Reiz radio...

„Radio ar pilnu tiesību varam apzīmēt par gara kultūras izplatītāju un veicinātāju. Mazajā aparātā ir pieietama tautas augstskola, koncertzāle, parlaments, avīze, deju un simfoniju orķestris, baznīca, sporta laukums - viss, kas klausītāju vien var interesēt," par radiofona darbību tā pirmajos piecos gados ir teicis toreizējais Radio direktors – dzejnieks Jānis Akuraters. Savā 95.dzimšanas dienā redzam, ka šīs radio pamatfunkcijas nav mainījušās, tajā pašā laikā radio mainās, aug, veidojas. Raidījumā Reiz radio... atskatāmies uz šiem 95 gadiem – skanīgiem un vēsturiskiem pieturas punktiem Latvijas Radio skanēšanas ceļā. Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina… Tā 1925. gada martā sākās aptuveni 15 minūšu garas eksperimentālas pārraides no radiotelegrāfa raidītāja Rīgā, Kuģu ielā. Bet runājot par mūsu radio sākumu, ir jāmin 1924.gada 28.marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 140 tūkstošus latu radiofona stacijas izveidei. Inženieris Jānis Linters, kuru dēvēja par Latvijas Radio tēvu, tajā Saeimas budžeta komisijas sēdē deputātiem demonstrēja, kā darbojas uztvērējs un radio austiņas. Tomēr ne visiem tas bija saprotams un deputāti izprašņāja Linteru, kā izplatās elektromagnētiskie viļņi: vai ir jāatver durvis un logi, lai tie viļņi varētu iekļūt telpā. Jauno raidstaciju nolemj iekārtot Pasta un Telegrāfa virsvaldes ēkā aiz operas nama. Vēlāk šo ielu gar kanālu nosauca par Radio ielu. Sākumā Rīgas radiofonu varēja dzirdēt tikai mūsu galvaspilsētā un tās apkaimē. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā ķērās klāt radio raidītāju būvei citviet Latvijā un tā 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša gada 18. novembrī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas – pie Aiviekstes elektrostacijas, tur līdzās topošajai raidstacijai uzcēla divus 116 metrus augstus priedes koka torņus, kuru galos nostiepa antenu. Tobrīd tie bijuši augstākie koka radio masti Eiropā. Pirms šo mastu būves aptaujāti vairāki pieredzējuši ārvalstu uzņēmumi par vēlamo darba samaksu un zemāko cenu prasīja Anglijas kompānija "Marconi", taču latviešu vīri darbu paveica divreiz lētāk. 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē. Kopš tā laika radio skan visā Latvijā. Savu jubileju mēs svinam sarežģītā laikā un jācer, ka pēc pieciem gadiem, sagaidot Radio 100. dzimšanas dienu, tie būs tik atmiņu stāsti par to, kā toreiz mēs pielāgojāmies apstākļu diktētai situācijai. Sekojot Spīdolas teicienam „Mainies uz augšu!” Radio ir mūžam mainīgs un allaž jauns, bet tajā pašā laikā katru dienu mēs, Radio ļaudis, jūs informējam, izklaidējam, izglītojam un tādējādi turpinām un turpināsim pildīt savu misiju. Daudz laimes jums un mums pašiem dzimšanas dienā novēl šī raidījuma veidotāja Zane Lāce.

Pirms 80 gadiem vasarā Latvijā ir ieviesta padomju vara un uz vispārēja haosa un traģikas fona valstī dzimst jauna muzikāla apvienība ar augstas kvalitātes zīmi no paša sākuma līdz šai dienai - tas ir Latvijas Radio koris, ko 1940. gada augustā dibina diriģents Teodors Kalniņš. Par  šī kora attīstību un tā skanējumu laiku stāsta kora diriģenti Edgars Račevskis un Sigvards Kļava un viena pirmajām Teodora Kalniņa dibinātā Radiofona kora dalībniecēm - Elza Margarita Tone. „Korim bija jābūt tādā kvalitātē, lai varētu ik nedēļu dziedāt tiešajā ēterā," savu darbību Latvijas Radio korī atceras tā bijušais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Edgars Račevskis. Viens no agrīnākajiem  Radio kora ierakstiem, kas saglabājies mūsu fonotēkā ir veikts 1948. gadā. Tās ir latviešu tautasdziesmas ar Marģera Zariņa komponētu mūziku. Kā stāsta  muzikologs Arnolds Klotiņš, kora dibināšanas iemesls bija padomju mūzikas propagandēšana jaunveidotajā Latvijas PSR, taču pateicoties Teodora Kalniņa muzikālajai pieredzei un viņa interesei par latviešu tautasdziesmām koris neizveidojas par jaunās varas ruporu. Pārlapojot 1940. gada novembra mēneša laikrakstus, var lasīt cildinošas atsauksmes par jaundibināto  muzikālo  apvienību: „Tik izlasītu dziedātāju kori nākas reti dzirdēt: skaistas un spēkpilnas balsis, vienprātīgi veidots priekšnesums! Īpatnīgās, talantīgās dziesmas izskanēja visā krāšņumā un spēkā.” „Brīvais Zemnieks” 9.nov. 1940   Elza Margarita Tone bija viena  pirmajām Teodora Kalniņa kora dalībniecēm.  94 gadu vecumā 2012. gadā viņa aizgāja mūžībā, taču 2009. gadā  raidījumā „Mana mūzika” LR3 „Klasika” viņa raidījuma autorei Dina Dūdiņai-Kurmiņai stāstīja atmiņas par iestāšanos šajā korī. Koris turpina darboties arī Otrā pasaules kara laikā, bet karam beidzoties  liela daļa koristu ir izklīduši, bailēs no komunistu varas pametuši dzimteni, savukārt toreizējā Radiokomiteja izveido darbvietas  48 dziedātājiem, un atkal  Teodoram Kalniņam jākomplektē jauns  radio kora sastāvs. Kā  raksta mūzikas žurnālists,  Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs  Orests Silabriedis: 1953. gadā no Maskavas pienāk aicinājums likvidēt Baltijas republiku Radio korus. Latvijas amatpersonas tūlīt piekritušas, jo Radio koris taču dziedot tikai tautasdziesmas un rekviēmus, tad jau labāk aktivizēt masu dziesmas izplatību. Toreizējais Radio komitejas vadītājs  Indriķis Lēmanis pieņem lēmumu likvidēt kori. Tā beidzas Radio kora darbības otrais posms. Paiet četri gadi, ir iestājies Hruščova atkusnis un atkal uzvirmo runas par Radio kora atdzimšanu. Atkal Teodors Kalniņš sāk vētīt  topošo koristu balsis, uzņemas kora veidošanu ar noteikumu, ka pirmajā darbības gadā koris dziedās tikai latviešu tautasdziesmas un Latvijas komponistu mūziku. 1962. gadā Teodors Kalniņš aiziet  mūžībā,  aptuveni gadu korim ir vairāki  īslaicīgi vadītāji, līdz 1963. gada augustā par tā galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju kļūst Edgars Račevskis. „Šim kolektīvam jau bija ielikta iekšā milzīga jaunrades kapacitāte un tādā rituma mēs sākām meklēt jaunus ceļus,” saka tagadējais Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, kurš kopā ar  diriģentu Kasparu Putniņu kori vada kopš 1992. gada. Pamazām nostiprinās viedoklis, ka koris ir nevis četras vairāk vai mazāk saskanīgas balsu grupas, bet gan personību kopums. Pārdomās un pārrunās aizrit četri gadi. Pienāk 1995. gads, un Finanšu ministrija atsūta ziņu, ka nespēj visiem Radio darbiniekiem samaksāt algu. Dzimst eksistenciāls jau-  jums – vai un kāpēc vajadzīgs Radio koris? Risinājumu atrada – kora sastāvu samazināja uz divdesmit četriem dziedātājiem un iezīmēja darbības modeli, kas darbojas līdz pat mūsdienām, tā atkal Orests Silabriedis grāmata par Radio kori. Latvijas Radio koris Sarežģītā laikā  dzimis  un  veidojies, rūdīts, postīts, vairakkārt augšām cēlies un turpina  mirdzēt  gan pie pašmāju  gan pasaules mūzikas debesīm.  

„ Lietot radiofonu varēs visi Latvijas pilsoņi, kas sasnieguši 18 gadus. Nepilngadīgiem vajadzēs vecāku vai viņu vietnieku garantiju. Lai iegādātos radioaparātu, ir jāpieteicas un jāizpilda pasta telegrāfa virsvaldes anketa. Pēc tam var iegādāties aparātu, nopērkot to vai tieši no Pasta telegrāfa virsvaldes vai arī veikalā, vai arī uzbūvei mājās. Pašu būvētie aparāti drīkst būt tikai detektoru (bez lampiņu pastiprinātāja). Pārbūvēts aparāts jāiesniedz virsvaldei plombēšanai. Maksa par to nodokli - divi lati," izdevums "Rīgas Ziņas" 1925. gada oktobrī informē par radio lietošanas jaunajiem noteikumiem. Kad 1925. gada 1.novembrī svinīgi atklāj Rīgas radiofonu, tā abonentu skaits ir tikai 330 cilvēku. Neiepazītais jaunums, ne pārāk laba skaņas kvalitāte un aparātu izmaksas sākotnēji neveicināja radio popularitāti tautas masās. Pakāpeniski gan uzlabojot raidīšanas un uztveršanas kvalitāti, pilnveidojot radio programmu, aug arī abonentu skaits un līdz ar tiem parādās arī tā sauktie radiozaķi – nelegāli radioklausītāji, kuri nemaksā abonēšanas maksu. „Radio attīstību lielākā mērā traucē radiozaķi – slepeni radio uztvērēja ierīkotāji, kādu patlaban Rīgā ir ļoti daudz. Viņi ar savām nemākulīgām ierīcēm – uztvērējiem – traucē satiksmi ar ārvalstīm. Tagad policijai uzdots izķert šos radio zaķus, pie kam tos stingri sodīs,” raksta „Rīgas Ziņas" vēl pirms Latvijas Radiofona darbības sākuma 1925. gada 12. februārī. Raidījumā atklājam, cik liels bija sods šiem „radio-zaķiem”, kāda bija radio abonēšanas maksa, bet Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes muzeja speciālists Jānis Jansons stāsta, kādi izskatījās un cik maksāja pirmie radioaparāti Latvijā.

Laba un raita valoda, skaidra dikcija un patīkams tembrs – uz šiem trim vaļiem vēlams balstīties ikvienam profesionālam radio runātājam. Raidījumā Reiz radio... lūkojam, kādi bija noteikumi, lai kļūtu par radiofona spīkeru starpkaru Latvijā, kā notika radio diktoru meistarības slīpēšana pagājušā gadsimta nogalē un kādas tagad ir ziņu lasītāju prasmes. Runā, ka izcilais sengrieķu orators Demostens ir vingrinājies runāt ar  akmeņiem mutē, savukārt ilggadīgās  runas mākslas pasniedzējas Antonijas Apeles audzēkņi uz nodarbību nāca ar vīna pudeles korķi, lai labāk iekustinātu lūpas. Tas ir tikai viens  no daudzajiem Antonijas mācīšanas veidiem. Nu jau  pagājuši vairāk nekā divi  gadi, kopš  prasīgā runas skolotāja ir devusies mūžībā, taču viņas mācītais cītīgākajiem skolēniem ir kā akmenī iekalts -  arī es  esmu  izbaudījusi kā šī maziņā, sausnējā dāma, krellēs un lakatos, ar stingru tvērienu paņem sava mācekļa roku iebada to sev zem ribām, lai skolēns jūt kā pareizi jāelpo. Uz grīdas gulējuši, rāpojuši, ar korķi mutē runājuši pie Antonijas ir  lielais vairums aktieru, televīzijas un radio cilvēku, un baidījušies no stingrās skolotājas  mēs arī esam. Arī tagadējā runas mākslas pasniedzēja, bijusī diktore Arita Grīnberga atceras savu skološanos runas arodā pie Antonijas Apeles. Diktoru amatu likvidēja  2000.gadā un tagad mums radio ir ziņu redaktori, kuri atšķirībā no saviem priekšgājējiem paši gatavo ziņas, viens no tiem ir Ģirts Auzāns. Patikšanu uz  dzimto valodu pārmantojis no savas mammas, vecāsmammas un vectēva, kuri visi bijuši latviešu valodas un literatūras  skolotāji. Latvijas  Radio strādā kopš 2013. gada. Ģirts savu radio balsi skolojis pie mūsu tagadējās runas pedagoģes – aktrises Zanes Daudziņas, Lai arī jau iesākumā viņš ieguvis atzinīgu komisijas vērtējumu par savu balss materiālu, tiešajā  ēterā nav laists, sācis ar maziem  ierakstiem, tad ticis pie laikrakstu apskata un tad dabūjis kāroto ziņu redaktora amatu. Vēl pirms  pāris gadiem runas mākslu radio pasniedza Aina Matīsa, kura arī bijusi Tautas kinoaktieru studijas vadītāja, ir Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore,  aktiermākslas pasniedzēja un skatuves runas pedagoģe. Pirms pāris gadiem notikušajā  intervijā  runas skolotāja teic, ka  viņas pašas balss nav nekāds labs piemērs. Skaidro, ka daļa no balss  pirms vairākiem gadiem palika guļot slimnīcā uz operāciju galda, jo pēc smagas operācijas Ainai tika paralizēta viena balss saite. Laime ir tā, ka viņa vispār var runāt un, neraugoties uz šo balss traumu, vēl arvien mācīt citiem strādāt ar balsi un arī ar valodu. Priekšvēsture Ainas Matīsas radio balsu skološanai ir meklējama viņas dzīvesbiedra, režisora Arnolda Liniņa darba gājumā, kurš savulaik te pasniedza runas mākslu. Pēc Liniņa aiziešanas mūžībā, Aina Matīsa tika izraudzīta kā viņa darba turpinātāja. Tie jau bija laiki, kad  ziņas lasīja paši to gatavotāji un diktori vairs nebija vajadzīgi, tomēr ja šajā raidījumu ciklā lūkojamies uz radio vēsturi, tad kopā ar Ainu Matīsu noskaidrojam, pēc kādiem kritērijiem  savulaik izraudzījās diktorus. Pirmie spīkeri Latvijas Radiofonā Latvijas Radiofona pirmsākumos pirmais programmas pieteicējs bija Radio orķestra  dibinātājs  un diriģents Arvīds Pārups,  taču kā lasām Latvijas Radio 75 gadskārtai veltītajā atmiņu grāmatā, tad Pārupam nav bijusi vajadzīgā balss intonācija un dikcija, lai runātu pie mikrofona. Tad darbā, kā toreiz teica, par spīkeri tika pieņemta toreizējā radiofona mašīnrakstītāja Mirdza Ķempe. Kempems balss Pati dzejniece, atceroties spīkeres darbu, raksta šādi: „…darbs radiofonā man ļoti patika, jo biju sakaros ar mākslas pasauli.”   Ielūkojoties vēl Latvijas Radio atmiņu grāmatā, lasām to laiku spīkeru jeb ziņotāju īsus raksturojumus: „…visilgāk spīkera amatā nostrādāja Alma Šteine-Jansone. Viņa kādu laiku bija mācījusies Zeltmata teātra kursos, vingrinoties arī pareizi izrunāt vārdus un teikumus. Viņa bija vienīgā, kuras pienākumos bija tikai lasīt ziņas un pieteikt priekšnesumus. Gados vecākais ziņotājs bija Gustavs Brikmanis. Viņa balss dārdēja kā lielgabals. Īpatnēja balss piederēja pieteicējam Nikolajam  Ozoliņam, šķita, ka viss, ko viņš runā mikrofonā, ir pats svarīgākais pasaulē.  Mirdza Bauere bija ļoti runīga, čivināja kā labi paēdis zvirbulis, sēžot uz jumta kores.”   Savukārt runājot par amata nosaukumu „spīkers”, 30. gadu presē var atrast, ka rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ir izteicies šādi:  „… ja stāvam par  visu latvisku,  tad mums jāatrod  pašu vārds  tā labā  cilvēka apzīmēšanai, kas runā skaidrā  un daiļā valodā. Vārds „spīkers” latvieša ausij ir stipri nedaiļš,  atgādina sen savu lomu pārdzīvojušos spīķerus. Manis proponētais jaunais vārds ir senlaicīgais „saucējs”- īss  un labskanīgs vārds.  Ja senāk  vēstis izplatīja  saucēji, kamdēļ  lai mēs  tagad  savā Latvijā ļautu iesakņoties svešam vārdam? Ja radiofona vadība ar saucēju nebūtu mierā,  es ieteiktu izdarīt aptauju abonentos.”

1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio sāk raidīt no savas jaunās mājvietas - 17. Jūnija laukuma 8 (tagad Doma laukums). Radio vajadzībām ir pārbūvēta bijusī Kredītbanka. Lūkojam, kas šajā vietā bija pagājuša gadsimta sākumā un kā noritēja bankas un vēlāk Radio būvdarbi. Jurģi uz jauno mājvietu notiek pakāpeniski, jau no 1946. gada sākas redakciju un tehniskā dienesta pārvietošana no Skolas ielas ēkas uz topošo radionamu Vecrīgā – diktori, redakciju un tehniskie darbinieki nepārtraukti ceļo no vienas istabas uz otru no stāva uz stāvu. 1948. gada 5. novembrī svinīgi atzīmē 1. Koncertstudijas būvdarbu pabeigšanu un tieši pēc gada uz bijušo bankas ēku, kas tagad pārbūvēta un pielāgota radio vajadzībām, pārceļas viss kolektīvs. Grāmatā „Latvijas Radio – 75” ilggadīgs radio inženieris un radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands raksta, ka “celtniecības darbos bija norīkoti vācu armijas karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni. Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā.” Toties tā laika presē, atbilstoši padomju varai ideoloģiskā patosa mērcē jaunā radionama atklāšana tiek pasniegta šādi: 4. novembrī Radiokomitejas darbinieki svinēja lielus svētkus – atklāja jauno Radio namu, ko pēc plāna vajadzēja nodot ekspluatācijā tikai 1950. gadā. Tā ir velte Oktobra revolūcijas svētkos mūsu republikas darbaļaudīm. Vēl nekad Latvijā nebija speciāla Radio nama – 1940. gadā Radiokomitejai bija četras mazas radio studijas, tagad to vietā ir īpašs nams, kurā pēc vismodernākajām prasībām iekārtotas septiņas studijas. Studiju sienas izveidotas kolonveidīgi. Viss te speciāli akustiski apstrādāts – sienas, griesti, lai iegūtu vajadzīgo atbalss ilgumu. Sienas izveidotas no ozola finiera, aiz tā gumija un stikla vate, gaisa kārta, sīporekss un 2 mūra ķieģeļu kārtas, kas aizsargā studijas no ārējiem trokšņiem; pat durvis te tiek hermētiski noslēgtas, un tās sedz speciāla gumijas kārta. Literāri-dramatiskajam blokam tagad ir divas studijas un vēl speciāla trokšņu telpa, kur trokšņu meistari prot radīt gan lietus līšanas troksni, gan pērkona dārdus, gan ratu rīboņu, gan šāvienus. Mazākas ir studijas, kas domātas lasīšanai un kur parasti strādā diktori. Caur režijas telpas logu redzam vienu šādu studiju. Tur patlaban atrodas diktore – komjauniete Biruta Cīrule, kas šeit jau strādā piekto gadu. Interesanta ir mechanisko raidījumu telpa, kur uz patafonam līdzīgiem, bet tikai lielākiem apļiem griežas magnetofona lentes, uz kurām uzrakstītas attiecīgās skaņas – gan dziesmas, gan runas. Magnetofona lente sevišķi interesanta tādēļ, ka uz tās uzrakstītās skaņas var izdzēst un uzrakstīt no jauna, pārlabot atsevišķas vietas. Tā agrākajā Kredītbankā, kur kādreiz buržuji skaitīja naudu, tagad strādā mūsu Padomju Latvijas Radiokomiteja. Padomju Jaunatne 1949. g. 6. novembris. Kopā ar Latvijas Radio bijušo valdes locekli tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldi Lavrinoviču stāvam Doma laukumā un veramies un kādreizējo Latvijas kredītbankas namu. Uldis turpina norādīt uz lielākām un mazākām detaļām ēkas fasādē, kas liecina, ka laika posmā pirms un pēc Otrā pasaules kara ēkas rotājumi tā arī nav pabeigti. Pirms gadiem 5-6 strādājot Latvijas Radio, Uldis Lavrinovičs ir izpētījis senus dokumentus, kas liecina, ka tagadējā Doma laukuma 8 ēkas vietā kādreiz bijuši vairāki nami ar adresi Šķūņu iela 23-31. Liecības par pārbūvēm Skatot, kā no 1946.- 49 gadā ritēja bankas pārbūves darbi radio vajadzībām lasām radioraidījumu galvenā inženiera Visvalža Grūbes atmiņas: “Bijušās bankas ēkas rekonstrukcijas darbu kopējās izmaksa ir plānota 7 miljonu 704 tūkstošu rubļu apmērā, no tiem aptuveni pieci miljoni rubļu- radio tehnisko iekārtu un inventāra izgatavošanai un montāžai. Sākas Radio nama izbūves un profesionālās studiju iekārtas izgatavošanas darbi. Izvēle krita uz senām darba tradīcijām apveltītās Rīgas rūpnīcas „Radiotehnika” instruktoru augsto kvalifikāciju. Radiopārraides Trakta projekta koncepcijā tika izmantoti pazīstami Vācijas raidorganizāciju sasniegumi līdz 1940. gadam Princips bija vienkāršs: Tā laika akustikas normām atbilstoša laba studija, kvalitatīvi mikrofoni, lineārs skaņas signāla pastiprināšanas kanāls, raidītājs un labs radio uztvērējs. Rūpnīca „Radiotehnika” izgatavoja 90 procentus no visa tehnoloģiskās aparatūras apjoma. Īpašu ievērību pelna apstāklis, ka šī iekārta ir izgatavota pēc individuāla projekta. Nepilnu triju gadu laikā tas bija uzskatāms par nozīmīgu Latvijas Radio rūpniecības sasniegumu laikā, kad visapkārt bija jaušams kara postošo seku radītais izejmateriālu un darbaspēka deficīts.” Spilgta pagājušā gadsimta 50 gadu atmosfēra radionamā ir iegrāmatota rakstnieces Māras Svīres romānā- „Audums kāzu kleitai”, jo literātes pirmās darba gaitas ir bijušas Latvijas Radio un viņas stāsts ir par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore. Koncertstudija Līdz pat šai dienai viena no labākajām ierakstu studijām Baltijā ir mūsu radioēkas 1. jeb koncertstudija – šajā telpā bankas laikos atradās kases operāciju zāle. Sienas šajā studijā ir apdarinātas ar puslokā izliektām kolonām, kuras savulaik izbūvēja speciālisti no Sanktpēterburgas, par to stāsta Latvijas Radio skaņu inženieris Augustīns Delle. Pagrabi Kā jau lielam un senam namam pieklājas, arī radiomājai Doma laukumā 8 ir plaši pagrabi, tie atrodas aptuveni 6 metrus zem Doma laukuma līmeņa, kur savulaik bija ierīkotas kurtuves. Par to turpina stāstīt Latvijas Radio bijušais valdes loceklis tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldis Lavrinovičs. Vienā no pagraba telpām – bijušā seifa vieta tagad aprīkota ar modernu klimata kontroli iekārtota skaņu ierakstu glabātuve. Senās skaņas tiek digitalizētas un tām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē- datorā, bet skaņu nesējmateriāli – plates, kompaktdiski, magnetofona lentas še dus mierā un klusumā, jeb kā saka ir Latvijas Radio fonotēkas vadītāja Guna Rāga – vēsture te atpūšas. Bet skaņu ierakstu dārgumu krātuvē arī glabājas viens no pirmajiem ierakstiem, kas 1949. gadā tika veikts mūsu namā jaunajā radio skaņu ierakstu studijā – Dailes teātra aktieris Artūrs Filipsons toreiz lasīja Raiņa dzeju.

„Mūsu radiofonam ir divas studijas – galvenā - pastā un otrā - Melngalvju zālē. Kamēr vienā studijā lektors lasa lekciju, otrā orķestrs un zolisti gaida savu rindu. Kad lekcija pabeigta, pirmo studiju atvieno un tūlīt pieslēdz otru, tādā veidā atkrīt garāki starpbrīži starp lekciju un programmas muzikālo daļu,” vēstīja izdevums „Jaunā Nedēļa" 1927.gada 18. februārī. Raidījumā lūkojam, kur bija šīs studijas un kā Latvijas pirmā brīvvalsts laikā tika pārbūvēts un iekārtots radiofons toreizējā Pasta un telegrāfa ēkā Radio ielā un kā noritēja radio darbība tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad Radio mājvieta bija Skolas ielā 6 - bijušā Ebreju teātra telpās. "Daudzi lasītāji, bez šaubām, būs klausījušies radiofona priekšnesumos, bet tikai retam būs bijusi izdevība redzēt to vietu no kurienes šīs neredzamās skaņas nāk - radiofona studiju. Tā ir neliela telpa bez logiem; sienas un griesti pārklāti ar apmēram 4 collas biezu polsterējuma kārtu, virs kuras vēl atrodas raiba drēbe, kas vaļējās krokās brīvi nokarājas uz leju. Arī grīda izklāta ar mīkstu, biezu tepiķi, kurš apslāpē katru soļu troksni. Viss šis savādais iekārtojums rada studijā nospiedošu kapa klusumu, jo neviens troksnis no ārpasaules viņā nevar iespiesties. Cilvēka balss izskan pilnīgi bez atbalss, tāpat kā mēs to dzirdam ik vakarus klausīdamies radiofona priekšnesumos," tā savukārt rakstīja „Latvijas Sargs” 1926. gada 17. oktobrī. 1925. gada 1. novembrī skanīgais jaunums Radio Latvijā darbu sāk no Pasta telegrāfa virsvaldes ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas un Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte. Tolaik Radio raidīja tikai divas stundas dienā un tas skanēja no nama augšēja stāva, kur bija izveidota viena studija. Tuvāko gadu gaitā, paplašinoties radio darbībai un raidlaikiem, tika izveidota vēl viena studija, tad radio pārcēlās uz papildus telpām - Krišjāņa Barona un Matīsa ielas stūrī, un 30. gadu sākumā Pasta telegrāfa virsvaldes namā Radio vajadzībām piebūvē vēl divus stāvus. Pirms pāris gadiem uz pirmo mūsu radio māju devos kopā ar Latvijas Radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu. Jāteic, ka Radiofona ēkas paplašināšanas darbi visur netika uztverti ar sajūsmu, tā kā radio tolaik bija jaunākais bērns elektronisko sakaru saimē, tad presē varēja lasīt neizpratni par piešķirtajiem labumiem šim pastarītim salīdzinājumā, piemēram, ar telefonu. Vēl pakavējoties atmiņās par radio izskatu pirms vairāk kā 80 gadiem, uzzinām, ka tolaik Pasta telegrāfa ēkā „…radiofons ir izvietojies 40 istabās. Pirmā telpa ir garderobe, otrā bufete. Šādas labierīcības var dabūt citās vietās, kur nekad nav bijis un nebūs radiofona. Bet aiz bufetes ir diezgan garš koridors ar uzrakstu “Uzmanību, nesarunāties tik stipri!” Koridoram abās pusēs ir durvis uz tā saucamajām studijām vai raidīt tavām. Vismazākā ir spīkeru studija, tā ir istaba, kurā lasa ziņas un spēlē skaņuplates, Lielāka ir lektoru studiju priekšlasījumiem. Prāva zāle jau ir solistu un raidlugu studija. Jā, bet orķestra studija ir divreiz lielāka par visām pirmajām trim kopā ņemtām. Šeit notiek ne tikai orķestra koncerti, bet visi lielāku ansambļu sniegumi, arī operetes ” - tā 1937. gadā savus vērojumos par radio raksta dzejnieks Vilis Veldre. Šķirstot tā laika presi, arī uzzinām, ka koncertus radiofona studijā varēja klausīties sanākusī publika. Bet Radio tāpat kā Rīga nekad nav gatava un arī 30. gadu beigās ik pa laikam namā notiek dažādi pārbūves un labiekārtošanas darbi. Pārcelšanās uz Skolas ielu Sākoties Otrajam pasaules karam, radionams pāriet vācu iebrucēju rokās un visu kara laiku te skan nacistiskās Vācijas propaganda, savukārt no Krievijas skan regulāras pārraides latviešu valodā, ko nodrošina tur evakuētie kreisi noskaņotie Latvijas radiofona darbinieki, literāti un mākslinieki. 1944.gada oktobrī, vācieši atkāpjoties uzspridzina radiotorņus un no Pasta un telegrāfa ēkas paliek pāri tik mūri. Kādu laiku radio raida no Daugavpils, kur pilsētas nomalē nelielā vienstāva ēkā bija iekārtota provizoriska radio studija, pārraides, galvenokārt, ir informatīva rakstura. Pēc tam, kad 1944. gada 13. oktobrī Rīgu ieņem Sarkanā armija, Radio darbinieki atgriežas galvaspilsētā un steigā tiek meklēta jauna mājvieta. Par Radio pagaidu mājvietu Ebreju kopienas namā stāsta Rīgas Ebreju kopienas izpilddirektore Gita Umanovska. Gan Gita Umanovska, gan Latvijas Radio lūdz atsaukties cilvēkus, kuriem ir saglabājušās fotogrāfijas no tiem laikiem, kad Ebreju kopienas namā darbojās radio. Kā jau minēts – šī bija pagaidu mājvieta, jo jau 1946. gadā ēku ekspluatācijas speciālisti atzīst, ka “šis nams ir pilnīgi nepiemērots radio raidījumiem, sevišķi asi izjūtama piemērotu radio studiju un kvalitatīvas aparatūras nepietiekamība”, tāpēc te iekārto politiskas izglītības namu. Jau tajā paša gadā sākas apjomīgi pārbūves darbi bijušajā Kredītbankā Doma laukumā, kura kopš 1948. gada ir mūsu Radio mājvieta, bet par šo ēku runāsim nākamajā raidījumā.

Radio neatņemama sastāvdaļa no tā pirmsākumiem līdz šodienai ir literāro darbu lasījumi, to iestudējumi, intervijas ar rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem, izdevējiem, grāmatu apskati. Visu šo gara gaismas paleti, kā, starp citu, savulaik sauca vienu no literārajiem raidījumiem šajā radio vēstures apskatā aptvert nevaram. Šoreiz raudzīsim, kā pirms vairāk nekā 60 gadiem tika nīcinātas un glābtas radio bibliotēkas grāmatas - to atceras bijušais Radio redaktors, dzejnieks Valdis Rūja. Kā top Radio mazā lasītava, kad jaunāko grāmatu fragmentus priekšā lasa aktieris Gundars Āboliņš, stāsta pats aktieris un raidījuma veidotāja Ingvilda Strautmane, savukārt Radio Klasika raidījuma Grāmatu stāsti autore Liega Piešiņa runā par to, kā literāti lasīja savus darbus radio ēterā. Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma Latvijas Radio allaž ir skanējuši literāri darbi – proza, dzeja, gan iestudējumos, gan lasījumos tiešajā ēterā, recenzijas un jaunāko grāmatu apskati. Viens no šādiem grāmatmīļu raidījumiem ir „Radio mazā lasītava”, kas ar Teterevu fonda atbalstu skan kopš 2014. gada vasaras. Aktieris Gundars Āboliņš atceras, ka viņš ar šī raidījuma redaktori Ingvildu Strautmani satikušies Berlīnē. „Izvēlamies grāmatas, kuras ir interesanti lasīt arī fragmentos, kur paliek intriga, kad šādam lasījumam liek punktu, un tas, ka mums ir interesanti tikties ar šo grāmatu rakstniekiem, tulkotājiem vai izdevējiem,” tā par lasāmvielas izvēli teic Ingvilda. Kāpjoties hronoloģiski atpakaļ un lūkojot, kā agrāk tapuši literārie raidījumi, nonākam pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, kad literāro raidījumu redakcijā sāk strādāt Liega Piešiņa, tagad zināma kā Rakstniecības un Mūzikas muzeja speciāliste, LR3 “Klasika” raidījuma „Grāmatu stāsti” veidotāja, bijusī „Kultūras Rondo” producente, literāro raidījumu redakcijas redaktore un, kā es bijušo kolēģi atļāvos nodēvēt – habilitēts, radio grāmatu tārps, cilvēks kas gadiem ilgi lasa, runā, pēta un analizē literatūru. Liega uz Radio atnāca 1986. gadā, un uzsāka darbu literāri dramatisko raidījumu redakcijā, un tur līdzās radošai noskaņai vēl pastāvēja stingra padomju laiku disciplīna, kad ikvienam raidījumam burts burtā vajadzēja atšifrējumu, ko stingri vētīja vietēja cenzora acs. Literāros darbus ēterā ir lasījuši ne tikai aktieri, bet arī paši autori. Grāmatā „Latvijas Radio 75” bijušais radio režisors Andrejs Migla raksta: „Rainis pats runājis fragmentus no lugas „ Mīla stiprāka par nāvi”. Raiņa balss bijusi klusa, it kā sevī vērsta… Ar zemniecisku mieru un pašpārliecinātu nosvērtību pie mikrofona nācis Andrejs Upīts, Aspazija savas jaunās lugas „Torņa cēlājs” lasījumā bijusi temperamentīga, emocionāli bagāta un patiesīga. Rāmi un iejūtīgi „Lolitas brīnumputnu” runājusi Anna Brigadere, dzejas un poēmas fascinējoši runājis Edvards Virza. Savukārt Liegai Piešiņai ir atmiņas par dzejnieku Māri Čaklo, ar šo dzejnieku valdījusi savstarpēja draudzība un atsaucība, viņš labprāt ēterā lasīja savus jaunākos garadarbus un radioļaudis tos labprāt ierakstīja. Turpinot kāpties atpakaļ laikā, un skatīt, kā gadu gaitā notikusi literatūras un radio mijiedarbe, fragments no sarunas ar dzejnieku Valdi Rūju, kurš pagājuša gadsimta piecdesmitajos gados strādāja Radio literāro raidījumu redakcijā. Uz interviju dzejnieks ir atnesis divas relikvijas no tā laika - apbružātas grāmatas un stāstu par tām. Raidījuma noslēgumā vēl atmiņu stāsti par tiem laikiem, kad tiešajā ēterā nedrīkstēja atļauties nekādas atkāpes un tādiem laikiem, kad studijā ērti jūtas suns, to atceras Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš Ar 2011. gadā ierakstīto Andra Akmentiņa dzeju un viņa franču buldoga Rebekas krācieniem fonā izskan kārtējais radiovēstures raidījums.  

Atskatoties uz jaunatnes raidījumiem pirms vairākām desmitgadēm - runājam par raidījumiem „Dzirkstele” un „Būsim pazīstami”. Pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē viens no populārākajiem raidījumiem bija jaunatnei domātais „Dzirkstele." Atmetot nost tā laika ideoloģisko uzslāņojumu, savās domās un attieksmē dzirkstelieši bija labdabīga huligānisma, aizrautības un degsmes pilni. Savukārt 80. gadu sākumā Radio „piedzima" vēl viens jauniešu iecienīts raidījums „Būsim pazīstami - tā vadītājs Arvīds Mūrnieks pēc rietumu mūzikas izslāpušo jaunatni iepazīstināja ar tā laika ārzemju popa un roka grupām, kuru ieraksti tolaik nebija brīvi pieejami.

„Vecums apdomā, jaunība – uzdrošinās” ir teicis bengāļu rakstnieks un dzejnieks Rabindranats Tagore un to gadu gaitā lieliski ir pierādījuši un turpina pierādīt jauniešu raidījumu veidotāji Latvijas Radio. Pirms gadiem 20 kopā sanāca daži jaunieši un vidusskolēni un izveidoja „Radiobumbu”. Rīcības brīvība veidojot sižetus, uzdrošināšanās darīt ko jaunu, un pāri visam milzīgs azarts būt daļai no Radio – tāds bija šis jauniešu raidījums, bet pirms septiņiem gadiem te piedzima jau vesels kanāls – Pieci.lv, kura zināmākais zīmols ir ikgadējais labdarības maratons „Dod pieci!”. Par savu sākumu Radio atceras bijušie „radiobumbieši" Linda Rulle un Niks Volmārs un tagadējās Pieci.lv balsis Toms Grēviņš un Magnuss Eriņš. "Akadēmiskā pankūka" kļūst par "Radiobumbu" Skatoties uz jaunāko laiku vēsturi Latvijas Radio, ir jāmin 1998. gada rudens, kad skanēja vairāki raidījumi bērniem, jauniešus interesējoša latviešu mūzika skanēja nesen dzimušajā Latvijas Radio 2, bet nebija nekā tādiem, kas ierindojas vecuma grupā “pusaudži gados un jauni jaunieši”. Tad nu tolaik bērnu raidījumu „Raibā otrdiena” un „Skaitāmā piektdiena” veidotāji Kaspars Rūklis un Inta Ancāne pieaicināja talkā vēl dažus – aktīvus jauniešus un vidusskolēnus – un nolēma, ka jāveido savai mērķauditorijai domāts raidījums. Pirmais šī raidījuma nosaukums bija „Akadēmiskā pankūka” un viena no pirmajām šī raidījuma veidotājām bija 9. klases skolniece Linda Rulle, kura tagad darbojas informācijas tehnoloģiju korporācijā. Vēl viens no kuplā un darboties alkstošo jauniešu pulka pionieriem 90. gadu nogalē bija Niks Volmārs, tagadējais producentu apvienības „Hansa Media” pārstāvis. „Radiobumbā” - vesela plejāde jaunu cilvēku tolaik te ieguva pirmo rūdījumu veidojot sižetus vai vadot raidījumu. Tā bija aktrise Zane Dombrovska, televīzijas žurnālists Jānis Krēvics, Radio 1 raidījuma “Ģimenes studija” vadītāja Agnese Linka, bijušais Pieci.lv direktors Kārlis Dagilis, žurnāliste un dokumentālo filmu režisore Zane Peneze un jau dzirdētais televīzijas un radio balss un seja Toms Grēviņš. Pieci.lv - dzimis pirms septiņiem gadiem Toms ir arī arī viens no tiem cilvēkiem, kurš pirms septiņiem gadiem bija klāt pie jauniešu kanāla Radio 5 dzimšanas. Šobrīd tas ir multimediāls produkts, kas skan vairākos sociālajos tīklos, internetā un arī FM skalā. Bez muzikālām programmām te ir dzirdami, redzami un lasāmi raidījumi par sportu, veselīgu dzīvesveidu, diskusijas, jaunas tehnoloģijas – vienvārdsakot, viss, kas aktuāls šodienas jaunatnei. Bet kanāla dzimšanas iemesls bija Latvijas žurnālistu asociācijas veiktais pētījums par to, ka radio katastrofāli zaudē jaunos klausītājus, radio auditorijā tolaik reti kādam bija mazāk kā 30 gadu. Taču tāds pamatīgs zīmols, ar ko daudziem un ne tikai jauniešiem asociējas Pieci.lv, ir ikgadējs labdarības maratons „Dod pieci!”, kad Adventa laikā radio dīdžeji nedēļu raida no īpašas stikla studijas, pievēršot uzmanību konkrētai labdarības maratona izraudzītai grupai vai sabiedriski nozīmīgai tēmai. Ikviens tiek aicināts ziedot līdzekļus apmaiņā pret mīļāko dziesmu radio ēterā. Tāpat kā savulaik „Radiobumbā”, arī Pieci.lv savu darbu sāka tolaik ļoti jauni un ļoti nepieredzējuši radio darbā jaunieši. Viens tāds toreizējais zaļknābis, tagad zināma radiobalss, ir Magnuss Eriņš, kurš te darbojas kopš radio pirmsākumiem.

Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori, kuros vajadzības gadījumā varēja atrast jebkādas skaņas failu, lai uzburtu fantāziju pasauli lieliem un maziem klausītājiem, radio skaņu režisori lika lietā izdomu un gluži kā īstā teātrī veidoja dekorācijas, lai aktieri ieraksta laikā iejustos radioteātra vidē, un arī klausītāji to dzirdot. Tāpat kā komponisti rada mākslu no notīm, tā skaņu ierakstu režisori no skaņām uzbur ainavu. Šoreiz atcerēsimies, kā senāk tika rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā, kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu - par to stāsta skaņu režisori Ungars Savickis un Maigonis Ozols, bet skaņu inženieri Aivars Štengelis un Jānis Finkenfūss stāsta, kā, translējot ierakstu, mušas uz mikrofona un vējš var apdraudēt šo procesu. Savulaik, spārdot metāla kasti, kas senāk ir kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar efektīgām lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalss efektu tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Pirms pāris gadiem, kad Radioteātra studijā vēl nebija veikts remonts un mūžībā vēl nebija devies komponists un ilggadīgais Radioteātra skaņu režisors Ungars Savickis, viņš izrādīja ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, grīdu, kur zem mīkstā seguma slēpās gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts un vēl neskaitāmi rekvizīti, ar kuriem tika radīti skaņu efekti. Kāpjamies atpakaļ uz tiem laikiem, kad studijā tika lieta pieminētā asfalta grīda, izrādās, šīs idejas vaininieks bija toreizējais skaņu režisors Maigonis Ozols. Vēl viens izcils skaņradis, kurš nu jau ir aizsaulē pie saviem kolēģiem Ungara Savicka un Venta Sēļa. Maigonis Ozols, savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Fragments no 2015. gada ierakstītās intervijas, kad sirmajam kungam jau ritēja 88. gadskārta. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Sarunā ar Maigoni Ozolu piedalījās arī viņa dzīvesbiedre Valentīna, kura palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem. Radiofona dibinātājs inženieris Jānis Linteris vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies. Tāda lieta, kā radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Šādu ierakstu varēja tūlīt atskaņot. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10 -12 reizes, līdz tā nodila. No tiem laikiem līdz mūsdienām tehnikas attīstībā ir noticis milzu lēciens, nu skaņa tiek raidīta pa gaisu caur satelītu, taču vēl aizvien translācijas brigādes darbs ir atkarīgs no dabas – no laika apstākļiem un no kustoņiem. Skaņu inženieris Aivars Štengelis Radio strādā ilgus gadus, un viņš ir sēdējis translācijas busā pie skaņu pults, kad vēl te nebija kā šodien izvietoti monitori un datori. Kopā ar Aivaru Štengeli otrā busiņā strādā viņa pārinieks Jānis Finkenfūss, viņš ir satelītbusa saimnieks, sēž pie nelielas pults, priekšā mirgo skaņu līmeņa monitori un datora ekrāns ar skaņu spektra līkni. Runājot par tehnisko attīstību, satelīta uztvērēji radio rīcībā ir aptuveni 20 gadus, taču, piemēram, pagājušā gadsimta 50. gados tehniskais aprīkojums šādiem ierakstiem bija visai pieticīgs. Radio 75.jubilejas grāmatā var lasīt skaņu inženiera Ulda Mazvērsīša atmiņās, ka tolaik translācijas notikušas visai bieži, gan no Rīgas teātriem, gan operas, gan Filharmonijas un ir bijušas reizes, kad nepieciešamo translācijas aparatūru autotransporta deficīta dēļ uz tuvējiem teātrim vai Filharmoniju ziemas laikā pārveda ar ragaviņām. Lēti un droši!

Lūkojam, kas skanēja un skan lauku cilvēkiem domātas pārraidēs, kā radio žurnālists Aivars Berķis rīkoja skaistuma konkursu slaucējām, bet bijušais Radio reklāmas daļas vadītājs Andris Morkāns vētīs pagājušā gadsimta 30. gadu radioklausītāju vēstules, kad pilsētnieki bija sašutuši par „mākslīgo mēslu stundām” - kā viņi nicīgi dēvēja lauksaimniecībai veltītos priekšlasījumus radiofonā. Nereti esmu dzirdējusi, ka cilvēki par Latvijas Radio saka, nu, tas Rīgas radio. Tad jāskaidro, jā, atrodas Rīgā, taču runājām un agrāk ļoti daudz runājām arī par un ar citiem Latvijas iedzīvotājiem un vietām. Ja lūkojas jaunāko laiku vēsturē, tā saucamie lauku žurnālisti mums bijuši vairāki: pagastu vēstures izzinātāja Ingrīda Stroda, lauku ļaužu uzrunātāja Māra Varika, meža dzīves pazinēja Mudīte Paegle. Ilgus gadus dažādus raidījumus par lauku dzīves aktualitātēm veidoja Māra Varika, pati nākusi no laukiem – dzimusi Gulbenes pusē Rankā, bet kopš jaunības saimnieko Ķekavas pusē, zina visus darbus, kas saistīti ar zemi un mājlopiem, un tā arī sanācis, ka par to runājusi radio. Arī sarunas ar lauku cilvēkiem viņai vienmēr ir raisījušās brīvi un atklāti Jau pagājušā gadsimta 30.gados gaiļa balss ir skanējusi Latvijas Radio ēterā, toreiz tie bija dresēti putni, kurus skoloja Vecrīgā dzīvojošs pulksteņmeistars Kuzņecovs. Bet arī nesenā pagātnē kad ik rītu pulksten 6. 45 skanēja Māras Varikas veidotais sižets „Lauku ļaudīm”, to ievadīja gaiļa dziesma. 30. gados Radio kā tautas augstskola Savukārt bijušais Latvijas Radio reklāmas daļas vadītājs Andris Morkāns savulaik, pētot Radio vēsturi, atrada klausītāju vēstules par radio, kas tika publicētas avīzē „Pēdējā brīdī” pagājušā gadsimta 30. gados un auditorijai ir arī bijis viedoklis par gaiļa dziesmu radiofonā. Skatot to gadu Radio programmu, redzam, ka 4-5 reizes nedēļā skanēja lauksaimnieku pusstundas, kurās parasti kāds lauksaimniecības speciālists noturēja lasījumu par konkrētu tematu, piemēram, par linkopības izredzēm Latvijā, kāda putnkopības nozare pašreiz ir pati ienesīgākā, par zemes nosusināšanas nozīmi un citi. Andris Morkāns stāsta, ka tolaik Radio bija kā tāda tautas augstskola, kur vienā kanālā tika veidotas programmas visdažādākajai klausītāju gaumei: tur skanēja gan latviešu, gan angļu un vācu valodas mācību stundas, bija nopietnā mūzika un populāras melodijas, lasījumi par ģeogrāfiju, filozofiju un literatūru. Daina Zalamane stāsta par lauku ļaudīm mūsdienās Bet pievēršamies atkal mūsdienām, lauku ļaužu raidījumiem pēdējā desmitgadē. Mana kolēģe Daina Zalamane, studējot žurnālistiku, nāca praksē uz Radio un nokļuva Lauksaimniecības raidījumu redakcijā, bet Daina darbu sāka Latvijas Televīzijā, kur arī iemina taku lauku tematikai domātos raidījumos. Kad viņa atkal atgriezās Radio, pārņēma stafeti no Ingrīdas Strodas, kura ilgstoši bija veidojusi raidījumu par pagastu kultūrvidi „Tēvu laipa šaizemē”. “Pagastu stāsti”, “Mazpilsētu stāsti”, “Viensētu stāsti”. Un tagad Dainas Zalamanes veidotais raidījums saucas „Stiprie stāsti”. Dainas Zalamanes darba specifikā, atšķirībā no citiem žurnālistiem, ietilpst arī maiņas apavi, proti, kad Daina dodas uz raidījumu ierakstiem, bieži vien viņai līdz ir arī gumijas zābaki. Aivars Berķis rīko skaistumkonkursi slaucējām Aivars Berķis – žurnālists un agrākais Saeimas deputāts, kurš šī gada februārī devās aizsaulē savulaik bija Radio lauksaimniecības redakcijas vadītājs. 1988. gadā, kad notika pirmais skaistuma konkurss „Miss Rīga”, Aivars Berķis dziļi sirdī laucinieks būdams, līdzās raidījumiem par lauku tematiku, toreiz izdomāja un noorganizēt skaistuma konkursu slaucējām „Man viņa ir viskaistākā”. Vienīgie konkursa noteikumi bija vecums no 18 līdz 30 gadiem, un gada laikā tika apbraukāti visi toreizējie 26 Latvijas rajoni un iztaujātas slaucējas. Galveno balvu – nomināciju „Miss modere” – saņēma Ārija Grigorjeva, toreiz Preiļu rajona Raiņa kolhoza slaucēja.  

Pārlūkojot uz Latvijas Radio 90. gadadienu tapušos ierakstus, vēlreiz paklausīsimies, kā saskrāpētai skaņu platei var atjaunot skanējumu un kā agrāk noritēja skaņu operatora darbs, kad no lenšu graizīšanas un līmēšanas pirksti kļuva jēli. Kā pelnrušķīte lasot un šķirojot zirņus no putraimiem, tā radio ilgus gadus skaņas vētījis skaņu restaurators un režisors Jāzeps Kulbergs. Tiesa, pasakā Pelnrušķītei palīgā nāca putniņi, bet Jāzeps ar trenētu dzirdi saklausa skaņas nepilnības un ar mikroķirurga precizitāti tās preparē. Sirmais kungs, kurš šogad nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu, vēl pirms pieciem gadiem strādāja Radio. Savulaik bijis skaņu režijas pasniedzējs Mūzikas akadēmijā, saņēmis balvu par Mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, bet tagad ielūkosimies Jāzepa Kulberga skaņu restauratora darbā ierakstā, kas veikts 2015. gadā. Ne mazāku virtuozitāti prasa skaņas montāža runātam tekstam, jo īpaši tajos laikos, kad šo darbu veica uz magnetofona lentām. To graizīšana un līmēšana līdz jēliem pirkstiem ir pagājušā gadsimta radio skaņu operatora darbs, tagad skaņas apstrāde notiek tikai uz datora, bet vēl joprojām dažās radio telpās ir saglabājušies lenšu magnetofoni un līdz ar tiem arī skaņas, kas tik ierastas bija montāžas operatoru ikdienā. Latvijas Radio puspagraba telpās vēl joprojām atrodas montāžas studijas, kur savulaik uz lenšu magnetofoniem montēja raidījumus, bet tagad, datoru ērā, šo lentas dancināšanas melodiju vairs nedzirdam. Tik daži cilvēki mūsu radio vēl joprojām no magnetofoniem pārkopē ierakstus uz datoriem.Viens no tādiem ir bijušais skaņu un tagadējais datorinženieris Edgars Jackēvičs. Turpinot lūkot skaņu montāžas darba smalkumus jūsu uzmanībai pirms pieciem gadiem tapusi saruna ar divām skaņu montāžas operatorēm Ingu Bēdeli, kura šobrīd ir vienīgā, kas ilgus strādājusi montējot ierakstus uz magnetofona lentām, un Aija Keizika, kura 2016. gadā aizgāja mūžībā. Tagad, redzot skaņu datora monitorā, kas izskatās kā trekna kardiogrammas līkne ir viegli izķert skaņu blusas ierakstītajā materiālā, bet agrāk tikai graizot un līmējot magnetofona lentu, bija ļoti jāuztrenē auss un pirkstu veiklība, lai kvalitatīvi samontētu raidījumu. Inga un Aija bija meistares šajā arodā. Neraugoties uz šo tolaik smago darbu, tas ir vilinājis, tā, piemēram, Inga Bēdele, radio valdzinājumam nodevusies pamatīgi un par vairākkārt mēģinājusi iekarot šo iestādi, lai darītu savu sapņu darbu, proti, montētu raidījumus.  

Vasaras saulgriežu laiks Latvijas Radio gadu gaitā ir skanējis atšķirīgi: ir bijuši gadi, kad programmā ne miņas no Līgo dziesmām, ir bijuši īpaši Jāņu laika iestudējumi, un nu jau gadiem ilgi ap šo laiku ir daudzinātas gan senas tautas līgotnes, gan populāras melodijas. Līgošana 30.gados Latvijas Radio Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas Radio Jāņu dziesmas skanēja “Bellaccord Electro” platēm. Lapojot pagājušā laika radio programmas, var redzēt, ka 23. un 24. jūnijā ēters tika pieskandināts gan ar atbilstošu mūziku – gan ar tā laika populāru komponistu skaņdarbiem par saulgriežu tematiku, gan tautas dziesmām, gan ar iestudējumiem. Piemēram, 1939. gada 23. jūnijā tika paraidīta Voldemāra Laursona Jāņu raidspēle „Tur man tika Jāņos iet”, un režisors šim iestudējumam bija Ēvalds Valters. Savukārt 1930. gada Līgo vakarā ir atskaņota feļetonista Kārļa Štrauha-Krūmāja, ar pseidonīmu – Kokains, radio luga „Līgo vakars katastrofu laikmetā”. Starp citu viņš ir arī vārdu autors populārajai dziesmai „Laša Kundze bola acis”. Programmā rakstīts: „….Koncentrētā klīstera partijas līders aizbrauc pa Jāņiem uz laukiem noturēt koncertmītiņu. Notiek auto un dzelzceļa, motocikla, un pajūga, buļļa un velosipēda katastrofas, nogrimst prāmis un divi iemīlas. Kad šie beidzot nāk pie samaņas, sāka līgošana un jāņuguņu dedzināšana, kas par nožēlošanu vēl pagaidām klausītajiem nebūs redzama.” Par nožēlošanu mūsu fonotēkas arhīvā arī nav saglabājies šīs Jāņu spēles ieraksts, bet no sendienu retumiem ir atsevišķi fragmenti no radioiestudējuma, kas tapis pēc vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermana darba „Jāņugunis” un pateicoties teātra vēsturniekam un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājam Jānim Siliņam izdevās noskaidrot dažus faktus par šo iestudējumu Radio. Īpašās padomju tradīcijas Jāņos Lapojot jau citu laiku programmu, redzam ka laikā, ka Latvijā pie varas bija komunistiskās partijas līderis Arvīds Pelše, Jāņi tika pasludināti par nevēlamiem svētkiem. 1961. gada 23. jūnijā programmā „Rīgas Viļnos” var lasīt: “7: 30 PSRS tautu dejas, tad ir Arvīda Žilinska dziesmas, tad Rīta koncerts, kurā skan viegla mūzika, pēc tam ārijas no Verdi operām, muzikāli literārā montāža “Mēs esam par mieru”, raidījums „Revolucionāra sirds” par Kārli Pečaku, koncerts „Tiem, kas soļo priekšgalā”, pēc tam raidījums “Rumāņu mūzikas māksla”un 10 vakarā Padomju Jaunatnes dienai veltīts raidījums „Viena daļa diža darba-mūsu nopelns būs” Paiet pāris gadi un Jāņu svinēšana jau notiek padomju ideoloģijas garā – ar kreppapīra cepurēm un vainagiem un līgo dziesmas tiek dziedātas atbilstoši tā laika garam. Mūsdienas - senas līgotnes un dziesmas no no saules lēkta līdz rietam Jaunākos laikos tradicionālas Jāņos Radio ēterā ir gan mūsu folkloras zinātāju un dziedātāju Ivetas un Vidvuda Medeņu skandētās līgotnes un viņu veidotie raidījumi par Līgo svētku tradīcijām, gan arī Latvijas Radio 2 veidotie pasākumi ar koncertiem visā valstī “Jāņi dzied”, “Līgo Latvija” un projekts “Gadsimta garāka Līgo dziesma”, šo pasākumus ierasti kūrē LR2 balss Baiba Palkavniece. Jau piekto gadu pēc kārtas tieši saulgriežu laikā Latvijas Radio 2 no saules lēkta līdz rietam nepārtraukti skan dziesmas, kas tiešraidē pulcē kopā dziedātājus, kā arī latviešu korus un muzikālos kolektīvus ne tikai Latvijā, bet arī latviešus citviet pasaulē. Tikpat aizņemts šajā laikā ir jau pieminētais Medeņu pāris – Iveta un Vidvuds – raidījumu “Laika ritu raksti” un “Greizie rati” veidotāji, kuri senās līgotnes arī meklē jau laikus.

1940. gada vasara ievieš krasas pārmaiņas visā Latvijas valstī, te nodibinās jauna vara un, protams, ka arī toreizējā Latvijas Radiofonā nomainās praktiski viss repertuārs. „1940. gadā Latvijā ienāk krievi un jau pirmajā dienā okupēja arī Radiofonu. Sākas pavisam citi laiki. Pirmais uzdevums, ko saņemu pēc krievu ienākšanas, bija nokopēt no plates Dunajevska padomju neoficiālo himnu „Varen plaša mana zem dzimtā”, ko vajadzēja spēlēt katru vakaru, programmu beidzot. Savu uzdevumu veicu, kopēdams arī Dunajevska instrumentāciju. Kā gan citādi? Stāsta, nepatikšanas bijušas Ādolfam Ābelem, kas bija iedomājies harmonizēt gruzīnu tautasdziesmu „Suļiko” pēc savas gaumes.” raksta komponists Jānis Mediņš, atceroties padomju varas ienākšanu. Radiofons tika pārvērsts par padomju ideoloģijas un propagandas ruporu. Raidījumā lasām tā laika radio darbinieku atmiņas un atskatu uz laika posmu radio 1940.- 1941. gadā sniedz muzikologs Arnolds Klotiņš. 1940. gada 15. jūnijā notiek PSRS karaspēka vienību uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos, dienu vēlāk Latvijas valdība saņem ultimātu, kurā bija pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka ielaišana Latvijā un 17. jūnijā mūsu dzimtenē iesoļo padomju armija. Protams, ka okupantiem bija svarīgi savā kontrolē pārņem informatīvo telpu, kas tolaik sastāvēja no preses un radio. Pie toreizējā radionama ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Biznesa vadības, Ekonomikas un Vēstures un Filozofijas fakultāte stāvēja tanks ar stobru vērstu pret redakcijas logiem un skanošo programmu nu diktēja jaunā padomju vara. "Ap pulksten 10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists Oļģerts Kreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras, ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā. Padomju ultimāts Latvijai radiofonā bija jau nolasīts, kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka Sarkanarmija ierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijas valdība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties. Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet neko nevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk. Turpinājām darīt katrs savu darbu. Daži krievu karavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanas daļā; tika pavēlēts turpināt muzikālos raidījumus, bet visām ziņām un paziņojumiem turpmāk vajadzīga atļauja," tā 1940. gada 17. jūnija notikumus radiofonā atceras sekretariāta jeb kā toreiz sauca - Vispārīgās nodaļas darbinieks Kārlis Ieviņš, kurš vēlāk emigrēja uz ASV un šīs atmiņas ir publicējis Amerikas latviešu izdotajā žurnālā „Jaunā gaita”. Šķirstot 40. gada vasaras radioprogrammu, redzam, ka tā jau bijusi nodrukāta iepriekš un, lai arī Latvijā jau saimnieko komunistu vara, „Latvijas Vilnī” vēl lasām, ka 30. jūnijā diena sākas ar svētrītu un Bērzes baznīcas mācītāja sprediķi, bet nedēļu vēlāk, 7.jūlijā, programmā ir drukāts: pulksten 8 Strādnieku rīts, un tajā darbu „Staļina dzīve” lasa aktieris Teodors Lācis. Bet izdevuma pirmajās lappusēs raksts par Maksimu Gorkiju un Padomju savienības mūziku, kurā teikts: “(..) Jaunākā laikā krievu mūziķi ir sarakstījuši vairākas jaunas operas no lielā pulkā. Atzīmēšu tikai J. Džeržinska operu „Klusā.Dona”- sižets, interesants darbība norisinās pie Donas. Plaša vieta ir ierādīta korim un vairākas pateicīgas dziesmas tenoram. Darbība rit raiti. Vispār dziedājumi un mūzika pelna nopietnu ievērību. Šīs operas izrādes dažās valstis radījušas vai veselu sensāciju.” Un raksta beigās, lūk, šāda piebilde: „Plašākus rakstus par krievu mūzikas vēsturi un īpaši par jaunāko laiku mūziku sniegsim turpmāk.” Bet turpinājumā par tā laika notikumiem stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš pētījumu par Latvijas mūzikas vēsturi ir apkopojis monogrāfijā “Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945”. Līdz 1940. 24. augustam Radiofona programmas izdevuma vāku rotā nosaukums „Latvijas vilnis” – Latvijas radiofona programmas žurnāls, no 25. augusta tas jau iznāk ar nosaukumu „Radio vilnis” - Latvijas PSR Radiofona programmas žurnāls.

Pērciet  „Varoņa” galošas un botes,  jo viņas ir stipras un elegantas! Apavi, skaļruņi, plates, radioaparāti, šokolāde, zobu pasta, sejas krēmi un siļķes – tā ir daļa no reklāmas, kas tika drukāta radiofona programmā starpkaru Latvijā. Reklāma un sludinājumi gan pirms 90 gadiem, gan pagājušā  gadsimta nogalē - par to runājam šajā raidījumā. Reklāmas pirmsākumi radiofonā Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, kad daudzviet pasaulē radio sāka darboties kā tehnoloģiski jauns izklaides un informācijas veids, radioiekārtu ražotāji un tirgotāji galvenokārt reklamēja pašus radio aparātus, lai veicinātu  to pārdošanu, piemēram, ASV komerciālās radiostacijas tajā laikā tika uzskatītas par  labu  ieguldījumu, lai vilinātu  pircējus mājsaimniecībās iegādāties radioaparātus. Pirmā oficiālā reklāma esot izskanējusi Ņujorkā raidstacijā WEAF, kad raidstacijas īpašnieki – Amerikāņu Telefona un  telegrāfa kompānija,  1922. gada sākumā piedāvāja uzņēmumiem iespēju parādīties savā radiostacijā apmaiņā pret maksu 50 USD. Pirmais uzņēmums, kas  to izmantoja, bija  Ņujorkas Kvīnsboro korporācija, kas reklamēja nekustamos īpašumus. Kad un kāda  reklāma pirmo reizi ir izskanējusi toreizējā Rīgas radiofonā, nav zināms, jo radiofons tika izveidots kā valsts monopols, kura finansēšanas modelis bija abo­nentmaksas. Mantojumā ir palikušas Rīgas Ra­di­­o­fona dru­kātās nedēļas raidījumu programmas, ko abonenti saņēma par velti un tajās arī varam lūkot reklāmas un sludinājumus, kas ataino tā laika tirgzinības vidi  gan  kulturālā  gan sociālā kontekstā. Stādam jums priekšā mūsu jauno  RADIO-APARĀTU Rīgas Radiofona un stiprāko ārzemju staciju uztveršanai. Tas ir brīnuma aparāts ar vienkāršu ārējo izskatu, bet ar ļoti lielu darba spēju. Viņa speciālā šēma dod tam ļoti labu selektivitāti un par stipru skaļruņa uztveršanu galvo  PHILIPS- PENTODE 443, kuŗa katra radio draugam pazīstama kā brīnums radiotechnikā. Šādas reklāmas tika drukātas radio programmā 1930. gadā un vēl vairākus gadus pēc tam, kad jaunais runājošais medijs jau bija pazīstams visā Latvijā – tātad tolaik reklāma neskanēja radio, bet gan presē un mudināja ļaudis iegādāties  minētos aprātus, par to arī izvaicāju  Latvijas Radio  bibliotekāri un arhivāri Sarmu Indzeri. Tā kā radio tolaik ir jauna un moderna ierīce, tad svarīgi ir šo preci reklamēt kā kārtīgai ģimenei vajadzīgu priekšmetu, kā 2010. gadā savā pētījumā par reklāmu presē starpkaru Latvijā rakstīja tagadējā Latvijas muzeju  biedrības  pārstāve Anna Balandina. „…pozicionētas kā labākas dzīves garants, modernās tehniskās ierīces nereti tiek reklamētas, izmantojot tradicionālas vērtības. Piemēram, 1935. gadā “Atpūtā” publicētā radio aparātu veikala Pēteris Bērziņš reklāma attēlo pāri, kurš bauda jaunā radio skanējumu. Reklāmas teksts vēsta: “Labs radio uztvērējs nepieciešams katrā ģimenē”.” Ko tad tolaik reklamēja iknedēļas  drukātajā  Radiofona programmā? „Nost… ar galvas telefona mokām! DAKITRON  dod  vislētāko skaļruņa  uztveršanu bez antenas, bez dārgām anodbaterijām, bez skābes akumulatoriem un palīdz jums un Jūsu viesiem ar dziesmām un dejas mūziku jautri pakavēt laiku.”  "Vislabākā tīrīšanas spēja – tādēļ spīdoši  balti zobi  un pilnīga nekaitība –vajadzētu  Jūs pārliecināt  izvēlēties NIVEA zobu pastu. Viņas  maigā, brīnišķi  aromātiskā garša, ilgstošs svaigums, kuŗu viņa  atstāj mutē un zemā cena- 75 santīmi  par patiešām lielu tūbu ir tāļākas priekšrocības, kuŗas  Jūs vienīgi atrodat NIVEA  ZOBU PASTĀ." Turpinot  šķirstīt Radiofona programmu, kas tika laista klajā pagājušā gadsimta  30. gados, redzam, ka tolaik par  cigarešu kaitīgumu  vēl tik plaši nerunāja un nikotīnu saturoši produkti tik reklamēti  katrā  izdevumā. Tikpat  regulāri katra radio programmas izdevumā tiek reklamēti Askova liķieru fabrikas izstrādājumi. Ar tādu pašu regularitāti  katrā Radiofona  numurā tiek reklamētas saldumu lielražotāja Gēgingera šokolādes  konfektes. No pašmāju ražotājiem kā ilggadīgs reklāmdevējs ir jāmin Arnolda Sērensena zivju konservi (tagad zinām kā zivju fabriku „Kaija”) – „sudraba siļķes „Vīkends” - atkal pārdošanā. Sargaties no pakaļdarinājumiem!"- tāda neliela reklāma lapas apakšpusē rotāja radiofona un vēlāk  „Hallo Latvija” izdevumus. Līdzās lielu kompāniju  reklāmām bagātīgi arī tika publicēti privātsludinājumi, kurus tolaik pieņēma Radiofona abonentu kantoris un kā tiek rakstīts presē - visas sludinājumu aģentūras. Lēciens uz mūsdienām Pārlecam pāri kara gadiem un padomju laikiem, kad tāds jēdziens kā reklāma bija aizmirsts un tikai 70. un 80. gados  retumis žurnālos vai televīzijā sāka parādīties vārgi asni šai industrijai, un nonākam  pagājušā gadsimta 90 gadu pašā sākumā. Radio sāk skanēt pirmais komerciālais raidījums – apsveikumu koncerts „Vienīgi Jums”. Kā atceras ilggadīga  Radio reklāmas daļas redaktore Vaira Ribule, viņu 1989. gadā ziņu dienesta vadītājs Mihails Levins nosūtīja pieredzes apmaiņa uz Minsku, kur jau šāds raidījums skanēja Baltkrievijas galvaspilsētas radio ēterā. Mūsu radio tas skanēja no 1990. Līdz 2005 gadam, cilvēki nāca uz radio kur agrāk pie ieejas  atradās sludinājumu pieņemšanas  daļa,  un tur, iemaksājot naudu,  uzrakstīja ko un ar kādiem vārdiem vēlas sveikt, tad studijā Dzintris Kolāts un Sandra Glāzupa piektdienu, sestdienu un svētdienu vakaros lasīja šos apsveikumus un pārraidīja izvēlētas dziesmas. Vaira Ribule atceras, ka skaņdarbu „Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme” parasti vienā  koncertā pieprasīja vismaz seši  klausītāji. Protams, dziesma tika atskaņota vienu reizi, bet  tika nolasīts, kam un kas un kādiem vārdiem šo muzikālo  apsveikumu sūta. Sākumā radio izskanēja vienīgi sludinājumi, ko ēterā nolasīja diktori. Vaira Ribule min, ka pārsvarā tie bija kultūras pasākumi, informēja par teātru izrādēm un koncertiem, bet līdztekus tam arī sāka parādīties pirmās audio reklāmas, kuru veidošanā roku pielika  komponists, skaņu režisors un tagadējais Latvijas Radio mūzikas redaktors Ģirts Bišs.

"Labvakar, mazais draudziņ!" – ar šiem vārdiem pirms vairākiem gadu desmitiem  radio  ik vakaru  sāka raidīt pasaciņu  pirms miega. Nav zināms precīzs pirmās pasakas skanēšanas datums, bet fonotēkā glabājas vakara pasaciņas ieraksti, kas datēti ar 1964. gadu un stāstnieks ar šo silto balss tembru, kas gadiem ilgi priecēja un vēl arvien ierakstos priecē mazos radio klausītājus ir Harijs Misiņš. Šajā „Reiz radio...” izzinām, kāds bija sākums šim pasaku projektam, kas rakstīja  pasakas, kas dziedāja miega dziesmiņas un kāda ir sajūta, kad radio ļaudis tagad uzaicina kādu sabiedrībā zināmu cilvēku ierunāt šos vakara stāstus. Pasaku stāsnieka izvēle Iesākumā  radio rīkoja konkursu par pasaku stāstniekiem, tajā tika uzaicināti vairāki tolaik zināmi aktieri - Velta Līne, Kārlis Trencis, Anta Klints, bet  pēc noklausīšanās izvēle krita uz toreizējo Operetes teātra aktieri Hariju  Misiņu.  Vakara pasaku laiks kopš 1964. gada pārsvarā bija nemainīgs - tās skan aptuveni desmit minūtes pirms pulksten 21. Visu šo gadu laikā tik reizi uz nedēļu pārtrauca raidīt - tas bija 1984.gadā, kad traģiski gāja bojā pasaku tēvocis, kā viņu dēvēja daudzi mazie klausītāji, – Harijs  Misiņš. Bet vēl  aizvien, kaut arī nu jau pasaku lasītāju skaits ir  krietns pulks, vakaros  varam dzirdēt Harija Misiņa balsi un viņa uzrunu „draudziņ.”  Aktierim Misiņam arī mājās bija savs „draudziņš” - sieva Skaidrīte - tā viņi viens otru mēdza uzrunāt - par draudziņu. Skaidrīte bija tā, kura pirmā dzirdēja, kā aktieris mājās vingrinājās pasaku lasīšanā, un viņai arī ir stāsts par to kā, iespējams, aizsākās šīs vakara pasaciņas, jo savulaik Skaidrītes brālis, kuram tolaik auga  dēls, uzrakstīja vēstuli uz Radio. Skaidrīte Misiņa bija tā, kas ik piektdienu gāja uz radio paņemt jauno pasaku eksemplārus, jo viņas darbavieta  bija turpat netālu. "Pasaku vecmāmiņa" Ilga Sirmele Ja savulaik Harijs Misiņš bija pasaku tēvocis, tad Radio redakcijā par pasaku vecmāmiņu dēvēja Bērnu raidījumu redaktori Ilgu Sirmeli. Viņa  pati sacerēja pasakas un to skaits ir pār 300 simtiem. Taktiska, mīļa, iejūtīga, tā Ilgu Sirmeli atceras viņas toreizējie kolēģi un tādas ir arī viņas pasakas, labestības un miera pilnas. „Katram cilvēkam ir vajadzīgas pasaku brilles,  katram savas, katram mazdrusciņ citādas, tad viņš spēs vērīgāk ielūkoties dzīvē, kļūs redzīgāks, dzirdīgāks un arī iejūtīgāks.  Vai mazie draudziņi visā Latvijā  maz zina, kurš tad palīdz Pasaku tēvocim katram vakaram atrast un izstāstīt jaunu, gudru,  pasakainu miega pasaku. Bet ne reizi jums nav šķitis svarīgi, lai diktors, kad aijā dziesmiņa jau galā, tomēr pateiktu, kas ir visu šo brīnumstāstu redaktore un ļoti, ļoti bieži arī autore …”  tā  1975. gadā žurnālā ”Skola un Ģimene”  par Ilgu Sirmeli rakstīja gan viņas toreizējais kolēģis žurnālists Raitis Kalniņš. Pasaku stāstnieki mūsdienās Pirmsmiega stāstus ir lasījuši arī daudzi citi zināmi aktieri – Anta Klints, Vera Singajevska, Harijs Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Pēteris Liepiņš, Edgars Lipors, Esmeralda Ermale, bet pēdējos gados tapuši interesanti projekti ar neprofesionāliem  pasaku ierunātājiem. Kad pirms pieciem gadiem  atzīmējām  Radio 90.gadadienu,  vakara pasakas ierunājām mēs - Radio darbinieki un pirms tam arī pastāstījām, kāpēc esam šo vai citu stāstāmgabalu izvēlējušies. Bet  pagājušajā gadā Radioteātra producente Māra Eglīte uz vakara pasaku ciklu uzaicināja sabiedrībā zināmus ļaudis - skeletonistu Mārtinu Dukuru, dzejnieci Māru Zālīti, pianistu Vestardu Šimkus, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Kā teic Radioteātra kolēģi, neviens šādam aicinājumam neatteica un visi ar prieku piekrita. Par savām izjūtām, saņemot aicinājumu ierunāt vakara pasaciņu, stāsta  katoļu baznīcas bīskaps Andris Kravalis. Kā nu bez miega dziesmiņas Vakara pasaciņa nebūtu pilnīga, ja pēc tas neskanētu miega dziesmiņa vai nu par miega ziloni vai zaķīti, pelīti vai zābaciņiem, kas rātni dus kaktā. Tās iedziedāja gan operas gan operetes mākslinieki gan vēlāk -  bērnu ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki. Stāsta Radioteātra  redaktore Dzintra Matuzāle.   Savu iedziedāto miega dziesmiņu atceras tagadējais ķīmijas skolotājs un biškopis Ilmārs Jargans, bet pagājuša gadsimta 70. gadu sākumā četrgadīgais Ilmārs pat neapjauta ka pelīte saldo miegu vilks gadiem ilgi  un vēl šobaltdien.

Kā teic kolēģi no Ziņu dienesta, tad ziņas ir radio centrālā ass un mugurkauls. Raidījumā Reiz radio... par to, kā tās mainījušās kopš teletaipa mašīnas lentas līdz interneta portāliem mūsdienās. Sākumā, 1925. gadā, Rīgas radiofons raidīja tikai divas stundas – no pulksten 20 līdz 22 un pārraide sākās ar jaunākajām ziņām, tad sekoja biržas jaunumi un laika prognoze.Vēlāk, 30. gados, ziņas jau skanēja divas līdz trīs reizes – pirmais ziņu izlaidums skanēja pulksten 12 dienā. Skatot 1957. gada radio programmu, kad radio sāk un beidz savu ikdienas skanējumu ar pieslēgšanos Maskavai, pirmās ziņas divu minūšu garumā skanēja 6.48 no rīta, tad pulksten 8, tad sešos vakarā un pēdējais ziņu izlaidums skanēja 21.30. Tagad informācijas pārbagātības laikā ir grūti iedomāties tik izretinātu ziņu pasniegšanu. Ziņas – ātras, aktuālas, svarīgas un gaidītas un tikpat ātri ierakstāmas vēsturē, jo uz šīs sprinta trases jau stājas nākamās. Kā ziņas ir tapušas vienā laika nogrieznī pirms aptuveni 30 gadiem – to dienu ideoloģija, cenzūras šķēres un kāda tehnika nodrošināja to ieguvi, un kā ziņas tiek raidītas šodien, par to šajā raidījumā. Teletaipa mašīnas skaņa pirms gadiem 40 – 50 nepārtraukti bija dzirdama Radiomājas pašā augšējā stāvā, kur atsevišķi no ziņu redakcijas darbiniekiem mazā skabūzītī teletaipa mašīna drukāja ziņas. Meitenes, kuras te dēvēja par teletaipistēm, izdrukātos papīru ruļļus nesa un nodeva informācijas redakcijas darbiniekiem, kuriem šie papīru palagi bija jāizlasa un tad jārediģē - tā atceras bijusī raidījuma „Krustpunktā” žurnāliste un vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga, kuru intervēju pirms pieciem gadiem, kad Zaiga uz šo sarunu bija atnesusi jau nodzeltējušas ziņu lapas - gan mašīnrakstā jau sagatavotas, gan gabaliņu no teletaipa izdrukātā materiāla. To, ka ziņas bija padomju ideoloģijas rupors un viss gāja caur cenzoru rokām, atceras arī tagadējā ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele. Padomju laikā galvenais informācija nāca no ziņu aģentūras LATINFORM, kas bija arī PSRS telegrāfa aģentūras TASS filiāle. Protams arī ārzemju ziņas tika vētītas, tā teikt, caur Maskavu, un pārsvarā ārzemju ziņās tika stāstīts par sociālistisko republiku lauksaimniecības un rūpniecības sasniegumiem vai to, kā kapitālistiskas valstis žvadzina ieročus. Radio ārzemju informācijas redakciju pagājušā gadsimta 80. gados vadīja Mihails Levins un viņa palīgs Bruno Zēbergs. Kā atminas toreizējie ārzemju ziņu korespondenti, šie vadītāji bija gudri, jo zināja, ka līdzās oficiālajam teletaipam, pa kuru nāca Padomju Savienības galvenās ziņu aģentūras TASS un toreizējās pašmāju aģentūras LATINFORM caurskatītā un apstiprinātā informācija, ir paslepens teletaipa aparāts, kur pienāca ziņas no rietumvalstu ziņu aģentūrām. Un viņi atļāva šīs ziņas izmantot. Piemēram, kad Polijā sākās nacionālās atmodas kustība, mūsu Radio ziņoja, ka Romas pāvests apsveic toreizējo  strādnieku kustības aktīvistu Lehu Valensu. Redakcijas vadītājiem pēc tam nācās skaidroties par šo izlēcienu, bet ziņas jau bija izskanējušas ēterā. Runājot par ziņu korespondenta aprīkojumu, agrāk tie bija plecā liekami lenšu magnetofoni, tad kasešu ierakstītāji svarā no 5 līdz 7 kilogramiem, un ar tādiem smagumiem žurnālisti skraidīja uz ierakstu vietām. Skatot tagadējo tehnoloģiju sasniegumu, ir noticis milzīgs lēciens žurnālistu tehniskajā aprīkojumā. Interneta un mobilo telefonu attīstība ir uzlabojusi mūsu operativitātes iespējas, saka dienesta darbiniece žurnāliste Māra Rozenberga. Kas bija sapņi pirms 90 gadiem, šodien jau realitāte: tiešraides kamera studijā un ziņas, kas tiek gan ierakstītas, gan nofilmētas un nofotografētas, un lielā ātrumā izplatītas interneta portālos - šādu ziņu tapšanas virtuvi plašāk atklāj Latvijas Radio ziņu dienesta multimediālā satura producente Justīne Savitska. Neatņemama ziņu korespondenta darba sastāvdaļa ir tiešraides no notikuma vietas, un šībrīža kārtējais tehnikas jauninājums vārdā LŪCIJA šo raidīšanu krietni uzlabo, stāsta Māra Rozenberga. Bet ko darīt žurnālistam, ja iecerētais notikums, par kuru ēterā jāstāsta, vai cilvēks, kurš jāintervē, vēl nav ieradies? Visai neveikla situācija bija Voldemāram Dūlmanim, kurš strādāja Latvijas radiofona ziņu redakcijā 1934. gadā. “Paredzētajā laikā mēs iesākām pārraidījumu no laukuma, izstāstīju, kā tur izskatās un kāda saposusies visa Rēzekne, īsumā atkārtoju, kas noticis iepriekš. Kad palūkojos pulkstenī, bija pagājusi gandrīz pusstunda, bet prezidents vēl nebrauca. Atgriezos atkal pie sporta laukuma turpināju vēlreiz par Rēzekni un priekšpusdienā redzēto, bet skats aizvien biežāk pievērsās pulkstenim un sporta laukuma ieejai. Pagāja vel 10, tad 15 minūtes, bet nekas nenotika. Mans stāstāmais apsīka. Izmisis mēģināju sadomāt ko teikt. Klusums. Tad pēkšņi aiz sevis dzirdu dusmīgu balsi – pie velna, runā! Stāsti kaut ko! Nekas neiet gaisā! Tas bija inženieris Janners. Kā slīkonis pie salma, tā es vēlreiz pie sporta laukuma, saules, mākoņiem, nomocījos vēl kādas piecas vai sešas minūtes. Tad nu orķestris sāk spēlēt apsveikumu, ļaudis gavilēt. Biju glābts – mana grūtākā cīņa pret laiku bija galā." Voldemāra Dūlmaņa Radio vēstures grāmatā rakstītās atmiņas ierunāja Ģirts Bišs. Arī šodien ziņu reportieri nav pasargāti no šādām ķibelēm, atzīst Māra Rozenberga. Bet vēl runājot par nemainīgām lietām un teju pat tradīcijām ziņu dienestā, joprojām līdzās ziņenieku darbagaldam uz grīdas guļ nesaplēstu un nesaburzītu papīru kaudze. Kāpēc šādi tiek glabāti, tā teikt, svaigi vecie jaunumi, stāsta ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele. Tas, kas skan šodien, rīt jau būs vēsture. Arī šis raidījums, bet pateicoties modernajām tehnoloģijām, to var un cerams arī nākotnē varēs atrast virtuālajā vidē.

"Aktiermākslas un 20. gadsimta tehnikas kopējais brīnums," tā par Radioteātri ir teicis rakstnieks un Latvijas Radio teātra bijušais režisors Andrejs Migla. Par pirmo iestudējumu šajā teātrī, par aktieriem, par skaņu efektiem, par attēliem, kas radīti ar skaņas palīdzību, jeb dekorācijām un par iestudējumiem šajos laikos stāsta Radioteātra režisori Irēna Cērmane, Andrejs Migla un Daina Strēlēvica, kā arī Radioteātra producente Māra Eglīte. Par Radioteātra dzimšanu var uzskatīt 1927. gada 17.augustu, kad aktiera un režisora Voldemāra Feldmaņa vadībā tiek atskaņots Rūdolfa Blaumaņa viencēliens „Pēc pirmā mītiņa”. Toreiz lomas ieskaņoja pats Voldemārs Feldmanis, kā arī Anta Klints, Ludmilla Špīlberga un Teodors Podnieks. Kā Latvijas Radio vēstures grāmatā raksta bijušais radio režisors Andrejs Migla: “Tas bija ideāls materiāls labas radio izrādes sagatavošanai – sulīgā Blaumaņa valoda, spraigais sižets, vietas un laika vienība lugā un nelielais aktieru ansamblis. Radio iestudējums guva plašu atsaucību, to atkārtoja vairākas reizes.” 90 gadus pēc pirmā iestudējuma – 2017. gadā – Radioteātris ar Teterevu fonda gādību atkal piedāvāja klausītājiem šo Blaumaņa ironisko apskatu par 1905. gada revolūcijas sākuma notikumiem. Ja runājam par pagājušā gadsimta starpkaru Latviju, tad viena gada laikā radiofonā tika translēti vairāk nekā simts izrāžu iestudējumi, stāsta Andrejs Migla. Bet Irēna Cērmane Radioteātrī ir tādu iestudējumu, kā „Mazā raganiņa” „Dženitors” „Svētezers”, „Billes skaistā jaunība”, „Garkājtētiņš”, „Ziemassvētku noslēpums” un vēl daudzu citu režisore. Skaņu ainava jeb soundscape, tādu nosaukumu jau labu laiku lieto radioļaudis angliski runājošās zemēs. Un, manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo radioteātra darbus – attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību, un Radioteātris savus akustiskos attēlus ir darinājis kopš radio pirmsākumiem līdz šai dienai. Tehnoloģijas ir manījušās, bet nemainīga palikusi režisora vēlme – ar skaņu uzburt vīziju klausītāju acu priekšā. Par skaņu ainavām stāsta Daina Strelēvica. Viņa ilgus gadus kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāna palīdzi, Dainu arī labi zina leļļu teātra cilvēki, jo tur viņa darbojusies kā literārās daļas vadītāja, lugu dramatizētāja un dziesmu tekstu autore un arī Radioteātra lappusēs Daina Strelēvica ir atstājusi vairākus ierakstus: viņas vadībā te iestudētas raidlugas “Herbe ar lielo cepuri”, “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, “Sarunas ar tīģeri” un arī vairākas pasakas mazajiem pirms miega. Mūsdienās, veidojot iestudējumus Radioteātrī, tiek plaši izmantoti skaņu krājumi, kas pieejami internetā, bet reizēm ierakstam ir vajadzīgas, tā teikt, dzīvās skaņas. Par to stāsta radioteātra producente Māra Eglīte. Ņemot vērā šodienas tehnoloģiju attīstību šajā ārkārtas situācijā, darbi Radioteātrī top attālināti. Drīz vien mazie klausītāji varēs dzirdēt pasakas Liepājas teātra aktieru sniegumā. Noslēgumā, pārlūkojot mūsu fonotēkas retumus un dārgumus, uzmanībai kāds unikāls ieraksts, ko Otrā pasaules kara laikā no sabombardētās radio ēkas iznesa latviešu filmu un teātra režisors un aktieris Vilis Segliņš - tā ir plate, kur Eduards Smiļģis ierunājas Raiņa dzeju.  

Arvīds Pārups – pirmais Radiofona diktors, diriģents un arī direktors – mierīgs, bet enerģijas pārpilns. Dzejnieks Jānis Akuraters, kura vadības laikā radiofonā iesākās raidījumi veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Tad virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt Pēteri Jērānu, lai arī pārliecinātu komunistu, bet prasīgu un profesionālu savā amatā. Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku – tāds bija Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Dzintris Kolāts, ilggadīgākais radio ģenerāldirektors, kura izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4. Arvīds Pārups - lasīja ziņas un diriģēja orķestri Kā kuģis Latvijas Radio 95 gadus ir peldējis pa elektromagnētiskajiem viļņiem. Reizēm vētras un vēji to ir mēģinājuši novirzīt no kursa, reizēm draudējuši sēkļi, bet, pateicoties komandai un tam kāds kapteinis ir bijis pie vadības stūres, tas allaž ir peldējis uz priekšu. Kapteiņi šim kuģim ir bijuši daudz un dažādi un šajā raidījumā par dažiem no viņiem. „Nodibinoties Rīgas Radiofonam, 1925. gadā inženiera Jāņa Lintera aicināts, Pasta un telegrāfa departamentā par radio programmas vadītāju, raidījumu organizatoru un diriģentu iestājas Arvīds Pārups. Viņš bija arī inženieris un aizrautīgs radioamatieris. Arvīds Pārups bija pirmais Rīgas Radio diktors. Laikabiedri atceras A. Pārupu kā ļoti labu organizatoru, kurš spēja lasīt jaunākos notikumus un tūlīt devās diriģēt orķestri. Mirdza Ķempe, kura strādāja pēc viņa, atcerējās: “Sarežģītos gadījumos mani iedvesmoja A. Pārupa absolūtais miers, jo viņu laikam nekas pasaulē nespēja satraukt. Viņa samtainais balss tembrs klausītājiem patika.” Tā par pirmo radiofona vadītāju savulaik rakstīja radioinženieris un „Latelecom” muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis. Ieklausāmies fragmentā LR3 „Klasika” programmu vadītājas Ilgas Augustes veidotā raidījuma, kurā viņa kopā ar mūsu radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu stāsta par Arvīdu Pārupu. Jānis Akuraters aizsāka raidījumus, veltītus izcilu cilvēku piemiņai 1930. gadā par Rīgas radiofona pārzini ieceļ dzejnieku Jāni Akurateru. Grāmatā par mūsu radio vēsturi „Latvijas Radio – 75” rakstīts, ka Jāņa Auurātera vadības laikā 30. gados iesākās raidījumi, veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Sākot ar raidījumu, kas bija veltīts Zigfrīda Meierovica piemiņai, kurā liriskās dzejas runāja Lilija Štengele, raidījumus arī veidoja aizsaulē aizgājušajiem rakstniekiem, tā tolaik Jānis Simsons lasa Apsīšu Jēkaba tēlojumus, Līva Grieziņa-Siliņa – Birutas Skujenieces dzejoļus, Teodors Lācis – Raiņa dzeju. Un ik gadu Latvijas Valsts svētkos 18. novembrī ir dzirdami fragmenti no Raiņa darba “Daugava”. Diemžēl pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma satiksmes ministrs (ministrijai bija pakļauts arī Radiofons) atbrīvoja Jāni Akurateru no Radiofona direktora posteņa. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Radio vadītāji padomju laikā: prasīgais Pēteris Jērāns Pēc Akuratera, līdz Otrā pasaules kara sākumu, Radio direktora posteni ieņem cits literāts – Arveds Smilga. Pēc kara pie vadības stūres nāk virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt, kā toreiz šo amatu sauca - Latvijas PSR Valsts TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Jērānu, kura zināmākais devums PSRS laikā bija Latvijas padomju enciklopēdija, kas tika izdota viņa vadībā pagājušā gadsimta 80. gados. Lai arī Jērāns bija pārliecināts komunists un vairākus tā laika Radio jaunos žurnālistus, darbā pieņemot, tirpināja par jautājumiem par Kārļa Marksa biogrāfiju, tomēr viņš bijis prasīgs un profesionāls savā amatā un bijis radio patriots. Pēteri Jērānu attālināti ierakstītā intervijā atceras ilggadīga Radio raidījumu veidotāja un raidījuma „Mikrofons” vadītāja Lia Guļevska. Vēl padomju gadu Radio vadītāju amatā izceļams ir Ilmārs Īverts, diemžēl ar to, ka par viņu neko labu neviens no bijušajiem Radio darbiniekiem pateikt nevar. Īverts šajā amatā bija no 1972. līdz 1976. gadam, kā savulaik par viņu rakstīja dzejnieks Laimonis Purs, tad Ilmārs Īverts “(..)iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija.” Arnolds Klotiņš iestājās par kultūru ētiskām vērtībām Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku - tāds bija muzikologs Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Bijušo Radio vadītāju raksturo Lia Guļevska, arī pats Arnolds Klotiņš telefonsarunā atminas savu vadības laiku no 1992. līdz 1995. gadam. Toreiz radioprogrammu direktores amatu ieņēma Dārija Juškeviča un arī viņa telefoniskā intervijā uzteic toreizējā vadītāja inteliģenci un perfekcionismu. “Ja visi apkārt toreiz bija orientēti uz neliberālismu un izklaidi, tad man bija diezgan grūti pārliecināt iestāties par kultūras un ētiskām vērtībām, atceras Arnolds Klotiņš, kurš tolaik arī cīnījās par nopietnās mūzikas skanējumu Latvijas Radio. Dzintra Kolāta laikā izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4 Daži mūzikas redakcijas darbinieki sasparojās un lūdza Arnoldam Klotiņam, vai nevarētu ieviest klasiskās mūzikas raidījumus. Klasiskā mūzika tolaik skanēja vien pāris stundas naktī, jo trūcīgā finansējuma dēļ vairāk un plašāk nevarēja atļauties veidot papildus programmas, bet tie jau bija pirmie aizmetņi tagadējam radio kanālam „Klasika” ,kurš tā pa īstam uzplauka, tāpat kā arī Latvijas Radio 2 un Latvijas Radio 4 ģenerāldirektora Dzintra Kolāta darbības laikā, kurš šajā amatā nostrādāja no 1995. gada līdz 2011. gada nogalei. To var nosaukt par tādu kā uzplaukuma laiku radio. Kā uzsver Dārija Juškeviča, toreizējā ģenerāldirektora vietniece, Dzintris Kolāts rīkojās kā labs vadītājs - atbildēja par saimniecisko pusi un deva radošu brīvību – viņš uzticējās profesionāļu komandai – redakciju vadītājiem un žurnālistiem. Diemžēl 2008. gada otrā puse iezīmējās ar ekonomisko krīzi visa pasaulē, arī Radio tas negāja secen, tāpēc toreizējam ģenerāldirektoram nācās pieņemtnepopulārus lēmumus un atlaist vairākus darbiniekus. Mieles daudzos kolēģos ir palikušas vēl šodien, lai arī situācija ar Radio finansējumu toreiz bija sarežģīta.  

Ārkārtas situācija vieš korekcijas arī Latvijas Radio programmā, tāpēc šobrīd liekam daudzpunktu raidījumam “Vietu lietas Latvijā” par pagātnes mantojumu muzejos, kungu namos un baznīcās. Sākot no šīs svētdienas līdz 1. novembrim, kad svinēsim Latvijas Radio 95. dzimšanas dienu, svētdienās pulksten 9.30 skatīsim Radio vēsturi, tā attīstību un cilvēkus šajā darbavietā, turpinot ciklu “Reiz radio...”. Gaidot Latvijas Radio 95.dzimšanas dienu, pārlapojam mūsu darbavietas vēsturi, senus un ne tik senus ierakstus, lūkojam, kā norit radio attīstība un kādi cilvēki te ir strādājuši un strādā. Pirmajā šī cikla raidījumā stāsts par Radio dzimšanu 1925. gadā, radio torņu būvi 20. gadsimta 30. gados un arī šodiena, kad mēs raidām gan skaņu, gan attēlu no multimediju studijas. Radio pirmsākumi Rīgā šinīs dienās pabeigta uzstādīt radiofona raidstacija. Pašlaik staciju izmēģina un pēc pāris nedēļām tā jau varēs sākt kārtīgi strādāt. Šī stacija ir tik spēcīga, ka viņu varēs dzirdēt ne vien visas mūsu valsts attālākās vietās, bet arī aiz viņas robežām. Radiofona stacija pēc ārzemju parauga sniegs saviem abonentiem pa radiofonu koncerta priekšnesumus, deklamācijas, dziedāšanu, jaunākās ziņas, tirgus cenas, meteoroloģiskās ziņas, kas varēs interesēt plašāku sabiedrību. Pasta-telegrāfa virsvalde jau uzstāda radiouztvērējus aparātus arī ārpus Rīgas. Aparāti izgatavoti pasta-telegrāfa virsvaldes galvenās darbnīcās un ar viņiem var sadzirdēt arī mūsu kaimiņu valstu radio, rakstīja “Latvijas Kareivis” 1925.gada 16.jūlijā. Runājot par radio sākumu, jāmin 1924.gada 28 marts, kad Saeimas budžeta komisija nolemj piešķirt 7 miljonus rubļu vecajā jeb 140 tūkstošus latu jaunajā naudā radiofona stacijas izveidei. Tā kā Latvijā nebija tik dižu speciālistu radioraidītāju būvē, šo uzdevumu uzticēja Francijas firmai “Societe Francaise Radioelektrique” (Francijas radio elektriskā sabiedrība) un 1925. gada pavasarī ar kuģi no Francijas ostas Denkerkā atved antenas mastus un raidītāja iekārtu. To nolemj uzstādīt līdzās jaunajai radiostacijai, kuru tajā pašā laikā iekārto Pasta telegrāfa virsvaldes ēkā, namā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad atrodas Latvijas Universitātes fakultātes. Radio vēlas klausīties visā Latvijā Gan mūziku, gan ziņas ar radio palīdzību vēlējās dzirdēt ļaudis daudzviet Latvijā, bet divas antenas, kas kopš 1925. gada slējās Rīgā, nevarēja pārraidīt radio programmu visā Latvijā, tādēļ sākās radio raidītāju būve citviet mūsu dzimtenē. 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, tā paša 1932. gada 18. novembrī arī Latvijas ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot 40 kilometrus no Madonas pie Aiviekstes elektrostacijas. Par torņu būvi tolaik stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš. 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē, kas atradās 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas. Par to stāsta Kuldīgas novada muzeja pētnieciskā darba speciāliste Daina Antoniška. Mūsdienās radio ir arī redzams Un kas gan pagājušā gadsimta 30.gados varēja iedomāties, ka pēc nepilniem simts gadiem radio varēs ne tikai klausīties, bet arī skatīties. Šajā tehnoloģiju laikmetā tas vairs nav nekāds jaunums un 2018.gada vasarā mūsu radio ēkā sāka multimediju studija. Kā notiek šajā vietā, par to šajā ārkārtas situācijas laikā, sazvanīts caur viedtālruni, stāsta Multimediju daļas audiovizuālā satura veidotājs Miks Jeluškins, kurš ne tikai pārvalda šīs studijas aprīkojumu, bet arī ikdienas fotografē un filmē, tādējādi gan dokumentējot Radio notiekošo, gan veidojot reklāmas klipus un attēlus par mums. Viena no tām, kas izmanto multimediju studijas piedāvājumu, ir Signe Lagzdiņa, kur Latvijas Radio 3 Klasika veido un vada raidījumu “Pagrabs”, aicinot studijā gan mūziķus, gan arī vizuālās mākslas pārstāvjus. Tā uzskata mana kolēģe no Radio klasika- Signe Lagzdiņa, kura ir viena no tām, kas izmanto nule pieminēto multimediju studiju. Signe te lieliski izmanto tehnoloģiju piedāvājumu uz raidījumu „Pagrabs”. Iespējams, ka pēc vairākiem desmitiem gadu kāds, pētot radio vēsturi, teiks vārdus un tolaik Latvijā pirmo reizi radio kļuva arī redzams, gluži tāpat kā tagad var lasīt senā preses izdevumā, ka viens no 20. gadsimta sākuma zināmākajiem operdziedātājiem Enriko Karuzo bija viens no pirmajiem, kas dziedājis pa radio, un tas noticis 1910. gadā. “Taisnība, toreiz vēl nebija radiofona staciju mūsdienu izpratnē, bet 1910. gada 13. janvārī notika mēģinājums pārraidīt pa radio operu „Toska" no Metropolitēna Operas Ņujorkā, un toreiz starp dziedoņiem    

Noslēdzot raidījumu ciklu Reiz radio.., vēlam – daudz laimes dzimšanas dienā, Klasika! Kā pirms 20 gadiem radās Latvijas Radio 3 - Klasika, kas izdomāja šo nosaukumu, kāda bija Jāņa Ivanova darbība un nozīme Radio, kā padomju laikos sēru dienu mūzika sadalīja klausītājus divās nometnēs. Par „Klasiku” pirms „Klasikas” stāsta muzikoloģe, LR 3 - Klasika redaktore programmu vadītāja Ilga Auguste. Viņa ir pamatīgi izpētījusi, kas notika nopietnās mūzikas laukā radio gaiteņos. Un vēl iespēja iepazīt tuvāk otru Gunāru Jēkabsonu, kurš savulaik Latvijas Radio bija mūzikas redaktors.  Klasikas vēsture ir komponists Jānis Mediņš, kurš 1928.gadā, pārņemot diriģenta zizli no Arvīda Pārupa, kļuva par Radiofona orķestra vadītāju. Šajā amatā viņš pavadīja 16 gadus, sniedzot neskaitāmus koncertus, izpelnoties apbrīnas jūsmu, atstājot aiz sevis laimīgus un traģiskus mīlas stāstus un daudz skaistas oriģinālmūzikas,” tā žurnālā „Mūzikas Saule” raksta Ilga Auguste. Viena no retajām telpām, kur Latvijas Radio ēkā Doma laukumā 8 ir saglabājies senais interjers no tiem laikiem, kad te vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē darbojās Kredītbanka, ir radio Klasika darba istaba: tumšas koka imitācijas tapetes glabā atmiņas par bankas laikiem un tiem brīžiem, kad te muzicēja komponists Jānis Ivanovs. Skatot tālāk nopietnas mūzikas speciālistu darbu radio no nenopietnās puses ir jāmin pagājušā gadsimta 80. gadi un sēru dienas, kad bijušajā Padomju Savienībā masu saziņas līdzekļos bija jāizrāda gods kārtējam mūžībā aizgājušajam vadonim.Tad ēterā skanēja tik nopietnie un lēnie gabali. Ieskatoties radio "Klasikas" vēsturē, mums ir iespējams iepazīt vēl vienu mūzikas redaktoru - Gunāru Jēkabsonu. Savulaik raidījumā „Mikrofons” strādāja divi Gunāri Jēkabsoni, tas viens - leģendārā radio balss, sporta žurnālists, komentētājs un diktors, kurš vēl šobaltdien lasa ziņas LR2, un otrs ar tādu pašu vārdu un uzvārdu - kordiriģents, labi zināms Lielvārdes pusē, kur vada senioru kori. Nesen pie mūzikas Gunāra Jēkabosona ciemojās arī Ilga Auguste un viņi kavējās atmiņās par tiem laikiem, kad vienā raidījumā strādāja divi Gunāri un abus nemitīgi jauca.   

Norvēģu rakstnieka Justeina Gordera stāstu „Ziemassvētku noslēpums” par meitenīti Elizabeti, kura kopā ar ganiem, aitām, austrumzemju gudrajiem un eņģeļiem dodas no Norvēģijas uz Betlēmi, lai sagaidītu Kristus piedzimšanu, 2001. gadā 24 stāstos iestudēja Radioteātris. Šo darbu kopā ar aktieriem ierunāja arī Latvijas Radio cilvēki. Atmiņās par šo iestudējumu dalīsies tā toreizējā producente Diāna Bērza (attēlā kopā ar grāmatas autoru Justeinu Gorderu) un toreizējā literāro raidījumu redaktore Liega Piešiņa. „Dzīve izauklē grāmatu. Nevis grāmata – dzīvi,” tā kādā savā darbā ir teicis norvēģu rakstnieks Justeins Gorders un šo viņa atziņu gan liels gan mazs var labi saprast, izlasot rakstnieka stāstu „Ziemassvētku noslēpums”. Stāstu par meitenītes Elizabetes ceļojumu no Norvēģijas uz Betlēmi, kurp viņa dodas kopā ar ganiem, aitām, austrumzemju gudrajiem un eņģeļiem, lai sagaidītu Kristus piedzimšanu. Šī grāmata pirms 15 gadiem tika izdota latviešu valodā un nonāca toreizējās literāro raidījumu redaktores Liegas Piešiņas uzmanības lokā, un tā 2001. gadā Adventes laikā Latvijas Radio tapa tam brīdim vēl nebijis iestudējums, kas skanēja katru dienu un kurā kopā ar Latvijas teātru aktieriem piedalījās arī Radio darbinieki. Toreiz iestudējumā piedalījās aktieri Ints Burāns, Kaspars Znotiņš, Leonīds Grabovskis, Artūrs Skrastiņš, bet galvenās lomas ierunāja Dita Lūriņa - mazā meitene Elizabete un Juris Bartkevičs - eņģelis Efiriēls. Kā atceras Juris Bartkevičs, lasot šo darbu bijusi laba sajūta un labā atmiņā palikuši tie jocīgie eņģeļu vārdi – Efriēls, Umuriēls, Curuciēls, Joakēls …utt Pie iestudējuma strādāja vesela radio režisoru komanda - Antonija Apele, Imants Skrastiņš un galvenā režisore darbā ar aktieriem bija Irēna Cērmane un darba producente - Diāna Bērza. Jāteic gan, ka tagad uzrunātie radiokolēģi nevar dalīties košās atmiņās par darbu pie šī ieraksta, bet daļa no viņiem atceras, ka stāsts iepaticies, un pateicoties šiem lasījumiem, radiocilvēki arī sev iegādājušies šo grāmatu. Jāpiebilst, ka minētais iestudējums saņēma balvu kā 2001. gada labākais mākslinieciskais radio raidījums. Savukārt Diāna Bērza septiņus gadus pēc šī iestudējuma tapšanas nejauši satikās ar grāmatas autoru.

Reklāmas par labākajām radio spuldzēm un rakstāmmašīnām, ziņas par radio aizliegumu Ņujorkas taksometros, kādas melodijas vēlējās dzirdēt cukura fabrikas strādnieki pagājušā gadsimta 50. gados, kāda klasiskā mūzika pa radio bija populāra 1972. gadā - šos un vēl citus par radio vēsturi saistītos tematus lūkojam kopā ar Latvijas Radio bibliotekāri Sarmu Indzeri, lapojot sendienu preses materiālu. Sens latīņu sakāmvārds vēsta "Verba volant skripta manent" (Vārdi aizlido, rakstītais paliek), un šo sakāmo visa šī gada laikā vistiešākajā veidā varu attiecināt uz radio vēstures izpētes darbu raidījumā Reiz radio...: bieži vien par to vai citu pieminētu radio balsi vai raidījumu bija jāsaka: „…diemžēl šis ieraksts nav saglabājies vai tolaik jau viss izskanēja tikai dzīvajā ēterā…”. Rakstīts vārds par laimi aizgājušo laiku ir krietni vairāk ir fiksējis. Un pirms gada, sākot lūkot Radio vēsturi, pirmais raidījuma veidotājās Zanes Lāces gājiens bija uz radio bibliotēku, kur tās darbiniece Sarma Indzere izsniedza kaudzi ar dažādu laiku preses materiāliem, kuros pieminēta mūsu darbavieta. Skatot tālāk materiālus par radio vēsturi un personām, kas to veidoja, Sarma savulaik mācoties Kultūras koledžā, uzrakstīja diplomdarbu "Bibliogrāfiskais rādītājs par Latvijas Radio laika posmā no 1925. līdz 2005. gadam", tur var redzēt, ka radio bijis pieminēts 328 preses izdevumos. Šī raidījuma autores sevišķa vājība ir pagājušā gadsimta 30 gadu prese, konkrēti "Radiofona programma" vēlāk pazīstama ar nosaukumu „Latvijas Vilnis” un „Hallo, Latvija!” Avīzē „ Socilādemokrāts” 1925. gada septembrī parādās šāda reklāma: Tehniska progresa pēdējais vārds „RADIO” papirosu rūpniecībā. Maikapar papirosi „RADIO” 10 gab.- 10 rbļ. „Latvijas vilnis” 1940. gada maijs. "Continental" rakstāmmašīnas un mazrakstāmmašīnas, kā arī BRUNSVIGA rēķinmašīnas. Piedāvā vienīgais pārstāvis Latvijā, biroja mašīnu nodaļa „OMEGA”. 1939.gada „Hallo Latvija” numurā līdzas reklāmai par "Continental" riepām un zarnām, kas ir drošas un izturīgas un pieejamas automobiļu un motociklu veikalā Elizabetes ielā 55, ir atrodama informācija, ka 4. februārī vairākkārt ir pārraidītas Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā, kas togad norisinājās Rīgā un mūsu ātrslidotājs Alfons Bērziņš šajās sacīkstēs ieguva Eiropas čempiona un pasaules vicečempiona titulus. Un sporta tematiku turpinot, lūkojamm, kā 1936. gadā radio programmā tika atspoguļotas Berlīnē notiekošās olimpiskās spēles. 1936. g. „Hallo, Latvija!” augusta numurā par Berlīnes olimpiādi "Šī gada olimpiāde ir notikums, par ko interesējas ne tikai aktīvie sportisti, bet arī jebkurš sporta cienītājs. Tomēr tie, kas ieradīsies sacīkšu vietā, sastādīs tikai mazu daļiņu no lielās sporta entuziastu saimes, jo viss lielum lielais vairums spiests palikt savās mājās un savā darbā, un tieši par šiem pēdējiem nu ir parūpējies mūsu laika lielākais izgudrojums – radio. Olimpiādē no ārzemēm vien ieradīsies apmēram 80 radio reportieru. To vajadzībām sagatavotas 80 auto mašīnas, lai reportieri varētu ātri un ērti nokļūt no vienas sacīkšu vietas līdz otrai. Ziemēļamerikas lielākā radio sabiedrība „National Broadcasting Company” sūtījusi uz Berlīni savu labāko sporta reportieri Viljamu Sleiteru. Viņa pirmā reportāžas tēma ir „Dzīve olimpiskajā sādžā” Lapojot 1958. gada „Rīgas Viļņus”, redzam ka plaši ir izvērsta radioprogramma, gan anotācijas par raidījumiem, gan mūsu diktoru fotoattēli, gan klasiskās mūzikas jēdzienu skaidrojums, gan rīta rosmes apraksts un televīzijai atvēlēta tik viena lappuse, jo raidlaiks bijis trīs stundas - no 7 līdz 10 vakarā. „Rīgas Viļņi" 1958. gada 8. aprīlis Koncerts „Ko vēlas dzirdēt mūsu radioklausītāji”. Programmu sastādījuši Krustpils cukura rūpnīcas darbinieki, Alūksnes rajona Jaunlaicenes ciema kolhoza ”Līdums” kolhoznieki un Rīgas vieglās rūpniecības tehnikuma 3. specgrupas audzēkņi. Programmā poļu tautas deja „Mednieku solis” čehu tautas dziesma ”Puisis mīļo raudzīt skrēja”, meksikāņu dziesmas „Ģitāra” „Pičirillo”, itāliešu dziesma „Kumare, Kumarella” no kinofilmas „Zudušie sapņi”. 1971. gadā „Rīgas Viļņu” programmā publicēta radio raidījuma „Dzirkstele” jautājumu anketa klausītajiem - viktorīna „Vai pazīsti savu republiku”. 1.Kurš no Latvijas komjauniešiem pirmais ieguva Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu? 2.Cik un kādus radiouztvērējus pašlaik ražo Latvijas rūpnīcās? 3. Kurš no Latvijas ievērojamiem sportistiem sacensībās nav piedzīvojis nevienu zaudējumu ? Kāds ir viņa ceļš dzīvē? 1971. gads 2. oktobris laikraksts „Literatūra un Māksla” Mūzika pa radio. Gan pārrunās radioklausītāju konferencēs, gan arī vēstules redakcijai mūzikas draugi interesējas pa padomju skaņu mākslas atspoguļojumu Latvijas radioraidījumos. Piemēram, lielu atsaucību ir guvuši raidījumi, kuros izskanēja savā laikā ļoti populārā, bet nu jau ilgāk nedzirdētā B. Šehtera „ Turkmēņu svīta”, tāpat mūzika no B. Asafjeva baleta „Bahčisarajas strūklaka”.  

Par aktrisi Antu Klinti ir sacīts: „…viņas valoda bij' tik bagāta balss modulācijām – no viszemākiem toņiem līdz augstākiem, –  ka prieks bijis klausīties.” Viņa ir bijusi ne tikai izcila aktrise uz teātra skatuves, bet arī atstājusi bagātīgu ierakstu klāstu radio fonotēkā: raidlugas, raidījumus un lasījumus. Gan Antas Klints balsi no arhīva materiāliem, gan radiocilvēku atmiņas par viņu klausieties šajā radio vēstures raidījumā.  Aktrise Anta Klints latviešu teātra vēsturē ir iegājusi ar daudz spilgtām lomām uz Nacionālā teātra skatuves, bet līdzās tam radio fonotēka glabā teju 300 ierakstu, kur lasījumos, lugās un raidījumos skan Antas Klints balss. Viens no viņas radio mazbērniem un vēlāk arī teātra kolēģis Nacionālā teātra aktieris un režisors Edmunds Freibergs atminas, ka bērnībā, klausoties pa radio šo aktrisi, viņš iedomājies, cik labi būtu reiz satikt viņu un drusku parunāties. Vēlāk sapnis piepildījās: 1963. gadā sāka skanēt viens no tolaik populārākajiem bērnu raidījumiem „Aikāsāp”, kurā rosījās dakteris Aikāsāp - Miervaldis Ozoliņš, Adatiņa- Tamāra Soboļeva, vecmāmiņa- Anta Klints un draiskais puika- Pipariņš - Edmunds Freibergs. Toreizējiem radiobērniem – bērnu raidījumu dalībniekiem labā atmiņā ir aktrises allaž nestās konfektes un viņas neiztrūkstošais pavadonis mazizmēra suns - Miķelītis.

“Sender gruppe Ostland” raidīja no Rīgas, no Igaunijas skanēja Trešā reiha propagandas ministra Gebelsa pārraudzībā esošā raidstacija „Vineta”, savukārt Maskavā un Kuibiševā radiopārraides gatavoja kreisi noskaņotie Latvijas radio darbinieki. Par to, kas skanēja Otrā pasaules kara laikā mūsu radio, stāsta mediju eksperts, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Sergejs Kruks un ilggadējs Latvijas Radio mūzikas redaktors un mūzikas arhivārs Oļģerts Šusts. 1939. gada 1. septembrī ar hitleriskās Vācijas iebrukumu Polijā sākas Otrais pasaules karš. Latviju tas vēl neskāra, bet nepilnu gadu vēlāk mūsu zemē iebruka padomju vara un tāpēc 1941. gada vasarā latvieši še ienākošo vācu armiju sagaida kā atbrīvotājus no krievu karaspēka un valdīšanas jūga, bet prieki, ka nu atkal būsim saimnieki savā zemē, ir īsi un drīz vien esam spiesti pakļauties Trešā reiha kārtībai. Radio kara gados tiek aktīvi izmantots kā propagandas ierocis, bet raida tas trijās dažādās noskaņās: tā kā 1941.gada jūlijā tika izveidota Okupēto Austrumu apgabalu reihsministrija un par tās vadītāju tika iecelts viens no nacisma galvenajiem ideologiem - Baltijas vācietis Alfrēds Rozenbergs, tad Rīgas radiofons ir daļa no „Sender gruppe Ostland” jeb austrumzemju raidītāja. No Igaunijas raidošajā latviešu kanālā „Vineta” skan daudz kaismīgāki reiha varas teksti, jo "Vinetu" kontrolē propagandas ministrs Jozefs Gebelss, savukārt no Krievijas skan regulāras pārraides latviešu valodā, ko nodrošina tur evakuētie kreisi noskaņotie Latvijas radiofona darbinieki, literāti un mākslinieki.

Pirms 80 gadiem mikrofonu iekāra krūmā un skaņu platēs rakstīja lakstīgalu balsis, tagad izlīdzas ar interneta vietnēs atrodamo dzīvnieku skaņu klāstu vai raksta savus mājdzīvniekus, vai imitē zvēru skaņas, piemēram, ar  cepuri. Ir arī tādi radioļaudis, kas tup purvā vai staigā pa mežu ar mikrofonu. Kā top dzīvnieku raidījumi, to stāstīs zaļā  radiožurnāliste Anitra Tooma un šī raidījuma autore Zane Lāce. Pirmais bija gailis. Tā jāsaka, ja runājam par dzīvnieku balsu ierakstiem Latvijas Radio. Proti, netālu no toreizēja Rīgas radiofona – Vecrīgā mita pulksteņmeistars Kuzņecovs, kuram piederēja pāris balti dresēti gaiļi, kuru fotoattēli arī iemūžināti pagājušā gadsimta 30. gadu presē. „Jaunāko Ziņu” 1934. gada maija numurā var lasīt „…pagājušā gadā Rīgas radiofons sagādāja saviem klausītājiem lielu pārsteigumu ar baltu gailīšu palīdzību: vispirms tos gailīšus dresēja pulksteņmeistars Kuzņecovs, tad viņi iedziedāja plati un pēc tam viņu dzīvespriecīgais kikerigi sāka skanēt ik rītus- labrīta vietā.” Šo rindu autors ir žurnālists Kārlis Krūmājs-Štrauhs, starp citu, populārās dziesmas „Laša kundze bola acis” vārdu un humoristiskās grāmatas „ Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš.” autors. Viņš arī tajā pašā „Jaunāko Ziņu” numurā ir uzrakstījis reportāžu par lakstīgalu koncerta ieskaņošanu radio. Fragments no raksta „ (..) Jauka maija pēcpusdiena, spēcīga mašīna apstājas kanāla malā pie pirmā radiomasta, pa kāpnēm nāk lejā Radiofona sporta šefs U. Miezītis, tehniķis R. Ozols. un minētais gaiļu īpašnieks - pulksteņmeistars Kuzņecovs. Viņi nes lielu čemodānu, patafonu un elektrības bateriju. Ielādējamies mašīnā un braucam Jūrmalas virzienā. Laižam cauri Kurzemes Šveices galvaspilsētai - Kandavai un apstājamies kaut kur krūmos. Tur dziļā un ziedošā gravā līkumo Amula. Man paskaidro: „Mūsu aģenti ziņoja, ka te dzied lakstīgalas.” Mēs ejam ar čemodānu, patafonu un baterijām, lienam krūmos. No čemodāna tehniķis tin ārā kabeli ar uztvērēja mikrofonu galā. To uzkar krūmā. Kabeli velk tālāk. Čemodānā iemontēts skaņu pastiprinātājs. No tā vads pie baterijas un patafona. Uz patafona plates vietā balta vaska ripa. Nu jau tā lieta skaidra - lakstīgala dziedās mikrofonā un vaska platē rakstīsies viņas dziesma. Pīpot nedrīkst, runāt - tikai klusi. Tāpēc es čukstu: „Bet vai tā lakstīgala tiešam nāks pie mikrofona?” „Es viņu pasaukšu”- atbild Kuzņecovs. Viņš paslēpjas krūmos pie paša mikrofona un tur atskan putna svilpieni. „Kuzņecovs tēlo lakstīgalas jaunkundzi, kas aicina uz randiņu lakstīgalas kungu,” čukst man ausī Miezis. „Īstais dziedātājs ir tikai lakstīgalas kungs.” Paiet dažas minūtes, tikai mūsu lakstīgalu jaunava, kas starp citu jaunībā bijis grieķu-romiešu cīņas čempions, maija naktī raida savus ilgu saucienus. Un tad!... Mēs dzirdam spārnus tumsā. Un iedziedājās lakstīgala pie mikrofona. Sākumā dažas atsevišķas notis, mazs trilleris. Kā virtuozs pārskrien klavieru taustes, pirms sākas slaveno variāciju brāzmas. Tehniķis palaiž atsperi. Vaska ripa sāk griezties un adata velk uz tās Amulas lakstīgalu dziesmu rakstus. „Man pietiek,” beidzot čukst tehniķis. „Četras plates.” Lakstīgala, kas vītero raidījumā Reiz radio... gan nav no tām ulamaņlaika vaska platēm, bet pēdējo gadu ieraksts, ko veicis šobrīd profesionālākais putnu balsu rakstītājs – ornitologs Edmunds Račinskis, biežs viesis radio raidījumos par dabu. Kā saka raidījuma „Zaļais vilnis” veidotāja Anitra Tooma, tad Edmundam ir absolūtā dzirde uz putnu balsīm, un kopš viņa ir redzējusi šī ornitologa ierakstu aparatūru un nopietno pieeju spārnaiņu skaņu ierakstiem, viņa vairs nepūlas ar savu radiomikrofonu iemūžināt putnu balsis, Anitra tās ņem no interneta skaņu krājumiem. Radiomājā ir divas "zvērīgas" žurnālistes, jau dzirdētā Anitra Tooma un arī raidījuma Reiz radio... autore Zane Lācē sešus gadus tapināja „Kustoņu pasauli”, kurā arī uzkrājusi pieredzi dzīvnieku skaņu rakstīšanā. Kā vienu no skaistākajiem dabas skaņu ierakstu momentiem viņa atceras Ugāles mežos rakstīto briežu bauri rudenī. "Kopā ar mežsargu Mārci Pavloviču vairākas stundas tupējām lauka malā, un vērojām, kā tumstot vairāku simtu metru attālumā no mums parādās briežu kungi, lai cīnītos par briežu dāmu uzmanību. Tādas pašas jaukas atmiņas ir no citas tikšanās ar Mārci Pavloviču, kad lietū dirnējām no vakara līdz vēlai naktij meža vidū, lai ierakstītu medņu knipelēšanu. Vakarā nekādu skaņu nedabūju, tik nosalušas kājas un pāris stundu miega, lai četros no rīta atkal dotos uz to pašu vietu un tiktu aplaimota ar dažiem vārgiem putna knikšķu ierakstiem, bet sagaidītu skaists rītu mežā un vērotu kā daba mostas,” stāsta Zane Lāce. “Protams, ka labākā vieta eksotisku dzīvnieku ierakstiem ir mūsu zoodārzs, kur pateicoties zoodārza cilvēkiem darba dēļ, tieku vietās, kas apmeklētājiem parasti ir liegtas, un tad pēc pilnas programmas varu pamielot acis un ausis ar dažādiem jaukumiem, piemēram, Kakadu papagaili, kas pēc izskata atgādina palienu spalvainu zefīru ar ļoti valdzinošu un saprātīgu acu skatu, bet pamatīgu knābi, kas neatsakās arī iecirsties mikrofonā.”

„Ir jāatskaņo Latvijas himna un jāsaka uzruna tautai, lai cilvēki nākt glābt radio!” - ar šādiem vārdiem 1941. gada 1. jūlijā inženieris Alberts Jekste telefona sarunā uzrunāja savu draugu latviešu kino un teātra režisoru Voldemāru Pūci. Kas skanēja uzrunā un kā tas beidzās Voldemāram Pūcem, par to Reiz radio… stāstīs viņa dēls aktieris Kaspars Pūce. Raidījums Reiz radio... viesojas pie aktiera Kaspara Pūces, klausāmies viņa lasītajā no 1949. gada nopratināšanas protokola. Dzirdēto tekstu tajā laikā čekistiem ir teicis radio tehniskās nodaļas inženieris Valfrīds Breikšs. Protokolā minētais Voldemārs Pūce par šo izgājienu tajā pašā 1949. gadā par „par Dzimtenes nodevību" tika notiesāts un izsūtīts uz Vorkutu ieslodzījumā stingrā režīma nometnē. To, ka tēvam ir bijusi saistība ar radio un viņš radioēkā cietis negadījumā, iekrītot lifta šahtā, to Pūču ģimenē zināja, bet kā un kāpēc tas noticis, par to padomju gados netika runāts. Voldemārs Pūce 1981. gadā aizgāja mūžībā un stāstu par radio liftu aiznesa sev līdz. Tikai tad, ka sabruka PSRS un bija pieejami Drošības komitejas dokumenti, Kaspars tos izpētīja un rūpīgi visu pierakstīja trijās biezās kladēs. Tur arī atklājās tēva krimināllieta - sadarbība ar vācu okupantiem un pretpadomju aģitācija. Un tagad arī radioklausītājiem piedāvājam atmiņas par 1941. gada 1.jūliju, laiku, kad tikko ir notikušas deportācijas 14. jūnijā, tikko Rīgu ir atstājis krievu karaspēks un latvieši gaida Hitlera armiju kā atbrīvotājus no padomju okupantu jūga. Inženieris Alberts Jekste zvana savam draugam kino režisoram un tolaik arī latvju drāmas ansambļa vadītājam Voldemāram Pūcem un aicina glābt radio, un rakstīt uzrunu klausītājiem. Alberta Jekstes runa Rīgas radiofonā 1941. gada 1. jūlijā „Latvji, Sarkanā armija no mūsu galvaspilsētas šodien padzīta. To varēja veikt tikai pilnīgi un ar vismodernāko kara tehniku apbruņotā, uzvarām vainagotā Vācijas armija. Latvieši, esiet tagad vienoti visi kā viens vīrs, sagaidiet vācu karavīrus tagad ar pateicības gavilēm un sniedziet palīdzīgu roku, kur vien un kā vien varēdami. Postu, ko nesis karš, salabosim, bet neesam neviens spējīgs vairs atdot dzīvību tiem labākajiem latvju dēliem un meitām, kuri tika čekas kamerās, Rīgā, Stabu ielā 12 nobendēti un centrālapkures krāsnīs sadedzināti. Laipni lūdzam ikvienu glābt no uguns posta, kas glābjams, jo tas nāks tikai mums pašiem par labu. Pilsoņi, kas vēlas ņemt dalību kārtības uzturēšanā Latvijas galvaspilsētā Rīgā, tiek lūgti sapulcēties pie Pasta ēkas centrā, jo katrs ir saimnieks savā zemē! Pulcēsimies zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga! Lai dzīvo Hitlers un viņa neuzvaramā armija! Virsnieki, instruktori, kareivji, kas vēl dzīvi, vecie partizāni un 19-ā gada kara dalībnieki, nākat pie mums, mēs jūs gaidām palīgā katrā laikā un vietā.” Pēc uzrunas uzrakstīšanas Voldmārs Pūce, izejot radio gaitenī piektajā stāvā un kāpjot liftā,iekrīt lifta šahtā. Sarkanā krusta slimnīcā viņam uzstāda diagnozi - augšdelma lūzums, smagi mugurkaula lūzumi, muguras skriemeļu un muguras smadzeņu bojājumi. Nekustīgs guļot gultā, viņš dzird ārstu sakām, ka ar tādiem ievainojumiem cilvēki vairs nepieceļoties. Kaspars Pūce atminas, tad tēvā šis spriedums iesvēlis spītu, viņš atcerējies sava skolotāja - skatuves mākslas pedagoga, aktiera un režisora Mihaila Čehova mācīto par impulsu sūtīšanu savam ķermenim un pareizu elpošanu, un rezultātā pēc aptuveni diviem mēnešiem Voldemārs Pūce pats savām kājām iznācis no slimnīcas. Kā zināms, pēc tam sekoja izsūtījums uz Sibīriju, bet arī tas nesalauza sīksto vīru, kuru zinām kā 1940. gadā uzņemtās filmas „Kaugurieši” un 1968. gadā uzņemtās filmas „Mērnieku laiki” režisoru. Savukārt Alberts Jekste par savu patriotismu Latvijas radiofonā nopelna vienu gadu Salaspils koncentrācijas nometnē. Talantīgais inženieris, starp citu, aktrises Antas Klints pusbrālis, savulaik strādājis VEF rūpnīcā, tur bijis projektēšanas nodaļas biroja vadītājs, vēlāk viņš izveido pirmo profesionālās skaņu studiju Latvijā un darbojas uzņēmumā „Rīgas filma”, ieskaņojot gan dokumentālās, gan pirmās spēlfimas, jau minētos "Kauguriešus" un arī Viļa Lapenieka režijā uzņemto „Zvejnieka dēlu”. 1941. gada jūlijā Albertam Jekstem uztic vadīt Latvijas radiofonu, ko viņš arī īsu brīdi veic, līdz visā valstī un, protams, arī radio nostiprinās vācu vara un Jeksti iesloga koncentrācijas nometnē. Pēc Otrā pasaules kara viņš aizbēg uz Vāciju, tur Minhenē atjauno akciju sabiedrību „Rīgas filma”. Vēlāk Jekste pārceļas uz Kanādu, kur piecdesmito gadu beigās nodibina uzņēmumu "Atlantic Films", kas ne vien veiksmīgi izveido 20 dokumentālās filmas, bet attīsta jauninājumus filmu tehnoloģijā. 

Sagaidot sporta žurnālista, komentētāja, diktora un raidījumu vadītāja - leģendārā žurnālista Gunāra Jākobsona 80. dzimšanas dienu, paklausīsimies, kā viņš savulaik bijis dīdžejs Mežaparkā, kā vingrinājies runāt pie loga un ko par viņu saka kolēģi. Sporta komentētājs  Nr. 1,  radio žurnālists ar 61 gada darba stāžu, vairāk nekā 5000 sporta pārraižu vadītājs, diktors, savulaik populārās dziesmu aptaujas „Mikrofons” balss, vairāku raidlugu un pasaku ierunātājs, cilvēks, kurš, šķiet, nakts vidū pamodināts un ieraugot uz sevi vērstu mikrofonu, bez aizķeršanās raiti sāktu komentēt tikko redzēto sapni. Tas ir Gunārs Jākobsons, kurš 12. novembrī svin savu 80. dzimšanas dienu. Tāpēc raidījumā Reiz radio... piedāvājam ieklausīties Gunāra kolēģu teiktajā par gaviļnieku un viņa paša sacītajā par darbu, kā arī ierakstos no sendienām. Jau vairākus gadus Gunāra Jākobsona balsi varam dzirdēt Latvijas Radio 2  dažādās ziņu pārraidēs, un tur bieži pie pults kopā ar viņu ir ētera operators un raidījumu vadītājs Aleksis Šaicanovs, kuru ar Gunāru saista ne tikai darbs, bet arī sports. Šī gada pavasarī, veidojot radiovēstures raidījumu par sporta norisēm ēterā, protams, uzrunāts tika arī Gunārs Jākobsons, kurš toreiz bilda, ka sports jau no mazotnes ir bijis tādā pārinterešu līmenī, bet sporta komentēšana agrā jaunībā viņam šķita neaizsniedzams sapnis. Sens Gunāra draugs ir maestro Raimonds Pauls. Abiem laikabiedriem ir kopīgs ironisks humors, to vairākkārt ir apliecinājuši daudzi radionama darbinieki, sakot, ka nevar saprast, kad Gunārs Jākobsons runā nopietni un kad joko. Skolotājs ziņu veidošanā viņš ir bijis arī bijušajai diktorei, tagad raidījuma Monopols producentei Aritai Grīnbergai. „Mans iespēju devējs un mans pirmais priekšnieks, Gunārs man iedeva ziņas, paklausījās, kā lasu un teica, lai atvaļinājuma laikā viņu aizvietoju  Radio 2,”  tā par gaviļnieku  teic  raidījuma Pēcpusdiena vadītājs Tālis Eipurs. Gunāru Jākobsonu jubilejā raidījuma Reiz radio… autore Zane Lāce sveic ar pašas sevišķi iecienītu skaņdarbu, kas ierakstīts pirms 15 gadiem -  radiolasījums pēc Ē. Kestnera stāsta „Punktiņa un Antons” , to lasa un dziesmu dzied mūsu gaviļnieks.    

„Visskaistākās dekorācijas ir radioteātrī,”- reiz teicis kāds zēns. Un to savās atmiņās par iestudējumiem radio stāsta režisore Daina Strelēvica. Kā ar mūziku, dažādiem trokšņiem un klusumu var radīt radio „attēlu” un kā tas skan, par raidījumā Reiz radio... stāsta arī rakstnieks Juris Zvirgzdiņš un Dainas Strelēvicas dēls - Mārtiņš Strelēvics, kurš savulaik ir ierunājis tīģera lomu raidlugā „Sarunas ar tīģeri” un kura profesiju ļoti ietekmēja bērnībā vērotais radio skaņu režisora darbs. Skaņu ainava jeb angliski soundscape , tādu burvīgu nosaukumu jau labu laiku lieto radioļaudis angliski runājošās zemēs. Un manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo radioteātra darbus - attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību un par tādiem mēs atkal šoreiz runāsim – atkaltāpēc, ka radioiestudējumi ne reizi vien ir pieminēti šajā raidījumu ciklā un Radioteātris savas akustiskās bildes ir darinājis kopš radio pirmsākumiem līdz šai dienai, tehnoloģijas ir manījušās, bet nemainīga palikusi režisora vēlme - ar skaņu uzburt vīziju klausītāju acu priekšā. Dainu Strelēvicu daudzas sieviete sauc par eņģeli, par glābēju, par draugu, par krustmāmiņu, jo viņa ilgus gadus kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāna palīdzi un par šo nesavtīgo darbu 2013. gadā viņa saņēma balvu „Latvijas lepnums”. Dainu arī labi zina Leļļu teātra cilvēki, jo tur viņa darbojusies kā literārās daļas vadītāja, lugu dramatizētāja un dziesmu tekstu autore un arī Radioteātra lappusēs Daina Strelēvica ir atstājusi vairākus ierakstus - viņas vadībā te iestudētas raidlugas „Herbe ar lielo cepuri”, „Vinnijs Pūks un viņa draugi”, „Sarunas ar tīģeri” un arī vairākas pasakas mazajiem pirms miega. Sākumā Dainai nav bijis tuvs radio režisora darbs, bet tad viņa iemīlējusi šo skaņu pasauli. Mazo tīģerēnu pasaku seriālā „Sarunas ar tīģeri” 1987. gadā ierunāja Dainas dēls Mārtiņš Strelēvics. Skatot radio skaņu ierakstu arhīvu pirms aptuveni 30 gadiem, Mārtiņa vārds parādās gan pie minētā iestudējuma bērniem, gan arī dažās pieaugušajiem domātajās raidlugās, kur bija vajadzīga kāda zēna balss, bet pirms četriem gadiem ieskaņotajā aktrises Zanes Daudziņas monoizrādē „Tāda es esmu” ailītē skaņu operators lasām: „Mārtiņš Strelēvics”. Saruna ar viņu par to, kā bērnības iespaidi radiomājā ietekmēja Mārtiņa profesijas izvēli un kā notika ieraksts kopā ar Rūdolfu Plēpi raidlugā “ Sarunas ar tīģeri”. Skolas laikā dabūjis kāroto kasešu magnetofonu, Mārtiņš kopā ar draugu paši tajā rakstījuši raidlugas un joku ziņas. Redzētais radio ierakstu studijā tik ļoti iespaidojis puisi, ka viņš apguva skaņu operatora arodu un desmit gadus šajā jomā darbojies Leļļu teātrī un tagad vairākās neatkarīgās teātra apvienībās. „Bebri nāk” , „Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu”, „Vai Rīga jau gatava?” – šie stāsti pieder rakstnieka Jura Zvirgzdiņa spalvai. Savulaik kāda kolēģe ieraudzījusi literāta manuskriptu, kur liela daļa teikumu beidzas ar izsaukuma zīmēm, vaicājusi, kāpēc to tekstā ir tik daudz. „Nu kā. Es šo darbu rakstu radioteātra aktieriem, lai viņiem ir vieglāk saprast kāda intonācija vajadzīga...” paskaidrojis Zvirgzdiņš. Sarunai raidījumā Reiz radio... rakstnieks piekrīt, jo vēlas uzteikt bijušo Literatūras un mākslas un bērnu raidījumu redakcijas redaktori Birutu Zieberliņu, kura mūžībā aizgāja 2001. gadā. Cienījama dāma, pret kuru allaž jaunākajiem kolēģiem bijis respekts, stingra savos uzskatos un izteikumos, asu mēli, bet lielisku humora izjūtu un neskaitāmu bērnu raidlugu redaktore un dramatizējumu autore un labs draugs rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam.

Kā krievu valodā skan mēles vingrinājumi, ko cenzēja 80. gadu beigās žurnālistu raidījumos, un kā izveidojās Latvijas Radio 4 - Doma laukums. Stāsta rīta raidījuma Doma laukums vadītājs Andrejs Hutorovs un raidījuma Dzīvā vēsture un Noasa šķirsts veidotāja Lidija Čera. Pirms 25 gadiem 1. oktobrī sāka raidīt „Latvijas radio 4 - Doma laukums” - kanāls krievu valodā. 1989. gadā sākās sagatavošanās darbi un pirmais eksperimentālais raidījums izskanēja nākamā gada 20. septembrī, bet kopš 1990. gada 1. oktobra šis kanāls sāka raidīt regulāri. Toreiz viens no Doma laukuma žurnālistiem bija arī Andrejs Hutorovs, kurš veidoja ziņu sižetus, bet rīta programmā „Doma laukums” viņš strādā kopš 1994. gada, taču radio ienāca kā pusaudzis, kad uzrakstīja kritisku vēstuli toreizējam skolēnu raidījumam „Soļi”. Lai arī Andrejs te veidoja sižetus minētajam skolēnu raidījumam un pats bija šīs mērķauditorijas vecumā, tomēr arī viņš uz savas ādas izbaudīja, ko nozīmē padomju laiku cenzūra. Arī ilggadīga šī kanāla žurnāliste Lidija Čera atceras tā saucamo glavļitu, jeb galvenos literāros cenzorus, kuri padomju laikos rūpīgi pārklausījās raidījumus un lasīja to atšifrējumus, un attiecīgi deva vai nu zaļo gaismu ēterā vai aizliedza ko raidīt, ja viņuprāt, tas bija nevēlams (tas ir, padomju ideoloģijai neatbilstošs) saturs. Latvijas Radio interneta mājas lapā par "LR4 - Doma laukumu" varam lasīt tādas rindas: “Integrācijas programma krievu un citās Latvijā dzīvojošo tautu mazākumtautību valodās. Informācija un analīze par Latvijas politisko, sociālo, tautsaimniecības un kultūras dzīvi, mūziku un jaunatnes lietām.” Taču kanāla direktorei Ilona Madesovai termins „integrācija” nešķiet pievilcīgs. Par sadzīvošanu ar latviešu kolēģiem, par kanāla saturu un jau minēto integrāciju Ilona kopā ar jau dzirdēto Andreju pauda viedokli pirms piecpadsmit gadiem, kad 2000. gadā raidījumā „Kā no plaukta” nesen mūžībā aizgājušais kolēģis Raitis Kalniņš par godu Radio 75 gadu jubilejai iztaujāja Andreju Hutorovu un Ilonu Madesovu.  

Varai nevēlamo rakstnieku un dzejnieku darbi PSRS Josifa Staļina valdīšanas gados represijas piedzīvoja arī radio. Kā tika glābtas radio bibliotēkas grāmatas un kā tolaik tika cenzēti literārie raidījumi, to stāstīs bijušais radio redaktors, dzejnieks Valdis Rūja. Bet to, cik vēlākos gados rakstniekiem un dzejniekiem bija svarīgs radio, atcerēsies literāro raidījumu redaktore, tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja un LR Klasika raidījuma „Grāmatu stāsti” autore Liega Piešiņa (attēlā). Pirmās radiofoniskās atmiņas dzejniekam Valdim Rūjam ir no ganu gaitām, kad puika būdams, viņš tēva drauga mājā klausījies radio. Tur viņš arī sastapās ar saimnieka māsīcu – aktrisi Liliju Ameriku, tolaik arī iecienītu radio literāro darbu lasītāju. Viņa rosināja mazā Valda interesi par teātra mākslu. Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā Dailes teātra otrās studijas absolvents nav varējis izšķirties, kurai no daiļo mākslu mūzām dot priekšroku, jo vilinājusi arī prozas un dzejas rakstīšana. Spert soli literatūras virzienā palīdzējis liktenīgs zvans no Radio un aicinājums nākt darbā literāro raidījumu redakcijā. Toreiz Radio vadītājs bija Indriķis Lēmanis, komunisma varai labvēlīgi noskaņots un paklausīgs kalps, kuru amatā iecēla 1940. gada vasarā, kad Latvijā ienāca Padomju Savienības karaspēks. Jāpiebilst, ka Indriķis Lēmanis arī bija rakstnieks. Lai gan lielais vairums radiocilvēku, kas piedzīvoja viņa valdīšanas periodu, atminas Lēmani negatīvā gaismā, Valdim Rūjam prātā palikuši arī kādi pozitīvi mirkļi no šī rakstnieka-komunista laikā. Atmiņu grāmatā „Latvijas radio 75” Valdis Rūja, trāpīgi raksta.” Kad priekšsēdētājā Indriķī Lēmanī rakstnieks uzvarēja funkcionāru, viņš izlaida cauri ne vienu vien tautā iemīļota kultūras darbinieka jubilejas vakara translāciju vai iejūtīgu literāri muzikālu montāžu, kas toreiz bija modē.” Skatot hronoloģiski tālāk literāro raidījumu tapšanas mirkļus, nonākam pagājuša gadsimta 80. gadu vidū. Tad literāro raidījumu redakcijā sāka strādāt Liega Piešiņa, tagad zināma kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja, „Radio Klasika” klausītājiem viņas balss pazīstama no raidījuma Grāmatu stāsti, bijusī Kultūras rondo producente, literāro raidījumu redakcijas redaktore. Bet šī raidījuma autore Zane Lāce bijušo kolēģi atļāvusies nodēvēt - "habilitēts radiogrāmatu tārps", cilvēks kas gadiem ilgi lasa, runā, pētī un analizē literatūru.

Literārie darbi „No cīruļiem līdz griezēm”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Ragana Ragnija”, „Sotto Voče” pieder rakstnieces Māras Svīres (attēlā) spalvai, arī scenārijs filmai „Likteņa līdumnieki”, kura pamatā ir viņas dzīvesbiedra rakstnieka Vladimira Kaijaka (1930-2013) tetraloģija. Taču literātes pirmās darba gaitas sākušās Latvijas Radio un viņas romāns „Audums kāzu kleitai” ataino vidi un cilvēkus radiomājā pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Par romānā aprakstītajiem personāžiem un Māras darbošanos radio arī šis raidījums. "…Kāpēc tevi pēkšņi saucu par Tēti Karlo? Vakar notika „Zelta atslēdziņas” noklausīšanās. Magnetofona lentē ierakstīts radiouzvedums ir liels notikums, sevišķi ja bērnu redakcijā, literātiem vairāk lugas ieraksta. Man šausmīgi patika Buratino - kā viņš izmisīgi kliedz: ”Tēti Karlo! Tēti Karlo!” - sava spiedzīgajā balstiņā. Zini kā tādu dabū? Lentu laiž caur galviņām ātrāk nekā ir pareizi. Dažas operatores tā arī montē - uz buratino. Operatori ir tāpēc, lai izgrieztu brāķa vietas, kad pārsakās. Cilvēku balsis piesietas pie brūnas, šauras, plānas plastmasas lentes! Nespēju saprast, kā tas iespējams. Te ir kā brīnumu pasaule.” (fragments no M.Svīres romāna „Audums kāzu kleitai”) Rakstnieces Māras Svīres romāns „Audums kāzu kleitai” iznāca 2011. gadā, stāsts par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore, kura studiju laikā, meklējot kādu darbu, sāka te darboties ārštatā, iesākumā veidojot nelielus ierakstus un vēlāk raidījumus, kas domāti skolas bērniem. Romāna varones prototips ir Dzidra Gūtmane, kura strādāja bērnu un jauniešu redakcijā, veidoja sižetus skolēniem raidījumā „Pionieru sauksme” un vēlāk bija redaktore raidījumam „Parunāsim, padomāsim” kura autore savukārt bija Māra Svīre, kas raidījumā runāja par savstarpējo attiecību problēmām. “… Smagās durvis. Priekštelpa. Nākamās, kas veras šurpu turpu. Aiz tām cilvēku rinda līkumu līkumiem. Honorāru maksā tikai astotajā datumā, vienu dienu mēnesī no tikiem līdz tikiem. Tāpēc rindā stāv gan slavenības, gan iesācēji. Visi skaitās ārštatnieki. Kas nesaņems, tam sūtīs pa pastu un ne jau nākamajā dienā. Pārvedums varbūt pienāks pēc divām nedēļām, bet naudu vajag visiem.” „…Viņa vairs negaida, kad Pionieru sauksmes redaktore Violeta kaut kur sūtīs, bet brauc uz pilsētas pionieru nometni vai jūrmalu, pat ar autobusu uz Stopiņiem, kur mazas lauku skolas bērni strādā izmēģinājumu lauciņā. Dabūjuši sauju Lisenko daudzvārpu kviešu, iesējuši un nu redz, kā izskatās. Nekas īpašs nav, vienkārši drusku žuburota it kā neregulāra vārpa, bet Lisenko tās dēļ kļuvis par akadēmiķi un Sociālistiskā Darba varoni. Bet ķirbjus gan bērni izaudzējuši varenus! Žēl, ka radio nevar parādīt. Jāpacenšas aprakstīt.” (Fragmenti no M.Svīres romāna „Audums kāzu kleitai”)

Tiešā ētera valdzinājums, runas nodarbības, nepatika pret ierakstu veidošanu un nakšņošana radio - šīs atmiņas no bērnības, pusaudža gadiem un agrās jaunības par savu pirmo darbavietu ir saglabājuši mūziķi Valters un Kaža jeb Valters Frīdenbergs un Kārlis Būmeisters. Viņi atceras „dzeguzēnu” gaitas radiomājā un raidījuma „Radiotīnis” vadīšanu. Kārlim Būmeisteram tolaik bija trīs gadi un Valteram Frīdenbergam – divi, kad viņi uzsāka savas gaitas bērnu vokālajā ansamblī „Dzeguzīte”. Pusaudžu vecumā abi kļuva par raidījuma Radiotīnis vadītājiem un vēl pēc pāris gadiem Kārlis vadīja sestdienas rīta programmu Latvijas Radio2. Raidījums Reiz radio puišus uz sarunu aicina, lai atcerētos tieši Radiotīņa laikus, kad šīs tūkstošgades sākumā Latvijas Radio 1. kanālā ik darbadienas vakaru divas stundas skanēja programma dažādu vecumu bērniem un jauniešiem, ko veidoja tāda paša vecuma mazie un jaunie radio darbinieki. Un tolaik Valters un Kaža bija jau izauguši no "dzeguzēniem" un baudīja popularitāti kā grupas „Putnu balle” dalībnieki. Tagadējā raidījuma Ģimenes studija vadītāja Agnese Linka, pati darbodamās jauniešu radījumā Radiobumba, saņēma atbildības pilnu uzdevumu - būt par redaktori pusaudžu raidījumam un pirmie Radiotīņa vadītāji bija abi minētie puiši. Bijušie radiotīņi uz interviju atnāca katrs ar savu saini padusē: Valteram tā bija motociklista ķivere, savukārt Kārlis ieradās ar grozu, kurā rāmi dusēja viņa dēls Eduards, kas tik īsu brīdi sarunas laikā paģērēja savu daļu uzmanības. Pašūpināts un dabūjis knupi, Eduards ļauj papam un onkulim Valteram turpināt atcerēties pusaudžu laikus radio. Laiks gāja, zēni auga, Kārlis kopā ar Agnesi sāka vadīt Radiobumbu, par kuru runājām iepriekšējā Reiz radio, tātad raidījumu, kas domāts vidusskolēniem un studentiem, un Valters tika pie jaunas pārinieces - Lindas Rutules. Tad Valters izauga no šī raidījuma un līdz bērnu un jauniešu programmas beigām Radiotīni vadīja Linda kopā ar Edvardu Vārdauni.

Rīcības brīvība veidojot sižetus, uzdrošināšanās darīt ko jaunu, un pāri visam milzīgs azarts būt daļai no Radio: tā veselu desmitgadi Radio gaiteņos un ēterā katru dienu rosījās dažāda vecuma skolēni, kuru balsis skanēja raidījumos „Burtu pļava”, „Raibās klasītes”, „Radiotīnis” un „Radiobumba”. Nakts ekspedīcijas radiomājā, intervijas ar slavenībām, blēņas un labos darbus atcerēsies šo raidījumu veidotāji: Kristiāna Stirāne un Elvijs Bušs no „Raibajām klasītēm” un „radiobumbieši" Linda Rulle, Niks Volmārs, Dace Krejere un Zane Lāce. Bērnu un jauniešu raidījumu vēsture Latvijas radio ir gara, raidījumā Reiz radio jau runāts par Hertas Naudiņas raidlugām un bērnu programmām pagājušā gadsimta 60. gados, par „Kāpēcīšu” vēsturi, kas turpinās jaunā versijā vēl šobaltdien. Tagad kārtējais pieturas punkts šajā īsļaužu un jaunļaužu radio pastāvēšanā, kurā lūkojam, kā pirms padsmit gadiem te ienāca raidījumi bērniem Raibās klasītes un vidusskolēniem domātais Radiobumba. Tagadējais Londonas Mūzikas akadēmijas vokālās mākslas students Elvijs Bušs un Kristiāna Stirāne, kas tuvākajās dienās Londonā uzsāks maģistra studijas diplomātisko zinātņu laukā, plašāk ir pazīstami kā grupas „Putnu balle” un pirms tam bērnu vokālā ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki, bet līdztekus dziedāšanai un mācībām savulaik, kad viņus vēl dēvēja par Kiku un Elvi, abi vadīja bērnu raidījumu Raibās klasītes. Šo raidījumu 2001. gadā izveidoja bērnu raidījumu redaktore Lelde Plukša. Viņa aizgāja uz „Dzeguzītes” mēģinājumu un noskatīja puisi un meiteni, kuri varētu lasīt tekstus par bērniem domātiem kultūras un izklaides pasākumiem un notikumiem. Lelde Plukša 2004. gadā aizgāja aizsaulē, un tad viņas iesākto darbu īsu brīdi turpināja Uldis Āboliņš (tagad zināms kā LNT ziņu korespondents), pēc viņa stafeti pārņēma Danuta Bēdele, kura nu jau pāris gadus rosās Anglijā, bet mēs turpinām atcerēties tos laikus, kad Kristiāna un Elvijs nāca uz radio, lai te veiktu gan darbus gan arī nedarbus. Vidusskolēniem un studentiem tolaik skanēja Radiobumba. Te var uzskaitīt tik dažus no tiem daudzajiem puišiem un meitenēm, kas Radiobumbā apguva pirmos soļus radiožurnālistikā - tie bija televīzijas cilvēki Zane Peneze un Jānis Krēvics, bijušais Radio 5 direktors Kārlis Dagilis, TV un radio balss un seja Toms Grēviņš, radio „Ģimenes studija” vadītāja Agnese Linka un vēl vesela plejāde jauniešu, kuri te ieguva pirmo rūdījumu, veidojot sižetus vai vadot raidījumu. Tas sākās 1998. gada rudenī, kad ēterā skanēja raidījumi bērniem Raibā otrdiena un Skaitāmā piektdiena, ko tolaik veidoja Kaspars Rūklis un Inta Ancāne. Inta ar Kasparu pieaicināja talkā vēl dažus radio-aktīvus jauniešus un vidusskolēnus un nolēma, ka pašiem jaunajiem ir jāveido savai mērķauditorijai domāts raidījums. Pirmais šī raidījuma nosaukums bija Akadēmiskā pankūka, un Niks Volmārs un Linda Rulle atceras, kā viņi iekļuva šajā pankūkā. Sarunai arī pievienojas Dace Krejere bijusī Radiobumbas redaktore, un mēs turpinām atcerēties intervijas tiešajā ēterā, kur tā laika populārus cilvēkus intervēja Linda Rulle un Signija Miltiņa. Augšējais attēls: Radiobumbas projekts "Viesu namiņš". 2003. gads. Raidījuma vadītājas Signija Miltiņa (no kreisās) un Zane Lāce kopā ar "Prāta vētras" puišiem Māri Mihelsonu (no kreisās), Gundaru Mauševicu (Mumiņu)un Renāru Kauperu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="77090" layoutid="0" layout="" static=""} Bērnu un jauniešu raidījumu dalībnieki pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. 1. rindā Kristiāna Stirāne (no kreisās), Elvijs Bušs, Vaira Vīķe-Freiberga, Lāsma Jerāte. 2. rindā Santa Pūce (no kreisās), Zane Lāce, Valters Frīdenbergs un Kaspars Daugulis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="77260" layoutid="0" layout="" static=""} "Radiobumbas" veidotāju ģimeniska tikšanās 2015. gada vasarā.

Vārda un spalvas meistar, radio leģenda un radio vēsture, dzīves svinētāj un joku plēsēj… Tu dzīvoji viegli (tiesa, smagos brīžus Tu apkārtējiem nerādīji un nekad nesūrojies), un Tu aizgāji viegli. Ar gaišām skumjām un atmiņām Tevi atcerēsies kolēģi no „Dzirksteles”, no bērnu un jauniešu raidījumu redakcijas, ziņu cilvēki un Tavi laikabiedri no radiomājas. Skanēs Tava balss un Tavas iemīļotās dziesmas. Aizvadītājā nedēļā 71. dzīves gadā negaidīti mūžībā aizgājis Latvijas Radio ilggadējais darbinieks, populārais radio žurnālists Raitis Kalniņš. Ar radio viņa ceļi kopā vijušies jau kopš skolas gadiem, kad viņš ar savu žiperīgo balsi piedalījies bērnu radio iestudējumos. Vēlāk viņš pats bijis bērnu raidījumu redaktors, kā arī veidojis savulaik ļoti populāros radio raidījumus „Dzirkstele” un „Būsim pazīstami!”. Ciklā Reiz radio Raita Kalniņa balss dzirdama raidījumā Labdabīgie Radio huligāni - dzirkstelieši un raidījumā Hertas Naudiņas radio iestudējumi bērniem, kurā viņš atminas, kā puikas gados piedalījies radio iestudējumu veidošanā. Raiti! Tu jau zini šo melodiju no filmas „Teātris”, Tev ļoti patika Raimonda Paula mūzika, Tava iemīļotākā aktrise bija Vija Artmane un arī filmas režisors Jānis Streičs bija viens no tiem daudzajiem kultūras un inteliģences lauka cilvēkiem, kurus Tu intervēji. Tāpēc šis raidījums sākas ar mūziku no šīs kinofilmas. Mums Tevis pietrūkst… Tavu joku, Tavu svētku, Tavu vārdu. Man visvairāk trūkst uzrunas - Bērniņ! Un vēl vairāk apziņas, ka vairs nevarēšu Tev piezvanīt un pajautāt savai radio vēstures vācelītei faktus un notikumus par mūsu darbavietu un tās cilvēkiem, es vairs nesaņemšu Tavas īsziņas, kuras Tu parakstīji atkarībā no ziņojuma satura - Stukačs, Ziņotājs, mūžam tavs Padre, Spalvas meistars… Es piederu pie tās paaudzes, kas Tavu vārdu iegaumēja, klausoties raidījumu „Būsim pazīstami” un, sākot strādāt radiomājā, dzirdēju, kā vecākie kolēģi palaikam piemin, kā Raitis ir teicis šo vai to, kādu anekdoti stāstījis vai izspēlējis joku. Tu jau tad biji leģenda. Bet, skatoties pagājušā gadsimta 50. gados, šī "leģenda" vēl nealka pēc darba radio. Kā pats raksti grāmatā „Lustīga strādāšan'”, Tu gribēji strādāt avīžu kioskā par pārdevēju, tur lasīt žurnālus un ēst īrisus „Kis-kis”. Radio interese nāca nedaudz vēlāk, droši vien tad, kad Tava mammiņa Vilhelmīne strādāja par radio apkopēju, un Tu viņai nāci palīgā vaskot un bonierēt grīdas. Kā raksti savās atmiņās: diktoros esi spēlējis kopā ar pagalma bērniem un centies atdarināt tolaik jau zināmo žurnālistu, Tavu vēlāko kolēģi, bērnu raidījumu redakcijas vadītāju Gunāru Jākobsonu. Tavs radio draugs bija arī diktore Sandra Glāzupa un, starp citu, Raiti, saruna ar Sandru un Gunāru tika ierakstīta tualetē. Mums trim tiekoties šai intervijai, radiomājā pazuda elektrība. Taustoties pa Radio 2 tumšo koridoru uz tobrīd gaišāko un klusāko vietu, Sandra Glāzupa bilda, “ka tas nu ir pilnīgi Raicīša garā”, un Tev tas patiktu. Tātad mūsu rekvizīti: pods un izlietne, aiz loga bars aurējošu Vecrīgas zvirbuļu un šī raidījuma redaktore ar diviem ļoti cienījamiem kolēģiem draudzīgi sarunājas Radio 2 tualetē. Gunārs Jākobsons minēja, ka viena no Tavām iecienītām dziesmām bija par stārķiem, kuri aizlido augusta nogalē. Aizlido prom… tāpat kā tu no mums. Radio bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā Tu iepazinies ar savu kolēģi, raidījuma „Atbildam jums Kāpēcīši” veidotāju Jāni Gulbi. Ilgus gadus strādājat kopā radio un vēlāk Jānis kā žurnāla „Skola un ģimene” galvenais redaktors tevi uzaicināja rakstīt šim žurnālam. Jānis Gulbis, atceroties dziesmotos rītus redakcijā, sacīja, ka bieži vien Tu atskaņoji grupu „Boney M”. Daudzi kolēģi Tevi iepazina kā spožu „Dzirksteles” plejādes zvaigzni, kā cilvēku, kas atļāvās iziet ārpus padomju laika noteiktajiem atskaņojamo raidījumu rāmjiem. Tev patika svinēt dzīvi un Tu biji brīvdomātājs, tā teica toreizejā Dzirksteles kolēģe Indira Ozola. Izrādās, ka tagadējā Radio Ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule ir gatavojusi savus pirmos sižetus „Dzirkstelei” un Tu, Raiti, esi bijis respektējamākais šo sižetu vērtētājs. Raiti, Tu taču zini, ka Tavus stāstus, kur daile, vēsture un kultūra mijās ar piparotiem jokiem labprāt klausījās dažāda gadagājuma ļauži. Tevi atceras ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Tad, kad Tu biji Uģa vecuma grupā, tā ap 30 – 40, tad pats brauci pa toreizējo Padomju Savienību un intervēji māksliniekus, tad arī Tev radās draudzība ar dziedātāju Edīti Pjehu, kura, atbraucot koncertos uz Rīgu un zinot, ka Tu esi publikā, allaž veltīja Tev kādu dziesmu, sakot, ka tā ir “brīnišķīgajam žurnālisatam Raitim”. „Esmu laimīga un gandarīta, ka man bijis tāds gods strādāt kopā ar Raiti. Viņš ir vērtība,” tā saka Tava bijusī “būrīša priekšniece” - atceries, tā Tu sauci bērnu un jauniešu raidījumu programmu producenti Sendiju Burku. Arī viens Tavs “radio- bērniņš”. Pavisam nopietni žurnālista arodā Tu skoloji savu radinieci, raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītāju Dainu Jāņkalni. Kopā ar Tevi draugu ballītes bija Inga Bēdele, Tava ilggadīgā raidījumu montāžas operatore. Pēdējās svinībās, Tavos rīkotajos dārza svētkos, bija ilggadīgs radio cilvēks Lia Guļevska. Vienojāmies, ka mums - palicējiem bez Tevis ir skumji, bet labi ir tas, ka Tu paspēji nosvinēt savu aiziešanu. Mīļo, Raiti Kalniņ, Spalvas Meistar, Častušku tēv, žilbinošais dzirkstelieti un mikrofonieti, dzīves svinētāj, paliec sveiks! Tu esi atstājis lielu daļu radio ēterā, tā vēsturē, žurnālos un grāmatās un ļoti lielu daļu savas personības mūsu sirdīs un domās. Ardievas visu radiokolēģu vārdā Tev saka Zane Lāce.

„…Mums piezvana no Ulbrokas - omonieši laužoties pie viņiem iekšā… un tad šāviens. Pavisam tuvu, Radionama pagalmā. Šāviens attiecas uz mani, uz mums visiem, piecpadsmit radiodarbiniekiem. Saprotam, ka pienākusi Radionama kārta. Noplūks mūs kā odziņas. Steidzīgi uz studiju!” tā 1991. gada augusta mēneša puča dienas atceras radiožurnālists Kārlis Grīnbergs. Par tā laika neveiksmīgo valsts apvērsumu Padomju Savienībā un tai skaitā arī Latvijā stāstīs Kārlis un toreizējā radiodiktore Māra Eglīte. 1991. gada 19. augusta vakarā un naktī radio torni Ulbrokā bija ieņēmuši omonieši jeb PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienības, bet translācijas tīklā no slepena raidītāja Salaspilī turpina pienākt ziņas par apvērsumu, kad Maskavā tika atstādināts PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, un varu sagrāba sazvērnieki, kuri sevi dēvēja par Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteju. Latvijā tai dienā valdība paziņoja, ka Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja ir nelikumīgs veidojums un pilsoņi tiek  aicināti nesadarboties ar to un īstenot nevardarbīgu pretošanos. Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, kas bija minētās komitejas ieceltais pārstāvis Latvijas Republikā, telefoniski draudējis apcietināt Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, ja tas nepildīs visus viņa norādījumus. 19. augusta pievakarē omonieši kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņēma un  izdemolēja daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas. 19. augustā uz darbu devās arī radiožurnālists Kārlis Grīnbergs. Sabiedriskais transports  virzienā no Sarkandaugavas uz centru kursēja tikai līdz Mākslas muzejam. Kārlis izkāpa no trolejbusa, kājām devās uz radio. Pie Iekšlietu ministrijas stāēja bruņutransportieris, pie prokuratūras bija redzami karavīri un atskanēja daži šāvieni. Kārlis dzirdēja apkārtējos sakām, ka tās jau ir šautenes bez lodēm. Radioēkā valdīja satraukums, tika dots rīkojums visām sievietēm atstāt  Radio un Doma laukuma 8 namā palika tik kādi 13 darbinieki, viņu vidū arī Kārlis Grīnbergs. Daudz notikumus no tā sauktā trešā atmodas laika savā kamerā ir iemūžinājis kinorežisors un operators Gunārs Bandēns. Viņš arī  bija klāt ar kameru 21. augustā, kad Radio atkal atsāka savu darbu. Filmētajā materiālā redzamas izdemolētas redakciju telpas, orķestra vadības istabā starp izmētātiem papīriem, tukšām kafijas  bundžām vīdēja saburzīts radioorķestra vadītāja Alņa Zaķa attēls un uz galda mētājas vijole ar pārrautām stīgām.

Plašākai sabiedrībai viņi kļuva zināmi ar darbošanos citās jomās, taču pirms lielākais vai mazākas popularitātes viņi strādāja radio. Raidījumā saruna ar Rīgas Skaņu ierakstu studijas saimnieku,  bijušo televīzijas  raidījuma „Varavīksne” vadītāju Aldi Ermanbriku par laiku, kad radio skanēja  tāda paša nosaukuma raidījums. Kopā ar  Ministru prezidentes  preses sekretāri Aivu Rozenbergu atcerēsimies viņas gaitas radio ziņu dienestā, bet televīzijas raidījuma „Latvijas Šlāgeraptauja” vadītāja Raiva Veidenbauma stāstīs par ballēm radiomājā laikā, kad viņa strādāja raidījumā „Vecais ratiņš” un „Dziesmu laiks”. „Par televīzijas popularitāti liecina interviju skaits. Kad strādāju radio, labi, ja vienu vai divas reizes mani intervēja, bet kopš esmu redzama Šlāgeraptaujā, intervijas ar mani ir krietni vairāk,” tā smej televīzijas raidījuma ”Latvijas šlāgeraptauja” vadītāja Raiva Veidenbauma. „Šai sarunai varu izbrīvēt kādu pusstundu,” bilst Raiva. „Jo darba man ir daudz, un tas ir intensīvs.” Taču runa nav par rosīšanos televīzijā, bet par darbadienu Administratīvajā rajona tiesā, strādājot par tiesas sēžu sekretāri. Tādās divās atšķirīgas pasaules jau vairākus gadus rit Raivas darbs. Taču viņas pirmais amats bija sekretāre radio raidījumā „Vecais ratiņš”. Tur jauno filoloģijas studenti uzaicināja strādāt tā raidījuma vadītāji Viola Lazo un Kārlis Vahšteins. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū radioviļņos beidza skanēt raidījums „Vecais ratiņš” taču Raiva kopā ar Viesturu Sproģi turpināja nu jau jaunā formātā informēt klausītājus par latviešu mūziku. Raidījums „Dziesmu laiks” skanēja ik darbadienas rītu un tāda intensitāte tolaik Raivai deva rūdījumu, mobilizēties tiešraidei vienalga kādā fiziskajā un garīgajā noskaņojumā. 1950. gadu beigas, 60. gadu sākums: žurnālistikas un Konservatorijas students Aldis Ermanbriks pa vakariem spēlē Skolotāju nama orķestrī un vēl atrod laiku, lai atsauktos radio aicinājumam - aizvietot sasirgušu darbinieku Ziņu redakcijā. Radio bacilis inficēja mūzikas un žurnālistikas studentu Ermanbriku un pēc pāris gadiem, 1964. gadā, viņš kļūst par Radio štata darbinieku Mūzikas redakcijā. Amata nosaukums - klasiskās mūzikas un muzikāli izglītojošo raidījumu redakcijas literārais redaktors. Iesākumā Aldim Ermanbrikam bija jāpārraksta diktoriem domātie garie papīru palagi par mūziku. Darbs vienmuļš un nepavisam tīkams, līdz pamazām jaunais redaktors ēterā sāka veidot informatīvus raidījumus par mūziku ārvalstīs un Latvijā, un tie bija iedīgļi vēlāk skanošajam radio raidījumam „Varavīksne”, kas gan populārs kļuva 80. gados, pārtopot par „Televīzijas varavīksni.” Cenzūras acs un auss un nemitīgās bailes par padomju ideoloģijai nepiedienīgas mūzikas atskaņošanu tolaik bija ikdienišķa parādība. Un toreizējo kapitālistisko valstu mūzika tika iegūta puslegāli un nelegāli ar reto ārzemju paziņu starpniecību vai zagta, klausoties rietumu raidstacijas. „Redzi, kādā lieliskā vietā ir darbvieta!” raidījuma Reiz radio veidotājai rāda Latvijas valsts Ministru prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga. Paveros pa Ministru kabineta logu - tur zaļo liepu aleja un zeltainos kupolus spīdina Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle. Tomēr pēc brīža Aiva teiks, ka ik reizi, ieejot radiomājā, kas pirmajā brīdī šķiet tumša un pat drūma, viņu pārņem nostalģija pēc tās brīvības un dinamikas, kas valdīja laikā, ka Aiva tur strādāja. Ar Aivu Rozenbergu man, Zanei Lācei, saistās personīgas atmiņas, sākot darbu Latvijas Radio 1996. gadā. Gluži tāpat kā iepriekšējo sarunas biedru Aldi Ermanbriku, mani uzaicināja Ziņu dienestā aizvietot atvaļinājumā esošu kolēģi. Agrie rīti, tempā jāiztulko ārzemju ziņu aģentūru jaunumi un teksts jāpārveido klausītājiem baudāmā valodā. Stress bija pamatīgs, un tam, ka ne reizi vien ziņas laikus un sakarīgos teikumos veidotas tika nogādātas diktoriem, paldies jāsaka pieredzējušākiem ziņeniekiem, tostarp arī Aivai, kas nomierināja un palīdzēja izturēt straujo ziņu tempu. Atšķirībā no manis, Aivai šī darba specifika un ritms bija prātam un viņa ar labpatiku atceras savu pirmo darbu Radio Ziņu dienestā. Radio Aiva nokļuva, patiecoties brālim Jānim, kurš jau toreiz pagājušā gadsimta 90. gadu vidū strādāja Radio Ziņu dienestā un mājās ar māsu runāja par šo darbu. Aivai radās interese un kā aizvietotāja viņa sāka te darboties. Plašāka sabiedrība par Aivu uzzināja tad, kad viņa 1999. gadā kļuva par toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes- Freibergas preses sekretāri un 2014. gadā par  nodibinājuma "Rīga 2014" programmu vadītāju. Taču strādājot radio, Aiva nemaz nealka pastiprinātās ļaužu uzmanības, ziņas viņa toreiz veidoja ar pseidonīmu Aiva Strauta, tādejādi godinot savu vecvecmāmiņu kurai bija šāds uzvārds. 

Laba un raita valoda, skaidra dikcija un patīkams tembrs: uz šiem trim vaļiem vēlams balstīties ikvienam profesionālam radio runātājam. Ja balss tembrs kāds nu katram ir tāds ir, tad runu un valodu gan var “izdreijāt”, un ar tādiem dreijātājiem, pareizāk sakot radio runas mākslas bijušajām un esošajām skolotājām un konsultantēm Ainu Matīsu un Ruti Runci saruna raidījumā. Viņas stāsta par stingro disciplīnu ēterā senlaikos un valodas kļūdām tagad. Droši vien, ka īsteniem grāmatu tārpiem Rutes Runces vārds saistās ar viņas tulkotajiem literārajiem darbiem - Tekerija „Liekulības tirgus” Apdaika „Kentaurs”, Dikensa „Ziemassvētku dziesma”, kā arī Latvijas teātros iestudētās lugas „Pilnos auļos” un „Salemas raganas” ir Rutes Runces tulkojumi. Taču ilgus gadus viņa ir arī strādājusi Latvijas radio, tiesa ar pārtraukumiem un dažādos amatos. Pirmais darbs - diktore, tur Rute nonāk tieši no skolas sola tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Līdzās diktores darbam Rute Runce nejaušības pēc nokļuva arī Radio dramatiskajā ansamblī. Pēc laika jauno diktori atlaida. Atlaišanas iemesls – nav piemērota darbam. Kā vēlāk kadru daļas vadītāja paskaidrojusi – vadībai nav paticis, ka Rute studē angļu valodu un viņas radio runāšanā jaušams svešāds akcents. Oficiālais iemesls gan bijis jau pieminētās svešvalodu studijas un Rutes atteikšanās stāties komjaunatnē. Rute Runce darbu turpināja toreizējā Latvijas valsts izdevniecībā un pēc vairākiem gadiem tika aicināta atpakaļ uz radio par dispečeri, jeb kā viņa pati teic - daudz latviskāk - par klajā laidēju, tātad par darbinieku, kurš atbild par raidījuma skanēšanu ēterā. Darbu izdevniecībā Rute nepameta, strādāja radio uz pusslodzi un vēlāk, paklausot radio kolēģu lūgumam, viņa arī sekoja runai radio ēterā, un konsultēja diktorus valodas jautājumos. Valodas speciāliste bilst, ka pēdējā laikā viņa īpaši necenšas “spicēt ausis” un pierakstīt katru kļūmīgo izteiku, kas atskan radio un televīzijā, tomēr ir tādi valodas negludumi, kas nepaslīd garām pieredzes bagātajai runas konsultantei. Priekšvēsture Ainas Matīsas radio balsu skološanai ir meklējama viņas dzīvesbiedra, režisora Arnolda Liniņa (1930-1998) darba gājumā, kurš savulaik te pasniedza runas mākslu. Pēc Liniņa aiziešanas mūžībā, Aina Matīsa tika izraudzīta kā viņa darba turpinātāja. Tie jau bija laiki, kad ziņas lasīja paši to gatavotāji un diktori vairs nebija vajadzīgi, tomēr, ja šajā raidījumu ciklā lūkojamies uz radio vēsturi, tad kopā ar Ainu Matīsu noskaidrojam, pēc kādiem kritērijiem savulaik izraudzījās diktorus.

Nakts laikā meža vidū viena pati, klausoties vilku gaudas, Mudīte Paegle veidoja raidījumus „Meža saimnieks” un piedalījās medībās, lai ierakstītu mednieku stāstus. Māra Varika raidījuma „Lauku ļaudīm” vajadzībām ieskaņoja pati savus gaiļus un atzīst, ka lauku cilvēki ir daudz patiesāki, salīdzinot ar pilsētniekiem. „Tēvu laipa šaizemē” veidotāja Ingrīda Stroda izstudējusi enciklopēdijas un cita veida uzziņu literatūru, brauca pie pagastu iedzīvotājiem, lai iepazīstinātu klausītājus ar Latvijas vietām, ļaudīm un vēsturi.

Mušas uz mikrofona, un vējš - tie ir divi būtiskākie iemesli, kas var apdraudēt veiksmīgu ierakstu vai pārraidi no notikuma vietas. Kā tiek žāvēti mikrofonu vējsargi, kas vajadzīgs žurnālistam translācija laikā un kā translēšanas tehnika ir attīstījusies gadu desmitos, par to stāsta Latvijas Radio skaņu inženieri Aivars Štengelis un Jānis Finkenfūss.

Jaunībā viņa jūsmoja par operu, sapņoja kļūt par aktrisi un šo sapni arī savā ziņā piepildīja – viņa bija viena no pirmajām Radio literāri dramatisko raidījumu ansambļa (1945. gads) aktrisēm. Iepazīstieties - Valda Kalnroze (attēlā no kreisās). Viņas kontā ir arī diktora darbs un tad ilgi gadi radio dispečera un raidījumu daļas vadītājas amatā. „Tāpat kā manam papiņam (gleznotājam Valdim Kalnrozem) arī man ir ilgs mūžs un laba atmiņa,” bilst Valda Kalnroze, kura ir piecus gadus vecāka par Latvijas Radio un kuras stāstījumā ieskanas pamatīgs laikmets no radio vēstures. Skolas gados Valda Kalnroze jūsmoja par operu, bija bieža Baltā nama apmeklētāja un zināja no galvas, kurā ainā ar kādu elpas vilcienu Marisa Vētras spēlētais Otello žņaugs Dezdemonu. Operas un simfonisko mūziku Valda arī klausījās pa radio, bet pašai bija sapnis kļūt par aktrisi. Taču liktenim labpatikās pavērst Valdas Kalnrozes ceļu uz radio: te viņa bija gan aktrise, gan diktore, gan dispečere, gan programmu un raidījumu daļas vecākā redaktore, gan radījumu daļas vadītāja, gan programmu direkcijas galvenā redaktora vietniece. „Es taču esmu vienīgais radio darbinieks, kas ir vecāks par pašu radio,” ne bez lepnuma teic Valda Kalnroze intervijā. „Kad radio svinēs 90. dzimšanas dienu, man jau būs 95 gadi,” bilst cilvēks, kuru kolēģi mīļi dēvēja par Rozīti un kura ir saglabājusi atmiņā veselu laikmetu par šī skanošā raidītāja veidošanos. Pēc ģimnāzijas beigšanas Valda apņēmīgi dodas pa izvēlēto ceļu teātra mākslas virzienā: viņa trīs gadus apgūst runas un skatuves mākslu pie toreizējās Dailes teātra aktrises Emīlijas Viestures, kuras balsi Valda Kalnroze iemīlēja klausoties radio. Pēc šīm mācībām Valdu uzņem Voldemāra Pūces vadītajā Latvju drāmas ansamblī. Sākas Otrais Pasaules karš un drāmas ansamblis pārtrauc darbību. Kara laikā daudzi aktieri emigrē uz ārzemēm, bet tūlīt pēc kara dibinās jauni teātri gan Rīgā, gan citviet Latvijā, un aktrise Kalnroze saņem vairākus piedāvājumus no režisoriem un tostarp viņa tiek aicināta arī uz toreizējo Drāmas, tagad Nacionālo teātri, taču te iejaucas liktenis, un Valda nonāk Radio teātrī. Radio fonotēkas arhīvā ir atrodams tik viens ieraksts, kas liecina par Valdas Kalnrozes aktrises gaitām. Tā ir 1956. gadā ierakstītā Leona Paegles pasaku luga „Runga iz maisa”. 1948. gadā aktieru ansambli likvidē. Un šajā amatā radio paliek tik trīs cilvēki: aktrises darbu turpina un arī kļūst par bērnu raidījumu režisori Anastasija Stepulāne, līdzās radio aktiera darbam par galveno diktoru tiek iecelts Jānis Mierkalns un par diktori Valda Kalnroze. Pēc pāris gadiem Valdai piedāvā radio dispečeres darbu - jauna atbildība par to, lai katrs raidījums izskan tam paredzētajā laikā. Te vairs nav ne miņas no mākslas un lirikas, te ir minūtes, sekundes un nebeidzama precizitāte, tomēr radio direktors neliedz Valdai turpināt še aktrises gaitas. Vēlāk Valda Kalnroze tiek iecelta par programmu un raidījumu redakcijas vecāko redaktori, tad ilgus gadus līdz aiziešanai pensijā 1975. gadā viņa ir Latvijas Radio galvenā redaktora vietniece.

„…lūdzu, ja, vari pastāsti savā radījumā par dziedātāju Sandru. "Kāpēc tik reti skan grupa „Depeche Mode”?" "Vai varu lūgt atkal F.R. David skaisto „Words don't come easy…”" Tūkstošiem šādu vēstuļu pagājušā gadsimta 80. - 90. gados saņēma raidījuma „Būsim pazīstami” vadītājs Arvīds Mūrnieks. Viņš pēc rietumu mūzikas izslāpušo jaunatni iepazīstināja ar tā laika ārzemju popa un roka grupām, kuru ieraksti tolaik nebija brīvi pieejami kā šobrīd. Par fanu vēstulēm, raidījuma montāžu radio mājās puspagrabā pie atvērta loga, lai jaunieši ārpusē varētu klausīties rietumu foršās dziesmas, un runas mācīšanos pie mikrofona atceras šī raidījuma veidotāji - Arvīds Mūrnieks, Raitis Kalniņš un Ilze Aldre. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums: PSRS turpina stagnēt, veikalos veidojas rindas pēc deficīta precēm, Padomju Savienība ir ievedusi karaspēku Afganistānā, to laiku ietekmīgākās politiskās figūras pasaulē ir ASV prezidents Ronalds Reigans un Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere, pie pomūzikas debesīm uzmirdz Madonna, popularitāti iekaro pārnēsājamie kasešu magnetofoni ar austiņām, tā sauktie pleijeri un ar Latvijas Radio jaunieceltā galvenā mūzikas redaktora Raimonda Paula gādību sāk skanēt raidījums „Būsim pazīstami”, kas līdz tam piedāvātās latviešu mūzikas vietā klausītājus nu iepazīstina ar ārzemju mūzikas jaunumiem. Radījuma balss bija Arvīds Mūrnieks, medicīnas students, kurš brīvajā laikā kopā ar Arvīdu Babri vadīja diskotēku „Maratons” un arī darbojās tautas deju ansambļa „Ačkups” vokālajā grupā. Raidījuma komandā vēl bija montāžas operatore Ilze Aldre un muzikālais redaktors Edvīns Melnalksnis, kurš nu jau ir aizsaulē. Tā kā raidījumā varēja balsot par populārāko dziesmu, tad vēstules nāca kaudzēm, jaunieši ieviesa klades, kur rakstīja kāda dziesma kurā vietā ierindojas, un arī šī raidījuma veidotāja savos pusaudža gados uzrakstīja „Būsim pazīstami” šādas rindas: „…Arvīd Mūrniek, kā Pēteris Pirmais savā laikā izcirta logu uz Eiropu, tā tu ar saviem raidījumiem esi izcirtis logu uz mūzikas pasauli.” Tiesa, raidījuma veidotāji saņēma arī zaimus un draudu vēstules par to, ka popularizēja Rietumu mūziku. Tolaik visos sarkanajos datumos, tas ir, Padomju Savienībā atzīmējamos svētkos - 1. Maija, Oktobra revolūcijas gadadienā un Komunistiskās Partijas kongresu dienās nevarēja atskaņot kapitālistiskās Rietumu pasaules mūziku. Tomēr šādas, reizumis obligātās programmas, nespēja mazināt „Būsim pazīstami” popularitāti. Vēstules nāca, jaunieši tupēja pie radioaparātiem un pārrakstīja lentās vai kasetēs atskaņotās dziesmas, un dedzīgākie fani pat zināja, kad notiek raidījuma montāža un kur to var dzirdēt.

Dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim, Vācijā tapušie tenora Jāņa Vītiņa ieraksti, Smiļģa ierunātā dzeja, 1954. gada ieraksts, kurā skan slavenā diriģenta un komponista Emiļa Melngaiļa runa saistībā ar viņa 80 gadu jubileju, dokumentēts Barikāžu laiks Rīgas ielās… un vēl neskaitāmi ieraksti, kas nu ir aptuveni viens miljons - tāds ir Latvijas Radio fonotēka arhīva materiāls. Kā un kādi ieraksti nonāk mūsu Radio arhīvā un kā tie te tiek glabāti par to saruna ar fonotēkas vadītāju Gunu Rāgu. Nobružātos brūnos vākos tērpta darba burtnīca ar ierakstiem par dziesmām, kas veltītas gan Staļinam, gan mežu stādīšanai, ir pieraksti par to, kas skanējis un krājies fonotēkā. Tā ir tikai viena liecība par radio skanošo vēsturi. Fonotēkas vadītāja Guna Rāga aicina mazā ekskursijā pa telpām, kur glabājas sendienu ieraksti, taču, tā kā tagad viss Radio rīcībā esošais skanošais materiāls tiek glabāts virtuālajā vidē, iesākumā par tām pērlēm, kas jau ir datorizētas un mūsu arhīvā ir tās senākās, unikālākās un vērtīgākās. Piemēram, Enriko Karuzo 1912. gada ieraksti. Pie vēsturiskām vērtībām ir jāmin ieraksti, kas nākuši no privātkolekcijām un dāvināti radioarhīvam: tāda ir Prezidenta Kārļa Ulmaņa runa, ierakstīta 1934. gada 18. maijā tūlīt pēc viņa nākšanas pie varas; tāds pats unikāls materiāls ir jau reiz šajā raidījumu ciklā atskaņotā dzejnieces Aspazijas apsveikuma runa prezidentam Ulmanim un Zemgalei. Padomju laikos slepenībā bija turēts arī ieraksts, kura kopija tagad ir, škiet, viena no izcilākajām Radio arhīva vērtībām, proti, Lūcijas Garūtas kantāte „Dievs, Tava zeme deg!”, kuras pirmatskaņojums un reizē arī radioieraksts notika 1944. gada 15. martā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Stāstu par šo ierakstu ir dokumentējusi mūzikas vēsturniece un bijusī mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina 1995. gadā raidījumā „Latvijas radio fonotēka - unikāls arhīvs” sarunā ar reto radio ierakstu saglabātāju – valodnieku Jāni Kušķi. Ierakstu, kurā dzied Reitera koris, Milda Brehmane - Štengele, Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, un pie ērģelēm ir pati komponiste Lūcija Garūta pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā atjaunoja Vācijā dzīvojošais latviešu komponists Longins Apkalns, un Atmodas laikā kantāte beidzot arī varēja skanēt Latvijā. Tagad visi ieraksti no platēm, magnetofona lentām un kompaktdiskiem tiek pārveidoti digitālā formātā un senajām skaņām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē – datorā. Šobrīd šādu digitālo ierakstu skaits ir ap vienu miljonu. Tagad lentas ir savietotas divās telpās piektajā stāvā. Turpat vīd arī nelielas koka saliekamās trepītes, pa kurām agrāk diendienā gar plauktiem vingroja fonotēkas darbinieces. Guna Rāga saka: „Vēsture te atpūšas.”    

„Kad studēju toreizējā  Konservatorijā vijoles klasē, Staņislavs Broks (kordiriģents un mūzikas pedagogs) mani uzaicināja strādāt par toņmeistaru radio,”- tā, atminoties savas gaitas Doma laukuma 8 ēkā, stāstu sāk vijoļbūves  meistars un tulkotājs Zigurds Elsbergs. Skaņu režisora darbam sekoja tulka darbs programmā  „Dzintarkrasts”, kas bija propagandas raidījums tautiešiem ārzemēs. Zigurds Elsbergs, izmantojot radio dāvāto  apmācības laiku Zviedrijā, ziņo turienes latviešiem par reālo situāciju Padomju laika Latvijā. Pēc šī ārzemju mācību komandējuma – Zigurdam Elsbergam ir jāatstāj darbs radio.  Par mūzikas noformēšanu „Sniegbaltītes skolai”, par  aktieriem radio studijā un par darbu Ārzemju raidījumu redakcijā runāsim šajā raidījumā. Starp dažādās pabeigtības stadijā esošiem vijoļu korpusiem, darba rīkiem un līmes podiņiem risinās saruna ar izcilo vijoļmeistaru un tulkotāju Zigurdu Elsbergu par tiem 14 gadiem, kas tika pavadīti Radio mājā. 1954. gadā Staņislavs Broks uzaicina savā vietā par skaņu režisoru topošo vijoļspēles studentu. Pats Broks dodas uz Daugavpili un tur kļūst par mūzikas skolas direktoru. Zigurdam Elsbergam patīk darbošanās pie skaņu pults. Viņš ir apdarinājis skaņas raidlugām „Mērnieku laiki”, „Fausts”, „Vārnu ielas republika”, veidojis muzikālo noformējumu Raiņa dzejas lasījumiem un arī vēl šobaltdien populārajai bērnu raidlugai „Sniegbaltītes skola”.  1959. gadā ārzemju raidījumu redakcijas paspārnē izveidojas raidījums latviešiem svešumā, kas vēlāk tiek pārsaukts par „Dzintarkrastu”: propagandas raidījums, kurā stāsta, cik laba ir dzīve padomju valstī un cik draudzīgas un atvērtas attiecības valda starp Padomju Savienības brālīgo republiku un arī kapitālistisko valstu pārstāvjiem. Līdzās šiem raidījumiem skan arī raidījumi zviedru valodā, un tur uzaicina strādāt   Zigurdu Elsbergu par mūzikas noformētāju,. Tā kā viņam ir nags uz valodām, jo,  pateicoties mammas baltvācu izcelsmei, Zigurds perfekti pārvalda vācu valodu, arī krievu, nu bez grūtībām apgūst zviedru valodu un iesaistās šajā raidījumā kā tulks. Taču Zigurds Elsbergs  savu valodu māku izmanto, lai pastāstītu  Zviedrijas pilsoņiem par īsteno situāciju tolaiku Latvijā, jo Radio viņu nosūta mācību komandējumā uz Zviedriju papildināt zviedru valodas prasmi. Atgriežoties Latvijā, viņš nonāk  čekas uzmanības lokā un aiziet no darba Radio. Tobrīd padomju varas nežēlastībā bija kritusi arī Zigurda Elsberga sieva dzejniece Vizma Belševica, viņai pēc dzejoļu krājuma „Gadu gredzeni” iznākšanas bija noteikts aizliegums publicēties. Tagad abi dzīvesbiedri bija ierindoti disidentu rindās. Tā kā no agras jaunības Zigurds Elsbergs lasīja literatūru par vijoļbūvi un savulaik, Zvejniekciema mūzikas skolā strādādams, atjaunoja  salauztu un laika zoba sagrauztu čellu, tad Latvijas mūzikas pasaule ieguva fantastisku vijoļmeistaru. Arī valsts stīgu  instrumentu kolekcija, kas tagad ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālās operas orķestra lietošanā, ir veidota, pateicoties Zigurdam Elsbergam.

1932. gadā  Madonā uzslēja pāri par 100 metru augstus priedes koka torņus. Tolaik citviet Eiropā tik augsti koka masti vēl neslējās, un Madonas  radiotorņi izraisīja interesi pat ASV. Savukārt, 1934. gadā nogalē tika atklāta raidstacija Kuldīgā. Tur metāla torni jeb viena masta antenu izgatavoja Tosmāres rūpnīcā Liepājā. Kā noritēja šo torņu celtniecība un ko tolaik klausījās to pušu apkaimes iedzīvotāji, par to stāstīs Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš un Kuldīgas novada muzeja eksperte pētnieciskajā darbā Daina Antoniška. Divas antenas, kas kopš 1925. gada slējās Rīgā, nevarēja pāraidīt radio programmu visā Latvijā, tādēļ sākās radio raidītaju būve citviet mūsu dzimtenē. Tā 1932. gada jūlijā liepājnieki tika pie sava raidītāja, kas bija domāts pilsētas apkalpošanai. Tā jauda bija  niecīga: radio varēja uztvert tik  aptuveni 20 km rādiusā ap Liepāju. Vēlāk jaudu  palielināja un uztveršanas josla pieauga līdz 70 kilometriem. Tā paša 1932. gada 18. novembrī arī Latvijas Ziemeļaustrumos tika atklāta raidstacija Madonā, pareizāk sakot, 40 kilometrus no Madonas pie Aiviekstes eletrostacijas. Par torņu būvi tolaik stāsta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš. Indulis Zvirgzdiņš stāsta, ka 1932. gada vasarā Kalsnavas pagastā līdzās topošajai raidstacijai uzcēla divus 116 metrus augstus priedes koka torņus, kuru galos nostiepa antenu. Tobrīd tie bijuši augstākie koka radio masti Eiropā. Pirms šo mastu būves aptaujāti vairāki pieredzējuši ārvalstu uzņēmumi par vēlamo darba samaksu. Zemāko cenu prasīja Anglijas kompānija "Marconi", taču latviešu vīri darbu paveica divreiz lētāk. Katra torņa izmaksas toreiz bija nedaudz  pāri par 20 tūkstošiem latu. Par šiem mastiem toreiz parādījas raksts vienā no Eiropas radiotehnikas žurnāliem, un tāpēc 1933. gada pavasarī ASV sūtniecības Rīgā komercatašejs rakstīja Pasta un telegrāfa departamentam: “...Ziņojums par koka radio torņiem ir izsaucis diez gan lielu interesi specialistu aprindās Amerikā. Mēs tikko sņēmām vēstuli no Tirdzniecības departamenta Nacionālās koka izmantošanas komitejas ar lūgumu piesūtīt viņiem zīmējumus un specifikacijas par šiem torņiem, kā arī datus par būves izmaksām un radio īpašībām.” Atbildes vēstulē skaidrots - koks izvēlēts tāpēc, ka metāla masti radot papildus indukcijas strāvu, kā arī esot dārgāki. Pirmais  Madonas raidsatcijas priekšnieks, kas arī projektēja un vadīja strāvas iekārtas izveidi, bija Kārlis Lielbriedis. Vēlāk viņš kļuva par Kuldīgas raidstacijas vadītāju, jo 1934. gada decembrī sāka darboties raidītājs Kurzemē, kas atradās 4 km attālumā no Kuldīgas, pie Kuldīgas – Skrundas šosejas. 1929. gada presē var lasīt, ka lauciniekiem papildus izmaksas bija antenas iegāde: tikai Rīgu klausoties ar gal­vas tele­fo­nu, “...sa­nāk visa ierīce apm. 50 latu”. Tomēr Rīgas Radiofonu klau­sī­ties ar vien­kār­šu, lētu, paš­taisītu aparātu varēja tikai rīdzinieki, „...laukiem turpretim, ir va­ja­dzīgs dārgāks un sarežģītāks aparāts. 1929. gada beigās žurnāls “Radioamatieris” savā ievadrakstā re­zu­mēja: „Aparātu būve vēl nav pārdzīvojusi savu laiku. Pašbūvēts aparāts iznāks daudz lētāk par gatavi pirktu. Tādēļ amatieriem jādod apraksti par aparātu būvi.” Un instrukcijas, kā uzbūvēt pašiem savu radioaparātu, radioprogrammā “Hallo Latvija” toreiz bija papilnam.

Izzinoši, pamācoši un izklaidējoši - tādi bija bērnu un jauniešu raidījumi, kas savulaik Latvijas Radio skanēja sešas stundas nedēļā. Tie bija raidījumi „Jāņonkulis piktojas” „Radiožurnāls oktobrēniem - Tuk- tuk- tuk” „Pionieru radioavīze” „Atbildam jums, Kāpēcīši” „Ar jums runā Kaspars” „Caur likuma prizmu” „Trešais tēvadēls”… un vēl daudzi citi, kuros runāja gan par skudru dzīvi, gan par Otrā Pasaules kara varoņiem. Skanēja skolas ziņas, raidlugas, humoreskas. „Kāpēču” raidījumā bērni gribēja zināt par tā laika deficīta precēm - banāniem, apelsīniem un desām. Kā redaktors izspruka sveikā no šādām situācijām, par to atmiņas dalās bijušie bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijas redaktori Dzintra Matuzāle, Jānis Gulbis un redakcijas vadītāja Mārīte Romāne. Senos un ne tik senos laikos, aptuveni pirms nepilniem piecdesmit gadiem, kad mūsu jaunajai paaudzei nebija ne interneta ne aifonu, mediju telpu aizpildīja televīzija ar pāris multfilmām vakaros un vienu filmu nedēļas nogalēs, taču gan televīzijā, gan radio bija daudz raidījumu domāti dažāda vecuma maziem un jauniem cilvēkiem. Pašķirstot pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gadu radio programmu, lasām- „Jāņonkulis piktojas”, „Radiožurnāls oktobrēniem – Tuk – tuk – tuk”, „Pionieru radioavīze”, „Atbildam jums, Kāpēcīši”, „Ar jums runā Kaspars”, „Caur likuma prizmu”, „Trešais tēvadēls”, „Tu tik esi puika”, „Zeme, pa kuru es staigāju” un tā vēl varētu turpināt šo sarakstu. Šajā reizē iepazīsim tuvāk kāpēču raidījuma veidotājus un uzzināsim, cik un kādi korespondenti bija bērnu un jauniešu raidījumiem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="70914" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Latvijas Radio bērnu raidījumu veidotāji 1974. gadā. Pirmā rindā no kreisās Dzintra Krašauska, Fetna Laicena (Ribaka), Rasma Rubeze un Herta Naudiņa. Otrā rindā no kreisās Raitis Kalniņš, Ilga Sirmele, Mārīte Romāne, Jevgēņijs Troickis, Amanda Aizpuriete, Dzintra Matuzāle, Jānis Gulbis. Jānis Gulbis ilgus gadus bija Latvijas Radio bērnu raidījumu redakcijas redaktors, arī žurnāla "Skola un ģimene" galvenais redaktors. Viņš tiek dēvēts par mūžīgo kāpēci, jo raidījumu „Atbildam jums, Kāpēcīši” ir veidojis un vadījis 38 gadus, un viņa pūrā ir vairāk nekā 400 šo raidījumu. Taču kāpēču idejas autore bija radio režisore Anastasija Stepulāne. Mārīte Romāne bija gan Radio Bērnu un jaunatnes redakcijas redaktore, gan paralēli tam izpaudusies kā literāte, rakstot stāstus, raidlugas un aprakstus. Parasti Kāpēcīša un Tāpēcīša lomā bija četras aktrises: Vera Singajevska, Dace Skadiņa, Velta Skurstene un Ausma Ziemele. Sarunai arī pievienojas trešā bērnu raidījumu redakcijas darbiniece Dzintra Matuzāle, kuras pārziņā tagad ir “Vakara pasaciņa" un darbs radioteātrī. Arī Dzintra atminas kāpēču komandas rosīšanos”.    

Tie Radio darbinieki, kas todien nestrādāja, tāpat kā vairums Latvijas iedzīvotāju, bija „pielipuši” pie radio vai televizora, bet daļa nāca uz radio un skaitīja balsis. 1990. gada 4. maija notikumus, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, atcerēsies bijušie un esošie radiocilvēki: Aivars Berķis, Māra Krontāle, Ilze Aldre un Ingrīda Ābola. Pirms 25 gadiem, 1990. gada 4. maijā, ļaužu pūlis ar neatslābstošu interesi sekoja  notiekošajam Saeimas toreiz - Augstākās Padomes ēkā. Tur, iekšpusē, notika balsu skatīšana. Arī tādu pašu aizrautību balsu skaitīšanai līdz sekoja radio darbinieki, pielipuši pie televizora vai radioaparāta. Kamēr Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs vēl informēja kolēģus par pārējo dokumentu izskatīšanu, tauta ielās gavilē. Tā diena vienai no Radio diktorēm Mārai Krontālei  bija brīva, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu. Pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” cilvēku pūļi pulcējas krastmalā uz mītiņu un turp devās ar tagadējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola. Raidījuma otrajā daļā kopā ar toreizējo Radio lauksaimniecības redakcijas vadītāju Aivaru Berķi palūkojamies uz posmu no 1988. līdz 1989. gadam, kad līdz ar Trešo Atmodu: grupas „Helsinki - 86” ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, ar Vides aizsardzības kluba rīkoto lūgšanu pie jūras, ar Tautas frontes dibināšanu un  tautā vispopulārākā televīzijas raidījuma „Labvakar” sākšanos, notika arī pirmais skaistuma konkurss „Miss Rīga”. Aivars Berķis dziļi sirdī laucinieks būdams, toreiz izdomāja un noorganizēja skaistuma konkursu slaucējām „Man viņa ir viskaistākā”. Vienīgie konkursa noteikumi bija dalībnieču vecums no 18 līdz 30 gadiem. Gada laikā tika apbraukāti visi  toreizējie 26 Latvijas rajoni un  iztaujātas  slaucējas. Galveno balvu – nomināciju „Miss modere” saņēma Ārija Grigorjeva, toreiz Preiļu rajona Raiņa kolhoza slaucēja.  

„Radiofonam kā tādam sporta ruporam vienmēr bijusi nozīmīga vieta sporta vēsturē ,un es domāju, ka tā tas būs arī turpmāk,” saka Latviajs Radio balss Gunārs Jākobsons, viens no ilggadīgajiem un ievērojamākiem sporta komentētājiem un žurnālistiem.  Kā jāpārzina runas māksla un cik vārdu minūtē, komentējot sporta spēli, var izrunāt komentētājs, kā skanēja  viena no pirmajām reportāžām 1966. gadā no Rumānijas,  kuri ir radiofoniski pateicīgākie  sporta veidi - par to saruna ar trim Latvijas Radio žurnālistiem Initu Kresu- Katkovsku, Elvi Jansonu un Gunāru Jākobsonu. Gluži tāpat kā sporta spēlēs atlēti, arī  komentētāji un žurnālisti sacenšas, kurš pirmais ar savu mikrofonu tiks klāt sportistam, kurš būs izturīgākais, lai sagaidītu piemērotu brīdi atlēta intervēšanai, kuram tiks tas gods un reizē arī darba smagums - atainot ēterā  olimpiskās spēles un kuram ir pietiekami veikla mēle un valoda, lai komentētu  sporta laukumā notiekošo.  Sporta ziņas un pārraides ir skanējušas arī mūsu radio pirmsākumos, konkrēti pagājušā gadsimta 30. gados,  to 1995. gadā  sarunā ar Gunāru Jākobsonu atminējās   nu jau mūžībā aizgājušais izcilais radio žurnālists Osvalds Porietis.   „Es kā sporta komentētājs  nestrādāju  ne trenerim, ne sporta speciālistam, ne izciliem sportistiem. Es strādāju vienkāršam cilvēkam, lai paceltu viņa degunteli augstāk, un sporta reportāža ir līdzeklis, lai to panāktu. Mans uzdevums ir viest optimismu klausītājos un  mans darbarīks tam, nu jau vairāk kā  60 gadus ir sports,” saka jaunāko laiku radio vēstures  sporta balss  numur viens - žurnālists, diktors un sporta komentētājs Gunārs Jākobsons. Viņš  bilst, ka  sporta komentēšana agrā jaunībā šķita neaizsniedzams sapnis. Sapnis īstenojās, un Gunārs Jākobsons savulaik vadīja pirmo tiešo translāciju no ārzemēm. Tas notika 1965. gadā, kad  hokeja komandas „Daugava” spēlētāji pārspēja Rumānijas izlasi ar rezultātu 6 : 5. 1968. gadā toreizējais sporta raidījumu redaktors Ints Puteklis kā pirmais radio darbinieks sniedz reportāžas no olimpiskajām spēlēm Grenoblē. Gunāra Jākobsona kontā  ir 13 olimpiskās spēles. Arnis Blodons, Elvis Jansons, Tālis Eipurs ir tie kolēģi, kas vēl nesenā pagātnē veidoja un vēl šodien veido sporta pārraides, ziņas un komentē sportu. Elvis Jansons, tagad raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītājs, savulaik arī ir krājis pieredzi  atspoguļojot ēterā olimpisko spēļu norisi.

„…„Dzirksteles” galvenā uzmanība pievērsta darba jaunatnei. Raidījuma tematika ir visai plaša – darbs, mācības atpūta, komunistiskā audzināšana, starptautiskās dzīves problēmas. Šie un citi jautājumi vienmēr  ir jaunatnes raidījumu redakcijas redzeslokā,” tā  padomju laikā  „uz papīra” izskatījās  tālaika populārā jauniešu raidījuma „Dzirkstele”  plāni. Savās domās un attieksmē dzirkstelieši bija labdabīga huligānisma, aizrautības un degsmes pilni. Kas no tā izskanēja ēterā un kas palika ārpus tā, par to saruna ar bijušo „Dzirkstele”  komandu – Tatjanu Zandersoni, Raiti Kalniņu, Indiru Ozolu, Andru Alksni. 1964. gadā sāk skanēt raidījums jaunatnei „Dzirkstele”. Lai arī, kā jau piedienēja padomju laikiem, raidījumā runāja par komunistisko audzināšanu, jauniešu sociālistisko sacensību, par labu mācīšanos un organizētu kolektīvo atpūtu, tomēr pamazām starp pareizajām un plakātiskajām frāzēm spraucās ārā cilvēciskums un brīvdomība un raidījums ieguva pamatīgu klausītāju interesi un uzmanību. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados „Dzirkstele” popularitātes ziņā mērojās ar „Mikrofonu” un ik pa laikam pat, tā teikt, “sita pušu” šo populāro raidījumu. Vēstules uz „Dzirksteli” nāca nemitīgi. Kāds bija atslēgas vārds lielajai klausītāju interesei, stāsta toreizējie dzirkstelieši - žurnālisti Raitis Kalniņš un Tatjana Zandersone (tagad LR4). Ņemot vērā lielo klausītāju atsaucību un interesi, „Dzirkstelē” parādījās sadaļa „Intervē klausītājs”, kur cilvēki sūtīja vēstules ar jautājumiem populārām personām. Tomēr arī te vajadzēja aicināt ne tikai iecienītos māksliniekus vai sportistus, bet arī padomju iekārtai vajadzīgos cilvēkus, piemēram, toreizējo TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāju Leonardu Bartkēviču. Tika rīkotas arī kopīgas talkas, diskusiju klubi, parādījās ar televīzijas raidījums „Dzirkstele televīzijā” un ļoti populāra bija „Dzirksteles prīma” - aptauja, kurā cilvēki balsoja par sev tīkamam dziesmām. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad raidījuma komandu kopā ar Tatjanu un Raiti veidoja arī Olga Rimšane, Ieva Luika, Indira Ozola, Andra Aksne, toreiz vēl uzvārdā Žaleiko, Kārlis Vahšteins un galvenais redaktors bija Gunārs Jākobsons, bija vēl daudzi citi štata ārštata redaktori - kolektīvs saticīgs, aizrautīgs un vienmēr gatavs tādam labam huligānismam, lai piešķirtu krāsas un asumu tā laika oficiāli pareizajai padomju ikdienai. Par godu raidījumam kādā Dobeles rajona kolhoza fermā viena gotiņa tika pie vārda Dzirkstele, un uz redakciju pat tika nosūtīta šī ragu lopiņa ciltsgrāmata.

Jāni Akurateru par Radiofona vadītāju iecēla 1930. gada 9. maijā. Viņa vadības laikā tika izveidotas četras nozares: mūzikas, literatūras, humanitāro lekciju un lauksaimniecības. Radiofona vadītāja amatā J. Akuraters bija līdz 1934. gadam, kad pēc K. Ulmaņa apvērsuma viņam liek uzrakstīt atlūgumu un šai vietā ieceļ Arvīdu Smilgu. Kāds bija šis rRdio direktors, to noskaidrosim sarunā ar J. Akuratera muzeja darbiniecēm - muzeja vadītāju Rutu Cimdiņu un muzeja speciālisti Mairu Valteri. Par to, kas skanēja Latvijas Radio tolaik, kad to vadīja Jānis Akuraters, stāsta Olģerts Šusts, Latvijas radio vēstures pārzinātājs, bijušais Mūzikas redakcijas darbinieks. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="68779" layoutid="0" layout="" static=""} Radiofona direktors Jānis Akuraters (2. rindā 4. no kreisās) kopā ar Radiofona darbiniekiem. Aiz J. Akuratera pa labi - Mirdza Ķempe, 1. rindā 3. no l. - Vera Fricnoviča, 2. rindā 6. no kr. - Edvarts Virza. 1931. - 1934. gads. Foto: O. Laiva, Rīgā. "Reorganizācija radiofonā," tā rakstīja izdevums “Pasta – Telegrāfa Dzīve” 1930. gada maijā, vēstot, ka ar satiksmes ministra pavēli par Rīgas radiofona pārzini no š. g. 9. maija iecelts plaši pazīstamais rakstnieks Jānis Akuraters. „Radiofons ir viena no jaunākām Latvijas valsts iestādēm. Lai arī kādus laikmetus mūsu saimnieciskā dzīve ir pieredzējusi, radiofons arvien ir tikai audzis un progresējis. Lai arī palēnām, bet droši un neatlaidīgi. Ir audzis abonentu skaits un nupat jau viņu ir sanācis 49 tūkstoši. Radiofons viņa abonentiem Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde, tādēļ zemkopji, strādnieki, ierēdņi, skolnieki, jaunatne - pamudiniet savus draugus kļūt par radiofona abonentiem un visa plašā pasaule un arī šaurākā dzimtene būs pieietama tiem viņu mazajā istabā.” Tā 1930. gada 26. oktobrī apcerē „Radiofons un garīgā kultūra”, kas publicēta Rīgas Radiofona programmā, raksta jaunais radio direktors, pazīstamais rakstnieks un dzejnieks Jānis Akuraters. Viņa ierosmē tiek izveidotas četras jaunas nodaļas: mūzikas, kuras vadītājs bija komponists Jānis Mediņš, literatūras nodaļu vadīja dzejnieks Edvards Virza, humanitārās lekcijas ir vēsturnieka Pētera Dreimaņa vadībā un lauksaimniecības nodaļa uzticēta agronomam Jānim Krisbergam. Gadu vēlāk nodaļas statusu arī iegūst Informācijas dienests žurnālista Jāņa Bankava vadībā. Īss bija Jāņa Akuratera darba laiks radiofonā. 1934. gada 16. jūnijā šai posteni ieceļ tālaika režīmam lojālu cilvēku - Arvīdu Smilgu. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Bet avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934. gada 1. jūnija numurā rakstīts: „Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks J. Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Fr.Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propaganda darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.” Kas skanēja radio programmā tolaik, kad Radiofonu vadīja J. Akuraters. Redaktora Saulīša rakstā žurnālā „Rīgas Abonents” pagājuša gadsimta 30. gadu pirmajā pusē var lasīt: „… Mūzikas programma februārī ir ļoti plaša un daudzpusīga. Radiofona orķestra šā mēneša simfoniskajos koncertos sevišķi daudz pirmatskaņojumu, kas var interesēt vērīgus mūzikas cienītājus. Tā, piemēram, 13. februārī R.Vāgnera piemiņas vakars Nacionālajā operā, kur piedalīsies Rīgas radiofona un Nac. Operas simfoniskais orķestris Alb. Kotsa vadībā. Literārā programmā atzīmējama ir J. Janševska-Zeltmata kultūrvēsturiskā luga „Laimes bērns” (pārraidījums no Nacionālā teātra). Humanitāro lekciju nozarē- paredzami jauni sekojoši priekšlasījumi – „Kara dienestā iesaucamo pilsoņu pienākumi un tiesības”, „Estētika, skaistums un māksla”, ”Romantisms latviešu literatūrā”, ” Oratora māksla”. Lauksaimniecības lekciju nozarē turpināsies uzsāktais zemkopības kurss: priekšlasījumi par skābbarības un sakņaugu izēdināšanu, par sierniecību, speciāls lauksaimnieka- praktiķa priekšlasījums par kūdras pakaišiem.”

Dieva vārdu un kristīgas vērtības Latvijas Radio dažādos raidījumos ir pauduši dažādi runātāji. Lieldienu svētdienas rītā runāsim ar pirmo Radio Svētdienas skolas aizsācēju pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā - Veru Rozīti, iztaujāsim raidījuma „Vārds un Mūzika” veidotāju un „Svētdienas skola” redaktori Sendiju Burku-Šaicanovu un raidījumu „Lai nāk Tava valstība” un ”Svētrīts” redaktori – Intu Zēgneri. Atmiņās par „Radio Svētdienas skolu” dalīsies arī viens no „skolas bērniem” – tagad tiesību zinātņu students Augusts Kolms. Slāpes pēc Dieva vārda un tā skaidrošanas Atmodas laiku pirmsākumā cilvēkiem bija lielas, tāpēc kristīgas vēsts raidījumi iemantoja zaļo gaismu Latvijas Radio ēterā un arī lielu klausītāju uzmanību. Gāja gadi, sākotnējā jūsma noplaka, bet cilvēki turpināja un turpina klausīties raidījumus par kristīgām vērtībām radio. Šobrīd skan „Svētrīts” svētdienu rītos un „Pāri mums pašiem”- svētdienu vakaros un dievkalpojumu translācijas Lieldienās un Ziemassvētkos. Bet šajā  radiovēstures raidījumā lūkosim, kas un kā sāka skanēt pagājuša gadsimta 90. gadu sākumā un skan vēl šodien. Pagājušā gadsimta 30. gados tā laika programmās „Latvijas Vilnis” un „Hallo Latvija!” lasām, ka ik svētdienas rītu skanējusi garīgā mūzika un  pēc tam pulksten 11 bijis pieslēgums kādai no luterāņu vai katoļu baznīcām. Interesanti, ka radio programmā dots arī sprediķa temats piemēram „Par krustu”, „Kristus – mūsu karalis”. Pirmais, ko atskaņoja radio darbadienu rītos, bija korāļi pirms pulksten septiņiem.  „Latvijas Vilnis” 1933. gada 14. februārī- „…koralis „Tuvāk pie Dieva kļūt”, iedziedājis Mariss Vētra.” Padomju laikā, protams, nevarēja būt ne runas par  atklātu  un oficiālu Dieva vārda sludināšanu, bet kā stāsta mana kolēģe  no radio „Klasika”, raidījumu „Svētrīts” un „Pāri mums pašiem” redaktore Inta Zēgnere, tad tajā laikā svētdienu rītos tomēr skanējis slēpts vēstījums ticīgiem ļaudīm. Nu jau aizsaulē aizgājusī radio žurnāliste Dzintra Krašauska ir bijis tas cilvēks, ar kuras palīdzību Latvijas Radio Atmodas laikā  sāka skanēt vairāki kristīgi raidījumi. Viņa arī rosinājusi izveidot svētdienas vakara raidījumu „Lai nāk Tava valstība”, kas tagad ēterā skan ar nosaukumu „Pāri mums pašiem”. 1987. gadā Liepājā sāk darboties pirmā atjaunotā svētdienas skola, ko tolaik vadīja mācītājs Juris Rubenis, un pēc pāris gadiem šo svētdienas skolu kustību visā Latvijā izvērsa viņa toreizējā skolniece Vera Volgemute-Rozīte, Kristīgas ģimnāzijas izveidotāja un pirmā direktore. Nu jau vairākus gadus viņas mājas ir Vācijā, Eslingenā, kur Vera Rozīte palīdz darbā savam dzīvesbiedram arhibīskapam Elmāram Ernstam  Rozītim. Raidījums „Radio svētdienas skola” savu lielāko popularitāti sasniedza laikā, kad tās skolotājs bija Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Radījuma redaktore bija Sendija Burka-Šaicanova, tagad Latvijas Televīzijas raidījuma  „Saknes debesīs” redaktore un mūsu Radio reklāmas balss. Sendija savukārt svētdienas skolu pārņēma ar jau pieminētas  Dzintras Krašauskas svētību. Gadu gaitā svētdienas skolas ierakstos pabija ap 20 bērnu,  kā skolotāji darbojās Jānis Bitāns, Guntis Dišlers, Dita un Aldis Pavloviči, Ruta Dzalbe un jau minētais Edgars Mažis. „… raidījuma cilvēki mainījās, bet ideja palika nemainīga – meklēt saistību starp redzamo (materiālo) un neredzamo (garīgo) pasauli. Tā bija mūsu versija par dzīvi, Dievu, labo un ne tik labo mums līdzās,” tā Sendija Burka-Šaicanova. Visilgāk no svētdienas skolas audzēkņiem šajā raidījumā piedalījās Augusts Kolms. Četru gadu vecumā mamma viņu atveda uz ierakstu, un tā līdz  2010. gadam Augusts  allaž izcēlās ar savu nopietnību un padziļinātu interesi un sapratni Bībeles tekstos un dzīves filozofijā. Tagad viņš ir 3. kursa students tiesību zinībās un darbojas LELB jauniešu centra kā projektu koordinators. Vēl Latvijas Radio vairākus gadus skanēja Sendijas Burkas-Šaicanovas vadīts kristīgais raidījums „Vārds un Mūzika”.