Podcasts about Rudens

Rudens ziemas periodā no zagļu uzbrukumiem visvairāk cieš vasarnīcas, kuras sargā vien vārti un viena durvju slēdzene. Paļauties uz veiksmi, ka garnadžiem īpašums neliksies interesants, vai tomēr veikt drošības uzlabošanas pasākumus? Kā labāk aizsargāt savu īpašumu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins, drošības eksperte Jūlija Bedenko un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja Daudznozaru prevencijas nodaļas priekšniece Vita Vīlistere. Ne tikai dārza mājiņas ir noziedznieku uzmanības lokā ziemas periodā, tas var būt arī dzīvoklis vai dzīvojamā māja laikā, kad cilvēki izvēlas doties pagarināt vasaru, dodoties uz siltām zemēm, atzīst Vita Vīlistere. "No paša cilvēka ir atkarīgs, kā viņš vērtē savas mantas. Ir cilvēki, kas novērtē katru sīkumu un pat zapts burka viņam ir ļoti nozīmīga, citam varbūt arī tas zāles pļāvējs nav - nākamgad plānoju pirkt jaunu, ja aizies, aizies. Arī tāda attieksme ir," norāda Vita Vīlistere. Protams, arī ieziemoti mazdārziņi, kur nav cilvēku uzraudzība. "Jāparūpējas par drošību aizslēdzot, jāparūpējas, lai atslēgas ir drošas, nav vienkārši atlaužamas, bet ļoti ieteicams parūpēties par elementārāko sensoru apgaismojumu, kas arī dara noziedznieku bažīgu, varbūt te neuzturēšos," iesaka Vita Vīlistere. "Labs līdzeklis ir video novērošana, kas dod signālus saimniekam uz telefonu. Viņš uzreiz redz, kas apkārt notiek, un arī var parunāties ar ciemiņu, apjautāties, ko viņš dara īpašumā. Viss tiek filmēts, fiksēts. Tas palīdz policijai arī pierādījumiem." "Zagļus piesaista, ja viņi redz, ka ir vērtīgas mantas viegli pieejamas: pār žogu redzamas, nav saslēgtas, zāles pļāvēji nav aizvesti prom, vienkārši nostumti pažobelē. Dažāda mazāka sadzīves tehnika, ko var viegli ieraudzīt caur logu. Arī telefoni un datori, kamīni, citas vērtīgas mantas - gleznas, arī rotas lietas," atzīst Vita Vīlistere. Noziedznieki izvēlas, ko var viegli paņemt un aiznest. Ja lielākas lietas, tad tas ir plānots pasākums, vērots un noteiktā laikā arī veikts, jo nepieciešams transports.  

ENBO tinklalaidės bendraautoriai Mykolas Jankaitis ir Rokas Grajauskas šią savaitę daugiausiai savo dėmesio skiria kol kas įsimintiniausioms NBA sezono rungtynėms. Kaip čempionai „Celtics“ nutraukė nepralaimėjusių „Cavaliers“ seriją, kokie varpai skamba Vašingtone ir Čikagoje bei žvilgsnis į Rytų konferencijos paveikslą – šios savaitės ENBO epizode. Tinklalaidės partneriai: – Nealkoholinis alus „Gubernija”, daugiau informacijos – https://gubernija.lt/ – NAUJIENA - Shop.BasketNews.lt personalizuoti kalėdiniai rinkiniai! Rinkis iš keturių skirtingų dydžių ir nustebink savo artimąjį! Apsilankykite https://shop.basketnews.lt/pages/kalediniai-rinkiniai ir pasinaudokite geriausiais kalėdiniais pasiūlymais jau šiandien!  Temos: Įžanga: galvos skausmas ir freestyle repas (0:00); Centrinės savaitės rungtynės: „Celtics“ prieš „Cavaliers“ (9:44); Kontrastingas rytų konferencijos paveikslas (34:59); Ar krenta „Wizards“ veteranų vertė? (49:39); Liūdniau ir liūdniau atrodantys „Bulls“ (1:01:13); Ar „76ers“ gali pasitikėti procesu? (1:06:54); Pirmos geros sekmadienio vakaro rungtynės šiame sezone! (1:17:45); Jokičiaus pagaliau sulaukiama pagalba Denveryje (1:23:42).

Ziedošie zobeni rudenī. Šo Dainas Kudiņas mīklu un citas klausītāju atsūtītās rudenīgās mīklas Greizajos ratos min Bahšteinu ģimene no Salaspils: mamma Signe, tētis Raivis un bērni: Roze (11 gadi), Raivo (9 gadi) un Rota (6 gadi). Rudens mīklas uzdod: Miķelis Sīpols, Ulla Kļaviņa, Mudīte Reinholde, Laima Buķe, Rasa Sofija Grimma, Artjoms Popovs, Šarlote Šmite, Jukka Emīls Hiršs, Kate Andersone, Edijs Matroničevs, Uldis Stupelis, Ausma Balode, Daina Kudiņa, Biruta Pāvilsone, Vineta Saulite, Eduards Geža, Marija Šmite un Haralds Pauniņš.

Biznesa vidē ir sākusies konferenču sezona. Raidījumā Pievienotā vērtība pieredzes stāsti par to, kā tām sagatavoties, kā tās izmantot, lai realizētu uzņēmuma mērķus un uz kādiem grābekļiem neuzkāpt, lai velti neizniekotu laiku.  Dažādas biznesa, nozaru konferences, izstādes, arī daļēji valstu organizētas ārvalstu biznesa vizītes ir vesela ekonomikas nozare. Platformas, kur tapt pamanītam, atrast jaunus partnerus, klientus, investorus. Rudens un ziemas sezona, var teikt, ir konferenču pļaujas laiks, spēj tik saprast, no kuras varētu būt kāda jēga un no kuras ne. Ir, protams, arī tādas, kurās nav šaubu, ja vien ir iespēja – ir jābūt. Piemēram, jaunuzņēmumiem tāda ir ziemeļvalstu lielākā konference Helsinkos „SLUSH”. Uz to šogad Rīgas investīciju un attīstības aģentūra ved veselu Latvijas jaunuzņēmumu delegāciju, kāpēc – stāsta  Rīgas investīciju un attīstības aģentūras direktors Fredis Bikovs.

Rudens pagriezies uz otro pusi un to dabā saistām ar laiku, kad koki nomet pēdējās lapas. Kāpēc dabā ir novērojams lapkritis? Ko lapu krāsa stāsta par procesiem pašā kokā un vai klimata pārmaiņas var apdraudēt ikgadējo zelta rudeni? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes augu fizioloģijas katedras pētniece Jevgeņija Ņičajeva un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka Eiropā lielākajā daļā koku sugu lapu krāsošanās iesākas vēlāk. Tas ir droši vien, pateicoties tam, ka gaisa temperatūras kopumā rudeņos ir pieaugušas. Piemēram, pagājušā gada septembris bija netipiski silts, tas bija viens no siltākajiem septembriem, kāds Eiropā piedzīvots. 2020. gadā bija līdzīgs stāsts, kad rudens, septembris jo īpaši, bija relatīvi silts,"skaidro Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka rudens fenoloģiskās fāzes kopumā iestājas vēlāk, tas nozīmē, ka lapas krāsojas, piemēram, 2-3 nedēļas vēlāk. Ir arī pētījumi, kas liecina, ja gaisa temperatūra palielinās par vienu grādu, tad attiecīgi lapu dzeltēšana, krāsošanās iestājas 5-6 dienas vēlāk, kas dabā ir ārkārtīgi daudz. Tā ir nedēļa." Bet ir atsevišķas sugas, kā āra bērzs vai liepa, kas arī Latvijā bieži aug apstādījumos, sausuma ietekmē sāk dzeltēt agrāk. 2018. gadā, kad bija Eiropā sausākā vasara, kāda reģistrēta meteoroloģisko novērojumu vēsturē, atsevišķām koku sugām lapas dzeltēja jau augusta beigās.   Vispirms zinātnes ziņas Halovīna svinēšana plešas arvien lielākā plašumā, tāpēc tematiski raksti atrodami arī tīmekļa vietnēs, un “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē “Nationalgeographic.com” meklēta atbilde jautājumam. Piemēram, par to, kā slotas kāti, katli un smailas cepures kļuva par būtisku raganu piederumu Eiropieši senāk ticēja burvestībām un pārdabiskajam un nelabvēlīgos notikumos varēja vainot iespējamās raganas, tātad sievietes, pār kurām krita šī aizdomu ēna.  Katls visā šajā priekšmetu uzskaitījumā šķiet visnevainīgākais priekšmets, jo katlus gan senāk, gan arī mūsdienās sievietes izmantojušas ēdiena pagatavošanai. Bet laika gaitā tas apaudzis ar ideju, ka tas būtu izmantojams ne tikai vakariņu, bet arī burvestībām un dziru vārīšanai. Vai cilvēku skūpsts patiesībā ir sācies kā pērtiķu savstarpējas sakopšanās rituāls? Šim jautājumam atbildi var meklēt vietnē “Science.org”, kur lasāma intervija ar Adriano Lameira - evolūcijas psihologu no Varvikas universitātes Apvienotajā Karalistē. Zemkopības ministrija atkal gatavo augsni vēl intensīvākai mežu ciršanai Oktobrī Zemkopības ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodeva grozījumus divos noteikumos – “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Vides organizācijas norāda, ka šis ir mēģinājums apiet Satversmes tiesas lēmumu, kas nepieļāva jaunāku mežu ciršanu kailcirtēs un uzsvēra ilgtspējas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. 

„Ironiška, bet ne per seniausiai popiežius Pranciškus išsakė tokią mintį, kuriai pirmieji pultų pritarti aršiausi jo kritikai iš kraštutinės katalikiškos dešinės. Popiežius, reaguodamas į kritiką dėl jo pasisakymo moterų klausimu Belgijoje, pasipiktino, kad jo mintis buvo pavadinta „konservatyvaus“ mentaliteto atspindžiu. „Jei šioms moterims tai atrodo konservatyvu, [tada] aš esu Carlo Gardelis“, - sakė jis, turėdamas omenyje garsųjį prancūzų ir argentiniečių tango muzikantą, o argentiniečių žargonu tai reiškia, kad toks pasakymas jam atrodo absurdiškas." Plačiau - vedamojo skiltyje.Spalis Katalikų Bažnyčioje - misijų mėnuo. Apie misijų temai skirtą spalio „Artumos“ numerį kalbės žurnalo vyriausiasis redaktorius Darius Chmieliauskas.Daugelio katalikų pamėgto norvegų vyskupo Eriko Vardeno mintys apie laikui nepavaldų krikščionybės revoliucingumą - Giedriaus Tamaševičiaus parengtoje spaudos apžvalgoje.„Ganytojo kvapas“: popiežius Pranciškus šių metų laiške, skirtame pasaulinei misijų dienai, misiją vadina nenuilstamu ėjimu ir kvietimu Viešpaties pokylį. Tas kvietimas skirtas visiems žmonėms – nepriklausomai nuo jų socialinės ar moralinės būklės. Kaip ir Evangelijoje Jėzus labiausiai troško eiti pas tas avis, kurios labiausiai nuklydusios nuo jo ir kaimenės. Laidoje išgirsite ištraukas iš šio popiežiaus laiško.„Tėvo Antano pasakojimai“ - apie Dievą visame kame. Misijų sekmadienio leitmotyvą savotiškai atliepia ir tėvo Antano Saulaičio pokalbis su Julium Sasnausku apie tai, kaip gyvenimo įvykiuose, ne tik palaiminguose, bet ir skaudžiuose, įžvelgti Dievo veikimą. Ypač kai sunku rasti atsakymą tiems, kurių artimuosius, o ypač jaunus žmones, paauglius, pasiglemžia visa praryjantys upės vandenys. Apie tai - poetės Giedrės Kazlauskaitės radijo esė „Rudens vakarai“.Redaktorė Rūta Tumėnaitė.

Lielās mūzikas balvas laureāte dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Kultūras rondo stāsta par gaidāmo “Rudens kamermūzikas festivāla” vokālās mūzikas koncertu un turpmākajam iecerēm. Viņai ir jau arī trīs lomas Latvijas Nacionālās opreas izrādēs. “Rudens kamermūzikas festivālu” 17.oktobrī “Dzintaru koncertzāles” Mazajā zālē noslēgs emocijām bagāts un mīlestības pilns vokālās mūzikas koncerts. Viens no pasaules izsmalcinātākajiem vokālās mūzikas pianistiem Malkolms Martino un Lielās mūzikas balvas laureāte, dziedātāja Katrīna Paula Felsberga koncertprogrammā savīs austriešu dziesmu ģēniju daiļradi un latviešu vokālās mūzikas klasiku. Klausītājus priecēs  Riharda Štrausa, Franča Šūberta, Klāras Šūmanes, Hugo Volfa un Lūcijas Garūtas mūzika. Sarunas laikā viņa daudz smejas un mazliet arī demonstrē, ko no dziedātājas prasa daži laikmetīgie komponisti. Un pastāsta arī par kādu kamermūzikas tradīciju Vācijā. Katrīna Paula Felsberga studējusi Berlīnē, bet uz "Knīpām un Knauķiem" viņu aizveda jau trīs gadu vecumā.

Jau tradiciškai priminsime populiariausias dainas Europoje bei Jungtinėje Karalystėje, skambėjusias rudenį prieš keturiasdešimt metų ir atrinktas ne pagal muzikos kritikų ar didžėjų įvertinimus, bet remiantis singlų bei albumų sklaidos duomenimis, ar kaip tuomet Rytų Europos šalyse, bent jau Lenkijoje – radijo klausytojų balsavimais.Ved. Lukas Devita

18. septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) tika atklāta izstāde ar nosaukumu "Rudens": tā ir daļa no plašāka notikumu cikla "Dizaina procesi tuvplānā", kas 2024. gada laikā secīgi piedāvā četras pop-up izstādes. Katrā izstādē tiek rādīti vairāku pazīstamo uzņēmumu veiksmes stāsti, izmantojot rūpīgu paraugu atlasi un audiovizuālus elementus. Īpaši sagatavotie video stāsti atklāj ekspozīcijā redzamo zīmolu produktu tapšanas procesu un aizkulises. Toties pašam DMDM šis ir zīmīgs gads, jo muzejs svin 35 gadu jubileju. Lai par šo notikumu kopumu pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska un izstādes kuratore, arī zīmola "mammalampa" dizainere Ieva Kalēja.

Pieredzes pārradīšana ir vadmotīvs Latvijas Kultūras akadēmijas festivālam “Patriarha rudens”. Par dažādajām iespējam iepazīties ar jauno un topošo profesionāļu iestudējumiem un radītajām filmām interesējamies Kultūras rondo. Kā ar audiovizuāliem un skatuves mākslas paņēmieniem iespējams „pārradīt” pašiem savu ikdienas pieredzi, nesmādējot ne Šekspīru, ne Čehovu, ne filmu ne deju, un kas ir Drāmas taisītāji? Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Skatuves mākslas katedras vadītāja, teātra kritiķe Līga Ulberte, teātra režisors Ralfs Liepa, LKA Drāmas un teksta studiju apakšprogrammas studente, viena no raidieraksta "Drāmas taisītāji" veidotājām Ketija Jurčenko un režisore Līva Klepere. No 28. septembra līdz 4. oktobrim dažādās vietās Rīgā norisināsies piecpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kurā plašākai auditorijai būs iespēja iepazīties ar jauno un topošo profesionāļu aktuālajiem jaunrades darbiem skatuves un audiovizuālajā mākslā. Šī gada festivālā nedēļas garumā gaidāmas divas paralēlas programmas – slēgtā meistarklašu programma LKA jaunrades specializācijās studējošajiem, kā arī publiskā programma, kas pieejama jebkuram interesentam. Kā piecpadsmitā festivāla vadmotīvs izvēlēts "pieredzes pārradīšana", kas festivāla norisēs izpaudīsies dažādos līmeņos – sākot ar personisku, pat savā ziņā traumatisku pieredžu izmantošanu jaunrades darbu veidošanā vairākās festivāla meistarklasēs, līdz pieredzes pārradīšanai teātrī, veidojot klasiķu darbu laikmetīgus iestudējumus. Kopumā šī gada festivāla publiskajā programmā būs iespējams noskatīties četras teātra, četras laikmetīgās dejas izrādes, filmu skati un klausīties četras publiskas lekcijas. Festivāla svinīgā atklāšana notiks sestdien, 28. septembrī, pulksten 16.00 LKA E. Smiļģa Teātra muzejā.

Rudens ir laiks, kad pilsētās atsākas aktīva rosība īres tirgū. Pēdējos gados tendences Rīgā nav iepriecinošas - piedāvājums mazs, cenas - augstas. Kāda šobrīd ir situācija īres tirgū Rīgā un reģionos? Kas jāņem vērā, veidojot īres līgumu un kādi pienākumi un tiesības attiecas uz īrniekiem un izīrētājiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot situāciju analizē uzņēmuma "Latio" nekustamo īpašumu darījumu vadītāja Laura Bergmane, uzņēmuma "Bonava Latvija" pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša, zvērināts advokāts, juristu biroja "Sorainen" jurists Jorens Jaunozols. Komentārus par nodokļu maksāšanu izīrējos savu nekustamo īpašumu sniedz VID Nodokļu pārvaldes Konsultāciju daļas Vidzemes nodaļas vadītāja Sarmīte Grāpēna.

Rudens ir ražas laiks un septembris – laiks, kad īpašu uzmanību vēršam bioloģiskās produkcijas ražai. Kas aktuāls šajā jomā un cik viegli šobrīd ir audzēt un iegādāties bioloģisko pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības pārstāve Arta Deniņa, šī gada bio izaicinājuma dalībnieki Rolands Legzdiņš un Daiga Stepiņa un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Raivis Bahšteins.

Rudens ābolu raža klāt! iPhone 16 viedtālruņi, Watch 10 viedpulksteņi un jaunas AirPods 4 austiņas ar skaņu slāpēšanu. Kas pliki mārketinga triki un kas patiešām patīkami pārsteidza? Ar pirmajām sajūtām par dzirdēto dalās Digitālo brokastu šefpavārs Artis Ozoliņš un tehnoloģiju entuziasts Edgars Brūvelis #DigitālāsBrokastisPlus speciālizlaidumā.

Laidoje „Vardai ir garsai“ – įspūdžiai iš ką tik praūžusio LRT OPUS 18-ojo gimtadienio, žvilgsnis į naujus „Fat Dog“ ir „Brokenchord“ albumus bei kitos smagios muzikinės naujienos. Ved. Ramūnas Zilnys.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

Paryžiaus olimpiados atidaryme buvo pakartota Prancūzijos didžiosios revoliucijos dainuška „Ay! Ça Ira“ – „viskas bus gerai“. O kokią prasmę tai frazei suteiktume šį rinkimų ir nerimo rudenį?Ved. Aidas Puklevičius

Laidos „Vardai ir garsai“ svečias – naują albumą „God Is Overrated“ pristatančios grupės „McLoud“ lyderis Lukas Malinauskas. Ved. Ramūnas Zilnys

Raidījumā Pievienotā vērtība raugām, ko ekonomikas un naudas lietās varam gaidīt no rudens un ziemas. Ļoti daudzas lietas droši paredzēt nevar un kopējā ziņa – esam gatavi tam, ka notikt var neparedzētas lietas. Mums priekšā interesants rudens – kaut vai daudzsolīto nodokļu izmaiņu dēļ. Ko beigās par nodokļiem izlems un galvenais, kad izlems – to redzēsim turpmākajos mēnešos. Bet Latvijas un Baltijas ekonomikai kopumā šis nav pārāk labs laiks. Latvijā iekšējais patēriņš klibo, algas aug tikai sabiedriskajā sektorā, ekonomika slābana. Arī eksportam nenāk par labu tas, ka valstīm, uz kurām dodas Latvijas preces, neklājas pārāk labi. Kā jaunākajā ekonomikas apskatā saka Līga Zorgenfreija, „Swedbank” galvenā ekonomiste Latvijā, jāsatraucas arī par to, ka globālajā eksportā sarukusi Latvijas un Baltijas daļa. Pat ja iemesli, vismaz mums, ir loģiski. 

Gamtos tyrimų centro Botanikos instituto vyresnysis mokslo darbuotojas Zigmantas Gudžinskas apie liepų žydėjimą, pievų šienavimo laiką ir vasaros prognozes.Entomologė Eglė Vičiuvienė, viena knygos apie Lietuvos drugius rengėjų sako, kad mokslininkai laukia visuomenės įsitraukimo į drugių stebėjimus ir tyrimus.Dūminė raudonuodegė - paukštis, kuris iš visų mūsų sparnuočių čiulba ilgiausiai: nuo kovo iki lapkričio, t.y. teritorijos reiškimo ženklas, nes pasirinkusi tinkamą vietą, pavyzdžiui - aukštą anteną, joje suokia kasdien.Ved. Selemonas Paltanavičius ir Alvyda Bajarūnaitė

Gamtos tyrimų centro Botanikos instituto vyresnysis mokslo darbuotojas Zigmantas Gudžinskas apie liepų žydėjimą, pievų šienavimo laiką ir vasaros prognozes.Entomologė Eglė Vičiuvienė, viena knygos apie Lietuvos drugius rengėjų sako, kad mokslininkai laukia visuomenės įsitraukimo į drugių stebėjimus ir tyrimus.Dūminė raudonuodegė - paukštis, kuris iš visų mūsų sparnuočių čiulba ilgiausiai: nuo kovo iki lapkričio, t.y. teritorijos reiškimo ženklas, nes pasirinkusi tinkamą vietą, pavyzdžiui - aukštą anteną, joje suokia kasdien.Ved. Selemonas Paltanavičius ir Alvyda Bajarūnaitė

Īsumā par jaunumiem, kur virzos un iespējams kādam no jums tas palīdzēs paskatīties uz jūsu darbu no cita skatupunkta. Pieskāros sekojošiem punktiem: * Uzlaboju savu profesionālo network, apmeklējot pasākumus Hamburgā un Dubajā * Esmu nomainījis grāmatvedi * Sākam strādāt pie https://Jobs.it.com * Pieņemts darbā uz pilnu laiku Pawan no Nepālas * Gatavojos Domēnu Samitam * Valts Dalbiņš iepazīstināts ar $Latu

Ielūkojamies jauniešu kā dalībnieku un kalpotāju pieredzē kristīgajā nometnē “Oāze”. Šī gada rudens “Oāze” norisinājās 23.-28. oktobrim. Kate, Sonora un Santija liecina par to, kā nometne viņas tuvinājusi Dievam.

Rudens un ziemas periodā cilvēkiem aktualizējas jautājums, kā būt veseliem un rūdītiem pret aukstumu. “Pīci breinumi” komandas roņotājas Daiga Laizāne un Amanda Anusāne meklē atbildes un skaidro, kāpēc ziemas peldes ir labs rūdīšanās un veselas miesas uzturēšanas veids kopā ar ziemas peldes entuziasti Diānu Babjuku un fizioterapeitu Māri Klauču. Ja gribi sākt roņot, klausies raidījumu, jo tajā uzzināsi visu, ko ņemt vērā! Breinojamīs kūpā!

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons 20. gadsimta 80. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija, par viņu uzzināja arī Talsu mākslinieku grupa. Laikā no 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros Talsu mākslinieku grupa (Talsu krūmu grupa) mēģinājusi izprast un identificēties ar Fībigu. Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam. Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos.   Mācījies Aleksandra licejā Rīgā. Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu. 1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs  Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā (1912) un Londonā (1921), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības "Sadarbs" 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītajā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē "Galerie Bernheimn-Jeune" (1912) un "Galerie Georges Petit" (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928). Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālajām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911-1912). No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā. Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks. Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē. 1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos. 1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā (1935, 1940), Strasbūrā (1937, 1940), Milūzā  1937), Kolmārā (1936). Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze. 1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību. 1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī. Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē (1975, 1991), Selestā (1976), Kolmārā (1982, 1996) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā (1990) un Sanfrancisko (1992). 2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas (Haguenau) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther "Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien" ( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer "Frédéric Fiebig. Leben und Werke" (1992, arī franču valodā). Talsu novada muzejs izdevis katalogu "Frederikam Fībigam 120" (2005, sastādītāja G. Millersone). Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, "Saint-Dié" Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā (ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.  

Izraelyje intensyvėja kovos veiksmai.JT: dėl karo Ukrainoje žuvo mažiausiai 10 000 civilių.Savivaldybėse vykdant neprižiūrimų kapaviečių inventorizaciją, atsirado galimybė jose laidoti svetimus žmones.Lapkričio pirmąją etnologė Gražina Kadžytė vadina gyvųjų ir mirusiųjų susitaikymo diena.Kodėl tamsusis rudens laikas turi nemenkos įtakos kai kurių žmonių savijautai? Pašnekovas - VDU profesorius Gediminas Navaitis.Įsigalioja apsinuodijimų nitritais ir nitratais prevencijos tvarka, leidžianti nėščiosioms bei asmenims, auginantiems kūdikius iki pusės metų, patiems užsakyti jų naudojamų šulinių ar gręžinių vandens ištyrimą nemokamai.Ved. Madona Lučkaitė

Šis rudens bijis varen ražīgs diasporas amatierteātriem - oktobra sākumā četras neaizmirstamas dienas aizvadītas Norvēģijā diasporas teātru saietā "Plats solis Bergenā", bet nule Sanfrancisko noslēdzies devītais diasporas amatierteātru festivāls "LAIPA 2023". Tādēļ šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kur slēpjas amatierteātru fenomens un kāda ir teātra loma diasporas ikdienā, zinot, ka amatierteātru kustība diasporā šobrīd vēl nebijusi spēcīga. Diskutē teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kuras vadībā festivālā “Plats solis” darbojās ekspertu grupa, režisore Ilze Bloka, kuras izrāde “Vienas telpas esence – virtuve” Latvijas dāņu biedrības teātra "Pūpols" iestudējumā izspēlēja kopā ar visjaunākajiem aktieriem saņēma saieta "Plats solis" GRAND PRIX; Katrīna Tamisāre ir no Stokholmas, bet "Plats solis" saņēma balvu kā labākā aktrise Birmingemas Mazā teātra iestudējumā "Atklātā jūrā"; Sandris Rakauskis ir no Norvēģijas, Stavangeres teātra studijas, kas saņēma Zeltu par labāko iestudējumu "Noslēgtais aplis", vadītājs; Sandra Bondarevska ir Pasaules latviešu amatieru teātru savienības vadītāja.

Pēc koncertu sērijas Nīderlandē Beļģijā mājās atgriezies Latvijas Radio koris, kurš šoruden saņēmis britu žurnāla „Gramophone” gada balvu par ierakstu „John Cage. Choral Works” kategorijā „Labākais kormūzikas albums”. Kultūras rondo studijā kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Sigvards Kļava, kurš joprojām uzskata, ka svarīgākie ir koncerti Latvijā, ārpus Rīgas.

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu. "Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš. Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku. Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns". Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās.  Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.    

Kultūras rondo tiekamies ar diviem režisoriem, festivāla „Patriarha rudens” balvu ieguvējiem – ar Pētera Pētersona petrolejas lampas īpašnieku – labāko teātra režisoru Ralfu Liepu un kino režisoru Uģi Olti, kurš startēja ar filmu „RadiRaidi”.  Festivālā "Patriarha rudens" šogad studentu darbus vērtēja divas žūrijas – skatuves mākslas un audiovizuālās mākslas. Skatuves mākslas žūrijas sastāvā bija Latvijas Nacionālā teātra valdes loceklis Māris Vītols, "Dirty Deal Teatro" direktore Anna Sīle, teātra režisors un pedagogs Juris Jonelis, kā arī festivāla patronese Karina Pētersone. Ralfs Liepa atzinību izpelnījās par divām izrādēm: Pētera Pētersona "Mirdzošais un tumši zilais" un Vitolda Gombroviča "Ivonna, Burgundijas princese". Ralfs Liepa saņēma petrolejas lampu no Pētera Pētersona kolekcijas. Audiovizuālās mākslas žūrijas sastāvā darbojās kinorežisore un scenāriste Marta Elīna Martinsone, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, operators Valdis Celmiņš un kinoproducents un režisors Gints Grūbe. Uģa Oltes "RadiRaidi" saņēma atzinību kā par mācību darbs, kurš ieguvis filmas potenciālu. -- Daļu no festivāla “Patriarha rudens” programmā iekļautajiem darbiem būs iespējams vēlreiz noskatīties un piedzīvot 13.–15. oktobrī festivāla satelītpasākumos Gulbenes novada kultūras centrā un Stāmerienas pilī.

Prisiminsime populiariausias rudens sezono naujosios bangos bei roko muzikos dainas, skambėjusias prieš keturiasdešimt metų, girdėtas ir Lietuvoje, pirmiausia užsienio radijo bangomis. Britų, amerikiečių, o ir vokiečių ar danų atlikėjai bei grupės savaitės geriausių „topuose“ Europos šalyse, arčiausiai – Lenkijos pirmosios programos eteryje – o kiek novatoriška ir įtakinga „new wave“ muzika atrodo dabar?Ved. Lukas Devita

Ar “Latvijas koncerti” programmu direktoru un Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda valdes locekli Arturu Maskatu Kultūras rondo pārrunājam aktualitātes nozarē, kā arī gaidāmā "Rudens kamermūzikas festivāla" un koncerta "Draugi – Andrejam Žagaram" programmas.    Andrejs Žagars šogad svinētu 65. gadu jubileju. Savukārt koncerts "Draugi – Andrejam Žagaram" norisināsies jau piekto reizi. Šoreiz programmā iekļauts Džuzepes Verdi "Rekviēms" – monumentāls garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs, kurā komponists ielicis visu savu ģeniālā melodiķa un lielu muzikālo formu dramaturģijas meistara talantu. Atskaņojumā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti un Valsts Akadēmiskā koris "Latvija". Pie diriģenta pults – maestro Andris Poga. Savukārt ikgadējais "Rudens kamermūzikas festivāls"šogad norisināsies no 8. līdz 14. oktobrim. Atklāšanas koncertā 8. oktobrī “Lielajā ģildē” uzstāsies viens no pasaulē atzītākajiem stīgu kvartetiem - “Quatuor Ébène”.

Varėnoje savaitgalį prasidėjo XIV Dalios Tamulevičiūtės profesionalių teatrų festivalis.Kodėl atlikėjų gyvo garso koncertai miesto šventėse neprilygsta soliniams pasirodymams?Pasibaigė „Poetinis Druskininkų ruduo“. Kokia ateitis laukia šio poetų renginio, duris užveriant daug istorijų prikaupusiai „Širdelei“?Vilniaus 700-ojo gimtadienio proga LRT KLASIKA pristato mini radijo ciklą „Vilniaus motyvas“. Jį rengia Fausta Savickaitė.LRT OPUS šiandien pradėjo savo naująjį sezoną.Rubrikos „Be kaukių“ – daugiau nei penkiolikos metų darbo kultūros ir meno srityje patirtį turintis komunikacijos ir rinkodaros specialistas, džiazo ir klasikinės muzikos gerbėjas Julijus Grickevičius.Ved. Marius Eidukonis

Ko darīt un kurus darbus vēl atlikt dārzā šobrīd, kad rudens vairāk līdzinās vasarai? Padomus sniedz Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Jautājam arī, ko darīt ar dārzā sakritušajām koku un krūmu lapām?

Jauni vārdi teātrī, kino un dejā: Latvijas Kultūras akadēmijas festivāls "Patriarha rudens" notiek jau 14. reizi. "Pētera Pētersona lampa" un "Zelta  muša" – tās ir tikai divas taustāmas festivāla "Patriarha rudens" relikvijas. Viss pārējais – astoņas dienas dažādās spēles vietās iespēja redzēt topošo teātra, kino un dejas profesionāļu darbus. Kultūras rondo par "Patriarha rudeni" stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors Dāvis Sīmanis, festivāla direktore Kristīne Freiberga un teātra režijas students Rodrigo Struka. No 30. septembra līdz 8. oktobrim norisināsies jau četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kas skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu izlasi. Festivāla galvenie vadmotīvi šajā gadā ir jaunu mākslinieku šaubas un apjukums, kā arī veltījums teātra mākslas personībām-jubilāriem – Pēterim Pētersonam, Rūdolfam Blaumanim, Mārai Ķimelei un Mihailam Gruzdovam. Festivāla radošā komanda deviņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves, audiovizuālās mākslas un starpdisciplināru darbu programmu: astoņas teātra izrādes, trīs laikmetīgās dejas izrādes, sešu topošo dramaturgu lugu lasījumus, trīs filmu skates, četras meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus. Festivāla atklāšana notiks sestdien, 30. septembrī, pulksten 13.00 LKA E.Smiļģa Teātra muzejā. Festivāla programma skatāma šeit.  

Šogad kā Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens” vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz šaubu un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Saruna ar topošo režisoru Ralfu Liepu, kurš festivālā iestudē Pētera Pētersona “Mirdzošais un tumši zilais”, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieriem Matīsu Ozolu un Gerdu Lapošku, kuri izstāsta jauna cilvēka stāstu izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens”, kas šogad notiks no 30. septembra līdz 8. oktobrim. Mērķis ir nedēļas izrāžu maratonā parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas radošo studentu darbus: gan laikmetīgās dejas horegrāfu, kino studentu īsfilmas. Topošo aktieru, režisoru, dramaturgu veidotās teātra izrādes. Šogad, festivālam kā vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz sevis apšaubīšanas un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Raidījumā iepazīstam trīs jaunu teātra profesionāļu veikumu un dzīves izjūtu. Nesen Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Pelēka vasara, saulaina ziema”, raidījuma otrajā daļā saruna ar izrādes veidotājiem Gerdu Lapošku un Matīsu Ozolu. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas students, topošais režisors Ralfs Liepa festivālā “Patriarha rudens” piedalās jau otro gadu. Festivāla nedēļā Latvijas Kultūras akadēmijā lekcijās un sarunās tiks godināti Latvijas teātra leģendāri režisori –  Mihails Gruzdovs, Māra Ķimele, Pēteris Pētersons. Pētera Pētersona vārds šai plejādē īpašs arī tāpēc, ka viņš šogad ir jubilārs un vismaz sākotnēji Ralfa Liepas iestudēšanai izvēlētais darbs bija iecerēts kā veltījums. Izrāde “Mirdzošais un tumši  zilais” tiks spēlēta festivāla pirmajā dienā, 30. septembrī, Smiļģa mājā – Teātra muzejā. Jautāju Ralfam Liepam, vai viņam atliek laiks redzēt arī citu kolēģu veikumu, vai viņš ir redzējis Jaunā Rīgas teātra aktiera Gerda Lapoškas debiju režijā, izrādi “Pelēka vasara, saulaina ziema”? Kopā ar galvenās lomas iemiesotāju, aktieri Matīsu Ozolu, abi ir arī dramaturģiskā materiāla autori. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmiju jau pabeigušajiem Gerdam Lapoškam un Matīsam Ozolam vaicāju, vai viņiem ir interese redzēt patreizējo studentu veikumu “Patriarha rudenī”. Jauna mākslinieka šaubas vai apjukums var būt arī ir interesantākas par kāda cita mākslinieka šaubīšanos. Jo tā ir daļa no dinamiska procesa, par kura daļu, šai gadījumā ar teātra starpniecību, mums kā skatītājiem ir iespēja būt.

Kas ir krāsaini rudens plušķāži? Šo Lāsmas Ozolas un klausītāju atsūtītās rudens mīklas Greizajos ratos min "Tautas dziesmu meitenes" no Latviešu folkloras krātuves, Latviešu tautas dziesmu 12.sējuma "Kāzas" sastādītājas, Beatrise Reidzāne, Una Smilgaine un Ginta Pērle Sīle. Rudens mīklas sagudrojuši: Maija Pudiste, Leo Lasmanis, Gundega Sirvide, Klāvs Valdovskis, Lāsma Ozola, Hugo Leontjevs, Gunars Gūža, Jēkabs Nīmanis, Gunārs Geduševs, Mare Gineiša, Gustavs Krūmiņš, Agate Mieme, Ramona Mediņa, Haralds Pauniņš, Andris Balodis, Kristaps Auzenbergs, Ināra Antiņa un Elizabete Celmiņa.

„Vardai ir garsai“ kviečia dar vienam rudeniniam muzikos kokteilių, kuriame – nuo veteranų iki naujokų, nuo grįžtančių psichodelinės muzikos grynuolių „Animal Collective“ „The Prodigy“ jau sužavėjusių piktų rokerių „Soft Play“. Ved. Ramūnas Zilnys

Prasideda naujas Europos Parlamento darbo sezonas, apie šio naujo sezono prioritetus, vis dar besitesianti Rusijos karą prieš Ukrainą bei jo sprendimo būdus kalbėjo Europos Parlamento narė R.Juknevičienė.

„Lieliska Rotko centra izstāžu sezonas atklāšana. Galvenajā lomā - keramika un tās autori. Krāšņa, noslēpumaina, suģestējoša; formā- iespaidīga un pārsteidzoša, saturā - rosinoša. 4. Latvijas Keramikas biennāles konkursa izstāde "Martinsona balva" ir notikums, kas jāredz!” Tā  aizvadītās nedēļas nogalē, pēc Daugavpilī Marka Rotko mākslas centrā  atklātās Latvijas Keramikas biennāles konkursa izstādes "Martinsona balva", publiskajā telpā un klātienē savas emocijas pauda apmeklētāji. Šogad "Martinsona balvai" kopumā tika saņemti 685 pieteikumi no 71 valsti pārstāvošiem māksliniekiem. Godalgas piešķirtas desmit no tiem, labāko autoru darbi skatāmi izstādē. Atgādinām, ka zelta godalgas ieguvējas nacionālajā kategorijā keramiķes Sanitas Ābelītes personālizstāde „Terra” skatāma izstāžu zālē "Rīgas Mākslas telpa" Intro zālē vēl līdz 30. septembrim.  

„Vardai ir garsai“ kviečia pažvelgti į naujausius albumus, pasidžiaugti artėjančiu airių „Gilla Band“ vizitu Vilniuje ir tuo, kad prestižinį „Mercury“ apdovanojimą po pertraukos laimėjo džiazas. Ved. Ramūnas Zilnys

Rudens un ūdensputnu medības! Tādēļ uz sarunu aicinām mednieku un putnu pazinēju Andri Stīpnieku. Svins, putnu pazīšana, dažādas problēmas, liegumi un arī labie stāsti! Epizode sadarbībā ar SIA Ieroči: https://siaieroci.lv/ Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Pirmąjį rudens savaitgalį Dzūkijoje bus ką nuveikti! Kviečiame pasiklausyti ir apsilankyti!

Valdančiosios koalicijos atstovai – Laisvės partija – atvirai kritikuoja nuo rudens turintį startuoti ugdymo turinio atnaujinimą, vienuoliktokams įvedamus tarpinius žinių patikrinimus (pusegzaminius), vardija, kad vien Vilniui stinga daugiau nei 900 mokytojų, tūkstančių kompiuterių pusegzaminiams rengti, o mokiniams, kurie mokysis, pagal atnaujintas programas, nėra jokių vadovėlių nei didaktikos priemonių. Ar tikrai neįmanoma to padaryti iki rudens? Pokalbis su Vilniaus vicemere Donalda Meiželyte.Ved. Jonė Kučinskaitė

e prieš atostogas posėdyje Alytaus miesto savivaldybės taryba pakėlė mokesčius už paslaugas vaikų popamokinei veiklai visose biudžetinėse įstaigose. Prieš tarybos posėdį, kuriame buvo priimti šie sprendimai, radijas FM99 kvietė tarybos narius diskusijai. Iš kviestų penkių, trys negalėjo atvykti. Kalbėti galiausiai sutiko tik opozicijos atstovai...

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone Radiofona attīstība pirmās brīvvalsts laika gados bija visnotaļ iespaidīga gan tehnisko, gan muzikālo parametru ziņā. No pirmsākumiem 1925. gadā ar raidīšanu vien divas stundas dienā, mūzikas atskaņojumiem izmantojot "nezin no kurienes radušos gramofonu un Pasta un telegrāfa biedrības aizdotās klavieres", kurām dažus kauliņus varējuši sist ar āmuru – i tad neskanējušas, līdz jaudīga simfoniskā orķestra izaugsmei. Radiofona vēsturē atradīsim gan konfliktus ar Nacionālo operu un Konservatoriju par bezmaksas translācijām, gan strīdus ar operu par mūziķu negodīgu pārpirkšanu, tāpat aizliegumu translēt 1926. gada Dziesmu svētkus un 1929. gada autortiesību konfliktu ar Skaņražu kopu, kad vieni aizliedz, bet otri draud neatskaņot latviešu mūziku vispār.  Radiofonam iegūstot arvien lielāku finansiālo neatkarību un kapacitāti, 30. gadu sākumā valdība pat apsvēra iespēju Radiofonu apvienot ar Operu – lai turīgais radiofons segtu Operas budžeta deficītu. 30. gados Latvijas Radiofonam pilnīgi noteikti varam piešķirt mūzikas  veicināšanas stratēģa godu – un galvenokārt tā rīkotā simfonisko skaņdarbu konkursa dēļ. Lai saprastu konkursa nozīmi, jāieskicē konteksts. 1933. gada "Mūzikas Apskata" 2. numurā publicēts Volfganga Dārziņa raksts "Mūsu jauno mūziķu stāvoklis", kurā tobrīd vien 27 gadus vecais komponists teic –radošais darbs teju visās mākslās tiekot strādāts "pa vaļas brīžiem", pa "dzīves drāmas jeb komēdijas antraktiem". Tādu, kas varētu dzīvot tikai no radošā darba augļiem, nebūšot neviena paša, bet eksistences nodrošināšanas labad jāķeras pie "tik ienīstās paidagoģijas, žurnālistikas utt.". Neapmierinātību ar komponistu darba apstākļiem presē pauž arī Jēkabs Graubiņš. Vai lietas labā ko darīt var Radiofons? 1932. gadā, analizējot tā programmu muzikālo saturu, apskatnieki vēl atzīst – latviešu mūzikai radioprogrammās septiņu gadu garumā ierādīta vien pabērna loma, daudz lielāku vietu atvēlot izklaides žanriem. Tomēr 30. gadu sākumā arvien regulārāki kļūst Radiofona pieslēgumi koncertiem, kuros skan latviešu mūzika, un jau 1934. gadā Vidvuds Jurēvičs var konstatēt – Radiofona darbībā noticis ievērojams lūzums, jo "tas arvien vairāk piegriež uzmanības nacionālai mūzikai". Pirmais Radiofona simfonisko darbu konkurss tiek izsludināts 1934. gada jūlijā, un tā mērķis raksturots lakoniski un pragmatiski – "lai paplašinātu radiofona vajadzībām literatūru latvju nacionālā mūzikā". Paredzētās godalgas gan ir mazas – 300, 200 un 100 latu. Prese ziņo – konkursam iesūtīti 14 darbi, Radiofons ar konkursa rezultātiem ir apmierināts un tam jau nodomā jauns skaņdarbu konkurss. Plašāks un, cerams, ar vēl lielākām godalgām. Bet pirmie uzvarētāji ir Jēkaba Graubiņa darbs "Vītola kokle", Jāzepa Mediņa "Rudens noskaņas" un Lūcijas Garūtas "Meditācija". Otro konkursu izsludina 1935. gada janvārī, noteikumi tādi paši, godalgas tiešām augušas un nu ir 500, 300 un 200 latu lielas. Tiek iesūtīti 24 komponistu darbi, un "Mūzikas Apskats" konstatē: "Konkurss izdevies ļoti labi. Tas pārsniedzis iepriekšējo arī ar augstāku skaņdarbu māksliniecisko vērtību." Uzvarētājs jau atkal ir Jāzeps Mediņš (ar "Latvju zemi") un tikko no Konservatorijas sola nākušie Jānis Ivanovs (ar 1. svītu) un Ādolfs Skulte (ar "Viļņiem"). Kad 1937. gada februārī tiek izsludināts trešais konkurss, noteikumos ir zīmīgas, ar autoritārā režīma kultivēto pozitīvisma ideoloģiju saistītas izmaiņas: "Jaunu sacensību ierosina šādi apsvērumi: kamēr pārdzīvojamais atdzimšanas un nacionālās radīšanas laikmets mūsu rakstniecībā jau atradis spēcīgu atspoguļojumu, mūsu mūzikā, un it sevišķi tās simfoniskajā nozarē, šī laikmeta celtniecības spars un dzīves prieks izpaužas samērā mazāk; repertuāru pārvalda darbi, kuru smagums un bieži vienmuļīgais drūmums neatrod pašreizējos apstākļos attaisnojuma. Tamdēļ, lai veicinātu laikmetam atbilstošu skaņdarbu rašanos, pasta un telegrāfa departaments izsludina Latvijas radiofona vajadzībām 3. sacensību jaunām latvju orķestra kompozīcijām." Konkursā 1. vietu gūst Jāzepa Mediņa Otrā simfonija "Ziedonī", Pētera Barisona svīta "Ziedu vija" un Eberharda Lammasa Pirmā simfonija – kā liecina tās programmas izklāsts, nepārprotams mākslinieciski politiskas konjunktūras paraugs. Žēl tikai, ka  pārliecināties par simfonijas kvalitātēm nevar. Jo apskatnieki pēc atskaņojuma kā sazvērējušies visi klusē. Skatoties uz pieticīgajām godalgu summām, jāsecina, ka Radiofons lieliski apzinājās – tas komponistiem daudz vairāk var solīt nevis naudā, bet graudā. Proti, solīt un nodrošināt jaunradītās mūzikas atskaņojumus Radiofona orķestra sniegumā. Līdz ar to – gan atpazīstamību, gan popularizēšanu. Jo jaundarbi tiek recenzēti ne tikai mūzikas izdevumos, bet arī dienas presē. Un, protams, Radiofona atskaņojumiem pa pēdām seko autortatlīdzību maksājumi.  1938. gadā "Mūzikas Apskats" ik numurā publicē Radiofonā atskaņoto latviešu autoru simfonisko un lielas formas kamermūzikas darbu sarakstus. Tie ir tiešām apjomīgi. Tā 1938. gada janvārī skanējuši 20 autoru gandrīz 40 darbi, maijā – 14 autoru vairāk kā 40 darbi. Tā nu Jēkabs Vītoliņš "Mūzikas Apskata" slejās secina: "Radiofona koncerti ir visplašākais latviešu mūzikas forums, tie savā ikdienas gaitā patērē milzumu latviešu mūzikas, tā nodrošinādami mūsu komponistiem zināmu sava darba algu."

Stāsta komponists Imants Zemzaris 1973. gadā pienāk otrā reize, kad Ivanova mūzika tiek pārstāvēta festivālā "Varšavas rudens", tātad pazīstamajā laikmetīgās mūzikas forumā. Pirmā bija 1958. gadā - ar gluži obligāto Sestās simfonijas atskaņojumu: spēlēja Ļeņingradas filharmoniķi un Kurts Zanderlings. Kaut tad jau bija tapusi Astotā, ko var uzskatīt par pirmo Ivanova "atkušņa" simfoniju. Starp citu, toreiz no festivāla programmas tika svītrots Prokofjeva Koncerts-simfonija ar Mstislava Rostropoviča solo, vietā liekot tautisko un demokrātisko Otara Taktakišvili ļoti optimistisko Klavierkoncertu. Šoreiz - 1973. gadā - izskan Ivanova 14. simfonija (Sinfonia da Camera) - pirms diviem gadiem tapis, tātad pietiekami svaigs un laikmetīgs opuss, kas apliecina sešdesmitpiecgadīgā komponista garīgo un māksliniecisko briedumu. Ne jaunāka un arī ne vecāka. Varšavas filharmonijas lielajā zālē spēlē Latvijas filharmonijas kamerorķestris Tovija Lifšica vadībā - tieši šis 1967. gadā dibinātais kamerorķestris jau arī bija komponistam devis impulsu simfonijas radīšanai. Koncerta otrajā daļā koris "Latvija" izpilda Paula Dambja oratoriju Stanza di Michelangelo, Ivanova vokalīzi "Gubu mākoņi", arī Marģera Zariņa un Rutas Vintules miniatūras. Programmā iekļauti vēl vairāku citu padomju komponistu kordarbi ar diktēti idejisku tematiku. Pret mūziku, kas nākusi no PSRS, poļu klausītājiem ir sava specifiska attieksme. Tomēr zāle ir pieklājīgi publikas piepildīta, to vēl kuplina prāvs jauno mūziķu, mākslinieku un mediju pārstāvju pulciņš no Rīgas, kas pašsaprotami jūt līdzi savējiem šajā respektablajā starptautiskajā pasākumā. Festivāla centrā togad ir trīs poļu pašu mūzikas grandi: Lutoslavskis, Pendereckis, Gureckis. Visiem trim dzimšanas dienas gada skaitļi beidzas ar "3", tātad pienākušas nozīmīgas jubilejas. Izskan Vitolda Lutoslavska Čellkoncerts, Kšištofa Penderecka Pirmā simfonija, Henrika Mikolaja Gurecka Otrā "Kopernika" simfonija - iespaidīgs minimālisma estētikā radīts darbs kā tāda savdabīga freska diviem solistiem, korim un megalielam orķestrim. Oficiāli formulētais sauklis "Varšavas rudens" - uz Rietumiem vērstais Polijas kultūras skatlogs - sevi attaisno saturiski bagātīgi. Festivāla degpunktā ir daudzu poļu pašu skaņražu iespaidīgais devums. Taču galvenais, ar ko šis festivāls pievelk poļu un visas Austrumeiropas interesentu uzmanību, ir tā uz Rietumiem un visu plašo pasauli pavērtā auss un acs. Un te nu plašā spektrā pārstāvēts viss, ko laikmetīgajā mūzikā ienesuši 70. gadi - aleatorika, sonoristika, minimālisms, repetitīvisms, elektroakustiskie meklējumi, hepeningi, performances, nonstopi, akcijas, kolāžas, instrumentālais teātris.   Festivāls (ik dienas trīs koncerti!) aizrit spraigi radošā inovatīvā noskaņojumā. Un tikai krietni vēlāk kļūst zināms, ka 1973. gadā tas varēja arī nenotikt. Augstāko punktu bija sasniegusi festivāla rīkotāju pastāvīgā rīvēšanās ar padomju ideoloģisko uzraudzību - kā pelei ar kaķi -, saņemot kritiku par pārlieku avangardisko orientāciju un klanīšanos Rietumu priekšā. Kad pēc smagām diskusijām viss jau šķitis zaudēts, cēlies kājās padomju grupas pārstāvis Arams Hačaturjans un sirsnīgi pateicies poļu kolēģiem par viņu ilgus gadus radīto iespēju dzirdēt tik atšķirīgu mūziku. "Ja tikai mācētu," viņš teicis, "es pats vienā vai otrā virzienā iemēģinātu roku." Faktiski Hačaturjans toreiz izglābis festivālu… Interesanta sakritība: 1973. gada Varšavas rudenī  tiek atskaņota arī Dmitrija Šostakoviča Četrpadsmitā… Šoreiz - pēc piecpadsmit gadiem - Jānis Ivanovs var būt apmierināts ar savu pārstāvību festivālā Polijā. Kolēģi atveduši viņam "Varšavas rudens" bukletu, ko viņš nu ar gandarījumu studē. Turpmāk, sastopot Konservatorijas gaitenī Juri Griņeviču, skaņu ierakstu kabineta vadītāju un skrupulozi fanātisku starptautiskas informācijas vācēju, viņš arvien apvaicāsies: "Kas jauns par Ivanovu rodams pasaules informatīvajā telpā?" Ivanovam piemīt sava īpaša humora izjūta…

„Ir cilvēki, kuri par manu labāko filmu uzskata „Es soļoju pa Maskavu”, citi – „Rudens maratonu”, vēl citi – „Kin-dza-dza” vai „Asaras bira”. Taču vairums ir pārliecināti, ka mana labākā filma ir „Neskumsti!” – Tu, Danelija, esi gruzīns, tāpēc tev arī tā ir sanācis! Nezinu. Varbūt tā arī ir.” Tas ir citāts no režisora Georgija Danelijas īsmetrāžas stāstiem no kinorežisora dzīves „Pasažieris bez biļetes”. Un, ja arī kādam šis uzvārds šķiet svešs, tad vismaz hrestomātiskie kadri no filmām „Mimino” un „Kin-dza-dza” noteikti varētu būt zināmi. Gundars Āboliņš turpina tulkot, un šoreiz viņš ir iztulkojis Danelijas grāmatu „Pasažieris bez biļetes”. Šī gada pēdējā Radio mazā lasītava notiks jūsu ausu priekšā jeb tiešajā ēterā, kad studijā būs aktieris Gundars Āboliņš un žurnāliste Ingvilda Strautmane.   Raidījumu atbalsta:  

"Ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairs nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Ukrainas Nacionālā kamerorķestra diriģente Natālija Ponomarčuka. 4. novembrī pulksten 19 Lielajā ģildē viņa diriģēs mūsu Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", ar kuru viņu iepazīstinājis Pēteris Vasks. Rīgas publikai diriģente dāvās savas nācijas laikmetīgās mūzikas atklājumus, vienlaikus sapņojot par atgriešanos Kijivā un koncertiem no jauna uzceltajās Ukrainas pilsētās. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika".  1969. gadā dzimusī diriģente Natālija Ponomarčuka savā dzimtenē tiek augstu vērtēta kā aizrautīga ukraiņu laikmetīgās mūzikas popularizētāja un interprete. Jevhēnijs Stankovičs, viens no redzamākajiem mūsdienu ukraiņu skaņražiem, raksturojot Ponomarčuku, uzsver: "Viņas stils ir dzelžaina disciplīna un pulsējoša enerģija. Viņai piemīt spēja iedziļināties tagadnes un pagātnes mūzikas radošajās idejās. Tieši šo īpašību dēļ ikviens ukraiņu komponists vēlas, lai tā mūziku atskaņo Ponomarčuka." Rīgas koncerta programmā iekļauts ukraiņu skaņraža Leonīda Hrabovska opuss "Concerto Misterioso", kurā caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuras darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso, rituālās skaņugleznas ornamentiem līdzās stāsies pasaules traģiskā skaistuma apjausma Oļeha Kivas un Valentīna Silvestrova nošurakstos, kuros pasaule, šķiet, apdzied pati sevi, cīnoties ar vēsturiskas aizmirstības tumsu. Tomēr bezcerīgu vilšanos allaž apspīdējusi cerības gaisma. To savulaik pieredzēja arī Napoleona armijas nomocītā Vīnes publika, pirmoreiz izdzirdot Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju. Arī šoreiz tā atgādinās mūžseno patiesību – pēc vistumšākās nakts nāks visgaišākais rīts. Solistes godā uz Lielās ģildes skatuves diriģente aicinās savu tautieti, soprānu Oksanu Nikitjuku. Inta Pīrāga: Tiekamies dienā, kad Latvijas Radio svin 97. dzimšanas dienu. Kādas jums līdz šim bijušas attiecības ar radio? Vai ar to saistītas kādas atmiņas, satraukumi, piedzīvojumi? Natālija Ponomarčuka: Protams, es bieži viesojos Ukrainas Nacionālajā radio. Tas man ir tuvs, jo pie mums darbojas mūzikas kanāls, kas raida labu mūziku, kas stāsta par mūziķiem un komponistiem. Arī es pati kādu laiku esmu strādājusi radio pēc studijām Mūzikas akadēmijā. Tā kā man ir savas atmiņas par šo laiku un es pazīstu šī darba specifiku un to, kā norit ierakstu process. Man ir labvēlīga attieksme pret to. Zinu, cik daudz cilvēku klausās radio – tas ir svarīgs ceļš, lai nodotu informāciju, lai uzrunātu auditoriju un tas ir tas, kas mūs vieno – šī komunikācija ar klausītāju. Tā kā man ir patīkamas atmiņas par šo laiku, kad notika sadarbība ar radio. Es gan šobrīd vēlos atvainoties, ka runāju krieviski, jo labprāt būtu vēlējusies sniegt interviju ukraiņu valodā, bet skaidrs, ka bez tulka mūs tad neviens nesaprastu. Tā kā mana angļu valoda nav tik pārliecinoša, tad nekas cits natlika kā ar nožēlu izvēlēties krievu kā sarunvalodu.   Tikām mūzikas valoda jāsaprot arī bez tulka. Vismaz tā tam būtu jābūt… Jā, mūzikai tulkojums neeksistē Vai jums bieži intervijās jautā, kāpēc esat izvēlējusies diriģenta profesiju? Jā, to jautā bieži, jo skaidrs, ka daudzus tas interesē. Bet man uzreiz jāsaka, ka nevarēšu iepriecināt ar savu atbildi klausītājus, jo es nekad neesmu sapņojusi par šo profesiju.. Bet par ko tad sapņojāt? Par simfonisko mūziku. Tās mērogs, krāsas, nebeidzamā daudzveidība, milzīgais potenciāls, tā grandiozā informācija, ko spēj pārraidīt tieši simfoniskais orķestris, lūk tas ir tas, kas mani saistīja. Un tad, lai būtu iespēja runāt šajā valodā, nācās kļūt par diriģenti, jo cita ceļa nebija. Vai pirms tam nodarbojāties ar kāda instrumenta spēli? Jaunībā mācījos Gliēra Institūtā tautas instrumentus, bet Mūzikas akadēmijā iestājos, lai apgūtu operas un simfoniskā diriģenta profesiju. Ar ko jūs skaidrojat faktu, ka šobrīd pasaulē tieši ukraiņu diriģenti gūst arvien lielākus panākumus? Ar to, ka ilgu laiku ukraiņu mūziķi  trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairāk nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai. Šodien Eiropas durvis ir atvērtas gan mums, gan Eiropai, un mēs esam saistīti cits ar citu vienā veselumā. Tas tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc Ukrainas diriģenti kļuvuši daudz vairāk zināmi gan mūziķu, gan klausītāju aprindās. Nav šaubu, ka katra tauta ir pelnījusi attīstīties un sasniegt virsotnes, dot savu artavu uz kopējās kultūras skatuves. Jāsaka, ka pienesums no Ukrainas nav nemaz tik mazs. Lieliski, ka arī ukraiņu mūziķi ir cienīgi atrasties tajā horizontā pie Eiropas notikumu debesīm. Pastāstiet, kā sākās jūsu sadarbība ar orķestri "Sinfonietta Rīga"! Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas sākās īsi pirms kara – dienas desmit vai nedēļu pirms tam… Man bija koncerts Ukrainas Nacionālajā filharmonijā un programmā bija Pētera Vaska darbi – Vijolkoncerts un "Balsis". Koncerta nosaukums bija "Sapnis par brīvību". Rezultātā veicām darba variantu ierakstam, kuru aizsūtīju komponistam, jo mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ir satriecošs cilvēks – no tiem, kuri dod cerību nākotnē un gādā, lai tā nesagrūtu. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vasks, tiek dots gaismas stars, kas sargā cilvēka gara augstākos sasniegumus. Man ir svarīgi to pateikt. Un tātad: aizsūtīju ierakstu un sākās karš. Pēteris man bieži zvanīja, lai uzzinātu, kas notiek, jo tajā brīdī Kijevu bombardēja un krievu karaspēks stāvēja pie Kijevas vārtiem. Tas bija februārī, martā. Pēteris regulāri zvanīja gan man, gan solistam, izteica savu atbalstu un dalījās ar pārdzīvojumiem. Mums tas bija ļoti svarīgi. Tieši Pēteris Vasks arī bija tas, kurš mani iepazīstināja ar "Sinfonietta Rīga" – šo leģendāro orķestri. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo kolektīvu, un mūsu tikšanās notiek, pateicoties šai neparastajai priekšvēsturei. Tā ir liela laime. Koncertprogrammā iekļauti ukraiņu komponistu darbi, kas radušies 20. gadsimta 70. un 80. gados. Tas ir īpašs laiks gan Ukrainā, gan bijušās Padomju Savienības telpā. Visi šie komponisti ir dumpinieki, kuri no padomju sabiedrības bija izdzīti. Viņi bija vadībā un viņus var saukt par avangardistiem, kuri strādāja ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kas totalitārajam padomju režīmam bija sveši. Viņi darbojās pretēji organizētajam vājprātam, kuru sauca par kārtību. Tā nekad nav bijusi kārtība, tā vienmēr bijusi mirusi sistēma, pret kuru šie cilvēki cīnījās kā vien varēja. Katrs piedalījās ar savu artavu sistēmas graušanā. Viņi kā mūki nesa savu sveci, lai katrs spētu izgaismot tumsu. Viņi visi ir gara revolucionāri, viņi bija vadoņi, kuriem mēs joprojām sekojam. Kāds ir Leonīda Grabovska opuss "Concerto Misterioso"? Absolūti mistisks skaņdarbs, kas atbilst mūzikas salīdzinājumam ar matemātiku, jo matemātikā iekļauti dabas likumi, kuri katru dienu risinās pēc sistēmas jeb Dieva pārpasaulīgā saprāta kārtības. Pateicoties tam, pasaule eksistē – un tā ir fenomenāla matemātika. Tas viss ļoti saistīts ar Grabovska mūzika. Tolaik Grabovskim nebija datora, bet viņš centās programmēt tādus algoritmus, ko mūsdienās rada datorsistēmas. Tas jau nav slikti, jo var darīt visādi – viņš kā ģēnijs to paveica un rezultāts ir brīnums kā viņš redz un dzird saskaņas. Matemātiskās formulas kalpo brīnumam. Tā ir nevis auksta, bet gan brīnišķīga mūzika. Tur ir gan Fibonači rindas skaitļi, daudz šifrētu vēstījumu, bet man interesanti arī tas, ka skaņdarbs veltīts tautas māksliniecei Jekaterinai Belakurai – neparastai sievietei, kas dzimusi ciematā, nekad nav mācījusies gleznošanu, bet viņa bija ģeniāla māksliniece. Viņa bija nolemta gleznošanai – tas bija augstāk par viņu! Viņa gleznoja ziedus, bet – KĀ viņa to darīja! Šķita, ka viņa savos darbos prot saglabāt saules starus un tas pats ir arī Grabovska darbos: mēs klausāmies viņa darbus ar sajūtu, ka tajos ir gaiss, zeltaina gaisma, kas redzama Jekaterinas darbos. Viņa koncertā dzirdam saules starus un caurspīdīgu gaisu. Viņš rada tādus rakstus, kuri katru reizi spēj mainīties un ir neiedomājami skaisti. Kā kaleidoskops, kurā savienoti paši smalkākie stikliņi, briljanti, kuri katru mirkli maina zīmējumu. Draisks un ļoti maigs skaņdarbs, kurš cieši saistīts ar skaitļiem un programmēšanu – tā veidots Visums, kuru uztveram ar jūtām, bet īstenībā tie ir likumi, kas rada šo skaistumu. Tāda ir Grabovska mūzika. Un kāds ir Oļehs Kiva? Bezgalīgs liriķis. Grūti atrast vārdus, bet viņa mūzika ir tuvāka demokrātiskam stilam, populārākam žanram: liriska un viegli saprotama mūzika. Man interesanti, ka pievērsies izcilam ukraiņu dzejnieka Pavlo Tičinas poēzijai. Tičina vienkārši ir ģēnijs un viņa agrīnā daiļrade ir neiedomājami augstā līmenī. Tieši agrīnajā daiļradē vēl nav komunisma mašinērijas, kura vēlākajos gados centās viņu iznīcināt. Domāju, ka sākotnējā dzejnieka daiļrade var tikt ievietota ģeniālāko dzejnieku sējumā. Meklēju viņa dzejas tulkojumus angļu valodā, bet neatradu – ir daži neveiksmīgi mēģinājumi, bet laba tulkojuma nav. Varbūt, ka viņa dzeju ir grūti tulkot, jo viņš darināja jaunvārdus un tā ir satriecoša ukraiņu valoda. Ļoti skaisti tēli, ka japāņu hieroglifi – katrā hieroglifā ir domu dziļums,  tāds domu bezdibenis. Tāda ir Tičinas valoda – tēli ar bezgalīgu nozīmi. Un Oļehs Kiva izmanto šo poēziju – it kā vienkārši, ar maz vārdiem kā haika, bet tajā neiedomājama drāma. Šodien mūziķiem netieši iztulkoju dzeju, lai saprastu, par ko ir runa. Viņš neizdomā smagas konstrukcijas, bet traģēdija, par ko viņš runā, kļūst satriecoša. "Rudens ir skaists." Es tikai šodien saprotu, par ko viņš varētu runāt. Šogad Kijevā ir satriecošs rudens, šobrīd Ukrainā ir ļoti skaisti – rudens atnesis tik daudz zelta, tik daudz skaistuma un vienlaicīgi ar šo skaistumu cilvēkiem smagākās traģēdijas – tiek zaudētas ģimenes, zaudēti bērni. Bērni kļūst par mocekļiem, tās taču ir šausmas! Cilvēki cenšas elpot, cenšas būt dzīvespriecīgi, bet katru dienu viņi ir zem raķetēm, zem nāves bailēm, bet nevar arī visu laiku būt nāves bailēs. Tāpēc viņi priecājas par šo skaistumu, viņi dzīvo, viņi rada. Viņi ir gaismas kareivji! Un to es saklausu Tičina dzejā. Tas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savā skaņdarbā Kiva ir iekļāvis arī tautisku neakadēmisku balsi. Fenomenāla mūzika. Un kā Bēthovens šajā programmā sadzīvo ar ukraiņu komponistiem? Ļoti labi sadzīvo, jo mēs runājam par Eiropas mūziku, kas varētu būt ne tikai ukraiņu, bet tikpat labi arī latviešu, arī igauņu, lietuviešu, poļu mūzika un tā tālāk. Mēs runājam par Eiropas mūziku, pie tam par šedevriem, kas radīti mūsu vienotajā garīgajā laukā – tajā viss ir savstarpēji saistīts! Laiks neeksistē kaut kādās noteiktās robežās, eksistē tikai būtība. Ja mēs runājam par ģeniāliem komponistiem, par mūsu Dievišķo mūzikas mākslu, tad tajā vienots ir gan Bēthovens un Grabovskis, gan Silvestrovs un Kiva un jebkurš no Eiropas komponistiem, ja tikai viņi kalpo augstākajai patiesībai, ja tikai caur viņu mūziku jūtam dievišķo dzirksti, par kuru Bēthovens rakstīja savā Devītajā simfonijā. Domāju, ka tās ir cieši saistītas lietas – vēl jo vairāk Septītās simfonijas pazīstamākā daļa – otrā daļa jeb fenomenālais Allegretto, viena no traģiskākajām mūzikas lappusēm, kādu es zinu. Vienlaikus tā ir viena no dievišķākajām. Tajā ir gan traģēdija un sēras, gan filozofija un augstākās harmonijas izpausme.  Tas nozīmē – ģeniāli mūziķi vienmēr runā vienā valodā – pat tad, ja viņus šķir gadsimti.

Palēnītēm kompostējam koku lapas un apgriežam noražojušās rudens avenes. Par citiem oktobra dārza darbiem saruna piektdienas raidījumā Kā labāk dzīvot. Konsultē Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece  Maruta Kaminska. Dārzieču ieteikumi: Lai pasargātu kociņus un krūmiņus no stirnām, vislabāk ir likt sētiņu vai tīkliņu. Segt skujeņus un rododendrus vajadzētu, lai pasargātu no apdeguma un arī aukstuma, bet jāņem vērā, ka agrotīkls nedrīkst saskarties ar rododendru, lai tas neizsustu. Līdz ar to vajadzīga konstrukcija, lai neizsustu. Pret apdegumu var iegādāties ēnošanas tīklu. Rododendrs, kas iestādīts koku paēnā, neapdegs. Siltumam vēl segt uz ziemu nevajag. Vislabākais segšanas materiāls augļu kokiem un nesen stādītiem košumkrūmiem ir egļu zari. Tie nepatīk arī pelēm. Kamēr nav sniega, egļu zari tikai pasargā, bet nesilda. Krūmus ar smalkiem dzinumiem var griezt tagad rudenī, piemēram, klinšrozītes, lai slapjais sniegs ziemā neizgāž. Var griezt arī skujeņus un arī apsiet bumbas formas augus. Daudzgadīgās puķes iesaka griezt pavasarī, jo pašas puķes jūtas daudz siltāk un labāk ziemā. Zaļmēslojums – var iesēt sinepes, rudzus, lai pavasarī var ierakt zemē. Siltumnīcas laiks dezinficēt!

MINI FUNKTIERIS ir šīs sezonas jaunums un arī turpmāk vienmēr iznāks nedēļas vidū. Īsa saruna ar konkrētās nedēļas FUNKTIERA viesi, kurā varēsim dzirdēt viņa/as atbildes uz trim jautājumiem:  1) trīs lietas, ko Tu labprāt pateiktu sev jaunībā/bērnībā; 2) trīs cilvēki, kuri Tavā dzīvē atstājuši vislielāko iespaidu; 3) trīs grāmatas/filmas/podkāsti, kurus Tu ieteiktu izlasīt/noskatīties/noklausīties.  Un tas, jau atkal, liks mums gan pafunktierēt pašiem par sevi, gan noderēs vēlos rudens vakaros, kad aptrūkusies lasāmviela, kāda laba filma, vai klausāmgabals!  Šoreiz īsais funktieris ar Valdi un viņš iesaka:  noskatīties "Rudens leģendas" (Legends of the Fall 1995) izlasīt A.Munte “Stāsts pr Sanmikelu” (Axel Munthe “The Story of San Michele”)  noklausīties podkāsta MUŠA 3.epizodi "Pietura"