Podcasts about anglij

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

Ja kāds gribētu veidot filmu pēc ļoti kinematogrāfiskā Jura Rozīša romāna "Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā", tad būtu jāfilmē gan Austrālijā, gan lidmašīnā, gan trimdas latviešu saietos Eiropā un Latvijā. "Dicplased person" nozīmē "pārvietotā persona", Juris Rozītis pats tāds ir, jo pārvietots vēl pirms dzimšanas. Anglijā dzimis, uzaudzis Austrālijā, tagad dzīvo Zviedrijā. Savukārt otra romāna nosaukuma daļa "Kāda latvieša stāja svešumā" - ir atsauce uz dokumentu, kuru latviešu organizācijas izplatīja Vācijā, kad latvieši sāka izklīst uz citām valstīm. Romāns ir jauna cilvēka skatījums uz vecās trimdas un pasaules norisēm 70.gados, tā struktūru veido romāns romānā - galvenā varoņa Jūlija Vēža topošā romāna fragmenti. Mūzikas un dzejas celiņš romānam ir tik svarīgs, ka beigās pievienots tekstā citēto dziesmu un dzejas saraksts. Autors Juris Rozītis ir literatūrzinātnieks un rakstnieks, romāna "Kuņas dēls" (1995) autors, tagad „Dienas Grāmata" laidusi klajā viņa romānu „Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā". Lasītavā tiekamies ar autoru Juri Rozīti un redaktoru Guntaru Godiņu. Raidījumu atbalsta:

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma Lorna Hola, Latvijas futbola tēva Harolda Trevenena Hola vecākā meita, dzimusi Rīgas Jūrmalā, Bulduros 1912. gadā. Lorna bija izcila skaistule, ļoti sportiska un lieliski pārvaldīja astoņas valodas. Viņa aizrāvās ar peldēšanu un tenisu. Lorna ieguva izglītību prestižā meiteņu skolā Anglijā un bija stādīta priekšā karalim Džordžam V.  No 1935. līdz 1936. gadam viņa strādāja Rīgas radiofonā, piedaloties angļu valodas mācību raidījumos. 1939. gadā viņa kopā ar vīru Kventinu Višovu devās projām no Latvijas. Otrā pasaules kara laikā Kventins Višovs bija Karalisko gaisa spēku lidotājs, bet Lorna Dienvidāfrikā pildīja britu izlūkdienesta aģentes misiju. Uzaugusi vāciskā vidē Bulduros, Lorna, kas bez akcenta runāja vāciski, viegli varēja uzdoties par vācbaltieti. Pēc kara Lorna ceļoja ar vīru – kalnrūpniecības inženieri – uz dažādām vietām Kanādā un Meksikā. Viņa uzrakstījusi divas grāmatas – par piedzīvojumiem, vienai stopējot uz Aļasku, un grāmatu "Nezināmā Meksika", kas vēsta par vietējo ļaužu dzīvi tālā Meksikas nekurienē. Reiz, kad Lorna ciemojās pie radiem Dienvidfrancijā, mājā ielauzās vīrietis, vicinot nazi. "Viņa aprunājās ar to puisi un pagatavoja viņam jaukas vakariņas," pēc tam stāstījusi Lornas meita. Citu reizi, Meksikā, Lornu nolaupīja divi autobusa vadītāji. Kaut kā viņai izdevās abus  apvārdot un pārliecināt, lai aizved viņu mājās, kur paēdinājusi un izvadījusi nolaupītājus pa durvīm. Tādi gandrīz neticami atgadījumi Lornas dzīvē atkārtojušies vēl un vēl. Jāsecina, ka viņa nezaudēja galvu pat visbīstamākajās situācijās un britu slepenais dienests, savulaik savervējot viņu, nebija nošāvis greizi. 60 gadu vecumā Lornas kontā bija trīs maģistra grādi – angļu un franču valodā, kā arī filozofijā, bet 83 gadu vecumā viņa ieguva skolotājas sertifikātu un vidusskolā mācīja franču valodu. Tikai gadu pirms savas došanās mūžībā 1999. gadā, Lorna izstāstīja meitai par savām slepenās aģentes gaitām kara gados. Iona Višova, Lornas meita, pazīstama Kanādas rakstniece, mātes pieredzēto izmantojusi piedzīvojumu romānu sērijā par slepeno aģenti Leinu Vinslovu. Lorna un Kventins Višovi daudz stāstīja saviem bērniem par Latviju – savu bērnības zemi, īpaši par Jūrmalu, vietu, kas bija vasaras burvības pilna, bet vēl īpašāka kļuva ziemā, kad jūra aizsala un bērni, ievīstīti segās, kamanās vesti uz Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Lornas vecākais dēls Iens Višovs ir pasaulē pazīstams zinātnieks, Letbridžas Universitātes neirozinātnes un psiholoģijas profesors un vairāk nekā 460 zinātnisku rakstu un piecu grāmatu autors par neirozinātnes tēmām. Saņēmis vairāk nekā 20 Kanādas un starptautiskus apbalvojumus un goda nosaukumus par darbu zinātniskajā pētniecībā. Bet meita Iona Višova ir pazīstama pedagoģe, Balkānu folkloras mūzikas grupas dalībniece un rakstniece. Lornas Višovas bērni un mazbērni joprojām uztur saikni ar Latviju.

Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”. Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz  arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs. Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās.

Stāsta vēsturniece Inga Sarma Angļu diriģents un komponists Alberts Koutss (Albert Coates), viens no sava laika ievērojamiem Vāgnera interpretiem, ciemojās Rīgas Jūrmalā, Dzintaru prospektā 55, pie saviem draugiem – Višovu ģimenes. Višovi līdz lielinieku apvērsumam bija dzīvojuši Pēterburgā, kur viņiem bija uzņēmums. Koutss bija dzimis Pēterburgā, viņa tēvs  Čārlzs Tomas Koutss vadīja liela britu uzņēmuma atzaru Krievijā. Višovu un Koutsu draudzība pastāvēja jau vairākās paaudzēs. Alberts Koutss bija mācījies mūziku Anglijā, Vācijā un arī kompozīciju Peterburgas koservatorijā pie Nikolaja Rimska-Korsakova. Ar Jūrmalu viņu saistīja ne vien tēva uzņēmuma partneru Višovu ģimene, bet arī Harolds Trevenens Hols – Iļģuciema manufaktūras direktors, kurš bija arī britu slepenā dienesta aģents, kas piedalījies Koutsa labākā drauga Pola Henrija Djūka glābšanas misijā 1919. gadā, kad viņu bija arestējuši lielinieki. Alberts Koutss bija tālaika slavenākā britu spiega Djūka galvenā kontaktpersona Petrogradā (Djūks, dēvēts arī par “cilvēku ar tūkstoš sejām” savu profesionālo darbību bija uzsācis Rīgā kā angļu valodas skolotājs, vēlāk Pēterburgā bija pianists Koutsa vadītā orķestrī, bija arī iefiltrējies gan Kominternē, gan lielinieku administrācijā). Viņa galvenais uzdevums bija informācijas gūšana un apdraudētu, vajātu cilvēku glābšana no boļševikiem. Karalis Džordžs V, kas viņu iecēla bruņinieku kārtā, nosauca Djūku par “visu laiku dižāko britu kareivi”. Kad Dzintaros ciemojās Koutss, Višovi vēlējās iekārtot puķu dobes ap māju, tāpēc bija jānocērt vairāki koki. Krītošo koku iespaidīgais skats tik ļoti aizrāva mūziķi, ka viņš bija gatavs tvert cirvi un iesaistīties, bet draugi pēdējā brīdī viņu atturēja, norādot, ka jāsaudzē rokas, kas ir viņa darbarīks. Višovi bija turīgi britu uzņēmēji, kas ilgu laiku dzīvoja Rīgā un vasaras pavadīja Rīgas Jūrmalā. Īpaši viņus valdzināja Latvijas ziema – ar sniega kupenām, ledus kalniem jūras malā un īpašu izpriecu, ko viņi dēvēja par skioringu: apāvuši slidas un , turēdamies pie segliem piesietā cilpā, laida zirgu galopā gar jūras malu. Bērnus sajūsmināja braucieni ar kamanām, zvārgulīšiem šķindot, pikošanās un sniegavīru velšana. Kā jau visiem bērniem, Višovu atvasēm īpaši bija Ziemassvētki: Rīgas dzīvoklī (tagad tur Francijas vēstniecības telpas) vienmēr bija ļoti liela izrotāta egle, zem kuras zariem paslēptas dāvanas. Kad bija nobaudītas svētku pusdienas, bērni drīkstēja sameklēt savas dāvanu pakas un tās atvērt. Viņi bieži vien ziemas laikā devās uz Jūrmalu, palūdzot kaimiņiem, lai iekurina krāsni vasarnīcā. “Kad bridām pa piesnigušo, kluso un tumšo ielu ziemas vakarā, māja mūs sagaidīja gaiša un silta, kā vecs draugs”, atcerējās viena no Višovu bērniem.

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk. Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas. Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai. Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm. Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu.

Podziņtelefoni bērniem, Midjourney MI, čellists-robots un "Cybertruck powerbank". Digitālo brokastu ziņu tops. 1. Podziņtelefonu atdzimšana? Vecāki Anglijā bērniem dod primitīvus telefonus; 2. "Midjourney" attēlus ļaus rediģēt tīmeklī ar mākslīgā intelekta palīdzību; 3. Zviedrijā pirmais simfoniskā orķestra un čellista-robota koncerts; 4. Uzmanies! WhatsApp mākslīgā intelekta asistents ievāks informāciju par tevi; 5. Tesla piedāvā "Cybertruck" bagāžniekā ielikt milzīgu powerbank. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Laikā, kad Latvijas cenšas atgūt pirms pandēmijas tūrisma apjomus, raidījumā Globālais latavietis. 21. gadsimts aktualizējam jautājumu par medicīnas tūrismu. Skaidrojam, kāpēc tautieši brauc uz Latviju ārstēties un kā tagad rudenī, kad tūristi arvien kūtrāk bauda Latvijas labumus, vairot interesi par Latviju kā medicīnas tūrisma galamērķi. Interesējamies arī, kāda ir veselības aprūpe Lielbritānijā, kur latviešu kopiena visdaudzskaitlīgākā.  Raidījumā diskutē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Latvijas veselības tūrisma klastera vadītāja Gunta Ušpele un Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste Karīna Beinerte, kura pēc deviņiem Londonā nodzīvotiem gadiem ir atgriezusies Latvijā. Ierakstā uzklausām Nacionālā Veselības dienesta Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāju Andretu Līvenu, kura stāsta, kādus veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā var saņemt tie, kuri devušies dzīvot citur, kura pastāvīgā uzturēšanās ir ārpus Latvijas Vai ir kādi ierobežojumi? Vēl arī ierakstā uzklausām Ingu Asermani no Pīterboro. Viņai ir pieredze gan ārstējoties Latvijā, gan Anglijā, kā arī Inga pati strādā medicīnas iestādē un viņai ir pieredze ne tikai kā profesionālim, bet arī kā pacientam. Viņa ieskicē dažus iemeslus, kas liek latviešiem tomēr ārstēties Latvijā.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

Kā fizikā meklē patiesību un kas raksturo fiziķa domāšanu? Saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par viņa grāmatu "Flirts ar patiesību", kas tapusi lekciju cikla "Flirts ar citādo" ietvaros. Ieskats arī pasaulē pazīstamo Latvijas fiziķu biogrāfijās. * Pirms pāris gadiem jau runājām par grāmatu, kas tika laista klajā 2020. gada nogalē. Izdevumu ar nosaukumu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē.” Tie ir stāsti par 25 Latvijā dzimušiem un ārpus dzimtenes strādājošiem zinātniekiem, kuri devuši ieguldījumu zinātnē un izgudrojumos visas pasaules mērogā. Un, ja reiz šodien runa ir par fiziku, atcerēsimies tos izcilos fiziķus, kuru vārdi ierakstīti globāla mēroga izgudrojumos: “Mans pētījums jauno aparātu attīstībā nav saistīts ar to, kā labāk un ātrāk iznīcināt cilvēku, bet gan ar to, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, karavīrus, zemi un rūpniecību kā kara, tā arī miera laikos,” – tā fiziķis Konstantīns Počs savulaik komentēja savu dalību joprojām tik nozīmīgās NATO agrīnās brīdinājuma un kontroles sistēmas jeb AWACS (Airborne Warning and Control System) izstrādē. Citējam rindas no minētās grāmatas, ko rakstījusi tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma. „Konstantīns Počs kā analītiķis bija iesaistīts šīs AWACS  sistēmas pirmās lidmašīnas projektēšanā un konstruēšanā. Uz kravas lidmašīnas “Boeing 707-320” bāzes būvētais lidaparāts ar milzīgo radaru gaisā pacēlās 1972. gadā, un drīz pēc tam lidmašīnai tika dots arī oficiāls nosaukums –  „Sentry”. Gaisa spēki izvēlējās nosaukumu “Sentry”, kas nozīmē – brīdinātājs jeb sargs. “Sentry” nav nekas cits kā lidošanai pielāgots radars,” tik vienkārši un saprotami šo iespaidīgo tehnoloģisko sasniegumu raksturoja Konstantīns Počs. Vairākus savus pētījumus, kā arī pārskatus par meteoroloģisko raķešu izmēģinājumiem Počs publicēja Savienoto Valstu Gaisa spēku Kosmosa izpētes biroja  zinātniskajos krājumos. 1970. gadā viņš patentēja vienu no saviem izgudrojumiem – mikroviļņu antenas sānstara un staru kūļa reducēšanas aparātu.  Par savu darbu K. Počs vairākkārt saņēma ASV valdības un ASV Gaisa spēku atzinību.” (I. Grīnuma „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē”) Latgalietis ar ļoti labu humoru izjūtu un, kā Poču raksturoja viņa novadnieks un bijušais klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs, „zinātnieks ar dzejnieka dvēseli.” Īsumā par Konstantīna Poča biogrāfiju: dzimis Maltas pagastā 1912. gadā. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par pedagogu, kara gados iesaukts armijā, kara beigās emigrē uz Vāciju, kur netālu no Hamelinas pilsētas Vācijas rietumos, noorganizē vietējiem latviešu bēgļu bērniem organizēja ģimnāziju, vienlaikus strādājot par tās direktoru. Seko darbs Anglijā, veicot uzkopšanas darbus, par ko zinātnieks atminas: „Es nolēmu, ka angļiem podus vairs nemazgāšu. Tik daudz es mācēju angļu valodā, un to es šiem pateicu. Par to mani ar visām paunām izsvieda no hosteļa.” Vēlāk Počam rodas iespēja emigrēt  sākotnēji uz Kanādu un tad uz ASV, kur seko studijas atmosfēras fizikas un meteoroloģijas jomā un  vēlāk darbs ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijā Bostonā. Nākamais  latvietis – fizikas korifejs – ir Juris Upatnieks. Citējot Ilzes Grīnumas rakstīto par viņu, „viens no hologrāfijas pamatlicējiem Juris Upatnieks ir zinātnieks, kurš no latviešiem bijis vistuvāk Nobela prēmijas saņemšanai fizikas nozarē. Viņa nozīmīgākie atklājumi tapa Mičiganā kopā ar fiziķi Emetu Normenu Līsu. Lai apskatītu 1963. gadā abu pētnieku radīto vēsturē pirmo trīsdimensionālo hologrammu, viņu kolēģi stāvēja garā rindā. Tā bija sensācija, kurai sākotnēji retais spēja noticēt. Hologrammas demonstrācijas laikā pat pieredzējušākie zinātnieki ar aizdomām lūkojās apkārt, meklēdami kādu J. Upatnieka un E. Līsa triku. Priekšmeta trīsdimensionālais attēls taču nevarēja tā vienkārši karāties gaisā! Pats Upatnieks par darbu pie telpiskā attēla raksturo šādi: “Šis izgudrojums pārvērta teorētisku principu par ikdienā lietojamu metodi. Tam bija vislielākā nozīme pētniecības darbā. Pēc mūsu rezultātu publicēšanas, hologrāfiju sāka pētīt un pielietot visā pasaulē.” 1976. gadā Amerikas Savienoto Valstu Izgudrojumu un inovāciju veicināšanas apvienība pasludināja Juri Upatnieku par ASV Gada izgudrotāju. Juris Upatnieks kā bērns kopā ar vecākiem Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nonāca ASV. Tur studēja inženierzinātnes un 1961. gadā kopā ar kolēģi Emetu Lītsu uzsāka darbu pie šī telpiskā attēla veidošanas.” 2020. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā tika  saņemts vērtīgs dāvinājums – Jura Upatnieka zinātniskie pieraksti un publikācijas. Pagājušā gadsimta vidū Līss un Upatnieks nebija pirmie un vienīgie, kas mēģināja uzkonstruēt šādu telpisku attēlu. Jāmin arī Lielbritānijas zinātnieks Deniss Gabors, kurš bija celmlauzis hologrāfiskā attēla izgatavošanā, un arī Padomju Savienībā dzīvojošais Jurijs Deņisjuks, kurš 1962. gadā strādāja pie hologrāfiskā attēla izveides. Visi šie zinātnieki bija pretendenti uz Nobela prēmiju. Un kā trešais šai fizikas spīdekļu saimei ir jāpieskaita Benjamiņš Joffe – ebreju izcelsmes  inženieris un izgudrotājs, dzimis Rīgā 1931. gadā, strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā  par inženieri konstruktoru, pēc tam Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Atkal citējot Ilzes Grīnumas rakstīto, „1980. gadā izcilais zinātnieks emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš bažījās, ka savā zemē gan pats un viņa sieva Frīda, gan viņa bērni dzīvos kā “izsvītrotie”. Iemesli tam meklējami 1941. gadā, kad Joffes ģimeni skāra padomju varas represīvo struktūru vajāšanas. Zinātnieka tēvu nepamatoti tiesāja kā “dzimtenes ienaidnieku” un ģimeni deportēja uz Sibīriju. Vēlāk čekas aģenti pastāvīgi kontrolēja Benjamiņa Joffes gaitas, un viņš pieņēma lēmumu pie pirmās iespējas emigrēt uz ārzemēm. Tobrīd viņš nevarēja iedomāties, ka šis smagais solis pavērs iespēju kļūt par pasaules mēroga zinātnieku. ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes (NASA) Reaktīvās kustības laboratorijā Joffe tur sāka strādāt vēsturiskā brīdī, kad laboratorijas zinātnieki gatavoja lidojumam uz Saturnu orbitālo aparātu “Cassini”.” 2000. gadā, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora grādu fiziku, Benjamiņš Joffe sacīja: “Par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai.”

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Ko par mums pašiem varam uzzināt, nonākot teju 120 gadus senā ceļojumā no Volgas stepēm līdz prūsiskajai Kēnigsbergai, tad caur Dvinsku uz Rīgu un galu galā nonākot Vidzemē? Rakstnieks Miks Koljers mums dāvā savu ceturto grāmatu. Viņš ir brits, bet jau 17 gadus dzīvo Latvijā, tāpēc saruna par viņa jaunāko grāmatu "Stārks" norit latviešu valodā. "Es teiktu, ka šis ir simbolistu romāns franču vai vācu tradīcijā. Nav aprakstīts cilvēks, bet simboli, daba. Īstais stāsts ir neskaidrs, aiz simboliem," tā par jauno rumānu bilst Miks Koljers. Romānu "Stārks" viņš sācis rakstīt 2021. gadā un iepriekš daudz ceļojis pa Latviju, bijis vairākās muižās. Vēstures pētniecība, lai uzrakstītu romānu, bijusi daļa no procesa. "Man nepatīk vēstures fikcijas romāni, bet tas process to rakstīt ir brīnišķīgs. Es esmu kā "vēstures narkomāns".  Latvija ir ar vēsturi visur, ne tikai ainavā, bet arī cilvēka sirdī. Visur grib runāt un domāt par vēsturi. Super!. Tas nenotiek Anglijā. Mazai daļai sabiedrības ir interese par vēsturi," atzīst Miks Koljers. Kultūras rondo izsaka komplimentu, ka Miks Koljers raksts ļoti vizuāli un apraksti un valodas pasāžas liecina, ka to nevar tikai izdomāt. Rakstnieks arī stāsta, ka strādājot pie šī darba, domājis par to, kā indivīdu sociālās identitātes atšķiras no viņu reālās identitātes. Viņš arī stāsta, ka darbs ir fantāzija par identitātes tīrību, bet tās var būt bīstamas fantāzijas.  "Mūsu personiskais priekšstats par identitāti bieži ignorē neērtus faktus un patiesības," uzskata Miks Koljers. Romānā parādās aristokrātija. "Esmu pret aristokrātiju kā institūciju vai sociālo organizēšanos, bet tas ir arī aizraujoši un būtībā absurdi. Tā ir struktūra, ar ko var spēlēties. Man liekas, arī sabiedrība ir sociāla struktūra. Tā nav īsta lieta, bet konstrukcija. bet mēs... karalis vai barons, viņš ir īpašs! Viņš nav īpašs. Latvieši manā romānā ir simtprocentīgi īpaši," atzīst Miks Koljers. "Es nerakstīju kā brits, kas runā par latviešiem vai kā brits, kas runā par vācbaltiešiem. Tas ir tikai stāsts, literārs darbs," bilst Miks Koljers. Romānu angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi "Dienas Grāmata". "Romāna centrālais notikums risinās vienā konkrētā dienā – 1904. gada 9. jūlijā, kad barons fon Blanks muižas kalpotāju svītas pavadībā dodas gadskārtējā rituālā braucienā no Blankenhofas uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Brauciena laikā notiek virkne dīvainu atgadījumu, kuros dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto personu pagātnes atspulgiem un draudīgām nākotnes priekšnojautām," ieskicē romāna tulkotājs Valdis Ābols.    

Vai tā būtu maza latviešu skoliņa Maskavā vēstniecības paspārnē, vai mantoti milzu nami ar plašiem īpašumiem vecajā diasporā Amerikā, varbūt tās ir īres telpas kora mēģinājumiem vai brīvprātīgi aizlienēta teritorija latviešu sanākšanai Līgo svētkos Anglijā - diaspora nevarētu nodarboties ar latviešu aktivitātēm, ja nebūtu šo sanākšanas vietu, centru un telpu. Kas notiek ar diasporas īpašumiem? Vai mūsdienu globālajam latvietiem ir vajadzīgs apjomīgs centrs latvietības uzturēšanai un ko nozīmē šādus centrus uzturēt? Par izaicinājumiem diasporas nekustamo īpašumu uzturēšanā saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Sarunājas Zuze Krēsliņa-Sila, kura jau krietnu laiku ir Latvijā, bet pirms tam bija Minsteres latviešu centra pārstāve, Indulis Bērziņš no Bērzaines latviešu centra Vācijā, Armands Birkens no Čikāgas latviešu biedrības un Vera Antipova no Lielbritānijas "Daugavas Vanagu" fonda lauku centra “Straumēni”.

Milvokyje, prasidedant respublikonų suvažiavimui, pareigūnai toliau aiškinasi pasikėsinimo į buvusio prezidento Donaldo Trumpo gyvybę.Šiaulių rajono valdžia toliau skaičiuoja viesulo padarytus nuostolius ir teiks sprendimą dėl ekstremalios situacijos paskelbimo.Krašto apsaugos ministerija dėl poligonų steigimo susitinka su Tauragės ir Šilalės rajonų gyventojais.Naujai išrinktas Europos parlamentas pradeda darbą 5-erių metų kadencijoje. Svarbiausia į pirmą posėdį Strasbūre susirinkusių parlamentarų užduotis - išrinkti naująjį parlamento pirmininką, taip pat Europos Komisijos pirmininką.Europos futbolo čempionate pergalę prieš Angliją iškovojus Ispanijai, kokios nuotaikos vyrauja šiose šalyse?Ved. Karolina Panto

Plaša angļu dekolētā fajansa ekspozīcija no Latvijas muzejiem un privātkolekcijām pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža”. Izstādei dots nosaukums „Zili baltās pasaules valdzinājums”, taču ekspozīcija atklāj gan krāsu, attēlu daudzveidību uz traukiem, gan liecina par trauku lietošanu Latvijas teritorijā. Skaistie angļu dekolētā fajansa trauki - šķīvji, krūzes, vāzes, tējas un pusdienu servīzes - apskatāmas mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā zālē. Trauki eksponēti gan stiklotos skapjos, vitrīnās, gan izvietoti uz galdiem, tā demonstrējot smalku galda klājumu. Ar ekspozīciju iepazīstina viena no izstādes veidotājām un iekārtotājām, mākslas zinātniece Ina Līne, atklājot zilo toņu daudzveidību un ar apdedzināšanu saistītu krāsu izvēli. Izstādes aizsākums bijis 2021.gadā Cēsu muzejā, un priecējusi apmeklētāju lielā interese. Pēc tam transformētā veidā ekspozīcija pārvietota uz Durbes pili Tukumā. Nu angļu dekolētais fajanss skatāms Rīgā un kā norāda otrs izstādes veidotājs, mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, „Rīgas Birža” izstāde ir apjomā ievērojami lielāka. Jaunākās ekspozīcijas pamatā ir Daiņa Bruģa un Agritas Tipānes privātkolekcijas, kuras papildina vairāki simti priekšmetu no 22 Latvijas muzejiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Trauki izgatavoti no fajansa, to noformējumam izmantota dekolēšanas tehnika: dekorēti ar gravīras vai citā grafikas tehnikā pavairotiem un mehāniski uz trauku virsmām pārnestiem attēliem – (dekoliem).  Šī 18.gadsimta nogalē Anglijā iecienītā keramikas rotāšanas tehnoloģija ļāva radīt greznus, vizuāli efektīgus traukus ātrāk un lētāk nekā iepriekš. 7.jūnijā muzejā notiks lekcija "Galda māksla". Par etiķeti pie galda un uzvedības normām runās grāmatu zinātniskā redaktore un uzvedības kultūras speciāliste Ingūna Peniķe. Bet pati izstāde „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. 18.-21.gadsimts” mākslas muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 20.augustam.

Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un  ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā laābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju. Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām. Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi! Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras. Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.  Bet kafija? "Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā. Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.  Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.   .

Portāls "Latviesi.com" uzsācis rakstu sēriju par cittautu personvārdu atveidi latviešu valodā. Tie ir vairāku jaukto ģimeņu stāsti, kad vārdu vai jauniegūto uzvārdu latviskošana sagādājusi neērtas situācijas, saistībā ar to, kā šos personvārdus atveido dokumentos Latvijā. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādus sarežģījumus šī vārdu uzvārdu latviskošana rada un kā ar to sadzīvot mītnes zemē, kā arī par to, vai šajā sistēmā varētu būt uzlabojumi? Raidījumā diskutē Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Laura Lapiņa, Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas galvenā lingviste Evelīna Zilgalve, žurnāliste no Anglijas Ilze Kalve, Kristīne Volodka no Dārbijas Anglijā un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personu statusa kontroles nodaļas vadītāja vietniece Ilze Parādniece. Pērn laulības noslēguši 10,6 tūkstoši latviešu, no kuriem 1829  jeb 17% gredzenus mija ar citu valstu pilsoņiem. Aptuveni puse jeb 40% no tiem pēc kāzām mainījuši uzvārdu. Daļā jaukto ģimeņu arī aug bērni, kuriem doti dažādām valstīm un to kultūrām raksturīgi vārdi, un arī no vecākiem pārņemti ārvalstu uzvārdi.

Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Ziemeļmaķedonijas Republiku, valsti, kas atrodas tepat Eiropā, Rietumbalkānos. Nedaudz mazāk nekā divu miljonu nelielā valsts izveidojās 1991. gadā pēc Dienvidslāvijas sabrukuma. Vienlaicīgi Ziemeļmaķedonijas teritorija tiek uzskatīta par vienu no vissenāk nepārtraukti apdzīvotajiem reģioniem Eiropā. Mūsdienu Ziemeļmaķedonijas teritorija ir bijusi vairāku – tostarp gan Maķedonijas Aleksandra, gan Romas impērijas, gan Osmaņu impērijas sastāvā. Kā politiska vienība ar nosaukumu  Maķedonijas Tautas Republika tā tika izveidota 1946. gadā, kad tā ietilpa Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā. Ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, valsts 1993. gadā tika uzņemta ANO. Valstī ir virkne UNESCO sarakstos iekļautu un neiekļautu kultūras mantojuma objektu. Vispirms jau Ohrida ezers, kurš skaitās viens no pasaulē vecākajiem un dziļākajiem ezeriem. Ezera vecums ir vairāk nekā cetri miljoni gadu. Un dziļums šobrīd 277 metri. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80 procenti Ziemeļmaķedonijas teritorijas ir kalni, šis pat neizbrīna. Par kalniem runājot – Ziemeļmaķedonijā Matkas kanjonā atrodama Vrelo zemūdens ala. Tā ir viena no pasaulē dziļākajām alām, ja ne pati dziļākā, bet neviens nezina tās patieso dziļumu. Izpētīti ir tikai 77 metri. Savukārt Kokino ir atrodama viena no senākajām astronomiskajām observatorijām pasaulē. Tās vecums ir apmēram 4000 gadu un tā ir vienā ierindojama vienā zinātnes vēstures stāstījumā līdzās Ēģiptē atrodamajai Abu Simbel, Anglijā atrodamajai Stonhendžai un Kambodžā atrodamajai Angkor Vat. Vēl viens interesants fakts par Ziemeļmaķedonijas Republiku – šajā pareizticīgo valstī ir vairāk nekā 1000 baznīcas. Un divas lietas – trijās no tām ir atrodamas daļas no Jēzus krusta, un trešā daļa no tām atrodas vienā pilsētā. Ohridas pilsētā ir 365 baznīcas. Daudzas no tām ir pamestas, bet tas netraucē pieņemt, ka šī varētu būt vieta, kur pasaulē ir visblīvākā baznīcu pārstāvība. Katru dienu gadā var iet uz citu baznīcu. Stāstot par Ziemeļmaķedonijas Republiku, noteikti ir jārunā par vienu no īpatnējākajiem starpvalstu incidentiem pasaules vēsturē. Vietu nosaukumu strīdi nav nekas pārāk nepieredzēts, pat situācijās, ja runa ir par valstu nosaukumiem. Bet parasti nosaukumu maiņas neizraisa tādus diplomātiskos strīdus, kā notika Maķedonijas Republikas un Grieķijas gadījumā. ANO jaunizveidotā slāvu cilšu pēcteču izcelsmes maķedoniešu valsts tika reģistrēta ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. Bet arī šis bija kompromiss, jo Grieķija nekādi nevēlējās jaunajai valstij atļaut lietot nosaukumu “Maķedonija.” Grieķu arguments, ka šāds nosaukums rada aizdomas par Maķedonijas jaunās valsts pretenzijām uz Grieķijas ziemeļos atrodamo Maķedonijas reģionu, faktisko vēsturisko Maķedoniju. Vēsturiskā Maķedonija, jeb Mecedonas grieķu karaliste pastāvēja no 7. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras. Tās pilsētā Pellā arī piedzima Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais un arī viņa Tēvs Filips Otrais. Teritoriāli tikai neliela daļa no mūsdienu Ziemeļmaķedonijas Republikas ietilpa senās Mecedonas sastāvā. Tādēļ Grieķijas iebildumi pret šī termina attiecināšanu uz negrieķu teritorijām un cilvēkiem daudzu acīs ir pamatoti. Un Grieķijas pozīcijas atbalstītāji norādīja, ka Maķedonija mēģina piesavināties nosaukumu un simboliku no senās Maķedonijas, ar kuru tiem faktiski nav nekāda liela saistība. Rezultātā, Grieķija bloķēja valsts dalību ANO līdz kompromisam tika panākts pagaidu nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, kas bija gan grūti izrunājams, gan politiski jūtīgs. Maķedoniešu cīņa par valsts nosaukumu gan nemazinājās, tāpat kā nemazinājās arī Grieķijas pretestība. Tik ļoti liela bija pretestība, ka Grieķija nosaukuma maiņu sasaistīja ar jaunās valsts centieniem pievienoties gan NATO, gan Eiropas Savienībai. Ilgus gadus Ziemeļmaķedonijas Republikas attīstība un investīcijas kavējās. Līdz pat 1995. gadam Grieķija bija pat noteikusi tirdzniecības embargo pret FYROM. Grieķija ceturtdaļgadsimtu bloķēja maķedoniešu virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Risinājums nosaukumam tika atrasts un īstenots tikai 2018. gada jūnijā, kad tika parakstīta Prespas vienošanās starp Grieķijas un maķedoniešu pusēm. Līgums stājās spēkā 2019. gada 12. februārī, kad arī valsts ieguva oficiālo nosaukumu Ziemeļmaķedonijas Republika. Nepilnu gadu vēlāk valsts iestājās NATO un 2022. gadā ES uzsāka iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedonijas Republiku. Te gan ir vēl viena lieta, ko jāpiemin. Par valsts nosaukuma maiņu 2019. gada septembrī notika konsultatīvs referendums. Tajā burtiski iedzīvotājiem bija jāpiekrīt vai jānoraida priekšlikums, ka valstij tiek mainīts nosaukums, lai tā varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Referendums nebija juridiski saistošs, bet tajā 94 procenti nobalsoja par. Problēma gan, ka tikai nepilni 37 procenti balstiesīgo piedalījās. Šis referendums ES integrācijas vārdā atgādināja 1998. gadā Latvijā notikušo referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem, kas arī tika uztverts kā neoficiāls referendums tieši par dalību Eiropas Savienībā. Par to, kā 25 gadus vēlāk vērtēt šī referenduma nozīmīgumu no Latvijas Eiroatlantiskās integrācijas viedokļa, vaicājām tā laika Latvijas valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

Laipni lūgti Kreisā Tokena piektās sezonas pirmajā epizodē. Ar Jums joprojām kopā Kristaps un Toms, lai iztirzātu spēles, iesmietu par vientiešiem un pārrunātu labākās alus markas, ko ņemt līdzi, tirgojot resursus industriālajā Anglijā. Šo epizodi veltām jaunajiem klausītājiem, kas tikai tagad sāk iepazīt Kreiso Tokenu un vēlas atrast īsto epizodi ar kuru startēt ikmēneša tradīciju. Vai zudušajām avīm, kas noklīdušas no māla ceļiem un ar glanci un bez sirdsapziņas pārmetumiem vēlas atgriezties klausītāju rindās. Epizodes sākumā dalīsimies par savu spēlmaņu pieredzi, kāpumiem, kritumiem un rehabilitācijām. Tāpat pieminēsim dažādos Kreisā Tokena segmentus un ko tie nozīmē. Pārfrāzējot Čērčilu - mūs dzirdēs mašīnās, uz ielām, dušās un vilcienu vagonos! Turpinājumā sezonas jaunums - Zelta Tokens. Divas izcilas spēles iegūs īpašu izcilības nomināciju un tiks apbalvotas ar Zelta un Tautas tokeniem. Šīs spēles ir grandiozs papildinājums katrai kolekcijai! Vai tas būs Uno? Vai varbūt Duraks? Tad arī Svaigs un gards, kur Kristaps no arhīviem izvilks senvēstures spēli - El Grande, savukārt, Toms trendīgi turpina apskatīt jaunākās dzīvnieku spēles, šoreiz Forest Shuffle. Epizodes noslēgumā Kreisais Top 5, kas šoreiz pavisam kreiss, jo runa būs par ne mazāk, ne vairāk kā par 10 savām visu laiku mīļākajām spēlēm. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/  Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

"Ome Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, un mana mamma piedzima bēgļu nometnē Vācijā. Šo Ziemassvētku apsveikumu omes māsa no Latvijas viņai sūtīja 1965. gadā. Kupenās iesnigusī mājiņa ar stirnām pagalmā – šī kartītes aina man vienmēr šķitusi neizskaidrojami tuva… Un paskat! Tagad man tāda mājiņa meža malā ir pašai." Šos vārdus kādā intervijā sacījusi viena no raidījuma viešņām, jo starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar globāliem latviešiem - jo, par šo ģimeni runājot, nākas piesaukt Vāciju, Franciju, Angliju, nāksies pieminēt tautas dejas, tautastērpu darināšanu, rotas, dziedāšanu, bet pāri visam Latviju.  Studijā Uskaļu ģimenes pārstāves - Ilona Uskalis un Zinta Uskale, mamma un meita. Vārdus, kuri skanēja raidījuma ievadā, ir teikusi Zinta Uskale. Tie ieskicē jūsu ģimenes trimdas laika stāstu, kas sasaucas ar tā laika stāstiem. Zinta ir dzimusi Lielbritānijā, bet Ilona ir dzimusi bēgļu nometnē Vācijā (Flensburgā, angļu zonā), un tālāk devās ar mammu uz Angliju.      

Ziemassvētku nedēļā pievēršamies kulinārajam mantojumam. Speķa pīrāgi jeb pīrāgu bums Brazīlijā un Austrālijā, ķimeņu siers Krievijā, skābi kāposti Argentīnā, galerts jeb aukstā gaļā Amerikā un svaigi cepta maize Kanādā - tie ir tikai daži no diasporas kulinārā mantojuma piemēriem. Ja valoda, dzīvojot ārpus Latvijas, izzūd, tad garša paliek, jeb caur vēderu uz latvietību. Kā ēdiens palīdz atcerēties un kopt tradīcijas un kā praktiski svešumā, kur ir citi produkti un paradumi virtuvē, pagatavot latviešu ēdienus? Vai kulinārais mantojums ir bijis svarīgs trimdas latviešiem un cik tas ir nozīmīgs šodien, dzīvojot ārpus Latvijas, vaicājam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījuma viesi: muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma glabātāja Guna Dancīte, maiznieks Aigars Opihtins, kurš jau 40 gadus dzīvo un strādā Anglijā, Zane Bārbale-Louw, kura atrodas Dienvidāfrikas Republikas galvaspilsētā Keiptaunā, un Ieva Dekstere, kura ir Oregonas (ASV) latviešu biedrības priekšsēde.

Etnomūzikā ir vesels saraksts ar mūzikas instrumentiem, kurus vairums mūzikas mīļotāji pat lāgā neatpazīst. Taču ne tikai gadsimtu seni instrumenti priecē mūsu ausis, mazzināmi ir arī visai sarežģīti 20. gadsimta "izgudrojumi", piemēram, teremins. Kā tie tapuši, kā tos spēlē un kuram ir tiesības pasludināt kādu mūzikas instrumentu par unikālu un instrumentu saimei piederošu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Ja tiek radīts kāds jauns instruments, visdrīzāk tas ir zināms šim radītājam, viņa tuvākajām aprindām un līdz kaut kādām autoritatīvām komisijām pat nenonāk," vērtē Valdis Muktupāvels. "Iespējams, ja šis izgudrojums nonāktu patentu birojos, tad gan speciālisti salīdzina ar jau reģistrētiem atklājumiem un tad fiksē, vai nu tas ir jauns vai nē. Protams, ka plašāk pazīstami kļūst ne visi no jaunizgudrotajiem instrumentiem, bet visdrīzāk tādi, kuri atbilst, es teiktu, diviem galvenajiem kritērijiem: viens, ka tas būtu komerciāli izplatāms un tātad gan izmaksas ir pieņemamas un arī tas, ko par šīm izmaksām var dabūt pretī; otrs, protams, ir kritērijs, vai tas atbilst kādai noteiktai muzikālajai vajadzībai." Kā piemēru etnomuzikologs min hangu, kurš ir arī iecienīts un labi zināms Latvijā. "Kā instruments viņš faktiski ir 21. gadsimta instruments. Uz gadu tūkstošu robežas apmēram viņš jau parādījās zināms Šveicē. Tāds Felikss Ruaners un Sabīne Šērere. Pirms tam bija pētījumi, par pamatu viņi ņēma jau pazīstamu tautas mūzikā instrumentu. Karību salās ir tādas tērauda bungas, pareizāk sakot, vecas degvielas kannas, kuras tālāk pārtaisa par mūzikas instrumentiem," atkāj Valdis Muktupāvels. "Bet, lūk, šie Bernē dzīvojošie šveicieši vienkārši papētīja vairāk akustiskās īpašības, kā tur rezonanse veidojas, pielietoja ideju par tā saukto helmholca telpu, respektīvi, ka noteikta slēgta telpa ir ar savu pašsvārstību frekvenci, rezonanses frekvenci. Izpētīja, kā šī frekvence iedarbojas uz citām skaņām. Un faktiski eksperimentu un arī teorētisku atzinumu rezultātā radīja šo te hangu, kurš izrādījās arī komerciāli ļoti veiksmīgs instruments. Tāds viņš savu ceļu pasaulē iet. Ļoti daudzi no šiem atradumiem tā arī paliek pie saviem izgudrotājiem." Rakstniecībās un mūzikas muzejā varēs aplūkot restaurētu pianolu - pašspēlējošās mehāniskās klavieres Pašspēlējošās mehāniskās klavieres jeb pianola bija populārs mūzikas instruments 20. gs. sākumā. Ar  plēšām izsūkts gaiss darbināja veltnīti ar perforētu papīra rulli, tādejādi izvilinot melodiju no pianolas. Nule kā Rakstniecības un mūzikas muzejā pabeigts darbs pie šādas pianolas restaurācijas. Sižetā skan Vācijā ierakstītā Ferenza Lista „ Rūķu deja”, ko atskaņoja uz Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) nule restaurētās pianolas. Tās ir pašspēlējošas klavieres, no kurām, minot pedāļus, atskan melodija, kas  caurumiņu veidā iestrādāta papīra rullī. Pirmajā brīdī pianola atgādina to pašu pianīnu jeb klavieres ar vertikāli novietotām stīgām, bet ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis ir noņēmis instrumenta priekšējo korpusu virs taustiņiem un atklājas skats, kas vairāk piedienētu automašīnas iekšienei, kad noņemts motora pārsegs, tiesa, ļoti senas automašīnas modelim. Simtiem gumijas caurulīšu, vairākas plēšas un vidū veltnis ar perforēta papīra rulli. Par pianolas darbību stāsta Alvis Melbārdis. Šo  instrumentu 19. gs. 90. gados izgudroja amerikāņu uzņēmējs, dizainers, klavieru un ērģeļu ražotājs Edvīns Skots Votejs. Viņš plaši reklamēja savu jaunizgudroto instrumentu, un pirmās pianolas tirdzniecībā parādījās 1898. gadā. Sākotnēji tās maksāja 250 ASV dolārus, vēlāk cena samazinājās, bet  savā  neilgajā pastāvēšanas laikā (aptuveni līdz 20. gs. 30 gadiem) pianola  bija dārgs instruments. RMM esošā pianola tika izgatavota jau instrumenta popularitātes  norieta laikā, pirms vairāk nekā 90 gadiem Anglijā pēc Amerikāņu mūzikas instrumentu ražošanas uzņēmuma „Aeolian Company” patenta.  Kāds bija konkrētās pianolas mūžs, stāsta RMM projektu vadītāja Katrīna Kūkoja. Visi interesenti drīz arī varēs aplūkot šo savdabīgo instrumentu, jo 7. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiks atklāta skaņu ierakstu izstāde “SAN” un līdz pat nākamā gada septembrim pianola būs tur  apskatāma.

Pirmssvētku gaisotnē Kultūras rondo stāsts par meistaru, tautas mūzikas instrumentu restauratoru, mūziķi Valteru Reiznieku. Viņš ir ne vien pieprasīts un daudzpusīgs tautas mūzikas instrumentu meistars, izgudrotājs un muzikants, bet arī nesavtīgi dalās savās zināšanās un pieredzē ar citiem. Tieši šis īpašību un spēju kopums limbažniekam Valteram Reizniekam šoruden atnesa Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko pasniedz Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Pats laureāts smaidot saka, ka neturas pie tradīcijas kā klints, ko nedrīkst kustināt, tāpēc arvien sacer arī jaunas melodijas un nevairās no jauninājumiem tradicionālās mūzikas instrumentu būvē. „Reti kad tik daudz labu vārdu saka par dzīviem cilvēkiem. Man ir tā laime to klausīties pašam!” Valtera Reiznieka labsirdīgā humora izjūta bija klātesoša arī balvas pasniegšanas ceremonijā koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga”, kad pēc daudzo sveicēju uzrunas pie vārda beidzot tika arī pats gaviļnieks. Reiznieks ir pirmais, kurš saņēmis Tradicionālās kultūras izcilības balvu tieši tautas mūzikas nozarē. Par laureāta izvēli stāsta balvas komisijas pārstāvis, etnomuzikologs Oskars Patjanko. „Izvēle bija diezgan sarežģīta. Balva bija tikai viena, bet pieteikumu – veseli 14. Puse no tiem bija tādi, ka gribētos dot balvu, un pusei no tiem likās, ka noteikti būtu jādod balva! Mēs komisijā vienojāmies, ka Valters šo balvu varētu būt pelnījis visvairāk, tieši pateicoties viņa ieguldījumam sabiedrības labā. Jo viņš ir ne tikai izcils muzikants, bet arī meistars, kurš nekad neatsaka salabot kādu instrumentu. Viņš ir arī liels izgudrotājs, izdomājis jauna tipa slēdžus koncertkoklēm… Taisot instrumentus, viņš vienmēr paceļ kvalitātes latiņu augstāk. Šie instrumenti ir gan skanīgi, gan vizuāli ļoti skaisti. Un kapelā „Ziemeļmala” viņš ir līderis, kurš citiem māca veco instrumentu un mūzikas spēlēšanu.” Iespaids, ko Valters Reiznieks ar savu talanta daudzveidību atstāj uz kultūrvidi gan Limbažos, gan visā Latvijas mērogā, ir unikāls, saka Reiznieka jau pieminētais Ilmārs Pumpurs no biedrības „Skaņumāja”. Viņa ceļi ar Valteru mijušies gan kā skolotājam, gan kā skolniekam. Vai meistaram ir arī savi mācekļi? Reiz viens esot pieteicies, taču nekā nav pratis un uzreiz gribējis runāt par samaksu. Taču šopavasar ar interesi par cītarkokli Valteru Reiznieku pārsteidzis paša pusaugu mazdēls, kurš lielāko daļu bērnības pavadījis Anglijā, bet tagad ar ģimeni atgriezies Latvijā.

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš  Tas ir viens no visbiežāk darbnīcas apmeklētāju uzdotajiem jautājumiem. Sāksim ar kokmateriāliem. Korpuss, plēšas, vējlādes, gaisa kanāli, dažādas sīkas mehāniskās detaļas, ieskaitot taustiņus, kā arī stabules – visas šīs detaļas top no koka. Senāk amatnieki ļoti rūpīgi sagatavoja koksni, jo no tā ir atkarīga izstrādājumu ilgmūžība. Neaizmirsīsim, ka dēļa izgatavošana pirms mašinizēto zāģētavu laikmeta sākuma bija ļoti darbietilpīgs process, tādēļ kokmateriāli bija ļoti dārgi un ērģeļmeistaram bija jāizmanto katrs koka gabaliņš. Vislabākos kokmateriālus – bez zariem, ar taisnu šķiedru izmantoja vējlādēm; Tā ir galvenā ērģeļu sastāvdaļa, kuŗa sastāv no simtiem koka detaļu. Visbiežāk vējlādi izgatavo no ozola, jo, sevišķi lielākiem instrumentiem kopējais stabuļu svars ir pamatīgs, pie tam visām kustīgajām detaļām ir jāstrādā nevainojami. Stabulēm dēļus izmeklēt jau ir vienkāršāk, mazām stabulēm nav grūti izzāģet dēlīti ar skaistu, smalku šķiedru bez zariem; savukārt lielām stabulēm zars nav pārāk liels traucēklis, tos no iekšpuses aizlīmēja ar ādu. No sliktākajiem dēļiem ar serdi, daudz zariem gatavoja korpusu aizmugurējās sienas, plēšu klājus un citas mazāk svarīgas detaļas. Latvijā stabulēm visbiežāk izmanto priedi, jo tās koksne ir pietiekoši blīva un gaisa necaurlaidīga. Citās zemēs izmanto kokus, kuri tur viesbiežāk sastopami – Vakareiropā, īpaši Francijā, viss ir izgatavots no ozola, jo priedes tur neaug, savukārt Zviedru ērģeļbūvētājiem nācās apmierināties vien ar priedi, jo ozoli bija rezervēti karaļa kuģu flotei. Anglijā visvairāk izmantoja ... sarkankoku, kuŗš bija viegli iegūstams kolonijās. Vēl ilgi pēc 2. pasaules kara daudzviet Eiropā izmantoja sarkankoku, jo tas ir izturīgs, labi apstrādājams, bez zariem. Vien tropisko mežu saudzēšana izbeidza tādu tradīciju. Mūsdienās paliek aizvien grūtāk atrast labus kokmateriālus industriālās mežizstrādes dēļ, koki tiek cirsti daudz jaunāki, līdz ar to arī tievāki. Tādēļ arī ērģeļbūvētājiem nākas ķerties pie līmētajiem un plātņu materiāliem. Neiztikt arī bez eksotiskiem materiāliem. Tos pamatā izmantoja klaviatūrām. No vienas puses – klaviatūras un pārējo spēles galda vai skapja apdari redz vien ērģelnieks un vēl daži cilvēki. No otras puses – tieši no šiem cilvēkiem ir atkarīgs, kurš ērģeļbūvētājs dabūs pasūtījumu! Kad ērģelnieks atnāk pieņemt jaunas ērģeles, pirms viņš sāk izmēģināt atsevišķās balsis, viņš vispirms apsēžas un izbauda, vai viņam ir ērti. Tad viņš visam pārlaiž skatienu un gūst nākošo iespaidu. Tas ir gluži tāpat kā restorānā: mēs vispirms ēdienu izbaudām ar acīm, tad ar ožu un tikai tad pagaršojam. Tādēļ ērģeļbūvētāji klaviatūru apdarē izmantoja ne vien izturīgus materiālus, bet arī skaistus! Sevišķi pustoņu taustiņi dažkārt ir izgatavoti ar intarsijām, taustiņu priekšpuses skaisti profilētas, izgrieztas.  Taustiņu uzlīmēm visbiežāk izmantoja ebenkoku, ko mēs saucam par melnkoku. Tas bija viscietākais un arī viesvieglāk pieejamais eksotiskais koks. Klavesīniem un klavihordiem gan bieži izmantoja ziloņkaulu vai liellopu kaulu, kādēļ ne ērģelēm? Pirmkārt, kauls bija krietni dārgāks materiāls; otrkārt – ziemā aukstajās baznīcās pie koka taustiņiem gluži vienkārši pirksti mazāk sala!      Par metāliem runājot – visvairāk ērģeļbūvē izmantotais metāls ir svins, tam seko alva. Par labāko materiālu metāla stabuļu izgatavošanai tiek uzskatīts svina un alvas sakausējums dažādās attiecībās. Tam ir vairāki iemesli. Pirkārt, šie metāli ir viegli  apstrādājami vienkāršas darbnīcas apstākļos, otrkārt, tiem ir labas akustiskās īpašības, treškārt, tie ir pietiekoši izturīgi – piemēram, Ugāles baznīcas ērģeļu stabules, kuras ir 320 gadus vecas, izgatavotas no 21% alvu saturoša sakausējuma, joprojām skan izcili, tām nav citu bojājumu kā vien cilvēka nodarītie. 19. gadsimtā ļoti plaši sāka izmantot cinku, jo sevišķi lielām stabulēm; 20. gadsimtā neobaroka laikmetā daudz izmantoja vaŗu. Cinku joprojām lieto, bet no vara stabules gan vairs neizgatavo galvenokārt estētisku apsvērumu dēļ. Svins joprojām ir galvenais metāls stabuļu izgatavošanā un te nu jāpiemin, ka dažas topošas Eiropas savienības direktīvas var padarīt svina izmantošanu amatniecībā neiespējamu. Ja tās tiks pieņemtas, tad ērģeļbūves māksla Eiropā var izrādīties notietni apdraudēta.    

Maigās varas jēdziens nozīmē panākt sev vēlamus rezultātus nevis ar spēku, bet ar pievilcīgām vērtībām, kultūru un diplomātiju. Un tieši šo „Maigās varas” nosaukumu savai debijas izrādei teātrī devis kinorežisors Matīss Kaža, izvēloties runāt par šodien ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā Ukrainas kara apstākļos. Par naivumu, līdzatbildību, sliktām izvēlēm un situācijām, kurās pareizo atbilžu reizēm vienkārši nav. Izrādes notikumi risinās Anglijā, un stāsta centrā ir izdomāta, tomēr šodien ļoti pazīstama situācija: prestiža Eiropas teātra festivāla atklāšanā iecerēta slavena krievu izcelsmes režisora izrāde. Tā vēsta par 14.gadsimta mongoļu iekarotāju Tamerlanu un ir balstīta britu 16.gadsimta dramaturga Kristofera Mārlova lugā. Vietējā ukraiņu kopiena pieprasa izrādi atcelt.  Britu renesanses rakstnieka Mārlova pseidonīmu sev izvēlējies arī slavenais krievu izcelsmes režisors, kurš nevēlas jaukt mākslu ar politiku un nesaprot vietējās ukraiņu kopienas cīņu pret izrādi.  Režisors Matīss Kaža pats arī piedāvājis teātrim šo tēmu un kopā ar Elzu Martu Ružu veidojis izrādes dramaturģiju. Veidojot viedokļu krustugunīs nonākušā krievu izcelsmes režisora Mārlova tēlu, aktieris Matīss Budovskis viegli atradis piemērus šodienas Rietumeiropas un arī Latvijas mākslas vidē. Aktrise Marija Luīze Meļķe iestudējumā atveido jaunu teātra mākslinieci Tīnu no Polijas, kurai dalība šajā izrādē varētu nodrošināt spožu karjeras izrāvienu. Vien jāpiever acis uz slīpētā teātra funkcionāra Stena Neša (viņa ādā Egons Dombrovskis) shēmām. Profesionālā strupceļā dilemmas iedzinušas arī prestižā teātra festivāla direktori Reičelu Dorsu, kuru atveido aktrise un režisore Ināra Slucka. Savā teātra režijas debijā Matīss Kaža daudz izmanto arī sev tuvo kino paņēmienus un turpina savos viena kadra kino darbos „Kino un mēs” un „Ūdens garša” redzēto teātra un kino satikšanos. Arī šajā izrādē viņa sabiedrotais ir meistarīgais operators Aleksandrs Grebņevs, kurš ar kameru rokās faktiski kļūst par vēl vienu aktieri. Ināra Slucka, kura savulaik viena no pirmajām savās teātra izrādēs ienesa kino elementus, Kažas piegājienu vērtē atzinīgi. Izrādē „Maigā vara” Nacionālā teātra Jaunajā zālē spēlē arī aktieris Kaspars Aniņš un divi jauni vārdi uz profesionālā teātra skatuves – LKA aktiermākslas studenti Rūdolfs Sprukulis un Agate Marija Bukša. Iestudējuma „Maigā vara” tuvākās izrādes – 21. un 22. novembrī .

Klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs — Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija "Balsis pār jūru" — par latviešu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000). Kultūras rondo tiekamies ar pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un rakstnieku Osvaldu Zebri, kurš sērijā "Es esmu…" rakstīja romānu par Gunaru Janovski "Mežakaija". Vēlīnais debitants un savrupnieks negribētajā trimdā – Gunārs Janovskis, viņam, arī dzīvojot Anglijā, kabatā bija Latvijas pase. Tagad par viņu tapusi gan monogrāfija, gan romāns sērijā "Es esmu..." Par romāna "Mežakaija" Osvalds Zebris stāsta Kultūras rondo. Romāna fragmenti skan arī Radio mazajā lasītavā.  

Stāsta Pasta un informācijas muzeja Aglonā veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Ko mēs zinām par pastmarkām? Ka tas ir papīra taisnstūris ar robainu malu un līmes kārtu aizmugurē. Ka pastmarka ir jānolaiza un jāpiespiež pie pasta aploksnes, lai nosūtītu vēstuli. Ka pastmarkas var vākt sērijās un ievietot īpašos albumos-grāmatās, un šo kolekcionēšanu sauc par filatēliju. Daudziem nav noslēpums, ka pastmarka dzimusi Lielbritānijā: 1840. gada 6. maijā te tika izdotas pastmarkas ar nosaukumu "Penny Black". Bet vai pastmarku izgudrotājs Roulends Hills bija iecerējis, ka cilvēki pastmarkām iemācīs arī "runāt"? 20. gadsimta sākumā bija ierasts nodot svarīgu informāciju ne tikai ar vēstuli, bet arī ar pastmarkas palīdzību. Zīmogs, kas atrodas noteiktā leņķī uz vēlamās aploksnes daļas, varētu sniegt adresātam daudzveidīgu informāciju. Izdevēji kultivēja pastmarku valodu un izdeva oriģinālas pastkartes, kas palīdzēja sūtītājiem un saņēmējiem saprast vienam otru. Plaši bija izplatīts mīlnieku vidū. Ja pastmarku pielīmēji, kā ierasts, tas bija kā jautājums: "Vai varu cerēt?" Ja apgriezta kājām gaisā, tad: "Es būšu!" Ja pagriezienā pa kreisi, tad: "Mēs esam pieķerti!" Un tamlīdzīgi. Ikviens varēja izdomāt arī savu neatkarīgu šifru. Kā vēsta 1935. gadā izdotais Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrības žurnāla janvāra numurs, visnozīmīgāk pastmarkas "runā" spiegu rokās. Izrādās, ka pastmarkas tika izdotas kara pretizlūkošanas iestāžu vajadzībām un tika lietotas kā neuzkrītošs līdzeklis kara iestāžu spiegošanas dienestā. Šveice bija sen pazīstama ar pastmarku tirdzniecību. Tāpēc svešzemnieks tirgotājs netika uzskatīts par kaut ko neikdienišķu. Šādai pastmarku tirdzniecībai nevajadzēja ne lielu telpu, ne noliktavu, tāpēc nodarbi varēja ērti izmantot citiem nolūkiem. Pastmarku tirdzniecības vietas bieži kļuva par spiegu informācijas nodošanas punktiem.  Ar šo preci – pastmarku – varēja neuzkrītoši nosūtīt dažāda veida ziņas: līmējot markas uz atsevišķām lapām, dažādi grozot tās uz aploksnes, nolokot kādu tās stūri un tamlīdzīgi. Londonā tika izdotas speciālas pastmarkas, uz kurām varēja rakstīt ar neredzamu tinti. Saņēmējs, noņemot [pastmarku], tekstu varēja izlasīt. Pastmarkas ir spējušas apturēt pat karadarbību! Anglija Pirmajam pasaules karam bija sagatavojusies ātrāk nekā Vācija. Vācijai pirmajās kara nedēļās nebija kaut cik prasmīga spiega Anglijas teritorijā. Šim uzdevumam piekrita jūras leitnants K. Lodijs. Pateicoties savām spējām un angļu valodas zināšanām, viņam izdevās iekļūt Anglijā un no 1914. gada augusta līdz decembrim ievākt svarīgas ziņas. Ziņu pārsūtīšanai uz Vāciju viņš izlietoja pastmarku kolekcijas, par ko angļu pretizlūkošanas iestādēm nebija ne jausmas. Šādā veidā viņš informāciju nosūtīja arī uz Oslo, Holandi, Stokholmu, Šveici... Kara autoritātes ir pārliecinātas, Lodija darbībai liela loma bija daudzu uzbrukumu apturēšanai. Taču 1914. gada 6. decembrī viņš tika pieķerts un ar kara tiesas spiedumu nogalināts. Sūtītājs bija miris, bet pastmarka turpināja "runāt", kamēr nonāca galapunktā. Padomju laikā Latvijā daudzi pastmarkas otru pusi izmantoja, lai nosūtītu informāciju, kuru bija bīstami atklāti rakstīt, jo vēstules mēdza pārbaudīt. Reizēm vēstules saņēmējs, pat nesaņēmis vēstuli, varēja kļūt vainīgs un apdraudēts. Ja vēstule nāca no ārzemēm un, nedod Dievs, pastmarkas otrā pusē bija kaut kas uzķeksēts... Vai arī Latvijas pirmā pastmarka "runā"? Latvijas Republikā pirmā pastmarka tika nodrukāta 1918. gada 17. decembrī (apritē izlaista 19. decembrī). Pastmarkas otrajā pusē ir fragmenti no vācu kara kartes. Diemžēl tas nav kalpojis informācijas nodošanai, bet gan radies papīra taupības nolūkos. Pirmās Latvijas Republikas pastmarku drukai izmantoja 11 tūkstošus Vācijas impērijas armijas ģenerālštāba karšu lokšņu. Uz vienas puses pastmarka, uz otras – karte... Pastnieki pirms pastmarkas līmēšanas mēdza pasta kantoros iesmiet: "Ar baudu spļaujiet un līmējiet!"

No 25. līdz 30. jūlijam Rīgā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un klubā "Biedrība" jau trešo gadu pēc kārtas norisināsies Eiropā lielākais ceļojošais džeza festivāls "Voicingers on Tour", aicinot ikvienu džeza mūzikas, improvizācijas un kultūras dzīves baudītāju uz ikvakara koncertiem. Festivāls "Voicingers" ir Eiropas džeza mūzikas izpildītāju, improvizācijas mākslas lietpratēju un pedagogu veidots meistarklašu festivāls. Līdz šim starptautiskais meistarklašu festivāls organizēts tādās valstīs kā Anglijā, Slovākijā, Ungārijā, Ukrainā, Čehijā, Francijā, Dienvidkorejā, Ķīnā, Vjetnamā un jau trešo reizi arī Latvijā. Par festivāla galvenajiem notikumiem un koncertiem runājam ar festivāla koordinatori Latvijā - džeza dziedātāju Santu Šilleri. Šīs vasaras festivāla programmas klāsts būs dinamisks un dažādu džeza mākslinieku piepildīts. Koncerti piecu dienu garumā norisināsies klubā "Biedrība", kuros varēs dzirdēt starptautiskus džeza māksliniekus – pianistu no Azerbaidžānas Elchin Shirinov, džeza vokālistus Coco Zhao no Ķīnas un Grzegorz Karnas no Polijas, kā arī Dānijas džeza skatuves jauno talantu, saksofonistu Asger Uttrup Nissen. Kopā ar viņiem uzstāsies latviešu džeza pianists Toms Mikāls, bundzinieks Pēteris Žīle un kontrabasists Yuriy Natsvlishvili no Ukrainas. Festivāla ideja radās 2007. gadā Silēzijas reģiona Polijas pilsētā Žory. Gadu vēlāk, pasaulei atrodoties smagā ekonomiskā krīzē, festivāls sevi pieteica kā Starptautiskais džeza vokālistu konkurss. Šis šķietami nebūtiskais fakts iezīmēja festivāla garu kā organizatoriskā, tā mākslinieciskā ziņā.  Saskaroties ar daudziem izaicinājumiem, festivāls spēja saskatīt tos kā iedvesmas avotus, nevis šķēršļus un kļuvuši par pamatu visām festivāla aktivitātēm. Tieši pateicoties grūtībām, nevis par spīti tām, festivāls ir spējis augt un paplašināties.  Festivāla koncerti un meistarklases sasniegušas auditoriju 10 valstīs Eiropā un Āzijā. Festivāls kalpo mūzikai, tās cienītājiem un pašiem mūziķiem, audzinot viņos apziņu, ka izsalkums pēc dzīvas mijiedarbības var tikt apmierināts, cilvēkiem pulcējoties ap mūziku kā vienu no senākajiem kopības sajūtas rašanās veidiem. Tas ir nenovērtējams process, kas prasa rūpes. Profesionālajā ziņā  festivāla vīzija ir apvienot pieredzējušus un atzinību guvušus māksliniekus ar tiem, kuru radošais ceļš ir tikai sācies. Garīgajā ziņā Voicingers darbojas to cilvēku labā, kuri dzīvi uztver kā mākslas veidu, kuriem radoša pieeja visam, ko dara, ir neaizstājams nosacījums, lai justos apmierināti šajā noslēpumu pilnajā dzīves ceļā.

XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos piedalīsies 457 kori, 46 no tiem – no diasporas. Bet viens no koriem ir īpašs, tas stāv ar vienu kāju Latvijā un otru – ārpus Latvijas. Viņi paši smejoties sevi sauc par integrācijas komandu, jo tai pievienojas latvieši no visas zemeslodes, kas pārcēlušies uz dzīvi vecāku dzimtenē vai arī ieradušies šeit uz kādu laiku. „Mārtiņkori” Minsterē vēl laikā, kad Latvija bija okupēta, dibināja skolotājs Mārtiņš Zandbergs. Viņu pazīstam arī kā latviešu dziesmu apkopotāju "Mārtiņa dziesmu grāmatā". Ar Zandbergu, kura balss joprojām skan "Mārtiņkorī", protams, tagad runājam Latvijā. Šajā korī dziedāja pavārs Mārtiņš Rītiņš, un īpašas saites kori vieno ar vēl viena Mārtiņa – Mārtiņa Brauna – mūziku. "Mārtiņkorī" dzied arī ārzemju latviešu leģendārā diriģenta Andreja Jansona meita Zinta. Bet viņas brālis Mārcis, ko izdevās sazvanīt Detroitā, uz Dziesmu svētkiem brauks ar Mičiganas latviešu kori. Par "Mārtiņkori" un tā saknēm pasaulē, stāstu veidojusi Ieva Puķe, arī viņa pati dzied šajā korī. Raiņa poēmas „Daugava” četras daļas, kuras nošu partitūrai pēdējās korekcijas komponists Mārtiņš Brauns veica tikai divus mēnešus pirms savas nāves, nesenajā koru skatē diriģentei Kristiānai Krievai kļuva par vienu no emocionālākajiem momentiem nepilnu desmit gadu sadarbībā ar „Mārtiņkori”, ko viņa uzsāka pavisam jauna.  Viņa stāsta: „Tieši pirms Covid mums bija plānots kopā ar kori „Norise” nodziedāt visu ciklu, mēs to ļoti cītīgi apguvām. Covid šo koncertu norāva, un mēs bijām ļoti priecīgi šīs dažas daļas nodziedāt skatē. Tad es sapratu, ka šim korim šī cikla dažas dažas daļas ar zemtekstiem, kas tur ir iekšā, ir kā naglai uz galvas.” Lielākā daļa „Mārtiņkora” koristu piedzimuši un uzauguši citās valstīs un pat citos kontinentos - ASV, Kanādā, Anglijā, Austrālijā, bet tagad sapulcējušies, lai dziedātu kopā Latvijā.  Kora pirmsākumi meklējami Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, to 1979.gadā dibināja matemātikas skolotājs, muzikāli apdāvinātais Mārtiņš Zandbergs. Lai parunātu par kora vēsturi, jādodas ciemos pie Laimas un Ulda Dimiševskiem. Klusā Pārdaugavas ieliņā ir maza mājiņa, kurā mīt meitene no Kanādas un puisis no Latvijas, viņi arī satikās Vācijā, Minsterē, bet tagad dzīvo Latvijā un dzied „Mārtiņkorī”. Laima Dimiševska, skolotāja Latvijas Starptautiskajā skolā, ir „Mārtiņkora” prezidente, dzied otrajos altos, bet viņas vīrs, muzeja „Latviešiem pasaulē” direktors – tenoros.  Minsterē Uldis dziedājis Mārtiņa vadītajā Minsteres jauktajā korī. Laima un Uldis pēc satikšanās Minsterē kādu laiku dzīvoja Kanādā. Pēc atgriešanās Latvijā uz „Mārtiņkorī” pirmā devusies Laima. Vācijas vēstnieka rezidencē Mežaparkā 17.maijā skanēja dziesma „Dziedātāju māsu devu”, kas ir „Mārtiņkora” moto. Kora dibinātāju Mārtiņu Zandbergu, tagad – ierindas dziedātāju šajā korī – sastopām pasākumā, kur, piedaloties premjerministram Krišjānim Kariņam, pieminēja 25 gadus kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas pēdējā izlaiduma. Zandbergs uz Latviju devās 1997.gadā. Brīnišķīgs liktenis vienam emigrācijas korim – pārcelties uz Latviju kopā ar daudziem dziedātājiem! „Jā, tas ir vienīgais koris, kurus es zinu tādu. Bet tas arī bija visjaunākais koris trimdā,” stāsta Zandbergs. „Man visi soprāni bija 18 gadus veci, citiem bija piecdesmitgadīgi. Minsteres jauktais koris bija labs. Jaunas balsis, un tie jaunie cilvēki pēc 10 gadiem pārcēlās uz Latviju. Tagad uzskatām, ka esam faktiski vietējais koris, skatēs arī piedalāmies. Esam iekšā Latvijas koru ritmā. 2000.gadā atsākām šeit Latvijā. Ārzemēs vairs nav tā, ka kori plaukst. Minsterē tagad arī ir dziedātāju grupa sanākusi, kas gribēs piedalīties Dziesmu svētkos. Lielos centros – Londonā, Čikāgā, Ņujorkā vēl kori pastāv. Tagad vairs nav trimda, bet diaspora, koru tradīcija ir veca.” „Mārtiņkorī” dzied arī pagājušogad mūžībā aizgājušā izcilā atzītā ārzemju latviešu koru komponista un diriģenta Andreja Jansona meita Zinta, bet viņas brālis Mārcis – Mičiganas latviešu korī  Amerikā. Kalamazū. Tas ir viens no 46 diasporas koriem, kas piedalīsies šajos Dziesmusvētkos. 

Podkāsts šogad svin savu 3 gadu jubileju. Svētku epizodē Vineta sarunājas ar 2. sezonas TOP epizodes varoni Māru. Kas Māras karjerā ir mainījies šajos gados? Eiforiju par algotu darbu apdrošināšanas kompānijā nomainījusi sevis pārvērtēšana, atgriešanās pie "pašnodarbinātā" stāvokļa, atmiņas par siļķīšu aromātu no Centrāltirgus un pārdomas par to, ko devušas dizaina studijas Anglijā, tūkstoši kopādarinātu kroņu un tamborēšana kā atkāpšanās ceļš, cilvēka dizains un ezotērika – vai ar to var nopelnīt, nākotnes plāni un pagātnes revidēšana.Sarunu ar Māru pirms trim gadiem noklausies šeit: https://open.spotify.com/episode/0RhZqwONRfxdhrLRDI9JdG?si=af9387d040cc4181Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis Vai zini, ka spožākais britu jaunā džeza viļņa saksofonists Šabaka Hačingss vienu no saviem muzicēšanas stiliem dēvē par stulbo saksofonu? To viņš pielieto vienā no trim saviem populārajiem projektiem – elektrodžeza apvienībā The Comet Is Coming, kurā Hačingsa ekspresīvā saksofona spēle izpaužas viskošāk. Varbūt ne velti tieši šajā projektā viņš sevi dēvē par King Shabaka jeb Karali Šabaku. Kopā ar elektroniskās mūzikas duetu Soccer96 jeb taustiņinstrumentālistu Danalogue un bundzinieku Betamax radītais trio ir īsts britu jaunā džeza viļņa enerģijas iemiesojums, piedāvājot džeza reiva cienīgas izjūtas. Lai arī Hačingss uzskatāms par saksofona spēles virtuozu, The Comet Is Coming sastāvā viņš ļaujas neremdināmiem enerģijas plūdiem, spēlējot repetitīvas, ekspresīvas mantras atgādinošas, neticami ilgstošas un klausītājiem burtiski uzbrūkošas frāzes. Grāmatas Ugly Beauty – Jazz in the 21st Century jeb "Neglītais skaistums – džezs 21. gadsimtā" autoram Filam Frīmanam Karalis Šabaka stāsta – ar šo grupu viņš vēlējies redzēt, cik tālu ar šādu enerģiju var aizdoties, pirms tā salūzt, bet pagaidām tā vēl nav salūzusi… Bet kāpēc "stulbais saksofons"? Hačingss Frīmana grāmatā paskaidro: "Mums vajag vairāk informācijas, mums vajag vairāk instrumentu, mums vajag vairāk visu. Bet ja nu mums neko vairs nevajag? Ja nu mums vajag doties atpakaļ uz vietu, kur ir tikai mūsu radošums un metāla gabals? Un es to saucu par "stulbo saksofonu". Tu paņem saksofonu un vienkārši kļūsti nezinošs. Es uz skatuves cenšos atmācīties visu, ko esmu iemācījies. Es negribu izklausīties kā Marks Tērners vai Džo Lovano, jo viņi vienkārši izklausās pārāk… labi." Tomēr smalkākai virtuozitātei Šabaka ļaujas divos citos savos projektos – kopā ar britu kolēģiem radītajā karību džeza ballītes un frīdžeza apvienojuma grupā Sons of Kemet, kurā muzicē arī labi zināmais tubists Teons Kross, un kopā ar dienvidafrikāņu draugiem radītajā etnodžeza apvienībā Shabaka and the Ancestors, kuras dalībnieks ir arī Latvijā koncertējušais pianists Nduduzo Mahatini. Londonā dzimušais un dzīvojošais, bet tīņa gadus vecāku dzimtenē Barbadosā pavadījušais Hačingss ir aizrautīgs pūšaminstrumentu pētnieks. Studējis klasisko klarnetes spēli, tad pievērsies džeza saksofonam, tagad aizrāvies arī ar dažādu tautu tradicionālajām flautām, viņš meklē arvien jaunus izteiksmes līdzekļus dažādu laiku un vietu kultūrās. Ne velti tieši viņš nonācis britu džeza jaunā viļņa priekšgalā, saspēlējoties ar daudziem citiem kolorītiem mūziķiem, kuru īpatsvaru veido Anglijā izaugušie karību emigrantu bērni, kuri apguvuši džeza zinības leģendārajā basista Garija Krosbija izveidotajā skolā Tomorrow's Warriors jeb "Rītdienas cīnītāji". Tā deviņdesmito gadu sākumā tika radīta ar mērķi dot iespēju iegūt augstvērtīgu muzikālo izglītību arī ne turīgu ģimeņu atvasēm. Šajā skolā mācījās arī saksofoniste Nubaija Garsija, bundzinieks Mouzess Boids, jau minētais tubists Teons Kross, dziedātāja Zāra Makfarleina un vēl daudzi citi mūsdienu britu džeza attīstību veidojošie mūziķi. Šabaka kļuvis par košāko “Rītdienas cīnītāju” zvaigzni. Varbūt tāpēc, ka allaž atceras sava skolotāja, frīdžeza saksofonista Evansa Pārkera ieteikumu vienmēr atstāt uz skatuves visu. "Kad es spēlēju, tad nonāku tādā sajūtā, ka šīs ir pēdējās notis, ko mēs jebkad nospēlēsim," viņš saka. "Daļa no The Comet Is Coming ētosa ir, ka tev jādzīvo tā, it kā tik tiešām nāktu komēta..."

“Pīci breinumi” turpina raidījumu ciklu “Sapnis par…”, lai stāstītu par tiem jauniešiem, kuri kādu laiku sapņojuši ārvalstīs. Pirms tam esam runājuši par Ameriku, Ukrainu un Vaciju, taču šoreiz tā būs Anglija. Nav noslēpums, ka Anglijā dzīvo liela daļa mūsu tautiešu un dažiem tur nokļut nav biji sapnis, bet gan izvēle. Anglijas pieredze katram ir citāda, šoreiz mēs runāsim par augstākās izglītības un darba pieredzes iegūšanu, tajā skaitā, uzņēmējdarbības uzsākšanu tur, kā arī atgriešanos mājās – Latvijā. Viesos Elvis Zeiļuks un Igors Ņikitins. Raidījumu vada Daiga Laizāne aba DJ Deila un Amanda Anusāne. Breinojamīs i sepinejam kūpā!

Geros agrarinės ir aplinkosaugos būklės reikalavimai privalomi visiems žemdirbiams, o už jų ignoravimą numatyta mažinti tiesiogines išmokas. Dirvožemio apsaugai ir būklei gerinti bus taikomas 5-asis GAAB standartas, numatantis žemės dirbimo valdymu mažinti dirvožemio degradacijos riziką ir eroziją. Kaip turi elgtis ūkininkai, siekiantys gauti nesumažintas išmokas?Buvęs ilgametis Šilutės sav. Kaimo reikalų skyriaus vedėjas, buvęs Seimo narys Alfredas Stasys Nausėda dabar ūkininkauja gimtinėje, Stubrių kaime. Ūkyje per 130 galvijų, iš kurių pusė – melžiamos karvės. Kaip per gyvenimą sukauptas teorines žinias pavyksta pritaikyti nelengvoje pieno ūkio šeimininko praktikoje?Inkilai paukščiams paklausūs ne tik pavasarį, – tvirtina Jurbarko rajone, Viešvilėje įsikūrusios bendrovės „Graneda“ direktorius Sigitas Gražulevičius. Inkilų fabriku vadinamoje įmonėje per dieną pagaminama iki 500 inkilų. O kur dar lesyklos, sodo dekoracijos... Tik maža dalis jų lieka Lietuvoje. Daugiausia išvežama į Olandiją, Angliją, Švediją bei Daniją. Sigito Gražulevičiaus svajonė per gyvenimą pagaminti milijoną inkilų. Jam talkina 13 darbuotojų.Ved. Regina Montvilienė

Skanīgus Ziemassvētkus esam nolēmuši aizvadīt raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts un šoreiz uz sarunu aicinām tos, kuri kustas paši un kustina citus - latvietis muzicēšanu neatstāj novārtā arī dzīvojot ārpus Latvijas. Tiekamies tikai ar dažiem no diasporas aktīvajiem muzikantiem. Sarunā piedalās Rinalds Maksimovs, grupas "Dzelonis" pārstāvis, Signe Rirdance, “Stokholmas spēlmaņu” runas sieva, Liene Barons, Eslingenas orķestra pārstāve, un Mārtiņš Īstais, kurš muzicē Anglijā. Bet raidījuma ieskaņā muzicē Anna Wohl, dziedātāja no Skotijas, un Zigurds Šusters, muzikants no Anglijas.  

Jaunākajā "Pa pāris kausiem" epizodē viesojās "Valmiera" FC un Latvijas izlases vārtsargs Rihards Matrevics, ar kuru tika runāts par aizvadīto sezonu, izlasi, ģimeni, laiku Anglijā un citām tēmām

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Gluži pamatoti daudzi no jums uzskatīs, ka senākā iespiedtehnika ir kokgrebums vai vara gravīra. Tā nebūs taisnība. Sietspiede, kas no vienas puses ir viena no jaunākajām attēla pavairošanas tehnoloģijām, sakņojas vissenākajā attēla jeb silueta pārneses metodē – trafaretdrukā. Par pirmajiem trafareta drukas paraugiem var uzskatīt paleolīta laikmeta alu glezniecības "blakusproduktu" – līdztekus antilopju atveidojumiem te redzami arī cilvēka plaukstas grafiti, proti plauksta kalpojusi par šablonu, bet krāsa tai uzpūsta. Vecākie līdz šim atklātie plaukstas silueti atrasti Marosas-Pangesas smilšakmens alu sistēmā Indonēzijai piederošajā Sulavesi salā. Šo darinājumu vecums tiek lēsts ap 43 000 gadu.   Līdz ar seno civilizāciju veidošanās procesu, attīstījās arī vizuālo atveidu, piederības zīmju un ideju fiksēšanas metodes. Viens no arhaiskākajiem šablonu veidošanas paņēmieniem fiksēts Fidži salās, kur auduma apdrukai izmantoti banānu lapu trafareti. Iezīmīgs ir Ķīnas Tanu dinastijas periods - 607-907.g. - lielais sociālpolitisko procesu un kultūras jomu attīstības laiks. Ķīna strauji paplašinājās, tika ieviestas papīra naudaszīmes; apsteidzot Gūtenbergu, tika izgudrots tipogrāfiskais salikums. Līdzās senajām Ķīnas reliģijām Daoismam un Konfūcismam strauji izplatījās Mahājānas budisms. Tas postulēja, ka cilvēka garīgā izaugsme atrodas ciešā saistībā ar Budas attēla precīzas kopēšanas praksi. Imperatori varēja būvēt milzu Budas statujas, augstmaņi – pasūtināt ksilogrāfiskos dēlīšus vienas vai vairāku krāsu drukai, bet vienkāršais cilvēks, kam taču arī gribējās piedzīvot izaugsmi, Budas klātbūtni pasaulē vairoja ar trafaretiem.  Tiek uzskatīts, ka tieši Ķīnā izgudrots trafareta siets. Te gan būtu jāuzsver, ka šī sieta, drīzāk jau tīkla, tehnoloģiskā ideja bija atšķirīga no šodien zināmās sietspiedes. Jo sarežģītāks kļuva trafarets, jo vairāk nācās stiķēt trafareta detaļas ar savienojošiem tiltiem. Tie, protams, neuzlaboja attēla gala iznākumu. Uz koka rāmja tika stiprināti cilvēku mati – horizontāli un vertikāli - ar 0,5 cm atstarpēm. Un uz šāda matu tīkla tika stiprinātas šablona detaļas, savukārt uznesot krāsu, šāds tīkls neatstāja gandrīz nekādas nospieduma pēdas. Japānā Naras periodā, no 646. līdz 794. gadam mūsu ērā, īpaši intensīvi norisinājās Ķīnas kultūras artefaktu pieņemšana un atdarināšana, ieskaitot paražas, reliģiju, mākslu un arhitektūru.  Arī 48. Japānas valdniece Setoku nonāca Budisma ideju varā. Viņa lēma nodrukāt miljons budistu sūtras un izplatīt tās visos valsts nostūros. Tādējādi reliģiskas idejas izplatīšanas centieni stimulēja Japānas iespiedmākslas attīstību, kas savukārt ļāva atraisīties Japānas sintoismam atbilstoša vizuālā vērojuma kultūru. Darbnīcu izbūve japāņos raisīja plašu entuziasmu, liekot tiem nodoties eksperimentiem ar labākām, efektīvākām, vai oriģinālākām drukas tehnikām. Dzima daudzas neparastas idejas, to vidū var minēt kirasuri – drukāšanu ar vizlas pūderi, gofunzuri – drukāšanu ar sedzošu baltu krāsu uz vizlas pārklājuma papīra, populārs bija arī kongrievs jeb reljefa duka, kurā iespiešanu veica ar ksilogrāfiskajiem blokiem, bez krāsas uzklāšanas, jaki-e – zīmējuma iededzināšana ar uzkarsētām metāla klišejām, fuki-e – krāsas izsmidzināšana uz apdrukājamās virsmas caur šablonu.  Protams tradīcijām visbagātākā drukas tehnika ir Japāņu polihromās ksilogrāfijas veids ukiyo-e. Koka dēlīši tika gatavoti no kalnu ķirškoka, bet krāsu uznešanai izmantoja strupas zirgu saru otas.  Līdztekus šīm daudzveidīgajām iespietehnikas veidiem kā lētāka alternatīva vai masveida tekstilapdrukas veids bija sastopama trafaretdruka katazomē. Nereti ksilogrāfija tika apvienota ar trafaretdruku. Kappazuri-e tehnikā mākslas darba fona laukumus veidoja ar šablonu, bet līnijas nospiedumu veidoja ar koka klišejas palīdzību.  Pēc 265 gadu ilga izolacionisma, Japāna ar plašu mākslas un arhitektūras ekspozīciju 1867. gadā piedalījās Parīzes starptautiskajā izstādē. Rietumu sabiedrībai radās iespēja iepazīties ar Japānā gadsimtu garumā uzkrāto pieredzi iespiedmākslās. Eksplozīvu iespaidu Japānas māksla, jo īpaši ukiyo-e ksilogrāfijas tehnikā radītie darbi atstāja uz postimpresionisma glzenotājiem, tai skaitā Vinsentu van Gogu. Taču, ja atgriežamies pie sietspiedes rašanās laika un apstākļiem, vēl bija jāsummējas vairākiem apstākļiem un inovācijām. Par modernās sietspiedes dzimteni uzskatāma Amerika. Dažāda veida grafiskās zīmes un norādes, afišas, publisko pasākumu noformējums un reklāmas materiāli – tas viss bija milzīgs tirgus segments, kas no ražotāja pieprasīja apjomu un bieži vien arī milzu izmērus. Vairāki sietspiedes tehnoloģiskie elementi viens pēc otra citu procesu vajadzībām tika izgudroti dažādās vietās. Kopš 1830. gada Šveicē tika uzsākta zīda marles ražošana, primāri miltu sijāšanai. Rākelis – sietspiedē viens no būtiskākajiem darbarīkiem –krāsas vilkšanai pār trafaretu kā virsmu uzkopšanas vai liekā mitruma noņemšanas rīks lietošanā pamazām tiek ieviests ap 19. gadsimta vidu, bet tikai 1937. gadā Etore Stekone patentē tā saukto Čikāgas rākeli – lāpstiņu ar gumijas skaldni.  1907. gadā Semjuels Saimons no Mančestras Anglijā patentē pirmo sietspiedes tehnoloģiju, kurā trafaretus drukā caur zīda marli pārvilktā rāmī. Tomēr īstus komerciālus panākumus sietspiede piedzīvo ASV. Afišas, kurā galveno apjomu veidoja teksts, visbiežāk tika drukātas vienā vai divās krāsās. Kā ārkārtīgi lēta metode lielformāta sietspiedes druka derēja svētku noformējumam, vēlēšanu aģitācijai un reklāmas baneriem. Uz mirkli iztēlosimies eklektisko O'Henrija pasauli – Amerikas vizuālo ietērpu te neapšaubāmi veidoja sietspiedes darbnīcu masu produkcija. Dzīšanās pēc kvantitates un peļņas nereti novārtā atstāja izpildījuma kvalitāti, tamdēļ darbietilpīgo traferetu izgriešanas procesu nomainīja litogrāfiskā metode. Šajā metodē zīmējums uz sieta tika uznests ar eļļaino litogrāfijas tušu, pēc kā sieta virsma tika noklāta ar līmi. Pēc limes sacietēšanas tuša un arī līme vietās, kur tā uzklāta uz eļļainā zīmējuma, tika nomazgāta ar petroleju.  20. gadsimta otrajā desmitgadē norisinājās eksperimenti ar fotoreaktīvajām ķimikālijām. Rojs Beks, Čārlzs Pīters un Edvards Ouens pētīja un eksperimentēja ar hromskābes sāli sensibilizētām emulsijām fotoreaktīvo trafaretu vajadzībām. Šāds izgudrojums izraisīja īstenu revolūciju komersietspiedē, jo burtu šabloniem tagad bija pievienojams fotogrāfisks attēls. Kopš 1950. gadiem sietspiedes zīda audumu nomainīja daudz izturīgākie sintētiskie materiāli – poliesteru un neilona sieti, specifiskiem rūpnieciskās drukas nolūkiem – arī metāla sieti. Sietspiedes priekšrocība nav tikai liela drukas izmēru variācija un iespēja apdrukāt gandrīz jebkura materiāla un formas virsmu, bet arī krāsas biezumu. Atkarībā no sieta blīvuma, to var panākt no 8 līdz pat 1000 mikrometriem biezu. Salīdzinājumam –ofsetdrukā krāsas biezums nepārsniedz 1-2 mkm robežu. Tādējādi sietspiedē iegūstama daudz izteiktāka un piesātinātāks krāsas tonis.  Gluži likumsakarīgi, ka straujā sietspiedes tehnisko paņēmienu attīstība vien pārdesmit gadu laikā, kā arī līdz šim iespiedmākslās nepazītā tonālā izteiksmība medijam piesaistīja arī tīrās mākslas pārstāvjus. Pateicoties Ņujorkas municipālās projektu pārvaldes darbinieka Entonija Velonisa centieniem, sietspiede kā mākslas žanrs tika uzņemts Grafikas nodaļas eksperimentālajā apakšsekcijā.  Jau 1942. gadā sietspiede kļuva par populārāko grafikas mediju ASV, lai gan lielie notikumi un lielie vārdi bija vēl tikai priekšā. "Ikona par ikonu" – tā nereti dēvē Endija Vorhola 1962. gadā darināto Merilinas Monro diptihu. Līdz ar citiem popārta perioda māksliniekiem – Robertu Raušenbergu, Roju Lihtenšteinu un Hariju Gotlību – sietspiede mūsu pasaulē ir ienesusi daudz vairāk krāsas un dzīvesprieku.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni. Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu. Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe. 1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens. Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem.  1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga.  Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs. Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.” Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām. Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki. Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai. Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā. Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu. Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai. Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts. Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.

Gleznotājs Kaspars Zariņš sarunājas ar māksliniekiem Sabīni Verneri un Ati Jākobsonu, kurus vieno jaunība, sensitivitāte, apcerīgums, Purvīša balvas nominantu statuss un studijas Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorantūrā. Par kopīgo un atšķirīgo uzskatos un vizuālajos darbos – šajā tikšanās reizē. Sabīne Vernere (1990) dzimusi Kuldīgā, 2018. gadā absolvējusi LMA, iegūstot maģistra grādu glezniecībā, un papildinājusi zināšanas Zagrebas Karaliskajā Mākslas akadēmijā un Antverpenes Karaliskajā akadēmijā. Šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā. Kopš 2009. gada piedalījusies grupu izstādēs Latvijā, Nīderlandē, Lietuvā un Francijā, tostarp tikusi izvēlēta kā viena no Latvijas delegācijas pārstāvēm JCE Laikmetīgās mākslas biennālē. Kopš 2020. gada viņa ir LMA izstāžu telpas PILOT vadītāja. Mākslinieces iecienītākais materiāls – tušas gleznojumi, izteiksmes līdzekļi – ķermenis un seksualitāte. Par 2021. gada izstādi “O” (kultūrtelpas "Tu jau zini kur" Mazajā zālē) Sabīne Vernere nominēta Purvīša balvai 2023. Atis Jākobsons (1985) dzimis Bauskā, studējis glezniecību LMA, iegūstot bakalaura (2008) un maģistra grādu (2010). Papildinājies Mančestras Metropolitēna Universitātē Anglijā, kā arī strādājis rezidencēs Berlīnē, Parīzē un Mursijā. Šobrīd studē LMA doktorantūrā un pasniedz glezniecību LMA. Grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs piedalās kopš 2003. gada .Viņa darbi ir tikuši izstādīti daudzās personālizstādēs un vairākās grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Radoši balstās glezniecības tradīcijās, tomēr pēdējo piecu gadu laikā paralēli darbojas arī ar citiem medijiem un izteiksmes formām – ogles zīmējumiem, skulptūrām, keramiku, veido telpiskas instalācijas, eksperimentē ar skaņu. A. Jākobsona pašreizējā mākslas prakse ir dziļi saistīta ar garīgā mantojuma un arhetipu izpēti mūsdienu Rietumu kultūrās, pievēršoties arī Tālo un Tuvo Austrumu mītiem un mistikai. Atkārtoti nominēts Purvīša Balvai 2012. un 2015. gadā, kā arī 2023. gadā par personālizstādi Padures muižā (06.06.–31.07.2022.).      

Starptautiskais Garīgās mūzikas festivāls šovasar izskanēs 25 gadu jubilejas zīmē, solot daudzveidīgu koncertu virkni no 13. augusta līdz pat 8. septembrim. Par festivāla notikumiem, viesiem un tā programmu stāsta Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Māri, vai atceries pirmo festivālu 1998. gadā, jo nu jau mēs runājam par divdesmit piekto? Teikšu godīgi – neatceros. Vairāk tikai atceros sajūtas, motivācijas, kāpēc šis festivāls vispār tika organizēts. Un tas tika organizēts neilgi pēc tam, kad kļuvi par Valsts akadēmiskā kora „Latvija” māksliniecisko vadītāju. Jā, tā laikam sanāk. Tolaik Rīgā vasaras periodā bija milzīgi liels tukšums un pilsēta pilna ar ārzemniekiem, tūristiem, izņēmums bija tikai kādi provinces, mazpilsētas svētki. Tolaik tā šķita ļoti pašsaprotama lieta – koncertdzīvei un teātriem sezonas beigušās un nu ir atpūtas pauze, nebija tik daudz festivālu, kādi notiek tagad. Motivācija tīri simboliski bija 15. augusts, kad Aglonā bija lielie Debesbraukšanas svētki, tad mēs arī savienojām augusta otro pusi līdz pat septembrim, un tāds tas stāsts tradicionāli ir jau 25 gadu garumā. Bet programmu ir bijis ļoti daudz un dažādas, ka vēl tagad dažkārt brīnos, pārlasot to vēstures stāstu. Tāpat arī viesi. Kādas tik personības nav bijušas šo 25 gadu laikā – Arvo Perts, Gija Kančelli, Džons Taveners, Kšištofs Pendereckis, te varētu turpināt un turpināt. Tā jau ir sava veida tradīcija.  Festivālā bija  tādi tradīciju stūrakmeņi, kurus mēs esam centušies vairāk vai mazāk saglabāt. Protams, šodien vispār priecē, ka mēs varējām to risināt tādā formā, kā tas šobrīd izskatās un veidojas, ņemot vērā iepriekšējo pāris gadu pieredzi, bet pat ar visu to festivāls notika. Laimējās, ka visi šie sarežģītie apstākļi ar lokdauniem un visu pārējo, bija ārpus vasaras sezonas. Tradīcijas ir vairākas – lielas personības mūzikas pasaulē, kas tradicionāli bija mūsu viesi, dažādi ārzemju diriģenti, un arī visplašākais spektrs, visi iespējamie sastāvi, un, protams, jaundarbu koncerts. It kā tik daudz kas izdzīvots pa šiem 25 gadiem, paralēli simtgadēm un visam pārējam, bet tas tomēr, manuprāt, bija ļoti gaidīts notikums. Jaundarbu koncerts arī ir tradīcija jau no pašiem pirmsākumiem? Jā, no pašiem pirmsākumiem. Nedaudz tikai mainījusies jaundarbu forma. Sākotnējā iecere bija dot iespēju izciliem latviešu komponistiem rakstīt lielas formas darbus – tādi žanri kā mesas, rekviēmi, oratorijas tomēr nav tik ikdienišķa parādība. Un, tā kā Valsts koris, procentuāli skatoties mūsu repertuārā, galvenokārt ir lielo formu izpildītājs, tas neapšaubāmi bija likumsakarīgi. Bet laika gaitā mēs formu nedaudz mainījām – lielās formas pieprasa ļoti lielu izpildītāju sastāvu un šķita, ka šos darbus pēc tam ir daudz grūtāk vēl kaut kur atskaņot. Tad mēs pārgājām uz tādu, zināmā mērā, pat interesantāku formu, jo tagad šajos koncertos ir trīs, četri, pat pieci komponisti, lai būtu dažādība – mēs dodam vairāk iespēju un darbu apjoms ir nedaudz sašaurināts. Jā, jaundarbu koncerts nav pirmais koncerts festivālā šogad. Tas būs 18. augusts, Rīgas Doms. Man šķiet, ka vismaz pēdējos gados jūs esat ļoti drosmīgi, uzticot jaundarbus rakstīt arī varbūt ne tik labi zināmiem komponistiem, jaunajiem komponistiem, un tad nu tālāk dzīve rāda, kā tie iedzīvojas – vai tie ir tādi viendienīši, vai tie tiešām kļūst par dzīvotājiem. Šoreiz arī nevaru teikt, ka ir visiem labi zināmi vārdi, kurus jau nosaucot ir skaidrs, kas tur skanēs. Tā arī ir šīs programmas atslēga un pamatideja. Piemēram, šogad piedāvāsim divus jaunos komponistus – Laumu Kazaku, kas salīdzinoši nesen  beigusi Mūzikas akadēmiju, un Jēkabu Bernātu, kurš vēl šobrīd studē kompozīcijas nodaļā. Šī komponistu izvēle arī nav bijusi nejauša – pandēmijas laikā mēs gribējām darīt kādu labu darbu, tāpēc piedāvājām sadarbību Mūzikas akadēmijas kompozīcijas nodaļai – dot iespēju studentiem šajā tukšajā periodā, kad studenti un pašdarbības kolektīvi nevarēja strādāt, rakstīt darbus un tos atskaņot koncertā. No visiem šiem komponistiem, kuru vidū bija tiešām daudz talantīgu autoru, divi korim bija īpaši simpātiski, un tā mēs nonācām pie Jēkaba Bernāta un Laumas Kazakas uzaicinājuma uz šo festivālu. Manuprāt, brīnišķīga iespēja jaunajiem sevi pieteikt. Vēl viens autors, kas Latvijā, visticamāk, ir mazpazīstams, bet ir guvis fenomenālu izglītību un piedalās dažādos starptautiskos sastāvos, ir Raivis Misjuns. Raivis teica, ka ļoti vēlas rakstīt lielu darbu lielam korim, mēs satikāmies un tā šī sadarbība sākās. Vēl divi vārdi, kas Latvijas koncertdzīves sekotājiem vairs neprasa nekādus komentārus, ir Jēkabs Jančevskis un Rihards Dubra. Un šis būs koncerts, kurā pie diriģenta pults būs Māris Sirmais, kurš, protams, zina pastāstīt arī par citiem koncertiem. Festivāla atklāšana būs ar angļu garīgo mūziku un viesdiriģentu Džeremiju Bekhausu. Vai esat pazīstami, iepriekš tikušies? Džeremiju Bekhausu personīgi neesmu saticis. Viņš mums ir ieteikts, esam dzirdējuši viņa ierakstus, esam informēti par viņa radošo darbību, viņš ir viens no vadošajiem kordiriģentiem Anglijā. Šis ielūgums viņam ir ildzis vismaz 3 gadus, bet dažādu pandēmijas laika apsvērumu dēļ tas bija jāpārceļ. Bet nu esam ļoti priecīgi par to, ka festivāls sāksies 13. augustā Doma baznīcā, kur šī diriģenta vadībā izskanēs liela un plaša angļu mūzikas programma kopā ar ērģelnieku Aivaru Kalēju. Man, personīgi, daudzus gadus nav bijusi izdevība sadarboties ar Aivaru Kalēju – savulaik esam daudz kopā koncertējuši, bet pēdējos gados nē, tā kā prieks atkalsatikties ar viņu, turklāt šādā kompānijā.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                              Ļoti jauki, ka jūs dodat vārdu ne vien jaunajiem komponistiem, bet arī jaunajiem diriģentiem, šajā gadījumā – diriģentei. Būs ļoti intriģējoši, kā ar Valsts akadēmisko kori „Latvija” kopā muzicēs Krista Audere. Jā, par Kristu un viņas starptautiskajiem panākumiem man ir milzīgs prieks. Nevaru nepieminēt arī to, ka Krista savulaik dziedāja „Kamēr...”, tā kā es viņu pazīstu jau kopš skolas vecuma. Programma balstīsies uz J.S. Baha, J. Brāmsa un F. Mendelszona motetēm, būs arī Olivjē Mesiāna mūzika, bet, par cik viens koncerts ar šo programmu skanēs arī Liepājā, iekļāvām arī liepājnieku lepnumu – komponistu Agri Engelmani. Vēl viena no lielajām intrigām, protams, ir Ģerģa Ligeti Rekviēma pirmatskaņojums Latvijā ar Andri Pogu pie diriģenta pults un solistēm Jerī Sū un Virpi Raisanenu. To dzirdēsim 31. augustā kopā ar Olivjē Mesiāna un Aleksandra Cemlinska mūziku. Bet nu esam aizrunājušies līdz noslēguma koncertam – Māri, vai plānojat festivālu arī noslēgt simboliskā zīmē?   Jā, tas laikam ir diezgan likumsakarīgi. Godīgi sakot, pēdējais koncerts diezgan ilgi „karājās gaisā”,  bet ar visiem notikumiem, kas risinās kopš pavasara, bija diezgan skaidrs, ka mūsu mērķis būs popularizēt ukraiņu mūziku. Mūsu pārliecību stiprināja arī fakts, ka mūsu korī šobrīd dzied divi brīnišķīgi ukraiņu dziedātāji, līdz ar to mums ir liela palīdzība attiecībā uz ukraiņu valodu. Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs un programmas veidotājs ir Oleksandrs Vaceks. Oleksandru es pazīstu ārkārtīgi ilgus gadus un uzskatu viņu par vienu no ukraiņu kormūzikas un kultūras kopumā simboliem. Brīnišķīgs cilvēks, brīnišķīgs interprets. Pie Valsts akadēmiskā kora „Latvija” viņš stāsies pirmoreiz, un viņš tam pieiet ar milzīgu atbildības sajūtu. Tā arī esam pieskārušies visiem festivāla notikumiem. Māri, paldies par šo stāstu, un lai priecīgi svētki – vienalga, trīspadsmitais, divdesmitais vai divdesmit piektais gads. Paldies, tie neapšaubāmi ir svētki, ciparam pat nav tik lielas nozīmes.

Pēc “Riga” FC trešās kvalifikācijas kārtas pirmās spēles Jurijs un Arkādijs sapulcējās, lai pārrunātu “Skonto” stadionā redzēto, kā arī padiskutētu par RFS izredzēm, bet galvenais temats bija nacionālie futbola čempionāti, jo šonedēļ sezonas sāksies Anglijā, Vācijā, Francijā un Nīderlandē.

Podkāsts par copi! Saruna starp copmani Egilu Paņēviču un karpu makšķerēšanas spečuku Raivi Trečaku. Kā saka pats Raivis šis ir vēsturisks mirklis! Vēsturisks visiem, kas saistīti ar copi un arī visam Latvijas tēlam, kā arī milzīga pieredze, jo nākamais pasaules čempionāts 2023. gadā notiks pie mums Latvijā. Tas ir kaut kas nebijis un vienreizējs! Pirmo reizi Latvijas vēsturē ir izveidota sieviešu nacionālā izlase karpu makšķerēšanā. Šā gada augusta pēdējā nedēļā meitenes ar visu savu atbalsta grupu dosies uz Angliju, kur vairaku dienu garuma norisināsies pasaules čempionāts. Par to, kāds ir sagatavošanās posms, kas bija un ir nepieciešams, lai tik tālu nonāktu un kādi apstākļi komandu sagaida Anglijā uz sarunu aicināju sieviešu izlases kapteini, treneri un menedžeri vienā personā Raivi Trečaku. Dažu tehnisku iemeslu dēļ šoreiz tikai audio versija. Sarunas ne īsti laivā, bet laivas procesā ir iesaistītas. Abonē žurnālu Lielais loms: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/38 Par copi lasi: https://www.lielaisloms.eu/

Stāsta arhitekte Liesma Markova Latvijas Nacionālas operas rekonstrukcija notika no 1990. gada līdz 1995. gadam. Skatītāju daļas interjeru atjaunošanas koncepcija paredzēja vēsturisko interjeru daļu papildināt ar ansamblim stilistiski pieskaņotiem ieejas vestibila, kuluāru, pagraba un 2. balkona kafejnīcas interjeriem. Īpaša uzmanība tika pievērsta detaļām – pētīti dažādi 19. gadsimta 2. puses paraugu albumi un līdzīgu operu ēku interjeri. Vai zini, kā tapa 2. balkona kafejnīcas tapetes? 2. balkonā, bijušajā baleta mēģinājuma zālē, tika ieplānota kafejnīca. Beletāžas zālē bija saglabājušās 20. gadsimta sākuma linkrusta tapetes - uz auduma vai bieza papīra uzklāta organiskā masa, kuru norullējot ar izgrebtiem veltņiem, iegūst ornamentu. Virsmu var apstrādāt ar laku vai krāsām vai pat zeltīt. Linkrustu sāka ražot Anglijā 1877. gadā. Bet beletāžas zāles linkrusta tapetes bija vairākas reizes pārkrāsotas un arī labotas – izgriezti lieli gabali, ielīmēti citi vietā un pat ieklāta ģipša masa ar reljefās tapetes imitāciju. Zem šīs apdares izpētes laikā atrada 1897. gada apdari – dekoratīvo krāsojumu – polihromu paneļu izskatā. To arī atjaunoja. Un tad nolēma, ka teātrī kādreiz izmantoto sienu apdari – linkrustu varētu atkārtot 2. balkona jaunajā kafejnīcas telpā. Bet izrādījās, ka cena šim ekskluzīvajam materiālam, kas bija paredzēts trīs krāsās, ir ļoti augsta un iedalītajā budžetā to nevarēja atļauties. Tomēr vēlme iegūt šo apdari bija ļoti liela. Ar piegādātāju apspriedām vairākus variantus un operas direkcijai piedāvāja pirkt nekrāsotu linkrustu. Tā arī izdarījām. Restauratori paši ar rullīti nokrāsoja linkrustu tumši sarkanā tonī, bet ko tālāk? Vajadzēja vēl otru, nedaudz tumšāku toni, lai izceltos akantu lapu ornaments. Un, ja opera, tad obligāti vajag zeltu, lai tapetes iemirdzētos... Šo smalko darbu, ar mazām otiņām iekrāsojot tumšākos laukumus un tad uzklājot uz izvēlētās detaļas zelta imitējošu krāsu, veica restauratoru komanda. Man arī šķita, ka lustras un kandelabrus šajā telpā vajag īpašus, un savu vīziju – lustras kā ziedu kompozīcijas – tēlaini aprakstīju biroja kolēģei Rutai Taurenai... Un viņa arī uzzīmēja šīs lustras un kandelabrus! Tāds ir stāsts par 2. balkona kafejnīcu. Vai zini, ka kļūdas reizēm palīdz? Vajadzēja restaurēt arī operas bra – gaismekļus pie balkonu margām. Padomju laikā tiem bija nogriezta daļa no savienojuma konstrukcijas un uzmontētas elektriskās sveces. Tā kā pēc arhitekta Šmēlinga rekonstrukcijas projekta zālē paredzēja lielu lustru ar spuldzēm, tad arī bra vajadzēja būt ar spuldzēm – tātad zari uz leju... Bet kāda tad bija atsaite – stiprinājums pie balkona malas? 19. gadsimta beigu rekonstrukcijas projektā bija tikai maza skicīte centrālajai lustrai, un par bra nekur informācijas nebija. Kādu dienu, šķirstot žurnālus "Māksla", atvērumā redzu zāli un virsrakstu "Latvijas Nacionālais teātris. Raiņa un Aspazijas godināšana", jo viņi bija atgriezušies no trimdas. Nākošajā dienā pēkšņi iedomājos par to, ko redzēju – fotogrāfijā nav Nacionālais teātris! Tā ir Operas zāle! Es zvanu uz redakciju un saku: "Jums kļūda – tā ir opera!" Redakcijas darbiniece sāk taisnoties, bet es saku: "Ļoti labi, ka tā gadījās. No kurienes jums tas attēls?" Attēls bija no muzeja, no Raiņa un Aspazijas fonda. Tā, lūk! Fotogrāfija tika palielināta un smalki izpētīta. Tajā redzamie 20. gadsimta sākuma kupoli gan netika atjaunoti, jo gaismekļus atjaunoja komplektā ar lustru, kā bija iecerējis rekonstrukcijas autors arhitekts Šmēlings. Vai zini, ka Latvijā tapušie valdības ložas un beletāžas zāles aizkaru pušķi izkonkurēja Vācijas firmas "Gerriets" piedāvājumu? Firma Gerriets specializējas teātru – operu priekškaru izgatavošanā. Arī mūsu operas teātrim bija iespēja pasūtīt šajā firmā skatuves priekškaru un valdības ložu aizkarus. Kopā ar Latvijas Nacionālās operas celtniecības direkcijas vadītāju Eduardu Raubiško bijām aizbraukuši uz Vāciju, lai šajā firmā izvēlētos samtu aizkariem. Viņi piedāvāja arī atsienamās saites ar pušķiem. Man tie nemaz nelikās tik labi. Tāpēc saņēmos un paziņoju, ka pie mums uztaisīs labākus. Un tā arī notika – mākslinieces Māras Avotnieces izgatavotos pušķus "Gerriets" firma novērtēja un izteicās, ka gribētu savā firmā tādu mākslinieci... Vai zini, ka uz Rīgu operas rekonstrukcijas laikā bija atbraucis slavenā Rīgas tēlnieka Augusta Folca dēls Augusts Folcs? Viņš bija ļoti aizkustināts, kad viņam parādījām ciļņus operas zālē virs skatuves portāla, uz kuriem viņa tēvs bija parakstījies.   Par tēlnieku Augustu Folcu un viņa devumu Rīgai varat uzzināt mākslas vēsturnieces Ināras Appenas grāmatā "Rīgas tēlnieks Augusts Folcs".  

Laikā, kad mākslīgais intelekts un roboti ienāk teju ikvienā mūsu dzīves jomā, tie nestāv malā arī nozarēs, kur tos varētu meklēt vismazāk, piemēram, tieslietās. Vai humanoīdi roboti nākotnē izskatīs lietas un tiesnešu vietā pieņem lēmumus? Pēdējā laikā izskanējušas ziņas par pilotprojektiem vairākās valstīs, arī kaimiņos Igaunijā, kur roboti varētu atvieglot prokuroru un tiesnešu darbu. Vai varam uzticēties robota spriestpējai, kādu lietu izskatīšanu varētu uzticēt robotiem un kādsu riskus tiesu darbā rada mākslīgais intelekts, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja, doktora studiju programmas tiesību zinātnes vaditāja Karina Palkova. Robotus trenē un māca, lai tie varētu pieņemt lēmumus tiesā, bet šobrīd vēl roboti nepieņem patstāvīgi lēmumus, tos pieskata.  "Šobrīd valstīs, kur mākslīgo intelektu izmanto, spriežot lietas, ir pārsūdzēšanas stadijā klāt tiesnesis. Šobrīd nav tā, ka cilvēki nepieskata mākslīgo intelektu. Šobrīd tas ir labs digitālais palīgs," atzīst Karina Palkova. Vai mākslīgais intelekts varētu kļūt par lemtspējīgu tiesnesi? "Nezinām, kā būs pēc 50 gadiem. Šobrīd ne IT speciālisti, ne tiesneši, ne sabiedrība kopumā neesam gatavi, ka lēmumus pieņems neatkarīgi, vai tā ir tiesa, vai nē, roboti. Mēs nezinām, uz kāda pamata lēmums tiek pieņemts. Ja mēs runājam par cilvēka dzīvību, par cilvēka veselību un atbildību kopumā, mēs nekad nepieļausim tik svarīga lēmuma pieņemšanu nodot tam, ko mēs neizprotam līdz galam. Mākslīgais intelekts šobrīd nav tas, ko mēs izprotam," analizē Karina Palkova. Viņa uzskata, ka lietas, kur jāpieņem standarta lēmums varētu arī izskatīt robots, piemēram, par ātruma pārsniegšanu, bet netic, ka sabiedrība tieslietās pilnībā paļausies uz robotiem, mākslīgo intelektu. "Tiklīdz ir emocijas, uzvedība, morālie elementi, robots nevarēs. Viņš nespēs pieņemt lēmumu. Viņš ļoti sausi skatīsies faktus," bilst Karina Palkova. Dabas kluso liecinieku stāsti par noziegumiem Pēc dažiem smilšu paraugiem aptuveni varam pateikt, kurā Latvijas vietā cilvēks bijis pludmalē, stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja Bioloģisko un ķīmisko ekspertīžu departamenta eksperte Māra Rēpele.  „Kad 2000. gadu sākumā Latvijas televīzijā sāka demonstrēt  seriālu "CSI Miami" par ekspertu komandu, kas nodarbojas ar dažādu noziegumu izmeklēšanu, noskatījos pirmo sēriju kurā parādīts, ka pēc viena kvarca graudiņa izmeklētājs nosaka precīzu mājas adresi. Otrā dienā mums ar kolēģi te laboratorijā  pienāca vairāki zvani no policijas  ar jautājumu, vai mēs arī varam tik precīzi noteikt atrašanās vietu. Nē, tas ir absurds un izdomājums, un šo seriālu es vairāk neskatos,” tā stāsta eksperte Māra Rēpele. Toties smaidot piebilst, ka Šerloku Holmsu gan sauktu par pirmo augsnes ekspertu. Kā zināms – šis slavenais literārais tēls  darbojās 19. ggadsimta beigās un ne reizi vien Holmss izsaka piezīmes par dubļiem uz cilvēku apaviem, pēc kuriem viņš nosaka to atrašanās vietu Anglijā.  Bet pietiks atsauces uz izdomājumiem, skatāmies kā tas notiek šodien realitātē, kad Bioloģisko un ķīmisko ekspertīžu departamenta laboratorijā nonāk augsnes un augu  paliekas. Ko ar šie paraugiem dara eksperts, stāsta Māra Rēpele. Viņas kolēģes Ievas Gutovskas pārziņā ir augu paraugu analīze, tomēr arī viņai nākas izmeklēt augsnes paraugus.

15min laidoje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ – įdomiausi įvykiai Lietuvos padangėje, trenerio rinkimai, A lygos tarpsezonio naujienos, šiek tiek apie Angliją, „Atletico“ vargai, „Real“ dominavimas, „Bayern“ nukraujavimas, „Borussia“ sugrįžimas ir įspūdingas mūšis Romoje. Komanda – 15min žurnalistai Mantas Krasnickas, Marius Bagdonas ir Aurimas Tamulionis bei „TV3 Sport” komentatorius Rytis Vyšniauskas. 00:00 Įžanga 02:08 N.Gorobsovas ir „Hegelmann“ 20:19 Lietuvos trenerių reitingas 27:28 Ch.Erikseno noras 30:48 Afrikos čempionatas 41:25 Ryčio medis 42:10 Pagaliau mažai apie Angliją 49:30 De Jongas ir „Atletico“ 1:01:58 „Bayern“ vargas ir „Borussia“ sugrįžimas 1:13:15 Kokios rungtynės Romoje! 1:28:32 Ką žiūrėsim? 1:31:21 Graži istorija Portugalijoje

Anita Altmane ir stiliste/imidža dizainere ar milzu pieredzi un augstāko izglītību modes dizainā un radošo industriju menedžmentā, studējot Latvijā un Anglijā. Lai gan Anitai bija iecerēts pavisam cits ceļš - viņai teorētiski bija jābūt mūzikā, konkrētāk džezā. Par spīti tam, viņa sekoja sirdsbalsij un nonāca šūšanas pulciņā Jelgavā, kur viss sākās.  Tam sekoja studijas, darbi žurnālos, profesionālās fotosesijās, pēcāk jau dažādi apbalvojumi, tostarp, Baltijas Modes Federācijas profesionālās darbības atzinības gada balvas. Anita bijusi vairāku  televīzijas modes pārvērtību šovu vadītāja un žūrijas locekle. Strādājusi Dubaijā, veidojot stailingu tādiem glancētajiem žurnāliem kā VOGUE. Nu pievienojusies zīmola Amoralle komandai kā radošā dizainere.  Anita par savu darbu runā tik garšīgi! Varētu klausīties krietni ilgāk, bet šoreiz, lai jums feina šī stundiņa ar astīti.    Vairāk par Anitu uzzini - https://www.anitaaltmane.com