Podcasts about ideja

Postoje startupi koji rastu prema planu i postoje oni koji rastu usprkos svemu. Marijan Žitnik iz Dubrovnika se godinama bavi i ribolovnim charterima i recikliranjem morske plastike u sunčane naočale — istovremeno. Kad je objavio na LinkedInu da ima petsto eura na računu, ali čeka odgovor na narudžbe za više od pet tisuća komada, Netokracija ga je odmah pozvala._______________00:00  Intro — na rubu bankrota i svjetskog uspjeha01:00  Gaming klanovi, ribolov i gomila startupova iza leđa03:00  Napustio siguran posao u Photomathu zbog ribolova05:00  Fishing charter u Dubrovniku — kako je krenulo10:00  Ideja za reciklažu morske plastike11:00  Tri godine gradnje strojeva bez iskustva (dva udara strujom)13:00  Prve naočale od plastike — niko ih nije kupio16:00  Petsto eura na računu i pet tisuća narudžbi 19:00  Tim od penzionera i osoba s invaliditetom27:00  Bootstrapping ili investicija — dilema30:00  QR kodovi i društveno recikliranje34:00  EU kaznila Temu s 200 milijuna eura39:00  Flop: Google Overview i smrt web stranica41:00  Flop: Zuckerbergova jahta i 1.400 otkaza43:00  Top: AI dešifrira tajne vatikanske rukopise45:00  Top: Papa i AI — što kaže nova enciklika48:00  Outro_______________

“Mildas istaba” – dokumentārā spēlfilma, kas tapusi pēc Latvijas pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dienasgrāmatām. Kultūras rondo tiekamies ar režisori Kristīni Želvi un filmas producenti Mildas Palēvičas mazmazmeitu Martu Biti. Kas ir skaistais mākslā? Tas ir viens no jautājumiem, ko aplūko filozofijas nozare estētika, un tas bija filozofes Mildas Palēvičas interešu lauks visa mūža garumā. Ja par viņu zināt maz vai nemaz, jūs neesat vienīgie, jo Mildas Palēvičas vārds un domu bagātība Latvijas vēsturē ilgstoši tikusi klusināta. Palēviča ir pirmā Latvijas filozofijas doktore ar Sorbonnas universitātes grādu, bet starpkaru gados viņas uzstāšanos kā filozofei noraidīja kā pārlieku “vīrietisku”, savukārt padomju Latvijā izstūma kā pārāk “buržuāzisku”. Viņas mūža darbs – grāmata “Estētiskās domas attīstība Latvijā XIX gs. un XX gs. 1. pusē” – iznāca tikai pirms pieciem gadiem kopā ar Palēvičas dienasgrāmatām. Un tagad Mildas Palēvičas neparastās personības stāsts iedzīvināts dokumentārā spēlfilmā “Mildas istaba”. Tās pirmizrāde bija 4. maija Latvijas filmu maratonā. Ideja par filmas veidošanu pieder tieši Martai Bitei, savukārt pateicoties viņas tēva māsai Maijai Garkevičai, 2021. gadā dienasgaismu ieraudzīja Palēvičas dienasgrāmatas un arī darbs “Estētiskās domas attīstība Latvijā”. 

Jedan od najcenjenijih evropskih trenera, László Rátgéber, novi je gost Jao Mile podcast-a. Laslo nam donosi priču o vrhunskom “know-how”-u, radu sa igračima i stvaranju šampionskog mentaliteta.Osvrnuli smo se i na rad njegove čuvene košarkaške akademije. 00:00:00 Uvod00:03:15 Akademija - Kako je sve počelo?00:07:30 Akademija i razvoj košarke00:18:10 Selekcije00:21:50 Ferencvaroš00:28:10 Ideja za nastanak00:43:20 Pristup igračima i igri00:53:20 Skauting služba u akademiji00:57:40 Mađarski timovi01:00:05 Dogovori sa koledžima 01:13:16 Duda Ivković i NS legende01:21:50 Anegdota01:34:00 Kapiten, KGB...Srđan01:40:40 All Star u jednom timu01:58:00 Doping02:01:10 Košarkaški mentori na početku02:10:30 Zašto ženska košarka?02:16:00 Kako vidiš košarku za 15 godina?02:28:50 Šta ti je košarka donela u životu?02:31:10 Savet za mlade02:37:55 Najbolji 5. koje si trenirao?Pratite nas na društvenim mrežama!Instagramhttps://www.instagram.com/jaomile_podcast/Facebook https://www.facebook.com/JAOMILEPODCASTTikTokhttps://www.tiktok.com/@jaomile_podcastTwitter https://twitter.com/mileilicGost: Laslo RatgeberDatum: 15. April  2026. Autor i domaćin: Mile IlićLokacija: Studio Long MileProdukcija: Jao Mile#jaomilepodcast #lasloratgeber #crvenazvezda #kkpartizan #NikolaJovic #nba  #nikolajokic #abaliga #jokic #bogdanovic #euroleague #doncic #nikolatopic #micic

Animirani film Potovanje regratove lučke japonske režiserke Momoko Seto ima zanimivo izhodišče – štiri regratova semena po katastrofi na Zemlji odnese na drug planet, kjer si začnejo iskati novi dom. Film je narejen v posebni tehniki – uporabili so namreč kombinacijo 3D-računalniške animacije, makro fotografijo in posnetke v časovnih presledkih, s katerimi dobimo vtis pospešenega gibanja. Film je nastal v francosko-belgijski koprodukciji (režiserka živi v Franciji) in je med drugimi prejel nagrado Fipresci na festivalu v Cannesu, pa nagrado Paula Grimaulta na slovitem festivalu animiranega filma v Annecyju. Z režiserko se je srečala Tesa Drev. Prevode bere Sanja Rejc. Ton in montaža Liam Samsa.

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā. Reinholda mūžs ildzis 56 gadus. Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks. Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā. Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru. Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem. 1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki. Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā, Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus. Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam. Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku. Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki. 1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs. Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ. 1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā. Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.            Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana. Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas. Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu. Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci. Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse. [1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916 [2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

Zdravo! Ta teden vas opozorimo, da je bolje, da zaupate električarju, kot pa LLM-ju, če pa že, pa uporabljajte Claude, ne ChatGPT-ja. Bo bolje za vas in za varovalke. Če boste imeli problem s ploščicami, ga bo rešil Keramičar Aljo in ne umetna inteligenca. Razmišljamo, da naše civilne inicative nihče ni jemal dovolj resno, zato naredimo plan (avtobus, lokalni odbori, teren, mreža … zato se nam pridružite na Discordu) in v akcijo. Tudi o referendumu za preferenčni glas debatiramo. Ideja se nam zdi dobra. Tudi o knjigi, predvsem o družini širokih nazorov, ki živi ob robu reke, v hiši brez oken, skupaj z mungom, psom, dvema mačkama, dojenčkom in povodnim konjem, ki rad prenoči v spalnici, edino kar jim zares dela sive lase pa so krokodili na koncu vrta! Lekcija epizode: ne se pustit ugriznit. Tudi Marjanu ne. ;)

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone. Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks. 17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai. Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi. Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām. Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu.  Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam. Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga. Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai. Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm. Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās. Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem. Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku. Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš. Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos? Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Vai zini, kā radās ideja par mūziku kabatā — par to pašu pieredzi, ko šodien uztveram kā pašsaprotamu, klausoties mūziku austiņās pa ceļam uz darbu, tīrot māju vai sportojot? Ir 1979. gads un mēs esam Tokijā. Apkārt ir troksnis. Bet tad jūs uzliekat savas svaigi iegādātās, ultramodernās Sony Walkman austiņas, nospiežat kasešu atskaņotāja pogu un iegremdējaties skaņas pasaulē. Trokšņainā Tokija nekur nepazūd. Tā turpina ņirbēt acu priekšā, taču starp jums un apkārtējo pasauli ir izveidojusies neredzama robeža. Skaņas burbulis. Tas ļauj jums gan distancēties no vides, kurā atrodaties, gan pilnībā izbaudīt savu mīļākos skaņdarbus. Šī pieredze kļuva iespējama, pateicoties mazai, pievilcīgai plastmasas kastītei — personīgajam mūzikas atskaņotājam "Walkman", ko japāņu elektronikas ražotājs Sony laida klajā 1979. gada 1. jūlijā. Lai gan dažādas elektronikas ierīces jau kopš sešdesmitajiem gadiem kļuva arvien mazākas un mobilākas (piemēram, televizori virtuvei vai kompakti radio aparāti), mūzikas klausīšanās lielākoties joprojām bija kolektīva pieredze. Neatkarīgi no tā, vai mūzika skanēja viesistabā, darbavietā, koncertā vai diskotēkā, to pārsvarā baudīja kopā ar kādu. "Walkman" tādējādi bija revolūcija. Skaņa, ko var ne tikai paņemt līdzi, bet pilnībā kontrolēt un baudīt lieliskā kompānijā — pašam ar sevi. Nosaukums "Walkman" tulkojumā nozīmē "staigājošs cilvēks". Ražotājs to izvēlējās ne tikai, lai akcentētu jauno tehnoloģiju, bet arī lai nošķirtos no iepriekšējās paaudzes kasešu atskaņotājiem, ko "Sony" dēvēja par "Pressman". Tie bija masīvi, statiski un paredzēti sapulcēm vai žurnālistu ierakstiem. "Walkman" bija kas gluži pretējs — viegls, kompakts un paredzēts ikvienam. Jāatzīst gan, ka ne visi "Sony" pārstāvji sākumā bija droši par nosaukuma izvēli. Viņi baidījās, ka angļu valodas zinātāji to uztvers kā kļūdu, jo pareizā forma būtu "walking man". Tika apsvērts arī nosaukums "Walky", taču beigu beigās diskusijas apstājās pie mums jau zināmā "Walkman". Un, ņemot vērā grandiozo ierīces popularitāti un plašo kopēšanu, kas sekoja, 1986. gadā vārds "Walkman" tika iekļauts arī Oksfordas angļu valodas vārdnīcā.  "Walkman" ražošana bija iespējama, pateicoties tehnoloģiskām inovācijām. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija kompaktkasetes — nelielas plastmasas kasetes ar magnētisko lenti, uz kuras varēja ierakstīt un atskaņot skaņu. Tās 1963. gadā patentēja Nīderlandes uzņēmums "Philips", un to popularitāte pakāpeniski pieauga. Atšķirībā no vinila platēm, kas tika uzskatītas par kvalitatīvākām, bet bija lielākas, kasetes bija mazas un pārnēsājamas.  Savukārt skaņas atskaņošanai "Sony" izstrādāja "Walkman" paredzētas īpaši vieglas metāla austiņas ar oranžiem, poraina materiāla spilventiņiem. To izstrāde bija sākta jau trīs gadus iepriekš. Uzsākot pārdošanu, "Sony" nolēma primāri neieguldīt tradicionālās televīzijas reklāmas kampaņās, bet rīkoties radoši. Pirmā "Walkman" prezentācija žurnālistiem notika nevis preses konferences formā, bet kā neliela performance. Žurnālistus ar autobusu aizveda uz Tokijas Jojogi parku, kur katram iedeva "Walkman" ar kaseti, kurā bija ierakstīts stāsts par jauno produktu. Jauno paaudzi Tokijā ar "Walkman" iepazīstināja "Sony" nolīgti jaunieši — popularizētāji, kuri pastaigājās pa rosīgākajiem rajoniem un aicināja garāmgājējus izmēģināt ierīci. Jau pirmajos mēnešos pārdošanas rezultāti Japānā pārsniedza gaidīto. Drīz mazais personīgais atskaņotājs iekaroja pasauli.  Gadu vēlāk "Walkman" parādījās franču režisora Kloda Pinoto jauniešu romantiskās komēdijas "La Boum" pazīstamajā ainā. Ballītes laikā varonis Matjē uzliek Vikai "Walkman" austiņas, lai viņi romantiski noklausītos lēno dziesmu kopā, kamēr apkārtējie draugi dejo.  Panākumus Rietumos veicināja arī pieaugošā interese par fiziskām aktivitātēm, jo īpaši par skriešanu. Ar "Walkman" pirmo reizi kļuva iespējams darīt to, kas šodien šķiet pilnīgi dabiski — skriet, klausoties mūziku. Šodien "Sony" vairs neražo kasešu atskaņotājus un ideja par mūziku kabatā ir piedzīvojusi nu vairākas transformācijas. No CD un pirmajiem MP3 atskaņotājiem līdz straumēšanas lietotnēm, kas jebkurā laikā un vietā piedāvā tieši to mūziku, ko vēlamies.

Glasbeno-plesni dogodek Meje mojega jezika pomenijo meje mojega sveta jemlje navdih iz Logično-filozofskega traktata avstrijskega filozofa Ludwiga Wittgensteina, pod idejo in koncept se podpisuje koreograf Gregor Luštek. V njej ustvarjalci raziskujejo meje zvoka in svobodo plesa. Ideja in koncept: Gregor Luštek Avtorji in izvajalci: Eduardo Raon Irena Tomažin Zagoričnik Gregor Luštek Kristijan Krajnčan Kristýna Peldová Scenografija: Eduardo Raon Gregor Luštek Asistentka: Leja Jurišić

U novoj epizodi Netokracija Podcasta ugostili smo Emu Menđušić Škugor, odvjetnicu i partner u odvjetničkom društvu DTB. Povod razgovoru bila je njezina kolumna Ogledalce, ogledalce, kaži – kolike su mi šanse u sporu? u kojem analizira projekt Predvidive sudske odluke.Riječ je o inicijativi koja bi građanima trebala unaprijed procijeniti vjerojatnost uspjeha u sudskom postupku. Ideja je jednostavna, ako znate kolike su vam šanse, možda ćete izbjeći nepotrebne troškove i dugotrajne procese, a sudovi će biti rasterećeniji. No postavlja se pitanje može li se složenost pravnog sustava doista svesti na postotak._______________0:00 Može li vam algoritam reći imate li šanse na sudu?0:43 AI ulazi u sudnice – revolucija ili opasan eksperiment?6:20 Postoji li spor koji se stvarno može svesti na postotak?10:02 Kako odvjetnica koristi AI u stvarnim predmetima14:00 Ako AI pogriješi – tko snosi odgovornost?20:30 Hoće li AI promijeniti (ili ugroziti) ulogu odvjetnika?29:30 Otvorene su prijave za novu Inženjerku godineTOP & FLOP35:30 Američka vlada traži podatke od tech divova36:40 16.000 otkaza u Amazonu38:10 Spotify prodaje fizičke knjige40:20 Astronautima dozvoljeni telefoni _______________

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere. Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa" Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā. Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā. Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi. Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. -- Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

V začetku januarja je grafični oblikovalec in vizualni komentator Tomato Košir pozornost domače in svetovne javnosti pritegnil z naslovnico Dnevnikovega Objektiva »Ameriški napad na Venezuelo«. Dosegla je več milijonov ljudi. Tista, s katero je povedal zgodbo o pomoru novinarjev v Gazi se je uvrstila med 10 najboljših leta 2025 po izboru Creative Reviewa. Tomato Košir je za svoje delo prejel več domačih in tujih nagrad, med drugim tudi Veliko Brumnovo nagrado ter Brumnovo nagrado bienala vidnih sporočil in leta 2024 tudi nagrado Prešernovega sklada za vrhunske dosežke na področju grafičnega oblikovanja. Lucidno, pronicljivo in natančno s svojim delom odpira prostor za širši družbeni razmislek in nastavlja ogledalo času, ki ga živimo. Tomato Košir je gost osrednjega Intervjuja na Prvem, v studio ga je povabila Mojca Delač.

Ameriški predsednik Donald Trump je v najnovejšem pogovoru z novinarji vnovič razburil s svojimi izjavami. Medtem ko venezuelski predsednik Nicolas Maduro v New Yorku čaka na današnji začetek sojenja, v katerem ga ameriški tožilci obtožujejo prekupčevanja z drogo in terorizma, je Trump začasni predsednici Delcy Rodriguez, zagrozil s še hujšimi posledicami, če se ne bo uklonila ameriškim zahtevam. Z napadom je zagrozil še Kolumbiji in Mehiki, Kuba pa se bo po njegovem uklonila brez posredovanja. Trump je omenil tudi Grenlandijo, češ da jo resnično potrebuje za obrambo. Poklicali smo predstojnika obramboslovnega raziskovalnega centra na Fakulteti za družbene vede Iztoka Prezlja. Z njim se je pogovarjala Rajka Pervanje.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone Daudzas mūsdienu inovācijas nav cilvēku izgudrotas, bet gan aizgūtas no dabas. To sauc par biomīmikriju, proti, pieeju, kurā dizains mācās no dzīvās dabas. Tā ir vesela zinātņu nozare, kas pēta dabas procesus un struktūras un imitē tās, lai rastu ilgtspējīgus risinājumus cilvēku problēmām. Biomīmikrijas nosaukums cēlies no grieķu vārdiem "bios" — dzīve, un "mimesis" — atdarināšana. Taču tas nav vienkāršs mēģinājums kopēt redzamo. Svarīga ir vērošana ar izpratni — kā daba risina problēmas, kā tā veido efektīvas, ilgtspējīgas struktūras un sistēmas, un kā mēs varam šos principus pielietot, piemēram, dizainā. Miljoniem gadu ilga evolūcija ir bijis milzīgs dabas eksperiments — katra forma, virsma vai kustība ir attīstījusies laika gaitā, apkārtējās vides pārbaudīta un visbeidzot spējusi pielāgoties konkrētās vides izaicinājumiem. Ja aplūkojam dabas risinājumus, tad redzam, ka tie ir ne tikai skaisti, bet arī efektīvi, resursu taupīgi un harmoniski. Tas ir lielisks iedvesmas avots, kurā smeļas dizaineri, arhitekti, zinātnieki un citi radošo profesiju pārstāvji. Viens no galvenajiem dabā aizgūtajiem vizuālajiem principiem, kas tiek plaši izmantots dažādās mākslās, piemēram, arhitektūrā, produktu dizainā, grafikas dizainā, fotogrāfijas kompozīcijā un citur, ir zelta griezums. Tas ir klātesošs daudzu augu formās, piemēram, veidā kā saulespuķes sēklas ir izkārtojušās ziedā. Arī dzīvnieku formās varam atrast zelta griezumu, piemēram, gliemeža čaulā, kas, laikam ritot, iekļaujas zelta griezuma spirālē. 13. gadsimtā filozofs Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) formulēja vienu no galvenajiem estētikas principiem — cilvēka jūtām patīkami tie objekti, kuriem ir pareizas proporcijas. Viņš atsaucās uz tiešo saistību starp skaistumu un matemātiku, ko var izmērīt un atrast dabā, proti, zelta griezumu. Dizains, kas izmanto biomīmikriju tiecas izmantot ne tikai dabā sastopamos estētiskos principus, bet arī funkcionalitāti. Populāra un iedvesmojoša ir Velcro aizdares ideja, kas radās, kad Šveices inženieris Džordžs de Mestrāls (George de Mestral) pamanīja, kā dadžu sēklas ieķeras viņa suņa spalvā. Tuvāk aplūkojot, mikroskopā viņš ieraudzīja sīkus āķīšus un cilpiņas. Tālāk viņš šo novēroto dabas mehānismu pārvērta produktā, kas kļuvis par plaši lietotu universālu aizdares tehnisko risinājumu. Dizaina radīšanas procesā svarīga ir spēja vērtējoši uzlūkot vidi un parādības sev visapkārt, saglabāt atvērtību dabas potenciālam. Par piemēru varam ņemt pirmos ķīniešu lietussargus, ko apmēram 3. gadsimtā izgudroja kāds ķīnietis vārdā Lu Bans (Lu Ban). Ideja par lietussargu radās, kad viņš ieraudzīja bērnus, kuri izmanto lotosa lapas, lai pasargātu sevi no lietus. Viņš spēja saredzēt lapas potenciālu un atdarināt tās struktūru, elastību un efektivitāti savā risinājumā. Tā tika radīti pirmie ķīniešu lietussargi, kas bija darināti no zīda. Plaši no dabas aizgūti risinājumi tiek pielietoti mašīnbūvē un dažādos inženiertehniskajos risinājumos. Gan tur, kur nepieciešams saglabāt augstu aerodinamiku, gan arī atjautīgi risinot citas blakusproblēmas. Piemēram, tā var raksturot Japānas ātrvilciena inženieru pūliņus ar problēmu, kas nebija saistīta ar aerodinamisko pretestības spēku, braucot pa atklātu dzelzceļa līniju, bet gan skaņas sprādzienu, kas veidojas, kad vilciens lielā ātrumā izbrauc no tuneļa un tā strupais purngals tunelī saspiesto gaisu lielā ātrumā izgrūž ārā no tuneļa. Lai risinātu šo problēmu, inženieri atjautīgi izdomāja pārveidot vilciena purngalu zivju dzenīša knābja formā, kas daudz labāk šķeļ gaisu savā priekšā. Šie piemēri ir tikai daži, kas rāda biomīmikrijas būtību — meklēt gudrību dabā sastopamajā formā un funkcijā. Daba nekad nerisina problēmas ar lieku spēku vai resursu tērēšanu. Tāpēc daudzi dizaineri ideju ģenerēšanas procesā arvien biežāk sev uzdod jautājumu: kā to darītu daba?

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē? Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli. Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā? Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes. Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs? Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē. Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu? Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis. Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu? Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas. Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.) Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus! Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē. Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā? Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram, Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu. Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku.  Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā. (..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis. Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties.  Vairāk – audioierakstā.  

Rade Zagorac bivsi kapiten Partizana i mladi preduzetnik novi je dost Jao Mile podcast-a.00:00:00 Uvod00:02:01 Ideja za biznis00:14:22 Evroliga00:20:20 NBA Evropa00:21:41 Odrastanje00:23:51 Maštanja i uzori00:28:15 Mega00:36:31 Saradnja sa Milojevićem00:55:13 Memfis01:15:31 Unija igrača01:28:11 Sevilja01:29:15 Problemi sa leđima01:53:09 Partizan02:19:15 Basket 3x302:22:04 Najteži protivnik02:32:43 Šta posle košarke?02:37:04 Savet za mlade02:38:21 Petorka saigračaUZIVAJTE U RAZGOVORU!Thumbnail designer:https://instagram.com/design33_mk?igshid=MzRlODBiNWFlZA==Pratite nas na društvenim mrežama!Instagramhttps://www.instagram.com/jaomile_podcast/Facebook https://www.facebook.com/JAOMILEPODCASTTikTokhttps://www.tiktok.com/@jaomile_podcastTwitter https://twitter.com/mileilicGost: Rade ZagoracDatum: 26.11. 2025. Autor i domaćin: Mile IlićLokacija: Studio Long MileProdukcija: Jao Mile#jaomilepodcast #radezagorac #crvenazvezda #kkpartizan #NikolaJovic #nba  #nikolajokic #abaliga #jokic #bogdanovic #euroleague #doncic #nikolatopic #micic

13. novembrī Mūzikas namā "Daile" pirmoreiz tika parādīta koncertizrāde “Disko roze”, kas veltīta komponistam un trompetistam Gunāram Rozenbergam. “Oriģināls un izteikti individuāls skanējums iezīmējas katrā Rozenberga kompozīcijā un aranžējumā. Šajā koncertizrādē katrs skaņdarbs ir kā stāsts, kas raksturo šī izcilā trompetista, komponista un aranžētāja spilgto personību visā tās būtībā,” stāsta Dailes Big Band mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags. Ar koncertizrādes  idejas autoru, aktieri Andri Keišu runājam par dzīves apliecinājumu, ceļojumu laikā un Gunāra Rozenberga personības atklāsmi mūzikā. Arī aktrise Agnese Budovska atzīst, ka Gunāra Rozenberga mūzikā ir raksturs, kas lien ārā kā īlens no maisa. Uzzinām, cik būtisku lomu spēlē Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, bet Kārlis Vanags ieskicē Rozenberga rokrakstu un personību dažādos laika posmos, akcentējot,ka Gunārs rakstīja gana vienkārši, bet labskanīgi.  Andris Keišs: Kompozīcija “Disko roze” bija iedvesma šai programmai, jo parasti es šo Rozenberga skaņdarbu klausījos, kad biju filmēšanas laukumos ārpus Latvijas. Parasti ir tā - aizbrauc, neesi gulējis, nofilmē un tad naktī brauc uz lidostu, lai lidotu uz mēģinājumu Rīgā. Tās lidostas stundas vienmēr bija drausmīga pārguruma un sanīkuma stundas. Man atlika tikai uzlikt “Disko rozi”, un tā trompete, tā dziedāšana, tā trompetes dzīves svinēšana manī uzreiz pamodināja laimes sajūtu. Likās, ka vajag to laimes sajūtu izcelt, izakcentēt, īpaši disko mūzikā, jo disko ir tik bezrūpīgs, tik skaists, visi tie soļi - it kā vienkārši, bet kaut kas tur ir tik smeldzīgi skaists. Arī kino - brīnišķīgā filma “Sestdienas vakara drudzis”, kur Džons Travolta dejo - skaties, atpūties un priecājies, bet tam visam klāt ir maiga smeldzes nots. Ideja sākotnēji bija, ka programma varētu būt biogrāfiska, bet biogrāfija ir tik subjektīva lieta - katrs cilvēku redz no dažādiem rakursiem. Piemēram, es savu tēvu redzēju kā nelaimīgu un skumju cilvēku, bet pārējiem viņš bija jautrības iemiesojums un sabiedrības dvēsele. Mēs nezinām, kāds Gunārs bija. Tas īstais Gunārs ir viņa mūzika, tāpēc lai tā te ir. Piemēram, “Krēslas dziesmiņa”, ko komponējis Rozenbergs un ierakstā izpilda Viktors Lapčenoks - vienkārši satriecoši izpilda. Tā kaut kā nav iegājusi tautā, bet mēs to tagad dziedāsim, un varbūt vismaz cilvēki uzzinās, ka Gunāram ir ne tikai brīnišķīgas aranžijas un džeza kompozīcijas, bet arī dziesmas. Vai mūzika arī virza izrādes dramaturģisko darbību? Andris Keišs: Es vienmēr mulstu. Uz Mūzikas nama “Daile” skatuves esmu bijis četras reizes, un vienu varētu nosaukt par izrādi -  manas 50 gadu dzimšanas dienas izrādi “Starpbrīdis”. “Suni ārā nedzenama nakts”, “Vīrieši labākajos gados” un tagad “Disko roze” - es nezinu, vai tā ir izrāde. Tas ir koncerts, tā ir kopā būšana. Protams, pirmkārt un galvenokārt, pamatā ir mūzika. Kad sākām strādāt pie “Disko rozes”, likās, ka būs daudz vairāk teksta, bet tas teksts izrādījās tik bezspēcīgs mūzikas priekšā, ka tas arvien vairāk atkrita un atkrita, un ir tikai mūzika pāri visam. Saistībā ar filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” uzzināju, ka mācījāties spēlēt basketbolu. Šai izrādei topot, nācās iemācīties kādu jaunu disko kustību? Agnese Budovska: Liene pie mūsu kustībām strādā ļoti. Man liekas, viņa pie visa strādā daudz atbildīgāk nekā es (smejas) - iedziļinās katrā kustībā, norādot uz asumu un specifiku, kāda ir tam laikam. Šis tas bija jāpamācās, bet šis tas laikam bija kaut kur paslēpts vai noglabāts no hiphopa laikiem. Man liekas, mūzika pati aicina dejot konkrētā veidā. Tai ir savs raksturs, un tas lien laukā kā īlens no maisa. To nevar noslēpt. Vai līdzšinējā pieredze, piedaloties filmās par padomju laikiem, vai tie būtu “Padomju džinsi” vai kas cits - ir daudz kas spēlēts līdz pat 70. gadiem - tas palīdz arī topot šai koncertizrādei? Agnese Budovska: Nē, jo mēs īstenībā, cik vien varam, cenšamies no tā aizbēgt. Gunāram Rozenbergam dzīvesstāsts bija tāds, ka viņš, tāpat kā Stabulnieks, varēja pat iegūt starptautiskus apbalvojumus, bet pats tos nekad nesaņēma, jo vienkārši netika pāri robežai. Tas, ko mēs šeit darām, ir pieminam un godinām to ārkārtīgi skaisto bagāžu, ko Gunārs Rozenbergs ir atstājis. Tā ir pasaules klases džeza mūzika, un ir liels gods un prieks, ka mums ir bijis tāds mūziķis, un ir superīgi, ka mēs varam izpildīt viņa dziesmas un skaņdarbus arī šeit.  

Eno ključnih prizadevanj sodobne znanosti in industrije je, kako raznovrstne procese s katerimi pridobivamo zdravila, razne materiale in spojine potrebne v mnogih panogah, pohitriti, pri tem porabiti čim manj energije, ustvariti čim manj odpadkov in navsezadnje te procese tudi poceniti.Ideja, da manjše pomeni učinkovitejše, je v računalniški tehnologiji povzročila pravo revolucijo. In tudi na področju kemijske sinteze se v zadnjih desetletjih oziramo k sintezi spojin na mikro ravni, kjer procesi potekajo v tako imenovanih mikroreaktorjih. A kaj se pravzaprav dogaja v svetu kemijskih reakcij, ko te namesto v velikih reaktorjih, izvajamo v mikroreaktorjih? Zakaj so reakcije hitrejše in porabijo manj energije? In kako lahko to izrabimo za nova znanstvena spoznanja?Tem vprašanjem se med drugim posvečata prof. dr. Polona Žnidaršič Plazl, in prof. dr. Igor Plazl, ki delujeta na Fakulteti za kemijo in kemijsko tehnologijo Univerze v Ljubljani. Poleg zanimanja za katalizatorje in biokatalizatorje, raziskovanja mehanizmov reakcij, sta zaslužna tudi za uveljavitev mikroreaktorskih tehnologij in povezovanja področja z biotehnologijo.9. novembra bosta prejela Zoisovo nagrado za vrhunske dosežke na področju kemijskega in biokemijskega mikroprocesnega inženirstva. Foto: Igor Plazl, Polona Žnidaršič Plazl (Matjaž Tavčar)

“Ideja ni dovolj. V kapitalizmu šteje le, če imaš stranko,” je na Bootcampu za mlade povedal Franci Zidar, soustanovitelj podjetja Bird Buddy, ki ponuja pametne ptičje hišice. Zidar pojasnjuje, da so “ptički influencerji” postali pomemben del prepoznavnosti znamke. Kljub agresivnemu kitajskemu kopiranju in nizkocenovnim posnemovalcem Bird Buddy ohranja konkurenčno prednost – zahvaljujoč močni blagovni znamki, kakovostni uporabniški izkušnji in uspešnemu naročniškemu modelu. Zidar v pogovoru razkrije: - zakaj je pomembno, da imaš dokaz povpraševanja in ne le ideje, - kako deluje Kickstarter kot test trga in ne investicija, - zakaj AI vidi kot največjo revolucijo našega časa, - in kdaj mora ustanovitelj znati predati podjetje naprej. *Na Bootcampu za mlade mladim predstavimo različne možnosti upravljanja in služenja denarja. Investicijske poti dopolnimo tudi z zgodbami podjetnikov. ____________________________ Money-How Premium: https://money-how.si/narocnine/ vključuje: - Modri AI - Finančni asistent, ki pomaga pri raznih finančnih dilemah https://money-how.si/modri-ai/ - Taxistent - Davčni asistent, ki pomaga pri oddaji davčne napovedi https://money-how.si/taxistent/ - poglobljene članke. ____________________________ Investicijski bootcamp za mlade: Darilo z dodano vrednostjo Na finančnem bootcampu bodo mladi spoznali moč obrestno-obrestnega računa, ki daje pospešek našemu denarju, še zlati v rani mladosti. Spoznali bodo tudi, kako odpreti trgovalni račun, kako sestaviti portfelj investicij, ki bo služil kot temelj na poti finančne svobode. V nekaj urah bodo dobili znanje brez primesi prikritega oglaševanja. Termin: 28. oktober 2025 med 10.00 in 15.00 Info: www.money-how.si/dogodki ____________________________ Bootcamp v živo: Investiranje – kako sploh začeti (omejeno število) Že dolgo razmišljaš o vlaganju in ne veš, kje in kako začeti? Nimaš energije, da bi raziskoval vse podrobnosti. Skrbijo te davki? Ne veš, kako investiranje vpliva na socialne transferje, kot so otroški dodatki? Presekaj in se nam pridruži v živo, kjer bomo skupaj naredili prvi korak v svet investiranja! Termin: 27. november 2025 med 17.00 in 20.30 Info: www.money-how.si/dogodki ______________________ Finančna delavnica je lahko čudovito darilo. Več preveri https://money-how.si/blog/ ______________________ (delavnica) Investiranje v delnice: Kaj moram vedeti, ko se odločam za investiranje v delnice Prijava: https://money-how.si/izobrazevanja ______________________ (delavnica) Investiranje za začetnike. Praktično o osnovah investiranja. Prijava: https://money-how.si/izobrazevanja __________________________________ DISCORD skupnost: V finančnih zagatah nismo sami, pridružite se nam na Discord Money-How / discord ______________________________ Več o Money-How na https://money-how.si/

Računamo na ameriškega predsednika Donalda Trumpa, da s pritiskom na Rusijo ustavi vojno, je po včerajšnjem obisku v Beli hiši dejal ukrajinski predsednik Volodimir Zelenski. Ameriškega kolega je skušal prepričati o dobavi raket dolgega dosega tomahawk, ki bi jih Ukrajina zamenjala za svoje brezpilotnike. Tomahawkov se Rusija boji, meni Zelenski, Trump pa trdi, da bi njihova dobava utegnila močno zaostriti konflikt. Ostali poudarki oddaje: Hamas predal truplo še enega izraelskega talca. O svoji razorožitvi pa se ne želi izreči. Ideja uvedbe obveznega naborništva deli nemške vladne stranke. Slovenska namiznoteniška reprezentanca v boj za zgodovinsko uvrstitev v evropski finale.

Danska, ki predseduje Svetu Evropske unije, je v zadnjih mesecih na skupno mizo prinesla zakon, ki bi veljal v državah članicah Evropske unije, poimenovan Chat Control. Gre za nadzor zasebnega klepeta, ki med uporabniki poteka prek različnih aplikacij (WhatsApp, Signal, Messenger …), tudi tistih, ki danes veljajo kot šifrirane, torej zaklenjene. Zagovorniki zakona pravijo, da bi z zakonsko podlago in stalnim vpogledom v vse vrste komunikacije med državljani Evropske unije lažje našli in ujeli kriminalce in teroriste, nasprotniki, med njimi tudi celotna strokovna javnost, pravi, da je zakon zelo slaba ideja brez pravih argumentov.Slovenija je proti zakonu in se pridružuje Avstriji, Slovaški, Češki, Poljski, Nemčiji, Nizozemski, Finski in Estoniji. Neodločene so Belgija, Italija, Romunija, Grčija in Latvija. Chat Control podpirajo Irska, Portugalska, Španija, Francija, Hrvaška, Madžarska, Bolgarija, Danska, Švedska in Litva. Glasovanje v Svetu Evropske unije je z oktobra prestavljeno na december.Na pomembnost varnosti in zasebnosti na spletu, ki je v Evropi pogosto zgled drugim državam in ga zato moramo ščititi, opozarja vodja SiCerta Gorazd Božič. V epizodi sodelujejo tudi ameriški tehnološki novinarji: Dan Moren (Six Colors), Jacob Kastrenakes (The Verge) in John Siracusa (ATP.fm). Zapiski: Odbit Discord Oglasite se lahko na odbita@rtvslo.si Poglavja: 00:00:57 Uvod v Chat control 00:02:12 Gorazd: zgodba se ponavlja 00:07:56 Odločitev Slovenije 00:08:26 Podporniki, nasprotniki in ponovno glasovnaje o Chat Control 00:12:33 Dan Moren: osnove šifriranja 00:18:47 Jake Kastrenakes: tudi tehnološki velikani so proti 00:23:47 John Siracusa: zakaj tak razkorak med politiko in stroko 00:28:00 Kaj pa če nič ne skrivam? 00:31:33 Kaj se bo zgodilo na naslednjem glasovanju?

Šogad "Labo darbu nedēļai" pieteikti 170 plānotie darbi, bet pabeigti jau 20 no tiem. Kā labus darbus darīt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par labiem darbiem sarunājamies ar "Palīdzēsim.lv" vadītāju un dibinātāju Ilzi Skuju, pedagoģi Kadriju Beiroti un Valsts izglītības attīstības aģentūras Plašākas izglītības pieredzes departamenta Karjeras attīstības atbalsta nodaļas vecāko eksperti Ingu Krišāni. No 6. līdz 12. oktobrim visā Latvijā jau 17. reizi norisinās "Labo darbu nedēļa" – ikvienam ir iespēja paveikt labu darbu cilvēkiem, dzīvniekiem, dabai vai savai kopienai.  Pērn akcijā piedalījās vairāk nekā 15 000 cilvēku, kopā paveicot gandrīz 400 labo darbu. "Ideja radās, jo gribējās, lai vairāk cilvēki varbūt iedomājas par labiem darbiem, par brīvprātīgo darbu, ko nozīmē ne tikai ņemt, bet arī dot sabiedrībai kopumā un vairot sabiedrības labumu, ne tikai pašlabumu," bilst Ilze Skuja. Kadrija Beirote dalās pieredzē, kā skolēnus rosināt iesaistīt veikt labus darbus, kā mudināt ne tikai akcijas laikā, bet arī ikdienā veikt labus darbus. Dažādas idejas piedāvā arī paši skolēni. "Īstenībā sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu labu darbu, ja viņu uzrunātu," vērtē Kadrija Beirote. "Bet visa organizācija... (..) patiesībā ļoti daudzi ir, kuri labprāt atbalstītu. Piemēram, ir mājražotāji, kuri labprāt savu zeķīti vai cimdiņus nosūtītu pansionātam, bet viņam varbūt liekas - ko es tur vienu cimdu pāri, kāda jēga. Bet tad viņš ierauga kādu akciju vai mūsu, piemēram, uzrunu, ka mana klase izdomājusi to un to, ja jūs gribat, varat atbalstīt. Vienā gadā bija tik aizkustinoši, ka sveši cilvēki atsūta ar paciņu piegādātājiem zeķes un cimdus, jo mēs ar bērniem braucām ar koncertu uz pansionātu. (..) Man liekas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu, bet bieži vien - ai, ko es tāds, man nekā tāda nav. Bet kad ir kāds, kurš pasaka - darām, mēs izdarīsim, mēs aizvedīsim, bērniem ir ideja, tad sarodas aizvien vairāk cilvēku, kuri labprāt [iesaistās], bet viņam liekas ir pārāk maziņš, jo tas pienesums būtu par mazu, lai viņš pats vestu uz pansionātu vai bērnunamu."  

Nenavaden potopis, ki razkriva, da je oddaljene dežele južne Azije od indijskega Radžastana do indonezijskega Balija mogoče spoznavati tudi s pomočjo brskanja po tamkajšnjih knjigarnah in bukvarnahPred nedavnim je pri založbi UMco izšla knjiga Besedi na sledi : lovljenje knjig v Južni Aziji. Gre za intriganten potopis, v katerem naš priznani pisatelj in knjižni urednik Andrej Blatnik razkriva, kako je oddaljene dežele južne Azije mogoče spoznavati tudi s pomočjo brskanja po tamkajšnjih knjigarnah in bukvarnah. Ideja se vsaj na prvi pogled lahko zdi nekako kontraintuitivna – kaj ni vendar želja po tem, da bi na lastne oči videli naravna čudesa in kulturno-zgodovinske znamenitosti, tisti ključni dejavnik, zaradi katerega nas srbijo pete?Še zdaleč ne! Razlogov, zakaj se podati na pot, je slej ko prej toliko, kolikor je popotnic in popotnikov. In kot v Besedi na sledi nekje zapiše Blatnik, pravzaprav ne manjka vandrovcev, ki potujejo prav zaradi knjig, zaradi literature. Vse lepo in prav; ni si namreč težko predstavljati, da bi se kak popotnik, kaka popotnica rada odpravila po stopinjah svojih najljubših avtorjev in avtoric. Ampak rdeča nit Blatnikovih potovanj, o katerih piše v Besedi na sledi, niso književniki – temveč obiskovanje knjigarn, antikvariatov in bukvarn v širokem loku od indijskega Radžastana do indonezijskega Balija. Ker nas je zanimalo, kakšne perspektive se popotniku odprejo na tako zastavljeni poti, smo Andreja Blatnika povabili pred mikrofon tokratnega Sobotnega branja. Foto: Goran Dekleva

Piše Ana Geršak, bere Maja Moll. Balada o trobenti in oblaku sodi med klasike slovenske književnosti 20. stoletja, k priljubljenosti tega zvrstno izmuzljivega teksta pa je veliko prispevala tudi filmska priredba Franceta Štiglica iz leta 1961. Novelo oziroma povest oziroma kratki roman je Kosmač v več delih prvič objavil v reviji Naša Sodobnost v letih 1956 in 1957; kot beremo v izčrpni spremni besedi Andraža Gombača pa je v knjižni obliki izšla šele tri leta po filmski priredbi in še to v skrajšani obliki. Kot vsaka dobra klasika je tudi Balada bila in gotovo še bo deležna številnih in raznovrstnih literarnih interpretacij, zato se bom pomudila le pri tisti, ki nagovarja trenutno znova aktualno dilemo avtorskega družbenega angažmaja. Tokratna izdaja je ponatis prvotne revijalne objave, ki je vsebovala več pasaž, namenjenih razgrinjanju pisateljskih notranjih konfliktov. Oziroma natančneje: konfliktov med literarno fikcijo in resničnostjo, zapisanih v času, ki je od pisatelja terjal predvsem družbeni angažma v načinu upodabljanja prizorov iz obdobja fašistične in nacistične okupacije med drugo svetovno vojno. Kot bi lik pisatelja utelešal diskrepanco med socrealistično usmerjeno vizijo literature in dejansko vojno izkušnjo. Balada o trobenti in oblaku povezuje vzporedni zgodbi o junaškem Temnikarju in strahopetnem Črnilogarju. Povzetek zveni kot zasnova pravljice pa tudi sicer ima zgodba nemalo pravljičnih elementov, recimo kontrastiranje likov, ki se, takole na hitro, delijo na etično dobre in slabe. Ideja dvojnosti je ostala zapisana tudi v naslovu, ki ga je avtor na kratko razložil z besedami, da trobenta predstavlja smrt, oblak pa življenje. Še pomenljivejši je bil prvotni podnaslov: »Osnutek za dvoje novel, ki sta ostali osnutek.« Svetova, prepletena v duhu maksime, ki pravi, da je življenje bolj neverjetno od domišljije, povezuje lik pisatelja Petra Majcna. Ta se zateče na dolenjsko podeželje, da bi v miru napisal zgodbo, ki ga preganja že dlje časa, o Temnikarju in njegovi družini. Zgodba še ni napisana in do konca pripovedi niti ne bo: razraščala se bo zgolj v Majcnovi domišljiji, njen zaplet pa bo usodno posegel v življenje Črnilogarjeve družine, s čimer se bo izpolnilo Majcnovo nekoliko samovšečno zatrjevanje, da je Temnikar »resničen«. Kolikor bolj se bo lik pisatelja prepuščal lastnim vizijam, bolj bo bežal od znamenj, ki nakazujejo na »resnično« tragedijo svojih gostiteljev. Balada o trobenti in oblaku je pripoved o nezmožnosti ubesedovanja resničnosti v času, ko je resničnost nasilja že davno presegla domišljijo. Peter Majcen, Kosmačev alter ego, ki že z imenom namiguje na lastno neznatnost, morda celo povprečnost, zasleduje za tisti čas tipično herojsko in skoraj pravljično zgodbo o pogumnem kmetu in njegovi nič manj pogumni ženi, ki v dobro kolektiva, družbe, nacije žrtvujeta sebe in svojo družino. Majcnova naracija preigrava klišeje povojne proze, domnevne šibkosti, ki naj bi jih imela Temnikarja, pa so bolj kot ne literarnega značaja in namenjene temu, da junaka približajo sleherniku, zaradi česar je njuna žrtev le še bolj herojska. A v Majcnovo pripoved ves čas vdira resnično življenje v podobi posameznikov, ki so tragedijo, sumljivo podobno Temnikarjevi, doživeli na lastni koži in ki jo želijo na vsak način deliti s pisateljem. Ta se jih panično otepa, kot bi intuitivno zaznal nevarnost, ki jo njegovi popolno zasnovani narativi predstavlja nepopolna dejanskost. Nasprotje Temnikarju tako uteleša lik, ki je daleč od tedanje predstave junaškega. Črnilogar je opisan kot izdajalec, kot posameznik šibke volje, ki za svojo strahopetnost krivi gospodovalno ženo. Pripovedni liniji sta v uravnoteženem kontrastu, tako kot liki, pri katerih je hitro prepoznavno kdo sodi na katero stran. Majcen namreč že od samega začetka v Črnilogarju prepoznava nekaj, kar ga odbija, in čeprav se zdi, da bi se morala perspektiva v nekem trenutku zasukati, se to ne zgodi. Tudi v tej dosledno izpeljani naravnanosti likov je nekaj pravljičnega. Balada o trobenti in oblaku je danes, v času tolikerih svetovnih konfliktov, relevantna ravno zaradi dileme angažmaja, ki jo lik Petra Majcna ubeseduje v Kosmačevem imenu: v svojem prizadevanju, da bi upodobil idejo nekega junaštva, je taisto idejo upodobil tako, da jo je preslikal v negativ. Že res, da je junak zgodbe Temnikar, a Balada je zgodba o Črnilogarju, sodobna parabola o tem, da bo posameznika vedno dohitela teža njegovih dejanj.

18. jūlijā Jūrmalas festivālā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu uzstāsies akordeoniste Ksenija Sidorova. Programmā izskanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, Otorīni Respīgi "Romas strūklakas", kā arī bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas Akordeona koncerta pirmatskaņojums Latvijā. Koncerts akordeonam un orķestrim, kas veltīts Ksenijai Sidorovai, pirmatskaņojumu piedzīvoja 2025. gada maijā Štutgartes Liederhalle ar Štutgartes Filharmonijas orķestri un diriģentu Mihalu Nesteroviču, jūnijā tas izskanēja arī Sofijas filharmoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Sarunā ar komponisti Dobrinku Tabakovu uzzinām, ka akordeonam viņa rakstījusi visu mūžu, bet šis ir pirmais akordeona skaņdarbs viņas daiļradē. Komponiste atzīst, ka akordeona mehāniskajā dabā viņa atrod arī cilvēcisko, jo instruments skan tā, it kā elpotu. Vai Koncerta izstrādes procesā atklājāt ko tādu par akordeonu, ko iepriekš nezinājāt? Varbūt nebijāt iedomājusies, ka uz akordeona var nospēlēt konkrētu paņēmienu, ka tam ir kāda noteikta īpatnība… Vai varat pastāstīt par saviem iespaidiem, šo Koncertu komponējot? Akordeons ir ļoti daudzpusīgs, un es vēl joprojām to apgūstu. Šī Koncerta radīšana bija kā atvērtas durvis, un jūtu, ka tas ir atvēris vēl vairāk durvju. Akordeons ir arī ļoti sarežģīts instruments – kā pārnēsājamas ērģeles ar visiem reģistriem, krāsām un iespējām. Es arī nezināju, ka akordeona dažādiem reģistriem katram ir savas īpatnības, kas atšķiras dažādiem instrumenta modeļiem. Piemēram, ja gribat veikt nelielu glissando, tas uz viena instrumenta var būt daudz vienkāršāk nekā uz cita. Ja vēlaties radīt darbu, ko varētu spēlēt visi akordeonisti, neatkarīgi no viņu instrumenta modeļa, jums jāņem vērā šīs īpatnības. Ievēroju, ka runājot jūs veicāt kustību ar roku tā, it kā spēlētu akordeonu – vai pati šo instrumentu arī izmēģinājāt? Man ir draugs Londonā, kuram ir akordeons, un tas ir tik smags! Vairāk kā 20 kilogramu. Ksenija man teica, ka viņai vienmēr ir jāceļo ar šo instrumentu, līdz ar to viņai ir jābūt labā fiziskā sagatavotībā. Es savā Koncertā iekļāvu ļoti daudz “bellow shakes” jeb plēšu kustināšanu, kad rokas kustas ļoti ātri un plēšu vidus vibrē. Būtībā šis paņēmiens ir kā treniņš sporta zālē, un viņai bija jāsagatavojas, lai izturētu šo tehnisko darbu. Jā, tas tiešām ir sarežģīts instruments. Šo Koncertu radījāt īpaši Ksenija Sidorovai. Cik daudz sadarbojāties ar viņu vai citiem akordeonistiem šī darba tapšanas laikā? Vai “dzirdējāt” šo instrumentu savā prātā? Kāds bija process? Jā, tas pārsvarā bija instruments pats par sevi, kā arī iztēlojoties Kseniju uz skatuves. Arī tāpēc, ka viņa ir trīs bērnu mamma, vienmēr ceļā… Viņai ir tik daudz darāmā. Mūsu sadarbība lielākoties notika pēc tam, kad Koncerts jau bija uzrakstīts. Tad viņai bija materiāls, un viņa ieteica dažas izmaiņas – piemēram, šī frāze labāk skanētu citā reģistrā uz viņas instrumenta, vai šī krāsa būtu labs papildinājums. Tātad bija daži viņas ierosinājumi, bet tikai pēc tam, kad darbs jau bija sarakstīts. Pirms tam pārsvarā bija vienkārši viņas klausīšanās. Es Kseniju pazīstu jau 15 gadus, tāpēc zinu viņas skanējumu, viņas klātbūtni uz skatuves. Un vispār, tas ir brīnišķīgi – vienkārši ienirt akordeona pasaulē, atklāt tādus darbus kā Berio "Sekvenci" akordeonam un visu pārējo, pilnībā iegremdēties šajā mūzikā, un tad aizvērt durvis un iztēloties pašai sava skaņdarba tēlu. Kāda jums ir bjusi pieredze ar akordeonu līdz šim? Vai jau bijāt tam komponējusi? Jā, jā. Viens no maniem agrākajiem studiju laika darbiem bija ar nosaukumu “Akordeons”, bet tajā vispār nebija akordeona. Tas bija rakstīts tādam pašam sastāvam kā Edgara Varēzes Oktets. Ideja bija radīt skaņdarbu par kaut ko, kas līdzinātos dzīvai mašīnai. Tātad instrumenti veido tādu kā salauztas mašīnas efektu – tā, it kā kaut kas ir saplīsis, ieklemmējies un tad tas atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas… un tad turpinās. Pēc tam ir ļoti liriska daļa. Man kaut kā vienmēr prātā bija akordeons, par dzīvu mašīnu domājot. Tad man ir Stīgu trio “Insight”, kurā piedalās čelliste Kristīne Blaumane, viņa bija arī Trio pirmatskaņotāja. Te ideja bija radīt akordeona skanējumu ar stīgu instrumentiem. Tātad jau agrīnie darbi kaut kā atspoguļo manu fascināciju ar šo instrumentu. Bet es nekad nebiju rakstījusi akordeonam tiešā veidā. Pirmo reizi to izmantoju aranžijā, ko veidoju ar nosaukumu “Frozen River Flows”, kas sākotnēji bija rakstīts vibrofonam, krotālēm un obojai. Pēc tam to aranžēju kontrabasam, akordeonam un vijolei. Tātad tā bija pirmā reize, kad es faktiski izmantoju akordeonu skaņdarbā, bet tā vēl nebija īsta rakstīšana tieši šim instrumentam – neiedziļinoties tā tehniskajās īpatnībās. Šis Akordeona koncerts ir pirmais īstais skaņdarbs, ko esmu rakstījusi, veicot patiešām dziļu instrumenta izpēti. Interesanti, ka jums ir tik plaša vēsture ar akordeonu. No kurienes, jūsuprāt, tas nāk? Tā vien šķiet, ka zemapziņā šis instruments jūs ir pavadījis visus šos gadus. Man ļoti patīk rakstīt stīgu instrumentiem. Galvenā priekšrocība, rakstot stīgām, ir tā, ka nav jādomā, kur viņi elpo. Arī ar akordeonu ir kaut kas līdzīgs – skaņa ir līdzīga pūšaminstrumentiem, bet nav jādomā par to, kurās vietās mūziķim jāieelpo. Esmu dzimusi Bulgārijā, kur akordeons ir daļa no mūsu tautas tradīcijas. To var dzirdēt uz ielas, televīzijā – tas vienmēr man bija kaut kur fonā. Atceros, ka man vienmēr likās, ka akordeons izskatās pēc rakstāmmašīnas. Pēc ļoti dīvainas mašīnas. Tāpēc mašīnas un akordeona jēdzieni man vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti. Plašāk - audioierakstā.  

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Neticami, bet fiziskās aktivitātes var kļūt par atkarību. Vai tā ir bīstama atkarība un kā rast līdzsvaru? Par sportošanu raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sporta laboratorijas FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits,  fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Rūdolfs Cešeiko norāda, ka ir daudz iemeslu, kādēļ cilvēki pārlieku daudz iesaistās fiziskās aktivitātēs un tās dara pārmērīgi bieži. Viens piemērs - dažādi emocionālie aspekti, vai kā katrs uztveram savu ķermeni, arī dzīšanās pēc kāda rezultāta vai cenšanās aizmukt no problēmām arī veselības jautājumos. "Cilvēki, kas saskaras ar veselības problēmā, lai izvēdinātu galvu un nedomātu par veselības lietām, katru dienu izteikti daudz sporto, piemēram, brauc ar velosipēdu 50 km, tādā veidā nerisinot šos emocionālos jautājumus, bet nododties fiziskai slodzei" bilst Rūdolfs Cešeiko. Raidījuma dalībnieki atzīst, ka visi pazīst sajūtu, kad ir par daudz vai, ka ir grūti, kad tiek  atņemta iespēja aktīvi sportot kādu iemeslu dēļ. Zelta vidus ceļš arī fizisko aktivitāšu jautājumos ir pareizākais. Kas ir par daudz,  mehānismi sāk darboties ne par labu cilvēkam. Rūdolfs Cešeiko min faktorus, kas cilvēkam liek darīt vairāk, nekā spēj un vajadzētu. "Mazvērtības komplekss, bailes, neziņa, depresija, iekšēja trauksme, ka netiek izpildītās kādas cerības vai sasniegti rezultāti. To novēro arī cilvēkiem, kas sporto arī dažas reizes nedēļa, nesaistīti ar amatier- vai profesionālo sportu, kuri sporto veselības nolūkos. Tas kaut kādā ziņā ir pareizi, bet uzstādītā latiņa ir salīdzinoši augsta, ka ir jānoskrien tik un tik kilometru vai nevar noskriet lēnāk, vai ir jāskrien un jāsoļo noteiktā pulsā vai ātrumā. Ideja kaut kādā ziņā ir pareiza, jo fiziskām aktivitātēm atslēgas faktors ir intensitāte, bet tajā visā ir balanss," vērtē Rūdolfs Cešeiko. "Bieži vien cilvēki dara un pats esmu darījis, ka noteikti gribas izdarīt šodien to, lai gan pats jūtu, ka nebūs. Ir nogurums, pagaidi, atpūties, izdarīsi rīt. Neņemu es to vērā un izdaru šodien. Ir grūti, kaut kā treniņu izmoku, ir apmierinājums, bet tajā pašā laikā jūtos slikti. Ir bijusi pieredze, kad sev paklausu un saku - šodien atpūtīšos, rīt aiziešu uz nodarbību. Pilnīgi cita sajūta un pievienotā vērtība. Nosacījums - tas nav slinkums, bet izdarīšu nākamajā vai aiznākamajā dienā. Nebūtu labi, ja tas ievelkas ilgāk par nedēļu. "Visbiežāk atkarība no sporta ir sastopama spēka sporta veidos, vidēji tie ir 8%, spēka sporta veidos tie ir 13%," norāda Sandra Rozenštoka. "Aizraušanās ar rādītājiem un instrumentiem ir tas, kas veicina. Man vajag to sasniegt un to sasniegt, grupā teica, ka vajag tā darīt. Spēka sporta veidi to veicina. Te parādās risks, ja neizdodas iegūt rezultātu, dopinga vielām." Raidījuma viesu piedāvātie āra vingrinājumi ir pieejami Latvijas Radio youtube kontā.

Na postjubilejnem 201. rednem zasedanju Tajnega društva OFC smo debatirali o pokalni tekmi z Beltinci, Mateu Aćimoviću, zmagi v vetrovni Wajdušni, polfinalnemu žrebu, obsesiji bivšega trenerja, ideji Antonia Marina, ideji Dioga Pinta, ideji Ivana Durdova in o tem, kaj imata skupnega Chandler iz situacijske komedije Friends in direktor Igor Barišić.

Vēl daudz neskaidrību par ASV muitas tarifu ietekmi uz Latviju. Briselē notiek pirmā NATO ārlietu ministru sanāksme kopš jaunās ASV administrācijas. Ideja par Daugavpils lidostas attīstību Locikos atduras pret iedzīvotāju pretestību. Rīgas maratona rīkotāji šogad sagaida dalībnieku un pārstāvēto valstu rekordu. Latvijas mākslinieku atbalstam iedibina pazīstamās mākslinieces Vijas Celmiņas fonda stipendiju.

Ideja o ukinitvi obveznega članstva v Kmetijsko-gozdarski zbornici je znova aktualna. Predlog novele zakona s to vsebino je v parlamentarnem postopku, pred kratkim sta ga vložila koalicijska poslanca Gibanja Svoboda in SD. Prostovoljno članstvo pomeni začetek konca zbornice, pa svarijo nasprotniki tega predloga. Je razlog za reorganizacijo članstva v tej zbornici samo politične narave; ali prostovoljno članstvo koristi kmetom? O argumentih za in proti uvedbi prostovoljnega članstva v zbornici v tokratnem Studiu ob 17.00. Gostje: Robert Janev, poslanec Svobode v Državnem zboru; dr. Jože Podgoršek, predsednik Kmetijsko gozdarske zbornice Slovenije; Stane Kavčič, kmet in agrarni ekonomist, profesor na Biotehniški fakulteti Univerze v Ljubljani; Branko Virag, predsednik Združenja kmetijskih podjetij pri GZS.

Porođaj u 20. godini u današnje vreme deluje neobično, kad se roditeljstvo često ostavlja „za kasnije“, ali gošća nove Mamazjanije Jelena Damnjanović, poznatija kao „Mama pre svega“, otkriva da je daleko lakše, fzički, biti mlada mama, iako sad već ima tri ćerke, ističe da joj ne bi smetala još jedna beba. Našu gošću mnogi znaju sa Instagrama, gde prate svakodnevicu Jelenine porodice, u kojoj najvažnija mesta zauzimaju Lena, Tara i Una. Iako su deca uvek na prvom mestu, kao apsolutni prioritet, Jelena se trudi da pronađe i kvalitetno vreme za sebe. „Najlepše mi je sa decom, ali kako godine prolaze, sve više mi je potrebno vreme samo za mene. To je neophodno za svaku ženu, majku, bez obzira na to čime se bavi i koliko dece ima, naše slobodno vreme mora da postoji“, kaže Jelena. Sa ćerkicama je drugarica, ali pokušava, ističe, da bude autoritet iako joj ne polazi uvek za rukom. „Radim od kuće i stalno sam sa njima, družimo se, razgovaramo o svemu, ali autoritet je tata. On tihim glasom, kratko opomene i to je dovoljno, a mene valjda ne shvataju dovoljno ozbiljno“, sa osmehom kaže Jelena. Iako se bavi društvenim mrežama, deci su telefoni dozvoljeni kontrolisano. „Lena ima telefon, ali ne i profile na mrežama jer je još rano za to. Ako nešto hoće da pogleda može da uzme moj telefon, a mlađe nemaju ni pametni satić. Same idu u školu, kao što smo i mi nekada išli, nema potrebe da ih pratimo i da u svakom trenutku znamo gde su. Sredina u kojoj živimo je mala, dosta se ljudi međusobom poznaje, pa je lakše pustiti decu da budu slobodna“, priča „Mama pre svega“. Ipak, deca ponekad učestvuju u aktivnostima koje mama zamisli, a koje su plemenite i humane. Jedna od njih desila se u avgustu prošle godine. „Tara se tada ošišala i donirala kosu deci oboleloj od raka. Ideja je bila moja, ali ona je prihvatila. Najteže joj je bilo da se odvoji od prvog pramena. Ipak, kad je shvatila šta radi i koliko je to plemenito i značajno za decu, bila je zadovoljna, a i zna da će njena kosica porasti. Imala je dugu, plavu, gustu kosu. Bilo je leto, vrućina, pa je i njoj značilo da se ošiša, a donirala je 30 centimetara kose“, seća se Jelena. Takođe, krajem januara ove godine, kada su studenti na putu za Novi Sad i „blokadu mostova“, prolazili kroz Novu Pazovu, Jelena ih je sa porodicom dočekala u blizini svoje kuće i ponudila palačinkama. „Spremili smo oko 90 palačinki i sve su pojeli. Provela sam tri sata pored šporeta i ništa mi nije bilo teško. Inače, pečem često palačinke, što se može videti i na mojim objavama i volim da ih jedem. Ovog puta, međutim, nisam jela, nego spremala za druge, za divne studente koji bude ogromnu radost u meni i svima nama svojim zajedništvom i onim što rade. Devojčice su bile sa mnom, Lena mi je pomogla da napravim i transparent ‚Ćinke za ćacija‘, koji smo držali kako bi nas primetili. Deca su bila oduševljena“, priča Jelena. Između prve i najmlađe ćerke je gotovo 10 godina razlike, ali im to ne smeta da se druže. Najstarija ćerka brine o obe mlađe sestre i pomaže mami, koja im neumorno ponavlja da njih tri moraju biti najbolje drugarice i uvek tu jedna za drugu. „Ne bi mi bilo teško da imam još jednu bebu. Najlakše mi je bilo dok su bile male, a sad kad su porasle sve je komplikovanije. Nijedna trudnoća, ni njihov najraniji period, nije mi teško pao, jer taj je i najlepši“, zaključuje Jelena.

Prošlu godinu obeležila je priča o veštačkoj inteligenciji, a sada nam ostaje da se ovom tehnologijom bavimo na praktičan način. A koliko zapravo srpska privreda razume ovu tehnologiju i zaista je spremna da je implementira u svoje poslovanje? IT industrija je jedno i nekako je normalno da ova industrija prva prihvati i implementira najnovija tehnološka dostignuća, a šta je sa ostalim privrednim granama? Da bismo lakše razumeli kako srpska privreda vidi veštačku inteligenciju, naši prijatelji iz ICT Hub-a su realizovali istraživanje u saradnji sa Srpskom asocijacijom menadžera (SAM) i Represent Communication, pod nazivom: ‘'Primena veštačke inteligencije u kompanijama u Srbiji: Trenutno stanje, izazovi i prilike''. O inicijativi za ovo istraživanje, uzorku, ciljevima istraživanja i naravno rezultatima, razgovarali smo sa Filipom Ilićem, programskim menadžerom za inovacioni ekosistem u ICT Hub-u. BIlo je zaista veliko zadovoljstvo razgovarati sa Filipom, te verujemo da ovaj razgovor može da vam da neke odgovore kada je u pitanju korišćenje AI tehnologije u srpskoj privredi. Filip Ilić, Programski menadžer za inovacioni ekosistem @ ICT Hub - https://www.linkedin.com/in/filip-ili%C4%87-46a336110/ Teme u epizodi: - Uvod & predstavljanje - Filipov put od Ekonomskog fakulteta do zaljjubljenika u inovacije - Uloga ICT Hub-a u domaćoj inovacionoj i IT zajednici - Ideja o istraživanju i osnovni ciljevi istraživanja - O rezultatima istraživanja - AI zajednica: lokalna i globalna, AI Saloon - Neki zanimljivi primeri tehnoloških inovacija kod nas baziranih na AI tehnologijama - Etika & AI - Nivo globalnih investicija u AI - Mehanizmi podrške za startap kompanije Prijavite se na naš YouTube kanal: https://bit.ly/3uWtLES Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu - https://www.digitalk.rs Pratite DigiTalk.rs na društvenim mrežama: Facebook: https://www.facebook.com/Digitalk.rs Instagram: https://www.instagram.com/digitalk.rs/ Linkedin: https://www.linkedin.com/company/digitalkrs Veliku zahvalnost dugujemo kompanijama koje su prepoznale kvalitet onoga što radimo i odlučile da nas podrže i daju nam vetar u leđa: Partneri podkasta: - Raiffeisen banka - https://www.raiffeisenbank.rs/ Digitalne usluge Raiffeisen banke koje preporučujemo za mala i srednja preduzeća: https://bit.ly/4b2iGsc - Kompanija NIS - https://www.nis.rs/ - Ananas - https://ananas.rs/ - kompanija Idea - https://online.idea.rs/ Prijatelj podkasta: - PerformLabs - https://performlabs.agency/ Oslobodite pun potencijal svog digitalnog marketinga! Optimizujte svoje kampanje i postignite maksimalne rezultate uz Performlabs. - BiVits ACTIVA Brain Level Up Booster - https://bivits.com/proizvod/brain-level-up/ Kada želiš da živiš i radiš na višem nivou, uzmi BiVits Brain Level Up za više energije i bolju koncentraciju tokom dana! - Izdavačka kuća Finesa - https://www.finesa.edu.rs/ U ovoj epizodi podelićemo dve knjige "Neobuzdani Amazon'" izdavačke kuće Finesa onima koji budu najbrži i najkreativniji sa komentarima, a možete nam slobodno pisati i na info@digitalk.rs i direktno nam uputiti komentar, sugestiju ili primedbu. Takođe, svi oni koji na Finesinom websajtu poruče knjige i unesu promo kod digitalk dobiće 10% popusta na već snižene cene izdanja na sajtu: https://www.finesa.edu.rs/

V epizodi 167 je bil Aleš Bunta, specialist za Nietzschejevo filozofijo, njeno razmerje z Nemškim idealizmom, njene odmeve v sodobni filozofiji in širšo aktualnost Nietzschejevih idej in konceptov. V epizodi se dotakneva naslednjih tematik: Zakaj je filozofija tako pomembna? Začetki filozofije, Friedrich W. Nietzsche in Georg W. F. Hegel Filozofija nekoč in danes, umetna inteligenca Resnica, spoznanje boga in krščanstvo Skrivnostna figura nadčloveka Krščanska morala, ideja večnega vračanja Ideja večnosti časa, večno vračanje enakega Svobodna volja in volja do moči Nietzschejeve zdravstvene težave in vpliv na delo Postmodernizem in misel modernega sveta Uporabnost filozofije ============= Obvladovanje matematike je ključ do odklepanja neštetih priložnosti v življenju in karieri. Zato je Klemen Selakovič soustvaril aplikacijo Astra AI. Ta projekt uteleša vizijo sveta, kjer se noben otrok ne počuti neumnega ali nesposobnega. Kjer je znanje človeštva dostopno vsakomur. Pridruži se pri revoluciji izobraževanja s pomočjo umetne inteligence. https://astra.si/ai/  

Kļūsti par mūsu patreon un klausies epizodes LIVE ieraksta laikā un saņem pieeju vairāk kā 50 nedzirdētām epizodēm - https://www.patreon.com/BizeVala Iegādājies mūsu merch šeit - https://bizevala.lv/ Pieseko mūsu soctīkliem šeit - https://www.tiktok.com/@podkaasts_bizevalaa https://www.instagram.com/podkasts_bizevala

⏰ Driiiing! Novo leto, pa kar gremo! Na polno. Do statusa profesionalcev? Haha, morda pa letos res, kdo ve. Začela sva kar takoj, ker je bilo tooooliko vprašanj "kaj specialka bo?". Malo sva se nadihala, potem pa januarsko "vsega po malem" krenila v novo leto!

"Začeti je težko, nadaljevati še težje," komentirata sogovornika proces zbiranja sredstev od številnih investitorjev. Sogovornika, ki sta tako partnerja v poslu kot življenju, imata jasen cilj – lovita "samoroge". Zavedata pa se, da je lahko tudi do polovice investicij zgrešenih oziroma se naložbe odpišejo. Sklad si ne more privoščiti, da ne bi imeli zmagovalnega konja v portfelju ali več njih. Sogovornika zadovoljno izpostavljata dve podjetji, kjer so bili zaslužki večji od 10-kratnika. Z investiranjem v zagonska podjetja so povezana precejšnja tveganja. Ideja, ki morda na papirju zveni zanimivo, v praksi potem ne zaživi. "Sem kot psiholog," pravi Jure Mikuž, ko je govora o menedžiranju karakterjev ustanoviteljev. Ocenjevanje tega je namreč ena najbolj pomembnih nalog upravljavca v procesu odločanja za investicijo. Poleg investicij, ki so zelo tvegane, obstaja še eno tveganje – nujna zakonska zveza. Investitorji so od njiju celo zahtevali podpis predporočne pogodbe. Kako je sestavljen njun zasebni portfelj investicij? Katere panoge najbolj spremljata? Kako iščeta investicije? Epizoda je objavljana tudi na Youtube

Ovih 5 ideja da vežbaš pisanje na engleskom će ti pomoći da vežbaš engleski i koristiš ono što učiš. Preslušaj ovu epizodu i nauči. Ukoliko želiš da učiš engleski u English Lane školi sa Zoranom, pogledaj kako da se prijaviš ovde: https://englishlane.net/onlineskola/ Link ka ovoj epizodi podkasta na blogu: https://englishlane.net/onlineskola/162-5-ideja-da-vezbas-pisanje-na-engleskom/

⏰ Driiiiiiing! Driiiiiing! Driiiiiing! "Ta teden pa res" je tukaj. Ne, ne (samo) zaradi fuzbal reprezentance, Erika in prijateljev. O, ne! Tukaj sva, ker sva bila dolžna še nagrade seveda za Prvo ligo Telemach 2023/24. Zelene bunde, Šuma sendviče in to. Tukaj sva zaradi 117-ih, ki ste izpolnili Vedeža™️! Tukaj sva tudi zaradi naslovne fotke, hvala, Jaka Uršič Džaksl, zmagal si v kategorijo Zelena bunda Marijana Pušnika™️! Torej, priboril zmago za Radomlje! Tukaj zaradi vseh tistih, ki se vozite po Nemčiji gor in dol te dni, pa one, ki zavijate v Celju ob 06.47 zjutraj desno z Mariborske. Pa one, ki ste tu od 2015! Upam, da boste uživali v oddaji! Oddaja, kjer občudujemo Žigin prstan, čestitamo za nagrado osebnost meseca, zdaj je še bližje temu, da bo medijska osebnost, oddaja, kjer se Jaša smeji in verjame v polfinale! ;)

Na začetku pojasnilo za tistih nekaj sto Slovencev, ki v Ljubljani ne živijo, ali ki se v zadnjih nekaj dneh niso odpeljali v prestolnico po takšnih ali drugačnih opravkih. Na Trgu republike, na tistem trgu, ki je težo slovenske zgodovine in z njo povezane usodnosti prevzel na svoja pleča od Kongresnega trga, so se pojavili medvedi. Na Trgu Republike se po navadi pojavljajo protestniki te ali one sorte, kdaj pa kdaj tudi kakšen poslanec iz bližnjega parlamenta, ali pa naključni mimoidoči. Seveda tudi mladi, ki z deskami skačejo prek legendarnih stopnic modernistične arhitekture. Kako so se tam znašli pisano pobarvani plastični medvedi? Zgodba je razmeroma enostavna. Nemški zakonski par je prišel na idejo, da bo spodbudil tako ulično umetnost v Berlinu kot tudi razumevanje in sodelovanje med narodi s plastičnimi medvedi. Ideja je bila, da vsak izmed medvedov predstavlja posamezno državo in umetnik iz vsake medveda tudi okrasi. Medvedi imajo v Nemčiji smisel, ker Berlin v korenu nosi tega vsejedca, v Ljubljani pa bomo to šele videli. Torej; na Trgu republike se je naselilo 145 medvedov, ki pobarvani z navdihom prav toliko umetnikov širijo idejo sobivanja in miru. Na njih mrko gleda Edvard Kardelj, ki se je njega dni tudi ukvarjal z idejo sobivanja in miru, nedaleč vstran pa se mota spomin na Milana Kučana, ki je prav tu narodu ob rojstvu države zaželel sobivanje in mir. Iz odtočnih kanalov opreza Pavel Rupar, ki si mir in sobivanje ter višje penzije želi predvsem za upokojence, za vsak primer pa je na parkiriščih pod trgom pripravljena cela plejada grotesknih likov, ki so na takšen ali drugačen način zastopali svoje parcialne, ali pa interese koga drugega, na svetem tlaku kultnega mesta slovenstva.Ampak vse te so zdaj zamenjali plastični dvometrski medvedi. Hočemo povedati; ni treba na avtobus ter se z obrabo v kolku, ihto v srcu in oblogo na glasilkah odpeljati do Trga republike. Skoraj enako stori za vas plastičen medved. Pa pustimo ideologijo ter se podajmo na spolzek teren umetnostne kritike. Tudi neizvedenemu v radoživ svet premoderne umetnosti je jasno, da ti medvedi niso umetnostnozgodovinski presežek. Tudi znotraj spoštovanega ceha uličnih umetnikov, (kar bomo sicer kmalu postali vsi, zapisani muzam) ne gre za oblikovalske presežke. Oster kritik zna celo zapisati, da gre za kič … Torej; če ne umetnost, kaj žene te medvede, da zasedajo prostor na Trgu republike? Razmišljujoči, sploh humanist, takoj opozori na plemenito idejo onih dveh Nemcev, ki medvede postavljata po vsem svetu v želji po razumevanju in miru med narodi. Ideja je res plemenita, izvedba pa milo rečeno naivna, bolj grobo rečeno pa skrajno butasta. Če pogledamo samo na dosedanjo prakso … Umetnost se je proti nasilju in za mir ter za razumevanje bojevala z genijem nekaterih največjih umov, kar se jih je rodilo na tem žalostnem planetu. Guernica je recimo prva, ki pade na pamet. Pa ni nič pomagalo. In tam, kjer so bili poteptani največji, kjer so bile slike, kipi, glasba in besede zaman, kjer je vojaški škorenj pomendral vse prošnje in molitve po miru in razumevanju med narodi, bo uspelo plastičnim medvedom? Na ljubljanski občini so prepričani, da jim bo, je pa res, da so na ljubljanski občini tudi prepričani, da je srbski predsednik Vučič demokrat. Če je v ozadju nemško veleposlaništvo, vplivni posamezniki, mednarodni umetniki in predsednica parlamenta, še ne pomeni, da je ideja dveh Nemcev kaj več kot neumnost. »Buddy Bear«, kot se ves projekt imenuje, ima bleščečo zgodovino; v dvajsetih letih so ti medvedi stali na nekaterih najbolj ikoničnih točkah na planetu, videlo jih je na milijone obiskovalcev, o njih so se pozitivno izrazile prominence najvišjih položajev, pa to vse še vedno ne pomeni, da ideja ni butasta. Kot empirični dokaz ponujamo dejstvo, da je prav v času, ko ti medvedi molijo šape v zrak, svet na robu kataklizme, kot ni bil že zadnjih sedemdeset let. Če bi energijo, sredstva in dober namen, ki jih zahteva prevažanje teh medvedov po svetu, kanalizirali v reševanje resničnih problemov z resničnimi sredstvi, bi se morda ne znašli v vsej tej šlamastiki. Še bolj plastično; če diktatorji ne slišijo opozoril in prošenj celotnega svetovnega razumništva, je težko verjetno, da bodo slišali sporočilo 147 plastičnih medvedov. In še pod črto; Edo Ravnikar se mora vsaj malo obračati v grobu, ko mu na trgu krošnjarijo z vso to plastično galanterijo.

U ovoj epizodi govorimo o idejama koje imamo, a koje su baš sa razlogom došle nama.Pitanja na koja odgovaram:Zašto je neka ideja izabrala baš nas?Šta radimo kada podcjenjujemo svoje ideje?Zašto je važno poštovati svoje ideje?Ukoliko želite da pratite informacije o edukacijama, radionicama, kao i korisnim sadržajima, pridružite se zajednici na mojoj newsletter listi: https://martinadjokic.com/newsletterA možete me pronaći i na Instagramu: https://www.instagram.com/martina.djokic/

S Cirejem v zadnji ediciji feburarskih debat o materializmu ukazujeva izstop iz miselnih okvirjev, ki jih določa aktualna paradigma. Ideja (prevara?) tržnega gospodarstva je, da imamo vsi lahko vse, če le izločimo dovolj pota. V teoriji začnemo dirko v enakih pogojih, konča pa se celo zgodovino s približno podobno redistribucijo bogastva in kupom slabo volje. Pa tisti, ki imajo najmanj, se največ potijo. Stranska posledica neskončne gospodarske rasti so še precej dokončne posledice. Socialne, nasilne in podnebne. Ste pripravljeni idejo, da je prosti trg sredstvo, ki omogoča, da ima vsak lahko vse, zamenjati s čim drugim? S čim bi zamenjali tržni kapitalizem/korporativizem na posteljici iz kvazidemokracije? In kaj pričakujete v zameno?

Skupni projekt Prvega in A1 prinaša pet novih pravljic, ki spodbujajo pripovedovanje. V drugem delu raziskujemo, kakšnega okusa so stvari ali dogodivščine, ki jim sicer ne pripisujemo okusa. Gremo na pomoč gozdnim prijateljem, ki tuhtajo, kako bi prišli tja nad oblake … Nastopajo: Jožica Avbelj (pripovedovalka), Maja Končar (miš), Marijana Brecelj (veverica), Ivo Ban (medved), Željko Hrs (jazbec), Zvone Hribar (zajec). Avtorica besedila: Nina Mav Hrovat po kreativni zasnovi izr. prof. dr. Barbare Baloh in Samante Kobal v sodelovanju z urednikom Žigo Koscem Dramaturginja: Samanta Kobal Fonetičarka: Mateja Juričan Napovedovalec: Aleksander Golja Mojstra zvoka: Matjaž Miklič in Urban Gruden Glasbena oblikovalka: Darja Hlavka Godina Režiserka: Špela Kravogel Urednica oddaje: Alja Verbole Vodja projekta: Špela Šebenik Pravljična nanizanka, ki spodbuja pripovedovanje, v okviru projekta Lahkonočnice v oddaji Lahko noč, otroci! Posneto v studiu 02 Radia Slovenija, avgust 2023.