Podcasts about Bija

Viņi paši ir izrādes veidotāji, paši – arī galvenajās lomās Latvijas Leļļu teātra iestudējumā "Vientūļība". Par zālēm pret vientulību un ko darīt, ja esi viens, vientuļš un vēl piedevām tūļīgs, Kultūras rondo saruna ar Annu Klišāni un Agri Nātri. Viņi arī stāsta par to, kāpēc visnotaļ jaunos gados viņus nodarbina vecuma un vientulības tēma, gan – kāpēc par to ir interesanti runāt tieši caur lellēm. Un nē, šī nav izrāde bērniem. Izrādē skan komponista un Leļļu teātra galvenā skaņas meistara Staņislava Kuļikova mūzika, un šīs klasiskās ģitāras skaņas arī ir vienīgās, kas pavada notikumus uz skatuves, jo „Vientūļība” ir izrāde bez vārdiem. Un, kā atzinis komponists, tas nemaz nav viegli, jo jāuzmanās, lai mūzika neņemtu virsroku un pārāk daudz nepateiktu priekšā. Izrāde „Vientūļība” ir divu Latvijas Leļļu teātra aktieru – Annas Klišānes un Agra Nātres – kopdarbs un iniciatīva, kas pie skatītājiem dodas teātra jaunākajā un mazākajā spēles telpā.

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa.  Rīgā gaisa kvalitāti uzlabo ar mākslīgi audzētām sūnām Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa. Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu. Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītojošā darba nodaļas galvenā speciāliste, Mg. sc. soc. Maira Dudareva; pārraides producente – Liene Jakovļeva   Vai zini, ka fotogrāfs, fotorūpnieks, pedagogs, izdevējs Mārtiņš Buclers atsaucies Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai? Viņš savāca ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievietoja "Latvju dainās". Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūtīja retu melodiju pierakstus, kurus sauca par Saukas jeb Buclera sutartinēm. 2026. gada 12. decembrī apritēs 160 gadi, kopš Zemgalē, Saukas pagasta "Juču" mājās, zemnieka ģimenē piedzima Mārtiņš Buclers (12.12.1866–14.04.1944). Par godu šim notikumam Turaidas muzejrezervāts plāno veidot izstādi Mārtiņa Buclera piemiņai. Pēc pagastskolas beigšanas viņš devās uz Irlavas skolotāju semināru, kur kā eksterns nokārtojis skolotāja eksāmenus, kā arī pašmācības ceļā apguvis vairākas svešvalodas. Kādu laiku strādājis visdažādākos darbus tēva saimniecībā. "Braucu uz mežu pēc malkas, lielu dienas daļu pavadīju pie malšanas, vakarā pūtu trompeti," raksta pats Mārtiņš, kurš bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Pēc pārcelšanās uz Siguldu strādājis par spirta deģi kņaza Kropotkina uzņēmumā netālu no Siguldas – Kārtužu muižā. Strādādams šajā muižā, Buclers fotografēja Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespieda atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos piedzima viņa meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvēja par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestēja un 1941. gadā viņš mira ieslodzījumā, tādēļ Anna ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz ASV. Mārtiņa pirmā iepazīšanās ar fotogrāfiju notika jau jaunībā – pie tuvējās Eķengrāves (tagad – Viesīte) fotogrāfa Brunovska. 1894. gadā viņš iestājās par fotogrāfa mācekli R. Borharda darbnīcā. Lai apgūtu amatu visā pilnībā, tajā laikā pie pieredzējuša fotogrāfa bija jāmācās vismaz trīs gadi. 1897. gadā Mārtiņš Buclers atvēra pats savu fotodarbnīcu Siguldā. Tā atradusies Gaujas krastā, netālu no vecās pārceltuves, toreizējās "Villa Franc", vēlākās bērnu sanatorijas, teritorijā. Darbnīca nojaukta drīz pēc 1945. gada. Mārtiņa Buclera nozīmīgākie darbi Latvijas fotogrāfijas vēstures attīstībā attiecas uz publicistiku un izdevējdarbību. Viņa grāmatas bija pirmās, kas skaidroja fotogrāfijas tehniskos procesus un sāka ieviest fotogrāfisko terminoloģiju latviešu valodā. Mārtiņš Buclers ieguldīja daudz pūļu, lai veicinātu fotoizglītības attīstību. 1904. gadā Mārtiņš Buclers izdeva pirmo grāmatu par fotogrāfiju latviešu valodā "Fotogrāfija: Īsa pamācība pašmācībai visos fotogrāfiskos darbos". 1911. gadā tai sekoja izdevums "Fotogrāfiska ābece: Pamatīga pamācība iesācējiem". Šajā laikā tika aizsākta arī publikāciju sērija "Fotogrāfiskā bibliotēka". Dzīves laikā viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu gan fotogrāfiem iesācējiem, gan profesionāļiem ar kopējo metienu apmēram 115 tūkstoši eksemplāru, kā arī bieži publicējies laikrakstos un žurnālos. Mārtiņš Buclers bija pirmā fotogrāfijai veltītā žurnāla latviešu valodā "Stari", kas iznāca ar pārtraukumiem (1906–1908) un (1912–1914), izdevējs un redaktors, lai gan žurnāla izdošana peļņu nenesa. 1912. gadā žurnālā "Stari" Buclers publicēja rakstu ar nosaukumu "Kamēr vēl laiks", kurā aicināja ikvienu fotogrāfu, vai tas būtu profesionālis vai amatieris, iesaistīties zūdošā latviešu kultūras mantojuma dokumentēšanā. Ierosmei līdzās publicēja sīkus norādījumus, kā fotografēt dabas skatus, ļaužu tipus, darbarīkus, darba paņēmienus, ēkas u.c. Turklāt par katru redakcijai iesūtīto negatīvu autoram solīja maksāt 3 rubļus, bet par fotogrāfiju – 1 rubli. Buclera aicinājums rada atsaucību. Gan fotogrāfi profesionāļi, gan amatieri fotografēja savas iemīļotās tēmas un nelielu skaitu attēlu arī publicēja žurnālu "Stari" un "Ilustrēts Žurnāls" slejās. 1913. gada nogalē redakcijā sakrāto fotogrāfiju skaits pārsniedza 1000 vienību. Arī pats Mārtiņš Buclers fiksējis Latvijas lauku ainavas, tradicionālās nodarbes un ļaudis. Līdz 1915. gadam Mārtiņš Buclers aktīvi piedalījās fotoizstādēs Latvijā un ārzemēs. Mārtiņš Buclers bija Latviešu Fotogrāfiskās biedrības pamatlicējs un galvenais organizators, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs. 1906. gada 7. janvārī tika apstiprināti Latviešu Fotogrāfiskās biedrības statūti un par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Mārtiņu Bucleru. 1906. gadā biedrības sarakstos bija 65 biedri. Latviešu Fotogrāfiskā biedrība organizēja fotokursus un izstādes, tās biedri piedalījās ārzemju izstādēs. 1902. gadā Mārtiņš Buclers atvēra fotopiederumu veikalu Rīgā, Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 36. Veikals Aleksandra ielā 36 kļuva par latviešu fotoentuziastu neformālu pulcēšanās un konsultāciju vietu. 1903. gadā turpat uzsāka ražot fotoplates, kas ieguva nosaukumu "Rekordplates". Sākoties Pirmajam pasaules karam, rūpnīcas no Rīgas evakuēja uz Krieviju, un liela daļa ražotņu tur arī palika. Mārtiņš Buclers devās uz Harkovu un tur sāka gatavot fotoplates un fotopapīru "Velorekords" kara komitejai Kijevā un kara aviācijas vajadzībām. Karam beidzoties, visa ražošana tika iznīcināta. Mārtiņš Buclers atgriezās Latvijā un 1923. gadā atsāka fotopiederumu ražošanu Rīgā, Zvaigžņu ielā 26, un turpināja to līdz 1944. gadam. Mūžībā viņš devās 1944. gadā, apglabāts Siguldas kapos netālu no "Fotogrāfu kalna" un savas pirmās fotodarbnīcas vietas, no kurienes latviešu fotogrāfija izplatījās pa visu Latviju un iesakņojās dziļi tautā. Izmantotā literatūra: Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas. – R., 1985., 61. – 65. lpp. Vilnis Auziņš. "Mārtiņš Buclers — nozares perspektīvu konstruktors" Anita Banziņa. Mārtiņš Buclers (1866-1944) – latviešu fotogrāfijas tēvs.   

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula  "Laimas" konfekškaste vai šokolādīte, "Rīgas Melnais balzams" vai vienkārši polšs, cigaretes, puķes, nauda, medus, pašu audzēti augļi vai dārzeņi un pazīšanās – gribi tirgoties, zini, kas kam ģeldēs. Subdominante – dominante – tonika – pilnās kadences tad nu ir tās, kas padara katru darījumu saprotamu. Bez harmoniskā plāna struktūras klaritātes pat valstis brūk kopā. Kad runājam par tirgošanās mākslu un ar to saistāmo ideju iemiesošanu mūzikā, starp paraugiem pirmajā vietā, manuprāt, ierindojams Georgs Frīdrihs Hendelis [1]. Īpaši krāšņi viņa filigrānās harmoniju secības atklājas, kad dzirdamas to instrumentu balsīs, kurām autors pats rakstījis. Ņem, kuru skaņdarbu gribi – kaut vai 5. svītas Mimažorā, HWV 430 4. daļu – āriju ar variācijām klavesīnam vienam pašam. Vērtējot Hendeļa prasmes, minama ne vien tirgošanās, bet arī aizņemšanās māksla – leģendāra ir viņa atbilde jautātājam, kurš gribējis zināt, kāpēc Hendelis uzdod cita autora darbu kā savu – tas gabals esot tam komponistam par labu, jo viņš nezinot, ko ar to iesākt! Nu ir pagājuši daži gadsimti un tolaik nabagais komponists, no kura Hendelis aizņēmās, patlaban dabū savu darbu no Hendeļa atpakaļ ar solīdiem procentiem. Piemēram, Tēlemanis [2], kura "Postillons" – 4. daļa no Uvertīras jeb Svītas Sibemol mažorā, TWV 55:B1 – nokļuva Hendeļa oratorijas "Baltazars", HWV 61 otrā cēliena otrajā ainā kā sinfonija "Allegro Postillons" (tas ir brīdis, kad karalis Baltazars izsauc savus astrologus un gudrajos, lai tie izskaidro uz sienas parādījušos uzrakstu – “מנא מנא תקל ופרסין”, transliterējot no aramiešu valodas – "Mene, mene, tekel, upharsin" [3]). Vienā vārdā – valsti veidojot – tirgoties un aizņemties jāmācās no labiem piemēriem, un bez muzikālās dzirdes un dziedāšanas prasmes to varēs īstenot, iemācoties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Citādi pie mērķa – Hendeļa paraugi – tikt grūti. Kad profesors Romualds Kalsons [4] 2000. gada 8. janvārī bijušajā Valmieras Komercskolā [5] IX Senās mūzikas festivāla ietvaros brīdi pēc plkst. 19 pirmatskaņoja savu miniatūru ciklu "Lielā Baha pavēnī", "Banka Baltija" jau sešus gadus kā bija bankrotējusi. Arī "Smashing Pumpkins" [6] jau 7. janvārī bija nospēlējuši savu koncertu Stokholmas cirka arēnā un atpūtās pirms ceļa uz Kopenhāgenu. Tajā pašā koncertā izskanēja arī šo rindu autora skaņdarbi, kurus profesors noklausījās un pēc koncerta sarunā uzaicināja atbraukt uz Mūzikas akadēmijas [7] kompozīcijas konsultācijām. Pirmajā stundā profesors izteica savu slaveno frāzi: "Kristap, mākslā – par visu naudu!" Šim viņa izteikumam bija gruntīgs segums. Profesors "Bankā Baltija" bija zaudējis honorāru par savu mūža darbu – operu "Pazudušais dēls". Pedagogs, kurš šādi testējis savu mācību stiprību, manuprāt, droši var mācīt citus. Es kļuvu par viņa skolnieku. Naudas man bija vien tik, cik apēšanai, bet "Laimas" konfekšu kastes, konjaks vai dolāri – pie profesora Kalsona nekas no tā nebija vajadzīgs. Bija vajadzīgs mācīties no labiem paraugiem un eksperimentēt, kaut uguņošanu sarīkojot, kad bez tās garlaicīgi. Radās šī iespēja vienkārša principa dēļ. Senās mūzikas festivālā Valmierā kopā ar izcilākajiem sava aroda meistariem uzstājās arī mācekļi – pat tādi, kas tikko sākuši spert pirmos soļus mūzikā. Šis ir paraugs, kas arī lietojams valsts pārvaldē – meistari un mācekļi kopā vienā koncertā – gluži kā senos laikos gleznotājs Van Deiks [8] ar savu mācekļu svītu. Bet Valmierā visi – pat vismazākie dalībnieki – tika arī nosaukti vārdā, jo citādi būtu garlaicīgi – visu laiku tikai es, es, es. "Die tiefe Langeweile in den Abgrundendes Daseins wie ein schweigender Nebel hin- und herziehend, ruckt alle Dinge, Menschen und einen selbst mit ihnen in eine merkwurdige Gleichgultigkeit zusammen. Diese Langeweile offenbart das Seiende im Ganzen." (Martins Heidegers) [9] "Dziļa garlaicība, kas klīst mūsu eksistences bezdibeņos kā klusināta migla, ieskauj lietas un cilvēkus, arī mūsu patību, īstenā vienaldzībā. Šī garlaicība atklāj esamību tās pilnībā." [11] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portāla concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Händel, Georg Friedrich (dzimis Hallē 1685. g. – miris Londonā 1759. g.) vācu izcelsmes komponists un ērģelnieks, britu pilsonis [2] Telemann, Georg Philipp (dzimis Magdeburgā 1681. g. – miris Hamburgā 1767. g.) vācu komponists un ērģelnieks [3] tulkojumā – "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts" [4] Kalsons, Romualds (dzimis Rīgā 1936. g. – miris Rīgā 2024. g.) viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, viņš darbojies teju visos akadēmiskās mūzikas žanros, īpaša vieta viņa daiļradē latviešu folklorai un latviskai tēlainībai vispār, viens no izcilākajiem instrumentācijas meistariem, fenomenāls pedagogs [5] tagad Valmieras 5. vidusskola [6] amerikāņu rokgrupa no Čikāgas, izveidojusies 1988. g. [7] pašreizējais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – iegūts ar LPSR Ministru Padomes 24.08.1990. lēmumu, pirms tam to sauca – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija [8] van Dyck, Anthony (dzimis Antverpenē 1599. g. – miris Londonā 1641. g.) flāmu gleznotājs [9] Heidegger, Martin (dzimis Meskirhē 1889. g. – miris Freiburgā 1976. g.) vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem; citāts no Heidegger M. lekcijas "Kas ir metafizika", 1929 ("Was ist Metaphysik?", 1929, Wegmarken (GA 9)) [10] Ievas Ginteres tulkojums

Minhenes Drošības konferences akcenti. Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio vizīte Eiropā. Divu ātrumu Eiropa. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.   Minhene. Drusku rāmāk Pagājušā gada Minhenes Drošības konference paliks vēsturē ar Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzstāšanos, kas ar šokējoši spalgu blīkšķi atvēra durvis uz jaunu laikmetu transatlantiskajās attiecībās un ne tikai. 2025. gads apliecinājis, ka Vašingtona tagad mazāk vērtē ne vien līdz šim kopīgi ar Eiropu būvēto drošības arhitektūru, bet arī līdzšinējo iedibināto starptautisko attiecību praksi. Šogad prezidenta Trampa administrāciju konferencē pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio, kurš tiek uztverts kā mērenāks pretsvars radikālim Vensam un arī bieži neaprēķināmajam prezidentam Trampam. Viņa uzstāšanās konferencē patiešām bija ieturēta diplomātiskā piedienīguma rāmjos, izpelnoties pat stāvovācijas, tomēr raksturot to kā „nomierinošu” nozīmētu aiz citādā iepakojuma nesaskatīt tās pašas saturiskās aprises. Bija jauki vārdi par kopīgo kultūras mantojumu un Savienotajām Valstīm kā „Eiropas bērnu”, par Vašingtonas vēlmi pēc Rietumu civilizācijas atjaunotnes. Kā laikrakstā „The Guardian” raksta itāļu politoloģe un starptautisko attiecību eksperte Natālija Toči: „Ja Rietumu civilizācija ir kopjama, kamēr [starptautisko attiecību] noteikumi nav jāievēro, tad Rubio ieskicētais redzējums būtībā ir impērijas redzējums. Šajā vīzijā Ameriku un Eiropu saista kopīgā izcelsme un reliģija; tās ir „garīgi saistītas”, [..] taču „Rietumu gadsimtu” iezīmēs rupja vara, ko pirmām un galvenām kārtām pašas impērijas ietvaros īstenos stiprie – Savienotās Valstis – pret vājajiem: mazajām un vidējā lieluma Eiropas valstīm, Kanādu un Dienvidamerikas valstīm. Impērijas ietvaros var un vajag būt institūcijām, sākot jau ar NATO. Taču ASV nodoms ir kristālskaidrs: jūs maksājat [..], bet noteikumus joprojām diktējam mēs [..]. Pasaulē būs arī citas impērijas, tostarp Krievija un Ķīna, un Amerikas impērija ar tām konkurēs. Tomēr tā ir gatava arī sadarboties, varbūt pat slepeni vienoties, īpaši, ja slepenās vienošanās cena būs jāmaksā tās koloniālajiem vasaļiem.” Ar doktores Toči pausto rezonē Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas konferences laikā teiktais, ka Donalda Trampa vēlme atņemt Dānijai Grenlandi nekur nav zudusi. Kā galvenā antitēze Marka Rubio izpausmēm tiek uztverta Vācijas kanclera Frīdriha Merca uzstāšanās. Atzīstot, ka uz noteikumiem balstītā starptautiskā kārtība, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumi runāja vienā balsī Savienoto Valstu vadībā, ir beigusies, un nu ir atgriezusies „lielvaru politika” ar tās „skarbajiem un bieži vien neparedzamajiem noteikumiem”, kanclers pauda, ka šajā jaunajā laikmetā Eiropas „brīvība vairs nav pašsaprotama” un tai „būs jāparāda stingrība un apņēmība, lai aizstāvētu šo brīvību”. Viens no konkrētajiem aizstāvēšanās aspektiem parādījās Francijas prezidenta Emanuela Makrona teiktajā, kur galvenais akcents bija Francijas un Vācijas sadarbība, veidojot savu kodolatturēšanas kapacitāti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atgādināja, ka tieši Ukraina šobrīd ir tā, kas pūlas, lai Eiropas balss izskanētu arī Savienoto Valstu uzsāktajā sarunu procesā par kara izbeigšanu, un arī to, ka Ukraina sagaida savu pūliņu novērtējumu pasteidzināta iestāšanās procesa veidā. Marko brauc paglaudīt Eiropas „sarainos” Pēc uzstāšanās Minhenes drošības konferencē Savienoto Valstu valsts sekretāra Marko Rubio tālākais maršruts veda uz Bratislavu un Budapeštu, tā uzskatāmi demonstrējot, kas tagad ir Baltā nama īstenie draugi Eiropā. Īsās vizītes laikā Slovākijā, tiekoties ar premjerministru Robertu Fico un prezidentu Peteru Pelegrini, Baltā nama pārstāvis esot spriedis par aizsardzību un enerģētiku. Slovākija līdz ar tās kaimiņvalsti Ungāriju ir divas Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras spītīgi nevēlas atsacīties no Krievijas fosilo energoresursu piegādēm, un Trampa administrācija, kā šķiet, gatava uz šo „cauruļvadu mīlu” skatīties caur pirkstiem. Pirmdien, 16. februārī, ieradies Ungārijas galvaspilsētā, Baltā nama augstais pārstāvis pauda, ka abu valstu attiecībās iestājies „zelta laikmets”, kas ilgšot tik ilgi, kamēr Viktors Orbans būšot Budapeštas varas virsotnē. Tā viņš pievienoja savu balsi tam Eiropas un pasaules labējo līderu korim, kas ņēmies „iedziedāt” odiozo „Fidesz” līderi nākamajā varas ciklā. Vēlēšanas, kā zināms, gaidāmas jau 12. aprīlī, un nu jau apmēram gadu premjera partija reitingos sīvi cīkstās ar jaunu politisku spēku – Cieņas un Brīvības partiju jeb TISZA. Tās līderis, jaunākās paaudzes ungāru konservatīvais, atšķirībā no Orbana, fokusējas uz pašmāju problēmu risināšanu un sola izlabot pašreizējā līdera pamatīgi iebojātās attiecības ar Briseli. Priekšvēlēšanu karsonis kāpinājis arī spriedzes temperatūru Budapeštas un Kijivas attiecībās, Orbanam nesen pasludinot Ukrainu par Ungārijas ienaidnieci, ciktāl tā prasot Eiropai atteikties no Krievijas energoresursu importa. „Ja jūs saskaraties ar finansiālām grūtībām, ja jūs saskaraties ar lietām, kas kavē izaugsmi, ja jūs saskaraties ar lietām, kas apdraud jūsu valsts stabilitāti, es zinu, ka prezidents Tramps būs ļoti ieinteresēts […] atrast veidus, kā sniegt palīdzību,” paziņoja Rubio. Saprotams, ka Eiropas Savienības līderu uztverē tas viss ir vēl viens apliecinājums Vašingtonas pieejai – dalīt Eiropu „labajā konservatīvajā” un „sliktajā kreisi liberālajā”, kas nozīmē tikai to, ka Marka Rubio Minhenes Drošības konferencē paustais atšķiras no valsts sekretāra Vensa pērnā gada „benefices” pēc formas, bet ne pēc satura. Jaudīgie ieņem kreiso joslu? Par divu ātrumu Eiropu runā jau sen un dažādos kontekstos. Runa nav tikai par joprojām ļoti pamanāmajām sociālekonomiskajām atšķirībām dažādu Eiropas valstu starpā, bet arī par dažādu integrācijas līmeni, kas izpaužas piederībā vai nepiederībā Šengenas zonai un eiro areālam. Taču nesen šis motīvs ieguvis jaunu saturu, savienībai skaudri izjūtot savu iepalikšanu globālās konkurētspējas biatlona distancē. Paātrinājuma meklējumu zīmē pagāja pagājušonedēļ notikušais Eiropas līderu neformālais samits Aldenbīzenas pilī Beļģijā. „Mūsu mērķim vienmēr jābūt panākt vienošanos starp visām 27 dalībvalstīm,” vēstulē samita dalībniekiem pirms tā sākuma pauda Eiropas Komisijas prezidente   Urzula fon der Leiena. „Tomēr, ja progresa vai ambīciju trūkums apdraud Eiropas konkurētspēju vai spēju rīkoties, mums nevajadzētu kautrēties izmantot līgumos paredzētās iespējas attiecībā uz ciešāku sadarbību.” Viens šādas sadarbības variants iezīmējās pāris nedēļas iepriekš, kad videokonferencē saslēdzās sešu jaudīgu Eiropas Savienības ekonomiku – Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas – finanšu ministri. Šī iniciatīva, jau nodēvēta par E6, orientēta uz sadarbību vairākās jomās, ieskaitot drošību un piegādes ķēžu nodrošināšanu. Tūdaļ gan jāsaka, ka šis netiek definēts kā kāds slēgts klubiņš, kurā aicināti tikai tie, kam attiecīgs ekonomiskais vēriens. Kā deklarējis Vācijas vicekanclers un finanšu ministrs Larss Klingbeils: „Mēs dodam impulsu, un citas valstis ir laipni aicinātas mums pievienoties.” Tātad, izšķirošais ir nevis iespējas vien, bet, pirmām kārtām, vēlēšanās. Šāda pieeja ir loģisks pretarguments politikai, kādu vispamanāmāk piekopis Ungārijas līderis Viktors Orbans, manipulējot un šantažējot ar savienības kopīgo lēmumu bloķēšanas iespēju. Tie, kuri negrib, paliek ārpus, neuzņemoties sev netīkamus pienākumus, bet netraucē darīt citiem, – kā gadījumā ar pagājušajā gadā īstenoto 90 miljardu aizņēmumu Ukrainas atbalstam, kurā nepiedalās Ungārija, Slovākija un Čehija. Tiesa, šajā pieejā slēpjas arī zināmi riski savienības integritātei. Kā problēmu definē Vācijas Starptautisko un drošības jautājumu institūta vecākais pētnieks Nikolajs fon Ondarca: „No vienas puses, pašreizējās ES procedūras augsta spiediena ģeopolitiskajā un ekonomiskajā vidē virzās pārāk lēni, tāpēc mazākas koalīciju grupas, kas vēlas rīkoties, spēj to darīt ātrāk. No otras puses, Eiropas Savienības institūcijās pastāv bažas, ka dalībvalstis varētu vienkārši izvēlēties elastīgas koalīcijas ārpus savienības ietvara.” Var piebilst, ka vēl viena vispārēja tendence, kas iezīmējusies pašreizējo globālo izaicinājumu situācijā, ir jaunu dzīvību guvusī Eiropas federalizācijas doma. Ar vienu tās versiju nesen nācis klajā Itālijas ekspremjers un bijušais Eiropas Bankas prezidents Mario Dragi. Viņa ieskatā pragmatiska federācija ir vienīgā Eiropas Savienības iespēja turēties pretim ārējiem spēkiem, kuru mērķis ir mūsu pasaules daļas sašķelšana, pakļaušana un deindustrializācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā pievēršamies ekonomikai un lēmumiem, kas ietekmē mūsu attiecības ar naudu ik uz soļa. Bija laiks, kad cilvēku naudas jautājumos uzskatīja par racionālu būtni, kuru viegli prognozēt un kas spēj viegli apzināties ieguvumus un riskus. Mūsdienās to mainījusi uzvedības ekonomikas teorija, kas parāda cilvēka ne tik racionālo pusi. Kāpēc dažkārt nopērkam to, ko mums īsti nevajag un kāpēc nespējam objektīvi novērtēt cenu, ja līdzās neredzam citu skaitli? Kāpēc aizejam uz veikalu pēc piena, bet pārnākam ar veselu maisu akcijas produktu? Kāpēc tērējot naudu, kļūstam neloģiski un dīvaini? Uzvedības ekonomika parāda, lai arī ekonomikas zinātni radījuši matemātiski un stratēģiski domājošs cilvēki, tā praksē stāsta par pilnīgi neracionālu cilvēku. Uzvedības ekonomikas teoriju un praksi raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ekonomikas un vadības zinību maģistre, Latvijas Universitātes docente Ieva Siliņa un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Romāns Putāns. SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture Par pirmajiem uzņēmējiem var dēvēt amatniekus. Jau babiloniešu valdnieka Hamuprapi likumu krājumā 18. gs. p.m.ē ir runa par kredītsaistībām un noteikumiem saimnieciskās darbības veikšanai, norāda ekonomikas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Bet, protams, ka tā ir visai nosacīta  SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture. Profesore sniedz ieskatu uzņēmējdarbības vēsturē pasaulē, iepazīstina ar franču utopiskiem plāniem, gan vareno akciju sabiedrību „Austrumindijas kompāniju”, un uzņēmumu ar 60  ūdensdzirnavām. Stāstu Baiba Šavriņa sāk par senāko amatnieku apvienību, kas veidojās Japānā pirms teju pusotra tūkstoša gadiem. -- "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," dzilnīti raksturo ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Šorttrekists Reinis Bērziņš olimpiskajās spēlēs 500 metru distancē netiek ceturtdaļfinālā. Bobslejā latviešu pilota Jēkaba Kalendas un stūmēja Matīsa Mikņa ekipāža pēc pirmajiem diviem braucieniem iekārtojusies augstajā 6. vietā. Šorttreks ir viens no tiem diviem sporta veidiem, kas Latvijai atnesis medaļas šajās spēlēs. Runa, protams, ir par Roberta Krūzberga bronzas godalgu 1500 m distancē. Bija paredzēts, ka Roberts piedalīsies arī 500 m distancē, bet pēc iztērētajām emocijām un arī veselības Krūzbergs tomēr šajā disciplīnā nepiedalījās.  Tas nozīmēja, ka Reinis Bērziņš negaidīti tika pie vēl viena starta šajās spēlēs. Viņš bija otrajā priekšskrējienā, pēdējā līkumā pirms finiša viņš jau bija cīņā par kāroto otro vietu, bet sekoja kritiens kopā ar konkurentu no Turcijas. Neraugoties uz piedzīvoto kritienu, Bērziņš tomēr spēja sasniegt finišu, taču bija trešais savā priekšskrējienā un ar uzrādīto laiku arī nepietika, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā.   Savukārt Kortīnā ledus trasē aizvadīti pirmie divi braucieni bobsleja divnieku ekipāžām. Jēkabs Kalenda un Matīss Miknis šobrīd ierindojas 6. vietā. Pirmās trīs vietas ieņem vācieši, bet pirms Kalendas un Mikņa vēl arī amerikāņu un rumāņu ekipāžas. Bobslejā izšķirošie notikumi 17. februāra vakarā. Tāpat rītvakar izšķirošs notikums arī hokejā – Latvijas komandai būs jāmēro spēki ar titulēto un spēcīgo Zviedrijas izlasi. Pārrunājam redzēto hokeja turnīrā un arī bobsleja trasē ar ilggadēju sporta žurnālistu Māri Zembergu.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Studijā Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Par savu divvalodīgo latviešu-krievu ģimeni un tēvu, kuram bija Alcheimera jeb aizmiršanas slimība, un vēstures nospiedumiem, un aktuālo militāro konfliktu tepat Eiropā dzīves romānā "Tēvs" pārdomājusi rakstniece Inga Žolude, kuru izvaicājam Kultūras rondo studijā. Grāmatu noteikti var pamanīt grāmatnīcā. Uz vāka ir sarkanas neļķes, un tas nav nejauši. To sarunā apliecina arī Inga Žolude. "Visām manām grāmatām vāki ir apzināti [veidoti]. Tā ir kā grāmatas stāsta vizītkarte, kas piesaka to, kas tur būs iekšā. Un arī šis vāks bija iecerēts jau diezgan savlaicīgi. Bija skaidrs, ka tur jābūt sarkanām neļķēm," atklāj Inga Žolude. "Kāpēc sarkanās neļķes? Atbildes ir grāmatā. Tas ir ne tikai komunistiskais simbols, bet arī privātajā vēsturē balstīts. Žēl, ka tādam skaistam un smaržīgam ziedam ir tāda nelāga konotācija." Inga Žolude piekrīt, ka "Tēvs" ir viņas vispersoniskākā grāmata. "Grāmata varbūt nebija iecerēta nemaz publiskai lasīšanai. Es drīzāk to sāku rakstīt kā tādu sarunu vai vēstuli savam tēvam ar pārdomām par visām tēmām, kas man radīja iekšēju nemieru," atklāj Inga Žolude. "Viens ir šis starpetniskais jautājums, latviešu un krievu jautājums, jo mans tēvs ir krievvalodīgais. Visu dzīvi man tas nav radījis nepārvaramas grūtības. Lai gan grāmatā, protams, var lasīt dažādas epizodes. Bet, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, šis jautājums aktualizējās tieši tāpat kā visā pārējā pasaulē. Arī mums dažādās publiskās kopienās un diskusijās tas jautājums bija ļoti aktuāls ar dažādām argumentiem un, protams, arī ar dažādiem pavērsieniem attiecībās. Tieši tāpat arī šis jautājums ietekmēja mani un manu ģimeni. Bet ir arī vēl citi faktori, jo mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ko domājam paši normālos apstākļos. Ja vēl iedarbojas citi apstākļi, piemēram, kādas slimības vai kas, tad vispār kļūst neskaidrs, kur ir manas domas un kur manā vietā runā kas cits." Inga Žolude stāsta, ka romāna manuskriptu izlasīja mamma, un tas arī ir pirmais gadījums, kad vispār kāds lasījis manuskriptu pirms tas ir izdots publiski.  "Man šķita, ka viņai tas ir jāredz. Droši vien, ja viņa to nebūtu akceptējusi, tad varbūt mēs te arī nesēdētu tagad nesarunātos par grāmatu, varbūt tādas krāsas nebūtu. Man liels prieks, ka viņa akceptēja manuskriptu. Es to uztveru kā tādu svētību," atklāj Inga Žolude. Mamma darbu necenzēja, lai gan viņai bija tiesības atzīmēt, labot, komentēt. "Kad viņa man atdeva atpakaļ manuskriptu, viņa teica, ka ir tikai viens komentārs," bilst Inga Žolude. "Man bija ļoti ilgu laiku bailes atvērt un paskatīties, kas tas ir. Kad pirmās emocijas vai satraukums norima, es atvēru un ieraudzīju to pasvītrojumu vienā vietā, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Es arī to ņemu vērā.  Bet jāsaprot arī, ka šis nav objektīvs stāsts. Tā ir mana perspektīva, un šis viens kopīgais ģimenes stāsts katram ir noteikti ir savs. Arī droši vien dažādos laikos ir savs, jo mēs arī uz notikumiem, kas tagad notiek, skatāmies citādāk nekā tad, kad mēs atkāpjamies jau laika distancē. Emocijas rimst un varbūt arī parādās lielāka sapratne."

Cilvēks un tenkas ir nesaraujamas stihijas - tā šķiet, vērojot cilvēces attīstību no tās pirmsākumiem. Valoda mums devusi šo aso ieroci - baumas, klačas un tenkas, radot ne vienu vien rokādi politiskajās un sociālajās sistēmās. Lai cik ļoti mēs uzticētos un paļautos faktos balstītiem datiem, baumas liek saspicēt ausis visiem. Vai tenkošana ir īpaša evolūcijas radīta izdzīvošanas stratēģija? Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām un kāda bija tenku nozīme vēsturē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Ernests Heminvejs reiz ir teicis, ka labākais ierocis pret meliem ir taisnība, bet ieroča pret tenkām nav. Tās nudien ir varens līdzeklis, ar kuru cilvēce jau izsenis ir izklaidējusies un arī radījusi ne vienu vien sociālo un politisko rokādi. Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām, kā tenkas glāba un postā dzina ļaudis viduslaikos un kā klačas nonāca medijos? "No evolūcijas viedokļa baumas un klačas pieder informācijas apmaiņas. (..) Aprunāšana notiek, visi visus aprunā, tā ir diezgan normāla lieta, bet kritiskā domāšana netiek ievērota. Skaidrs, ka informācija netiek rūpīgi pārbaudīta - es dzirdēju, ka tā saka… Var teikt, ka tāds ir mūsu instinkts," skaidro Artūrs Utināns. Vai tenkas ir svarīgs instruments diplomātiskajā komunikācijā?  Diplomātijā oficiālie saturiskie vēstījumi ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, kā šis saturs tiek pasniegts. Tēlaini izsakoties, saturu varam pielīdzināt dāvanai, kur ļoti nozīmīgs ir iesaiņojums, un šis iesaiņojums diplomātijā ir protokolārie žesti. Ja dāvana ir skaisti iesaiņota, tas atsvērs dāvanas saturisko mazumiņu, un otrādi - ja protokolārie žesti tīšuprāt vai neapzināti tiek pārkāpti vai ignorēti, tad pēc tam diplomātiem pat gadu desmitiem var būt jāstrādā, lai sasmeltu to, ko viens vai otrs politiķis, nezinot protokolārās nianses, ir sastrādājis. Tā šo smalkumu nozīmi skaidro diplomāte, lietišķās etiķetes un diplomātiskā protokola eksperte Sintija Stipre. Kas ietilpst šajos protokolārajos žestos?

Viņa ieroči vienmēr bijuši divi - ģitāra un videokamera. Ilmārs Deksnis zemessarga zvērestu deva pirms 35 gadiem.Bija barikādēs. Sargāja no demolēšanas armijas daļu pie Talsiem. Viņa kamera fiksējusi unikālas liecības par pazemes stāviem zem zemes, robežas sargāšanu un kapteiņa Pētera Čevera mežabrāļu bunkura atrašanu Vandzenes mežos. Un kā gan savādāk, ja plecu pie pleca ar Ilmāru uzticību Latvijai solīja arī viens no Čevera vīriem - savulaik izsūtītais Valdis Dzelzgalvis. Par latvietību un savas zemes sajūtu.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Profesors Pauls Stradiņš (1896–1958) bija ne tikai izcils ķirurgs un medicīnas vizionārs, bet arī personība ar ļoti plašām interesēm. Profesora  lielākais vaļasprieks bija kolekcionēšana un medicīnas vēsture. Viņš bija kaislīgs vācējs, kurš kolekcionēja visu, kas saistīts ar medicīnas attīstību – senas grāmatas, mākslas darbus, aptiekas traukus un vēsturiskus priekšmetus – fotogrāfijas un pat mēbeles. Kopš 20. gadsimta 30. gadiem vāktais krājums sākotnēji atradās Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagadējā Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) telpās, bet 1957. gadā Pauls Stradiņš izveidoto Medicīnas vēstures kolekciju novēlēja valstij. Tas ir viens no lielākajiem šāda veida muzejiem Eiropā, un pēc Paula Stradiņa nāves 1958. gadā tika nosaukts viņa vārdā. Pauls Stradiņš būtībā bija filantrops un mecenāts, jo sākotnēji algas medicīnas muzeja darbiniekiem maksāja no savas kabatas. Medicīnas muzeja diorāmas un maketus, kas ar māksliniecisku precizitāti restaurēja pagātnes ainas, piemēram, viduslaiku aptieku un viduslaiku pilsētu, darināja butaforiju mākslinieks Oļģerts Krūmiņš (1904–1989). Viņš arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pirmais direktors (1957–1960). Pauls Stradiņš augstu vērtēja mākslu un uzturēja ciešas attiecības ar tā laika inteliģenci. Viņš kolekcionēja latviešu mākslinieku gleznas un skulptūras, bieži apmeklēja teātrus un koncertus, uzskatot, ka ārstam ir jābūt vispusīgi izglītotam un dvēselē bagātam, lai labāk izprastu savus pacientus. Viņš labprāt bez atlīdzības lasīja lekcijas, publicēja populārzinātniskus rakstus un centās padarīt medicīnu saprotamu ikvienam. 1946. gadā, būdams Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, uzrunā "Kamdēļ es studēju medicīnu", Pauls Stradiņš sacījis: "Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla," tā pārfrāzējot izcilā renesanses laika medicīnas reformatora Paracelza (Paracelsus; 1493–1541) vārdus. Veidojot Medicīnas muzeju, Stradiņš pieaicināja arī dažādus māksliniekus. Viņu vidū arī Jāni Robertu Tillbergu (1880–1972), kas bija muzeja idejas atbalstītājs un mākslinieciskais konsultants. Vēlāk viņi kļuva labi draugi, un Tillbergs portretējis Stradiņa ģimeni vairākās paaudzēs. Paula Stradiņa vecāku – mātes Māres un tēva Jāņa – portreti tagad glabājas Viesītes muzejā "Sēlija", jo Stradiņu dzimtas saknes meklējamas Viesītē, bet pārējo ģimenes locekļu portreti ir ģimenes īpašumā. Cieša sadarbība Paulam Stradiņam bija ar gleznotāju Leo Kokli (1924–1964), kas bija profesora meitas, gleznotājas Irēnas Stradiņas (1925–1972) skolas un studiju biedrs. Par mākslinieciski augstvērtīgāko tiek uzskatīts Leo Kokles 1963. gadā darinātais Paula Stradiņa portrets. Pēc Stradiņa pasūtījuma viņš gleznojis arī citu izcilu ārstu portretus, kuru vidū arī stetoskopa izgudrotājs – franču ārsts Renē Leneks (Laennec; 1781-1826). Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijā aplūkojams arī Stradiņa meitas, gleznotājas Irēnas Stradiņas diplomdarbs "Nikolajs Pirogovs Sevastopoles lazaretē" (1949). Stradiņa ģimenes māja ar plašo dārzu Pārdaugavā, blakus slimnīcai, kas celta 20. gadsimta 30. gadu sākumā, bija inteliģences pulcēšanās vieta, bet iekoptais dārzs – vieta mieram un pārdomām pēc garajām darba stundām operāciju zālē. Stradiņa ģimenes paziņu lokā bija daudzi tā laika izcilākie latviešu kultūras darbinieki – režisors Eduards Smiļģis (1886–1966), rakstniece un gleznotāja Hilda Vīka (1897–1963), kura cita starpā gleznojusi arī abas vecākās Paula Stradiņa meitas. Pauls Stradiņš bieži palīdzēja māksliniekiem arī kā mecenāts, iegādājoties viņu darbus vai sniedzot morālu atbalstu grūtos laikos. Pauls Stradiņš uzskatīja, ka skaista, estētiska vide un mūzika palīdz ātrāk atveseļoties. Viņš rūpējās par slimnīcas labiekārtošanu, gleznu eksponēšanu plašajos klīnikas gaiteņos un arī palātās, uzskatot to par būtisku pacientu atveseļošanās daļu. Pēc Stradiņa ierosmes slimnīcā  rīkoja koncertus, aicinot uzstāties Operas solistus. Bieži viesi bija dziedoņi Elfrīda Pakule (1912–1991) un Aleksandrs Daškovs (1914–2004). Kā atceras Paula Stradiņa jaunākā meita Asja, tad arī tēvam bija laba balss un viņam patika dziedāt, arī šūpuļdziesmas saviem bērniem. Pie Paula Stradiņa vaļaspriekiem noteikti jāmin kustīgais dzīvesveids: pārvietošanās kājām, braukšana ar divriteni, bet vasarā -  peldes Lielupē un jūrā.  Viena no profesora atziņām jeb devīzēm bija: "Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs!" Šīs mūža ieceres un mērķus viņam izdevās sasniegt un piepildīt. Avoti: Nacionālā Enciklopēdija (dažādi šķirkļi). Pieejams: https://enciklopedija.lv/ Vīksna, A., "Pa profesora Paula Stradiņa mūža takām", Rīga, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, 2018. Vīksna, A. (sast.), "Latvijas ķirurģijas profesori", Rīga, LU, RSU, PSKUS, RAKUS, 2010.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku. G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do". Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer". Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus. Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts. Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī. Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners. Producente Anete Ašmane-Vilsone. 1990. gadu sākumā Latvijā bija ļoti attīstīta pašdarbības pūtēju orķestru kustība, kuros tolaik muzicēja praktiski visi jaunās paaudzes pūšaminstrumentu mūziķi. Daudziem šīs paaudzes mūziķiem bija liela interese par džeza mūziku, un no dažiem orķestriem izveidojās bigbendi – džeza orķestri. Tā notika ar pūtēju orķestri “Sīriuss”, no kura 1992. gadā radās bigbends “VOLO”. Tā vadītājs bija ģitārists Uldis Sebris. Orķestra nosaukums ir no latīņu valodas un nozīmē 'es gribu lidot'. Orķestra dalībnieki bija tolaik jaunie mūziķi Raivo Stašāns, Zintis Žvarts, Oļegs Švembergs, Gints Stepanovs un citi, kā arī pieredzējušie radio bigbenda mūziķi Julo Usenko, Bruno Jurgenbergs un Jānis Pinkulis. Laika gaitā bigbends sadarbojās ar vairākiem slaveniem mūziķiem un vokālistiem – Laimi Rācenāju, Žoržu Siksnu, Viktoru Lapčenoku, Olgu Pīrāgu, Ingu Bērziņu, kā arī pasaulē slaveno ASV vokālisti Dženetu Lovsoni. Bigbenda repertuārs bija daudzveidīgs – džeza mūzika, arī pašu bigbenda dalībnieku oriģinālkompozīcijas, bet pārsvarā tika izpildīta populāra mūzika, kā piemēram, Raimonda Paula mūzika, džeza skaņdarbi bigbenda aranžijās, ārzemju mūzika, kuras notis bigbendam bija iespēja iegūt no Latvijas Radio bibliotēkas. Aranžētāji bigbenda izpildītajai mūzikai pārsvarā bija tā laika izcilākie Latvijas aranžētāji un mūziķi – Gunārs Rozenbergs, Vitālijs Dolgovs, Aleksandrs Smirnovs. 1997. gadā bigbends ierakstīja CD ar nosaukumu “Elza”. Albumā dzirdami klasiski džeza skaņdarbi kā Džeroma Ričardsona "Groove Merchant" Teda Džonsa aranžējumā un Gunāra Rozenberga aranžētais Džordža Gēršvina "Summertime". Taču albuma tituldziesma ir bigbenda vadītāja Ulda Sebra kompozīcija “Elza”, kuru viņš veltījis savai mazajai meitai. Tieši šis skaņdarbs, kuru aranžēja pianists un pēdējais oficiālais Latvijas Radio bigbenda diriģents Aleksandrs Smirnovs, arī kļuva par pirmo latviešu džeza videoklipu. Tas tika filmēts vairākos piegājienos. Klipā ir redzami orķestra mūziķi, svelošā janvāra aukstumā spēlējot Pēterbaznīcas tornī, jauno Rīgas horeogrāfijas vidusskolas baleta dejotāju treniņi, kā arī pati mazā Elza, kura ļoti vēlas dejot. Klipu veidoja režisore Ieva Rozentāle, operators Rojs Brants, bet idejas un scenārija autors bija Uldis Sebris. Jāsaka, ka videoklips ir visai unikāla un reta parādība džeza pasaulē, kas vairāk saistās ar popmūziku. Tādēļ īpaši nozīmīgi, ka šāds projekts tika realizēts Latvijā jau 1990. gadu nogalē. Šobrīd ar videoklipu veidošanu klasiskā izpratnē no Latvijas džeza grupām nodarbojas tikai "Very Cool People", bet viņus no „VOLO” radītā šķir vairāk kā 25 gadi.  

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Britu zonā no astoņdesmit diviem tūkstošiem baltiešu bēgļu četrdesmit pieci tūkstoši bija latvieši. Ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju pēc profesora Friča Gulbja ierosmes Hamburgā 1946. gada 9. janvārī nodibināja Baltijas Universitāti, lai dzimteni pametušie studenti varētu pabeigt iesāktās studijas. Tā bija latviešu, lietuviešu un igauņu akadēmiski izglītoto bēgļu izveidota augstākā mācību iestāde Vācijā, Lielbritānijas okupācijas zonā, kas sākotnēji atradās Hamburgā, vēlāk – Hamburgas piepilsētā Pinebergā, bijušo kazarmu barakās. Profesors Fricis Gulbis (1891–1956), kurš bija Baltijas Universitātes pirmais prezidents, uzskatīja, ka universitātes galvenais mērķis ir baltiešu jauniešu izraušana no DP nometnēs valdošās bezdarbības un prāta degradācijas. Savu darbību augstskola uzsāka daļēji sagrautā Hamburgas vēstures muzeja telpās. Lai gan universitāte pastāvēja tikai trīsarpus gadus, mācības tajā notika intensīvi, arī vasarā, no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Baltijas Universitātē studēt pielaida tikai tos, kuri varēja uzrādīt gatavības apliecību, pavalstniecību un DP (pārvietotās personas) statusu. Universitātes oficiālā darba valoda bija vācu valoda, taču studiju dokumentus aizpildīja un izsniedza angļu valodā. Bet nacionālajās valodās pasniedza atsevišķus humanitāro zinātņu priekšmetus. Baltijas Universitāte bija unikāla, tās mērķis bija piedāvāt iespēju iegūt akadēmisku izglītību Baltijas valstu jauniešiem, bet Baltijas valstis pārstāvošiem docētājiem – iespēju nodarboties ar zinātni. Par universitātes darbības mērķiem izvirzīja sagatavošanu studijām Vācijas augstskolās un intensīvas angļu valodas apmācības izceļošanas gadījumā. Finansiāls atbalsts universitātes veidošanā tika lūgts un dažādā apmērā saņemts no vairākām bēgļu izveidotām vai citām, kā, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts, kas Vācijā atjaunoja darbību. Pirmos divus semestrus mācībspēki, arī universitātes prezidents un tās rektori strādāja bez atlīdzības, sedzot paši arī ceļa izdevumus vai dzīvojot nometnē šķirti no savām ģimenēm. Līdzīgi studentiem, vairāki mācībspēki sākotnēji dzīvoja vienā barakas istabā četratā vai pat piecatā. Baltijas Universitātes pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. Universitāti vadīja ievēlēts prezidents un viceprezidents. Tiem bija pakļauti katras nācijas atsevišķi ievēlēti rektori. Visvairāk mācībspēku un studentu bija no Latvijas. Kopumā Baltijas Universitātes diplomu ieguva 76 studenti, no tiem 53 latvieši. Baltijas Universitāte kā magnēts pievilka jauniešus – dažu mēnešu laikā studentu skaits trīskāršojās no 300 līdz 1025 studentiem. Baltijas Universitātē bija astoņas dažādu jomu fakultātes. Lekcijas studentiem notika lielajā barakā “Aula Magna”. No Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoriem šeit darbojās Jēkabs Prīmanis (anatomijā) un Jānis Šulcs (ķirurģijā), kā arī vēlākie profesori Nikolajs Vētra (iekšķīgās un infekciju slimībās), Jānis Eglītis (histoloģijā), Anna Raimonda (zobārstniecībā) un citi. Daudzi Medicīnas fakultātes mācībspēki kļuva par Latviešu Ārstu apvienības (mūsdienās pazīstama kā LĀZA) trimdā dibinātājiem Eslingenā. Medicīnas fakultātes dekāns bija profesors Nikolajs Vētra. Zobārstniecības nodaļas darbā vislielāko enerģiju ieguldīja Anna Raimonda (1903–1977). Viņai pat izdevās piesaistīt pazīstamo Rīgas zobu tehniķi Erhardu Dumpi, kurš nodaļas rīcībā nodeva savu personīgo tehnisko laboratoriju. Savukārt lektors Nikolaja Cauna (1914–2007) Baltijas Universitātē bija iekārtojis pat Anatomijas muzeju. Anatomijas studijām kaulus studenti paši salasīja gruvešos un glabāja kopmītnē drēbju skapī, dažkārt baidot nejaušos ciemiņus. Neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, studenti atrada laiku un iespējas dzīvi padarīt jautrāku – rīkoja karnevālus, dziesmu vakarus, spēlēja teātri un sportoja. Baltijas Universitāte atmodināja akadēmisko dzīvi pēckara Vācijā. Šajā laikā Pinebergā dibinātas vairākas studentu organizācijas, tostarp piecas latviešu korporācijas – Fraternitas Imantica, Spīdola, Gersicania, Zinta un Fraternitas Cursica. Augstskolu slēdza 1949. gada 1. oktobrī, kad lielākā daļa baltiešu bēgļu bija izceļojuši uz jaunām mītnes zemēm – Angliju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un citur. Daudzi turpināja studijas citu valstu augstskolās, un savās jaunajās mītnes zemēs aktīvi darbojās latviešu diasporā, taču diemžēl Latvijā neatgriezās. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas oriģināli Baltijas Universitātes dokumenti, to vidū Jāņa Gablika (1924–2013) diploms par zobārsta grāda iegūšanu. Jānis Gabliks vēlāk ASV ieguva doktora grādu bakterioloģijā un kļuva par profesoru Bostonas universitātē (Northeastern University in Boston). 1996. gadā Hamburgas piepilsētā Pinebergā sakarā ar Baltijas Universitātes 50 gadu jubileju tika atklāta piemiņas plāksne. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā uzstādīta Baltijas Universitāte emblēma “Liesmojošā lāpa”, bet 2001. gadā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā atklāja piemiņas plāksni Baltijas Universitātes dibinātājam profesoram Fricim Gulbim pie bijušā LU Fizikas institūta Kronvalda bulvārī 4, Rīgā. Diemžēl, no Vācijas pārceļoties uz Kanādu, īstenot ideju par Baltijas Universitātes turpmāko darbību Ziemeļamerikā Fricim Gulbim neizdevās.   Vēres Feldentāle, E. (2025), Baltijas Universitāte. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/39601-Baltijas-Universit%C4%81te Grāmatiņš, A. (sast.), Baltijas Universitāte 1946–1949: Rakstu un fotogrāfiju krājums. Minstere, apgāds Latvija, 1989. 213 lpp. Universitas, 2022, žurnāla 1. speciālizlaidums (veltīts 1947. gadā Vācijā dibinātajiem konventiem)

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

The Vishuddha Chakra, or Throat Chakra, governs communication, self-expression, and truth. It empowers us to articulate our needs and share our unique resonance through sound and language. Associated with Lord Dakshinamurthy, a form of Shiva symbolising wisdom and inner guidance, this chakra fosters clarity and authentic expression. The mantra honouring him seeks his blessings for truth and wisdom.The Vishuddha Chakra is symbolised by a light blue lotus with sixteen petals, representing the elements of speech and sound, and the Sanskrit vowels that enable clear communication. Its yantra features a full moon with a silver ring, emphasising clarity and spiritual growth, and a downward triangle representing creative expression.The Bija mantra "HAM" resonates with the element of space, facilitating harmonious expression. The white elephant symbolises purity, wisdom, and discernment, reminding us to detach from outcomes and practice mindful speech. By balancing Vishnu Granthi, we cultivate sattvic expression—thoughtful, helpful, inspiring, necessary, and kind.To read more and to practice with Zephyr Wildman, click here. To support Zephyr Yoga Podcast, donate here. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

The Anahata Chakra, or Heart Chakra, represents love, compassion, and harmony, fostering self-acceptance and connection with others. It invites us to face our wounds with loving awareness, promoting emotional balance and openness. Associated with the Wind element, it carries the life force, Prana, inspiring transformation. The Bija mantra is "Yam," and the colour is vibrant green, symbolising love's growth and vitality.Its twelve-petaled lotus embodies qualities such as compassion, joy, forgiveness, and courage, balancing emotional well-being. The sacred geometry features interlocking triangles symbolising the union of Shiva and Shakti consciousness and creative energy. The central Bindu represents unity, inner peace, and divine connection.Balancing Anahata helps overcome emotional blockages and cultivate selfless love. Our practice focuses on Vishnu Granthi, dissolving barriers to love and nurturing light. Through RAIN (Recognise, Allow, Investigate, Nurture), we open to acceptance, contentment, and the ability to give and receive love unconditionally.To read more and to practice with Zephyr Wildman, click here. To support Zephyr Yoga Podcast, donate here. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1911. gada 15. decembrī jaunā gleznotāja Milda Grīnfelde (1881–1966) rakstīja vīram no Parīzes: "Šodien iemaksāju pie Neatkarīgajiem (Société des Artistes Indépendents), tātad izstādīšana tur man nodrošināta. Izstāde būs tikai vēl martā. Pērn varēja 6 bildes sūtīt, šogad tik 3. Slikti tas ir, jo nevar lāga savu personību parādīt. Milzīga izstāde, kādi 15 000 eksponātu. Galva reibst, kad cauri iet." Mildas rakstītais attiecas uz tā saukto Neatkarīgo salonu – ikgadēju izstādi Parīzē, kas norisinājās kā alternatīva oficiālajām mākslas izstādēm un kurā nereti pirmo reizi tika parādīti dažādu jauno stilistisko virzienu darbi. Mildas gleznas Neatkarīgo salonā bija iekļautas divreiz – 1912. gadā un gadu pēc tam, un tas viņu padara par pirmo latviešu sievieti, kas piedalījusies izstādēs ārpus Latvijas. Milda dzimusi 1881. gada 16. decembrī (pēc vecā stila) Ēveles pagastā rentnieku Jāņa un Annas Brantu ģimenē. Pēc mācībām kādā no Rīgas meiteņu ģimnāzijām viņa apguva mākslas pamatus jaunatvērtajā gleznotāja Jaņa Rozentāla studijā, paralēli papildinoties arī pie ainavista Vilhelma Purvīša. 1906. gadā jaunā māksliniece apprecējās ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu, civilo inženieri Edgaru Grīnfeldu (1879–1940), kurš drīz tika nosūtīts darbā uz Permas apgabala Osas pilsētu Krievijā. Nākamā gada augustā Grīnfeldu ģimenē piedzima dēls Nilss, bet jau dažus mēnešus vēlāk, atstājot bērnu pie saviem vecākiem Latvijā, Milda devās uz Maskavu, kur līdz pavasarim mācījās pie ainavistiem Nikolaja Hoļavina un Staņislava Žukovska. 1908. gada rudenī Milda ceļoja uz Parīzi, kur turpmākās četras ziemas studēja mākslu. Šajā laikā uz Osu, kur māksliniece kopā ar ģimeni pavadīja tikai vasaras, regulāri ceļoja vēstules. Tajās viņa savu vīru iepazīstināja ar Parīzes dzīves praktiskajiem aspektiem, apmeklētajām nodarbībām, satiktajiem cilvēkiem un redzētajām mākslas un kultūras vērtībām. Kā liecina vēstules, Mildas dzīves ritms Parīzē bija ļoti saspringts, jo darbadienās viņa intensīvi mācījās, bet brīvdienās apmeklēja kultūras pieminekļus, muzejus un izstādes. Pirmajos Parīzē pavadītajos gados priekšpusdienās viņa studēja privātajā Vitti akadēmijā (Académie Vitti) pie franču postimpresionisma gleznotāja Anrī Martēna (Henri Martin), pēcpusdienās apmeklēja anatomijas teorētiskās lekcijas un praktiskās jeb kaulu un muskuļu zīmēšanas nodarbības Parīzes Daiļo mākslu skolā (École des Beaux-Arts), bet vakaros devās uz "croquis" jeb skicēšanas nodarbībām kādā no privātajām mākslas skolām. Jaunās mākslinieces pirmā dalība izstādē – Neatkarīgo salonā Parīzē –, notika 1912. gada pavasarī – laikā, kad tur turpinājās kubisma skandāls, kas bija sācies iepriekšējā gadā. Bez Mildas izstādē piedalījās vēl vairāki Latvijā dzimuši mākslinieki – vācbaltiešu gleznotāji Ida Fīlica (Ida Fielitz), Alise Dannenberga (Alice Dannenberg) un Frederiks Fībigs (Frédéric Fiebig), kas visi Parīzē bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Savukārt nākamā gada Neatkarīgo salonā reizē ar Mildas un pārējo minēto mākslinieku gleznām bija apskatāmi arī Anša Cīruļa keramikas darbi. 1913. gada nogalē Milda piedalījās arī 3. Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, eksponējot vīrieša portretu "pelēkā tonī", ko kā "droši un ar pārliecību gleznotu" atzīmējuši izstādes apskatnieki. Mildas dēls Nilss Grīnfelds (1907–1986), kurš mātes mākslas studiju dēļ savas dzīves pirmos gadus lielākoties pavadīja pie vecvecākiem, kļuva par muzikologu un strādāja Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa mīlestība uz mūziku, domājams, mantota no mātes, kas vēstulēs no Parīzes nereti raksturojusi arī savus muzikālos iespaidus. Tā 1908. gada novembrī nākamā dienā pēc koncerta apmeklējuma, kurā izskanējusi Bēthovena 4. simfonija un "vēl pieci smagi simfoniski gabali", viņa sajūsmināta raksta: "Tas visburvīgākais, kā dēļ ir vērts, ka cilvēks pasaulē ir: simfonijas koncertu Tu klausies, jau sākot no viena franka!" Attiecībā uz saturisko piedāvājumu Milda norādījusi, ka "visu jaunāko te ceļ priekšā", ko vērtējot, viņa vīram raksta: "Kad Tu zinātu to burvīgumu, kāds ir franču jaunākos komponistos, tāpat vācu! Mēs no visa tā nekā nezinām – tāds spēks, krāsu bagātība! Es zinu, Tu būtu arī līdz asarām aizkustināts kā es vakar pie viena gabala biju." Kādā no nākamajām ziemām Milda pat iegādājusies koncertu abonementu, ko izmantojusi kopā ar citiem latviešiem. Šajā laikā franču metropolē bija izveidojies Latviešu pulciņš (Le cercle letton), kas, kā atcerējās Sorbonas universitātē literatūru studējušā Elza Stērste, bija apmeties Senžermēna bulvāra šķērsielā (rue du Bieve) un pulcēja studentus un dažādu profesiju un politisko uzskatu cilvēkus, kas tikušies uz priekšlasījumiem, svētku koncertiem, kora mēģinājumiem un citiem pasākumiem. Tuvākais no Parīzē studējošajiem latviešiem Mildai bija Ansis Cīrulis, ar ko kopā apmeklējuši izstādes, dalījušies ar mākslas iespaidiem un pat gribējuši "pavisam ko jaunu radīt". Savā pirmajā Parīzes ziemā Milda rakstīja vīram: "Es gribu to attēlot, ko Vāgners mūzikā izteicis, tas ir, ne to taisni, ko viņš, bet tik universeli pasauli, būtību (das Sein), cilvēku un mīlestību izteikt. Vai tas man izdosies? Vai būs tik daudz iekšķīga spēka?" Kā redzams pēc mākslinieces studiju laikā un drīz pēc tam tapušajiem darbiem, savu profesionālo ceļu glezniecībā viņa sāka pārliecinoši. Tomēr drīz pēc atgriešanās pie ģimenes, rūpes par to vai kādi citi apstākļi kavēja Mildu nodoties mākslai pilnībā un vēstulē vīram izteiktās bažas piepildījās, Latvijas mākslas vēsturē viņai paliekot gandrīz nezināmai.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

"Man nav vesela cilvēka organisms un man tāds nekad nebūs. Es dzīvoju savu dzīvi – arī aktīvu dzīvi – ar lielu cieņu pret savu ķermeni, respektējot gan to, kam tas ir gājis cauri agrāk, gan to, kam tas ir izgājis pavisam nesen," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Elīna Baltskara. Elīnai 13 gadu vecumā tika diagnosticēts artrīts, kas būtiski ietekmēja viņas kustību un ikdienas spējas. Bija periodi, kad kustība viņai bija liegta, nācās iziet ārstēšanās kursus, fizioterapiju un citas terapijas formas, lai atjaunotu kustības un mazinātu sāpes. #dzīveinavmelnraksta Labdarības maratons “Dod pieci!” šogad sabiedrības uzmanību pievērš kustībai – tās nozīmei, iespējām un bieži vien nepiešķirtajai vērtībai. ✋

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula          Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem! 

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode. Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums. "Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "ziema, maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode. Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr visi kāda autora darbi, kas ietverti vienā krājumā, ir atdzejojami. Latviski izdotajā krājumā iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri. "Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diezgan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode. Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts. Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks? Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, nevis sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot. Ingmāra Balode: Man atdzejas drosmi, kā esmu jau teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās.  Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum" Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju. Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir tā, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām.     

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente — Inta Zēgnere Aplūkojot senos Rīgas attēlus, redzams, ka gaiļi greznojušies Pētera, Jēkaba un arī Doma baznīcu torņos. Zināms, ka 1437. gadā kāds krāsotājs saņēmis par Pētera baznīcas torņa gaiļa nokrāsošanu divas Rīgas markas — tiem laikiem diezgan lielu naudu. Vai gaiļi bija uz visu Rīgas baznīcu torņiem? Ja rūpīgi apskatām senāko zināmo Rīgas panorāmu 1550. gadā izdotajā Sebastjana Minstera grāmatā "Cosmographie oder Beschreibung aller Lander", gaiļus varam ieraudzīt tikai uz Pētera un Jēkaba baznīcu torņiem, turpretī uz Doma baznīcas ir kāds cits vējrādis. Iespējams, ka tur bija attēlota lilija — baznīcas simbols vai arī vācu baznīcām raksturīgais puķu krusts (Blumenkreuz). Uz nākamā zināmā Rīgas attēla — F. Hosenberga vara grebuma, kas tapis 1572. gadā, arī uz Doma baznīcas jau redzams gailis. Doma un Pētera baznīcu gaiļi ir tā saucamā ķīļveida tipa — tie paplašinās virzienā uz asti, un to knābis vienmēr ir pavērsts pret vēju. Gaiļi baznīcu torņu smailēs bija jau no tālienes labi saskatāmi, pēc tiem viegli varēja noteikt vēja virzienu. Ar gaiļiem saistās arī dažādas leģendas un ticējumi. Piemēram, rīdzinieki ticēja: ja gaiļi baznīcu torņu galos skatās uz jūras pusi, tad notiks aktīva tirdzniecība — Rīgas saimniecības pamats. Un patiesi: ja gailis ar knābi skatās uz jūru, tas nozīmē, ka vējš pūš no jūras un tirdzniecības kuģiem tas ir ceļavējš ceļā uz Rīgas ostu! Senatnes pētnieki uzskata, ka gaiļi Rīgā īpaši plaši izplatījušies līdz ar Reformācijas sākšanos Livonijā 16. gadsimtā. Gaiļa simbolu izmanto ne tikai kristieši — tam ir sena un daudzpusīga mitoloģiskā nozīme, kas sakņojas vēl cilvēces agrās bērnības laikos. Daudzu seno tautu mitoloģiskajās tradīcijās tiek uzsvērta gaiļa saikne ar sauli. Austrālijas aborigēni gaili sauca par putnu, kurš "smejas saules lēktā". Dažādās reliģijās gailis parasti tiek saistīts ar rītausmas, saules, debesu uguns dievībām — ar grieķu Apolonu, Asklēpiju, Hermeju, romiešu Merkūriju, Marsu. Daudzviet gailis ne tikai vēsta par dienas sākšanos — viņš ir arī saules vēstnesis un pavadonis visā gada garumā. Senatnē uzskatīja, ka gailis ir tikpat modrs un visu redzošs kā Saule. Tāpēc, piemēram, Senajā Romā viņu plaši izmantoja laika paredzēšanā. Zināms, ka Senajā Romā ar gaiļa attēliem izgreznoja māju jumtus, kātus, smailes, vējrāžus, lika uz lādēm un tīnēm. Savukārt Senajā Ķīnā sarkano gaili kā talismanu pret uguni attēloja uz māju sienām. Ar gaili saistīta arī atdzimšanas simbolika. Tāpēc gaiļa attēlus, tiem reizēm mijoties ar saules attēliem, var redzēt uz kapakmeņiem un krustiem. Interesanti, ka senie svāni, piemēram, ticēja, ka vīriešu dvēseles pēc nāves pārceļo gaiļos, bet sieviešu — vistās.               Senie mitoloģiskie tēli no jauna atspoguļojās kristīgās ticības pamatpostulātos. Gailim Jaunajā Derībā tiek piešķirta simboliskas šķīrējrobežas nozīme. Tieši šo simbolu piemin Jēzus Kristus, kad pirms savas krustā sišanas saka svētajam Pēterim: “Patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi”(Mt. 26:34). Tā arī noticis- Pēteris trīs reizes noliedzis, ka pazīst Jēzu un tūlīt iedziedājies gailis. Saskaņā ar šo evaņģēlija motīvu, gailis- grēku nožēlošanas zīme-  kļuva par svētā Pētera simbolu. Gailis kā modrības un uzmanības simbols izmantots arī renesanses un baroka laika mākslā. Atcerēsimies kaut vai Rembranta gleznu "Nakts sardze", kurā attēlotā meitene ar gaili spilgtāk izgaismo gleznas kopējo noskaņu — sasprindzināto uzmanību un modrību.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru.  Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut. Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.”  Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta  un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo. „Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs, bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Self-Leadership: The Essential Strategy Most Leaders Forget In this episode, I sit down with wellness pioneer and author Bija Bennett to explore a simple truth: you can't lead others well if you're not leading yourself. We talk about why so many leaders burn out, how constant digital noise disconnects us from our own thinking, and why slowing down isn't indulgent—it's strategic. Bija shares powerful ideas on self-awareness, emotional clarity, and what she calls “analog wellness,” practical habits that help you stay grounded, focused, and effective for the long run. If you're feeling stretched thin or struggling to find space to think as a leader, this conversation will give you a fresh, much-needed reset. Listen in and learn:• Why self-leadership drives long-term performance• How stillness and silence improve decision-making• Why awareness, not hustle, is a leader's biggest advantage• How to break the burnout cycle and lead with clarity Connect with Bija Bennett: Bija Bennett's website -> https://www.bijab.com/ Bija Bennett on Instagram -> https://www.instagram.com/bijab/?hl=en Bija Bennett on LinkedIn -> https://www.linkedin.com/in/bijabennett/ Sponsors: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Cadre of Men⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Farrow Skin Care⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Salty Sailor Coffee Company⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Leader Connect⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠The Qualified Leadership Series⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ____ Get all of Jon Rennie's bestselling leadership books for 15% off the regular price today! ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠HERE Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš 1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi. Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu. Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta.    Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām. Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu.                Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums. Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt". Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams. Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori. Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja. Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju. Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei. Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru. Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā. Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts Es ienācu Latvijas Radio 1987. gadā, kad skaņu režisoru grupā vecākais un grupas vadītājs bija Jāzeps Kulbergs. Tālāk es nosaukšu savu kolēģu vārdus, uzvārdus, un tas būs kā tāds vēstures apskats par cilvēkiem, kas veidoja mūzikas skaņu ierakstus toreiz. Vecākā paaudze bija Kārlis Pinnis un Kārlis Rūtentāls, arī komponists Jānis Porietis. Šie cilvēki jau bija pietiekami ilgi strādājuši Latvijas Radio. Kārlis Rūtentāls pārsvarā bija strādājis ar daudzceliņu ierakstiem – te var minēt, piemēram, ansambļa "Modo" ierakstus, arī Latvijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra un vēlāk bigbenda ierakstus. Viņa darbu papildināja Kārlis Pinnis, kurš ir ierakstījis, piemēram, Gunāra Rozenberga slaveno džeza plati "Laura". Jānis Porietis un Jāzeps Kulbergs pārsvarā strādāja klasiskās mūzikas žanros. Tad šajā laikā ienāca skaņu režisoru jaunā paaudze: Andris Grīnbergs pārsvarā strādāja ar grupu "Remix" un arī citiem popmūzikas māksliniekiem, Normunds Slava, kas vēlāk rakstīja daudzas popmūzikas grupas, kā, piemēram, Jāņa Lūsēna vadīto "Zodiaku" un daudzas citas, Einārs Jaunbrālis, kurš ierakstīja savu grupu "Jumis" un, šķiet, arī "Turaidas rozes" ierakstus, Jānis Rubenis rakstīja "Prāta vētras" pirmos ierakstus, Guntis Veisbergs rakstīja grupu "Elpa". Nelielu laiku kā skaņu režisors strādāja arī komponists Uģis Prauliņš, kurš, manuprāt, kaut ko ierakstīja no grupas "Vecās mājas". Klasiskās mūzikas lauciņā tolaik strādāja Jāzeps Kulbergs, Normunds Slava un Modris Bērziņš. Man daudz nācās rakstīt kora mūziku, kamermūziku, simfoniskā orķestra translācijas, arī, piemēram, Jāņa Bulava kamermūzikas ansambli – viņa trio. Modris Bērziņš, pats būdams pianists, rakstīja daudz klaviermūzikas, tai skaitā Jautrītes Putniņas un arī ērģeļmūzikas ierakstus. Tad parādījās vēl jaunāki kolēģi – kā Andis Salenieks, kurš rakstīja bērnu vokālo ansambli "Dzeguzīte", kas tolaik veica pietiekami daudzus ierakstus, un Jānis Lācis, kas pēdējā laikā, deviņdesmitajos gados, daudz rakstīja bigbendu. Būtībā 80. gadu beigās un 90. gados radio Latvijas Radio 1. studija bija labākā un arī ar vienīgo skaņu tehniku daudzceliņu ierakstiem. Te bija 16 kanālu Telefunken magnetofons. Tajā pašā laikā "Melodijā" Reformātu baznīcas studijā bija tikai 8 celiņi. Toreiz studiju restaurēja un vēlāk tā atsāka ierakstus ar jau citu tehniku. Tāpēc viss, kas notika radio, kā arī ap "Mikrofona aptauju" un tā tālāk – domāju, kādi 80-90% bija ierakstīti radio. Mēs veicām skaņu ierakstus Mūzikas raidījumu redakcijai. Tajā laikā bija radio štata mūzikas kolektīvi, kuri arī veica regulārus ierakstus. Tas bija Latvijas Radio bigbends, Latvijas Radio koris, jau minētā "Dzeguzīte"; tad mums bija tā saucamie koncertieraksti vai translācijas ieraksti. Daudz rakstījām arī citām redakcijām,  jo pārsvarā grupu ierakstus pasūtīja populārie raidījumi – piemēram, "Mikrofons", "Dzirkstele", tapa ieraksti arī Bērnu mūzikas raidījumu redakcijai. Atceros, ka tad jau Vidvuds Medenis un Gita Lancere veica pirmos folkloras ansambļu ierakstus, kas varbūt līdz tam nebija bijuši. Atminos, piemēram, "Skandinieku" vai "Grodu" ierakstus. Bija interesanti ieraksti arī Lielajā ģildē, kur pietiekami aktīvi vēl darbojās Latvijas Filharmonija. Regulāri rakstījām simfonisko orķestri, tai skaitā pasaulslavenus māksliniekus. Man nācies ieskaņot tādus diriģentus kā Klaudio Abado vai Karlu Rihteru, kas viesojās Rīgā, un tas bija ļoti interesanti! Ļoti svarīga bija sadarbība ar skaņu inženieriem. Pirmajā studijā toreiz strādāja Augustīns Delle, Māris Dravnieks, Andis Plakans, uz izbraukuma ierakstiem – Jānis Finkenfūss, Andris Burmistris, Gunārs Silnieks, Aivars Štengelis, Andris Ūze. Tas bija ļoti svarīgi – sadarboties ar inženieriem. Mums bija divējāda pakļautība un sadarbība: no vienas puses – ar Mūzikas redakciju, kam mēs nodevām ierakstus, bet no otras puses – ar Radio tehniskajiem direktoriem, kas toreiz bija, piemēram, Aivars Ginters, vēlāk – Aigars Semēvics, jo mums bija ļoti svarīgi, ar ko mēs rakstīsim, kādi būs mikrofoni, pultis, monitori, būtiski bija kvalitatīvi autobusi vai darbs studijā, jo tas viss veidoja kvalitāti gan ierakstiem, gan darba apstākļiem.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

QS Community Care Circle recording of September 21st, Chant + Breathe. We invite you get comfy, grab some hydration and join us in chanting together. The Queer Spirit Community gathers on the 3rd Sunday of each month for practices in devotional chanting, toning and song, as well as breath work + movement. These practices are faciltated by TanyaMarck Oviedo (they/them) and Nick Venegoni (he/they). They are curated + inspired by the planetary + astrological + pagan wheel of the year energies in mind. In this practice we honor Mabon and the autumn equinox, bringing in balance. We'll be doing a deep grounding and clearing practice with movement, breath and Bija mantra vowels.  We honor with Gratitude + Thanks the sacred Practices + Traditions + Peoples + Lands: Yoga, Ayurveda – Sanskrit, Mantra, Raga, Hindi & Urdu language music traditions, Buddhism + Tibet + Meditation; Tongva + Kizh + Chumash + Ohlone; Tarot + Astrology + Magic + Witchcraft; the teachers who have carried this wisdom and shared it with us ~ Gracias. As always, you can find all things Queer Spirit HERE.  Links + Resources + Invitations: An invitation to the private Queer Spirit Care Community to continue the conversation and connect with other listeners.  Join us for FREE virtual Care Circles meditation + chanting + breath work circles online. We meet monthly on the 1st Saturday, 3rd Sunday + 4th Sunday.  Follow us on BLUESKY + IG! Join our mailing list to get news, Care Circle + podcast updates sent directly to you. QS Resources: News, Education + Care.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Svaigākajā podkāsta "Ārpus kadra" epizodē ciemos Rihards Zeilis. Savulaik veidojis podkāstu par NBA, līdz pievērsies izturības sportam. Pirms Rīgas maratona viņam dzimusi traka ideja – noskriet 42 kilometrus un 195 metrus krokšos. Rihards to ne tikai paveica, bet pietuvojās pasaules rekordam, distanci veicot ātrāk par trīs stundām. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?