelektronikas ražotnēm Zeļenogradas pilsētā, raķešu ražošanā iesaistītajai rūpnīcai „Raduga” Dubnā, aizdedzināta Maskavas Naftas pārstrādes rūpnīca Kopotņā un degvielas rezervuāri Durnovo pilsētā. Tāpat ukraiņu lidrobotu trieciens izraisījis plašu ugunsgrēku vienā no lielākajām Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām Rjazaņā. Vairākos gadījumos ukraiņu lidroboti trāpījuši arī dzīvojamajām ēkām, ir pieci bojāgājušie, tai skaitā kāds indiešu viesstrādnieks. Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma neapšaubāmi ir visnopietnākā visā valstī, ja neskaita vadoņa Putina ārpilsētas rezidences apkārtni Valdaja augstienē. Tomēr ukraiņu trieciens izrādījies ļoti labi plānots, atrodot sistēmā robus. Tas vēlreiz apliecina modernās karadarbības patiesību, ka dārgas un tehniski sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti netiek galā ar lētu un salīdzinoši vienkārši izgatavojamu lidrobotu spietiem. Maskavas un tās apkārtnes iedzīvotājos šī jaunā realitāte ar karu, kurš beidzot pieklauvējis arī pie viņu durvīm, izraisījusi paniku, sašutumu un vaicājumus par to, vai vadonis Putins vispār esot lietas kursā par situāciju. Pekinas vizīšu konveijers Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pagājušās nedēļas vizīti Ķīnas Tautas republikā. Aizokeāna viesim tika izrādīta visa pienācīgā cieņa, taču, runājot par nozīmīgākajiem divu pasaules superlielvalstu attiecību aspektiem, nekāda būtiska attīstība nav panākta. Ir gan arī komentētāji, kā, piemēram, izdevuma „Guardian” citētais konsultāciju kompānijas „Asia Group” līdzstrādnieks Džordžs Čens, kuri pauž, ka pats vizītes fakts un ciešāka dialoga atjaunošana starp Baltā nama saimnieku un Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu ir zināms sasniegums. Šī brīža aktuālais temats, protams, ir konflikts Tuvajos Austrumos un bloķētais Hormuza jūrasceļš, no kā cieš arī Ķīnas ekonomika. Pēc visa spriežot, Trampam nav izdevies panākt, lai Pekina izmantotu savu ietekmi, mudinot Irānu uz piekāpību. Ķīnas ārlietu resors neapstiprināja prezidenta apgalvojumus, ka namatēvs viņam solījis nepiegādāt Irānai militāro ekipējumu. Tāpat Ķīnas amatpersonu izteikumi tikai daļēji apstiprina Trampa teikto par „fantastiskajiem” komercdarījumiem, konkrēti – simtiem lidmašīnu pirkšanu no kompānijas „Boeing”. Toties Ķīnas vadonis Sji, domājams, ir gandarīts par to, kā samitā izvērtās Taivānas jautājuma traktējums. Viņa publiski teiktais bija: nepareiza rīcība no Vašingtonas puses var izraisīt „sadursmes un pat konfliktus” starp lielvarām. Savukārt no Donalda Trampa mutes vizītes laikā izskanēja frāze, ka viņš negribot pieredzēt nekādu Taivānas neatkarības pasludināšanu. Kā zināms, pašreizējais Taivānas prezidents Lai Cjinde pieder tam taivāniešu politikas spārnam, kas principā atbalsta virzību uz pilnvērtīgu valstisku suverenitāti, un tas no Pekinas viedokļa būtu Ķīnas suverenitātes pārkāpums un iemesls karam. Taivānas vadītājs, reaģējot uz Pekinas samitā pausto, izteicies, ka viņa valstij neesot kaut kas jāpasludina, ja tā jau ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Tomēr Taipejai netrūkst iemesla bažīties, ciktāl Donalds Tramps joprojām nav apstiprinājis paredzēto ieroču piegādes paketi Taivānai četrpadsmit miljardu dolāru apmērā un dienu pēc vizītes intervijā telekanālam „Fox News'izteicies, ka šīs piegādes esot labs kaulēšanās līdzeklis sarunās ar Pekinu. Pekinas Aizliegtās pilsētas zāles, var teikt, bija tikko izmēztas pēc iepriekšējā rauta, kad vakar Ķīnas galvaspilsētā oficiālā vizītē ieradās agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. Pekina šādi demonstrē visai pasaulei un arī pašmāju sabiedrībai savu ārkārtīgi pieaugušo svaru pasaules politikā. Savukārt Kremlis, atšķirībā no padomiskās pagātnes, tagad kļuvis par ķīniešu „mazāko brāli” un kopš agresijas kara pret Ukrainu eskalācijas ir izšķiroši atkarīgs no Pekinas gan militāri izmantojamu izstrādājumu importa, gan Krievijas energoresursu eksporta ziņā. Tā nu uz „Padebešu impērijas” galvaspilsētu mūslaiku Maskavijas cars devies ne vien pēc apliecinājuma īpašajām stratēģiskajām partnerattiecībām, bet arī cerot uz jaunu vērienīgu naftas un gāzes iepirkuma līgumu. Nepelnīts pliķis sejā Pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, tika oficiāli apstiprināta informācija, par kuru mediji tika ziņojuši jau dienu iepriekš: Savienoto Valstu kara sekretārs Pīts Hegsets pēkšņi apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Sevišķi pārsteidzošs šis lēmums ir tāpēc, ka attiecīgā pārdislocēšanas operācija jau bija praktiski uzsākta. Hegseta pavēle ir pilnīgi negaidīta ne vien Polijas aizsardzības struktūrām un NATO spēku vadībai Eiropā, bet arī procesā iesaistītajiem amerikāņu militāristiem. Pentagona pārstāvis gan apgalvojis, ka tas bijis izsvērts un rūpīgi izstrādāts lēmums, tomēr realitātē par to nekas neliecina. Tas visnotaļ skaidri izskanēja nākamajā dienā notikušajā ASV Kongresa Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas sēdē, kur armijas budžeta sakarā tika iztaujāts armijas lietu ministrs Deniels Driskols un Armijas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs ģenerālis Kristofers Lanīvs. Kongresmeņi, kā demokrāti, tā republikāņi, bija visai skarbi savos izteikumos; arī tāpēc, ka Pīts Hegsets šajā gadījumā pārkāpis pieņemto kārtību, kas prasītu šādu lēmumu saskaņot ar likumdevēju. Saskaņā ar pagājušā gada jūlijā pieņemtu Kongresa rezolūciju administrācijai ir ierobežotas tiesības bez likumdevēja ziņas mazināt amerikāņu spēku klātbūtni sabiedroto teritorijā. „Tas ir pliķis sejā Polijai, pliķis sejā mūsu Baltijas draugiem un pliķis sejā šai komitejai,” sacīja republikāņu kongresmenis Dons Beikons no Nebraskas pavalsts. Abi iztaujātie amatvīri tā arī nespēja sakarīgi argumentēt notikušā militāri taktisko loģiku. Kā zināms, Polija līdz šim uzlūkota kā Savienoto Valstu paraugsabiedrotais, kura aizsardzības budžets – 4,8% no iekšzemes kopprodukta – ir proporcionāli lielākais visā aliansē. Poļi allaž centušies radīt vislabākos apstākļus viņu valstī dislocētajiem amerikāņu karavīriem, un viņu politiķi vairījušies jebkādi kritizēt Donaldu Trampu un viņa administrācijas politiku. Arī tagad no Varšavas izskan drīzāk nomierinoši signāli un aicinājumi nepiešķirt notikušajam pārlieku dramatismu. Tomēr tā vien šķiet, ka šis varētu būt Baltā nama saimnieka kārtējais impulsīvais solis, turpinājums viņa nepatikas izpaudumiem pret „nodevīgo Eiropu”, kura nav bijusi gatava pēc pieprasījuma atbalstīt Savienoto Valstu un Izraēlas militāro kampaņu pret Irānu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti. "Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī." Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.   Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm. Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli. -- Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula. Vai tev ir nācies doties pilsētā ar ausīm, ne tikai kājām? Saklausīt, kā pavisam nejauši saspēlējas auto signāli divās paralēlās ielās, kā attāli asfaltu sāk tricināt ceļa urbis, kā skan soļi uz ietves – sporta kurpju mīkstie, teju nedzirdamie pakšķi, kurus spēji pārmāc augstpapēžu kurpju āmuriņi. Iekāpjot tramvajā, mūs var nepatīkami satrūcināt durvju caururbjoši pīkstieni, tām atveroties un aizveroties. Tad vēl neprognozējamie biļešu reģistrēšanas signāli. Un labi, ja izdevies apsēsties blakus kādam pasažierim, kurš telefona saturu klausās austiņās, nevis pilnā skanējumā. Trokšņu simfonija pilsētās var reizēm veidot daudzslāņu skaņu avotu polifoniju. Vai tā var būt baudāma? Piekrītu itāļu dižgaram Lučāno Berio, ka mūzika ir viss, ko mēs uztveram kā mūziku. Kaut vai tās būtu atsperīga lietus lāšu tokāta pa skārda palodzi vai auto signalizēšanas aktīvie dialogi un kontrapunkti. Lieliskais komponists un domātājs Džons Keidžs, piemēram, klausījās Ņujorkas intensīvo satiksmes troksni ar baudu un ar patiesu aizrautību runāja par skaņas aktivitāti. Tā viņam šķita pavisam pašpietiekošs, baudāms skanisks plūdums ar augstākām un zemākām, skaļākām un klusākām, garākām un īsākām skaņām. Un viņam nepietrūka vēstījuma vai kā tāda, ko, piemēram, kāds komponists būtu iekodējis un vēlējies skaņu valodā nodot klausītājiem. Klausītājs-uztvērējs pats kļūst quasi muzikālās, vai būsim precīzi – skaniskās pieredzes radītājs. Keidža un Berio paustais rosina saklausīt pilsētas trokšņus kā iedvesmojošu skaņu paleti. Precīzāk – skaņainavu ar muzikālām kvalitātēm. Taču kurā brīdī šī skaņainava ir baudāma un kurā – pat kaitīga un varam jau to sākt izjust kā akustisko jeb trokšņa piesārņojumu? Rīga pilnīgi noteikti nav pasaules skaļāko galvaspilsētu desmitniekā, lai arī tā tiek uzskatīta par salīdzinoši skaļāko Baltijas galvaspilsētu vidū. Klusākā ir Tallina. Par pašu trokšņaināko tiek uzskatīta Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pasaules veselības organizācija kā pieļaujamo vidējo trokšņu līmeni pilsētā ir uzstādījusi 55 decibelus. Dakā tie ir vairāk kā divreiz augsti – ap 119 decibeliem vidēji un ar "pīķiem" līdz pat 132 decibeliem. Viens no galvenajiem skaņas avotiem ir 800 000 motociklu, kuru motoru tarkšķi nudien ir jaudīgs skaņas avots. Citu trokšņaināko pilsētu vidū jāmin Mumbaja, Kaira, Deli, Šanhaja, Buonosairesa, Ņujorka. Keidža apdzejotā Ņujorka ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām. Tās iedzīvotāji ir pakļauti nepārtrauktam satiksmes un celšanas darbu troksnim. Taimskvēra apvidū vidējais trokšņa līmenis ir 70–80 dB. Arī Tokija, kurā iespējams ar ausīm izdzīvot galvenās ielas šķērsošanas troksni – vienā zaļās gaismas periodā galvenās ielas krustojumu var šķērsot līdz pat 3000 cilvēku, kuru čalas, kurpju klaudzieni ar crescendo efektu līdzinās jaudīga motorzāģa rūkšanai. Vai tā ir tikai unikāla dzirdes pieredze? Īstermiņā noteikti sliecos piekrist. Sajust pilsētas pulsu tik jaudīgu un dzīves sparā mutuļojošu. Cits jautājums ir par to, kā ilgtermiņā mūs ietekmē pilsētas dzīves trokšņu intensitāte? Zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvošana pilsētā spēcīgi ietekmē smadzeņu darbību. Pastāv pārstimulācijas risks, kas var novest pie noguruma, koncentrēšanās trūkuma, izdegšanas un arī depresijas. Piemēram, 65 % Dakas ielu policisti cieš no dzirdes traucējumiem un bezmiega, turklāt trokšņu piesārņojums ir nopietns risks paaugstinātam asinsspiedienam, hormonālam disbalansam un attīstības traucējumiem bērniem. Negatīvas sekas var atstāt pat klusināts, bet pastāvīgs troksnis, kas jaudas ziņā ir zemāks par 55 decibeliem – lai gan pie monotona trokšņa cilvēks pierod, ilgtermiņā tas var pazemināt darba spējas ietekmēt miega kvalitāti, radīt galvas sāpes un citus veselības traucējumus. Ko darīt? Vai no pilsētām jābēg? Jāteic, ka pēdējo desmitu gadu laikā dažādās pasaules lielpilsētās speciālisti ir raduši risinājumus, kas mazina kaitīgo trokšņa piesārņojumu. Minēšu pāris piemērus – Singapūrā urbānais dizains iekļauj zaļas bufezonas – blīvu augu valstību parkos, kā arī tā sauktos vertikālos dārzus, kas absorbē un šķīdina trokšņainību.  Kopenhāgenā tiek būvēti klusi pagalmi. Pašas celtnes darbojas kā skaņas vairogi. Jau minētajā Tokijā arhitekti ceļ caurspīdīgas skaņas barjeras un dažādu līmeņu ceļus, kas balansē trokšņu līmeni. Un labi, ka par to tiek domāts. Jo mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā visapkārt dārdošais troksnis var radīt stresu atbalstošu ritma mašīnu. Pilsētai vajadzētu tapt par ne tikai stimulējošu, kultūras pieredžu bagātu vidi, bet par vietu, kurā iespējama garīgā atjaunošanās un kvalitatīva atpūta.

Kāpēc svarīgi aktualizēt jautājumu par vizuālo teātri? Par formu un veidu, kā skatītājs un teorētiķi uztver vizuālo teātri, Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci un teātra kritiķi Kitiju Balcari. No 22. līdz 24. maijam pirmo reizi Latvijā norisināsies Baltijas Vizuālā teātra skate (BVTS), kas apvienos pēdējo gadu labākās vizuālā teātra izrādes Baltijā. Tas ir reģiona lielākais vizuālā teātra notikums un lieliska iespēja ne vien profesionāļiem veidot jaunus kontaktus un parādīt sevi starptautiskai auditorijai, bet arī skatītājiem – iepazīt, cik daudzveidīga var būt teātra valoda, kurā galvenā loma ir nevis tekstam, bet vizuālajai skatuves darbībai un asociatīvai domāšanai. Skate piedāvās rūpīgi veidotu inovatīvu un starpdisciplināru izrāžu izlasi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Šogad pirmo reizi programmā būs iekļauta arī pirmsfestivāla diena, kurā tiks prezentēta īpaša vizuālā teātra izrāžu izlase no Somijas. Skate piedāvās iestudējumus gan pašiem mazākajiem, gan pieaugušajiem, aicinot visu paaudžu skatītājus piedzīvot Baltijas labākās vizuālā teātra izrādes. Festivālā piedalās: Kauņas Valsts Leļļu teātris, Klaipēdas Leļļu teātris un Viļņas Leļļu teātris “Lelė” – pārstāvot Lietuvu; igauņi iepazīstinās ar VAT teātra un Igaunijas Jaunatnes teātra izrādēm un Somiju pārstāvēs “Babygonia” radošā komanda, Tehdas teātra un Grus Grus teātra kopprojekts. Latviju pārstāvēs Latvijas Leļļu teātris, Liepājas Leļļu teātris un KVADRIFRONS. Skates izrādes notiks trīs dažādās norises vietās – Latvijas Leļļu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un Rīgas cirkā.

Baltijas Universitāte – fenomens pasaules vēsturē. Lai arī universitāte pastāvēja vien trīs gadus tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tā deva iespēju jauniešiem no Baltijas valstīm iegūt augstāko izglītību. Ne mazāk svarīgs bija  emocionālais pamats: pēckara trimdas apstākļos sniegtā cerība un drošāks pamats nākotnei. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma izstāde “Baltijas Universitātei - 80”. Stāsts par unikālu universitāti trimdā, kas pastāvēja laikā no 1946. līdz 1949. gadam.   Baltijas Universitāte ir nozīmīgs tomēr nedaudz piemirsts fakts mūsu kultūrvēsturē, tāpēc to vērts izzināt dziļāk. Izstāde “Baltijas Universitātei - 80” Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā skatāma līdz 31. augustam.

“Rīgas filharmoniķi” – jauna, topoša kultūras kapitālsabiedrība un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtgade – Kultūras rondo iztaujājam LNSO valdes locekli Indru Lūkinu.  Ar vienu no gaišākajiem Ludviga van Bēthovena opusiem – viņa spožo Vijolkoncertu – un Pētera Vaska Otro simfoniju rītvakar, 14. maijā, uz savas simtās sezonas noslēguma koncertu igauņu diriģentes Kristīnas Poskas vadībā Rīgas Kongresu namā aicina Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Jubilejas sezona nav bijusi viegla – tā pavadīta pagaidu mājvietā, bez galvenā diriģenta un pastāvīga koncertmeistara, nodrošinot augsta līmeņa programmas un skanējumu ar algām mūziķiem, kas pat Baltijas valstu līmenī ir nekonkurētspējīgas. Cauri pastāvīgai izaicinājumu jūrai orķestri jau trīspadsmito gadu stūrē direktore Indra Lūkina. Tagad priekšā nākamais izaicinājums – LNSO un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” apvienošana kapitālsabiedrībā “Rīgas filharmoniķi”. Spilgtus muzikālus notikumus šajā sezonā orķestrim izdevies radīt, neskatoties uz to, ka šobrīd LNSO ir ārpus savas pastāvīgās mājvietas, jo līdzšinējā mājvieta - Lielā ģilde - joprojām ir remontā, kā arī sezona aizvadīta bez mākslinieciskā vadītāja. Raksturojot noskaņojumu kolektīvā, Indra Lūkina vērtē, ka tas ir tomēr pozitīvs. Bet vērtējot Rīgas kongresu namu, kas ir orķestra šī brīža mājvieta, viņa atzīst, ka tā ir "pārmaiņu laikos ir gana laba zāle, lai rīkotu tur koncertus". Viņa vērtē, ka mūziķi šajā zālē jūtas komfortabli, jo gan mēģinājumu gan koncerta telpas ir vienuviet. "Klausītāji arī ir pieņēmuši šo zāli kā tādu, kur tuvākos, iespējams, vēl varbūt pat pāris gadus būs koncerti," atzīst Indra Lūkina. "Tagad arī mēs, orķestris, it īpaši mūziķi, protams, arī skatītāji zālē izjūt to, kā ir spēlēt lielā telpā, kubatūra Kongresu nama zālē, kaut arī tā vēl nav piemērota kā īsta koncertzāle, ir daudz lielāka nekā, piemēram, Lielajā ģildē. Arī vietu skaits ir pāri par 900, kas ļoti priecē mūs, jo varam pārdot vairāk biļešu un cilvēki arī nāk." Plānots, ka Lielajā ģildē LNSO varēs atgriezties 2027. gada rudenī. -- Kultūras ministrija (KM) rosina apvienot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un Valsts akadēmisko kori "Latvija", izriet no ministrijas sagatavotā rīkojuma projekta anotācijas.  Atbilstoši anotācijai, kas pieejama Tiesību aktu projektu portālā, kori "Latvija" kā mazāko kapitālsabiedrību pievienotu LNSO, un apvienotās valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību nosaukums būtu "Rīgas filharmoniķi".  Paredzēts, ka valsts līdzdalība reorganizētajā kapitālsabiedrībā tiktu saglabāta, par valsts kapitāla daļu turētāju nosakot KM. 

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Kultūras rondo viesojas Lietuvas Nacionālajā muzejā, kur atklāta plaša izstāde par Baltijas valstu kultūras diplomātijas triumfu Pasaules izstādēs Parīzē pirms simt gadiem. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pašlaik skatāma plaša izstāde par Baltijas valstu dalību lielajās Pasaules izstādēs Parīzē 20. gadsimta 30. gados. Un šis stāsts ir interesants ne vien kopīgā kultūras mantojuma dēļ, bet arī kā lielisks piemērs Baltijas valstu solidaritātei caur mākslu, etnogrāfiju un kultūras diplomātiju. Un arī šodien tas ir atgādinājums par kultūras spēku, balsi un spēju būt valsts sejai uz starptautiskās skatuves. Autentisks 20. gadsimta 30. gadu kankles ieraksts no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta arhīva ir pirmais, kas ieskandina izstādi Lietuvas Nacionālā muzeja Vēstures stāstu mājā jeb „Istorijų namai” – kādreizējās armijas kazarmās pašā Viļņas centrā, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta muzeja mainīgo izstāžu zāle. Tās pirmajā stāvā līdz augustam būs skatāma izstāde, kas ar plašu vērienu pēta Lietuvas un arī Latvijas un Igaunijas dalību starptautiskajās izstādēs Parīzē 20. gadsimta pirmajā pusē.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits. Producente Liene Jakovļeva. Valsts aizsardzība ir gan valsts institūciju, gan iedzīvotāju kopīga atbildība. To paredz visaptverošas valsts aizsardzības pamatprincipi, kurus Latvija ievieš kopš 2019. gada. Būtiska loma šajā sistēmā ir sabiedrības noturībai – gatavībai pielāgoties iekšējiem un ārējiem satricinājumiem, spējai funkcionēt krīzes situācijās un pārvarēt tās. Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidē Baltijas valstis ir mācījušās no Ziemeļvalstīm, kuras lepojas ar plašu pieredzi totālās aizsardzības īstenošanā jau kopš Aukstā kara laika. Ziemeļvalstu totālās aizsardzības sistēmas raksturo vispārēja karaklausība, kas veido pamatu bruņoto spēku personālsastāva rezervei, plaši materiālie krājumi, kas ļauj sabiedrībām funkcionēt piegādes ķēžu satricinājumu gadījumos, kā arī cieši integrētas militārās un civilās aizsardzības komponentes. Īpaši izceļams ir Somijas piemērs. Helsinku civilās aizsardzības patvertņu ietilpība pārsniedz pilsētas iedzīvotāju skaitu, un civilās aizsardzības plāni paredz, ka apdraudējuma gadījumā daļa valsts iedzīvotāju varētu tikt evakuēta uz Helsinkiem, kur tiem būtu pieejamas pazemes patvertnes. Tāpat Somija lepojas ar vienu no lielākajām bruņoto spēku personālsastāva rezervēm Eiropā. Neraugoties uz salīdzinoši nelielo valsts iedzīvotāju skaitu – aptuveni 5,6 miljoni –, bruņoto spēku rezervi veido gandrīz miljons cilvēku ar skaidri noteiktām lomām kara laika struktūrā. Lielā mērā tas ir pateicoties mērķtiecīgam obligātajam militārajam dienestam. Ja, piemēram, Zviedrija laika posmā no 2010. līdz 2017. gadam iedzīvotājus neiesauca, tad Somija šo sistēmu saglabāja bez pārtraukumiem. Kā skaidrot Somijas veiksmes stāstu? Paši somi nereti runā par sisu. Vārda etimoloģiskā nozīme ir saistāma ar iekšķīgumu, iekšējiem orgāniem, tomēr biežāk ar to saprot psiholoģisku raksturiezīmi. Terminu labprāt izmanto arī Somijas politiķi. Piemēram, prezidents Aleksanders Stubs (Alexander Stubb) pagājušā gada novembrī aicināja Eiropas valstis bruņoties ar sisu, lai stātos pretī Krievijas hibrīduzbrukumiem un informatīvajai kara darbībai, un, protams, turpinātu atbalstīt Ukrainu. Neraugoties uz plašo termina lietojumu, vispārpieņemtas sisu definīcijas nav. Tāpēc Alto Universitātes pētniece Emīlija Lahti (Emilia Lahti) 1208 Somijas iedzīvotājiem uzdeva jautājumu, ko viņiem nozīmē sisu. Analizējot respondentu atbildes, pētniece izvirzīja trīs galvenos tematiskos blokus. Pirmkārt, sisu ir sevišķi izteikta neatlaidība – nepadošanās un mērķu sasniegšana par spīti šķietami nepārvaramiem šķēršļiem. Otrkārt, tas ir domāšanas veids, kas vērsts uz drosmīgu, apņēmīgu un aktīvu rīcību. Tā ir arī uzticēšanās sev, ka izdosies paveikt iecerēto, pat ja pastāv acīmredzami ierobežojumi. Treškārt, somi ar sisu saprot iekšējo latentā spēka rezervju izmantošanu brīžos, kad enerģija šķietami jau ir izsmelta. Visbiežāk, tas tiek saistīts tieši ar ķermenisku spēku turpināt virzīties uz mērķa sasniegšanu. Līdzīgi kā sportisti, kas pirms finiša spurta iegūst otro elpu. Tas nozīmē, ka sisu ietver gan psiholoģiskas kvalitātes, gan fiziskas enerģijas rezerves cilvēka iekšienē.[1] Sisu nav tikai mūsdienu fenomens.Piemēram, "New York Times" 1940. gadā raksta: “Somiem ir viens mīļākais vārds. Viņi teiks, ka tas ir visbrīnišķīgākais no visiem vārdiem. Šis vārds ir sisu.”[2] Plašāku atpazīstamību sisu ieguva Ziemas kara laikā 1939.–1940. gadā, pateicoties Somijas varonīgajai pretestībai ievērojami daudzskaitlīgākajam Padomju karaspēkam. Tieši šajā laikā ar degmaisījumu piepildītas pudeles jeb Molotova kokteiļi ieguva savu nosaukumu. Tā bija ironiska atbilde PSRS Ārlietu ministra Vjačeslava Molotova paziņojumam, ka Somiju bombardējošās Padomju lidmašīnas patiesībā piegādā humānās palīdzības kravas. Nodēvējot PSRS aviācijas bumbas par “Molotova maizes groziem”, somi laipni papildināja ēdienreizi ar dzērienu – “Molotova kokteili”[3]. Somijas iedzīvotāju drosme un neatlaidība Ziemas karā ir sisu izpausme, taču šīs kvalitātes attīstījušās krietni senākā vēsturē. Kā savā grāmatā “Baltija – Eiropas nākotne” uzsver Olivers Mūdijs (Oliver Moody), Somijas nacionālais kults sisu ir veidojies, gadu simtiem cīnoties ar skarbajiem Ziemeļu klimatiskajiem apstākļiem, badu un slimībām.  Piemēram, 17. gadsimtā, kad ilgstoša sala dēļ Baltijas jūra bija aizsalusi un graudu piegādes nebija iespējamas, somi pārvarēja grūtības, cepot maizi no maltiem zivju kauliem, bērza tāss un ķērpjiem. [4] Lai arī cik ekstrēmi būtu apstākļi, padoties nav sisu garā. Sisu koncepts noderēs arī Latvijas iedzīvotājiem. Laikā, kad pasaule kļūst arvien dinamiskāka un nereti – draudīgāka, drosme, mērķtiecība un neatlaidība ir būtiskas personības iezīmes. Arī domājot par sabiedrības noturību un visaptverošu aizsardzību kā iedzīvotāju un valsts institūciju kopīgu atbildību, sisu nāks talkā. Tas var nebūt viegli, bet citādi nevar. [1] Lahti, E. E. (2019). Embodied fortitude: An introduction to the Finnish construct of sisu. International Journal of Wellbeing, 9(1). [2] Strode, H., (1940). Sisu: A Word That Explains Finland [3] Stout, J. (2022). The history of the Molotov cocktail, an iconic weapon of underdogs.  [4] Moody, O. (2025). Baltic: The Future of Europe. John Murray.

“Darba vidē viss sākas ar sarunu. Ar godīgu sarunu par to, kas izdodas, kas neizdodas un kur mēs vispār ejam.” Šajā HR Podcast epizodē turpinām runāt par darbinieku labbūtību. Šoreiz vairāk par to, kas bieži nav piedāvājumā labumu grozā -  sarunas, attiecības, vadītāja klātbūtne un darba jēga. Kopā ar Inetu Kauliņu, Walletto karšu izdošanas nodaļas vadītāju, un Kārli Mikosu, Mastercard vadītāju Baltijas valstīs, runājām par to kā un kāpēc ar darbiniekiem vajadzētu runāt par darba jēgu, stratēģiju, par to kāpēc mēs vispār ejam uz darbu. Un šīs sarunas parasti vadītāji atliek uz vēlāku laiku vai arī uz nekad, jo kurš gan runā par tādām filosofiskām tēmām?! Šajā epizodē runājam par: to, ka tehnoloģiju attīstība darbiniekos var radīt bailes un pretestību attīstīties par vadītāja prasmi vienkārši normāli un racionāli sarunāties par darba jēgu kā ļoti praktisku tēmu šodienas laikmetā kā vadītājs var pamanīt, kas cilvēkam padodas un kur viņš jūtas dzīvs kā mākslīgais intelekts maina darbu un liek godīgāk paskatīties, ko vispār ir vērts darīt kāpēc cilvēciskās prasmes kļūst ārkārtīgi būtiskas Epizode tapusi ar divu uzņēmumu atbalstu:

Eiropas Savienības līderi Kiprā notikušajā neformālajā samitā vienojušies, ka pirmās Ukrainas pievienošanās sarunas varētu sākties tuvākajās nedēļās un mēnešos. Atceras pirms 40 gadiem notikušo Čornobiļas atomelektrostacijas avāriju un piemin šīs traģēdijas upurus. Latgalē ir īstenots šī gada vērienīgākais investīciju projekts. 100 miljoni eiro ieguldīti “Latvijas finiera” meitasuzņēmumā “Verems” Rēzeknes novadā. Iepazīstina ar kampaņu sabiedrības izglītošanai par pareizu rīcību pēc ceļu satiksmes negadījumiem. Tūristiem no Eiropas nesenās ziņas par dronu incidentiem un kara apdraudējumu Baltijas valstīs nav tik izšķirošas, izvēloties Latviju par tūrisma galamērķi. FIBA ļauj sacensībās atgriezties agresorvalstu U-21 3x3 basketbolistiem.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi. Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību. Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā. To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā. Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem. Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas. Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2] Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji. Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem. Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai. Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes? [1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums. [2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

16. aprīļa radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šoreiz viesos Delska valdes priekšsēdētājs Andris Gailītis un runājam par jauno šonedēļ atklāto Delska datu centru. Ar ko tas ir īpašs un nozīmīgs Latvijas un pat Baltijas mērogā?

Tramps atliek "civilizācijas iznīcināšanu"; ASV un Irāna vienojas par divu nedēļu pamieru. Ažiotāža ap bijušā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga memuāriem. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks, Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis.   Apokalipses rodeo atlikts „Šovakar ies bojā vesela civilizācija, lai nekad vairs neatgrieztos. Es negribu, lai tas notiktu, bet droši vien tā notiks,” tā vakar, 7. aprīlī, no rīta savā kontā sociālajā tīklā „Truth Social” ierakstīja Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Ar bojāejai lemto civilizāciju domāta Irāna, kas, protams, nosacīti, bet var tikt uzlūkota par vairāk nekā 2500 gadus senās Persijas civilizācijas mantinieci. Savukārt solītā nakts apokalipse ir turpinājums Baltā nama saimnieka kopš dažām dienām izteiktajiem draudiem gadījumā, ja Teherāna turpinās bloķēt Hormuza ūdensceļu, masveidā bombardēt spēkstacijas un tiltus. Virkne starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju un amatpersonu, tai skaitā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs un pāvests Leons XIV, jau izteikušies, ka šo draudu īstenošana būtu kara noziegums un, iespējams, vērtējama kā genocīds. Civilizācijas iznīcināšanas motīvs piešķīra tam visam uzkrītošu antihumānisma un barbarisma ietonējumu, ko īsti nespēja kompensēt salīdzinoši mierīgākais ieraksta turpinājums, kurā pausta cerība uz „gudrākiem prātiem” Irānā un „revolucionāri brīnišķīgām” pārmaiņām. Savienoto Valstu Kongresa demokrātu mazākuma pārstāvji raksturoja prezidenta retoriku visskarbākajos terminos, piesaucot psihiskus traucējumus un, attiecīgi, ASV Konstitūcijas 25. labojumu, kas paredz prezidenta funkciju nodošanu viceprezidentam gadījumā, ja valsts galva nav spējīgs pildīt savas funkcijas. Tikām Irānas režīms izplatīja aicinājumus pilsoņiem pulcēties pie bombardēšanai iezīmētajiem objektiem, kalpojot par dzīvu vairogu. Pulcēšanās patiešām notika – diezin vai tie bija Irānas prezidenta Masuda Pezeškjāna piesauktie četrpadsmit miljoni, taču, spriežot pēc videomateriāliem, notikums bija pietiekami masveidīgs. Galu galā apmēram pusotru stundu pirms agrāk noteiktā ultimāta izpildes termiņa Donalda Trampa „Truth Social” kontā parādījās jauns ieraksts, kurā prezidents pavēstīja, ka Irāna piekritusi nekavējoties un pilnībā atvērt satiksmei Hormuzu un puses vienojušās par uguns pārtraukšanu uz divām nedēļām, kuru laikā notiks sarunas. Par šo vienošanos jāpateicas vidutājam – Pakistānai. Informāciju apstiprinājusi arī Irānas puse, gan apgalvojot, ka Savienotās Valstis piekritušas kopējam Irānas noregulējuma prasību ietvaram, kas neizklausās diez ko ticami. Globālā naftas cena dažu stundu laikā piedzīvoja optimistisku lejupslīdi zem līmeņa simts dolāru par barelu. Kā savā rakstā pauž raidsabiedrības BBC apskatnieks Entonijs Zērkers: „Pagaidām šī ir daļēja Trampa politiska uzvara. Viņš izteica dramatiskus draudus un panāca vēlamo rezultātu. Taču pamiers ir atelpa, nevis pastāvīgs risinājums. Prezidenta vārdu un rīcības, kā arī kara kopējās ilgtermiņa sekas vēl nav pilnībā novērtētas.” Vai Stoltenbergs mūs nodeva? Pagājušā gada nogalē nāca klajā agrākā NATO ģenerālsekretāra, pašreiz – Norvēģijas finanšu ministra Jensa Stoltenberga memuāru grāmata, kuras nosaukumu varētu latviskot kā „Manā sardzes maiņā: vadot NATO kara laikā”. Cita starpā autors apraksta savu komunikāciju ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu 2021. gada rudenī – laikā, kad Krievijas spēku koncertēšanās Ukrainas robežas tuvumā kļuva uzkrītoša un arvien izteiktāk „oda” pēc agresijas eskalācijas. Turpinājumā citāts: „Es pieminēju mūsu bažas par tik lielu Krievijas spēku koncentrēšanu pierobežas reģionos. Lavrovs atbildēja aizkaitināti. „Tā ir normāla militāra darbība,” viņš teica. „Jūs pārspīlējat, jūs esat histēriski. Jums vispār nevajadzētu bāzt degunu tajā, kas notiek Krievijas teritorijā.” Es izteicos par labu jaunām NATO un Krievijas padomes sanāksmēm, kurās varētu apspriest, cita starpā, ierosinātās buferzonas. Es zināju, ka tādas dalībvalstis kā Polija un Baltijas valstis stingri iebilst pret šādu zonu izveidi, jo uzskata, ka tas padarītu grūtāku viņu teritoriju aizstāvēšanu. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka NATO un Krievija agrāk bija vienojušās par ģeogrāfiskiem ierobežojumiem militārai darbībai. Ja to visu līdzsvarotu un pārstrādātu, tas varētu palīdzēt mazināt spriedzi. Bet Lavrovs nebija ieinteresēts. Viņš zināja, ka tādā padomē darbakārtības pirmais punkts būs Ukraina, un viņam bija līdz nelabumam apnicis klausīties, kā mēs norādām uz Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumiem Ukrainā. „Lieka laika šķiešana,” viņš paziņoja.” Minētais apraksts neguva ievērību starp grāmatas recenzentiem līdz šī gada 29. martam, kad savu vērtējumu par Stoltenberga memuāriem laida klajā Igaunijas resursa The Baltic Sentinel galvenais redaktors Mēliss Oidsalu. „Jenss Stoltenbergs 2021. gadā nodeva Baltijas valstis un šķietami par to nemaz neuztraucas,” sensacionāli deklarē virsraksts, apakšvirsrakstam turpinot: „Jensa Stoltenberga memuāri atklāj, ka ģenerālsekretārs bija gatavs apspriest Eiropas drošības kārtību, apejot tos sabiedrotos, kuri ir visvairāk pakļauti Krievijas draudiem.” Arī recenzijas tonis kopumā ir bijušajam ģenerālsekretāram neglaimojošs, kritizējot viņa tieksmi uz kompromisu, kā vietā, autoraprāt, bija jābūt izlēmībai un gatavībai konfrontēt ar agresorvalsti. Kā galvenais pierādījums „nodevībai” kalpo citētais memuāru fragments ar tajā piesaukto iespējamo buferzonu apspriešanu NATO un Krievijas konsultatīvajā padomē. Pie tam neievērots paliek cits fragments dažas lappuses tālāk, kurā Stoltenbergs skaidri saka: „Par vienpusēju spēku atvilkšanu neavarēja būt ne runas.” Tomēr redaktora Oidsalu vieglu roku darinātais nodevības motīvs, trāpījis Baltijas sabiedrībām jutīgā drošības izjūtas nervu mezglpunktā, turpina sūtīt trauksmes signālus pa tradicionālo un sociālo mediju tīkliem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Alternatīvu" kā vienu no kino būtiskākajiem impulsiem aktualizē Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Par festivāla 30 gadu pieredzi un būtiskākajiem pagrieziena punktiem pārrunājam Kultūras rondo. Studijā festivāla dibinātājs Viesturs Graždanovičs, programmas direktore Laima Graždanoviča un festivāla jubilejas izstādes “Alternatīva: No pagrīdes telpas” kuratore Kristiāna Kārkliņa. Atskatāmies uz festivāla pirmsākumiem un būtiskākajiem pagriezieniem, runājam par īsfilmu lomu šodienas kino pasaulē un, protams, izzinām, ko saviem skatītājiem “2Annas” piedāvās savā jubilejas gadā. Sazināmies ar Danu Indāni. Viņa pirms gadiem 20 darbojās tai komandā, kas "2ANNĀS" izvērsa par starptautisku kinofestivālu, viņa bija starptautisko projektu koordinatore. No 10. līdz 16. aprīlim jau 30. reizi norisināsies Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", šogad skatītājus aicinot ielūkoties tematā "alternatīva". Jubilejas gada programma vienlaikus atskatās uz festivāla saknēm un raugās nākotnē, piedāvājot kino pieredzi, kurā satiekas eksperiments, pretestība, brīvība un jaunas kino valodas formas. Šogad festivāls saņēmis vairāk nekā 2200 īsfilmu un vidējā garuma filmu pieteikumu, bet gala programmā iekļautas 130 filmas no 36 valstīm. Līdzās starptautiskajam, Baltijas, vidējā garuma, bērnu un jauniešu konkursam īpaša vieta programmā atvēlēta arī "Tīri kvīrs" sadaļai, izceļot "2Annas" kā pirmo un vienīgo kino festivālu Latvijā ar īpašu LGBTQ+ filmu konkursu un vienīgo reģionā ar vidējā garuma filmu konkursu, uzsver rīkotāji. 

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē. "Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju. Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami. Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības.  *** Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!" Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei. Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda. "Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.  

Labākie laikmetīgās mūzikas spēki Baltijā pulcēsies festivālā “Baltijas Mūzikas dienas 2026. Mēs dzīvojam citos laikos”, kas norisināsies Rīgā un Liepājā no 9. līdz 17. aprīlim. Kultūras rondo “par citiem laikiem” mūzikā izvaicājam festivāla māksliniecisko vadītāju, komponistu Kristu Auznieku un jauno komponistu Aleksandru Avramecu. Baltijas mūzikas dienas ir centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs. Ik gadu tās notiek kādā no trim Baltijas valstīm un šogad atkal ir nonākušas Latvijā, kur gaidāmi 11 koncerti un notikumi Rīgā un Liepājā. Turklāt šogad festivāls sper vēl vienu platu soli uz priekšu un aizsāk sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām. Izskanēs ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu darbi. Daudz jaundarbu, daudz jaunu vārdu un jaunas pieredzes. Arī abu raidījuma viesu mūzika būs starp tiem vairāk nekā 15 jaundarbiem, kas nākamajā nedēļā piedzīvos pirmatskaņojumu šai festivālā.

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Šampinjoni zinātnieku uzraudzībā pārtop par brūces dziedējošu gelu Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš. Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs. -- Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Producente Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Lielāka bija tikai Krievijas impērijas galvaspilsēta Pēterburga. Rīgā pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja nepilns pusmiljons cilvēku. Tas bija aptuveni tikpat cik Kopenhāgenā, bet ievērojami vairāk nekā Stokholmā. Helsinki un Tallina šajā ziņā tālu atpalika no Rīgas. 1913. gadā Rīgas rūpnīcās strādāja gandrīz 90 tūkstoši strādnieku, kas saražoja produkciju vairāk nekā 220 miljonu zelta rubļu vērtībā. Salīdzinājumam – Kopenhāgenā strādnieku bija divas reizes mazāk nekā Rīgā. Savukārt Stokholmā rūpniecībā strādāja gandrīz trīs reizes mazāk cilvēku, kas saražoja gandrīz četras reizes mazāk produkciju nekā Rīgā. Kāda bija Rīgas panākumu atslēga? Šeit bija izdevīgi ražot. Rīga bija viena no lielākajām ostām, ar attīstītu transporta un sakaru infrastruktūru. Izejvielas bija viegli piegādāt un saražoto produkciju nogādāt pie patērētāja. Rīgai vēsturiski kopš viduslaikiem bija ciešas tirdzniecības saites ar Rietumeiropas un sevišķi Vācijas pilsētām. Tādēļ ārvalstu investori, domājot par ieguldījumiem šajā reģionā, parasti izvēlējās Rīgu. Tāpat te bija pieejams labi izglītots darbaspēks – latviešu zemnieku un strādnieku izglītības līmenis bija vairākas reizes augstāks nekā Krievijā. Arī inženierus un menedžerus bija daudz vieglāk atrast tieši Rīgā, pateicoties Rīgas Politehniskajam institūtam, kas gatavoja augsta līmeņa speciālistus. Gandrīz visa Rīgas rūpniecība atradās vietējo vāciešu rokās. Rīgā bija tikai daži lielāki latviešu rūpnieki. Zināmākais no viņiem bija kokrūpnieks Augusts Dombrovskis. Kokapstrādes un metālapstrādes uzņēmums piederēja arī Krišjānim Ķergalvim, kura būvuzņēmums bija uzbūvējis vairākus Rīgas lielo rūpnīcu kompleksus. Latvieši bija pārstāvēti arī pārtikas rūpniecībā. Rīgas rūpniecības flagmanis bija gumijas rūpnīca “Provodņiks”, kuru bija dibinājuši franču uzņēmēji. Pirms Pirmā pasaules kara uzņēmumā, kas atradās Sarkandaugavā, strādāja vairāk nekā 14 tūkstoši strādnieku un divarpus tūkstoši speciālistu. Uzņēmums ražoja automašīnu un velosipēdu riepas, gumijas apavus, izolācijas materiālus, medicīnisko gumiju, medicīnisko gumiju un daudzas citas preces. “Provodņiks” bija otrs lielākais gumijas riepu ražotājs pasaulē, bet kopumā gumijas ražošanas apjomu ziņā ieņēma ceturto vietu pasaulē. Gumijas ražošana tolaik bija viena no tehnoloģiski modernākajām nozarēm, ar augstu pievienoto vērtību. Līdzīgi mūsdienu tehnoloģiskajiem gigantiem, “Provodņiks” nodrošināja saviem darbiniekiem, sevišķi menedžmentam, ekstravagantus darba apstākļus. Rūpnīcas teritorijā bija kazino, biljarda zāle un boulinga zāle. Līdzīgi citām lielajām Rīgas rūpnīcām, tā tika zaudēta Pirmā pasaules kara laikā.

No 18. līdz 21. martam jau divpadsmito reizi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" aicina klausītājus piedzīvot pavasarīgas Eiropas laikmetīgās mūzikas vēsmas ar daudzveidīgu koncertprogrammu pašā Rīgas sirdī, turpinot veiksmīgi uzsākto sadarbību ar Rīgas cirku un festivāla starptautiskajiem partneriem, kā arī piedāvājot pārsteigumus virtuālajā vidē, par kuriem uzzināsim, sekojot festivāla jaunumiem sociālajos medijos. Sarunā ar festivāla "deciBels" māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Fišeri un JVLMA kompozīcijas klases studentiem – Dāvidu Kristu Balodi un Laumu Kazaku – par komponistu sadarbību ar atskaņotājiem, festivāla jauninājumiem un apkārtējo notikumu nospiedumiem jaunradē.  *** Piedaloties māksliniekiem no vairāk nekā desmit valstīm, četros vērienīgos koncertos piedzīvosim priekšnesumus, kuru repertuārs sniedzas no 20. gs. akadēmiskās mūzikas klasikas līdz fankam un pavisam neseniem eksperimentāliem meklējumiem multimediju jomā. Dzirdēsim deviņus pasaules pirmatskaņojumus, sastapsim izcilus mūziķus – Latvijas Radio kori, beļģu laikmetīgās mūzikas ansambli Fractales, apburošos klasiskās mūzikas dumpiniekus SMASH.duo un zviedru ērģelnieku Andreasu Hellkvistu (Andreas Hellkvist) kopā ar starptautisku bigbendu Rīgas cirka arēnā – un, protams, kā ik gadu, ar festivāla viesiem tiksimies aizraujošās bezmaksas lekcijās un meistarklasēs. "deciBels" Latvijas mūzikas dzīvē ieņem īpašu vietu ar to, ka tiecas uzlūkot laikmetīgo mūziku kā dzīvu, dinamisku mākslas formu, kas iesaistās sarunā, ir atvērta inovācijām un spēj uzrunāt plašu auditoriju. Pievēršot uzmanību potenciālam, kas rodams mijiedarbē un starpdisciplinārā mākslas radīšanas pieejā, “deciBels” aicina paplašināt priekšstatus par laikmetīgās mūzikas koncerta formātu un piedzīvot tās daudzveidību Festivālu 18. martā JVLMA Lielajā zālē atklās ekstravagantā mūziķu apvienība SMASH.duo (Vācija), kas savos koncertos savieno klasiskās, elektroniskās, džeza un popmūzikas elementus, tiecoties pārkāpt robežas un izaicināt iesakņojušos stereotipus. Šī dueta priekšnesumos gaisma, attēls, kustība un skaņa kļūst par līdzvērtīgiem elementiem vienota mākslas notikuma tapšanā, lai klausītājiem radītu atmiņā paliekošu koncertpieredzi. Programmā skanēs skaņdarbi no dueta ierastā repertuāra, kā arī divu JVLMA kompozīcijas studentu – Dāvja Krista Baloža un Dāvja Vilka – īpaši SMASH.duo sacerēti jaundarbi. Savukārt jau nākamajā vakarā, 19. martā, koncertā Hammond, Big Band & Jazz Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās Hammond ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Jau pavisam citās noskaņās 20. martā JVLMA Lielajā zālē uzstāsies Latvijas Radio koris ar Kasparu Putniņu pie diriģenta pults. Šoreiz kora balss skanējumu neikdienišķākā formātā paplašinās arī elektronikas klātbūtne, ko dzirdēsim piecu Eiropas jauno komponistu pasaules  pirmatskaņojumos. Apveltīti katrs ar spilgti individuālu māksliniecisko rokrakstu, šie komponisti ir izturējuši sīvu konkurenci un kā labākie no labākajiem tika aicināti rakstīt izvērstus skaņdarbus Latvijas Radio kora sastāvam ar elektroniku. Tagad piedzīvosim šīs sadarbības rezultātus! Festivāla noslēgumā 21. martā JVLMA Lielajā zālē baudīsim Latvijas mūzikas dzīvē retu un svarīgu notikumu – beļģu laikmetīgās mūzikas ansambļa Fractales sniegumā līdzās poļu komponistes Martas Šņadi (Marta Śniady) multimediju darbam How Can I Help You? un JVLMA kompozīcijas studentu Laumas Kazakas un Jēkaba Bernāta jaundarbu pirmatskaņojumiem izskanēs ievērojamā 20. gadsimta mūzikas skaņraža Žerāra Grizē (Gérard Grisey) hrestomātiskais opuss Vortex Temporum. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Anna Fišere. Scenogrāfe Aija Ķibere. Gaismu mākslinieks Ivars Vācers. Grafiskā dizaina autors Kirils Kirasirovs. Skaņu režisori Guntars Poplavskis un Dimitris Maronidis. Tekstu autors Ansels Kaugers. Festivāls notiek, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Ulysses Platform, Erasmus+ un Nordplus atbalstam.

19. martā festivāla "deciBels" koncertā "Hammond, Big Band & Jazz" Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās "Hammond" ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Par šo koncertu plašāk stāsta saksofonists, JVLMA un Rīgas Doma kora skolas (RDKS) bigbenda mākslinieciskais vadītājs Dāvis Jurka. Inga Žilinska: Vai vari atklāt, kā īsti šis notikums top?  Dāvis Jurka: Kādu laiciņu likām galvas kopā un domājām, kas būtu tas īpašais, ko mēs, Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļas pārstāvji, varētu piedāvāt festivālam "deciBels" šogad – kas būtu nebijis un īpašs. Nonācām līdz tīri praktiskai lietai, ka mums džeza klasē stāv Hamonda ērģeles, kuras tiek kustinātas ļoti, ļoti reti. Tad nu domājām par un ap Hamonda ērģeļu spēlētājiem un nonācām līdz Andreasam Helkvistam, kurš ir absolūti brīnišķīgs un izcils šī instrumenta virtuozs! Runājot un gatavojoties festivālam vēl visādās citādās formācijās, nonācām līdz atziņai, ka mūsu platuma grādos – un kur nu vēl Rīgas cirka arēnā! – ērģeles kopā ar bigbendu vispār nekad nav skanējušas. Tā ka esam ārkārtīgi lepni par to, ka šo visu esam spējuši sarīkot un liels prieks, ka šāds koncerts izskanēs tieši "deciBelā", kas ir ļoti laba platforma – jaunrades un svaigas enerģijas pilns festivāls. [Festivāla mākslinieciskā vadītāja] Anna Fišere to visu ļoti labi ir salikusi kopā, un ceru, ka mēs ar savu pienesumu spēsim to visu paspilgtināt! Mūzikas akadēmijas bigbendu šoreiz papildinās ārvalstu mūziķi. Un man par to vienmēr ir īpašs prieks. Protams, absolūti priecājos ikdienā strādāt ar mūsu studentiem, bet "Erasmus" intensīvās programmas ietvaros šī nebūs pirmā reize, kad sadarbojamies ar ārvalstu studentiem: arī iepriekšējo gadu festivālā "deciBels" strādājām šādā pat formā. Īpašais brīdis vienmēr ir pirmreizējā satikšanās. Jo viena lieta ir tā, ka studenti ir pieteikušies, iesūtījuši savus vārdus, uzvārdus un to, kur nu kuru instrumentu spēlē. Bet īstā satikšanās notiek brīdī, kad visi sabrauc un kad mēs visi tiekamies Akmens zālē uz mēģinājumu. Arī šoreiz studenti, kā vienmēr, ir enerģijas pilni un ļoti ieinteresēti, motivēti darboties. Notikums tiešām ir īpašs. Ar studentiem runājām arī par to, cik bieži katram iznācis uzspēlēt kopā ar Hamonda ērģelēm: protams, ka nevienam! Tā ka patiesi: aicinu visus 19. martā uz Rīgas cirka arēnu, lai novērtētu, kā skan bigbends kopā ar ērģelēm! Kā izraudzījāties starptautiskos studentus? Jā noritēja pieteikšanās, un kādi bija atlases kritēriji? Studenti būs gan no Itālijas, gan Skandināvijas valstīm, gan arī no Baltijas – Lietuvas un Igaunijas. Tiek uzrunātas sadarbības skolas, kuras būtu gatavas un ieinteresētas nedēļas garumā iesaistīties šajā intensīvajā projektā. Tās ir arī skolas, kurām ir resursi – jo resursi mācību gada griezumā ir limitēti. Mēs šīm skolām paužam savas vēlmes: ja ansamblis, kas mums jāizveido, ir bigbends, tad mums ir specifiskas instrumentu prasības – fokusējamies uz to, lai atbrauc trombonisti, trompetisti, saksofonisti un kāds no ritma sekcijas. Ja būtu jāizveido jebkādas instrumentācijas ansamblis, būtu vienkāršāk. Bet mēs fokusu liekam tieši uz bigbendu.  Un ko bigbends spēlēs kopā ar Hamonda ērģelēm? Šoreiz tiešām spēlēsim tādu kā vēstures grāmatu. Sāksim ar Djūku Elingtonu un beigsim ar mūsdienīgākajiem skaņdarbiem un ar paša Andreasa komponētu mūziku. Ja būtu jāraksturo pāris vārdos… Ja vien esat dzirdējuši Hamonda ērģeļu skanējumu vai ja kādreiz esat bijuši kādā baznīcā Amerikā, kur notiek koncerts... Domāju, arī mēs dabūsim visu zīmīgo spektru – ārkārtīgi lielo, silto skaņu, ko šis instruments spēj radīt. Ņemot vērā enerģiju un aizrautību, ar kādu Andreass šo instrumentu spēlē – man pat grūti ko piebilst… Vairāk – audioierakstā.

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 1789. gadā Bārbijā, netālu no Magdeburgas, vācu valodā nāk klajā grāmata “Evaņģēlisko brāļu misijas vēsture Ziemeļamerikas indiāņu vidū”. Tā raisa tik lielu interesi, ka jau pēc pāris gadiem tiek publicēta arī zviedriski  (Stokholmā, 1792) un vēl pēc pāris gadiem (1794) – angliski ar atsevišķiem izdevumiem britiem un amerikāņiem. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus vēl arī 20. gadsimtā. Tās autors ir Kurzemē, nomaļajā Rindas mācītājmuižā dzimušais Baltijas vācietis Georgs Heinrihs Loskīls (1740-1814), daudzu skaistu latviešu brāļu draudzes dziesmu autors un tulkotājs. Apjomīgais darbs par Ziemeļamerikas indiāņiem paradoksālā kārtā top Vidzemē, Strīķu muižā, un tā autors ārpus Eiropas nav spēris savu kāju. Loskīls to sagatavo pēc Brāļu draudzes vecāko konferences aicinājuma un lēmuma. Un tā ir kompilācija no kristīgo misionāru dienasgrāmatām, vēstulēm un autobiogrāfijām, iepriekš publicētiem un arī nepublicētiem manuskriptiem. Plaši izmantots agrīno ieceļotāju rakstītais – misionāra Dāvida Ceisbergera (Zeisberger, 1721-1808) dienasgrāmatas un grāfa Ludviga fon Cincendorfa dedzīga sekotāja Augusta Gotlība Špangenberga (Spangenberg, 1704-1792) materāli. Ceisbergers un Špangenbergs, ilgus gadus dzīvojot indiāņu vidū, iepazina viņu paradumus un iemācījās valodu. Cesibergers pat bija izstrādājis irokēzu gramatiku un vārdnīcu. Loskīls izmantoja arī ceļojuma un vēsturiskus aprakstus, kartogrāfisko materiālu, juridiskas apceres un citus avotus. Apjomīgais darbs prasīja septiņus gadus. To pārlasīja un apsprieda Hernhūtes brāļi. Grāmata izvērtās krietni plašāka par Ziemeļamerikas kristīgās misijas vēsturi: arī ar ieskatu  kontinenta ģeogrāfijā, florā un faunā, ar dažādu indiāņu cilšu etnogrāfijas un valodu raksturojumu utml. Loskīla rakstītajā atklājās arī viņa paša viedoklis: viņš gan kritizēja indiāņu māņticību, bet augstu novērtēja viņu brīvību un demokrātisko sociālo dzīvi, tādējādi atmetot stereotipiski eirocentrisku skatījumu. Daži fragmenti no šī darba laikrakstā “Latvijas Luterānis” (20.07.2022) ir lasāmi arī latviski. Liktenis Loskīlam piešķīra iespēju ieraudzīt Ziemeļameriku savām acīm. Pārcietis smagu jūras slimību vairāku nedēļu ceļojumā pāri okeānam no Hamburgas uz Ņujorku, 1802. gadā viņš izkāpa uz Amerikas zemes. Iesvētīts bīskapa amatā, Loskīls bija nosūtīts misijā pārraudzīt brāļu draudzes darbu. Pirmoreiz viņš skatīja zemes un tikās ar ļaudīm, par kuriem iepriekš pats tik daudz bija domājis un lasījis. Kaut ko no pārdzīvotā atspoguļoja viņa apjomīgais dzejojums vācu valodā “Ekstempore jeb tūlītējs ritmizēts vēstījums par ceļojumu no Betlēmes uz Gošu Ohaio štatā 1803. gada rudenī”. Šis tā saucamais travelogs jeb ceļojumu apraksts dzejā ļauj ieraudzīt Loskīla acīm Ziemeļamerikas kalnu grēdas, krāčainās upes un bīstamos ceļus, iepazīt ceļotāju ērtībai iekārtotos krogus, kuros gan naktsmieru mēdz traucēt žurku armijas, un suņi dažkārt ir sirsnīgāki par to saimniekiem. Ceļojuma laikā Loskīls satika arī iepriekš minēto misionāru Dāvidu Ceisbergeru. Dzejojumā abu draudzība ir pielīdzināta bibliskajiem Dāvidam un Jonatanam. Arī šis Loskīla sacerējums misionāru vidū ieguva negaidītu popularitāti – līdz mūsu dienām tas ir saglabājies vismaz astoņos dažādos norakstos. Gandrīz 700 rindu garais teksts 1887. gadā tika tulkots un publicēts arī angliski. Ar bīskapa Loskīla svētību viņa dzīves vieta Betlēme, mazpilsēta Pensilvānijas štatā, ieguva savu lielo skaisto draudzes namu – Galveno morāviešu baznīcu (Central Moravian Church), kas stalti slejas pilsētas vēsturiskajā centrā joprojām. Tieši no šīs ēkas 1814. gadā Loskīls tika izvadīts mūžībā. Laikabiedru atmiņas un sarakste liecina, ka viņš ir bijis cienīts un mīlēts misionārs, brāļu un māsu uzticības persona. Sniegputenī un aukstumā viņa mirstīgās atliekas, astoņu cienījamu brāļu nestas, tika nogādātas līdz Morāvijas draudzes vecajiem kapiem. Nākamajā dienā pēc bērēm brāļi un māsas, pieminot aizgājušā bīskapa tālo  dzimteni Baltiju, pārlasīja rindas no hernhūtiešu dienasgrāmatām par 1808. gada garīgo atmodu Vidrižu novadā. Kurzemes dēla Georga Heinriha Loskīla dzīve noslēdzās Ziemeļamerikā. Viņa grāmatu par tās pamatiedzīvotājiem ieinteresēti pētnieki izmanto un uz to atsaucas joprojām.  

Lai labāk saprastu tehnoloģiju pasaules pārmaiņas, laiku pa laikam mums Digitālajās brokastīs patīk aprunāties ar cilvēkiem, kas ir pārmaiņu epicentrā — lielu tehnoloģiju uzņēmumu vadītājiem. Šoreiz rīta kafiju ir tā iespēja iedzert ar "Samsung" prezidentu Baltijas valstīs Sungdžinu Gangu (Seung Jin Kang). Aprunājāmies gan par viņa tehnoloģiju paradumiem, par tendencēm Baltijas valstīs un to, kurā virzienā attīstās tehnoloģijas kopumā. Piesēdi ar mums pie Digitālo brokastu galda! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē. Kodollietussargs „Made in France” Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija. Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums. Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji pēc māņticības līmeņa drīzāk atgādina Filipīnas un pat Krieviju, nevis savus Baltijas kaimiņus. Tas nozīmē ne tikai ticību sliktām zīmēm, pareģojumiem un šarlatāniem, bet arī paaugstinātu risku uzķerties uz sazvērestības teorijām, pseidozinātni un politiskām manipulācijām. Rezultātā iegūstam apdraudētu demokrātiju un iedzīvotāju labklājības līmeni, it īpaši – ilgtermiņā.Kritiskā un zinātniskā domāšana, kas labklājības veicināšanai būtu jāapgūst tāpat kā lasītprasme, joprojām netiek mācīta pietiekami konsekventi. Skolās un sabiedriskajā telpā trūkst skaidru risinājumu, kā cilvēkiem spēt atšķirt faktus no “pasaciņām” un pierādījumus no viedokļiem.Rezultātā Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kuru viegli sarīdīt, iebaidīt un manipulēt ar vienkāršotiem, emocionāliem stāstiem, kas piespēlē nelietīgu personu un sistēmu interesēm.Jurģis Šķilters ir kognitīvo zinātņu profesors, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs ar zinātniskiem darbiem par uztveri, domāšanu un to, kā mūsu smadzenes būvē realitātes “attēlu”. Viņš pēta, kā rodas uztveres ilūzijas.Šajā sarunā profesors stāsta, kā māņticība padara mūs manipulējamus un apdraud sabiedrības ilgtspēju, un, galvenais, ko katrs no mums var darīt, lai stiprinātu savu kritisko domāšanu, nezaudējot cilvēcību. Tā nav saruna par to, “cik viss ir slikti”, bet par to, kā nebūt vientiešiem, kļūt iekšēji brīvākiem un prasmīgākiem pasaulē, kurā mūs mēģina izmantot.Šī ir otrā saruna ar profesoru Šķilteru. Pirmā bija 245.epziodē: kāpēc pieņemam lēmumus, kas mums kaitē, un kā to mainīt.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 – Kāpēc latviešu māņticība ir šīs sarunas uzmanības centrā00:02:22 – Māņticības saknes: nedrošā pasaulē mēs meklējam vienkāršus skaidrojumus00:05:17 – Ko māņticība dod cilvēkam un ko tā atņem sabiedrībai00:13:58 – Māņticīga sabiedrība ir viegli polarizējama sabiedrība. Kāpēc tas ir bīstami00:24:53 – Mēs mīlam vienkāršus stāstus, un kā tas mums iegriež00:35:11 – Kā domāt zinātniski: pārbaudāmība, elastīgums un gatavība mainīt viedokli00:46:01 – Kad māņticība pāraug fanātismā: kā sabiedrība kļūst bīstami polarizēta00:50:00 – Difterija 2024. gadā: ko nozīmē, kad viedokļu līderis pārspēj zinātnieku00:53:10 – Stambulas konvencija, kad politiķi izmanto cilvēku sāpes kā āķi balsu vākšanai01:03:59 – Zinātnes komunikācijas problēma: kāpēc zinātnieks un māņticīgais viens otru nedzird01:06:23 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:15:54 – Katrai problēmai ir vārds un uzvārds. Zinātnieku atbildība publiski saukt lietas īstajos vārdos01:22:33 – Cilvēciskais pār ideoloģisko. Ko katrs no mums var darīt jau šodien

Aizdomās par augstu amatpersonu slepkavību plānošanu Ukrainā un Moldovā aizturēti 10 cilvēki. Latvijas valsts parāds pēdējos gados ir būtiski pieaudzis un pēdējā laikā sabiedrībā izskan diskusijas, vai nedzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Saeimas darbakārtībā nereti nonāk jautājumi, kas skar Latvijas pilsonības atņemšanu – gan skatot dažādus lēmumprojektus par tās atņemšanu konkrētām personām, gan reaģējot uz sabiedrībā aktualizētām iniciatīvām. Baltijas jūras ilgtspējai veltītā konferencē Saeimā runāts ne tikai par jūras vides aspektiem un sugu daudzveidību būtiskā piesārņojuma apstākļos, bet arī par Baltijas jūru kā valsts drošības sastāvdaļu.

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Par Ogres novada mēru kļūst līdzšinējais vicemērs Andris Krauja. KNAB veic kratīšanas Ogres un Liepājas slimnīcās. Lietuvas prokuratūra ir uzsākusi pirmstiesas izmeklēšanu par iespējamu cilvēku tirdzniecību, izvērtējot  dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna lietas materiālos publicēto informāciju. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka pērn Baltijas valstīs ieguldījusi rekordlielu summu – 654 miljonus eiro. Latvijas distanču slēpotāji devušies uz olimpiskajām spēlēm Itālijā.

Turpinām sarunu par drošību internetā. Pērn interneta un telefona krāpnieku ķēriens Latvijā vien krietni pārsniedza 20 miljonus eiro. Diemžēl arī 2026. gads noziedzniekiem ir sācies labi. Par šobrīd izplatītākajām krāpšanas metodēm un drošības uzlabojumiem elektroniskā paraksta jomā runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine. Vineta Sprugaine stāsta, ka jau kopš pagājušā gada novembra LVRTC ir ieviesis jaunu drošības funkciju eParaksts mobile lietotājiem. Tagad, apliecinot e-Identitāti ar eParaksts mobile, pārlūkprogrammā jāievada unikāls trīsciparu kods, kas attēlojas eParaksts mobile lietotnē. Viņa neslēpj, ka lietotāji iebilst, bet tas ir svarīgi drošībai, jo ir jau bijuši gadījumi, kad arī šo drošības kodu cilvēki nodod krāpniekiem.   "Vienmēr neizdosies pasargāt, jo vājākais ķēdes posms ir pats cilvēks. Nekādas tehnoloģijas nepasargās, ja cilvēks svešiniekam, kurš zvana un uzdodas par kaut ko, atdod savas digitālās pases, identitāti un parakstu," uzskata Vineta Sprugaine. Viņa arī norāda, ka no 2026. gada februāra, lai izmantot e-parasts mobile, Android telefoniem būs nepieciešama 10. versija, bet iOS - 16. versija. Elviss Strazdiņš atklāj, ka Tartu universitātes veiktā pētījumā secināts, ka arī bankas Baltijas valstīs savā ziņā nevārīgi izturas  pret drošību, jo kā prioritāti izvirza ērtības. Konkrēti viņš norāda, ka bankās būtu nepieciešams ieviest Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti.  Vēl viņš aicina nelietot vienu un to pašu PIN kodu telefonam un Smart ID, kā arī neizmantot ekrānā uznirstošos Smart ID paziņojumus. Gints Mālkalnietis atgādina, ka cilvēku slinkums darbojas krāpnieku labā.  Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti ir izveidojis jau pirms vairākiem gadiem, bet cilvēki izvēlas to nelietot.  "Ir daudz tehnoloģiski labu mehānismu, kurus nelieto, jo ir slinkums, jo lietotāju pieredze nav tāda. Bankas nevēlas, lai klientiem būtu kāds apgrūtinājums. Es viņus saprotu, bet no drošības viedokļa riski ir gana lieli un cilvēki īsti nesaprot, ar ko viņi riskē dažu lieku klikšķu dēļ," papildina Gints Mālkalnietis.

Pasaules Dabas fonds sagatavojis jaunāko zivju gidu, kurā apkopotas tās zivis, kuras zvejot un uzturā lietot varam droši un kuras prasa īpašu aizsardzību. Tāpat šobrīd aktīva ir kampaņa par saldūdens un Baltijas jūras ekoloģisko veselību, kas aizvien pasliktinās. Par visu plašāk stāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens projektu vadītāja Sintija Tocs-Macāne un "Rīgas ūdens" Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris.

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

2. decembrī svinama jaunlatviešu kustības viena no aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas diena. Jāatzīstas, ka līdzās tam Krišjānim Valdemāram, kuru plakātiski zina itin visi - Ainažu jūrskolas dibinātājs, “Pēterburgas Avīžu” redaktors - viņa dzīvesstāstā ir izvēles, kuras saprast ir grūti, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā. Ar vēsturniekiem Vitu Zelču un Gintu Apalu pārrunājam Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamos brīžus 19. gadsimta vēstures kontekstā. Viens no šī raidījuma mērķiem, ir vēlreiz izstāstīt Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāstu. Tātad – dzimis viņš ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs ir Vecjunkuru iegātnis, māte – Marija ir saimniekmeita. Krišjānim Valdemāram, viņa māsai, vēlāk – rakstniecei Marijai Medinskai,  brālim Indriķim, vēlāk – arhivāram un vēsturniekam, bija labas izredzes mantot saimniecību. Taču 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram ir 10 gadi, viņa tēvs cieš neveiksmi saimniekošanā, ģimene spiesta mājas atstāt un pārcelties uz Sasmaku, tagadējo Valdemārpili. Valdemārpilī nokļuvis, Krišjānis Valdemārs tur uzsāk arī savas skolas gaitas, ko turpina Pūņu muižas skolā, Lubezeres draudzes skolā. Tad jau viņš ir gatavs pieņemt mājskolotāja vietu, uzdien par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē. Pieminēto pirmo lauku inteliģences pulciņu “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” , Valdemārs nodibina strādādams par rakstvedi Ēdolē. Un ir ļoti grūti uzminēt, kāda ir bijusi ģenerālgubernatora Suvorova motivācija, apmaksājot Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz universitāti. 1859. gadā, Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu. Kopš 1862. gada, sākotnēji cenzē, tad kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā iestājas pret kārkluvācietību. Kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs ir ierēdnis Finanšu ministrijā, 1860. - 1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļo Baltijas jūras piekrasti, iesniedz Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. Vēl viens veids kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvājot latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns izgāžas. Atmiņās Jānim Kreicbergam Valdemārs stāstījis, ka  izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Ziemas pils laukumā, kas vedis pie viņa aresta un nopratināšanas. Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļūst ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudē savu un arī sievas Luīzes pūra naudu. Daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nākas viņa jaunākajai māsai Marijai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdod īpašumu Sasmakā, un 1865. gadā kopā ar māti pārceļas uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nākas vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gandrīz 17 gadus viņa viena pārvalda Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā. -- Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Kad sporta zinātniece, fizioloģe un asociētā profesore Līga Plakane stāsta par 8000 metru augstumu, par alpīnistu, kuru viena glāba 7500 metru augstumā, vai 170 kilometru skrējienu apkārt Monblānam, viņa stāsta par savu robežu iepazīšanu.Tā ir saruna par spēju saprast savu ķermeni robežsituācijās - kā ķermenis signalizē, ka ir par daudz un kad vēl vari. Kā atjaunošanās var izrādīties svarīgāka par kārtējo treniņu. Kāpēc tas, kas garšo ikdienā, kalnos izraisa pretestību.Līga ir zinātniece, kas teoriju pilnveido praksē – no Siguldas trepēm līdz Himalaju virsotnēm. Viņa ir mamma, kas bērnus ņēma līdzi uz kalniem. Viņa ir pirmā Baltijas sieviete, kas uzkāpa 8000-nieka virsotnē bez skābekļa un bez ārēja atbalsta.Vērtīgākais šajā sarunā ir Līgas spēja izskaidrot, kā ķermenis strādā robežsituācijās. Kāpēc šokolāde kalnos negaršo, bet kefīrs ir glābiņš pēc treniņa. Kāpēc zarnas sāp, kad skrien, bet ne, kad slēpo. Kā atpazīt atšķirību starp "vēl varu" un "jau par daudz". Kā pieņemt pareizos lēmumus brīžos, kad uz spēles ir drošība un nākotne.Šī saruna ir gan dīvāna mīļiem, gan tiem, kas jau trenējas ar augstām ambīcijām. Jo Līga runā par to, kas apvieno visus – par ķermeni, kas visu laiku cenšas mums kaut ko pateikt. Mums tikai jāiemācās klausīties.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03:18 Cho Oyu 8201m – Līgas pirmais 8000-nieks (2008)00:04:04 Monblāna ultramaratons – 170 kilometri un emocijas00:09:00 Par sasniegumiem – devītā pasaulē savā vecuma grupā00:11:24 Franču alpīnista glābšana 7500 metros00:19:49 Lhotse – kāpēc neuzkāpām līdz galam00:28:19 Dzīvošana 7500 metros – kā spēki izzūd katru dienu00:31:01 Shishapangma un ceļš uz 8000 niekiem00:36:27 Bērni un kalni – par ģimenes līdzi ņemšanu ekstrēmos apstākļos00:37:57 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:40:16 Kā fizioloģija palīdz robežsituācijās00:42:36 Bērni kā atbildības enkurs – kad atgriezties00:44:02 "Kas tā par bezatbildību?" – sabiedrības spriedumi00:48:16 No cik gadiem bērnus ņemt līdzi piedzīvojumos00:54:11 Kā audzināt bērnus, kas nav baiļu pilni00:59:22 Pirmā Baltijas sieviete 8000-nieka virsotnē bez skābekļa01:00:14 Satikšanās ar Reinholdu Mesneru – kad leģenda novērtē tavu sasniegumu01:10:10 Gatavošanās konkrētam piedzīvojumam – regulārās aktivitātes01:16:34 Svarīgākais – iepazīt savas robežas01:18:47 Ēšanas režīms – kas garšo mājās un kas kalnos01:22:45 Ko ēst pirms, laikā un pēc – fiziologa ieteikumi01:32:06 Ieteikumi diviem tipiem – dīvāna mīļiem un ambiciozajiem01:34:41 Trenēties gudrāk, ne vairāk – vissvarīgākā mācība01:39:05 Distanču slēpošana klasiskajā stilā – labākais sports visam ķermenim