Podcasts about dailes

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

“Piedzīvot lappuses” sestās sezonas pēdējais īpašais viesis ir gluži kā salūts – brīnišķīgā Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Izrāžu skaits, kurās Ilze ir spēlējusi (turklāt to darījusi spoži), ir ļoti garš. Vairākas no tām tapušas pēc mums labi zināmu grāmatu motīviem. Bet to, kādas ir Ilzes pašas attiecības ar grāmatām, klausies šajā sarunā.Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu sarunājas Ieva.Atbalsti raidieraksta tapšanu un kļūsti par patronu https://www.patreon.com/c/Piedzivot

Klajā nākusi pirmā „Igauņu mūsdienu lugu izlase” latviešu valodā. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas paredzētas gan lasīšanai, gan iestudēšanai. Lugas no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Kā atklāj viens no grāmatas redaktoriem Guntars Godiņš, ceļš līdz izdošanai bijis sarežģīts, grāmata iznākusi igauņu izdevniecībā "Mina Ise" ("Es pats"). Grāmatas atvēršanā jaunajās Igaunijas vēstniecības telpās Vecrīgā skanēja divas valodas – igauņu un latviešu. Atklāšanas sarīkojumā igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra veica arī tulka pienākumus, un aicināja ar lugu izlasi iepazīstināt tulkotāju Dailu Ozolu. Viņa klātesošajiem pastāstīja par izlases tapšanu un to, ka ceļš līdz grāmatai bijis garš. Savukārt grāmatas redaktors Guntars Godiņš neslēpa sarežģījumus, ar kādiem saskārušies. Grāmatas atvēršanas svētkos tka sveikta ne tikai grāmatas iznākšana izdevniecībā "Mina Ise", bet, uzzinot par Contras un Dailes laulības noslēgšanu tieši šajā dienā, klātesošie nodziedāja "Daudz baltu dieniņu!". Pēc grāmatas atvēršanas ar vairākiem pārsteigumiem tulkotāja Daile Ozola atklāj, kāpēc vēlējusies izdot igauņu mūsdienu lugu izlasi. "Iniciatīva nāca no manis tikai tādā ziņā, ka es zināju, ka tādas lugu izlases vēl nav, bet Igaunijā dramaturģija tikpat spēcīga kā Latvijā, un es biju redzējusi atšķirību, un gribējās to arī parādīt," atklāj Daila Ozola. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas pārstāv dažādus žanrus.

Ekoloģisko trilleri "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" pēc Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas romāna Dailes teātrī iestudējusi starptautiska komanda – ar dažiem no viņiem sarunas Kultūras rondo. Bleika dzeja, kuru tulko policijas IT speciālists un pa vakariem lasa savai bijušajai skolotājai, kura risina krustvārdu mīklas un nodarbojas ar astroloģiju, bet visvairāk viņu uztrauc nogalināšana tikai prieka pēc. Medības. Viņa mēģina par to visu stāstīt policijai, bet tur nevienu neinteresē ne astroloģiskie apsvērumi, ne stirnu dvēseles… Dailes teātra izrādes nosaukumā Bleika dzejas rinda „Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Romāna autore – poļu rakstniece Olga Tokarčuka, Nobela prēmijas laureāte. Romāns tulkots latviešu valodā un izdots grāmatā, no poļu valodas to tulkojusi Ingmāra Balode. Kultūras rondo ieskats izrādē kopā ar režisori Oli Malofāni, scenogrāfu Germanu Ermiču, aktieri Artūru Krūzkopu un aktrisi, galvenās lomas – Janīnas Dušejko – atveidotāju Čulpanu Hamatovu. Bet varbūt stāsts nemaz nav par ekoloģiju, bet daudz plašāks – par ļaunumu, vai tas vienmēr tiek sodīts, un kuram ir tiesības to darīt. Sarunas par izrādi mijās ar pašu izrādi. Pirms izrādes saruna ar Sīrijā dzimušo Nīderlandes režisori Oli Malfāni, kuru var pazīt pēc puķes matos. Viņa studējusi arī ģermānistiku, tāpēc saruna notiek vāciski, uz skatuves turpinoties skaņas mēģinājumam. Ar ļoti satrauktu un steidzīgu Čulpanu Hamatovu, kurai Janīnas loma, viņai visu laiku jābūt uz skatuves un ir ļoti daudz teksta. Tad 1. cēliens, pēc kura tiekos ar aktieri Artūru Krūzkopu, bet pēc izrādes sēžam uz skatuves kopā ar scenogrāfu Germanu Ermiču, kuram šī ir pirmā pieredze teātrī. Raidījumā skan arī fragments no sarunas ar Ingmāru Balodi, kas izskanēja raidījumā Radio mazā lasītava.  

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

Šekspīra interpretācija Latvijas teātros. Kāpēc jaunos konceptos nepieciešams atsaukties uz Šekspīru. Studijā izvaicājam teātra kritiķus un režisorus. Vai katru režisora koncepciju iespējams un nepieciešams uzvilkt Šekspīra lugu karkasam? Kad Valmieras teātrī Ineses Mičules iestudētā luga "Romeo un Džuljeta", Dailes teātrī Viestura Kairiša "Sapnis vasaras naktī", Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī Lauras Grozas un Artūra Dīča "Lēdija Makbeta", bet operā atjaunots Viestura Meikšāna iestudētā opera "Makbets", Kultūras rondo sarunājamies par Šekspīra interpretācijām aktuālajā Latvijas teātru ainā ar teātra zinātnieci un grāmatas "Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu" autori Gunu Zeltiņu, režisori Māru Ķimeli, teātra kritiķiem Ati Rozentālu un Tomu Čeveru.

Pasniegtas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta "Marijas klusums", bet labākās animācijas filmas gods ticis "Straumei". "Straume" un tās komanda saņēma piecus "Lielos Kristapus", kā arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar pieciem "Lielajiem Kristapiem" sveikti arī vēsturiskās drāmas "Marijas klusums" veidotāji, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu ceremonijā godināja režisoru un pedagogu Pēteri Krilovu. Atziņas pēc nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem un starptautiskās žūrijas pārstāvju komentāri. Sarunājas divi starptautiskās žūrijas pārstāvji – pētniece, kuratore un kino kritiķe Zane Balčus un režisors, scenārists, Latvijas Kinorežisoru ģildes valdes priekšsēdētājs un viens no pērnā gada Liela Kristapa laureātiem Staņislavs Tokalovs, kā arī kino kritiķe Kristīne Simsone. Starptautiskā žūrija vērtēja 41 filmu, un tajā līdzās Zanei Balčus, Staņislavam Tokalovam un Dzintaram Dreibergam bija arī divi ārzemju kino profesionāļi: Olivjē Katrans ir franču etnologs, godalgots producents un animācijas eksperts, bet Marteins te Pass no Nīderlandes ir pieredzējis dokumentālā kino eksperts. Pēc ceremonijas uzaicināju viņus uz īsu sarunu par viņu iespaidiem, uz mēnesi iegrimstot Latvijas filmu pasaulē. Ierakstos uzklausām arī balvu ieguvējus. Ceremonija notika Dailes teātrī, tās režisors bija Matīss Kaža un to vadīja aktieris Matīss Budovskis. Tika pasniegtas 25 balvas un balva par mūža ieguldījumu, kā arī vairākas īpašās balvas un atbalstītāju balvas. Plašāk par balvas laureātiem portālā lsm.lv. Klausieties arī sarunu ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Pēteri Krilovu.      

ASV 20. janvārī norisinās 47. ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija. Pie ugunskura un plakātiem Doma laukumā atceras Barikāžu laiku. Šorīt avarējis mikroautobuss ar skolēniem. Negadījums noticis Olainē un mikroautobusā bijuši 18 skolēni. Dailes teātrī svin Jaunās un mēģinājumu zāles spāru svētkus.

Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot  mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.   -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis. Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot  mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.   -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis. Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes."  "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas.  Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.  

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes."  "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas.  Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.  

Par kādam tendencēm Latvijas kinematogrāfijā liecina šī gada Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” nominantu saraksts? Kultūras rondo studijā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” spēlfilmu un animācijas filmu atlases komisijas eksperte, Riga IFF radošā direktore Sonora Broka, Spēlfilmu un animācijas filmu komisijas eksperte, scenāriste, producente, Latvijas scenāristu ģildes valdes priekšsēdētāja Līga Gaisa un kinokritiķe Dace Čaure, kura piedalījās dokumentālo filmu atlasē. Protams, ir svarīgi ne tikai nominanti, bet arī procesi - finansējums kino nozarei, profesionālās ētiskas jautājumi kino uzņemšanā un tas, kā Latvijas spēs izmantot animācijas filmas "Straume" starptautiskos panākumus. 10. janvārī paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominanti. Par mūža ieguldījumu filmu mākslā balvu saņems latviešu režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu, informēja balvas rīkotāji. Visvairāk nominācijas – 12 – saņēmusi režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilma "Marijas klusums" un 11 nominācijas daudzsēriju filma "Pansija pilī". Deviņas nominācijas – daudzsēriju filmai "Dumpis" un spēlfilmai "Mūžības skartie", savukārt spēlfimai "Cildenie" septiņas nominācijas. Animācijas filmu kategorijā ar septiņām nominācijām priekšā pārliecinoši izvirzījusies animācijas filma "Straume", savukārt dokumentālo filmu kategorijā līdere ar piecām nominācijām ir dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks". Tagad nominantus vērtēs starptautiska žūrija, un laureāti tiks paziņoti nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonijā Dailes teātrī 4. februārī. Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv no rītdienas, 14. janvāra būs arī skatītāju balsojums par 2024. gada filmām. Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps 2024" nominantu saraksts.

Režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Mihaila Durņenkova darbu "Dziedināšana" ar pazīstamajām krievu aktrisēm Čulpanu Hamatovu un Jūliju Augu. Iestudējums pirmizrādi piedzīvojis Tallinā, bet 9. decembrī to rādīja Rīgā. Uz skatuves sastapās divas lieliskas aktrises – Čulpana Hamatova, kura tagad dzīvo Latvijā un jau pavasarī gaidāma Dailes teātra izrāde pēc Olgas Tokarčukas romāna "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", kur viņai būs galvenā loma. Un Jūlija Auga, kura tagad dzīvo Igaunijā un vairāk strādā kā režisore. Viņa bijusi Kirila Serebreņņikova aktrise Gogoļa centrā, bet tā jau ir pagātne, un kino – filmās „Māceklis” un „Čaikovska sieva”. Speciāli viņām izrādi "Dziedināšana" rakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs, kurš tagad dzīvo Somijā. Režisors Elmārs Seņkovs. Kad negaidīti mirst labdarības fonda “Dziedināšana” dibinātājs, visa atbildība gulstas uz viņa meitas Annas (Jūlija Auga) pleciem. Labdarības fonda pārmantošana nav vienīgais pagrieziena punkts viņas dzīvē. Drīz vien uzrodas pētnieciskā žurnāliste Soņa (Čulpana Hamatova), kurai ir aizdomas, ka labdarības organizācijas veiksmīgās darbības pamatā bijusi krāpšana. Atklājoties arvien jauniem noslēpumiem, drīz vien kļūst skaidrs, ka Soņas motīvi ir daudz personiskāki. Skatoties izrādi, nāk prātā arī pašas Čulpanas Hamatovas stāsts par to, ka 2022. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins izslēdzis aktrisi Čulpanu Hamatovu no labdarības fonda "Labestības loks'' ("Krug dobra") pilnvaroto padomes. No padomes izslēgta arī aktrise Ksenija Rapoporta. Bet, protams, izrāde nav par šo faktu, vairāk par to, ko esam gatavi darīt, lai glābtu cilvēku dzīvības. Un varbūt par mainīt pasauli. Pēc izrādes "Dziedināšana" saruna ar trim emigrantiem – Mihailu Durņenkovu, Jūliju Augu un Čulpanu Hamatovu. Un latviešu režisoru Elmāru Seņkovu.

Dailes teātrī pirmizrāde, sagaidot mūzikla „Meža gulbji” jauniestudējumu, atklāta izstāde „Eksistence ārpus laika”. Tajā skatāmi galvenokārt pirms 50 gadiem tapuši vizuālās mākslas darbi. Savukārt teātra pārbūves laikā no jauna izveidotajā gaitenī uz Kamerzāli aplūkojami Ilmāra Blumberga teātra plakāti. Ginta Andžāna un pianistes Ilzes Dzenītes priekšnesums noskaņo gaidāmajam Raimonda Paula un Māras Zālītes mūzikla „Meža gulbji” iestudējumam. Vizuālās mākslas eksponēšana Dailes teātrī pirms nozīmīgas pirmizrādes, šķiet, kļūst par tradīciju. Iepriekšējā izstāde notika saistībā ar izrādes „Meistars un Margarita” iestudējumu, tagad ekspozīcija veidota  mūzikla „Meža gulbji” kontekstā. Teātra otrā stāva foajē izstādīti Vijas Maldupes, Uno Daņiļevska, Laimdota Mūrnieka, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa un citu mākslinieku darbi, arī tēlnieces Viktorijas Pēlšes „Gulbis”. Izstādes „Eksistence ārpus laika” kuratore Nataļja Jevsejeva uzsver, ka vajadzējis atrast vienojošo gan izrādei, gan Dailes teātra vēsturei, gan Rietumu Bankas kolekcijai. Izstādes telpas pašā vidū aplūkojams arhitektes Teklas Ieviņas darba galds, kas ir no kādas privātkolekcijas. Savukārt pie sienām gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Mākslinieku vārdi ir labi zināmi, taču darbi nav tik bieži redzēti, piemēram, Induļa Zariņa glezna „Zelta ābele”. Dailes teātra direktors Juris Žagars ved uz jaunizbūvēto pirmā stāva gaiteni, kas iziet uz Kamerzāli. Te eksponēti Ilmāra Blumberga izrāžu plakāti. Starp citiem plakātiem arī izrādei „Brands” veidotais. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs uzsver, ja teātrim ir tāda vērtība kā Blumberga plakāti, svarīgi dalīties. Izstādes atklāšanas dienā iespēja iepazīties ar teātra pārbūves laikā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem publikai un aktieriem pieejamās telpās. Kā zināms, teātra rekonstrukcijas darbi  notiek sadarbībā ar biroju „Sudraba Arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš ir diezgan pārliecināts, ka nākamsezon Mazā zāle tiks atvērta skatītājiem.  Tikmēr Dailes teātra mazās formas izrādes notiek Tabakas Fabrikā, Miera ielā. 

Gaidot „Spēlmaņu nakts” teātra balvu pasniegšanu, turpinām iepazīstināt ar kategorijas „Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominantiem. Šajā astotniekā ir arī viens scenogrāfs, un viņa vārds ir Adriāns Toms Kulpe. Žūrija izcēlusi viņa darbu izrādē „Ugunsseja”, ko Kulpe kopā ar jauno režisoru Henriju Arāju šopavasar veidoja Nacionālajā teātrī. Arī pašlaik jaunajam scenogrāfam ir darba pilnas rokas: uz interviju Latvijas Radio viņš ierodas taisnā ceļā no topošas izrādes Dailes teātrī, un kurpju kastē līdzi viņam ir makets jaunai Nacionālā teātra izrādei.

Turpinām iepazīstināt ar jaunajiem skatuves māksliniekiem, "Spēlmaņu nakts" balvas pretendentiem. Tiekamies ar Dailes teātra jauno aktrisi Madaru Viļčuku. Aktrises gaitas viņa iesākusi Jūrmalas amatierteātrī, studējusi Liepājas Universitātē, aktiermākslu apgūstot Liepājas teātra 8.studijā. Madara jau gadu ir Dailes teātra aktrise. Balvai izvirzīta par Rozas lomu Dailes teātra izrādē „Wintera stāsts”, kurā aktrisei sarežģīts uzdevums – eksistēt striktos ierobežojumos. Ieklausīsimies arī teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējumā. "Kad es uzzināju, ka esmu nominēta tieši par šo lomu, es biju šausmīgi izbrīnīta. Jo 90 procentus mana skatuves laika es uz skatuves atrodos lielā plīša maskā. Tātad ir atņemts tas instruments, ar kuru mēs parasti komunicējam savā starpā vispār kā cilvēki un it īpaši kā aktieri. Man nav sejas, man nav acu, ar kuru palīdzību tu vari kaut ko pateikt un pavēstīt. Un ķermenis ir ļoti svarīgs aktiera instruments, manā varbūt līdz šim darbā pat vissvarīgākais," atklāj Madara Viļčuka. "Šajā izrādē man ir jādzīvo noteiktos rāmjos un noteikumos. Un arī kaut kāda ķermeniskā valoda man ir atņemta. Un es biju ļoti izbrīnīta, ka tieši par šo lomu mani nominēja kā jauno mākslinieku. Man pašai likās, ka es dzīvoju ļoti tādos striktos ierobežojumos tajā izrādē un aktieriski daru mazāk varbūt nekā citās izrādēs." "Manas varones attīstība notiek pārsvarā videospēlē. Un ko tas nozīmē aktierim? Tas nozīmē, ka ir ļoti konkrēti noteikumi, kuros tavs ķermenis strādā, tās ir atstrādātas kustības, kustības kvalitāte, kurā tu dzīvo, tu nevari sadzīviski kaut kādu tekstu izlaist cauri savam ķermenim," turpina Madara Viļčuka. "Mēs pat vairāk strādājām ar to, lai nevis izdzīvotu to tekstu un sadzīvotu ar to, kas ir rakstīts, to situāciju, bet pat slēgtu ārā, jo ķermenis jau tev strādā pats, viņš jūt un iet, un ir kaut kādi impulsi, bet viņi visi tev ir jāapslāpē. Emociju tev ir jāsaglabā, tāda domas gaita arī, bet tu nedrīksti ļaut savam ķermenim iet līdzi, tam visam ir jānotiek ļoti kā iekšā sevī. Tas bija ļoti liels izaicinājums, tāds tehnisks tīri, jo psiholoģiskajam žestam tur nav vietas, un izrādes laikā es arī neredzu savus partnerus, un es pat neredzu, kur es īsti eju un atrodos, nu, tur bija jāslēdz citas maņas. Jā, tā bija ļoti interesanta pieredze."

Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" saņems Dailes teātra aktrises Lidija Pupure un Ilze Vazdika. Dailes teātra direktora kabinetā ir dubultiemesls dzert kafiju ar teātra grandāmām, kuras šogad "Spēlmaņu naktī" saņems balvas par mūža ieguldījumu. Ilze Vazdika un Lidija Pupure. Abas ir Dailes teātra 3. studijas audzēknes, šī studija jau nodēvēta par "pēdējiem romantiķiem", kam veltīta arī Silvijas Geikinas grāmata. Ingvildai Strautmanei ir tas gods dzert kafiju kopā ar Lidiju Pupuri un Ilzi Vazdiku. Un pajautāt. Un abas arī apstiprinoši atbild, ka ir "pēdējie romantiķi" ar visām viņu kļūdām... -- "Spēlmaņu nakts" 31. ceremonija notiks 23. novembrī Valmieras teātrī. Tiešraidē no pulksten 19.00 tai varēs sekot līdzi sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Radio 1 ēterā, bet vēlāk vakarā – Latvijas Televīzijā.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem. Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā. Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk. Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos. Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju. Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko. Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība. Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi. Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro. 2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus. Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi. Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros. Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz". Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā. Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā. Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt!

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde Friča Kreislera (Fritz Kreisler, 1875-1962) vārds zinošai auditorijai saistās ar viņa izcilo vijolspēli, kas apbūra 20. gadsimta pirmās puses koncertu apmeklētājus un skaņu ierakstu baudītājus. Mazāk ir runāts par Kreisleru kā komponistu, kura darbi savulaik tika gan kritizēti, gan arī ar nepacietību gaidīti un pasūtīti. Kopumā viņš radīja 55 oriģināldarbus, vairāk nekā 80 transkripciju un dažādu koncertu un skaņdarbu aranžiju. Viņa Bēthovena Vijolkoncertam radītā solista kadence ir viena no spēlētākajām arī mūsdienās. Šajā darbu virknē ir minams arī operetes žanrs. Tās viņam ir četras.  Šoreiz stāsts par 1932. gadā tapušo opereti "Sisī", kas atklāja austriešu iemīļotās princeses Elizabetes, sauktas par Sisī, mīlas stāstu. Divi uzņēmīgi brāļi Ernsts un Huberts Mariškas (Ernst, Hubert Marischka) uzrakstīja libretu operetei "Sisī". Mūzikas autors bija jau sarunāts, kad brāļiem pienāca telegramma no Ņujorkas koncertapvienības "Shubert Brothers" ar tekstu: "Steidzami vajadzīgs librets Fricim Kreisleram!" Tā "Sisī" librets nonāca vijolnieka-komponista rokās. Pirms pirmizrādes Kreislers paziņoja, ka viņš ir atcēlis visus savus koncertus Amerikā, zaudējot 50 tūkstošus dolāru, lai pats diriģētu izrādi Vīnē.  Pēdējās Austrijas princeses Sisī lomas atveidotāja Paula Veslija (Wessly) bija talantīga aktrise, bet iesācēja operetes laukā, saviem spēkiem viņa gatavoja Sisī vokālo partiju. Tā kā bija pāris numuru, kur aktrise tomēr nespēja nodziedāt augšējās skaņas, aizkulisēs stāvēja cita dziedātāja un veica savu funkciju nevainojami. Publika šo viltību nepamanīja. Vīnē izrādi demonstrēja 289 reizes! Pēc Austrijas aneksijas tā tika aizliegta, jo komponista dzīslās ritēja ebreju asinis. Kopš operetes pirmizrādes pagāja tikai četri gadi un tā piedzīvoja savu iznācienu Rīgā. Bet ne Operas namā! To uzdrošinājās iestudēt Dailes teātra aktieri un Eduards Smiļģis.  Tekstu operetei latviskoja Elza Stērste, dekorācijas un tērpi bija Oto Skulmes pārziņā. Kā aktieriem veicās ar izrādes muzikālās puses atveidi, aprakstīja Kārlis Strauts savā recenzijā pēc pirmizrādes: "Uzvestās operetes uzbūve atšķiras no pārējām ar to, ka tā nav domāta vis atsevišķiem stāriem, bet gan ansamblim. Šeit galveno personu tādā nozīmē, kā tas bija tradicionālās operetēs, nav. Tā ir liela svarīga un apsveicama dramaturģiska forma, jo modernā teātra mākslas teorija jau sen nākusi pie atziņas, ka zvaigžņu sistēma, kur lugas panākumi atkarājās tikai no dažiem tēlotājiem, ir atmetama, jo jāizmanto viss aktieru kolektīvs. (..) No otras puses lugas pasīvā jāieraksta viņas literārie un izdomas trūkumi, kā piemēram, viegli uzminamā intriga, primitīvie dialogi, garie, nodrāztie "filozofiskie" spriedumi. Inscenētājs Ed. Smilģis, saprazdams, ka te no teksta nekā sevišķa nevar izrakt, režijas pamatā ir licis raksturus un mēmo spēli. Tamdēļ arī uzveduma vērtība saskatāma aktieru dialogos, kuru mazvērtīgais saturs tiek ietīts biezā spēles prieka audumā. (..) Labākie tēli bija Filipsonam ar Leimani, kuriem arī piekrita vairākas izcilas dialogu spēles. Filipsons baronu Hrdličku rādīja maksimālā kustību gausumā, un tam līdzi skanēja viņa balss. Patiesībā tā neskanēja nemaz, jo tēla pārmērīgā nosvērtība atļāva tikai lēnu, tomēr labi artikulētu sēkšanu — skaļu čukstēšanu. Šis ir viens no Filipsona pēdējā laika izcilākiem sasniegumiem. Leimanis, pulkvedi Kempenu tēlojot, bija gluži pretējs Filipsonam. Tas ņēma ar skaļumu, ātrumu, apsviedību, pārsteidzību kā kustībās, tā arī izrunā. (..) Friča Kreislera mūzika liekas maz noderīga Dailes teātrim, kur vieglumu un jautrību var dot viegli izpildāmas un ātri uzņemamas melodijas. Dziļākai mūzikai, kāda ir Kreisleram, ir vajadzīgi speciāli skoloti dziedoņi, nevis tikai aktieri ar balsīm. Tamdēļ režisors darītu labi, ja dziedājumus stipri saīsinātu, vai arī ļautu aktieriem rečitēt." Kā var noprast, atšķirībā no Vīnes trupas, Dailes teātra aktieriem dublieri nebija vajadzīgi.  Ja skatāmies šodienā, tad Sisī stāsts atkal varētu atgriezties uz  Dailes teātra dēļiem, jo Dailē aug profesionāli skoloti aktieri-dziedātāji, kam, domājams, Kreislera "Sisī" atsauktos arī mūzikas skaņās.    

"Māja ar sešiem gulbjiem" – nams Rīgā, Lāčplēša iela 25, kurā dzīvojuši pieci teātri. Saruna ar grāmatas autorēm arhitekti Zaigu Gaili un mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Arhitekte Zaiga Gaile mēdz savus lielos projektus noslēgt ar grāmatām, tā ir noticis arī šoreiz pēc ēkas ilgās rekonstrukcijas. Mākslas zinātniece Anita Vanaga to nosauc par savdabīgu mājas grāmatu, kas vēsta par tās iemītnieku ievākšanos, izvākšanos, aizbraukšanu. Grāmatas tapšanā arī atklāti jauni materiāli, piemēram Dailes teātra komponista Burharda Sosāra mazmeitas Lindas arhīvs ar Burharda Sosāra vēstulēm sievai. Un īpaši pagodinoši, ka grāmatā "Māja ar sešiem gulbjiem" ir atsauces arī uz vairākiem Latvijas Radio raidījumiem.

Kad ap sirdi ir pavisam drūmi, atceries, ka tu neesi viens – ar šādu vēstījumu ceļu pie pusaudžu auditorijas sākusi Dailes teātra izrāde „Zilā lapsa”. Tās autors ir lietuviešu režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis), kuram šī ir debija Latvijas teātrī. Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem. Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu: kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās. Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām. Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā viņš palaikam strādā ar pusaudžiem, un Terteli ļoti interesē viņu pasaule. Lai gan izrādē netrūkst naivuma, izrāde apzināti veidota tumšos toņos un ar mērķi atgādināt – kad ir pavisam slikti, tu neesi viens.   Izrādei „Zilā lapsa” Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde šovakar, 13. septebīr, un tā būs vienā cēlienā – mazliet vairāk nekā stundu gara.

Klajā nākusi kultūrvēsturiska arhitektes Zaigas Gailes veidota grāmata „Māja ar sešiem gulbjiem”. Tā veltīta Lāčplēša ielas 25. namam, kurā darbojušies pieci teātri. Ar Zaigu Gaili runājam par grāmatā atspoguļoto vēsturi laikmeta kontekstā, par bagātīgo foto klāstu, par vēsturisko apskatu, kas tapis sadarbībā mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu, par Jaunā Rīgas teātra pārbūvi, par sajūtām un Zaigas Gailes atmiņām, kas saistītas ar teātri. Zaiga Gaile par grāmatas nosaukumu: "Stāsts ir ļoti romantisks. Mājas fasāde bija ļoti nolupusi, 120 gadu laikā vairākas reizes krāsota un mēs, projektētāji, gulbjus logu frontonos virs trim 3. stāva skatuves logiem nebijām pamanījuši. Divi gulbji savos knābjos tur saules formas vapeni. Man tos parādīja aktieris Vilis Daudziņš, kurš beidzis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, ir profesionāls metālkalējs ar māksliniecisku ievirzi, man teica: “Jā, es jau vairākus gadus atpakaļ pāri ielai ar binokli skatījos uz tiem gulbjiem, kuri tagad ir atdzīvināti.” Mēs mēģinājām izprast gulbju nozīmi un veidu, kā tie šeit gadījušies, jo arhitekta fon Trompovska projektā gulbju nebija. Es taujāju vairākiem cilvēkiem, līdz mēs nonācām pie mākslas vēsturnieces Silvijas Grosas, kura  izveidojusi apjomīgu grāmatu par Rīgas jūgendstila fasādes dekoru un simboliem. Rīgā ir tikai trīs celtnes, kuru fasādē ir attēlots gulbis. Gulbis ir putnu karalis, dailes un mūzikas simbols. Arī Nacionālās operas frontonā ir gulbis, un Janis Rozentāls gulbi uzlika arī uz Latviešu biedrības nama - tur ir viņa freska, kurā ir gulbis.  Mēs strādājām kopā ar mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu, kura rakstījusi gan par Ilmāru Blumbergu, gan par Nacionālo operu un scenogrāfiju, arī ļoti labus apskatus “Kultūras Dienā”. Mēs jau diezgan ilgi esam pazīstamas, un vienojāmies, ka darīsim to kopā. Kad Alvim Hermanim uzdāvināju pirmo grāmatu, viņš atšķīra un teica: “Es esmu pārsteigts, ka ir arī vēsture”. Es nevaru iedomāties, kā var kaut ko darīt bez mājas vēstures. Vairumam zināms, ka te darbojies Dailes teātris un tagad Jaunais Rīgas teātris, bet mājā bijuši pieci teātri, un tas faktiski ir Latvijas vēstures spogulis. Māju 1901. gadā uzbūvēja Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, nevis valsts vai pašvaldība. Uzņēmēji paši ziedoja un savāca naudu. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā 19. gadsimta beigās modās latviskā pašapziņa, kā latviešu uzņēmēji varēja vienoties un kaut ko dot kultūrai."

Latvijā šobrīd ir tikai viens neona mākslas meistars, un tas ir Jānis Straume-Brolišs. Savulaik mācekļa statusā mācījies pie Lietuvas meistara, turpinājis apgūt iemaņas dažādos uzņēmumos, Jānis šajā jomā darbojas jau divdesmit gadus. Kur redzami viņa veidotie neona gaismas objekti un kā atšķiras neona lampa no citām? Viņš sadarbojies ar reperi Ozolu albuma "Neona pilsēta" dizaina radīšanā, mākslinieku Kristianu Brekti pie murāļa noformējuma, līdzdarbojies pie Dailes teātra izrādes "Rotkho" scenogrāfijas. Viņa darbi izstādīti arī ārpus Latvijas, šobrīd rit sadarbība ar museum.lv. Tāpat neona gaismas lampas var veidot viņa vadītā meistardarbnīcā, ko nedaudz mēģināja darīt arī raidījuma autore...

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns tulkots vairāk nekā 40 valodās, uzņemta filma, Dailes teātris šo darbu gatavojas iestudēt. Saruna ar tulkotāju Ingmāru Balodi raidījumā Augstāk par zemi.   Raidījumu atbalsta:

„Mēs esam šeit, lai provocētu,” saka ukraiņu melnā kabarē grupas „The Dakh Daughters” aktrises un dziedātājas, kas ar savām spēcīgajām balsīm un burleskas skatuves valodu šovakar, 9. augustā, Cēsīs uzstāsies vēl nebijušā un visai neparastā kompānijā – kopā ar britu melnā humora vecmeistariem „The Tiger Lillies” un trim Dailes teātra aktrisēm. Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. Dāmas un kungi – „Stulbā dzīve”!. Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. Dāmas un kungi – „Stulbā dzīve”!

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”

Guntis Karelis ir neirologs, vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīniku, kurā ir 150 darbinieku. Pirms tam viņš desmit gadu vadījis Gaiļezerā 7. Neiroloģijas nodaļu. Profesors izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, ir "GK Neiroklīnikas" vadītājs un galvenais speciālists. Šogad iecelts par Atzinības krusta komandieri. Darbā gūta atziņa: laikus saplānot ikdienā darāmo – svarīgo un neatliekamo vispirms, mazāk svarīgo pēc tam. Raidījumā skan: Dailes teātra aktieru grupa "DO RE MI". "Mans bišu koks" (U. Stabulnieks/ J. Peters) Daumants Kalniņš. "Nepiesauc mani vēl" (R. Pauls/ A. Rancāne) Henrick Claim Goldschmidt. "Gabriel Oboe" (mūz. Enio Maricone) Andris Bērziņš. "Svētvakars" (R. Pauls/ Im. Ziedonis)

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Pieci teātra mākslinieki vakar, 3. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā saņēma Teātra dienas izcilības balvas. Mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus – saņēma Dita Lūriņa, Aleksandrs Maļikovs, Lauris Dzelzītis, Inese Mičule un Indra Lapšina. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā. Harija Liepiņa balvu pasniedza diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras Drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā. Helēnas Tangijevas–Birznieces balva piešķirta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.

Aktieru darbība jaunā realitātē britu režisora Džefa Džeimsa jauniestudējumā “Wintera stāsts” Dailes teātrī. Tiekamies ar aktieriem Katrīnu Grigu un Mārtiņu Meieru. Iestudējuma pamatā ir Viljama Šekspīra luga „Ziemas pasaka”, bet darbība notiek mūsdienu Kalifornijā un dramatiskais konflikts dēstīts tehnoloģiju industrijas superbagātnieku starpā. Kā Šekspīra kodi sadzīvo ar mūsdienu progresa kontekstiem un kas ir tas, kas mūsos tomēr nekādi negrib mainīties par spīti tehnoloģiju iespējām? Mūsdienas, Kalifornija. Tehnoloģiju industrijas miljardieri Leo Winters un Pols Vorens ir savas kompānijas kulta produkta prezentācijas priekšvakarā. Viņu radītā spēle “Bohēmija” aizstās visu mums zināmo. Tā ir virtuālās realitātes spēle, kas sola iespēju izdzīvot savus sapņus. “Bohēmijas" patērētāji būs visi, bet tās ietekme uz cilvēka apziņu ir neprognozējama. Katram, kas vecāks par 21 gadu, atrašanās šajā spēlē ir risks – tā var  neatgriezeniski ietekmēt smadzeņu darbību. Tikai jauna cilvēka smadzenes spēj adaptēties šajā konstantu laimi sološajā virtuālajā pasaulē. Nespēdami atrast vidusceļu starp risku, kas saistīts ar spēles nonākšanu tirgū, un fantastisku peļņu, abi draugi nonāk izšķiršanās priekšā. Starp senajiem draugiem, kurus līdz šim lutinājuši panākumi, nostājas apmātība un sieviete. Leo sieva Hermione gaida bērnu, bet pamazām pieaug Leo aizdomas, ka bērna tēvs ir Pols, un viņš apsūdz draugu nodevībā. Lai gan Leo maldās, nežēlīgā greizsirdība viņu iznīcina. Viņa atvase Roza uzaug “Bohēmijā”, un pēc 16 gadiem viņai ir jāatrod ceļš gan ārpus virtuālās pasaules, gan arī atpakaļ pie tēva…

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Sakausējot labāko no pasaules kora skolu tradīcijām un Latvijas kultūrizglītības, pirms apaļiem trīsdesmit gadiem tika dibināta Rīgas doma kora skola. Ar Rīgas doma zēnu kori kā pamatu tā savulaik atdalījās no Emīla Dārziņa mūzikas skolas un šais gados izaudzinājusi daudzus desmitus diriģentu, dziedātāju un citu jomu profesionāļu, laika gaitā paplašinot izglītību arī mūziklu un džeza mūzikas virzienā. Savu dzimšanas dienu skola svinēs 30.aprīlī ar koncertu Dailes teātrī.

Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita" iestudējums Dailes teātrī - režisoru un aktieru skatījums. „Vēstījumam nav jānonāk līdz adresātam, un, lai ietekmētu pasauli, teksts nevienam nav jāizlasa.” Šis teikums rakstīts igauņu kultūrkritiķa Indreka Grigora recenzijas ievadā, kam ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” tik vien kāds sakars, kā slavenais teiciens „Manuskripti nedeg!”. Kādu vēstījumu ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” Dailes teātra iestudējumā ir gribējusi nodot igauņu radošā komanda? Kultūras rondo saruna ar radošo tandēmu – Tītu Ojaso un Eni-Līsu Samperi, bet aktieri – Ieva Segliņa un Mārtiņš Meiers piekrīt īsai sarunai starpbrīdī un pēc ģenerālmēģinājuma. Viņi ir Meistars un Margarita. Pasaulē pazīstamākajiem igauņu teātra režisoriem Tītam Ojaso un Ene-Līsai Semperei šis ir pirmais iestudējums Latvijā, bet Bulgakova „Meistaram un Margaritai” viņi savā daiļradē pievēršas jau otrreiz. Rīgas izrādi abi uzskata par dziļāku un labāk izdevušos nekā pirms pieciem gadiem Vīnē iestudēto, kas toreiz saņēma Austrijas teātra gada balvu. Savā jaunākajā daudzslāņainā Bulgakova romāna lasījumā režisori akcentu likuši uz divām tēmām: autora attiecībām ar varu un pūli, un Poncija Pilāta dilemmu, kad liekas, ka izvēles vairs nav. Ar Ene-Līsu Semperi un Tītu Ojaso dienā pirms „Meistara un Margaritas” pirmizrādes sarunājās Māra Rozenberga. Sarežģīts mēģinājumu process, sarežģīts teksts sarežģītos pasaules apstākļos, tāpēc paldies aktrisei Ievai Segliņai – Margarita, kura ir gatava runāt izrādes starpbrīdī, bet Mārtiņš Meiers – Meistars un Ješua Ha-Nocri – pēc ģenerālmēģinājuma. Viņus uzklausīja Ingvilda Strautmane.

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Vai zini, ka vienā no pazīstamākajām pretošanās kustības grupām, tā sauktajos kureliešos, ko notiesāja 1947. gadā, aktīvi darbojās un tika tiesāta arī pirms kara pazīstama Nacionālās operas soliste? Otrā pasaules kara izskaņa Latvijā bija gana traģiska, jo daudzi ticēja, ka kara iznākums būs līdzīgs kā 1919. gadā, kad pasludināja valstu pašnoteikšanās tiesības. Kad šīs cerības sabruka, radās daudz nacionālu pagrīdes organizāciju, kas centās uzturēt tautā ideju par neatkarīgas valsts atjaunošanu ar rietumu palīdzību. Bruņotas atbrīvošanās vienības bija visās Baltijas valstīs, un Latvijā vienība, kas centās palikt uzticīga suverēnai Latvijai, ir pazīstama ar nosaukumu “kurelieši”, kas atvasināts no viņu idejiskā vadoņa, ģenerāļa Jāņa Kureļa vārda. Lai gan Kurelis mēģināja sadarboties ar vācu izlūkdienestu, kurelieši neuzticējās ne vāciešiem, ne krieviem, jo abas armijas Latvijā uzvedās kā okupanti. Kureliešu grupas izveidē lieli nopelni bija Rīgas aizsargu pulka komandierim Jānim Veidem. Latvijas valsts arhīva čekas dokumentos ir tā sauktā kureliešu lieta, kuras materiālos lasāms, ka Jānis Veide kara beigās, kad mežabrāļu kustība bija gandrīz likvidēta, kopā ar Latvijas Nacionālās operas solisti Vilmu Briedi (1904–1990) centās bēgt no Latvijas, taču bēgšana nav izdevusies, jo kuģi aizturēja un atgrieza Ventspils ostā. Veide un Briede turpināja dzīvot nelegāli, vēlāk Ventspils apkaimē nodibināja savu grupu, kas drukāja nacionālas ievirzes pagrīdes avīzi “Abava”. 1947. gadā no janvāra līdz maijam bija nodrukāti seši “Abavas” numuri, ko izplatīja Kuldīgā, Vārmē un Rīgā. Vienu “Abavas” numuru pēc Veides ierosinājuma Vilma Briede nosūtīja vairākiem pazīstamiem latviešu mākslas pārstāvjiem. Avīzē bija aicinājums aktīvi pretoties padomju okupantiem. Lietas materiālos atrodamas vēstules ar “Abavas” eksemplāriem, kuras Vilma Briede sūtījusi Dailes teātra galvenajam režisoram Eduardam Smiļģim, aktrisei Lilitai Bērziņai, dzejniekam Aleksandram Čakam un Konservatorijas profesoram Jēkabam Vītoliņam. Var tikai minēt, kā šie sūtījumi nonāca čekā. Vilmu Briedi arestēja 1947. gada 9. septembrī, notiesāja uz 25 gadiem, vēlāk aresta termiņu samazinot līdz 15 gadiem. Izcietusi sodu Magadanā, 1959. gadā Briede atgriezās Latvijā, taču uz skatuves viņa vairs neparādījās. Dzīvot Rīgā represētajiem nebija ļauts, un 1963. gadā viņa ieradās Liepājā, kur bija viesojusies operas uzvedumos pirms kara. Atgriezās, lai ilgus gadus strādātu kā Liepājas teātra aktieru vokālā skolotāja. Mūža beigās viņa dzīvoja Rīgā un bija valsts deju ansambļa “Daile” vokālā pedagoģe. Bet līdz bēgšanas mēģinājuma no Latvijas viņa operā bija nodziedājusi ap 30 lomu, tostarp Kristīni Kalniņa “Ugunī” un Ofēliju “Hamletā”, Margaritu Verdi operā “Traviatā”, Džuljetu Guno operā “Romeo un Džuljeta”, Pučīni Čo-Čo-sanu, Verdi Aīdu un daudz citu skaitu lomu. Materiāls tapis kā daļa no pētījuma, kas īstenots projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Liepājas teātris kopš pirmsākumiem bijis vairāku mūzu mājvieta – te sadzīvojusi drāma ar operu un baletu, bet pēc Otrā pasaules kara teātrī nodibinājās arī leļļu trupa, kuru izveidoja un vadīja divi entuziasti – mūziķis Voldemārs Gūtmanis un viņa dzīvesbiedre, aktrise Arīda Gūtmane. 50. un 60. gadu mijā Liepājas teātris bija latviešu inteliģences centrs militarizētajā un industrializētajā Liepājā, un ne tikai uz skatuves, bet arī aizkulisēs strādāja radoši un intelektuāli cilvēki. Dzejnieks Jānis Peters nekad nav slēpis, ka pēc vidusskolas viņš strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un vēlāk par režisora palīgu (līdz 1963. gadam, kad viņu pieņēma darbā laikraksta “Ļeņina ceļš” redakcijā). Taču pavisam maz būs to, kuri zina, ka dzejnieks bijis arī aktieris Liepājas teātra leļļu trupā. 1959. gadā Jānis Peters brāļu Grimmu pasakas “Meža mājiņa” uzvedumā bija gan Gailītis, gan Otrais galminieks, gadu vēlāk brāļu Grimmu pasakas uzvedumā “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” viņš bija Mednieks un arī Smaidošais rūķis. Jānis Peters Liepājā rakstīja ne tikai dzeju, bet arī apskatus par leļļu teātra sezonu, un no viņa publikācijas varam uzzināt, ka Liepājas teātra leļļu trupā amata prasmes apguva arī daži no Dailes teātra studijas “pēdējiem romantiķiem” – Silvija Amoliņa, ko zinām kā teātra zinātnieci Silviju Geikinu, režisors Ārijs Geikins, Liepājas un vēlāk Operetes teātra aktrise Biruta Sproģe un citi pazīstami teātra ļaudis. Leļļu teātris Liepājā mitinājās ēkā Baznīcas ielā, un, kad trupu slēdza, tad “lellēs” teātris izveidoja pirmo mazo zāli Latvijā. 21. gadsimta tirgus ekonomika teātrim ēku atņēma, un tajā ir privāta sportistu viesnīca. Savukārt dzejnieks Olafs Gūtmanis dziedāja korī Liepājas teātrī, un 1959. gadā, kad Kroders Liepājā iestudēja savu debijas izrādi profesionālā teātrī – Jāņa Kalniņa operu “Ugunī” – Olafs Gūtmanis tika pie Pavāra lomas. Savās atmiņās dzejnieks raksta: “[..] priekškaram atveroties, tieši Pavāram bija jāuzsāk dziedāt šī opera ar izbrīnas pilnu izsaucienu uz diezgan augstas nots: Ū – ja! [..] Kāds krievu tautības klausītājs izrādes sākumu komentēja šādi: pavārs krieviski nolamājās un sākās opera. Biju mācīts dziedāt uz elpas staba, un, kad elpa lauzās aizgūtnēm, skaņai radās krieva saklausītā h pieskaņa.” [1] Olafs Gūtmanis dziedājis arī Cellera “Putnu pārdevējā” Pētera lomu, “Pīķa dāmā” Narumovu, Kālmana operetē “Monmartra vijolīte” Armandu un operas “Toska” uzvedumā (1961) Sakristānu. Šīs izrādes ieraksts, kurā dzirdama arī Olafa Gūtmaņa balss, starp citu, ir Latvijas Radio arhīvā. l[1] Gūtmanis, O. No klaidoņa par svētceļnieku, 248. lpp.

No amata atkāpjas "Pasažieru vilciena" valdes priekšsēdētājs Grigulis. Ieceri celt attaisnoto izdevumu slieksni vērtēs kopā ar citām nodokļu izmaiņām; pagaidām noraida. IZM atkal pārbauda federāciju iesniegtos datus, naudu sportam sola līdz marta beigām. Vides aizstāvji iebilstot pret mazāka caurmēra koku ciršanu. Dailes teātri gaida pārmaiņas. Tuvākajā laikā sāksies teātra Mazās un mēģinājuma zāles pārbūve.

2024. gada pavasara sezonu Rotko muzejā atklās ar četrām Latvijas mākslinieku izstādēm, kas veltītas kara, eksistences un vērtību tēmai. Pavasara sezonas ietvaros būs skatāmas divu mākslinieku personālizstādes – Latvijas laikmetīgās glezniecības vienas no spilgtākajām māksliniecēm Frančeskas Kirkes “Bastions” un fotogrāfa un gleznotāja Romāna Korovina “Nomirsim kopā”. Tāpat jaunā pavasara sezona iezīmēsies ar sešu Latvijas mākslinieku kopprojektu – “ROTHKO. Made in Latvia”, pēc Dailes teātra izrādes “ROTKHO” motīviem, kā arī ar Latgales reģiona mākslinieku ikgadējo konkursa izstādi, šajā reizē ar nosaukumu “Lielgabalu klusumā”. Ziemas sezona Rotko muzejā slēgta. Tās vietā muzeja izstāžu zāles abos stāvos jau piepildās ar pavasara vēsmām. Te viss pilnā gatavībā, lai durvis vērtu jau jaunās -pavasara sezonas izstādes. „Tad, kad pavasaris ir sirdīs, tad šis sirds plaukums parādās izstāžu projektos, jebkura kolēģa veiktajā darbā, kas šeit ir ieguldīts divu nedēļu garumā, sagatavojot jaunās izstādes.” Tiesa, šajā pavasarī Rotko muzejs, kā stāsta tā direktors Māris Čačka, pievērsies pietiekami smagām - kara, eksistences un vērtību tēmām. „Jā, tās ir smagas, bet tās ir klātesošas mūsu dzīvē. Nav tikai baltā strīpa, bet, diemžēl, arī melnā un pelēkās strīpas, kas caurvij mūsu dzīves un tos procesus, kurus mēs, diemžēl, nevaram vai varam ietekmēt, bet varbūt ne līdz galam ietekmējam. Izstāžu projekti, cerams, vedinās katru aizdomāties un ieraudzīt savas vērtības un savu izpratni, par to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādu sabiedrību mēs vēlamies mainīt, vai par kādu sabiedrību mēs sapņojam.” „Jaunajā pavasara sezonā mēs veram četrus diezgan atšķirīgus projektus, gana krasi atšķirīgus, bet tos visus vieno tas, ka tie visi ir Latvijas mākslinieki - tuvāki, tālāki, vairāk vai mazāk pazīstami.” Bet katram no tiem, vedot rādīt visus četrus jaunos Pavasara izstāžu sezonas projektus un, uzsverot, ka tos veidojuši tieši Latvijas mākslinieki, ir bijusi sava vēsts, savs izpausmes veids un savas sajūtas, stāsta Aivars Baranovskis, Rotko muzeja Ekspozīciju un izstāžu kurators. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā neatstās vienaldzīgus un noteikti liks aizdomāties, aicinot tās apmeklēt, saka muzeja direktors Māris Čačka. „Tie ir uz pārdomām rosinošie mākslinieku veikumi. Projekti liks aizdomāties. Tas nav tikai par skaisto un brīnišķo, bet tas liks aizdomāties.” Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā būs skatāmas līdz šī gada 19. maijam.

Mākslas un varas sarežģītās attiecības, kā vara iznīcina cilvēku – tēmas, ko risina Marjus Ivaškevičs lugā „Totalitārais romāns”. 28.februārī "Hanzas Peronā" gaidāms neparasts skatuves mākslas notikums – lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījums. Uz vienas skatuves satiksies starptautiska teātra profesionāļu komanda. Lasījumu kopā ar aktieriem gatavo dramaturgs Ivaškevičs un  producente Jevgēņija Šermeņeva. Lasījums noticis arī Narvā ar citu aktieru piedalīšanos, vienā no lomām iejutās Gundars Āboliņš. Lietuviešu rakstnieks, esejists un dramaturgs Marjus Ivaškevičs Latvijā ir labi zināms, vairākas viņa lugas  iestudētas arī Latvijas teātros („Kaimiņš” un  „Tuvā pilsēta” Nacionālajā teātrī, „Izraidītie” Dailes teātrī, „Mališ” Liepājas teātrī), pavisam nesen latviešu valodā iznāca Ivaškeviča trešais romāns „Tomass Mūrs”, tulkojusi Dace Meiere.  Producente Jevgēņija Šermeņeva, taujāta par ieceri Rīgā veidot Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījumu, atklāj, ka aizsākums lugu lasījumiem  saistās ar  pandēmijas laiku, 2020.gada pavasari, kad  zoom platformā veidoja Ivaškeviča lugas „Gulošie” lasījumu ar starptautisku komandu. Jevgēņija organizējusi vēl citu autoru, 2022.gada rudenī arī ukraiņu autoru lugu  lasījumus. Lugā „Totalitārais romāns” savijas vairākas paralēlas vēsturiskas un mūsdienu sižeta līnijas – personīgā pieredze un sarunas ar citiem māksliniekiem, kā arī ceļojumi pa Vidusāziju. Visi šie stāsti un varoņi rotaļājas spilgtā kaleidoskopā, vēstot par mākslas un varas sarežģītajām attiecībām. Lasījumā piedalīsies starptautiska aktieru komanda, un gandrīz visu aktieru pēdējo gadu pieredze ir līdzīga: pēc kara sākuma  Ukrainā pametuši Krieviju, šobrīd  dzīvo Vācijā, Lietuvā, Latvijā vai kā Aleksandrs Fekļistovs pēc publiskiem paziņojumiem par atbalstu Ukrainai, 2022.gada pavasarī bija spiests pamest Krieviju, šobrīd dzīvo Barselonā. Jevgēņija Šermeņeva ļoti vēlējusies, lai Meistara lomā būtu tieši Fekļistovs. Autora loma lasījumā Darjum Meškauskim, viņš ir Klaipēdas Drāmas teātra vadošais aktieris, par lomu filmā „Mana brīvība” tikko saņēmis Latvijas nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps”. Strādājot ar starptautisku komandu,  mēģinājums Rīgā būs īsi pirms lasījuma, apliecina producente Jevgēņija Šermeņeva un atgādina, ka Marjus Ivaškevičs ir arī režisors, iestudējis savas pirmās  lugas Viļņā, uzņēmis arī filmu. Tiem, kas tik labi nezina krievu valodu un varētu būt grūti sekot līdzi sižetam, sagatavots epizožu tulkojums jeb īss satura pārstāts, ko tulkojusi Edīte Tišheizere. Aktieru  balss, intonācija, sejas,  viņu savstarpējās attiecības, tā ir gandrīz izrāde – tāpēc sekot  līdzi sižetam, palīdzēs satura pārstāsts.  Kad Jevgēņijai jautāju, kas viņai kā producentei vissarežģītākais, viņa piemin gan riskus, gan to, ka visu organizē pati, turklāt lasījums notiks Hanzas Peronā, jo citur nebija iespējams dabūt telpas. Tomēr vieta ir absolūti piemērota  totalitārisma tēmai, pārliecināta Jevgēņija:   Lugu „Totalitārais romāns” Marjus Ivaškevičs rakstīja 2023.gadā, un pašlaik tās tēma ir ļoti aktuāla, uzsver Jevgēņija Šermeņeva. Marjus Ivaškevičs pēc lasījuma atbildēs uz skatītāju jautājumiem, viņaprāt, jautājumi būs, un viņš  ir gatavs uz tiem atbildēt. Tā kā sarunas sākumā Jevgēņija Šermeņeva minēja festivālu Narvā, kur notika šīs pašas Ivaškeviča lugas „Totalitārisma romāns” lasījums, tajā piedalījās aktieris Gundars Āboliņš. Nākamās sezonas sākumā Igaunijas Drāmas teātrī taps izrāde, to iestudēs teātra mākslinieciskais vadītājs Hendriks Toompere juniors, un Gundars Āboliņš atveidos Meistaru.

Seriāls „Padomju džinsi” – stāsts par nelegālu džinsu ražotni 70. gadu Latvijas psihiatriskajā slimnīcā saņēmis trīs „Lielos Kristapus”, pabijis Berlīnes seriālu tirgus atlases programmā, bet tā režisori – Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis – ir Kultūras rondo studijā. „Pirmais solis tautas likvidēšanā ir tās atmiņas izdzēšana. Iznīcināt tās grāmatas, kultūru, vēsturi. Tad lai raksta jaunas grāmatas, ražo jaunu kultūru, izgudro jaunu vēsturi. Drīz tā tauta sāks aizmirst, kas tas ir un kas tas bija. Cilvēka cīņa pret varu ir atmiņas cīņa pret aizmiršanu,” tā rakstījis čehu rakstnieks Milans Kundera. Bet šodien mēs no jauna mācāmies atcerēties. Kā vara padomju psihiatriskās klīnikas izmantoja brīvdomātāju savaldīšanai, lai arī brīvdomība izpaudās tikai rietumu mūzikas, radiostaciju un džinsu formā. Un kā varu mēģināja apiet, un reizēm tas arī izdevās. Jaunais seriāls „Padomju džinsi” Latvijā pirmizrādi piedzīvos pirmdien, 26. februārī, bet Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā seriāls piedalījās filmu tirgus sadaļā. Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā "Padomju džinsi" jau saņēmuši trīs balvas – labākā daudzsēriju filma, labākais scenārists – Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, un labākais aktieris – Kārlis Arnolds Avots.  Bet sāksim ar režisoriem Staņislavu Tokolovu un Juri Kursieti, kuri atgriezušies no Berlināles un gatavi pirmdienas „Padomju džinsu” pirmizrādei Rīgā. Seriālā „Padomju džinsi” nozīmīga vieta ir Dailes teātrim, tur arī kolēģe Baiba Kušķe tikās ar seriāla aktieriem – Kārli Arnoldu avotu, Baibu Broku, Juriju Djakonovu un Matīsu Ozolu. 

Stāsta Dita Jonīte, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente. Reizēm horeogrāfs ir tikpat svarīga persona kā režisors. Bet vispirms gan jāpasaka, kas saprotams ar vārdiem “horeogrāfs” un “dramatiskais teātris”. Horeogrāfs ir kustību mākslinieks, kas strādā ar ķermeni laikā un telpā. Tā var būt gan deju sacerēšana un iestudēšana, gan sīku, ikdienišķu kustību partitūru veidošana. Dramatiskais teātris ir tāda teātra forma, kurā galvenais izteiksmes veids un jēgas nesējs ir vārds un dramatiskais teksts (līdzās kustību vai dejas teātrim, mūzikas vai muzikālajam teātrim u. c.). Mūsdienās gan itin bieži sastopamies ar tādām izrādēm, kurās nemaz īsti vairs nevar pateikt, kas tad ir galvenais – teksts, skaņu telpa, vizuālās zīmes vai kustība. Šajā jaunajā teātrī horeogrāfa loma, salīdzinot ar ierasto dramatisko teātri, ir stipri mainījusies. Latvijas teātrī šīs pārmaiņas teātra horeogrāfijā notiek gan tāpēc, ka pats teātris (tostarp pasaulē) mainās, gan tāpēc, ka teātros lielākoties strādā laikmetīgās dejas horeogrāfi. Līdz pat gadu tūkstošu mijai teātros, ja arī bija nepieciešams horeogrāfs, tad lielākoties kā kustību režisori vai konsultanti tika aicināti baleta mākslinieki, kuru uzdevums bija iestudēt raksturdejas, veidot vajadzīgajam laikmetam piemērotu kustību partitūru. Dažkārt, protams, bija arī kādi pārsteidzošāki risinājumi, kad iestudējumu veidošanā piedalījās, piemēram, Modris Tenisons vai Ansis Rūtentāls, aktīvu un oriģinālu horeogrāfiju dramatiskā teātra iestudējumos savulaik veidoja Tamāra Ēķe. Līdz ar laikmetīgās dejas mākslinieku ienākšanu tiek strādāts arī ar aktieru ķermeņiem individuāli, meklējot un atrodot katram tieši viņam īpašo, ērto un loģisko kustību partitūru. Kā spilgti piemēri minami režisora Viestura Kairiša lielie inscenējumi “Karalis Līrs” un “Mumū” Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, “Uguns un nakts” un “Pērs Gints” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Smiļģis” Dailes teātri. Tajos līdzās režisoram bijušas horeogrāfes Elīna Gediņa vai Jana Jacuka. Tāpat – tieši sadarbībā starp režisoru Elmāru Seņkovu, mākslinieci Moniku Pormali, skaņu mākslinieku Tomu Auniņu un horeogrāfiem Jāni Purviņu un Agati Bankavu (te vajadzētu nosaukt visu lielo radošo komandu) – varēja tapt tik iespaidīga dzīvā scenogrāfija, kāda tā bija Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā “Pūt, vējiņi!”. Horeogrāfu darbs bija gan vajadzīgajā dinamikā un apjomā sakārtot 150 dejotāju “kori” uz podestiem, gan palīdzēt aktieriem atrast to fiziskās eksistences formu, lai šajā dejotāju piepildītajā skatuves kārbā nepazustu, spētu nospēlēt savu Raiņa uzrakstīto lomu un nepazaudētu kontaktu ar visu lielo ansambli. Protams, aizmirstas nav horeogrāfu prasmes strādāt izteikti muzikālajās izrādēs, kad aktieri gan dzied, gan runā, gan dejo. Tā kā mums jau vairākus gadu desmitus nav pastāvīgi strādājoša muzikālā teātra, šajā nišā strādā arī dramatiskie teātri, kas ik pa laikam iestudē mūziklus un rokoperas. Te bez horeogrāfa ļoti grūti iztikt. Vēl viena pieredze, kā dramatiskajā teātrī var strādāt horeogrāfs – veidot izrādes kustībā, bez vārdiem. Tā viesmākslinieks Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī, par pamatu ņemot Raiņa lugu “Indulis un Ārija” un Nikolaja Gogoļa “Precības”, iestudēja kustībā ilustrētus stāstus. Līdzās šiem darbiem, kur kustību dinamika ir acīmredzama un līdzinās “īstām dejām”, nereti teātru iestudējumu veidošanā horeogrāfi piedalās arī izteikti dramatiskās izrādēs. Daļēji šis ir kā režisora asistenta darbs, kurā kustību mākslinieks palīdz aktieriem atrast labāko eksistences veidu – atbilstoši savam tēla raksturam kopā ar režisoru veidojot iecerēto iestudējuma temporitmu.

Aktiera Kaspara Dumbura nesenākā kino loma ir filmā "Elpot zem ūdens". Pirms tās iznākšanas Kaspars man jautāja, vai varam Cilvēkjaudā aprunāties par atkarības slimību un viņa atveseļošanās pieredzi, kas varētu noderēt citiem (viņš piecus gadus vairs nelieto alkoholu). Kad satikāmies uz sarunas ierakstu, Kasparam pastāstīju, kādu ziņu pirms dažiem mēnešiem man atsūtīja Cilvēkjaudas fans, kurš ar mani padalījās, cik grūta ir viņa cīņa ar atkarībām. Ar Kasparu vienojāmies, ka šo sarunu veltām šim vīrietim, viņa mazajam bērnam un mīļotajai sievietei. Un, cerams, vēl daudziem, kuru dzīvi pasliktina atkarību slimība, kas cilvēkus nešķiro.Es cienu Kasparu par viņa atklātību, īstumu un tiešumu, lai viņa stāsts palīdzētu atgūt brīvību arī citiem. Paldies lieliskajam vīrietim, kurš man uzrakstīja, paldies lieliskajam vīrietim, kurš ar mani šajā intervijā sarunājās, paldies katram, kurš palīdzēs šai sarunai nonākt līdz cilvēkiem, kuriem tā var noderēt! Jūs katrs darāt šo pasauli labāku.Kaspars Dumburs ir teātra un kino aktieris. Viņš ir galvenās lomas atveidotājs Andreja Ēķa seriālā "Nebaidies ne no kā". Kasparu aizrauj arī mūzikas ierakstīšana. Te dažas lomas, kurās Kasparu šosezon var redzēt Dailes teātra izrādēs: Lāčplēsis - "Spīdolas nakts", Nātans - "Leopoldštate", Loma - "Kaukāziešu krīta aplis", Prokurors Jusefs Elfajumi izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un citās. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.Sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:6:31 Atkarības kā aisberga redzamā daļa9:54 “Meklēt kopīgo, kas mūs vieno”11:40 Talants, kuru Kaspars Dumburs neizvēlējās – kā sākās aktiera karjera18:30 “Iemācīties tekstu nozīmē padarīt to par savu”24:13 Drosme ar lomu palīdzību iet tādās teritorijās, kur parasti cilvēks neietu26:59 Dzīve bez uzrakstīta scenārija, kas noveda no ceļa30:40 Vai talantu var nodzert33:54 Kāpēc vieglāk būt atklātam, nekā iztaisīties par labāku37:04 Cik viegli ir spēt noturēties pretī atkarībai, kas “vienmēr ir gatava un pumpējas 24/7”42:05 Atkarīgā cilvēka domāšanas īpatnības, kas noved pie kārtējās lietošanas44:36 Kas palīdzēja aktierim apturēt apbreibinošo vielu lietošanu51:42 Kā atveseļošanās ir ietekmējusi Kaspara attiecības ar brāli54:15 Savākt šmuci un palūgt piedošanu – kā vārdā to darīt un cik viegli tas ir57:17 “Tad, kad atkarīgais beidz lietot, šī pasaule kļūst par šo vienu iedaļu labāka”1:00:36 Attiecības ar pazemību, lūgšanu un ticību1:15:20 Spēja iemīlēt sevi kā ar efektiem, tā arī ar defektiem1:21:12 “Jo vairāk drāmas manā dzīvē, jo tuvāk es esmu lietošanai”1:26:06 Kā neļaut domām valdīt pār dzīvi1:33:32 Kāda sajūta ir spēlēt narkomānu, kad pats esi no tās bedres izrāpies1:36:17 Nomest svaru, uzaudzēt muskuļus – kādas sava ķermeņa pārvērtības lomu dēļ ir veicis Kaspars1:42:20 Kāds ir filmas “Elpot zem ūdens” galvenais vēstījums1:47:04 “Ir būtiski apzināties savu zemāko punktu”

Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī. Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, atgriešanās pie rietumnieciskā bija arī sava veida atgriešanās pie pirmskara Latvijas teātra. Atgādināt par personībām, kas veidoja Latvijas teātra skolu, sasaistīt tās vienotā kontekstā, ir daļa no Ritas Lūriņas pētniecības darba. Lieliski saprotot, ka radio nav pateicīgākā vieta, kur runāt par skatuves žestu, jau pirms sarunas ar Ritu Lūriņu esam norunājušas veidu, kā varētu kustību attēlot klausītāja iztēlē. Es lūdzu nosaukt mūzikas skaņdarbu, kas viņai saistās ar kādu skatuves pieredzi, un tad aprakstīt, kas šīs mūzikas pavadītā notika viņas jutekļos, ķermenī, uz skatuves. Sāksim ar Ritas Lūriņas pašas piedzīvoto Anša Rūtentāla kustību teātra laikā. Pedagoģija ir viens no monogrāfijas “Latviešu modernisma teātris un žests”izpētes virzieniem. Grāmatas pielikumā var iepazīt pirmskara teātra skolu un studiju mācību programmas un plānus, tostarp slavenās Dailes 1. studijas apgūstamo priekšmetu sarakstu.

  Valodas eksāmenu rezultāti un Saeimas komisija par imigrācijas likumu. Valsts aizsardzības koncepcija. Putins tiksies ar Ziemeļkoreju par ieročiem. Par vienoto korumpantu reģistru, kas atklāts Ukrainā. Par oligarha Kolomoiska aizturēšanu. Ko pedagoģijas studentiem nozīmētu valdības piešķirtās 300 eiro stipendijas. Saruna ar tenisa treneri un bijušo izlases spēlētāju Irinu Kuzminu par Ostapenko. Dailes teātris informē par jauno sezonu. 

* Konkurences padome par dalību ceļu būves kartelī piemērojusi sodu trim uzņēmumiem * Ilgi gaidīto oficiālo atklāšanu šonedēļ piedzīvos atjaunotais skvērs Rīgas centrā pie Dailes teātra * Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, daudzviet notiek piemiņas brīži

Režisores Kristīnes Briedes filma “Svārstības” šogad izvēlēta kā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” viena no atklāšanas filmām. Filmā nav režisores sprieduma par filmā skarto tēmu - sieviešu ordināciju. Taču poētiskais notiekošā fiksējums uzjunda jautājumus. Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu? Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas dzīves ietvaros? Kāpēc kristietība mūsdienās ir zaudējusi vadošo lomu sabiedrības dzīvē? Nesen uz Dailes teātra skatuves Viestura Kairiša režijā tapušajā Ibsena “Brandā” galveno varoni iemieso sieviete. “Vai tu esi mācītāja”, izrādē Brandam jautā ciematnieki. “Kapelāne”, izlabo aktrise Ieva Segliņa, jo šai iestudējumā Henrika Ibsena lugu mūsdienu Latvijas realitātei pielāgojusi dramaturģe Justīne Kļava. Šāds labojums patiešām ir Latvijas mūsdienas un realitāte, jo jau kopš agrīnajiem Atmodas gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) veidojusies pozīcija, kas liedz sievietēm ieņemt baznīcā garīgus amatus, viņas var kalpot kā evaņģēlistes vai kapelānes, nozīmīgos baznīcas ritus noturot tikai mācītāja vīrieša klātbūtnē. Mulsinošu šādu baznīcas pārliecību par Svēto rakstu interpretācijas nemaldīgumu dara fakts, ka iepriekš – Latvijā kopš 1975. gada – sievietes mācītājas tikušas ordinētas, un luteriskajā baznīcā tiek ordinētas gandrīz visā pasaulē. Vēl jo sāpīgāk, ka LELB par savu lēmumu atsakās diskutēt, taču jau ordinētās sievietes mācītājas neskaidru iemeslu dēļ no amatiem tiek atbrīvotas, arī vēstures liecības par sievietēm baznīcā, un lielākoties tās ir bijušas patiesi izcilas personības, tiek atbīdītas nostāk, it kā aizmirstas un marginalizētas. Nesen tapusī režisores Kristīnes Briedes “Svārstības”, kas savu pirmizrādi šajās dienās piedzīvo nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” skatē, ar kameras aci seko trīs Latvijas luterāņu sieviešu mācītāju dzīvēm. Vaira Bitēna pieder pie pirmās, 1975. gadā, ordinēto sieviešu mācītāju paaudzes. Rudītes Losānes kapelānes darbam Iļģuciema sieviešu cietumā piemineklis uzcelts jau Elitas Kļaviņas lieliskajā filmā “Iļģuciema māsas”. Dace Balode, raidījuma Augstāk par zemi viešņa, ir teoloģijas doktore, profesore, Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne. Abas pēdējās izvēlējušās piepildīt savu aicinājumu, un tikušas ordinētas kādreizējās Latvijas trimdas baznīcas –Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas, kas nesen mainījusi nosaukumu uz LELB Pasaulē, paspārnē. Jo pasaule vairs nav aizslēgta, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas aizliegums arī iepriekš veicināja sieviešu, kuras ieguvušas teoloģes izglītību, došanos kalpot uz ārzemēm, taču šobrīd, kad LELB Pasaulē reģistrēta kā Latvijas baznīca, sievietēm ir iespēja tikt ordinētām un kalpot kā mācītājām arī Latvijas draudzēs. Kristīnes Briedes filmā “Svārstības” kamera dokumentējusi draudzes un mācītāju sadarbību dievkalpojumos, notikumus filmas varoņu personīgajā dzīvē, vienlaikus uzjundot jautājumus, kas ir plašāki par filmā ierosināto sieviešu ordinācijas tēmu. Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas ietvaros? Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu, un kāpēc reizēm kāda cilvēka dievizjūta tik ļoti ir pretrunā ar oficiālajiem baznīcas ritiem? Par šiem jautājumiem saruna ar mācītāju un arī filmas “Svārstības” vienu no varonēm – Daci Balodi, kā arī filmas režisori Kristīni Briedi.

Lāčplēša dienā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Janvāris", kuras stāsts noris 1991.gada barikāžu laikā. Tā novērtēta arī starptautiski un izpelnījusies vairāku kinofestivālu atzinību. Vārdi brīvības cena skan citādi tagad, kad tepat Eiropā par savu brīvību asiņainā karā cīnās ukraiņi. Par brīvību – valstisko un iekšējo – runājam arī Krustpunktā Lielajā intervijā ar režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu.  

Šodien, 4. maijā, aprit 32 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Daudziem no mums 1990. gada 4. maijs ir labā atmiņā, jo esam bijušo tā laika notikumu aculiecinieki. Ko mums nozīmē iegūtā brīvība, kā mēs to izdzīvojam un vai novērtējam? Kādas ir domas par brīvību un savu valsti apstākļos, kad kaimiņos notiek karš?  Krustpunktā par valsti, vēsturi, mums pašiem un neatkarību sarunājas uzņēmuma "Aretai" īpašnieks Jānis Irbe, mūziķis Igo, biedrības "Latvijas Jauno zemnieku klubs" valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, vēstures skolotāja Garkalnē Inga Pelcmane, ārsts, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs.