Podcasts about Vien

An April Fools Prank Goes Awry.By SilverFoxMullet.Listen to the ►Podcast at Steamy Stories.Spring break was just that, a break. My leg, actually.When I went home to Ottawa for spring break, I met up with a few of my old high school buds, and we took a day trip to the Quebec side for some skiing at one of the nearby hills, north of Ottawa. Mid-gafternoon, I hit a patch of ice and went down hard. It was quite a day for falls, as the hills were pretty icy this late in the season. I tried to get up, but my right ankle hurt like a bitch. None of my friends had stopped, as we were all falling a lot today, they just assumed I would get up and follow them.“Aw fuck!” I groaned. I lay there in the snow for a few minutes, until someone slid to a stop next to me.“Hey, are you all right?” the guy asks.“No, I hurt my ankle. Fuck.”“Don’t move it, I’ll find the ski patrol. Hang on.” He skied away to get help.30 seconds later another guy stopped. Same question. "Hey are you all right?“"I think I sprained my ankle. There was a guy here a minute ago, he said he’d send the ski patrol.”The guy turned and looked around, then waved and yelled “Ici! Over here! Vien! Here they are.”Two guys in red jackets stopped and asked what’s wrong. This other guy said “Good luck!” to me, and skied away, as I recounted the fall and my symptoms. The ski patrol guys were great, they radioed for a stretcher and 20 minutes later they’re loading me into an ambulance. The rest of the day was a lot of waiting, x-rays, and paperwork. The local hospital had a seasonal trauma unit for all the ski injuries, and they’re used to dealing with the inter-provincial healthcare.I called my Dad, who said he’d fetch me from the hospital, then called my buddies who were still in the chalet . He told them to go home without me. They commiserated and said they’d drop by my house tomorrow and see how I was doing.I eventually got a cast on my right leg. It spanned from my toes to my mid-thigh. I was issued a pair of crutches, and a whole ream of instructions (in both French and English of course) about what to do and what not to do. My Dad showed up somewhere during this tedious process and reassured me everything would be fine.We got home really late, after stopping at a pharmacy for pain meds, and stopping for takeout, damn I was hungry by then. I was asleep in minutes after I took one of those pills after getting home.Next morning, I had to take another pill, damn leg was throbbing like mad. I had to learn how to negotiate using the toilet with crutches, fuck, that’s pain in the arse. Then I had to figure out how to shower. They gave me a shower bag for the cast but I couldn’t get the damn thing on by myself. Mom was trying to be motherly (naturally) but I was way too embarrassed to be seen naked in front of her. My Dad was a trooper, he helped me with all the bathroom stuff, and I got my shower Okay.I wasn’t going to be able to drive for a while, so my folks said they’d drive me back to school in Toronto. I could come home by bus and get my car once I was able to drive. Great.“Actually, if I could have my car on campus, one of my buddies could drive me around. None of the other guys have a car.” Not that my rattly old car was much of a ride, but it got us from A to B.“Okay” my Dad says, “Your mother can drive you there, and I’ll follow in your car, then we’ll drive back together.”“Awesome, sounds like a plan!”The rest of the day my parents helped me work out how to deal with the cast and crutches and take care of personal stuff by myself, like getting dressed, showering, shaving (yeah, ever try to balance on one foot to shave? fuckin hell), and using the toilet. My mom went shopping and bought me a bunch of baggy sweat pants, something that would go over my cast.My old friends dropped by with some hard coolers the next day, thinking it would cheer me up; but I had to pass on those due to the meds I was on. They laughed at me and drank it all, themselves. We all had a good laugh about my predicament, and they wished me luck at college. Gonna need it, eh?Then it was time to head back to school. I’d been texting and calling my buddies at school, told them the whole idiot story of my misadventures. They laughed at me big time, and of course they worried about their ride, what was gonna happen to my car? I told them about the arrangements and they were happy that it would still be available.The drive to school was really tedious, seemed to last forever, because it was so fricking uncomfortable to sit there with that stiff cast on. They got me and my stuff into my room in the dorm, and said their good-byes. I was so happy that I was on the first floor! No stairs here but there were stairs all over campus. Sure, there’s elevators everywhere but I didn’t know where most of them were.First order of business, I gotta pee after that road trip. I used the big accessible stall in the bathroom, that was great. Grab bars, lots of room, it really was made for this kind of thing. Easier than the bathroom at home, that’s for sure.I was the butt of a lot of jokes and shit for the first few days, but otherwise it was fine. Down in the dining hall I spotted someone else who’d had a fun spring break. There was a girl with her whole arm in a cast, like from shoulder to wrist, with the elbow bent at 90 degrees. I wondered what happened to her. Skiing too I supposed. My buddies said we’d make a great couple and told me to go ask her out. No way, dudes, not gonna happen. I can’t talk to girls, I always get freaked out and clam up.The end of March rolled around, and I still had weeks to go before getting my cast off. There was a party on Saturday night, and I was weaning off the strong meds by now so I could have a few drinks. My floor mates were getting me drinks, too; so I ended up having a few more than I would normally have. I was feeling buzzed by the end of the night.One of the guys suddenly showed up with a wheelchair. "Robbo! we got you some wheels, man!“"Where’d you steal that from?” I asked, a little dubious about the idea of them scamming someone’s chair.“No-No, totally not stolen, we got it for you from the Red Cross. It’s legit, dude!”“All right! Let’s check out my new ride then!” I hopped over and settled into the chair. They adjusted the footrest out for me and one of them took my crutches, and they started wheeling me away. "Where we goin?“ I asked."It’s a surprise.” says one of them, and then pull a pillowcase down over my head so I can’t see where we’re going. When I try to pull the covering off, they stopped me, and then the started grabbing my arms & duct taping them to the chair’s armrests. We were outside by now, and I started yelling, until they taped the pillowcase tight against my mouth, to muff my yelling. Now I was getting pissed, but there’s not much I could do, except literally ride this out.They laughed and giggled and make goofy jokes as they wheeled me around campus. Eventually, I had no idea where I am, and it suddenly strikes me that it was now April 1st. The alcoholic buzz is wearing off fast under the rush of my adrenaline and anger, and I wondered what kind of demented nightmare game they’ve come up with.I heard more laughing, girls this time, and they make whispered comments back and forth with the guys. I m now in a building, but I had no clue where. My chair was pushed around some more, bumping into stuff, and then a body is dumped in my lap, then they yanked the duct tape off the pillowcase and I can again my mouth. The room is pitch black. The giggling and laughing is cut off by the slamming of a door, and everything goes quiet.I think there’s a girl in my lap, or a small, really nice smelling guy with long hair. She’s quiescent, asleep or passed out, pressed against my chest.“Hey. Hey, wake up.” I said.No response, she’s just sitting there, draped over my lap. She’s warm and breathing, so it’s not a manikin or something. I wondered if she’s okay.I started to shift a bit, can’t use my arms because they’re taped down, but I try to shake her awake with my rocking shoulders. It didn’t work, and now I’m afraid that if I move too much she’ll fall off onto the floor.“Hey, uh, miss, wake up.” louder. She’s out of it. I turn my head to the side so I’m not yelling in her ear and holler “Hey, enough crap, let me out of here!” Silence reigns. Well, fuck. Now what?‘Now what’. Then the fire alarm starts blaring. It startles the heck out of me, but still isn’t enough to wake the girl.  I heard loud commotion in the halls for about 30 seconds, but then suddenly there is silence. Fuck, this is getting serious. What if it’s a real fire? No, no way, it's April 1st now, gotta be a prank. I’ll just wait for her to wake up, and we’ll get out of here. My eyes adjusted to the darkness and I began to see faint outlines of what is probably a maintenance closet or storage room.The alarm rings for an annoyingly long time. 15 minutes I guess, I dunno, but it seems interminable. And I need to pee now. When the alarm finally stops the need to pee gets more insistent. I shifted uncomfortably under the weight of my passenger. Her hip is pressed up against my groin, adding to the struggle of my urge to piss.More time passes, and damn, I gotta go bad, now. I’m gonna wet myself, and her too, if I don’t get out of here right now. I’ve tried speaking to her, yelling, shaking her, and then there was another alarm that went on and on. She just isn’t gonna wake up. Did those morons drug her or something?I’m desperate now. “Come on, sleeping beauty, wake up!” Sleeping beauty? Yeah, fine, I’ll try that before I piss all over her. I think a girl would be slightly less angry about a stolen kiss than wet pants. So I seek her mouth. There was a little light coming in under the door, but suddenly that light went out, and only a faint intermittent light glowed. Oh, crap! That would be the emergency exit lighting. I eventually bumped my faced against her nose, then lowered a bit and kissed her, probably a little too hard for a wakeup smooch, cause I'm dying’ here, gotta pee, gotta pee, gotta pee.She’s got nice soft lips, really quite kissable, and I kinda wished she was awake and under different circumstances. I kissed her again, even harder. No response. I try again, this time I let my tongue do the talking, and I push into her mouth. Helluva way to experience my own first tongue-kiss . Finally, she stirred & turned into the kiss.Surprised, I pull back, and say “Oh thank god you’re awake, help me up!”She startled, yelping at me, “Who are you?!”“Help me, please, I’m gonna piss my pants! Untie me!”In the dim red glow of an exit sign I finally saw her face. She’s kinda cute, not particularly pretty, and she has a cast on her right arm. It’s the girl I saw in the dining hall a few times.“Hurry!" I pleaded.She struggled off me, and stood. Where the hell did you take me! she demanded.I told her that we were both abducted by campus hooligans and locked in some storage room, but I didn t know which building. Then I said; But I gotta pee right now and my leg is in a cast, and I m bound to this wheelchair.She felt the tape on my wrists. It's slow going for her to undo the tape with her one weak hand, the way she’s pulling at it, she’s obviously not left handed.I’m not gonna make it, and I looked around. We’re in a janitor’s room or something. I spotted a stack of small waste baskets. "Quick, grab one of those buckets and put it between my legs.”She’s quick on the uptake, I’ll give her that, and she grabbed the bucket for me. “Pull my pants down, hurry.”“What? No!” she protested.“Argh. Please, I’m gonna wet myself.” I grind out through my clenched teeth.She reached out with that uncoordinated left hand of hers and fumbles with my sweat pants. I squirmed to lift my hips a bit to help, and the elastic waistband slipped down, exposing my tight briefs.“You gotta help. Pull me out, aim for the bucket. Please?”I can see she’s not happy with the situation, and she’s fighting with her distaste at touching a man, a total stranger at that, in such a bizarre circumstance. But she perseveres, and that delicate hand fishes in my shorts for my cock. She paused momentarily as she made contact, then pulled my cock free. She picked up the empty bucket and aimed my hose toward the container.I groaned as I let loose. Oh god, finally! The relief was incredible. The poor girl was acting shocked as she dutifully aimed me at the bucket, and she even nudged the bucket a bit closer. I pissed on and on, holy fuck there was so much, and eventually I ran dry.Her disposition is no longer shocked, but instead she appeared to be curious.“Oh thank you, you saved me so much embarrassment. You can put me back in there now. Thanks.”She hesitated, and timidly tried to one-handedly stuff my cock back through the fly, and after a couple of clumsy tries I’m all set. And of course now my cock was growing fast in her hand, as I no longer had to pee, but there’s a wonderful-smelling girl handling that most sensitive part of my anatomy. Something that’s never happened before.That last drop of pee evidently got on her hand, and she looked a bit frantic now, “Ew” she says.“Just wipe it on my sweats, it’s Okay.” I told her, and she rubbed her hand on my inner thigh. That doesn’t help with my ever increasing boner of course.She looked up at me, and her brow wrinkled. “Do you smell smoke?” she asked.It’s my turn to be startled, and I looked toward the door. Oh Fuck, there’s smoke coming in under the door! That alarm was real! Why wasn’t it still going off? “Quick, help me get this tape off!” She started trying to pull up my sweats, but I say “No, leave that, just get me undone!”She started working on the tape on my left arm, and it took a few minutes to get me free. Working together, my right arm is unstuck in less than a minute. “Check the door.” I told her as I looked around the room. No other doors, just shelves, a big sink, a floor pan for filling and emptying mop buckets, and stacks of boxes and stuff.She tried the light switch but it doesn’t work. Great, my idiot friends probably unscrewed the light bulb. Then she tried the door. “It’s locked!” she says.“From the outside? Why the fuck would it be set up to lock people in? Sorry. I swear when I get nervous.”“Is there really a fire, do you think?”“I guess so, there was an alarm that went off when you were out cold.”“What do we do?” She started frantically searching her pockets and said; “I can’t find my phone!”“I didn’t even bring mine to the party. No pockets.”The smell of smoke got stronger. I wheeled up next to the sink, and ran some water. Grabbing a package of paper towels, I ripped it open and dumped them in the sink. “Here, block up the crack under the door with these!”I handed her wads of soggy paper, and she knelt down to stuff them under the door. The smoke stoped coming in, thank goodness.  But now the room is black. “Now what?” she said.I shrugged, “I guess we wait and hope.”“I’m scared.” she said in a small voice.“Come here, sit on my lap here. Oh, uh, maybe pull up my pants first.” She helped me with that and sat on me. I think the gravity of the situation is now hitting her pretty hard, I know it’s got me freaked out. She burrowed into my neck and wraps her good arm wraps around me. “We’re Okay for now.” I tell her.I smelled her hair again, as she’s crushed against me. Damn that feels nice. Shit, I don’t even know her name. “I’m Robert by the way. Robert Green.”“Suzanne. Suzanne Shelton.”, she informed me.“I’d say pleased to meet you Suzanne, but under these circumstances, maybe the sentiment should be I’m ecstatic to meet you. If I was by myself I would have pissed my pants and suffocated.”She giggled, my goofy sense of humor somehow helped in this situation. “I’m glad to meet you too, Robert.”“So how did you get here?”“I don’t know, I was at the dorm party and felt dizzy, then you were kissing me.” She blushed again.“Sorry about that, I tried to wake you for like 20 minutes, but you were really out of it. I finally thought I would try the sleeping beauty trick, and it worked. Did you drink something someone else gave you?”“Oh. Shit. She seemed to recall. I think so. One of my floor mates gave me a coke. It must have been spiked?  I had to take some of my pain meds for my arm earlier tonight, it was bothering me. I keep trying to do too much with it all the time.”“Oh, yeah, you don’t want to mix booze or anything with that stuff, I know! Sorry about the pee episode. I really was going to wet my pants in another few seconds. Wet both our pants.”She blushed and giggled. “I never saw a guy like that, like your, thing, before.”“Wow. Okay, well, I never had a girl touch my co-, um, thing, before.”“It changed when I was putting it away. Was that, um, like…’"Yeah, well, when a pretty girl touches me like that, I’m bound to get aroused.”Her eyes went wide at that statement. “Oh” she said. She paused a few seconds, then put her head back on my shoulder. There was that scent again. "So. Um, you think I’m pretty?“"Well, yeah, of course. You’re what I think my grandpa would call 'fetching’”She giggled again. Damn, that sounds nice, and she smells really nice. Little Robert stirred down below. I heard a sharp intake of breath. Uh Oh. She felt that. I may have just ruined what might have been a moment.“Am I pretty enough to make you, uh, aroused, then?”“Oh, Suzanne, I am so embarrassed. Please, don’t be offended, it’s just circumstances, you know?”She pulled back again and looked at the door. Still no smoke. Then she looked at me with a sad smile, saying “I didn’t think so.” Suzanne started to get up, and I realized where our wires had crossed.I put my arms around her and said " Oh, no no. You’re very pretty, and definitely arousing.“She looked surprised, but settled back down on my lap. "Oh.” she said. “Thank you.”Just

An April Fools Prank Goes Awry.By SilverFoxMullet.Listen to the ►Podcast at Steamy Stories.Spring break was just that, a break. My leg, actually.When I went home to Ottawa for spring break, I met up with a few of my old high school buds, and we took a day trip to the Quebec side for some skiing at one of the nearby hills, north of Ottawa. Mid-gafternoon, I hit a patch of ice and went down hard. It was quite a day for falls, as the hills were pretty icy this late in the season. I tried to get up, but my right ankle hurt like a bitch. None of my friends had stopped, as we were all falling a lot today, they just assumed I would get up and follow them.“Aw fuck!” I groaned. I lay there in the snow for a few minutes, until someone slid to a stop next to me.“Hey, are you all right?” the guy asks.“No, I hurt my ankle. Fuck.”“Don’t move it, I’ll find the ski patrol. Hang on.” He skied away to get help.30 seconds later another guy stopped. Same question. "Hey are you all right?“"I think I sprained my ankle. There was a guy here a minute ago, he said he’d send the ski patrol.”The guy turned and looked around, then waved and yelled “Ici! Over here! Vien! Here they are.”Two guys in red jackets stopped and asked what’s wrong. This other guy said “Good luck!” to me, and skied away, as I recounted the fall and my symptoms. The ski patrol guys were great, they radioed for a stretcher and 20 minutes later they’re loading me into an ambulance. The rest of the day was a lot of waiting, x-rays, and paperwork. The local hospital had a seasonal trauma unit for all the ski injuries, and they’re used to dealing with the inter-provincial healthcare.I called my Dad, who said he’d fetch me from the hospital, then called my buddies who were still in the chalet . He told them to go home without me. They commiserated and said they’d drop by my house tomorrow and see how I was doing.I eventually got a cast on my right leg. It spanned from my toes to my mid-thigh. I was issued a pair of crutches, and a whole ream of instructions (in both French and English of course) about what to do and what not to do. My Dad showed up somewhere during this tedious process and reassured me everything would be fine.We got home really late, after stopping at a pharmacy for pain meds, and stopping for takeout, damn I was hungry by then. I was asleep in minutes after I took one of those pills after getting home.Next morning, I had to take another pill, damn leg was throbbing like mad. I had to learn how to negotiate using the toilet with crutches, fuck, that’s pain in the arse. Then I had to figure out how to shower. They gave me a shower bag for the cast but I couldn’t get the damn thing on by myself. Mom was trying to be motherly (naturally) but I was way too embarrassed to be seen naked in front of her. My Dad was a trooper, he helped me with all the bathroom stuff, and I got my shower Okay.I wasn’t going to be able to drive for a while, so my folks said they’d drive me back to school in Toronto. I could come home by bus and get my car once I was able to drive. Great.“Actually, if I could have my car on campus, one of my buddies could drive me around. None of the other guys have a car.” Not that my rattly old car was much of a ride, but it got us from A to B.“Okay” my Dad says, “Your mother can drive you there, and I’ll follow in your car, then we’ll drive back together.”“Awesome, sounds like a plan!”The rest of the day my parents helped me work out how to deal with the cast and crutches and take care of personal stuff by myself, like getting dressed, showering, shaving (yeah, ever try to balance on one foot to shave? fuckin hell), and using the toilet. My mom went shopping and bought me a bunch of baggy sweat pants, something that would go over my cast.My old friends dropped by with some hard coolers the next day, thinking it would cheer me up; but I had to pass on those due to the meds I was on. They laughed at me and drank it all, themselves. We all had a good laugh about my predicament, and they wished me luck at college. Gonna need it, eh?Then it was time to head back to school. I’d been texting and calling my buddies at school, told them the whole idiot story of my misadventures. They laughed at me big time, and of course they worried about their ride, what was gonna happen to my car? I told them about the arrangements and they were happy that it would still be available.The drive to school was really tedious, seemed to last forever, because it was so fricking uncomfortable to sit there with that stiff cast on. They got me and my stuff into my room in the dorm, and said their good-byes. I was so happy that I was on the first floor! No stairs here but there were stairs all over campus. Sure, there’s elevators everywhere but I didn’t know where most of them were.First order of business, I gotta pee after that road trip. I used the big accessible stall in the bathroom, that was great. Grab bars, lots of room, it really was made for this kind of thing. Easier than the bathroom at home, that’s for sure.I was the butt of a lot of jokes and shit for the first few days, but otherwise it was fine. Down in the dining hall I spotted someone else who’d had a fun spring break. There was a girl with her whole arm in a cast, like from shoulder to wrist, with the elbow bent at 90 degrees. I wondered what happened to her. Skiing too I supposed. My buddies said we’d make a great couple and told me to go ask her out. No way, dudes, not gonna happen. I can’t talk to girls, I always get freaked out and clam up.The end of March rolled around, and I still had weeks to go before getting my cast off. There was a party on Saturday night, and I was weaning off the strong meds by now so I could have a few drinks. My floor mates were getting me drinks, too; so I ended up having a few more than I would normally have. I was feeling buzzed by the end of the night.One of the guys suddenly showed up with a wheelchair. "Robbo! we got you some wheels, man!“"Where’d you steal that from?” I asked, a little dubious about the idea of them scamming someone’s chair.“No-No, totally not stolen, we got it for you from the Red Cross. It’s legit, dude!”“All right! Let’s check out my new ride then!” I hopped over and settled into the chair. They adjusted the footrest out for me and one of them took my crutches, and they started wheeling me away. "Where we goin?“ I asked."It’s a surprise.” says one of them, and then pull a pillowcase down over my head so I can’t see where we’re going. When I try to pull the covering off, they stopped me, and then the started grabbing my arms & duct taping them to the chair’s armrests. We were outside by now, and I started yelling, until they taped the pillowcase tight against my mouth, to muff my yelling. Now I was getting pissed, but there’s not much I could do, except literally ride this out.They laughed and giggled and make goofy jokes as they wheeled me around campus. Eventually, I had no idea where I am, and it suddenly strikes me that it was now April 1st. The alcoholic buzz is wearing off fast under the rush of my adrenaline and anger, and I wondered what kind of demented nightmare game they’ve come up with.I heard more laughing, girls this time, and they make whispered comments back and forth with the guys. I m now in a building, but I had no clue where. My chair was pushed around some more, bumping into stuff, and then a body is dumped in my lap, then they yanked the duct tape off the pillowcase and I can again my mouth. The room is pitch black. The giggling and laughing is cut off by the slamming of a door, and everything goes quiet.I think there’s a girl in my lap, or a small, really nice smelling guy with long hair. She’s quiescent, asleep or passed out, pressed against my chest.“Hey. Hey, wake up.” I said.No response, she’s just sitting there, draped over my lap. She’s warm and breathing, so it’s not a manikin or something. I wondered if she’s okay.I started to shift a bit, can’t use my arms because they’re taped down, but I try to shake her awake with my rocking shoulders. It didn’t work, and now I’m afraid that if I move too much she’ll fall off onto the floor.“Hey, uh, miss, wake up.” louder. She’s out of it. I turn my head to the side so I’m not yelling in her ear and holler “Hey, enough crap, let me out of here!” Silence reigns. Well, fuck. Now what?‘Now what’. Then the fire alarm starts blaring. It startles the heck out of me, but still isn’t enough to wake the girl.  I heard loud commotion in the halls for about 30 seconds, but then suddenly there is silence. Fuck, this is getting serious. What if it’s a real fire? No, no way, it's April 1st now, gotta be a prank. I’ll just wait for her to wake up, and we’ll get out of here. My eyes adjusted to the darkness and I began to see faint outlines of what is probably a maintenance closet or storage room.The alarm rings for an annoyingly long time. 15 minutes I guess, I dunno, but it seems interminable. And I need to pee now. When the alarm finally stops the need to pee gets more insistent. I shifted uncomfortably under the weight of my passenger. Her hip is pressed up against my groin, adding to the struggle of my urge to piss.More time passes, and damn, I gotta go bad, now. I’m gonna wet myself, and her too, if I don’t get out of here right now. I’ve tried speaking to her, yelling, shaking her, and then there was another alarm that went on and on. She just isn’t gonna wake up. Did those morons drug her or something?I’m desperate now. “Come on, sleeping beauty, wake up!” Sleeping beauty? Yeah, fine, I’ll try that before I piss all over her. I think a girl would be slightly less angry about a stolen kiss than wet pants. So I seek her mouth. There was a little light coming in under the door, but suddenly that light went out, and only a faint intermittent light glowed. Oh, crap! That would be the emergency exit lighting. I eventually bumped my faced against her nose, then lowered a bit and kissed her, probably a little too hard for a wakeup smooch, cause I'm dying’ here, gotta pee, gotta pee, gotta pee.She’s got nice soft lips, really quite kissable, and I kinda wished she was awake and under different circumstances. I kissed her again, even harder. No response. I try again, this time I let my tongue do the talking, and I push into her mouth. Helluva way to experience my own first tongue-kiss . Finally, she stirred & turned into the kiss.Surprised, I pull back, and say “Oh thank god you’re awake, help me up!”She startled, yelping at me, “Who are you?!”“Help me, please, I’m gonna piss my pants! Untie me!”In the dim red glow of an exit sign I finally saw her face. She’s kinda cute, not particularly pretty, and she has a cast on her right arm. It’s the girl I saw in the dining hall a few times.“Hurry!" I pleaded.She struggled off me, and stood. Where the hell did you take me! she demanded.I told her that we were both abducted by campus hooligans and locked in some storage room, but I didn t know which building. Then I said; But I gotta pee right now and my leg is in a cast, and I m bound to this wheelchair.She felt the tape on my wrists. It's slow going for her to undo the tape with her one weak hand, the way she’s pulling at it, she’s obviously not left handed.I’m not gonna make it, and I looked around. We’re in a janitor’s room or something. I spotted a stack of small waste baskets. "Quick, grab one of those buckets and put it between my legs.”She’s quick on the uptake, I’ll give her that, and she grabbed the bucket for me. “Pull my pants down, hurry.”“What? No!” she protested.“Argh. Please, I’m gonna wet myself.” I grind out through my clenched teeth.She reached out with that uncoordinated left hand of hers and fumbles with my sweat pants. I squirmed to lift my hips a bit to help, and the elastic waistband slipped down, exposing my tight briefs.“You gotta help. Pull me out, aim for the bucket. Please?”I can see she’s not happy with the situation, and she’s fighting with her distaste at touching a man, a total stranger at that, in such a bizarre circumstance. But she perseveres, and that delicate hand fishes in my shorts for my cock. She paused momentarily as she made contact, then pulled my cock free. She picked up the empty bucket and aimed my hose toward the container.I groaned as I let loose. Oh god, finally! The relief was incredible. The poor girl was acting shocked as she dutifully aimed me at the bucket, and she even nudged the bucket a bit closer. I pissed on and on, holy fuck there was so much, and eventually I ran dry.Her disposition is no longer shocked, but instead she appeared to be curious.“Oh thank you, you saved me so much embarrassment. You can put me back in there now. Thanks.”She hesitated, and timidly tried to one-handedly stuff my cock back through the fly, and after a couple of clumsy tries I’m all set. And of course now my cock was growing fast in her hand, as I no longer had to pee, but there’s a wonderful-smelling girl handling that most sensitive part of my anatomy. Something that’s never happened before.That last drop of pee evidently got on her hand, and she looked a bit frantic now, “Ew” she says.“Just wipe it on my sweats, it’s Okay.” I told her, and she rubbed her hand on my inner thigh. That doesn’t help with my ever increasing boner of course.She looked up at me, and her brow wrinkled. “Do you smell smoke?” she asked.It’s my turn to be startled, and I looked toward the door. Oh Fuck, there’s smoke coming in under the door! That alarm was real! Why wasn’t it still going off? “Quick, help me get this tape off!” She started trying to pull up my sweats, but I say “No, leave that, just get me undone!”She started working on the tape on my left arm, and it took a few minutes to get me free. Working together, my right arm is unstuck in less than a minute. “Check the door.” I told her as I looked around the room. No other doors, just shelves, a big sink, a floor pan for filling and emptying mop buckets, and stacks of boxes and stuff.She tried the light switch but it doesn’t work. Great, my idiot friends probably unscrewed the light bulb. Then she tried the door. “It’s locked!” she says.“From the outside? Why the fuck would it be set up to lock people in? Sorry. I swear when I get nervous.”“Is there really a fire, do you think?”“I guess so, there was an alarm that went off when you were out cold.”“What do we do?” She started frantically searching her pockets and said; “I can’t find my phone!”“I didn’t even bring mine to the party. No pockets.”The smell of smoke got stronger. I wheeled up next to the sink, and ran some water. Grabbing a package of paper towels, I ripped it open and dumped them in the sink. “Here, block up the crack under the door with these!”I handed her wads of soggy paper, and she knelt down to stuff them under the door. The smoke stoped coming in, thank goodness.  But now the room is black. “Now what?” she said.I shrugged, “I guess we wait and hope.”“I’m scared.” she said in a small voice.“Come here, sit on my lap here. Oh, uh, maybe pull up my pants first.” She helped me with that and sat on me. I think the gravity of the situation is now hitting her pretty hard, I know it’s got me freaked out. She burrowed into my neck and wraps her good arm wraps around me. “We’re Okay for now.” I tell her.I smelled her hair again, as she’s crushed against me. Damn that feels nice. Shit, I don’t even know her name. “I’m Robert by the way. Robert Green.”“Suzanne. Suzanne Shelton.”, she informed me.“I’d say pleased to meet you Suzanne, but under these circumstances, maybe the sentiment should be I’m ecstatic to meet you. If I was by myself I would have pissed my pants and suffocated.”She giggled, my goofy sense of humor somehow helped in this situation. “I’m glad to meet you too, Robert.”“So how did you get here?”“I don’t know, I was at the dorm party and felt dizzy, then you were kissing me.” She blushed again.“Sorry about that, I tried to wake you for like 20 minutes, but you were really out of it. I finally thought I would try the sleeping beauty trick, and it worked. Did you drink something someone else gave you?”“Oh. Shit. She seemed to recall. I think so. One of my floor mates gave me a coke. It must have been spiked?  I had to take some of my pain meds for my arm earlier tonight, it was bothering me. I keep trying to do too much with it all the time.”“Oh, yeah, you don’t want to mix booze or anything with that stuff, I know! Sorry about the pee episode. I really was going to wet my pants in another few seconds. Wet both our pants.”She blushed and giggled. “I never saw a guy like that, like your, thing, before.”“Wow. Okay, well, I never had a girl touch my co-, um, thing, before.”“It changed when I was putting it away. Was that, um, like…’"Yeah, well, when a pretty girl touches me like that, I’m bound to get aroused.”Her eyes went wide at that statement. “Oh” she said. She paused a few seconds, then put her head back on my shoulder. There was that scent again. "So. Um, you think I’m pretty?“"Well, yeah, of course. You’re what I think my grandpa would call 'fetching’”She giggled again. Damn, that sounds nice, and she smells really nice. Little Robert stirred down below. I heard a sharp intake of breath. Uh Oh. She felt that. I may have just ruined what might have been a moment.“Am I pretty enough to make you, uh, aroused, then?”“Oh, Suzanne, I am so embarrassed. Please, don’t be offended, it’s just circumstances, you know?”She pulled back again and looked at the door. Still no smoke. Then she looked at me with a sad smile, saying “I didn’t think so.” Suzanne started to get up, and I realized where our wires had crossed.I put my arms around her and said " Oh, no no. You’re very pretty, and definitely arousing.“She looked surprised, but settled back down on my lap. "Oh.” she said. “Thank you.”Just

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirmā pasaules kara gados Jāzepa Grosvalda bezrūpīgajai Eiropas pleiboja dzīvei tika pielikts punkts. Dažādie likteņa līkloči Grosvaldu aizdeva uz latviešu strēlnieku rindām, vēlāk – galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, kopējo kara gadu noskaņojumu rezumējot ar šo rindu: “Apnikusi šī dzīve, apnicis karš, apnikusi revolūcija – vai liktenis nebūtu tik laipns drusku palīdzēt?” Un liktenis palīdzēja. Pateicoties nejauši satiktam dienesta biedram, kurš devās uz apmācībām Francijā, un Jāzepa joka pēc izteiktajai vēlmei doties līdzi, viņam pavērās iespēja atkal nokļūt Eiropā. Francijā Grosvalds klausījās priekšlasījumus par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, piedalījās izmēģinājumos un ārpus tiem atkal centās pietuvoties savai pirmskara dzīvei. Kad mācības bija noslēgušās, viņš kopā ar biedriem nokļuva Londonā un bija skaidrs, ka atgriešanās revolūcijas plosītajā Krievijā nebija vēlama: “Mans nodoms te palikt un te kaut kur iestāties, esmu gatavs uz visu.” Grosvalds centās iestāties diplomātiskajā dienestā – dibināja kontaktus ar pareizajiem cilvēkiem, kādam izlūkdienesta darbiniekam tulkoja rakstus no avīzes “Līdums” par latviešu stāvokli un vēlmēm, taču bez skaidriem panākumiem. Angļu pavēlniecība Londonā palikušajiem krievu armijas virsniekiem lika izšķirties un kaut ko darīt, kā vienu no iespējām piedāvājot iestāties īpašā krievu kareivju nodaļā Mezopotāmijas frontē. Nedaudz pasvārstījies, bet labāku izeju nerazdams, Jāzeps Grosvalds pieņēma šo likteņa pavērsienu. Jau paredzot jauno iespaidu nozīmi, viņš iepirka krāsas un skiču grāmatiņas un pat ņēma bandžo stundas, kas palīdzētu tikt galā ar paredzamo garlaicību garajā kuģa ceļā. Saglabājis ticību “kā vienmēr, savai laimei, kas līdz šim vienmēr attaisnojusi visus lēmumus un soļus,” mākslinieks devās ceļā no Londonas uz Šerbūru Francijā, tad ar vilcienu cauri Francijas un Itālijas teritorijai līdz Taranto pilsētai Itālijas dienvidos, no kurienes ar tvaikoni pārcēlās uz Aleksandriju Ēģiptē. Tālākais ceļš veda uz Suecu un atkal tvaikonī pa Sarkano jūru, Indijas okeānu un Persijas līci. “Zīmēju visu laiku. Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas,” tā jau pēc piedzīvotā rakstīja Jāzeps. Ir saglabājušās vairākas skiču burtnīcas un daudzi akvareļgleznojumi, kurus skatot dažkārt aizmirstas, ka šis nav bijis viss labi situēta mākslinieka eksotisks atpūtas brauciens, bet gan karagājiens Britu impērijas armijas sastāvā ar noteiktu fizisku un arī emocionālu nastu. Neiedziļinoties militārās vēstures lappusēs un skatienu vēršot Grosvalda Austrumu realitātes vērojumā un atstātajās piezīmēs, līdz ar Grosvalda ceļu cauri Persijai pavērās arī jauna nodaļa Grosvalda daiļradē. Piedzīvojuma rezultātā radās Latvijas mākslas vēsturē unikālās piezīmes “Persijas ainas”, kurās atklājas latviešu mākslinieka skatījums uz vietējo tautu un kopienu sadzīvi, tradīcijām un pieredzēto skarbo realitāti. Un vienlaikus tie parāda neslēptu interesi un Grosvalda vērotāja aci. “Persijas ainas” iesākas, kad armijas korpuss bija nonācis mūsdienu Irākas un Irānas pierobežā, un noslēdzas Anzalī ostā, no kurienes tālākais ceļš veda uz Baku, kas bija šīs militārās misijas mērķis. Tās aptver gandrīz 900 km garu ceļu, kura lielākā daļa ieta kājām un ar kamieļu un ēzeļu palīdzību “šai zemē, kur dzelzceļa nepazīst.” No dzīvniekiem tieši kamieļi piesaistīja īpašu autora uzmanību: “Kādu dzīvnieka karikatūru gan daba izgudrojusi, radot šo ķēmīgo kupraino milzi ar strausa kaklu un pērtiķa galvu! Bet ar visu to acis, grotesko lūpu izteiksme un lepni atmestā galva bezkaunīgi atgādina cilvēku.” Asā vērotāja acs pievērsās gan nepierastajām ainavām (“Peizāži – sarkanbrūni kalni ar drupām un zilas grēdas fonā, sakumā atgādina Spāniju, bet tad pavisam savādi, groteski un persiski, ļoti spici jeb ļoti apaļi kalni bez veģetācijas, tikai ar melniem punktiem, maziem viršu krūmiņiem.”) gan Austrumu pilsētu centrālajam elementam – tirgum (“Katras orienta pilsētas centrs ir bazārs, plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas laikā šī tirgotāju pilsēta uzsūc visus iedzīvotājus – tur satiekas, apmeklē cits citu, kārto darījumus.”) Pierakstītos iespaidus papildina tik pat izteiksmīgi zīmējumi, kuros atklājas pilsētu ikdiena, vietējie iedzīvotāji, tējnīcas, ubagi un bada cietēji, tirgus interjeri un kalnainā ainava. Tās ir kopumā reālistiskas ainas, tomēr ne bez zināmas romantizētas eksotikas. Vēlāk, jau atgriezies Eiropā, Grosvalds apkopoja Austrumu cikla zīmējumus un, ņemot talkā atmiņas, uzgleznoja trīs eļļas gleznas ar Austrumu motīviem. 1920. gada 28. janvārī Parīzē, Grand Palais zālē tika atklāta Neatkarīgo mākslinieku biedrības (Salon des Indépendant) izstāde, kur skatītāji varēja iepazīties ar šīm gleznām. Diemžēl, Jāzeps Grosvalds izstādes atklāšanā nepiedalījās. Vien dažas dienas vēlāk, 1920. gada 1. februārī spāņu gripas otrajā vilnī aprāvās jaunā mākslinieka dzīve.

An April Fools Prank Goes Awry.By SilverFoxMullet.Listen to the ►Podcast at Steamy Stories.Spring break was just that, a break. My leg, actually.When I went home to Ottawa for spring break, I met up with a few of my old high school buds, and we took a day trip to the Quebec side for some skiing at one of the nearby hills, north of Ottawa. Mid-gafternoon, I hit a patch of ice and went down hard. It was quite a day for falls, as the hills were pretty icy this late in the season. I tried to get up, but my right ankle hurt like a bitch. None of my friends had stopped, as we were all falling a lot today, they just assumed I would get up and follow them.“Aw fuck!” I groaned. I lay there in the snow for a few minutes, until someone slid to a stop next to me.“Hey, are you all right?” the guy asks.“No, I hurt my ankle. Fuck.”“Don’t move it, I’ll find the ski patrol. Hang on.” He skied away to get help.30 seconds later another guy stopped. Same question. "Hey are you all right?“"I think I sprained my ankle. There was a guy here a minute ago, he said he’d send the ski patrol.”The guy turned and looked around, then waved and yelled “Ici! Over here! Vien! Here they are.”Two guys in red jackets stopped and asked what’s wrong. This other guy said “Good luck!” to me, and skied away, as I recounted the fall and my symptoms. The ski patrol guys were great, they radioed for a stretcher and 20 minutes later they’re loading me into an ambulance. The rest of the day was a lot of waiting, x-rays, and paperwork. The local hospital had a seasonal trauma unit for all the ski injuries, and they’re used to dealing with the inter-provincial healthcare.I called my Dad, who said he’d fetch me from the hospital, then called my buddies who were still in the chalet . He told them to go home without me. They commiserated and said they’d drop by my house tomorrow and see how I was doing.I eventually got a cast on my right leg. It spanned from my toes to my mid-thigh. I was issued a pair of crutches, and a whole ream of instructions (in both French and English of course) about what to do and what not to do. My Dad showed up somewhere during this tedious process and reassured me everything would be fine.We got home really late, after stopping at a pharmacy for pain meds, and stopping for takeout, damn I was hungry by then. I was asleep in minutes after I took one of those pills after getting home.Next morning, I had to take another pill, damn leg was throbbing like mad. I had to learn how to negotiate using the toilet with crutches, fuck, that’s pain in the arse. Then I had to figure out how to shower. They gave me a shower bag for the cast but I couldn’t get the damn thing on by myself. Mom was trying to be motherly (naturally) but I was way too embarrassed to be seen naked in front of her. My Dad was a trooper, he helped me with all the bathroom stuff, and I got my shower Okay.I wasn’t going to be able to drive for a while, so my folks said they’d drive me back to school in Toronto. I could come home by bus and get my car once I was able to drive. Great.“Actually, if I could have my car on campus, one of my buddies could drive me around. None of the other guys have a car.” Not that my rattly old car was much of a ride, but it got us from A to B.“Okay” my Dad says, “Your mother can drive you there, and I’ll follow in your car, then we’ll drive back together.”“Awesome, sounds like a plan!”The rest of the day my parents helped me work out how to deal with the cast and crutches and take care of personal stuff by myself, like getting dressed, showering, shaving (yeah, ever try to balance on one foot to shave? fuckin hell), and using the toilet. My mom went shopping and bought me a bunch of baggy sweat pants, something that would go over my cast.My old friends dropped by with some hard coolers the next day, thinking it would cheer me up; but I had to pass on those due to the meds I was on. They laughed at me and drank it all, themselves. We all had a good laugh about my predicament, and they wished me luck at college. Gonna need it, eh?Then it was time to head back to school. I’d been texting and calling my buddies at school, told them the whole idiot story of my misadventures. They laughed at me big time, and of course they worried about their ride, what was gonna happen to my car? I told them about the arrangements and they were happy that it would still be available.The drive to school was really tedious, seemed to last forever, because it was so fricking uncomfortable to sit there with that stiff cast on. They got me and my stuff into my room in the dorm, and said their good-byes. I was so happy that I was on the first floor! No stairs here but there were stairs all over campus. Sure, there’s elevators everywhere but I didn’t know where most of them were.First order of business, I gotta pee after that road trip. I used the big accessible stall in the bathroom, that was great. Grab bars, lots of room, it really was made for this kind of thing. Easier than the bathroom at home, that’s for sure.I was the butt of a lot of jokes and shit for the first few days, but otherwise it was fine. Down in the dining hall I spotted someone else who’d had a fun spring break. There was a girl with her whole arm in a cast, like from shoulder to wrist, with the elbow bent at 90 degrees. I wondered what happened to her. Skiing too I supposed. My buddies said we’d make a great couple and told me to go ask her out. No way, dudes, not gonna happen. I can’t talk to girls, I always get freaked out and clam up.The end of March rolled around, and I still had weeks to go before getting my cast off. There was a party on Saturday night, and I was weaning off the strong meds by now so I could have a few drinks. My floor mates were getting me drinks, too; so I ended up having a few more than I would normally have. I was feeling buzzed by the end of the night.One of the guys suddenly showed up with a wheelchair. "Robbo! we got you some wheels, man!“"Where’d you steal that from?” I asked, a little dubious about the idea of them scamming someone’s chair.“No-No, totally not stolen, we got it for you from the Red Cross. It’s legit, dude!”“All right! Let’s check out my new ride then!” I hopped over and settled into the chair. They adjusted the footrest out for me and one of them took my crutches, and they started wheeling me away. "Where we goin?“ I asked."It’s a surprise.” says one of them, and then pull a pillowcase down over my head so I can’t see where we’re going. When I try to pull the covering off, they stopped me, and then the started grabbing my arms & duct taping them to the chair’s armrests. We were outside by now, and I started yelling, until they taped the pillowcase tight against my mouth, to muff my yelling. Now I was getting pissed, but there’s not much I could do, except literally ride this out.They laughed and giggled and make goofy jokes as they wheeled me around campus. Eventually, I had no idea where I am, and it suddenly strikes me that it was now April 1st. The alcoholic buzz is wearing off fast under the rush of my adrenaline and anger, and I wondered what kind of demented nightmare game they’ve come up with.I heard more laughing, girls this time, and they make whispered comments back and forth with the guys. I m now in a building, but I had no clue where. My chair was pushed around some more, bumping into stuff, and then a body is dumped in my lap, then they yanked the duct tape off the pillowcase and I can again my mouth. The room is pitch black. The giggling and laughing is cut off by the slamming of a door, and everything goes quiet.I think there’s a girl in my lap, or a small, really nice smelling guy with long hair. She’s quiescent, asleep or passed out, pressed against my chest.“Hey. Hey, wake up.” I said.No response, she’s just sitting there, draped over my lap. She’s warm and breathing, so it’s not a manikin or something. I wondered if she’s okay.I started to shift a bit, can’t use my arms because they’re taped down, but I try to shake her awake with my rocking shoulders. It didn’t work, and now I’m afraid that if I move too much she’ll fall off onto the floor.“Hey, uh, miss, wake up.” louder. She’s out of it. I turn my head to the side so I’m not yelling in her ear and holler “Hey, enough crap, let me out of here!” Silence reigns. Well, fuck. Now what?‘Now what’. Then the fire alarm starts blaring. It startles the heck out of me, but still isn’t enough to wake the girl.  I heard loud commotion in the halls for about 30 seconds, but then suddenly there is silence. Fuck, this is getting serious. What if it’s a real fire? No, no way, it's April 1st now, gotta be a prank. I’ll just wait for her to wake up, and we’ll get out of here. My eyes adjusted to the darkness and I began to see faint outlines of what is probably a maintenance closet or storage room.The alarm rings for an annoyingly long time. 15 minutes I guess, I dunno, but it seems interminable. And I need to pee now. When the alarm finally stops the need to pee gets more insistent. I shifted uncomfortably under the weight of my passenger. Her hip is pressed up against my groin, adding to the struggle of my urge to piss.More time passes, and damn, I gotta go bad, now. I’m gonna wet myself, and her too, if I don’t get out of here right now. I’ve tried speaking to her, yelling, shaking her, and then there was another alarm that went on and on. She just isn’t gonna wake up. Did those morons drug her or something?I’m desperate now. “Come on, sleeping beauty, wake up!” Sleeping beauty? Yeah, fine, I’ll try that before I piss all over her. I think a girl would be slightly less angry about a stolen kiss than wet pants. So I seek her mouth. There was a little light coming in under the door, but suddenly that light went out, and only a faint intermittent light glowed. Oh, crap! That would be the emergency exit lighting. I eventually bumped my faced against her nose, then lowered a bit and kissed her, probably a little too hard for a wakeup smooch, cause I'm dying’ here, gotta pee, gotta pee, gotta pee.She’s got nice soft lips, really quite kissable, and I kinda wished she was awake and under different circumstances. I kissed her again, even harder. No response. I try again, this time I let my tongue do the talking, and I push into her mouth. Helluva way to experience my own first tongue-kiss . Finally, she stirred & turned into the kiss.Surprised, I pull back, and say “Oh thank god you’re awake, help me up!”She startled, yelping at me, “Who are you?!”“Help me, please, I’m gonna piss my pants! Untie me!”In the dim red glow of an exit sign I finally saw her face. She’s kinda cute, not particularly pretty, and she has a cast on her right arm. It’s the girl I saw in the dining hall a few times.“Hurry!" I pleaded.She struggled off me, and stood. Where the hell did you take me! she demanded.I told her that we were both abducted by campus hooligans and locked in some storage room, but I didn t know which building. Then I said; But I gotta pee right now and my leg is in a cast, and I m bound to this wheelchair.She felt the tape on my wrists. It's slow going for her to undo the tape with her one weak hand, the way she’s pulling at it, she’s obviously not left handed.I’m not gonna make it, and I looked around. We’re in a janitor’s room or something. I spotted a stack of small waste baskets. "Quick, grab one of those buckets and put it between my legs.”She’s quick on the uptake, I’ll give her that, and she grabbed the bucket for me. “Pull my pants down, hurry.”“What? No!” she protested.“Argh. Please, I’m gonna wet myself.” I grind out through my clenched teeth.She reached out with that uncoordinated left hand of hers and fumbles with my sweat pants. I squirmed to lift my hips a bit to help, and the elastic waistband slipped down, exposing my tight briefs.“You gotta help. Pull me out, aim for the bucket. Please?”I can see she’s not happy with the situation, and she’s fighting with her distaste at touching a man, a total stranger at that, in such a bizarre circumstance. But she perseveres, and that delicate hand fishes in my shorts for my cock. She paused momentarily as she made contact, then pulled my cock free. She picked up the empty bucket and aimed my hose toward the container.I groaned as I let loose. Oh god, finally! The relief was incredible. The poor girl was acting shocked as she dutifully aimed me at the bucket, and she even nudged the bucket a bit closer. I pissed on and on, holy fuck there was so much, and eventually I ran dry.Her disposition is no longer shocked, but instead she appeared to be curious.“Oh thank you, you saved me so much embarrassment. You can put me back in there now. Thanks.”She hesitated, and timidly tried to one-handedly stuff my cock back through the fly, and after a couple of clumsy tries I’m all set. And of course now my cock was growing fast in her hand, as I no longer had to pee, but there’s a wonderful-smelling girl handling that most sensitive part of my anatomy. Something that’s never happened before.That last drop of pee evidently got on her hand, and she looked a bit frantic now, “Ew” she says.“Just wipe it on my sweats, it’s Okay.” I told her, and she rubbed her hand on my inner thigh. That doesn’t help with my ever increasing boner of course.She looked up at me, and her brow wrinkled. “Do you smell smoke?” she asked.It’s my turn to be startled, and I looked toward the door. Oh Fuck, there’s smoke coming in under the door! That alarm was real! Why wasn’t it still going off? “Quick, help me get this tape off!” She started trying to pull up my sweats, but I say “No, leave that, just get me undone!”She started working on the tape on my left arm, and it took a few minutes to get me free. Working together, my right arm is unstuck in less than a minute. “Check the door.” I told her as I looked around the room. No other doors, just shelves, a big sink, a floor pan for filling and emptying mop buckets, and stacks of boxes and stuff.She tried the light switch but it doesn’t work. Great, my idiot friends probably unscrewed the light bulb. Then she tried the door. “It’s locked!” she says.“From the outside? Why the fuck would it be set up to lock people in? Sorry. I swear when I get nervous.”“Is there really a fire, do you think?”“I guess so, there was an alarm that went off when you were out cold.”“What do we do?” She started frantically searching her pockets and said; “I can’t find my phone!”“I didn’t even bring mine to the party. No pockets.”The smell of smoke got stronger. I wheeled up next to the sink, and ran some water. Grabbing a package of paper towels, I ripped it open and dumped them in the sink. “Here, block up the crack under the door with these!”I handed her wads of soggy paper, and she knelt down to stuff them under the door. The smoke stoped coming in, thank goodness.  But now the room is black. “Now what?” she said.I shrugged, “I guess we wait and hope.”“I’m scared.” she said in a small voice.“Come here, sit on my lap here. Oh, uh, maybe pull up my pants first.” She helped me with that and sat on me. I think the gravity of the situation is now hitting her pretty hard, I know it’s got me freaked out. She burrowed into my neck and wraps her good arm wraps around me. “We’re Okay for now.” I tell her.I smelled her hair again, as she’s crushed against me. Damn that feels nice. Shit, I don’t even know her name. “I’m Robert by the way. Robert Green.”“Suzanne. Suzanne Shelton.”, she informed me.“I’d say pleased to meet you Suzanne, but under these circumstances, maybe the sentiment should be I’m ecstatic to meet you. If I was by myself I would have pissed my pants and suffocated.”She giggled, my goofy sense of humor somehow helped in this situation. “I’m glad to meet you too, Robert.”“So how did you get here?”“I don’t know, I was at the dorm party and felt dizzy, then you were kissing me.” She blushed again.“Sorry about that, I tried to wake you for like 20 minutes, but you were really out of it. I finally thought I would try the sleeping beauty trick, and it worked. Did you drink something someone else gave you?”“Oh. Shit. She seemed to recall. I think so. One of my floor mates gave me a coke. It must have been spiked?  I had to take some of my pain meds for my arm earlier tonight, it was bothering me. I keep trying to do too much with it all the time.”“Oh, yeah, you don’t want to mix booze or anything with that stuff, I know! Sorry about the pee episode. I really was going to wet my pants in another few seconds. Wet both our pants.”She blushed and giggled. “I never saw a guy like that, like your, thing, before.”“Wow. Okay, well, I never had a girl touch my co-, um, thing, before.”“It changed when I was putting it away. Was that, um, like…’"Yeah, well, when a pretty girl touches me like that, I’m bound to get aroused.”Her eyes went wide at that statement. “Oh” she said. She paused a few seconds, then put her head back on my shoulder. There was that scent again. "So. Um, you think I’m pretty?“"Well, yeah, of course. You’re what I think my grandpa would call 'fetching’”She giggled again. Damn, that sounds nice, and she smells really nice. Little Robert stirred down below. I heard a sharp intake of breath. Uh Oh. She felt that. I may have just ruined what might have been a moment.“Am I pretty enough to make you, uh, aroused, then?”“Oh, Suzanne, I am so embarrassed. Please, don’t be offended, it’s just circumstances, you know?”She pulled back again and looked at the door. Still no smoke. Then she looked at me with a sad smile, saying “I didn’t think so.” Suzanne started to get up, and I realized where our wires had crossed.I put my arms around her and said " Oh, no no. You’re very pretty, and definitely arousing.“She looked surprised, but settled back down on my lap. "Oh.” she said. “Thank you.”Just

Pusiaukelėje tarp trijų šiaurės Europos sostinių drumstas Baltijos jūros vanduo skalauja kapą, kurio nebylus buvimas yra gausiai aptarinėjamas net ir po trisdešimties metų.  Vieną 1994-ųjų rugsėjo vakarą, kaip įprastai, nuo Estijos krantų atsiplešė keltas „MS Estonia“. Vilkikų vairuotojai, laisvo vakarietiško krašto sudominti keliautojai, darbinių reikalų vedini biznieriai ir kiti įvairaus plauko avantiūristai traukė link Stokholmo. Audros bangų blaškomame laive gėrimus ragavo, kazino ruletes suko, karaoke programose dainavo ir paragautus gėrimus už borto pylė lauk apie tūkstantis keleivių. Buvo likusios kelios valandos iki didžiausios Europos jūrinės tragedijos nuo Antrojo pasaulinio karo laikų. Kas nutiko tą naktį? Kodėl Švedija skubėjo palaidoti „MS Estonia“ po betoniniu sarkofagu? Ką slepia susitarimas nenardyti tragedijos vietoje? Ir kodėl visą pasaulį supurčiusi nelaimė vis dar kelia daug klausimų? Nepažadame, kad pateiksime visus atsakymus. Taip pat yra labai didelė tikimybė, kad po epizodo būsite dar labiau sutrikę, nei prieš jį įsijungiant. Tad iš anksto įspėjame ir atsiprašome.   Artwork: @korinavaicikone Muzika: Zapsplat, Free World, Pixel Perfect Productions Reportažai: LRT Panorama  

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula  "Laimas" konfekškaste vai šokolādīte, "Rīgas Melnais balzams" vai vienkārši polšs, cigaretes, puķes, nauda, medus, pašu audzēti augļi vai dārzeņi un pazīšanās – gribi tirgoties, zini, kas kam ģeldēs. Subdominante – dominante – tonika – pilnās kadences tad nu ir tās, kas padara katru darījumu saprotamu. Bez harmoniskā plāna struktūras klaritātes pat valstis brūk kopā. Kad runājam par tirgošanās mākslu un ar to saistāmo ideju iemiesošanu mūzikā, starp paraugiem pirmajā vietā, manuprāt, ierindojams Georgs Frīdrihs Hendelis [1]. Īpaši krāšņi viņa filigrānās harmoniju secības atklājas, kad dzirdamas to instrumentu balsīs, kurām autors pats rakstījis. Ņem, kuru skaņdarbu gribi – kaut vai 5. svītas Mimažorā, HWV 430 4. daļu – āriju ar variācijām klavesīnam vienam pašam. Vērtējot Hendeļa prasmes, minama ne vien tirgošanās, bet arī aizņemšanās māksla – leģendāra ir viņa atbilde jautātājam, kurš gribējis zināt, kāpēc Hendelis uzdod cita autora darbu kā savu – tas gabals esot tam komponistam par labu, jo viņš nezinot, ko ar to iesākt! Nu ir pagājuši daži gadsimti un tolaik nabagais komponists, no kura Hendelis aizņēmās, patlaban dabū savu darbu no Hendeļa atpakaļ ar solīdiem procentiem. Piemēram, Tēlemanis [2], kura "Postillons" – 4. daļa no Uvertīras jeb Svītas Sibemol mažorā, TWV 55:B1 – nokļuva Hendeļa oratorijas "Baltazars", HWV 61 otrā cēliena otrajā ainā kā sinfonija "Allegro Postillons" (tas ir brīdis, kad karalis Baltazars izsauc savus astrologus un gudrajos, lai tie izskaidro uz sienas parādījušos uzrakstu – “מנא מנא תקל ופרסין”, transliterējot no aramiešu valodas – "Mene, mene, tekel, upharsin" [3]). Vienā vārdā – valsti veidojot – tirgoties un aizņemties jāmācās no labiem piemēriem, un bez muzikālās dzirdes un dziedāšanas prasmes to varēs īstenot, iemācoties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Citādi pie mērķa – Hendeļa paraugi – tikt grūti. Kad profesors Romualds Kalsons [4] 2000. gada 8. janvārī bijušajā Valmieras Komercskolā [5] IX Senās mūzikas festivāla ietvaros brīdi pēc plkst. 19 pirmatskaņoja savu miniatūru ciklu "Lielā Baha pavēnī", "Banka Baltija" jau sešus gadus kā bija bankrotējusi. Arī "Smashing Pumpkins" [6] jau 7. janvārī bija nospēlējuši savu koncertu Stokholmas cirka arēnā un atpūtās pirms ceļa uz Kopenhāgenu. Tajā pašā koncertā izskanēja arī šo rindu autora skaņdarbi, kurus profesors noklausījās un pēc koncerta sarunā uzaicināja atbraukt uz Mūzikas akadēmijas [7] kompozīcijas konsultācijām. Pirmajā stundā profesors izteica savu slaveno frāzi: "Kristap, mākslā – par visu naudu!" Šim viņa izteikumam bija gruntīgs segums. Profesors "Bankā Baltija" bija zaudējis honorāru par savu mūža darbu – operu "Pazudušais dēls". Pedagogs, kurš šādi testējis savu mācību stiprību, manuprāt, droši var mācīt citus. Es kļuvu par viņa skolnieku. Naudas man bija vien tik, cik apēšanai, bet "Laimas" konfekšu kastes, konjaks vai dolāri – pie profesora Kalsona nekas no tā nebija vajadzīgs. Bija vajadzīgs mācīties no labiem paraugiem un eksperimentēt, kaut uguņošanu sarīkojot, kad bez tās garlaicīgi. Radās šī iespēja vienkārša principa dēļ. Senās mūzikas festivālā Valmierā kopā ar izcilākajiem sava aroda meistariem uzstājās arī mācekļi – pat tādi, kas tikko sākuši spert pirmos soļus mūzikā. Šis ir paraugs, kas arī lietojams valsts pārvaldē – meistari un mācekļi kopā vienā koncertā – gluži kā senos laikos gleznotājs Van Deiks [8] ar savu mācekļu svītu. Bet Valmierā visi – pat vismazākie dalībnieki – tika arī nosaukti vārdā, jo citādi būtu garlaicīgi – visu laiku tikai es, es, es. "Die tiefe Langeweile in den Abgrundendes Daseins wie ein schweigender Nebel hin- und herziehend, ruckt alle Dinge, Menschen und einen selbst mit ihnen in eine merkwurdige Gleichgultigkeit zusammen. Diese Langeweile offenbart das Seiende im Ganzen." (Martins Heidegers) [9] "Dziļa garlaicība, kas klīst mūsu eksistences bezdibeņos kā klusināta migla, ieskauj lietas un cilvēkus, arī mūsu patību, īstenā vienaldzībā. Šī garlaicība atklāj esamību tās pilnībā." [11] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portāla concertarchives.org, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Händel, Georg Friedrich (dzimis Hallē 1685. g. – miris Londonā 1759. g.) vācu izcelsmes komponists un ērģelnieks, britu pilsonis [2] Telemann, Georg Philipp (dzimis Magdeburgā 1681. g. – miris Hamburgā 1767. g.) vācu komponists un ērģelnieks [3] tulkojumā – "Skaitīts, skaitīts, svērts, dalīts" [4] Kalsons, Romualds (dzimis Rīgā 1936. g. – miris Rīgā 2024. g.) viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, viņš darbojies teju visos akadēmiskās mūzikas žanros, īpaša vieta viņa daiļradē latviešu folklorai un latviskai tēlainībai vispār, viens no izcilākajiem instrumentācijas meistariem, fenomenāls pedagogs [5] tagad Valmieras 5. vidusskola [6] amerikāņu rokgrupa no Čikāgas, izveidojusies 1988. g. [7] pašreizējais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija – iegūts ar LPSR Ministru Padomes 24.08.1990. lēmumu, pirms tam to sauca – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija [8] van Dyck, Anthony (dzimis Antverpenē 1599. g. – miris Londonā 1641. g.) flāmu gleznotājs [9] Heidegger, Martin (dzimis Meskirhē 1889. g. – miris Freiburgā 1976. g.) vācu filozofs, viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem; citāts no Heidegger M. lekcijas "Kas ir metafizika", 1929 ("Was ist Metaphysik?", 1929, Wegmarken (GA 9)) [10] Ievas Ginteres tulkojums

Šodien, 19. februārī, Latvijas sportistiem startu nav Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs. Vien bobsleja četrinieki turpina aizvadīt savus treniņbraucienus pirms sestdien gaidāmajām sacensībām. Pamazām arī mūsu sportisti, kam starti beigušies, atgriežas mājas, gan Kortīnas ledus trasē jau startus aizvadījušie ir atpakaļ mājās, arī hokejisti. Protams, daļa paliks līdz pat spēļu oficiālajam noslēgumam un piedalīsies arī noslēguma ceremonijā. Raidījumā Dženiferas Ģērmanes un Lienes Bondares slaloma trasē vērtē bijušais kalnu slēpotājs, tagad sporta psihologs Kristaps Zvejnieks.

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Relationships were never meant to be random or purely romantic. God designed relationships for shared life and shared mission. While “dating” as we know it is not directly described in the Bible, Scripture gives clear wisdom for relationships and decision-making. The most important decision we'll ever make is to follow God. The second most important is who we'll follow God with in marriage. With that in mind, dating is not meant to be casual–the goal should be preparation for a covenant.Vien LauretaSunday, February 15 Live at 6:00 PM

1987-aisiais į Pravieniškes iš Jungtinių Amerikos Valstijų parvežta kamera netrukus tapo įrankiu fiksuoti tai, kas Lietuvoje vyko pirmą kartą per penkiasdešimt metų.Kai 1988-aisiais susikūrė Sąjūdis, Leonas Vytautas Glinskis su kamera ant peties važiavo beveik visur – į mitingus, į Kauno tarybos posėdžius, į ekologinius žygius.Vien iki 1992-ųjų jis sukaupė 386 kasetes po tris valandas medžiagos. Šiandien jo archyve – tūkstančiai suskaitmenintų įrašų.Tai pasakojimas apie žmogų, kuris tapo Sąjūdžio metraštininku. Ir apie laiką, kai Lietuva kūrėsi iš naujo.Autorė - Teresė BernatonytėRedaktorius - Tomas VaitelėGarso montažo redaktorius - Justas PilibaitisPasakojime naudota medžiaga iš Leono Glinskio asmeninio archyvo, jo filmo „Laužai prie parlamento“ bei LRT televizijos archyvų.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre".  Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam. Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos. Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu. Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas… Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Naudas nav, draudzenes nav, viss zudis, Augustin. Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Mēteļa nav, spieķa nav, Augustins guļ netīrumos, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Un pat bagātā Vīne ir tikpat nabaga kā Augustins! Raudi kopā ar mani, viss ir zudis! Katra diena bija svētki, bet kas tagad? Mēris, mēris! Tikai līķu mielasts, tas ir tas, kas palicis. Augustin, Augustin, gulies nu kapā! Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē". Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

Raidījumā Pievienotā vērtība šajā reizē par bankām, uzņēmumiem un kreditēšanu. Skaidrojam, vai šajā ziņā ir kādas pozitīvas izmaiņas Latvijā, vai arī naudas pieejamība izaugsmei joprojām ir problēma. Nav nedz slikti, nedz labi un dzīvojam fiziski un ekonomiski nemierīgos laikos, tā  tikšanos ar Valmieras puses uzņēmējiem iesāk Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.  Notiek tektoniskas pārmaiņas ģeopolitiski un šobrīd tā īsti sagatavoties, paredzēt, kur tieši kas un kā trāpīs un kur sāpēs, nav iespējams. Vienīgais saprātīgais risinājums ir domāt, kā veselīgi augt. Un viens no ekonomikas izaugsmes riteņiem, kurš Latvijā vismaz vēl nesen buksēja, bija kreditēšana. Tā auga lēnāk nekā ekonomika.  Tagad savu artavu kopējai ekonomikas izaugsmei un kredītu pieejamībā ir radījusi arī pārkreditēšanas iespēju iniciatīva. Pēc Latvijas Bankas aplēsēm 17% no banku kredītportfeļa jeb 11000 hipotekāro kredītu ir likmes samazinājums vidēji par 0,5 procenpunktiem, un jauniem kredītiem pievienotās likmes virs diviem procentiem praktiski vairs neeksistē. Gadā kredītņēmēji kopā ir ietaupījuši teju 4 miljonus eiro. Nākamie soļi, lūkojoties uzņēmēju virzienā no Latvijas Bbankas puses, ir raudzīties, ko var darīt ar komisijas un pirmstermiņa kredīta atmaksas maksām, kas joprojām ierobežo banku konkurenci un pākreditāciju. Vēl viens pēc Kažāka domām satraucošs rādītājs ir kredītu nodrošinājums un garantijas, ko prasa bankas.

Kultūras rondo jaunajā rubrikā "Vienā laivā" Andas Buševicas pārdomas, ko iedvesmojusi nesen iznākusī Arno Jundzes "Kārļa grāmata" un izrāde "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi". Skan arī fragmenti no izrādes, kas tika ierakstīts tieši "Kalāčos". Izrāde "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi" mūzikas nama "Daile" repertuārā vairs nav. Taču tās atskaņas var uzmeklēt Latvijas Radioteātra arhīvā, Vilis Daudziņš lasa un komentē abu brāļu dzeju ciklā "Mana dzejas diena". Iestudējums tapis 2021. gadā, un fragmenti no tā izskanēja arī tikko dzirdētajā ierakstā.  

Šiandien Nacionalinėje dailės galerijoje pristatoma knyga „Kregždutės“, kviečianti pažinti vienus ryškiausių Lietuvos XX–XXI a. dailės kūrėjus per jų vaikystės žaidimų prisiminimus.Lietuvos ir Japonijos diplomatiniams santykiams – 35-eri, o garsiam lenkų ir lietuvių etnografui, antropologui Bronislovui Pilsudskiui šiemet 160-imt. Būtent pastarojo akimis naujoje Istorijų muziejaus parodoje pristatoma Japonijos autochtonų ainų tauta.Ką parodoje apie estradinę muziką veikia trilitrinis stiklainis? O kaktusas? Ir kodėl ši muzika – lyg anyžiniai saldainiai? Į visus klausimus pasirengusi atsakyti kuratorė Deimantė Kondrotaitė, pakvietusi į naują ekspoziciją „Estrada. Svajonės kaina“ Kauno miesto muziejaus Miko ir Kipro Petrauskų namuose.Irane režimo žiauria prievarta numalšinti masiniai protestai, įsiplieskę praėjusių metų gruodį, pareikalavo tūkstančių žmonių gyvybių. Kaip tokiu laiku gyvena iraniečių menininkai ir kaip mąsto apie kūrėjo vaidmenį kruviniausiomis tautai akimirkomis?„Tikrai netvirtinu, kad naujuoju filmu Sorrentino siekia pateikti politinį ar moralinį manifestą. Tačiau neabejoju, kad iš filmo net ir skeptiškas žiūrovas išsineš vieną ar kitą mažytę malonę“, – komentare sako vertėja Toma Gudelytė.Dažnai didžiuojamasi, kad Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė buvo itin tolerantiška valstybė, o Vilniuje taikiai sugyveno skirtingų tautybių ir tikėjimų žmonės. Bet ar tai tiesa? Filosofas Laurynas Peluritis pasakoja apie pakantrą ir pakantumą lietuvių politinėje raštijoje nuo seniausių laikų iki dvidešimto amžiaus.Rimvydą Kepežinską-Keptą dauguma pažįsta iš jo charakteringų iliustracijų: takso Antano, Pelikano Prano ar vaikystėje skaitytų J. Avyžiaus „Bardo nuotykių“, meistriškai iliustruotų Kepto. Pats Rimvydas juokauja, kad lengviausia jam piešti gyvūnus, nes, jei ką ne taip nupieši, jie nesupyks.Ved. Marius EidukonisRed. Indrė KaminckaitėLinos Mikalkėnaitės nuotr.

Zoli vietnámi kórházas kalandjai, vietnami kaják, szállodák, közlekedés, Toma Apple Watch Ultra 3 és iPhone Air vásárlása, E-Autó dagonya, Milyen kocsit vegyünk? Vinfast autó, XaB: Action 6 macro lencse, Freewell, ND filterek, keret. DJI Nano és NEO2 eladva. Avata 2, Outin Mino, Wacaco Pixa, Vienámi kávékultúra Zolival, Animal Crossing Switch 2, Szánkó és kori szezon, Remarkable 2, Remarkable Paper Pro Move, Proton https://proton.me, Anker Nano 70W, SkyHub PAD DAT Pécs-München, https://skyhub-pad.de, Ferihegyi szopásokbanAdrián: twitter.com/adrianszpiToma: https://bsky.app/profile/szattila.bsky.socialZoli: https://bsky.app/profile/csomar.bsky.socialXaB: https://bsky.app/profile/xab.huSzeretnél új kütyüket és közben a csatornát is támogatni?Minden https://ipon.hu rendelésből amit a XAB83 kuponkóddal adsz le 2% kapunk.

Par 2025. gada vārdu atzīts "klausiņas" līdz šim par "ieaušiem" dēvēto "austiņu" vietā, nevārdu – "trigerēt", bet spārnoto teicienu – Ginta Zilbaloža teiktais, saņemot "Oskara" balvu par filmu "Straume", – "Mēs visi esam vienā laivā!". Rīgas Latviešu biedrības valdes izraudzītais 2025. gada savārstījums, ko paziņoja biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, ir virsraksts "Latvijas Vēstneša" vietnē – ""Rīgas meži" aicina izstaigāt krāšņās galvaspilsētas puķu dobes – veltījumu Skolēnu dziesmu un deju svētkiem". Aptauju par gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu jau 23. gadu rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību.

Der in Frankfurt verstorbene Komponist Agostino Steffani vertonte 1694 Elemente der antiken Aeneas-Sage. Das wirkt aus heutiger Sicht wegen der eindimensionalen Solisten-Rollen dramaturgisch allerdings eher unbeholfen.

Kas nutinka kūrybiškumui, kai mūsų mintis užima šimtai valandų, praleistų socialiniuose tinkluose? Šiame „Tuzino“ epizode kūrybingumo mokslininkė ir trenerė Ieva Martinaitytė kalba apie kūrybiškumą, kurį galima ugdyti, treniruoti ir, praradus, vėl atgauti. 15 metų tyrinėjanti kūrybiškumą organizacijose, Ieva dirba su pasaulinėmis įmonėmis, padėdama komandoms kurti drąsiau ir spręsti problemas kitaip.Ką daryti, jei kūrybiškumą paralyžiuoja baimė būti netobulam? Ką mes vartojame socialiniuose tinkluose kiekvieną dieną ir kaip tai formuoja mūsų vaizduotę? Apie kūrybą kaip kasdienybės praktiką – nuo vaikystės iki suaugusiųjų užblokuotų idėjų – pokalbyje su kūrybingumo mokslininke ir trenere dr. Ieva Martinaityte.Ved. Ignas Klėjus

God's story took a turn from “very good” to very bad after the fall. When Adam and Eve listened to the Serpent over God, they effectively gave their authority over God's creation to Satan. Yet, even after man's failure, God's goodness was demonstrated immediately after the fall, when He promised redemption. Vien LauretaSunday, January 18, 2026 Live at 6:00 PM

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

Tutto nel Mondo è Burla stasera all'Opera - Mentre un Grido vien dal Cielo

Bentornati! Con questo episodio, inizia la stagione 12 di ITALIANO ON-AIR, che ci accompagnerà da gennaio fino alla fine di marzo, con tanti contenuti pensati per aiutarvi a migliorare il vostro italiano in modo naturale e piacevole.Oggi è il 6 gennaio e qui in Italia si festeggia l'Epifania, una giornata speciale, molto sentita e legata alle tradizioni popolari. Per questo motivo, solo per questa settimana, l'episodio esce proprio oggi anziché il consueto mercoledì. Ma niente paura: dalla prossima settimana torneremo regolarmente con i nostri episodi ogni mercoledì! In questa puntata parliamo dell'Epifania e della Befana

Į pirmą posėdį vakar susirinkusi LRT įstatymo pataisas parengti turinti darbo grupė darbą sutarė pradėti sausio 2 d. Tikimasi, kad iki tol laiko paaiškės ir grupės sudėtis. Tačiau ir vakar, ir užvakar nepasitenkinimą dėl šios grupės sudarymo reiškė kai kurios organizacijos ir žurnalistų asociacijos.Nuo Naujųjų metų įsigalios pokyčiai, kuriais šeimos gydytojams bus suteikta daugiau teisių patiems skirti kai kuriuos tyrimus, o ne siųsti pacientą gydytojams specialistams. Kaip tokie pakeitimai padės pacientams, netrukus aptarsim Aktualaus klausimo rubrikoje. Ar reikėtų leisti šeimos gydytojams skirti daugiau tyrimų ir rečiau siųsti pacientus pas specialistus ar į ligonines?Nuo rytojaus įsigalioja nauja Kelių eismo taisyklė, pagal kurią visi elektrinių paspirtukų vairuotojai turės dėvėti šalmą. Važiuojantiems be jų grės baudos, o šalmus suteikti privalės ir paspirtukus bei riedžius nuomojančios įmonės.Kaip Naujuosus metus pasitiks Lietuvos miestai?Kokie 2025-ieji buvo Lietuvos kultūros politikoje?Ved. Liuda Kudinova

Kiek dirbsime ir kiek ilsėsimės kitąmet? Vien ilgųjų savaitgalių 2026 m. bus dvigubai daugiau nei šiemet – šeši.Kada labiausia apsimokės eiti atostogų, ypač jei nusimato algos pokytis? Kas kitąmet jau praras sukauptas atostogas?Tarpušvenčiu apie darbo ir poilsio dėlionę – Buhalterių ir auditorių asociacijos prezidentė Daiva Čibirienė ir Darbo inspekcijos Darbo teisės skyriaus vedėja Ieva Piličiauskaitė-Dulkė.Ved. Irma Janauskaitė.

As we reach the end of the year, Scripture consistently calls God's people to pause, remember, and give thanks for all He has done. Reflection can stir up fresh faith and clarify the lessons God wants to teach us. When we intentionally look back and recognize God's faithfulness, such as His provision, protection, correction, and even through challenges, we cultivate a deeper trust that He will continue to lead us forward.Vien LauretaSunday, December 28, 2025 Live at 6:00PM

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms vairākiem gadiem, pētot par vācbaltiešu māksliniecēm savāktos materiālus Karla Širrena biedrības arhīvā Līneburgā (Vācijā), uzdūros trim 20. gadsimta sākumā izdotām, manuprāt, diezgan netipiskām ziemas tematikas atklātnēm, uz kurām atrodamie iniciāļi "S. P." norādīja, ka to autore ir rīdziniece Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, prec. Des Coudres, 1883–1966). Vienā no atklātnēm redzami trīs jaunieši slidojot, bet abas pārējās veltītas Ziemassvētkiem. Tomēr tajās nav attēlotas skaisti pušķotas eglītes vai krāšņas svētku svinēšanas ainas, bet gan brīdis pirms tam – laiks, kad tiek gādāta svētku eglīte. Turklāt atklātnēs tēlotie cilvēki nepārprotami ir vienkāršu ļaužu: vienā redzama siltā plecu lakatā ietinusies sieviete, kas velk lielu egli, bet otrā – sieviete ar diviem bērniem, kas brien pār apsnigušu lauku, puikam nesot nelielu eglīti. Pati Zelma, 1951. gada janvārī vēstulē arhitektūras pētniekam Paulam Kampem raksturojot savu radošo biogrāfiju, norādījusi: "Pirms Ziemassvētkiem es Groseta spiestuvē litografēju uz akmens Ziemassvētku kartītes divās un trīs krāsās ar ainavām un rīdzinieku tipiem." Tomēr par rīdzinieku tipiem jeb pilsētniekiem varētu nosaukt tikai vienā atklātnē tēlotos slidotājus, kamēr abās pārējās un vēl atsevišķās citās pēc reprodukcijām zināmajās atklātnēs redzamas sievietes un bērni laukos. Turklāt mazajai meitenei ar lietussargu, kas kopā ar eglīti nesošo puiku un sievieti brien pār apsnigušo tīrumu, mugurā nepārprotami ir sarkani svītraini latviešu tautastērpa brunči, un arī vairāku citu attēloto sieviešu apģērbā ir manāmas tautiskas iezīmes. Un tas 20. gadsimta sākumā noteikti nebija tipisks rīdzinieku tērps. Šeit jāatzīmē, ka 1882. gada 21. decembrī (1883. gada 2. janvārī) dzimusī Zelma Pļavniece, par spīti savam latviskajam uzvārdam, nebūtu uzskatāma par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm. Viņas vecāki – kokmateriālu tirgotājs Tomass Pļavnieks un viņa sieva Olga (dzim. Brunovska) – meitu kristīja Rīgas Doma baznīcas vācu draudzē, kas tāpat kā Zelmas izglītības iegūšanas vietas, vēlākās darba vietas, sabiedriskās aktivitātes un regulārā dalība Baltijas mākslinieku savienības izstādēs liecina par viņas piederību vācbaltiešu sabiedrībai. Nav gluži skaidrs, kas varētu būt tā auditorija, kuras iepriecināšanai tipogrāfs un ilustrēto grāmatu izdevējs Aleksandrs Grosets izvēlējās izgatavot Ziemassvētku atklātnes ar ainām no vienkāršo ļaužu dzīves, tomēr Zelmas agrīnajai mākslinieciskajai darbībai tie bija tipiski motīvi. Kā 1908. gadā izdotajā Baltijas mākslinieku leksikonā rakstījis mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis, Zelma Pļavniece bija “kļuvusi pazīstama ar raksturīgiem tautas dzīves tēlojumiem un graciozi atveidotām pasaku ilustrācijām”, un vairākas no tām muzeja kolekcijai tika iegādātas jau leksikona iznākšanas gadā. Šajā laikā Zelma vēl bija pavisam jauna māksliniece, kas pirms dažiem gadiem bija absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas vadīto zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. Vēlāk viņa saņēma Georga Vilhelma Timma stipendiju, kas trīs vasaras pēc kārtas ļāva papildināt māksliniecisko izglītību ārzemēs un attīstīt gleznošanas prasmes pie atzītiem vācu māksliniekiem Minhenē, Dahavā un Feldvīzē. Izstādēs Zelma piedalījās kopš 1904. gada, eksponējot gan eļļā un temperā gleznotas dabas studijas, gan dažādās grafikas tehnikās darinātas fragmentāras ainavas, gan arī vietējo sadzīvi raksturojošus kolorētus spalvas zīmējumus. Un tieši šīs ainas no vienkāršo ļaužu dzīves ar sieviņām ceļā uz tirgu, bērniem pie veikala un citām nereti humoristiskām situācijām izpelnījās kritiķu uzslavas, kas visticamāk arī rosināja izdevēju uzaicināt Zelmu radīt šādas stilistiskas atklātnes par Ziemassvētku tēmu. Ikdienā Zelma strādāja par zīmēšanas skolotāju un piepelnījās ar grāmatu ilustrēšanu. 1906. gadā Rīgā iznāca dzejas krājums "Priedes sniegā" (Kiefern im Schnee) ar viņas veidotu vāka noformējumu un dekoratīvajām vinjetēm. Tajā apkopoti vietējo vācu autoru un atsevišķu latviešu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, dzejoļi un tēlojumi, kam māksliniece jūgendstilam tuvā izteiksmē radījusi 14 dažādu noskaņu spalvas zīmējumus, pamatā fragmentārus dabas motīvus un plašākas lauku un pilsētu ainavas. Sešus gadus vēlāk Rīgā tika publicēts vēls viens Zelmas ilustrēts izdevums – vācu valodas lasāmgrāmata skolēniem "Jaunības dārgums" (Jugendschatz). Tai viņa darinājusi astoņus zīmējumus – gan konkrētu pasaku, dzejoļu un tēlojumu ilustrācijas ar cilvēku figūrām, gan ainaviskus motīvus, kas kompozicionāli sasaucas ar Zelmas darbiem litogrāfijas un kokgriezumu tehnikās. Manis pirms vairākiem gadiem atrastās ziemas tematikas atklātnes kādreiz piederējušas rīdziniecei Olgai jeb Ollijai Zommerei (dzim. Olga (Olly) Sommer, prec. Wendt, 1896–1991) un viņas ģimenei, un, kā liecina uzraksti, divas no tām dāvājusi cita Rīgas māksliniece – grafiķe Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew, 1876–1945). Uz tām norādītā adrese ļauj noprast, ka atklātnes nevarētu būt izdotas vēlāk par 1912. gada Ziemassvētkiem, jo jau nākamajā vasarā Zommeru ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Ollija vēlāk studēja lietišķās mākslas un ilgus gadus strādāja par dizaineri apgleznotu koka figūriņu un mūzikas lādīšu manufaktūrā "Wendt & Kühn". Arī Zelma pēc sarežģītajiem Pirmā pasaules kara gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Vācijā, bet viņas radītās ziemas tematikas atklātnes, kurās redzam gan laimīgus slidotājus, gan vienkāršus ļaudis, gādājot Ziemassvētku eglīti, mūs turpina iepriecināt viņas dzimtenē.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Ziemeļlatgalē, precīzāk, Medņevas, Viļakas, Rekovas, Upītes, Baltinavas un Briežuciema apkārtnē par kaladošanu sauc dziesmas, ko dzied ap Ziemassvētkiem. Tām raksturīgo refrēnvārdu "kalado", no kura atvasināts šis apzīmējums vietējā tautas terminoloģijā, dziedātājas nereti saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Tā, piemēram, šīs tradīcijas mantiniece un nesēja, dziedāšanas meistare un ilggadējā Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška man savulaik stāstīja: "Ziemassvētku priekšvakarā taču ēd kaladas. Mums vienmēr tēvs atnesa. Māte uzsedz uz galda galdautiņu un virsū uzliek kaladas. Apēd kaladas, tad jau vakariņas ēd. Tad dziedam Dieva dziesmas, visādas, Ziemassvētku." Uz jautājumu, ko parasti dara Ziemassvētkos, Natālija atbild: "Visu ko. "Čigānos" ejam uz klubu, čigankas zīlē un ko tik nedara!" Viņa atceras, ka agrākos laikos gājušas "čigānos" arī "pa mājām": "Kādreiz staigājām, vai, kā staigājām! Mēs bijām jaunas vēl, nebijām pie vīra gājušas. Vienos kaimiņos iegājām, a tur maizīti no cepļa velk. Tūlīt "čigāniem" pa gabalam atlauza. Cik tā maize garda bija! Sasēdušas pa grīdu, ēdām. Smējāmies: savās mājās nekad tā neēstu sausu maizi. Gājām visur kur. Vienā vietā nelaida iekšā. Ko tagad darīsim? Dēļ kā šie nelaiž, ne tiem mazu bērnu, nekā. Aizspiedām durvis – lai guļ pa dienu, ja viņiem miegs nāk." Medņevā "čigānos" gāja no 25. decembra līdz 6. janvārim – Triju kungu dienai. Natālija Smuška stāsta arī par to, ko "čigāni" vilka mugurā viņas bērnībā un jaunībā: "Kādas nu lupatas bija, ka tik interesantāk – visas mugurā savilktas. Un kažoki – toreiz bij' aitādu kažoki. To jau uz kreiso pusi izgriež, par lāci sataisās, par dzērvi. Manam tēvam vienmēr patika taisīt "čigānus". Agrāk bija tādi lieli grozi, ar ko sienu nesa uz kūti govīm. A te kaimiņos bija viena tāda vecene. Viņa ielīda tajā grozā. Tāda sīka vecene bija, un apsēja to grozu apkārt ar deķi, ietaisīja rokturi, un lūk – šarmanka , proti, leijerkaste. A viņa – tur iekšā dzied." Kaladošana sastopama arī Medņevas kaimiņpagastos. Taču medņevietes to dzied garākā versijā nekā citur. Natālija Smuška to skaidro šādi: "To var pārveidot īsāku un garāku. Tā garā kaladošana, lai ir ko klausīties. Es reiz dzirdēju – Baltinavas ansamblis dziedāja, kaut kas līdzīgs bija. Atbraukusi mājās, domāju, paga, paga, vajag saštukot." Te vietā neliela atkāpe par dziesmu saštukošanu jeb pārmantošanu no kaimiņiem. Kā stāsta Natālija, "kur nobraucam, kaut vienu jaunu dziesmu vedam uz dvoru". Par dvoru Medņevā sauc māju un sētu. Uz manu piebildi, ka nevaru saprast, vai drīkstu visai pasaulei par to stāstīt, viņa atbild: "Bet tā ir. Es nezinu, ko tur sacīt. Tautasdziesmu nevar noslēpt. Tautasdziesma jau iet no mutes mutē – kā sadzird, tā arī dzied." Arī Briežuciema dziedātājas vārda "kalado" nozīmi saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Broņislava Platniece stāsta, ka "tā bij pieņemts, tās kaladas. Kaladas Ziemassvētkos ēda un tagad ēd, un dziesmas dzied." Interesants ir Broņislavas stāstījums par pašām kaladām: "Mums, katoļu cilvēkiem, baznīcā deva. Svētības zīme bija. Tā arī tagad viņas ir. Nu, ar to tā kaladošana ir. Nu, svētība, maizīte tāda." Taču vēl interesantāka šajā kontekstā ir Felicijas Loginas piebilde, ka kaladas jāēd un kaladošanu jādzied arī tāpēc, ka "zini, kādam lopiņam, kad grūti, vai kad viņš slimo", kas norāda uz saistību ar senākiem maģijas slāņiem. Dziedātājas arī atgādina, ka kaladas jāglabā visu gadu – līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Nu ko, priecīgus Ziemassvētkus! Avoti: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7. Beitāne, Anda. 2009. "Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā". Rīga: LULFMI. Beitāne, Anda. (sast.) 2008. "Medņevas dziedātājas". Rīga: LULFMI.

Nous vous proposons un épisode spécial où nous plongeons dans le palmarès des cinq épisodes les plus écoutés de 2025. Ce classement, basé uniquement sur le nombre d'écoutes, nous montre clairement quels sujets vous ont le plus interpellés cette année : la santé métabolique, les hormones, la douleur silencieuse, la perte de poids et la compréhension du corps humain sous toutes ses facettes.Au numéro 5, nous revisiterons l'épisode sur la faim (épisode 89, plus de 3 300 écoutes). Nous expliquons comment la faim est profondément déréglée dans notre environnement moderne, influencée par le stress et les aliments ultra-transformés. Nous clarifions qu'il ne s'agit pas d'un problème de volonté, mais d'une question biologique et hormonale. Nous explorons les différents types de faim—homéostatique, hédonique, émotionnelle et conditionnée—et démontrons pourquoi les régimes hypocaloriques échouent : ils amplifient la faim au lieu de corriger les mécanismes biologiques qui la contrôlent.En quatrième position, nous accueillons le pharmacien Jean-Yves Dionne (épisode 71, plus de 3 500 écoutes) pour discuter des suppléments soutenant la perte de poids et la santé métabolique. Nous clarifions que nous ne parlons pas d'esthétique, mais de santé métabolique, de mobilité et de qualité de vie. Nous expliquons qu'aucun supplément ne « fait maigrir », mais que certains peuvent optimiser nos efforts, gérer l'énergie et soutenir le métabolisme. Jean-Yves nous rappelle que la perte de poids durable repose sur la qualité alimentaire et l'équilibre métabolique, non sur la restriction calorique.À la troisième position, nous abordons le soleil et les écrans solaires (épisode 93, plus de 4 154 écoutes). Nous explorons les trois effets majeurs des rayons ultraviolets : la synthèse de la vitamine D, le photovieillissement et le cancer de la peau. Nous nuançons le lien complexe entre exposition solaire et mélanome, et clarifions les distinctions entre filtres chimiques et minéraux. Nous soulignons l'importance de l'auto-surveillance cutanée avec la méthode ABCDE, un outil gratuit et puissant de détection précoce.En deuxième position, nous recevons la Dre Anne-Isabelle Dionne pour discuter de la médecine fonctionnelle (épisode spécialisé, plus de 4 200 écoutes). Nous explorons cette approche intégrative qui cherche à comprendre pourquoi le corps se dérègle, en tenant compte de l'alimentation, du sommeil, du stress et de la santé psychologique. Nous montrons comment cette approche complète la médecine conventionnelle en mettant l'accent sur la prévention et l'identification des mécanismes sous-jacents des maladies chroniques.Finalement, à la première position, nous présentons l'épisode sur la vulve olympique (épisode 100, plus de 5 600 écoutes) avec la Dre Hélène Vien. Nous brisons le silence autour de la santé vulvaire, un organe vital mais largement absent de la formation médicale. Nous explorons les maladies vulvaires comme le lichen scléreux et soulignons le rôle crucial des œstrogènes. Nous redonnons du pouvoir aux femmes en fournissant des connaissances fiables pour reconnaître ce qui est normal et quand chercher une aide spécialisée.Au-delà de ces cinq épisodes, nous sommes profondément touchés par les près de 100 000 écoutes accumulées en 2025. Chaque écoute, chaque partage contribue à bâtir une communauté qui croit en une santé plus simple, compréhensible et accessible. Nous vous invitons à partager ces épisodes avec trois personnes que vous aimez pour continuer à grandir ensemble.Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Serialai kartais gali įtraukti taip, kad prie ekrano žiūrovas gali būti prilipęs iki pat paryčių. Kodėl ši veikla taip įtraukia ir ką apie mus rodo noras žiūrėti vis naują seriją?Ar socialinės–pilietinės valandos iš tikrųjų ugdo, ar tampa vien formalumu? Jaunimo atstovai sako, kad dabartinė sistema neretai prasilenkia su savanorystės esme – privalomumas naikina prasmę ir motyvaciją. Kaip turėtų keistis sistema?Maltos ordino pagalbos tarnyba jau dvidešimtą kartą kviečia į paramos senjorams akciją “Maltiečių sriuba”. Visą mėnesį karavanas keliaus po įvairius šalies miestus bei miestelius maltiečiai sieks atkreipti dėmesį į senolių problemas.Į LRT girdi kreipėsi Šiaulių rajono Ringuvėnų kaimo gyventojai, kurie skundžiasi nesulaukiantys paviršinio vandens surinkimo sistemos tvarkymo darbų. Nors gyventojų parašai dėl tvarkymo darbų buvo surinkti, sąlygos gerinamos tik Seimo nario gyvenamoje gatvėje. Šiaulių rajono valdžia teigia, kad daliai kuršėniškių melioracijos remonto teks palaukti.Ved. Paulius Selezniovas

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Era actualitat dera Val d'Aran en aran

Nepārdomātas materiālu un krāsu izvēles dēļ gaiss iekštelpās nereti ir piesārņotāks nekā ār. Veselības riskus iespējams būtiski mazināt, ja, remontējot savu mājokli, pievēršam uzmanību ne tikai dizainam un funkcionalitātei, bet arī materiālu drošībai. Kas ir eko remonts, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un arhitekte Marija Katrīna Dambe no "NOMAD architects". "Videi draudzīgi produkti nemaz neeksistē, jo jebkas, ko mēs iegūstam no izejvielām un saražojam, ir atstājis ietekmi uz vidi. Vienīgais varam runāt, vai šī ietekme ir lielāka vai mazāka," norāda Ilze Neimane. "Es mēģinu vienmēr izmantot teicienu videi saudzīgāks. Apzīmējums videi draudzīgs ir pārāk plašs jēdziens uz iepakojuma, jo to nav iespējams pierādīt. Kas tieši ir videi draudzīgs? Tas, ka tur ir mazāk gaistošo organisko savienojumu? Jautājums, vai tur nav citas nevēlamas ķīmiskas vielas pievienotas?" Eksperte aicina iepazīt marķējumu uz dažādiem, ja tas ir iespējams, un izvērtēt to ietekmi. "Sienas un grīdas no ķīmisko vielu viedokļa ir vissvarīgākās, jo tie ir lielākie laukumi telpā. Vajadzētu padomāt, kā lielie laukumi tiek noklāti, jo tie emitēs vielas, kuras pēc tam mēs elposim. Pēc laba remonta gaiss var būt piesārņotāks, nekā dzīvākajā ielas krustojumā," turpina Ilze Neimane.

VDVV-1912_1973 -Hoi 29 -Hoi 30 -Luan Dao Phap, Vien Thong Tuy Duyen Hiển Lộ.mp3

VDVV-1911_1972 -Hoi 27 -Hoi 28 -Vien Sam Hoi Nam Thien Tu Them Cong Duc, Thuat Ro Nhan Quả.mp3

Era actualitat dera Val d'Aran en aran

Šogad "Labo darbu nedēļai" pieteikti 170 plānotie darbi, bet pabeigti jau 20 no tiem. Kā labus darbus darīt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par labiem darbiem sarunājamies ar "Palīdzēsim.lv" vadītāju un dibinātāju Ilzi Skuju, pedagoģi Kadriju Beiroti un Valsts izglītības attīstības aģentūras Plašākas izglītības pieredzes departamenta Karjeras attīstības atbalsta nodaļas vecāko eksperti Ingu Krišāni. No 6. līdz 12. oktobrim visā Latvijā jau 17. reizi norisinās "Labo darbu nedēļa" – ikvienam ir iespēja paveikt labu darbu cilvēkiem, dzīvniekiem, dabai vai savai kopienai.  Pērn akcijā piedalījās vairāk nekā 15 000 cilvēku, kopā paveicot gandrīz 400 labo darbu. "Ideja radās, jo gribējās, lai vairāk cilvēki varbūt iedomājas par labiem darbiem, par brīvprātīgo darbu, ko nozīmē ne tikai ņemt, bet arī dot sabiedrībai kopumā un vairot sabiedrības labumu, ne tikai pašlabumu," bilst Ilze Skuja. Kadrija Beirote dalās pieredzē, kā skolēnus rosināt iesaistīt veikt labus darbus, kā mudināt ne tikai akcijas laikā, bet arī ikdienā veikt labus darbus. Dažādas idejas piedāvā arī paši skolēni. "Īstenībā sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu labu darbu, ja viņu uzrunātu," vērtē Kadrija Beirote. "Bet visa organizācija... (..) patiesībā ļoti daudzi ir, kuri labprāt atbalstītu. Piemēram, ir mājražotāji, kuri labprāt savu zeķīti vai cimdiņus nosūtītu pansionātam, bet viņam varbūt liekas - ko es tur vienu cimdu pāri, kāda jēga. Bet tad viņš ierauga kādu akciju vai mūsu, piemēram, uzrunu, ka mana klase izdomājusi to un to, ja jūs gribat, varat atbalstīt. Vienā gadā bija tik aizkustinoši, ka sveši cilvēki atsūta ar paciņu piegādātājiem zeķes un cimdus, jo mēs ar bērniem braucām ar koncertu uz pansionātu. (..) Man liekas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu, bet bieži vien - ai, ko es tāds, man nekā tāda nav. Bet kad ir kāds, kurš pasaka - darām, mēs izdarīsim, mēs aizvedīsim, bērniem ir ideja, tad sarodas aizvien vairāk cilvēku, kuri labprāt [iesaistās], bet viņam liekas ir pārāk maziņš, jo tas pienesums būtu par mazu, lai viņš pats vestu uz pansionātu vai bērnunamu."  

Arī mūsu mīļdzīvnieki diemžēl noveco. Bieži vien ātrāk nekā mēs to vēlētos. Par suņu un kaķu vecuma slimībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā palīdzēt saviem mīluļiem vecumā stāsta veterinārārsts-neirolgs Aleksandrs Ozols un veterinārārste Māra Vasiļevska. Speciālistus uzklausām arī ierakstos. Jevgēnija Ostroga ir veterinārārste un dzīvnieku uzvedības speciāliste un stāsta, kā vecumdienās var mainīties suņu un kaķu uzvedība, kā arī to, kā rīkoties, lai palīdzētu dzīvnieka smadzenēm novecot lēnāk. Daira Viškere ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārā klīnikas veterinārārste un uzsver, ka vecums nav slimība un gadās, ka dzīvnieki jūtas slikti nevis vecuma, bet slimības dēļ.

Vieną vasaros dieną NARA komanda sulaukė skambučio. Su mumis susisiekė draugės, mūsų klausytojos, esamos ir buvusios Jaunimo linijos ir Vaikų linijos savanorės ir savanorių mokytojos, psichoterapijos klinikos „Gali būti“ kolegės Laura ir Jonė. Jos norėjo savo profesinį klausimą – Jonės žodžiais, „suprasti, kaip ir kodėl žmonės gyvena“, – kelti garsinių pokalbių formatu. Mes sutarėme pabandyti. Tinklalaidės, kurias Laura (pilnas vardas – Laura Riaubaitė-Pinzar) ir Jonė (Jonė Piekuraitė-Dudėnė) įrašė, mus sužavėjo savo profesionalumu, atvertu temų peizažu ir saugia erdve kelti bet kokius klausimus. It psichologo kabinete, pasitikint viena kita ir klausytoju. Lauros ir Jonės epizoduose – NARA tinklelyje jie taip bus ir pavadinti – jos kalbėsis apie žmonių santykius ir dilemas, kurios kyla daugeliui mūsų. Jų tikslas nėra piršti atsakymus, priešingai. „Tai – apie gerų klausimų uždavinėjimą“, – savo tikslą įvardija Laura. „Geras klausimas yra toks, kuris skatina išsigryninti: o kaip norisi man?“ Išgirskite pažintinį Karolio Vyšniauskio interviu su Laura ir Jone NARA tinklalaidėje jau dabar. O pirmą pačių Lauros ir Jonės rengtą epizodą išleisime rytoj, rugsėjo 24-ąją. Jo tema bus pinigai ir kaip jie veikia poros santykius. Iki susitikimo ausinėse. Bertos Tilmantės fotografija, Martyno Gailiaus muzika.

Beveik du dešimtmečius nevaisingumo gydymo srityje kartu su vyru Rolandu dirbanti Reda Žiobakienė į šį pasaulį atkeliauti padėjo tūkstančiams naujų gyvybių. Gydytoja pripažįsta, jog net ir turint ilgametę patirtį, kartais būna psichologiškai sunku, kai padėti susilaukti vaiko nepavyksta. Kaip nevaisingumo gydymo patirtys augino gydytojos Redos Žiobakienės pasaulį?Ved. Ignas Klėjus.

Šiame NARA tekste – sociologės Gražinos Bielousovos atviras liudijimas apie smurtą, kurį patyrė nuo vaikystės. Kartu tai ir žvilgsnis į smurtą, persmelkusį skirtingas mūsų visuomenės grupes. Tekstą įgarsina pati autorė. Skaityti: https://nara.lt/lt/articles-lt/uz-viena-musta-asmenine-smurto-istorija

Mūsu klausītājs interesējas, kā daudzdzīvokļu mājā cīnīties ar prusakiem un blaktīm? Kā un kam tas būtu jādara, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, "santāraisdienests.lv" pārstāvis Māris Boža, Rīgas namu pārvaldnieka Telpu uzkopšanas daļas vadītāja Vita Timermane un Veselības Inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Ilona Drišļuka. Kā blusu, prusaku un pat žurku un ērču kodumi ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu un kad ieteicams konsultēties ar ārstu, ierakstā vaicājām alergoloģei Signei Puriņai. Droši vien neviens neraudātu, ja blaktis un prusaki pazustu pavisam. Problēmas ar dažādiem kukaiņiem daudzdzīvokļu mājās pastāv, bet jānodala apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka atbildība. Visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi jācīnās ar to, kura dzīvoklī ir, piemēram, prusaki, lai viņš savestu kārtībā savu īpašumu. Vienā dzīvoklī veikt kādu kukaiņu iznīdēšanu bieži vien nav jēgas, ja vien nav konkrēti zināms, ka tieši tas dzīvoklis rada visiem problēmas. Lai veiktu kukaiņu iznīdēšanu, dzīvoklis vispirms ir jāsagatavo. Piemēram, lai indētu prusakus, ir jāatbrīvo virtuves skapīši, jāatbīda no sienas, jānoņem dekoratīvās grīdlīstes, lai visas mēbeles var izsmidzināt un tā darbojas vēl pāris nedēļas. Ja vienā daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā kādā dzīvoklī ir iemitinājušies prusaki vai blaktis, ja ar viņiem necīnās, laika gaitā, tie var būt arī daži gadi, viņi var pārvietoties arī uz citām kāpņutelpām un izplatīties pa visu māju. Blaktis sākotnēji parasti ir gultā, tad jau aiz grīdlīstēm, ar laiku arī plauktos un skapīšos, kas ir pie gultas, ar laiku var ievākties arī aiz aizkaru stangām. Gultas blakti nejauši var aiznest mājās arī no sabiedriskā transport, ja viņa ir rūpīgi paslēpusies kādā sēdekļa šķirbā.

Ieva Dumbrytė. „Negrįžtantys“. Išleido leidykla „kiitos knygos“.Tai istorija apie likimą ir gydantį laiką. Apie meilę ir kitUs keistUs dalykUs, kurie iš tikrųjų nutinka, nes negAli nenutikti. MergAitės vardu RygA neatnešė gandras, kaip įįprasta kAime. Tėvai ją nusipirko RygOs turguje už dalgio antgalį. Vėliau RygA ištekėjo už VaitiEkaus, galinčio nuspėti bet kokio vaiko ateitį. Jų pirmagimė MarguOlė vos gimusi žino ir moka bevEik viską. Ji kartais sapnuoja būtYbes, traukiančias gilyn į sapną, kviečiančias ją negrįžti. Vieną dieną MarguOlė išeina, palikusi tik raštelį ir besisupančias sūpynEs. Kol jos laUks ir ieškos, tėvai ir sesuo VarvarA pradės geriau numanyti, kas iš tikrųjų yra tas gyvenimas. Knygos ištraukas skaito aktorė Agnė Sunklodaitė.

Nauji įrašai. Ieva Dumbrytė. „Negrįžtantys“. Išleido leidykla „kiitos knygos“.Tai istorija apie likimą ir gydantį laiką. Apie meilę ir kitUs keistUs dalykUs, kurie iš tikrųjų nutinka, nes negAli nenutikti. MergAitės vardu RygA neatnešė gandras, kaip įįprasta kAime. Tėvai ją nusipirko RygOs turguje už dalgio antgalį. Vėliau RygA ištekėjo už VaitiEkaus, galinčio nuspėti bet kokio vaiko ateitį. Jų pirmagimė MarguOlė vos gimusi žino ir moka bevEik viską. Ji kartais sapnuoja būtYbes, traukiančias gilyn į sapną, kviečiančias ją negrįžti. Vieną dieną MarguOlė išeina, palikusi tik raštelį ir besisupančias sūpynEs. Kol jos laUks ir ieškos, tėvai ir sesuo VarvarA pradės geriau numanyti, kas iš tikrųjų yra tas gyvenimas. Knygos ištraukas skaito aktorė Agnė Sunklodaitė.

VDVV-1839_1876 -Cap Co Doc Vien -Dien Hong La Gi.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền 

Vien Nguyen mourns the loss of his pet chinchilla, Rice Boy and how the memories will stay with him.