Podcasts about Vien

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa   Lielākais un smalkākais tirdzniecības nams 20. gadsimta sākumā Rīgā bija "J. Jaksch & Co". Greznā ēka, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta, atradās kādreizējā Svērtuves ielā 11 (iepretī Melngalvju namam). Nams tika uzcelts 1900.–1901. gadā pēc arhitekta Karla Felsko projekta, pārbūvējot 19. gadsimta vidus ēku. 20. gadsimta sākuma Rīgas ceļvežos tas raksturots kā viena no "brīnišķīgākajām Rīgas celtnēm gan praktiskā iekārtojuma, gan skaistuma ziņā".  Namā bija ierīkota centrālapkure, elektriskais apgaismojums un – pirmo reizi Rīgā – lifts, kura apgādi ar elektrību nodrošināja vietējā spēkstacija. Vecrīgas blīvajā apbūvē ēka izcēlās ar grezno un izsmalcināto fasādes noformējumu. Apakšējo stāvu klāja Ārensburgas (tag. Kuresāre) kaļķakmens plāksnes, bet pārējo fasādi – keramikas mozaīka, kurā alegoriskas figurālas kompozīcijas papildināja ornamentāli ierāmējumi neorenesanses stilā. Mozaīka bija izgatavota uzņēmumā "Villeroy & Boch" Vācijas pilsētā Metlahā pēc Nirnbergas arhitekta Teodora Eiriha skicēm veikala iepriekšējās paplašināšanas laikā – ap 1895. gadu. Jaunās fasādes vajadzībām nedaudz tika mainīta kompozīcija, jo veikals bija ieguvis papildu stāvu un plašus logus. Vienīgais zināmais materiāls, kas ļauj novērtēt iespējamo nama polihromiju (okera gamma ar sarkanīgu nokrāsu un atsevišķiem silti zaļiem un sarkaniem akcentiem), ir akvareļa tehnikā darināts ēkas attēls, kas izdots kā pastkarte, bet vēlāk izmantots uzņēmuma reklāmā Rīgas adrešu grāmatā. Saskaņā ar veikala darbības sākotnējo specifiku (porcelāna, stikla un zeltlietu tirdzniecība), fasādes mozaīkās attēloti nozīmīgi 16. un 17. gadsimta Vācijas stikla, porcelāna un juveliermākslas meistari: 16. gadsimta keramiķis Bernārs Palisī, 17. gadsimta ķīmiķis Johans Kunkels, Meisenes porcelāna ražotnes pamatlicējs 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā Johans Frīdrihs Betgers, kā arī Nirnbergas 16. gadsimta zeltkalis Vencels Jamnicers. Motīvu simboliskais aspekts: divi ķerubi fasādes malās, kuri "izaug" no piramidālām, spirālveidā vītām kolonnām, saule, globuss, sieviete ar lāpu un lodi, kas izstaro gaismu. Celtnes interjerā savulaik vienā no plafoniem tika iekļauts 1716. gada gleznojums "Sābas ķēniņienes pieņemšana ķēniņa Zālamana pilī". Nozīmīgais darbs, kas tapis Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meiera darbnīcā, zudis līdz ar ēku, kurā tas atradās. "J. Jaksch & Co" veikalā bija pieejamas daudzas un dažādas preces: līdzās traukiem, sudraba galda piederumiem, porcelāna sīkplastikai, zeltlietām, pulksteņiem un lampām, kas veidoja galveno sortimentu ap 1901. gadu, varēja iegādāties izsmalcinātu sadzīves tehniku, interjera priekšmetus, rotaļlietas un citas preces. Arhitekts Edgars Slavietis savās bērnības atmiņās par 20. gadsimta sākuma Rīgu atceras, ka pie Jakša  turīgie rīdzinieki varēja iegādāties arī pirmos fajansa tualetes podus, kurus lepni veda mājās bez iepakojuma... Kā liecina 20. gadsimta sākumā (domājams, ne agrāk par 1906. gadu) izdotais veikala reklāmas katalogs, “J. Jaksch & Co” varēja atļauties piedāvāt daudzu slavenu Eiropas uzņēmumu ražojumus, kā arī preces no visas pasaules, akcentējot to kvalitāti. Piedāvājums ietvēra gan priekšmetus, kas bija darināti pēc ievērojamāko jūgendstila meistaru metiem (piemēram, Emīla Galē vāzes), gan antīku kristāla slīpējumu kopijas vai itāļu un vācu marmora skulptūras. Sortimentā bija arī ekstravagantas lietas, piemēram, no krokodilādas vai varžu ādas gatavoti portmoneji un piezīmju grāmatiņas. Tomēr nozīmīgākais bija fakts, ka līdzās mākslinieciski augstvērtīgajam Kopenhāgenas un Meisenes porcelānam šeit varēja iegādāties Anša Cīruļa keramiku, kā arī citus vietējo mākslinieku un amatnieku izstrādājumus – kamīna piederumus un elegantas pītas mēbeles, tādējādi veikalam kļūstot par labas gaumes un jūgendstila popularitātes veicinātāju Rīgā.

Po Rusijos atakos Sumuose žuvo mažiausiai 20 žmonių.Nuo gegužės viešojo maitinimo įstaigos negalės nemokamai dalinti vienkartinių plastikinių pakuočių.Daugėja sergančiųjų kokliušu. Vien pernai registruota apie devynis šimtus atvejų.Pirmą nokdauną karjeroje patyręs Eimantas Stanionis neiškovojo pasaulio multičempiono vardo.Ved. Urtė Korsakovaitė

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.  

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem  pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā.  "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.

God's commandments not to steal or lie are not just about behavior—they're about shaping a community of trust, generosity, and truth. These commands protect relationships, promote justice, and call us to reflect God's character. When we steal, we say God hasn't given us enough. When we lie, we say God can't be trusted with the truth. But Jesus invites us to live differently—with open hands and honest hearts.Vien LauretaSunday April 6, 2025 Live at 6:00 PM

Trumpa informacinė RADIOCENTRO laida apie mokslo naujienas ir naujausius pasiekimus.Klausyk šiokiadieniais 13.30 val. per RADIOCENTRĄ arba mūsų podkaste „Mokslas šiandien“.

10. aprīlī Latvijas Nacionālajā baletā būs skatāms balets "Esmeralda" – vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Dinas Dūdiņas-Kurmiņas reportāžā no baleta jauniestudējumam veltītās preses konferences – Aivars Leimanis par to, ka pievērsties Igo leģendārajam darbam viņu rosināja mamma Baiba Indriksone; Elza Leimane par savu skatījumu uz Esmeraldas tēlu un sadarbības tandēmu ar Aivaru Leimani; Ilze Vītoliņa par lielākajiem izaicinājumiem, radot tērpus dejotājiem, un mazliet sevis atveidoto varoņu raksturos ļauj ielūkoties arī Alise Prudāne-Spridzāne un Kārlis Cīrulis. Balets "Esmeralda" ir vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Parīzes Dievmātes katedrāles arhidiakons Klods Frolo iekāro skaisto Esmeraldu, taču meitenes uzmanību saista nevis priesteris, bet gan iznesīgais kapteinis Fēbs. Īpašas jūtas pret Esmeraldu ir arī baznīcas zvaniķim Kvazimodo. Kad greizsirdības mākts, Frolo ievaino Fēbu, notikušajā tiek vainota Esmeralda, kurai draud nāvessods. Vienīgais, kurš līdz savas dzīves beigām turpinās patiesi mīlēt Esmeraldu, būs nelaimīgais Kvazimodo. Viktora Igo slavenais romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" kalpojis par iedvesmu spilgtiem mākslas darbiem dažādos žanros. Kā baletu publika to pirmoreiz iepazina Žila Pero horeogrāfijā – 1844. gada uzvedumā "Esmeralda" Karaliskajā teātrī Londonā. Latvijas Nacionālajā baletā tas pirmoreiz izrādīts 1939. gadā baletmeistara Osvalda Lēmaņa veidotajā versijā. Aivara Leimaņa radītā "Esmeralda" būs jau ceturtais šī romantiskā stāsta iestudējums latviešu baleta vēsturē, kurā viduslaiku gaisotni uzburt palīdzēs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi.  

Balandžio 2-oji – žymiojo danų pasakininko Hanso Christiano Anderseno gimimo ir Tarptautinė vaikų knygos diena. Kokie buvo Lietuvos vaikų knygų metai? Kokios pasakos yra šiandien pasakojamos vaikams? Apie tai kalbamės su vaikų literatūros eksperte Inga Mitunevičiūte.Vieną vakarą, sostinės Misionierių sodų vietoje ant Išganytojo kalvos išdygusius skandalinguosius daugiabučius paslėpė rūkas. Deja, tai buvo tik vieno vakaro įvietintas meno kūrinys „Balta tamsa“ – atsakas paveldonaikai. Apie tai plačiau – meninio tyrimo autorė Rėda Brandišauskienė.Nuo šiol Jono Mačiulio-Maironio art deco stiliumi alsuojančiame bute-muziejuje galime ne tik apžiūrėti ekspoziciją, bet ir pasiklausyti gramofono melodijų bei pasivaišinti madingu tarpukario desertu – grybukais su arbata. Apie patyrimines ekskursijas pasakoja Skirmantė Javaitytė.Tęsiame pokalbius apie Metų knygos rinkimuose dalyvaujančias knygas. Rašytojos Eglės Jasės knyga „Kamandosė“, kurią iliustravo menininkė Julija Račiūnaitė laukia jūsų dėmesio ir balsų Vaikų knygos kategorijoje. Pasakoja Vesta Vitkutė.Rubrikos „Be kaukių“ viešnia – balerina Nora Straukaitė.Ved. Jolanta Kryževičienė

An April Fools Prank Goes Awry.By SilverFoxMullet - Listen to the Podcast at Steamy Stories .Spring break was just that, a break. My leg, actually.When I went home to Ottawa for spring break, I met up with a few of my old high school buds, and we took a day trip to the Quebec side for some skiing at one of the nearby hills, north of Ottawa. Mid afternoon, I hit a patch of ice and went down hard. It was quite a day for falls, as the hills were pretty icy this late in the season. I tried to get up, but my right ankle hurt like a bitch. None of my friends had stopped, as we were all falling a lot today, they just assumed I would get up and follow them."Aw fuck!" I groaned. I lay there in the snow for a few minutes, until someone slid to a stop next to me."Hey, are you all right?" the guy asks."No, I hurt my ankle. Fuck.""Don't move it, I'll find the ski patrol. Hang on." He skied away to get help.30 seconds later another guy stopped. Same question. "Hey are you all right?""I think I sprained my ankle. There was a guy here a minute ago, he said he'd send the ski patrol."The guy turned and looked around, then waved and yelled "Ici! Over here! Vien! Here they are."Two guys in red jackets stopped and asked what's wrong. This other guy said "Good luck!" to me, and skied away, as I recounted the fall and my symptoms. The ski patrol guys were great, they radioed for a stretcher and 20 minutes later they're loading me into an ambulance. The rest of the day was a lot of waiting, x-rays, and paperwork. The local hospital had a seasonal trauma unit for all the ski injuries, and they're used to dealing with the inter-provincial healthcare.I called my Dad, who said he'd fetch me from the hospital, then called my buddies who were still in the chalet'. He told them to go home without me. They commiserated and said they'd drop by my house tomorrow and see how I was doing.I eventually got a cast on my right leg. It spanned from my toes to my mid-thigh. I was issued a pair of crutches, and a whole ream of instructions (in both French and English of course) about what to do and what not to do. My Dad showed up somewhere during this tedious process and reassured me everything would be fine.We got home really late, after stopping at a pharmacy for pain meds, and stopping for takeout, damn I was hungry by then. I was asleep in minutes after I took one of those pills after getting home.Next morning, I had to take another pill, damn leg was throbbing like mad. I had to learn how to negotiate using the toilet with crutches, fuck, that's pain in the arse. Then I had to figure out how to shower. They gave me a shower bag for the cast but I couldn't get the damn thing on by myself. Mom was trying to be motherly (naturally) but I was way too embarrassed to be seen naked in front of her. My Dad was a trooper, he helped me with all the bathroom stuff, and I got my shower OK.I wasn't going to be able to drive for a while, so my folks said they'd drive me back to school in Toronto. I could come home by bus and get my car once I was able to drive. Great."Actually, if I could have my car on campus, one of my buddies could drive me around. None of the other guys have a car." Not that my rattly old car was much of a ride, but it got us from A to B."OK" my Dad says, "Your mother can drive you there, and I'll follow in your car, then we'll drive back together.""Awesome, sounds like a plan!"The rest of the day my parents helped me work out how to deal with the cast and crutches and take care of personal stuff by myself, like getting dressed, showering, shaving (yeah, ever try to balance on one foot to shave? fuckin hell), and using the toilet. My mom went shopping and bought me a bunch of baggy sweat pants, something that would go over my cast.My old friends dropped by with some hard coolers the next day, thinking it would cheer me up; but I had to pass on those due to the meds I was on. They laughed at me and drank it all, themselves. We all had a good laugh about my predicament, and they wished me luck at college. Gonna need it, eh?Then it was time to head back to school. I'd been texting and calling my buddies at school, told them the whole idiot story of my misadventures. They laughed at me big time, and of course they worried about their ride, what was gonna happen to my car? I told them about the arrangements and they were happy that it would still be available.The drive to school was really tedious, seemed to last forever, because it was so fricking uncomfortable to sit there with that stiff cast on. They got me and my stuff into my room in the dorm, and said their good-byes. I was so happy that I was on the first floor! No stairs here but there were stairs all over campus. Sure, there's elevators everywhere but I didn't know where most of them were.First order of business, I gotta pee after that road trip. I used the big accessible stall in the bathroom, that was great. Grab bars, lots of room, it really was made for this kind of thing. Easier than the bathroom at home, that's for sure.I was the butt of a lot of jokes and shit for the first few days, but otherwise it was fine. Down in the dining hall I spotted someone else who'd had a fun spring break. There was a girl with her whole arm in a cast, like from shoulder to wrist, with the elbow bent at 90 degrees. I wondered what happened to her. Skiing too I supposed. My buddies said we'd make a great couple and told me to go ask her out. No way, dudes, not gonna happen. I can't talk to girls, I always get freaked out and clam up.The end of March rolled around, and I still had weeks to go before getting my cast off. There was a party on Saturday night, and I was weaning off the strong meds by now so I could have a few drinks. My floor mates were getting me drinks, too; so I ended up having a few more than I would normally have. I was feeling buzzed by the end of the night.One of the guys suddenly showed up with a wheelchair. "Robbo! we got you some wheels, man!""Where'd you steal that from?" I asked, a little dubious about the idea of them scamming someone's chair."No No, totally not stolen, we got it for you from the Red Cross. It's legit, dude!""All right! Let's check out my new ride then!" I hopped over and settled into the chair. They adjusted the footrest out for me and one of them took my crutches, and they started wheeling me away. "Where we goin?" I asked."It's a surprise." says one of them, and then pull a pillowcase down over my head so I can't see where we're going. When I try to pull the covering off, they stopped me, and then the started grabbing my arms & duct taping them to the chair's armrests. We were outside by now, and I started yelling, until they taped the pillowcase tight against my mouth, to muff my yelling. Now I was getting pissed, but there's not much I could do, except literally ride this out.They laughed and giggled and make goofy jokes as they wheeled me around campus. EventuallyI had no idea where I am, and it suddenly strikes me that it was now April 1st. The alcoholic buzz is wearing off fast under the rush of my adrenaline and anger, and I wondered what kind of demented nightmare game they've come up with.I heard more laughing, girls this time, and they make whispered comments back and forth with the guys. I'm now in a building, but I had no clue where. My chair was pushed around some more, bumping into stuff, and then a body is dumped in my lap, then they yanked the duct tape off the pillowcase and I can again my mouth. The room is pitch black. The giggling and laughing is cut off by the slamming of a door, and everything goes quiet.I think there's a girl in my lap, or a small, really nice smelling guy with long hair. She's quiescent, asleep or passed out, pressed against my chest."Hey. Hey, wake up." I said.No response, she's just sitting there, draped over my lap. She's warm and breathing, so it's not a manikin or something. I wondered if she's okay.I started to shift a bit, can't use my arms because they're taped down, but I try to shake her awake with my rocking shoulders. It didn't work, and now I'm afraid that if I move too much she'll fall off onto the floor."Hey, uh, miss, wake up." louder. She's out of it. I turn my head to the side so I'm not yelling in her ear and holler "Hey, enough crap, let me out of here!" Silence reigns. Well, fuck. Now what?'Now what'. Then the fire alarm starts blaring. It startles the heck out of me, but still isn't enough to wake the girl.  I heard loud commotion in the halls for about 30 seconds, but then suddenly there is silence. Fuck, this is getting serious. What if it's a real fire? No, no way, it's April 1st now, gotta be a prank. I'll just wait for her to wake up, and we'll get out of here. My eyes adjusted to the darkness and I began to see faint outlines of what is probably a maintenance closet or storage room.The alarm rings for an annoyingly long time. 15 minutes I guess, I dunno, but it seems interminable. And I need to pee now. When the alarm finally stops the need to pee gets more insistent. I shifted uncomfortably under the weight of my passenger. Her hip is pressed up against my groin, adding to the struggle of my urge to piss.More time passes, and damn, I gotta go bad, now. I'm gonna wet myself, and her too, if I don't get out of here right now. I've tried speaking to her, yelling, shaking her, and then there was another alarm that went on and on. She just isn't gonna wake up. Did those morons drug her or something?I'm desperate now. "Come on, sleeping beauty, wake up!" Sleeping beauty? Yeah, fine, I'll try that before I piss all over her. I think a girl would be slightly less angry about a stolen kiss than wet pants. So I seek her mouth. There was a little light coming in under the door, but suddenly that light went out, and only a faint intermittent light glowed. Oh, crap! That would be the emergency exit lighting. I eventually bumped my faced against her nose, then lowered a bit and kissed her, probably a little too hard for a wakeup smooch, cause I'm dyin' here, gotta pee, gotta pee, gotta pee.She's got nice soft lips, really quite kissable, and I kinda wished she was awake and under different circumstances. I kissed her again, even harder. No response. I try again, this time I let my tongue do the talking, and I push into her mouth. Helluva way to experience my own first ‘tongue-kiss'. Finally, she stirred & turned into the kiss.Surprised, I pull back, and say "Oh thank god you're awake, help me up!"She startled, yelping at me, "Who are you?!""Help me, please, I'm gonna piss my pants! Untie me!"In the dim red glow of an exit sign I finally saw her face. She's kinda cute, not particularly pretty, and she has a cast on her right arm. It's the girl I saw in the dining hall a few times."Hurry!" I pleaded.She struggled off me, and stood. “Where the hell did you take me!” she demanded.I told her that we were both abducted by campus hooligans and locked in some storage room, but I didn't know which building. Then I said; “But I gotta pee right now and my leg is in a cast, and I'm bound to this wheelchair.She felt the tape on my wrists. It's slow going for her to undo the tape with her one weak hand, the way she's pulling at it, she's obviously not left handed.I'm not gonna make it, and I looked around. We're in a janitor's room or something. I spotted a stack of small waste baskets. "Quick, grab one of those buckets and put it between my legs."She's quick on the uptake, I'll give her that, and she grabbed the bucket for me. "Pull my pants down, hurry.""What? No!" she protested."Arrrrggghhh. Please, I'm gonna wet myself." I grind out through my clenched teeth.She reached out with that uncoordinated left hand of hers and fumbles with my sweat pants. I squirmed to lift my hips a bit to help, and the elastic waistband slipped down, exposing my tight briefs."You gotta help. Pull me out, aim for the bucket. Please?"I can see she's not happy with the situation, and she's fighting with her distaste at touching a man, a total stranger at that, in such a bizarre circumstance. But she perseveres, and that delicate hand fishes in my shorts for my cock. She paused momentarily as she made contact, then pulled my cock free. She picked up the empty bucket and aimed my ‘hose' toward the container.I groaned as I let loose. Oh god, finally! The relief was incredible. The poor girl was acting shocked as she dutifully aimed me at the bucket, and she even nudged the bucket a bit closer. I pissed on and on, holy fuck there was so much, and eventually I ran dry.Her disposition is no longer shocked, but instead she appeared to be curious."Oh thank you, you saved me so much embarrassment. You can put me back in there now. Thanks."She hesitated, and timidly tried to one-handedly stuff my cock back through the fly, and after a couple of clumsy tries I'm all set. And of course now my cock was growing fast in her hand, as I no longer had to pee, but there's a wonderful-smelling girl handling that most sensitive part of my anatomy. Something that's never happened before.That last drop of pee evidently got on her hand, and she looked a bit frantic now, "Ew" she says."Just wipe it on my sweats, it's OK." I told her, and she rubbed her hand on my inner thigh. That doesn't help with my ever increasing boner of course.She looked up at me, and her brow wrinkled. "Do you smell smoke?" she asked.It's my turn to be startled, and I looked toward the door. Oh Fuck, there's smoke coming in under the door! That alarm was real! Why wasn't it still going off? "Quick, help me get this tape off!" She started trying to pull up my sweats, but I say "No, leave that, just get me undone!"She started working on the tape on my left arm, and it took a few minutes to get me free. Working together, my right arm is unstuck in less than a minute. "Check the door." I told her as I looked around the room. No other doors, just shelves, a big sink, a floor pan for filling and emptying mop buckets, and stacks of boxes and stuff.She tried the light switch but it doesn't work. Great, my idiot friends probably unscrewed the light bulb. Then she tried the door. "It's locked!" she says."From the outside? Why the fuck would it be set up to lock people in? Sorry. I swear when I get nervous.""Is there really a fire, do you think?""I guess so, there was an alarm that went off when you were out cold.""What do we do?" She started frantically searching her pockets and said; "I can't find my phone!""I didn't even bring mine to the party. No pockets."The smell of smoke got stronger. I wheeled up next to the sink, and ran some water. Grabbing a package of paper towels, I ripped it open and dumped them in the sink. "Here, block up the crack under the door with these!"I handed her wads of soggy paper, and she knelt down to stuff them under the door. The smoke stoped coming in, thank goodness.  But now the room is black. "Now what?" she said.I shrugged, "I guess we wait and hope.""I'm scared." she said in a small voice."Come here, sit on my lap here. Oh, uh, maybe pull up my pants first." She helped me with that and sat on me. I think the gravity of the situation is now hitting her pretty hard, I know it's got me freaked out. She burrowed into my neck and wraps her good arm wraps around me. "We're OK for now." I tell her.I smelled her hair again, as she's crushed against me. Damn that feels nice. Shit, I don't even know her name. "I'm Robert by the way. Robert Green.""Suzanne. Suzanne Shelton.", she informed me."I'd say pleased to meet you Suzanne, but under these circumstances, maybe the sentiment should be I'm ecstatic to meet you. If I was by myself I would have pissed my pants and suffocated."She giggled, my goofy sense of humour somehow helped in this situation. "I'm glad to meet you too, Robert.""So how did you get here?""I don't know, I was at the dorm party and felt dizzy, then you were kissing me." She blushed again."Sorry about that, I tried to wake you for like 20 minutes, but you were really out of it. I finally thought I would try the sleeping beauty trick, and it worked. Did you drink something someone else gave you?""Oh. Shit.” She seemed to recall. “I think so. One of my floor mates gave me a coke. It must have been spiked?  I had to take some of my pain meds for my arm earlier tonight, it was bothering me. I keep trying to do too much with it all the time.""Oh, yeah, you don't want to mix booze or anything with that stuff, I know! Sorry about the pee episode. I really was going to wet my pants in another few seconds. Wet both our pants."She blushed and giggled. "I never saw a guy like that, like your, thing, before.""Wow. Okay, well, I never had a girl touch my co-, um, thing, before.""It changed when I was putting it away. Was that, um, like...'"Yeah, well, when a pretty girl touches me like that, I'm bound to get aroused."Her eyes went wide at that statement. "Oh" she said. She paused a few seconds, then put her head back on my shoulder. There was that scent again. "So. Um, you think I'm pretty?""Well, yeah, of course. You're what I think my grandpa would call 'fetching'"She giggled again. Damn, that sounds nice, and she smells really nice. Little Robert stirred down below. I heard a sharp intake of breath. Uh Oh. She felt that. I may have just ruined what might have been a moment."Am I pretty enough to make you, uh, aroused, then?""Oh, Suzanne, I am so embarrassed. Please, don't be offended, it's just circumstances, you know?"She pulled back again and looked at the door. Still no smoke. Then she looked at me with a sad smile, saying "I didn't think so." Suzanne started to get up, and I realized where our wires had crossed.I put my arms around her and said " Oh, no no. You're very pretty, and definitely arousing."She looked surprised, but settled back down on my lap. "Oh." she said. "Thank you."Just then we heard a muffled sound  of footsteps outside the door. We both yelled, and I grabbed a mop handle and rapped it against the door. The door opened, and a cloud of smoke poured in. A firefighter stood there, looking surprised behind his breathing apparatus. He hollered for help, and we were soon moved briskly from the building.I was parked in my wheelchair next to the ambulance, where Suzanne was sitting on a gurney. We both had been given oxygen and been checked over for injuries. We told campus security about how we came to be there, and they got really grim. I named names, because I could've died there, we both could've died. It was a prank, but it went sideways pretty fast when that fire broke out. Cops came over and Suzanne also named a couple of girls who she thought were in on it too. Now we were finally cleared to go."Can I walk you back to the dorms?" I asked.She laughed, "Don't you mean wheel me? You can't walk.""Can too, if I had my crutches. My idiot friends left me with this chair.""Okay, then, let's go." She beamed.Off we went. She couldn't push me with just one hand, and I was crap at navigating that chair, but we eventually got back to the residence. We chatted amiably along the way, getting to know each other. She was really easy to talk to, unlike most girls I've tried to talk to. Maybe that was it, I wasn't chatting her up.She was 18, a biology major, living in in the next dorm over. I told her I was in second year Computer Science, in the nearby dorm, so I had a single room.I told her how I broke my leg, skiing near Gatineau, and the really long day I had as a result. "How did you break your arm?""Skating. I'm usually a good skater but sometimes you just fall wrong. I spent most of that same day in the ER, just like you. It's really hard to get dressed and shower and stuff with this thing.""I know, believe me, I know all about it."We were both so fired up on adrenaline after our ordeal there was no way we could sleep. "Would you like to, uh, come over to my room, for a bit? After all this, I'm not tired, and I'd be bored doing just nothing. We could talk for a while." Oh, nice, I thought, smooth man, very smooth. NOT.She blushed, and it must've been a good one, to be visible in the dim light along the sidewalk. "I, uh, yeah. Yes. Yes I will." she stated with a bravado she didn't appear to have.I smiled up at her. "I promise to behave, Okay?""What if I don't want you to behave?" she smirked."Then you're going to have to make your wishes known, in no uncertain terms. I don't do the pushy guy thing very well.""I want to go to your room with you," she declared.To be continued.By SilverFoxMullet for Literotica

An April Fools Prank Goes Awry.By SilverFoxMullet - Listen to the Podcast at Steamy Stories .Spring break was just that, a break. My leg, actually.When I went home to Ottawa for spring break, I met up with a few of my old high school buds, and we took a day trip to the Quebec side for some skiing at one of the nearby hills, north of Ottawa. Mid afternoon, I hit a patch of ice and went down hard. It was quite a day for falls, as the hills were pretty icy this late in the season. I tried to get up, but my right ankle hurt like a bitch. None of my friends had stopped, as we were all falling a lot today, they just assumed I would get up and follow them."Aw fuck!" I groaned. I lay there in the snow for a few minutes, until someone slid to a stop next to me."Hey, are you all right?" the guy asks."No, I hurt my ankle. Fuck.""Don't move it, I'll find the ski patrol. Hang on." He skied away to get help.30 seconds later another guy stopped. Same question. "Hey are you all right?""I think I sprained my ankle. There was a guy here a minute ago, he said he'd send the ski patrol."The guy turned and looked around, then waved and yelled "Ici! Over here! Vien! Here they are."Two guys in red jackets stopped and asked what's wrong. This other guy said "Good luck!" to me, and skied away, as I recounted the fall and my symptoms. The ski patrol guys were great, they radioed for a stretcher and 20 minutes later they're loading me into an ambulance. The rest of the day was a lot of waiting, x-rays, and paperwork. The local hospital had a seasonal trauma unit for all the ski injuries, and they're used to dealing with the inter-provincial healthcare.I called my Dad, who said he'd fetch me from the hospital, then called my buddies who were still in the chalet'. He told them to go home without me. They commiserated and said they'd drop by my house tomorrow and see how I was doing.I eventually got a cast on my right leg. It spanned from my toes to my mid-thigh. I was issued a pair of crutches, and a whole ream of instructions (in both French and English of course) about what to do and what not to do. My Dad showed up somewhere during this tedious process and reassured me everything would be fine.We got home really late, after stopping at a pharmacy for pain meds, and stopping for takeout, damn I was hungry by then. I was asleep in minutes after I took one of those pills after getting home.Next morning, I had to take another pill, damn leg was throbbing like mad. I had to learn how to negotiate using the toilet with crutches, fuck, that's pain in the arse. Then I had to figure out how to shower. They gave me a shower bag for the cast but I couldn't get the damn thing on by myself. Mom was trying to be motherly (naturally) but I was way too embarrassed to be seen naked in front of her. My Dad was a trooper, he helped me with all the bathroom stuff, and I got my shower OK.I wasn't going to be able to drive for a while, so my folks said they'd drive me back to school in Toronto. I could come home by bus and get my car once I was able to drive. Great."Actually, if I could have my car on campus, one of my buddies could drive me around. None of the other guys have a car." Not that my rattly old car was much of a ride, but it got us from A to B."OK" my Dad says, "Your mother can drive you there, and I'll follow in your car, then we'll drive back together.""Awesome, sounds like a plan!"The rest of the day my parents helped me work out how to deal with the cast and crutches and take care of personal stuff by myself, like getting dressed, showering, shaving (yeah, ever try to balance on one foot to shave? fuckin hell), and using the toilet. My mom went shopping and bought me a bunch of baggy sweat pants, something that would go over my cast.My old friends dropped by with some hard coolers the next day, thinking it would cheer me up; but I had to pass on those due to the meds I was on. They laughed at me and drank it all, themselves. We all had a good laugh about my predicament, and they wished me luck at college. Gonna need it, eh?Then it was time to head back to school. I'd been texting and calling my buddies at school, told them the whole idiot story of my misadventures. They laughed at me big time, and of course they worried about their ride, what was gonna happen to my car? I told them about the arrangements and they were happy that it would still be available.The drive to school was really tedious, seemed to last forever, because it was so fricking uncomfortable to sit there with that stiff cast on. They got me and my stuff into my room in the dorm, and said their good-byes. I was so happy that I was on the first floor! No stairs here but there were stairs all over campus. Sure, there's elevators everywhere but I didn't know where most of them were.First order of business, I gotta pee after that road trip. I used the big accessible stall in the bathroom, that was great. Grab bars, lots of room, it really was made for this kind of thing. Easier than the bathroom at home, that's for sure.I was the butt of a lot of jokes and shit for the first few days, but otherwise it was fine. Down in the dining hall I spotted someone else who'd had a fun spring break. There was a girl with her whole arm in a cast, like from shoulder to wrist, with the elbow bent at 90 degrees. I wondered what happened to her. Skiing too I supposed. My buddies said we'd make a great couple and told me to go ask her out. No way, dudes, not gonna happen. I can't talk to girls, I always get freaked out and clam up.The end of March rolled around, and I still had weeks to go before getting my cast off. There was a party on Saturday night, and I was weaning off the strong meds by now so I could have a few drinks. My floor mates were getting me drinks, too; so I ended up having a few more than I would normally have. I was feeling buzzed by the end of the night.One of the guys suddenly showed up with a wheelchair. "Robbo! we got you some wheels, man!""Where'd you steal that from?" I asked, a little dubious about the idea of them scamming someone's chair."No No, totally not stolen, we got it for you from the Red Cross. It's legit, dude!""All right! Let's check out my new ride then!" I hopped over and settled into the chair. They adjusted the footrest out for me and one of them took my crutches, and they started wheeling me away. "Where we goin?" I asked."It's a surprise." says one of them, and then pull a pillowcase down over my head so I can't see where we're going. When I try to pull the covering off, they stopped me, and then the started grabbing my arms & duct taping them to the chair's armrests. We were outside by now, and I started yelling, until they taped the pillowcase tight against my mouth, to muff my yelling. Now I was getting pissed, but there's not much I could do, except literally ride this out.They laughed and giggled and make goofy jokes as they wheeled me around campus. EventuallyI had no idea where I am, and it suddenly strikes me that it was now April 1st. The alcoholic buzz is wearing off fast under the rush of my adrenaline and anger, and I wondered what kind of demented nightmare game they've come up with.I heard more laughing, girls this time, and they make whispered comments back and forth with the guys. I'm now in a building, but I had no clue where. My chair was pushed around some more, bumping into stuff, and then a body is dumped in my lap, then they yanked the duct tape off the pillowcase and I can again my mouth. The room is pitch black. The giggling and laughing is cut off by the slamming of a door, and everything goes quiet.I think there's a girl in my lap, or a small, really nice smelling guy with long hair. She's quiescent, asleep or passed out, pressed against my chest."Hey. Hey, wake up." I said.No response, she's just sitting there, draped over my lap. She's warm and breathing, so it's not a manikin or something. I wondered if she's okay.I started to shift a bit, can't use my arms because they're taped down, but I try to shake her awake with my rocking shoulders. It didn't work, and now I'm afraid that if I move too much she'll fall off onto the floor."Hey, uh, miss, wake up." louder. She's out of it. I turn my head to the side so I'm not yelling in her ear and holler "Hey, enough crap, let me out of here!" Silence reigns. Well, fuck. Now what?'Now what'. Then the fire alarm starts blaring. It startles the heck out of me, but still isn't enough to wake the girl.  I heard loud commotion in the halls for about 30 seconds, but then suddenly there is silence. Fuck, this is getting serious. What if it's a real fire? No, no way, it's April 1st now, gotta be a prank. I'll just wait for her to wake up, and we'll get out of here. My eyes adjusted to the darkness and I began to see faint outlines of what is probably a maintenance closet or storage room.The alarm rings for an annoyingly long time. 15 minutes I guess, I dunno, but it seems interminable. And I need to pee now. When the alarm finally stops the need to pee gets more insistent. I shifted uncomfortably under the weight of my passenger. Her hip is pressed up against my groin, adding to the struggle of my urge to piss.More time passes, and damn, I gotta go bad, now. I'm gonna wet myself, and her too, if I don't get out of here right now. I've tried speaking to her, yelling, shaking her, and then there was another alarm that went on and on. She just isn't gonna wake up. Did those morons drug her or something?I'm desperate now. "Come on, sleeping beauty, wake up!" Sleeping beauty? Yeah, fine, I'll try that before I piss all over her. I think a girl would be slightly less angry about a stolen kiss than wet pants. So I seek her mouth. There was a little light coming in under the door, but suddenly that light went out, and only a faint intermittent light glowed. Oh, crap! That would be the emergency exit lighting. I eventually bumped my faced against her nose, then lowered a bit and kissed her, probably a little too hard for a wakeup smooch, cause I'm dyin' here, gotta pee, gotta pee, gotta pee.She's got nice soft lips, really quite kissable, and I kinda wished she was awake and under different circumstances. I kissed her again, even harder. No response. I try again, this time I let my tongue do the talking, and I push into her mouth. Helluva way to experience my own first ‘tongue-kiss'. Finally, she stirred & turned into the kiss.Surprised, I pull back, and say "Oh thank god you're awake, help me up!"She startled, yelping at me, "Who are you?!""Help me, please, I'm gonna piss my pants! Untie me!"In the dim red glow of an exit sign I finally saw her face. She's kinda cute, not particularly pretty, and she has a cast on her right arm. It's the girl I saw in the dining hall a few times."Hurry!" I pleaded.She struggled off me, and stood. “Where the hell did you take me!” she demanded.I told her that we were both abducted by campus hooligans and locked in some storage room, but I didn't know which building. Then I said; “But I gotta pee right now and my leg is in a cast, and I'm bound to this wheelchair.She felt the tape on my wrists. It's slow going for her to undo the tape with her one weak hand, the way she's pulling at it, she's obviously not left handed.I'm not gonna make it, and I looked around. We're in a janitor's room or something. I spotted a stack of small waste baskets. "Quick, grab one of those buckets and put it between my legs."She's quick on the uptake, I'll give her that, and she grabbed the bucket for me. "Pull my pants down, hurry.""What? No!" she protested."Arrrrggghhh. Please, I'm gonna wet myself." I grind out through my clenched teeth.She reached out with that uncoordinated left hand of hers and fumbles with my sweat pants. I squirmed to lift my hips a bit to help, and the elastic waistband slipped down, exposing my tight briefs."You gotta help. Pull me out, aim for the bucket. Please?"I can see she's not happy with the situation, and she's fighting with her distaste at touching a man, a total stranger at that, in such a bizarre circumstance. But she perseveres, and that delicate hand fishes in my shorts for my cock. She paused momentarily as she made contact, then pulled my cock free. She picked up the empty bucket and aimed my ‘hose' toward the container.I groaned as I let loose. Oh god, finally! The relief was incredible. The poor girl was acting shocked as she dutifully aimed me at the bucket, and she even nudged the bucket a bit closer. I pissed on and on, holy fuck there was so much, and eventually I ran dry.Her disposition is no longer shocked, but instead she appeared to be curious."Oh thank you, you saved me so much embarrassment. You can put me back in there now. Thanks."She hesitated, and timidly tried to one-handedly stuff my cock back through the fly, and after a couple of clumsy tries I'm all set. And of course now my cock was growing fast in her hand, as I no longer had to pee, but there's a wonderful-smelling girl handling that most sensitive part of my anatomy. Something that's never happened before.That last drop of pee evidently got on her hand, and she looked a bit frantic now, "Ew" she says."Just wipe it on my sweats, it's OK." I told her, and she rubbed her hand on my inner thigh. That doesn't help with my ever increasing boner of course.She looked up at me, and her brow wrinkled. "Do you smell smoke?" she asked.It's my turn to be startled, and I looked toward the door. Oh Fuck, there's smoke coming in under the door! That alarm was real! Why wasn't it still going off? "Quick, help me get this tape off!" She started trying to pull up my sweats, but I say "No, leave that, just get me undone!"She started working on the tape on my left arm, and it took a few minutes to get me free. Working together, my right arm is unstuck in less than a minute. "Check the door." I told her as I looked around the room. No other doors, just shelves, a big sink, a floor pan for filling and emptying mop buckets, and stacks of boxes and stuff.She tried the light switch but it doesn't work. Great, my idiot friends probably unscrewed the light bulb. Then she tried the door. "It's locked!" she says."From the outside? Why the fuck would it be set up to lock people in? Sorry. I swear when I get nervous.""Is there really a fire, do you think?""I guess so, there was an alarm that went off when you were out cold.""What do we do?" She started frantically searching her pockets and said; "I can't find my phone!""I didn't even bring mine to the party. No pockets."The smell of smoke got stronger. I wheeled up next to the sink, and ran some water. Grabbing a package of paper towels, I ripped it open and dumped them in the sink. "Here, block up the crack under the door with these!"I handed her wads of soggy paper, and she knelt down to stuff them under the door. The smoke stoped coming in, thank goodness.  But now the room is black. "Now what?" she said.I shrugged, "I guess we wait and hope.""I'm scared." she said in a small voice."Come here, sit on my lap here. Oh, uh, maybe pull up my pants first." She helped me with that and sat on me. I think the gravity of the situation is now hitting her pretty hard, I know it's got me freaked out. She burrowed into my neck and wraps her good arm wraps around me. "We're OK for now." I tell her.I smelled her hair again, as she's crushed against me. Damn that feels nice. Shit, I don't even know her name. "I'm Robert by the way. Robert Green.""Suzanne. Suzanne Shelton.", she informed me."I'd say pleased to meet you Suzanne, but under these circumstances, maybe the sentiment should be I'm ecstatic to meet you. If I was by myself I would have pissed my pants and suffocated."She giggled, my goofy sense of humour somehow helped in this situation. "I'm glad to meet you too, Robert.""So how did you get here?""I don't know, I was at the dorm party and felt dizzy, then you were kissing me." She blushed again."Sorry about that, I tried to wake you for like 20 minutes, but you were really out of it. I finally thought I would try the sleeping beauty trick, and it worked. Did you drink something someone else gave you?""Oh. Shit.” She seemed to recall. “I think so. One of my floor mates gave me a coke. It must have been spiked?  I had to take some of my pain meds for my arm earlier tonight, it was bothering me. I keep trying to do too much with it all the time.""Oh, yeah, you don't want to mix booze or anything with that stuff, I know! Sorry about the pee episode. I really was going to wet my pants in another few seconds. Wet both our pants."She blushed and giggled. "I never saw a guy like that, like your, thing, before.""Wow. Okay, well, I never had a girl touch my co-, um, thing, before.""It changed when I was putting it away. Was that, um, like...'"Yeah, well, when a pretty girl touches me like that, I'm bound to get aroused."Her eyes went wide at that statement. "Oh" she said. She paused a few seconds, then put her head back on my shoulder. There was that scent again. "So. Um, you think I'm pretty?""Well, yeah, of course. You're what I think my grandpa would call 'fetching'"She giggled again. Damn, that sounds nice, and she smells really nice. Little Robert stirred down below. I heard a sharp intake of breath. Uh Oh. She felt that. I may have just ruined what might have been a moment."Am I pretty enough to make you, uh, aroused, then?""Oh, Suzanne, I am so embarrassed. Please, don't be offended, it's just circumstances, you know?"She pulled back again and looked at the door. Still no smoke. Then she looked at me with a sad smile, saying "I didn't think so." Suzanne started to get up, and I realized where our wires had crossed.I put my arms around her and said " Oh, no no. You're very pretty, and definitely arousing."She looked surprised, but settled back down on my lap. "Oh." she said. "Thank you."Just then we heard a muffled sound  of footsteps outside the door. We both yelled, and I grabbed a mop handle and rapped it against the door. The door opened, and a cloud of smoke poured in. A firefighter stood there, looking surprised behind his breathing apparatus. He hollered for help, and we were soon moved briskly from the building.I was parked in my wheelchair next to the ambulance, where Suzanne was sitting on a gurney. We both had been given oxygen and been checked over for injuries. We told campus security about how we came to be there, and they got really grim. I named names, because I could've died there, we both could've died. It was a prank, but it went sideways pretty fast when that fire broke out. Cops came over and Suzanne also named a couple of girls who she thought were in on it too. Now we were finally cleared to go."Can I walk you back to the dorms?" I asked.She laughed, "Don't you mean wheel me? You can't walk.""Can too, if I had my crutches. My idiot friends left me with this chair.""Okay, then, let's go." She beamed.Off we went. She couldn't push me with just one hand, and I was crap at navigating that chair, but we eventually got back to the residence. We chatted amiably along the way, getting to know each other. She was really easy to talk to, unlike most girls I've tried to talk to. Maybe that was it, I wasn't chatting her up.She was 18, a biology major, living in in the next dorm over. I told her I was in second year Computer Science, in the nearby dorm, so I had a single room.I told her how I broke my leg, skiing near Gatineau, and the really long day I had as a result. "How did you break your arm?""Skating. I'm usually a good skater but sometimes you just fall wrong. I spent most of that same day in the ER, just like you. It's really hard to get dressed and shower and stuff with this thing.""I know, believe me, I know all about it."We were both so fired up on adrenaline after our ordeal there was no way we could sleep. "Would you like to, uh, come over to my room, for a bit? After all this, I'm not tired, and I'd be bored doing just nothing. We could talk for a while." Oh, nice, I thought, smooth man, very smooth. NOT.She blushed, and it must've been a good one, to be visible in the dim light along the sidewalk. "I, uh, yeah. Yes. Yes I will." she stated with a bravado she didn't appear to have.I smiled up at her. "I promise to behave, Okay?""What if I don't want you to behave?" she smirked."Then you're going to have to make your wishes known, in no uncertain terms. I don't do the pushy guy thing very well.""I want to go to your room with you," she declared.To be continued.By SilverFoxMullet for Literotica

Gaisras elektros pastotėje, dėl kurio teko uždaryti Hitrou oro uostą, suvaldytas, pranešė Londono ugniagesiai. Siekiant užtikrinti keleivių ir darbuotojų saugumą, oro uostas bus uždarytas visą penktadienį. Reikšmingi sutrikimai numatomi ir artimiausiomis dienomis. Apie gaisro priežastis kol kas komentarų nėra. Hitrou oro uostas yra judriausias Europoje. Vien šiandien iš jo kilti, ar jame leistis turėjo 1351 orlaivis. Lietuvos oro uostų atstovas sako, kad poveikio skrydžiams iš Lietuvos nėra.Vizitą Lietuvoje baigia Ukrainos kultūros ir informacinės politikos ministras Mykola Tochytskis. Jo teigimu, Rusijos okupuotose teritorijose yra daugiau kaip milijonas 700 tūkstančių Ukrainos kultūros vertybėmis laikomų artefaktų. Dalis jų, sunaikinti. Kiti atsiduria juodojoje rinkoje.O kokias Ukrainos pamokas, saugant kultūros vertybes, išmoko Lietuva?Pyktis, nusivylimas ir abejonės, ar Jungtinės Valstijos vis dar yra Kanados sąjungininkės, ar į jos suverenumą besikėsinanti agresyvi jėga. Tokiomis emocijomis dalijasi LRT Kanadoje kalbinti Jungtinių Valstijų šiauriniai kaimynai. Prezidento Donaldo Trumpo muitai ir retorika apie Kanados tapimą 51-ąja valstija per kelis mėnesius sugriovė daugybės kanadiečių pasitikėjimą šalimi, kuri dešimtmečius laikyta artimiausia sąjungininke.Vengrijos parlamentas šią savaitę priėmė įstatymą, draudžiantį LGBT „Pride“ eitynes. Taip pat nuo šiol valdžios institucijoms bus leidžiama naudoti veido atpažinimo programinę įrangą tokių renginių dalyviams identifikuoti. Premjerui Viktorui Orbanui griežtinant įstatymus, vis daugiau Vengrijos visuomenės buriasi aplink opozicines jėgas. Protestų banga toliau neslopsta ir Serbijoje.Lietuvos vyrų futbolo rinktinė šiandien pradeda atranką į kitų metų pasaulio čempionatą. Varšuvoje lietuviai žais su Lenkijos komanda, kurią palaikys 60 tūkstančių vietinių aistruolių.Ved. Darius Matas

ROMA (ITALPRESS) - Fesa di tacchino, rucola, uova e limone per delle polpette leggere e gustose, adatte a chi è a dieta, da accompagnare con un'insalata di radicchio, belga o valeriana. Una ricetta a base di carne bianca, saporita e ricca di gusto. A raccontarla è Rosanna Lambertucci nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Vai zini, kas bija Alma Matilde Paula, dzimusi Brodele, un kāpēc par viņas dzīvi mēs stāstām tieši šomēnes? Tā bija Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māte. 1904. gada 21. marts Pēterupes baznīcā atnācis ar svinīgu brīdi – tiek kristīta 17. februārī Neibādē dzimusi meitenīte Alma Matilde. [1] "Brodell" – baznīcas grāmatas ierakstā Nr. 8 jaundzimušās vārds ierakstīts krieviski un vāciski, un uzvārdam abās valodās trūkst galotnes latviskā "e". Tālāk visas ziņas par mazulītes izcelšanos seko kirilicā, krievu valodā, kā jau cara valdīšanas laikā noteikts: tēvs Burhards Antons Brodelis, māte Jūla (dzimusi Krastiņa), abi kristīti "no vietējā mācītāja" vietējā luterāņu dievnamā. Par meitenītes krustvecākiem aicināti Minna un Jānis Krastiņi, Pēteris un Alvīne Dreimaņi. Ieraksts veikts līdzenā, skaistā rokrakstā, kas, visticamāk piederējis šajā laikā (no 1895. līdz 1931. gadam) Pēterupes baznīcā kalpojušajam mācītājam Jānim Stāmeram. Tā kā tajā pašā rokrakstā baznīcas grāmatā veikts ieraksts 1904. gada augustā par barona Aleksandra fon Pistolkorsa aiziešanu mūžībā, tad varam būt diezgan droši, ka mazo Almu Matildi Brodeli Pēterupē kristījis Jānis Stāmers, dodot  svētību mazajai meitenei, kura vēlāk kļūs par izcilu cilvēku – Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Alma Matilde Brodele nāk no kuplas ģimenes. Par spīti trūkumam, kas liedz meitenei skoloties vairāk kā divas klases vietējā skolā, viņa iemanto apbrīnojamu noteiktību un rakstura stingrību. "Vienīgā no septiņu bērnu ģimenes pārcēlusies uz Rīgu, čakla, izdarīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Almas nākamā vīra Voldemāra mamma līgavu dēlam nolūkoja Gorbuša kundzes modes salonā, kur Alma tērpiem šuvusi pērlītes." [2] Un drīz vien Alma Matilde kļūst par Voldemāra sievu, iegūstot Paulu dzimtas uzvārdu. 2023. gadā iespiestajā greznajā grāmatā "Ak, sievietes", kas ieved Edītes Pauls-Vīgneres atmiņu un krāšņās tekstilmākslas pasaulē, redzama "Edītes mamma Alma Matilde smalkos tērpos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. ..Tolaik dāmām vienmēr bija rūpīgi safrizētas un ieveidotas frizūras. Mamma bija Edītes palīgs un balsts visa mūža garumā." [3] Arhīvu filmu lentēs nav daudz brīžu, kur redzama Alma Matilde Paula. 1979. gada filmā "Dzīparos apslēptā pasaule", sekojot Edītes Pauls-Vīgneres grandiozo tekstilmākslas darbu tapšanas stāstiem, nedaudz iepazīstam viņas vecākus. Enerģisko, humora pilno tēvu, un nopietno māti ar it kā sevī vērstu skatienu. Māte klusē, un izstādes atklāšanas kadros filmas sākumā, kā apliecinot viņas raksturu, aizkadra balsī skan vārdi: "Lai paliek jūsu noslēpums, sirmie Pauli, cik rūpju atdots Edītei, cik pacietības dāvāts Raimondam." [4] Taču videokadros no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai minūtei varam māti vērot, visai ģimenei iesaistoties milzīgā gobelēna velku uzvilkšanas brīdī vīra Voldemāra konstruētajās stellēs. Viņas stihija ir darbs. Pat divus gadus iepriekš filmējot, atraisītības brīdi kinokamera notvērusi, esot Almas Paulas ierastajā vidē, piemājas dārzā pie galda ar tikko nolasīto dārza ogu traukiem. Rokas darbojas, acis nolaistas, un tajā brīdī atskan vārdi: "Un dēlu es ļoti mīlēju, man viņš ir ļoti mīļš. Nenormāli esmu mīlējusi viņu..." [5] Mātes teikto vārdu nozīmē tālāk aizved dzejnieks Jānis Peters savā 1982. gada grāmatā "Raimonds Pauls": "Paverieties Raimonda Paula koncertā – kaut kur piektajā sestajā rindā sēd divi baltām galvām. Kalsns, enerģisks, sīksts vīrs labos gados ar spīdīgu pakausi. Jaunības bildēs Raimonds viņam ir tik līdzīgs! Un blakus spīdīgajam pakausim tā baltā ābele ir māte. Tēvs smaida, brīžiem pat līgojas līdzi dēla mūzikai, māte? Nu, jā, raud. Elpa žņaudzas ciet, acīs bailes. […] Un, manuprāt, tā nav tikai pārjūtīga daba vai laimīgs saviļņojums. Māte atceras. Māte zina, kāpēc viņa raud. Tās ir smagu dzīves ceļu gājušas asaras un bailes. Bailes no negaidītā, neparedzamā." Pirmdzimtā, dēla Gunāriņa, kurš dzimis pirms Raimonda un Edītes, zaudējums. Bažas, radio dzirdot atskaņojam dēla pirmās dziesmas: "Ka tik Tev kāds kaut ko ļaunu nenodara..." Vēlākie  pārdzīvojumi, kurus pats Maestro pieminējis vairākkārt: "Par saviem vecākiem varu pateikt visu to labāko. [...] Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes. Tas bija. [...] Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi spieda mūs mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi," atceras Raimonds Pauls. [6] Tomēr vecāku Voldemāra un Almas Paulu aizkustinājums filmas kadros, kur redzams Dziesmu svētku koncerta noslēgums pēc kopkora atskaņotās dziesmas "Manai dzimtenei" Mežaparka estrādē, ir bez mazākās šaubu ēnas par to, ka vecāku rūpes ir vainagojušās ar milzīgu gandarījumu. [7] 2024. gada pavasarī uzplauka iecere Mātes dienas priekšvakarā Pēterupes baznīcā pieminēt Almu Matildi Paulu ar koncertu viņas dzimšanas un kristību 120. gadadienas atcerei kā Latvijas tautas mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Iecere gan nerealizējās, jo, Maestro vārdiem runājot, piedāvājums nācis par vēlu. Kādā nesenā intervijā Edīte Pauls-Vīgnere šo ieceri pieminēja, pēc tam piebilstot: "Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus." [8] Šī gada 22. februārī Edīte Pauls-Vīgnere devās mūžībā. Pieminot Almu Matildi Paulu un Edīti Pauls-Vīgneri, ziedus uz Lāčupītes kapiem tagad nesīsim viņām abām – mātei un meitai... --- [1] Almas Matildes Brodeles dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 2. marts, savukārt 20. gs. sākumā Bīriņu muižai piederošā Neibāde un Pēterupe ir tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas. [2] No 2023. gadā izdotās Edītes Pauls-Vīgneres grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas", kura tapusi sadarbībā ar Sandru un Valdi Ošiņiem un ar brāļa Raimonda Paula atbalstu. [3] No grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas". [4] Studijā "Telefilma Rīga" 1979. gadā tapusī filma "Dzīparos apslēptā pasaule". [5] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [6] Žurnāls "Ieva", 2010. gada 47. Nr., pārpublicēts vietnē santa.lv 2021. gada 27. decembrī. [7] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [8] No 2024. gada 1. jūnija intervijas žunālā "Santa".

VDVV-1704_0854 -Y Kien Thay Ve Viec Xay Dung Thien Vien Hai Khong. 30 Jun 1985.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền 

ROMA (ITALPRESS) - Cime di rapa, uova, prezzemolo e un filetto di alici: pochi ingredienti per una frittata gustosa, sana e perfetta anche per chi vuole mantenersi in forma. A raccontare la ricetta, semplice e ricca di sapore, è Rosanna Lambertucci nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Varbūt esat ievērojuši māju Bulduros, Vienības prospektā, kuras melnraibās konstrukcijas ir atsauces uz Tjūdoru stilu? Tā ir būvēta un iekārtota tipiski britiski, jo piederēja britiem - Lūsijas Adisones ģimenei. Ja tagad jau vairāk zinām par vācbaltiešiem, tad "briti Latvijā" joprojām ir "un citi", kaut gan viņiem piederēja kuģu rēderejas, tekstilrūpniecības uzņēmumi, ķieģeļu rūpnīcas, viņi te veidoja savu pārtikušo "mazo Angliju" ar pēcpusdienas tēju, bridža un kriketa partijām, pieklājības vizītēm, ierāmētām fotogrāfijām un porcelāna niekiem uz kamīna dzegas... un saistību ar britu slepenajiem dienestiem. Viena no Lūsijas Adisones mazmeitām – holivudiski skaistā Lorna ir strādājusi arī Rīgas Radiofonā (1935./36. gads), piedaloties angļu valodas mācību radioraidījumos. Par to visu varam tagad lasīt Lūsijas Adisones "Vēstulēs no Latvijas. Vēstulēs saglabāta vēsture 1939.-1947.", kas savulaik iznākušas angļu valodā, bet tagad tulkotas latviski un izdotas apgādā "Madris". Arī šīs grāmatas angļu versijas nonākšana Latvijā ir detektīva cienīgs stāsts. Radio mazajā lasītavā par to, kā arī par britiem Latvijā un grāmatā minētajām personām stāsta vēstures konsultante Inga Sarma. Lūsija Adisone no Latvijas rakstīja vēstules savām mazmeitām, stāstot gan par ikdienišķām norisēm, gan politiskiem satricinājumiem. Kad pasta sakari ar Angliju pārtrūka, viņa rakstīja dienasgrāmatu, tā līdz mūsdienām nonāca britisks skatupunkts uz notikumiem Latvijā no 1939. Līdz 1947. gadam. Raidījumu atbalsta:

Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

ROMA (ITALPRESS) - Qual è la dieta ideale per restare in salute? Le indicazioni cambiano, ma una cosa è certa: l'equilibrio è fondamentale. Porzioni adeguate, ingredienti di qualità e qualche semplice accorgimento, come iniziare il pasto con verdure crude e non temere l'olio extravergine d'oliva, possono fare la differenza. Scopri i consigli per un'alimentazione sana e consapevole! A parlarne è Rosanna Lambertucci nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Tā tikai no malas izskatās - divas nūjas un cilvēks vienkārši iet. Tomēr nūjošanas eksperti saka - lai pareizi nūjotu, jāzina daudzas svarīgas nianses. Kādas tās ir un ko nūjošana dod veselībai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova un staigātāja Dita Veitmane. "Nūjošana ir ļoti pieņemama fiziskā aktivitāte jebkuram vecumam, jebkuram dzimumam. Bet ne visiem patīk ņemt rokās nūjas, jo mums ir 10 soļu tehnika un visu laiku akcentējam, ka tikai pie pareizas tehnikas varam sasniegt rezultātus. Bet arvien populārāka kļūst staigāšana bez nūjām. Vienīgi, ka ar nūjām ir labāks efekts, jo darbojos 90% no mūsu muskuļiem. Man patīk arī staigāšana, galvenais, ali cilvēki sāk kustēties, sāk pievērst uzmanību savai veselībai. Bez fiziskām aktivitātēm ir grūti uzlabot veselību," norāda Gaļina Gorbatenkova. Nūjošana ir efektīvāka, jo darbojas augšējā ķermeņa daļa, darbojas arī plecu josla. Nūjošanai ir daudz plusu, kuru nav, ja vienkārši staigā. "Nūjošana ir par 45% efektīvāka par skriešanu un braukšanu ar riteni," atzīst Gaļina Gorbatenkova. "Minēju, ka darbojas 90% muskuļu. Ja ir laba kompānija, mēs varam parunāt par politiķiem kaimiņiem un tālāk, tad ir iedarbināti vēl 10%, kas ir sejas muskuļi." Ierakstos uzklausām nūjotājus Vidzemē. Piecas dāmas no biedrības "Burtnieku seniori" katru dienu, izņemot dārza darbu laiku, pulksten 13.00 tiekas pie Burtnieku pagasta centrā un dodas nūjot uz Burtnieku parku, ezeru vai putnu vērošanas torni. Ar viņām tieši 13. 00 šonedēļ tikās žurnāliste Daina Zalamane. Bet Santa Krasovska ir nūjošanas instruktore un peldētapmācības trenere un vērtē, ka nūjošanai visbiežāk pievēršas cilvēki vecumā ap 40 gadiem. Viņa nūjošanas grupas vada no maija līdz oktobrim. Santa ir arī Valmieras novada Rubenes pamatskolas sporta skolotāja.

ROMA (ITALPRESS) - Un secondo piatto leggero, digeribile e ricco di sapore: le polpettine di vitello al profumo di salvia sono perfette per chi vuole mangiare con gusto senza appesantirsi. Scopri come prepararle in pochi minuti con ingredienti semplici e accompagnarle con le verdure di stagione. Ad illustrarne la ricetta è Rosanna Lambertucci nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Ar senjorų kasdienybė – tik pramogos, šokiai ir dainos? O gal jie susiduria su rimtais iššūkiais, kuriuos galima įveikti tinkamomis iniciatyvomis? Apie Alytaus miesto senjorų gyvenimą, aktualius socialinius klausimus ir valdžios siūlomus sprendimus kalbamės su Seimo Demokratų frakcijos „Vardan Lietuvos“ seniūnu Linu Kukuraičiu, Alytaus miesto savivaldybės nariu Jurgiu Valiūnu ir Demokratų sąjungos „Vardan Lietuvos" Alytaus skyriuas pirmininku Tautvydu Džiautu.

ROMA (ITALPRESS) - Influenza e malanni di stagione mettono alla prova l'organismo, ma un'alimentazione adeguata può fare la differenza. Minestre calde, fermenti lattici, kefir e vitamine aiutano a rafforzare il sistema immunitario. Rosanna Lambertucci spiega come proteggersi a tavola nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Apžvelgėme praeito epizodo komentarus, pakalbėjom apie Eurovizijos atrankos nugalėtojus, Jovanio ir Žvagulio naują dramą, Kisliakas pasidalino savo žygiu nuo pilies iki pilies, Mantas papasakojo apie dingusią katytę ir kt.Support the show

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

ROMA (ITALPRESS) - Una ricetta gustosa, semplice e veloce: tonno fresco cotto con verdure e insaporito con una salsina di acciughe, capperi, peperoncino e prezzemolo. A illustrarne la preparazione è Rosanna Lambertucci nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Šobrīd Latvijā tiek vākti ziedojumi, lai attīstītu vidi, kur vīriešiem, kas nereti saskaras ar sociālo tabu runāt par savu emocionālo pasauli, būtu iespējas jebkurā brīdī saņemt atbalstu. Plašāka saruna par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kampaņas vēstnesis un vloga "Emocijām dzimumu nav" vadītājs Armands Simsons, apmācību vadītāja, klīniskā psiholoģe un pārraudze, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un biedrības "Ogle" pārstāvis Jānis Cepurītis. Jānis Cepurītis skaidro, ka jau otro gadu noris kampaņa, lai palīdzētu vīriešiem risināt mentālās veselības problēmas, jo statistika ir bēdīgā saistībā ar vīriešu pašnāvībām, katru  gadu zaudējam vairāk nekā 200 vīriešus. "Kopā mēģinām destigmatizēt šo tēmu. Runājam par tēmām atklāti, jo statistika rāda, ka tikai 18 % vīriešu saka, ka saņems atbalstu no ģimenes un draugiem, ka būs bēdīgi. Cenšamies runāt, lai vide būtu pozitīvāka. Lielākā problēma, ka nerunājam," skaidro Jānis Cepurītis. Armands Simsons mudina meklēt palīdzību un arī dalās personīgā pieredzē, ka meklējis palīdzību brīdī, kad bijis "štruntīgi". "Protams, cilvēks prieks, cilvēks pozitīvisms... Tas tā nav, mēs nevaram iet visu laiku vertikālā līknē augšā. Tā nenotiek dzīvē, ir normāli, ka kaut kad iesēžamies ragaviņās un pabraucam lejā. Vienīgais ir jautājums, cik ātri ar tām ragaviņām atļausimies braukt. Nevajag," vērtē Armands Simsons. Marija Ābeltiņa atzīst, ka skaudrā statistika, kas saistīta ar pašnāvību risku vīriešiem ir saistīta ar to, cik ātri cilvēki atļaujas meklēt palīdzību un cik ilgi cieš. "Mums Latvijā ir ciešanu kults, pat, ja tu jūties slikti, no sākuma, kā likums, to noliedz, izliksimies, ka nav, tad pacietīsimies vēl un vēl, un vēl. Tam nāk klāt visiem zināmā statistika ar alkohola lietošanu un citas stratēģijas, kas ir neveiksmīgas stratēģijas, kā tikt galā ar stresu. Vienkāršā un veiksmīgā stratēģija – palūgt palīdzību, meklēt arī profesionālu palīdzību – tiek atlikta," norāda Marija Ābeltiņa.

PARTIE 2Anthony est ambitieux, dans le bon sens du terme. Il est chef de cuisine à La Tanière. Il nous parle de son parcours et de sa vision. Il nous parle des concours auxquels il a participé. Emeric est cuisinier, Pascal est restaurateur, 35 ans de métier à eux deux.À chaque épisode, ils reçoivent un.e invité.e du secteur qui raconte sa réalité, et aborde des sujets qui lui tiennent à coeur.Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

ROMA (ITALPRESS) - Pasta, pomodori, acciughe e capperi per un piatto gustoso, sano, ma velocissimo da preparare; ideale anche la sera. Ad illustrarne la ricetta è Rosanna Lambertucci nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando.sat/mrv

Partie 1Anthony est ambitieux, dans le bon sens du terme. Il est chef de cuisine à La Tanière. Il nous parle de son parcours et de sa vision. Il nous parle des concours auxquels il a participé. Emeric est cuisinier, Pascal est restaurateur, 35 ans de métier à eux deux.À chaque épisode, ils reçoivent un.e invité.e du secteur qui raconte sa réalité, et aborde des sujets qui lui tiennent à coeur.Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

VDVV-1665-0802 -Anh Dai Dien Hoi Ai Huu Vo Vi Duc Quoc Thuyet Trinh Ve Ke Hoach Xay Thien Vien.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền 

ROMA (ITALPRESS) - Nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando, si parla di fibre e dell'importanza delle verdure nella nostra alimentazione, un aspetto fondamentale per il nostro benessere. Ma, come sottolinea Rosanna Lambertucci, le verdure non sono sempre facili da digerire. Tuttavia, esiste un trucchetto che può aiutarci ad assimilarle meglio: un metodo semplice da applicare alle patate.sat/mrv

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Vispirms ieklausīsimies, ko vēsta citāts no recenzijas par kādu koncertu Toronto, Kanādā, 1965. gada oktobrī: “Nav šaubu, ka Aleksandra Okolo-Kulaka 25 gadu mūziķa gaitām veltītais jubilejas koncerts, kurā atskaņoja viņa pēdējo deviņu gadu darbus, to vidū vairākus pirmatskaņojumus, 31. oktobrī Toronto bija pielīdzināms revolucionāram notikumam, jo pirmoreiz latviešu koncertā atskanēja elektroniskā mūzika”. Tā rakstījis Alvils Vītrups laikrakstā “Latvieši Amerikā”. Tas liecina, ka trimdas latviešu sabiedrība, kuras muzikālā gaume bija samērā konservatīva, tomēr spēja novērtēt, cik drosmīga ir komponista Aleksandra Okolo-Kulaka izšķiršanās klausītājiem parādīt eksperimentu – mēģinājumu ar tajā laikā pieejamajiem līdzekļiem veidot elektroniskās mūzikas skanējumu. Aleksandrs Okolo-Kulaks elektroniskās mūzikas skanējumu izmantojis divos atšķirīgos veidos. Vienā kompozīcijā viņš apvienojis soprāna balsi, klavieres un čellu kopā ar magnetofona lentā ierakstītām skaņām, kuras izveidojis ar elektroniskas aparatūras palīdzību studijā "Electronic Music Studios Manhattan Research Inc.” (informācija par to lasāma trimdas žurnālā “Treji vārti”, 1993.03.01.). Šai kompozīcijai viņš devis nosaukumu “Trīs fragmenti solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei Nr. 3, Nr. 7 un Nr. 9”. Turpretim otrā skaņdarbā ar nosaukumu “Elektroniska epizode” čellam un klavierēm Aleksandrs Okolo-Kulaks ar instrumentu dažādu spēles paņēmienu palīdzību imitējis elektroniskās mūzikas skanējuma īpatnības.  Kā vēsta laikraksts “Latvija Amerikā”, koncertā “Trīs fragmentu solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei” atskaņošanā piedalījies komponists pats: “Līdzās soprānam, čellam un klavieru spēlei uzvirmo neparasti, bet vareni skaņu viļņi, kas brīžiem pāriet it kā svilpšanā, it kā tālrakstes mašīnas ritmam līdzīgā klaboņā, taču melodiskā. Tad skaņas atkal plūst plaši, brīvi un dzirdīgi. Vibrācijas... Tā ir elektroniskā mūzika. Vēl klausītāja auss ar to nav gluži apradusi, kad atkal dažādas skaņas savijas un uzmetas gaisā vilinošā kamolā, lai pēkšņi pārtrūktu. Skaņu varenums un dažādība tomēr ir apbrīnojama. Pats komponists – Aleksandrs Okolo-Kulaks – spiež dažādas pogas, skaņu ātruma un stipruma regulētājus, lai elektroniskās mūzikas lente perfekti sakļautos ar Ksenijas Brantes balsi, Mirdzas Nārunas klavierspēli un Dzidra Treimaņa čellu”. Abas šīs kompozīcijas tā arī palikušas kā vienīgā liecība par Aleksandra Okolo-Kulaka centieniem eksperimentēt ar sava laika novitāti – elektronisko mūziku. Citi viņa skaņdarbi akadēmiskajos mūzikas žanros ieturēti tradicionālā rakstībā. Tomēr šis eksperiments ir apliecinājums viņa neparastajam meklētāja, intelektuāļa talantam, kas izpaudies ne vien drosmīgā izteiksmes līdzekļu izvēlē, bet arī milzīgajā amplitūdā, kādā transformējies viņa radošais process kopš komponista gaitu pirmsākumiem trīsdesmito gadu deju mūzikā līdz novatoriskiem risinājumiem 20. gadsimta akadēmiskajā mūzikā. Ar savu neparasto dzīves gājumu Aleksandrs Okolo-Kulaks ir interesanta personība latviešu mūzikā. Ieguvis ekonomikas doktora grādu Beļģijā, apguvis mūziku privāti dzimtajā Liepājā, kopš skolas vecuma vienmēr spēlējis klavieres un komponējis. Plašākos starptautiskos panākumus guvis ar savu tango dziesmu “Skumjas”, ko izdevis ar pseidonīmu Saša Vladi. Diriģējis, spēlējis, aranžējis. Komponējis divas operetes, arī orķestra darbus, kormūziku, vokālo un instrumentālo kamermūziku gluži akadēmiskā izteiksmē un tur parakstījies ar savu īsto vārdu. Dzīvodams trimdā Ņujorkā, sekojis līdzi laikmetīgās mūzikas attīstībai, arī zinātnes un tehnikas sasniegumiem, ar prieku vadījis automašīnu, iegādājies kino kameru un filmējis. Labi zinājis vairākas valodas – latviešu, poļu, krievu, franču, angļu brīvi un daļēji arī spāņu valodu. Lasījis jaunāko literatūru angļu un franču valodā par jaunākajām kompozīcijas tehnikām. Tāpēc elektronika viņa mūzikā nav nejaušība. Gluži pravietiski viņš to raksturojis savās lekcijās trimdas latviešu inteliģences aprindās, intervijās un sarunās: “Elektroniskā mūzika ir jauna, bet tik fascinējoša ar savu krāsu, spēka un skaņu kombinācijas iespējām, ka tai pieder nākotne. Lielākais šķērslis tās popularizēšanā pagaidām ir speciālas elektroniskas studijas nepieciešamība, kuras iekārtošana prasa prāvus līdzekļus. Tādēļ ap 99 % elektroniskās mūzikas ASV rodas pie universitātēm – Kolumbijā, Prinstonā u. c., kur mūzikas profesori var lietot elektronisko aparatūru pēc patikas un aizvadīt dienas, meklējot skaņu un ritmu kombinācijas un tās komponēt. Kas kādreiz apmeklējis elektroniskās mūzikas koncertus Kolumbijas universitātē, tas tos nekad neaizmirsīs!”

ROMA (ITALPRESS) - Nella nuova puntata di La Salute Vien Mangiando, Rosanna Lambertucci presenta una ricetta semplice e salutare, ideale per chi cerca un piatto leggero ma ricco di gusto. Petto di pollo, funghi champignon, curry, aglio e olio, sono gli ingredienti di questo piatto in perfetto equilibrio tra sapori e leggerezza. Un piatto adatto a ogni occasione, che unisce tradizione e un tocco esotico grazie all'uso del curry. Una proposta pensata per chi vuole mantenersi in forma senza rinunciare al piacere della buona tavola.sat/mrv

At the cross, a Roman Centurion, assigned to crucify Jesus makes a life-changing declaration; “Surely he was the Son of God!” This declaration of faith came from what he saw and what he heard from Jesus. He witnessed miraculous events surrounding Jesus' death and heard amazing declarations of forgiveness, mercy, and grace from Jesus' declarations while suffering and facing imminent death. Like the centurion, we too must respond with faith when we see Jesus for who He truly is. We are also called to model Jesus' responses of faith and love when we face injustice or seasons of testing so that others can encounter Jesus through our example. Vien Laureta Sunday January, 2025 Live at 6:00 PM

Ofrecemos nuestro tercer capítulo dela guía de letura que henmos desarrollado para que leas mejor y disfrites más de "Vien años de soledad" de Gabriel García Márquez. En esta ocasión vamos a hablar sobre dos elementos fundamentales: el tiempo circular y la naturaleza del narrador. Dos elementos que nos demuestran por qué la serie tomó el camino que tomó, y los motivos por el cual lo hicieron. Te deseamos una feliz lectura de la novela.

The Befana comes at night Find the transcriptions of the episodes: https://www.patreon.com/dailyitalianwithelena

Raidījumā Zināmais nezināmajā jauna rubrika. Turpmāk katru otrdienu studijā būs kolēģis Toms Bricis, lai vēstītu ne tikai par to, kāds būs laiks, un skaidrotu dažādas dabas parādības, bet lai runātu par klimatu, laikapstākļiem un to, cik mainīgā un dinamiskā pasaulē mēs šajā ziņā dzīvojam. "Ik nedēļu esmu paredzējis runāt par gan ļoti reāliem laikapstākļiem, klimata, atmosferas un hidrosfēras procesiem, kas ir gan dabas stihijas, gan par ilga termiņa norisēm, ko ar aci bieži nemaz nevar manīt. Viens no biežākajiem raksturlielumiem, ar kuriem raksturo klimata pārmaiņas, ir dažādi vidējie rādītāji, piemēram, gada vidējā globālā temperatūra. To ir grūti novērtēt un aptvert, tāpēc, manuprāt, svarīgi uzzināt un izprast arī mazāka mēroga procesus un norises, kas pēc tam palīdz aptvert arī globālas norises," atklāj Toms Bricis. "Būs arī tas, ko angliski sauc par "eksplaineriem" jeb izskaidrot īsi, bet saprotami kādas dabas parādības vai procesus tā lai to izpratnei nebūtu vajadzīgs grāds fizikā vai ģeogrāfijā," turpina Toms Bricis. "Piemēram, šodienas aktualitāte ir atkala, pārdzesēts lietus, ko pieminēju laika ziņas. Kas tas ir? Vienā no tuvākajiem raidījumiem arī parunāsim, kas ir ne tikai pārdzesēts lietus, bet tā tuvi radinieki - sasalstošs lietus un atkala. Būs arī diskusijai par latviešu valodu - vai atkala ir tas pats, kas sasalstošs lietus." Bet pirmajā reizē gan atskats, kāds laikaapstākļu ziņā bijis 2024. gads, un arī stāsts par vētru pirms 20 gadiem, vētru Ervīns, kas Latviju skāra 2005. gada 8. un 9. janvārī.

Muchas veces se olvida que el vals vienés es un tipo muy concreto de vals. Menos mal que para recordar en qué otros lugares y con qué otros tempos encontramos este clásico estilo musical contamos con Máximo Pradera.

Lāčplēša dienā raidījumu veltām zinātnes neatsveramajam atbalstam mūsu drošībā. Inženieri Latvijā ciešā sazobē ar aizsardzības nozari rada inovācijas valsts fiziskajai un kiberdrošībai. Sākot ar droniem un aizsargvestēm, beidzot ar datiem - visās šajās jomās tapuši pētījumi ar mērķi stiprināt valsts drošību. Kādi ir šie risinājumi un kas ikdienā ir nepieciešams militārajām struktūrām, lai ar moderniem risinājumiem aizsargātu valsti? Būt modram un gatavam diemžēl ir mūsdienu realitāte, ar patstāvīgiem kara draudiem Eiropā sadzīvojam jau kādu laiku un pavisam loģiska šķiet nepieciešamība radīt aizvien jaunākas un efektīvākas ierīces un iekārtas, lai savu valstu pasargātu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pētnieki skaidro, kādus risinājumus var radīt, lai aprīkojums nepieviltu un lai mēs varētu justies ne tikai fiziski droši, bet droša būtu arī mūsu digitālā vide. Sarunājas Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģijas fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta tenūrprofesors, Andrejs Šiškins, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un virsmu tehnoloģijas institūta vecākais pētnieks, ķīmijas doktors, Uģis Briedis, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta asociētais profesors, vadošais pētnieks, un Roberts Kits, Aizsardzības ministrijas Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta Inovāciju un pētniecības atbalsta nodaļas vadītājs. Zemessardzes Kiberaizsardzības vienība Šī gada augustā raidījumā stāstījām par Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības un tās partneru rīkotām vērienīgām starptautiskām mācībām “Locked Shields 2024”, kurās Latvijas un NATO vienību komanda šajā pavasarī izcīnīja 1. vietu. Tagad stāsta turpinājums. Tuvāk iepazīstam pašu Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību - tās darbu ikdienā un vienības zemessargus. Vienība šogad svinēja 11. dzimšanas dienu - tā dibināta 2013. gadā un pulcē vairākus simtus brīvprātīgo. Tiekomies ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienības komandieri majoru Ronaldu Mandeli un zemessardzi Ingrīdu. Kiberdrošība, kiberaizsardzība, kiberuzbrucēji - tie ir šobrīd plaši lietoti jēdzieni, lielā mērā saistībā ar karadarbību Ukrainā. Par dažādiem kiberdrošības aspektiem mēs ikdienā bieži dzirdam komentārus no institūcijas CERT.lv, kuras darbs iet roku rokā ar Zemessardzes Kiberaizsardzības vienību. Bet kā savulaik radās ideja par šādu vienību, stāsta majors Ronalds Mandelis.    

VDVV-1587_0612 -Day La Lan Dau Tien O Thien Vien Nhan Hoa To Chuc Lop Tinh Khau.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền

Chris Hughen sat down with Vien Vu to discuss his Return to Sport Cheat Sheet Tool. We dive into what this tool offers including: key testing principles, data entry, normative values, interpretation of findings, and much more. Watch the full episode: https://youtu.be/tbNqXgL-1Ic  More about Vien:  Vien's Website Vien's Twitter YouTube Video: RTS Cheat Sheet Tool RTS Cheat Sheet Tool - Imperial  RTS Cheat Sheet Tool - Metric  YouTube Videos: Hip Strength Testing  --- Follow Us: YouTube: https://www.youtube.com/e3rehab  Instagram: https://www.instagram.com/e3rehab/ Twitter: https://twitter.com/E3Rehab --- Rehab & Performance Programs: https://store.e3rehab.com/  Newsletter: https://e3rehab.ck.page/19eae53ac1  Coaching & Consultations: https://e3rehab.com/coaching/  Articles: https://e3rehab.com/articles/  Apparel: https://store.e3rehab.com/collections/frontpage  --- Podcast Sponsors: Legion Athletics: Get 20% off using "E3REHAB" at checkout! - https://legionathletics.rfrl.co/wdp5g  Vivo Barefoot: Get 15% off all shoes! - https://www.vivobarefoot.com/e3rehab Tindeq: Get 10% off your dynamometer using code “E3REHAB” at checkout - https://tindeq.com/ --- @dr.surdykapt @tony.comella @dr.nicolept @chrishughen @nateh_24 --- This episode was produced by Matt Hunter

Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"? Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina. "Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis." Kā to izjutīsim Latvijā? "Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas. Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras." Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters. "Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters. Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi. Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei. Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus. Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība?

VDVV-1561_0563 -Thay Tam Giang Ve Viec Tro Ve Voi Quan Binh Va Thanh Tinh. Thien Vien Quy Thuc 09 Sep 86.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền

Fecha: 07-10-2024 Título: DIOS TE RECOMPENSA VIEN VECES MÁS Autor: Roberto Herrera Locución: Elías Gómez http://evangelike.com/devocionales-cristianos-para-adultos/

VDVV-1552_0552 -Huan Tu Khai Mac Khoa 3 Thien Vien Vi Kien -Moi Su Bien Chuyen Trong Ngoai.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền 

Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat novērtēts ar žurnāla “Domuzīme” balvu. Dzejniece un rakstniece strādā pie jauna daļēji biogrāfiska romāna “Kosmonauta iela”, kas būšot prelūdija 2005. gadā iznākušajam romānam “Adata” un savā ziņā turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai “Poēmai ar mammu”. Taču dzejā laikam viņa ir visatklātākā. Dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat saņēmis žurnāla “Domuzīme” Dzejas dienu ietvaros pasniegto balvu, un arī mūsu saruna ievirzās par Dzejas dienām. Andra Manfelde skaidro krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejas rašanās impulsus. Dzejoļos tiek piesaukti mākslinieki – Manē, Šagāls, Magrits, Van Gogs un arī mūsu pašu Padegs. Andras Manfeldes dzeja liekas ļoti vizuāla, ne velti dzejniece ir arī māksliniece. Viņa pati smejas, ka vispirms ierauga, pamana, bet tās nozīmes, redzētā dziļākā jēga viņu sasniedz tikai pēc tam, redzētajam pārtopot dzejā. Krājumam “Dilstošais medus mēness” Andra Manfelde pati ir uzrakstījusi pavadvārdus. “Starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna “jā” un citrona “nē”. ” Es lasu dzejoļus, un mīlestības dzeju tā īsti neieraugu. Kad Andra Manfelde pati lasa savu dzeju, jo īpaši sajūsmina viņas dzejas ritms. Vienā dzejolī tas var mainīties pat vairākas reizes, no īsas rindas – apgalvojuma vai vērojuma, līdz Bībeles pantu vai psalmu dziedošajai valodai. Kad esam norunājušas interviju Radio, Andra Manfelde atsūta vēsti: “Man ir gandrīz pabeigts romāns “Kosmonauta iela”, kas nedaudz turpina “Poēmu ar mammu” tikai prozā un daudz skarbāk (vēlāk pavisam skarbi, tāda kā "prelūdija" “Adatai”, lai gan par narkotikām nebūs.)” Jā, mēs varam runāt arī par topošo romānu. Tā izdošana plānota novembrī. Romāns “Kosmonauta iela” būs daļēji autobiogrāfisks, Andra Manfelde tajā risina attiecības ne tikai ar zudušo laiku, bet arī ar savu tēvu. Tēvu, kura nebija. Taču pavisam drīz, septembra beigās, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Lienes Šmukstes detektīvs bērniem “Sarkanās mājas noslēpums”. Izrādes pamatā ir Andras Manfeldes grāmata “Vai mamma mājās?”, grāmata, kas deva iespēju izpausties Andras vēl vienai talanta šķautnei. Viņa grāmatas ne tikai raksta, bet reizēm arī zīmē. Kad Andra Manfelde būs noskrējusi Dzejas dienu krosu, pabeigusi romānu “Kosmonauta iela”, septembra beigās viņa brauks uz Daugavpils teātri. Skatīties jauno izrādi “Sarkanās mājas noslēpums”.

Fitzy ventures behind enemy lines to chat with Dan Vien, host of the Seahawks Forever Podcast, covering the Seattle Seahawks. Together, they preview the upcoming game, offering insights and contrasting the strengths of both teams. To learn more about listener data and our privacy practices visit: https://www.audacyinc.com/privacy-policy Learn more about your ad choices. Visit https://podcastchoices.com/adchoices

VDVV-1506_0506 -Van Tu Vo Vi 2 -Cap Co Doc Vien. Montreal 1980.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền