Podcasts about Vien

Į pirmą posėdį vakar susirinkusi LRT įstatymo pataisas parengti turinti darbo grupė darbą sutarė pradėti sausio 2 d. Tikimasi, kad iki tol laiko paaiškės ir grupės sudėtis. Tačiau ir vakar, ir užvakar nepasitenkinimą dėl šios grupės sudarymo reiškė kai kurios organizacijos ir žurnalistų asociacijos.Nuo Naujųjų metų įsigalios pokyčiai, kuriais šeimos gydytojams bus suteikta daugiau teisių patiems skirti kai kuriuos tyrimus, o ne siųsti pacientą gydytojams specialistams. Kaip tokie pakeitimai padės pacientams, netrukus aptarsim Aktualaus klausimo rubrikoje. Ar reikėtų leisti šeimos gydytojams skirti daugiau tyrimų ir rečiau siųsti pacientus pas specialistus ar į ligonines?Nuo rytojaus įsigalioja nauja Kelių eismo taisyklė, pagal kurią visi elektrinių paspirtukų vairuotojai turės dėvėti šalmą. Važiuojantiems be jų grės baudos, o šalmus suteikti privalės ir paspirtukus bei riedžius nuomojančios įmonės.Kaip Naujuosus metus pasitiks Lietuvos miestai?Kokie 2025-ieji buvo Lietuvos kultūros politikoje?Ved. Liuda Kudinova

Kiek dirbsime ir kiek ilsėsimės kitąmet? Vien ilgųjų savaitgalių 2026 m. bus dvigubai daugiau nei šiemet – šeši.Kada labiausia apsimokės eiti atostogų, ypač jei nusimato algos pokytis? Kas kitąmet jau praras sukauptas atostogas?Tarpušvenčiu apie darbo ir poilsio dėlionę – Buhalterių ir auditorių asociacijos prezidentė Daiva Čibirienė ir Darbo inspekcijos Darbo teisės skyriaus vedėja Ieva Piličiauskaitė-Dulkė.Ved. Irma Janauskaitė.

As we reach the end of the year, Scripture consistently calls God's people to pause, remember, and give thanks for all He has done. Reflection can stir up fresh faith and clarify the lessons God wants to teach us. When we intentionally look back and recognize God's faithfulness, such as His provision, protection, correction, and even through challenges, we cultivate a deeper trust that He will continue to lead us forward.Vien LauretaSunday, December 28, 2025 Live at 6:00PM

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms vairākiem gadiem, pētot par vācbaltiešu māksliniecēm savāktos materiālus Karla Širrena biedrības arhīvā Līneburgā (Vācijā), uzdūros trim 20. gadsimta sākumā izdotām, manuprāt, diezgan netipiskām ziemas tematikas atklātnēm, uz kurām atrodamie iniciāļi "S. P." norādīja, ka to autore ir rīdziniece Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, prec. Des Coudres, 1883–1966). Vienā no atklātnēm redzami trīs jaunieši slidojot, bet abas pārējās veltītas Ziemassvētkiem. Tomēr tajās nav attēlotas skaisti pušķotas eglītes vai krāšņas svētku svinēšanas ainas, bet gan brīdis pirms tam – laiks, kad tiek gādāta svētku eglīte. Turklāt atklātnēs tēlotie cilvēki nepārprotami ir vienkāršu ļaužu: vienā redzama siltā plecu lakatā ietinusies sieviete, kas velk lielu egli, bet otrā – sieviete ar diviem bērniem, kas brien pār apsnigušu lauku, puikam nesot nelielu eglīti. Pati Zelma, 1951. gada janvārī vēstulē arhitektūras pētniekam Paulam Kampem raksturojot savu radošo biogrāfiju, norādījusi: "Pirms Ziemassvētkiem es Groseta spiestuvē litografēju uz akmens Ziemassvētku kartītes divās un trīs krāsās ar ainavām un rīdzinieku tipiem." Tomēr par rīdzinieku tipiem jeb pilsētniekiem varētu nosaukt tikai vienā atklātnē tēlotos slidotājus, kamēr abās pārējās un vēl atsevišķās citās pēc reprodukcijām zināmajās atklātnēs redzamas sievietes un bērni laukos. Turklāt mazajai meitenei ar lietussargu, kas kopā ar eglīti nesošo puiku un sievieti brien pār apsnigušo tīrumu, mugurā nepārprotami ir sarkani svītraini latviešu tautastērpa brunči, un arī vairāku citu attēloto sieviešu apģērbā ir manāmas tautiskas iezīmes. Un tas 20. gadsimta sākumā noteikti nebija tipisks rīdzinieku tērps. Šeit jāatzīmē, ka 1882. gada 21. decembrī (1883. gada 2. janvārī) dzimusī Zelma Pļavniece, par spīti savam latviskajam uzvārdam, nebūtu uzskatāma par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm. Viņas vecāki – kokmateriālu tirgotājs Tomass Pļavnieks un viņa sieva Olga (dzim. Brunovska) – meitu kristīja Rīgas Doma baznīcas vācu draudzē, kas tāpat kā Zelmas izglītības iegūšanas vietas, vēlākās darba vietas, sabiedriskās aktivitātes un regulārā dalība Baltijas mākslinieku savienības izstādēs liecina par viņas piederību vācbaltiešu sabiedrībai. Nav gluži skaidrs, kas varētu būt tā auditorija, kuras iepriecināšanai tipogrāfs un ilustrēto grāmatu izdevējs Aleksandrs Grosets izvēlējās izgatavot Ziemassvētku atklātnes ar ainām no vienkāršo ļaužu dzīves, tomēr Zelmas agrīnajai mākslinieciskajai darbībai tie bija tipiski motīvi. Kā 1908. gadā izdotajā Baltijas mākslinieku leksikonā rakstījis mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis, Zelma Pļavniece bija “kļuvusi pazīstama ar raksturīgiem tautas dzīves tēlojumiem un graciozi atveidotām pasaku ilustrācijām”, un vairākas no tām muzeja kolekcijai tika iegādātas jau leksikona iznākšanas gadā. Šajā laikā Zelma vēl bija pavisam jauna māksliniece, kas pirms dažiem gadiem bija absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas vadīto zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. Vēlāk viņa saņēma Georga Vilhelma Timma stipendiju, kas trīs vasaras pēc kārtas ļāva papildināt māksliniecisko izglītību ārzemēs un attīstīt gleznošanas prasmes pie atzītiem vācu māksliniekiem Minhenē, Dahavā un Feldvīzē. Izstādēs Zelma piedalījās kopš 1904. gada, eksponējot gan eļļā un temperā gleznotas dabas studijas, gan dažādās grafikas tehnikās darinātas fragmentāras ainavas, gan arī vietējo sadzīvi raksturojošus kolorētus spalvas zīmējumus. Un tieši šīs ainas no vienkāršo ļaužu dzīves ar sieviņām ceļā uz tirgu, bērniem pie veikala un citām nereti humoristiskām situācijām izpelnījās kritiķu uzslavas, kas visticamāk arī rosināja izdevēju uzaicināt Zelmu radīt šādas stilistiskas atklātnes par Ziemassvētku tēmu. Ikdienā Zelma strādāja par zīmēšanas skolotāju un piepelnījās ar grāmatu ilustrēšanu. 1906. gadā Rīgā iznāca dzejas krājums "Priedes sniegā" (Kiefern im Schnee) ar viņas veidotu vāka noformējumu un dekoratīvajām vinjetēm. Tajā apkopoti vietējo vācu autoru un atsevišķu latviešu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, dzejoļi un tēlojumi, kam māksliniece jūgendstilam tuvā izteiksmē radījusi 14 dažādu noskaņu spalvas zīmējumus, pamatā fragmentārus dabas motīvus un plašākas lauku un pilsētu ainavas. Sešus gadus vēlāk Rīgā tika publicēts vēls viens Zelmas ilustrēts izdevums – vācu valodas lasāmgrāmata skolēniem "Jaunības dārgums" (Jugendschatz). Tai viņa darinājusi astoņus zīmējumus – gan konkrētu pasaku, dzejoļu un tēlojumu ilustrācijas ar cilvēku figūrām, gan ainaviskus motīvus, kas kompozicionāli sasaucas ar Zelmas darbiem litogrāfijas un kokgriezumu tehnikās. Manis pirms vairākiem gadiem atrastās ziemas tematikas atklātnes kādreiz piederējušas rīdziniecei Olgai jeb Ollijai Zommerei (dzim. Olga (Olly) Sommer, prec. Wendt, 1896–1991) un viņas ģimenei, un, kā liecina uzraksti, divas no tām dāvājusi cita Rīgas māksliniece – grafiķe Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew, 1876–1945). Uz tām norādītā adrese ļauj noprast, ka atklātnes nevarētu būt izdotas vēlāk par 1912. gada Ziemassvētkiem, jo jau nākamajā vasarā Zommeru ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Ollija vēlāk studēja lietišķās mākslas un ilgus gadus strādāja par dizaineri apgleznotu koka figūriņu un mūzikas lādīšu manufaktūrā "Wendt & Kühn". Arī Zelma pēc sarežģītajiem Pirmā pasaules kara gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Vācijā, bet viņas radītās ziemas tematikas atklātnes, kurās redzam gan laimīgus slidotājus, gan vienkāršus ļaudis, gādājot Ziemassvētku eglīti, mūs turpina iepriecināt viņas dzimtenē.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Ziemeļlatgalē, precīzāk, Medņevas, Viļakas, Rekovas, Upītes, Baltinavas un Briežuciema apkārtnē par kaladošanu sauc dziesmas, ko dzied ap Ziemassvētkiem. Tām raksturīgo refrēnvārdu "kalado", no kura atvasināts šis apzīmējums vietējā tautas terminoloģijā, dziedātājas nereti saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Tā, piemēram, šīs tradīcijas mantiniece un nesēja, dziedāšanas meistare un ilggadējā Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška man savulaik stāstīja: "Ziemassvētku priekšvakarā taču ēd kaladas. Mums vienmēr tēvs atnesa. Māte uzsedz uz galda galdautiņu un virsū uzliek kaladas. Apēd kaladas, tad jau vakariņas ēd. Tad dziedam Dieva dziesmas, visādas, Ziemassvētku." Uz jautājumu, ko parasti dara Ziemassvētkos, Natālija atbild: "Visu ko. "Čigānos" ejam uz klubu, čigankas zīlē un ko tik nedara!" Viņa atceras, ka agrākos laikos gājušas "čigānos" arī "pa mājām": "Kādreiz staigājām, vai, kā staigājām! Mēs bijām jaunas vēl, nebijām pie vīra gājušas. Vienos kaimiņos iegājām, a tur maizīti no cepļa velk. Tūlīt "čigāniem" pa gabalam atlauza. Cik tā maize garda bija! Sasēdušas pa grīdu, ēdām. Smējāmies: savās mājās nekad tā neēstu sausu maizi. Gājām visur kur. Vienā vietā nelaida iekšā. Ko tagad darīsim? Dēļ kā šie nelaiž, ne tiem mazu bērnu, nekā. Aizspiedām durvis – lai guļ pa dienu, ja viņiem miegs nāk." Medņevā "čigānos" gāja no 25. decembra līdz 6. janvārim – Triju kungu dienai. Natālija Smuška stāsta arī par to, ko "čigāni" vilka mugurā viņas bērnībā un jaunībā: "Kādas nu lupatas bija, ka tik interesantāk – visas mugurā savilktas. Un kažoki – toreiz bij' aitādu kažoki. To jau uz kreiso pusi izgriež, par lāci sataisās, par dzērvi. Manam tēvam vienmēr patika taisīt "čigānus". Agrāk bija tādi lieli grozi, ar ko sienu nesa uz kūti govīm. A te kaimiņos bija viena tāda vecene. Viņa ielīda tajā grozā. Tāda sīka vecene bija, un apsēja to grozu apkārt ar deķi, ietaisīja rokturi, un lūk – šarmanka , proti, leijerkaste. A viņa – tur iekšā dzied." Kaladošana sastopama arī Medņevas kaimiņpagastos. Taču medņevietes to dzied garākā versijā nekā citur. Natālija Smuška to skaidro šādi: "To var pārveidot īsāku un garāku. Tā garā kaladošana, lai ir ko klausīties. Es reiz dzirdēju – Baltinavas ansamblis dziedāja, kaut kas līdzīgs bija. Atbraukusi mājās, domāju, paga, paga, vajag saštukot." Te vietā neliela atkāpe par dziesmu saštukošanu jeb pārmantošanu no kaimiņiem. Kā stāsta Natālija, "kur nobraucam, kaut vienu jaunu dziesmu vedam uz dvoru". Par dvoru Medņevā sauc māju un sētu. Uz manu piebildi, ka nevaru saprast, vai drīkstu visai pasaulei par to stāstīt, viņa atbild: "Bet tā ir. Es nezinu, ko tur sacīt. Tautasdziesmu nevar noslēpt. Tautasdziesma jau iet no mutes mutē – kā sadzird, tā arī dzied." Arī Briežuciema dziedātājas vārda "kalado" nozīmi saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Broņislava Platniece stāsta, ka "tā bij pieņemts, tās kaladas. Kaladas Ziemassvētkos ēda un tagad ēd, un dziesmas dzied." Interesants ir Broņislavas stāstījums par pašām kaladām: "Mums, katoļu cilvēkiem, baznīcā deva. Svētības zīme bija. Tā arī tagad viņas ir. Nu, ar to tā kaladošana ir. Nu, svētība, maizīte tāda." Taču vēl interesantāka šajā kontekstā ir Felicijas Loginas piebilde, ka kaladas jāēd un kaladošanu jādzied arī tāpēc, ka "zini, kādam lopiņam, kad grūti, vai kad viņš slimo", kas norāda uz saistību ar senākiem maģijas slāņiem. Dziedātājas arī atgādina, ka kaladas jāglabā visu gadu – līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Nu ko, priecīgus Ziemassvētkus! Avoti: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7. Beitāne, Anda. 2009. "Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā". Rīga: LULFMI. Beitāne, Anda. (sast.) 2008. "Medņevas dziedātājas". Rīga: LULFMI.

Nous vous proposons un épisode spécial où nous plongeons dans le palmarès des cinq épisodes les plus écoutés de 2025. Ce classement, basé uniquement sur le nombre d'écoutes, nous montre clairement quels sujets vous ont le plus interpellés cette année : la santé métabolique, les hormones, la douleur silencieuse, la perte de poids et la compréhension du corps humain sous toutes ses facettes.Au numéro 5, nous revisiterons l'épisode sur la faim (épisode 89, plus de 3 300 écoutes). Nous expliquons comment la faim est profondément déréglée dans notre environnement moderne, influencée par le stress et les aliments ultra-transformés. Nous clarifions qu'il ne s'agit pas d'un problème de volonté, mais d'une question biologique et hormonale. Nous explorons les différents types de faim—homéostatique, hédonique, émotionnelle et conditionnée—et démontrons pourquoi les régimes hypocaloriques échouent : ils amplifient la faim au lieu de corriger les mécanismes biologiques qui la contrôlent.En quatrième position, nous accueillons le pharmacien Jean-Yves Dionne (épisode 71, plus de 3 500 écoutes) pour discuter des suppléments soutenant la perte de poids et la santé métabolique. Nous clarifions que nous ne parlons pas d'esthétique, mais de santé métabolique, de mobilité et de qualité de vie. Nous expliquons qu'aucun supplément ne « fait maigrir », mais que certains peuvent optimiser nos efforts, gérer l'énergie et soutenir le métabolisme. Jean-Yves nous rappelle que la perte de poids durable repose sur la qualité alimentaire et l'équilibre métabolique, non sur la restriction calorique.À la troisième position, nous abordons le soleil et les écrans solaires (épisode 93, plus de 4 154 écoutes). Nous explorons les trois effets majeurs des rayons ultraviolets : la synthèse de la vitamine D, le photovieillissement et le cancer de la peau. Nous nuançons le lien complexe entre exposition solaire et mélanome, et clarifions les distinctions entre filtres chimiques et minéraux. Nous soulignons l'importance de l'auto-surveillance cutanée avec la méthode ABCDE, un outil gratuit et puissant de détection précoce.En deuxième position, nous recevons la Dre Anne-Isabelle Dionne pour discuter de la médecine fonctionnelle (épisode spécialisé, plus de 4 200 écoutes). Nous explorons cette approche intégrative qui cherche à comprendre pourquoi le corps se dérègle, en tenant compte de l'alimentation, du sommeil, du stress et de la santé psychologique. Nous montrons comment cette approche complète la médecine conventionnelle en mettant l'accent sur la prévention et l'identification des mécanismes sous-jacents des maladies chroniques.Finalement, à la première position, nous présentons l'épisode sur la vulve olympique (épisode 100, plus de 5 600 écoutes) avec la Dre Hélène Vien. Nous brisons le silence autour de la santé vulvaire, un organe vital mais largement absent de la formation médicale. Nous explorons les maladies vulvaires comme le lichen scléreux et soulignons le rôle crucial des œstrogènes. Nous redonnons du pouvoir aux femmes en fournissant des connaissances fiables pour reconnaître ce qui est normal et quand chercher une aide spécialisée.Au-delà de ces cinq épisodes, nous sommes profondément touchés par les près de 100 000 écoutes accumulées en 2025. Chaque écoute, chaque partage contribue à bâtir une communauté qui croit en une santé plus simple, compréhensible et accessible. Nous vous invitons à partager ces épisodes avec trois personnes que vous aimez pour continuer à grandir ensemble.Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Serialai kartais gali įtraukti taip, kad prie ekrano žiūrovas gali būti prilipęs iki pat paryčių. Kodėl ši veikla taip įtraukia ir ką apie mus rodo noras žiūrėti vis naują seriją?Ar socialinės–pilietinės valandos iš tikrųjų ugdo, ar tampa vien formalumu? Jaunimo atstovai sako, kad dabartinė sistema neretai prasilenkia su savanorystės esme – privalomumas naikina prasmę ir motyvaciją. Kaip turėtų keistis sistema?Maltos ordino pagalbos tarnyba jau dvidešimtą kartą kviečia į paramos senjorams akciją “Maltiečių sriuba”. Visą mėnesį karavanas keliaus po įvairius šalies miestus bei miestelius maltiečiai sieks atkreipti dėmesį į senolių problemas.Į LRT girdi kreipėsi Šiaulių rajono Ringuvėnų kaimo gyventojai, kurie skundžiasi nesulaukiantys paviršinio vandens surinkimo sistemos tvarkymo darbų. Nors gyventojų parašai dėl tvarkymo darbų buvo surinkti, sąlygos gerinamos tik Seimo nario gyvenamoje gatvėje. Šiaulių rajono valdžia teigia, kad daliai kuršėniškių melioracijos remonto teks palaukti.Ved. Paulius Selezniovas

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Opintojen perässä uuteen kaupunkiin muuttaminen voi herättää monenlaisia tunteita innostuksesta jännitykseen. Mikäli ystävien saaminen, kauemmas perheestä muuttaminen ja uuteen kaupunkiin asettuminen herättävät huolta tai haluat muuten vain parhaat vinkit opiskelijaelämän alkutaipaleelle, tämä jakso on sinua varten! Vieraana UEF-lähettiläät Saana Mäkitalo ja Kaisla Koskela. Jakson tekstivastineen löydät verkkosivuilta: https://www.uef.fi/fi/lainahaalareissa-opiskelukaupunkiin-kotiutuminen-enta-jos-ystavien-saaminen-huolettaa

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Į Lietuvą atvykęs Dnipro miesto Mečnikovo ligoninės traumatologas Ukrainos Pavel Mingalev dalijasi patirtimi, kurios intensyvumas ir žiaurumas sunkiai suvokiamas taikos metu gyvenančiam žmogui.Kartu su juo studijoje viešėjo ir chirurgas traumatologas Virgilijus Leketas sugrįžęs iš misijos Ukrainoje.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

Jaroslavas Melnikas. „Te visad būsiu aš“. Išleido Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla.Romano herojus gyvena jau daugiau kaip tūkstantį metų. Sukurta „Amžinoji valstybė“. Mokslas, ypač medicina, pasiekė tokį lygį, kad pavyko suteikti nemirtingumą. Atrodytų, štai ji, žmonijos svajonė: materialinė gerovė, visiems gyviesiems vadovauja Dirbtinis intelektas, lenkiantis žmogiškąjį milijardus kartų.Bet ar viskas taip paprasta tame rojuje? Vieną dieną herojus susipažįsta su mergina, kuri nenori amžinai gyventi. Jai nėra nė trisdešimties. Ir viskas ima griūti... Knygos ištraukas skaito aktorius Sergejus Ivanovas.

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Valstybinės darbo inspekcijos statistika rodo, kad statybvietės Lietuvoje išlieka pavojingiausia darbo vieta. Vien per pirmą 2025 m. pusmetį jose žuvo 3 žmonės ir dar 19 buvo sunkiai sužaloti. Per pastaruosius penkerius metus iš statybviečių namo negrįžo apie 150 darbuotojų, iš jų 30 – žuvo. Pagal nelaimių skaičių Lietuva lenkia daugelį Europos šalių. Pas mus mirtinų nelaimių statybose santykis dvigubai didesnis nei Švedijoje ir net tris kartus didesnis nei Norvegijoje. Kodėl Lietuvoje tokia prasta situacija, kokios nemažėjančių nelaimių statybose priežastys? Laidos pašnekovai – Lietuvos statybininkų asociacijos prezidentas Dalius Gedvilas ir Vyriausiojo valstybinio darbo inspektoriaus pavaduotojas Dalius Čeponas.Nusipirkote automobilį, kuris pasirodė esąs vogtas: ką daryti? Komentuoja advokatų profesinės bendrijos „Noewe Legal“ advokatas Andrius Lukašonokas.Panagrinėję įvairių maisto produktų etiketes dažnai galime susidurti su užrašu, nurodančiu, kad produkte gali būti tam tikrų medžiagų pėdsakų – riešutų, kiaušinių, glitimo ir pan. Toks užrašas neretai atsiranda ir ant tų produktų, kuriems pagaminti šios medžiagos nereikalingos. Kodėl tokia praktika taikoma? Kaip tai paaiškina teisės aktai? Pokalbis su advokatų kontoros „TEGOS“ patarėja, advokate Aleksandra Fedotova.Ved. Artūras Matusas

Valstybinės darbo inspekcijos statistika rodo, kad statybvietės Lietuvoje išlieka pavojingiausia darbo vieta. Vien per pirmą 2025 m. pusmetį jose žuvo 3 žmonės ir dar 19 buvo sunkiai sužaloti. Per pastaruosius penkerius metus iš statybviečių namo negrįžo apie 150 darbuotojų, iš jų 30 – žuvo. Pagal nelaimių skaičių Lietuva lenkia daugelį Europos šalių. Pas mus mirtinų nelaimių statybose santykis dvigubai didesnis nei Švedijoje ir net tris kartus didesnis nei Norvegijoje. Kodėl Lietuvoje tokia prasta situacija, kokios nemažėjančių nelaimių statybose priežastys? Laidos pašnekovai – Lietuvos statybininkų asociacijos prezidentas Dalius Gedvilas ir Vyriausiojo valstybinio darbo inspektoriaus pavaduotojas Dalius Čeponas.

Era actualitat dera Val d'Aran en aran

God promises to bless and provide for those who honor Him with their resources and steward their finances for His Kingdom by being faithful to give generously above and beyond the tithe. Why? Because we give out of a heart of love and for the purpose of advancing God's Kingdom on the earth. The Apostle Paul wrote to the churches encouraging their generosity for the believers in Jerusalem. He encouraged them to give generously and assured them that God would continue to supply them with their needs and that their generosity would point others to God.Vien LauretaSunday, November 23, 2025 Live at 9:15 AM

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila. 20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni. Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam.  Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus. Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos. 80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja. Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt. 90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3. Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam! Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā. Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā! Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus. Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās. Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

www.otetaanyhdet.fi Otetaan yhdet -salaseuran viikoittainen kokoontumistila on tätä nykyä St. Urho's Pub ja nauhoituksenjälkeiset pöperöt nautitaan tietysti Manalassa! St. Urho ja Manala avoinna viikon jokaisena päivänä, Tervetuloa! www.urhospub.fi www.manala.fi Kulta ei loista laatikossa – eli nyt kannattaa muuttaa vanhat ja käyttöä vaille jääneet korut rahoiksi! Arvometallien hinnat on nyt korkeat. Eli jos kotona lojuu jotain – nyt on hyvä aika myydä. Helsingin Kello ja Kulta maksaa Suomen parasta hintaa: 14 k = 46-47 e / g ja 18 k 56-57 / g. Käy tsekkaamassa lisää infoa osoitteesta Helsingin Kello ja Kulta Oy | Arvokellot, Kullan Osto ja Myynti OY-hupparit, -collarit ja t-paidat ovat taas saatavilla!  ja nyt valikoimassa kaksi uutta designia! Nappaa omasi haltuun Otetaan yhdet – Bulkkinen Kiinnostaako yrittäjyys, mutta kaikki siihen liittyvä tuntuu liian vaikealta? Ryhdy kevytyrittäjäksi, ja siinä sinua auttaa alusta loppuun Odeal. Kevytyrittäjyys on oivallinen tapa harjoittaa liiketoimintaa, ja Odealilta saat avun ihan kaikkeen. Kevytyrittäjyyden aloitat ja lopetat milloin vain ilman mitään hässäkkää. Käy rekisteröitymässä Odealin sivuilla ja käytä koodia OTETAANYHDET. https://odeal.fi Tam Silk on suomalainen vaatetusalan yritys, joka on toiminut jo lähes 100 vuotta. Tam Silk panostaa aina asiakkaiden toiveiden kuunteluun ja haluaa tarjota sellaisia tuotteita, jotka soveltuvat kotimaisiin oloihin; laadukkaista materiaaleista tehtyjä eettisesti valmistettuja alusasuja ja sisäpukeutumista. Mene ostoksille osoitteeseen www.tamsilk.fi ja käytä kassalla koodia OTETAAN15 niin saan -15% alennuksen tilauksestasi! Miehisen kauneudenhoidon ylläpidosta vastaa Dick Johnson. Osoitteessa www.dickjohnson.fi koodilla teamoy15 alennusta -15% kaikille tilaajille. Lisää sielunravintoa tarjoaa Nextory. Kesän kunniaksi 50 päivän ilmainen kokeilujakso kaikille uusille ja palaaville nextoryn käyttäjille! Tarjous voimassa elokuun loppuun asti. www.nextory.fi/otetaan7

Latvijas Nacionālajā baletā gaidāms jauniestudējums „Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)" Džeroma Robinsa horeogrāfijā un „Kaktusi" Aleksandra Ekmana horeogrāfijā. Vienā vakarā uz skatuves satiksies gan 20. gadsimta baleta klasika, gan mūsdienu horeogrāfija, apvienojot divu pasaulslavenu horeogrāfu darbus ar jautru un ironisku intonāciju. Studijā tiekamies ar baleta solistiem Nikolu Annu Blomu, Eidenu Viljamu Konefriju un Elzu Leimani.  

Kā būtu, ja mēs varētu izlaist visas nepatīkamās dienas un apturēt savu laiku, kad pasaulē valda slikti laiki? Ar šo ideju savā fantāzijas darbā jauniešiem “Laika lāde” spēlējas islandiešu rakstnieks Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason). Viņš ir islandiešu literatūras “rokzvaigzne”, kurš pazīstams ne vien ar savām bērnu grāmatām, dokumentālo prozu un dzejoļiem. Magnasons ir arī ilggadējs vides aktīvists, kurš savulaik kandidējis uz Islandes prezidenta amatu. Šoruden viņš viesojās Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

Nepārdomātas materiālu un krāsu izvēles dēļ gaiss iekštelpās nereti ir piesārņotāks nekā ār. Veselības riskus iespējams būtiski mazināt, ja, remontējot savu mājokli, pievēršam uzmanību ne tikai dizainam un funkcionalitātei, bet arī materiālu drošībai. Kas ir eko remonts, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un arhitekte Marija Katrīna Dambe no "NOMAD architects". "Videi draudzīgi produkti nemaz neeksistē, jo jebkas, ko mēs iegūstam no izejvielām un saražojam, ir atstājis ietekmi uz vidi. Vienīgais varam runāt, vai šī ietekme ir lielāka vai mazāka," norāda Ilze Neimane. "Es mēģinu vienmēr izmantot teicienu videi saudzīgāks. Apzīmējums videi draudzīgs ir pārāk plašs jēdziens uz iepakojuma, jo to nav iespējams pierādīt. Kas tieši ir videi draudzīgs? Tas, ka tur ir mazāk gaistošo organisko savienojumu? Jautājums, vai tur nav citas nevēlamas ķīmiskas vielas pievienotas?" Eksperte aicina iepazīt marķējumu uz dažādiem, ja tas ir iespējams, un izvērtēt to ietekmi. "Sienas un grīdas no ķīmisko vielu viedokļa ir vissvarīgākās, jo tie ir lielākie laukumi telpā. Vajadzētu padomāt, kā lielie laukumi tiek noklāti, jo tie emitēs vielas, kuras pēc tam mēs elposim. Pēc laba remonta gaiss var būt piesārņotāks, nekā dzīvākajā ielas krustojumā," turpina Ilze Neimane.

Prezidentas Gitanas Nausėda pasirašė dekretą dėl socialdemokratės Vaidos Aleknavičienės skyrimo kultūros ministre.Niujorke prasideda daugiau nei savaitę kasdien vyksiantys Lietuvos menininkų pasirodymai performansų bienalėje „Performa 2025“.Tarptautiniame kino festivalyje „Juodosios naktys“ įvyko pasaulinė kino režisieriaus Emilio Vėlyvio filmo „BIX – beveik nirvana“ premjera.Ved. Marius Eidukonis

VDVV-1912_1973 -Hoi 29 -Hoi 30 -Luan Dao Phap, Vien Thong Tuy Duyen Hiển Lộ.mp3

VDVV-1911_1972 -Hoi 27 -Hoi 28 -Vien Sam Hoi Nam Thien Tu Them Cong Duc, Thuat Ro Nhan Quả.mp3

Nors Kaišiadorių rajone dominuoja daugiau augalininkystės ūkiai, tačiau jauna šeima, Asta ir Saugirdas Liupševičiai, nepasiduoda ir siekia tęsti pieninkystės ūkio tradicijas. Šeima laiko 25 melžiamas karves ir planuoja didinti fermą, įsirengti melžimo aikštelę. Šių investicinių planų dabar nebūtų, jeigu ne įstojimas į kooperatyvą „Pienas LT“, suteikęs drąsos ir užtikrintumo.Vieną rytą nubudusi Giedrė Grigaitytė Indrašienė sužinojo, kad yra didelio bityno šeimininkė. Tėčio vardu pavadintą Gintauto Grigaičio bityną Giedrė puoselėja su savo šeima ir seserimis. Džiugina į edukacijas atvykstantys žmonės, netruksta turistų ir iš kruizinių laivų.Prancūzijoje daugiau kaip pusė iš kalėjimo išėjusių žmonių per penkerius metus vėl nusikalsta. Dažnai dėl to, kad neturi kur sugrįžti, nepavyksta rasti darbo ar bendruomenės, į kurią jie galėtų atsiremti. Ekologinis Ker Madeleine ūkis šią realybę keičia. Čia buvę kaliniai ar socialinių krizių patyrę žmonės gauna antrą šansą.Ved. Rūta Simanavičienė

Dans ce deuxième épisode consacré à la « vulve olympique », nous approfondissons le rôle des oestrogènes, ces hormones souvent mal-aimées, diabolisées par des études obsolètes. Dre Hélène Vien retourne sur scène pour nous rappeler que loin d'être de simples hormones de confort, les oestrogènes sont des piliers de la santé tissulaire : ils épaississent la muqueuse, améliorent la vascularisation, et réduisent l'inflammation. On parle de solutions et on vous offre une « routine skin care préventive ».Pour Noël, offrez à vos amis adultes un livre La cuisine méditerranéenne métabolique ou même Le Grand livre du jeûne sur www.cuisinemed.com pour vraiment leur dire que leur santé vous importe. Commandez-en une dizaine, c'est sûr que vous allez trouver à qui les donner ensuite!L'astuce de la semaine est donnée par Dre Hélène Vien mais il faut écouter l'épisode pour la connaître. Les messages clés de l'épisode sont : Les oestrogènes sont essentiels pour la santé tissulaire de la vulve, améliorant la souplesse, la lubrification et réduisant l'inflammation, contrairement aux idées reçues sur leurs risques.Une peur mal fondée des oestrogènes, basée sur d'anciennes études mal interprétées, prive de nombreuses femmes des bienfaits d'un traitement hormonal qui soulage efficacement les symptômes vulvaires.Il existe des solutions hormonales et des solutions alternatives. La thérapie hormonale locale, associée ou non à des traitements de régénération tissulaire assistée, offre un moyen sûr et efficace de redonner vitalité et confort à la vulve.Pour prendre RV avec Dre Vien, une requête de votre médecin de famille, s'il ou elle n'est pas déjà parti.e en Ontario avec le projet de loi 2, n'est PAS nécessaire. Vous pouvez simplement appeler à sa clinique et prendre rendez-vous. La santé et le bien-être sont un investissement et vous le méritez : https://mediderme.com/la-clinique-mediderme/Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Malla Laiti on pitkän työhistoriansa aikana ollut monessa mukana. Laitille on aina ollut tärkeätä ihmisten kohtaaminen ja romaniväestön kanssa yhdessä asioiden pohtiminen ja ratkaisujen etsiminen. Nyt on aika siirtyä elämässä uudenlaiseen vaiheeseen, aikaan, jossa ei tarvitse seurata enää kelloa niin tarkasti ja se tuntuu Malla Laitista myös hyvältä. Toim. Janette Grönfors.

Era actualitat dera Val d'Aran en aran

"Klasikā" uz sarunu aicinām Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona spēles izglītības programmas un vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju, Daugavpils akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju un diriģenti Tatjanu Saratovu: runājam par XIX Starptautiskais Akordeona mūzikas festivālu "Daugavpils 2025", kas no 31. oktobra līdz 2. novembrim norisināsies Daugavpilī. Trīs dažādos koncertos festivāla apmeklētajiem būs iespēja dzirdēt karalisko akordeonu gan kā solo instrumentu, gan kamersastāva dalībnieku, gan arī sajust tā varenumu akordeonistu orķestru kopskaņā. Festivālu atklās Kamermūzikas koncerts Vienības nama koncertzālē (Rīgas ielā 22a) 31. oktobrī plkst. 18.00. Tajā uzstāsies divi enerģiski dueti no Lietuvas. Viens no tiem būs Dalia Simaška (vijole), Laimonas Salijus (akordeons), kuru izpildījumā varēs dzirdēt gan klasisko mūziku, gan mūsdienīgu un novatorisku mūziku, savukārt otrs duets, kurā apvienojušies džeza akordeonists Nerijus Bakula (akordeons) un jaunākās paaudzes čigānu džeza ģitārists Aidas Tamulevičius (ģitāra) atklās čigānu džeza, svinga, tango un parīziešu šansonu skaņu burvību. Festivāla koncertu virkni sestdien, 1. novembrī, Kultūras pils koncertzālē (Smilšu ielā 92) turpinās jaudīgs Akordeonistu orķestru koncerts. Tajā piedalīsies Kauņas apvienotais akordeonistu orķestris (Lietuva) ar mūziķiem no Varēnas, Marijampoles, Vilkavišķiem, Kauņas (diriģenti Renata Bakuliene, Irina Šerpytiene) un Latvijas apvienotais akordeonistu orķestris, kurā piedalīsies jaunie talanti no Daugavpils, Līvāniem, Jēkabpils, Pļaviņām, Rēzeknes, Zilupes, Kārsavas, Balviem, Špoģiem, Naujenes, Viļāniem, Jūrmalas, Lielvārdes (diriģenti Vija Poikāne, Tatjana Jukuma, Artūrs Savickis, Zane Vancāne, Tatjana Saratova). Koncerta solists – lietuviešu akordeonists Nerijus Bakula.  Noslēgs festivāla aktivitātes Kamermūzikas koncerts Mārtiņa Lutera katedrālē (18. novembra iela 66) 2. novembrī plkst. 12.00. Skanīgajā katedrāles akustikā akordeona skaņas aicinās baudīt instrumentālais ansamblis “Exelsus” (vadītāja Zane Vancāne) un akordeonistu kvartets “Quattro Venti”- Kristīna Rusakoviča, Anna Grebeža, Antons Pizāns un Tatjana Saratova. Ieeja koncertā ir bez maksas. Intervijā ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju un pedagoģi, akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju Tatjanu Saratovu sarunājāmies par gaidāmā Starptautiskā Akordeona mūzikas festivāla "Daugavpils 2025" ieceri, programmu, atskaņotājmāksliniekiem; par Daugavpils akordeona mūzikas ilgaddējām tradīcijām; par šābrīža akordeona spēles izglītības aktualitātēm un redzamiem Daugavpils Mūzikas vidusskolas audzēkņiem; par akordeona kā instrumenta pievilcību un īpašajām iezīmēm.

Premjerė Inga Ruginienė nekomentuoja žiniasklaidoje pasirodžiusios informacijos, jog į krašto apsaugos ministrus ketinama teikti dabartinio Susisiekimo ministerijos vadovo Juro Taminsko kandidatūrą. Ministrė pirmininkė sako turinti ne vieną kandidatą.Dėl kontrabandinių balionų antplūdžio ne kartą laikinai veiklą sustabdyti turėję Vilniaus ir Kauno oro uostai skaičiuoja patirtus nuostolius. Vien šį mėnesį jų daugiau kaip 81 tūkst. eurų. Svarstoma, ar tokia situacija neturės įtakos oro bendrovių veiklai Vilniaus ir Kauno oro uostuose. Kokių pokyčių galime sulaukti?Jungtinės Valstijos ir Japonija pasirašė susitarimą dėl retųjų žemės mineralų tiekimo užtikrinimo. Susitarimo tikslas - bendradarbiauti rengiant bendrus projektus, identifikuoti tiekimo grandinės spragas. Vašingtonas ir Tokijas siekia sumažinti priklausomybę nuo Kinijos, kuri kontroliuoja itin svarbių mineralų eksportą.Lietuvoje vėl kyla diskusijų dėl ugdymo rusų kalba bendrojo lavinimo mokyklose. Latvija ir Estija vykdo švietimo reformas – ten palaipsniui pereinama prie bendrinio ugdymo tik valstybine kalba. Nacionalinės švietimo agentūros duomenys rodo, kad mokinių, kurie mokosi rusų kalba, egzaminų rezultatai yra prastesni. Tuo metu tautinių mažumų mokyklos siūlo stiprinti lietuvių kalbos mokymą, tačiau sako, kad visiškas mokomosios rusų kalbos draudimas nėra išeitis.Ved. Darius Matas

Dėl kontrabandinių balionų antplūdžio ne kartą laikinai veiklą sustabdyti turėję Vilniaus ir Kauno oro uostai skaičiuoja patirtus nuostolius. Vien šį mėnesį jų daugiau kaip 81 tūkst. eurų. Apie juos plačiau ir kokie scenarijai galimi dėl aviakompanijų sprendimų atsakė Civilinės aviacijos asociacijos valdybos pirmininkė Inga Duglas.Ved. Darius Matas.

Dans l'épisode d'aujourd'hui et dans celui de la semaine prochaine, nous parlerons de la santé de la vulve et du vagin avec Dre Hélène Vien. Nous verrons entre autres pourquoi le système génito-urinaire de la femme est mal compris des médecins et professionnels de la santé, ce qui lui arrive quand les hormones ne sont plus au rendez-vous, pourquoi c'est important et ce qu'on peut y faire. En particulier, on va discuter du fait que tous les médecins et professionnels de la santé qui travaillent en santé des femmes, ainsi que toutes les femmes elles-mêmes, devraient acquérir plus de connaissances et de compétences sur la santé de la vulve et du vagin. Notre mission avec ces deux épisodes est de redonner aux femmes la vulve olympique qu'elles méritent! Mais avant de se lancer dans le vif du sujet, permettez-nous de vous rappeler que les Fêtes approchent et que ça va vous prendre des cadeaux pour ceux que vous aimez tendrement. Pourquoi ne pas offrir un de nos livres à votre entourage? Commandez-en une dizaine et décidez ensuite à qui les donner, ça va vous enlever du stress de sur les épaules! Allez sur www.cuisinemed.com et vous commandez La cuisine méditerranéenne métabolique : pour transformer son corps et sa santé. Le podcast vise à briser le silence et à transmettre ce savoir oublié, avec des discussions sur l'importance des oestrogènes et des stratégies modernes de régénération tissulaire. Nous insistons : redonner à la vulve sa vitalité n'est pas du luxe, mais une nécessité pour la qualité de vie et la confiance.L'astuce de la semaine est donnée par Dre Vien. Il faut écouter l'épisode pour la connaître. Les messages clés de l'épisode : La vulve est mal comprise et sous-enseignée, même par les professionnels de santé.Beaucoup de femmes endurent des douleurs vulvaires sans en parler aux professionnels, et si elles en parlent, beaucoup de professionnels de la santé ne savent pas quoi faire. Les oestrogènes sont essentiels à la santé vulvaire et leur déséquilibre affecte aussi le plancher pelvien.Le lichen scléreux est une maladie vulvaire souvent non diagnostiquée qui peut entraîner de graves complications sans traitement adéquat.Pour obtenir une consultation avec Dre Hélène Vien, vous n'avez pas besoin d'une référence d'un médecin, vous n'avez qu'à communiquer avec sa clinique : https://mediderme.com/la-clinique-medidermeNe ratez pas la 2e partie où nous explorons les solutions possibles. Hébergé par Ausha. Visitez ausha.co/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Šogad "Labo darbu nedēļai" pieteikti 170 plānotie darbi, bet pabeigti jau 20 no tiem. Kā labus darbus darīt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par labiem darbiem sarunājamies ar "Palīdzēsim.lv" vadītāju un dibinātāju Ilzi Skuju, pedagoģi Kadriju Beiroti un Valsts izglītības attīstības aģentūras Plašākas izglītības pieredzes departamenta Karjeras attīstības atbalsta nodaļas vecāko eksperti Ingu Krišāni. No 6. līdz 12. oktobrim visā Latvijā jau 17. reizi norisinās "Labo darbu nedēļa" – ikvienam ir iespēja paveikt labu darbu cilvēkiem, dzīvniekiem, dabai vai savai kopienai.  Pērn akcijā piedalījās vairāk nekā 15 000 cilvēku, kopā paveicot gandrīz 400 labo darbu. "Ideja radās, jo gribējās, lai vairāk cilvēki varbūt iedomājas par labiem darbiem, par brīvprātīgo darbu, ko nozīmē ne tikai ņemt, bet arī dot sabiedrībai kopumā un vairot sabiedrības labumu, ne tikai pašlabumu," bilst Ilze Skuja. Kadrija Beirote dalās pieredzē, kā skolēnus rosināt iesaistīt veikt labus darbus, kā mudināt ne tikai akcijas laikā, bet arī ikdienā veikt labus darbus. Dažādas idejas piedāvā arī paši skolēni. "Īstenībā sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu labu darbu, ja viņu uzrunātu," vērtē Kadrija Beirote. "Bet visa organizācija... (..) patiesībā ļoti daudzi ir, kuri labprāt atbalstītu. Piemēram, ir mājražotāji, kuri labprāt savu zeķīti vai cimdiņus nosūtītu pansionātam, bet viņam varbūt liekas - ko es tur vienu cimdu pāri, kāda jēga. Bet tad viņš ierauga kādu akciju vai mūsu, piemēram, uzrunu, ka mana klase izdomājusi to un to, ja jūs gribat, varat atbalstīt. Vienā gadā bija tik aizkustinoši, ka sveši cilvēki atsūta ar paciņu piegādātājiem zeķes un cimdus, jo mēs ar bērniem braucām ar koncertu uz pansionātu. (..) Man liekas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu, bet bieži vien - ai, ko es tāds, man nekā tāda nav. Bet kad ir kāds, kurš pasaka - darām, mēs izdarīsim, mēs aizvedīsim, bērniem ir ideja, tad sarodas aizvien vairāk cilvēku, kuri labprāt [iesaistās], bet viņam liekas ir pārāk maziņš, jo tas pienesums būtu par mazu, lai viņš pats vestu uz pansionātu vai bērnunamu."  

Arī mūsu mīļdzīvnieki diemžēl noveco. Bieži vien ātrāk nekā mēs to vēlētos. Par suņu un kaķu vecuma slimībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā palīdzēt saviem mīluļiem vecumā stāsta veterinārārsts-neirolgs Aleksandrs Ozols un veterinārārste Māra Vasiļevska. Speciālistus uzklausām arī ierakstos. Jevgēnija Ostroga ir veterinārārste un dzīvnieku uzvedības speciāliste un stāsta, kā vecumdienās var mainīties suņu un kaķu uzvedība, kā arī to, kā rīkoties, lai palīdzētu dzīvnieka smadzenēm novecot lēnāk. Daira Viškere ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārā klīnikas veterinārārste un uzsver, ka vecums nav slimība un gadās, ka dzīvnieki jūtas slikti nevis vecuma, bet slimības dēļ.

Vieną vasaros dieną NARA komanda sulaukė skambučio. Su mumis susisiekė draugės, mūsų klausytojos, esamos ir buvusios Jaunimo linijos ir Vaikų linijos savanorės ir savanorių mokytojos, psichoterapijos klinikos „Gali būti“ kolegės Laura ir Jonė. Jos norėjo savo profesinį klausimą – Jonės žodžiais, „suprasti, kaip ir kodėl žmonės gyvena“, – kelti garsinių pokalbių formatu. Mes sutarėme pabandyti. Tinklalaidės, kurias Laura (pilnas vardas – Laura Riaubaitė-Pinzar) ir Jonė (Jonė Piekuraitė-Dudėnė) įrašė, mus sužavėjo savo profesionalumu, atvertu temų peizažu ir saugia erdve kelti bet kokius klausimus. It psichologo kabinete, pasitikint viena kita ir klausytoju. Lauros ir Jonės epizoduose – NARA tinklelyje jie taip bus ir pavadinti – jos kalbėsis apie žmonių santykius ir dilemas, kurios kyla daugeliui mūsų. Jų tikslas nėra piršti atsakymus, priešingai. „Tai – apie gerų klausimų uždavinėjimą“, – savo tikslą įvardija Laura. „Geras klausimas yra toks, kuris skatina išsigryninti: o kaip norisi man?“ Išgirskite pažintinį Karolio Vyšniauskio interviu su Laura ir Jone NARA tinklalaidėje jau dabar. O pirmą pačių Lauros ir Jonės rengtą epizodą išleisime rytoj, rugsėjo 24-ąją. Jo tema bus pinigai ir kaip jie veikia poros santykius. Iki susitikimo ausinėse. Bertos Tilmantės fotografija, Martyno Gailiaus muzika.

Beveik du dešimtmečius nevaisingumo gydymo srityje kartu su vyru Rolandu dirbanti Reda Žiobakienė į šį pasaulį atkeliauti padėjo tūkstančiams naujų gyvybių. Gydytoja pripažįsta, jog net ir turint ilgametę patirtį, kartais būna psichologiškai sunku, kai padėti susilaukti vaiko nepavyksta. Kaip nevaisingumo gydymo patirtys augino gydytojos Redos Žiobakienės pasaulį?Ved. Ignas Klėjus.

Šiame NARA tekste – sociologės Gražinos Bielousovos atviras liudijimas apie smurtą, kurį patyrė nuo vaikystės. Kartu tai ir žvilgsnis į smurtą, persmelkusį skirtingas mūsų visuomenės grupes. Tekstą įgarsina pati autorė. Skaityti: https://nara.lt/lt/articles-lt/uz-viena-musta-asmenine-smurto-istorija

Mūsu klausītājs interesējas, kā daudzdzīvokļu mājā cīnīties ar prusakiem un blaktīm? Kā un kam tas būtu jādara, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, "santāraisdienests.lv" pārstāvis Māris Boža, Rīgas namu pārvaldnieka Telpu uzkopšanas daļas vadītāja Vita Timermane un Veselības Inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Ilona Drišļuka. Kā blusu, prusaku un pat žurku un ērču kodumi ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu un kad ieteicams konsultēties ar ārstu, ierakstā vaicājām alergoloģei Signei Puriņai. Droši vien neviens neraudātu, ja blaktis un prusaki pazustu pavisam. Problēmas ar dažādiem kukaiņiem daudzdzīvokļu mājās pastāv, bet jānodala apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka atbildība. Visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi jācīnās ar to, kura dzīvoklī ir, piemēram, prusaki, lai viņš savestu kārtībā savu īpašumu. Vienā dzīvoklī veikt kādu kukaiņu iznīdēšanu bieži vien nav jēgas, ja vien nav konkrēti zināms, ka tieši tas dzīvoklis rada visiem problēmas. Lai veiktu kukaiņu iznīdēšanu, dzīvoklis vispirms ir jāsagatavo. Piemēram, lai indētu prusakus, ir jāatbrīvo virtuves skapīši, jāatbīda no sienas, jānoņem dekoratīvās grīdlīstes, lai visas mēbeles var izsmidzināt un tā darbojas vēl pāris nedēļas. Ja vienā daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā kādā dzīvoklī ir iemitinājušies prusaki vai blaktis, ja ar viņiem necīnās, laika gaitā, tie var būt arī daži gadi, viņi var pārvietoties arī uz citām kāpņutelpām un izplatīties pa visu māju. Blaktis sākotnēji parasti ir gultā, tad jau aiz grīdlīstēm, ar laiku arī plauktos un skapīšos, kas ir pie gultas, ar laiku var ievākties arī aiz aizkaru stangām. Gultas blakti nejauši var aiznest mājās arī no sabiedriskā transport, ja viņa ir rūpīgi paslēpusies kādā sēdekļa šķirbā.

Ieva Dumbrytė. „Negrįžtantys“. Išleido leidykla „kiitos knygos“.Tai istorija apie likimą ir gydantį laiką. Apie meilę ir kitUs keistUs dalykUs, kurie iš tikrųjų nutinka, nes negAli nenutikti. MergAitės vardu RygA neatnešė gandras, kaip įįprasta kAime. Tėvai ją nusipirko RygOs turguje už dalgio antgalį. Vėliau RygA ištekėjo už VaitiEkaus, galinčio nuspėti bet kokio vaiko ateitį. Jų pirmagimė MarguOlė vos gimusi žino ir moka bevEik viską. Ji kartais sapnuoja būtYbes, traukiančias gilyn į sapną, kviečiančias ją negrįžti. Vieną dieną MarguOlė išeina, palikusi tik raštelį ir besisupančias sūpynEs. Kol jos laUks ir ieškos, tėvai ir sesuo VarvarA pradės geriau numanyti, kas iš tikrųjų yra tas gyvenimas. Knygos ištraukas skaito aktorė Agnė Sunklodaitė.

Nauji įrašai. Ieva Dumbrytė. „Negrįžtantys“. Išleido leidykla „kiitos knygos“.Tai istorija apie likimą ir gydantį laiką. Apie meilę ir kitUs keistUs dalykUs, kurie iš tikrųjų nutinka, nes negAli nenutikti. MergAitės vardu RygA neatnešė gandras, kaip įįprasta kAime. Tėvai ją nusipirko RygOs turguje už dalgio antgalį. Vėliau RygA ištekėjo už VaitiEkaus, galinčio nuspėti bet kokio vaiko ateitį. Jų pirmagimė MarguOlė vos gimusi žino ir moka bevEik viską. Ji kartais sapnuoja būtYbes, traukiančias gilyn į sapną, kviečiančias ją negrįžti. Vieną dieną MarguOlė išeina, palikusi tik raštelį ir besisupančias sūpynEs. Kol jos laUks ir ieškos, tėvai ir sesuo VarvarA pradės geriau numanyti, kas iš tikrųjų yra tas gyvenimas. Knygos ištraukas skaito aktorė Agnė Sunklodaitė.

Nauji įrašai. Ieva Dumbrytė. „Negrįžtantys“. Išleido leidykla „kiitos knygos“.Tai istorija apie likimą ir gydantį laiką. Apie meilę ir kitUs keistUs dalykUs, kurie iš tikrųjų nutinka, nes negAli nenutikti. MergAitės vardu RygA neatnešė gandras, kaip įįprasta kAime. Tėvai ją nusipirko RygOs turguje už dalgio antgalį. Vėliau RygA ištekėjo už VaitiEkaus, galinčio nuspėti bet kokio vaiko ateitį. Jų pirmagimė MarguOlė vos gimusi žino ir moka bevEik viską. Ji kartais sapnuoja būtYbes, traukiančias gilyn į sapną, kviečiančias ją negrįžti. Vieną dieną MarguOlė išeina, palikusi tik raštelį ir besisupančias sūpynEs. Kol jos laUks ir ieškos, tėvai ir sesuo VarvarA pradės geriau numanyti, kas iš tikrųjų yra tas gyvenimas. Knygos ištraukas skaito aktorė Agnė Sunklodaitė.

Nauji įrašai. Ieva Dumbrytė. „Negrįžtantys“. Išleido leidykla „kiitos knygos“.Tai istorija apie likimą ir gydantį laiką. Apie meilę ir kitUs keistUs dalykUs, kurie iš tikrųjų nutinka, nes negAli nenutikti. MergAitės vardu RygA neatnešė gandras, kaip įįprasta kAime. Tėvai ją nusipirko RygOs turguje už dalgio antgalį. Vėliau RygA ištekėjo už VaitiEkaus, galinčio nuspėti bet kokio vaiko ateitį. Jų pirmagimė MarguOlė vos gimusi žino ir moka bevEik viską. Ji kartais sapnuoja būtYbes, traukiančias gilyn į sapną, kviečiančias ją negrįžti. Vieną dieną MarguOlė išeina, palikusi tik raštelį ir besisupančias sūpynEs. Kol jos laUks ir ieškos, tėvai ir sesuo VarvarA pradės geriau numanyti, kas iš tikrųjų yra tas gyvenimas. Knygos ištraukas skaito aktorė Agnė Sunklodaitė.

Siekdama uždrausti kastruoti paršelius iki 7 dienų amžiaus be skausmą malšinančių vaistų, organizacija „Tušti narvai“ šiomis dienos rengia dar vieną protestą. Šiandien bus jau trečia diena, kai visuomenininkai piketuoja prie Valstybinės maisto ir veterinarijos tarnybos biuro bei čia nuo ryto iki vakaro leidžia įrašytą kastruojamų paršelių klyksmą.Aktualus klausimas. Vairuotojai netrukus galės važiuoti naujai nutiesta 12 kilometrų „Via Balticos“ kelio atkarpa nuo Marijampolės iki Lenkijos sienos. Kaip tai vertinate?Lietuvos banko duomenimis, moterys uždirba vidutiniškai 10 proc. mažiau nei vyrai. Kodėl taip yra?Specialistai aiškinasi, kaip taip nutiko, kad Joniškio miesto žmonėms tiekiamame vandenyje nustatyta mikrobiologinė tarša. Kaip užtikrinama geriamojo vandens kokybė ir ar gali liūtys pakenkti šiam vandeniui?Pajūryje šią vasarą dirbantys gelbėtojai sako, kad daugiausia rūpesčių, kaip ir kasmet, jiems kelia vaikų neprižiūrintys tėvai bei užsienio piliečiai, poilsiaujantys Lietuvoje.Ved. Edvardas Kubilius

VDVV-1839_1876 -Cap Co Doc Vien -Dien Hong La Gi.mp3PodCast ChannelsVô Vi Podcast - Vấn Đạo  Vô Vi Podcast - Băn GiảngVô Vi Podcast - Nhạc Thiền 

Vien Nguyen mourns the loss of his pet chinchilla, Rice Boy and how the memories will stay with him.

Laikapstākļus un dabu mūsu senči ir vērojuši jau izsenies, un latviešu folklorā kā maģiskākie brīži dabā visvairāk minēti tieši saulgrieži. Toms Bricis šoreiz pētījis, vai ticējumos teiktais arī darbojas. Un īsā atbilde ir – daudzi nedarbojas, daži darbojas, bet visi ticējumi noteikti nav pār vienu kārti metami. Ir tādi, kuros patiesi var saskatīt mūsu senču saikni ar dabu, novērojumus un likumsakarību šķetināšanu, bet ir tādi, kas vairāk kalpojuši citiem mērķiem, tikai ne laika prognozēšanai. Lasot ticējumus un tautasdziesmas, atklājas, ka mūsu senči, tāpat kā mēs, ir bijuši dažādi. Ne visi bijuši ieinteresēti kaut ko izpētīt un noskaidrot. Senču gudrības noteikti nevar vērtēt par zemu, tajās ir daudz noderīga, bet nevajag arī paļauties uz katru folkloras krātuvēs saglabāto frāzi. Ticējumi un dabas vērojumi, laika prognozēšana pēc tiem. Lielākoties šo visu liek kopā, lai gan es teiktu, ka laika prognozēšanas ticējumi un laika prognozēšana pēc dabas novērojumiem ne vienmēr ir viens un tas pats. Ticējumi ir folkloras daļa, bet novērot dažādas likumsakarības dabā, kas vēsta par pārmaiņām var arī bez senču ticējumiem. Ir gana daudz lietu, kas pārklājas, jo daudziem ticējumiem pamats ir dabas norišu vērošana. Mēdz teikt, ka cilvēki dabu ir izmainījuši, piesārņojums un iejaukšanās dabas procesos novedusi pie tā, ka ticējumi vairs nestrādā. Lai apgalvotu, ka tie nestrādā, sākumā vajag apstiprinājumu, ka tie ir strādājuši. Folklorā var atrast daudz dažādu ticējumu, bet nevar atrast skaidras norādes, ka, piemēram, ticējumi palīdzējuši sagatavoties kādām dabas kataklizmām vai neražai. Arī no klimatiskā viedokļa raugoties, var teikt, ka daļai ticējumu nekad nav bijis racionāls pamats, lai tie darbotos, lai pēc tiem patiesi varētu prognozēt laiku. Spilgtākā kategorija ir tie ticējumi, kas paredz laikapstākļus pēc viena konkrēta datuma. Piemēram, ja tajā un tajā dienā ir tādi un tādi laikapstākļi, tad vasara būs tāda vai šitāda vai kāda diena vēl pēc diviem mēnešiem būs tāda vai šitāda. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka šāds regulārs, pārliecinošs cikliskums nekad nav pastāvējis vai bijis iespējams. Vienīgais īstais cikliskums, kas mums pastāv ir gadalaiki – pavasarim seko vasara, tad rudens un tālāk ziema, bet tie katru gadu var ļoti atšķirties un paredzēt to pēc laikapstākļiem kādā konkrētā datumā nevar. Cik seni Latvijā ir pierakstītie laikapstākļu novērojumi, vai paši senākie arhīvi spēj pierādīt vai apgāzt kādus ticējumus? Vairums Latvijas meteoroloģisko staciju darbu sāka 20. gadsimta 20. gados vai vēlāk, līdz ar to daļa cilvēku varētu uzskatīt, ka jau tad cilvēku ietekme uz dabu bija pārāk liela, lai šie novērojumi būtu pierādījums, ka ticējumi nedarbojas, bet dažās vietās Latvijā laikapstākļu pieraksti ir saglabājušies vēl krietni senāk. Rīgā regulāri mērījumi un pieraksti sākti 1795. gadā. 27. jūnijā bija Septiņu gulētāju diena, 10. jūlijā būs Septiņu brāļu diena. Šie ir tautā labi saglabājušies ticējumu datumi: ja 27. jūnijā līst, līs vēl septiņas dienas; ja 10. jūlijā līst, tad līs vēl septiņas nedēļas. Vai šie ticējumi strādā? Šie bija datumi, ko pārbaudīju, apskatot gan pēdējo gadu datus, gan senus arhīvus. Ir vēl kāda vēsturiska nianse. Būtu jājautā folkloristiem un vēsturniekiem, bet man ir aizdomas, ka abi šie datumi ticējumam izvēlēti ne tik daudz dabas norišu dēļ, bet tieši kalendāra izmaiņu dēļ, jo sanāk, ka 10. jūlijs, Septiņu brāļu diena, pēc vecā kalendāra ir 27. jūnijs, un tur ir dīvaina tieši kalendāriska sakritība. Kad pirms astoņiem gadiem gāju uz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra arhīvu, kur šie senie laikapstākļu pieraksti joprojām guļ lielos pierakstu žurnālos, daļa no tiem vēl nav pat digitalizēti. Toreiz mūsu ziņu portāla LSM.lv uzdevumā veicu tieši šo ticējumu parbaudi. Sāku ar 2017. gada datu pārbaudi un gāju arvien tālāk pagātnē - vai ticējums par Septiņu brāļu dienu strādā.