Podcasts about Bija

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts Es ienācu Latvijas Radio 1987. gadā, kad skaņu režisoru grupā vecākais un grupas vadītājs bija Jāzeps Kulbergs. Tālāk es nosaukšu savu kolēģu vārdus, uzvārdus, un tas būs kā tāds vēstures apskats par cilvēkiem, kas veidoja mūzikas skaņu ierakstus toreiz. Vecākā paaudze bija Kārlis Pinnis un Kārlis Rūtentāls, arī komponists Jānis Porietis. Šie cilvēki jau bija pietiekami ilgi strādājuši Latvijas Radio. Kārlis Rūtentāls pārsvarā bija strādājis ar daudzceliņu ierakstiem – te var minēt, piemēram, ansambļa "Modo" ierakstus, arī Latvijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra un vēlāk bigbenda ierakstus. Viņa darbu papildināja Kārlis Pinnis, kurš ir ierakstījis, piemēram, Gunāra Rozenberga slaveno džeza plati "Laura". Jānis Porietis un Jāzeps Kulbergs pārsvarā strādāja klasiskās mūzikas žanros. Tad šajā laikā ienāca skaņu režisoru jaunā paaudze: Andris Grīnbergs pārsvarā strādāja ar grupu "Remix" un arī citiem popmūzikas māksliniekiem, Normunds Slava, kas vēlāk rakstīja daudzas popmūzikas grupas, kā, piemēram, Jāņa Lūsēna vadīto "Zodiaku" un daudzas citas, Einārs Jaunbrālis, kurš ierakstīja savu grupu "Jumis" un, šķiet, arī "Turaidas rozes" ierakstus, Jānis Rubenis rakstīja "Prāta vētras" pirmos ierakstus, Guntis Veisbergs rakstīja grupu "Elpa". Nelielu laiku kā skaņu režisors strādāja arī komponists Uģis Prauliņš, kurš, manuprāt, kaut ko ierakstīja no grupas "Vecās mājas". Klasiskās mūzikas lauciņā tolaik strādāja Jāzeps Kulbergs, Normunds Slava un Modris Bērziņš. Man daudz nācās rakstīt kora mūziku, kamermūziku, simfoniskā orķestra translācijas, arī, piemēram, Jāņa Bulava kamermūzikas ansambli – viņa trio. Modris Bērziņš, pats būdams pianists, rakstīja daudz klaviermūzikas, tai skaitā Jautrītes Putniņas un arī ērģeļmūzikas ierakstus. Tad parādījās vēl jaunāki kolēģi – kā Andis Salenieks, kurš rakstīja bērnu vokālo ansambli "Dzeguzīte", kas tolaik veica pietiekami daudzus ierakstus, un Jānis Lācis, kas pēdējā laikā, deviņdesmitajos gados, daudz rakstīja bigbendu. Būtībā 80. gadu beigās un 90. gados radio Latvijas Radio 1. studija bija labākā un arī ar vienīgo skaņu tehniku daudzceliņu ierakstiem. Te bija 16 kanālu Telefunken magnetofons. Tajā pašā laikā "Melodijā" Reformātu baznīcas studijā bija tikai 8 celiņi. Toreiz studiju restaurēja un vēlāk tā atsāka ierakstus ar jau citu tehniku. Tāpēc viss, kas notika radio, kā arī ap "Mikrofona aptauju" un tā tālāk – domāju, kādi 80-90% bija ierakstīti radio. Mēs veicām skaņu ierakstus Mūzikas raidījumu redakcijai. Tajā laikā bija radio štata mūzikas kolektīvi, kuri arī veica regulārus ierakstus. Tas bija Latvijas Radio bigbends, Latvijas Radio koris, jau minētā "Dzeguzīte"; tad mums bija tā saucamie koncertieraksti vai translācijas ieraksti. Daudz rakstījām arī citām redakcijām,  jo pārsvarā grupu ierakstus pasūtīja populārie raidījumi – piemēram, "Mikrofons", "Dzirkstele", tapa ieraksti arī Bērnu mūzikas raidījumu redakcijai. Atceros, ka tad jau Vidvuds Medenis un Gita Lancere veica pirmos folkloras ansambļu ierakstus, kas varbūt līdz tam nebija bijuši. Atminos, piemēram, "Skandinieku" vai "Grodu" ierakstus. Bija interesanti ieraksti arī Lielajā ģildē, kur pietiekami aktīvi vēl darbojās Latvijas Filharmonija. Regulāri rakstījām simfonisko orķestri, tai skaitā pasaulslavenus māksliniekus. Man nācies ieskaņot tādus diriģentus kā Klaudio Abado vai Karlu Rihteru, kas viesojās Rīgā, un tas bija ļoti interesanti! Ļoti svarīga bija sadarbība ar skaņu inženieriem. Pirmajā studijā toreiz strādāja Augustīns Delle, Māris Dravnieks, Andis Plakans, uz izbraukuma ierakstiem – Jānis Finkenfūss, Andris Burmistris, Gunārs Silnieks, Aivars Štengelis, Andris Ūze. Tas bija ļoti svarīgi – sadarboties ar inženieriem. Mums bija divējāda pakļautība un sadarbība: no vienas puses – ar Mūzikas redakciju, kam mēs nodevām ierakstus, bet no otras puses – ar Radio tehniskajiem direktoriem, kas toreiz bija, piemēram, Aivars Ginters, vēlāk – Aigars Semēvics, jo mums bija ļoti svarīgi, ar ko mēs rakstīsim, kādi būs mikrofoni, pultis, monitori, būtiski bija kvalitatīvi autobusi vai darbs studijā, jo tas viss veidoja kvalitāti gan ierakstiem, gan darba apstākļiem.

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti". Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba   Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu... Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās. Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski… Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu. Pēc tam komisija pieņēma lēmumu. Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem. Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc". Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams. Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas. Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas! Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

Stāsta diriģents Andris Veismanis Manas sievas Indras vecvecāki pa tēva līniju nāk no Nīcas un Bārtas. Vienmēr esmu apbrīnojis šo nelielo novadu tautas tērpus un daudzās Emiļa Melngaiļa savāktās tautas dziesmas un melodijas, Melngailis pat dažas bija pierakstījis no māsām Kairēm. Tāds meitas uzvārds bija arī Indrai līdz laulībai. Lietuviski tas nozīmē kreilis, ķeiris, bet es kaut kā jūtu šī vārda nozaudēto jēgas nospiedumu arī latviešu valodā. Kursenieku bekas Lilastē Bātciemā parādījās pirms dažiem gadiem [nez kāpēc tās sauc par Kanādas bekām, kaut arī pie mums tās esot nonākušas no Nidas Lietuvā, arī Latvijas pašos dienvidrietumos ir Nida]. Micēlijs ar 100 km ātrumu gadā izplata šīs sēnes uz ziemeļiem kāpās gar jūru. Nu taisni kā kursenieki – tikai pretējā virzienā… Diemžēl šis latviešu tautas zvejnieku atzars pēc otrā pasaules kara ir zudis pasaulei. Līgumā starp Padomju Savienību un Vāciju pēdējie nenogalinātie vai jau savulaik izceļot nepaspējušie kursenieki repatriējās uz Vāciju 1958. gadā. Vēl nesen, pagājušā gadsimta beigās, Zviedrijā lietuviešu uzņemtajā dokumentālajā filmā trīs brāļi runā tīrā latviešu valodā ar dažiem lietuviešu vārdiem pa vidu. Lietuviešu kinorežisora Aļģimanta Puipas (Algimantas Puipas) filmā "Moteros ir keturi jos vyrai" jeb latviski "Vienas sievas četri vīri" tik lieliski attēlota šī šaurā bezizeja, dzīvojot no rokas mutē starp jūru un Kuršu mari! Pārtiekot no zivju zvejošanas un dzintara lasīšanas. Cīnoties ar mūžīgajām klejojošajām smiltīm, kas sāka izplatīties neticamā ātrumā pēc pilnīgas koku izciršanas Septiņu gada kara laikā no 1756-1763. gadam Mēmeles kuģu būvētavām. Līdzīga problēma bijusi jau manis minētajā Bātciemā Lilastē, kur Katrīna II lika pilnībā izcirst priedes kuģu būvēšanai un darvas tecināšanai, kā rezultātā tikai 19. un 20 gs. tika iestādītas kāpu staigāšanas ierobežojošas kalnu priedīšu audzes. Bātciema pludmalē vēl 80. gados varēja salasīt no Prūsijas atpūstos dzintara gabaliņus... Kā varēja saglabāties šī mazā valodas saliņa apkārt dzīvojošo vāciešu un lietuviešu vidū? Kursenieku galvenais iztikas avots bija zvejniecība. Zvejoja vairāk marē nekā jūrā un zvejnieku vidū bija ticējums, ka zivis ķeras tikai tad, ja zvejnieki runā kursiski, ne vāciski. Pēc Pētera Šmita rakstītā, tāds pats ticējums bijis Rīgas jūrmalas zvejniekiem, tikai par latviešu valodu. Rezultātā šo valodu pārsvarā  nodeva tēvs dēlam. Sievietes pārsvarā runāja vāciski. Tāpēc arī saprotama diezgan nabadzīgā kursenieku mutvārdu daiļrade, zvejnieki nebija tik lieli runātāji un šo mākslu attīstītāji… Ja nu vienīgi – pārspīlējot noķerto zivju lielumu… Emilis Melngailis bija savācis pavisam nedaudz [tautasdziesmu] no Kuršu kāpas, atšķirībā no kontinenta zem Liepājas atrodošajās zemēs, ieskaitot zemēs zem Sventājas. Domāju, ka kursenieki jau no viduslaikiem bija labi kaimiņi senprūšiem. Gan kopā zvejojuši, gan karojuši. Tikai pēc prūšu izkaušanas kursenieki sāka iespiesties agrākajās prūšu apdzīvotajās teritorijās. Bet prūši pilnīgi nepazuda arī no kuršu apdzīvoto vietu vidus. Pēc manām domām, Latvijas Bārta un Nīca (agrāk Vārme), tāpat kā novadi Senajā Prūsijā, kā arī Bāta pie Vaiņodes un Bātciems [pēc Endzelīna "Batto" senprūšu valodā nozīmē – piere] Vidzemē pie jūras ir atbalsis prūšu zaram. Līdzīgi kā vietu nosaukumiem: Prūsija, Brusija, Beorusija, Belorusija ir zināmas konsekvences. Ne velti baltkrievu ģenētikā baltiskais gēna procents ir augstāks nekā latviešiem un vēl lielāks salīdzinājumā procentuāli kā lietuviešiem. Kurseniekiem tuvāk bija Karaļauči nekā Liepāja, kur nu vēl Rīga. Daži no tiem [kurseniekiem] pat bija pasaulē ievērojami zinātnieki. Tā filozofa Imanuela Kanta dzimta pa tēva līniju nāk no koklētāju ciema jeb prūsiski "Kantweinen" ciema. Viņa vectēvs Hanss Kants pārdevis muižiņu "Kummeter Keller" kādam vīram vārdā Andriets Vilks par 100 dālderiem. Kanta filozofijas grāvējs "Tīrā prāta kritika" pirmoreiz iespiests Apgaismības laika izdevēja Johana Frīriha Hartknoha spiestuvē Rīgā. Un droši vien savu radītāju jau iespiestā grāmatas versija sasniegusi pa tuvāko sauszemes ceļu cauri Mēmelei un Kuršu kāpai līdz Kēnigsbergai. Staigājot pa apraktajiem kursenieku ciemiem pa kāpām, kas ir pat 40 metrus virs šiem ciemiem, nāk prātā Ludviga Rēzas rindas no viņa poēmas "Ieputinātais ciems": Dārgais ceļotāj! Apstājies pie šīm drupām! Dažus gadus atpakaļ dārzi ziedēja apkārt mājām Un ciemats stiepās no meža līdz lagūnai. Ardievu tam! Ko tu šodien te redzi? Tikai vēja dzenātas smiltis. Rēzs kļuva par rektoru Kēnigsbergas universitātei līdzīgi kā viņa bijušais filozofijas pasniedzējs Imanuels Kants. Vēl 30. gados kursenieku mājas bija bez skursteņiem, līdzīgi mūsu brīvdabas muzejā redzamajai kuršu zvejnieku mājai. Dūmi cēlās bēniņos, kuros bija izkārti tīkli, jo dūmos noturēti tīkli bija daudz izturīgāki. Noslēgumam – teicēja Friča Tuoleiķa (Preiļi) sacītais: "Citureiz dižā kalnā dzievājš milži ir uz grunt tie būri. Tas milžens turējs dižu pil. Tā milžen meita gājs špacierāt. Viņa nuoiet nuo kalna zemuj ir redz;viens zemnieks savus laukus ar, ir tā meita nebij redzējus un duomājus, ka ir špēlītes, ir pasijēmusi iš klēpa, āznesus kalnā ir džiaugās [priecājās].Tēvs zinājs, ka zemenikus nereik jemt, ka viņi tad nesēs, nuo kā varēs maitināties, jēmis ir sarājs meit ir tā turiš nuonest tās zemeninkus."

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Stāsta diriģents Andris Veismanis. Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! –  vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja. Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem. Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks. Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos. Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet  dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši. Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš. Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide. Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”. Izlasot par  trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk… Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…”  Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

QS Community Care Circle recording of September 21st, Chant + Breathe. We invite you get comfy, grab some hydration and join us in chanting together. The Queer Spirit Community gathers on the 3rd Sunday of each month for practices in devotional chanting, toning and song, as well as breath work + movement. These practices are faciltated by TanyaMarck Oviedo (they/them) and Nick Venegoni (he/they). They are curated + inspired by the planetary + astrological + pagan wheel of the year energies in mind. In this practice we honor Mabon and the autumn equinox, bringing in balance. We'll be doing a deep grounding and clearing practice with movement, breath and Bija mantra vowels.  We honor with Gratitude + Thanks the sacred Practices + Traditions + Peoples + Lands: Yoga, Ayurveda – Sanskrit, Mantra, Raga, Hindi & Urdu language music traditions, Buddhism + Tibet + Meditation; Tongva + Kizh + Chumash + Ohlone; Tarot + Astrology + Magic + Witchcraft; the teachers who have carried this wisdom and shared it with us ~ Gracias. As always, you can find all things Queer Spirit HERE.  Links + Resources + Invitations: An invitation to the private Queer Spirit Care Community to continue the conversation and connect with other listeners.  Join us for FREE virtual Care Circles meditation + chanting + breath work circles online. We meet monthly on the 1st Saturday, 3rd Sunday + 4th Sunday.  Follow us on BLUESKY + IG! Join our mailing list to get news, Care Circle + podcast updates sent directly to you. QS Resources: News, Education + Care.

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Atskatījāmies uz tiesnešu laiku un pievērsām uzmanību tam, ka tiesneši bija cilvēki ar savām labām un sliktām īpašībām, kā arī vājībām, bet Dievs viņus izredzēja un pats vadīja, tiem veicot tiesnešu uzdevumus. Īsi pieskārāmies arī garīgās un laicīgās autoritātes nozīmei cilvēku kopienas dzīvē. Ir nepieciešams kāds, kas atgādina par Dieva gribu un Viņa likumu.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Ceļotājiem pievilcīgajā “atpūtas paradīzē” latviešu modernists Niklāvs Strunke (1894–1966) uzturējās sava pirmā Itālijas brauciena laikā – no 1924. gada vasaras beigām līdz 1925. gada pavasarim. Vidusjūras ieskautajā salā piedzīvots “reālā kubisma” sapnis un sastapti gan Romā iepazītie itāļu futūristi, gan latviešu draugi no Rīgas kreiso intelektuāļu un teātra aprindām, gan Anakapri dzīvojošais zviedru ārsts un rakstnieks Aksels Munte (Axel Munthe, 1857–1949) – tobrīd vēl neuzrakstītā “Stāsta par Sanmikelu” autors. Līdzīgi kā iepriekš Rīgā, Berlīnē vai Itālijas galvaspilsētā Strunkes gaitas Kapri kārtējo reizi krustojās ar avangarda teātra režisori Annu Lāci (1891–1979), kas mākslinieka un viņa dzīvesbiedres Olgas ziņā atstāja savu Marina Grande (Lielās ostas) apkārtnē īrēto mitekli. Asja saulainajā salā, kas kļuva arī par kosmopolītisku sabraukušo radošo personību tikšanās un domu apmaiņas oāzi, bija satikusi ievērojamo ebreju izcelsmes vācu filozofu Valteru Benjaminu (Walter Benjamin, 1892–1940), ar ko Niklāvs iepazinās vēl pirms abu līdzradītās, slavenās esejas “Neapole” (1925) publicēšanas. Porainais Neapoles arhitektūras būvmateriāls, pilsētvides vērojumi un telpiskās sajūtas pamudināja autorus formulēt nebijušu filozofisko jēdzienu “porainība”. Laikmeta avangardisko ideju un estētikas gaisotnē futūrisma ideologs Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti, 1876–1940) savukārt bija pasludinājis Kapri par futūristu salu, izceldams vietējās arhitektūras racionālo struktūru. Salinieku “futūristiskās dzīves” vīziju Marineti aprakstījis utopiskā romāna“Vita futurista di Capri” manuskriptā. Realitātē Strunke gleznainajā futūristu vasaras “rezidencē” atkal personīgi satika Marineti, ar ko bija iepazinies Romā. Latviešu modernists izteicies, ka, studējot klinšainās ainavas un balto celtņu konstruktīvās būvformas, tieši Kapri pirmoreiz aptvēris “reālā kubisma būtību”. Kā primitīvisma cienītāju viņu fascinēja “šīs salas brīnišķā zemnieku celtniecība – savā vienkāršā telpiskās formas apjomā”, iemīlēta gluži kā Vecpiebalgas rijas. Strunkes ainaviskais redzējums tolaik zīmētajos un gleznotajos Kapri skatos, kur nevalda klasiska lineārā, gaisa vai krāsu perspektīva, sasaucās ar starpkaru Eiropas modernistu centieniem piešķirt vizuālajai izteiksmei arhitektoniskas iezīmes. Kopīga valoda atrasta ar Kapri mēru, itāļu rakstnieku, arhitektu, aizrautīgo salas vēstures pētnieku un autentiskuma aizstāvi Edvīnu Čerio (Edwin Cerio, 1875–1960), kura apceres “Architettura minima di Capri” mašīnraksts glabājas mākslinieka dokumentu arhīvā Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Iespējams, šis teksts, kurā Strunke atzīts par Kapri ainavas sapratēju, bijis paredzēts tulkošanai un publicēšanai latviski. Lai uzlabotu veselību, latviešu “itālis” uz Kapri devās pēc Romas ārstu ieteikuma, vienlaikus pēc saviem ieskatiem ārstējās “ar saules un vīna kūri”. Pie Niklāva viesojās draugi un paziņas no Latvijas – literāti, skatuves mākslinieki, Itālijā studējošie latviešu mūziķi. Tūristu un futūristu galamērķī iegriezās rakstnieks Linards Laicens, kopā ar Strunki kājām dodoties garā gājienā pa Neapoles līča un Amalfi piekrasti līdz Pozitāno. Kapri rakstniekam sagādāja vilšanos, jo, viņaprāt, atgādināja “eiropeisku Rīgas jūrmalu”. Strunke kā Kapri iemītnieks ieskicēts operdziedātāja Marisa Vētras atmiņās: “Čau! – Viņš mēdza apsveicināties pēc Kapri salas zvejnieku parauga. Bija dienas, kad čau tika izsviests kā granātas sprādziens un tam sekoja stāsti par zvejniekiem, draugiem, vīnu un nedraugiem – mietpilsoņiem. (..) Bija dienas, kad čau tikai čaukstēja un mazajam māksliniekam pat ar skābo Kapri sarkanvīnu nevarēja izspiest sarunu.” Atgriezies Rīgā, Niklāvs dalījās ar iepatikušos sveicienu “čau” un ieradumiem, kas minēti kādā preses intervijā: “Viesiem jānogaršo arī pēc itāļu receptes pagatavota ārkārtīgi stipra kafeja un jāizpīpo itāļu “zvejnieku pīpe”, kuras tas atvedis līdz vai veselu desmitu.” Itāliskie iespaidi apzīmogo Strunkes populāro fotogrāfisko portretu uz leģendārās Vecrīgas darbnīcas balkona Mārstaļu un Grēcinieku ielas stūrī – bijušās Aleksandra Groseta tipogrāfijas nama augšstāvā. Laikabiedri turpināja viņu salīdzināt ar itāli – impulsīvā rakstura, temperamenta un saziņas dēļ, ko pavadīja itāļu izteicieni, žestikulācija un, protams, neiztrūkstošais “čau”.

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.  

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”.  Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija… Grāmatas "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" autore Irene Valjeho ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece. Antīkās literatūras pētniece un popularizētāja, sarakstījusi vairākus romānus un bērnu grāmatas, ik nedēļu publicē publicistiskas slejas laikrakstos. Darbs "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" tulkots un izdots jau 30 valodās, tagad arī latviski. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, piederēja vara. Tas bija sen. Raidījumu atbalsta:

„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis. Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku. "To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla."  "Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms  ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs. Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas. Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."  

No 30. maija līdz 7. jūnijam Portugālē (Porto un Lisabonā) notika festivāls “Pasaules jaunās mūzikas dienas” (World New Music Days), kuras rīko Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība ISCM jeb International Society of Contemporary Music. Tā ir senākā (dibināta 1922. gadā) organizācija, kas rūpējas par jaunas mūzikas tapšanu un popularizēšanu visā pasaulē. Latvija ISCM sastāvā ir darbojusies 1930.–1940. gadā un kopš 2004. gada, kad organizācijā iesaistījās Latvijas Komponistu savienība ar tālaika valdes priekšsēdētāju Uģi Prauliņu priekšgalā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mūsu ISCM nodaļas vadītāji ir bijuši gan pats Uģis Prauliņš, gan arī komponistes Indra Riše, Santa Bušs un Anna Veismane, aktīvi darbojoties šajā organizācijā, nodrošinot informācijas apmaiņu un radot iespējas latviešu mūzikai tikt atskaņotai ikgadējā ISCM organizētajā festivālā “Pasaules jaunās mūzikas dienas”. Pašlaik nodaļas vadītājs ir komponists Rolands Kronlaks. Šogad festivāla tēma bija “Slāpes pēc pārmaiņām”, aicinot māksliniekus un publiku uz pārdomām par jaunrades lomu mainīgajā pasaulē, uz pārmaiņām, kurās mūzika rada jaunas perspektīvas izaicinājumiem, ar kuriem mūsu planētai jāsaskaras. Uz šo pārmaiņu tēmu tādā vai citādā veidā atsaucās daudzi festivāla programmās iekļautie darbi. Kopumā festivāla ietvaros izskanēja 27 koncerti visdažādākajos žanros, sākot ar vairākiem solokoncertiem un mazajiem ansambļiem līdz pat trim simfoniskā orķestra koncertiem, tāds bija gan Porto, kurā muzicēja Porto simfoniskais orķestris, gan Lisabonā — Gulbenkjana orķestra un Lisabonas Metropoles orķestra sniegumā. Latviju festivālā pārstāvēja Krista Auznieka skaņdarbs septiņiem instrumentiem Turning The Wheel. Komponistam pašam klātesot Porto arhitektoniski un akustiski izcilajā koncertzālē Casa da Música, tas izskanēja portugāļu ansambļa Sond'Ar-te Electric izpildījumā. Ieva Zeidmane: “Pasaules jaunās mūzikas dienas” ir maratons, kas ļauj izdarīt secinājumus un gūt pārskatu par to, kas šobrīd notiek mūzikas ainā? Rolands Kronlaks: Šajā ziņā jāsaka, ka neko ļoti pārsteidzošu vai tādu, kas līdz pamatiem satricinātu manu uztveri par to, kas notiek pasaules mūzikā, jaunajā mūzikā - tāds šis piedzīvojums noteikti nebija. Vairāk dzirdēju kaut ko, kas ir ļoti kvalitatīvi izdarīts. Dzirdēju arī kaut kādas lietas, kas man likās ne tik interesantas, un varbūt pabrīnījos, kā tās festivālā nokļuvušas. Lai gan tas nav konkurss, bet festivāls, par to, kā šie skaņdarbi tur ir nokļuvuši, tomēr rūpējas žūrija, kuras atlasi visi atskaņotie skaņdarbi ir izgājuši. Patiesībā ir pat divas žūrijas. Ir dalīborganizāciju žūrija, un ISCM biedri var būt arī vairāki no vienas valsts. No Ķīnas ir divi, kopā ar Taivānu un Honkongu no šī reģiona ir veseli četri. Bet, ja mēs skatāmies uz Latvijas situāciju, kāda tā ir lielākajā daļā valstu, tad ir nacionālā atlase, kur izvēlas sešus skaņdarbus, un pēc tam starptautiskajā  - vienu vai divus. Bija valstis, kas bija pārstāvētas vairāk, daļēji arī tāpēc, ka var pieteikties arī individuāli, nevis caur dalīborganizāciju. No Latvijas vēsturiski vienmēr ir paņemts viens darbs, un šoreiz tas bija Krista Auznieka “Turning the Wheel” lielam ansamblim - sešiem instrumentiem. Tas izskanēja Porto. Es diemžēl to nedzirdēju, bet no paša Krista dzirdēju ļoti jūsmīgas atsauksmes. Viņš bija ļoti apmierināts gan ar sadarbību ar mūziķiem, gan šo notikumu kā tādu. Atgriežoties no šāda festivāla, kādi ir secinājumi? Vai ir ieguvumi vai pieredze, ko varam pārnest uz Latvijas situāciju? Kā pieredzējušam festivālu organizatoram man bija ļoti interesanti redzēt, kā festivāls ir organizēts. Savā ziņā tas bija organizēts līdzīgi kā mēs organizējam “[Latvijas Jaunās] mūzikas dienas” - sākumā notiek sarunas ar kolektīviem, kas varētu spēlēt šajā festivālā, sarunas ar koncertzālēm, un tad jau lielu daļu no šī sloga paņem sadarbības partneri. Es apbrīnoju, ar cik mazu komandu šis festivāls tiek veidots, jo pamatkomandā bija četri cilvēki. Tas nozīmē, ka viņiem pretī ir koncertzāles un mūziķu kolektīvi, kas uzņemas lielu atbildību šos koncertus sarīkot. Protams, ka nevaram salīdzināt, kas ir “Mūzikas dienas” un ko nozīmē noorganizēt šādu festivālu. Interesanti arī, ka lietuvieši un igauņi to jau ir paveikuši - 2008. gadā bija festivāls Viļņā un 2019. gadā - Tallinā. Kā mēs pārrunājām ar kolēģiem, ar ļoti, ļoti lieliem budžetiem. Ja runājam par apmeklētību, man pārsteigums bija, ka šajā ziņā bija “no-līdz” - no nelielas apmeklētības līdz ļoti lielai. Piemēram, “Gulbenkian Orchestra” koncerts, kurš gan bija bezmaksas - zāle bija piepildīta, un tie bija, es teiktu, 1000 vai mazliet vairāk cilvēki. Un programma bija tikai ar laikmetīgo mūziku, tā kā tas bija tiešām pārsteidzoši. Bet, protams, bija arī koncerti, kur delegāti bija apmēram puse no publikas - kopā 100 cilvēki zālē, no kuriem 50 ir kaut kādā veidā saistīti. Tā būtu tā ierastākā situācija, kāda vispār ir ar laikmetīgo mūziku. Plašāk - audioierakstā.  

Svaigākajā podkāsta "Ārpus kadra" epizodē ciemos Rihards Zeilis. Savulaik veidojis podkāstu par NBA, līdz pievērsies izturības sportam. Pirms Rīgas maratona viņam dzimusi traka ideja – noskriet 42 kilometrus un 195 metrus krokšos. Rihards to ne tikai paveica, bet pietuvojās pasaules rekordam, distanci veicot ātrāk par trīs stundām. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

Bija laiks, kad māksliniece Vika Eksta pilnīgi visur devās ar fotoaparātu. Izņēmums nebija arī viņas vectantes Zoņas bēres Slobodas sādžā Latgalē, kuras Eksta mēģināja dokumentēt ar vēsu, neitrāla vērotāja aci. Vienpadsmit gadus vēlāk māksliniece secina, ka tas bija viņas veids, kā uz laiku atvairīt sēras. Toreiz dokumentētais bēru rituāls tagad pārtapis poētiskā un klusas sirsnības caurvītā fotoizstādē „Bēres Slobodā”, kas pašlaik Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāms galerijā „Alma” Rīgā.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Paldies, ka bijāt ar mums vakar gan te, gan VEF Kvartālā! Bija dažas tehniskas kļūmes, kuras cerams šodien būs jau izlīdzinātas! Bet tiekamies un par Latviju! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Vai zini, ka saksofona radītājam Ādolfam Saksam bija apmēram 40 Parīzes patentu valdē reģistrētu patentu, tostarp arī ar medicīnu saistīti? Mūsdienās saksofons ir viens no populārākajiem pūšaminstrumentiem, kurš lieliski iekļaujas gan akadēmiskās, gan populārās mūzikas žanros. Tas ir jaunākais instruments koka pūšaminstrumentu saimē. Jā, tieši koka pūšaminstrumentu, jo, lai gan kopš savas dzimšanas izgatavots no metāla, tomēr, līdzīgi kā klarnetei, tam ir vienpusēja niedres mēlīte. Zinām precīzu šī instrumenta patenta reģistrēšanas datumu: tas ir 1846. gada 22. jūnijs. Ādolfs Sakss vēlāk daudzkārt lielajās Parīzes instrumentu un inovāciju izstādēs demonstrēs instrumentus, kuri nes viņa vārdu, piemēram, sakstrompete vai sakstrombons. Viņš iegūs godalgotas vietas, bet lielākā daļa no šiem instrumentiem, kurus pārsvarā izmantoja militārajos orķestros tā laika Francijā, līdz ar Ādolfa Saksa aktīvās instrumentu attīstītāja un izgudrotāja darbības beigām izies no aprites. Bet saksofons paliks, kaut arī šī instrumenta ceļš mūzikā nebūt nebija taisns un rozēm kaisīts. Lai gan kopš paša sākuma instrumentam bija atbalstītāji, toskait arī komponisti, kas iekļāva saksofonu savās orķestra partitūrās (Meijerbērs, Masnē, Sensānss un citi franču skaņraži), tomēr bija arī tādi, kas saksofona skaņu aprakstīja kā neizteiksmīgu un tukšu, nodēvējot to par skaļu un bļaustīgu instrumentu... Instrumenta prestižu nevairoja arī labi domātais, tā popularizēšanai radītais reklāmas sauklis: "Ikviens, kurš spēlē kādu pūšaminstrumentu, var apgūt saksofona spēli vien nieka astoņās dienās!" Fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri pavadījuši garus gadus prasmju izkopšanā sava instrumenta spēlē, nespēja nopietni uztvert šādu saksofona prezentāciju. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pirmie, kuri jau 1850. gados atskaņoja orķestra partitūrās iekļautās saksofona partijas, bija tie paši fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri bija apguvuši arī saksofona spēli... Ādolfa Saksa interese par instrumentu pilnveidošanu un jaunradīšanu radās nekur citur kā ģimenē. Viņa tēvs Šarls Jozefs Sakss arī bija instrumentu meistars. Viņa izgudrojums ofiklaids (ophicleide), kuru Hektors Berliozs izmantojis savā "Fantastiskajā simfonijā", ir pēctecis renesanses laika zemajam pūšaminstrumentam ar nosaukumu "serpents", un patiešām atgādina vairākos līkumos saliekušos čūsku. Ādolfam interesēja tēva darbnīcā notiekošais. Viņiem bija daudz kopīgu īpašību: zinātkāre un nerimstoša vēlme uzlabot savus instrumentus, vēlēšanās izzināt akustikas principus, ārkārtīga neatlaidība, kas reizēm robežojās ar spītību. Bet Ādolfs bija arī tāds bērns, kurš nemitīgi iekūlās kādās nepatikšanās. Saskaņā ar Ādolfa Saksa pirmā biogrāfa Oskara Kometanta (Oscar Comettant) teikto, nelaimes, kuras piemeklēja jauno izgudrotāju, bija teju šaušalīgas. Reiz, krītot no kāpnēm, viņš sasita galvu uz akmens grīdas. Vai citkārt Ādolfs iedzēra vitriola un ūdens maisījumu, domājot, ka tas ir piens. Viņš guva apdegumus, sprāgstot šaujampulverim, un no jumta krītošs akmens atstāja viņa galvā rētu uz visu mūžu. Tikai laimīga sagadīšanās viņu paglāba no nāves, jo viņš aizmiga telpā, kurā atradās tikko lakoti priekšmeti. Viņu atrada, pirms viņš bija paspējis saelpoties indīgos lakas izgarojumus... Ādolfs Sakss uz Parīzes patenu valdi devās it bieži, un nebūt ne visi viņa izgudrojumi bija saistīti ar mūzikas instrumentiem vai to uzlabojumiem. Pēc slimības 1863. gadā viņš patentēja iekārtu, kura telpā izsmidzina antiseptiskus tvaikus. Tāpat viņš piedāvāja jaunus risinājums koncertzāļu akustikas uzlabošanai – balstoties uz paraboliskiem principiem, zālei būtu jābūt iegarenas olas formā. Bet visdīvainākais un arī visnepraktiskākais no Adolfa Saksa izgudrojumiem, kuru gan neizdevās patentēt, bija "Saksa lielgabals", kura stobra diametrs būtu 10 metri, un tas izšautu 550 tonnas smagus lādiņus. Lai gan lielāka daļa izgudrojumu, kuri nesa Ādolfa Saksa vārdu, mūsdienās ir zaudējuši savu aktualitāti, tomēr viens, nu jau gandrīz 200 gadu garumā, turpina pilnveidoties un pārsteigt mūs ar savu spilgto skanējumu tik daudzveidīgās izpausmēs.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju.  Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.

Nacionālajā teātrī tapis Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Tās režisors ir Pēteris Krilovs. Galveno – Blanšas Dibuā – lomu izrādē atveido Maija Doveika. Kultūras rondo saruna ar aktrisi. Kas viņai ir Blanša un kā no šīs lomas pārslēgties uz Teātra dienas koncertu "Iet kā smērēts"? "Neliegšos, lai cik tas varbūt nemūsdienīgi šobrīd skanētu, ka aktieriem ir tās sapņu lomas. Bet man tāda ir, un es esmu tajā laimīgajā notikumā. Tik tikko ir piepildījies viens no sapņiem," atzīst Maija Doveika un atklāj, ka vēlme šo izrādi spēlēt tieši Jaunajā zālē bijis viņas sapnis. "Sākotnējā sarunā ar direktoru, kuru vispār pirmoreiz mēs aizskārām šo tēmu, ka "Ilgu tramvajs" varētu būt, tas bija pagājušās sezonas beigās. Es minēju to kā būtisku apstākli, ka tā varētu būt Jaunā zāle, un tas telpas tuvums, un spiedība, vietas trūkums, kas ir viens no lugas apstākļiem, reālajiem, autora dotais, ka tā varētu būt arī tā realitāte. Es domāju, ka "Ilgu tramvaja" laiks uz lielās skatuves kaut kādā ziņā ir pagājis teātra valodas dēļ, tās komunikācijas dēļ. Ja tu gribi ar cilvēku runāt un pārspriest tādas ļoti intīmas un zemādas patiesības, tad tas tuvums ir ļoti nepieciešams. Ja tu gribi tajā kino patiesīgumā runāt ar skatītāju, tad viņam jāredz, viņam tevi ir jāredz ļoti tuvu, tā, ka nav kur noslēpties. Un es to gribēju. Es to ļoti gribēju un uz to mazliet arī uzstāju, un te nu tas ir noticis, mēs esam Jaunajā zālē tuvu, tuvu, tik tuvu, ka nav ko elpot visiem kopā tajā karstumā," stāsta aktrise. "Esmu dzīrdējusi, ka mana Blanša ir raksturīga ir ar savu tumsu un ar tādu nervozumu. Jebkurā gadījumā es cīnos izrādes laikā par to, lai Blanša tomēr ir saprotama caur tām viņas sāpēm un viņas dzīves pieredzi, un to, kas vispār objektīvi var palikt no cilvēka pāri pēc šādiem piedzīvojumiem, sauksim to tā. Piedzīvojumiem pēdiņās. Man liekas, ka tomēr no viņas ir diezgan daudz kas palicis pāri. Viena no izrādes tēmām un jautājumiem ir tas "pastaigā manās kurpēs", jebkura kurpēs - Stellas, Stenlija, Blānšas un Miča. Viņas tomēr ir neērtas," atzīst Maija Doveika. Vai pēc izrādes nav grūti pārslēgties ikdienā? "Es sen jau apgalvoja tieši pretējo, ka grūti nevis tikt ārā, bet grūti tikt iekšā [loma]. Ārā tikšana ir diezgan vienkārša. Viņa ir tāda sadzīviska. Dzīve vienkārši nāk un ar savām mazajām, niecīgajām problēmiņām vienkārši aizrauj tevi sev līdzi," uzskata Maija Doveika. "Bet tikšana iekšā ir ļoti grūta. Ir ļoti grūti tikt iekšā visā tajā apstākļu gūzmā, kas tev vajadzīgs, lai tu vispār iesāktu šo izrādi. Tev ir vajadzīga šī sajūta, ka caur tavām rokām ir notikusi aristokrātiskā un skaistā īpašuma zaudēšana, tu esi piedzīvojis tik daudz zaudējumus un nāves, ka tu joprojām nes sevī šo milzīgo vainas apziņu par to, ka vienīgais cilvēks, kuru tu šajā dzīvē mīlēji un caur kuru tu pazini mīlestību, tu pats viņu iedzini būtībā iznīcībā. Tu nes šo vainas apziņu. Kopš tās reizes ir visos veidos jāmeklē kaut kādi mierinājumi un kaut kādi pretsāpju līdzekļi šajā dzīvē. Viņi ir tādi sabiedrībai nepieņemami un neadekvāti, kas attiecīgi izraisa to, ka tu esi zaudējis darbu, ka tev ir problēmas ar dažādām atkarībām. Šī ir visa tā starta paka, saucamā, ar kuru tev ir jāienāk šajā vietā, un tas ir grūti. Tas patiešām ir grūti." "Ja tu puslīdz cienījami nospēlēja izrādi, tad tas viss arī paliek uz skatuves un šajā skatuves telpā, un tu ej mājās jau atkal viegls. Reizēm ir grūti tad, kad tu neizdari tos uzdevumus, nesasniedz tos mērķus, ko tu esi uzstādījis sev, kaut kā tev neizdodas, tad ir tā graušana kaut kāda tevī iekšā, un tad ir grūti varbūt aiziet mājās. Ir tādas reizes, kad paklanoties tā kā mazliet atvainojos skatītājiem, lūdzu, piedodiet, atnāciet uz kādu citu izrādi! Tā arī ir gadījies," turpina Maija Doveika.  

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Aprīlis ir laiks, kad arī pacietīgākie un prātīgākie pavasara gaidītāji bieži uzķeras - uznāk siltums, sāk sēt un stādīt, tad seko sniegs un sals, pārdzīvojumi par to, vai sastrādātais neaizies bojā, sargāšana no salnām ar segšanu, dūmošanu un vēl visām metodēm. Aprīli var uzskatīt laikapstākļu ziņā par kontrastiem bagātāko mēnesi. Aprīlī var būt var vasarīgs siltums un pat tveice, var būt arī sniegs un sals, un pat tāds sniegs, ka var mierīgi slēpot. Būtiski, kādā secībā šādi laikapstākļi nāk - ja pusmetrīgam sniegam seko vasarīga tveice, tad viss ir kārtībā. Tāpēc jau aprīlis ir tik ļoti nešpetns, ka tas miksē laikapstākļus dažādā secībā. Šoreiz atskatāmies ekstremālākos laikapstākļu notikumos, ko aprīlis mums nesis. Piemēram, 2001. gadā aprīļa sākumā bija pat līdz 19 grādiem silts, bija arī ļoti sauss un 9. aprīļa "Panorāmā" bija sižets par neparasti agriem un plašiem mežu ugunsgrēkiem, par kuriem ugunsdzēsēji norādīja, ka tie visi ir cilvēku radīti. 2001. gadā pēc gandrīz vasarīga aprīļa sākuma, kad mežu ugunsgrēki jau plosījās kā vasarā - Lieldienās, kas toreiz bija ap 15. aprīli, uznāca viens no lielākajiem sniegputeņiem, kāds aprīlī Latvijā piedzīvots. Vairs nebija jāsatraucas par mežu degšanu, putenis tos apdzēsa un zemi visā Latvijā klāja 10-30 centimetru biezs sniegs. Tad problēmas radās gājputniem, jo tie bija atlidojuši lielā skaitā. Ja vairākas dienas ir desmitiem centimetru biezs sniegs, visi tie putni, kuru ēdienkarte sastāv no kukaiņiem, diemžēl paliek bez piekļuves barībai un sākas bojāeja. Ziņu aģentūras LETA arhīvā no 2001. gada 15. aprīļa ir šādi ziņu virsraksti - Latvijas ceļus tīra ārkārtas režīmā, Autoceļu direkcija aicina autovadītājus atturēties no braukšanas, jo spēcīgie nokrišņi liedz ceļus uzturēt pietiekamā kvalitātē, "Latvenergo" ziņo par simtiem bojājumu elektrolīnijās visā Latvijā. Bija arī viena laba ziņa – Lieldienu sniegs un tā radītais mitrums bijis kā svētība pavasara sējumu platībām, tas veicinās graudu uzdīgšanu un liecina par labu ražu rudenī. Vēl pirms gada, 2000. gadā 17. aprīlī, daudzi jau sāka peldsezonu. Arī Nacionālais vides veselības centrs, kas tolaik bija atbildīgs par ūdens kvalitātes uzraudzību peldvietās, jau 17. aprīlī sāka ņemt ūdens paraugus, jo siltums bija tik noturīgs, ka cilvēki negaidīja vasaru un sāka peldēties, jo vasara burtiski bija sākusies - vairākas dienas temperatūra stabili bija virs 20 grādiem, bet 24. aprīlī Rīgā sasniedza 27,9 grādus. 2000. gadā pēc vasarīga aprīļa un ļoti silta pavasara sekoja vēsa vasara - visi vasaras mēneši bija ar temperatūru zem normas un dati liecina, ka tik vēsa vasara Latvijā kopš tā laika vairs nav atkārtojusies. Savukārt 2013. gadā ziema bija gara, līdz pat marta beigām naktīs vēl bija -20 grādu sals, un ziemas biezākā sniega sega izveidojās 9. aprīlī. Šogad ir grūti iedomāties, ka 2013. gadā vēl aprīļa vidū – 13. datumā, piemēram, Ogres upe bija sasalusi ragā.

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane 18. gadsimtā bija ierasts, ka mūziķi spēlēja vairāk nekā vienu instrumentu, bieži arī paši rakstīja mūziku, izdeva grāmatas un pat izgatavoja mūzikas instrumentus. Johans Joahims Kvancs (Johann Joachim Quantz, 1697-1773) iemiesoja visas šīs laikmetam raksturīgās izcila mūziķa kvalitātes, turklāt vēl ar uzviju. Flauta nebūt nebija pirmais instruments, kuru 11 gadu vecumā sāka apgūt Johans Joahims. Jā, un nemaz nevar zināt, kā būtu izvērties viņa liktenis, ja Johana Joahima tēvs nebūtu šķīries no šīs dzīves, kad dēls vēl bija pavisam mazs. Amats, vai tas būtu kurpnieka arods, grāmatiespiedējs vai mūziķis, kopā ar amata noslēpumiem tika nodots no paaudzes paaudzē. Johana Joahima Kvanca tēvs bija kalējs, un sava dēla nākotni viņš, protams, redzēja ar kalēja āmuru rokās, bet augstāki spēki lēma citādāk. Lūk, kā vēlāk savā autobiogrāfijā šo laiku atceras Kvancs: "Es negribēju neko citu, kā tikai kļūt par mūziķi. Augustā es devos uz Merseburgu, kur sāku savu māceklību pie pilsētas muzikanta tēvoča Justus Kvanca. Pirmais instruments, kurš man bija jāapgūst, bija vijole, un tā man patika un labi padevās. Tālāk sekoja oboja un trompete. Savu mācekļa gadu laikā viscītīgāk apguvu tieši šos trīs instrumentus." Un te nu vērts pieminēt, ka Kvancs spēlēja arī mežragu, fagotu, blokflautu, čellu un viola da gamba, 17. gadsimtā tik populāro cinku jeb cornetto un arī trombonu. Tikai ne flautu, toreiz sauktu par traversflautu – instrumentu, kurš radās 17. gadsimta beigās franču meistaru darbnīcās un tikai 18. gadsimta sākumā sāka iekarot Eiropas galmus un skatuves. Johana Joahima Kvanca sastapšanās ar flautu bija liktenīga, un 22 gadu vecumā viņš nolemj visu laiku un uzmanību veltīt traversflautas apguvei pie Drēzdenes labākajiem mūziķiem, kaut arī bija uzsācis veiksmīgu obojista un vijolnieka karjeru Drēzdenē, tobrīd Eirpoas mūzikas galvaspilsētā. Kad Kvancs pēc pieciem gadiem dosies savā Eiropas ceļojumā, viņš jau būs ievērojams un atzīts flautists vāciski runājošās zemēs. Kad vēl pēc trīs gadiem viņš atgriezīsies Drēzdenē, Johans Joahims Kvancs tiks uzskatīts par Eiropas labāko flautistu. Drīz pēc atgriešanās no sava Eiropas ceļojuma, kuru mēs varētu salīdzināt ar tādu kā "Erasmus" studiju apmaiņas braucienu, Eiropas labākais flautists spēlēja Prūsijas kroņprincim Frīdriham. Kroņprincis bija tik sajūsmināts par Kvanca flautas spēli, ka uz līdzenas vietas nolīga viņu par savu skolotāju, un diezgan ilgu laiku Kvancs divas reizes gadā no Drēzdenes devās uz Berlīni, lai pasniegtu flautas spēles un kompozīcijas stundas Prūsijas nākamajam karalim. Tikai 1741. gadā, pēc vairākkārtējiem kroņprinča lūgumiem pieņemt pastāvīga darba piedāvājumu Berlīnes galmā, Kvancs beidzot piekrita, un tā turpmākos savas dzīves vairāk kā 30 gadus pavadīja Berlīnē, kur nu jau Berlīnes galma orķestri, un ne bez Kvanca nopelna, dēvēja par Eiropas spožāko mūziķu kolektīvu. Johana Joahima Kvanca flautas spēli cildināja neskaitāmi viņa laikabiedri, bet pasaules mūzikas vēsturē viņu vairāk pazīst kā autoru darbam ar nosaukumu "Versuch einer Anweisung die Flöte traversiere zu spielen" ("Instrukcija traversflautas spēlē"). Darbs vācu un nedaudz vēlāk arī franču valodā iznāca 1752. gadā, un jau ar tā parādīšanos ieguva augstu novērtējumu. Arī mūsdienās darba aktualitāte nav zudusi – ikviens flautists, patiesībā ikviens pūšaminstrumentālists, sevišķi tie, kuri pievērsušies vēsturiski informētā izpildījuma praksei, tur Kvanca grāmatu rokas stiepiena attālumā, un mēs pavisam droši varam apgalvot, ka kopš grāmatas publicēšanas gandrīz 300 gadu atpakaļ, tā joprojām ir dižpārdoklis. Kādas tad instrukcija Kvancs sniedz jaunajiem un arī pieredzējušajiem mūziķiem? Gan praktiskus padomus flautas spēlē – par aplikatūru un artikulāciju, par laikmetam raksturīgo ornamentāciju ar daudz nošu piemēriem, arī par manieri, kā vislabāk spēlēt Adagio un Allegro. Ir arī padomi, tā sakot, skatuves stresa menedžmentā. Nu, piemēram, ka spēles laikā uzmanība jākoncentrē tikai priekšā esošajās notīs un nevis uz sanākušo publiku, bet, ja uztraukuma vai karstuma dēļ flautista pirksti un arī apakšlūpa, pret kuru balstās instruments, sākusi svīst, tad pirksti jāieslidina sapūderētajā parūkā un jāpaberzē, nedaudz pūdera arī uzliekot zem apakšlūpas. Pūderis nobloķēs poras, pirksti un zods vairs nesvīdīs, un instruments labāk turēsies savā vietā. Un jāsaka, ka šo Kvanca padomu joprojām mūziķi ievēro, sapūderētās parūkas vietā lietojot bēbīšu pūderi. Tā ir, kā saka – nav pasaulē ļaunuma bez labuma. Un varbūt zaudējām lieliksu kalējmeistaru, bet viņa vietā pasaule ieguva flautistu, kura vārdu daudzinās vēl arī nākamajos gadsimtos.

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Vai zini, kas bija Alma Matilde Paula, dzimusi Brodele, un kāpēc par viņas dzīvi mēs stāstām tieši šomēnes? Tā bija Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māte. 1904. gada 21. marts Pēterupes baznīcā atnācis ar svinīgu brīdi – tiek kristīta 17. februārī Neibādē dzimusi meitenīte Alma Matilde. [1] "Brodell" – baznīcas grāmatas ierakstā Nr. 8 jaundzimušās vārds ierakstīts krieviski un vāciski, un uzvārdam abās valodās trūkst galotnes latviskā "e". Tālāk visas ziņas par mazulītes izcelšanos seko kirilicā, krievu valodā, kā jau cara valdīšanas laikā noteikts: tēvs Burhards Antons Brodelis, māte Jūla (dzimusi Krastiņa), abi kristīti "no vietējā mācītāja" vietējā luterāņu dievnamā. Par meitenītes krustvecākiem aicināti Minna un Jānis Krastiņi, Pēteris un Alvīne Dreimaņi. Ieraksts veikts līdzenā, skaistā rokrakstā, kas, visticamāk piederējis šajā laikā (no 1895. līdz 1931. gadam) Pēterupes baznīcā kalpojušajam mācītājam Jānim Stāmeram. Tā kā tajā pašā rokrakstā baznīcas grāmatā veikts ieraksts 1904. gada augustā par barona Aleksandra fon Pistolkorsa aiziešanu mūžībā, tad varam būt diezgan droši, ka mazo Almu Matildi Brodeli Pēterupē kristījis Jānis Stāmers, dodot  svētību mazajai meitenei, kura vēlāk kļūs par izcilu cilvēku – Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Alma Matilde Brodele nāk no kuplas ģimenes. Par spīti trūkumam, kas liedz meitenei skoloties vairāk kā divas klases vietējā skolā, viņa iemanto apbrīnojamu noteiktību un rakstura stingrību. "Vienīgā no septiņu bērnu ģimenes pārcēlusies uz Rīgu, čakla, izdarīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Almas nākamā vīra Voldemāra mamma līgavu dēlam nolūkoja Gorbuša kundzes modes salonā, kur Alma tērpiem šuvusi pērlītes." [2] Un drīz vien Alma Matilde kļūst par Voldemāra sievu, iegūstot Paulu dzimtas uzvārdu. 2023. gadā iespiestajā greznajā grāmatā "Ak, sievietes", kas ieved Edītes Pauls-Vīgneres atmiņu un krāšņās tekstilmākslas pasaulē, redzama "Edītes mamma Alma Matilde smalkos tērpos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. ..Tolaik dāmām vienmēr bija rūpīgi safrizētas un ieveidotas frizūras. Mamma bija Edītes palīgs un balsts visa mūža garumā." [3] Arhīvu filmu lentēs nav daudz brīžu, kur redzama Alma Matilde Paula. 1979. gada filmā "Dzīparos apslēptā pasaule", sekojot Edītes Pauls-Vīgneres grandiozo tekstilmākslas darbu tapšanas stāstiem, nedaudz iepazīstam viņas vecākus. Enerģisko, humora pilno tēvu, un nopietno māti ar it kā sevī vērstu skatienu. Māte klusē, un izstādes atklāšanas kadros filmas sākumā, kā apliecinot viņas raksturu, aizkadra balsī skan vārdi: "Lai paliek jūsu noslēpums, sirmie Pauli, cik rūpju atdots Edītei, cik pacietības dāvāts Raimondam." [4] Taču videokadros no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai minūtei varam māti vērot, visai ģimenei iesaistoties milzīgā gobelēna velku uzvilkšanas brīdī vīra Voldemāra konstruētajās stellēs. Viņas stihija ir darbs. Pat divus gadus iepriekš filmējot, atraisītības brīdi kinokamera notvērusi, esot Almas Paulas ierastajā vidē, piemājas dārzā pie galda ar tikko nolasīto dārza ogu traukiem. Rokas darbojas, acis nolaistas, un tajā brīdī atskan vārdi: "Un dēlu es ļoti mīlēju, man viņš ir ļoti mīļš. Nenormāli esmu mīlējusi viņu..." [5] Mātes teikto vārdu nozīmē tālāk aizved dzejnieks Jānis Peters savā 1982. gada grāmatā "Raimonds Pauls": "Paverieties Raimonda Paula koncertā – kaut kur piektajā sestajā rindā sēd divi baltām galvām. Kalsns, enerģisks, sīksts vīrs labos gados ar spīdīgu pakausi. Jaunības bildēs Raimonds viņam ir tik līdzīgs! Un blakus spīdīgajam pakausim tā baltā ābele ir māte. Tēvs smaida, brīžiem pat līgojas līdzi dēla mūzikai, māte? Nu, jā, raud. Elpa žņaudzas ciet, acīs bailes. […] Un, manuprāt, tā nav tikai pārjūtīga daba vai laimīgs saviļņojums. Māte atceras. Māte zina, kāpēc viņa raud. Tās ir smagu dzīves ceļu gājušas asaras un bailes. Bailes no negaidītā, neparedzamā." Pirmdzimtā, dēla Gunāriņa, kurš dzimis pirms Raimonda un Edītes, zaudējums. Bažas, radio dzirdot atskaņojam dēla pirmās dziesmas: "Ka tik Tev kāds kaut ko ļaunu nenodara..." Vēlākie  pārdzīvojumi, kurus pats Maestro pieminējis vairākkārt: "Par saviem vecākiem varu pateikt visu to labāko. [...] Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes. Tas bija. [...] Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi spieda mūs mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi," atceras Raimonds Pauls. [6] Tomēr vecāku Voldemāra un Almas Paulu aizkustinājums filmas kadros, kur redzams Dziesmu svētku koncerta noslēgums pēc kopkora atskaņotās dziesmas "Manai dzimtenei" Mežaparka estrādē, ir bez mazākās šaubu ēnas par to, ka vecāku rūpes ir vainagojušās ar milzīgu gandarījumu. [7] 2024. gada pavasarī uzplauka iecere Mātes dienas priekšvakarā Pēterupes baznīcā pieminēt Almu Matildi Paulu ar koncertu viņas dzimšanas un kristību 120. gadadienas atcerei kā Latvijas tautas mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Iecere gan nerealizējās, jo, Maestro vārdiem runājot, piedāvājums nācis par vēlu. Kādā nesenā intervijā Edīte Pauls-Vīgnere šo ieceri pieminēja, pēc tam piebilstot: "Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus." [8] Šī gada 22. februārī Edīte Pauls-Vīgnere devās mūžībā. Pieminot Almu Matildi Paulu un Edīti Pauls-Vīgneri, ziedus uz Lāčupītes kapiem tagad nesīsim viņām abām – mātei un meitai... --- [1] Almas Matildes Brodeles dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 2. marts, savukārt 20. gs. sākumā Bīriņu muižai piederošā Neibāde un Pēterupe ir tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas. [2] No 2023. gadā izdotās Edītes Pauls-Vīgneres grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas", kura tapusi sadarbībā ar Sandru un Valdi Ošiņiem un ar brāļa Raimonda Paula atbalstu. [3] No grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas". [4] Studijā "Telefilma Rīga" 1979. gadā tapusī filma "Dzīparos apslēptā pasaule". [5] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [6] Žurnāls "Ieva", 2010. gada 47. Nr., pārpublicēts vietnē santa.lv 2021. gada 27. decembrī. [7] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [8] No 2024. gada 1. jūnija intervijas žunālā "Santa".

Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. "Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa. "Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta. "Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana? "Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa. "Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek." Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt. "Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi. "Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa. "Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu. Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem? Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu." "Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa. "Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas. Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš. Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa? "Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā. Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?" Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana"  kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados,  kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.  Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta,  palielināta garīgā attālināšanās no darba,  negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd. Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc  dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas  gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz  Šekspīra  darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un  mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz  izdegšanas sindromu  literatūrā  var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls  Tomass Budenbroks  jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus.  Tā  savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī. Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un  ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās. Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos.

19. gadsimta 60. gados 14 brīvo zemnieku ģimenes no Vidzemes pierobežas apkārtnēm – Alūksnes, Smiltenes, Trikātas un Piebalgas – ieradās Krievzemē, jo bija padzirdējušas par lēti pērkamām muižas zemēm. Tās apmetās uz dzīvi Pleskavas apgabalā, netālu no Pečoriem, Lauru ciematā, šodienas Igaunijas teritorijā, un izveidoja unikālu latviešu zemnieku koloniju. Kaut mūsdienās Lauros latvieši vairs nedzīvo un aizvien mazāk paliek to, kuri atceras dzīvi kolonijā, šobrīd muzejs un pētniecības centrs “Latvieši pasaulē” iedziļinās Lauru latviešu stāstos un pēcteču atmiņās.  Par Lauriem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Ieskatāmies pagātnē, kā arī caur mūsdienu prizmu aplūkojam, ko līdz šodienai ir izdevies izpētīt par šo koloniju, varētu pat teikt – vienu no pirmajām latviešu diasporām. Stāsta Lauru latviešu pētniece no muzeja LAPA Ieva Vītola un Lauru latviešu pēctece Jurita Krūma, kura ir arī mūsu kolēģe Latvijas Radio.

Il-Kummissarju għad-diskriminazzjoni fl-età qed jitlob lin-nies biex jibdlu l-attitudnijiet tagħhom lejn l-anzjani, u biex l-preġudizzju u d-diskriminazzjoni minħabba l-età jkunu ttrattati l-istess bħas-sessiżmu u r-razziżmu. Riċerka mill-Organizzazzjoni Dinjija tas-Saħħa turi li l-idea negattiva meta persuna tidħol f'ċerta età, tista' tikkontribwixxu għall-abbuż tal-anzjani, nies li jkunu sfurzati jħallu x-xogħol u saħansitra tqassar il-ħajjiet tal-anzjani.

Një djalë sfidon porositë e nënës dhe shkon të gjuaj në malin e kuçedrës. Për ta shpëtuar atë, vasha e tij zemrës dhe heroina e kësaj legjende sfidon kuçedrën e tmerrshme. A do arrijnë valle ta mundin kuçedrën dhe të çlirojnë malin? Morën pjesë me interpretimin e tyre: Vasha - Luana Harizaj Djali - Bleon Hasani Nëna – Suzana Miruku Kuçedra - Loni Scutari Falenderime te përzemerta per gjithe pjesmarresit qe kontribuan për këtë episod. Ju ftojmë te ndiqni dhe podcastet e tyre: Luana Harizaj - ⁠⁠Kompetentet⁠⁠ https://open.spotify.com/show/4P6QEF1gBD4E5gYus0lblb?si=54ea33a079874684 Bleon Hasani - ⁠Buchi Podcast ⁠ https://open.spotify.com/show/232vMh2sVHbMzfrCVydFiw?si=6b6bcc45583c4fc2 Loni - ⁠Dicka Ndryshe⁠ https://open.spotify.com/show/4h1C55TZYSL7tRr5Qxji9N?si=e9d6ccd783624bcc A ja vlen ky episod një kafe? Mund te dhuroni një mëposhtë: ​⁠⁠⁠⁠⁠⁠buymeacoffee.com/kreshniket ⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ​⁠⁠⁠⁠⁠⁠ko-fi.com/kreshniket⁠⁠⁠⁠

Lexuar nga libri tregime të moçme shqiptare nga Mitrush Kuteli [Dhimitër Pasko] - Abonohu në PATREON: Patreon: https://www.patreon.com/buchipodcast - Donacione në PayPal: https://paypal.me/BHasani13?country.x=DE&locale.x=de_DE - Donacione në BuyMeaCoffee: https://www.buymeacoffee.com/buchipodcast - Donacione në Ko-fi: https://ko-fi.com/buchipodcast - Abonime në Spotify: https://podcasters.spotify.com/pod/show/buchi-podcast/subscribe Na ndiqni në: Facebook: https://www.facebook.com/buchi.podcast Instagram: https://www.instagram.com/buchipodcast/

Due governi, una banca centrale e moltissime milizie. La Libia è estremamente vicina all'Italia e non ce ne occupiamo abbastanza. Con Claudia Gazzini, senior analyst del centro studi Crisis Group. L'articolo di Claudia Gazzini sulla crisi della banca centrale  Questo e gli altri podcast gratuiti del Post sono possibili grazie a chi si abbona al Post e ne sostiene il lavoro. Se vuoi fare la tua parte, abbonati al Post. I consigli di Claudia Gazzini – “Io Khaled vendo uomini e sono innocente” di Francesca Mannocchi – “I recinti degli schiavi” di Najwa Bin Shatwan – L'articolo “Libya's Struggles Empower a Clan” di Wolfram Lacher Sul Post – La nuova crisi in Libia, spiegata  – A Tripoli è stato ucciso il trafficante di esseri umani noto come “Bija”  – I due film che in Libia sanno tutti      Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Oktobra piektdienu raidījumi šogad atvēlēti izbraukuma tiešraidēm, kurās stāstīsim par daudzdzīvokļu māju renovācijas pieredzi. Par mājām, kur jau darbi paveikti, gan dosimies tur, kur vēl darāmi. Šoreiz viesosimies Carnikavā, kur mājas renovācija bija jāsāk faktiski piespiedu kārtā.  Par renovācijas plānošanu, lēmumu pieņemšanu, izmaksām un darbu gaitu raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta SIA „Ādažu namsaimnieks” projektu vadītāja Sarma Novicāne-Lazdāne un SIA „Ādažu namsaimnieks” Apsaimniekošanas daļas vadītāja Iveta Amoliņa, būvuzraugs Raimonds Furmanis, būvdarbu vadītājs Rolands Ķirķis, SIA „AS Real Estate” valdes loceklis Atis Jakobijs un mājas iedzīvotāji Baiba Kravale, kura ir arī šī nama dzīvokļu īpašnieku biedrības valdes locekle, Edgars Sīmanis un Sarmis Ozoliņš.

Iepriekš ir paustas daudzas apņemšanās risināt finansiālās problēmas dažādās nozarēs, gan izglītībā, gan veselības aprūpē, gan citur. Taču naudas, izrādās, nav. Kas notiks ar dotajiem solījumiem, kurus budžeta ietvaros nemaz nevar izpildīt? Krustpunktā disktutē Saeimā pārstāvēto frakciju pārstāvji: frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis, Apvienotā saraksta feakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars, Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja vietnieks Kristaps Krištopans un frakcijas "Stabilitātei!" priekšsēdētājs Aleksejs Rosļikovs.  

L'assassinio (e il sistema) del trafficante di esseri umani Bija. La rivelazione sui piani nucleari di Putin Questo episodio di The Essential è supportato da PhotoSì, il servizio che permette di stampare le tue foto e creare regali unici come FotoLibri, FotoCalendari e tanto altro direttamente dallo smartphone. Scarica l'app di PhotoSì e scopri l'offerta dedicata del 30% entro il 31 ottobre con il codice "WILL" (ordine minimo 30€)  Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Lauma Matule ir kokles spēles pasniedzēja un arī dziedātāja – darbojas grupās “Jōra” un “Jumis”. Laumas stāsts par ceļu uz kokles spēli un tās tālāknodošanu ir arī stāsts par etnogrāfiskās kokles spēles attīstību atjaunotajā Latvijas valstī un tautas dziesmas ievīšanos citos mūzikas žanros. Emcionālais impulss šai intervijai bija kāds "Facebook" dzīlēs pamanīts video, kurā Lauma Matule koklē brīvā dabā, saspēlējoties ar ūdens mirgu un varžu dziesmām. To var redzēt, un to var arī sajust. Taču Laumu Matuli biju pamanījusi arī iepriekš, kad Antiņciemā, savu vecāku mājas lapenē, viņa vadīja kokles spēles nodarbību. Uz nodarbību aicināts bija ikviens, taču tās kodolu veidoja jau savstarpēji saspēlējušies Laumas skolēni. Bija interesanti vērot: ar īsām piezīmēm kā ar diriģenta zizli Lauma koklētāju grupu pārvērta vienotā ansamblī, iesācēju nodarbību pāvēršot baudāmā koncertā. Arī šajā raidījumā dzirdēsiet gan Laumas pašas, gan arī dažu viņas skolēnu stāstus par ceļu uz kokles spēli. Un šķiet, tie uzklausāmi arī plašākā kontekstā. Tas ir stāsts par etnogrāfiskās kokles spēles attīstību atjaunotajā Latvijas valstī, kā arī tautas dziesmas ievīšanos modernajos mūzikas žanros. Saruna ar Laumu Matuli tā arī sākās - bez vārdiem, ar kokles skaņām. Laumas Matules kokles spēli var klausīties, meklējot ierakstus "Facebook", bet jau pēc nedēļas, 14. jūnijā, 9 vakarā viņa muzicēs Lubes pagasta Mārkciemā pie Lūrmaņu klintīm.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

Raidījuma uzmanības lokā divi kari, kas ir pārņēmuši pasaules informatīvo telpu un kas rada tik daudz raižu. Abos spriedze pieaug un perspektīva ir neskaidra. Kas notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā? Protams, ir arī militāras sadursmes citviet pasaulē, bet šie ir vistuvāk un par tiem mēs īpaši arī pārdzīvojam. Raidījumā lūkojam, kāda ir pašreizējā situācija. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Ukraina lūdz palīdzību „Bez sabiedroto palīdzības Ukrainai nav iespēju uzvarēt karā pret Krieviju,” tā intervijā amerikāņu telekanālam CBS sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš neslēpj, ka Ukrainas aizstāvjiem frontē klājas smagi, jo trūkst bruņojuma. Lai spētu noturēt savas pozīcijas, Ukrainai ļoti nepieciešamas ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā norāda Zelenskis – šobrīd visas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir Ukrainai, ir atvestas no Eiropas. Bet ar tām nepietiek. Zelenskis arvien uzstājīgāk lūdz neaizmirst par notiekošo Ukrainā. Vakar, 16. aprīļa, vakarā viņš mikroblogošanas vietnē „X” aicināja sabiedrotos izrādīt tādu pašu "vienotību" Ukrainas atbalstā, kādu saņēma Izraēla, kura nedēļas nogalē ar Rietumvalstu palīdzību atvairīja Irānas uzbrukumu. Viņš pieprasa Ukrainas un NATO padomes sanāksmi, lai lemtu par Ukrainas debesu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības sistēmu un raķešu piegādēm. Zelenskis izteica pateicību Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nule kā atgriezies no Ķīnas un pēdējā laikā ir izrādījis īpašu iniciatīvu un līderību Ukrainas atbalstā. Saspringtā situācija frontē ir spiedusi Zelenski beidzot parakstīt pretrunīgi vērtēto mobilizācijas likumu, kura mērķis ir palielināt karavīru skaitu. Ar šo likumu tiek ieviestas vairākas izmaiņas pašreizējā sistēmā, paplašinot Ukrainas varasiestāžu pilnvaras izdot iesaukšanas pavēstes, izmantojot elektronisko sistēmu. Kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā karavīriem frontes līnijās nav bijis iespēju rotācijas kārtībā doties atpūtā, bet daudzi tūkstoši ukraiņu turpina izvairīties no iesaukšanas armijā. Jaunajā likumā nu ir paredzēti arī stingrāki sodi par to. Krievija tikmēr veic teju nepārtrauktus uzbrukumus Ukrainas elektroinfrastruktūrai un ir jau iznīcinājusi svarīgu Kijivas reģiona spēkstaciju, jo Ukrainai ir beigušās aizsardzības raķetes. Ukraina pēdējā laikā arvien skaļāk norāda uz problēmām, ko rada no sabiedrotajiem gaidītās militārās palīdzības, arī pretgaisa aizsardzības bruņojuma, kavēšana. Jāatgādina, ka ASV Senāts februārī pieņēma 95 miljardu dolāru vērtu finansējuma paketi, kas ietver atbalstu Ukrainai, kā arī Izraēlai un Taivānai, tomēr šis likumprojekts ir iestrēdzis Kongresa apakšnamā Pārstāvju palātā. Tās spīkers Maiks Džonsons  šonedēļ paziņoja, ka Pārstāvju palātā drīzumā notiks balsojums par šiem likumprojektiem, bet ne tā pašreizējā formā. Pārstāvju palāta "balsos par katru no šiem pasākumiem atsevišķi četras reizes". Balsojums notiks piektdienas vakarā, bet likumdevēji vēl varēs iesniegt labojumus, tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā process varētu atkal ievilkties. Irānas un Izraēlas sadursme Visu pagājušo nedēļu gaisā virmoja brīdinājumi, kurus sniedza ārvalstu izlūkdienesti – ka Izraēlā sagaidāms atriebības akts pēc tam, kad tā 1.aprīlī bija raidījusi raķetes uz Irānas diplomātisko pārstāvniecību Damaskā, tur iznīcinot divus irāņu ģenerāļus un kopumā nogalinot 16 cilvēkus. Irāna gandrīz nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Tā arī notika. Sestdien no rīta kļuva skaidrs, ka eskalācija ir neizbēgama. Savu atpūtu pārtrauca ASV prezidents Džo Baidens, lai steidzami atgrieztos Vašingtonā uz konsultācijām. Sestdienas, 13. aprīļa, vakarā parādījās ziņas, ka Irāna ir palaidusi bezpilota dronus jeb šahedus, kas dodas virzienā uz Izraēlu. Bija skaidrs, ka droniem sekos arī raķetes, un izskanēja dažādi minējumi, cik liels šis uzbrukums varētu būt. Tā kā Irāna un Izraēla nav robežvalstis, tad Izraēlas rīcībā bija laiks, lai sagatavotos gaidāmajiem triecieniem. Pateicoties ātrai koordinācijai, ar amerikāņu un vēl vairāku Rietumu sabiedroto atbalstu izdevās iznīcināt gandrīz visus vairāk nekā 300 dronus un raķetes. Postījumi izrādījās itin niecīgi. Tomēr ir bažas, ka ar to viss nav beidzies. Publiski izskanējis, ka tieši amerikāņi un pārējie sabiedrotie panākuši to, ka Izraēla nekavējoties nav atbildējusi ar savu militāro potenciālu. Taču jautājums par to, kāda būs tālākā Izraēlas reakcija, šobrīd ir atvērts. Izraēla grasās veikt savu atriebes aktu, un daudzi baidās, ka notikušais var izprovocēt vēl lielāku atbildes vilni un karā var tikt ierauts arvien plašāks reģions.  

I wanted to create an entertaining and enlightening show for my New Year's Special.  My guest is Todd Norian, a renowned yoga teacher, author, musician, and the founder of Ashaya Yoga. Todd is known for his teaching emphasis on the alignment of body, mind, and heart. Todd is the author of "Tantra Yoga: Journey to Unbreakable Wholeness, A Memoir." Additionally, he is a musician and has released albums, including "Bija."  Todd is a masterful storyteller who shares his life journey. His passion was music until he found a profound sense of peace and self-acceptance through Yoga. This led him to live in a Yoga Ashram in Pennsylvania, then Stockbridge, MA, for 13 years.” Twice in his life, the Gurus he was committed to chose to surrender their values for personal gain. Through facing the pain of those betrayals, Todd found a more profound inner wisdom – to transform betrayal from an impasse into a Rite of Passage. Ultimately, this is what motivated him to create Ashaya Yoga. At 50:00, I conclude the show with my New Year's Message. Thanks for being part of Chatter that Matters in 2023, and here's to 2024.   Some of Todd's lessons that he offers:   The Power of Destiny: "You know, fate is what's given to us, but destiny is what you do with that." — Todd Norian [00:19:27 → 00:19:31]   The Balance of Yoga: "Everything in life is for your awakening. And from that mentality, everything in life has a certain meaning that we give to it and that we are perfectly imperfect just as we are, which is this embrace of ourselves, you know, with acceptance." — Todd Norian [00:25:01 → 00:25:18] Shadow Hugging: "I call it shadow hugging. It's when you put someone else on a pedestal who embodies all the positive qualities you need to recognize in yourself. Still, due to my feeling of lack or shame or unworthiness, I project that onto other People who are used to." — Todd Norian [00:35:53 → 00:36:11] The Essence of Tantra: "The bottom line is I want myself, and I believe everyone wants this as well, is to come to a deep recognition of who we are, that we're here on this planet to rediscover, to remember, to have A revelation of why we're here, of what is this? What is this body? What is this mind? You know, who am I? I am the essence of a question." — Todd Norian [00:40:00 → 00:40:31] To learn more about Todd, to buy his books or music: https://www.ashayayoga.com