Podcasts about Bija

Play Episode Listen Later Dec 18, 2025 6:08

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.

Vai zini, ka mūsu pirmā gleznotāja, kas piedalījās izstādēs ārzemēs, bija Milda Grīnfelde?

Play Episode Listen Later Dec 16, 2025 6:47

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1911. gada 15. decembrī jaunā gleznotāja Milda Grīnfelde (1881–1966) rakstīja vīram no Parīzes: "Šodien iemaksāju pie Neatkarīgajiem (Société des Artistes Indépendents), tātad izstādīšana tur man nodrošināta. Izstāde būs tikai vēl martā. Pērn varēja 6 bildes sūtīt, šogad tik 3. Slikti tas ir, jo nevar lāga savu personību parādīt. Milzīga izstāde, kādi 15 000 eksponātu. Galva reibst, kad cauri iet." Mildas rakstītais attiecas uz tā saukto Neatkarīgo salonu – ikgadēju izstādi Parīzē, kas norisinājās kā alternatīva oficiālajām mākslas izstādēm un kurā nereti pirmo reizi tika parādīti dažādu jauno stilistisko virzienu darbi. Mildas gleznas Neatkarīgo salonā bija iekļautas divreiz – 1912. gadā un gadu pēc tam, un tas viņu padara par pirmo latviešu sievieti, kas piedalījusies izstādēs ārpus Latvijas. Milda dzimusi 1881. gada 16. decembrī (pēc vecā stila) Ēveles pagastā rentnieku Jāņa un Annas Brantu ģimenē. Pēc mācībām kādā no Rīgas meiteņu ģimnāzijām viņa apguva mākslas pamatus jaunatvērtajā gleznotāja Jaņa Rozentāla studijā, paralēli papildinoties arī pie ainavista Vilhelma Purvīša. 1906. gadā jaunā māksliniece apprecējās ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu, civilo inženieri Edgaru Grīnfeldu (1879–1940), kurš drīz tika nosūtīts darbā uz Permas apgabala Osas pilsētu Krievijā. Nākamā gada augustā Grīnfeldu ģimenē piedzima dēls Nilss, bet jau dažus mēnešus vēlāk, atstājot bērnu pie saviem vecākiem Latvijā, Milda devās uz Maskavu, kur līdz pavasarim mācījās pie ainavistiem Nikolaja Hoļavina un Staņislava Žukovska. 1908. gada rudenī Milda ceļoja uz Parīzi, kur turpmākās četras ziemas studēja mākslu. Šajā laikā uz Osu, kur māksliniece kopā ar ģimeni pavadīja tikai vasaras, regulāri ceļoja vēstules. Tajās viņa savu vīru iepazīstināja ar Parīzes dzīves praktiskajiem aspektiem, apmeklētajām nodarbībām, satiktajiem cilvēkiem un redzētajām mākslas un kultūras vērtībām. Kā liecina vēstules, Mildas dzīves ritms Parīzē bija ļoti saspringts, jo darbadienās viņa intensīvi mācījās, bet brīvdienās apmeklēja kultūras pieminekļus, muzejus un izstādes. Pirmajos Parīzē pavadītajos gados priekšpusdienās viņa studēja privātajā Vitti akadēmijā (Académie Vitti) pie franču postimpresionisma gleznotāja Anrī Martēna (Henri Martin), pēcpusdienās apmeklēja anatomijas teorētiskās lekcijas un praktiskās jeb kaulu un muskuļu zīmēšanas nodarbības Parīzes Daiļo mākslu skolā (École des Beaux-Arts), bet vakaros devās uz "croquis" jeb skicēšanas nodarbībām kādā no privātajām mākslas skolām. Jaunās mākslinieces pirmā dalība izstādē – Neatkarīgo salonā Parīzē –, notika 1912. gada pavasarī – laikā, kad tur turpinājās kubisma skandāls, kas bija sācies iepriekšējā gadā. Bez Mildas izstādē piedalījās vēl vairāki Latvijā dzimuši mākslinieki – vācbaltiešu gleznotāji Ida Fīlica (Ida Fielitz), Alise Dannenberga (Alice Dannenberg) un Frederiks Fībigs (Frédéric Fiebig), kas visi Parīzē bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Savukārt nākamā gada Neatkarīgo salonā reizē ar Mildas un pārējo minēto mākslinieku gleznām bija apskatāmi arī Anša Cīruļa keramikas darbi. 1913. gada nogalē Milda piedalījās arī 3. Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, eksponējot vīrieša portretu "pelēkā tonī", ko kā "droši un ar pārliecību gleznotu" atzīmējuši izstādes apskatnieki. Mildas dēls Nilss Grīnfelds (1907–1986), kurš mātes mākslas studiju dēļ savas dzīves pirmos gadus lielākoties pavadīja pie vecvecākiem, kļuva par muzikologu un strādāja Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa mīlestība uz mūziku, domājams, mantota no mātes, kas vēstulēs no Parīzes nereti raksturojusi arī savus muzikālos iespaidus. Tā 1908. gada novembrī nākamā dienā pēc koncerta apmeklējuma, kurā izskanējusi Bēthovena 4. simfonija un "vēl pieci smagi simfoniski gabali", viņa sajūsmināta raksta: "Tas visburvīgākais, kā dēļ ir vērts, ka cilvēks pasaulē ir: simfonijas koncertu Tu klausies, jau sākot no viena franka!" Attiecībā uz saturisko piedāvājumu Milda norādījusi, ka "visu jaunāko te ceļ priekšā", ko vērtējot, viņa vīram raksta: "Kad Tu zinātu to burvīgumu, kāds ir franču jaunākos komponistos, tāpat vācu! Mēs no visa tā nekā nezinām – tāds spēks, krāsu bagātība! Es zinu, Tu būtu arī līdz asarām aizkustināts kā es vakar pie viena gabala biju." Kādā no nākamajām ziemām Milda pat iegādājusies koncertu abonementu, ko izmantojusi kopā ar citiem latviešiem. Šajā laikā franču metropolē bija izveidojies Latviešu pulciņš (Le cercle letton), kas, kā atcerējās Sorbonas universitātē literatūru studējušā Elza Stērste, bija apmeties Senžermēna bulvāra šķērsielā (rue du Bieve) un pulcēja studentus un dažādu profesiju un politisko uzskatu cilvēkus, kas tikušies uz priekšlasījumiem, svētku koncertiem, kora mēģinājumiem un citiem pasākumiem. Tuvākais no Parīzē studējošajiem latviešiem Mildai bija Ansis Cīrulis, ar ko kopā apmeklējuši izstādes, dalījušies ar mākslas iespaidiem un pat gribējuši "pavisam ko jaunu radīt". Savā pirmajā Parīzes ziemā Milda rakstīja vīram: "Es gribu to attēlot, ko Vāgners mūzikā izteicis, tas ir, ne to taisni, ko viņš, bet tik universeli pasauli, būtību (das Sein), cilvēku un mīlestību izteikt. Vai tas man izdosies? Vai būs tik daudz iekšķīga spēka?" Kā redzams pēc mākslinieces studiju laikā un drīz pēc tam tapušajiem darbiem, savu profesionālo ceļu glezniecībā viņa sāka pārliecinoši. Tomēr drīz pēc atgriešanās pie ģimenes, rūpes par to vai kādi citi apstākļi kavēja Mildu nodoties mākslai pilnībā un vēstulē vīram izteiktās bažas piepildījās, Latvijas mākslas vēsturē viņai paliekot gandrīz nezināmai.

Aiks Karapetjans: Ja gribi savu dvēseli turēt pie veselības, mūzika ir vislabākās zāles

Atspere

Play Episode Listen Later Dec 13, 2025

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.) Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.) Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību. Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts? "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs. Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.) Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis? Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums.

god man apollo dom bet bravo nest var fell arm raid vai tie kult visas motiv zika tur krimi kas vald krist tas taj lai proti tum neko aik ceri balto aika vesel bie rud piem jaun tev sevi vilk latvij bija cik latvijas kaut krimin tevis savu klasika tagad cilv garan tikai janv seli sarun savuk starp protams latvijas radio varb filmas latvijas nacion dieva francij katrs aiks vienk latvijas m vienm eiropa latvijas kult rozent latvijas telev tarant manupr melodija vislab izskan baltaj teiksim

Dzīvei nav melnraksta | Elīna Baltskara

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Dec 13, 2025 21:51

"Man nav vesela cilvēka organisms un man tāds nekad nebūs. Es dzīvoju savu dzīvi – arī aktīvu dzīvi – ar lielu cieņu pret savu ķermeni, respektējot gan to, kam tas ir gājis cauri agrāk, gan to, kam tas ir izgājis pavisam nesen," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Elīna Baltskara. Elīnai 13 gadu vecumā tika diagnosticēts artrīts, kas būtiski ietekmēja viņas kustību un ikdienas spējas. Bija periodi, kad kustība viņai bija liegta, nācās iziet ārstēšanās kursus, fizioterapiju un citas terapijas formas, lai atjaunotu kustības un mazinātu sāpes. #dzīveinavmelnraksta Labdarības maratons “Dod pieci!” šogad sabiedrības uzmanību pievērš kustībai – tās nozīmei, iespējām un bieži vien nepiešķirtajai vērtībai. ✋

man dod dz tavi bija

Vai zini, kurš bija pirmais latviešu koris, kas piedalījās starptautiskā konkursā?

Play Episode Listen Later Dec 11, 2025 6:02

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem!

bbc bet vai mani sta austr tur tas kad sav konkurs ung amerikas laman asv nacion latvij bija latvijas latvie eiropas valsts baltijas pirmais latvijas radio darba jaunie katrs starptautisk anglij vels rietumu aicin piedal annas brigaderes

Par atdzeju un dzejas pārcēlumiem pārrunājam ar Guntaru Godiņu un Ingmāru Balodi

Play Episode Listen Later Dec 11, 2025 28:23

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode. Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums. "Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "ziema, maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode. Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr visi kāda autora darbi, kas ietverti vienā krājumā, ir atdzejojami. Latviski izdotajā krājumā iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri. "Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diezgan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode. Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts. Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks? Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, nevis sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot. Ingmāra Balode: Man atdzejas drosmi, kā esmu jau teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās. Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum" Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju. Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir tā, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām.

man kr var universit ir tur viena tas kad divi apm godi bija tagad varb iepaz ingm visvair cerams

Sarunas par kara izbeigšanu Ukrainā nebeidzas. ASV Nacionālās drošības stratēģijas tēzes

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 10, 2025 54:05

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas. Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

va nato amerika politico anal strat ku indo meloni asean tas taj aktualit trampa kreml ukrain uz ukrainas asv balt nacion ofici florid vair kellogs vatik kambod bija vec juridisk tiek sarunas visu katra eiropas ukrainai savuk latvijas universit lielbrit krievijas pasaule londonas galvenais eiropas savien krieviju francijas brisel valst zapori eiropa toties krievija eiropu pagaid eiropai krievijai zelenskis donalda trampa eiropas komisijas kalifornij minhenes malaizijas briseli otrdien eiropadomes

Vai zini, kādi bija Senās Rīgas gaiļi?

Play Episode Listen Later Dec 5, 2025 4:43

Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente — Inta Zēgnere Aplūkojot senos Rīgas attēlus, redzams, ka gaiļi greznojušies Pētera, Jēkaba un arī Doma baznīcu torņos. Zināms, ka 1437. gadā kāds krāsotājs saņēmis par Pētera baznīcas torņa gaiļa nokrāsošanu divas Rīgas markas — tiem laikiem diezgan lielu naudu. Vai gaiļi bija uz visu Rīgas baznīcu torņiem? Ja rūpīgi apskatām senāko zināmo Rīgas panorāmu 1550. gadā izdotajā Sebastjana Minstera grāmatā "Cosmographie oder Beschreibung aller Lander", gaiļus varam ieraudzīt tikai uz Pētera un Jēkaba baznīcu torņiem, turpretī uz Doma baznīcas ir kāds cits vējrādis. Iespējams, ka tur bija attēlota lilija — baznīcas simbols vai arī vācu baznīcām raksturīgais puķu krusts (Blumenkreuz). Uz nākamā zināmā Rīgas attēla — F. Hosenberga vara grebuma, kas tapis 1572. gadā, arī uz Doma baznīcas jau redzams gailis. Doma un Pētera baznīcu gaiļi ir tā saucamā ķīļveida tipa — tie paplašinās virzienā uz asti, un to knābis vienmēr ir pavērsts pret vēju. Gaiļi baznīcu torņu smailēs bija jau no tālienes labi saskatāmi, pēc tiem viegli varēja noteikt vēja virzienu. Ar gaiļiem saistās arī dažādas leģendas un ticējumi. Piemēram, rīdzinieki ticēja: ja gaiļi baznīcu torņu galos skatās uz jūras pusi, tad notiks aktīva tirdzniecība — Rīgas saimniecības pamats. Un patiesi: ja gailis ar knābi skatās uz jūru, tas nozīmē, ka vējš pūš no jūras un tirdzniecības kuģiem tas ir ceļavējš ceļā uz Rīgas ostu! Senatnes pētnieki uzskata, ka gaiļi Rīgā īpaši plaši izplatījušies līdz ar Reformācijas sākšanos Livonijā 16. gadsimtā. Gaiļa simbolu izmanto ne tikai kristieši — tam ir sena un daudzpusīga mitoloģiskā nozīme, kas sakņojas vēl cilvēces agrās bērnības laikos. Daudzu seno tautu mitoloģiskajās tradīcijās tiek uzsvērta gaiļa saikne ar sauli. Austrālijas aborigēni gaili sauca par putnu, kurš "smejas saules lēktā". Dažādās reliģijās gailis parasti tiek saistīts ar rītausmas, saules, debesu uguns dievībām — ar grieķu Apolonu, Asklēpiju, Hermeju, romiešu Merkūriju, Marsu. Daudzviet gailis ne tikai vēsta par dienas sākšanos — viņš ir arī saules vēstnesis un pavadonis visā gada garumā. Senatnē uzskatīja, ka gailis ir tikpat modrs un visu redzošs kā Saule. Tāpēc, piemēram, Senajā Romā viņu plaši izmantoja laika paredzēšanā. Zināms, ka Senajā Romā ar gaiļa attēliem izgreznoja māju jumtus, kātus, smailes, vējrāžus, lika uz lādēm un tīnēm. Savukārt Senajā Ķīnā sarkano gaili kā talismanu pret uguni attēloja uz māju sienām. Ar gaili saistīta arī atdzimšanas simbolika. Tāpēc gaiļa attēlus, tiem reizēm mijoties ar saules attēliem, var redzēt uz kapakmeņiem un krustiem. Interesanti, ka senie svāni, piemēram, ticēja, ka vīriešu dvēseles pēc nāves pārceļo gaiļos, bet sieviešu — vistās. Senie mitoloģiskie tēli no jauna atspoguļojās kristīgās ticības pamatpostulātos. Gailim Jaunajā Derībā tiek piešķirta simboliskas šķīrējrobežas nozīme. Tieši šo simbolu piemin Jēzus Kristus, kad pirms savas krustā sišanas saka svētajam Pēterim: “Patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi”(Mt. 26:34). Tā arī noticis- Pēteris trīs reizes noliedzis, ka pazīst Jēzu un tūlīt iedziedājies gailis. Saskaņā ar šo evaņģēlija motīvu, gailis- grēku nožēlošanas zīme- kļuva par svētā Pētera simbolu. Gailis kā modrības un uzmanības simbols izmantots arī renesanses un baroka laika mākslā. Atcerēsimies kaut vai Rembranta gleznu "Nakts sardze", kurā attēlotā meitene ar gaili spilgtāk izgaismo gleznas kopējo noskaņu — sasprindzināto uzmanību un modrību.

mt reform vai tie beschreibung austr merk lander doma kristus zin uz gai piem marsu bija iesp saule saska savuk interesanti

Es izvēlos dzīvi LAUKOS. Jūlija un Chris pēc dzīves Anglijā atrod privātumu Latgalē

Pīci breinumi

Play Episode Listen Later Nov 30, 2025 65:53

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Jūlija Hansen dzimusi Daugavpilī, vēlāk dzīvojusi Rīgā, bet, kad dzīve deva iespēju studēt Anglijā, viņa to izmantoja. Pēc kāda laikā iepazinās tur ar savu topošo vīru Krisu (Chris Oram). Bet nu abi ir Latgales laukos, kur atraduši patvērumu no cilvēku pūļa, apkārt valdošā nemiera un trauksmes. Te lauku mājā bez piebraucamā ceļa nu ir viņu nepieradinātās dabas ieskautā miera osta, bet Krisam arī iespēja testēt viņa startup biznesā radīto savvaļas vērošanas video kameru. Lauku māju Bērzkalniņi Rēzeknes novadā abi iegādājās pērn, un ievācās te augustā kopā ar diviem kaķiem, ko savulaik bija paņēmuši no dzīvnieku patversmes Anglijā. "Bija ļoti ātri jāiemācās daudz jaunu prasmju, bija jāsagatavojas ziemai, jāsaprot, kā māju kurināt, kur malku dabūt, pēc tam kā sniegu tīrīt, kā zāli pļaut. Šie visi lauku darbi mums bija kaut kas jauns, mēs nekad to neesam darījuši. Līdz ar to tas bija lielākais izaicinājums.” Ne Jūlijai, ne Krisam iepriekš īstas lauku dzīves pieredzes nav bijis, kaut arī Krisam jau no bērnības paticis atrasties dabā, tomēr Anglijas daba nav tāda kā šeit, tā nav tik mežonīga, bet vairāk kontrolēta un industrializēta. Tostarp te bijis jāpierod arī pie insektiem – odiem, dunduriem. Anglijā dzimušais Kriss saka – šejienieši iespējams līdz galam nenovērtē dabas bagātību, kurā dzīvo. „Pirms pārcelšanās dzīvojām Anglijā, mums bija ideāla dzīve kā pēc angļu standartiem, mums bija hipotēka, mums bija māja, mums bija mašīna, maziņš dārzs un it kā viss bija ok, bija darbs, bet tomēr bija tāda sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un ka tā dzīve bija ļoti saspringta.” Patstāvīgs skrējiens, pilsētas burzma radīja nogurumu, un tad nāca Covid pandēmija, kas vairāk atraisīja domas par dzīves vietas maiņu tuvāk dabai. „Lai būtu miers vis apkārt un klusums un nebūtu tik daudz cilvēku, jo Anglijā arī tik daudz cilvēku dzīvo visi viens otram blakus un vienmēr tāda sajūta, ka tevi kāds visu laiku vēro. Nebija tādas privātuma sajūtas un mums tā ir ļoti svarīga”.

covid-19 bet hansen priv lai kriss laik chris p latvij bija pirms lija latvijas radio anglij latgales daugavpil latgal lauku

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E010 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 29.11.2025

strategy essential self leadership bija jon rennie

Play Episode Listen Later Nov 28, 2025 28:00

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

#0404 – Self-Leadership: The Essential Strategy Most Leaders Forget with Bija Bennett

Deep Leadership

Play Episode Listen Later Nov 22, 2025 41:35

Self-Leadership: The Essential Strategy Most Leaders Forget In this episode, I sit down with wellness pioneer and author Bija Bennett to explore a simple truth: you can't lead others well if you're not leading yourself. We talk about why so many leaders burn out, how constant digital noise disconnects us from our own thinking, and why slowing down isn't indulgent—it's strategic. Bija shares powerful ideas on self-awareness, emotional clarity, and what she calls “analog wellness,” practical habits that help you stay grounded, focused, and effective for the long run. If you're feeling stretched thin or struggling to find space to think as a leader, this conversation will give you a fresh, much-needed reset. Listen in and learn:• Why self-leadership drives long-term performance• How stillness and silence improve decision-making• Why awareness, not hustle, is a leader's biggest advantage• How to break the burnout cycle and lead with clarity Connect with Bija Bennett: Bija Bennett's website -> https://www.bijab.com/ Bija Bennett on Instagram -> https://www.instagram.com/bijab/?hl=en Bija Bennett on LinkedIn -> https://www.linkedin.com/in/bijabennett/ Sponsors: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Cadre of Men⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Farrow Skin Care⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Salty Sailor Coffee Company⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Leader Connect⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠The Qualified Leadership Series⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ____ Get all of Jon Rennie's bestselling leadership books for 15% off the regular price today! ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠HERE Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E09 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 22.11.2025

Play Episode Listen Later Nov 21, 2025 33:31

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Svinam svētkus kopā! "Klasikā" viesojas LNMM direktore Māra Lāce

Atspere

Play Episode Listen Later Nov 15, 2025

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120. Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties. Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu: parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide. Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve. Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu. Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E08 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 15.11.2025

Play Episode Listen Later Nov 14, 2025 32:10

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Vai zini, kāpēc Latvijas Radio savulaik bija spiests atteikties no Radio bigbenda?

Play Episode Listen Later Nov 12, 2025 5:49

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš 1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi. Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu. Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta. Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām. Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu. Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums. Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt". Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams. Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori. Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja. Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju. Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei. Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru. Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā. Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

radio bet mans mani finan cit vald tad tas bie nol bija telev pien rekl klasika tikai latvijas radio visai saeimas gandr izv francijas vecr eiropa somijas saeim lielaj minhenes

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E07 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 08.11.2025

Play Episode Listen Later Nov 7, 2025 31:43

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Vai zini, kādi skaņu režisori strādāja Latvijas Radio 20. gadsimta beigās?

Play Episode Listen Later Nov 7, 2025 6:21

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts Es ienācu Latvijas Radio 1987. gadā, kad skaņu režisoru grupā vecākais un grupas vadītājs bija Jāzeps Kulbergs. Tālāk es nosaukšu savu kolēģu vārdus, uzvārdus, un tas būs kā tāds vēstures apskats par cilvēkiem, kas veidoja mūzikas skaņu ierakstus toreiz. Vecākā paaudze bija Kārlis Pinnis un Kārlis Rūtentāls, arī komponists Jānis Porietis. Šie cilvēki jau bija pietiekami ilgi strādājuši Latvijas Radio. Kārlis Rūtentāls pārsvarā bija strādājis ar daudzceliņu ierakstiem – te var minēt, piemēram, ansambļa "Modo" ierakstus, arī Latvijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra un vēlāk bigbenda ierakstus. Viņa darbu papildināja Kārlis Pinnis, kurš ir ierakstījis, piemēram, Gunāra Rozenberga slaveno džeza plati "Laura". Jānis Porietis un Jāzeps Kulbergs pārsvarā strādāja klasiskās mūzikas žanros. Tad šajā laikā ienāca skaņu režisoru jaunā paaudze: Andris Grīnbergs pārsvarā strādāja ar grupu "Remix" un arī citiem popmūzikas māksliniekiem, Normunds Slava, kas vēlāk rakstīja daudzas popmūzikas grupas, kā, piemēram, Jāņa Lūsēna vadīto "Zodiaku" un daudzas citas, Einārs Jaunbrālis, kurš ierakstīja savu grupu "Jumis" un, šķiet, arī "Turaidas rozes" ierakstus, Jānis Rubenis rakstīja "Prāta vētras" pirmos ierakstus, Guntis Veisbergs rakstīja grupu "Elpa". Nelielu laiku kā skaņu režisors strādāja arī komponists Uģis Prauliņš, kurš, manuprāt, kaut ko ierakstīja no grupas "Vecās mājas". Klasiskās mūzikas lauciņā tolaik strādāja Jāzeps Kulbergs, Normunds Slava un Modris Bērziņš. Man daudz nācās rakstīt kora mūziku, kamermūziku, simfoniskā orķestra translācijas, arī, piemēram, Jāņa Bulava kamermūzikas ansambli – viņa trio. Modris Bērziņš, pats būdams pianists, rakstīja daudz klaviermūzikas, tai skaitā Jautrītes Putniņas un arī ērģeļmūzikas ierakstus. Tad parādījās vēl jaunāki kolēģi – kā Andis Salenieks, kurš rakstīja bērnu vokālo ansambli "Dzeguzīte", kas tolaik veica pietiekami daudzus ierakstus, un Jānis Lācis, kas pēdējā laikā, deviņdesmitajos gados, daudz rakstīja bigbendu. Būtībā 80. gadu beigās un 90. gados radio Latvijas Radio 1. studija bija labākā un arī ar vienīgo skaņu tehniku daudzceliņu ierakstiem. Te bija 16 kanālu Telefunken magnetofons. Tajā pašā laikā "Melodijā" Reformātu baznīcas studijā bija tikai 8 celiņi. Toreiz studiju restaurēja un vēlāk tā atsāka ierakstus ar jau citu tehniku. Tāpēc viss, kas notika radio, kā arī ap "Mikrofona aptauju" un tā tālāk – domāju, kādi 80-90% bija ierakstīti radio. Mēs veicām skaņu ierakstus Mūzikas raidījumu redakcijai. Tajā laikā bija radio štata mūzikas kolektīvi, kuri arī veica regulārus ierakstus. Tas bija Latvijas Radio bigbends, Latvijas Radio koris, jau minētā "Dzeguzīte"; tad mums bija tā saucamie koncertieraksti vai translācijas ieraksti. Daudz rakstījām arī citām redakcijām, jo pārsvarā grupu ierakstus pasūtīja populārie raidījumi – piemēram, "Mikrofons", "Dzirkstele", tapa ieraksti arī Bērnu mūzikas raidījumu redakcijai. Atceros, ka tad jau Vidvuds Medenis un Gita Lancere veica pirmos folkloras ansambļu ierakstus, kas varbūt līdz tam nebija bijuši. Atminos, piemēram, "Skandinieku" vai "Grodu" ierakstus. Bija interesanti ieraksti arī Lielajā ģildē, kur pietiekami aktīvi vēl darbojās Latvijas Filharmonija. Regulāri rakstījām simfonisko orķestri, tai skaitā pasaulslavenus māksliniekus. Man nācies ieskaņot tādus diriģentus kā Klaudio Abado vai Karlu Rihteru, kas viesojās Rīgā, un tas bija ļoti interesanti! Ļoti svarīga bija sadarbība ar skaņu inženieriem. Pirmajā studijā toreiz strādāja Augustīns Delle, Māris Dravnieks, Andis Plakans, uz izbraukuma ierakstiem – Jānis Finkenfūss, Andris Burmistris, Gunārs Silnieks, Aivars Štengelis, Andris Ūze. Tas bija ļoti svarīgi – sadarboties ar inženieriem. Mums bija divējāda pakļautība un sadarbība: no vienas puses – ar Mūzikas redakciju, kam mēs nodevām ierakstus, bet no otras puses – ar Radio tehniskajiem direktoriem, kas toreiz bija, piemēram, Aivars Ginters, vēlāk – Aigars Semēvics, jo mums bija ļoti svarīgi, ar ko mēs rakstīsim, kādi būs mikrofoni, pultis, monitori, būtiski bija kvalitatīvi autobusi vai darbs studijā, jo tas viss veidoja kvalitāti gan ierakstiem, gan darba apstākļiem.

man pr radio guns remix modo mums tad tas taj regul andris bija latvijas vec mikrofons beig daudz pirmaj latvijas radio telefunken putni toreiz aivars lielaj jumis

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E06 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 01.11.2025

Play Episode Listen Later Oct 31, 2025 30:39

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra izstādē "Reiz bija zila zāle un zaļas debesis"

Play Episode Listen Later Oct 30, 2025 23:44

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti". Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

reiz kas amerik bija izst

Vai zini, ka ierakstus pirms to nonākšanas fonotēkas plauktā noklausījās fondu komisija?

Play Episode Listen Later Oct 28, 2025 3:45

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu... Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās. Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski… Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu. Pēc tam komisija pieņēma lēmumu. Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem. Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc". Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams. Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas. Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas! Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

man radio bet doc tam gad anas pras asto piem fondu bija pirms jaf protams pirmaj latvijas radio komisija katrs pateicoties manupr uzreiz

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E05 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 25.10.2025

Play Episode Listen Later Oct 24, 2025 30:14

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Tramps atsaka Zelenskim. Igaunijas vēlēšanu rezultāti. Gruzija attālinās no ES

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 22, 2025 54:03

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks. Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi. Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns. Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

va run vladimir putin bet ko lab politico rubio vara mot nr ukraina nav republik tik tomahawks aktualit centra trampa tbilisi pag labi ung kop cer tramps ukrainas nacion budape sevi bija gazas eiropas savuk viktora orb ekre krievijas rezult stradi igaunijas daudzi pasaule igaunij uzvar eiropas savien igau eiropu igaunija gruzija somijas atsevi zelenskis konservat tuvo austrumu baltaj gruzijas kremlim veiko spol

Vai zini, ka Latvijas Radio ierakstu tapšanu savulaik pamatīgi ierobežoja finanšu trūkums?

Play Episode Listen Later Oct 21, 2025 6:37

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem. Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

man radio bet mums finan kult nav tad tas gan kad dro bija liel iesp savuk protams eirop latvijas radio katrs caur toreiz kremerata baltica skaidrs manupr atsevi

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E04 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 18.10.2025

Play Episode Listen Later Oct 17, 2025 30:16

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Vai zini, kas bija kursenieki?

Play Episode Listen Later Oct 10, 2025 6:19

Stāsta diriģents Andris Veismanis Manas sievas Indras vecvecāki pa tēva līniju nāk no Nīcas un Bārtas. Vienmēr esmu apbrīnojis šo nelielo novadu tautas tērpus un daudzās Emiļa Melngaiļa savāktās tautas dziesmas un melodijas, Melngailis pat dažas bija pierakstījis no māsām Kairēm. Tāds meitas uzvārds bija arī Indrai līdz laulībai. Lietuviski tas nozīmē kreilis, ķeiris, bet es kaut kā jūtu šī vārda nozaudēto jēgas nospiedumu arī latviešu valodā. Kursenieku bekas Lilastē Bātciemā parādījās pirms dažiem gadiem [nez kāpēc tās sauc par Kanādas bekām, kaut arī pie mums tās esot nonākušas no Nidas Lietuvā, arī Latvijas pašos dienvidrietumos ir Nida]. Micēlijs ar 100 km ātrumu gadā izplata šīs sēnes uz ziemeļiem kāpās gar jūru. Nu taisni kā kursenieki – tikai pretējā virzienā… Diemžēl šis latviešu tautas zvejnieku atzars pēc otrā pasaules kara ir zudis pasaulei. Līgumā starp Padomju Savienību un Vāciju pēdējie nenogalinātie vai jau savulaik izceļot nepaspējušie kursenieki repatriējās uz Vāciju 1958. gadā. Vēl nesen, pagājušā gadsimta beigās, Zviedrijā lietuviešu uzņemtajā dokumentālajā filmā trīs brāļi runā tīrā latviešu valodā ar dažiem lietuviešu vārdiem pa vidu. Lietuviešu kinorežisora Aļģimanta Puipas (Algimantas Puipas) filmā "Moteros ir keturi jos vyrai" jeb latviski "Vienas sievas četri vīri" tik lieliski attēlota šī šaurā bezizeja, dzīvojot no rokas mutē starp jūru un Kuršu mari! Pārtiekot no zivju zvejošanas un dzintara lasīšanas. Cīnoties ar mūžīgajām klejojošajām smiltīm, kas sāka izplatīties neticamā ātrumā pēc pilnīgas koku izciršanas Septiņu gada kara laikā no 1756-1763. gadam Mēmeles kuģu būvētavām. Līdzīga problēma bijusi jau manis minētajā Bātciemā Lilastē, kur Katrīna II lika pilnībā izcirst priedes kuģu būvēšanai un darvas tecināšanai, kā rezultātā tikai 19. un 20 gs. tika iestādītas kāpu staigāšanas ierobežojošas kalnu priedīšu audzes. Bātciema pludmalē vēl 80. gados varēja salasīt no Prūsijas atpūstos dzintara gabaliņus... Kā varēja saglabāties šī mazā valodas saliņa apkārt dzīvojošo vāciešu un lietuviešu vidū? Kursenieku galvenais iztikas avots bija zvejniecība. Zvejoja vairāk marē nekā jūrā un zvejnieku vidū bija ticējums, ka zivis ķeras tikai tad, ja zvejnieki runā kursiski, ne vāciski. Pēc Pētera Šmita rakstītā, tāds pats ticējums bijis Rīgas jūrmalas zvejniekiem, tikai par latviešu valodu. Rezultātā šo valodu pārsvarā nodeva tēvs dēlam. Sievietes pārsvarā runāja vāciski. Tāpēc arī saprotama diezgan nabadzīgā kursenieku mutvārdu daiļrade, zvejnieki nebija tik lieli runātāji un šo mākslu attīstītāji… Ja nu vienīgi – pārspīlējot noķerto zivju lielumu… Emilis Melngailis bija savācis pavisam nedaudz [tautasdziesmu] no Kuršu kāpas, atšķirībā no kontinenta zem Liepājas atrodošajās zemēs, ieskaitot zemēs zem Sventājas. Domāju, ka kursenieki jau no viduslaikiem bija labi kaimiņi senprūšiem. Gan kopā zvejojuši, gan karojuši. Tikai pēc prūšu izkaušanas kursenieki sāka iespiesties agrākajās prūšu apdzīvotajās teritorijās. Bet prūši pilnīgi nepazuda arī no kuršu apdzīvoto vietu vidus. Pēc manām domām, Latvijas Bārta un Nīca (agrāk Vārme), tāpat kā novadi Senajā Prūsijā, kā arī Bāta pie Vaiņodes un Bātciems [pēc Endzelīna "Batto" senprūšu valodā nozīmē – piere] Vidzemē pie jūras ir atbalsis prūšu zaram. Līdzīgi kā vietu nosaukumiem: Prūsija, Brusija, Beorusija, Belorusija ir zināmas konsekvences. Ne velti baltkrievu ģenētikā baltiskais gēna procents ir augstāks nekā latviešiem un vēl lielāks salīdzinājumā procentuāli kā lietuviešiem. Kurseniekiem tuvāk bija Karaļauči nekā Liepāja, kur nu vēl Rīga. Daži no tiem [kurseniekiem] pat bija pasaulē ievērojami zinātnieki. Tā filozofa Imanuela Kanta dzimta pa tēva līniju nāk no koklētāju ciema jeb prūsiski "Kantweinen" ciema. Viņa vectēvs Hanss Kants pārdevis muižiņu "Kummeter Keller" kādam vīram vārdā Andriets Vilks par 100 dālderiem. Kanta filozofijas grāvējs "Tīrā prāta kritika" pirmoreiz iespiests Apgaismības laika izdevēja Johana Frīriha Hartknoha spiestuvē Rīgā. Un droši vien savu radītāju jau iespiestā grāmatas versija sasniegusi pa tuvāko sauszemes ceļu cauri Mēmelei un Kuršu kāpai līdz Kēnigsbergai. Staigājot pa apraktajiem kursenieku ciemiem pa kāpām, kas ir pat 40 metrus virs šiem ciemiem, nāk prātā Ludviga Rēzas rindas no viņa poēmas "Ieputinātais ciems": Dārgais ceļotāj! Apstājies pie šīm drupām! Dažus gadus atpakaļ dārzi ziedēja apkārt mājām Un ciemats stiepās no meža līdz lagūnai. Ardievu tam! Ko tu šodien te redzi? Tikai vēja dzenātas smiltis. Rēzs kļuva par rektoru Kēnigsbergas universitātei līdzīgi kā viņa bijušais filozofijas pasniedzējs Imanuels Kants. Vēl 30. gados kursenieku mājas bija bez skursteņiem, līdzīgi mūsu brīvdabas muzejā redzamajai kuršu zvejnieku mājai. Dūmi cēlās bēniņos, kuros bija izkārti tīkli, jo dūmos noturēti tīkli bija daudz izturīgāki. Noslēgumam – teicēja Friča Tuoleiķa (Preiļi) sacītais: "Citureiz dižā kalnā dzievājš milži ir uz grunt tie būri. Tas milžens turējs dižu pil. Tā milžen meita gājs špacierāt. Viņa nuoiet nuo kalna zemuj ir redz;viens zemnieks savus laukus ar, ir tā meita nebij redzējus un duomājus, ka ir špēlītes, ir pasijēmusi iš klēpa, āznesus kalnā ir džiaugās [priecājās].Tēvs zinājs, ka zemenikus nereik jemt, ka viņi tad nesēs, nuo kā varēs maitināties, jēmis ir sarājs meit ir tā turiš nuonest tās zemeninkus."

pr dom bet ko mic die m vai emi tas gan kur nida septi kair katr liep bija latvijas kanta vienas prei tikai nosl rezult sievietes zviedrij vienm padomju savien latvijas b lietuvie

Valsts iestāžu dīkstāve ASV. Politiskā krīze Francijā. Jauni izaicinājumi Čehijai

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 8, 2025 54:01

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā valdība ir apturējusi darbu. Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%. Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata. Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.

pr va nato bet ir kam nav republik tas kompromiss taj babi aktualit lai politisk ukrain kop ukrainas asv jau nacion abas bija jumi tiesa eiropas ukrainai demokr savuk priek valsts latvijas universit protams jauni latvijas radio krievijas katru francij eiropas savien pavasar izaicin francijas eiropu austrumeiropas sazin donalda trampa pauls raudseps

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E03 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 04.10.2025

Play Episode Listen Later Oct 3, 2025 32:08

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

Vai zini, ka komponists Jāzeps Vītols savulaik vasaras pavadījis Pabažos?

Play Episode Listen Later Oct 3, 2025 5:22

Stāsta diriģents Andris Veismanis. Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! – vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja. Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem. Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks. Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos. Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši. Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš. Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide. Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”. Izlasot par trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk… Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…” Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

art bet mana mans dai medi kad manas sli bija tagad vilni starp zieme vienu katru dieva skolas citus paba vasaras zeps parasti stellu

Un kas bija pirms tiesnešiem | RML S11E02 | Stella Jurgena | Andžela Roze-Jumiķe | 26.09.2025

Play Episode Listen Later Sep 26, 2025 31:26

kr cen die v valk liep latvij bija jumi pirms dievs dieva rml bazn radio marija latvija radio marija

September '25 CareCast: 3rd Sunday Chanting + Breath Work

The Queer Spirit

Play Episode Listen Later Sep 24, 2025 48:42

QS Community Care Circle recording of September 21st, Chant + Breathe. We invite you get comfy, grab some hydration and join us in chanting together. The Queer Spirit Community gathers on the 3rd Sunday of each month for practices in devotional chanting, toning and song, as well as breath work + movement. These practices are faciltated by TanyaMarck Oviedo (they/them) and Nick Venegoni (he/they). They are curated + inspired by the planetary + astrological + pagan wheel of the year energies in mind. In this practice we honor Mabon and the autumn equinox, bringing in balance. We'll be doing a deep grounding and clearing practice with movement, breath and Bija mantra vowels. We honor with Gratitude + Thanks the sacred Practices + Traditions + Peoples + Lands: Yoga, Ayurveda – Sanskrit, Mantra, Raga, Hindi & Urdu language music traditions, Buddhism + Tibet + Meditation; Tongva + Kizh + Chumash + Ohlone; Tarot + Astrology + Magic + Witchcraft; the teachers who have carried this wisdom and shared it with us ~ Gracias. As always, you can find all things Queer Spirit HERE. Links + Resources + Invitations: An invitation to the private Queer Spirit Care Community to continue the conversation and connect with other listeners. Join us for FREE virtual Care Circles meditation + chanting + breath work circles online. We meet monthly on the 1st Saturday, 3rd Sunday + 4th Sunday. Follow us on BLUESKY + IG! Join our mailing list to get news, Care Circle + podcast updates sent directly to you. QS Resources: News, Education + Care.

mantra breathwork chanting raga mabon bija

Arhitekti: Dailes teātra Jaunas zāles pārbūves projekts bija liels izaicinājums

Play Episode Listen Later Sep 24, 2025 8:32

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

mat ka projekts les p jaun bija jums ilze pirmais galvenais liels dailes izaicin aizvad

Un Kas Bija Pirms Tiesnešiem | RML S11E01 | Stella Jurgena, Anžella Roze-Jumiķe | 13.09.2025

Play Episode Listen Later Sep 24, 2025 30:14

Atskatījāmies uz tiesnešu laiku un pievērsām uzmanību tam, ka tiesneši bija cilvēki ar savām labām un sliktām īpašībām, kā arī vājībām, bet Dievs viņus izredzēja un pats vadīja, tiem veicot tiesnešu uzdevumus. Īsi pieskārāmies arī garīgās un laicīgās autoritātes nozīmei cilvēku kopienas dzīvē. Ir nepieciešams kāds, kas atgādina par Dieva gribu un Viņa likumu.

ir bija jumi pirms dievs dieva atskat

Vai zini, ko mākslinieks Niklāvs Strunke satika Kapri salā?

Play Episode Listen Later Sep 16, 2025 5:31

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Ceļotājiem pievilcīgajā “atpūtas paradīzē” latviešu modernists Niklāvs Strunke (1894–1966) uzturējās sava pirmā Itālijas brauciena laikā – no 1924. gada vasaras beigām līdz 1925. gada pavasarim. Vidusjūras ieskautajā salā piedzīvots “reālā kubisma” sapnis un sastapti gan Romā iepazītie itāļu futūristi, gan latviešu draugi no Rīgas kreiso intelektuāļu un teātra aprindām, gan Anakapri dzīvojošais zviedru ārsts un rakstnieks Aksels Munte (Axel Munthe, 1857–1949) – tobrīd vēl neuzrakstītā “Stāsta par Sanmikelu” autors. Līdzīgi kā iepriekš Rīgā, Berlīnē vai Itālijas galvaspilsētā Strunkes gaitas Kapri kārtējo reizi krustojās ar avangarda teātra režisori Annu Lāci (1891–1979), kas mākslinieka un viņa dzīvesbiedres Olgas ziņā atstāja savu Marina Grande (Lielās ostas) apkārtnē īrēto mitekli. Asja saulainajā salā, kas kļuva arī par kosmopolītisku sabraukušo radošo personību tikšanās un domu apmaiņas oāzi, bija satikusi ievērojamo ebreju izcelsmes vācu filozofu Valteru Benjaminu (Walter Benjamin, 1892–1940), ar ko Niklāvs iepazinās vēl pirms abu līdzradītās, slavenās esejas “Neapole” (1925) publicēšanas. Porainais Neapoles arhitektūras būvmateriāls, pilsētvides vērojumi un telpiskās sajūtas pamudināja autorus formulēt nebijušu filozofisko jēdzienu “porainība”. Laikmeta avangardisko ideju un estētikas gaisotnē futūrisma ideologs Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti, 1876–1940) savukārt bija pasludinājis Kapri par futūristu salu, izceldams vietējās arhitektūras racionālo struktūru. Salinieku “futūristiskās dzīves” vīziju Marineti aprakstījis utopiskā romāna“Vita futurista di Capri” manuskriptā. Realitātē Strunke gleznainajā futūristu vasaras “rezidencē” atkal personīgi satika Marineti, ar ko bija iepazinies Romā. Latviešu modernists izteicies, ka, studējot klinšainās ainavas un balto celtņu konstruktīvās būvformas, tieši Kapri pirmoreiz aptvēris “reālā kubisma būtību”. Kā primitīvisma cienītāju viņu fascinēja “šīs salas brīnišķā zemnieku celtniecība – savā vienkāršā telpiskās formas apjomā”, iemīlēta gluži kā Vecpiebalgas rijas. Strunkes ainaviskais redzējums tolaik zīmētajos un gleznotajos Kapri skatos, kur nevalda klasiska lineārā, gaisa vai krāsu perspektīva, sasaucās ar starpkaru Eiropas modernistu centieniem piešķirt vizuālajai izteiksmei arhitektoniskas iezīmes. Kopīga valoda atrasta ar Kapri mēru, itāļu rakstnieku, arhitektu, aizrautīgo salas vēstures pētnieku un autentiskuma aizstāvi Edvīnu Čerio (Edwin Cerio, 1875–1960), kura apceres “Architettura minima di Capri” mašīnraksts glabājas mākslinieka dokumentu arhīvā Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Iespējams, šis teksts, kurā Strunke atzīts par Kapri ainavas sapratēju, bijis paredzēts tulkošanai un publicēšanai latviski. Lai uzlabotu veselību, latviešu “itālis” uz Kapri devās pēc Romas ārstu ieteikuma, vienlaikus pēc saviem ieskatiem ārstējās “ar saules un vīna kūri”. Pie Niklāva viesojās draugi un paziņas no Latvijas – literāti, skatuves mākslinieki, Itālijā studējošie latviešu mūziķi. Tūristu un futūristu galamērķī iegriezās rakstnieks Linards Laicens, kopā ar Strunki kājām dodoties garā gājienā pa Neapoles līča un Amalfi piekrasti līdz Pozitāno. Kapri rakstniekam sagādāja vilšanos, jo, viņaprāt, atgādināja “eiropeisku Rīgas jūrmalu”. Strunke kā Kapri iemītnieks ieskicēts operdziedātāja Marisa Vētras atmiņās: “Čau! – Viņš mēdza apsveicināties pēc Kapri salas zvejnieku parauga. Bija dienas, kad čau tika izsviests kā granātas sprādziens un tam sekoja stāsti par zvejniekiem, draugiem, vīnu un nedraugiem – mietpilsoņiem. (..) Bija dienas, kad čau tikai čaukstēja un mazajam māksliniekam pat ar skābo Kapri sarkanvīnu nevarēja izspiest sarunu.” Atgriezies Rīgā, Niklāvs dalījās ar iepatikušos sveicienu “čau” un ieradumiem, kas minēti kādā preses intervijā: “Viesiem jānogaršo arī pēc itāļu receptes pagatavota ārkārtīgi stipra kafeja un jāizpīpo itāļu “zvejnieku pīpe”, kuras tas atvedis līdz vai veselu desmitu.” Itāliskie iespaidi apzīmogo Strunkes populāro fotogrāfisko portretu uz leģendārās Vecrīgas darbnīcas balkona Mārstaļu un Grēcinieku ielas stūrī – bijušās Aleksandra Groseta tipogrāfijas nama augšstāvā. Laikabiedri turpināja viņu salīdzināt ar itāli – impulsīvā rakstura, temperamenta un saziņas dēļ, ko pavadīja itāļu izteicieni, žestikulācija un, protams, neiztrūkstošais “čau”.

rom realit berl capri lai kop amalfi architettura romas pozit bija olga s latvijas iesp edv latvie eiropas kapri latvijas nacion vecr vidusj

Jēkaba Jančevska Pirmo simfoniju gaidot

Atspere

Play Episode Listen Later Sep 13, 2025

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.

god man run bet ir vai tur tas paral kaba jaun liep pirm bija saturna pirmo redz protams latvijas radio lielais gaidot iveta apkalna

Daudzšķautņainība un mītiskais Simurgs festivālā "Survival Kit"

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Sep 3, 2025 16:42

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”. Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats.

dom bet pas ir vai sl berl tad tas alb gaz centr ukrain survival kit kop nevis slavs uzbekist bija festiv nekad kauk ukrainai latviju tatars oad paties savuk daudz baltijas eirop karalis azerbaid polijas aizvad latvijas laikmet

Agija Ozoliņa-Kozlovska: Strādājiet no sirds un sekojiet savam sapnim!

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Aug 8, 2025 20:51

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs. Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Krustpunktā Lielā intervija: Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Daģis

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 4, 2025

Viņa partija pēc vēlētāju atbalsta vēlēšanās ierindojās vien piektajā vietā, taču tieši viņš kļuva par pilsētas mēru, nomainot Latvijā visilgāk pašvaldību vadījušo Andri Rāviņu. Krustpunktā Lielā intervija ar Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Daģi. Pagājušajā pirmdienā Krustpunktā studijā bija jaunievēlētais Līvānu mērs Dāvids Rubens. Bija interesanti runāt ar 24 gadus jaunu cilvēku, kurš spējis ieinteresēt sava novada iedzīvotājus. Vēlēšanās cilvēki viņam deva pārliecinošu mandātu pārmaiņām pašvaldībā. Viņš ir kļuvis par visjaunāko domes vadītāju Latvijā. Līvānos domes vadība nebija mainījusies 23 gadus, bet Jelgavā - 24 gadus. Taču šīs vasaras vēlēšanas arī Jelgavā ir nesušas pārmaiņas. Tur visilgāk pilsētu vadījušo Andri Rāviņu nomainījis Mārtiņš Daģis. Daudziem noteikti, it īpaši ārpus Jelgavas, viņš nav pazīstams, tāpēc esam viņu aicinājuši uz interviju.

tur rubens pag domes latvij bija liel priek intervija jelgavas jelgav daudziem krustpunkt

Krustpunktā Lielā intervija: Jelgavas valstspilsētas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Daģis

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Aug 4, 2025 39:00

tur rubens pag domes latvij bija liel priek intervija jelgavas jelgav daudziem krustpunkt

Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, bija vara. Irenes Valjeho romāns

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Jul 20, 2025 34:20

Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija… Grāmatas "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" autore Irene Valjeho ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece. Antīkās literatūras pētniece un popularizētāja, sarakstījusi vairākus romānus un bērnu grāmatas, ik nedēļu publicē publicistiskas slejas laikrakstos. Darbs "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" tulkots un izdots jau 30 valodās, tagad arī latviski. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, piederēja vara. Tas bija sen. Raidījumu atbalsta:

ant raid vara tas matas bija rozes pasaules laiks irenes

Pauls Daija 19.gs. pirmās puses latviešu literāro kultūru aplūko 10 biogrāfiskas esejās

Sportacentrs.com podkāsts

Play Episode Listen Later Jul 4, 2025 28:10

„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis. Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku. "To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla." "Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs. Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas. Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."

man pl dom ir mani tie pauls kult liter tas taj kri pirm bija latvijas zanders latvie lnb eirop latvijas nacion garl valdem

Kā bija noskriet maratonu krokšos? | Ārpus kadra #178

Play Episode Listen Later Jun 18, 2025 48:06

Svaigākajā podkāsta "Ārpus kadra" epizodē ciemos Rihards Zeilis. Savulaik veidojis podkāstu par NBA, līdz pievērsies izturības sportam. Pirms Rīgas maratona viņam dzimusi traka ideja – noskriet 42 kilometrus un 195 metrus krokšos. Rihards to ne tikai paveica, bet pietuvojās pasaules rekordam, distanci veicot ātrāk par trīs stundām. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens

nba krok tv4 merida ktm bija maratonu kadra akvile

Kāpēc vietām gāž kā ar spaņiem, bet dažām vietām lietus vasarā met līkumu?

Play Episode Listen Later May 27, 2025 25:07

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās. Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

tas ogre lai viet vien kumu liep vair latvij bija latvijas liel latvija tiesa cilv vasar protams izr krievijas ventspils kurzemes vidzemes baltkrievijas ventspil tuvojoties vienai atsauc

Fantasmagorijas jeb maģisko laternu šovi 18. gadsimtā ir arī kino pirmsākumi

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later May 26, 2025 49:47

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas. "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas. Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna." Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

man run 5g bet ir raid kino tie viena tas zin skat kumi literat latvij bija palas latvijas pirms sarun savuk valsts latvijas universit eirop turpinot vispirms vienlaikus

Kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību?

Play Episode Listen Later Apr 28, 2025 40:51

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

dom mums loma glob bija latvijas iesp augst latvie sarun latvijas universit protams saeimas neatkar daugavas tuvojoties filozofijas padomes latvijas neatkar

Aprīlis - laikapstākļu ziņā nešpetns mēnesis

Play Episode Listen Later Apr 1, 2025 23:34

Aprīlis ir laiks, kad arī pacietīgākie un prātīgākie pavasara gaidītāji bieži uzķeras - uznāk siltums, sāk sēt un stādīt, tad seko sniegs un sals, pārdzīvojumi par to, vai sastrādātais neaizies bojā, sargāšana no salnām ar segšanu, dūmošanu un vēl visām metodēm. Aprīli var uzskatīt laikapstākļu ziņā par kontrastiem bagātāko mēnesi. Aprīlī var būt var vasarīgs siltums un pat tveice, var būt arī sniegs un sals, un pat tāds sniegs, ka var mierīgi slēpot. Būtiski, kādā secībā šādi laikapstākļi nāk - ja pusmetrīgam sniegam seko vasarīga tveice, tad viss ir kārtībā. Tāpēc jau aprīlis ir tik ļoti nešpetns, ka tas miksē laikapstākļus dažādā secībā. Šoreiz atskatāmies ekstremālākos laikapstākļu notikumos, ko aprīlis mums nesis. Piemēram, 2001. gadā aprīļa sākumā bija pat līdz 19 grādiem silts, bija arī ļoti sauss un 9. aprīļa "Panorāmā" bija sižets par neparasti agriem un plašiem mežu ugunsgrēkiem, par kuriem ugunsdzēsēji norādīja, ka tie visi ir cilvēku radīti. 2001. gadā pēc gandrīz vasarīga aprīļa sākuma, kad mežu ugunsgrēki jau plosījās kā vasarā - Lieldienās, kas toreiz bija ap 15. aprīli, uznāca viens no lielākajiem sniegputeņiem, kāds aprīlī Latvijā piedzīvots. Vairs nebija jāsatraucas par mežu degšanu, putenis tos apdzēsa un zemi visā Latvijā klāja 10-30 centimetru biezs sniegs. Tad problēmas radās gājputniem, jo tie bija atlidojuši lielā skaitā. Ja vairākas dienas ir desmitiem centimetru biezs sniegs, visi tie putni, kuru ēdienkarte sastāv no kukaiņiem, diemžēl paliek bez piekļuves barībai un sākas bojāeja. Ziņu aģentūras LETA arhīvā no 2001. gada 15. aprīļa ir šādi ziņu virsraksti - Latvijas ceļus tīra ārkārtas režīmā, Autoceļu direkcija aicina autovadītājus atturēties no braukšanas, jo spēcīgie nokrišņi liedz ceļus uzturēt pietiekamā kvalitātē, "Latvenergo" ziņo par simtiem bojājumu elektrolīnijās visā Latvijā. Bija arī viena laba ziņa – Lieldienu sniegs un tā radītais mitrums bijis kā svētība pavasara sējumu platībām, tas veicinās graudu uzdīgšanu un liecina par labu ražu rudenī. Vēl pirms gada, 2000. gadā 17. aprīlī, daudzi jau sāka peldsezonu. Arī Nacionālais vides veselības centrs, kas tolaik bija atbildīgs par ūdens kvalitātes uzraudzību peldvietās, jau 17. aprīlī sāka ņemt ūdens paraugus, jo siltums bija tik noturīgs, ka cilvēki negaidīja vasaru un sāka peldēties, jo vasara burtiski bija sākusies - vairākas dienas temperatūra stabili bija virs 20 grādiem, bet 24. aprīlī Rīgā sasniedza 27,9 grādus. 2000. gadā pēc vasarīga aprīļa un ļoti silta pavasara sekoja vēsa vasara - visi vasaras mēneši bija ar temperatūru zem normas un dati liecina, ka tik vēsa vasara Latvijā kopš tā laika vairs nav atkārtojusies. Savukārt 2013. gadā ziema bija gara, līdz pat marta beigām naktīs vēl bija -20 grādu sals, un ziemas biezākā sniega sega izveidojās 9. aprīlī. Šogad ir grūti iedomāties, ka 2013. gadā vēl aprīļa vidū – 13. datumā, piemēram, Ogres upe bija sasalusi ragā.

tad ogres zi piem panor latvij bija latvijas savuk lieldienu lieldien latvenergo

Izdegšana: ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē