Podcasts about audums

Digitālo brokastu galdā iknedēļas tehnoloģiju ziņu tops! 1. Latvijas mobilo sakaru operatoru cīņa ar telefonkrāpniekiem 2. Google saņem pērienu par publicēto mākslīgā intelekta rīka neprecizitāti 3. Zinātnieki izstrādā aktīvo skaņu slāpējošo audumu 4. Interneta kabelis starp Austrāliju un Āfriku 5. Īlons Masks piesaista 6 miljardus ASV dolāru superdatora izbūvei Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte Vai zini, cik aizraujoša ir steļļu vēsture no to pirmsākumiem līdz mūsdienām? Miniens, švirkstiens, pievilciens vai sitiens! Atminējums – aužamie stāvi, kangas, strelles jeb stelles, kas ir biežāk lietotais nosaukums mūsdienās, tātad, tas ir rīks auduma veidošanai. Latvijā ar rokām aužamo steļļu attīstība gadsimtu laika plūdumā ir ievērojama gan to izskatā, gan arī aušanas iespēju ziņā. Atrastās liecības liecina, ka auduma gabali, kurus izmantoja apģērbam, darināti vertikālajos aužamajos stāvos vēlā dzelzs laikmeta periodā, laika posmā no 8. līdz 12. gadsimtam. Atsevišķos gadījumos šādi stāvi lietoti vēl 19. gadsimtā. Audums šādos stāvos veidojas vertikāli jeb perpendikulāri zemei. Dažiem audumiem ir īpašas sānu malas, kas aušanas procesā veido maisveida eģes. Tas nozīmē, ka sānu malas audums veidojas divās kārtās, tādējādi malas ir izturīgas un gludas. Paralēli vertikālajiem aužamajiem stāviem jau 12. gadsimtā parādījās arī horizontālie aužamie stāvi, kuros audums veidojas paralēli zemei. Pirmā sistēma šāda tipa stellēs bija trizuļi, vēlāk, ap 19. gadsimtu līdz pat mūsdienām biežāk tiek lietotas sviru stelles, kuras ievestas no Somijas. Šo steļļu zināšana un aušanas prasme ir kā pamats nākamajam steļļu tipam – stellēm ar velkamo ierīci, kuru izmanto, piemēram, Zemgales rakstaino brunču aušanā. Šī aušanas prasme iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā un lapā nematerialakultura.lv teikts: "Velkamā ierīce tiek uzstādīta uz sviru vai trizuļu stellēm. Tā sastāv no caurumota dēļa un tā galā piestiprināts divsekciju rāmis. Pa dēļa viduslīniju ir saurbts tik daudz caurumiņu, cik nīškārtās ir paredzēts aust. Jo vairāk nīškārtu, jo sarežģītākus rakstus ir iespējams noaust. Otra būtiskākā atšķirība ir steļļu aizmugurējās daļas garums jeb "dziļums", kas nosaka, cik nīškārtu varēs attiecīgajās stellēs ievietot." 20. gadsimta sākumā zemgalietis Pēteris Viļumsons bija pirmais, kurš izgudroja un patentēja savu vienpaminas pusautomātisko steļļu variantu. Arī šī aušanas prasme no 2020. gada atrodama starp nemateriālās kultūras mantojuma saraksta elementiem. Viļumsona stellēm ir vadības galva (sviru vai trizuļu sistēmas vietā), kas saistīta ar nīšu kārtām un vienīgo paminu. Stelles raksturo vadības galvas tips: cilindra veida, kā arī 3 rindu vai 4 rindu karšu sistēma. Karšu sistēma sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Padomju laikos tika radīts šauras metāla stellītes ar līdzīgu karšu mehānismu un vienu paminu, kuras tika izmantotas rūpnieciskajā aušanā. Aušanā var arī gleznot, jo gobelēnu stellēs top austas gleznas – gobelēni, kuru aušanas tradīcija Latvijā ienākusi 20.gadsimta vidū. Šīs stelles pārstāv vertikālo steļļu veidu. Vēl viens izstrādājums, kura vārdu pārņēmušas arī stelles, ir josta, jo dažāda izpildījuma šauras stelles sauc par jostu stellēm, kuras lielākoties darbojas uz trizuļu principa. 21.gadsimta sākumā Latvijā parādījās pirmās programmējamās stelles no Amerikas. No 2017.gada izplatījās Somijā ražotās programmējamās stelles. Ja Viļumsona stellēm auduma raksts tiek iecirsts kartona kartēs, tad šeit nepieciešamo rakstu uzzīmē programmā, kas instalēta datorā. Dators tiek savienots ar programbloku, kuram pievienotas nīšu kārtas un pedālis. Minot pedāli, programbloks no datora nolasa, kura nīšu kārta jāceļ augšā, kura jāatstāj lejā. Ar vārdu "stelles" parasti iedomājamies iekārtu, kas novietota uz grīdas, taču sastopamas stelles, kuras aužot liek uz galda.

1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio sāk raidīt no savas jaunās mājvietas - 17. Jūnija laukuma 8 (tagad Doma laukums). Radio vajadzībām ir pārbūvēta bijusī Kredītbanka. Lūkojam, kas šajā vietā bija pagājuša gadsimta sākumā un kā noritēja bankas un vēlāk Radio būvdarbi. Jurģi uz jauno mājvietu notiek pakāpeniski, jau no 1946. gada sākas redakciju un tehniskā dienesta pārvietošana no Skolas ielas ēkas uz topošo radionamu Vecrīgā – diktori, redakciju un tehniskie darbinieki nepārtraukti ceļo no vienas istabas uz otru no stāva uz stāvu. 1948. gada 5. novembrī svinīgi atzīmē 1. Koncertstudijas būvdarbu pabeigšanu un tieši pēc gada uz bijušo bankas ēku, kas tagad pārbūvēta un pielāgota radio vajadzībām, pārceļas viss kolektīvs. Grāmatā „Latvijas Radio – 75” ilggadīgs radio inženieris un radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands raksta, ka “celtniecības darbos bija norīkoti vācu armijas karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni. Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā.” Toties tā laika presē, atbilstoši padomju varai ideoloģiskā patosa mērcē jaunā radionama atklāšana tiek pasniegta šādi: 4. novembrī Radiokomitejas darbinieki svinēja lielus svētkus – atklāja jauno Radio namu, ko pēc plāna vajadzēja nodot ekspluatācijā tikai 1950. gadā. Tā ir velte Oktobra revolūcijas svētkos mūsu republikas darbaļaudīm. Vēl nekad Latvijā nebija speciāla Radio nama – 1940. gadā Radiokomitejai bija četras mazas radio studijas, tagad to vietā ir īpašs nams, kurā pēc vismodernākajām prasībām iekārtotas septiņas studijas. Studiju sienas izveidotas kolonveidīgi. Viss te speciāli akustiski apstrādāts – sienas, griesti, lai iegūtu vajadzīgo atbalss ilgumu. Sienas izveidotas no ozola finiera, aiz tā gumija un stikla vate, gaisa kārta, sīporekss un 2 mūra ķieģeļu kārtas, kas aizsargā studijas no ārējiem trokšņiem; pat durvis te tiek hermētiski noslēgtas, un tās sedz speciāla gumijas kārta. Literāri-dramatiskajam blokam tagad ir divas studijas un vēl speciāla trokšņu telpa, kur trokšņu meistari prot radīt gan lietus līšanas troksni, gan pērkona dārdus, gan ratu rīboņu, gan šāvienus. Mazākas ir studijas, kas domātas lasīšanai un kur parasti strādā diktori. Caur režijas telpas logu redzam vienu šādu studiju. Tur patlaban atrodas diktore – komjauniete Biruta Cīrule, kas šeit jau strādā piekto gadu. Interesanta ir mechanisko raidījumu telpa, kur uz patafonam līdzīgiem, bet tikai lielākiem apļiem griežas magnetofona lentes, uz kurām uzrakstītas attiecīgās skaņas – gan dziesmas, gan runas. Magnetofona lente sevišķi interesanta tādēļ, ka uz tās uzrakstītās skaņas var izdzēst un uzrakstīt no jauna, pārlabot atsevišķas vietas. Tā agrākajā Kredītbankā, kur kādreiz buržuji skaitīja naudu, tagad strādā mūsu Padomju Latvijas Radiokomiteja. Padomju Jaunatne 1949. g. 6. novembris. Kopā ar Latvijas Radio bijušo valdes locekli tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldi Lavrinoviču stāvam Doma laukumā un veramies un kādreizējo Latvijas kredītbankas namu. Uldis turpina norādīt uz lielākām un mazākām detaļām ēkas fasādē, kas liecina, ka laika posmā pirms un pēc Otrā pasaules kara ēkas rotājumi tā arī nav pabeigti. Pirms gadiem 5-6 strādājot Latvijas Radio, Uldis Lavrinovičs ir izpētījis senus dokumentus, kas liecina, ka tagadējā Doma laukuma 8 ēkas vietā kādreiz bijuši vairāki nami ar adresi Šķūņu iela 23-31. Liecības par pārbūvēm Skatot, kā no 1946.- 49 gadā ritēja bankas pārbūves darbi radio vajadzībām lasām radioraidījumu galvenā inženiera Visvalža Grūbes atmiņas: “Bijušās bankas ēkas rekonstrukcijas darbu kopējās izmaksa ir plānota 7 miljonu 704 tūkstošu rubļu apmērā, no tiem aptuveni pieci miljoni rubļu- radio tehnisko iekārtu un inventāra izgatavošanai un montāžai. Sākas Radio nama izbūves un profesionālās studiju iekārtas izgatavošanas darbi. Izvēle krita uz senām darba tradīcijām apveltītās Rīgas rūpnīcas „Radiotehnika” instruktoru augsto kvalifikāciju. Radiopārraides Trakta projekta koncepcijā tika izmantoti pazīstami Vācijas raidorganizāciju sasniegumi līdz 1940. gadam Princips bija vienkāršs: Tā laika akustikas normām atbilstoša laba studija, kvalitatīvi mikrofoni, lineārs skaņas signāla pastiprināšanas kanāls, raidītājs un labs radio uztvērējs. Rūpnīca „Radiotehnika” izgatavoja 90 procentus no visa tehnoloģiskās aparatūras apjoma. Īpašu ievērību pelna apstāklis, ka šī iekārta ir izgatavota pēc individuāla projekta. Nepilnu triju gadu laikā tas bija uzskatāms par nozīmīgu Latvijas Radio rūpniecības sasniegumu laikā, kad visapkārt bija jaušams kara postošo seku radītais izejmateriālu un darbaspēka deficīts.” Spilgta pagājušā gadsimta 50 gadu atmosfēra radionamā ir iegrāmatota rakstnieces Māras Svīres romānā- „Audums kāzu kleitai”, jo literātes pirmās darba gaitas ir bijušas Latvijas Radio un viņas stāsts ir par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore. Koncertstudija Līdz pat šai dienai viena no labākajām ierakstu studijām Baltijā ir mūsu radioēkas 1. jeb koncertstudija – šajā telpā bankas laikos atradās kases operāciju zāle. Sienas šajā studijā ir apdarinātas ar puslokā izliektām kolonām, kuras savulaik izbūvēja speciālisti no Sanktpēterburgas, par to stāsta Latvijas Radio skaņu inženieris Augustīns Delle. Pagrabi Kā jau lielam un senam namam pieklājas, arī radiomājai Doma laukumā 8 ir plaši pagrabi, tie atrodas aptuveni 6 metrus zem Doma laukuma līmeņa, kur savulaik bija ierīkotas kurtuves. Par to turpina stāstīt Latvijas Radio bijušais valdes loceklis tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldis Lavrinovičs. Vienā no pagraba telpām – bijušā seifa vieta tagad aprīkota ar modernu klimata kontroli iekārtota skaņu ierakstu glabātuve. Senās skaņas tiek digitalizētas un tām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē- datorā, bet skaņu nesējmateriāli – plates, kompaktdiski, magnetofona lentas še dus mierā un klusumā, jeb kā saka ir Latvijas Radio fonotēkas vadītāja Guna Rāga – vēsture te atpūšas. Bet skaņu ierakstu dārgumu krātuvē arī glabājas viens no pirmajiem ierakstiem, kas 1949. gadā tika veikts mūsu namā jaunajā radio skaņu ierakstu studijā – Dailes teātra aktieris Artūrs Filipsons toreiz lasīja Raiņa dzeju.

Nupat kā nosvinēti Preiļu burnasa svētki. Burnass – tas ir mētelis, kas nēsāts 19.gadsimta otrajā pusē. Preiļiem bijis īpaši grezns burnass, kuru atdarinājusi kultūras vēstniece, skolotāja, rokdarbniece, tautas tērpu darinātāja Iveta Seimanova. Preiļu burnasa svētkos veikums tika atrādīts. Preiļu burnasa tapšanas stāsts Ivetai bija notikumu sakritība un nejaušība. Vēloties veidot Preiļu burnasu, viņa apzinājusies, ka lielākā problēma ir atrast materiālu no kā mēteli šūt – dabisku, brūnas aitas vilnas vadmalu. Tāpēc šī doma tika atlikt malā, un Iveta sāka darbu pie Vidsmuižas goda priekšauta atdarināšanas. Priekšautam viņa vēlējās izmantot ne mūsdienās austu linu. Ar interneta starpniecību atradusi sievieti no Preiļiem, kurai bija vecs lina audums, taču, apskatot to tuvāk, sapratusi, ka priekšautam nederēs, jo izrādījās, ka tas ir kapā laižamais dvielis. Taču sievietei bija arī citi materiāli, starp tiem Iveta ieraudzīja brūnu dabisku vadmalu. Audums bija vecs, austs mājās, bojāts un nelabi oda. Lai nelabo aromātu mazinātu, vadmala tika mērcēta ozola mizās. Un pēc darba vairāk nekā pusgada garumā, nu ir redzams rezultāts. “Preiļu burnass ir darināts no brūnās, dabiskās aitas vilnas. Brūna vadmala, austa trīnītī, pēc noaušanas savelta, diezgan bieza un silta. Kā redziet, tam ir netipiski ornamenti izšūti gan mašīndūrnienā, gan ir aplikācija. Aplikācija sastāv no sarkana lina un brūna katūna, bet  tās ir ķīmiski krāsotas. Un tad ir samts, samta zaļganā aplikācija - diezgan neraksturīga Latgales mētelim, tas ir tāds vienīgais ar tādu izšuvumu,” par burnasu stāsta Seimanova.

Romāna Audums kāzu kleitai radiolasījums. Radiolasījuma scenāriju veidojusi Alda Briede. 5.daļa (nobeigums). Aust polārais rīts, Pie konvoja piespiedies, pēdu suns trīc. Kārlis izsūtījumā ilgojas pēc Vizmas. Vizmai aizvien grūtāk saņemties un uzrakstīt mīļus vārdus, nav pat atrunāšanās ar nevaļu. Biedējošs klusums. Tai puķei, kas saucas mīlestība, nepietiek ar vārdiem, tā prasa tuvību un necieš atšķirtību. Guntis ir līdzās. Kārlim  solīta atbrīvošana, drīz.  Bet plaisa Kārļa un Vizmas attiecībās  paplašinās, toties Guntis sola baltā smagā zīda līgavas kleitu un stipru atbalstu visam mūžam… Epilogs risinās  2001. gadā, pēc četrdesmit pieciem gadiem. Kārlis un Vizma norunā satikšanos… Mīlestība nevar izgaist kā ugunskurs taigā. Piedalās: Marina Janaus, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kaspars Znotiņš, Gundars Grasbergs, Zane Aļļēna. Režisors Jānis Kaijaks. Skaņu un mūzikas režisore Kristīne Zolotorenko. Producente Māra Eglīte. Projektu atbalsta:

Romāna Audums kāzu kleitai radiolasījums. Radiolasījuma scenāriju veidojusi Alda Briede. 3.daļa. Vizmas un Kārļa mīlestību joprojām baro vēstules un tikšanās reizes cietumā. Vizmu pēc algas dienas Centrāltirgū apzog: būs vien jāiztiek ar veco mētelīti. Bet nāk pavasaris, un Vizma, kolēģes Helmas rosināta, piesakās uz istabiņu Radio vasarnīcā Dzintaros. Četros kvadrātmetros otrajā stāvā vieta  gultai, mazam galdiņam un pakaramajam pie sienas. Toties prom no kašķiem mammas mājās, kur regulāri gan jāatdod daļa algas un – galvenais – jāsaņem Kārļa vēstules. Bet vasarnīcas pagalmā, tieši zem Vizmas loga,  sāk knakšķēt novusa spēles kauliņi. Guntis aicina Vizmu spēlē iesaistīties. Radioļaudis kopā svin Jāņus. Piedalās: Marina Janaus, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kaspars Znotiņš, Gundars Grasbergs, Daiga Gaismiņa. Režisors Jānis Kaijaks. Skaņu un mūzikas režisore Kristīne Zolotorenko. Producente Māra Eglīte.   Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 4. daļa Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 5. daļa   Projektu atbalsta:

Romāna Audums kāzu kleitai radiolasījums. Radiolasījuma scenāriju veidojusi Alda Briede. 2.daļa. Vizma, sevi pierādījusi  attieksmē un varēšanā, tiek uzaicināta strādāt štatā radio - Bērnu redakcijā. Vēl tikai šausminošs caurduris, kuram nedrīkst izkrist cauri: priekšnieki un viņu vietnieki un pats galvenais priekšnieks – Indriķis Lēmanis. Jā, vēl arī Josifs Visarionovičš Staļins - bildē divu stāvu augstumā, viksētiem zābakiem, kuri vienu nakti mistiski tiks nozagti (izgriezti) no bildes. Vizmai pirmais lielais pāris dienu komandējums kopā ar citām redakcijām uz Latgali. Vērtīgi, svētīgi, bet māsa Rasma rod iespēju iedzīt pirmo ķīlīti Vizmas un Kārļa attiecībās. Vizmai un Kārlim cietumā pirmā lielā tikšanās klātienē. Cerību uz atbrīvošanu – nekādu, bet jāraksta, jāprasa, jāgaida: nekas tā nedeldē ticību kā atšķirtība. Ne tikai vienam no otra, bet vispār… Piedalās: Marina Janaus, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kaspars Znotiņš, Marija Bērziņa, Gundars Grasbergs. Režisors Jānis Kaijaks. Skaņu un mūzikas režisore Kristīne Zolotorenko. Producente Māra Eglīte.   Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 3. daļa Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 4. daļa Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 5. daļa   Projektu atbalsta:

Romāna Audums kāzu kleitai radiolasījums. Radiolasījuma scenāriju veidojusi Alda Briede. 1.daļa. Patiess, skarbs, tomēr skaists mīlestības stāsts, kura prototipi nav izdomāti, un romāna izveidē pamatā ir gan dokumentālas vēstules, gan autores pašas pieredzētais un līdzdzīvotais.  Liela daļa darbības risinās Radio mājā, un škiet, tas ir  pirmais romāns, kurā tik liela vieta ierādīta Latvijas Radio. Senākie darbinieki noteikti  atpazīs gan galveno varoni Vizmu, gan citus  piecdesmito un arī vēlāko gadu kolēģus. Vizma nesagaida Kārli uz trofeju filmas "Vaterlo tilts" nakts seansu. Naksnīgajā Rīgā, ejot mājās pa Brīvības ielu, garām Čekas mājai, aizvainota pat nejauš, ka Kārlis ir  tur. Pazudis. Studiju draudzene Laura piesakās Kārļa meklējumos. Bez rezultātiem, līdz Vizmas tēvs paziņo: "Čekas pagrabos tavs štuceris, aizmirsti!" Lauras rosināta, Vizma sāk sadarbību ar Latvijas Radio Bērnu redakciju. Pastkastītē iekrīt pirmā Kārļa vēstule… Piedalās: Marina Janaus, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kaspars Znotiņš, Marija Bērziņa. Režisors Jānis Kaijaks. Skaņu un mūzikas režisore Kristīne Zolotorenko. Producente Māra Eglīte.   Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 2. daļa Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 3. daļa Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 4. daļa Māras Svīres romāna "Audums kāzu kleitai" radiolasījuma 5. daļa   Projektu atbalsta:  

Romāna Audums kāzu kleitai radiolasījums 5 daļās. Priekšvārds. Rakstniece Māra Svīre un romāna prototips – enerģētisko zinātņu profesors Kārlis Timmermanis redaktorei Aldai Briedei stāsta par romāna "Audums kāzu kleitai"  tapšanu un priekšvēsturi. Liktenis autori un prototipu Kārli nosēdināja blakus galvenās varones - Vizmas (dzīvē – Radio darbiniece Dzidras, Māras Svīres draudzenes) bērēs. Iepriekš viņi viens par otru neko nebija zinājuši. Dzidra savu pirmo mīlestību bija slēpusi pilnīgi no visiem, visu mūžu. Atklājās  saturīga sarakste un raisījās pavediens saistošam  romānam par mīlestību, padomijas kroplo režīmu un arī Latvijas Radio vēsturi. Fragmenti no jauniestudējuma. Projektu atbalsta:

Literārie darbi „No cīruļiem līdz griezēm”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Ragana Ragnija”, „Sotto Voče” pieder rakstnieces Māras Svīres (attēlā) spalvai, arī scenārijs filmai „Likteņa līdumnieki”, kura pamatā ir viņas dzīvesbiedra rakstnieka Vladimira Kaijaka (1930-2013) tetraloģija. Taču literātes pirmās darba gaitas sākušās Latvijas Radio un viņas romāns „Audums kāzu kleitai” ataino vidi un cilvēkus radiomājā pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Par romānā aprakstītajiem personāžiem un Māras darbošanos radio arī šis raidījums. "…Kāpēc tevi pēkšņi saucu par Tēti Karlo? Vakar notika „Zelta atslēdziņas” noklausīšanās. Magnetofona lentē ierakstīts radiouzvedums ir liels notikums, sevišķi ja bērnu redakcijā, literātiem vairāk lugas ieraksta. Man šausmīgi patika Buratino - kā viņš izmisīgi kliedz: ”Tēti Karlo! Tēti Karlo!” - sava spiedzīgajā balstiņā. Zini kā tādu dabū? Lentu laiž caur galviņām ātrāk nekā ir pareizi. Dažas operatores tā arī montē - uz buratino. Operatori ir tāpēc, lai izgrieztu brāķa vietas, kad pārsakās. Cilvēku balsis piesietas pie brūnas, šauras, plānas plastmasas lentes! Nespēju saprast, kā tas iespējams. Te ir kā brīnumu pasaule.” (fragments no M.Svīres romāna „Audums kāzu kleitai”) Rakstnieces Māras Svīres romāns „Audums kāzu kleitai” iznāca 2011. gadā, stāsts par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore, kura studiju laikā, meklējot kādu darbu, sāka te darboties ārštatā, iesākumā veidojot nelielus ierakstus un vēlāk raidījumus, kas domāti skolas bērniem. Romāna varones prototips ir Dzidra Gūtmane, kura strādāja bērnu un jauniešu redakcijā, veidoja sižetus skolēniem raidījumā „Pionieru sauksme” un vēlāk bija redaktore raidījumam „Parunāsim, padomāsim” kura autore savukārt bija Māra Svīre, kas raidījumā runāja par savstarpējo attiecību problēmām. “… Smagās durvis. Priekštelpa. Nākamās, kas veras šurpu turpu. Aiz tām cilvēku rinda līkumu līkumiem. Honorāru maksā tikai astotajā datumā, vienu dienu mēnesī no tikiem līdz tikiem. Tāpēc rindā stāv gan slavenības, gan iesācēji. Visi skaitās ārštatnieki. Kas nesaņems, tam sūtīs pa pastu un ne jau nākamajā dienā. Pārvedums varbūt pienāks pēc divām nedēļām, bet naudu vajag visiem.” „…Viņa vairs negaida, kad Pionieru sauksmes redaktore Violeta kaut kur sūtīs, bet brauc uz pilsētas pionieru nometni vai jūrmalu, pat ar autobusu uz Stopiņiem, kur mazas lauku skolas bērni strādā izmēģinājumu lauciņā. Dabūjuši sauju Lisenko daudzvārpu kviešu, iesējuši un nu redz, kā izskatās. Nekas īpašs nav, vienkārši drusku žuburota it kā neregulāra vārpa, bet Lisenko tās dēļ kļuvis par akadēmiķi un Sociālistiskā Darba varoni. Bet ķirbjus gan bērni izaudzējuši varenus! Žēl, ka radio nevar parādīt. Jāpacenšas aprakstīt.” (Fragmenti no M.Svīres romāna „Audums kāzu kleitai”)