Podcasts about vaska

No 16. līdz 20.aprīlim Rīgas Domā izskanēs trīs Lieldienu laika garīgās mūzikas koncerti, kuros uzstāsies dziedātāji Viktorija Majore un Rūdis Cebulis, čelliste Guna Šnē, ērģelnieki Ilze Reine un Aigars Reinis, trompetists Jānis Porietis, jauktais koris "Sōla" un citi mūziķi. Būs iespēja dzirdēt Džovanni Batistas Pergolēzi kantāti "Stabat mater", Pētera Vaska un Maijas Einfeldes darbus čellam un ērģelēm, mijoties ar J.S. Baha Piektās čellsvītas daļām, kā arī daudzveidīgu kormūzikas programmu. Plašāk par gaidāmo - Anetes Ašmanes-Vilsones sarunā ar Rīgas Doma mūzikas direktoru, ērģelnieku Aigaru Reini. Aigars Reinis: Šis laiks tiešām garīgi uzrunā cilvēkus, jo tās ir ne tikai Lieldienas, tas ir ciešanu laiks. Arī programmas un dievkalpojumi tematiski ļoti spēcīgi atšķiras, sākot ar Pūpolsvētdienu. Tā ir īpaša diena, kas sākas priecīgi un drīz vien iet uz skumīgu noti. Šis laiks liek izdzīvot pilnu emociju gammu gan mūzikā, gan dzīvē.  Ar kādu sajūtu šogad esat veidojis Lieldienu laika muzikālo programmu Rīgas Domā? Vai tai ir kopīga noskaņa? Noskaņa ir ceļš uz Lieldienām, kas ir galvenā kristiešu vēsts. Šie notikumi kaut kādā mērā veidojas arī neatkarīgi no manis, nav tā, ka es viens visu izdomāju, daudz kas notiek caur sadarbību ar dažādiem sadarbības partneriem. Šīs programmas ir ļoti daudzveidīgas.  Jau trīs gadus Lieldienu laiks un mūzika ar vēstījumiem, kas tajā izskan, arī šonedēļ pēc kārtējās traģēdijas Ukrainā liek domāt par pašlaik notiekošo, sajust un, cerams, arī rast mierinājumu un veldzi mūzikā.  Mūzika šo ļaunumu pasaulē dziedina, kaut kādā veidā mazina, un galu galā arī mēs, izvēloties skaņdarbus, nevienu negribam ievest bēdās, bet noteikti ir līdzās mūzika par gaismu un cerību.

9. aprīlī pulksten 19:30 VEF Kultūras pils Kamerzālē cikla Come prima ietvaros uzstāsies vijolniece Elīna Bukša un pianiste Aurēlija Šimkus.  Programmā skanēs Pētera Vaska, Ludviga van Bēthovena, Arvo Perta un Morisa Ravela mūzika, bet koncertu vadīs muzikologs, "Klasikas" programmu vadītājs Dāvis Eņģelis. Bet jau šobrīd ar vijolnieci Elīnu Bukšu tiekamies "Klasikas" studijā: runājam gan par abu mākslinieču satikšanos uz vienas skatuves un pavasarīgā kamermūzikas koncerta ideju, gan par turpmākajiem radošajiem plāniem.

Par kamerkantāti “Latvija”, kas pirmatskaņota tālajā 1987. gadā festivālā “Varšavas pavasaris” un tagad tiks atskaņota festivālā „Pētera Vaska mūzikas aprīlis”. Par laiku, kurā dzīvojam un kurā top mūzika, Kultūras rondo saruna ar komponistu Pēteri Vasku. 12. un 13. aprīlī, koncertzālē “Cēsis” notiks ikpavasara festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”. 13. aprīlī, plkst. 16.00 festivāla kamermūzikas programmā pasaulē atzītā latviešu operas soliste Maija Kovaļevska sniegs koncertu, kurā pirmo reizi Latvijā tiks atskaņota Pētera Vaska kamerkantāte “Latvija.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

DEN FÖRLORADE FRANSOSEN. Mathias är tillbaka från Paris och är sisådär 100 000 steg rikare. Jeroen har uteliggar-moddat sitt strykbräde med en flyttkartong, David dubbeldrammar och Mathias drar upp en oväntad fickpluntehistoria ur bakfickan. Vi både bashar och hissar Macal… förlåt, THE Macallan och hälsar på veckans destilleri Glenmorangie. Darra månde alla giraffer. Vad var det i glaset? David hade Ledaig 10 YO och Ledaig 18 YO vilket mycket riktigt betyder att det var en vertikalprovning, bra där Mathias! Mathias hade en Caol ila 12 YO. Jeroen körde med Cutty Sark Prohibition. Shameless, tv-serien med en 39 YO Macallan: https://en.wikipedia.org/wiki/Shameless(AmericanTV_series) Fickpluntan som bibel, vi vill ha den! Google är inte vår vän, vi hittar bara sådana där med cutouts. Macallans plattityder Serien M: https://www.themacallan.com/en/single-malt-scotch-whisky/m-collection Harmony collection: https://www.themacallan.com/en/single-malt-scotch-whisky/the-harmony-collection/vibrant-oak Nästan värst är väl orden om Time:Space mastery: https://www.themacallan.com/en/single-malt-scotch-whisky/time-space-mastery Richard Woodards artikel om the ads that made Macallan från 2019 är mycket läsvärd: https://scotchwhisky.com/magazine/features/23128/the-ads-that-made-macallan/ Den lilla detaljen om att destillerierna förr, vi snackar alltså 16- och ännu mer 1700-talet, tjänade mer på djurhållningen än spriten kan man läsa bland annat hos Iseabal Ann Glen, estetiskt skitfult är det men denna maskinskrivna grundforskning är fortfarande mycket bra: ”An economic history of the distilling industry in Scotland: 1750–1914”, doktorsavhandling i ekonomisk historia vid The University of Strathclyde, 1969, uppladdad som om den utgörs av två separata volymer men med löpande paginering: https://stax.strath.ac.uk/concern/theses/v979v3150 ”The Scotch whisky industry (1939–1961): An economic study”, examensarbete för en fil kand, University of Glasgow, 1963. Tillgänglig online på: http://theses.gla.ac.uk/3085/1/1963GlenBLitt.pdf Läs överhuvudtaget mycket av allt som finns på: https://scotchwhisky.com/ Veckans destilleri: Glenmorangie! Hemsida: https://www.glenmorangie.com/ Lite Bill Lumsden: https://scotchwhisky.com/magazine/interviews/8350/dr-bill-lumsden-glenmorangie/ https://www.whiskytower.se/dr-bill-lumsden-whisky-innovator https://robbreport.com/food-drink/spirits/glenmorangies-whisky-single-malts-dr-bill-lumsden-1234784516/ https://whiskymag.com/articles/a-dram-with-bill-lumsden/ Private Edition heter serien, om än den verkar ha bytt namn på sistone. Här når du oss: En trea whisky på Facebook (https://www.facebook.com/entreawhisky) Maila till oss på hej@entreawhisky.se Davids blogg tjederswhisky.se (https://www.tjederswhisky.se) Följ oss på Instagram: https://www.instagram.com/entreawhisky Bli medlem! https://entreawhisky.memberful.com/checkout?plan=74960

Cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā Latvijas upēs  nonāk daudz kā tāda, kam tur nevajadzētu nonākt!  Par atbildīgu saimniekošanu upju krastos saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Pasaules Dabas fonda direktors un Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre un projekta "LIFE GoodWater IP" eksperts, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģijas universitātes profesors Ainis Lagzdiņš. Ierakstā arī uzklausām cilvēkus, kas dzīvo kādas upes krastā. Sabīne Vaska un Jānis Lapsa dzīvo Ogrē, Ogres upes krastā. Viņi stāsta par to, kāpēc Ogres upe dažreiz mēdz pārplūst un kā paši mazie siera ražotāji rūpējas, lai nekādi mājražošanas atkritumi nenonāktu augsnē un upē.   Par atbildīgu dzīvi pie upes runājām arī iepriekš:  

14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.  

Kan du inte vänta tills måndag eller torsdag? Vill du ställa en lyssnarfråga? Gå in på Instagram och följ Ellinor och Melina på:@melina.criborn@ellinorlofgrenKlipps av Victor Ganguly@victorganguly Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

"Klasikā" uz tikšanos aicinām Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktoru Uldi Lipski un LSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Gunti Kuzmu, lai runātu par Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks", kura atklāšana gaidāma jau 2. augustā!  Ar abiem kungiem sarunājamies par to, kā top festivāla programma un tās bagātīgo koncertbuķeti kopumā; par pašizpausmi, kas mūziķiem svarīga, un labajām attiecībām ar Dienvidkurzemes novadu; par savstarpējo uzticēšanos un poētiskajiem koncertu nosaukumiem; par skaņdarbiem, kuri iekrīt sirdī un jaundarbu pasūtināšanu; par sadarbību ar Rundāles pili un uzstāšanos Liepājas brīvdabas koncertestrādē "Pūt vējiņi!"; par saikni ar publiku un orķestra sastāva atjaunināšanu... Inta Pīrāga: Festivāla ietvaros izskanēs veseli 13 koncerti! Kā aptvērāt visu plašo lauku, kam festivālā jābūt, un kādi ir galvenie akcenti jeb pieturpunkti? Guntis Kuzma: Festivāla stūrakmens ir kamermūzika, un īstenībā to nav grūti aptvert, jo jau pēc kārtējā festivāla noslēguma mēs izsludinām pieteikšanos un mūziķi paši veido savus ansambļus, aicina savus domubiedrus. Daži ansambļi saspēlējušies jau gadiem – piemēram, mežragu kvartets. Daži ansambļi veidojas no jauna. Tā ka mūziķi paši izauklē programmas, saliek repertuāru un pēc tam piedāvā mums. Un mūsu uzdevums – to salikt vienā festivāla buķetē. Protams, ir ne tikai kamermūzika, bet arī simfoniskā programma. Kā allaž, festivālu iesāksim Kazdangas Kultūras namā, un šajā reizē būs Vīnes klasiķi – Mocarts un Bēthovens, kā arī Artura Maskata Concerto grosso, uz kura atskaņojumu gaidām īpašo viesi Sandi Šteinbergu un otru īpašo viesi, kurš mums jau ir ļoti labi zināms – čellistu Ēriku Kiršfeldu, kurš daudzus gadus bijis mūsu orķestra čellu grupas koncertmeistars. Otra orķestra programma, gan nelielāka – faktiski tāds milzīgs kameransamblis – būs festivāla noslēgumā: muzicēs metālpūšamo instrumentu ansamblis, kuram piebiedrosies arī sitaminstrumentālisti. Tātad īstena šī festivāla veiksmes atslēdziņa ir savstarpējā uzticēšanās. Jūs uzticaties saviem mūziķiem, ļaujiet viņiem brīvu vaļu un fantāzijas lidojumu. Uldis Lipskis: Šis būs jau ceturtais festivāls, un šajā laikā esmu pārliecinājies, cik mūziķiem ir svarīga pašizpausme – spēlēt kaut ko tieši ar saviem tuvākajiem draugiem mūzikā, spēlēt pašu radītu programmu un spēlēt bez diriģenta – piedod, Gunti! (smejas) Lai gan arī diriģents būs – turklāt veselās trijās programmās. Uldis Lipskis: Turklāt gan kā diriģents, gan kā klarnetists. Bet runājot vēl par to uzticēšanos. Uzticēšanās caurstrāvo arī mūsu attiecības ar Dienvidkurzemes novadu, jo tādu greznību kā daudzus koncertus spēlēt bez ieejas maksas varam atļauties tikai tāpēc, ka mūs atbalsta Dienvidkurzemes novads, tieši pašvaldība. Un tā ir liela uzticēšanās arī no klausītāju puses: jau iepriekšējos gados iepazinām ģimenes, kuras atbrauca uz visiem mūsu koncertiem, lai cik tas arī neticami liktos! Tā kā patiesi – "Rimbenieks" ir labā garā radies festivāls un labā garā tas turpina savu ceļu. Daudzām programmām ir ļoti poētiski nosaukumi… Guntis Kuzma: Nosaukumus lielākoties izdomājuši paši mūziķi, kas veidojuši repertuāra buķeti, un faktiski visos gadījumos tas kaut kādā veidā saistīts vai nu ar kādu konkrētajā programmā iekļauto skaņdarbu, vai ar programmas kopējo noskaņu. Manuprāt, šoreiz tas izdevies īpaši atbilstoši un trāpīgi. Saprotu, ka līdzās jūsu orķestra mūziķiem tiek piesaistīti arī draugi: būs dziedātāja, dejotāja… Guntis Kuzma: Programmā "Es redzēju sapnī", ko veidojusi mūsu flautiste Agnija Ābrama, ienāks arī deja. Ir ansambļi, kuri savā kompānijā uzaicina savus domubiedrus – piemēram, stīgu kvartets "Berči" spēlēs gan ar mūsu orķestra mākslinieci Alisi Gavari, gan ar saksofonistu Aigaru Raumani. Tā ka dombiedrība valda ne tikai orķestra iekšienē, bet arī sadarbībā ar mūziķiem ārpus orķestra. Arī programmā, kurā spēlēšu es, piedalīsies mana ilggadējā skatuves partnere Agnese Egliņa, un kopā ar Klāvu Jankevicu atskaņosim gan Bēthovena trio, gan Brāmsa trio. Atklāšanas koncertā izskanēs arī Artura Maskata Concerto grosso. Ļoti labi atceros Latvijas Nacionālajā operā izdejoto versiju – šis darbs bija viens no sava laika grāvējiem. Kā radās doma atkal pieķerties pie šīs partitūras? Guntis Kuzma: Iniciatīva nāca no abiem solistiem – Sanda Šteinberga un Ērika Kiršfelda. Sandis turklāt ir viens no mūziķiem, kuriem šis skaņdarbs ir veltīts, un sākotnēji čellists bija Reinis Birznieks. Bet iestudējums Operā, ko jūs pieminējāt – atceros, es vēl kā skolnieks gāju uz šo baletu, un, ja nemaldos, tad šis skaņdarbs bija iestudēts trijās dažādās horeogrāfijās. No tā laika man tas ļoti iekrita sirdī... Nu pagājuši gadi divdesmit, un tagad pieķeros šim darbam kā diriģents. Manuprāt, tas arī labi sasaistās ar pārējiem skaņdarbiem – Mocarta "Mazo naktsmūziku" un Bēthovena "Pastorālo" simfoniju. Concerto grosso gan ir drusku vairāk kā neobaroks, bet tomēr tā žanru sasaiste šeit atrodama. Tas milzīgais prieks, kas ir Mocarta mūzikā un arī Bēthovenā. Drusku arī gribējās tādu kontrastu programmā, jo Artura Maskata mūzikā ir tik daudz melanholijas un smeldzes, ko mēs, latvieši, gribam dzirdēt...  Vairāk – audioierakstā. *** Šonedēļ festivālā "Rimbenieks", kas ar 13 dažādiem koncertiem norisināsies līdz pat 18. augustam, gaidāmi trīs koncerti – 2. augustā Kazdangā, 3. augustā Vērgalē un 4. augustā Rucavā. 2. augustā pulksten 19 ceļojums, kā jau ierasts, sāksies Kazdangas Kultūras namā, kur plašajā zālē koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Programmā iekļauta Volfganga Amadeja Mocarta "Mazā naktsmūzika", Artura Maskata Concerto grosso ar solistiem – vijolnieku Sandi Šteinbergu un čellistu Ēriku Kiršfeldu, kā arī Ludviga van Bēthovena Sestā simfonija ("Pastorālā"). Koncerta "Es redzēju sapnī" programma 3. augustā pulksten 19 Vērgales muižā dzirkstīs ar izsmalcinātu māksliniecisko dažādību un dziļu emocionalitāti. Klausītāji aicināti viesoties skaņu pasaulē, kurā Fransuā Kuperēna franču baroka mežģīnes, Kloda Debisī poētiskie un noslēpumainie impresionisma skaņu gleznojumi smalki savīsies ar Pētera Vaska klusināto mieru un apcerīgumu. Mūsdienu komponistes Līga Ančevska, Madara Kalniņa un Natālija Munda ieaicinās laikmetīgo skaņdarbu pasaulē, kurā neaizmirstamus emocionālus mirkļus sniegs Imanta Kalniņa "Dūdieviņš" un "Es redzēju sapnī" kopā ar grupas "Jauns Mēness" dziesmu "Piekūns skrien debesīs". Flautistes Agnijas Ābramas, koklētājas Līgas Griķes un pianistes Madaras Kalniņas virtuozo saspēli deju rakstā uzzīmēs Beatrise Anda Ozoliņa. 4. augustā pulksten 19 mūzikas cienītāji tiek aicināti uz krāšņu un daudzveidīgu koncertu Rucavas ev. lut. baznīcā, kur Liepājas mežragu kvartets kopā ar sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu-Pelnēnu piedāvās klausītājiem ceļojumu caur dažādu laikmetu un stilu mūzikas virsotnēm. Skanēs gan viens no visatpazīstamākajiem klasiskās mūzikas darbiem, kas iemieso operas žanra vieglumu un izsmalcinātībU - Volfganga Amadeja Mocarta operas "Figaro kāzas" uvertīra, gan enerģijas un dramatisma pārpilnā Bizē "Karmenas" svīta. No Baha mūzikas, kas ir sinonīms baroka laikmeta izcilībai un dziļumam, majestātiskā Pirmā prelūdija no "Labi temperētā klavīra" 1. sējuma un Jesus bleibet meine Freude ievedīs klausītājus miera un harmonijas pasaulē, kurā atklāsies arī viena no skaistākajām lūgšanām mūzikā – Franča Šūberta Ave Maria. No mūsdienu komponistu skaņdarbiem Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi atskaņos Riharda Dubras "Liepājas partitu" un Ērika Ešenvalda O salutaris hostia.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

24. jūlijā Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Otto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Kopš 1983. gada dažādas profesijas pārstāvoši mūzikas entuziasti simfoniska orķestra sastāvā profesionāla diriģenta vadībā iestudē klasiskus, romatiskus un modernus skaņdarbus.

Sommaren till ära snackar vi om konserter. Gig med The Hellacopters, Dropkick Murphys och Tool samt så klart det mesta och bästa från festivalen Tons of Rock avhandlas. Dessutom har Ricky Holmquist tagit sig an att lyssna på Libertines medan  Mikael Mjörnberg upptäckt ett elva år gammalt sidoprojekt från sångaren i Disturbed - Device. Musiken som diskuteras i avsnittet hittar ni här: https://open.spotify.com/playlist/3k9vRRy6MkDb8DwrOj1Fpy?si=48589f7197c449a1 Vinjettfoto: Martin Wilson (https://www.facebook.com/fotografmartinwilson) Vinjettmusik: Systemet (https://open.spotify.com/artist/72k91zc6DR3LSq87r4fnVO?si=dcfb98a9377e428a)

Vidzemes koncertzālē „Cēsis” nedēļas nogalē notiks jau septītais komponista Pētera Vaska mūzikas festivāls, kura centrā šogad īpašs notikums – pasaules pirmizrāde diviem baleta viencēlieniem ar Vaska mūziku, ko radījis Ukrainas horeogrāfs Radu Poklitaru, bet uz skatuves izdejos Kijivas Modernā baleta solisti. Kā veidojusies Ukrainas mākslinieku draudzība ar Pēteri Vasku un kādas sajūtas viņi izdejo caur Vaska „Vientuļo eņģeli” un Otro čellkoncertu? Pēc gara ceļa no Kijivas ar vilcienu līdz Varšavai un tad lidmašīnu līdz Rīgai jau nākamajā rītā Radu Poklitaru un pieci dejotāji intensīvi mēģina uz skatuves koncertzālē „Cēsis”. Sākumā bez mūzikas, pēc tam jau – ar. Horeogrāfu Radu Poklitaru ar komponistu Pēteri Vasku saista sena draudzība. Viņi iepazinās Rīgā pirms gandrīz 20 gadiem, kad Poklitaru iestudēja baletu Latvijas Nacionālajā operā un apmeklēja Vaska mūzikas koncertu Lielajā ģildē. Pirmajā no diviem viencēlieniem, kas sestdien, 13. aprīlī, Cēsīs piedzīvos pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru izvēlējies Vaska 13 minūtes garo skaņdarbu „Vientuļais eņģelis”, kas savulaik dzimis no Vaska ceturtā stīgu kvarteta, ko komponists veltīja savai mātei. Radu Poklitaru „Vientuļo eņģeli” iestudējis kopā ar dejotāju Artemu Šošinu (Artem Shoshyn), kurš kopš kara sākuma dzīvo ārpus Ukrainas un dejo baleta projektos dažādās valstīs. Artems dejojis arī Poklitaru baletā „Underground” ar Vaska mūziku un sauc to par „emocionālāko, kāda vien var būt”. Nupat tapusī nelielā monoizrāde ar „Vientuļā eņģeļa” mūziku dejotājam ir ļoti personiska. Otrajā baleta viencēlienā, ko Radu Poklitaru radījis ar Vaska otrā čellkoncerta mūziku, uz skatuves ir četri dejotāji. Horeogrāfs tam devis nosaukumu „Draugi”. Bet komponists atceras, ka skaņdarbs savulaik tapis pēc slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas īpaša lūguma.

Nytt avsnitt av Big 9-podden med speltips från Daniel Olenklint.

Par Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu studijā pārrunāsim ar Liepājas Simfoniska orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu un jauno vijolnieci Luetu Žagari. No 9. līdz 23. martam koncertzālē "Lielais dzintars" norisināsies 32. Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls ar izcilu pašmāju mākslinieku un arī starptautisku zvaigžņu uzstāšanos, informēja festivāla rīkotāji.  Šogad festivāla dalībnieku vidū klausītāji redzēs kanādiešu pianistu Luī Lortī, vācu vijolnieci Katrīnu ten Hāgenu un franču obojisti Selīni Muanē, somu diriģentu Juhu Kangasu, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un starptautiski atzītus operdziedātājus, pianisti Aurēliju Šimkus, džeza mūziķi Džonu Ruoko un citus skatuves māksliniekus. Šī gada Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla programmā iekļauti pieci koncerti – klausītājiem būs iespēja dzirdēt Friderika Šopēna, Volfganga Amadeja Mocarta un Pētera Vaska radītu simfonisko mūziku. Koncertzāles "Lielais dzintars" Dzintara Jurgelaiša kamerzālē gaidāms kamerdžeza un arī klaviermūzikas solo vakars, savukārt festivāla noslēgumā skanēs itāļu opermūzikas ģēnija Džuzepes Verdi monumentālais garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs "Rekviēms". Festivāla atklāšanā 9. martā pulksten 18 ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, lai kopīgi atskaņotu Friderika Šopēna Pirmo klavierkoncertu. Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Luī Lortī veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē.

11. janvārī – JVLMA 104. dzimšanas dienā – plkst. 18.00 Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē jau 19. gadu tiks pasniegta JVLMA un LMT Gada balva par izciliem sasniegumiem mūzikā un pedagoģiskajā darbā. Šajā tik svarīgajā un skaistajā dienā, Akadēmijas nozīmīgāko apbalvojumu – Gada balvu jaunajam mūziķim – par izciliem sasniegumiem mūzikā un radošu aktivitāti 2023. gadā saņems divi lieliski jaunie mākslinieki – Klavierspēles 3.semestra students Daniils Mickevičs un Kora diriģēšanas specializācijas 7. semestra students Artūrs Švarcbahs, ar kuriem jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā. Sarunā – gan par skaistās ziņas saņemšanu e-pastā un aizvadītā gada daudzskaitlīgajiem muzikālajiem notikumiem Latvijā un ārvalstīs, gan par gaidāmo svētku koncertu, kurā abi mākslinieki pirmo reizi muzicēs kopā. Abi mākslinieki atklāj, ka nominācija bijusi pārsteigums. Pirms tam neko par to, kuri studenti balvai tiek apsvērti, viņi nav zinājuši.  "Par balvu uzzināju vienā vakarā, saņemot no mūsu akadēmijas rektora skaistu vēstuli e-pastā par to, ka jūs esat saņēmis balvu un gaidīšu jūs 11. janvārī. Jā, tas bija tiešām pārsteigums. Nākamajā dienā to jau publicēja sociālajos tīklos, un viss notika ātri, bet pilnīgi negaidīti," sajūtās dalās Daniils Mickevičs. Mākslinieki sāsta, ka balvas pasniegšanas koncertā vienosies arī kopīgā skaņdarbā: Daniils būs pie klavierēm, bet Artūrs Švarcbahs uzstāsies kā diriģents, izpildot Pētera Vaska opusu "The Fruit of Silence" ("Klusuma auglis"). Svinīgajā svētku koncertā dzirdēsim gan pašus Gada balvas laureātus, gan arī virkni solistus: Ievu Salieti, Artūru Noviku, Brigitu Čirkši, Valteru Gleški, Emīlu Giluču, Agati Grīnhofu, Kati Kokamegi, Tomu Kursīti, Markusu Rūtentālu, JVLMA brass ansambli, JVLMA jaukto kori un simfonisko orķestri diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā. Savukārt ar JVLMA un LMT Gada balvu mācībspēkam 2023 tiks godināts komponists, studentu vidū cienītais un iemīļotais docents Jānis Petraškevičs.  Artūrs Švarcbahs kordiriģēšanu apvieno ar solo dziedāšanu Artūrs Švarcbahs kora diriģēšanas mākslu apgūst pie profesora Andra Veismaņa, bet tāpat viņš uz vairākām pasaules skatuvēm kāpis arī kā kordziedātājs un solo izpildītājs. Savu studiju laikā vienu gadu viņš ir pavadījis, dziedot Zviedrijas Radio korī.  "Viens no tādiem maniem augstākajiem brīžiem, kurā arī es pats esmu sajutis to augstāko pacilātības sajūtu, bija iespēja uzstāties kā solistam ar Latvijas Radio kori. Tā bija koncerttūre Japānā, un man bija iespēja dziedāt basa solo partiju Mocarta "Rekviēmā" ar orķestri. Pēdējo gadu laikā es tiešām daudz esmu uzstājies ārzemēs kā dziedātājs. Tā nu ir sanācis, ka es gan dziedu, gan diriģēju, un tiešām izbaudu gan vienu, gan otru," stāsta Artūrs Švarcbahs. Mākslinieka karjeras gājumā nevar nepieminēt arī divus starptautiskus konkursus, kuros viņš startējis jau kā kordiriģents. Gan pagājušā gada martā Slovēnijā, gan 2022. gada decembrī Polijā notikušajos kordiriģentu konkursos Švarcbahs ieguvis godalgotas vietas un vairākas specbalvas.  Protams, jaunais mākslinieks apzinās, ka apvienot gan kordiriģēšanu, gan solista karjeru varētu būt izaicinoši, taču šobrīd vēl nespēj izšķirties par labu vienam vai otram: "Es daudz laiku veltu, lai mācītos gan vienu, gan otru. Šobrīd man ir ieplānots, ka es vēl diezgan daudz gan kā dziedātājs, gan kā diriģents uzstāšos nākotnē un apvienošu to. Es tiešām mīlu gan vienu, gan otru." Daniils Mickevičs iedvesmu gūst starptautiskā pieredzē Arī pianistiem ir dažādi izvēles ceļi, pa kuriem iet un attīstīties savā muzikālajā karjerā. Daniils Mickevičs vērtē, ka izaicinošākais no tiem ir kļūt par solistu.  "Protams, eksistē līdzās šim arī fantastiska kamermūzika, spēlēšana kā pavadītājam ar vokālistiem, ar dažādiem instrumentālistiem, spēlēšana arī orķestrī. Tas viss ir ļoti interesanti, un man šķiet, kamēr vien ir iespējams to visu vairāk vai mazāk apvienot, ir jāpamēģina viss, ir jāsaprot, kas sanāk labāk, kas sliktāk, ir jāizsver savas stiprās un vājās puses un jāiet pa to ceļu, kas tiešām šķiet tas piemērotākais," pauž talantīgais mūziķis. Jaunais pianists šogad kā solists ar savu programmu devies tūrē pa Vāciju, ar savu pirmo lielo solo koncertu debitējis arī "Mazajā ģildē". Pēc tam strauji sekoja arī uzvara Jāzepa Vītola starptautiskajā pianistu konkursā. "Pēc konkursa nāca tāds melnā darba periods, mācoties jaunu programmu un gatavojoties braucienam uz Vāciju, kas noslēdzās tikai vakardien. Tā bija balva pēc uzvaras Vītola konkursā – iespēja aizbraukt uz vienu nedēļu uz meistarklasēm pie pianista Gintara Januševiča, kas ir izcils pianists un arī pedagogs," stāsta Daniils Mickevičs. Šī pieredze viņam devusi daudz. Vācijā Mickevičam bijusi iespēja apmeklēt ne tikai trīs meistarklases un piecus koncertus, bet arī kopā ar skaņu režisoru veikt ierakstu studijā.  "Tagad ar vēl lielāku iedvesmu esmu gatavs turpmākajiem koncertiem, tostarp šajā ceturtdienā," atzīst Daniils.  Turpmākie pianista plāni vēl tikai top, bet viņš atklāj, ka, iespējams, jau šajā pavasarī vai vasaras sākumā dzirdēsim vairāk par viņa nākamo solo projektu un projektu ar kameransambli.

3. decembrī Mazsalacas kultūras centrā un 7. decembrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā Rīgas projektu koris aicina uz jaunu koncertprogrammu “Vajadzētu”, kuras centrā būs reti atskaņots Latvijas kormūzikas šedevrs - Pētera Plakida 1985. gadā komponētā kora simfonija “Nolemtība”. Līdzās tai būs Ērika Ešenvalda, Pētera Vaska un Laumas Kazakas a cappella skaņdarbi. "Kad es ierados Latvijā pirms astoņiem gadiem, mani vairāk par visu uzrunāja tieši Ojāra Vācieša dzeja un Pētera Plakida mūzika. Manā redzējumā Plakida un Vācieša “Nolemtība” ir tāds nācijas meistardarbs, kas būtu jāatskaņo tikpat bieži kā Lūcijas Garūtas “Dievs, Tava zeme deg!”. Es jūtu lielu godu un atbildību par iespēju kopā ar Rīgas projektu kori izpildīt šo skaņdarbu, kas Latvijā pilnā apjomā nav izskanējis piecus gadus, bet ir ļoti aktuāls arī šodienas ģeopolitiskajā un kultūrpolitiskajā klimatā," saka Rīgas projektu kora mākslinieciskais vadītājs Kristofers Volšs-Sinka, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Uzzinām vairāk par Pētera Plakida kormūziku un tās ģenialitāti, par ciklu "Nolemtība" un Kristofera pirmajām pieredzēm latviešu kormūzikas iepazīšanā, arī par nošu pieejamību un meklējumiem un Projektu kora plāniem ierakstīt albumu.

I avsnitt 126 berättar vi mer om vår julölskalender och vad man kan förvänta sig. Vi pratade om våra ölprovningar och vad som är roligast med dem. Vi minns tillbaka på julölsprovningen med Edward Blom. Detta och mycket mer i avsnitt 126.

Piektdien, 20. oktobrī, Rīgas Domā izskanēs Rīgas Doma meiteņu kora TIARA un diriģentes Airas Birziņas koncerts “Spēka dziesmas”, kas veltīts Kanādā dzīvojošā latviešu komponista Imanta Ramiņa 80. gadskārtai. Koncertā piedalīsies arī dziedātāja Jolanta Strikaite un ērģelniece Kristīne Adamaite Koncerta programmā: Missa brevis soprānam, korim un ērģelēm, motete Ave verum corpus, kas tapusi kā veltījums komponista mātei Almai Ramiņai,“Prelūdija” ērģelēm (1992) un divas daļas no vokālās kamermūzikas cikla “Of Mothers and Children” (”Par mātēm un bērniem”, 1993). Programmā līdzās I. Ramiņa mūzikai būs iespēja dzirdēt latviešu komponistu ērģeļmūziku – Pētera Vaska skaņdarbu Canto di forza (2006) un trīs daļas no Renātes Stivriņas cikla “Astoņas kalna svētības” (2009). Gan iestudējot bērnu opera "Lakstīgala", gan arī jau agrāk meiteņu korim TIARA ir bijusi saskarsme ar Imanta Ramiņa mūziku. Jā. Kopš strādāju meiteņu korī, un tas tiešām jau ir diezgan sen, atceros, ka Imanta Ramiņa Ave verum bija viens no pirmajiem skaņdarbiem, kuru kā vienu no programmas skaistiem virsotnes skaņdarbiem dziedājām ārzemju koncertbraucienos jau 2000. gadu sākumā. Arī Missa brevis ir diezgan ilgus gadus dziedāta dažādos sastāvos, jo, kā var nojaust, skolas kora sastāvs katru gadu ir citādāks. Rīgas Domā mesu esam dziedājušas kādas divas, trīs reizes jau iepriekš. Šogad gribējās Imanta Ramiņa dzimšanas dienu darīt dzirdamu Latvijas klausītājiem. Man personīgi ir vēl vairāk mīļa kļuvusi Ramiņa mūzika, un tāpēc jo svarīgi likās, ka arī mēs varētu dot kādu pienesumu ar TIARA koncertu, komponista jubileju atzīmējot. Jā, es domāju, ka pašam Imantam Ramiņam arī ir svarīgi, ka šeit, Latvijā, viņas dzimšanas dienā skan viņa mūzika. Vai tagad notiek sazināšanās vai sarakste? Jā, viņš bija ļoti iepriecināts dzirdēt, ka dziedāsim koncertu Rīgas Domā. Pats viņš Latvijā būs nedaudz vēlāk, novembrī, un ir jau arī rakstījis, ka labprāt satiksies ar meitenēm, tāpēc ceru, ka Rīgas Doma kora skolā mums būs tikšanās novembra sākumā, kad viņš ieradīsies uz jubilejas koncertu, ko veido Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Kā tu raksturotu viņu kā cilvēku? No kaut kurienes taču nāk šis gaišums viņa mūzikā. Es laikam teiktu, ka viņš ir introverts un kluss cilvēks, iekšēji vērsts. Viņš ir ne tikai mūziķis, bet viņu interesē arī visa lielā pasaules kārtība – ģeogrāfija, ģeoloģija, astronomija un tās zinātnes, kas pastāsta vairāk par pasaules uzbūvi. Reizēm, kad viņš pats saka, ka mēs esam tādi mazi elementi pasaules sastāvā, šķiet, tas neattiecas uz lieliem, skaistiem darbiem, kas ir radīti. Domāju, ka pieticība un vienkāršība ir lietas, kas viņu ļoti raksturo. Kad Imants iepriekšējās reizes bija Latvijā un viņš vienreiz arī pie manis uzturējās, mums bija daudz sirsnīgākas un atvērtākas sarunas par viņa mūziku. Mēs klausījāmies ierakstus, ko viņš bija paņēmis līdzi, runājāmies par interpretācijām, skaņdarbiem, saturu, kā tas domāts, kā tas tapis, jo man bija ļoti interesanti dzirdēt dziesmusvētkos Kanādā kamerorķestra izpildījumā gan pazīstamo "Pūt, vējiņi", gan arī citas daļas no šī skaņdarba, kas man toreiz bija patīkams jaunums. Tiešām brīnišķīgs ir bijis tas laiks, kad 80.gadu beigās es vēl biju studente, un atbrauca Vankūveras koris un "Pūt, vējiņi" pirmoreiz parādīja Mūzikas akadēmijas zālē. Tas bija tik iespaidīgi, ka to nevaru aizmirst. Pēc tam Ave verum notis bija pieejamas, un mēs dziedājām dažādos sastāvos, tā ka pamazām tika atklāts Imants Ramiņš līdz pat operai "Lakstīgala". Tas ir ļoti, ļoti skaisti, iedvesmojoši, un interesanti. Nekad nevar būt divas vienādas viņa darbu interpretācijas no koncerta uz koncertu, vai tas būtu Ave verum vai Missa brevis . Tur ir daudz jauku, radošu vietu, kurās diriģents var ieguldīt arī savu muzikālo ideju, pievienojot komponista jau iecerētajām.

Latvijas Radio kora un "Sinfonietta Rīga" Lielās Piektdienas koncertprogrammā "Miserere" satiksies divi garīgā ceļa gājēji mūzikā – Pēteris Vasks un ievērojamais poļu skaņradis Kšištofs Pendereckis, kura daiļrade 20. gadsimta 60. gados būtiski ietekmēja Vaska mūzikas pasauli. Par izvēlēto koncertprogrammu Kultūras rondo saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu. Lielā Piektdiena, Klusā Sestdiena, Lieldienas - katrai dienai ir arī sava mūzika, kas, iespējams, var būt ļoti individuāla un personiska. Vai ir personiska sajūta par Lielo Piektdienu? "Jā, personiska, arī savādāka, arī sevišķāka, arī citādāka. Nezinu, diemžēl vai paldies Dievam, manī tās ciešanas, kas notiek sakarā ar karu un jocīgo kalendāra situāciju, ka ziema nebeidz beigties, kaut kas ir sabīdījīsies jocīgi, tas ļoti tieši iespaido visu manu patību," sākot stāstu par gaidāmo koncertu, atklāj Sigvards Kļava. "Šis ciešanu laiks un ciešanu brīdis, šis kristīgais kalendārs ir ļoti sakritis ar dvēseles un sabiedrisko dzīves kalendāru. Acīmredzot esam pelnījuši, ka mums jāiziet šis ciešanu laiks, lai pēc tam saprastu, kas ir laime un brīvība."

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sāk koncertturneju Francijā, Parīzes koncertā 24. februārī soliste būs ērģelniece Iveta Apkalna. Koncerts notiks īpašā datumā, tāpēc programmā iekļauts Pētera Vaska skaņdarbs „Hymnus”. Par gaidāmo koncertu stāsta Iveta Apkalna, ar kuru sazinājāmies Vācijā.

28. decembrī plkst. 17:00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Saulcerītes zālē norisināsies Pētera Vaska fonda rīkotais ikgadējais Ziemassvētku koncerts "Gaismas nākšana". Šoreiz koncertā uzstāsies dziedātāja Katrīna Paula Felsberga (soprāns), kura 2022. gada sezonā debitēja Latvijas Nacionālajā operā un baletā Cerlīnas lomā Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējumā, pianiste, trio Art-i-Shock dalībniece Agnese Egliņa - vairāku konkursu laureāte, trīskārtēja Lielās mūzikas balvas laureāte, kā arī sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kurš ir daudzu Latvijas sitaminstrumentālistu konkursu laureāts. Tāpat kā katru gadu, koncertā skanēs latviešu kamermūzika, toskait Artura Maskata jaundarbs "Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi" soprānam, vibrofonam un klavierēm, kā arī jaunā komponista Henrija Poikāna jaundarbs "Ar burtu m sākas Miers" šim pašam kolektīvam. Bet jau šodien par šo koncertu plašāk runāsim ar dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu.   

16. decembrī Rīgas Domā Rīgas Stradiņa universitātes jauktais koris “Rīga” Zanes Zilbertes un Evitas Tarandas vadībā un ērģelnieks Aigars Reinis aicina uz koncertu “Vasks. Ešenvalds. Kahidze”. Koncerta programmā iekļauts monumentālais Pētera Vaska skaņdarbs korim un ērģelēm “Laudate Dominum”, kā arī vairāki Ērika Ešenvalda darbi, tostarp divi pirmatskaņojumi Latvijā – The Cloud un A Soldier's Mother's Lullaby.  Pirmo reizi Latvijā izskanēs arī gruzīnu komponista Vahtanga Kahidzes svīta jauktajam korim “Vita”, kas pasaules pirmatskaņojumu šogad piedzīvoja Gruzijas Valsts kora izpildījumā. Evita Taranda un Zane Zilberte sarunā ar Dinu Dūdiņu-Kurmiņu - par programmas ieceri un sarežģītību, kā arī trim komponistiem, kuri savus opusus klausīsies klātienē: "Šīs būs noskaņas, kas šobrīd vairāk valda lielajā pasaulē un tik tuvu mums. Koncerta programma iziet cauri būtiskām vērtībām, kas aktuālas pārdomu laikā."

18. novembrī piecu stundu garumā Rīgas Domā notiks ērģeļmūzikas maratonkoncerts, kas būs veltīts Ukrainas atbalstam. Par to stāsta ērģelnieki Larisa Bulava un Aigars Reinis. Latviešu ērģelnieki no plkst. 12 līdz 17 kopā ar solistiem izspēlēs nozīmīgu daļu latviešu ērģeļmūzikas repertuāra koncertā "Latviešu ērģeļmūzika Ukrainai". Šāda latviešu ērģeļmūzikas diena iecerēta kā Latvijas ērģelnieku veltījums Latvijai dzimšanas dienā, bet domās par Ukrainu, reizē aicinot novērtēt mums doto brīvību, tautas suverenitāti un latviešu kultūras spēku tās iespējās attīstīties un izskanēt brīvi. Līdzās Latvijas ērģelniekiem latviešu ērģeļmūzikas dienā piedalīsies arī Artis Sīmanis, Aigars Raumanis, Jolanta Strikaite-Lapiņa, Ilze Kirsanova, Artis Stepiņš, Juris Laizāns, Anete Viļuma, Kristiāna Pelše un Madara Behmane. Dienas laikā izskanēs plašs latviešu komponistu mūzikas klāsts -  Alfrēda Kalniņa, Marģera Zariņa Jāņa Ivanova, Imanta Zemzara, Pētera Vaska, Romualda Jermaka, Maijas Einfeldes, Aivara Kalēja, Indras Rišes, Riharda Dubras, Riharda Zaļupes, Andra Vecumnieka, Madaras Pētersones, Leo Lobreva, Dzintras Kurmes Gedroicas un daudzu citu latviešu komponistu mūzika. Ieeja pasākumā būs bez maksas, bet saziedotie līdzekļi tiks nodoti Ukrainas atbalstam.

"Ilgu laiku ukraiņu mūziķi trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairs nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver Ukrainas Nacionālā kamerorķestra diriģente Natālija Ponomarčuka. 4. novembrī pulksten 19 Lielajā ģildē viņa diriģēs mūsu Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", ar kuru viņu iepazīstinājis Pēteris Vasks. Rīgas publikai diriģente dāvās savas nācijas laikmetīgās mūzikas atklājumus, vienlaikus sapņojot par atgriešanos Kijivā un koncertiem no jauna uzceltajās Ukrainas pilsētās. Koncerta tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika".  1969. gadā dzimusī diriģente Natālija Ponomarčuka savā dzimtenē tiek augstu vērtēta kā aizrautīga ukraiņu laikmetīgās mūzikas popularizētāja un interprete. Jevhēnijs Stankovičs, viens no redzamākajiem mūsdienu ukraiņu skaņražiem, raksturojot Ponomarčuku, uzsver: "Viņas stils ir dzelžaina disciplīna un pulsējoša enerģija. Viņai piemīt spēja iedziļināties tagadnes un pagātnes mūzikas radošajās idejās. Tieši šo īpašību dēļ ikviens ukraiņu komponists vēlas, lai tā mūziku atskaņo Ponomarčuka." Rīgas koncerta programmā iekļauts ukraiņu skaņraža Leonīda Hrabovska opuss "Concerto Misterioso", kurā caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuras darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso, rituālās skaņugleznas ornamentiem līdzās stāsies pasaules traģiskā skaistuma apjausma Oļeha Kivas un Valentīna Silvestrova nošurakstos, kuros pasaule, šķiet, apdzied pati sevi, cīnoties ar vēsturiskas aizmirstības tumsu. Tomēr bezcerīgu vilšanos allaž apspīdējusi cerības gaisma. To savulaik pieredzēja arī Napoleona armijas nomocītā Vīnes publika, pirmoreiz izdzirdot Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju. Arī šoreiz tā atgādinās mūžseno patiesību – pēc vistumšākās nakts nāks visgaišākais rīts. Solistes godā uz Lielās ģildes skatuves diriģente aicinās savu tautieti, soprānu Oksanu Nikitjuku. Inta Pīrāga: Tiekamies dienā, kad Latvijas Radio svin 97. dzimšanas dienu. Kādas jums līdz šim bijušas attiecības ar radio? Vai ar to saistītas kādas atmiņas, satraukumi, piedzīvojumi? Natālija Ponomarčuka: Protams, es bieži viesojos Ukrainas Nacionālajā radio. Tas man ir tuvs, jo pie mums darbojas mūzikas kanāls, kas raida labu mūziku, kas stāsta par mūziķiem un komponistiem. Arī es pati kādu laiku esmu strādājusi radio pēc studijām Mūzikas akadēmijā. Tā kā man ir savas atmiņas par šo laiku un es pazīstu šī darba specifiku un to, kā norit ierakstu process. Man ir labvēlīga attieksme pret to. Zinu, cik daudz cilvēku klausās radio – tas ir svarīgs ceļš, lai nodotu informāciju, lai uzrunātu auditoriju un tas ir tas, kas mūs vieno – šī komunikācija ar klausītāju. Tā kā man ir patīkamas atmiņas par šo laiku, kad notika sadarbība ar radio. Es gan šobrīd vēlos atvainoties, ka runāju krieviski, jo labprāt būtu vēlējusies sniegt interviju ukraiņu valodā, bet skaidrs, ka bez tulka mūs tad neviens nesaprastu. Tā kā mana angļu valoda nav tik pārliecinoša, tad nekas cits natlika kā ar nožēlu izvēlēties krievu kā sarunvalodu.   Tikām mūzikas valoda jāsaprot arī bez tulka. Vismaz tā tam būtu jābūt… Jā, mūzikai tulkojums neeksistē Vai jums bieži intervijās jautā, kāpēc esat izvēlējusies diriģenta profesiju? Jā, to jautā bieži, jo skaidrs, ka daudzus tas interesē. Bet man uzreiz jāsaka, ka nevarēšu iepriecināt ar savu atbildi klausītājus, jo es nekad neesmu sapņojusi par šo profesiju.. Bet par ko tad sapņojāt? Par simfonisko mūziku. Tās mērogs, krāsas, nebeidzamā daudzveidība, milzīgais potenciāls, tā grandiozā informācija, ko spēj pārraidīt tieši simfoniskais orķestris, lūk tas ir tas, kas mani saistīja. Un tad, lai būtu iespēja runāt šajā valodā, nācās kļūt par diriģenti, jo cita ceļa nebija. Vai pirms tam nodarbojāties ar kāda instrumenta spēli? Jaunībā mācījos Gliēra Institūtā tautas instrumentus, bet Mūzikas akadēmijā iestājos, lai apgūtu operas un simfoniskā diriģenta profesiju. Ar ko jūs skaidrojat faktu, ka šobrīd pasaulē tieši ukraiņu diriģenti gūst arvien lielākus panākumus? Ar to, ka ilgu laiku ukraiņu mūziķi  trakajos padomju laikos bija, tā teikt, iekapsulēti, jo atradās tādā kā izolācijā. Tagad laiki ir mainījušies un izolācija vairāk nepastāv. Tas ir milzīgs vēsturisks pavērsiens pozitīvā virzienā mūsu valstij un tautai. Šodien Eiropas durvis ir atvērtas gan mums, gan Eiropai, un mēs esam saistīti cits ar citu vienā veselumā. Tas tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc Ukrainas diriģenti kļuvuši daudz vairāk zināmi gan mūziķu, gan klausītāju aprindās. Nav šaubu, ka katra tauta ir pelnījusi attīstīties un sasniegt virsotnes, dot savu artavu uz kopējās kultūras skatuves. Jāsaka, ka pienesums no Ukrainas nav nemaz tik mazs. Lieliski, ka arī ukraiņu mūziķi ir cienīgi atrasties tajā horizontā pie Eiropas notikumu debesīm. Pastāstiet, kā sākās jūsu sadarbība ar orķestri "Sinfonietta Rīga"! Tas ir brīnišķīgs stāsts, kas sākās īsi pirms kara – dienas desmit vai nedēļu pirms tam… Man bija koncerts Ukrainas Nacionālajā filharmonijā un programmā bija Pētera Vaska darbi – Vijolkoncerts un "Balsis". Koncerta nosaukums bija "Sapnis par brīvību". Rezultātā veicām darba variantu ierakstam, kuru aizsūtīju komponistam, jo mēs visu laiku sazinājāmies. Viņš ir satriecošs cilvēks – no tiem, kuri dod cerību nākotnē un gādā, lai tā nesagrūtu. Pateicoties tādiem cilvēkiem kā Pēteris Vasks, tiek dots gaismas stars, kas sargā cilvēka gara augstākos sasniegumus. Man ir svarīgi to pateikt. Un tātad: aizsūtīju ierakstu un sākās karš. Pēteris man bieži zvanīja, lai uzzinātu, kas notiek, jo tajā brīdī Kijevu bombardēja un krievu karaspēks stāvēja pie Kijevas vārtiem. Tas bija februārī, martā. Pēteris regulāri zvanīja gan man, gan solistam, izteica savu atbalstu un dalījās ar pārdzīvojumiem. Mums tas bija ļoti svarīgi. Tieši Pēteris Vasks arī bija tas, kurš mani iepazīstināja ar "Sinfonietta Rīga" – šo leģendāro orķestri. Šī ir pirmā reize, kad diriģēju šo kolektīvu, un mūsu tikšanās notiek, pateicoties šai neparastajai priekšvēsturei. Tā ir liela laime. Koncertprogrammā iekļauti ukraiņu komponistu darbi, kas radušies 20. gadsimta 70. un 80. gados. Tas ir īpašs laiks gan Ukrainā, gan bijušās Padomju Savienības telpā. Visi šie komponisti ir dumpinieki, kuri no padomju sabiedrības bija izdzīti. Viņi bija vadībā un viņus var saukt par avangardistiem, kuri strādāja ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kas totalitārajam padomju režīmam bija sveši. Viņi darbojās pretēji organizētajam vājprātam, kuru sauca par kārtību. Tā nekad nav bijusi kārtība, tā vienmēr bijusi mirusi sistēma, pret kuru šie cilvēki cīnījās kā vien varēja. Katrs piedalījās ar savu artavu sistēmas graušanā. Viņi kā mūki nesa savu sveci, lai katrs spētu izgaismot tumsu. Viņi visi ir gara revolucionāri, viņi bija vadoņi, kuriem mēs joprojām sekojam. Kāds ir Leonīda Grabovska opuss "Concerto Misterioso"? Absolūti mistisks skaņdarbs, kas atbilst mūzikas salīdzinājumam ar matemātiku, jo matemātikā iekļauti dabas likumi, kuri katru dienu risinās pēc sistēmas jeb Dieva pārpasaulīgā saprāta kārtības. Pateicoties tam, pasaule eksistē – un tā ir fenomenāla matemātika. Tas viss ļoti saistīts ar Grabovska mūzika. Tolaik Grabovskim nebija datora, bet viņš centās programmēt tādus algoritmus, ko mūsdienās rada datorsistēmas. Tas jau nav slikti, jo var darīt visādi – viņš kā ģēnijs to paveica un rezultāts ir brīnums kā viņš redz un dzird saskaņas. Matemātiskās formulas kalpo brīnumam. Tā ir nevis auksta, bet gan brīnišķīga mūzika. Tur ir gan Fibonači rindas skaitļi, daudz šifrētu vēstījumu, bet man interesanti arī tas, ka skaņdarbs veltīts tautas māksliniecei Jekaterinai Belakurai – neparastai sievietei, kas dzimusi ciematā, nekad nav mācījusies gleznošanu, bet viņa bija ģeniāla māksliniece. Viņa bija nolemta gleznošanai – tas bija augstāk par viņu! Viņa gleznoja ziedus, bet – KĀ viņa to darīja! Šķita, ka viņa savos darbos prot saglabāt saules starus un tas pats ir arī Grabovska darbos: mēs klausāmies viņa darbus ar sajūtu, ka tajos ir gaiss, zeltaina gaisma, kas redzama Jekaterinas darbos. Viņa koncertā dzirdam saules starus un caurspīdīgu gaisu. Viņš rada tādus rakstus, kuri katru reizi spēj mainīties un ir neiedomājami skaisti. Kā kaleidoskops, kurā savienoti paši smalkākie stikliņi, briljanti, kuri katru mirkli maina zīmējumu. Draisks un ļoti maigs skaņdarbs, kurš cieši saistīts ar skaitļiem un programmēšanu – tā veidots Visums, kuru uztveram ar jūtām, bet īstenībā tie ir likumi, kas rada šo skaistumu. Tāda ir Grabovska mūzika. Un kāds ir Oļehs Kiva? Bezgalīgs liriķis. Grūti atrast vārdus, bet viņa mūzika ir tuvāka demokrātiskam stilam, populārākam žanram: liriska un viegli saprotama mūzika. Man interesanti, ka pievērsies izcilam ukraiņu dzejnieka Pavlo Tičinas poēzijai. Tičina vienkārši ir ģēnijs un viņa agrīnā daiļrade ir neiedomājami augstā līmenī. Tieši agrīnajā daiļradē vēl nav komunisma mašinērijas, kura vēlākajos gados centās viņu iznīcināt. Domāju, ka sākotnējā dzejnieka daiļrade var tikt ievietota ģeniālāko dzejnieku sējumā. Meklēju viņa dzejas tulkojumus angļu valodā, bet neatradu – ir daži neveiksmīgi mēģinājumi, bet laba tulkojuma nav. Varbūt, ka viņa dzeju ir grūti tulkot, jo viņš darināja jaunvārdus un tā ir satriecoša ukraiņu valoda. Ļoti skaisti tēli, ka japāņu hieroglifi – katrā hieroglifā ir domu dziļums,  tāds domu bezdibenis. Tāda ir Tičinas valoda – tēli ar bezgalīgu nozīmi. Un Oļehs Kiva izmanto šo poēziju – it kā vienkārši, ar maz vārdiem kā haika, bet tajā neiedomājama drāma. Šodien mūziķiem netieši iztulkoju dzeju, lai saprastu, par ko ir runa. Viņš neizdomā smagas konstrukcijas, bet traģēdija, par ko viņš runā, kļūst satriecoša. "Rudens ir skaists." Es tikai šodien saprotu, par ko viņš varētu runāt. Šogad Kijevā ir satriecošs rudens, šobrīd Ukrainā ir ļoti skaisti – rudens atnesis tik daudz zelta, tik daudz skaistuma un vienlaicīgi ar šo skaistumu cilvēkiem smagākās traģēdijas – tiek zaudētas ģimenes, zaudēti bērni. Bērni kļūst par mocekļiem, tās taču ir šausmas! Cilvēki cenšas elpot, cenšas būt dzīvespriecīgi, bet katru dienu viņi ir zem raķetēm, zem nāves bailēm, bet nevar arī visu laiku būt nāves bailēs. Tāpēc viņi priecājas par šo skaistumu, viņi dzīvo, viņi rada. Viņi ir gaismas kareivji! Un to es saklausu Tičina dzejā. Tas nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savā skaņdarbā Kiva ir iekļāvis arī tautisku neakadēmisku balsi. Fenomenāla mūzika. Un kā Bēthovens šajā programmā sadzīvo ar ukraiņu komponistiem? Ļoti labi sadzīvo, jo mēs runājam par Eiropas mūziku, kas varētu būt ne tikai ukraiņu, bet tikpat labi arī latviešu, arī igauņu, lietuviešu, poļu mūzika un tā tālāk. Mēs runājam par Eiropas mūziku, pie tam par šedevriem, kas radīti mūsu vienotajā garīgajā laukā – tajā viss ir savstarpēji saistīts! Laiks neeksistē kaut kādās noteiktās robežās, eksistē tikai būtība. Ja mēs runājam par ģeniāliem komponistiem, par mūsu Dievišķo mūzikas mākslu, tad tajā vienots ir gan Bēthovens un Grabovskis, gan Silvestrovs un Kiva un jebkurš no Eiropas komponistiem, ja tikai viņi kalpo augstākajai patiesībai, ja tikai caur viņu mūziku jūtam dievišķo dzirksti, par kuru Bēthovens rakstīja savā Devītajā simfonijā. Domāju, ka tās ir cieši saistītas lietas – vēl jo vairāk Septītās simfonijas pazīstamākā daļa – otrā daļa jeb fenomenālais Allegretto, viena no traģiskākajām mūzikas lappusēm, kādu es zinu. Vienlaikus tā ir viena no dievišķākajām. Tajā ir gan traģēdija un sēras, gan filozofija un augstākās harmonijas izpausme.  Tas nozīmē – ģeniāli mūziķi vienmēr runā vienā valodā – pat tad, ja viņus šķir gadsimti.

Par Latvijas Radio kora Japānā pieredzēto un gaidāmo  koncertprogrammu "Gaisma", kura veidojusies ap katalāņu komponista Ramona Umeta jaundarbu "Gaisma" un kura skanēs vairāki pirmatskaņojumi, Kultūras rondo saruna ar Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju un diriģentu Sigvardu Kļavu. 4. novembra vakarā Latvijas Radio kora programma "Gaisma" Sigvarda Kļavas vadībā un saspēlē ar arfisti Ievu Šablovsku izskanēs Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. Koncertprogramma veidojusies ap katalāņu komponista Ramona Umeta jaundarbu "Gaisma". Kompozīcijas pamatā ir Monseratas klostera mūka Visenta Santamarijas vārsmas par septiņiem nozīmīgiem soļiem viņa garīgajā pieredzē. Mierpilns dvēseļu saieta apdziedājums pāraug stāstā par dzīves līkločiem un likstām, kas nav svešas nevienam... Un pretstatā raizēm likts ticības un cerības piepildīts Dieva slavinājums un vēstījums par mieru, kas iemājojis sirdī.  Koncertā skanēs arī Jura Karlsona skaņdarbs ‘"Gaisma" ar Kristus vārdiem "Es esmu pasaules gaisma" un fragmenti no Santas Ratnieces komponētās mūzikas filmai "Dabiskā gaismā". Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos Pētera Vaska "Actus caritatis", bet šūpuļdziesmu būs darinājis Alfrēds Momotenko-Levickis, mūsdienu krievu komponists, kura rokrakstam piemīt cilvēcisks siltums un iejūtība. Pirmatskaņojumi korim un arfai gaidāmi no talantīgā teātra mūzikas komponista Edgara Mākena un Polijā dzīvojošās latviešu komponistes un ērģelnieces Renātes Stivriņas, kuras daiļradē liela loma atvēlēta sakrālajiem skaņdarbiem. Savukārt no 14. līdz 23. oktobrim Latvijas Radio koris un tā mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava koncertēja Japānā. Tūres laikā izskanēja trīs vērienīgas koncertprogrammas. Turnejas ietvaros koris muzicēja kopā ar ‘‘New Japan" filharmonijas orķestri, atskaņojot Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēmu, savukārt kora a capella programmās skanēja Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda, Ģērģa Ligeti un Antona Bruknera opusi.

Par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 97. koncertsezonā gaidāmajiem notikumiem stāsta orķestra direktore Indra Lūkina. Šī sezona klausītājiem sola tikšanos vijolnieku Gidonu Krēmeru, pianistu Andreju Osokinu, ērģelnieci Ivetu Apkalnu, soprānu Karenu Vūru, diriģentiem Vasiliju Sinaiski, Žanu Klodu Kazadesī, Ģintaru Rinkeviču u. c. Sezonu LNSO atklās 30. septembrī plkst. 19 Lielajā ģildē, kad pie diriģenta pults atgriezīsies Kristīna Poska ar solistiem – igauņu vijolnieku Robertu Traksmanu un Amsterdamas Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini. "Sākot orķestra 97. sezonu, mums ir gan labas, gan ne tik labas ziņas – Lielajā ģildē, šobrīd vienīgajā akadēmiskās mūzikas koncertzālē Rīgā, renovācijas darbi pagaidām tomēr nesāksies, kā tas iepriekš tika plānots. Labā ziņa ir daudz svarīgāka – LNSO sāk sezonu ar jaunu māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu; viņa vārds jums droši vien jau palicis prātā – tas ir 22 gadus jaunais somu talants Tarmo Peltokoski. Arī sliktajā ziņā var saskatīt ko labu – lai vai kā, bet Rīgas publikai būs iespēja klausīties daudzus mūsu koncertus ar izciliem māksliniekiem tepat, galvaspilsētā. Un arī reģionu klausītājiem nav pamata bēdāties – vairāki no plānotajiem koncertiem notiks tieši reģionālajās koncertzālēs. Par to, cik svarīga loma orķestra radošajā dzīvē ir galvenajam diriģentam, būtu lieki runāt. Esam patiesi laimīgi par  satikšanos ar Tarmo Peltokoski un aicinām klausītājus doties 2022./23.gada sezonas kopīgajā muzikālajā ceļojumā!" skaidro LNSO direktore Indra Lūkina. Sestdien, 8. oktobrī, LNSO ceļi vedīs uz Rēzekni, kur plkst. 18 Latgales vēstniecībā Gors koncertā "ORGANismi 2022. Iveta Apkalna, LNSO un VAK Latvija" diriģentu Gunta Kuzmas un Māra Sirmā lasījumā varēs dzirdēt Aleksandra Gilmāna, Pētera Vaska, Ārona Koplenda un Filipa Glāsa mūziku. Sestdien, 22. oktobrī, plkst. 18 koncertzālē Cēsis koncertā Gidons Krēmers un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā uz skatuves kopā ar LNSO kāps vijolnieks Gidons Krēmers, kura atskaņojumā skanēs Sofijas Gubaiduļinas 1980. gadā komponētais, Krēmeram veltītais koncerts vijolei un orķestrim Offertorium. Tāpat klausītāji varēs baudīt Johannesa Brāmsa Ceturto simfoniju. Īpašu programmu LNSO iecerējis arī ar savu jauno māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Pirmais koncerts, kurā diriģents uzņemsies orķestra vadību, norisināsies sestdien, 19. novembrī, koncertzālē "Cēsis". Programmā iekļauts Krista Auznieka skaņdarbs Grace, Žana Sibēliusa Piektā simfonija un Ralfa Vona-Viljamsa Piektā simfonija. Otrreiz Tarmo Peltokoski vadībā orķestris uzstāsies sestdien, 10. decembrī, Rīgas Domā. Koncertā "LNSO un Tarmo Peltokoski. Vasks un Vona-Viljamsa Jūras simfonija" mūziķiem pievienosies somu soprāns Silja Ālto un  baritons Rihards Millers. Programmā - arī Pētera Vaska Musica serena.

Vasaras pašā pilnbriedā, 1. jūlijā, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu "Gadalaiki" pēc ilgas, pandēmijas raisītas pauzes uz skatuves atgriežas talantīgais un starptautiski augstu vērtētais pianists Vestards Šimkus. Koncertšovā kopā ar spožo vijolnieci Darju Smirnovu un Liepājas Kamerorķestri mūziķi atskaņos Pētera Vaska un Antonio Vivaldi ciklus "Gadalaiki", ko papildinās iespaidīgs Latvijas vadošo mākslinieku radīts gaismu un video šovs. Par šo neparasto un skaisto kultūrnotikumu "Klasikai" tuvāk stāsta vijolniece Darja Smirnova un videomāksliniece Ineta Sipunova.  Pētera Vaska teju 30 gadu garumā radītais klavierdarbu cikls "Gadalaiki" aizsākās 1980. gadā ar "Balto ainavu" – tā laika Baltijas komponistu minimālisma garā radītu meditāciju, kur izmantotas tikai dažas skaņas. 1981. gadā komponists radīja jau krietni izvērstāku, dramatiski aktīvu skaņdarbu "Rudens klaviermūzika", savukārt 1995. gadā tam sekoja dabas skaņu ainava "Pavasara klaviermūzika", bet darbu ar nosaukumu "Vasara" Vasks uzrakstīja 2009. gadā. Šimkus talantīgo klavierspēli koncertā papildinās vērienīgs gaismu šovs, ko īpaši šim notikumam veidos Mārtiņš Feldmanis – divkārtējs Latvijas teātru "Spēlmaņu nakts" balvas laureāts kategorijā "Gada gaismu mākslinieks". Koncerta otrajā daļā klausītāji dzirdēs Antonio Vivaldi slaveno četru vijolkoncertu ciklu "Gadalaiki", kas ir viens no populārākajiem klasiskās mūzikas opusiem pasaulē. Skaņdarbu atskaņos spožā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece Darja Smirnova un Liepājas Kamerorķestris, bet par vizuāli iespaidīgu trīsdimensiju ceļojumu cauri gadalaikiem rūpēsies Latvijas izcilākie video mākslinieki – Artis Dzērve, Mīnus Astoņi (Andris Vētra), Ineta Sipunova un Vikijs (Viktors Keino). Viņi katrs savam gadalaikam gatavo īpašu video performanci, kas mijiedarbībā ar slaveno mūziku veidos Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu. Vaicāta, kas slēpjas aiz žanriskā apzīmējuma – multimediāls uzvedums, Ineta Sipunova pasmaida: "Jā, apzīmējums "multimediāls" izklausās kā olu kultenis – ka tur ir viss. Un sakults te būs daudz: fonā būs projekcijas, kas pakārtosies Vivaldi "Gadalaikiem". Būsim četri projicētāji – tāpat  kā gadalaiki." To, kurš videomākslinieks strādās ar konkrēto gadalaiku, noskaidrojusi balsošana. Inetai ticis "Rudens". "Es teicu – man pret rudeni nav pretenziju, rudeni es mīlu. Es spēlējos ar rudens gammu, kas, protams, ir zelts. Projekcijas attiecībā uz mūziku vienmēr ir ļoti dažādas, bet līdz ar to, ka daudz profesionāli strādāju ar klasiskās mūzikas projekcijām, esmu diezgan godīgi ietrenēta, ka projekcija nedrīkst traucēt mūzikai. Jebkurā gadījumā tas ir otrais plāns. Ja vēl ir solists – kā operā, tad mēs vispār esam trešais plāns. Jo vienmēr [kārtība] ir – mūzika, solists un tad tur, aizmugurē, ir atmosfēra, telpa. Šeit tad arī tās telpas radīsim. Dažādi esam raksturos, dažādi – izpildījumos." Ineta Sipunova arī uzsver: "Šajās projekcijās diezgan daudz izmantoju ainavu, bet transformēju to tā, ka tā vairs nav ainava. Jo man pašai patīk strādāt ar to, kad ritmu dabai iedod, piemēram, vējš. Arī studentiem Kultūras akadēmijā diezgan daudz lieku filmēt tā saucamos digitālos dabas herbārijus, kad jāsajūt tas, kā lapas krīt vai kā ienākas pavasaris, kā koki uzplaukst, bet... tur nevar būt lapu! Uzdevums mums bieži vien ir tāds: jūra, kurā neparādās jūra. Jātiek galā ar tādiem uzdevumiem, kas ir grafiski un tajā pašā laikā spēlējas ar atmosfēru. Arī Vivaldi jūt to rudens sauli – es pilnīgi redzu to atvasaras silto, silto zeltu – tādu kārtīgu. Kā tādu nobriedušu rāmi baroka gleznām – tādu bagātu, treknu, un tad nu viss tur virmo, respektējot ritmu un mūziku." Pēc Pētera Vaska "Gadalaikiem" koncerta pirmajā daļā otrā daļa ar Vivaldi būs ugunīgāka, karstāka, itāliskāka. "Vivaldi "Gadalaiki" ir vispazīstamākais skaņdarbs – varbūt vēl Mocarta 40. simfonija varētu būt ik pazīstama," smej vijolniece Darja Smirnova un atzīst: "Man ir prasījuši, vai tas nav par pazīstamu un vai nav apnicis jau to spēlēt, bet man liekas, ka šobrīd, pēc pandēmijas gadiem, kad sēdējām mājās, tas ir tik spilgts, un mēs to tagad uztveram daudz savādāk - jebkurš mirklis [uz skatuves, kopā ar klausītājiem] ir tik neizsakāmi priecīgs!" Tāpat mūziķe prāto: "Man Vivaldi "Gadalaiki" ir tik krāsains skaņdarbs… Ja bērniem tas ir tehniskais skaņdarbus, tad manā vecumā tas ir muzikāls ceļojums. Un es pagaidām esmu ļoti, ļoti lielā neziņā, kas [tā atskaņošanas] brīdī notiks ap mani. Nekad savā dzīvē pie mūzikas nebiju iztēlojusies kādas gleznas – nekad! Ne bērnībā, ne jaunībā. Skatīsimies, ko mūsdienas atnesīs..." "Jo vairāk klausos Vivaldi "Gadalaikus", jo saprotu, ka pandēmijas un kara kontekstā tā būs kārtīga un pozitīva atelpa smadzenēm," uzskata Ineta Sipunova.

Vasaras pašā pilnbriedā, 1. jūlijā, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu "Gadalaiki" pēc ilgas, pandēmijas raisītas pauzes uz skatuves atgriežas talantīgais un starptautiski augstu vērtētais pianists Vestards Šimkus. Koncertšovā kopā ar spožo vijolnieci Darju Smirnovu un Liepājas Kamerorķestri mūziķi atskaņos Pētera Vaska un Antonio Vivaldi ciklus "Gadalaiki", ko papildinās iespaidīgs Latvijas vadošo mākslinieku radīts gaismu un video šovs. Par šo neparasto un skaisto kultūrnotikumu "Klasikai" tuvāk stāsta vijolniece Darja Smirnova un videomāksliniece Ineta Sipunova.  Pētera Vaska teju 30 gadu garumā radītais klavierdarbu cikls "Gadalaiki" aizsākās 1980. gadā ar "Balto ainavu" – tā laika Baltijas komponistu minimālisma garā radītu meditāciju, kur izmantotas tikai dažas skaņas. 1981. gadā komponists radīja jau krietni izvērstāku, dramatiski aktīvu skaņdarbu "Rudens klaviermūzika", savukārt 1995. gadā tam sekoja dabas skaņu ainava "Pavasara klaviermūzika", bet darbu ar nosaukumu "Vasara" Vasks uzrakstīja 2009. gadā. Šimkus talantīgo klavierspēli koncertā papildinās vērienīgs gaismu šovs, ko īpaši šim notikumam veidos Mārtiņš Feldmanis – divkārtējs Latvijas teātru "Spēlmaņu nakts" balvas laureāts kategorijā "Gada gaismu mākslinieks". Koncerta otrajā daļā klausītāji dzirdēs Antonio Vivaldi slaveno četru vijolkoncertu ciklu "Gadalaiki", kas ir viens no populārākajiem klasiskās mūzikas opusiem pasaulē. Skaņdarbu atskaņos spožā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece Darja Smirnova un Liepājas Kamerorķestris, bet par vizuāli iespaidīgu trīsdimensiju ceļojumu cauri gadalaikiem rūpēsies Latvijas izcilākie video mākslinieki – Artis Dzērve, Mīnus Astoņi (Andris Vētra), Ineta Sipunova un Vikijs (Viktors Keino). Viņi katrs savam gadalaikam gatavo īpašu video performanci, kas mijiedarbībā ar slaveno mūziku veidos Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu.  

Apstāties un ieklausīties sevī, apzināties mūžības jautājumus un aizlūgt par mieru pasaulē Lieldienu laikā aicina Latvijas Radio koris. Par Lielās Piektdienas mūziku un šī  laika izjūtu Kultūras rondo saruna ar Radio kora māksliniecisko vadītāju, diriģentu Sigvardu Kļavu. Ukrainas kamerorķestris "Kijivas solisti", sākoties karam viņu valstī, izmaina savu koncertprogrammu, atsakoties no krievu mūzikas piedāvājuma savā koncertturnejā. "Muziķi šobrīd ir viegli iespaidojami un ievainojami. Arī mūsu programma tika mainīta, nevis tāpēc, lai ieņemtu kādu pozu, bet iekšējā vajadzība radikāli mainās. Tas, ka sakrīt baznīcas kalendāra Ciešanu laiks ar visas pasaules un katra individa ciešanu laiku, tā ir nepieredzēta sajūta. Mēs esam reāli ciešanu laika un šausmu līdzdalībnieki. Līdz ar to tas, ko tu gribi un kā tu gribi dziedāt, impulss ir tiešs," vērtē Sigvards Kļava. "Mēs alkstam vairāk lūgties, atbildēt uz šo lielo kāpēc, alkstam biežāk skaitīt Tēvreizi. Tāpēc arī koncertā mēs lūgsimies gan ukrainiski, gan latviski, gan latīniski, jo arī valoda ir spēcīgs medijs." "Vai muzikai jābūt apolitiskai? Mūzikai neviens neko nevar izdarīt, bet jābūt godīgam pret savu sajūtu, muzikālo sajūtu, pilsonisko sajūtu. Jādara tas, kas ir jādara," atzīst Sigvards Kļava. Kančeli, Silvestrovs, Vasks un Dubra Lielajā Piektdienā – uz koncertu 15. aprīlī Rīgas Domā aicina Latvijas Radio koris. Lielā Piektdiena ir Kristus nāves diena un vienlaikus arī cilvēces grēku izpirkšanas diena, kad esam aicināti apstāties un ieklausīties sevī, apzināties mūžības jautājumus un aizlūgt par mieru pasaulē. Latvijas Radio kora Lielās Piektdienas koncerta programmas centrā skanēs Gijas Kančeli, Valentīna Silvestrova, Pētera Vaska, Riharda Dubras – mūslaiku dižgaru, miera un gaismas nesēju mūzikā skaņdarbi korim, saksofonu kvartetam un sitaminstrumentiem. Koncertā Rīgas Domā uzstāsies arī Rīgas Saksofonu kvartets un sitaminstrumentālists Ivo Krūskops.

Last week. We were introduced to Vaska and Mary, that quirky couple from Sweet Cruelty, and this week the spotlight is on these two as we enjoy the second book of the Ruthless Obsession series, Sweet Depravity, by Zoe Blake. ✅ Fast burn contemporary dark organized crime romance; billionaire; age gap (10 years); aged 25+ FMC; punishment kink

Par mūzikas izvēli festivālā “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” un meklējumiem, kā "norīt" kara realitāti, Kultūras rondo saruna ar komponistu Pēteri Vasku.  Satikšanās - tāds ir šī gada festivāla “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” moto, kas vēsta par laikam pretī stāvošo mūzikas enerģiju un spēku. Laika robežas tiek paplašinātas, pat nojauktas, un tam nav varas pār cilvēka eksistences robežām. Laiks nav liedzis satikties arī Pēterim Vaskam, Ludvigam van Bēthovenam un viņu mūzikai, ko šķir gadsimti. Festivālu atklās Vaska Sestais stīgu kvartets, kura pēdējā daļā “Satikšanās'' citēts Bēthovena pēdējā, 15. kvarteta skaistais korālis. Kā ierasts, dzirdēsim arī laikmetīgo mūziku un jaundarbus, kā turpināmības simbolu - Tīrs, Maskats, Selickis. Bet festivāla izskaņā - Pētera Vaska “Tālā gaisma” un Bēthovena Ceturtā simfonija. Noslēgts aplis, kurā satiksies šī gadsimta muzikālās pasaules meistari un klasika. Festivāla atklāšanas koncerts gaidāms komponista Pētera Vaska dzimšanas dienā, 16. aprīlī, un tā īpašie viesi būs viens no pasaulē pieprasītākajiem stīgu kvartetiem - "Modigliani Quartet" no Francijas, un programmā - Vaska Sestais un Franča Šūberta Piecpadsmitais stīgu kvartets. 16. aprīlī Pētera Vaska mūzika skanēs ne tikai Cēsīs, bet arī viņa dzimtajā pilsētā Aizputē, kur pianists Vestards Šimkus atskaņos klavierciklu "Gadalaiki".

Noticias gatunas: ¿El cerebro de los gatos está encogiendo? Hablamos de los gatos en Rusia: en su folclore, en los semáforos, en sus vidas, las supersticiones gatunas soviéticas y sobre la increíble historia de VASKA, el héroe de Leningrado. Conoce a RONRONEOS HOME, el canguro de felinos a domicilio, y al gato MORRIS, el artista felino más famoso. En adopción OLAF y KUKI de asociación Lagunak.

Fotbollskanalen on tour med Olof Lundh, Martin Petersson och Andreas Sundberg är DIN svenska poddföljeslagare under europaveckorna (Champions League, Europa League och Conference League) och landslagsveckorna!I detta avsnitt pratar panelen bland annat om:Inför veckans Champions League-matcherZlatans statusMalmö FF:s grupplägeLyssnarfrågorplus mycket mer. Our GDPR privacy policy was updated on August 8, 2022. Visit acast.com/privacy for more information.

No 22. līdz 24. oktobrim Latgales vēstniecība "Gors" aicina uz sesto Starptautisko ērģeļmūzikas festivālu “ORGANismi”, kas izskanēs tēmas “Pēctecība. Mantojums. Paaudzes” zīmē. Kultūras rondo par festivālu stāsta ērģelniece Iveta Apkalna. Šī gada festivāls turpinās iepriecināt ar dažādību – 22. oktobrī "Gors" Mazajā zālē skanēs Vācijas jaunā talanta, ērģelnieka Mariusa Herba soloprogramma. Ar ērģelnieku Iveta Apkalna  iepazinās 2019. gadā būdama Vupertāles Starptautiskā ērģeļmūzikas konkursa žūrijā, kurā toreiz vēl 19 gadus jaunais Mariuss ieguva 1. vietu. 23. oktobrī Lielajā zālē varēs piedzīvot Ivetas Apkalnas, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” koncertu, kurā skanēs A. Gilmāna un Ā. Koplenda ērģeļsimfonijas, F. Glāsa 7. simfonija, Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos komponista Pētera Vaska  “Veni Domine”. 24. oktobrī izskanēs īpaši festivālam radītā koncertprogramma “Ķiršu koks”, kurā līdzās Ivetai Apkalnai piedalīsies aktieris Gundars Āboliņš un Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas bērnu koris (diriģente Anda Lipska), uzveduma režisore Inese Mičule. Koncertuzveduma pamatā būs itāļu rakstnieces Andželas Naneti grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks”, tajā skanēs dziesmas no Raimonda Paula cikla “Mazs, laimīgs zēns”. Iveta Apkalna iepazīstina arī ar savu jauno ierakstu, kā pati to dēvē “pandēmijas bērnu”. Tas ietver trīs diskus. "Trīs komponisti, kuru mūzika visvairāk atspoguļo manas sajūtas, gan apjukumu, gan vēlmes, gan tukšumu, gan pārdomas, gan jautājumus, arī neiegūtās atbildes un sapņus, kādi man bija 2020. gadā," atzīst Iveta Apkalna. "Šie trīs komponisti - Pēteris Vasks, Johans Sebastians Bahs Ferenss Lists - ir tie, kas visspilgtāk muzikāli raksturo un portretē mani tajā laikā." Diska ieraksts arī tapa 2020. gadā - jūnijā un augustā.  

Klāt ceturtā un pēdējā Jurjānu Andreja VII Starptautiskajam koka pūšaminstrumentālistu konkursam veltītā dienasgrāmata, kuras noslēgumā uzzināsim finālistu vārdus. Viņiem šī konkursa nozīmīgākais brīdis – sestdien pulksten četros, kad Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē norisināsies fināls. Tajā dalībniekus atbalstīs un iedvesmos Normunda Šnē vadītā Sinfonietta Rīga, bet līdz tam ielūkojamies konkursa otrās kārtas mirkļos, kad Ilonas Meijas vadītās žūrijas priekšā stājās obojisti, klarnetisti un fagotisti. Žūrijas komisijas loceklis, obojists Kristians Šmits no Vācijas, raksturojot dalībnieku kopējo līmeni, neslēpj: "Tas ir ļoti atšķirīgs. Saksofonistu un klarnetistu līmenis ir ļoti augsts. Šobrīd vēl nav notikusi otrā kārta fagotistiem, bet obojas snieguma ziņā iepalika. Mākslinieciskajā ziņā šāda līmeņa konkursā mēs gaidītu spožāku uzstāšanos." Kristiāna Šmita teikto apliecina arī fakts, ka, lai gan konkursa nolikums ļauj otrajai kārtai izvirzīt sešus obojistus, žūrija šo iespēju sniedza vien trim māksliniekiem. Izvēles programmu un obligāto skaņdarbu – Pētera Vaska "Pieskārienus" – spēlēja obojisti no Krievijas, Vācijas un Bogdana Tarasova no Čehijas. "Mums viss bija kārtībā!" Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Konkursos neatsverams palīgs jebkuram dalībniekam ir koncertmeistars, un šoreiz trim obojistiem un trim klarnetistiem bija tā laime spēlēt ar Sintiju Šteinkopfu. Sintij, sakiet, kas notiek aizskatuvē? Mēs redzam tikai to brīdi, kad dalībnieks ir jau sakoncentrējies un uznācis uz skatuves. Sintija Šteinkopfa: Ir ļoti dažādi – obojistus es pirms tam nepazinu. Mums bija tikai viens mēģinājums, savukārt klarnetisti, kā jau latvieši, ir zināmāki. Mūsu mēģinājumu process jau arī ir citādāks. Mana darbība notiek uz skatuves tajā brīdī, kad viņi kaut ko rada – tad mēs radām kopā. Tajā brīdī mēģinu noķert viņu domu un viņu sakāmo, kas parasti mēdz būt citādāks nekā mēģinājumu procesā. Tas ir ļoti izaicinošs un ļoti, ļoti aizraujošs process. Ko jūs teiktu par dalībniekiem? Viņi šobrīd ir konkursanti, vai viņi tomēr ir mākslinieki, kas uznāk uz skatuves un tik cilvēkiem, cik nu tajā brīdī ir zālē, dāvā savu priekšmetu? Man gribētos domāt, ka mākslinieki – es tā muzikāli mēģinu izaicināt konkursantu uz kaut ko interesantu, lai priekšnesums kļūtu dzīvs – vēl dzīvāks, nekā tas jau ir. Vai jums izdevās arī kādam palīdzēt šo to notušēt? Žūrija gan sekoja līdzi notīm, bet domāju, ka laba koncertmeistara spēkos ir arī šur tur mazliet "paslēp" solistu tajos brīžos, kad varbūt kaut kas nesanāk tā, kā plānots. Neko nezinu, mums visiem viss bija kārtībā! Un kā jūs raksturotu konkursa kopējo gaisotni šajās dienās, kad te tomēr ir sabraukuši aptuveni seši desmiti konkursantu no dažādām valstīm? Sajūta ir draudzīga, silta, muzikāla. Konkursa būtība tomēr ir satikšanās, ideju apmaiņa, cilvēku sarunas pēc tam un pirms tam. Arī es izmantoju iespēju ar saviem konkursantiem pārmīt kādu vārdu un kaut nedaudz iepazīt viņus tajās dažās minūtēs, cik mums dots. Vai jums ir savs favorīts? Nedrīkstu to teikt... (smejas) Īstenībā jau ar katru ir tādi brīži, kas ir spēlēšanas vērti. Tajā brīdī, kad esmu ar vienu, tas ir mans favorīts. Un nākamais dalībnieks atkal ir mans favorīts. Tā ka tas ir tā brīža uzdevums, tā brīža dzīve un tā brīža notikumus. Jāspēlē gudri Konkursa otrajā kārtā gan saksofonisti, gan klarnetisti spēlēja Alvila Altmaņa kompozīcijas. Saksofonisti - "Valsti-fantāziju", bet klarnetisti - "Veltījumu Baham". Abas dienas uz skatuves notiekošajam līdzi sekoja arī pats komponists. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="227135" layoutid="0" layout="" static=""} Alvils Altmanis / foto - Maruta Rubeze  Alvils Altmanis: Priecājos, ka mani skaņdarbi šajā visā lielajā saimniecībā noder. Iespaidi ir tādi: cik gan dažādas ir klarnetes spēles skolas – katrs no dalībniekiem to nospēlē savādāk. Arī pieeja obligātajam skaņdarbam ir īpatnēja. Saksofoniem spēles skola tik krasi neatšķīrās kā klarnetēm. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Runājot par jūsu radītajiem obligātajiem skaņdariem – domāju, tur varēja nobīties ne viens vien, tikai paņemot rokās notis... Varbūt saksofonistu sniegumā "Valsis-fantāzija" nebija augstākā pilotāža, bet tur ir arī savas smalkas lietas, kas jāsaskata. Negribas īpaši kritizēt, jo jaunajiem visa spēlēšana vēl priekšā, bet nu – jāsaka, ka vajadzētu gudrāk spēlēt, solo skaņdarbā jānes atbildība par katru noti. Lielāka uzmanība jāpievērš tempa un dinamikas lietām, no tām daudz kas atkarīgs. Konkurss ir konkurss, reizēm var gadīties, ka soloskaņdarbu kāds vienkārši pat nepaceļ. Varbūt vajag rūpīgāk pieiet. Bet līmenis kopumā ir augsts – gan saksofonistiem, gan klarnetistiem. Tas priecē. Protams, konkurss ir veiksme. Bet izsaku līdzjutību visiem šiem dalībniekiem šajos trakajos laikos, jo viņi lielu laikposmu ir gatavojušies, tas nav viegli. Lielākais konkurss – pašam ar sevi 14. oktobrī konkursu turpināja seši klarnetisti, un, protams, priecājamies, ka viņu vidū trīs Latvijas pārstāvji – Pēteris Eduards Kalniņš, Andrejs Reinis Zitmanis un Anna Gāgane. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267830" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Gāgane / publicitātes foto Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski pirms trim minūtēm no Mūzikas akadēmijas skatuves ir nokāpusi Anna Gāgane. Anna, vai var jūs apsveikt ar nospēlētu otro kārtu? Kāda pašai ir sajūta? Vai ir gandarījums? Anna Gāgane: Par to, ka tiku līdz beigām, noteikti apsveikt var – par to, ka neapstājos, cīnījos, līdz galam nospēlēju un mēģināju arī klausītājiem zālē sagādāt prieku, tāpat arī ģimenei, kas cītīgi sekoja tiešraidē un noteikti priecājās par sniegumu. Protams, vienmēr ir lietas, ko varētu labāk, ir kaut kas, kas neizdevās, varbūt dažreiz ir sajūta, ka nejūtos ērti. Bet galu galā – galvenā ir mūzika un priekšnesums. Un ceru, ka izdevās. Domāju, ka klausītāji, kuri bija zālē, arī izbaudīja jūsu piedāvātās 40 minūtes. Mans iespaids – spēlējāt ar lielu pārliecību un arī lielu vieglumu, it kā pilnīgi bez problēmām tika aizvadītas visas pasāžas, visas grūtākās vietas. Paldies, man prieks, un ceru, ka tiešām tā arī bija un izdevās. Uzstāšanās laikā domāju un atcerējos tos laikus šeit, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kad vēl biju studente un eksāmenus spēlēju nekur citur kā uz šīs pašas skatuves. Anna, bet zālē bija ne jau tikai Alvils Altmanis, ne tikai žūrija – zālē bija arī jūsu kādreizējais pedagogs Guntis Kuzma. Domāju, ka jums šis uzstāšanās brīdis nebija no tiem vienkāršākajiem, jo šoreiz uzstājāties savās mājās - Mūzikas akadēmijā, kuras durvis verat ne vairs kā studente, bet kā mācībspēks. Tieši tā! Zālē bija arī mans pirmais skolotājs Gunārs Kļaviņš un arī citi klarnetisti, arī mani kolēģi, un ļoti priecājos, ka arī mani šībrīža studenti atradās zālē. Priecājos un tajā pašā laikā arī uztraucos, jo mans uzdevums ir viņus iedvesmot un motivēt arī pašiem kāpt uz šīs skatuves un daudzām citām. Lielākais konkurss patiesībā ir nevis ar citiem kandidātiem, bet pašam ar sevi, un tā tas bija arī šodien. Es priecājos, ka tik liela daļa no otrās kārtas klarnetistiem pārstāv tieši Latviju, tas tikai pierāda, ka mans un manu kolēģu darbs atalgojas – mēs dodamies pareizajā virzienā un arī citiem klarnetistiem palīdzam pilnveidoties vairāk un vairāk. Nezinu, kā ir ar citiem instrumentiem – esmu dzirdējusi, ka flautistu vidū ir vairāk sāncensības, bet klarnetistu vidū pamatā valda koleģiāla attieksme vienam pret otru, nesatraucoties tik ļoti par konkurenci, bet priecājoties par citu panākumiem. Klarnešu kategorijā – īpaši liela dažādība Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Visi seši klarnetisti ir nospēlējuši – trīs no Latvijas, trīs no citām valstīm, un vaicāšu Guntim Kuzmam – kā mēs izskatāmies uz kopējā fona? Guntis Kuzma: Sajūtas ir ļoti pozitīvas. Man liels prieks, ka mūsu spēlētāji izskatās ļoti, ļoti pieklājīgi. Un es arī ceru, ka varbūt kāds tiks arī uz trešo kārtu. Citās instrumentu kategorijās tik lielu dažādību gan skaņas veidošanā, gan izpildījuma un spēles stila ziņā es nejutu. Tieši klarnetēm man bija ļoti interesanti salīdzināt dažādību. Konkursa rīkotāji ir īpaši piemeklējuši obligāto skaņdarbu. Vai tas bija brīdis, kad parādījās viņu patiesā varēšana? Es teiktu, ka jā. Pētera Vaska skaņdarbā obojai solo "Pieskārieni" klupšanas akmens bija dramaturģijas uzbūvēšana, bet Alvila Altmaņa skaņdarbā "Veltījums Baham" – kā šo skaņdarbu stilistiski labi nospēlēt, lai tas turas kopā. Bija interesantāki priekšnesumi, varbūt kāds bija arī mazāk iedziļinājies obligātajā skaņdarbā. Kopējais līmenis visur ir izlīdzinājies, jo vienkārši visas robežas ir vaļā, visa informācija ceļo, un faktiski tai nav nekādu robežu. Es teiktu, ka skolas lielā mērā ir sakrustojušās un veidojas viena starptautiska. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267834" layoutid="0" layout="" static=""} Guntis Kuzma / foto - Eduards Kapša Jurjānu Andreja konkurss – Baltijas mērogā unikāls Kamēr fagotisti no Ķīnas, Polijas, Igaunijas un Somijas vēl tikai gatavojas savam otrās kārtas priekšnesumam, dosimies uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektorātu pie profesora Guntara Prāņa, lai uzzinātu, kur, viņaprāt, pasaules kartē atrodas Jurjānu Andreja starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="258222" layoutid="0" layout="" static=""} Guntars Prānis / foto - Edijs Pālens, LETA Guntars Prānis: Man gribētos teikt tēlaini – ja daudzās viduslaiku kartēs centrā ir Roma vai Jeruzāleme, tad pūšaminstrumentālistu konkursa kartē Rīga ir nozīmīga pilsēta, ja varbūt ne pats centrs. Jo tiešām – Baltijas mērogā šis konkurss ir unikāls: nevienā citā konkursā visi koka pūšaminstrumenti kopā nav pārstāvēti. Bet, raugoties uz to, no cik dažādām valstīm ir ieradušies dalībnieki – faktiski tā ir visa pasaule: Eiropa, Āzija, Amerika –, varam konstatēt to, ka konkurss ir interesants un saistošs arī daudz plašākā mērogā. Esmu gandarīts, ka par spīti tik daudziem sarežģījumiem saistībā ar pandēmiju, esam bijuši ļoti neatlaidīgi, sakot, ka mēs gribam, lai šis konkurss notiek, un – tas tiešām arī notiek! Mūzikas akadēmijas misija, kā es to esmu sev noformulējis, ir palīdzēt izaugt jaunajam talantam, palīdzēt kļūt viņam par meistaru, par personību mūzikā. Tādā ziņā mums ir jābūt dāsniem, un uz procesiem jaškatās globāli. Domāju, ka tas, ka šeit ir tik daudz jaunu, talantīgu cilvēku – nav tik izšķiroši, kurš tieši būs Grand Prix ieguvējs – izšķirošāk ir tas, ka notiek pats process. Ka viņi cits citu pamudina sasniegt jaunus meistarības apvāršņus, un līdz ar to liek pamatu tam, ka varam ar pārliecību teikt, ka profesionālā mūzika ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē turpināsies ļoti augstā līmenī – gan simfoniskajos orķestros, gan dažādos kamersastāvos. Mums tas ir svarīgi – ne tikai būt procesa iekšpusē, bet arī iniciēt kādas lietas, nākt ar savu pienesumu. Jurjānu Andreja konkurss ir viens nozīmīgs solis uz priekšu un pamudinājums, varbūt pat iemesls kādam jaunam cilvēkam neatmest visam ar roku, bet piepūlēties un censties strādāt pie sava talanta izkopšanas. Gribētos lielākas individualitātes Bet nu jau mūsu dienasgrāmatā laiks vērtēt fagotistu sniegumu. Skatītāju zālē konkursa norisei līdzi sekoja Arnis Arnicāns un Elza Rubene. Vai viņiem jau ir savs favorīts? "Jā! Es teiktu, ka tas ir Ārons Mojzers. Kaut gan man ļoti patika arī Jākobs Peske, bet dotu tomēr priekšroku Āronam viņa ārkārtīgi skaistā instrumenta skanējuma dēļ. Arī instruments viņam izcils – to uzreiz var gan redzēt, gan dzirdēt. Tas cēlums, kas ir skanējumā, tas arī bija skaidri jūtams," uzsver Arnis Arnicāns. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267829" layoutid="0" layout="" static=""} Ārons Mojzers / publicitātes foto "Jā, es varu tikai piekrist, ka Ārona priekšnesums man sagādāja vislielāko baudu. Tā ir gan viņa interpretācija par mūsu Pētera Plakida skaņdarbu, kas bija obligātais un likās vistuvākais izpildījums latviešu mūzikai. Un arī tas, kādā secībā viņš bija sakārtojis savus skaņdarbus – tā bija viņam ļoti piemērota, viņam ļoti piestāvēja," - tā Elza. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="114629" layoutid="0" layout="" static=""} Andris Arnicāns "Vienīgais, ko es vēlētos - vēl kādas virsvērtības: gibētos vairāk individualitātes. Skanējums, kā tagad daudz kur māca Eiropā, ir diezgan vienveidīgs – tikai ar ļoti sīkām atšķirībām. Ja tur pieliktu klāt individuālu attieksmi... Piemēram, skaņas veidošanas elastību. Ceru, ka šie mākslinieki attīstīsies un varbūt viņiem instrumenti ieskanēsies daudz mākslinieciskāk," uzskata Andris Arnicāns. Spilgti līderi ir Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski tikko nospēlējis pēdējais fagotists, tāpēc apsveikšu žūrijas komisijas priekšsēdētāju Ilonu Meiju ar veiksmīgi aizvadīto nu jau visu otro kārtu. Ilona, cik vienkāršs būs darbs, izvēloties finālistus? Vai jūsuprāt ir spēcīgi līderi? Ilona Meija: Manuprāt, jā. Ir tiešām redzami daži ļoti spilgti līderi. Protams, žūrijā apspriedīsimies, bet domāju, ka paliksim pie tā, kādi nu ir tie punkti katrā instrumentu grupā, un tad no katras instrumentu grupas līderis sacentīsies ar citiem līderiem citās instrumentu grupās. Lai varētu piedalīties šajā konkursā, bija priekšatlase, tad – pirmā kārta, otrā kārta, būs fināls ar naudas balvām. Protams, tās saņems tikai daži. Ko jūs novēlētu visiem tiem, kuri netika tālāk par pieteikuma atsūtīšanu? Domāju, ka tas ir ļoti labs atspēriena punkts, jo mēs visi labi zinām, ka katra krīze ir jauns sākums – tad cilvēkam atkal jāpārvērtē savi kritēriji, kas un kā varbūt būtu jāmaina. Domāju, nav ko izsamist, vienkārši jāatsperas un jādodas tālāk. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="249832" layoutid="0" layout="" static=""} Ilona Meija / foto - Arnolds Auziņš Cik bieži konkursa gaitā atcerējāties laiku, kad pati bijāt uz skatuves un jūs vērtēja kā Jurjāna konkursa dalībnieci? Tas palīdz jums vairāk saprast dalībniekus? Ja godīgi, no tā laika es ļoti daudz ko neatceros. Protams, uztraukums un adrenalīns... Konkurss, tāpat kā koncerts, katram mūziķim ir milzīgs pārbaudījums – viņa nervu sistēmai, pašsajūtai. Apbrīnoju un izsaku cieņu pilnīgi visiem šī konkursa dalībniekiem, ka viņi to spēja un godam paveica. *** Pēc dažām stundām satrauktie konkursanti un viņu līdzjutēji jau varēja uzzināt, kuri pieci dalībnieki piedalīsies finālā. Lai aplausi abiem fagotistiem - Šimonam Mihalikam no Polijas un Āronam Mojzeram no Somijas, konkursā dalību turpina spāņu saksofonists Alehandro Ajakss Lorente Gomezs, kā arī divas Latvijas pārstāves – klarnetiste Anna Gāgane un flautiste Egija Sproģe. Konkursa fināls norisināsies 16. oktobrī pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē.

DN-skribenterna som hatar Stockholm. Kärlekshistorien mellan Lena Nyman och Janne som belyser konflikten mellan stad och land. Dessutom: De heliga korna Hasseåtage.

Name: Vaska Reading: Underland, Robert Macfarlane Why did you want to read this? This past year I discovered some beautiful non-fiction books and Underland was one of them. Macfarlane shines a light on places most of us will never have the opportunity to visit and really makes them come alive on the page. He writes beautifully about the underground places themselves, but also explores what the deep, the hidden, means to our cultural imagination, our psychology, and our relationship to the world and to life itself. His chapter on the catacombs in Paris is particularly visceral and unforgettable! How did you record yourself? This was easier said than done! I had wanted to record myself in a beautiful old churchyard but the wind was too strong and the chatter of other people too loud, so I plumped for my bedroom - which was a challenge as I live next to an unofficial but busy bus station! So it involved me partially hiding under my duvet cover, on the floor, shutters closed, and regularly pausing the tape when the engines got too loud. I think a cheeky seagull and some sirens might have snuck into the recording!

“Bezjēdzīgais karš” mūzikā un tekstos – koncerts “Amao Omi” Lutera baznīcā Rīgā 3. septembrī plkst. 20.00. Gija Kančeli opusa "Bezjēdzīgais karš" un baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas dokumentālās literatūras "Cinka zēni" sazobe koncertprogrammā "Amao Omi". Par šī koncerta tapšanu saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu un Rīgas Doma kora skolas jauktā kora diriģentu Jurģi Cābuli. Programma iecerēta, lai caur mūzikas un literāro lasījumu sintēzi sniegtu iespēju kaut uz brīdi apstāties, aizmirst ikdienas rūpes un apdomāt to, kas bijis aktuāls kā pirms simts gadiem, tā joprojām – mīlestība, miers, gaisma un savstarpējs atbalsts. Šī Rīgas Doma kora skolas jauktajam korim būs pirmā tikšanās ar skatītājiem pēc nepilnu divu gadu pauzes. Koncerta programmā iekļauti trīs komponistu - Pētera Vaska, Gijas Kančeli un Jēkaba Jančevska - skaņdarbi. Kančeli skaņdarbs "Amao Omi" jeb "Bezjēdzīgais karš" būs koncerta centrālais opuss, caur kura vēstījumu veidoti programmas saturiskie atzari – bezjēdzība un nozīme, karš un miers, mīlestība un gaisma. Koncertprogrammu papildinās saturiskajiem atzariem atbilstoši literārie darbi, ko savā interpretācijā un vēstījumā atklās Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. Koncertā kopā ar Rīgas Doma kora skolas jaukto kori, diriģentu Jurģi Cābuli un aktieri Kasparu Znotiņu stāsies piedalīsies Rīgas Saksofonu kvartets, perkusionisti Ernests Mediņš un Marta Kauliņa, ērģelniece Kristīne Adamaite un pianiste Ilze Kalniņa.

24. jūlijā Latgales vēstniecībā "Gors" savu pirmo kopīgo koncertu Latvijā sniegs pianiste Adrija Everse un kontrabasists, Dānijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Einārs Everss. Ar abiem māksliniekiem, kuri šobrīd dzīvo un savu radošo darbību izvērš Dānijā, tiekamies "Klasikas" studijā. Programmā būs Reinholda Gliēra (1875-1956) Prelūdija un Skerco no opusa "Četri skaņdarbi kontrabasam un klavierēm", Pētera Vaska (1946*) Bass Trip kontrabasam solo un Sezāra Franka (1822-1890) Vijolsonāte Lamažorā paša Eināra Eversa pārlikumā kontrabasam un klavierēm. Einārs Everss (1993*) kontrabasa spēli sācis apgūt 15 gadu vecumā Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā pie skolotāja Mārtiņa Blumberga. Vidusskolas pēdējos gados savu spēles prasmi papildinājis pie skolotāja Jāņa Stafecka, savukārt pēc tās absolvēšanas 2013. gadā veiksmīgi iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docenta Sergeja Brīnuma klasē. Gadu vēlāk devies Erasmus+ apmaiņas programmā uz Janāčeka Atskaņotājmākslas akadēmijas Mūzikas fakultāti (Brno, Čehija), lai savu kontrabasa spēles prasmi papildinātu pie prof. MgA. Miloslava Jelīneka, kura klasē pēc apmaiņas programmas beigām arī veiksmīgi iestājās. Pēc sešu gadu ilgām studijām Brno, 2020. gada jūnijā ieguvis maģistra grādu kontrabasa spēlē. Savas studijas Einārs šobrīd turpina Dānijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas Solistu klasē (Kopenhāgena, Dānija) pie prof. Mihala Stadņicka, kas noslēgsies ar debijas koncertu Karaliskās Akadēmijas koncertzālē 2022. gada rudenī. Einārs ir vairāku starptautisko konkursu laureāts (The 3rd International Stockholm Competition 2014 (Stokholma, Zviedrija), The 7th International F. Simandl Competition 2014 (Blatnā, Čehija), The 7th International K. D. von Dittersdorf Competition 2017 (Banskā Bistrica, Slovākija), pusfinālists Markneukirchen Wettbewerb 2017 (Markneukirhena, Vācija) u.c.) Uzstājies uz skatuvēm vairākās valstīs - Austrijā, Čehijā, Dānijā, Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Slovākijā, Spānijā, Zviedrijā, savukārt kā solists spēlējis kopā ar Prāgas Kamerfilharmoniķiem, Rēzeknes kamerorķestri, orķestri Simfonia Concertante. Bijis žūrijas loceklis J. M. Sperger International Double Bass Quarantine Challange 2020. gada vasarā. Kopš 2019. aprīļa Einārs ir kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Dānijas Nacionālajā Simfoniskajā orķestrī (DR SymfoniOrkestret) Kopenhāgenā. Adrija Everse (1983*) mūziķes gaitas uzsākusi 7 gadu vecumā, mācoties klavierspēli Rēzeknē pie skolotājas Aleksandras Kuļikovskas. Vēlāk klavierspēles apgūšanu turpinājusi pie skolotājas Ilgas Viļumas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas skolā. Periodiski mācijusies klavierspēli Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā pie skolotājas Guntas Božas, taču 2004. gadā absolvējusi klavierspēles programmu Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā pie skolotājas Žanetes Solovjevas. Vidusskolā apguvusi ērģeļspēli pie savas mammas, skolotājas Bernadetas Everses, kas iedvesmojusi arī turpmāk apgūt šo instrumentu, īpaši lielu interesi raisot par liturģisko ērģeļu specialitāti. Pēc vidusskolas iestājusies prof. Jura Kalnciema klavieru klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, paralēli apgūstot ērģeļspēli pie prof. Tālivalža Dekšņa. 2011. gadā Adrija ieguvusi Maģistra grādu kameransambļa klasē pie prof. Guntas Rasas. 2010. gadā devusies Erasmus studiju apmaiņas programmā uz Dānijas Karalisko Mūzikas akadēmiju (Kopenhāgena, Dānija), kur papildinājusi savas klavierspēles prasmes pie prof. Niklas Sivelöv, kameransambļa spēli pie prof. Nina Gade un koncertmeistara spēli pie prof. Friedrich Gürtler. 2016. gadā turpat ieguvusi Maģistra grādu kā Baznīcas mūzikas ērģelniece, studējot liturģiskās ērģeles pie prof. Bine Bryndorf un koncertērģeles pie Lasse Ewerlöf, prof. Hans Fagius, un prof. Hans Davidsson. Adrija ir piedalījusies vairākās klavieru un ērģeļu meistarklasēs Dānijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Vācijā, Zviedrijā, kā arī ir Starptautiskā S. Vainiūnas klavieru konkursā laureāte (2006 - Viļņa, Lietuva). Kā ērģelniece Adrija strādājusi vairākās Dānijas baznīcās Kopenhāgenā un tās tuvumā: Brønshøj Kirke, Frederiks Kirke (Marmorkirken), Solvang Kirke, Filips Kirke, Dragør Kirke, Virgerslev Kirke, Enghave Kirke, Elias Kirke, Kastellets Kirke, Risbjerg Kirke, Buddinge Kirke, Stefanskirken, Hans Thausens Kirke, Køge Kirke, Hornbæk Kirke u.c. Strādājusi par koncertmeistari vairākiem koriem Dānijā, toskait Helsingør kamerkori. 2016. gadā iecelta par galveno ērģelnieci-kantori Præstevang Kirke (Hilleroda, Dānija). Šobrīd pasniedz klavieres Hillerodas Mūzikas skolā. Sniegusi neskaitāmus koncertus gan kā soliste, gan kā orķestra un kamermūziķ ne tikai Dānijā, bet arī ārpus tās. Šobrīd uzsākusi koncertdarbību ar savu brāli kontrabasistu Eināru Eversu.  

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau sesto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VI Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas notiks 17. un 18. jūlijā. Par visu plašāk "Neatliekamajā sarunā" stāsta festivāla idejas autors, senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Divu dienu laikā, pulcējot simtiem klausītāju, Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā izskanēs astoņi koncerti, tostarp – īpaši mazajiem klausītājiem veltīts bērnu koncerts "Senie mūzikas instrumenti", kā arī festivāla Vivat Curlandia! gaidītākais notikums – Antonio Sartorio operas "Orfejs" (1672) uzvedums vēsturiskajā sveču apgaismojumā. Tāpat īpašs piedzīvojums būs Fabella Ensemble koncerts "Elgera dziesmas", kurā skanēs 17. gadsimta latviešu garīgā mūzika Agneses Pauniņas (soprāns), Rūdolfa Bērtiņa (tenors), Ilzes Reines (ērģeles), Ievas Nīmanes (blokflauta) un Guntara Prāņa (bass, ratalira) lasījumā. Šis būs pirmais concerts Bauskas pils atjaunotajā tornī. Koncerta programmas pamatā ir Guntara Prāņa uzietais unikālais un līdz šim auditorijai nepazīstamais Latvijas mūzikas vēstures materiāls – dziedājumi no 1621. gadā iespiestās Georga Elgera dziesmu grāmatas Geistliche Catholische Gesänge. Tā izceļama kā pirmais nozīmīgais katoliskais melodiju krājums, kurā atrodami gregoriski psalmdziedājumi, senbaznīcas himnas un litānijas, domājams, paša Georga Elgera tulkotas un adaptētas. Grāmatā sastopamas un koncertā būs dzirdamas arī paša garīdznieka sacerētas dziesmas, kurās ievērota toniskā vārsmošanas sistēma, lietotas atskaņas un pat atsevišķi latviešu folkloras stilistikas paņēmieni. Koncerts iecerēts kā aizraujošs skaņas piedzīvojums, kurā klausītājs sastapsies ar agrīno latviešu valodu, kas 17.gadsimtā vēl tikai veidojas. "Festivālu organizējam tā, lai mums tas pašiem patīk," uzsver Māris Kupčs. "Un, protams, arī tā, lai šajā festivālā patiešām visi koncerti notiktu ar vēsturiskajiem instrumentiem, jo šī festivāla griezums jeb pamatprincips ir – nekādā gadījumā ne populārā baroka mūzika, bet tieši otrādi: viss [mūsu atskaņotās mūzikas] laikmets beidzas līdz ar Bauskas pils bojāejas gadu, tātad – ar Ziemeļu karu, un faktiski beidzam ar pašu sākumposmu – tas nozīmē, ka arī agrīnais Bahs tur skan. Protams, gadās izņēmumi, par ko pils saimnieks Skaņa kungs vienmēr rauc uzacis, jo viņam jau dikti tas baroks nepatīk – viņam jau patīk renesanse un agrīnais baroks." (smejas) Un tieši tāpēc, ka festivāls tiek rīkots tā, lai tas patiktu pašiem rīkotājiem, Māris Kupčs vairās ko īpaši izcelt gaidāmā festivāla programmā: "Varu izcelt visu, lai gan, kā zināms pēc retorikas likuma – ja viss ir svarīgs, tad nekas nav svarīgs, vai tieši otrādi – nav, par ko runāt..." Vai klausītājam, kurš nav tik iesvaidīts senajā mūzikā, varam paskaidrot, kas īsti ir populārais baroks? "Vai, nu, jūs taču varat redzēt, kas notiek tepat mūsu valstī," nopūšas erudītais senās mūzikas pētnieks. "Negribu nevienu apspriest [vai kritizēt], bet populārais baroks ir mūzika, kuru cilvēki uzlūko nekritiski, kas ir atrauta no sava laikmeta un izpildījuma principiem, komponista idejām. Tā ir kaut kāda "trešā atgremojuma" mūzika, turklāt šī mūzika pati pie tā nav vainīga, vienkārši izpildītāji to ir tik ļoti banalizējuši, par daudz spēlējuši un nekritiski izturējušies pret to. Visspilgtākais piemērs te ir Vivaldi "Gadalaiki". Pats par sevi šis skaņdarbs ir ļoti jauks, patiešām brīnišķs savā būtībā. Bet tas, ka to uz katra stūra spēlē cilvēki, kuri pat nav papūlējušies izlasīt to, kas rakstīts notīs... Tas to visu marginalizē, un rezultātā šī mūzika kļūst par mobilā telefona melodiju... Tāpēc vēlīnais baroks, paldies Dievam, Bauskas pilī nav atļauts. Tur ir smaga ķēde ar priekškaramo atslēgu priekšā. (..) Lai gan neslēpšu, ka vispār savā būtībā neesmu tik ļoti aizrāvies ar agrīno baroku, bet man patīk, es vienmēr esmu atklājējs. Toties man ļoti, ļoti patīk tieši agrīnais klasicisms. Un tad, kad mums izdodas spēlēt ko tādu, kas te ir nepazīstams – kā Johana Kristiāna Baha vai Filipa Emanuela Baha mūzika vai kādas citas mazāk pazīstamas lappuses, tas pats mūsu Feihtneru – tad man liekas, ka atkal esmu izpildījis savu personīgo misiju... Bet – jā, populārā baroka mūzika... Neapšaubāmi, arī Bahs ir nokļuvis tādā statusā, ka visi viņu spēlē un visi viņu dievina. Bet lielākā daļa no cilvēkiem nav paskatījušies, ko tad viņš īsti savā manuskriptā ir uzrakstījis... Un tas man liekas dīvaini! Neapskaužu populāros mūsdienu komponistus, kas pēc divsimt, trīssimt gadiem nonāks tādā pašā situācijā, kad viņu mūziku spēlēs kaut kādos pārlikumos. Lai Dievs stāv klāt, teiksim, Vaska kungam! Bet viņš jau neko vairs nevarēs izdarīt, tāpat arī Vivaldi..." Runājot par gaidītāko notikumu – Antonio Sartorio operas "Orfejs" iestudejumu, diriģents uzsver: "Sartorio un vispār Venēcijas operas skola – tā ir lieta, kas pasaulē maz apgūta. Kaut kā dīvaini. Venēcieši radīja operu kā komerciālu žanru, būtībā piešķirot operai popularitāti – teātrus būvēja tieši tai! Kavalli, arī Monteverdi vēlīnās operas palīdzēja to radīt kā komerciāli veiksmīgu žanru, kas izplatījās pa visu Eiropu. Tomēr vislabāko tālaika komponistu darbi tiek uzvesti un atskaņoti ļoti reti. Kāpēc? Īsti uz to nav atbildes. Neapšaubāmi, visa mūzika ir mārketings, kas gājusi cauri gadsimtiem – tur mēs atkal varam pieminēt Hendeli, bet viņš ir ģeniāls komponists. Sartorio ir interesants, taču viņš ir mazāk pierasts. Arī viņa darbu forma ir mazāk pierasta. Bet vispār – tas ir interesants laiks, ka viņš raksta: ka šī konkrētā opera vispār ir nonsenss. Tāpēc, ka tā sāk atkāpties no Venēcijas skolas idejām." Plašāk – ierakstā. Festivāla Vivat Curlandia! programmu meklējiet šeit!

Stāsta LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, Pārtikas un vides higiēnas institūta vadošais pētnieks, profesors Kaspars Kovaļenko Dzirde lielākajai daļai mums zināmo mugurkaulnieku ir svarīgs aizsardzības un komunikācijas līdzeklis. Dzīvniekiem uztveramo skaņas frekvenču diapazons būtiski atšķiras. Kā zināms, cilvēki dzird diapazonā no 64Hz līdz 23kHz. Protams, ar vecumu dzirde pasliktinās un augstākas frekvences kļūst arvien grūtāk uztveramas. Cilvēku tuvākie radinieki, šimpanzes, dzird aptuveni līdz 30kHz, un cilvēks, salīdzinot ar citiem cilvēkpērtiķiem, dzird vissliktāk. Ar salīdzinoši šauru dzirdes spektru ir apveltītas zivis un abinieki - piemēram, tunči dzird 50Hz līdz 1100Hz, zelta zivtiņas no 20 līdz 3000Hz, bet kokvardes no 50Hz līdz 4000Hz. Arī vairums putnu nevar lepoties ar plašu dzirdes spektru, un tie praktiski nedzird frekvences virs 8000HZ. Ir gan atsevišķi izņēmumi. Putnu dzirdes spektrs atbilst dziedātājputnu dziesmas frekvencēm. Putni negūst evolucionāras priekšrocības, dzirdot ultraskaņas, tādēļ to dzirde vairāku miljonu gadu laikā nav būtiski uzlabojusies. Saistībā ar putniem, cilvēkus fascinē putnu spēja atdarināt skaņas - vai tās ir dažādas tehniskas skaņas vai cilvēka runa, un iemesli šai skaņu atdarināšanai ir dažādi. Piemēram, cilvēka runu putni atdarina sociālu motīvu vadīti, lai iekļautos barā, jo cilvēku tie var uzskatīt par bara locekli, it īpaši, ja putnēns tiek uzaudzināts starp cilvēkiem. Citas skaņas putni atdarina, lai aizsargātu teritoriju vai barību. No Latvijā ligzdojošiem putniem skaņas atdarina mājas strazdi un vairāki vārnu dzimtas putni, bet pasaulē šādu sugu ir daudz. Vidējs dzirdamo frekvenču spektrs ir novērojams ziloņiem 16Hz-12kHz, tie vairāk uztver zemfrekvenču skaņas. Suņu dzirdes spektrs ir līdz 45kHz, bet kaķiem līdz 64kHz. Salīdzinot ar cilvēku, divreiz plašāku spektru dzird truši, bet žurkas un citi grauzēji dzird pat astoņas reizes plašāku spektru, piemēram, peles dzird līdz pat 91kHz. Vieni no dzirdes spektra rekordistiem ir sikspārņi, kas principā pasauli tver ar dzirdi, tie lieto dzirdi un pašu radītās skaņas, lai orientētos telpā un noķertu medījumu. Sikspārņi vislabāk dzird augstfrekvenču skaņas, kas cilvēka ausij faktiski nav uztveramas. Bērni un jauni cilvēki dzird sikspārņu eholokācijas radīto skaņu apakšējās frekvences, bet patiesais sikspārņu radītais skaņu spektrs ir stipri plašāks 20-140kHz. Cik zināms, no visiem zīdītājiem visplašākais dzirdes spektrs ir novērojams vaļveidīgajiem, it īpaši cūkdelfīniem, kas var sadzirdēt ļoti augstas skaņas skaņas, līdz pat 180kHz. No bezmugurkaulniekiem dzirde ir attīstījusies tikai vairākām posmkāju sugām, galvenokārt kukaiņiem. Zirnekļiem nav ausu, gaisa vibrācijas tie spēj uztvert ar matiņiem, kas klāj to ķermeni, it īpaši kājas. Dažādi dzirdes orgāni kukaiņos ir evolūcijas gaitā attīstījušies vairākkārt, un to uzbūve un funkcijas mēdz ļoti būtiski atšķirties. Piemēram, sienāžiem dzirde ir attīstījusies apmēram pirms 60 miljoniem gadu kā adaptācija, lai izvairītos no kukaiņēdājām ķirzakām. Kukaiņiem tā saucamās "ausis" ir atrodams uz vēdera, muguras, kājām, spārniem un citur, variācijas ir ļoti plašas. Iespējams, sākotnēji dzirde kukaiņos attīstījusies, lai pildītu aizsardzības funkcijas, bet vēlāk dzirde ir pielāgojusies arī partnera meklēšanai, kā to novēro circeņiem, cikādēm un vairākām vaboļu sugām. Uztveramo frekvenču spektrs arī ir ļoti dažāds, bet vairums kukaiņu dzird šauru skaņu spektru, lai neapjuktu lielajā skaņu mudžeklī, kas novērojams dabā. Kā izņēmums šeit jāpiemin Vaska kodes, kas ir absolūtie dzirdes spektra rekordisti dzīvnieku valstī, jo dzird skaņas no aptuveni 20Hz līdz pat vairāk kā 300kHz. Saprotot to, ka dzīvnieku radīto skaņu diapazons ir ļoti plašs, mums ir jābūt priecīgiem, ka dzirdam vien ierobežotu skaņas spektru, līdz 20kHz, pretējā gadījumā būtu grūti dzīvot un sazināties plašajā skaņu jūrā.

Par kalpošanu un mīlestības ceļu mūzikā saruna ar komponistu Pēteri Vasku, gaidot viņa 75. jubileju un tai veltītos koncertus. Piektdien, 16. aprīlī, Pētera Vaska 75. dzimšanas dienā, tiešraidē no koncertzāles “Cēsis” izskanēs komponista jubilejai veltīts koncerts “Klātbūtne". Plkst. 19.00 tas skanēs Latvijas Radio 3 “Klasika” ēterā, bet plkst 21.15 būs skatāms Latvijas Televīzijas 1. kanālā. Arī Latvijas Radio koris gatavo koncertierakstu „Pēteris Vasks un domubiedri”, kas tiešsaistē būs pieejams 17. aprīlī. Runājot par mūziku, Pēteris Vasks atzīst, ka radošais process ir lēnāks un nesteidzīgāks, bet tas turpinās. "Covid sākuma gadā visu laiku dzīvoju ar savu 2.vijoļkoncertu “Vakara gaismā”. (..) Tas bija mana dzīves jēga un galvenais motīvs pagājušajā gadā," atklāj Pēteris Vasks Bija domāts jubilejas nedēļā pasaules pirmatskaņojums Cēsīs Pētera Vaska mūzikas festivālā šajās dienās, tas šobrīd ir atlikts. Tagad gaidāms atskaņojums Zviedrijā, nākotnē arī Latvijā. "Lēni diedzēju, audzēju asniņus, kas parādījušies, tad jau izaugs jauni skaņdarbi," bilst Pēteris Vasks. Raksturojot dzīvi šobrīd, Pēteris Vasks bilst, ka ir jāpieņem jaunā situācija, un viņš arvien vairāk skaistuma atrod savā dzimtajā zemē. "Var dzīvot bagātu un interesantu dzīvi, galvenais nelaist iekša sevī tās negācijas, tās murgainās idejas par kaut kādu sazvērestību, kas izpaužas pošu formā. Mēs esam izauguši, mūs visus potēja pret visādām kaitēm, kurā brīdī pēkšņi cilvēki nezin kāpēc sāk radīt baisu ažiotāžu," analizē Pēteris Vasks. Komponists mudina šajā laikā apstāties un ieskatīties sevī, kā arī vakarā iziet un paskatīties uz zvaigznēm. "Un tad jūs redzēsiet, cik neiedomājams brīnums ir dzīvība, ko mēs katrs nesam, darām to ar cieņu un pateicību radītājam. Mīlestības pilni. Lai mīlestības potenciāls atraisītos, nevis naids un konflikti," mudina Pēteris Vasks.  

„Purpura pārdevēja” – tā sauc koncertuzvedumu, ko Latvijas Radio koris velta Lidijai Lasmanei. Viņa ir vienīgā sieviete Latvijā, kura par pretpadomju darbību notiesāta trīs reizes. Iestudējums veidots kā apliecinājums cilvēka gara spēkam, ticībai un godīgumam. Dzīves varoņdarbs. Pastāstīt krāsām tik skaudru Lidijas stāstu… Iestudējums bija iecerēts pērn – Lidijas Lasmanes 95.jubilejas gadā, bet pandēmijas laiks mainīja daudz ko, un šodien, 2.aprīlī, to varēs redzēt Latvijas TV 1.kanālā. Lidija Lasmane ir iedvesmotāja, daudziem. Viņa ir vienīgā sieviete Latvijā, kura par pretpadomju darbību notiesāta trīs reizes. Četrpadsmit nebrīves gadi. Viņa nekad nav atkāpusies no savas pārliecības, no savas ticības un principiem. Lidijas Lasmanes dzīvesstāsts pievelk un magnetizē – atzīst diriģents Sigvards Kļava. Viņš arī koncertuzveduma „Purpura pārdevēja” idejas autors, un uzvedumu iecere ir kā veltījumu Lidijai. Muzikālajam stāstam dots nosaukums „Purpura pārdevēja” un to rosinājusi rakstniece Inga Ābele. Viņa arī koncertuzveduma teksta autore. Muzikālā stāsta skaņu rakstu veido Maijas Einfeldes, Imanta Zemzara, Pētera Vaska un Artūra Grīnupa mūzika. Ko izpilda Latvijas Radio koris, un arī pianists Reinis Zariņš ir viens no koncerta idejas paudējiem. Koncertizrādei trīs daļas un izteiksmīga vizuālā valoda, par to stāsta režisors un video mākslinieks Roberts Rubīns un gleznotāja Kristīna Rubīna. Sižetā mijas Ingas Ābeles pieraksti (jo top grāmata par Lidiju Lasmani) un Bībeles teksts, ieskanas arī Lidijas cietuma biedrenes Irinas Ratušinskas dzeja, ko runā aktrise Guna Zariņ Diriģents Sigvards Kļava dod cerību, ka veltījums Lidijai Lasmanei tiks uzvests kādā no koncertzālēm, tikmēr pirmizrāde būs videoversijā Latvijas TV 1.kanālā 2.aprīlī plkst. 16.45. „Purpura pārdevēja” ir krāsās un mūzikā skaudrs Lidijas Lasmanes stāsts, uzmanīgam klausītājiem – ceļojums sevī.

Kompetens på ett nytt sätt - vaska fram dolda talanger på arbetsplatsen! När människor får använda den kunskap och kompetens som de har och brinner för, då blir de engagerade. Alicia Medina berättar om sin nya lösning "HEP-Online" där HEP står för Highly Engaged People. Marie Hagberg intervjuar. Läs mer mer om HEP-Online genom att klicka --->här

I avsnitt 137 vandrar Clara och Gustaf genom dödsskuggans dal. För dumma trender alltså. Vaska, traska, bögtest och hästar som inte finns - i veckans avsnitt drar duon upp allt det där som samhället tillsammans försökt att glömma. Varsågoda.

Latvijas Radio 3 “Klasika” 25 gadu jubilejā nacionālā ierakstu kompānija “Skani” izdod īpašu 25 digitālo albumu sēriju, kurā jaunā kvalitātē apkopoti 25 latviešu komponistu darbi, kas ierakstīti laikā no 1963. līdz pat 2018. gadam. 29. janvārī klajā nāk pirmais no sērijas albumiem – veltīts komponista Pētera Barisona daiļradei. Par atlases principiem un sērijas atklāšanu ar Pētera Barisona daiļradi pārrunājam ar “Klasikas” programmas vadītāju Ilzi Medni.   Latvijas Radio 3 “Klasika” 25.gadskārtai veltītajiem 25 latviešu komponistu darbu albumiem izraudzīti ieskaņojumi no Latvijas Radio fonotēkas arhīviem. Izlases veidotas no Latvijas Radio fondu ierakstiem un gandrīz visi nekad iepriekš nav tikuši izdoti. 29. janvārī iznākušo digitālo albumu var noklausīties dažādās straumēšanas platformās, piemēram – “Spotify” vai arī vietnē „YouTube”, kā arī Latvijas mūzikas informācijas centra datu bāzē. Lai uzmeklētu Pētera Barisona albumu, meklētāja rīkā jāieraksta “Latvian Radio Archive” un/vai komponista vārds, uzvārds. Tieši tāpat varēs uzmeklēt arī to komponistu albumus, kas platformās vēl tikai parādīsies. Būtiski, ka mūzika ir pieejama ne tikai Latvijā, bet gan visā pasaulē. Pētera Barisona mūzikas dgitālajam apkopojumam katru piektdienu tuvāko mēnešu laikā sekos komponistu Volfganga Dārziņa, Riharda Dubras, Andra Dzenīša, Maijas Einfeldes, Ērika Ešenvalda, Artūra Grīnupa, Jāņa Ivanova, Alfrēda Kalniņa, Romualda Kalsona, Jura Karlsona, Tālivalža Ķeniņa, Jāņa Ķepīša, Jāņa Mediņa, Jāzepa Mediņa, Selgas Mences, Imanta Mežaraupa, Georga Pelēča, Pētera Plakida, Gundara Pones, Viļņa Šmīdberga, Pētera Vaska, Mārtiņa Viļuma, Marģera Zariņa un Imanta Zemzara mūzikas albumi.    

#5BREINUMI janvārī izvirzam mērķus jaunajam gadam un runājam par apņemšanos. Janvāra mēneša trešās sestdienas viesis ir pasākumu vadītājs, “Miķeļa Ūsu Vaska” radītājs un “Sigulda adventrue” radošais direktors – Miķelis Visockis, kas izstāstīs savu īpašo saikni ar Latgali un tās nozīmi “Miķeļa Ūsu Vaska” radīšanas procesā. Ar Miķeli runāsim arī par viņa īstenotajām biznesa idejām, aktīvo dzīves veidu un to, kur meklēt motivāciju šī gada apņemšanām. Šīs nedēļas raidījuma sarunu veidotāji ir Daiga Laizāne aba DJ Deila un Jānis Pampe. *** Rubrikā “5BREINUMI vaicoj atbiļdis” Ralfs Bilinskis dalīsies ar jauniešu domām par anglicismiem - cik bieži un kādus anglicismus pielieto jaunieši savā ikdienā, kur šie vārdi tiek aizgūti un, vai anglicismi ir mūsdienu trends, vai globalizācijas radīts process!  *** Rubrikā “Kai tys struodoj?”  Sintija Augustova izaicinās sevi nedēļu atteikties no saldumiem jeb ievērot cukura detoksu. Pēc septiņu dienu izaicinājuma, Sintija dalīsies pārdomās par to, kā ir mainījusies viņas vispārējā pašsajūta un ko iesaka kā veiksmīgus cukura aizvietotājus. *** Savukārt rubrikā "Kas te nūteik?" Sandis Proms sazināsies ar rakstnieku, dzejnieku un karikatūru veidotāju Oskaru Orlovu, pazīstamu arī kā RAIBĪS, kas zinās stāstīt vairāk par savu jaunāko projektu – 32 kartīšu apkopojums “Raibīs Obrozi”. Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

#5BREINUMI janvārī izvirzam mērķus jaunajam gadam un runājam par apņemšanos. Janvāra mēneša trešās sestdienas viesis ir pasākumu vadītājs, “Miķeļa Ūsu Vaska” radītājs un “Sigulda adventrue” radošais direktors – Miķelis Visockis, kas izstāstīs savu īpašo saikni ar Latgali un tās nozīmi “Miķeļa Ūsu Vaska” radīšanas procesā. Ar Miķeli runāsim arī par viņa īstenotajām biznesa idejām, aktīvo dzīves veidu un to, kur meklēt motivāciju šī gada apņemšanām. Šīs nedēļas raidījuma sarunu veidotāji ir Daiga Laizāne aba DJ Deila un Jānis Pampe. *** Rubrikā “5BREINUMI vaicoj atbiļdis” Ralfs Bilinskis dalīsies ar jauniešu domām par anglicismiem - cik bieži un kādus anglicismus pielieto jaunieši savā ikdienā, kur šie vārdi tiek aizgūti un, vai anglicismi ir mūsdienu trends, vai globalizācijas radīts process!  *** Rubrikā “Kai tys struodoj?”  Sintija Augustova izaicinās sevi nedēļu atteikties no saldumiem jeb ievērot cukura detoksu. Pēc septiņu dienu izaicinājuma, Sintija dalīsies pārdomās par to, kā ir mainījusies viņas vispārējā pašsajūta un ko iesaka kā veiksmīgus cukura aizvietotājus. *** Savukārt rubrikā "Kas te nūteik?" Sandis Proms sazināsies ar rakstnieku, dzejnieku un karikatūru veidotāju Oskaru Orlovu, pazīstamu arī kā RAIBĪS, kas zinās stāstīt vairāk par savu jaunāko projektu – 32 kartīšu apkopojums “Raibīs Obrozi”. Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

Mūsu virtuālajā studijā viesojas aktrise Elīna Vaska. Sarunājāmies par kinoaktieru darba aizkulisēm Latvijā un Eiropā, sociālo tīklu realitāti, sliktām, viduvējām un izcilām filmām, kā arī sievietes tēla stereotipiem uz lielā ekrāna. Lai aizrautīga klausīšanās!

No 2. līdz 17. oktobrim skanēs Rūdens kamermūzikas festivāla koncerti. Festivāla atklāšanas koncertā muzicēs stīgu kvartetu “Artemis”, kas Rudens kamermūzikas festivālā pirmatskaņos Pētera Vaska 6. stīgu kvartetu. Rakstīt skaņdarbu tieši stīgu kvartetam Pēteris Vasks ķeries pēc 16 gadu pārtraukuma. "Bija jau uzrakstīti veseli pieci, likās, ka esmu visu pateicis šadā karaliskajā sastāvā. Kad mani uzrunāja Vineta Sareika no "Artemis" kvarteta un teica, ka gribētu, lai trīs komponisti uzrakstītu Bēthovena jubilejas gadā kvartetu, kur būtu Bēthovena klātbūtne, tad likās, ka būs jāraksta," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj komponistis Pēteris Vasks. Komponists stāsta, ka "Artemis" kvartetā tajā laikā, kad saņēmis šo uzaicinājumu, muzicēja divi vācu mūziķi, viena amerikāniete un latviete. Ideja bijusi pasūtīt trīs kvartetus - vācu komponistam, amerikānim un latvietim. "Domāju, ja liktenis tā lēmis, ka jāraksta, ķeros klāt pie 6.stīgu kvarteta. Tagad varu oficiāli pateikt, tas ir arī pēdējais kvartets," bilst Pēteris Vasks. Kvartets uzstāsies 2. oktobrī Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” koncertsērijā “Personīgi” un 3. oktobrī Dzintaru Mazajā zālē Rudens kamermūzikas festivāla atklāšanā. "Es daudz domāju, kā dižo meistaru, kuram ir 250 gadi, kā es viņu varētu savā mūzikā, vienkāršajā un diezgan emocionālajā, iekļaut," stāsta Pēteris Vasks. "Klausījos visus Bēthovena kvartetus, domāju varbūt kaut ko no kādas klaviersonātes, kādu "Mēnesnīcas sonātes" motīvu?" Mani sajūsmināja Bēthovena pēdējā, 15. kvarteta, trešā daļa, kur ir korālis,"turpina komponists. "Visa mana koncepcija aizveda pie tā, ka trīs pirmās daļas ir absolūti personīga saruna sevi, mūziķiem, klausītājiem. Un kur tajā sarunā Bēthovens... Trešā daļa beidzas ar sava veida aiziešanu no šīs pasaules, bet dzīve jau turpinās tālāk, arī citā dimensijā. Es iedomājos, ka tajā jaunajā dimensijā varētu būt tā neticamā sastapšanās, viens 21. gadsimta latviešu komponists no mazas Eiropas valsts uzdrošinās satikties ar Ludvigu van Bēthovenu. Izveidoju pēdējo daļu Bēthovena korāli citējot mazliet ar savu mūziku." Ar festivāla programmu kopumā iepazīstina tā mākslinieciskā vadītāja Baiba Kurpniece. Šogad festivāls ir kompakts - to veido piecas programmas.

I avsnitt 86 tar Åsa och Sissel på sig vadarstövlarna och vaskar upp bortglömda guldkorn, det vill säga böcker som är äldre än ett år. De utmärkta titlar som har haft sin tid på nyhets- och topplistor men som har fått ge plats för nyare modeller. De är ju fortfarande lika bra ändå! Har du läst någon bok som fortsatt leva vidare i din själ för att det var den du läste när du var på språkresa eller åkte tåget hem efter att Jeppe hade gjort slut, eller som du lånade ut till en kollega och fick tillbaka med spilld kalops över sidorna? Åsa och Sissel har det definitivt! De böcker som snackas om i det här avsnittet är bland annat Virgin Suicides av Jeffrey Eugenides, Song of Achilles av Madelaine Miller inläst av Frazer Douglas, Vi är alla helt utom oss av Karen Joy Fowler, Vita tänder av Zadie Smith, Mödrarnas söndag av Graham Swift inläst av Julia Dufvenius, Serien om Dublins mordrotel av Tana French, Med kallt blod av Truman Capote, Nattfilm av Marisha Pessl, Färjan av Mats Strandberg inläst av Johan Ehn och Vi fem av Enid Blyton inläst av Anna Maria Käll.Feedback kan du ge på podcast@storytel.com eller i Storytel-appen och följ gärna @poddensnackaomljudbocker på Instagram! See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Pielāgojoties šim laikam, Latgales vēstniecība Gors rīko divus tiešraides pasākumus. 29. aprīļa vakarā interneta platformā būs iespējams vērot klavesīnistes Ievas Salietes un dzejnieces Annas Rancānes koncertprogrammu “Pieskarties”. Bet jau šovakar, 28. aprīlī, varēsim skatīties Latgales vēstniecības "Gors" vadītājas Diānas Zirniņas sarunu ar dzejnieci Annu Rancāni. Koncertprogrammā “Pieskarties” savīsies mūzika un dzeja, satiekoties klavesīnistei Ievai Salietei un dzejniecei Annai Rancānei. Koncerts ir tapis īpaši šim laikam, programmai izvēloties zīmīgu nosaukumu “Pieskarties”. Pieskāriens, kas šobrīd ir bīstams un liegts, bet mums visiem ir svarīgs gan fiziskais, gan dvēseliskais, gan emocionālais, saka klavesīniste Ieva Saliete. “Tas bija uzaicinājums no Gora, no Diānas Zirniņas, kam es tūlīt pat nedomājot piekritu, un, kad es sāku iedomāties manu koncertu, kā sēdēšu lielā, milzīgā un pilnīgi vientuļā zālē, es sāku ilgoties pēc kaut kāda klausītāja, pēc sabiedrības. Un pirmā man ienāca prātā Anna Rancāne, jo viņa ir cilvēks, kam mūzika ir tikpat svarīga kā gaiss, kā viņas dzeja. Un viņa ir lieliska koncerta klausītāja, es vienmēr priecājos redzot viņu koncertos. Un tāpēc man radās ideja uz šo koncertu uzaicināt Annu kā klausītāju, un tad kopīgi ar Ilonu Rupaini mēs sapratām, ka būtu ļoti skaisti, ka Anna iesaistītos ar savu literāro pienesumu, ar savu vārdu, domu, idejām par šo laiku,” par koncertprogrammas tapšanas gaitu stāsta Ieva Saliete. “Es biju tiešām patīkami pārsteigta, jo pirms tam es gan klausījos no Cēsu koncertzāles pianistu ierakstus, gan vēl citus, jo mēs tagad vairāk virtuālā vidē dzīvojam. Un es visu laiku domās esmu Gorā, man ir diezgan daudz Gora biļetes, jo koncerti ir pārcelti un ir jāgaida. Un es tiešām priecājos, ka Gors arī ir nolēmis kaut ko darīt, man ļoti gribas viņus atbalstīt, arī dot cilvēkiem to sajūtu, ka mūsu koncertzāle, mūsu pērle, var teikt, mūsu Rēzeknes lielākais dārgums, ka tā dzīvo, gaida apmeklētājus. Tā būs arī tāda ekskluzīva iespēja klausīties Ievu Salieti, klausīties, kā viņa spēlē, būt vienīgajai klausītājai, tā ir liela dāvana,” saka Anna Rancāne. Koncertā Ieva Saliete izpildīs programmu, kas tika spēlēta vienā no pēdējiem viņas koncertiem ar klātienes klausītājiem. Tas bija Ievas Salietes solokoncerts "Garīgās vertikāles / Bahs un latvieši", kas Rīgas Doma Kapitula zālē izskanēja marta sākumā. “Programmā ir liela daļa Johana Sebastiana Baha  mūzikas. Es domāju, ka šis komponists ar tādu iekšējo skaidrību ir ļoti vajadzīgs šobrīd, jo, spēlējot klavesīnu, es šobrīd izvēlos tieši Baha skaņdarbus, jo Bahs ir tas, kas palīdz man iet cauri šim laikam,” atzīst Ieva Saliete. Vēl koncertā bez Johana Sebastiana Baha  Ievas Saliete spēlēs Pētera Vaska un Riharda Dubras skaņdarbus, kas mīsies ar dzejnieces Annas Rancānes dzeju. “Varbūt viens vai divi būs jauni dzejoļi, bet pārējie būs pat no tādiem krājumiem, kurus jau laikam lielākā daļa un es pati būšu aizmirsusi, bet es pāršķirstīju un atradu tādus, kuri kaut kā apbrīnojami sasaucas gan ar šo nosaukumu, gan ar šo laiku,” stāsta Anna Rancāne. Šis laiks ir ieviesis pārmaiņas arī aprīlī paredzētajam Annas Rancānes jubilejas koncertuzvedumam “Latgales freska”, ko veido Sigvards Kļava un Latvijas Radio koris kopā ar režisoru Viesturu Kairišu. Koncertuzvedums plānots septembrī. Šodien vakarā tiešraidē Latgales vēstniecības Gors sociālā tīklā “Facebook” profilā būs iespējams vērot Latgales vēstniecības Gors vadītājas Diānas Zirniņas saruna ar Annu Rancāni par šā brīža sajūtām, par koncertuzvedumu “Latgales freska” un rītdienas koncertprogrammu “Pieskarties”. Savukārt rītvakar baudāms būs koncerts. Koncertu klausītāji varēs skatīties bez maksas, taču Gors mājaslapā, atbalstot koncertzāli, ir iespēja iegādāties koncerta atbalsta biļeti. Jāteic, koncerta ieraksts vēlāk būs pieejams arī Gors mājaslapā.

No 24. līdz 28. februārim Latvijas Radio 1.studijā kūsāja intensīvs darbs – mūzikas ierakstus amerikāņu diriģentes un producentes Eimijas Andersones (Amy Andersson) izlolotajam projektam „Varones: Pārmaiņu balsis” (Women Warriors) veic šim nolūkam īpaši izveidots latviešu mūziķu orķestris. Audiovizuālajā projektā jau piedalījušās Rīgas Doma Kora skolas meiteņu kora „Tiāra” jaunās dziedātājas, bet iemeslus, kas pamudinājuši Eimiju Andersoni savu radošo ieceri turpināt tieši Rīgā, sarunā ar „Klasiku” atklāj pati diriģente. Edgars Raginskis Esam satikušies pavisam netālu no visu notikumu epicentra, Latvijas Radio 1. studijas, no kurienes visu nedēļu dzirdamas mūzikas skaņas. Pastāstiet, lūdzu, ar ko jūs mūsu vēsturiskajā studijā kopš pirmdienas nodarbojaties? Eimija Andersone: Mēs ieskaņojam astoņu sieviešu komponistu 19 skaņdarbus. 17 no šiem darbiem tika pirmatskaņoti koncertā „Sievietes-cīnītājas. Pārmaiņu balsis” Ņujorkas Linkolna centrā pagājušā gada septembrī. Ieraksts pārtaps gan ciešripā, gan arī tiks izmantots kā skaņu celiņš manis veidotai dokumentālajai filmai. Kā dzima šī projekta ideja?  2017. gada oktobrī izlasīju kādu avīžrakstu par cilvēktiesību aktīvisti Faniju Lū Heimeri (Fannie Lou Hamer), kura 1962. gadā ASV, Misisipi štatā devās reģistrēt savu balsi vēlēšanām, bet viņu apcietināja un piekāva vietējie policisti, nievīgi piebilstot: „Tādi cilvēki kā tu Misisipi nebalso!” 1964. gadā televīzijas tiešraidē viņa sniedza liecību par piedzīvotajiem pāridarījumiem, un tas bija ļoti spēcīgs notikums ASV cilvēktiesību kustības kontekstā. Viņas vēstījums mani tik ļoti iespaidoja, ka es teicu sev un Fanijai Lū: „Es nekad neaizmirsīšu tavu stāstu un tavu balsi. Man kaut kas jādara ar savu līdzpārdzīvojumu.” Tā nu es prātoju, uz kuru cilvēku pleciem stāvējusi šī sieviete? Kā šī neizglītotā laukstrādniece atrada sevī spēku izteikt savu viedokli apstākļos, kuros tik daudzi citi būtu klusējuši? Es sāku pētīt sieviešu likteņus dažādos vēstures posmos, un pētījumu gaitā nonācu līdz pat 13. gadsimtam, kad Serbijas karaliene laikā, kad sievietes dedzināja sārtos kā raganas, nodibināja īpašu skolu meiteņu izglītošanai. Atradu simtiem šādu, vēstures pārsvarā aizmirstu, sieviešu, un sāku rakstīt savu stāstu, kurš aptver 750 gadu laika posmu. Tā kā biju apkopojusi milzīgu daudzumu foto un video materiālu, izlēmu veidot dokumentālo filmu. Tā nebija jūsu sākotnējā ideja? Nē, sākumā nemaz nebiju formulējusi skaidru ideju, tikai sekoju vēlmei izprast Faniju Lū Heimeri un pagātni. Mēs, sievietes, nezinām savu vēsturi, jo man skolā mācīja un vēl arvien skolā turpina mācīt vēsturi, skatītu ar vīriešu acīm – par kariem, iekarošanām, teleskopiem, tāliem kuģojumiem un Kristoforu Kolumbu. Šī vēstures versija, protams, ir tiesīga pastāvēt, taču vēsture no sieviešu skatpunkta ir pilnīgi cits stāsts, ko mēs nezinām, jo tas mums nav mācīts. Tā nu es sāku apkopot šo citādo stāstu un izveidoju dokumentālo filmu bez mūzikas pavadījuma. Bet ne uz ilgu laiku, jo drīz sāku klusumā dzirdēt mūziku. Projekts ieguva 12 nodaļu aprises, kurās pieskaros 1960. gadu Cilvēktiesību kustībai, 70. gadiem un feminisma attīstībai, 80. gadiem, kad sievietes ASV cīnījās, lai varas iestādes atzītu HIV un AIDS riska nopietnību. Raugi, tolaik uzskatīja, ka šī potenciāli nāvējošā slimība skar tikai homoseksuālus vīriešus, kaut gan patiesībā papildus riska grupas bija pacienti ar regulāru asins pārliešanas nepieciešamību, grūtnieces un daudzi citi. Pievērsu uzmanību arī klimata pārmaiņu aktīvistiem, piemēram Grētai Tūnbergai (Gretha Thunberg). Atklāju brīnišķīgu un drosmīgu irāņu žurnālisti un aktīvisti Masaiju Alinežadu (Masih Alinejad), grāmatas “Vējš manos matos:Mana brīvības cīņa mūsdienu Irānā” (The Wind In My Hair: My Fight For Freedom In Modern Iran) autori. Sapratu, ka noteikti jārada nodaļa arī par šo sieviešu tiesību aizstāvi. Viņa dzīvo trimdā Bruklinā, Ņujorkā, un apmeklēja Linkolna centra koncertu. Masaija bija dziļi saviļņota, un pārējie klausītāji līdz ar viņu. Mūzikā šo stāstu ietērpa izraēliešu komponiste Šarona Farbere, viņai padevušies ļoti krāšņi Tuvo Austrumu motīvi. Citā nodaļā atainoju izraēliešu un palestīniešu sievietes, kuras vēlas veicināt mieru starp abām konfliktā iesaistītajām pusēm, un to dara, dejojot kopā tuksneša smiltīs. Apdzīvotu vietu tuvumā viņām tas nav ļauts, jo politiku kontrolē vīrieši, un izstumj sievietes no piedalīšanās miera sarunās. Pa nodaļai veltīts “Melnajām dzīvībām ir nozīme”(Black Lives Matter) kustībai un tās dibinātājiem un #MeToo kustībai. Šo mūziku komponējusi Losandželosā dzīvojošā bulgāru komponiste Panka Kunejeva. Ir stāsts par irāņu meiteni Sonitu Alizide, kura kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Afganistānu, kur ģimene viņu 16 gadu vecumā pārdeva kā līgavu vecākam vīrietim. Neticamā kārtā Sonitai izdevās aizbēgt no vīra, tagad viņa mācās augstskolā ASV, un viņa radījusi kompozīciju repa stilā “Meitas pārdošanā” (Daughters for sale). Šo dziesmu orķestrim aranžējusi amerikāņu komponiste Mendija Hofmane, un Sonita pati repo. Mums vajadzēja pievērsties šīm sarežģītajām tēmām, jo citādi nekas nemainīsies. Un kurš gan cits, ja ne jūs... Tieši tā. Es uzdrīkstos teikt, ka šis projekts ir īsts celmlauzis, jo simfoniskās mūzikas ietvarā risinām samilzušas sociālas un kultūras problēmas. Nekad kopā vēl nav sanākusi vesela sieviešu komponistu komanda. Es to iecerēju, radīju, producēju, izveidoju dokumentālo filmu, manuprāt, projektam ir lemts doties pasaulē un darīt brīnumu lietas. Jā, tas ir sirdi plosošs, bet arī saviļņojošs un iedvesmojošs stāsts. Klausītāji Linkolna centrā raudāja koncerta laikā, un pēc tam man atzinās, ka viņiem vajadzējis dzirdēt šos stāstus. Klasiskā akadēmiskā mūzika lielākoties nerisina šādas kontraversālas tēmas. Kā šajā apjomīgajā projektā iekļāvās Rīga? Jūs darbojaties tādā metropolē ar tik iespaidīgiem resursiem, bet rau – mēs tiekamies Rīgā! 2017. gadā izveidoju orķestri, lai atskaņotu sabiedriski un kulturāli aktuālas programmas. Tolaik “karsta tēma” bija imigrācija un imigranti, un valdošās politikas ietvarā man šķita svarīgi izrādīt cieņu imigrantiem. Kārnegija zālē notika koncerts, tajā pirmatskaņoju arī Lolitas Ritmanis “Uvertīru gaismai”, stāstu par latviešiem, kuri padomju okupācijas draudu iespaidā bēg no dzimtenes. Lolitas mūzika man šķita ļoti skaista un valdzinoša, tādēļ, jau dzimstot “Sieviešu-cīnītāju” iecerei, zināju, ka tajā jābūt arī viņai. Lolita komponējusi cikla prologu-aicinājumu dot meitenēm iespēju mācīties, kā arī sarežģītāko daļu šajā projektā – teju astoņas minūtes garo “Ilgo ceļu”, kas aptver laikaposmu no 13. gadsimta līdz 1960. gadam. Viņas rakstīts ir arī cikla noslēgums “Mēs mostamies” ar manu dzeju. Bija nepieciešams meiteņu koris, un Lolita silti ieteica Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori “Tiāra” un diriģenti Airu Birziņu, kuras būtu perfektas šim uzdevumam. Ierakstījām un nofilmājām meitenes, un viņas bija redzamas un dzirdamas koncertā Linkolna centrā. Kad izlēmu radīt skaņu celiņu dokumentālajai filmai, atkal nāca talkā Lolita, kura, radot mūziku filmai “Dvēseļu putenis”, bija izveidojusi sadarbību ar lieliskajiem Latvijas mūziķiem. Sanāk, ka Rīgā esmu, pateicoties manai saiknei ar Lolitu. Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas Radio studijas aukstiku? Tā ir ļoti laba. Studijā ir nepieciešamie skanējuma skaidrības un precizitātes apstākļi. Studijai piemīt aizgājuša laikmeta aura, stīgu instrumenti šeit skan silti un bagātīgi. Šī studija ir īsts dārgums. Vai ir arī kādi izacinājumi ar kuriem saskaraties? Skaņu režijas telpā ir lieliski profesionāļi, kuri tiek galā ar jebkuriem izaicinājumiem. Man nekādu grūtību nav. Nedēļu ilga ierakstu sesija pieprasa prasmīgu laika organizāciju. Kā jūs esat sakārtojusi ierakstu grafiku? Mēs ierakstām katru instrumentu grupu atsevišķi. No sākuma stīgas, tad koka pūšaminstrumenti, tad metālpūšaminstrumenti, tad sitaminstrumenti, tad klavieres. Skaņdarbi ir pietiekami sarežģīti, lai visu orķestri kopā ierakstīt būtu pārāk liels izaicinājums. Un, tā kā manā projektā ir paredzēti 50 stīginstrumenti, viss orķestris vienkārši neietilptu ierakstu studijā. No otras puses, nepietiekami iedziļinājušamies diriģentam būtu grūti visu laiku dzirdēt skanējuma kopainu, atsevišķi rakstot orķestra grupas. Jums tā noteikti nebija problēma.  Jā, pēcapstrādē mūs sagaida daudzkārtēja ierakstu klausīšanās, miksēšanas un māsterēšanas darbi. Tā šis process parasti notiek. Cik ilga bija vakardienas ierakstu sesija? Deviņas stundas. Kā jūs stratēģiski sadalāt savu enerģijas patēriņu, lai piecu dienu ierakstu sesijā viss pulveris nebūtu izšauts jau pirmdien vai otrdien? Es pēc šīm deviņām stundām nemaz nebiju nogurusi! Un man bija jāsēž uz tāda jocīga koka krēsla, kuru nevarēja kustināt vai grozīt, tad nu sēdēju uz krēsla maliņas taisnu muguru, ik pa laikam slīdēju no tā nost. Ja tā padomā, šāda sēdpozīcija ķermenim ir diezgan nogurdinoša, īpaši mugurai. Lai šādus apstākļus izturētu, jāprot enerģiju tērēt, kad tas nepieciešams, un taupīt spēkus, kad tos izšķiest nevajadzētu. Ekonomiska diriģēšanas maniere, taupīga žestikulēšana. Māksla sevi saudzēt.  Kā jūs uzkrājat spēku, lai varētu izturēt fizisko piepūli, ilgstoši diriģējot? Esmu spēcīgas miesasbūves, dabiski atlētiska sieviete. Es braucu ar vējadēli un slēpoju, peldu, nirstu ar akvalangu un nodarbojos ar jogu un pilatēm. Vienmēr esmu bijusi neticami atlētiska, biju vidusskolas vieglatlētikas komandā, tādēļ fiziska piepūle man nav milzīgs izaicinājums. Diriģēšanas “atslēga” ir pareizs mugurkaula stāvoklis, spēcīga vēderpreses muskulatūra kombinācijā ar prasmi atbrīvot ķermeni brīžos, kad sasprindzinājums ir lieks. Sekojot šai metodei, man nekad nav bijis neviena ar diriģēšanu saistīta ievainojuma, traumas, pat ne sastiepta muskuļa. Tas noteikti ir saistīts ar sporta treniņiem manā jaunībā. Tiktāl par ķermeni, bet kā jūs trenējat savu prātu? Gadiem ilgas partitūru studijas un pieredze. Jūs droši vien mums negribat atklāt visus savus noslēpumus... Nē, nē, tur nav nekādu maģisku noslēpumu, tas patiesi ir gadu desmitiem ilgs, mērķtiecīgs darbs, kā rezultātā tu uztrenē savas darbaspējas līdz augstam līmenim, iemaņas līdz automātikai, un prāts ir tavs uzticamākais sabiedrotais. Par sabiedrotajiem... Jūsu dārgais, bet diemžēl jau mūžībā aizgājušais vīrs Jakovs Kreicbergs, kā stāstāt savā tīmekļa mājaslapā, bija jūsu sabiedrotais un skolotājs. Viņš bija pianists, komponists un galvenokārt diriģents. Kā divi diriģenti varēja tik harmoniski līdzāspastāvēt? Nekādas konkurences vai veselīga sacensība jūsu starpā? Mēs nekad savstarpēji nesacentāmies, tā ir egoisma radīta mākslīga konstrukcija, kura mums bija pilnīgi sveša. Jakovam un man bija radniecīgi prāti, mēs visu laiku runājām par mūziku, vīrs ar mani konsultējās par interpretācijas jautājumiem. Nevis abstrakcijām, bet konkrētām izpildījuma niansēm, kuras viņš izmēģināja savos koncertos, un gribēja zināt manu viedokli, vai šis vai cits paņēmiens strādā. Es zinu, ka drīzāk es vairāk iemācījos no viņa, nevis otrādi, jo viņš bija citā attīstības stadijā kā mūziķis. Jau laikā, kad viņš kā padsmitgadīgs jauneklis ieradās ASV no Padomju Savienības. Viņš bija neticami labs skolotājs ar dziļu, godīgu, iedvesmojoši iedziļinātu mūzikas izpratni. Jakovs bija mans iedvesmas avots, tas, kā viņš nemitīgi meklēja jaunas interpretācijas versijas. No vīra es iemācījos nerimstošo vēlmi pētīt, iedziļināties, atrast, arī diriģēšanas tehnikas elementus. Tas mani ir palīdzējis attīstīties arī šo deviņu gadu laikā, kad Jakova vairs nav man līdzās. Domāju, viņš būtu priecīgs un lepns par to, kā pilnveidojusies mana diriģēšanas meistarība. Vai caur vīru pirmoreiz uzzinājāt par Baltijas valstu mūziku? Piemēram, par Pētera Vaska skaņu pasauli? Jā, reiz, 90. gadu vidū mans vīrs atgriezās no koncerta un teica, ka tovakar diriģējis Vaska Cantabile stīgām, un centīsies to iekļaut katrā programmā, kur vien spēs, jo mīlot šo mūziku. Jakovs atskaņoja to kopā ar Filadelfijas orķestri koncerttūres laikā, es pat brīnījos: “Tu ATKAL diriģē šo skaņdarbu!?” Atbilde bija: “Es dievinu Vaska mūziku, un gribu ar to iepazīstināt tik daudz klausītāju, cik vien iespējams”. Kas viņam Vaska mūzikā tik ļoti patika? Sāpes, dziļums, godīgums. Domāju, ka kopīgais padomju vēstures mantojums palīdzēja manam vīram identificēties ar Pētera Vaska mūzikas tumsu un gaismu, šo bezkompromisa patiesumu. Nesen jūtubā vēlreiz noklausījos Vaska 2. simfoniju, kuru 1999. gadā pasūtināja BBC Promenādes festivāls kopš ar Bornmutas Simfonisko orķestri. Tā ir neticami spēcīga mūzika, un es skaidri saprotu, kāpēc Jakovam tā tik ļoti patika. Nevaru to izkaidrot – es vienkārši jūtu sava vīra prātu un to, kā viņam izdevās izveidot tādu saikni ar šo skaņdarbu. Vai šo sirsnību pret latviešu mūziku no vīra esat pārmantojusi arī jūs? Mani apbur Pētera Vaska mūzika, bet man tagad ir sava, ar Lolitas Ritmanis palīdzību veidota mīlestības saikne ar Rīgu. Es tagad kalpoju savai mūzai, kuru loloju un cenšos popularizēt.  Kāda solās būt tālākā projekta norises gaita? Šis ir ļoti komplicēts un daudzslāņais uzdevums, kuru būs prieks piedāvāt atskaņot dažādu universitāšu orķestriem, jo, kā jau vairākkārt uzsvēru, manuprāt, ļoti svarīga ir šī projekta sociālā un politiskā nozīme. Protams, ka gribētu galarezultātu koncertā parādīt arī Rīgā! No sirds novēlu jūsu iecerei piepildīties, un esmu drošs, ka Rīgā jūs sagaidīs sirsnīgu un atsaucīgu klausītāju pulks! Liels, liels paldies jums!  

Vi talar om Millennium: Hon som måste dö av David Lagercrantz; Vardagar 2 av Ulf Lundell; konstiga kvinnor vs genialiska män; Golden Globes mest rörande ögonblick, Joe Rogen's medvetna okunnighet; mer om My Year of Rest and Relaxation och den onda tvillingen i oss alla. See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

ReTV raidījums JAUTĀ-JUMS. Saruna ar režisori Dzintru Geku. Raidījums ēterā 27.01.2020.

Den här veckan pratar vi om våran nyår, Danne råkade vaska en Dompa för 47 000:- Daki mår bara dåligt när han är menlös och Rodda köper sina resväskor på Lidl. Som vanligt blandar vi högt och lågt med en jävla massa skratt. ----------------------------Veckans lyssnarfråga:Vad tycker ni om fyrverkerier?----------------------------Veckans hit: Jireel - Dröm(låten finns i sin helhet på våran spellista på Spotify - Handen på hjärtat)----------------------------Veckans Patreon: Vi uppdaterar våra nyårslöften (varje vecka släpper vi bonusmaterial till våra pattar, bli en du med www.patreon.com/handenpahjartat)----------------------------Vad tycker du om veckans avsnitt? Lämna gärna lite feedback! Puss och kram shurdas.Support this show http://supporter.acast.com/handen-pa-hjartat. See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Kinorežisore Dzintra Geka ar radošo komandu sagādājusi svētkus visiem, kuri 18. novembrī dosies uz kinoteātri "Splendid Palace" – tur būs skatāma viņas unikālās dokumentālās filmas "Katra diena simtgadē. Gadalaiki" pirmizrāde. Īstenībā var runāt par veselām četrām filmām. "2018. gadā katru dienu filmējām kādā Latvijas vietā, mājā, pilīs un būdiņās – kā es reiz teicu, arī lielos notikumus, mums bija vairāk nekā 400 stundu ilga materiāla, jo dažas dienas arī filmējām ar divām kamerām," stāsta Geka. "Un tad es sapratu, ka sākotnējā iecere, ka tas viss jāieliek vienā filmā, kas būtu 91 minūti gara un kurā katrai dienai būtu veltītas 15 sekundes, būtu liela vieglprātība un izšķērdība... Tā nu bija iznācis, ka filmējam arī četrus pianistus, kas spēlē Pētera Vaska klavieru ciklu "Četri gadalaiki", un likumsakarīgi nolēmu veidot četras filmas, kas ir četri gadalaiki, kas skatāmas arī pilnīgi atsevišķi." Režisore uzsver – īpaši interesanti tās būtu skatīties atbilstošā laikā: ""Ziemu" vajadzētu skatīties janvārī vai februārī, kad spēj tā pilnīgi ar to identificēties, kas arī viens no filmas galvenajiem uzdevumiem – ka katrs mēs sajūtamies kā filmas daļa. Ka ziemā tie esam mēs, kas tur uz kalna slēpo, un es esmu tas cilvēks, kas skatās, kā Daugavā 19. janvārī peldas pareizticīgie – jo es arī gribētu tā peldēt. Bet tad, kad nāk jau uz pavasara pusi, ir marts, precīzāk, 25. marts, kad ir deportāciju diena... Tas viss ir ļoti interesanti. Tā ka filmas skatāmas arī atsevišķi.” Taču 18. novembrī būs četri seansi. Sākot no pulksten 12.00: vispirms būs skatāma "Ziema", tad pulksten 14:00 - "Pavasaris", pulksten 16:00 - "Vasara", bet pulksten 18:00 – "Rudens". "Un pēc tam sarunas pie vīna glāzes – tikšanās ar filmas varoņiem, kas būs atnākuši uz kinoteātri. Jo katrā no seansiem ir apmēram no 80 līdz 100 cilvēku uzaicināti, kas filmā piedalījās vai kurus mēs varējām atpazīt, jo filmā dalībnieku ir simtiem un simtiem... Neteiktu, ka tūkstošiem - kā "Positivus" vai Dziesmu svētkos. Bet mēs katrs esam viens no viņiem," uzsver režisore. Vairāk šeit...

The Converstion with scam survivor Vaska Ivanova

Välkommen till det 483:e avsnittet av Klart!, om hur du med ett snabbt handgrepp i listan får en lättare börda.

Tonight on Dump Stats... the battle for the afterlife begins as Nero and Shardoq vie for the place of the new Canderan God of Death. Thats right, its a fighting episode! All music courtesy of David Fesliyan at FesliyanStudios.com

Vad stör man sig på i ett omklädningsrum? Ja, detta måste nog vara något man stör sig på

In this episode I talk to creative coach and storyteller Vaska Trajkovska, founder of the Curious Cat. We explore how you can create your own curiosity practice to start seeing more beauty and possibilities in life. We talk about the importance of storytelling and connection. She also tells us about her miserable Christmas and what helped her shift her perspective on things. Note: This episode is full of joyful, practical ways you can start creating more magical sparkles in your every day life. Topics discussed include:What to do if you feel stuck and have no idea where to start [05:40]Boredom as the birthplace of magic [08:32]Certification and the loss of community knowledge [11:30]Exploring beauty [23:15]Creating your own sanctuary [33:55]Permission to grieve your life’s losses [50:29]Resources mentioned:Free Range Humans by Marianne Cantwell. New edition of the book is due out in September 2019The Artist's Way by Julia CameronThe Velveteen Rabbit by Margery Williams. Vaska mentions a version by Michael Hague and this is hard to find. Julia Smith Ceramics - check out her amazing moon mugs!About VaskaVaska is a creative coach, storyteller, documentary maker and all round Curious Cat. She has a background in social anthropology and places the human experience at the heart of everything she does. Sensitive and intuitive by nature, she believes that by sharing our stories empathy, compassion, connection, and kindness can flourish.Vaska is passionate about helping people tell their stories, and finding the magical sparkles in the ordinary everyday. Alongside her creative coaching, she also helps people record the stories of their loved ones to be passed down the generations. She lives by the sea and is the host of The Curious Cat podcast.Life Stories Website | Creative Coaching | Instagram | The Curious Cat Podcast About the HostLisa is an Intuitive Master NLP Practitioner, and Recovering Perfectionist. She is on a mission to help empaths and highly sensitives to tap into their inner wisdom, and thrive in a noisy, modern world. Lisa currently lives in Southsea with her partner Bekky and their wire-haired sausage dog Henry. She has a penchant for cake, oracle cards and walks in the woods. Website | Instagram | Facebook | Sunday Letters

Tonight on Dump Stats... Nero and Vaska meet up with the rest of the Bad Humanoids. Hambone's loyalty is questioned. The gang has a run in with a lowly royal soldier who is more than he appears to be...

Tonight on Dump Stats! Nero and Vaska are locked in battle with a Pit Fiend! Jurm and Nathaniel track Hambone through some underground tunnels. Everything gets a little closer to the end!

Tonight on Dump Stats... Nero and Vaska face off against a new threat! Nathaniel and Jurm shake some information out of Governor Steven Delgado. While Nero explores his new status, Nate and Jurm explore the tunnels under Santa Ignacia!  Thanks for listening!

Tonight on Dump Stats... the Bad Humanoids are in a pickle as the enemy throws another wrench into their not-so-well-oiled gears. Jurm and Vaska take a trip. Nero has head problems. Nathaniel tries to hold everyone else together. 

Tonight on Dump Stats... Vaska himself holds a Q & A for the Bad Humanoids. The secrets of the universe are simplified enough for Jurm to understand. Fans get a glimpse of Nathaniel's past.

Tonight, on a very special episode of Dump Stats, the Bad Humanoids revisit that fateful Vaskañar evening. New secrets are revealed, new legends are born and new Blacksmith shops are rebuilt and subsequently burned down again.

Som vanleg, deilig tant og fjas frå studio.

... I vilket vi kanske tittat något för djupt i cavaflaskan, en stor lögn bubblar upp till ytan tillsammans med våra favoritkändisar, en nära-döden-upplevelse och det stora blodbadet i Paris. --- Musik: "Play For Your People (music hall singalong)” (http://bit.ly/2Py1hw0) av Keshco (http://bit.ly/2EsnJWg) CC BY-SA 4.0 (http://bit.ly/fpccsa40)

Lol gotcha! Y'all got burned! Here is the actual season 3 finale!  After narrowly escaping death as the basilica implodes on itself, and the Beast of Vaska chasing after them, the Bad Humanoids are granted a short reprieve.  As Nathaniel says goodbye to Aleis, a few old aquaintances crash the funeral.

Amber is a mom, a fiercely kind competitor in the Native Games, and an advocate for the dignity of indigenous people in Alaska. We met Amber at her home in Fairbanks and had a great chat about the games, the reality facing native people in Alaska, the tragedy awaiting the Arctic National Wildlife Refuge, and how to say hello, thank you, and poop in her native tongue.LinksWEIO - Native Games Videos - Arctic National Wildlife RefugeTunes in This EpisodeOscar Aleman - DelicadoImpressions - Keep on PushingJimi Hendrix - May this be LoveSarah Jarosz - Dark RoadLord Huron - Moonbeam

Previously, on Dump Stats...after balancing the Scales of Sacrifice, the Bad Humanoids learn more about Vaska, Velia, Willow and other players in this cosmic struggle of past and future. Later, Jurm reveals a piece of his past. Tonight, the Bad Humanoids face the most challenging foe of all...and I'm not talking about a Gravlanx.  Welcome back! We hope you all had a Happy Vaskañar! Thanks for being patient, and without further delay, the latest episode of Dump Stats!  

Latvian Actress Elina Vaska was cast in the main role of Renars Vimba's feature debut Mellow Mud as she began studying Theory of Audiovisual Art and Theatre at the Latvian Academy of Culture. Mellow Mud won the Crystal Bear for Best Film on its world premiere at the Berlin Film Festival's Generation 14plus strand last year, and the Children & Youth Film Prize at Lübeck's Nordic Film Days. Elina, who has now also made her stage acting debut, received the Silver Peacock Trophy for Best Actress at the 2016 International Film Festival of India at the end of November for her role in Mellow Mud. Mellow Mud was featured in this year's Seattle International Film Festival. Info at SIFF.net, Facebook.com/MellowMud and ElinaVaska.com

Vi pratar gymnasietid, vägen in i vuxenvärlden och döden tills Niclas får ångest och bryter. Djupa existentiella frågor blandas med en stor portion humor! See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Pirms 80 gadiem mikrofonu iekāra krūmā un skaņu platēs rakstīja lakstīgalu balsis, tagad izlīdzas ar interneta vietnēs atrodamo dzīvnieku skaņu klāstu vai raksta savus mājdzīvniekus, vai imitē zvēru skaņas, piemēram, ar  cepuri. Ir arī tādi radioļaudis, kas tup purvā vai staigā pa mežu ar mikrofonu. Kā top dzīvnieku raidījumi, to stāstīs zaļā  radiožurnāliste Anitra Tooma un šī raidījuma autore Zane Lāce. Pirmais bija gailis. Tā jāsaka, ja runājam par dzīvnieku balsu ierakstiem Latvijas Radio. Proti, netālu no toreizēja Rīgas radiofona – Vecrīgā mita pulksteņmeistars Kuzņecovs, kuram piederēja pāris balti dresēti gaiļi, kuru fotoattēli arī iemūžināti pagājušā gadsimta 30. gadu presē. „Jaunāko Ziņu” 1934. gada maija numurā var lasīt „…pagājušā gadā Rīgas radiofons sagādāja saviem klausītājiem lielu pārsteigumu ar baltu gailīšu palīdzību: vispirms tos gailīšus dresēja pulksteņmeistars Kuzņecovs, tad viņi iedziedāja plati un pēc tam viņu dzīvespriecīgais kikerigi sāka skanēt ik rītus- labrīta vietā.” Šo rindu autors ir žurnālists Kārlis Krūmājs-Štrauhs, starp citu, populārās dziesmas „Laša kundze bola acis” vārdu un humoristiskās grāmatas „ Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš.” autors. Viņš arī tajā pašā „Jaunāko Ziņu” numurā ir uzrakstījis reportāžu par lakstīgalu koncerta ieskaņošanu radio. Fragments no raksta „ (..) Jauka maija pēcpusdiena, spēcīga mašīna apstājas kanāla malā pie pirmā radiomasta, pa kāpnēm nāk lejā Radiofona sporta šefs U. Miezītis, tehniķis R. Ozols. un minētais gaiļu īpašnieks - pulksteņmeistars Kuzņecovs. Viņi nes lielu čemodānu, patafonu un elektrības bateriju. Ielādējamies mašīnā un braucam Jūrmalas virzienā. Laižam cauri Kurzemes Šveices galvaspilsētai - Kandavai un apstājamies kaut kur krūmos. Tur dziļā un ziedošā gravā līkumo Amula. Man paskaidro: „Mūsu aģenti ziņoja, ka te dzied lakstīgalas.” Mēs ejam ar čemodānu, patafonu un baterijām, lienam krūmos. No čemodāna tehniķis tin ārā kabeli ar uztvērēja mikrofonu galā. To uzkar krūmā. Kabeli velk tālāk. Čemodānā iemontēts skaņu pastiprinātājs. No tā vads pie baterijas un patafona. Uz patafona plates vietā balta vaska ripa. Nu jau tā lieta skaidra - lakstīgala dziedās mikrofonā un vaska platē rakstīsies viņas dziesma. Pīpot nedrīkst, runāt - tikai klusi. Tāpēc es čukstu: „Bet vai tā lakstīgala tiešam nāks pie mikrofona?” „Es viņu pasaukšu”- atbild Kuzņecovs. Viņš paslēpjas krūmos pie paša mikrofona un tur atskan putna svilpieni. „Kuzņecovs tēlo lakstīgalas jaunkundzi, kas aicina uz randiņu lakstīgalas kungu,” čukst man ausī Miezis. „Īstais dziedātājs ir tikai lakstīgalas kungs.” Paiet dažas minūtes, tikai mūsu lakstīgalu jaunava, kas starp citu jaunībā bijis grieķu-romiešu cīņas čempions, maija naktī raida savus ilgu saucienus. Un tad!... Mēs dzirdam spārnus tumsā. Un iedziedājās lakstīgala pie mikrofona. Sākumā dažas atsevišķas notis, mazs trilleris. Kā virtuozs pārskrien klavieru taustes, pirms sākas slaveno variāciju brāzmas. Tehniķis palaiž atsperi. Vaska ripa sāk griezties un adata velk uz tās Amulas lakstīgalu dziesmu rakstus. „Man pietiek,” beidzot čukst tehniķis. „Četras plates.” Lakstīgala, kas vītero raidījumā Reiz radio... gan nav no tām ulamaņlaika vaska platēm, bet pēdējo gadu ieraksts, ko veicis šobrīd profesionālākais putnu balsu rakstītājs – ornitologs Edmunds Račinskis, biežs viesis radio raidījumos par dabu. Kā saka raidījuma „Zaļais vilnis” veidotāja Anitra Tooma, tad Edmundam ir absolūtā dzirde uz putnu balsīm, un kopš viņa ir redzējusi šī ornitologa ierakstu aparatūru un nopietno pieeju spārnaiņu skaņu ierakstiem, viņa vairs nepūlas ar savu radiomikrofonu iemūžināt putnu balsis, Anitra tās ņem no interneta skaņu krājumiem. Radiomājā ir divas "zvērīgas" žurnālistes, jau dzirdētā Anitra Tooma un arī raidījuma Reiz radio... autore Zane Lācē sešus gadus tapināja „Kustoņu pasauli”, kurā arī uzkrājusi pieredzi dzīvnieku skaņu rakstīšanā. Kā vienu no skaistākajiem dabas skaņu ierakstu momentiem viņa atceras Ugāles mežos rakstīto briežu bauri rudenī. "Kopā ar mežsargu Mārci Pavloviču vairākas stundas tupējām lauka malā, un vērojām, kā tumstot vairāku simtu metru attālumā no mums parādās briežu kungi, lai cīnītos par briežu dāmu uzmanību. Tādas pašas jaukas atmiņas ir no citas tikšanās ar Mārci Pavloviču, kad lietū dirnējām no vakara līdz vēlai naktij meža vidū, lai ierakstītu medņu knipelēšanu. Vakarā nekādu skaņu nedabūju, tik nosalušas kājas un pāris stundu miega, lai četros no rīta atkal dotos uz to pašu vietu un tiktu aplaimota ar dažiem vārgiem putna knikšķu ierakstiem, bet sagaidītu skaists rītu mežā un vērotu kā daba mostas,” stāsta Zane Lāce. “Protams, ka labākā vieta eksotisku dzīvnieku ierakstiem ir mūsu zoodārzs, kur pateicoties zoodārza cilvēkiem darba dēļ, tieku vietās, kas apmeklētājiem parasti ir liegtas, un tad pēc pilnas programmas varu pamielot acis un ausis ar dažādiem jaukumiem, piemēram, Kakadu papagaili, kas pēc izskata atgādina palienu spalvainu zefīru ar ļoti valdzinošu un saprātīgu acu skatu, bet pamatīgu knābi, kas neatsakās arī iecirsties mikrofonā.”

I veckans avsnitt snackas det klass.

Målning, Amning, Vaskning, Att vara sig själv. Etc. See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Välkommen till den 199:e utgåvan av Klart!, som handlar om hur vi snabbt får en komplett bild av vad vi har att göra, så här efter semestern.

Vaska en flaska champagne och dumpa 49 hamburgare - den nyaste trenden bland bratsen, enligt kvällstidnignarna! Men låt oss öppna det kritiska ögat - är det här en råttan i pizzan? /// Det är inte okej att sprida löspenisar och fylla stan med ekivoka budskap, tycker kristdemokraten Annelie Enochson och frågar sig samtidigt om hon gör sig skylldig till hets mot folkgrupp. Vi hjälper henne att reda ut vad en folkgrupp egentligen är. ///Och så är det dags för Brunchrapportens nyhetsquiz. Du som lyssnar ringer in och tävlar mot en P3-person. Idag representeras kanalen av P3 Uptowns Johanna Karlsson.