Podcasts about KAD

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

Episode Summary: In this week's episode of your favorite Korean Adoptee podcast, the Janchi Boys sit down and talk about code switching, the struggle to balance constantly learning with using what we know, and whether or not we're better off now than 5 years ago (from before we started the show).Later, we dig into Muzik Tiger's Cream Candy….our dentists aren't thrilled about it---// Support the Show!Online at janchishow.com / @janchishowSupport the show at janchishow.com/supportWatch our Youtube VideosWrite us a note: janchishow@gmail.comThe Janchi Show Quick BioThe Janchi Show focuses on exploring intersectional identities and current events through the lens of adoption, race, lived experience and more. Sometimes we have guests, and sometimes it's just the three of us. Either way, it's always a janchi!// Meet the Janchi Boys!Nathan NowackNathan (he/him) is a transracial Korean American adoptee who was born in Seoul in the 1970s. He was adopted at the age of 5 months old and raised in a small town in Oklahoma along with a non-biological Korean adopted sister.  After going to college in Colorado he later moved to Los Angeles to pursue a digital media career and eventually started 2 photography companies.  He loves spending time with his wife and 3 kids, playing golf, and collecting Lego. He is in reunion with his biological family as the youngest of 7 and has been in contact since 2015.  He currently serves on the Advisory Council for KAAN and helps with the planning of their annual adoptee conference.  In 2021, Nathan and his family moved back to Colorado to be closer to family and start a new chapter in their lives.  Connect with Nathan!Website: http://www.coverve.comInstagram: http://instagram.com/nnowackPatrick ArmstrongPatrick Armstrong (he/him) is a transracial Korean American adoptee, podcaster, speaker, and community facilitator. He is one of the hosts of the Janchi Show, a podcast that explores and celebrates the experiences and stories of Korean adoptees everywhere. He also is host of Conversation Piece with Patrick Armstrong, a podcast where he discusses the missing pieces of the conversations we're already having. He is a cofounder of the Asian Adoptees of Indiana, a group dedicated to creating a safe, engaging community for all Asian adoptees who need it. He is currently based in Indianapolis with his wife and cat. Connect with Patrick!Website: http://patrickintheworld.meLinkedIn: http://linkedin/in/patrickintheworldInstagram: http://instagram.com/patrickintheworldK.J. Roelke (@kjroelke)KJ (he/him) was adopted from Daegu and raised in Dallas, Texas with his two biological, older siblings and his younger sister, adopted from Russia. After spending a decade in the Midwest for college and career, he and his wife are back in Dallas and living large! He has been on his journey of discovery since 2015 and spends his days as a web developer for the Choctaw Nation of Oklahoma.Connect with K.J.!Website: https://kjroelke.online/LinkedIn: https://linkedin/in/kjroelkeInstagram: https://instagram.com/kjroelke// Listen to/Watch The Janchi Show on all major platforms:Apple: http://janchishow.com/appleSpotify: http://janchishow.com/spotifyYoutube: http://janchishow.com/youtubeGratitude & CreditsMichelle Nam for our logo and brandingJerry Won for bring us togetherThis show is created and produced by Patrick, Nathan and KJ and is the sole property of the Janchi Show, LLC.

Valsts prezidents nodevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai tiesnešu speciālo pensiju likumu, kas maina šo pensiju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Prezidents norāda uz riskiem mazināt tiesu neatkarību. Plašāk par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Vērtē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Tieslietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža, Tieslietu padomes priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Kad pirms vairākiem gadiem tika nolemts, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem, izdienas pensijām tolaik neiznāca pievērsties. Pēc tam politiķiem ilgi nepietika drosmes rīkoties. Daudzu gadu garumā cilvēki ir zvanījuši Brīvajā mikrofonā un teikuši, ka tas ir negodīgi, kāpēc visiem pensionēšanās vecums palielinās, bet atsevišķām kategorijām nē? Bet pagājušā gadā arī droši vien pieaugušā finansiālā spiediena dēļ valdība un Saeima bija nobriedusi rīkoties. Šķita, ka jautājums beidzot kaut daļēji būs sakārtots. Bet pagājušā nedēļā Valsts prezidents vienu no likumiem tomēr atgrieza atpakaļ parlamentam neparakstītu. Tiesneši un prokurori nav parasti cilvēki, un viņiem tāpat vienas sociālās garantijas pasliktināt nedrīkst. Tā mēs nolasījām prezidenta vēstījumu, runājot par šīm divām kategorijām. Kāpēc tā, kā to saprast, ko tas nozīmē attiecībā pret pārējo sabiedrību un vai tiešām tas ir pareizi?   

Valsts prezidents nodevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai tiesnešu speciālo pensiju likumu, kas maina šo pensiju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Prezidents norāda uz riskiem mazināt tiesu neatkarību. Plašāk par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Vērtē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Tieslietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža, Tieslietu padomes priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Kad pirms vairākiem gadiem tika nolemts, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem, izdienas pensijām tolaik neiznāca pievērsties. Pēc tam politiķiem ilgi nepietika drosmes rīkoties. Daudzu gadu garumā cilvēki ir zvanījuši Brīvajā mikrofonā un teikuši, ka tas ir negodīgi, kāpēc visiem pensionēšanās vecums palielinās, bet atsevišķām kategorijām nē? Bet pagājušā gadā arī droši vien pieaugušā finansiālā spiediena dēļ valdība un Saeima bija nobriedusi rīkoties. Šķita, ka jautājums beidzot kaut daļēji būs sakārtots. Bet pagājušā nedēļā Valsts prezidents vienu no likumiem tomēr atgrieza atpakaļ parlamentam neparakstītu. Tiesneši un prokurori nav parasti cilvēki, un viņiem tāpat vienas sociālās garantijas pasliktināt nedrīkst. Tā mēs nolasījām prezidenta vēstījumu, runājot par šīm divām kategorijām. Kāpēc tā, kā to saprast, ko tas nozīmē attiecībā pret pārējo sabiedrību un vai tiešām tas ir pareizi?   

Interesants fakts: Pasaulē katru mēnesi tiek veikti vairāk nekā 5 miljoni novērtējumu. (jautājums, kas ar tiem notiek pēc tam?:)  Sarunā ar Elīnu Pelčeri – sertificētu Patrick Lencioni Six Working Genius vienīgo treneri Latvijā, ienirstam tēmā, kas organizācijās ir aktuāla, bet, iespējams, pārāk bieži ignorēta: kāpēc gudri, motivēti cilvēki sistemātiski izdeg. Es zinu, ka organizācijas daudz lieto un meklē dažādus rīkus, ko izmantot, lai saprastu realitāti. Lūk, es mēģināšu jums palīdzēt.  Elīna lieliski izskaidro, ka Working Genius nav kārtējais personības tests, bet uz to vairāk var raudzīties kā uz komandas produktivitātes rīku. Tests izpildīšana neiedod risinājumu visām proēmām, bet var iedot valodu, ar ko sākt." Elīna min: „Tas parāda, kuros darba procesos man dabīgi nāk enerģija un kuros es sistemātiski strādāju uz sava resursa rēķina."  Rīks palīdz ieraudzīt šos šauros pudeles kaklus kā realitāti par ko var sākt atklāti sarunāties. „Bieži vien tests iedod tādu legalizāciju par šo runāt. Kad mēs redzam visi to bildi vienādi – sākam risināt."  Šajā epizodē apskatījām: Ko Working Genius mēra – un ar ko tas atšķiras no personības testiem un kompetenču modeļiem Trīs zonas – ģenialitāte (dabiskā enerģija), kompetence (apgūta prasme) un frustrācija (kas iztukšo) Komandas karti – kā ieraudzīt, kur komandā ir šaurie pudeles kakli un kāpēc kaut kas sistemātiski „buksē" Ģenialitāte vs. kompetence – kāpēc cilvēks var būt izcils kādā darbā un vienlaikus no tā sistemātiski izdegt Sapulču dinamiku – kāpēc vienā sapulcē bieži runājam sešos dažādos līmeņos un kā to mainīt Kad tests nepietiek – konflikti vērtību līmenī, dziļāki psiholoģiski iemesli un kad vajadzīgs mediators vai supervīzija, koučings Praktiskus piemērus no Elīnas prakses – pārdošanas komandas, jaunas nodaļas izveide, atbalstītāju pārslodze Kā izmantot rīku motivācijai – ne tikai diagnostikai, bet arī darba dizaina pārskatīšanai un darbinieku noturēšanai Satiec Elīnu TrainingLab.  Uzzini vairāk par: https://traininglab.lv/genialitates/ 

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirmā pasaules kara gados Jāzepa Grosvalda bezrūpīgajai Eiropas pleiboja dzīvei tika pielikts punkts. Dažādie likteņa līkloči Grosvaldu aizdeva uz latviešu strēlnieku rindām, vēlāk – galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, kopējo kara gadu noskaņojumu rezumējot ar šo rindu: “Apnikusi šī dzīve, apnicis karš, apnikusi revolūcija – vai liktenis nebūtu tik laipns drusku palīdzēt?” Un liktenis palīdzēja. Pateicoties nejauši satiktam dienesta biedram, kurš devās uz apmācībām Francijā, un Jāzepa joka pēc izteiktajai vēlmei doties līdzi, viņam pavērās iespēja atkal nokļūt Eiropā. Francijā Grosvalds klausījās priekšlasījumus par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, piedalījās izmēģinājumos un ārpus tiem atkal centās pietuvoties savai pirmskara dzīvei. Kad mācības bija noslēgušās, viņš kopā ar biedriem nokļuva Londonā un bija skaidrs, ka atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā nebija vēlama: “Mans nodoms te palikt un te kaut kur iestāties, esmu gatavs uz visu.” Grosvalds centās iestāties diplomātiskajā dienestā – dibināja kontaktus ar pareizajiem cilvēkiem, kādam izlūkdienesta darbiniekam tulkoja rakstus no avīzes “Līdums” par latviešu stāvokli un vēlmēm, taču bez skaidriem panākumiem. Angļu pavēlniecība Londonā palikušajiem krievu armijas virsniekiem lika izšķirties un kaut ko darīt, kā vienu no iespējām piedāvājot iestāties īpašā krievu kareivju nodaļā Mezopotāmijas frontē. Nedaudz pasvārstījies, bet labāku izeju nerazdams, Jāzeps Grosvalds pieņēma šo likteņa pavērsienu. Jau paredzot jauno iespaidu nozīmi, viņš iepirka krāsas un skiču grāmatiņas un pat ņēma bandžo stundas, kas palīdzētu tikt galā ar paredzamo garlaicību garajā kuģa ceļā. Saglabājis ticību “kā vienmēr, savai laimei, kas līdz šim vienmēr attaisnojusi visus lēmumus un soļus,” mākslinieks devās ceļā no Londonas uz Šerbūru Francijā, tad ar vilcienu cauri Francijas un Itālijas teritorijai līdz Taranto pilsētai Itālijas dienvidos, no kurienes ar tvaikoni pārcēlās uz Aleksandriju Ēģiptē. Tālākais ceļš veda uz Suecu un atkal tvaikonī pa Sarkano jūru, Indijas okeānu un Persijas līci. “Zīmēju visu laiku. Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas,” tā jau pēc piedzīvotā rakstīja Jāzeps. Ir saglabājušās vairākas skiču burtnīcas un daudzi akvareļgleznojumi, kurus skatot dažkārt aizmirstas, ka šis nav bijis viss labi situēta mākslinieka eksotisks atpūtas brauciens, bet gan karagājiens Britu impērijas armijas sastāvā ar noteiktu fizisku un arī emocionālu nastu. Neiedziļinoties militārās vēstures lappusēs un skatienu vēršot Grosvalda Austrumu realitātes vērojumā un atstātajās piezīmēs, līdz ar Grosvalda ceļu cauri Persijai pavērās arī jauna nodaļa Grosvalda daiļradē. Piedzīvojuma rezultātā radās Latvijas mākslas vēsturē unikālās piezīmes “Persijas ainas”, kurās atklājas latviešu mākslinieka skatījums uz vietējo tautu un kopienu sadzīvi, tradīcijām un pieredzēto skarbo realitāti. Un vienlaikus tie parāda neslēptu interesi un Grosvalda vērotāja aci. “Persijas ainas” iesākas, kad armijas korpuss bija nonācis mūsdienu Irākas un Irānas pierobežā, un noslēdzas Anzalī ostā, no kurienes tālākais ceļš veda uz Baku, kas bija šīs militārās misijas mērķis. Tās aptver gandrīz 900 km garu ceļu, kura lielākā daļa ieta kājām un ar kamieļu un ēzeļu palīdzību “šai zemē, kur dzelzceļa nepazīst.” No dzīvniekiem tieši kamieļi piesaistīja īpašu autora uzmanību: “Kādu dzīvnieka karikatūru gan daba izgudrojusi, radot šo ķēmīgo kupraino milzi ar strausa kaklu un pērtiķa galvu! Bet ar visu to acis, grotesko lūpu izteiksme un lepni atmestā galva bezkaunīgi atgādina cilvēku.” Asā vērotāja acs pievērsās gan nepierastajām ainavām (“Peizāži – sarkanbrūni kalni ar drupām un zilas grēdas fonā, sakumā atgādina Spāniju, bet tad pavisam savādi, groteski un persiski, ļoti spici jeb ļoti apaļi kalni bez veģetācijas, tikai ar melniem punktiem, maziem viršu krūmiņiem.”) gan Austrumu pilsētu centrālajam elementam – tirgum (“Katras orienta pilsētas centrs ir bazārs, plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas laikā šī tirgotāju pilsēta uzsūc visus iedzīvotājus – tur satiekas, apmeklē cits citu, kārto darījumus.”) Pierakstītos iespaidus papildina tik pat izteiksmīgi zīmējumi, kuros atklājas pilsētu ikdiena, vietējie iedzīvotāji, tējnīcas, ubagi un bada cietēji, tirgus interjeri un kalnainā ainava. Tās ir kopumā reālistiskas ainas, tomēr ne bez zināmas romantizētas eksotikas. Vēlāk, jau atgriezies Eiropā, Grosvalds apkopoja Austrumu cikla zīmējumus un, ņemot talkā atmiņas, uzgleznoja trīs eļļas gleznas ar Austrumu motīviem. 1920. gada 28. janvārī Parīzē, Grand Palais zālē tika atklāta Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendant) izstāde, kur skatītāji varēja iepazīties ar šīm gleznām. Diemžēl, Jāzeps Grosvalds izstādes atklāšanā nepiedalījās. Vien dažas dienas vēlāk, 1920. gada 1. februārī spāņu gripas otrajā vilnī aprāvās jaunā mākslinieka dzīve.

"Kad žēlastība ienāk gribā, tā dod mums jaunu spēku, jaunu stiprumu, kāda mums agrāk nekad nav bijis. Tā dod mums jaunu spēju pretoties kārdinājumiem" (bīsk. Fultons Šīns). Dienas impulss: Mūsu griba nereti ir ļoti ievainota un trausla. Kurā jomā Tu vēlētos, lai Dievs dziedina un atjauno Tavu gribu? Parunā par to ar Dievu! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus. Šajā gadā bīskapa Fultona Šīna pārdomas dzirdēsi Radio Marija Latvija Gavēņa kalendārā. Patiesa atgriešanās, lūgšana, Euharistija un Kristus upuris — tikai dažas no tēmām, kas Gavēņa laikā iedvesmos Tevi uz dziļāku garīgo dzīvi.

“Kurtlar Sofrasında Kadınlar”ın bu bölümünde Göksel Göksu'nun konuğu, CHP 26. dönem milletvekili ve eski Kadın Kolları Genel Başkanı Aylin Nazlıaka. Nazlıaka halen Aile ve Sosyal Hizmetler Gölge Bakanı ve CHP Parti Meclisi Üyesi olarak görev yapıyor. Nazlıaka, siyasetin neden hâlâ “eril” bir alan olarak görüldüğünü, kadınların Meclis'te verdiği eşitlik mücadelesini ve kürsüye kendini kelepçelediği protestonun arka planını anlatıyor. Partiden ihraç edilme sürecinin yarattığı kırılmayı, CHP'ye dönüşünün anlamını ve bugün Türkiye'de kadınlar ile çocukların neden daha güvensiz hissettiğini değerlendiren Nazlıaka, “Bir kişi bile çok şeyi değiştirebilir” sözünün arkasındaki inancı anlatıyor. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Kurtlar Sofrasında Kadınlar'ın 38. bölümünde Göksel Göksu'nun konuğu Ayşe Ateş. Sinan Ateş suikastının ardından yas, tehditler ve kamuoyu baskısıyla yüzleşen Ayşe Ateş, adalet mücadelesinin kendisini nasıl siyasetin merkezine taşıdığını anlatıyor. 2023 seçimleri öncesi gelen milletvekilliği teklifini reddettiği için pişman olduğunu söyleyen Ateş, önümüzdeki seçimlerde aday olacağını ilk kez Medyascope'ta açıklıyor. Siyaseti bir kariyer planı değil, adalet arayışının devamı olarak gördüğünü vurgulayan Ayşe Ateş; hangi partiye yakın durduğunu, kriterlerinin ne olduğunu ve neden geri çekilmek yerine konuşmayı seçtiğini bu programda paylaşıyor. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Glocal Grup Danışmanlık'ın katkılarıyla hazırlanan Yerden Yüksek programının bu bölümünde Bahadır Çelebi ve Umut Dağıstan; Masumiyet Müzesi romanı, müzesi ve dizisi üzerine konuşuyor.Umut Dağıstan'ın Veba Geceleri üzerine yazısı:https://www.k24kitap.org/veba-geceleri-ve-romanda-olcut-sorunu-304800:00 Giriş00:35 Biz de furyaya katıldık ama neden?01:40 Bu yayında Orhan Pamuk'u sadece edebî yönüyle ele alacağız03:00 Cevdet Bey ve Oğulları'ndan itibaren bir Orhan Pamuk izleği05:30 Benim Adım Kırmızı'nın diğer Orhan Pamuk romanlarından farkı ne?08:30 Kırmızı Saçlı Kadın: Ana çizgisini koruyor ama bazı kimseleri rahatsız edebilir09:20 Veba Geceleri: Orhan Bey, sen romancısın, tarihçi değil12:20 Türkiye'nin "kültür elçisi" olarak Orhan Pamuk14:10 Masumiyet Müzesi (bina): Dünyada benzeri var, eşi yok14:50 Masumiyet Müzesi romanı Pamuk külliyatında nereye oturuyor?16:20 Masumiyet Müzesi romanında Kemal ne yapmaya çalışıyor?20:00 Masumiyet Müzesi'nin dünya edebiyatında benzersiz yapan şey ne?20:40 Masumiyet Müzesi romanı: 1970'ler İstanbul'unun objeler üzerinden tarihi22:40 Karakter merkezli roman nedir, ne işe yarar, ne zaafı var?26:10 Masumiyet Müzesi'nin romanının film yerine dizisinin yapılması neden daha iyi bir seçenek?29:20 Kemal ya da Füsun fanı olmamak için nedenler30:30 Masumiyet Müzesi'nin dizisinde bir sıkıntı var ama bunun nedeni roman ve dizilerin farklı formlar olması34:20 Masumiyet Müzesi dizisinde mükemmel yapılan bir iş var36:20 Ana akım kanal dizileri VS platform dizileri40:40 Masumiyet Müzesi dizisi: Sigara, rakı, mini etek, bekaret44:30 "Pamuk romanlarında betimlemeler çok uzun ve yorucu."46:00 "Füsun niye hiçbir şeyden şüphelenmiyor?" (İnsan aldatıldığını anlamaz mı)47:40 "Dizideki Kemal ile romanı okurken kafamda canlandırdığım Kemal çok farklı"49:40 Masumiyet Müzesi'nde Orhan Pamuk karakterlerden birinin tarafını mı tutuyor?52:20 "Masumiyet Müzesi'nin dizisini izlerken -bir erkek olarak- feminist damarım kabardı"55:40 Masumiyet Müzesi romanına feminist yaklaşmayın, edebiyattan ahlak, pedagoji devşirmeyin01:00:01 Masumiyet Müzesi romanında Füsun niye bu kadar "flu, sessiz, silik"?01:04:20 Füsun fesat biri mi?01:06:05 Feminizmin hakkını teslim; sanatçının hakkını teslim01:06:55 Masumiyet Müzesi (bina): İstanbul'un kent tarihindeki yeri01:08:40 "Orhan Pamuk Masumiyet Müzesi romanında kendini mi anlattı acaba?"Ayrıcalıklardan yararlanmak için bu kanala KATIL:https://www.youtube.com/channel/UCWyDy24AfZX8ZoHFjm6sJkg/joinBizi Patreon'dan Destekleyin

"Katehisms definē žēlastību kā pārdabisku Dieva dāvanu, ko Jēzus Kristus mums ir devis, lai mūs glābtu. Kad šī dāvana nāk, tā vienmēr maina mūsu virzienu. Jo pēc savas dabas mēs esam vāji, mēs tiecamies uz grēku, šaubām, savtību un tamlīdzīgi. Ja mums jāsāk iet citā virzienā, ir vajadzīgs jauns spēks" (Bīsk. Fultons Šīns). Dienas impulss: Izvēlies šodien kādu cilvēku no saviem tuviniekiem, draugiem vai paziņām, kuru šonedēl īpaši paturēsi savās lūgšanās, lūdzot atgriešanās želastību - žēlastību mainīt dzīves virzienu! Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus. Šajā gadā bīskapa Fultona Šīna pārdomas dzirdēsi Radio Marija Latvija Gavēņa kalendārā. Patiesa atgriešanās, lūgšana, Euharistija un Kristus upuris — tikai dažas no tēmām, kas Gavēņa laikā iedvesmos Tevi uz dziļāku garīgo dzīvi.

Jūsų laukia ekstremalūs eksperimentai ir įspūdingas šviesų bei garso šou. Stingdantis skystasis azotas, ugnis, sienas drebinantys sprogimai, egzotiškos dujos ir elektros išlydžiai – visa tai vienoje scenoje. Kad pasirodymas dar ilgai išliktų atmintyje, kviečiame drąsiausius patiems išbandyti eksperimentus scenoje, trumpam tampant mokslininkais.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula  "Laimas" konfekškaste vai šokolādīte, "Rīgas Melnais balzams" vai vienkārši polšs, cigaretes, puķes, nauda, medus, pašu audzēti augļi vai dārzeņi un pazīšanās – gribi tirgoties, zini, kas kam ģeldēs. Subdominante – dominante – tonika – pilnās kadences tad nu ir tās, kas padara katru darījumu saprotamu. Bez harmoniskā plāna struktūras klaritātes pat valstis brūk kopā. Kad runājam par tirgošanās mākslu un ar to saistāmo ideju iemiesošanu mūzikā, starp paraugiem pirmajā vietā, manuprāt, ierindojams Georgs Frīdrihs Hendelis [1]. Īpaši krāšņi viņa filigrānās harmoniju secības atklājas, kad dzirdamas to instrumentu balsīs, kurām autors pats rakstījis. Ņem, kuru skaņdarbu gribi – kaut vai 5. svītas Mimažorā, HWV 430 4. daļu – āriju ar variācijām klavesīnam vienam pašam. Vērtējot Hendeļa prasmes, minama ne vien tirgošanās, bet arī aizņemšanās māksla – leģendāra ir viņa atbilde jautātājam, kurš gribējis zināt, kāpēc Hendelis uzdod cita autora darbu kā savu – tas gabals esot tam komponistam par labu, jo viņš nezinot, ko ar to iesākt! Nu ir pagājuši daži gadsimti un tolaik nabagais komponists, no kura Hendelis aizņēmās, patlaban dabū savu darbu no Hendeļa atpakaļ ar solīdiem procentiem. Piemēram, Tēlemanis [2], kura "Postillons" – 4. daļa no Uvertīras jeb Svītas Sibemol mažorā, TWV 55:B1 – nokļuva Hendeļa oratorijas "Baltazars", HWV 61 otrā cēliena otrajā ainā kā sinfonija "Allegro Postillons" (tas ir brīdis, kad karalis Baltazars izsauc savus astrologus un gudrajos, lai tie izskaidro uz sienas parādījušos uzrakstu – “מנא מנא תקל ופרסין”, transliterējot no aramiešu valodas – "Mene, mene, tekel, upharsin" [3]). Vienā vārdā – valsti veidojot – tirgoties un aizņemties jāmācās no labiem piemēriem, un bez muzikālās dzirdes un dziedāšanas prasmes to varēs īstenot, iemācoties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Citādi pie mērķa – Hendeļa paraugi – tikt grūti. Kad profesors Romualds Kalsons [4] 2000. gada 8. janvārī bijušajā Valmieras Komercskolā [5] IX Senās mūzikas festivāla ietvaros brīdi pēc plkst. 19 pirmatskaņoja savu miniatūru ciklu "Lielā Baha pavēnī", "Banka Baltija" jau sešus gadus kā bija bankrotējusi. Arī "Smashing Pumpkins" [6] jau 7. janvārī bija nospēlējuši savu koncertu Stokholmas cirka arēnā un atpūtās pirms ceļa uz Kopenhāgenu. Tajā pašā koncertā izskanēja arī šo rindu autora skaņdarbi, kurus profesors noklausījās un pēc koncerta sarunā uzaicināja atbraukt uz Mūzikas akadēmijas [7] kompozīcijas konsultācijām. Pirmajā stundā profesors izteica savu slaveno frāzi: "Kristap, mākslā – par visu naudu!" Šim viņa izteikumam bija gruntīgs segums. Profesors "Bankā Baltija" bija zaudējis honorāru par savu mūža darbu – operu "Pazudušais dēls". Pedagogs, kurš šādi testējis savu mācību stiprību, manuprāt, droši var mācīt citus. Es kļuvu par viņa skolnieku. Naudas man bija vien tik, cik apēšanai, bet "Laimas" konfekšu kastes, konjaks vai dolāri – pie profesora Kalsona nekas no tā nebija vajadzīgs. Bija vajadzīgs mācīties no labiem paraugiem un eksperimentēt, kaut uguņošanu sarīkojot, kad bez tās garlaicīgi. Radās šī iespēja vienkārša principa dēļ. Senās mūzikas festivālā Valmierā kopā ar izcilākajiem sava aroda meistariem uzstājās arī mācekļi – pat tādi, kas tikko sākuši spert pirmos soļus mūzikā. Šis ir paraugs, kas arī lietojams valsts pārvaldē – meistari un mācekļi kopā vienā koncertā – gluži kā senos laikos gleznotājs Van Deiks [8] ar savu mācekļu svītu. Bet Valmierā visi – pat vismazākie dalībnieki – tika arī nosaukti vārdā, jo citādi būtu garlaicīgi – visu laiku tikai es, es, es. "Die tiefe Langeweile in den Abgrundendes Daseins wie ein schweigender Nebel hin- und herziehend, ruckt alle Dinge, Menschen und einen selbst mit ihnen in eine merkwurdige Gleichgultigkeit zusammen. Diese Langeweile offenbart das Seiende im Ganzen." (Martins Heidegers) [9] "Dziļa garlaicība, kas klīst mūsu eksistences bezdibeņos kā klusināta migla, ieskauj lietas un cilvēkus, arī mūsu patību, īstenā vienaldzībā. Šī garlaicība atklāj esamību tās pilnībā." [11] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portāla concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Händel, Georg Friedrich (dzimis Hallē 1685. g. – miris Londonā 1759. g.) vācu izcelsmes komponists un ērģelnieks, britu pilsonis [2] Telemann, Georg Philipp (dzimis Magdeburgā 1681. g. – miris Hamburgā 1767. g.) vācu komponists un ērģelnieks [3] tulkojumā – "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts" [4] Kalsons, Romualds (dzimis Rīgā 1936. g. – miris Rīgā 2024. g.) viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, viņš darbojies teju visos akadēmiskās mūzikas žanros, īpaša vieta viņa daiļradē latviešu folklorai un latviskai tēlainībai vispār, viens no izcilākajiem instrumentācijas meistariem, fenomenāls pedagogs [5] tagad Valmieras 5. vidusskola [6] amerikāņu rokgrupa no Čikāgas, izveidojusies 1988. g. [7] pašreizējais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – iegūts ar LPSR Ministru Padomes 24.08.1990. lēmumu, pirms tam to sauca – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija [8] van Dyck, Anthony (dzimis Antverpenē 1599. g. – miris Londonā 1641. g.) flāmu gleznotājs [9] Heidegger, Martin (dzimis Meskirhē 1889. g. – miris Freiburgā 1976. g.) vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem; citāts no Heidegger M. lekcijas "Kas ir metafizika", 1929 ("Was ist Metaphysik?", 1929, Wegmarken (GA 9)) [10] Ievas Ginteres tulkojums

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Bugün dünyanın her yerinde kadınlar bir yandan erkek egemen kapitalist sistemin yarattığı işsizlik, ücret eşitsizliği, güvencesizlik, yoksulluk, bakım yükünün tümüyle emekçi kadınların üzerine yıkılması ile boğuşurken diğer yandan kadın düşmanı politikaların izlenmesi sonucu ayrımcılık, şiddet ve kadın cinayetleri ile karşı karşıya adeta bir yaşam mücadelesi veriyor. Aralık 2025'e ait verilere göre geniş tanımlı işsizlik oranı %29. Ortalamayı yükselten de emekçi kadınlar. Çünkü erkeklerde işsizlik oranı %23 iken, kadınlarda %38. Yani çalışmak isteyen her 10 kadından en az 4'ü işsiz. Bunun bir nedeni patronların krizin faturasını işçilere ödetmek için işler iyi gitmiyor bahanesiyle işçi çıkarması ise diğer nedeni de kadınların üzerindeki bakım yükü ile düzenli, sürekli bir işte çalışmalarının engellenmesi. Evdeki çocuğa, hastaya, yaşlıya bakacak biri olmadığında, işyerlerinde kreş, mahallelerde devletin bakım evleri olmadığında kadınlar ev dışında çalışamaz hale geliyor. Çalışan kadınlar da eğer sendikalı işlerde çalışmıyorlarsa erkeklerin 9 ayda kazandıklarını ancak bir yılda kazanıyor, yani daha düşük ücretlere çalışıyorlar. Bu düzenin emekçi kadınlara vaadi: Esneklik adı altında güvencesiz işlerde, düzensiz çalışmaDaha düşük ücretlerEv işleri ve bakım yükünün altında ezilmeKreş yok, git istediğin yere şikayet et! Çocuğun, evdeki hastan veya yaşlın yüzünden devamsızlık mı yaptın? Kapı orada! Patronlar için hiçbir şey kendi kârlarından daha önemli değildir. Çalışırken üç kuruş kısmanın hesabını yapıp iş cinayetlerine zemin hazırlayan patron için işçinin canının bile değeri yok ki, çocuğunun bir kıymeti olsun, mutfakta pişen yemeğin içinde et var mı yok mu diye düşünsün. Öyleyse onların çocuğumuz hasta oldu mu vicdanlı olmasını, hakkımız olanı vermek için insafa gelmesini beklemek gerçekçi değil. Hakkımızı almak için mücadele etmek zorundayız. Bu mücadelede biz neyi savunacağız? Çalışmak isteyen her kadına iş!Her işyerine kreş! Eşit işe eşit ücret! Mahallelerde kamu tarafından finanse edilen hasta, yaşlı bakım merkezleri! Elbette emekçi kadınlar sadece iş istemiyor, sadece eşit ücret istemiyor. Eşit, özgür bir dünya istiyor. O dünyanın kapıları emekçi kadınlar için dünya tarihinde bir kez aralandı. Ne zaman? Nerede? Ekim devriminin topraklarında, Sovyetler Birliği'nde, işçi sınıfının iktidarı altında. Bugün türlü yalanlarla, başka hayaller peşinde koşmak değil, gerçekçi yoldan yürümek gerek. Erkek egemenliğine ve kapitalizme karşı emekçi kadınların öncülüğünde büyüyecek bir mücadelenin yolundan! 8 Mart Dünya Emekçi Kadınlar Günü'nün anlamı8 Mart Dünya Emekçi Kadınlar Günü, emekçi kadınların mücadelesine dayanıyor. Önce dokuma işçisi kadınlar 1857'de 10 saatlik işgünü ve insanca çalışma koşulları talebiyle greve gitti. Ardından 1908'de 15 bin tekstil işçisi kadın ABD'nin New York kentinde daha kısa çalışma saatleri, daha yüksek ücretler, doğum izni ve oy hakkı talebiyle bir mücadele başlattı. Mücadele eden kadınların diğer işçilerle ilişkisini kesmek için, işçi kadınları fabrikaya kilitlediler ve fabrikada "bilinmeyen bir nedenle çıkan" yangın sonucu 129 kadın işçi yaşamını yitirdi. Kadınların yaşamları pahasına verdikleri bu mücadelenin en öne çıkan sloganı, "Ekmek ve Gül" idi. Ekmek, yaşama güvencesini, gül ise daha insanca, daha güzel, kadının da izini taşıyan bir yaşamı simgeliyordu. Bugün de 8 Mart'ta patronların ikiyüzlü çiçeklerini değil, “Ekmek, Gül ve Hürriyet” istiyoruz!

Okyanus ötesinde Amerika kıtasında “saraydan başkan kaçırma” olayı yaşandı ya. Venezuela Başkanı Nicolas Maduro 3 Ocak'ta Amerikan emperyalizminin haydutlarınca kaçırıldı ya. Orada olan bu bölgede de sarsıntılar yaşanacağının işareti ya. Bizimkiler derhâl bir “iç cephe” tartışmasına başladılar.Erdoğan, halkı her türlü savaşı desteklemek zorunda bırakmak istiyor: “İç cepheyi sağlam tutacak, orada gedik açmak için fırsat kollayanlara karşı daima uyanık olacağız.”Bahçeli de kendine pay çıkarıyor: “Şimdi anlaşıldı mı iç cephemizi tahkim etmekteki samimi gayretimizin haklılığı?” diyor.Ama ne Erdoğan ne Bahçeli, “bu Amerika gangster, başındaki adam da Baba filmindeki heriften beter, biz NATO'dan ayrılalım” demiyor. Varsa yoksa “iç cephe”.Muhalefet de “iç cephe” zokasını bir güzel yuttu. Erdoğan'la Bahçeli lafı açtı ya, hepsi toptan topa girdi.Özgür Özel: “Erdoğan iç cepheyi güçlendirmek istiyorsa içerideki kimseye düşman hukuku uygulamayacak.”Ali Babacan: “İç cepheyi tahkim etmemiz gereken dönemlerden geçiyoruz, ancak ülkeyi kutuplaştırarak iç cepheyi tahkim edemezsiniz.”Müsavat Dervişoğlu: “İç cephenin güçlendirilmesi bu hükümetin güçlendirilmesi anlamına gelmemektedir. İç cephenin güçlendirilmesi” … şudur budur.Ahmet Davutoğlu: “Kutuplaştırmayacaksınız, şeytanlaştırmayacaksınız.”Ümit Özdağ: “İç cephe Anayasa Mahkemesi kararlarının uygulanması ile güçlenir.”Ocak ayının ilk 10 günü Türkiye para babaları düzeninin siyasetçileri iç cephe ile yattı kalktı yani.İşin tuhaf yanı ne biliyor musunuz? Bu son tartışma başlayana kadar Türkçede böyle bir laf yoktu! Savaşa giren bir ülkede askerin çarpıştığı cephenin dışında kalan alanlara Türkçede “cephe gerisi” denir!Bize inanmıyorsanız Google amcaya sorun. Ne çıktı?Cephe gerisiBaşka sözlüklere de bakın. Hepsi ama hepsi “cephe” dışındaki alanlara “cephe gerisi” der. Bir sürü kitap var, çeşitli savaşlarda “cephe gerisi”ni anlatan. İşte bazı kitap başlıkları: Cephe Gerisi, Cihan Harbi'nin Cephe Gerisi, Basına Göre Cephe Gerisi ve Cephedeki Faaliyetleriyle İstiklâlin Kadınları.“İç cephe”yi google'layın, karşınıza sayfalar boyu sadece her türden duvar boyası reklamı çıkacaktır!Eee, ne öyleyse bu “iç cephe”? Muhtemelen işini bilmeyen bir çevirmen NATO eğitim malzemesini çevirirken “home front” terimini “iç cephe” ile karşılamıştır. Askeriyede “iç cephe” denmeye başlanmıştır. Ama önemlisi bundan sonra.İktidarın bir danışmanı, “muhterem beyefendi, bu Amerikalılar iç cephe diyor, biz de öyle söyleyelim, böylece halkı her türlü savaşımızı desteklemek zorunda bırakmamız daha kolay olur” demiştir. “Eviniz de savaşın cephesidir” deriz.İktidar bunu güzel bulmuştur. Muhalefet de zokayı yutmuştur!Halkın her savaşı destekleme gibi bir sorumluluğu yoktur! Fetih savaşlarına, onun bunun topraklarına ve petrolüne el koymaya, başka halkları Osmanlı döneminde olduğu gibi köleleştirmeye yönelik savaşları halkın desteklemesini beklemeyin.NATO denen emperyalist savaş makinesinin içinde yer aldığınız için Trump'ın bu bölgedeki planlarına omuz verme çabalarınıza destek vermek zorunda değil kimse. Haklı savaş vardır, haksız savaş vardır.Trump ve benzerleri, Siyonist İsrail ile birlikte Batı Asya'yı (Ortadoğu'yu) hallaç pamuğu gibi atıyor. Türkiye'nin işçileri, emekçileri, gençleri, Trump'ın Ortadoğu hallacı olmayacaktır!İsterseniz bütün savaş terimlerini değiştirin. Haksız savaş, haksız savaş olarak kalacaktır.

Asıl yaratılışta olan güzel vasıflara bakıldığı zaman Peygamber (s.a.v.)'in bilittifak bütün bu güzellikleri kendinde cem etmiş bir halde olduğu görülür. Peygamber (s.a.v.)'in güzelliklerini anlatan hadîsler bitmeyecek kadar çok ve meşhurdur. Bunlardan bazıları şunlardır; Bera bin Âzib (r.a.)'dan: "Al elbise içinde Resûlullâh (s.a.v.)'in zülfü kadar güzel bir zülfü (hayatımda) görmedim." Ebu Hüreyre (r.a.)'dan: "Resûlullâh (s.a.v.)'den daha güzel hiçbir şey görmedim, sanki güneş olanca parlaklığı ile yüzünde parlıyordu. Güldüğü zaman, dişleri duvarlara aydınlık saçardı.", Cabir bin Semûre (r.a.)'dan: "Bir adam: "Resûlullâh (s.a.v.)'ın yüzü kılıç gibi parlaktır." dediğinde şu cevabı vermiştir: "Hayır; bilâkis güneş ve ay gibidir! Değirmi bir yüze sahipti.", Ümmi Ma'bed (Âtike binti Halid) (r.a.)'dan: "Uzaktan (göründüğünde) insanların en güzeli, yakından (göründüğünde) insanların en tatlısı idi.", Enes (r.a.)'dan: "Resûlullâh (s.a.v.)'in güzel kokusundan daha güzel, ne misk ve ne de anber koklamadım.", Cabir b. Semûre (r.a.)'dan: "Resûlullâh (s.a.v.) yüzüme mübarek elini sürdüğünde" dedi ki: "Elinde sanki Allar'in çantasından taze çıkarmış gibi güzel bir koku ve serinlik buldum." dedikleri rivayet edilmiştir. İbn Ebi Hale (Hind b. Ebi Hale) (r.a.)'dan nakledilen hadiste şöyle anlatılmıştır: "Yüzü, ayın on dördü gibi parıldardı." Hz. Ali (r.a.) onu son vasfında şöyle demiştir: "Onu aniden gören mehabetine kapılırdı. Onunla sohbet edip tanıyan onu hemen severdi." Bu hususlarda Allâh (c.c.) ona öyle özellikler ihsan etmiştir ki (dünya kurulduğundan bu yana) ondan başka hiç kimsede bunlar bulunmamıştır. Sonra bunları, nezafet-i şer'iye ve on güzel fıtrî hasletle tamamlamıştır. (Kadı İyaz, Şifâ-i Şerîf, s.65-68)

“Kurtlar Sofrasında Kadınlar” programı uzun bir aradan sonra yeniden başlıyor. Bu bölümünde Göksel Göksu'nun konuğu Prof. Dr. Şebnem Korur Fincancı. Adli tıp, işkencenin belgelenmesi, cezasızlıkla mücadele, İstanbul Protokolü, kadınlara yönelik şiddetin görünmezliği ve yargı sistemindeki yapısal sorunlar bu bölümün ana başlıkları arasında. Fincancı; insan hakları mücadelesinin nasıl şekillendiğini, hakkında dolaşıma sokulan iddialara ne yanıt verdiğini ve kadınların kimlik, beden ve adalet mücadelesini kendi sözleriyle anlatıyor. İşkence yasağı, bağımsız adli tıp ve kadınların soyadı hakkı üzerine çarpıcı değerlendirmeler bu bölümde ele alınıyor Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Trideset i osmi ministar u Vladi Republike Hrvatske, oporba ne očekuje promjene na bolje. Stiže novih, gotovo milijardu i pol australskih dolara iz Europske unije za Hrvatsku. Izašla nova anketa o popularnosti stranaka i političara CRO demoskop. Hrvatska među najgorima u Europi po korupciji. Svako četvrto dijete u Hrvatskoj izložena neprimjerenom sadržaju, pa se i u Hrvatskoj razmišlja o ukidanju društvenih mreža za djecu. Kad vas na kvizu pitaju koji nogometni klub u Hrvatskoj ima operetu o sebi odgovorite Hajduk

Kadınların ekonomik ve sosyal hayata tutunmalarını sağlamaya yönelik girişimcilik, finansal ve dijital okuryazarlık ile kooperatifçilik programlarının yaygınlaştırılması artık bir tercih değil, toplumsal bir zorunluluk hâline gelmiş durumda. Türkiye'de kadın âtıl işgücü oranı %38,3 seviyesinde; küresel ölçekte kadınlar her gün ortalama 4,7 saatlerini ücretsiz bakım ve ev işlerine ayırıyor. Çalışma hayatında yer alan kadınlar ise başka bir yükle karşı karşıya. Wellbees'in 2025 Esenlik Haritası, evlilik ve ilişki sorunlarının çalışan performansında %30'a varan kayıplara yol açtığını; kaygı, stres ve iletişim problemlerine yönelik başvuruların toplamının %56,5'e ulaştığını ortaya koyuyor. TEDÜ, XSIGHTS ve TurkishWIN iş birliğiyle yürütülen 2025 Kadın ve İstihdam Araştırması'na göre toplumun %83,4'ü “bir çocuğa en iyi annesi bakar” derken, kadınların %40'ı çocuk sahibi olmanın kariyerleri önünde engel oluşturduğunu düşünüyor. Beyaz yaka annelerin yalnızca %17'si bakıcı desteğine sahip; her üç anneden ikisi bakım yükünü tek başına üstleniyor ve kadınların %68'i “yalnızca kendime güvenebilirim” diyor.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre".  Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam. Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos. Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu. Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas… Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Naudas nav, draudzenes nav, viss zudis, Augustin. Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Mēteļa nav, spieķa nav, Augustins guļ netīrumos, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Un pat bagātā Vīne ir tikpat nabaga kā Augustins! Raudi kopā ar mani, viss ir zudis! Katra diena bija svētki, bet kas tagad? Mēris, mēris! Tikai līķu mielasts, tas ir tas, kas palicis. Augustin, Augustin, gulies nu kapā! Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē". Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

Pirms 12 gadiem leģendārais britu režisors Pīters Bruks un viņa ilggadējā domubiedre Marī Elēna Estrēna iestudēja lugu par izzināmā robežām. Tā atstāja paliekošu iespaidu uz kādu latviešu kinorežijas studentu Ņujorkā, kurš tagad to iestudējis Jaunajā Rīgas teātrī. Par izzināmā robežām. Par Pīteru Bruku viņa simtgadē. Par Matīsu Kažu “Apbrīnas ielejā” un ārpus tās. Kultūras rondo tiekamies ar aktieriem pēc pirmizrādes, bet studijā izvaicājam režisoru Matīsu Kažu. "Man liekas, ka šī ir izrāde, kurā iegrimt, bet reizē tas ir sapnis, kurā ir jādomā līdzi, kurā visu laiku ir jābūt intensīvas un, iespējams, arī dažkārt koncentrētas domāšanas stadijā skatītājam. Tas nav izklaides gabals," atzīst Matīss Kaža. Režisors atklāj, ka arī pats ir guvis tādu pieredzi, kur ļāvies kaut kam ārkārtīgi iespaidojošam un neizskaidrojamam, arī necenties to mēģināt to racionalizēt kādā veidā. "Domāju, ka daudziem no mums ir bijušas šādas pieredzes, tāds tīrs apbrīnas pārsteigums," vērtē Matīss Kaža. Kad tev bija viens vai divi gadiņi, mamma tev dziedāja šūpuļdziesmas. Tu nesaprati izdziedāto vārdu nozīmi, bet ķēri zilbes kā krāsu triepienus. Ķēri un iemācījies dziesmu. Ir pagājuši daudzi gadi. Joprojām tu galvā redzi šos triepienus. Un redzi mammu. Kopš atgriešanās Latvijā pēc kinorežijas studijām ASV Matīss Kaža šķietami ir visur: viņš režisē savas filmas, producē citu uzņemtās un iegūst pa kādam “Oskaram”, pasniedz Kultūras akadēmijā, iestudē balvu pasniegšanas ceremonijas un divu gadu laikā bijis režisors arī sešām teātra izrādēm. Jaunākā no tām – “Apbrīnas ieleja” – tikko piedzīvojusi pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Tas ir daudzslāņains darbs, kurā pētījumi par cilvēka smadzenēm un atmiņu apvienoti ar sūfiju mitoloģiju un persiešu autora Fari-du-dina Atāra “Putnu sapulces” fragmentiem. Intelektuāli poētisks darbs, kas aicina vienlaikus iegrimt sapnī un saglabāt asu prātu. Ar Matīsu Kažu sarunājāmies gan par ceļu uz “Apbrīnas ieleju” un ārā no tās, gan par citiem radošajiem darbiem un to, kā nenodeldēt zobratus, kad radošo kārdinājumu ir tik daudz.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Valmierā 1996. gada 7. janvārī, plkst. 19:00 "uz papīra" tanī pat laikā notiekošais "Foo Fighters" [1] koncerts Frīmentlā Austrālijā īstenībā bija beidzies jau vismaz trīs stundas un tur – Frīmentlā – jau bija 8. janvāris. Laiks arī bija visai auksts – Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Priekuļu stacija ziņo par aptuveni -5° grādu salu, par Frīmentlu nezinu. Tādēļ Andris Veismanis, iespējams, atceras savu interpretāciju Volfganga Amadeja Mocarta [2] stīgu Serenādei Nr. 13 "Mazā naktsmūzika" Solmažorā, K. 525 īstenotu ar Vidzemes kamerorķestra stīgām tovakar, Raiņa ielā 3, Valmieras 5. vidusskolas Lielajā zālē. Katra no melodijām bija īpašā godā. Raugoties pagātnē, gribas secināt, ka šī interpretācija būs bijusi viens no neredzamajiem Andra Veismaņa karjeras virzītājspēkiem. Šo izcilo meistardarbu meistars tika atskaņojis arī iepriekšējā – IV Senās Mūzikas festivālā Valmierā 6. janvārī, plkst. 18:30 turpat ar to pašu orķestri, un togad Priekuļos esot bijis pat -7° grādu sals. Tomēr tādu radošu veiksmi mierīgi var atkārtot, un šoreiz šim darbam turklāt bija atrasts konģeniāls turpinājums. "Foo Fighters" 1995. gada 6. janvārī vēl pirmo koncertu nebija nospēlējuši. Bet par to nedaudz vēlāk. Divas ar "Mazo nakts mūziku" saistītas raksturīgas detaļas aprakstījis Orins Hovards [3] Losandželosas filharmoniķu mājaslapā anotējot kādu citu – ne "Foo Fighters" – koncertu [4]. Pirmā: "18. gs. otrajā pusē serenāde tipiski tika rakstīta pietiekami mazam ansamblim (bieži pūtēju ansamblim), lai būtu ērti izpildāma ārpus telpām, un atšķirībā no simfonijas tajā parasti bija vairāk nekā četras daļas." Otrā: "Savu darbu katalogā "Mazo nakts mūziku" Mocarts iegrāmato kā piecdaļīgu. Diemžēl saglabājušās tikai četras daļas. Pirmā – menuets – aizgājusi zudībā." [5] Maestro Veismanis noteikti zina nesalīdzināmi vairāk ar šo skaņdarbu saistītu detaļu. Tomēr galvenais – viņš ir īsts interprets ar daudzkārt apliecinātu vēlmi skrupulozi iedziļināties senpagājušu laikmetu autoru darbos. Andrim Veismanim šie darbi interesē. Tajos viņš jūtas kā mājās. Domāju, ka diriģentu sajūsmina iespēja tur atrasto no sirds triekt esošajam laikmetam sirdī kā Amoram bultu. Vēlu meistaram turpināt triekt bultas laikmetam sirdī vēl un vēl! Bet tovakar Valmierā pēc Mocarta "Mazās naktsmūzikas" Andris Veismanis ar pārējiem mūziķiem sasniedza vēl otru virsotni. Sekoja triumfāla interpretācija slavenākajai no Antonio Vivaldi trim "Gloria" – Re mažorā, RV 589. Uzreiz jāmin Cēsu Pils kora devums šī venēciešu dižgara šedevra iedzīvināšanā. Pateicoties lieliski sagatavotajam korim, Veismaņa žests absolūtā pazemībā Dieva vārda priekšā varēja izteikt vārdos neizsakāmo. No sirds. Taisnība ir Emanuēla Svēdenborga [6] atziņā, ka tā Kunga žēlsirdība ir universāla un Viņš nevienu ellē negrūž – dvēsele pati vai nu turp tiecas, vai pie tā Kunga uz debesīm. "Kad cilvēkā – garā – labais ir saistīts ar patieso, tad viņš nāk debesī, tāpēc ka šis saistījums, kā teikts, ir debess viņā; bet kad cilvēkā – garā – ļaunais ir saistīts ar nepatieso, tad viņš nāk ellē, tāpēc ka šis saistījums ir elle viņā." [7] Bet "Foo Fighters" savu pirmo koncertu nospēlēja Sietlā, Mercera ielā, "West Marine" laivošanas piederumu veikala 2. stāvā, 1995. gada 19. februārī. Lūgtiem viesiem. Viņi nospēlēja 12 dziesmas – "Big Me" arī. Laiks tovakar Sietlā bija 55°F (ap 13°C) – nekas neparasts. Lija lietus, un veidojās migla. Komponiste un tobrīd Valmieras Mūzikas skolas skolotāja Līga Liepiņa (tolaik Kaņepe) laikrakstā "Liesma" vēstīja: "Sala spēcīgais kniebiens un bagātīgais sniega birums jaunā gada sākumā – tas bija diezgan negaidīti, bet V Senās mūzikas festivāls Valmierā no 3. līdz 7. janvārim – ļoti gaidīts. [..] Par spilgtāko sniegumu klausītāju lielākā daļa atzina Vidzemes kamerorķestri ar V. A. Mocarta "Mazo naktsmūziku" un A. Vivaldi "Gloria", kur diriģenta Andra Veismaņa (Rīga) vadībā orķestris apvienojās ar Cēsu Pils kori, kuram šī sadarbība bija visveiksmīgākā." [8] Man ir patiesi žēl, ka es tos koncertus nedzirdēju. Esmu drošs, ka varu parakstīties zem katra šeit rakstītā vārda. "Was aus Liebe getan wird, geschieht immer jenseits von Gut und Böse." (Frīdrihs Nīče) [9] "Kas paveikts mīlestībā, ir allaž viņpus laba un ļauna." [10] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu foofighterslive.com un concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Amerikāņu rokgrupa no Sietlas, radusies 1994. gadā [2] Mozart, Johannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilius (dzimis Zalcburgā 1756. g. – miris Vīnē 1791. g.) austriešu komponists, pianists, vijolnieks, altists un diriģents [3] Howard, Orrin (dzimis Čikāgā 1924. g. – miris Losandželosā 2015. g.) bija amerikāņu pianists, mūzikas kritiķis, publicists un skolotājs [4] https://www.laphil.com/musicdb/pieces/324/eine-kleine-nachtmusik [5] Kristapa Pētersona tulkojums [6] Swedenborg, Emanuel (dzimis Stokholmā 1688. g. – miris Londonā 1772. g.) zviedru zinātnieks un mistiķis [7] Svēdenborgs E. "Par debesi ar tās brīnumiem un elli" (tulk. R. Gŗava) nod. "Kas ir garu pasaule"; 422. [8] piektdien, 1996. gada 19. janvārī [9] Nietzsche, Friedrich (dzimis Rokenē 1844. g. – miris Veimārā 1900. g.) vācu filozofs. Citāts no Nīče F. Viņpus laba un ļauna [10] Ievas Ginteres tulkojums

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Episode Summary: In this week's episode of your favorite Korean Adoptee podcast, the Janchi Boys chat about dealing with online spaces you thought were safe, making neighborhood friends, and getting real about our feelings with regards to ICE in our communities and country.Later we try Haitai's Espresso Ace Cracker…can we get this dipped in chocolate?---// Support the Show!Online at janchishow.com / @janchishowSupport the show at janchishow.com/supportJoin our Facebook Group! janchishow.com/afterpartyWatch our Youtube VideosLeave a voicemail! 972-677-8867Write us a note: janchishow@gmail.comThe Janchi Show Quick BioThe Janchi Show focuses on exploring intersectional identities and current events through the lens of adoption, race, lived experience and more. Sometimes we have guests, and sometimes it's just the three of us. Either way, it's always a janchi!// Meet the Janchi Boys!Nathan NowackNathan (he/him) is a transracial Korean American adoptee who was born in Seoul in the 1970s. He was adopted at the age of 5 months old and raised in a small town in Oklahoma along with a non-biological Korean adopted sister.  After going to college in Colorado he later moved to Los Angeles to pursue a digital media career and eventually started 2 photography companies.  He loves spending time with his wife and 3 kids, playing golf, and collecting Lego. He is in reunion with his biological family as the youngest of 7 and has been in contact since 2015.  He currently serves on the Advisory Council for KAAN and helps with the planning of their annual adoptee conference.  In 2021, Nathan and his family moved back to Colorado to be closer to family and start a new chapter in their lives.  Connect with Nathan!Website: http://www.coverve.comInstagram: http://instagram.com/nnowackPatrick ArmstrongPatrick Armstrong (he/him) is a transracial Korean American adoptee, podcaster, speaker, and community facilitator. He is one of the hosts of the Janchi Show, a podcast that explores and celebrates the experiences and stories of Korean adoptees everywhere. He also is host of Conversation Piece with Patrick Armstrong, a podcast where he discusses the missing pieces of the conversations we're already having. He is a cofounder of the Asian Adoptees of Indiana, a group dedicated to creating a safe, engaging community for all Asian adoptees who need it. He is currently based in Indianapolis with his wife and cat. Connect with Patrick!Website: http://patrickintheworld.meLinkedIn: http://linkedin/in/patrickintheworldInstagram: http://instagram.com/patrickintheworldK.J. Roelke (@kjroelke)KJ (he/him) was adopted from Daegu and raised in Dallas, Texas with his two biological, older siblings and his younger sister, adopted from Russia. After spending a decade in the Midwest for college and career, he and his wife are back in Dallas and living large! He has been on his journey of discovery since 2015 and spends his days as a web developer for the Choctaw Nation of Oklahoma.Connect with K.J.!Website: https://kjroelke.online/LinkedIn: https://linkedin/in/kjroelkeInstagram: https://instagram.com/kjroelke// Listen to/Watch The Janchi Show on all major platforms:Apple: http://janchishow.com/appleSpotify: http://janchishow.com/spotifyYoutube: http://janchishow.com/youtubeGratitude & CreditsMichelle Nam for our logo and brandingJerry Won for bring us togetherThis show is created and produced by Patrick, Nathan and KJ and is the sole property of the Janchi Show, LLC.

Have you recovered or are you still going? Either way, come kick on with Hulmy & Kad as they send off the 2025-2026 season with one last episode. They cover everything Superbowl, and much much more. The inaugural Onside Punt Awards will be handed out, as well as the prize for our playoff champion. Come join us for one last pod for the season. Thank you to everyone who makes this pod what it is, especially the listeners and fans who get around it.

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Put od sezonskog posla u Bijeloj do eksperta za sajber bezbednost nije išao preko "štrebanja", nego preko neverovatne radoznalosti. Evo kako se gradi takva karijera. U 355. epizodi Pojačala Ivan je ugostio Branka Džakulu, istaknutog stručnjaka za informacionu bezbednost i suosnivača kompanije UN1QUELY. Ovo je prva od dve epizode posvećene Brankovom životu i karijeri. Razgovor vodi slušaoce kroz Brankov živopisni razvojni put - od odrastanja u "primorskom getu" u Bijeloj i prvih susreta sa tehnologijom kroz video igre i dekodiranje satelitskih kanala, do ozbiljne karijere u velikim sistemima poput Telenora i Air Serbie. Branko iskreno govori o jazu između formalnog obrazovanja i realnih potreba IT industrije, objašnjavajući kako je kritičko razmišljanje važnije od samog "štrebanja" zastarelog gradiva. Poseban fokus stavljen je na njegov ulazak u svet sajber bezbednosti, koji se desio gotovo slučajno, zahvaljujući hrabrosti da prizna šta ne zna i spremnosti da uči od mentora. Epizoda odiše optimizmom i ističe važnost "vraćanja zajednici" kroz deljenje znanja, kao i neophodnost očuvanja dečje radoznalosti i kreativnosti u profesionalnom životu. O čemu smo pričali: - Najava epizode - Početak razgovora - Kad porastem biću - Školski dani - Srednja škola - Studentski dani - Fakulteti i novi trendovi - Master i prva zaposlenja - Ulazak u cyber security Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/4tpvrpq Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

„Kad biju bērns, man bieži likās, ka neviens nerespektē to pieaugušo, kas ir manī. Bet tagad, kad esmu pieaudzis, man ir sajūta, ka neviens nedzird manu iekšējo bērnu. Tāpēc es gribēju radīt filmu, kas spētu runāt ar visiem šiem četriem cilvēkiem,” saka franču animators un filmas „Arco” režisors Igo Bjenvenī (Ugo Bienvienu). „Arco” šogad ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā animācijas filma, izkonkurējot brāļu Ābeļu „Dieva suni” un trīs citus nominantus, un ir arī „Oskara” animācijas nominantu pieciniekā. „Arco” ir zinātniskās fantastikas animācijas filma bērniem, kuras centrā ir desmit gadus vecais puika Arko. Viņš dzīvo 2932. gadā un, ceļodams laikā, nejauši nokļūst mums tuvā un visnotaļ distopiskā nākotnē – 2075. gadā, kad cilvēciskas attiecības ir aizstājuši roboti un hologrammas, bet klimata pārmaiņu raisītas dabas kataklizmas ir kļuvušas par cilvēku ikdienu, no kuras norobežoties fiziskos „burbuļos”. Arko ierodas no daudz harmoniskākas 900 gadus tālas nākotnes, un sākas piedzīvojumi, lai nogādātu viņu atpakaļ mājās. Par šo, Eiropas Kinoakadēmijas vārdiem, „bezkaunīgi cerīgo” animācijas filmu „Kultūras rondo” Berlīnē sarunājās ar „Arco” režisoru Igo Bjenvenī.  

Profesore Gunta Ancāne ir psihoterapijas un psihosomatikas ārste. Šajā sarunā viņa atsaucas uz Pasaules Veselības organizācijas nostāju: "emocionālā veselība nosaka fizisko veselību". Profesori izjautāju, ko tas nozīmē praksē. Kāpēc cilvēkam sāp galva, vēders vai mugura, lai gan izmeklējumi rāda, ka viss kārtībā?Profesore skaidro, kā neizteiktas bailes, dusmas vai kauns kļūst par fiziskām sāpēm. Viņa atklāj, kāpēc dusmas ir noderīgas un nepieciešamas jūtas, kas palīdz aizstāvēt savas robežas. Kāpēc rūpēties par sevi nav egoisms, bet gudra rīcība un pienākums pret sevi un apkārtējiem.Šī saruna palīdzēs vairāk saprast, kāpēc tu jūties, kā jūties, un ko ar to darīt. Profesore ikdienā strādā Ziemeļeiropas mentālās veselības centrā. Viņas pieredze un zināšanas palīdz saprast, kā emocijas kļūst par slimībām un, kas vēl svarīgāk, kā no tām izārstēties.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 251.epizodes lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:08 Kāpēc emocionālā veselība nav tikai emocionālā veselība - Pasaules Veselības organizācijas pozīcija07:07 Kas cilvēkiem būtu jāsaprot par emociju rašanos smadzenēs - izjūtas un sajūtas14:08 Kā emocionālie faktori rada galvassāpes, muguras sāpes un citus simptomus16:20 Kas ir aleksitīmija - cilvēki, kuri neizprot savas jūtas19:52 Par mēru - Aristoteļa gudrība par visām jūtām21:09 Skaudība kā vērtīga informācija par to, ko es gribu23:15 Dusmas ir noderīgas jūtas - kāpēc un kā tās lietot30:29 Laicīgi pamanīt, kā es jūtos, un rīkoties33:54 Rūpēties par savu pašsajūtu nav tikai tiesības - tā ir pienākums36:29 Pareizi/nepareizi - kas ir tas soģis, kas var pateikt, kā ir pareizi?38:11 Drīkst/nedrīkst - kā šie vārdi tevi padara par kalpu40:02 Labi/slikti - cieņpilna izturēšanās vs vērtējumi44:45 Ja ir grūti rūpēties par sevi - kā to darīt?51:33 Vajag/nevajag - bīstamākie vārdi Latvijas sabiedrībā55:39 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu58:05 Kā okupācija un meli mūs pazemoja1:00:40 "Es gribu" un "man patīk" - svētie vārdi attiecībā uz veselību01:05:29 Ziemeļeiropas mentālās veselības centrs - kur meklēt palīdzību01:10:11 Kad ir grūts dzīves posms - ko darīt?01:18:02 Nav vienas receptes, bet ir individuāls risinājums01:22:08 "Tu esi egoists!"01:25:41 Reanimēt vārdu "ambīcijas"

"Najteža lekcija koju sam naučio: Ja nisam moj posao." U 354. epizodi Pojačala, Ivan je ugostio Nikolu Damjanova, Principal Technical Artista u kompaniji Nordeus i jednog od vodećih svetskih stručnjaka u oblasti proceduralne i generativne umetnosti. Razgovor nas vodi kroz Nikolin dinamičan i nekonvencionalan karijerni put - od dečje želje da postane „majstor“ i studiranja na ETF-u, preko kreativnog haosa snimanja muzičkih spotova za domaću estradu i strane metal bendove, pa sve do arhitektonske vizuelizacije. Slušaoci će saznati kako je jedan hakaton 2011. godine promenio njegove planove o odlasku u inostranstvo i doveo ga u Nordeus u ranim fazama kompanije, gde je radio na razvoju globalnog hita Top Eleven. Poseban fokus epizode je na preseku umetnosti i tehnologije. Nikola deli uvide o razvoju video igara, izazovima optimizacije za različita tržišta i svojoj strasti prema „petljanju“ sa novim alatima (poput Substance Designera i Houdinija), što ga je dovelo do statusa predavača na prestižnim svetskim konferencijama. Ipak, možda najvažniji deo razgovora tiče se cene uspeha. Nikola potpuno iskreno i otvoreno govori o mračnoj strani prevelike posvećenosti poslu - suočavanju sa teškim oblikom „burnout-a“, anksioznošću i napadima panike. Kroz ličnu priču, on objašnjava kako je uz pomoć terapije naučio da razdvoji svoj identitet od svog rada i pronađe zdrav balans između karijere, porodice i hobija. O čemu smo pričali: - Najava razgovora - Početak razgovora - Kad porastem biću - Školski dani i interesovanja - Prvi poslovi i zarade - 3D i digital arts - Prekretnice u životu - Povratak na fakultet - Kako se desio Nordeus - Razlike među tržištima - Aktivnosti van Nordeusa - Rad vs zdravlje Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/4r0bMuM Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Episode Summary: In this week's episode of your favorite Korean Adoptee podcast, the Janchi Boys sit down with Jae Carelli and talk about growing up in a family of 5 Korean adoptees, how working at a ramen shop got them in touch with their Asianness, creating an album and stage show around the 7 core issues of adoption and the intersection of language, neurodivergence and music to help us communicate effectively.Later, we dig into premade Kimbap....we might have found the one thing Patrick doesn't want to add chocolate to!Meet Jae Carelli!:@jae.ci on Instagramhttps://www.jae-ci.comHomeward Bound ProjectListen to American Doll on Spotify---// Support the Show!Online at janchishow.com / @janchishowSupport the show at janchishow.com/supportJoin our Facebook Group! janchishow.com/afterpartyWatch our Youtube VideosLeave a voicemail! 972-677-8867Write us a note: janchishow@gmail.comThe Janchi Show Quick BioThe Janchi Show focuses on exploring intersectional identities and current events through the lens of adoption, race, lived experience and more. Sometimes we have guests, and sometimes it's just the three of us. Either way, it's always a janchi!// Meet the Janchi Boys!Nathan NowackNathan (he/him) is a transracial Korean American adoptee who was born in Seoul in the 1970s. He was adopted at the age of 5 months old and raised in a small town in Oklahoma along with a non-biological Korean adopted sister.  After going to college in Colorado he later moved to Los Angeles to pursue a digital media career and eventually started 2 photography companies.  He loves spending time with his wife and 3 kids, playing golf, and collecting Lego. He is in reunion with his biological family as the youngest of 7 and has been in contact since 2015.  He currently serves on the Advisory Council for KAAN and helps with the planning of their annual adoptee conference.  In 2021, Nathan and his family moved back to Colorado to be closer to family and start a new chapter in their lives.  Connect with Nathan!Website: http://www.coverve.comInstagram: http://instagram.com/nnowackPatrick ArmstrongPatrick Armstrong (he/him) is a transracial Korean American adoptee, podcaster, speaker, and community facilitator. He is one of the hosts of the Janchi Show, a podcast that explores and celebrates the experiences and stories of Korean adoptees everywhere. He also is host of Conversation Piece with Patrick Armstrong, a podcast where he discusses the missing pieces of the conversations we're already having. He is a cofounder of the Asian Adoptees of Indiana, a group dedicated to creating a safe, engaging community for all Asian adoptees who need it. He is currently based in Indianapolis with his wife and cat. Connect with Patrick!Website: http://patrickintheworld.meLinkedIn: http://linkedin/in/patrickintheworldInstagram: http://instagram.com/patrickintheworldK.J. Roelke (@kjroelke)KJ (he/him) was adopted from Daegu and raised in Dallas, Texas with his two biological, older siblings and his younger sister, adopted from Russia. After spending a decade in the Midwest for college and career, he and his wife are back in Dallas and living large! He has been on his journey of discovery since 2015 and spends his days as a web developer for the Choctaw Nation of Oklahoma.Connect with K.J.!Website: https://kjroelke.online/LinkedIn: https://linkedin/in/kjroelkeInstagram: https://instagram.com/kjroelke// Listen to/Watch The Janchi Show on all major platforms:Apple: http://janchishow.com/appleSpotify: http://janchishow.com/spotifyYoutube: http://janchishow.com/youtubeGratitude & CreditsMichelle Nam for our logo and brandingJerry Won for bring us togetherThis show is created and produced by Patrick, Nathan and KJ and is the sole property of the Janchi Show, LLC.

A roma közösség ismert tagjai, művészei reflektálnak a Lázár János rasszizmusa körül kialakult botrányra.Vendégeink:Molnár Ferenc Caramel énekesKadét Ernő, a Roma Sajtóközpont főszerkesztője és Lakatos Ádám, aki tüntetést szervez a témábanForgács István romaügyi szakértőSzőke Nikoletta jazzénekes és Horváth Kristóf ‘Színész Bob' slammer, színész Lakatos László humoristaMohamed Fatima énekesRiport Olaszliszkáról: https://youtu.be/KEWKXBN6Bhg0:00:00 Visszaszámláló0:04:25 Felvezetés0:11:06 Caramel: “Nem a munka világában vagyunk ‘rejtett tartalékok', hanem a szavazófülkékben”0:43:10 Nem elszólás, hanem a Fidesz romapolitikájának lényege. Kadét Ernő, Lakatos Ádám1:09:42 Nyomasztják a cigányokat, hogy ezen kötelező megsértődni? Forgács István, kormánypárti romaügyi szakértő1:39:37 Szőke Nikoletta és Horváth Kristóf “Színész Bob” 2:08:28 Kávézok Lázárral, megkérdezem: Cigány, ezt komolyan gondoltad? Lakatos László humorista2:32:22 Mohamed Fatima: a kétkezi munkát vetik meg, nemcsak a romákat2:49:53 Miért kerül el a fény? Mohamed Fatima éneklésével zárul az adás—Közös veled. Független miattad.Ajánld fel nekünk adó 1%-odat!Partizán Rendszerkritikus Tartalomelőállításért Alapítvány19286031-2-42—Legyél rendszeres támogatónk!https://www.partizan.hu/tamogatas—Csatlakozz a Partizán közösségéhez, értesülj elsőként eseményeinkről, akcióinkról!https://csapat.partizanmedia.hu/forms/maradjunk-kapcsolatban—Legyél önkéntes!Csatlakozz a Partizán önkéntes csapatához:https://csapat.partizanmedia.hu/forms/csatlakozz-te-is-a-partizan-onkenteseihez—Iratkozz fel tematikus hírleveleinkre!Kovalcsik Tamás: Adatpont / Partizán Szerkesztőségi Hírlevélhttps://csapat.partizanmedia.hu/forms/iratkozz-fel-a-partizan-szerkesztoinek-hirlevelereHeti Feledyhttps://csapat.partizanmedia.hu/forms/partizan-heti-feledyVétóhttps://csapat.partizanmedia.hu/forms/iratkozz-fel-a-veto-hirlevelere—Írj nekünk!Ha van egy sztorid, tipped vagy ötleted:szerkesztoseg@partizan.hu

Kad budemo videli leđa kletim nezvancima, na potezu biće Sveta matera, veličanstveno ravnodušna prema nasilju koje nad njenom rođenom i sve siromašnijom pastvom sprovodi država. The post RETROVIZOR Strašilo za Nosferatua appeared first on Istinomer Podcast.

Kad budemo videli leđa kletim nezvancima, na potezu biće Sveta matera, veličanstveno ravnodušna prema nasilju koje nad njenom rođenom i sve siromašnijom pastvom sprovodi država. The post RETROVIZOR Strašilo za Nosferatua appeared first on Istinomer Podcast.

Meksika'ya doğru, şiddet ve tehlike dolu bir yolculuğa çıkmaya hazır mısınız? Ama merak etmeyin, her şeye rağmen yüzünüzde bir gülümsemeyle okuyacağınız bir roman var bu kez ‘ben okurum'da. Deniz Yüce Başarır, Cambridge Üniversitesi öğretim üyelerinden iktisatçı Özge Öner ile Pen International'ın ilk ve tek kadın başkanı Jennifer Clement'in kaleme aldığı Kadınlar Ormanı'nı masaya yatırıyor. Bu romanda, muzip anlatıcısı Ladydi Martinez'in gözünden, sıcak ve nemli bir diyarda, şiddetin kol gezdiği, erkeklerin olmadığı bir ormanda, yılanlar, akrepler, karıncalar ve kadınlar hayat mücadelesi veriyor. Ve sohbet politikaya, Kuzey-Güney, Doğu-Batı sorunsalına, ekonomiye, sosyolojiye varıyor. Elbette, romandan çarpıcı bölümler eşliğinde…

Kad pomislite na promatranje ptica, vjerojatno vam prvo na pamet padnu umirovljenici. Ipak, sve više mladih otkriva dvoglede i okreće se tom hobiju. Hobi koji je nekad bio bijeg od interneta danas se ponovno popularizira – na internetu.

Od belog mantila do zlatarskog stola! U novoj epizodi podkasta Pojačalo, Ivan razgovara sa Nikolom Barjaktarevićem, osnivačem juvelirske radionice Barjaktarević, čovekom čiji je put do vrhunskog zanatlije bio sve samo ne uobičajen. Iako je karijeru započeo kao fizioterapeut, a oprobao se čak i u dentalnoj kozmetici, Nikolu je urođena ljubav prema manuelnom radu i „čačkanju“ alata - koju je poneo iz očeve automehaničarske radionice u Kumodražu - na kraju dovela do sveta plemenitih metala. Kroz razgovor saznajemo kako je izgledala tranzicija od bolničkih hodnika do zlatarskog stola i zašto je, u moru trgovaca i preprodavaca, odlučio da postane istinski majstor koji stvara rukama. Nikola otvoreno govori o značaju mentora, posebno ističući lekcije legendarnog „deda Duleta“ koje se ne mogu naučiti u modernim školama, kao i o svojoj filozofiji da nakit mora imati dušu i trajnu vrednost. Epizoda donosi i niz zanimljivih tehničkih detalja: od razlika u karataži zlata i legurama, preko laboratorijskih naspram prirodnih dijamanata, pa sve do toga zašto zlato ostaje večna investicija. O čemu smo pričali: - Najava razgovora - Kad porastem biću - Školski dani - Priča o fizikalnoj terapiji - Viša škola i dalje - Ulazak u juvelirski posao - Zanat, kreativnost i umetnost - Budućnost juvelirstva Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3LAxLce Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Svi vole Vučića. (Ali stvaaaarno). Bar nas u to ubeđuju Siniša Mali, Breskvica i cela ekipa iz Ami G Show-a. U novoj epizodi zaranjamo u estradni univerzum predsednika i pitamo se - čemu služi ovaj performans i šta nam govori o stanju nacije? Nakon 20 dana pauze, Njuz PODkast se vraća sa rekapitulacijom prazničnog ludila koji je teško nadmašiti. A kad smo kod proslava, analiziramo i onu u Informeru, gde je državni vrh aplaudirao osuđenom ubici. Od estrade idemo pravo u dramu i pitamo se zašto se Javni servis u zvaničnom saopštenju pravda Informeru zbog scenarija humorističke serije "Radio Mileva". I usred svega toga, naš Nenad je zbog jedne izjave o propalom Ćacilendu postao zvezda Informerovog izveštavanja o "zlu koje vide tajkunski mediji". Plus: masovno gašenje Instagram naloga, misteriozni pank bend Vladimira Orlića, sneg koji nas je (opet) iznenadio u januaru i Trampov plan za kupovinu Grenlanda. Vežite se, polećemo! ► Posetite naš NJUZ SHOP i pronađite omiljene majice, šolje i magnete! Zahvaljujući našim prijateljima iz D Express, poštarina na teritoriji Srbije je POTPUNO BESPLATNA!

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Šobrīd lielākā daļa donoru asiņu tiek izmantota akūtos gadījumos – neatliekamās medicīnas vajadzībām, bet tās ir nepieciešamas arī hronisko slimību pacientiem. Tam diemžēl asinis nereti pietrūkst. Par pacientu asins pārvaldību interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts Asinsdonoru centra (VADC) vadītāja Egita Pole un reanimatoloģe, anestezioloģe Eva Strīķe. Laba diena ir, ja asinis nodod ap 200 cilvēku, katrs nodod 450 mililitrus, kopā tas ir ap 100 litru dienā. Nodotās asinis pārbauda, vai tajās nav HIV vīruss, C un B hepatītu un sifilisa baktērijas, jo tos var pārnest ar asinīm. Kad rezultāts ir negatīvs, asins komponentes nodod slimnīcām. Nereti mēs dzirdam Latvijas Radio ziņās, ka Valsts asinsdonoru centram nepieciešamas kādas konkrētas grupas asinis. Tas visbiežāk nozīmē, ka trūkst kādas konkrētas grupas asinis. Situācija katru dienu ir mainīga. "Vienmēr visvairāk trūkst "universālās" grupas asiņu - 0 rēzus negatīvā, kas krīzes situācija ir derīga citu asinsgrupa pacientiem. Šādas grupas donoru ir tikai ap 7 %. Mēs viņus turam diezgan lielā zelta vērtē. Vienmēr aicinām tieši šo grupu. Tas nenozīmē, ka viena vai otra grupa ir labāka vai sliktāka. Vienkārši tā ir šīs grupas īpatnība, ka derīga citām asins grupām," skaidro Egita Pole.  

Šta povezuje glumu, luksuzne jahte i ajvar na Maldivima? U 352. epizodi Pojačala, Ivan razgovara sa Todorom Vukčevićem, jednim od najperspektivnijih mladih šefova kuhinje u regionu. Iako je odrastao u umetničkoj porodici i prvobitno maštao o glumačkoj karijeri, Todorov životni put naglo je skrenuo ka gastronomiji, gde je pronašao svoju pravu pozornicu. Kroz dinamičan i duhovit razgovor, Todor deli svoju inspirativnu priču o „kaljenju čelika“ - od prvih praksi i surovog profesionalnog otrežnjenja, preko rada u Beogradu pod mentorstvom Nikole Nikolića, do sticanja vrhunskog znanja u Splitu uz Marka Đuraševića. Saznaćete kako izgleda rad u „mašineriji“ američkih hotela, ali i kako se tokom pandemije, iz malog stana na Vračaru, rodio uspešan preduzetnički poduhvat „Gurme Turšija“. Todor nas vodi i na egzotična putovanja, opisujući iskustva rada na luksuznim jahtama na Sardiniji i u prestižnim rizortima na Maldivima. Čućete neverovatne anegdote o zahtevnim gostima, logistici na pustom ostrvu i tome kako je uspeo da napravi autentični balkanski ajvar usred Indijskog okeana. O čemu smo pričali: - Najava epizode - Početak razgovora - Kad porastem biću - Odrastanje i detinjstvo - Počeci u kulinarstvu - Gastronomska scena kroz godine - Rad kod Mišelin majstora - Povratak u Srbiju - Preživljavanje tokom Covida - Rad u Americi - Povratak u Crnu Goru - Rad sa poznatima - Ajvar na Maldivima - Zaključak razgovora Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/4bBd8qH Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Episode Summary: In this week's episode of your favorite Korean Adoptee podcast, the Janchi Boys react to the news that South Korea will stop international adoption by 2029, and also get into parenting while adopted—how our relationships with Korean culture affect our children's relationship to it, and whether we should let it.Later, we dig into Nongshim's Melon Kick….what the heck?!South Korea To End Foreign Adoption (PBS)---// Support the Show!Online at janchishow.com / @janchishowSupport the show at janchishow.com/supportJoin our Facebook Group! janchishow.com/afterpartyWatch our Youtube VideosLeave a voicemail! 972-677-8867Write us a note: janchishow@gmail.comThe Janchi Show Quick BioThe Janchi Show focuses on exploring intersectional identities and current events through the lens of adoption, race, lived experience and more. Sometimes we have guests, and sometimes it's just the three of us. Either way, it's always a janchi!// Meet the Janchi Boys!Nathan NowackNathan (he/him) is a transracial Korean American adoptee who was born in Seoul in the 1970s. He was adopted at the age of 5 months old and raised in a small town in Oklahoma along with a non-biological Korean adopted sister.  After going to college in Colorado he later moved to Los Angeles to pursue a digital media career and eventually started 2 photography companies.  He loves spending time with his wife and 3 kids, playing golf, and collecting Lego. He is in reunion with his biological family as the youngest of 7 and has been in contact since 2015.  He currently serves on the Advisory Council for KAAN and helps with the planning of their annual adoptee conference.  In 2021, Nathan and his family moved back to Colorado to be closer to family and start a new chapter in their lives.  Connect with Nathan!Website: http://www.coverve.comInstagram: http://instagram.com/nnowackPatrick ArmstrongPatrick Armstrong (he/him) is a transracial Korean American adoptee, podcaster, speaker, and community facilitator. He is one of the hosts of the Janchi Show, a podcast that explores and celebrates the experiences and stories of Korean adoptees everywhere. He also is host of Conversation Piece with Patrick Armstrong, a podcast where he discusses the missing pieces of the conversations we're already having. He is a cofounder of the Asian Adoptees of Indiana, a group dedicated to creating a safe, engaging community for all Asian adoptees who need it. He is currently based in Indianapolis with his wife and cat. Connect with Patrick!Website: http://patrickintheworld.meLinkedIn: http://linkedin/in/patrickintheworldInstagram: http://instagram.com/patrickintheworldK.J. Roelke (@kjroelke)KJ (he/him) was adopted from Daegu and raised in Dallas, Texas with his two biological, older siblings and his younger sister, adopted from Russia. After spending a decade in the Midwest for college and career, he and his wife are back in Dallas and living large! He has been on his journey of discovery since 2015 and spends his days as a web developer for the Choctaw Nation of Oklahoma.Connect with K.J.!Website: https://kjroelke.online/LinkedIn: https://linkedin/in/kjroelkeInstagram: https://instagram.com/kjroelke// Listen to/Watch The Janchi Show on all major platforms:Apple: http://janchishow.com/appleSpotify: http://janchishow.com/spotifyYoutube: http://janchishow.com/youtubeGratitude & CreditsMichelle Nam for our logo and brandingJerry Won for bring us togetherThis show is created and produced by Patrick, Nathan and KJ and is the sole property of the Janchi Show, LLC.

Od naftne industrije do mirisa Plazme. Od života u koferima do potrage za domom. U 351. epizodi Pojačala, Ivan je ugostio Mariju Trkulju Jordevu , autorku i vizuelnu umetnicu čiji je životni put definisan stalnim kretanjem i potragom za "sidrom". Rođena u Skoplju, odrasla u Moskvi, a školovana u Ljubljani, Marija sa slušaocima deli svoje jedinstveno iskustvo odrastanja između različitih kultura, jezika i obrazovnih sistema. Razgovor vodi kroz njenu neobičnu karijernu putanju - od želje da bude pedijatar, preko studija dizajna i novinarstva, fascinacije antropologijom, pa sve do desetogodišnjeg rada u naftnoj industriji (NIS) i trenutne pozicije "čuvara brenda" Plazma u kompaniji Bambi. Ipak, emotivno težište epizode leži u Marijinoj hrabroj i ogoljenoj ispovesti o borbi za potomstvo. Ona otvoreno govori o suočavanju sa endometriozom, bolnim procesima vantelesne oplodnje, emotivnim krizama i "ljubomori" prema tuđoj sreći. Takođe, Marija ruši tabue o majčinstvu, iskreno opisujući postporođajni period, borbu sa gubitkom identiteta i činjenicu da se ljubav prema detetu nekada ne dogodi "na prvi pogled", već se gradi vremenom. O čemu smo pričali: - Najava epizode - Početak razgovora - Kad porastem biću - Odrastanje u Rusiji - Obrazovni put - Povratak u Srbiju - Borba za majčinstvo - Konačno mama - Zaključak razgovora Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3Z6shc9 Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Selen Okay Akçalı ve Soli Özel, Dünya Halleri ve Kadınlar serisinde son dönem dünya siyaseti ve kadın hakları gündeminden yola çıkarak 2026 öngörülerini ele alıyor. 2025'e veda ederken bu seneye damgasını vuran kadınları da mercek altına alıyorlar.

Od sigurnog posla u banci do preduzetništva: Dejan Ćirjaković o riziku, novcu i rastu. U 349. epizodi Pojačala, Ivan je ugostio Dejana Ćirkovića u razgovoru koji predstavlja spoj lične životne priče i duboke stručne analize domaće ekonomije. Dejan se u razgovoru osvrće na svoje detinjstvo u Prištini i selidbu u Beograd tokom burnih devedesetih godina što je značajno oblikovalo njegov odnos prema novcu i stabilnosti. Razgovor prati njegov put od obrazovanja i prirodnog talenta za matematiku do decenije provedene u bankarskom sektoru gde je iznutra upoznao mehanizme finansiranja i rizika. Centralni deo epizode fokusiran je na Dejanovu odluku da napusti sigurnost bankarskog sistema i osnuje Virtus Partners kako bi direktno pomagao malim i srednjim preduzećima da donose pametnije finansijske odluke i izbegnu dečije bolesti rasta. Kroz prijateljski ali visoko informativan ton epizoda demistifikuje složene ekonomske pojmove dotičući se Dejanovih prepoznatljivih LinkedIn analiza koje su postale važan izvor informacija za domaću privrednu zajednicu. O čemu smo pričali: - Kad porastem biću - Studentski dani - Iskustva iz bankarstva - Finansije velikih i malih - Napredak u karijeri - Važne odluke u bankarstvu - Ulazak u preduzetništvo - Promene tržišta kroz godine - Analiza tržišta i moć podataka - Eksterni CFO kao rešenje za razvoj - Česte greške u finansijama Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3KFFFAE Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: FB: https://www.facebook.com/PojacaloRS/ IG: https://www.instagram.com/pojacalo.rs/ X: https://x.com/PojacaloRS LN: https://www.linkedin.com/company/pojacalo TikTok: https://www.tiktok.com/@pojacalo.rs

Episode Summary: We're back with a short one, and the last one of 2025! In this week's episode of your favorite Korean Adoptee podcast, the Janchi Boys sit down and talk about whether or not we can trust our origin stories, and have further reflections on the TRC Report — Human Rights Violations in Intercountry AdoptionShow Resources:Full English Language version of the reportPatrick's Substack Reflection (and new podcast, “From the Kitchen Table”)---// Support the Show!Online at janchishow.com / @janchishowSupport the show at janchishow.com/supportJoin our Facebook Group! janchishow.com/afterpartyWatch our Youtube VideosLeave a voicemail! 972-677-8867Write us a note: janchishow@gmail.comThe Janchi Show Quick BioThe Janchi Show focuses on exploring intersectional identities and current events through the lens of adoption, race, lived experience and more. Sometimes we have guests, and sometimes it's just the three of us. Either way, it's always a janchi!// Meet the Janchi Boys!Nathan NowackNathan (he/him) is a transracial Korean American adoptee who was born in Seoul in the 1970s. He was adopted at the age of 5 months old and raised in a small town in Oklahoma along with a non-biological Korean adopted sister.  After going to college in Colorado he later moved to Los Angeles to pursue a digital media career and eventually started 2 photography companies.  He loves spending time with his wife and 3 kids, playing golf, and collecting Lego. He is in reunion with his biological family as the youngest of 7 and has been in contact since 2015.  He currently serves on the Advisory Council for KAAN and helps with the planning of their annual adoptee conference.  In 2021, Nathan and his family moved back to Colorado to be closer to family and start a new chapter in their lives.  Connect with Nathan!Website: http://www.coverve.comInstagram: http://instagram.com/nnowackPatrick ArmstrongPatrick Armstrong (he/him) is a transracial Korean American adoptee, podcaster, speaker, and community facilitator. He is one of the hosts of the Janchi Show, a podcast that explores and celebrates the experiences and stories of Korean adoptees everywhere. He also is host of Conversation Piece with Patrick Armstrong, a podcast where he discusses the missing pieces of the conversations we're already having. He is a cofounder of the Asian Adoptees of Indiana, a group dedicated to creating a safe, engaging community for all Asian adoptees who need it. He is currently based in Indianapolis with his wife and cat. Connect with Patrick!Website: http://patrickintheworld.meLinkedIn: http://linkedin/in/patrickintheworldInstagram: http://instagram.com/patrickintheworldK.J. Roelke (@kjroelke)KJ (he/him) was adopted from Daegu and raised in Dallas, Texas with his two biological, older siblings and his younger sister, adopted from Russia. After spending a decade in the Midwest for college and career, he and his wife are back in Dallas and living large! He has been on his journey of discovery since 2015 and spends his days as a web developer for the Choctaw Nation of Oklahoma.Connect with K.J.!Website: https://kjroelke.online/LinkedIn: https://linkedin/in/kjroelkeInstagram: https://instagram.com/kjroelke// Listen to/Watch The Janchi Show on all major platforms:Apple: http://janchishow.com/appleSpotify: http://janchishow.com/spotifyYoutube: http://janchishow.com/youtubeGratitude & CreditsMichelle Nam for our logo and brandingJerry Won for bring us togetherThis show is created and produced by Patrick, Nathan and KJ and is the sole property of the Janchi Show, LLC.