Podcasts about dailes

Paziņoti "Spēlmaņu nakts" nominanti 17 kategorijās, kurus no 2025. gada 1. augusta līdz 2026. gada 15. jūnijam skatījās un vērtēja žūrijas komisija deviņu nozares profesionāļu sastāvā. Kopumā tika izvērtēti 108 profesionālā teātra jauniestudējumi. Kultūras rondo studijā nominantu sarakstu pārskatām kopā ar balvas žūrijas komisijas pārstāvjiem teātra kritiķi un zinātnieci Zani Radzobi, teātra kritiķi Ati Rozentālu un mākslinieci Sandru Krastiņu.  Ar 19 nominācijām žūrijas vērtējuma līderis ir Latvijas Nacionālais teātris, kuram pēdas min Dailes teātris ar 18 nominācijām. Gan Liepājas, gan Valmieras teātris katrs ieguvis 14 nominācijas. Šī gada 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonija notiks jau 33. reizi, tā norisināsies Dailes teātrī. Žūrijas komisijā strādāja: Atis Rozentāls, žūrijas komisijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists; Ingrīda Vilkārse, žūrijas priekšsēdētājas vietniece, teātra kritiķe un zinātniece; Zane Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece, LU ESZF docente un LKA KMI pētniece; Jānis Siliņš, LKA profesors, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks; Kitija Balcare, teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece; Ilze Kļaviņa, teātra kritiķe un teātra pētniece; Sandra Krastiņa, māksliniece; Uģis Segliņš, psihodrāmas speciālists; Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis.

Šonedēļ Rīgā atklās 20. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkus „Gaudeamus”. Par tradīciju un jauno svētku programmā pārrunāsim ar "Gaudeamus 2026" māksliniecisko komandu. Raidījuma viesi: režisors un svētku mākslinieciskās koncepcijas autors Juris Jonelis, deju programmas mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale un koru programmas mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols. Saredzēt sevi kā daļu no kultūras lielā spēka un sajust sevi lielākā – Baltijas – kontekstā šajā nedēļas nogalē no 19. līdz 21.jūnijam aicina Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki „Gaudeamus”, kas Baltijas studentus kopā pulcē kopš 1957. gada un šogad notiks apaļu 20. reizi. Iepriekšējie notika Viļņā, vēl pirms tam – Tartu, pirms 12 gadiem „Gaudeamus” uzņēma Daugavpils, bet Rīgā Baltijas dziedošie, dejojošie un spēlējošie studenti pēdējoreiz sabrauca 2004. gadā, kad šā gada svētku rīkotāji un raidījuma vadītāja paši vēl bija studenti vai varbūt pat vēl skolēni. Šajā nedēļā Rīgā priecāsies un skatītājus priecēs apmēram pieci tūkstoši studentu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, jo vārds jo „gaudeamus” nozīmē „priecāsimies”. Svētku pasākumi norisināsies Latvijas Universitātē (LU), Vērmanes dārzā, Dailes teātrī, Doma baznīcā, Vecrīgā un Brīvības laukumā. Svētkos Rīgā piedalīsies Baltijas valstu augstākās izglītības iestāžu studentu kolektīvi – 64 kori, 39 tautas deju ansambļi un deviņi pūtēju orķestri.     

Latvijas politisko teātri papildinās Dailes teātra iestudējums "Rīkojums Nr.2". Aktieri, kuri tikušies ar saviem prototipiem garās sarunās, un aktieri, kuri savus tēlus apzināti veidojuši, ar prototipiem netiekoties. Kā arī tēli, kuru prototipi ir jau miruši. Pirmizrāde šovakar, 12. jūnijā, un, iespējams, viena izrāde būs uz skatuves , otra – zālē. Gaidot pirmizrādi, Kultūras rondo tiekamies ar dramaturgu Matīsu Gricmani un režisoru Valteru Sīli.

"Neatliekamās sarunas" viešņa - Mazās Mežotnes pils saimniece, tēlniece Regīna Deičmane. Uzzinām, kā sākusies Mazās Mežotnes pils vasaras sezona un kādas solās būt Pētera Vaska 80. dzimšanas dienai veltītās "Svinības" 6. jūnijā, kurās piedalīsies krietns mūziķu pulks, un kurām sagatavoti  sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kas tie būs, paliks noslēpums līdz pat koncerta sākumam... Sarunā - arī par pārējiem Mazajā Mežotnes pilī plānotajiem vasaras koncertiem, par Pētera Vaska fonda darbību un vēl citām ārpusmuzikālām norisēm šajā kultūrvietā. Regīna stāsta arī par rosību darbību atjaunojušajā Mežotnes pilī, kur 6. jūnijā tiks atvērta vēsturiska izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Regīna Deičmane: Pētera Vaska jubilejai veltītā koncerta "Svinības" ideja radās pusotru gadu atpakaļ, tiekoties ar Juri Vaivodu. Viņam bija nodoms iet un skatīt, kādas un kur vēl varētu būt saglabājušās Pētera Vaska radītas notis, kuras nav lietā liktas ļoti sen. Mani šī ideja ārkārtīgi uzrunāja, jo sapratu - jā, jubilejas koncertu būs ļoti daudz, ļoti skaisti, īpaši, visi veltīti Pēterim Vaskam viņa jubilejā, bet mums ir jāveido kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, mums ir kamerzāle, mēs nevaram aicināt lielu sastāvu. Mums ir daudz un interesanti kamermūzikas koncerti bijuši, bet šis, ar tik lielu un daudzveidīgu sastāvu, būs arī mums liels izaicinājums. Taču tieši tas man šķita interesanti un uzrunājoši. Gribējās, lai arī pats Pēteris var dzirdēt kaut ko citādu un lai tās arī viņam būtu svētku sajūtas un svinības. Tā kā piedalās tik daudz mūziķu un aktieru, dzima nosaukums “Svinības”. Rūta Paula: Koncertam ir apakšvirsraksts vai moto “Sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas”, tātad notiks gan spēlēšana, gan dziedāšana. Kas būs šajā kuplajā mūziķu pulkā? Regīna Deičmane: Es, protams, vienmēr vēlos, lai piedalītos tie, kas pie mums jau ir bijuši, kam ir bijusi iespēja daudz spēlēt Pētera Vaska mūziku. Tie ir Magdalēna Geka, Daniils Bulajevs, Guna Šnē, Jevgēnija Frolova, Mikus Bāliņš, Amanda Tauriņa, Matīss Eisaks, Guntis Kuzma, Agnese Egliņa, Jenss Emīls Holms un Artūrs Noviks. Tā kā sadarbojamies ar Juri Vaivodu, dabiska doma bija, ka noteikti ir vajadzīgs arī jaunais, brīnišķīgais Dailes 10. studijas vokālistu sastāvs. Aicināti ir Agate Grīnhofa, Katrīna Altenberga, Ralfs Puzāns un nu jau Lielo mūzikas balvu guvušais Eduards Rediko. Taču zvaizgnes vēl saslēdzās tā, ka mums būs arī divi ļoti slaveni aktieri, un tie ir Agnese Budovska un Kārlis Arnolds Avots. Kad iecere radās, vēl nezinājām par lielajiem panākumiem Kannu kinofestivālā un Agneses apbalvojumiem, bet mēs ļoti priecājamies, ka būs mūzika, kas Pēterim Vaskam tapusi jaunībā, un to atskaņos šie jaunie aktieri. Man liekas, tas varētu būt pavisam cits skatījums, citas sajūtas, kā viņi to uztver. Domāju, ka būs ļoti interesanti. Rūta Paula: Paredzu, ka klausītāju interese ir liela! Regīna Deičmane: Man jau nākas domāt, kur lai visus ietilpina (smejas)! Mums ir svarīgi, lai šeit ir cilvēki, kas ir gan Pēterim Vaskam, gan Mežotnei tuvi. Domāju, ka būs jauki pēc tam arī satikties un aprunāties. Liels pārsteigums tas būs arī pašam komponistam. Mēs turam dziļā slepenībā, kuri skaņdarbi izskanēs, kuras notis ir atrastas un digitalizētas. Domāju, ka viņam būs liels, liels pārsteigums. Tāds arī ir mūsu mērķis, tāpēc mēs vairāk par programmu šobrīd neko nevaram teikt, bet paldies “Klasikai”, kuri ierakstīs šo koncertu, un priecājos, ka arī visiem citiem būs pieejams šis koncerts.  

Valters Sīlis ir režisors vairākām izrādēm par neseniem politiskajiem procesiem Latvijā. Kopā ar dramaturgu Jāni Balodi viņš veidojis iestudējumu “Visi mani prezidenti” (2011) par bijušajiem Valsts prezidentiem Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru, kādreizējā premjera Valda Dombrovska “veiksmes stāstu” (2016) un Nacionālo attīstības plānu (2012). Pašlaik Dailes teātrī top vēl viena politiska izrāde - “Rīkojums Nr. 2”, kas veltīta Saeimas atlaišanai pirms 15 gadiem. Vēl pirms pirmizrādes tā piedzīvojusi asu pretreakciju, jo iebildumus cēlusi Aināra Šlsera vadītā partija “Latvijas pirmajā vietā”, izsakot aizdomas, ka notiek pret Šleseru vērsta pirmsvēlēšanu aģitācija. Izrādi gatavojas vērtēt arī KNAB."Latvijas Avīzes" raksts par to, kādas tad pārmaiņas Latvijas politikā atnesa prezidenta Zatlera Rīkojums Nr. 2 un vai piepildījušās tās gaidas, par ko tolaik tika daudz runāts: https://lasi.lv/par-svarigo/projekti/...

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, pārraides producente - Gunda Vaivode   Šis fonds tika dibināts, Aspazijai vēl dzīvai esot. Viņa savu un Raiņa mantojumu novēlēja fondam, kurā balvas un prēmijas dotu kādam rakstniecības pārstāvim. 1944. gadā, pavisam sarežģītos apstākļos, kad padomju karaspēks bija jau tuvu Latvijai un rudenī tas atradās jau Vidzemē, tomēr nolēma piešķirt pirmās balvas. Par šo faktu mani ieinteresēja režisors, arī Operas režisors Jānis Zariņš, kurš šajā laikā bija Rīgas Dramatiskā teātra (tagadējā Nacionālā teātra) režisors. Fonda priekšsēdētājs bija Kārlis Skalbe, tajā bija arī Veronika Strēlerte un Eduards Smiļģis. Tajā uzaicinātie cilvēki vērtēja, kam atzinību piešķirt. Pirmās Raiņa un Aspazijas fonda balvas jeb godalgas tika piešķirtas dzejniekam Jānim Grotam par dzejoļu krājumu "Klusums", prozā – Erikam Ādamsonam par romānu "Sava ceļa gājējs". Par to min laikraksts "Tēvija". Jānis Zariņš savās atmiņās šo sarežģīto apbalvojumu sadalīšanas procesu nepiemin: līdz ar to, ka viņš zināmā mērā arī bija noteicējs, viņam galvenais bija piešķirt balvu Mārtiņam Zīvertam par lugu "Vara" un aktierim Žanim Katlapam, kurš 1943. gadā brīnišķīgi bija nospēlējis Krustiņu "Pazudušajā dēlā". Tam jātic, jo Zariņš bija tomēr autoritāte. Arī Jānis Kubilis to pieminējis savās intervijās – ka noskatoties Žani Katlapu Krustiņa lomā, viņš pievērsies domai, ka varētu kļūt par aktieri, ka tas aizrauj. Savukārt "Tēvija" pēc tam rakstīja, ka balvas saņēmis Zīverts par lugu "Vara", Žanis Katlaps un Lilita Bērziņa par Imperiālijas lomu Frīdriha Šillera drāmā "Fiasko sazvērestība Dženovā" Dailes teātrī. Zariņš par to nemin ne vārda, un tas ir pārsteidzoši. Tāpat viņš nemin to, ka tika apbalvota arī Berta Rūmniece, kura atzīmēs 60 gadus uz skatuves. Berta Rūmniece taču ir mūžīgā māmuļu lomu atveidotāja, bet Jāņa Zariņa atmiņās tas nefigurē. Tas ir mazliet nesaprotami, tāpēc raidījums "Vai zini" vēršas pie klausītājiem, jo varbūt vēl kāds ko zina šajā sakarā. Interesanti, ka balvas iedeva arī mūzikas jomā, jo fondā darbojās arī Alfrēds Kalniņš, un viņš, pats gan nevērtējot, saņēma balvu par dziesmu "Zemes poēzija" soprānam. Tāpat atzinība tika izteikta arī komponistei Lūcijai Garūtai par duetu soprānam un mecosoprānam "Sarkana saule lēca". Šīs dziesmas vakarā pēc svinīgās balvu pasniegšanas tika nodziedātas, bet Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps lasīja fragmentus no Grota dzejas un Ādamsona romāna. Aktieriem tika uzdāvināti no Raiņa zeltlietām darināti divi gredzeni; Jānis Zariņš raksta – baroka veidojumā. Protams, tas ir 1944. gads, un šie gredzeni bija domāti kā ceļojošie gredzeni. Tie palikuši Latvijā. Jānis Zariņš aizbrauca projām, Lilita Bērziņa un Žanis Katlaps palika. Bet līdz šim brīdim nevienam nav nekādas informācijas, kur šie gredzeni palikuši! Pēc desmit gadiem emigrācijā šī fonda darbība tika atsākta, un Jānis Zariņš pats pēc kāda laika, jau būdams emigrācijā, saņēma balvu par "Pūt, vējiņi!" iestudējumu. To bija saņēmis arī aktieris Jānis Lejiņš, kā arī Dailes teātra bijušais aktieris Reinis Birzgalis. Zināms, ka vēl septiņdesmitajos gados to saņēmis Sidnejas amatierteātris. Bet tad jau bijis cits zelta gredzens, līdzīgs Nameja gredzenam. Kur palikuši Lilitai Bērziņai un Žanim Katlapam dotie, nav pilnīgi nekādas nojausmas. Ir gan ārkārtīgi interesanti, ko saka Jānis Zariņš – ka 1944. gada septembrī, aptumšotās telpās, katrs nāk pa savām durvīm, katrs pa savu ceļu lielā slepenībā godināt gan Raini un Aspaziju, gan cilvēkus, kuri šajā trakajā laikā radījuši mākslas brīnumu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka māksla tomēr ir pāri visam.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš; pārraides producente – Gunda Vaivode Lai gan Jelgavas profesionālajam teātrim priekšvēsture ir daudz agrāka (tā saistīta jau ar Ādolfa Alunāna laikiem), 1924. gadā Jelgavas teātris kļuva juridiski patstāvīgs un varēja veidoties. Tur notika, protams, ļoti daudzas dažādas interesantas lietas, bet šajā teātrī sāka strādāt arī Jēkabs Zaķis, kurš no 1921. gada līdz 1936. gadam veica milzīgu darbu, lai Jelgavas teātri pārvērstu par muzikālo teātri. Jēkabs Zaķis pēc 1936. gada atnāca uz Latvijas Radio un strādāja šeit par režisoru, tāpēc, pārskatot Latvijas Radio programmas, tajās esmu redzējis, ka bieži vien, turklāt daudzas reizes dienā skanēja operešu mūzika. Jēkabs Zaķis pats bija lieliski trenēts aktieris un interesantākais ir tas, ka viņam ir vislielākie nopelni muzikālo teātra tradīciju ieviešanā Latvijā, jo viņš sistemātiski 15 gadu laikā iestudēja 12 operetes, tai skaitā viņš ir arī tas, kurš pirmo reizi 1928. gadā iestudēja Imres Kālmāna "Silvu", kas līdz tam nekur nebija rādīta, bet pēc tam arī "Bajadēru". Savdabīgi, ka galveno partiju izpildīja Emma Ezeriņa, jo viņu mēs pazīstam pilnīgi no citas puses: pēcāk kā Drāmas (tagad – Nacionālā) teātra aktrise Ezeriņa spēlēja arī psiholoģiski smagas lomas, tādas kā Bernarda Alba "Bernardas Albas mājā". Bet viņa bija arī brīnišķīgā Tomuļu māte Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" leģendārajā 1955. gada uzvedumā un arī radio balss, piemēram, Švarca pasakā "Divas kļavas". Ezeriņas meita savukārt bija vēlākā Operetes teātra prīma Lilija Sniedze, bet viņas mazmeita – aktrise Maruta Feldmane, bet viņas mazmeita ir Ieva Kepe. Tātad šī muzikālā tradīcija nāk no Emmas Ezeriņas un Jelgavas muzikālā teātra! Operešu iestudēšanā Zaķim palīdzēja arī tas, ka viņš pārzināja arī delartiskās komēdijas elementus. Un kas ir nepieciešams operetē? Strauji jāmaina ritmi, strauji jāmaina attiecības, jo libreti, kā mēs zinām, ir visai dīvaini: vīrs var nepazīt sievu, kura ir uzlikusi tikai parasto balles masku, un, turot roku, var redzēt, ka viņai esot tāda pati dzimumzīmīte kā viņa sievai... Tātad tur jāatrod citādāki veikli paņēmieni, lai to visu parādītu. Jēkabs Zaķis to ārkārtīgi labi prata, un tad, kad viņš iestudēja arī atsevišķas Pola Abrahāma operetes, Nacionālajai Operai šķita, ka tas ir draudīgi, jo Operai, kurai arī bija jāiestudē operetes, negribēja, lai Jelgavas teātris tiek tuvāk Rīgai, bet lai paliek turpat Jelgavā, kur bija. Protams, līdzās Emmai Ezeriņai teātrī attīstījās daudzi citi aktieri. Jelgavas teātra iestudējumos komiskā rakstura lomas bija aktiera Mārtiņa Vērdiņa tēvam – arī Mārtiņam Vērdiņam, kurš nāca no Liepājas, bet pēcāk Jelgavas teātrī izveidojās operetei svarīgo, raksturīgo, komisko vecākās paaudzes tēlu atveidotājs. Fakts, ka Jelgavā iestudēja gan Lehāru, gan Kālmānu, gan Abrahāmu, gan Benešu, gan arī, protams, tās pašas "Trejmeitiņas", līdz 1936. gadam deva pārliecību, ka operete var dzīvot. Jā, arī Liepājas teātris trīsdesmitajos gados sāka to iestudēt, pat Dailes teātris, tiesa – vairāk dziesmu spēles. Bet šeit bija klasiskā operete, un tie ir daudz sarežģītāki uzdevumi. Jelgavas teātrim bieži vien arī pietrūka orķestrantu, viņi dabūja tos pieaicināt, jo krīze bija visur, bet tomēr - ar operetēm naudiņas ienāca daudz vairāk, un tas bija tik ļoti svarīgi! Savā atvadu beneficē 1936. gadā Jēkabs Zaķis vēlreiz iestudēja "Silvu", un tad atnāca uz strādāt uz Latvijas Radio. Būtībā Jelgavas teātra muzikālo izrāžu process bija priekšvēstnesis pēc Otrā pasaules kara nodibinātajam Operetes teātrim.

Lai izskaustu telefonu lietošanu izrāžu laikā, Dailes teātris uzsācis akciju “Teātris bez telefona”.  Šobrīd teātris šādu akciju nolēmis īstenot pirms atsevišķām repertuāra izrādēm, aicinot skatītājus, ienākot teātrī, paņemt īpašu uzlīmi, lai ieejot zālē simboliski tiktu aizlīmēta telefona kamera. Līdz ar šo uzlīmi skatītājs izrāda atbalstu mākslinieku privātumam un iestājas par brīvu, drosmīgu, atklātu teātri bez viedierīcēm. Šis Dailes teātra aicinājums pirms atsevišķām izrādēm aizlīmēt telefonu kameras burtiski uzspridzināja komentāru sadaļu soctīklos, un tas bija tieši tas, ko teātris bija gaidījis. Jo, kā sarunā atzīst Dailes teātra direktors Juris Žagars, “ir vajadzīgs skandāls, lai tevī vispār kāds sāktu klausīties”. Ideālu recepšu telefonkāres savaldīšanai kultūras pasākumos nav arī citur pasaulē, bet kas šai ziņā varētu palīdzēt celt pašu skatītāju iekšējo ētikas latiņu, par to saruna ar Juri Žagaru, Latvijas Nacionālas operas un baleta direktoru Sandi Voldiņu un teātra zinātnieci Laumu Mellēnu-Bartkeviču.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesors, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Pirmie aktieru kursi tika nodibināti 1909. gadā, un tā vadītājs bija Jēkabs Duburs kopā ar Zeltmati (Ernestu Kārkliņu īstajā vārdā). Jēkabs Duburs arī vēl šobrīd ir pazīstams vārda pēc, jo viņa balvu ik pa reizei Latvijas Teātra darbinieku savienība pasniedza kādam aktierim, režisoram vai pedagogam. 1909. gadā aizsāktā apmācība tika veidota pēc zināma vācu teātra modeļa. Pirms tam aktieri šeit nemācījās. Jā, protams, bija Pēteris Ozoliņš, kas jau iepriekš bija apguvis izglītību. Un tātad šajā apmācībā bija lemts, ka liela vērība pievēršama izrunas tehnikai, teorijai un praksei, balss izkopšanai, tēlošanas tehnikai, psiholoģijai, latviešu valodai, latviešu rakstniecības vēsturei, teātra un drāmas vēsturei, metrikai un arī poētikai. Šajos kursos studentus uzņēma konkursa kārtībā, 1909. gadā – apmēram 40 cilvēkus, beidza – 12.  No tiem visievērojamākie ir Jānis Simsons, kurš pēc tam strādāja Dailes teātrī, un kāda ļoti ievērojama teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane. Otrajā gadā kursus beidza arī Nacionālā teātra vadošā aktrise Ludmila Špīlberga. Šāds modelis vieniem bija ļoti izdevīgs, jo beidzot aktieris varēja mācīties kaut kādu sistēmu, bet, no otras puses, daudziem likās, ka aktieris tādējādi zaudē intuīciju, viņš nav vairs tik brīvs, balstoties kādā tehniku. Pēc Dubura nāves 1916. gadā šos kursus pārņēma Zeltmatis, un līdz pat 1940. gadam tie bija visstabilākie aktieru apmācības kursi. Tiesa, ar dažādām problēmām, jo darbojās bez valsts finansējumu. 1920. gadu sākumā valdība lēma, ka par valsts atbalstītas aktieru skolas direktori varētu kļūt Aspazija, bet, protams, kā jau Saeimā tas gadās, ir pozīcija un opozīcija, un par to nenobalsoja. Un kur nu vēl par Aspaziju, kas, protams, to būtu pelnījusi. Bet nesanāca, viņa tomēr vairāk strādāja ar savu dramaturģiju. Zeltmata kursiem ik pa laikam radās arī kādi konkurenti, un viens no šiem konkurentiem uzradās 1932. gadā, kad pie mums ieradās Mihails Čehovs – ļoti ievērojams cilvēks, teātra personība, lielisks, pat ģeniāls aktieris, kurš, aizbēgdams no Padomju Savienības, savu studiju vispirms vēlējās izveidot Parīzē, bet, tā kā tas finansiālu apsvērumu dēļ neizdevās, tad šejienieši – Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš, žurnālists Jānis Kārkliņš un vēl citi – viņu uzaicināja šeit iestudēt izrādes. Kā zināms, trīs arī tika iestudētas Nacionālajā teātrī:  gan “Hamlets”, gan “Ēriks IV”, gan “Jāņa briesmīgā nāve”, kurās Čehovs pats spēlēja titullomas krievu valodā un pārējie aktieri runāja latviešu valodā. Viņš nodibināja Latvju aktieru arodbiedrības dramatiskos kursus. Nodarbības notika konservatorijā, un, kā atceras viens no šiem audzēkņiem Voldemārs Pūce, kurš zināms kā režisors, kinorežisors, filmas “Mērnieku laiki” autors, pretendenti bija apmēram 200, bet uzņēma 50. Atlase bija nežēlīga. Bet arī finansiāli apstākļi ietekmēja, jo mācības notika vakaros un par tām bija jāmaksā. Trīsdesmitajos gados valdība, Saeima arī domāja, ka nav vajadzīgi tik daudz aktieru, un tāpēc viņi teica, ka ir jāpārstāj jaunu aktieru producēšana. Vēl paralēli Zeltmata un Čehova kursiem vienu brīdi bija izcilās aktrises Birutas Skujenieces dramatiskie kursi. Viņa bija nodibinājusi īslaicīgo intīmo teātri, un tur savā specifikā apmācīja aktierus tādā kā simbolisma manierē. Zināmākie aktieri, kas mācījās pie viņas, ir, piemēram, Edgars Zīle un vēlākais Liepājas teātra galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks. Vēl ārkārtīgi būtiski bija Ernesta Feldmaņa kursi, tie veidojās 1927. gadā. Ernests Feldmanis bija mācījies Krievijā, Maskavā, pats iepazinis Staņislavska sistēmu, viņš varēja iedarbināt no vācu teātra atšķirīgo psiholoģisko teātri. Ernesta Feldmaņa kursiem bija ļoti liela piekrišana, jo, piemēram, brīnišķīgā aktrise Emīlija Bērziņa, kura jau bija beigusi Zeltmata kursu, pēc tam vēlreiz iestājās Feldmaņa kursos, un vienā gadā tos pabeidzot, saņēma diplomu Nr. 1. Viņa teica, ka Ernests Feldmanis bijis gan izskatīgs, gan temperamentīgs, un psiholoģijā un aktiera spēles veidā nerādīja neko priekšā, bet lika izjust, saprast un veidot šos tēlus. Līdz ar to varam teikt, ka bija interese par to, kā profesionāli iedot aktieriem spējas pastāvēt un būt uz skatuves. Protams, bija aktieru pārprodukcija. Un, ja mēs tagad sakām, Kultūras akadēmijā ir daudz to jauno aktieru un veidojas vēl kādas citas studijas, tad vajag izlasīt Ilzes Kalnāres romānu “Aktrise Ragārēs”. Tur galvenā varone ir viens no šiem tipiem, kura, būdama talantīga aktrise, neatrod darbu nevienā teātrī un ir spiesta dzīvot citādāk. Tātad, aktiera izglītība visu laiku tika atstāta privātu, uzņēmīgu cilvēku rokās.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Dailes teātris radās kā jauna skatuves mākslas institūcija. To dibināja Raiņa klubs, un oficiāli tas saucas Raiņa kluba Raiņa un Aspazijas tautas nama Dailes teātris. Eduards Smiļģis bija otrais direktors, jo pirmais bija Rainis. Bet arreiz, kā teiktu Džemma Skulme, aizrāvās ar idejām, ka šajā telpā Romānova ielā 25, tagadējā Lāčplēša ielā 25, kur jau bija bijis Jaunais latviešu teātris, Jaunais Rīgas teātris, jārada teātris, kas ir pretējs psiholoģiskam jeb naturālistiskam teātrim. Lai dzīvo forma! Un forma tātad ir tas kults – Smiļģis teica, teātrī bija ziedošanās kults – skatuves mākslai. Jo teātris ir darbība, kurā aktieris ir centrā, bet viņu iedarbina ansamblī radusies un skatuves mākslas izteiksmībā veidotā atmosfēra. Vispirms, Eduards Smiļģis skaidri saprata, ka viņam ir jāstrādā nevis vienam pašam, bet ar konsultantiem. Tādas sistēmas latviešu teātrī vēl nebija. Viņš bija inscenētājs, nekad – režisors. Un viens pēc otra parādījās viņa konsultanti. Tā, protams, bija izcilā Felicita Ertnere, kas bija ritmoplastikas un kustības meistariene ar ļoti labu izglītību. Tas vēlāk, ar otro sezonu, bija Burhards Sosārs, kas bija komponists, kuram vajadzēja piedalīties visur – traģēdijās, drāmās, komēdijās, vēlāk muzikālajās izrādēs. Tur, protams, bija Jānis Simsons, konsultēja skatuves runu, tur bija Makss Lēvenšteins – vācu teātra uzvedumu meistars, kas palīdzēja pārveidot skatuvi. Tur, protams, bija Fricis Lepnis, kas veidoja apgaismošanas sistēmas. Vispirmām kārtām bija nepieciešams lauzt skatuvi. Tāda skatuve kā Nacionālajā teātrī viņam neder. Ir vajadzīgas podestūras, kubi, kāpnes, slīpnes, ja vajag, arī serpentīnus. Galu galā 1926. gada izrādē “Spēlēju, dancoju” Otto Skulmes scenogrāfijā Tots jau gāja augšā pa tādu kā serpentīnu. Otrs, kas viņam bija obligāti nepieciešams, viņš aizsūtīja uz Vāciju scenogrāfu Jāni Munci, lai iegādātos labāko skatuves tehniku. Vācijā tāda bija Maksim Reinhardam. Un Makss Reinhards principā bija nolēmis, ka šādu tehniku neviens cits nevar iegādāties. Smiļģis – vai tā ir leģenda? – izvēlējās un atveda vēl labāku. Tā daudzus gadus, līdz pat deviņdesmitajiem, Jaunajā Rīgas teātrī strādāja šī sistēma ar vecajiem reostatiem. Bet Smiļģis ar reiz panāca, ka teātrī nav rampas, jo rampas gaisma neder teātrim, bet ir prožektori, ir pretgaisma, ir kontrgaisma, kas nemet ēnas un var radīt. Trešais ir tas, ka jau pirmajās deklarācijās bija rakstīts, ka aizpriekškars, aizkars pēc izrādes netiks atvērts. Smiļģis teica, ka nav ko lieki dižoties – aktieris savu darbu ir parādījis un tev ir jāpaliek tajā lomā, skatītājiem radītajā iespaidā, nevis jānāk un jāklanās. Tās bija ļoti retas reizes, kad priekškars atverās. Par to liecina arī kāda Aspazijas atmiņa: 1927. gadā, kad Smiļģis Dailes teātrī iestudēja viņas drāmu “Madlienas baznīcas torņa cēlēji”, pēc pirmizrādes autore tika izsaukta uz skatuvi, viņu godināja. Un viņa, zinādama, ka Dailes teātrī priekškaru neatver, tomēr ar roku rādīja uz to un vēlējās, lai kāds parādītos. Bet neparādījās. Recenzents teica: “Aspazijai taču vajadzēja zināt, ka šeit priekškaru neatver.” Vēl bija tāda inovācija, ka dažos uzvedumos skatītājam, ienākot zālē, bija redzama atvērta skatuve, un viņš jau varēja iejusties izrādes dekorācijās un atmosfērā. Un izrādēs, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, parādījās skatuves strādnieki, kuri zināmos brīžos pārvietoja dekorācijas, visiem redzot. Smiļģis jau tajā laikā saprata, ka laiks ir jāekonomē, plus Smiļģis ļoti labi saprata kinematogrāfisko principu – viņš lugas īsināja, montēja. Ne jau velti viņš “Faustu” 1940. gadā iestudēja pilnā apmērā, kas liekas pilnīgi neiespējami. Bet, kas ir redzējis viņa eksemplāru – ha! Smiļģis jau visu nemaz nerādīja, jo viņam jau galvenais bija parādīt visu tajā vizuālajā, kustīgajā, darbīgajā ritmā un paust ideju. Vēl viens ārkārtīgs jauninājums ir tas, ka viņu neapmierināja līdzšinējā aktieru izglītība, un tāpēc 1924. gadā viņš nodibināja savu aktieru studiju – Pirmo Dailes teātra studiju. Tādas pie teātriem nebija. Un, kas ir ļoti interesanti, (apmācībā) nebija aktiermeistarības. Bija runa, protams, kustība, deja, plastika, paukošanās, poētika, estētika, dziedāšana, mūzika un tā tālāk. Bet aktiermeistarību apguva tikai konkrēti strādājot masu skatos, statistos – tieši uz skatuves un vērojot citu aktieru darbus. Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Un tā to darīja, starp citu, arī Otrajā studijā. Tad nāca PSRS programmas, kuras uzspieda, ka vajag arī mācīt aktiermeistarību. Tātad, Eduarda Smiļģa piegājiens radīja arī cita tipa aktieri. Nu, lūk! Un ar ko viņš pārvarēja ekonomisko krīzi? Ar dziesmu spēlēm! Sākot ar 1928. gadu, kad pirmoreiz iestudēja Ofenbaha “Skaisto Helēnu” un pieaicināja brīnišķīgo operas solisti Mildu Brehmani-Štengeli dziedāt Helēnas lomu. Līdzās viņai bija jaunais aktieris Kārlis Pabriks, kas kļuva pēc tam par zvaigzni muzikālajās izrādēs. Nākamās bija “Trejmeitiņas”, kuras nospēlēja vairāk nekā 250 reizes, un tur jau arī līdzās teātra aktieriem bija pieaicināts profesors Pauls Sakss. Arī vēlākā posmā Dailes teātris iztika ar saviem aktieriem, bet ik pa laikam vēl kādu pieaicināja, tai skaitā arī Marisu Vētru. Un vienmēr teica tā: ja Smiļģis ekonomisko krīzi pārvarēja ar “Trejmeitiņām”, kuras ienesa naudu, tad Nacionālā teātra “trejmeitiņas” – Ludmila Špīlberga, viesmāksliniece Lilija Štengele un Ārija Simsone – nesa zaudējumus, jo viņām bija lieli honorāri. Tātad arī šis ir inovatīvs mākslinieka, menedžera un direktora gājiens, kā panākt, lai skatītājs ne tikai izklaidētos, bet iegūtu vērtīgu mākslas darbu Dailes teātrī.

Mans sarunbiedrs ir Juris Žagars, Dailes teātra direktors.Aktieris, kurš pēdējo gadu laikā ir filmējies Netflix seriālā “In from the Cold” un Paramount seriālā “The Agency” (producents Džordžs Klūnijs, galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs).Un īpašnieks Žagarkalnam, kas ir Cēsīs.Runājām par Žagara drosmi pieņemt nepopulārus lēmumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu rezultātus, par kuriem viņš ir atbildīgs, bet kas 80% gadījumu kādam nepatīk.Viņš stāstīja par savu pieeju, lai nav bail, ka no sava atbildīgā amata un sirdsdarba var tikt atlaists jebkurā brīdī (tā savulaik notika ar brāli, operas direktoru). Un kāpēc Juris to redz kā izaugsmes iespēju dzīvē, kas dod enerģiju, nevis kā trauksmes avotu.Daudzpusīga saruna.Par fiziskās formas uzturēšanu un darbaspējām dzīves garumā.Par brāļa, Andreja Žagara, pieredzi, vadot operu, kas Jurim tagad noder vadot teātri.Par kļūdainiem lēmumiem, komandu, bailēm un brīvību darbā un ārpus tā, kas ir daļa no interesantas un piepildītas dzīves.Par atziņām, kas radušās, nokļūstot neparastās situācijās.Ar profesionāļa ieteikumiem, kā savaldīt savu satraukumu atbildīgos brīžos.Un vēl daudz ko citu.Cilvēkjauda rīko 3 dienu Jaudas piedzīvojumu cilvēkiem, kuri dzīvē grib vairāk gandarījuma un iespēju, kas prasa drosmi.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 262. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00:00 Ievads0:02:33 “Man patīk strādāt”0:05:18 Ko iemācījās no brāļa Andreja Žagara, kas šobrīd noder darbā0:12:03 Brīvības sajūta, jo vari tikt atlaists0:15:32 Darba stundas un dzīve pēc darba0:18:18 Pirmie nepopulārie lēmumi0:22:06 Lielākās kļūdas ar cilvēku pārvērtēšanu0:31:02 Brīvība kļūdīties ir svarīgāka par perfekcionismu0:32:27 Informācija par Jaudas piedzīvojumu0:33:25 Kā radīt apstākļus, lai cilvēki atļaujas tev izteikt kritiku0:42:52 Sports un sevis uzturēšana formā0:46:14 Ārzemju sieva un dzīve starp 2 valstīm0:53:03 Draugi un vienaudži, kurus atrast vecumā 60+0:57:35 Par brāļa Andreja pieeju dzīvei un viņa zaudēšanu1:17:06 90-tie gadi, bēgot ar bandītiem Tulas mežos, un naudu, kas iešūta kaklasaitē1:19:35 Žagarkalns ir bērnības sapnis no 10 gadu vecuma un ko tas maksā1:24:37 Apmācība kā biznesa neizmantotā niša1:26:06 Kad krīti vai kļūdies, tad "tūlīt augšā, tūlīt lejā, vēl ātrāk"1:30:30 Filmēšanās ārzemēs, darbs un piedzīvojumi, kas ar to saistīti1:37:18 Paņēmieni, kā pārvarēt uztraukumu1:39:19 Power-Up SPACE studija1:44:54 Pārliecība bez sagatavošanas nestrādā, treniņš ir vienīgā recepte1:47:54 Par Dailes teātra repertuāru1:51:35 Humors kā seksīga īpašība1:58:03 Komēdija, traģēdija un finansiālā realitāte2:12:13 Nekas dzīvē nav garan

Rakstnieces Ainas Rendas romāns “Pirmavots” ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta literārajiem darbiem, kas dēvēts par “himnu individuālismam”. Par romāna interpretāciju Dailes teātrī saruna Kultūras rondo studijā.  Radošums, ceļošais un ārdošais. Kompromisi un bezkompromisu dzīve. Sabiedrība, publiskā telpa un nauda. Par pasaules mainīgo un arī nemainīgo dabu pēc pirmizrādes jautājām režisoram Viesturam Kairišam un scenogrāfam Reinim Dzudzilo, kurš iekustinājis visus iespējamos skatuves mehānismus. Bet studijā sarunājas divi aktieri – Ilze Ķuzule-Skrastiņa (izrādē Dominika) un Kaspars Dumburs (izrādē arhitekts Hovards Rorks).  "Īstas apmātības un absolūtas kaislības ir kā debesskrāpji – tās met ēnu uz garāmgājējiem," teikts izrādes aprakstā. Hovards Rorks ir jauns, ģeniāls un nepiekāpīgs arhitekts. Revolucionārs, kurš atsakās no komforta arhitektu birojā, lai strādātu akmeņlauztuvē. Tomēr viņā ieskatās kādreizējā drauga un konkurenta Pītera Kītinga mīļotā sieviete Dominika Frankona, augstāko aprindu sieviete, kuras tēvam akmeņlauztuve pieder. Abos dzimst jauna apmātība, kas kļūs par viņu nolemtību. Viņi pārstāv vienu par otru atšķirīgākas pasaules, tomēr abi ir fatālisti. Dominika nevar izlemt: mīlēt Rorku vai iznīcināt, lai abiem nebūtu jācieš? Attiecību trijstūris savelkas vēl ciešāk, kad Dominika izlemj atdoties mediju magnātam Vainendam, lai viņas tābrīža vīrs Kītings varētu realizēt savas dzīves lielāko pasūtījumu. Taču Vainends lūdz Dominkas roku, un viss kļūst neiespējami sarežģīti, jo viņas pielūgtais Rorks un jaunais vīrs Vainends kļūst par nešķiramiem draugiem. 

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Vērts iepazīties – jaunie dramaturgi un "Satori" autori Patrīcija M. Keiša un Aleksandrs Barons. Arī dramaturgi Dailes teātra iestudējumam bērniem "Runcis zābakos". "Mēs jau iepriekš minējām par vēsturiskajām pasakām, to dažādajām versijām. Kā es teicu, saskāros pirmajā cēlienā ar tādu nelielu bloku saistībā ar to, ka oriģināli visās pasaku versijās kaķis nes karalim nomedītus zaķus un paipalas. Man šķita problemātiski..." min Aleksandrs Barons. "Tad, kāpjot lidmašīnā, es iedomājos ierakstīt "Spotify" Runcis zābakos. Varbūt kaut kas atrodas. Tur izlec ārā - 2023. gada bronzas medaļas ieguvēja hokejā lasa savu mīļāko pasaku. Skatos, pasaku "Zābakotais runcis" lasa, manuprāt, šobrīd labākais Latvijas hokejists Uvis Balinskis. Un viņa lasījumā tā izrādījās pilnīgi jauna versija, ar ko nebiju vispār pazīstams. Kur nevis kaķi manto, bet ir dezertējis zaldāts, kurš ievācas siena gubā un izdzen kaķi no turienes ārā. Kaķis, lai tiktu no viņa vaļā, viņam palīdz. Tur tas kaķa trikstera motīvs bija izvērsts arī uz zaķiem, un arī lapsas bija. Tas ir otrs dzīvnieks, kas arī izrādē parādās. Kaķis ieiet mežā, zaķis iet garām un redz - kaķis zābakos, tā sapucējies - kurp tu ej? Kaķis saka: es eju pie karaļa, būs tur mielasts, nāc tu arī. Šis bija tāds viens no pēdējiem rakstīšanas procesa pievienojumiem. Paldies Uvim Jānim Balinskim!"

Par muzikālo izrādi bērniem „Runcis zābakos” Dailes teātrī un mūzikas rakstīšanu izrādēm Kultūras rondo pārrunājam ar komponistu Jāni Lūsēnu. Ar komponistu runājam arī par gan dzejkoncertu, gan par īpaši pārinterpretēto "Zodiaka" albuma "Disko Alianse" koncertu, kas norisināsies 21. martā "Hanzas peronā", kur gan komponists būšot klausītāju rindās. Tiekamies arī ar izrādes „Runcis zābakos” radošo komandu.  Mārtiņa Meiera režijā Dailes teātrī top muzikāla izrāde bērniem „Runcis zābakos”. Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāk bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstot pasaku, kurā tas spēlē galveno lomu?  Šis būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopābūšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atceras, kā tur bija? Pirmizrāde 20. martā.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām. Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi. Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj: "Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā. Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

Vai teātris var pastāvēt bez publiskām kaislībām? Par štata vietām, mākslu un kultūrpolitiku. Raidījumā #1pret1 saruna ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Kultūras rondo jauna rubrika! Kultūras žurnālistu personīgas pārdomas par redzētajām izrādēm un grāmatām, arī ikdienas dzīves vērojumi, kas palikuši ārpus sagatavoto sižetu rāmjiem. Šoreiz Andas Buševicas pārdomas par Olgas Tokarčukas romānu „Stum savu arklu pār mirušo kauliem” un holandiešu režisores Olu Mafālani iestudēto izrādi “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” Dailes teātrī.

Dr. Jānis Ģīlis 40 gadus strādā par plastikas ķirurgu – no mikroķirurģijas, kur šuves uzliek uz 0,4 milimetru struktūrām, līdz estētiskajai ķirurģijai, kur matemātiski aprēķina skaistuma proporcijas. Viņš ir vadījis meistarklases 136 valstīs, operējis ar 40 reižu optisko palielinājumu un turpina strādāt operāciju zālē 2-3 dienas nedēļā. Paralēli tam – dakteris Ģīlis regulāri dodas pārgājienos kalnos - Himalajos un Dienvidamerikā, kur piedzīvojis gan ledus ūdens šoku 5000 metru augstumā, gan kalnu upes viltīgi bīstamo spēku.Šajā sarunā ārsts pastāstīja arī par kritisku veselības situāciju, kas ar viņu notika pirms 20 gadiem, kad 90% pacientu parasti nomirst. Par mēnesi Ķīnas klosterī, kur mācījās "izslēgt domu slēdzi" pēc operācijas un nesaistīt savu labsajūtu ar pacienta gaitām. Par to, kā disciplīna, mērķi un prasme sevi sadalīt ļauj uzturēt gan profesionālo līmeni, gan enerģiju 65 gadu vecumā. Un par lietām, kas strādā viņa dzīves labā, piemēram, 10 000 soļi dienā, treniņi ar ierobežotu skābekli un vakara Scrabble rituāls ar dzīvesbiedri.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk infomācijas ir 250.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads02:50 Kas ir Dr. Jānis Ģīlis02:20 40 gadi profesijā: kāpēc vēl joprojām patīk iet uz darbu07:30 Mikroķirurģija: kā uzliek 7 šuves uz 0,4 milimetriem vai operā 21,5 h no vietas12:08 No mikroķirurģijas uz plastikas ķirurģiju un Maskava 1986-198814:02 Vīriešu neauglības ārstēšana: unikāla pieredze ar 265 miljonu valsti18:50 Meistarklases 136 valstīs: kā mācīt tā, lai noturētu auditorijas uzmanību23:23 Ķīnā ar 4000 plastikas ķirurgiem: kā uzstāties bez tulka27:20 Operāciju shēmas: kad māksliniekam jāglezno, nevis jāzīmē29:35 Kā fotogrāfija kļuva par neatņemamu prasmi34:07 Disciplīna: kā izveidot materiālu sistēmu, lai nekas nepazudtu39:41 Dailes teātris un Vijas Artmanes pauze: māksla uzrunāt auditoriju40:23 Kārtība domās: ko iedeva mamma – latviešu valodas skolotāja42:42 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu45:25 Veselības krīze: 90% šādā stāvoklī nomirst nākamo 24 stundu laikā47:28 “Gribu dzīvot, gribu ģimeni, gribu atgriezties darbā”49:04 Trīs Dalailamas personīgie ārsti un viens padoms: iemācies sadalīt sevi52:10 Mēnesis Ķīnas klosterī: 12 stundas meditācijas dienā53:39 Intuīcija: vai es to gribu un vai man to vajag?54:45 Kalnu kāpšana: kāpēc mocīt sevi 6000 metru augstumā59:28 "Jāni, tev nekad nav bijušas nepatikšanas, kamēr neesi muti atvēris"01:00:07 Treniņu režīms: 10 000 soļi dienā un 30 000 pirms kalniem01:06:06 Labradori: kāpēc divi un kāpēc tieši šī šķirne01:07:36 44 gadi laulībā: Scrabble katru vakaru – kāpēc?01:10:04 "Kalni nepiedod stulbumu"01:16:13 Plastikas ķirurģija: ko mēs nezinām par šo jomu01:28:29 Vīrieši un sievietes: kas maina pieeju01:34:32 Suņu sakosti cilvēki: kad sportistam ir 58 brūces01:36:02

Pieaugot siltumenerģijas patēriņam, plānots sasaukt Valsts enerģētiskās krīzes centra ārkārtas sēdi. Okupēto Ukrainas austrumu teritoriju statuss ir galvenais temats trīspusējās sarunās Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā. Rēzeknes dome apstiprinājusi šī gada budžetu, dēvējot to par sabalansētu un drošu. KNAB vērtēs Šlesera iesniegumu par iecerēto izrādi Dailes teātrī par 2011. gada Saeimas atlaišanu.

Aizvadīta gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā apbalvoti 2024./ 2025. gada teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi. Kultūras rondo komentāri un emocijas pēc balvas pasniegšanas.  Vērtē "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāves - teātra kritiķe un zinātniece Zane Radzobe un māksliniece Sandra Krastiņa, abas turpina darbu arī vērtējot jauno sezonu, teātra kritiķe un arī Kultūras ministrijas  Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas referente Andra Rutkēviča. Lielāko balvu skaitu par darbu aizvadītajā sezonā – trīs žūrijas piešķirtās "Skatuves naglas" – saņēma "Dirty Deal Teatro" iestudējums "Alfas", kas ieguva balvu kā gada mazās formas izrāde, tās režisors Valters Sīlis atzīts par gada režisoru, savukārt komponists Edgars Raginskis saņēma balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā vai muzikālais noformējums". Par gada lielās formas izrādi žūrija atzinusi Dailes teātra "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem".

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

23. novembrī uzzināsim "Spēlmaņu nakts" laureātus, ko paziņos Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Taču novembris ir arī bagāts ar starptautiskas teātra sabiedrības klātbūtni Latvijā. Īpaši šogad, kad Dailes teātrī risinājās Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference. Notika arī teātra skate, piedāvājot ārzemju  viesiem redzēt Latvijas iestudējumus. Mūzikas un teātra kritiķes Laumas Mellēnas-Bartkevičas iespaidi sakrīt ar starptautisko ekspertu vērojumiem par aizvadīto sezonu kā par daudzveidīgu, tomēr bez drosmīgiem un novatoriskiem iestudējumiem. Savukārt runājot par aizvadītās sezonas iepriecinājumiem, viņa izceļ nevis konkrētas izrādes, bet teātra procesus.

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.  

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī. Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā? Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien. Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās… Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz! Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls. Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu. Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta! Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu. Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies... [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt. Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība.  Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši!  Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ. Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes. Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi! Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas. Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas? Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies. Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas! Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt. Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

Pasaules mūzikas festivāla "Porta" šogad svin 25 gadu jubileju, un 1. novembrī festivāla jubilejas gads tiks noslēgts ar krāšņu un enerģijas pilnu koncertu Dailes teātrī. Tas būs īpašs mūzikas un citu kultūru mijiedarbības notikums, kurā piedalīsies gan Latvijā iecienītas pasaules mūzikas grupas, gan īpašais viesis no Gruzijas – Niazs Diasamidze ar grupu "33a". Gaidot 25. jubilejas noslēguma koncertu, Marta Paula Pauliņa "Klasikā" uz sarunu aicinājusi festivāla "Porta" direktori Ilzi Apsiņu, lai kopīgi atskatītos uz festivāla jubilejas gadā izskanējušo programmu, kā arī ieskicētu gaidāmos sadarbības projektus, tīrradņu meklēšanu tradicionālajā mūzikā un mūzikas gadatirgus WOMEX atklājumus.

Dailes teātris aicina uz tiesas procesu „Viņš teica, viņa teica”, ko iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko. Precīza, dinamiska un psiholoģiska luga, - tā režisors raksturo vācu autora Ferdinanda fon Šīraha darbu, kurā risinās tiesas prāva starp bijušajiem mīļākajiem, tās laikā atkailinot abu personiskās un profesionālās dzīves. Lugu no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Tuvākās izrādes „Viņš teica, viņa teica” Dailes teātra Jaunajā zālē 7.,17. un 29. oktobrī.

Uz Tērveti 26. septembrī, dzejnieka Valda Grēviņa 130. dzimšanas dienā, Kultūras rondo aizveda Grēviņu ģimenes aicinājums kopā ar dzejniekiem ceļot pa vairākām vietām Tērvetē, kuras saistās ar Valdi Grēviņu. Tur ir pat Valda Grēviņa taka. Kā Grēviņa dzeju lasa mazbērni Marta Dziļuma un Toms Grēviņš, kā arī, kā par Grēviņa dzeju personiskā pieredzē stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale, interesējamies Kultūras rondo. Pat tad, ja jūs nebūsit dzirdējuši viņa vārdu, jūs noteikti zināsit kaut vienu no šīm dziesmām, kurās skan viņa  dzeja – ļoti atšķirīgas dziesmas. Raimonda Paula "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas", "Līvu" dziesma "Dzelsgriezējs" un Burharda Sosāra "Tas trakais kavalieru gads", kas turpina skanēt kā Dailes teātra himna, tai pievienojoties arvien jaunai aktieru paaudzei. Valda Grēviņa (1895. – 1968.) mazmeita Marta Dziļuma, kas arī sastādījusi Grēviņa dzejas izlasi "Veca cilvēka dziesmas", atklāj, kāpēc tieši Tērvetē svinam. Būt Tērvetē, iet pa Valda Grēviņa taku, apiet apkārt Tērvetes sanatorijai un sameklēt Kārļa Zemdegas veidotos cilņus, arī tas pieder pie Grēviņa 130 gadu svinēšanas. Tāpat kā novērtēt spēcīgo priežu gaisu un labo akustiku. Pie Tērvetes sanatorijas  visi var runāt bez mikrofoniem, gan dzejnieki Daina Sirmā, Ērika Bērziņa, Aivars Eipurs un Jānis Rokpelnis, gan Tērvetes amatierteātra aktieri Sandra Zuševica un Gustavs Kuģis. Katrs izvēlējies savu Valda Grēviņa dzejoli. Bet teātra zinātniece Rita Rotkale izstāstu kādu ļoti personisku stāstu par Valda Grēviņa dzeju. Jautāsit, kāpēc par Valdi Grēviņu tik maz zinām? Iiespējams, tāpēc, ka viņš pieder pie 20. gadsimta 30. gadu  jaunromantisma autoriem, nav uzrakstījis daudz, bet bijis viens no visizsmalcinātajiem liriķiem un skumjākajiem dzejniekiem. Viņa dzeja bēg no dzīves un sociālā reālisma, viņa dzejai nav pa ceļam ar padomju cilvēku. Tā to novērtē arī Vilis Lācis pēc 1946. gadā iznākušās dzejas grāmatas "Lapas lido, lapas skan". 1951. gadā seko arests, Tērvetes māju nacionalizācija un pieci gadi Irkutskas apgabala nometēs. 

Septembra kultūras notikumus pārskatām kopā ar "Kroders.lv" galveno redaktori, teātra kritiķi Ditu Jonīti, kino kritiķi Dārtu Ceriņu un mūzikas un kultūras kritiķi Armandu Znotiņu. Mēs reizēm mēdzam nodarboties ar neiespējamiem uzdevumiem, piemēram, nepilnu stundu garā raidījumā salikt subjektīvas pieturzīmes pārpildītā septembra kultūras notikumu telpā. Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, dažādu tehnoloģiju izmantošanu režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Bet Nacionālais teātris sezonu sācis ar vērienīgu Raiņa „Indulis un Ārija” iestudējumu, kas ir veltījums viņa 160. gadskārtā. Pirmizrādi septembrī piedzīvoja Latvijas Televīzijas dokumentālā filma „Ērģeles naktī” par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet pati māksliniece kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atklāja tā koncertsezonu, pirmatskaņojot Jēkaba Jančevska  pirmo ērģeļsimfoniju.  Septembris ir igauņu komponista Arvo Perta dzimšanas dienas mēnesis. Suminot viņu 90. jubilejā, Georgs Osokins Perta centrā atskaņoja programmu „For Arvo”,  kas tagad pieejama arī ierakstā un koncerti gaidāmi arī Latvijas koncertzālēs. Dzejas dienas svinējām ar vairāku dzejas krājumu iznākšanu. Aizvadīts arī Starptautiskais jaunā teātra festivāls „Homo novus” un Baltijas dokumentālo filmu forums. Un festivāls „Baltijas pērle”, kurā pirmizrāde Latvijā bija Sergeja Lozņicas filmai „Divi prokurori”, kas lielākoties filmēta Latvijas Radio ēkā.  Par pašu festivālu sajūtas ir duālas – labas filmas, vienlaikus neskaidra finansējuma izcelsme. Bet Bāzelē noslēgusies gleznotājas Vija Celmiņas personālizstāde. Oktobrī viņa pati pasniegts Rīgā pirmo Vijas Celmiņas stipendiju jaunam māksliniekam. Septembris ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes simtgades mēnesis, kas aizvadīts ar izstādi „Džemma” un Antras Cilinskas dokumentālo filmu. Kultūras rondo skanēja ierakstu sērija „Kas ir Džemma”.

Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu* teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, šoreiz režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Pēc pirmizrādes Rūras triennālē (28.augustā) „Orākula”  pirmās izrādes notikušas arī Dailes teātrī. Iestudējums tapis sadarbībā ar vairākiem ārvalstu partneriem, arī aktieru ansamblis ir daudznacionāls.  Tuvākās „Orākuls” izrādes Dailes teātrī 5., 6. un 7.novembrī. Savukārt šajās dienās 24. un 25.septembrī Viļņā, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī rāda Lukaša Tvarkovska zinātnes triloģijas pirmo daļu „Kvanta”. -- * Pirms trim gadiem kopā ar savu komandu Tvarkovskis veidoja izrādi „Rotkho”.

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Ar izrādi „Dalī auss” savu jauno sezonu sāk Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Studentu teātris. Lai gan principā šāds teātris pastāv jau sen, kopš daļējas LKA pārcelšanās uz Tabakas fabriku tas ir jaunas skatuves, uz kurām iepriekš jau skatītāji ieminuši taciņu kā uz Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājām un pēc tam – Dailes teātra jaunās zāles izrādēm. Tas LKA studentiem nozīmē daudz labākas iespējas izmēģināt spēkus uz lielākas skatuves, lielākā mērogā, un paplašina arī iespējas studiju laikā tapušās izrādes parādīt vairāk nekā vienu reizi. Par LKA Studentu teātra jaunās sezonas plāniem un uzstādījumu kopumā stāsta LKA profesors, topošā režisoru kursa vadītājs Elmārs Seņkovs.

Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu. Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās? Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika, koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zālē, un bija sajūta, ka tirpas skrien pa kauliem, ka dzīvā enerģija ceļ šo mūziku. Uzdevums ir saslēgties kopā ar viņiem. Mēs par sevi spēlējam ludziņu, bet mēs to stāstu stāstām ar viņiem kopā. Tas ir elements, kas brīnišķīgā veidā veido atmosfēru ainām. Tur tev jāpiekrīt pilnīgi noteikti. Divas pirmizrādes divās blakus dienās - Dailes teātrī “Orākuls”, Nacionālajā teātrī - “Indulis un Ārija”. Digitālais pret analogo. Par ko tu esi - kompaktdisku vai skaņuplati? Jo abi ir labi. Skaidrs, ka laiks iet un bez digitālā neiztikt nekur, bet teātris tomēr ir dzīvā, analogā māksla. Mūsu iestudējuma gadījumā mēs mikrofonus neizmantojam, nav apskaņots nekas. Tas pat liekas kā solītis atpakaļ - tikai ar dzīvu vārdu un dzīvu dziedāšanu zālē tikt līdz skatītājiem. Protams, tas bija arī izaicinājums - gandrīz katrā izrādē uz lielās skatuves tiek izmantoti mikrofoni, bet tomēr jāspēj runāt tā, kā šis teātris bija būvēts, lai mēs tur stāvētu un ar sevi piepildītu zāli. Ar režisori Indru Rogu jūs droši vien daudz esat runājuši par to, ar kādu domu gribat piepildīt šo lugu šodien. Kā tu teiktu? Klausoties Ērika Ešenvalda mūziku un saprotot lugas tēmu, man tā ir lūgšana par Latviju. Tur ir tik milzīgas saistības ar šībrīža situāciju. Par to ir daudz runāts, režisore arī daudz ir savas domas par to izteikusi. Tas ir mūsu liktenis. Tad tā bija saujiņa kūru, tad zemgaļi, tagad ir noformējusies Latvija, bet viņa ir maza. Kā Raiņa Mintauts saka, tas ir smilšu grauds, kuru jebkurā brīdī kāds iedomāsies un gribēs samalt, izcept un apēst. Bet tomēr latvji ir spītes cilts. Sīka spītes cilts. Indulis to saprata. Viņa lielā ideja bija, ka nāks laiks un tas, ko mēs nepanācām - tautas vienosies. Tas ir fakts, un to Rainis ir ierakstījis, ka tautām ir jāvienojas, lai mēs būtu spēks un stāvētu pretī šiem milžiem, kas vienmēr gribēs lāčot pāri. Ir jāvienojas, jautājums tikai - uz kādiem pamatiem. Mintauts piedāvā uz varas un parastajiem pamatiem, bet tam jānotiek nevardarbīgā veidā, ka tautas vienosies un tāpēc gribēs būt vienotas savā starpā. Tās netiks pakļautas, bet uz citiem principiem gribēs tikt vienotas. Kaut kādā ziņā tas jau ir noticis. Eiropas Savienības ideja, kā šis Eiropas bloks formējas - tas jau toreiz ir bijis pravietots. Tā bija Induļa lielā doma. Par šo tēmu savā veidā runā arī “Orākuls”. Pēdējā laikā no izrādēm paliek prātā citāti, no “Orākula” man palika prātā, ka miers ir tikai viena no kara fāzēm. No šīs izrādes arī paliek prātā daudzi citāti. Atcerējos un sev pierakstīju tādu, ko saka Ārija - te saulīte par sarkanu, mums, vāciem, balta tā. Vēl viens citāts - latveļi iepretim leišu milzenim. Programmiņā jums ir doti jūsu spilgtākie citāti vai atslēgas frāzes lugā, bet tur nav tava citāta, tāpēc vaicāšu - kas ir tava atslēgas frāze lugā? Pudiķa skatījums ir… Pudiķis ir kuršu vadonis, tavs tēls. Nē, viņš ir labietis. Viņš saprot, ka bez vadoņa mēs nevaram, un viņš pats tāds vairs nav, viņš ir gados. Tur ir palikuši pensionāri un bērni, un ir vajadzīgs jaunais līderis, un viņš ir tas, kurš viņu ir izaudzinājis. Bet Pudiķis vienalga pārstāv veco, konservatīvo domāšanu, ka mēs paši varēsim, paši ar sakostiem zobiem cīnīsimies, bet neiesim ne ar vienu nekādās koalīcijās, tikai paši. Beigu teksts ir - es saprotu, tu mani uzveici. Viņš līdz galam īsti nevar saprast Induļa domu, uz kurieni tas viss iet - ar mīlestību, saprašanu, piedošanu nē, ar atriebšanu, ar naidu mums ir sevi jāaizsargā. Viņš nevar saprast, kur iet tā jaunā Induļa doma. Taču beigās viņš atzīst, ka tu esi mani uzvarējis, tas ir tas jaunais spēks, tagad ir tavs laiks, dzīvosim. Plašāk - audioierakstā.

Vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs un Latvijas teātris. Tikko Dailes teātrī iestudēta izrāde "NACHTLAND". Kultūras rondo studijā saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani, kurš ir arī šīs lugas tulkotājs. Neērtie jautājumi, mākslas un politikas attiecības. Matīss Gricmanis stāsta, ka pēc lugas izlasīšanas pirmo reizi viņam bijis jautājums - kuram būs pietiekami daudz drosmes to iestudēt, jo luga ir ļoti provokatīva.  "Vēl jo vairāk tajā brīdī, kurā mēs atradāmies, kad pieņēmām lēmumu, ka mums to vajag repertuārā. Viss, kas notiek Izraēlā un Palestīnā, daudzie konflikti un neskaidrības, un dažas valstis, kuras pēkšņi paziņo, ka atzīst Palestīna, un citas atkal nostājās pilnīgi Izraēlas pusē un neņem vērā neko, kas tur notiek. Un šajā lugā par to visu tiek runāts. Mēs bijām ļoti vienprātīgi, ka šī luga ir jāiestudē, tikai vajadzēja atrast drosmīgu režisoru tam," atminas Matīss Gricmanis. Drosmīgais režisors ir Toms Treinis. Mariusa fon Maienburga luga ir tapusi notikumiem Izraēlā 2023. gadā, kad "Hamās" teroristi mūzikas festivālā nogalināja un nolaupīja simtiem jauniešu. Stāsts nav tikai par Hitleru un viņa gleznu... "Šķiet, ka autors vēlējās vairāk rakstīt par vāciešu vainas apziņu, kas kas vēl joprojām pastāv," vērtē Matīss Gricmanis. "Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka Vācijā nedrīkst būt nopietnas armijas, ka vācieši joprojām ir spiesti maksāt reparācijas. Vēl nesen Polija atjaunoja prasības pret Vāciju par zaudējumiem Otrajā pasaules karā. Tas viss joprojām ir spēkā. Un autors gribēja parādīt, cik muļķīgos veidos tas ikdienā darbojas, kā šī vācu vāciešu vainas apziņa no vienas puses, no otras puses arī atbildība vairāku paaudžu garumā par holokaustu turpina izraisīt pavisam sadzīviskus strīdus un arī zināmā mērā dažus cilvēkus var padarīt arī bagātus."  

Ar režisoru Tomu Treini sarunājamies par 2022. gadā uzrakstītās Mariusa fon Maienburga lugas "Nachtland" iestudējumu Dailes teātrī.  Lugas intrigas pamatā ir glezna, kas atrasta un bēniņos un kuras autors, iespējams, ir viens no visu laiku iznīcinošākajiem diktatoriem, bet galu galā izrādās, ka izrāde ir par mūsu pašu attiecībām ar pārdodamām vai nepārdodamām vērtībām, materiālā un ētiskā aspekta konfliktu, attieksmi pret pagātni un senčiem, cilvēces lielākajām traģēdijām agrāk un tagad. Mākslasdarbs kļūst par testa priekšmetu, un vērtību tam piešķir nevis mākslinieka talants, bet stāsts par mākslinieku.  Sarunā ar Tomu Treini gan par šo visu, gan arī par radošās grupas cilvēkiem, kas veido izrādi, un kuru vidū ir augstu talantīgais komponists Aleksandrs Avramecs.  Toms Treinis: Sarežģītākais uzdevums bija, ka šis ir tāds materiāls, kurš no aktieriem pieprasa psiholoģiski precīzi izveidotus raksturus, kuri darbojas mijiedarbībā viens ar otru, un ar to mēs nodarbojāmies visu pavasari, kad sākām šo izrādi veidot. Maienburgs ir uzrakstījis atpazīstamus, arhetipiskus tēlus konkrētā situācijā, un šī situācija kļūst arvien sarežģītāka un komplicētāka, lugai attīstoties. Šis teksts pieprasīja to, ka man kā režisoram šajā reizē ir citādāka pieeja - man nebija jāaizraujas ar režisoristiskiem trikiem vai gājieniem, jo šeit bija nepieciešams panākt tādu sajūtu kā karstā dienā padzeroties koliņu - kaut kas burbuļojošs, atspirdzinošs, spraigs, tāds, kas nedaudz "iesit" pa galvu, un tajā pašā laikā tu jau esi iemests nākamajā notikumā. Sarežģītākais uzdevums ir izveidot šīs attiecības, lai tās būtu detalizētas, smalkas, dinamiskas, jo ļoti daudz vietas apdomāšanai vai refleksijai šī luga nepiedāvā. Tā vairāk piedāvā fantāziju skatītājiem, bet personāžiem ir ļoti būtiski būt situācijā klātesošiem. Ik pa brīdim lugā ir epizodes, kur liekas, ka notiek frontāla mijiedarbība ar skatītāju, un tad atkal citam ar citu, kas ir lugas pamatā un pārsvarā. Tev arī tā būs? Jā, mēs šo nepazaudējam. Maienburgs jau ir piedāvājis brīnišķīgu režisoristisku gājienu - ik pa laikam personāži runā ar publiku, uzrunā auditoriju, un šis gājiens attaisnojas, jo katram no personāžiem ir savs uzdevums attiecībā pret publiku, ko viņi mēģina apliecināt vai cenšas vērst skatītāju uzmanību uz savu patiesību, nevis kādu citu patiesību. Bieži vien viņi publiku izmanto kā vietu, kur dalīties ar kaut ko, kas viņiem šajā brīdī sāp attiecībā pret situāciju, kurā viņi spēlē kā aktieri. Mēs esam paturējuši šo principu un tas ir ļoti būtisks, jo tas jauc ceturto sienu. Mēs neskatāmies uz kaut ko, kas ir attāls no mums, bet tas tomēr ir stāsts par šodienas cilvēkiem, kas staigā mums apkārt. Šī situācija var piemeklēt jebkuru, kuram ir kāds mantojums gaidāms (smejas).

11. jūlijā pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Pulksten 18 Dailes teātrī būs koncerts "Skan akordeons". Tāpēc Kultūras rondo svētku studijā daudz runājam tieši par akordeoniem un arī studijā skan akordeona mūzika. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst teju 600 audzēkņu, un liela daļa no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves: spēlēs 48 apvienotie akardeonistu ansambļi un orķestri no Rīgas, Pierīgas un visiem novadiem.  Par gaidāmo koncertu stāsta diriģente un akordeona spēles skolotāja Līga Kvāše, kura koncertā stāsies koporķestra priekšā, viņas audzēknis – Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa skolnieks Toms Rolavs un Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapelas „Paeglīte” dalībnieki ar skolotāju Initu Raginsku. Arī šajā kolektīvā ir divi akordeonisti, jo akordeons ļoti iederīgs ir arī folkloras kapelā. Studijā muzicē gan Toms Rolavs, viņš atskaņo Dražana Kosoriča “Balkānu tango”, gan „Paeglīte”, kuru izpildījumā skan "Ercika polka". Studijā muzicē arī kapela "Paeglīte".  

Vakar, 8. jūlijā, Dailes teātrī izskanēja kokļu mūzikas koncerts "Dzīslojums".  Dzīslojuma ceļi lasāmi gan plaukstā, gan koka mizā, lapas stiegrojumā un tautastērpa jostas rakstā. Tie ir neizdibināmi dzīves līkloči un likteņraksti, kas ļauj mums satikties – vienam ar otru, pašiem ar sevi, ar mūziku un ar tradīcijām. Kokļu mūzikas koncerta "Dzīslojums" daudzslāņainais repertuārs ar maigumu satver skatītāja roku, lai vestu līdzi pa krāsainajiem ceļiem un taciņām, kuras iedzīvina koklētāju rokas. Koncerta veidotājiem bija izdevies radīt koklētāju cilts svētkus, festivāla sajūtu. Un te nevar paļauties uz dziesmu svētku garu vien, bet svarīgs bija koncerta veidotāju veikums, izvēloties repertuāru, kur bija gan tēmas no kinofilmām, gan populārā mūzika, bet tajā pašā laikā tehniski ļoti sarežģīti skaņdarbi līdzās klasikai.  Savukārt aktrise Jana Ļisova ne tikai vienkārši pieteica skaņdarbus, bet noslēpēja dramatiskās pilnvērtīgu dramatiskās aktrises lomu, runājot dramaturģes Lindas Rudenes tekstus, kura bija uzrakstījusi prātojumu par rokām - par rokām, kas skar kokļu stīgas, gan par to, ko mūsu rokas var vai izvēlas nedarīt, par dzīslojumu mūsu rokās, kas sasaista ar visu pasauli. Sarunā ar dramaturģi atklājas, ka viņa "pazīst drēbi", jo viņa pati 13 gadus spēlējusi kokli.   Koncerta radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Ieva Šablovska, mākslinieciskās vadītājas asistente Dace Priedīte, režisore Diāna Kaijaka, režisores konsultants Juris Jonelis, dramaturģe Linda Rudene, scenogrāfe Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Ivars Vācers, skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss, ansambļu koordinatore Elīna Agneta Lamberte. Koncertā piedalījās 370 dalībnieki no 56 koklētāju ansambļiem. Koncertu var noskatīties arī LSM.lv. -- Kokļu mūzika skanēs arī Rīgas Svētās Marijas Magdelēnas baznīcā 10. jūlijā pulksten 13 koncerta “Saules krustcelēs” un 11. jūlijā četros pēcpusdienā Kokļu mūzikas koncerts "Kokles Vērmanes dārzā". 

Pūtēju orķestri koncertā "Tā radās skaņa..." un svētku noslēguma koncertā. Tiekamies ar orķestriem no Balviem un Liepājas. Klausāmies kokļu mūziku Dailes teātrī un svētkos sveicam Parīzes latviešu bērnu fokloras kopu “Guntiņas”.

Klajā nācis žurnāla «Teātra Vēstnesis» vasaras numurs, par kura saturu stāsta teātra zinātniece, «Teātra Vēstneša» redaktore Edīte Tišheizere. Uz žurnāla vāka - Mārtiņš Kalita, kurš atveido Mārtiņu Elmāra Seņkova iestudējumā «Baltijas teļš». Šī Liepājas teātra izrāde ir viens no iestudējumiem par padomju laiku, ko rubrikā «Process» vērtē Valda Čakare. Numura tēma «Starp mazo un lielo zāli» pēta telpas mēroga nozīmi teātra mākslinieku darbā. Jaunajā žurnāla numurā portretēts režisors Mārtiņš Eihe, publicētas intervijas ar Jāni Kroni un Māru Ķimeli, kā arī Ingas Siliņas saruna ar Kristīni Krūzi. Rubrikā «Jaunie teātrī» Edīte Tišheizere publisko savas piezīmes uz programmiņu un citu lapiņu malām, reflektējot par Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomandu pirmajiem soļiem uz skatuves. Atsaucoties uz ziņu, ka šobrīd Dailes teātris atrodas viesizrādēs Holandē, Inta Pīrāga vaicā arī par teātra kritiķu kultūrceļojumiem pasaulē. Runāts tiek par Latvijas brīvdabas izrādēm un publiku. Uzzinām, no kā atkarīgs žurnāla tēmu loks, interviju un portretu klāsts, kāda ir ārzemju teātra kritiķu un mūsu studentu iesaiste rakstu veidošanā. Edīte Tišheizere: Ja žurnāls iznāk četras reizes gadā, mums ir tiešām liels darbs periods, tāpēc cenšamies rakstīt nevis recenziju kā recenziju - tās jau ir bijušas “Kultūras Dienā” un “Latvijas Avīzē”, bet tēmu skatīt kompleksi kompleksi vai rakstīt par problēmām, jo dienas prese nekad nerakstīs par teātri kā par problēmu. Mēs vai “Kroders”, kas kaut kādā ziņā ir mūsu brālis, varam rakstīt par problēmām, un tas, domāju, ir mūsu spēks un mūsu uzdevums. Inta Pīrāga: Studenti ir kaut kā jāiesilda teātra pasaulē? Vai jāgādā, lai rakstošajiem žurnālistiem būtu pēctecība? Signija Joce jau krietnu laiku raksta, un raksta labi “Kroderā”. Mēs viņu zināmā mērā pārvilinājām. Ar citiem jaunajiem mēs vienkārši strādājam, sēžam blakus un ķidājam teikumu pēc teikuma. Es ļoti vēlētos, lai jaunie vairāk uzturētos tieši teātrī, otrā pusē. Viena lieta ir skatīties kā skatītājam, bet otra lieta ir jebkādā veidā iesaistīties teātra darbībā un redzēt, kā tas top. Un varbūt mazināt zināmu viszinību un kategorismu. Kas teātra kritiķim ir laba vasara un kāda ir labākā atpūta, kā uzkrāt spēkus nākamajai sezonai? Labākā atpūta ir dzīvot bez teātra kādu brīdi (smejas).  

18. jūnijā Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju, Borisa un Ināras Teterevu fondu un Rīgas valstspilsētas pašvaldību preses konferencē paziņoja 2024./2025. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 16 kategorijās. Pārliecinošos līderos ar 22 nominācijām ir Latvijas Nacionālais teātris. Vienpadsmit nominācijas ieguvis Jaunais Rīgas teātris, kam seko Valmieras un Dailes teātris ar deviņām un astoņām nominācijām. Saruna ar teātra kritiķiem, lai teātra sezonas izskaņā ne tikai pārskatītu svarīgākos notikumus, bet arī izvērtētu nupat paziņoto "Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstu. Studijā teātra kritiķi Zane Radzobe, Ieva Rodiņa un Atis Rozentāls, kā arī gleznotāja Sandra Krastiņa, kas bija "Spēlmaņu nakts" žūrijā.  "Spēlmaņu nakts" nominanti 2024./2025. gada sezonā.

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

“Piedzīvot lappuses” sestās sezonas pēdējais īpašais viesis ir gluži kā salūts – brīnišķīgā Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Izrāžu skaits, kurās Ilze ir spēlējusi (turklāt to darījusi spoži), ir ļoti garš. Vairākas no tām tapušas pēc mums labi zināmu grāmatu motīviem. Bet to, kādas ir Ilzes pašas attiecības ar grāmatām, klausies šajā sarunā.Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu sarunājas Ieva.Atbalsti raidieraksta tapšanu un kļūsti par patronu https://www.patreon.com/c/Piedzivot

ASV 20. janvārī norisinās 47. ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija. Pie ugunskura un plakātiem Doma laukumā atceras Barikāžu laiku. Šorīt avarējis mikroautobuss ar skolēniem. Negadījums noticis Olainē un mikroautobusā bijuši 18 skolēni. Dailes teātrī svin Jaunās un mēģinājumu zāles spāru svētkus.

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”

Aktiera Kaspara Dumbura nesenākā kino loma ir filmā "Elpot zem ūdens". Pirms tās iznākšanas Kaspars man jautāja, vai varam Cilvēkjaudā aprunāties par atkarības slimību un viņa atveseļošanās pieredzi, kas varētu noderēt citiem (viņš piecus gadus vairs nelieto alkoholu). Kad satikāmies uz sarunas ierakstu, Kasparam pastāstīju, kādu ziņu pirms dažiem mēnešiem man atsūtīja Cilvēkjaudas fans, kurš ar mani padalījās, cik grūta ir viņa cīņa ar atkarībām. Ar Kasparu vienojāmies, ka šo sarunu veltām šim vīrietim, viņa mazajam bērnam un mīļotajai sievietei. Un, cerams, vēl daudziem, kuru dzīvi pasliktina atkarību slimība, kas cilvēkus nešķiro.Es cienu Kasparu par viņa atklātību, īstumu un tiešumu, lai viņa stāsts palīdzētu atgūt brīvību arī citiem. Paldies lieliskajam vīrietim, kurš man uzrakstīja, paldies lieliskajam vīrietim, kurš ar mani šajā intervijā sarunājās, paldies katram, kurš palīdzēs šai sarunai nonākt līdz cilvēkiem, kuriem tā var noderēt! Jūs katrs darāt šo pasauli labāku.Kaspars Dumburs ir teātra un kino aktieris. Viņš ir galvenās lomas atveidotājs Andreja Ēķa seriālā "Nebaidies ne no kā". Kasparu aizrauj arī mūzikas ierakstīšana. Te dažas lomas, kurās Kasparu šosezon var redzēt Dailes teātra izrādēs: Lāčplēsis - "Spīdolas nakts", Nātans - "Leopoldštate", Loma - "Kaukāziešu krīta aplis", Prokurors Jusefs Elfajumi izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un citās. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.Sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:6:31 Atkarības kā aisberga redzamā daļa9:54 “Meklēt kopīgo, kas mūs vieno”11:40 Talants, kuru Kaspars Dumburs neizvēlējās – kā sākās aktiera karjera18:30 “Iemācīties tekstu nozīmē padarīt to par savu”24:13 Drosme ar lomu palīdzību iet tādās teritorijās, kur parasti cilvēks neietu26:59 Dzīve bez uzrakstīta scenārija, kas noveda no ceļa30:40 Vai talantu var nodzert33:54 Kāpēc vieglāk būt atklātam, nekā iztaisīties par labāku37:04 Cik viegli ir spēt noturēties pretī atkarībai, kas “vienmēr ir gatava un pumpējas 24/7”42:05 Atkarīgā cilvēka domāšanas īpatnības, kas noved pie kārtējās lietošanas44:36 Kas palīdzēja aktierim apturēt apbreibinošo vielu lietošanu51:42 Kā atveseļošanās ir ietekmējusi Kaspara attiecības ar brāli54:15 Savākt šmuci un palūgt piedošanu – kā vārdā to darīt un cik viegli tas ir57:17 “Tad, kad atkarīgais beidz lietot, šī pasaule kļūst par šo vienu iedaļu labāka”1:00:36 Attiecības ar pazemību, lūgšanu un ticību1:15:20 Spēja iemīlēt sevi kā ar efektiem, tā arī ar defektiem1:21:12 “Jo vairāk drāmas manā dzīvē, jo tuvāk es esmu lietošanai”1:26:06 Kā neļaut domām valdīt pār dzīvi1:33:32 Kāda sajūta ir spēlēt narkomānu, kad pats esi no tās bedres izrāpies1:36:17 Nomest svaru, uzaudzēt muskuļus – kādas sava ķermeņa pārvērtības lomu dēļ ir veicis Kaspars1:42:20 Kāds ir filmas “Elpot zem ūdens” galvenais vēstījums1:47:04 “Ir būtiski apzināties savu zemāko punktu”