Podcasts about toties

We're rolling out the red carpet for the Annual Total Soccer Show End of (European) Season Awards! Or, the Toties as all the cool kids are calling it! In this episode, we're handing out awards for the best players, teams, managers, moments, stories, and much more! It's surely the most glamorous episode on the podcast calendar! WE HAVE A YOUTUBE CHANNEL!⁠⁠⁠⁠⁠⁠We're posting all our episodes here⁠⁠⁠⁠⁠⁠! Smash the like and subscribe etc.!JOIN THE TSS+ PATREON!Check out our Patreon, which houses bonus podcasts, access to our exclusive Discord, blog posts, videos, and much more. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā bija skarbi greznību ierobežojoši likumi, t.s. "Le leggi suntuarie"? Šie likumi pārsvarā tika ieviesti, lai mazinātu greznību un izšķēdību apģērbā, mielastos un kāzu rīkošanā. Tad jājautā – kāpēc?  Atbilde nebūt nav sarežģīta – pirmkārt, lai bagātie tirgotāji un amatnieki izskatā un dzīves veidā nepārspētu aristokrātiju; otrkārt – lai regulētu importēto lietu daudzumu, un visbeidzot – lai gūtu peļņu. Tātad politiskais statuss, ekonomika un tikumība, par ko visvairāk uztraucās baznīca, bija šī likuma trīs stūrakmeņi. 15. un 16. gadsimtā dažādās Itālijas pilsētās šie likumi varēja būt dažādi. Piemēram, Sjēnā tie tika saistīti ar iedomības mazināšanu, jo šejienes meistari bija bagāti un slaveni ar izsmalcinātiem modes aksesuāriem un varēja dižoties ar precēm, kādas citiem nebija. Vēl šodien sievietes apavus brauc pirkt tieši uz Sjēnu, un katra no mums lepojas, ja ir Sjēnas zābaki ar perfektu liesti un izcilu dizainu. 1415. gadā pieņemtie Florences likumi ierobežoja sieviešu apģērba greznību, bet atbrīvoja no ierobežojumiem tās donnas, kas bija gatavas pilsētai maksāt 50 florīnus gadā – tātad jebkuru, kas šo greznību spēja atļauties. Vai esat bijušas Florences ādas amatniecības tirgū? Smalkādas cimdi te vēl arvien ir visskaistākie un elegantākie visā Itālijā. Savukārt Dženovā, Milānā un Romā šie likumi vairāk tika saistīti arī ar tikumību. Te aizliedza dāmām dziļus kakla izgriezumus – tātad dekoltē. Pilnīgi saprotams un akceptējams ir tas, ka Vatikānā vēl šodien ir savi pieklājīgas ģērbšanās noteikumi. Īsos šortos te nebūtu vēlams iet. Vieni no bargākajiem noteikumiem 15. un 16. gadsimtā  bija Boloņā. Tie tika pieņemti 1453. gadā. Dāmu apģērbs tika īpaši skarbi ierobežots. Ir saglabājies Boloņas aristokrātes Nikolasas Sanuti (? – 1505) perfektā latīņu valodā uzrakstītais protests, kurā viņa uzsver netaisnību, kas saistīta ar to, ka Boloņas sievietes ir spiestas pieņemt atšķirīgas un pieticīgākas paražas nekā visas pārējās itāļu sievietes. Viņa arī norāda, ka sievietes uzskata par nepanesamu, ja kāds vēlas atņemt viņām sievišķīgās drēbes. Vēsture šo protestu saglabājusi ar nosaukumu "Veltīgā lūgšana par rotājumu atgūšanu". Bet nu pievērsīsimies Venēcijai. Renesanses laika Venēcijas aristokrātiem bija īpaši grūti sabiedrībā saglabāt sava sociālā statusa pārākumu. Bagātie Venēcijas tirgoņi un amatnieki viegli varēja viņus pārspēt. Tāpēc Venēcijas greznību ierobežojošie likumi bija īpaši drastiski, bet no otras puses – tie tika īpaši ļoti radoši apieti. Venēcijā ieplūda arī visvairāk Āzijas luksusa preču, kas varēja apdraudēt vēlmi attīstīt vietējo amatniecību, tādēļ apģērbā skarbi tika ierobežoti no tālām zemēm vestais samts, zīds un brokāts, atļaujot valkāt tikai pašu austos audumus. Tika regulēts, kuras sabiedrības grupas drīkstēja nēsāt konkrētas krāsas (piemēram, purpursarkanā krāsa tradicionāli tika saistīta ar varu). Lielās padomes (Maggior Consiglio) pieņemtie likumi atšķirīgiem sociālajiem slāņiem bija dažādi: aristokrātijai bija aizliegta pārmērīga greznība kāzās, pārspīlēti mielasti; bagātajiem tirgotājiem – zelta izšuvumi, pērles, sabuļādas kažoki, sarkanie purpura toņi, pārmērīgas frizūras vai tērpi; amatniekiem – zīda vai citādi dārgi audumi, rotas, greznas frizūras, piedalīšanās greznos mielastos; visu kārtu sievietēm – vairāk nekā viens rotu komplekts vienlaikus; atklāti dekoltē; tika noteikti ierobežojumi pārspīlētām frizūrām, krāsotiem matiem un pārmērīgai kosmētikai, jo tās tika uzskatītas par izšķērdīgām vai amorālām. Visai sabiedrībai kopēji bija aizliegts izvadot aizgājējus bērēs izmantot greznus zārkus un dārgus apģērbus, kā arī organizēt pārspīlētas bēru procesijas. Savukārt viesībās tika limitēts ēdienu daudzums, veids un galda piederumu krāšņums. Greznība tika ierobežota arī kāzu tērpos, kāzu dāvanās, un viesībās — piemēram, tika noteikts maksimālais atļautais viesu skaits. Kas draudēja, to visu neievērojot? Tika noteikti naudas sodi, varēja tikt piemērota rotu vai apģērba konfiskācija, publisks kauninājums vai uzraudzība. Atkārtotu pārkāpumu gadījumā – ierobežojumi sabiedriskās dzīves aktivitātēs. Kā venēcieši apgāja greznības likumus? Izplatījās t.s. slēptā greznība – dārga odere no smalka auduma tika iešūta apģērba iekšpusē; kažoks tika izvērsts otrādi – ar pieticīgu oderi ārpusē; mājas viesībās, kur varēja svešām acīm aizvērt durvis, nēsāja daudz greznāku apģērbu.  Ja nedrīkstēja lietot krāsainu kosmētiku, tad sejas tika balinātas ar svinu, lai iegūtu t.s. "dižciltīgo" gaišo ādu. Nekādas kosmētikas – bet āda skaisti bāla. Sekas šai toksiskajai idejai parādījās  vēlāk. Samts tika sajaukts ar vilnu, lai formāli atbilstu noteikumiem, bet pēc izskata šķistu greznāks. Audumos, lai panāktu dārguma efektu, tika izmantotas īpašas optiskas ilūzijas – piemēram, gaismas lūzums. Ja rotas lietas nebija atļauts pirkt, tad tās formāli "aizņēmās" no radinieces vai draudzenes, kas bija augstākā sociālā slānī. Piemēram, tirgotāju sievas aizņēmās patriciešu rotas, jo likumi regulēja īpašumtiesības, nevis lietošanu. Toties viss tika atļauts karnevālu laikā. Krāšņie šodienas Venēcijas karnevāli vēl arvien ir tāla atblāzma no kādreiz bijušā...

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai tiesa, ka stresu dažkārt veicina ne tikai mūsu psiholoģiskie pārdzīvojumi, bet arī fizioloģiskas izmaiņas organismā? Kur rodas stresa hormoni – kortizols un adrenalīns – un kas notiek, ja tie sāk pārņemt mūsu organismu nekontrolēti? Par to studijā iztaujāsim Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilzi Konrādi. * Zinātnes ziņas Megalodona izmēri varētu būt bijuši lielāki, nekā līdz šim pieņemts. Pirms dažiem gadiem uz ekrāniem bija skatāma asa sižeta filma par megalodonu – gigantisku haizivi. Varbūt toreiz kādi skatītāji domāja, vai tas ir izdomājums, vai arī šāds radījums okeānos patiešām kādreiz dzīvojis. Un atbilde ir – jā. Megalodons ir reāla suga, kas kādreiz mitusi, un tādas vietnes kā “Live Science” un “Science Daily” tai veltījušas plašākus izklāstus. Zinātnieki visai ilgi uzskatījuši, ka megalodoni izskatījās kā lielas baltās haizivis, taču jaunākais pētījums liecina, ka megalodons bijis vairāk nekā 24 metrus garš dzīvnieks, un tas ir vairāk nekā uzrādījuši līdzšinējie aprēķini. Salīdzinājumam – baltās haizivs mātītes ķermeņa garums var būt aptuveni pieci metri. Tā ka redzams atšķirība ir visai liela – pieci metri vai 24 metri.  Bet milzenis megalodons mūsdienās sastopams vairs nav, tas ir dzīvojis jūrās laika nogrieznī pirms 20 miljoniem gadu līdz 3,6 miljoniem gadu. Pilnīgi megalodonu skeleti atrasti nekad nav, tāpēc mūsu zināšanas balstās un arī avoti, no kuriem zinātnieki var gūt datus, nāk no fosilijām - zvīņu un zobu fosilijām. Lai iegūtu jaunākos datus par megalodona izmēru, zinātnieki no Kalifornijas un Riversaidas universitātes, kā arī citām pasaules vietām megalodonu fosilijas salīdzinājuši ar vairāk nekā 150 dzīvām un izmirušām haizivju sugām, iegūstot pēc iespējas precīzāku megalodonu galvas, ķermeņa un astes proporciju. Vēl pētnieki atklājuši, ka megalodons varētu būt dzemdējis dzīvus mazuļus, un arī to garums varētu būt bijis līdz pat četriem metriem. Tas, par ko pētnieku vidū nav vienprātības, – kādai mūsdienu sugai megalodons ir līdzinājies. Kā piemēru jau minējām balto haizivi, tomēr ir zinātnieki, pēc kuru domām, megalodona ķermenis pēc formas daudz tuvāks bijis citronhaizivij vai pat lielam valim.  Pirmais Mēness aptumsums šogad – 14. martā. Bet par kādu citu dabas brīnumu. Piektdien, 14. martā, gaidāms šī gada pirmais Mēness aptumsums, un par to vietnē “Scientific American”. Precīzāk izsakoties, aptumsums būs 13. marta naktī un 14. marta agrās rīta stundās, un tas būs pilns Mēness aptumsums pēc trīs gadu pārtraukuma. Tiesa gan, mūsu platuma grādos šis notikums ies secen. Pilnu Mēness aptumsumu varēs vērot tikai paši Eiropas rietumi – Spānija, Īrija un Lielbritānija. Toties viskrāšņāko un pilnāko aptumsumu varēs skatīt tie, kuri dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ja klausāties Latvijas Radio, būdami šajās vietās, tad ziniet, ka jums tāda iespēja ir, un to patiešām nevajag laist garām. Bet Latvijā neskumstiet, jo naktī no 7. uz 8. septembri eiropieši redzēs Mēness aptumsumu, un tad to neredzēs Amerika.  Ar ko Mēness aptumsums ir interesants? Atšķirībā no strauja Saules aptumsuma, Mēness aptumsums ir lēns un majestātisks, un, lai to redzētu, nav nepieciešans īpašs aprīkojums vai optisks palīglīdzeklis.  Mēness, Saule, Zeme – šo triju ķermeņu attiecības nosaka Mēness aptumsuma veidošanos, detalizētāk, kā tas notiek, aprakstīts vietnē, bet tur arī piedāvāts tāds vienkāršots skaidrojums. Proti, iedomājieties, ka jūs atrodaties uz Mēness, skatoties uz Zemi un Sauli. No šī skatupunkta šķiet, ka Zeme lēnām virzās Saules priekšā. Sākumā jūs redzat, ka Zeme pavisam nedaudz bloķē Sauli, un gaismas daudzums, kas pie Jums nonāk, samazinās, bet mazliet. Laika gaitā Zeme bloķē Sauli arvien vairāk, un apgaismojums vēl vairāk samazinās. Pēc aptuveni stundas Zeme pilnībā nobloķē Sauli, Jūs atrodaties Zemes ēnā, un visapkārt ir tumšs. Attiecīgi, kad Zeme atkal atklāj Saules seju, aptumsums ir beidzies. Tik tālu par Mēness skatupunktu, bet Mēness aptumsumu mēs vērojam no Zemes, un te nākamais interesantais fakts. Brīdī, kad Saule attiecībā pret Mēnesi ir nobloķēta, mēs uz Zemes redzam nevis vienkārši tumšu, blāvu Mēness disku, bet Mēness seja kļūst “asiņaina”, un to arī sauc par “asiņaino Mēnesi”. Skaidrojumam palīdz fizika. Mēness aptumsuma laikā Saule izgaismo Zemi, tāpēc visa Saules gaisma, kas krīt uz Mēness virsmu, iziet cauri mūsu atmosfēras biezākajai daļai, iekrāsojot Mēnesi sārtā mirdzumā. Izskatās diezgan biedējoši, bet skaisti.  "Zinātnieki netiks apklusināti": tūkstošiem cilvēku protestē pret Donalda Trampa administrācijas politiku. Tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā mītiņos ar saukli “Stand Up for Science”(jeb “Iestājieties par zinātni”) pauž protestu ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas darbībām, lai samazinātu zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai.  Kopš stāšanās amatā janvārī Tramps un viņa komanda ir atlaiduši un dažos gadījumos mēģinājuši pieņemt atpakaļ darbā tūkstošiem darbinieku ASV zinātnes aģentūrās, kuru darbs bija saistīts ar kodoldrošību, putnu gripas uzraudzību, ekstrēmu laikapstākļu prognozēšanu un citiem jautājumiem. Administrācija ir arī mēģinājusi iesaldēt pētniecības dotācijas zinātnes finansēšanas aģentūrās, tostarp ASV Nacionālajā zinātnes fondā.  Vieni paši mītiņi gan izmaiņas neietekmēs, to jau pierādījuši protesti pagātnē, piemēram, 2017. gadā, kad pētnieki protestēja Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā. Taču svarīgi ir neklusēt, jo, kā norādījusi neirozinātniece Nensija Kanvišere: “Jūs nevarat vienkārši atlaist visus un pēc tam viņus atkal pieņemt darbā, kad tie ir nepieciešami. Zinātnieku paaudze būs zaudēta.” Par šī brīža protestiem plašāk vietnē “Nature”. Vai Latvijā ir retzemju metāli?  Visbeidzot, ja vēl par ģeopolitiku un zinātni, tad aicinām pašmāju portālā “Delfi” iepazīties ar rakstu par retzemju metāliem. Tieši Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iespējamais darījums par retzemju metāliem pēdējā laikā ir daudz figurējis ziņu virsrakstos, un “Delfu” rakstā labu skaidrojumu sniedzis ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņš norāda, ka ne viss, kas ir reti sastopams, automātiski ir retzemju elementi. Tie ir pavisam konkrēti 17 elementi no Mendeļejeva periodiskās tabulas apakšējās daļas, piemēram, skandijs, itrijs, lantāns un citi, tiem ir augsta vērtība un praktiskais pielietojums, piemēram, elektronikā un militārajā jomā. Ukrainā tie ir pieejami, Latvijā par šo 17 elementu klātbūtni pierādījumu nav, bet mums ir ļoti daudz citu vērtīgu dabas resursu, piemēram, dzelzrūda. Par tās un citu atradņu nozīmi plašāk rakstā.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau  arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis "Wabi-sabi" ir jēdziens, kas apzīmē noteikta veida estētiku un filozofiju, tas slavē nepilnību, dabiskumu un laika ritējumā gaitā radušos skaistumu. Šis jēdziens ir cēlies Japānā un sakņojas tās tradicionālajā kultūrā un zen budismā, kas Japānā ienāca no Ķīnas apmēram 12. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka "wabi-sabi" jēdziens nostiprinājās līdz ar tējas dzeršanas ceremonijas attīstību 15. un 16. gadsimtā, pateicoties kādam tējas meistaram, kurš popularizēja vienkāršību, pieticību un dabiskumu tējas ceremonijā. Jēdziens sastāv no divām daļām "wabi" un "sabi". "Wabi" simbolizē harmoniju ar dabu un neuzspēlētu skaistumu. "Sabi" savukārt simbolizē laika ritējuma radīto skaistumu — vecums, nolietojums un patina tiek uztverta kā vērtība. Saliekot abas daļas kopā, radies skanīgs vārdu savienojums “wabi-sabi”, kas attīstījies par estētisku un filozofisku principu. Līdz mūsdienām šī ideja ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām japāņu estētikas koncepcijām, kas ieņem būtisku vietu ne tikai Japānas kultūrā, bet nu jau  arī citviet pasaulē. Šī jēdziena idejas visai bieži tiek saistītas ar dizaina filozofiju, mākslu, arhitektūru un dzīvesziņu kopumā. "Wabi-sabi" principi īpaši uzskatāmi izpaužas interjera dizainā. Šī estētika pievērš uzmanību dabīgiem materiāliem, ar roku darinātiem objektiem un minimālismam, kas ļauj saglabāt mājīgumu. Tieksme pretī dabīgajam ir pretmets industriālajai rūpniecībai un ražojumiem, kas sastāv no mākslīgiem materiāliem — dažādiem metāla sakausējumiem, betona, plastmasas — šie materiāli pauž rūpniecisku vēsumu. Toties "wabi-sabi" interjeros tiecas radīt siltu sajūtu. Visai izplatīts ir koka, akmens un māla pielietojums. Tiek akcentēta un baudīta šo materiālu asimetriskā daba. Priekšmetu virsmas, kas veidotas no šiem materiāliem, nereti tiek atstātas neapstrādātas, akcentējot dabīgo skaistumu. Bieži tiek izcelts arī novecojušu mēbeļu un priekšmetu laika zoba radītais skaistums. Kāds ķirmja izgrauzts robs galda virsmā vai krēsla kājā tiek uzskatīts drīzāk par estētisku efektu nevis defektu, kas būtu jānovērš un jālabo. Šāda dizaina pieeja atšķiras no ierastās tieksmes pēc perfekcijas un priekšmetu vienādošanas, kas Rietumu kultūrā uzplauka līdz ar rūpniecisko revolūciju. Idustriālā ražošana laika gaitā ir tiekusies aizstāt dabas formu estētiku un amatnieciskās nepilnības ar perfekti gludām virsmām, taisnām līnijām un vienādiem pēc viena šablona veidotiem rūpnieciskiem ražojumiem. Lai gan "wabi-sabi" sakņojas zen budismā un Japānas tradicionālajā kultūrā, un tieša tulkojuma uz latviešu valodu šim jēdzienam nav, tomēr arī latviešu kultūrā varam rast idejas, kas pauž visai līdzīgu attieksmi gan pret šādu estētiku, gan pret dzīves skatījumu kopumā. Latviešu saikne ar dabu, cieņa pret vecām lietām un senču mantojumu, kā arī spēja saredzēt skaistumu pieticīgā dzīvē, kas nereti veidojusies sarežģītā tautas vēstures gaitā, atspoguļo līdzīgas vērtības. Tāpat kā "wabi-sabi" augstu vērtē vēsturisko patinu, nodilumu un laika zīmes kā skaistuma avotu. Latviešu kultūrā mēs tiecamies saglabāt un cienīt, piemēram, vecās koka mājas, senos sadzīves priekšmetus, mēbeles un tautas tērpus, kuros redzams ne tikai nolietojums un amatnieku roku darbs, bet nereti arī, piemēram, dzimtas un senču vēsture. Līdzīgi kā "wabi-sabi" novērtē tukšumu un minimālismu, latviešu tradicionālajā interjerā bieži redzama atturība un telpas neaizpildīšana ar lieku greznību. Iedzīve sastāv no vienkāršām koka mēbelēm, māla traukiem, audekla galdautiem un citām tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Latviešiem ir pat kāds izplatīts teiciens: "Labs nāk ar gaidīšanu." Tajā varam censties saskatīt arī kādu "wabi-sabi" aspektu, proti, skaistas lietas rodas lēni un ar laiku. Tiecies novērtēt pacietību un dabas ritējuma estētiku.

Priekšvēlēšanu aģitācijas laiks pirms jūnijā plānotajām pašvaldību vēlēšanām vairs nav aiz kalniem. Toties katras jaunas priekšvēlēšanas nāk ar jauniem izaicinājumiem to uzraudzībā – tagad jāsaprot, kur roku pielicis mākslīgais intelekts, kur ar sociālo mediju palīdzību tiek ietekmēti vēlētāju prāti. KNAB uzdevums ir saskatīt, vai priekšvēlēšanu aģitācija notiek godīgi un ar caurspīdīgām naudas plūsmām. Tas ir arī viens no sarunas tematiem Krustpunktā, kad izvaicājam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jēkabu Straumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Andrejs Vasks, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists, un Zane Mače, raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore.  

Priekšvēlēšanu aģitācijas laiks pirms jūnijā plānotajām pašvaldību vēlēšanām vairs nav aiz kalniem. Toties katras jaunas priekšvēlēšanas nāk ar jauniem izaicinājumiem to uzraudzībā – tagad jāsaprot, kur roku pielicis mākslīgais intelekts, kur ar sociālo mediju palīdzību tiek ietekmēti vēlētāju prāti. KNAB uzdevums ir saskatīt, vai priekšvēlēšanu aģitācija notiek godīgi un ar caurspīdīgām naudas plūsmām. Tas ir arī viens no sarunas tematiem Krustpunktā, kad izvaicājam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Jēkabu Straumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Andrejs Vasks, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists, un Zane Mače, raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Aktualitātes pasaulē komentē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Hamburgā dzīvojoša latvieti Alīnu Āboliņu- Lindermani. Vācu „luksofors” pagalam! 6. novembra vakarā, pasaulei atgūstoties no Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu stresa, savu eksistenci beidza līdzšinējā Vācijas vēsturē vienīgā t.s. „luksofora koalīcija” – sociāldemokrātu, zaļo un brīvo demokrātu alianse. Pēc sarunas ar Brīvo demokrātu partijas līderi un līdzšinējo finanšu ministru Kristiānu Lindneru kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka lūgs valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru atbrīvot Lindneru no amata. Tas arī notika nākamajā dienā, kam sekoja atlaistā ministra partijas biedru – tieslietu ministra Marko Bušmaņa un izglītības un pētniecības ministres Betīnas Štarkas-Vacingeres – demisijas pieteikumi. Vēl viens brīvo demokrātu kabineta loceklis – digitālo lietu un satiksmes ministrs Folkers Visings – paziņoja, ka paliek amatā, izstājoties no partijas. Kanclers uzticējis Visingam arī atbrīvojušos tieslietu ministra portfeli, izglītības un pētniecības ministra amatu savienošanas kārtā uzņēmies pārtikas un lauksaimniecības ministrs, zaļo pārstāvis Džems Ozdemirs. Finanšu ministra portfelis ticis kanclera partijas biedram un līdzšinējam viņa biroja valsts sekretāram Jērgam Kukīsam. Līdz ar to Šolca kabinets ir kļuvis par divu partiju mazākuma valdību. Par šādas attīstības iespēju runāja jau labu laiku, bet jo sevišķi intensīvi kopš Saksijas un Tīringenes landtāgu vēlēšanām septembra sākumā, kurās visām valdošās koalīcijas partijām bija graujoši vāji rezultāti. Brīvajiem demokrātiem klājās vissliktāk, kas, jādomā, ir rezultāts šīs izteikti liberālās partijas darbībai vienā valdībā ar krietni kreisākajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem. 1. novembrī Kristiāns Lindners publiskoja astoņpadsmit lappušu memorandu ar saviem finanšu politikas uzstādījumiem, kuru būtība ir nodokļu un, attiecīgi, valdības tēriņu mazināšana, kurpretim valdības kopējais kurss orientēts uz budžeta deficīta palielināšanu, tā iegūstot līdzekļus zaļās ekonomikas izaugsmei un citām vajadzībām. Lindnera solis, partneru nodēvēts par provokāciju, arī bija pēdējā nagla „luksofora koalīcijas” zārkā. Faktiski vienīgā domājamā attīstība šādā situācijā ir Bundestāga balsojums, izsakot kancleram neuzticību, kam sekos ārkārtas vēlēšanu izsludināšana. Vakar mediji izplatīja ziņu, ka lielākās Vācijas partijas jau vienojušās par ārkārtas vēlēšanu datumu 2025. gada 23. februārī. Spriežot pēc reitingiem, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad tajās vislabākie panākumi būtu lielākajam opozīcijas spēkam – kristīgajiem demokrātiem, savukārt ar pieticīgāku rezultātu sekotu galēji labējā „Alternatīva Vācijai”, sociāldemokrāti un zaļie. Vēl Bundestāgā iekļūtu kreisi populistiskā Zāras Vāgenknehtas savienība, savukārt brīvie demokrāti un radikālie „Kreisie”, ļoti iespējams, paliktu ārpusparlamenta opozīcijā. Maralago „klusie telefoni” Nedēļā, kas pagājusi kopš Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, pasaule uzmanīgi lasījusi soctīklu ierakstus un ausījusies pēc telefona zvaniem, tverot signālus, kas varētu ļaut nojaust nākamā Baltā nama saimnieka ārpolitikas kursu. Pēcvēlēšanu dienā Kremļa runasvīrs Peskovs paziņoja, ka Vladimirs Putins nedomājot apsveikt ar ievēlēšanu Krievijai naidīgas valsts līderi. Tomēr jau nākamajā dienā, 7. novembrī, tiekoties ar ārpolitikas ekspertiem t.s. Valdaja diskusiju kluba konferencē Melnās jūras kūrortā Sočos, agresorvalsts vadonis izteica Trampam komplimentu par vīrišķīgu uzvedību, atentātā gūstot vieglu ievainojumu, un, it kā starp citu, arī apsveica. Svētdien, 10. novembrī, laikrakstā „The Washington Post” parādījās raksts ar apgalvojumu, ka tai pašā 7. novembrī Tramps un Putins sazvanījušies un runājuši par Ukrainas kara problemātiku. Īstu skaidrību par to, vai jau sākta solītā miera panākšana triecientempos, laikraksta anonīmais avots gan nevieš, no sarunas satura atklājot vien to, ka jaunievēlētais prezidents ieteicis savam daudzreiz pārvēlētajam sarunbiedram pārāk neaizrauties ar agresijas eskalāciju. Kremlis Peskova personā sarunas faktu noliedzis, un to nav apstiprinājis arī neviens no republikāņu līdera komandas. Galu galā tiek minēts, ka no Savienoto Valstu likumu viedokļa šāda pašdarbība starpvalstu attiecībās amatu vēl oficiāli neieņēmušai personai varot sagādāt kārtējo kriminālapsūdzību. Toties jau oficiāli tiek atzīta Donalda Trampa telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, kas esot bijusi visumā laipnā tonī ieturēta. Kādā brīdī dialogam kā trešais pievienojies arī multimiljardieris Īlons Masks, kurš šobrīd pastāvīgi uzturoties Trampu ģimenes rezidencē Marelago Floridā, kur notiekot jaunās administrācijas konstruēšana. Pašam Maskam pārī ar vēl vienu spilgtu politisko biznesmeni Viveku Ramasvami tikšot uzticēta jaunveidojamas valsts struktūras – Valdības efektivitātes departamenta – vadība ar uzdevumu nojaukt traucējošo birokrātiju, likvidēt nevajadzīgus regulējumus, apcirpt pārmērīgos tēriņus un pārstrukturēt valsts aģentūras.  Nav apstiprinājusies agrāk izskanējusī informācija, ka ārlietu resoru nākamajā administrācijā atkal varētu vadīt Ukrainai simpatizējošais Maiks Pompeo; tāpat Trampa komandā nav atradusies vieta agrākajai Savienoto Valstu pārstāvei ANO Nikijai Heilijai. Valsts sekretāra portfeli Tramps nolēmis piešķirt senatoram no  Floridas Marko Rubio, kuram līdz šim bijusi globāli aktīvas, pat agresīvas amerikāņu ārpolitikas aizstāvja reputācija, tomēr viņš bija starp tiem senatoriem, kuri bloķēja palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Ietekmīgais nacionālās drošības padomnieka amats, domājams, tiks armijas un nacionālās gvardes veterānam, Floridas kongresmenim Maiklam Volcam, kurš pazīstams ar savu Ķīnai nedraudzīgo viedokli. Krievijas un Ukrainas sakarā viņš paudis, ka šim karam būtu jābeidzas diplomātiska risinājuma ceļā, taču atzīmējis arī, ka Savienotās Valstis varot visai ātri dabūt Putinu pie sarunu galda, panākot naftas produktu strauju palētināšanos. Tuvie Austrumi – būs labāk vai tikai citādāk? Kā atzīmējuši daudzi pasaules mediji, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netnjahu bija viens no pirmajiem, kurš soctīklu ierakstā sveica Donaldu Trampu ar otrreizējo ievēlēšanu prezidenta amatā. Ne mazāk bija to, kuri pieminēja iepriekšējās vēlēšanas, pēc kurām Izraēlas līderis esot, Trampaprāt, pārāk steidzīgi apsveicis ar ievēlēšanu Džo Baidenu. Egocentriskais Donalds esot to ņēmis ļaunā, kas tagad varot atsaukties uz starpvalstu attiecībām. Tomēr Izraēlas bažas šai sakarā varētu kliedēt jau pieteiktais nākamais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā – tai nepārprotami simpatizējošais bijušais Arkanzasas gubernators Maiks Hakebijs. Iespējams, Trampa ievēlēšana radījusi fonu arī Kataras lēmumam pārtraukt savu starpniecību Izraēlas un „Hamās” sarunās, kas risinājās tās galvaspilsētā Dohā, un pieprasīt „Hamās” biroja slēgšanu, kas tur darbojās kopš 2012. gada. Izraēlai par Trampa pirmās prezidentūras periodu būtu grēks sūdzēties: lai atceramies kaut vai tikai amerikāņu vēstniecības pārcelšanu uz Jeruzalemi, Izraēlas suverenitātes atzīšanu pār Golānas augstienēm un līdzdalību t.s. Ābrama vienošanos panākšanā, kas pēc desmitgadēm normalizēja Izraēlas attiecības ar Apvienotajiem Arābu emirātiem, Bahreinu, Maroku un Sudānu. Tomēr, kā pieļauj laikraksta „The Washington Post” citētais Kalifornijas universitātes Izraēlas studiju profesors Dovs Vaksmans, no Trampa administrācijas varot sagaidīt arī aktīvāku atbalsta samazināšanu, ar kuru Baidens Izraēlu līdz šim tikai biedējis. Pēdējais brīdinājums tika izteikts pirms mēneša, prasot uzlabot humānās palīdzības piegādi Gazas joslas civiliedzīvotājiem, bet 12. novembrī Valsts departaments nāca klajā ar paziņojumu, ka Izraēla esot veikusi dažus pasākumus vēlamajā virzienā. Tikmēr no ANO institūciju puses izskan gluži cita retorika, piesaucot „starptautiskus noziegumus” un „neizbēgamu badu”. Pirms dažām dienām publicētā ANO Cilvēktiesību biroja ziņojumā pausts, ka 70% no pēdējo sešu mēnešu laikā Gazas sektorā bojāgājušajiem esot sievietes un bērni. Tāpat ANO atzīst par ticamiem teroristiskā grupējuma Hamas vadītās Gazas Veselības ministrijas datus, kas kopējo bojāgājušo skaitu kopš kara sākuma sektorā lēš uz vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izraēla pēdējā mēneša laikā izvērsusi intensīvāku karadarbību Gazas joslas ziemeļdaļā, norādot, ka tur pārgrupējušies un aktivizējušies „Hamās” spēki. Aktīva karadarbība turpinās arī Libānā, kur Izraēla dod triecienus grupējumam „Hezbollah”. Vakar bombardētas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētas, kur atrodas „Hezbollah” vadības centri un noliktavas, kā arī vairāki ciemi Libānas kalnos, uz ziemeļaustrumiem no Beirutas. Tiek ziņots par vairākiem desmitiem bojāgājušo. „Hezbollah” atbildējusi ar raķešu un lidrobotu triecienu Izraēlas ziemeļdaļai, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Man patīk mazi muzeji. Tos var apskatīt īsā laika sprīdī, un darbi, kas iepatīkas, nepazūd iespaidu gūzmā. Piemēram, Luksemburgas muzejs Parīzē – tikai divas garenas, aptumšotas telpas – turp un atpakaļ. Un vienmēr rūpīgi veidotas viena mākslinieka izstādes ar piemeklētiem darbiem no pasaules muzejiem un privātkolekcijām. Saglabājusies ieejas biļete uz izstādi “Rožē Vlaminks. Fovisma instinkts”. Uz biļetes datums – 2008. gada 9. aprīlis, un gleznas fragments – izlocīti krāsu triepieni, melnais atdala oranžo no zilā. Vai cits datums šajā muzejā – 2021. gada 13. oktobris. Amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres izstāde. Kādā fotogrāfijā redzama sieviete, kas uz ielas atvērusi laikrakstu un kaut ko satraukti lasa. Rokas tērptas baltos cimdos, elkonī iekārta somiņa. Virsraksts pirmajā lapā vēsta “Nolaupītājs zvana tēvam: “Mazulis ir dzīvs””. Čikāga, 1950. gadi. Vai Tukuma mākslas muzejs – tikai četras nelielas istabas. Kādai tēmai veltīta izstrāde, gleznas izmeklētas no krātuves un atvestas no citiem muzejiem – ieskatos, sajūtu un aizpeldu. 1958. gads, Laimdota Mūrnieka glezna “Cilvēki pludmalē”. Dzeltena kleita, balti šorti, oranžs krekls. Kā varēja gleznot tik brīvas figūras. Lielie muzeji ir citādi – plašas zāles, daudz apmeklētāju. Lielie muzeji ir gandrīz vai globālas institūcijas, un tur glabātie šedevri pie tā nav vainīgi. Pēterburgas Ermitāžā pēdējo reizi biju 2018. gadā. Kāpņu vestibilā ieejā uz galveno anfilādi bija atvērta tikai viena durvju vērtne, un pa to apmeklētāji spiedās iekšā un ārā. Es jutos kā revolucionāro matrožu pūlī, kas tikko ieņēmis Ziemas pili. Vai aizgāju līdz Ermitāžā vienīgajai Leonardo da Vinči gleznai “Madonna Benuā”, pat neatceros. Varbūt bija jau nolaupīta. Parīzes Luvra ir globāls zīmols. Leonardo gleznas “Svētais Jānis Kristītājs” un “Svētā Anna un Madonna ar bērnu” tur izvietotas garā galerijā, pa kuru apmeklētāji steidzas uz Valstu zāli – lielāko telpu pilī, lai redzētu pasaulē slavenāko gleznu – Leonardo da Vinči Monu Lizu jeb Džokondu. Taču tur priekšā ir nepārvarami šķēršļi – cilvēki, barjera, attālums un biezs stikls. Lielie muzeji cenšas tikt galā ar pieaugošo apmeklētāju plūsmu. Ufici galerijā Florencē vēl 2013. gadā Leonardo glezna “Pasludināšana” bija izstādīta nelielā telpā. Tā bija rāmī, varēja pieiet tuvu un apbrīnot eņģeļa seju, liliju un sfumato jeb dūmakaino perspektīvu. Tagad galerija ir mainījusi šedevru eksponēšanas veidu. “Pasludināšana” ir pārcelta uz muzeja tālāko spārnu, kur kaut nedaudz mazāk apmeklētāju. Tā izņemta no rāmja, izvirzīta no sienas uz tāda kā nošķelta ciļņa un novietota aiz bieza aizsargstikla. Ir palielināts mirkļu daudzums, kuros garāmplūstošie apmeklētāji var uzmest tai aci. Toties nelielajā Čartoriski muzejā Krakovā Leonardo glezna “Dāma ar sermuliņu” ir novietota gandrīz pilnībā aptumšotā nelielā augšstāva zālē. Tur ir maz cilvēku. Leonardo šo darbu gleznoja uz riekstkoka dēļa, sākumā fons bija pelēks, vēlāk Leonardo to pārgleznoja melnu. Arī sienas zālē ir melnas. Vienīgā gaisma krīt uz attēlotās Cecīlijas Gallerani un sermuliņa seju. Mazie muzeji nevar sacensties ar lielajiem. Lielos muzejus nevar pārspēt kolekciju bagātības, izglītojošo programmu un naudas ziņā. Un kur nu vēl lielo muzeju restorāni, kā piemēram Orsē muzejā Parīzē, kas iekārtots kādreizējā stacijas ēkā. Staciju restorāni jau bija vislabākie. Tomēr lielie muzeji jūt nemieru. Tie meklē formas lielumu, kas nezaudē saikni ar mākslas darbu un atstāj telpu intimtātei. Tāpēc lielie muzeji mēdz atdarināt mazos. Viņi to dara, ierīkojot nelielas, aptumšotas telpas, kurās izstāda šedevrus. Dažreiz šādās telpās valda pilnīga tumsa – tikai silti staru kūļi izgaismo gleznas – garenas, trīsstūrainas un izliektas sieviešu sejas. Kā Amadeo Modiljāni zālē Nacionālajā galerijā Vašingtonā. Gandrīz tikpat trauslas un izbiedētas sejas, kā paša mākslinieka dzīve.

18. septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) tika atklāta izstāde ar nosaukumu "Rudens": tā ir daļa no plašāka notikumu cikla "Dizaina procesi tuvplānā", kas 2024. gada laikā secīgi piedāvā četras pop-up izstādes. Katrā izstādē tiek rādīti vairāku pazīstamo uzņēmumu veiksmes stāsti, izmantojot rūpīgu paraugu atlasi un audiovizuālus elementus. Īpaši sagatavotie video stāsti atklāj ekspozīcijā redzamo zīmolu produktu tapšanas procesu un aizkulises. Toties pašam DMDM šis ir zīmīgs gads, jo muzejs svin 35 gadu jubileju. Lai par šo notikumu kopumu pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska un izstādes kuratore, arī zīmola "mammalampa" dizainere Ieva Kalēja.

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ir svētdiena, 4. augusts, un šodien klusāka diena mūsu sportistiem olimpiskajās spēlēs Parīzē - starts tikai riteņbraukšanā Anastasijai Karbonari un pēdējā 3x3 basketbola pamatturnīra spēle. Toties vakar veiksmīgi startēja riteņbraucējs Toms Skujiņš grupas braucienā izcīnīja piekto vietu. Savukārt Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova vakar aizvadīja pēdējo grupas spēli pludmales volejbolā, pārspējot kanādietes Brendiju Vilkersoni un Melisu Humanu-Paredesu. Toma Skujiņa izcīnītā 5. vieta ir līdz šim augstākais sasniegums, kāds Latvijai šajās Parīzes spēlēs bijia. Piektā vieta ir arī otrais visu laiku labākais Latvijas panākums šosejas riteņbraukšanā olimpiskajās spēlēs aiz Daiņa Ozola izcīnītās bronzas 1992. gadā Barselonas spēlēs. Pēc finiša Toms atzina, ka ir maza sāpīte par to, ka neizdevās tikt pie medaļas.  Skujiņš ir viens no pieredzējušākajiem Latvijas olimpiešiem, šīs viņam bija jau trešās spēles pēc kārtas. Bet 33 gadus vecais Toms izklausījās apņēmības pilns turpināt līdz pat nākamajām spēlēm pēc četriem gadiem Losandželosā, un izteica cerību, ka tad viņš nebūs viens riteņbraucējs no Latvijas riteņbraucējiem, jo komandā cīnīties vienmēr ir vieglāk.  Savukārt Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova vakar aizvadīja pēdējo grupas spēli pludmales volejbolā, pārspējot kanādietes Brendiju Vilkersoni un Melisu Humanu-Paredesu ar rezultātu 21:14 un 22:20. Tas nozīmē, ka mūsu dāmas ar 2. vietu grupā iekļuva astodaļfinālā un tajā mērosies spēkiem ar vācietēm Svenju Milleri/Sinju Tilmani. Pašas sportistes pēc spēles norādīja, ka šis mačs bijis lielisks veids, lai iesildītos pirms izšķirošajiem mačiem. Mūsu volejbolistu sniegumu līdz šim olimpiskajās spēlēs vērtē, sporta portāla „Sportacentrs.com” galvenais redaktors Jānis Celmiņš. 3x3 basketbolistiem šovakar pulksten 19 pēdējā pamatturnīra spēle pret Poliju. Šī vakara pretinieku izlasi trenē Mihals Hlebovickis, kurš savulaik aizvadījis vairākas sezonas Latvijas klubu basketbolā, kļuvis par Latvijas čempionu un arī runā latviešu valodā. Viņa sieva ir ilggadēja Latvijas izlases basketboliste Ilze Ose-Hlebovicka, profesionāla basketbolista karjeru izvēlējies arī viņa dēlu Oskars Hlebovickis, kurš 2018. gadā pārpildītā „Arēnā Rīga” spēlēja Latvijas junioru izlases sastāvā Eiropas U18 čempionāta finālā. 

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Your favorite foursome is together again and recording wearing tuxedos to mark the occasion as we hand out some end of season awards, which Ryan has dubbed "The Toties." Categories reviewed include player of the season, breakthrough player of the season, manager of the year, best goal, best signing, best match, funniest moment, and best story from the campaigns that were. Plus, we're each giving our Best XIs of the season for the combined leagues of Europe! Sponsors! Today's episode is brought to you by… Ibotta! Get $5 just for trying Ibotta by using code "TSS" in the free Ibotta app! Helix Sleep! Helix is offering 20% off all mattress orders AND two free pillows for our listeners! Go to HelixSleep.com/TSS! and use code HELIXPARTNER20. This is their best offer yet and it won't last long! Mack Weldon! Get 20% off your first order at mackweldon.com by using promo code “TSS”! Shopify! Head to shopify.com/tss for a free trial to help grow your business! JOIN THE TSS+ PATREON! Check out our Patreon, which houses bonus podcasts, access to our exclusive Discord, blog posts, videos, and much more. Become a member today at patreon.com/totalsoccershow! Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Your favorite foursome is together again and recording wearing tuxedos to mark the occasion as we hand out some end of season awards, which Ryan has dubbed "The Toties." Categories reviewed include player of the season, breakthrough player of the season, manager of the year, best goal, best signing, best match, funniest moment, and best story from the campaigns that were. Plus, we're each giving our Best XIs of the season for the combined leagues of Europe!Sponsors! Today's episode is brought to you by…Ibotta! Get $5 just for trying Ibotta by using code "TSS" in the free Ibotta app!Helix Sleep! Helix is offering 20% off all mattress orders AND two free pillows for our listeners! Go to HelixSleep.com/TSS!and use code HELIXPARTNER20. This is their best offer yet and it won't last long!Mack Weldon! Get 20% off your first order at mackweldon.com by using promo code “TSS”!Shopify! Head to shopify.com/tss for a free trial to help grow your business!JOIN THE TSS+ PATREON!Check out our Patreon, which houses bonus podcasts, access to our exclusive Discord, blog posts, videos, and much more.Become a member today at patreon.com/totalsoccershow! Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vien aptuveni simts metru no Nacionālā Mākslas muzeja ēkas, Skolas ielā 3, atrodas četrstāvu mūra nams ar romantizētu vēsturisko stilu elementiem. Šo ēku, kur tagad izvietojusies Latvijas Ārstu biedrība, 1905. gadā Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908) uzcēla kā personisko īres namu. Paceļot skatienu, pret pagalmu vērstās fasādes augšmalā varam lasīt dzejas rindu no Frīdriha Šillera "Zvana dziesmas" (1799): "Arbeit ist des Bürgers Zierde" – jeb latviskā tulkojumā, "Darbs ir pilsoņa rota". Toties zemāk, virs viena no logiem sienā iekalta Ludviga van Bēthovena (1770–1827) mūzikas frāze. Vasarā šo nošu rindiņu parasti aizsedz pagalmā saplaukušais bērzs, taču vēstījums tik un tā paliek: tās ir pirmās četras taktis no Bēthovena dziesmas "Dieva gods" jeb oriģinālā sauktās "Die Ehre Gottes aus der Natur" ar 18. gadsimta vācu dzejnieka Kristiana Firhtegota Gellerta (1715–1769) tekstu. Ar ko tad šī dziesma ir bijusi tik svarīga nama būvētājam? Bēthovena sešas t.s. Gellerta dziesmas nāca klajā 1803. gadā, taču to pirmie uzmetumi radās vēl 18. gadsimta beigās, kad komponistam strauji pasliktinājās dzirde. Šajā izmisuma pilnajā laikā viņš iepazina Gellerta "Garīgas odas un dziesmas" (1757), kas bija jau ieguvušas rezonansi vācu sabiedrībā. Gellerta dzeja uzrunāja komponistu ar savu garīgo universālismu, kristīgās samierināšanās motīviem un vienlaikus cilvēka godbijību Dieva radītās pasaules priekšā: Tā debess izteic tā Mūžīgā spēku, Tās slavās viņa godu man'.[1] 19. gadsimta otrajā pusē dziesma kļuva populāra vīru dziedāšanas biedrībās. Tā ir skanējusi arī Baltijā: vācbaltiešu dziesmu svētkos Rīgā 1861. gadā un Rēvelē 1866. gadā, igauņu Pirmajos (1869), Otrajos (1879), Ceturtajos (1891) dziesmusvētkos Tērbatā, latviešu Pirmajos (1873) un Piektajos (1910) dziesmusvētkos – pēdējos virsdiriģenta Jāzepa Vītola vadībā, ar Alfrēdu Kalniņu pie ērģelēm. Vēl 1989. gadā dziesma tika iekļauta Sestajos Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – tiesa, šoreiz gan visai abstraktā pārdzejojumā ar nosaukumu "Himna dabai".[2] Vai Augusts Reinbergs, kurš cēla namu, būtu kādā veidā saistīts ar šo mūzikas vēstures daļu? Ir zināms, ka studējot Rīgas Politehnikumā, viņš tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia", bet korporācijās labprāt dziedāja. Taču iespējams, ka citētajai dziesmai ir gluži simboliska nozīme. Šillers un Bēthovens, nebūdami konkrētajā gadījumā viens ar otru tematiski saistīti, tomēr veido kādu jēgpilnu, mums visiem no "Odas priekam" atpazīstamu garatelpu. Droši vien nebūs mazsvarīgi arī piebilst, ka Reinberga sieva Agnese (dzim. Šrēdere, Schröder, 1864–1943), ar kuru viņš salaulājās arhitekta darba gados Pēterburgā, bija ievērojamās klavieru fabrikas C. M. Schröder īpašnieka meita.[3] 20. gadsimta sākumā tā bija lielākā klavierbūves firma Krievijas impērijā. Uzziņas avoti: [1] Krājums: "Pirmie Vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki" [..].  Rīga, 1873. [2] Krājums: "Padomju Latvijas skolu jaunatnes VI Dziesmu un deju svētki, 1989. Dziesmas zēnu koriem". Rīga, 1988. [3] Sk.: https://www.geni.com/people/August-Jacob-Reinberg/6000000011399662436

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Stāsta rotu māksliniece un pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Ginta Grūbe. 20. gadsimta otrajā pusē zelta cena četru gadu laikā vairāk nekā četrkāršojās. Šis cenu kāpums kalpoja par stimulu rotu māksliniekiem strādāt ar tēraudu, alumīniju un plastmasu zelta vietā. Zelta cenas aptuvenais kāpums varēja būt no 19 uz 88 eiro par gramu zelta nepilnā piecgadē. Pieprasījums pēc zelta kā investīciju objekta pieaug grūtos laikos, jo akciju tirgi kļūst mazāk pievilcīgi. Tādējādi zelts tiek uzskatīts par labu ieguldījumu krīzes apstākļos. Ievērojamais kāpums 1980. gadā notika pēc padomju militāristu iesaistīšanās Afganistānā, pēc desmit gadus ilgas inflācijas, naftas [tirgus] satricinājumiem un amerikāņu militārajām neveiksmēm, kas arī izskaidro zelta cenas kāpumu. Cena kļuva arī par vienu no iemesliem rotās neizvēlēties zeltu, aizbildinoties ar tā iziešanu no modes un vēlmi radīt rotas, kas pieejamas visiem – neatkarīgi no sociālā stāvokļa. 20. gs 70. gados Nīderlandē darbojās vairāki rotu mākslinieki, kas savu radošo darbību nostatīja līdzās vizuālajai mākslai – nevis amatniecībai, kā tas tika darīts līdz šim. Pārmaiņu laiks bija pateicīgs brīdis materiāla izvēles maiņai, jo tas palīdzēja izcelt atšķirīgo pieeju rotu mākslā. Dizaineru pāris Gijs Bakers (Gijs Bakker) un Emmija Van Lērsuma (Emmy van Leersum) bija vieni no aktīvākajiem eksperimentētājiem. Viņi organizēja izstādi ar nosaukumu “Objekti, ko valkāt”. Nosaukums mums atklāj, ka autori tiecās mainīt fokusu no rotas kā dekoratīva rotājuma vai statusa simbola uz rotu kā autonomu objektu, kas iemieso autora radošo ideju. Gan Emmija un Gijs, gan citi viņu laikabiedri tiecās mainīt rotaslietu paradigmu, mainot arī vidi, kur rotas tiek demonstrētas. Rotas no veikaliem un darbnīcām tika pārnestas uz galerijām un muzejiem, līdzīgi kā tas jau bija noticis ar keramiku, stikla un tekstila darbiem. Gija Bakera darbi, bieži humoristiski un ironiski, reti dekoratīvi, bet uzdod būtiskus jautājumus: Kāpēc cilvēki valkā rotaslietas? Ko rotaslietas dara ar cilvēkiem? Kāda ir juveliera loma šajā procesā? (Liesbeth den Besten, “Metalsmith Magazine Vol. 7. No. 1”, 1987. gads.) Industriālo materiālu un tehnikas pārnese rotās izpaudās, piemēram, Gija izstrādātajā nerūsējošā tērauda aprocē, fiksējot to, izmantojot punktmetināšanu. Viņš eksperimentēja, arī laminējot fotogrāfijas ar dārgām karaliskās ģimenes kaklarotām. Bakers ironizēja par zelta cenu, veidojot darbu ar nosaukumu “Neredzamās rotas”, kas sastāvēja no zelta stieples, ko bija paredzēts stingri uztīt uz rokas un pēc laika noņemt, – nospiedums uz rokas bija viņa izpratne par rotu. Lai iegūtu apjomīgajām, apkaklei līdzīgajām rotām košas krāsas, viņš izmantoja alumīnija anodēšanu, kas industriālajā ražošanā un arhitektūrā tika izmantota jau kopš starpkaru perioda, tomēr rotaslietās tas bija jaunums. Mēbiusa lente arī kļuva par iedvesmu formas pētniecībai un pārnesei alumīnijā un tēraudā, līdzīgi kā bezgalīgās virsmas ideju savos darbos ilustrēja grafiķis Ešers. Mēbiusa lentes motīvs bija pateicīgs aproces formai. Rotu mākslinieks un grafiķis Roberts Smits, kurš arī darbojās Nīderlandē 20. gs. otrajā pusē, uz laiku pilnībā pārtrauca rotu mākslinieka karjeru un atgriezās pie tās pēc vairāku gadu pauzes. Viņš kritizēja tolaik radikālo holandiešu laikmetīgo rotu attīstības virzienu, kurā zelts bija teju nepieņemams materiāls. Gijs Bakers pārmeta Smitam, ka viņš cenšas saglabāt novecojušo rotas kā statusa simbola pozīciju, turpinot izmantot rotās zeltu, kaut arī ļoti plānās, folijai līdzīgās kārtās. 20. gs. otrās puses holandiešu radikālā pieeja rotu mākslai neapstiprināja viņu sākotnēji uzstādīto hipotēzi, ka, ja rotas tiks izgatavotas no lētākiem pieejamajiem materiāliem un izgatavošanā tiks izmantotas industriālajā ražošanā aizgūtas metodes, tad šādu laikmetīgu rotu popularitāte un pieprasījums strauji augs. Mākslinieku eksperimenti palika galeriju un muzeju sienās. To ražošanas apjomi nepietuvojās sākotnēji cerētajam. Toties šajā laikā tapušās rotas iezīmē jaunas ēras sākumu rotu mākslā, kur atļauti visi materiāli un mākslinieka idejas lidojums netiek ierobežots.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece. Vai zini, ka Emīlam Dārziņam bija dēls Volfgangs, kurš tādu vārdu dabūja – nav grūti iedomāties – kam par godu. Anšlavs Eglītis jokojot ir teicis: „Volfgangs Dārziņš? Kas tas tāds? Ja jau mēs sakām Volfgangs, tad turpinām: Mocarts. Un, ja sakām Dārziņš, tad domājam: Emīls.“ Volfgangs Dārziņš dzimis 1906. gadā, tēvu traģiski zaudējis četru gadu vecumā. Nav nevienas fotogrāfijas, kurā abi būtu redzami kopā. Dēlam pieaugot, līdzība ar tēvu kļūst acīmredzama. Šīs līdzības dēļ Volfgangam uztic tēva lomu Viļa Lapenieka filmā „Melanholiskais – valsis“. Šo filmu režisors sāk uzņemt 1939. gadā, uzreiz pēc „Zvejnieka dēla“ pabeigšanas. Diemžēl 1940. gadā filmēšanu pārtrauc padomju okupācija. Toties abi satiekas mūzikā. Dēls mantojis ne tikai tēva izskatu, bet arī mūziķa talantu. Nav daudz gadījumu latviešu mūzikas vēsturē, kad kori Dziesmu svētkos uz vienas skatuves izpilda tēva un dēla skaņdarbus – Astotajos, Devītajos un arī vēlāk. Kāpēc mēs, kas mācījāmies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā 60. un 70. gados,  par viņu – komponistu un pianistu, publicistu, klavieru skolotāju un folkloras pētnieku – neko nezinājām? Atbilde vienkārša. Tāpēc, ka Volfgangs Dārziņš 1944. gada rudenī devās trimdā. Ierakstot viņa vārdu Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas periodika.lv meklētājā, atradīsiet pāri 3000 pieminējumu. Tostarp – paša Dārziņa rakstus. Volfgangs rakstīja par dažādām tēmām, ne tikai par mūziku. Viņam piemita lieliska humora izjūta. Piemēram, feļetonu par Latvijas dzintaru, kas publicēts laikrakstā „Latvju ziņas“ 1947. gada janvārī, Dārziņš iesāk šādi: „Vecie rīkļu rāvēji foiniķieši it labi zināja, kāpēc viņi airējās to trako gaisa gabalu ap visu Eiropu, riskējot nolauzt kaklu Biskajas vētrās. Kaut kur smilšainā krastā mita ļaudis, kas mirdzināja zeltainu akmeni…“ Vai par savu draugu un vienaudzi viņa 40 gadu jubilejai veltītā rakstā „Latviešu ziņās“ 1946. gada oktobrī: „Ar Anšlavu Eglīti iepazinos trīs gadu vecumā. Toreiz viņš bija bērns kas bērns un vēl nezināja no galvas nedz  konverzācijas vārdnīcu, nedz Bedekeru…“ (Tas ir ceļotājiem un tūristiem domāts ceļvedis!) Savukārt savam skolotājam Jāzepam Vītolam veltītas šādas rindas: „Tas ir ļauns liktenis — astoņdesmit četru gadu vecumā trimdā būt. Un, diemžēl, mēs tur nekā nevaram līdzēt. Atliek tikai gribēt. Stipri gribēt, kaut savā 85. dzimšanas dienā Profesors varētu atkal elpot dzimtenes gaisu un vērot dzimtenes debesis. Brīvas dzimtenes gaisu un brīvās dzimtenes debesis.“ (1947. gads, „Latviešu ziņas“ Eslingenā) Dārziņš apprecas 1939. gada Ziemassvētkos, un pēc bēgļu nometnēs pavadītajiem gadiem abi ar sievu, mākslinieci Annu Dārziņu pārceļo uz Ameriku. Vispirms uz Spokenu, pēc tam – Sietlu. Dārziņu pāris ir viens no retajiem trimdā, kas var nodrošināt dzīvi, darbojoties savās radošajās profesijās. Par Dārziņa mūziku un tās atpakaļceļu uz Latviju var izlasīt jo daudzajos rakstos jau pieminētajā periodika.lv. Vispamatīgāk komponista dzīvi un daiļradi pētījis Arnolds Klotiņš. Brīnišķīgo klaviermūziku ir spēlējis Ventis Zilberts, Imants Zemzaris, Jautrīte Putniņa un citi mūsu pianisti. Mana iepazīšanās ar Volfgangu Dārziņu sākās pagājušā gadsimta beigās, atverot  Kopenhāgenas „Latviešu tautasdziesmu“ 1956. gadā iznākušo 11. sējumu, kur viņam pamatīgs apcerējums „Latvju tautas melodiju veidi un īpatnības“. Pāršķirstu, bet neiedziļinos. Pirms gadiem 20, kādas „Iļģu“ Amerikas tūres laikā, viesojos bijušajā Dārziņu ģimenes mājā Sietlā.(Tur, starp citu, joprojām atrodas Dārziņa spēlētās klavieres). Grāmatu plauktā atrodu Volfganga Dārziņa „200 latviešu tautasdziesmas solo balsij un klavierēm“, kuras izdevis Alfrēds Kalnājs Čikāgā. Esmu pārsteigta, jo lasot notis, saprotu – vairums dziesmu ir nevis vispārzināmās, bet Latviešu folkloras krātuvē, Emiļa Melngaiļa materiālos atrastas melodijas. Sajūtu prieku par muzikālās gaumes sakritību. Gatavojot šo materiālu, atrodu, ko Dārziņš rakstījis vēstulē Knutam Lesiņam: „Viens gan man dara prieku: no visām 200 apmēram 190 ir pilnīgi jaunas, ko neviens vēl nepazīst.“ Tiesa, tekstus daļai dziesmu Volfgangs, gluži tāpat kā komponisti pirms un pēc viņa, ir mainījis pēc savas patikšanas. Nevienai melodijai no Latgales nav latgaliski vārdi. Volfgangs Dārziņš arī aicinājis trimdiniekus atsākt tautas melodiju vākšanu, rakstot, ka „diemžēl, visi mani materiāli palika dzimtenē un vienīgais ko paguvu paņemt līdz, ir ap 500 folkloras krātuvē norakstītu melodiju, kuras atzinu par vērtīgām“. Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja Māra Vīksna stāsta, ka komponists 1944. gada vasarā nedēļām ilgi strādājis folkloras krātuvē – to apliecina precīzi ieraksti krātuves žurnālā. Mūžībā Volfgangs Dārziņš tiek aizsaukts 1962. gada Jāņu dienas rītā, nepiedzīvojot Pirmos ASV Rietumkrasta latviešu dziesmusvētkus, kas Sietlā  sākušies 22. jūnijā. Arī šajos svētkos skan tēva un dēla – Emīla un Volfganga Dārziņu – dziesmas.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece Vai zini, ka ir kāds teiksmains motīvs latviešu folklorā, par ko dzied dziesmas un stāsta pasakas? Tā ir Garā pupa. Pasaka par bārenīti, kas uzkāpj debesīs pa pelnos izdīgušās pupas zariem, domāju, visiem zināma. Meklēdama to savā pasaku grāmatu plauktā, uzduros mazai pelēcīgi brūnganai grāmatiņai "Brīnumzeme. Latviešu tautas pasakas un teikas". Šis kabatas izmēra grāmatu formāts labi zināms – tādas, lielākoties latviešu rakstnieku un dzejnieku grāmatiņas, latviešu izdevēji laida klajā dīpīšu nometņu laikā pēckara Vācijā. Vienmēr esmu tās apbrīnojusi un jutusi dziļu cieņu pret to izdevējiem. Konkrēti šo pasaku grāmatiņu 1947. gadā kopīgi izdevuši Pētera Mantnieka un Edgara Ķiploka apgādi. Bet pasakas sakārtojis un plašu priekšvārdu sarakstījis Kārlis Dziļleja. (Ļaujos vēlmei noskaidrot, vai šis dzejiskais uzvārds ir rakstnieka pseidonīms. Izrādās, nē, tas ir tiešs vāciskā uzvārda latviskojums. Līdz 1940.gadam Kārlis bijis Tīfentāls. Taču pseidonīmu viņam nav trūcis. Iesaku visiem iepazīties kaut vai tikai ar viņa biogrāfiju. Cik gan daudz viens cilvēks var izdarīt savas tautas kultūras un sabiedrības labā!) Pasaku par Garo pupu atrodu minētās grāmatas sadaļā ar didaktisku nosaukumu "Tikumības pasakas" (te Kārlis Dziļleja sekojis Teodora Zeiferta pasaku sadalījuma paraugam). Par tām savā apcerējumā Kārlis Dziļleja raksta: "Tikumības pasakas visspilgtāk izteic dzīves ētiskos principus un rāda, ka krietnie tikumi arvien ved pie laimes un labklājības, bet nekrietnajam cilvēkam jākrīt kaunā vai jāiet bojā." Skan pārāk pareizi. Bet atrodu Latvijas Radio ierakstu no 2019. gada, kur Latviešu pasaku gada ietvaros Vaira Vīķe-Freiberga stāsta ne tikai pašu pasaku par Garo pupu, bet atklāj arī to, kāpēc tā ir viņas mīļākā latviešu tautas pasaka un kā tā ietekmējusi viņas dzīvi. Garās pupas tēls latviešu kultūrā izmantots daudzveidīgi. Tas iedvesmojis Kārli Skalbi, Annu Brigaderi, Uldi Ausekli. Varbūt jums acu priekšā ir Niklāva Strunkes brīnišķīgais zīmējums… Tieši Uldis Auseklis 20. gadsimta 80. gados izveidoja latviešu dzejas antoloģiju bērniem "Garā pupa", un 90. gadu sākumā – arī grāmatu apgādu ar tādu pašu nosaukumu. Bērnu dzejas gadagrāmatas "Garā pupa" izdošana pēc ilgāka pārtraukuma tika atjaunota 2014.gadā. Bet nu par dziesmām. Akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā sējumā, kas veltīts bērnu folklorai un klajā nāca 1993. gadā, atrodams vispilnīgākais Garās pupas tekstu apkopojums. 28 pamatdziesmas ar milzumdaudziem variantiem! Savulaik man neizpratni radīja fakts, ka šīs dziesmas ievietotas pie bērnu dziesmām. Ir taču skaidrs, ka tās ir mitoloģiskās dziesmas! Taču bija jāsamierinās, jo "Latviešu tautasdziesmas" 15 sējumos, no kuriem līdz šim iznākuši 12, atsevišķs sējums mitoloģijai nav paredzēts. Tāpēc arī es neanalizēšu šos tekstus šādā aspektā; nepiesaukšu ne pasaules koku, ne iniciācijas rituālus. Tikai pārlūkošu, ko tad mūsu senči cerēja ieraudzīt, uzkāpjot debesīs pa Garo pupu. Vispirms – ne vienmēr tā ir pupa. Ir dziesmas, kur kāpšana notiek pa baltas puķes, baltas rozes, liepas, arī zirņa zariņiem. Tomēr visbiežāk tiek iesēta pupa, un tieši balta. Taču – arī liela, diža, zelta, cūku un turku pupa. Pēdējā pārceļojusi arī uz labi zināmo bērnu skaitāmpantiņu. Kur tad pupu sēj? Rožu dārziņā, Augstajā vai baltu smilšu kalniņā. Jūras, purva, Daugaviņas maliņā.  Bet visinteresantākais, protams, ir tas, ko kāpējs debesīs ierauga un sastop. Visbiežāk – Dievu, Dieva dēlu vai dēlus, retāk – mīļo vai svēto Māru. Ko tik viņi tur nedara – koklē zelta kokles, seglo vai gana zirgus, siekiem naudu mēra, Saules meitai kāzas dzer…Vairumā variantu dziesmas varonis sastaptajām dievībām jautā pēc tēva un mātes. Un saņem atbildes, lielākoties nomierinošas – sak', labi viņiem iet. Strādā vieglus darbus. Vai – "Tēvs ar māti Vāczemē / Saules meitai kāzas dzer". Vai šīs dziesmas ir klausāmas teicēju, ne modernu mūsdienu izpildītāju sniegumā? Jā, mums ir dota tāda iespēja. Jāapmeklē Folkloras krātuves digitālais arhīvs Garamantas.lv. Atverot audio sadaļu un meklētājā ierakstot, piemēram, vārdu "pupa" vai  "pupu", atvērsies faili ar notīm un klausāmām dziesmām. Senākās – no 1927. gada, Artūra Salaka kolekcijas. Tiesa, ļoti grūti saklausāmas. Toties no 60. gadu ekspedīcijām pieejami brīnišķīgi ieraksti. Visām dziesmām ir interesanti, neparasti piedziedājumi. Iesaku paklausīties. Un nobeigumā – cerams, redzējāt to Garo pupu, ko pagājušā gada nogalē kā visu laiku augstāko gaismu instalāciju varēja vērot Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā. Bija jādomā par visiem mūsu senčiem, kuri debesīs varēja pacelties tikai ar dziesmas palīdzību. Uzziņas avoti: "Brīnumzeme". Latviešu tautas pasakas un teikas. Vācija, Pētera Mantnieka apgāds. Edgara Ķiploka apgāds. 1947. "Latviešu tautasdziesmas". 6. sējums. Rīga, "Zinātne", 1993. Garamantas.lv

Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Tuvojas Ziemassvētku laiks, un parasti tas saistās ar došanos ciemos vai viesu uzņemšanu pie sevis. Kopīgas maltītes ne tikai svētkos, bet arī ikdienā mūsdienās kļūst arvien retākas. Toties agrāk tā bija ikdienas norma, un pat viens no varas un statusa simboliem. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā hercogam bija pienākums parūpēties par saviem galminiekiem, aicinot tos pie kopīga gada, bet tie, kuri “dalīja ēdienu ar valdnieku” varēja lepoties ar savu sabiedrisko statusu. Jo lielāks bija galms, jo augstāks valdnieka prestižs. Galma dzīves organizēšanā noteicošā loma bija galma maršalam. To parasti iecēla no augstākās muižniecības vidus, un šis amats varēja kalpot par pakāpienu turpmākajai karjerai. Galma maršalam bija uzdots kontrolēt hercoga virtuvi un dzērienu pagrabu un uzraudzīt ēdienu gatavošanu un tīrību virtuvē. 17.gs. vidū, hercoga Jēkaba laikā, galma pusdienām tika klāti 18 galdi, kas bija izvietoti dažādās vecās Jelgavas pils telpās. Pie 1. un 2. galda sēdēja hercogs ar savu ģimeni un hofmeistariem, pie 3. galda – augstākās galma dāmas (augstāko ierēdņu laulātās draudzenes un hercogienes galma hofmeistariene), 4. galds bija atvēlēts hercogienes galma dāmām augstāko ierēdņu pieaugušajām meitām, bet sākot ar 5. galdu tika servētas vietas tā sauktajiem pēcēdājiem – pirmo galdu pārziņiem, piegriezējiem, hercoga un hercogienes ēdienu pasniedzējiem, galma virtuves kungiem, sudraba pārzinim un pārējiem galminiekiem. Hercogu jeb 1. galdā pasniedza 20 ēdienus. Lūk, ēdienkarte: 1) vistas frikasē; 2) auna gaļa ar ķiļķeniem; 3) speķota auna gaļa; 4) vārīti zandarti ar speķi un rozīnēm; 5) sālītas līdakas; 6) saldi kāposti ar žāvētām desām; 7) mazas pastētes ar teļa gaļu; 8) sviesta kūka; 9) cepti tītari ar mērci; 10) speķotas irbes; 11) sivēns; 12) medījumi; 13) vārīta vērša gaļa; 14) auna gaļa ar citroniem; 15) zivis sviestā; 16) cukurriecenīši; 17) aitas cepetis; 18) cūkas karbonāde; 19) ceptas zivis; 20) sviestkūku riecieni. Pārējiem galminiekiem ēdienu daudzveidība mazinājās un pēdējo pēcēdāju galdā tika sniegtas putras un virumi. Arī pusgadsimtu vēlāk saglabājās līdzīga ēdienkarte. Pēc tēva hercoga Frīdriha Kazimira nāves 6 gadu vecumā par hercogu kļuva jaunais Frīdrihs III Vilhelms. Viņš ilgstoši uzturējās pie aizbildņiem, bet Jelgavas pilī mitinājās viņa māsas princeses Marija Doroteja, Eleonora Šarlote un Amālija Luīze. No 18. gs. sākuma ir saglabājušās vairākas galma pavāru Johana Volhelma Brimera (Johan Wölhelm Brümer) un Andreasa Preisa (Andreas Preiß) princesēm sastādītas ēdienkartes pa nedēļām gan ziemas, gan vasaras mēnešos. Princesēm tika servētas divas maltītes dienā – brokastis un vakariņas (ziemā)/pusdienas un vakariņas (vasarā). Katra sastāvēja no 6-10 ēdienu kārtām. Lielākoties tie ir dažādi gaļas ēdieni cepešu, šmorējumu, pastēšu, mērču, viru, zupu veidā. Interesanti, ka līdzās teļa, putnu un cūkas gaļas ēdieniem, daudz lietota arī aitas un jēra gaļa. Retu reizi gaļu pasniedza kopā ar rīsiem, biežāk tai klāt ēda maizi, kāpostus, burkānus un citus sakņaugus, kā arī pākšaugus. Protams, šajā laikā vēl nav mūsdienu virtuvē iecienīto kartupeļu. Zivis ziemas ēdienkartē bija ik pāris nedēļas, bet vasarā katru dienu. Deserti bija ļoti rets maltīšu papildinājums. Tortes un pīrāgus pārsvarā gatavoja tikai vasarā un no vietējām ogām – ķiršiem, jāņogām, āboliem, ērkšķogām, plūmēm un arī citroniem. Kurzemes hercogistes beigu posmā 18. gs. 3. ceturksnī – Bīronu valdīšanas laikā – ēdienkartes pamatsastāvdaļas nav pārāk mainījušās, bet klāt nāca daudz vairāk saldumu. 18. gadsimta otrā puse ir laiks, kad visos Eiropas galmos īpašu vietu sāka ieņemt cukuroti ēdieni un dažādi deserti. Tā kā cukurs tajā laikā kalpo kā viena no luksusa un prestiža precēm, tad to izmantoja ne tikai desertos, bet dažādas saldas garšvielas pievienoja arī pamatēdieniem. Kurzemes hercoga galmā no 1768. gada līdz 1778. gadam algoja franču konditoru Johanu Jozefu Leinhāsu (Johan Joseph Leinhaas). Viņš bija atbildīgs par īpaši greznu saldumu galdu noformēšu oficiālajās svinībās pēc hercoga Pētera vai hercogienes Dorotejas pasūtījuma. Prata pagatavot saldumus dažādu figūriņu, piemēram, putniņu veidolā. 1771. gada 7. februārī Prūsijas prinča Heiriha vizītes laikā Jelgavas pilī, Leinhāsam bija jāservē trīs deserta galdi ar franču konfektēm un citiem saldumiem uz 80 šķīvjiem. Šāds komplekts bija jānodrošina gan pusdienās, gan vakariņās. Konditors atbildēja arī par atspirdzinošo dzērienu pagatavošanu. Tos mērija putelēs un enkeros [Poutel, poute – apm. 15 litru, Ancker 38,806 litru]. Viesi varēja veldzēties gan ar limonādēm (vienreiz konkretizēta dzērveņu limonāde), gan holandiešu orgadi (miežu un mandeļu dzērienu). Hercoga galmā baudīja arī labu vīnu. To ieveda no vīna ražotājvalstīm. Norēķini par galmam piegādātām precēm liecina, ka vīns regulāri ticis ievests no Francijas. Īpaši iecienīti bija Burgundijas vīni un muskata šampanietis. Šīs ir vien epizodiskas piezīmes par ēdināšanas kultūru Kurzemes hercoga galmā, kas veidotas, balstoties arhīvu materiālos. Tomēr tās rada priekšstatu par augstākajās aprindās baudītajām maltītēm, desertiem un atspirdzinājumiem 17. un 18. gadsimtā un ceru, ka iedvesmo arī svētku galdam.

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Vai zini, kad pār Latviju vēlās pirmais skaistuma konkursu vilnis? Tas notika 20. un 30. gados, kad dažnedažādus skaistuma konkursus teju ik gadu rīkoja pilsētas, biedrības, dansingi, avīzes, žurnāli. Notika arī vīriešu un pat bērnu skaistuma konkursi, tāpat frizūru skaistuma un veselības konkursi. Kad valsti pārņēma skaistuma konkursu drudzis, vispārpieņemts atzinums skanēja: "Mēs esam cilvēki, kas tiecas pēc rekordiem – arī sievietes skaistumā!" Pēc Pirmā pasaules kara skaistuma konkursu biznesā ar lielu noteiktību ienāca Holivudas un Berlīnes filmu studijas, rīkojot konkursus dažādās valstīs – arī Latvijā. 1926. gada ziemā Rīgas lielākajos kinematogrāfos dāmām bija iespēja sīvā konkurencē ar daudzu citu valstu pārstāvēm  pretendēt uz viena gada filmēšanās līgumu Berlīnē. Trīs gadus vēlāk latviešu daiļavas varēja piedalīties arī franču laikraksta "Journal" rīkotajā visas Eiropas skaistuma konkursā. Par tā dēvētajām sieviešu skaistuma sacīkstēm gan baumoja, ka "tieši nesmukās lien visos konkursos, uz katrām desmit nesmukām viena smuka". Viņu vidū daudz rēviju dejotāju un bārdāmu. 1927. gadā, pati sarīkojusi skaistuma konkursu, avīze "Pēdējā Brīdī" sūrojās: "Skaistuma konkursi pie mums nav pareizi nostādīti un viņos piedalīties skaita par kaunu." Eļļu ugunī pielēja dzeltenā prese – avīze "Aizkulises", norādot: "Arī sabiedriskā ziņā skaistuma konkursiem nav nekādas nozīmes, jo skaistākās dāmas skaita zem sava goda piedalīties." 1926. gadā avīzes "Jaunā Nedēļa" rīkotajā konkursā, kurā, iesūtot savu ģīmetni, varēja piedalīties jebkura Latvijas sieviete, laureātēm pienācās zelta rokaspulkstenis, sudraba rokassomiņa vai zelta gredzens ar briljantu un šīs godalgas jau laikus varēja apbrīnot L. Rozentāla veikala skatlogā Kaļķu ielā 1. Konkursā laurus plūca Bauskas apriņķa saimnieka meita Gaiļunas jaunkudze, Tukuma viesnīcas līdzīpašniece Zosaras jaunkundze un mājsaimniece no Vaiņodes pagasta M. Valdmanes jaunkundze. Daži vērotāji nekavējās paust, ka konkurss "zaudējis no tā, ka tajā piedalījusies tikai lauku darba tauta". Par to liecinājis tas, ka avīzes redakcijā kuplā skaitā pulcējušās jaunavas ar "sarkanām, sapampušām rokām (…) un melniem ceļgaliem". Toties pagasti gan atbalstījuši savas skaistules, cītīgi balsojot, un uzvarētājas nu varot pacelt savus sarkanos degunteļus cerībā uz bagātiem preciniekiem. Ar skaudības un pat naida pilnu attieksmi nācās saskarties arī 1927. gada "Latvijas skaistulei" – Dzelzceļa virsvaldē strādājošajai Zentai Ozolas jaunkundzei, kurai nācās ne tikai taisnoties par to, ka gājusi pie frizierstudentēm "par brīvu ondulācijas taisīt", bet arī uzklausīt neskaitāmas sev veltītas "anekdotes". 1928. gadā avīzei "Aizkulises" nelaimīgā skaistule pauda: "Es jau sevi neskaitu par skaistāko sievieti Latvijā, jo tā ir garšas lieta. Un tiešām skaistuma karalienes tituls man vairāk atnesis sāpes nekā priekus. Es domāju, ka man šāds tituls palīdzēs dzīvē, bet pārliecinājos, ka taisni otrādi. Tā bija mana kļūda, un es to nožēloju, lai gan ir jau par vēlu." 1929. gadā, kad par "latvju skaistumkaralieni" kļuva Biruta Andersone, viņas tēvu, bagātu Rīgas linu tirgotāju, to uzzinot, ķērusi sirdslēkme. Jo meita, gan par "īstas sievišķības iemiesojumu" atzīta, tomēr izpelnījās arī kritiskus vārdus par "modernā laikmeta garam un prasībām" drusku par mazu un apaļu augumu, un skaistām, bet ne graciozām kājām… Kad 30. gados tā dēvēto "darba Venēru" konkursu rīkoja laikraksts "Segodņa", žūrijā tika aicināti pat mākslinieki, kuru vidū bijis pat Sigismuds Vidbergs, jo vērtēt vajadzējis ne vien dalībnieču sejas skaistumu, bet arī ķermeņa estētisko uzbūvi un proporcijas. Nogurdinošā konkursa laikā jaunkundzēm no darba tautas bija iespēja kaut reizi mūžā greznoties ar vissmalkāko firmu cepurēm un uzvilkt īstus kurmja, karakula, ūdeles, lapsas kažokus, ar kuriem rīkotājus bagātīgi apgādāja Rīgas smalkākie modes saloni – kopsummā par trijiem miljoniem latu. Tomēr, atšķirībā no ārzemju konkursu uzvarētājām, kurām firmas piesūtīja vērtīgas dāvanas, skaistus tērpus, smaržas, zelta rokassprādzes un pulksteņus, Latvijas skaistulēm nebija ne vismazāko cerību uz tamlīdzīgām balvām. Arī "darba Venērām" no kažokiem un cepurēm nācās šķirties, pirms konkurss vēl bija beidzies. Var teikt, ka skaistuma konkursi pirmās brīvvalsts laikā radīja lielu ažiotāžu dzeltenajā presē un visai piesardzīgu interesi pārējā sabiedrībā, kas tos uzskatīja par amerikānisku paražu, kas "profanē sievietes skaistumu, un norāda uz tikumības un daiļuma jūtu pagrimšanu".  

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamās” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamās”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah”, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Jau otro reizi Satversmes tiesa secinājusi – Saeima nav noteikusi tādu Garantētā minimālā ienākuma līmeni, kas atbilstu valsts pamatlikumam. Toties ar otro reizi deputāti IR apstiprinājuši Augstākās tiesas senatores amatā bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu. Un tieši ar viņu arī šovakar runāsim – par tiesu neatkarību, par likumdošanas procesu un par taisnīgumu – studijā ir nu jau Augstākās tiesas senatore Sanita Osipova

"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli,  intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs  taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam.  Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās  mākslas muzeja īstenošanai.  Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi.  Kā visās lietās!  Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu.  To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!  "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā,  gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos"  Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis  zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos.  Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv. 

Šodien 34. dzimšanas dienu svin Latvijas basketbola valstsvienības kapteinis Dairis Bertāns. Šodien komandai jāmēģina sagādāt kapteinim lielisku dāvanu, pieliekot skaistu punktu lieliskajai debijai Pasaules kausā - cīņā par piekto vietu jāmēģina pieveikt Lietuvu. Kā to paveikt? Par to Latvijas Radio Basketbola studijā Andrejs Siliņš un Māris Bergs.    Latvija pret Lietuvu - tas allaž ir principiāli, jo latvieši kā mazākie brāļi vienmēr vēlas iedzelt lielākajam brālim. Lietuva bijusi Eiropas čempione un izcīnījusi medaļas ne vien Eiropas čempionātā, bet arī Pasaules kausā un olimpiskajās spēlēs. Atšķirībā no debitantes Latvijas, tai dalība Pasaules kausā bijusi norma. Lietuvai ir savs klubs Eirolīgā Kauņas "Žalgiris", kas ik pa laikam nodarbina arī kādu latvieti. Arī šobrīd - Rolands Šmits jau otro sezonu spēlēs "Žalgiris" klubā, kur sevi apliecina kā viens no labākajiem spēka uzbrucējiem visā Eiropā.    Lietuvas izlases līderis ir centrs Jons Valančūns, bet jāuzsver, ka tā ir arī labākā tālmetienu izpildītāja visā turnīrā. Latvijas komanda ir otrā šajā rādītājā. Toties lietuviešu aizsardzība noteikti nav bijusi augstākajā līmenī. Kādas ir uzvaras atslēgas šodienas spēlei? Arī par to Basketbola studijā.    Spēles ssākums šodien 15:30. 

Latvijas ar 2:1 uzvarēja Norvēģiju, bet ļoti labi aizvadīja tikai otro no trim trešdaļām. Toties šī uzvara vairo cerības mūsu komandai tikt ceturtdaļfinālā. Vārtus Latvijai guva mačā par labāko uzvarētāju sastāvā atzītais Rodrigo Ābols un Toms Andersons. Nākamā spēle Latvijai rīt, 19. maijā, ar Slovēniju. Sestdien jāspēlē pret Kazahstānu un otrdien pret Šveici. Grupas četras spēcīgākās komandas iekļūs ceturtdaļfinālā. Pirmajās trijās spēlēs latvieši piekāpās Kanādai (0:6) un zaudēja Slovākijai (1:2), bet pagarinājumā uzvarēja iepriekš pasaules čempionātos neuzveiktos čehus (4:3). Pasaules čempionāts risinās Rīgā un Tamperē, kur finālā 28. maijā kļūs zināmi medaļu ieguvēji.   

Stāsta arhitekts Pēteris Venckovičs Vai zini, ka Senajā Ēģiptē līdzās daudzajām hrestomātiskajām personībām, par kurām māca jau skolā un stāsta tūristu gidi, ir svarīgi zināt vēl vienu? Tas ir Senenmuts, valdnieces Hatšepsutas arhitekts. Iespējams, ka viņš ir pirmais mūsu civilizācijas arhitekts, kura vārds un darbi saglabājušies cauri trim gadu tūkstošiem līdz mūsdienām. Ne dižais Ramzess II, ne Ehnatons, nedz arī grieķu ienācējs Ptolemajs I Soters nespēj aizēnot šo lielisko tandēmu – 18. dinastijas valdnieci Hatšepsutu un viņas arhitektu Senenmutu. Hatšepsuta bija pirmā faraone sieviete, kas valdīja nevis kā reģente savu nepilngadīgo dēlu vietā, bet gan kā pilntiesīga Ēģites valsts vadītāja no 1479. līdz 1458. gadam pirms mūsu ēras. Šo divu desmitu gadu laikā viņi abi, Hatšepsuta un Senenmuts, visur – no Sīnāja līdz Nūbijai –  atjaunoja un uzcēla jaunus tempļus un svētnīcas. Pretēji saviem priekštečiem, kuri vairāk pievērsās militārai jomai un valsts robežu paplašināšanai, Hatšepsuta atgriezās pie monumentālās celtniecības visā Ēģiptei raksturīgajā lieliskumā. Visintensīvāk viņa darbojās tieši Tēbās. Amona godināšanai tur uzbūvēja grandiozu ceļu tīklu, ko izmantoja reliģiskajām procesijām. Divi Karnakas templī uzstādītie obeliski tajā laikā bija augstākās celtnes pasaulē – 29,5 metri. Tie izgatavoti no viena granīta gabala un katrs no tiem svēra ap 350 tonnām... Lūk, ko faraone Hatšepsuta pati sacījusi par to: "Obelisku  virsotnes, klātas ar labāko sudraba un zelta sakausējumu, ir redzamas no abām pusēm. To stari pārpludina abas valstis, kad starp tām lec saule." Nīlas rietumu krastā, iepretim mūsdienu Luksorai un Karnakai, atrodas Hatšepsutas templis. Šī celtne vēl arvien spēj iedvesmot ne tikai kā sava laika nemirstīga lieciniece, bet ar savu arhitektonisko pilnību un pārlaicīgo skaistumu. Trīs līmeņu konstrukcija ir iekalta klintī. Plašas, ap 30 m garas terases, sfinksu aleja, baseini ar zilām un baltām ūdensrozēm, Svētais lotoss, dateļpalmas un mirres koki, kas rada ēnu – tas viss padarīja to par vienu no lieliskākajiem tempļiem pasaulē. Tieši te pirmo reizi minēts  arhitekta vārds – Senenmuts. Šim templim bija jākļūst par Hatšepsutas kulta centrālo vietu. Visas trīs terases, kuru līmeņu starpība sasniedz 3 metrus, savienotas ar slaidām, garām rampām. Tās noderēja gan akmens bluķu pārvietošanai uz augstāko līmeni, gan greznām reliģiskām procesijām pēc darbu pabeigšanas.  Pirmā, zemākā terase, bija kā īpašs dārzkopības brīnums – to bija vieglāk apgādāt ar pārplūstošās Nīlas ūdeni. Uz abām pusēm no sfinksu alejas auga mirres, dateļpalmas, citronkoki un rozes, vīģeskoki un granātābeles. Toties augšējā terase glabā noslēpumainu arhitektūras akmens dārzu. Aiz divdaļīga kolonnu portika paslēpts iekšējais, 9 x 12 m lielais pagalms, no kura var nokļūt dažādās svētnīcās. Galvenā no tām ir Amona svētnīca, kas iekalta klintī sešu metru dziļumā. Caur klintī izcirstajām gaismas atverēm vienu reizi gadā Ziemas saulgriežos rituāla laikā saule apspīd Amona Ra statuju.  Kad iedomājamies lieliskās gaismas spēles Jorna Utsona celtnēs pie Vidusjūras vai Gunāra Birkerta bibliotēkās un muzejos, var saprast, cik lieliski ir vārdi "mazāk ir vairāk". Kā formas tīrība un vienkāršība var savienoties ar patiesu lieliskumu! Vēl ļoti simpātiska ir Hatšepsutas Sarkanā kapella, kas tika uzsākta viņas 17. valdīšanas gadā, tātad 1479. gadā pirms mūsu ēras. Neliela, 7,2 metru augsta, 15 metru gara un 6,5 metru plata, ar ciļņiem no sarkana kvarcīta, uz pelēka diorīta bāzes. Ciļņi attēlo Hatšepsutas obelisku celšanu, svētku procesijas un vēl citus notikumus.                                                                             Vēl zīmīgi ir Hatšepsutas iedvesmotie ceļojumi pēc eksotiskām precēm uz Puntu (pa Sarkanjūru uz Ziemeļāfriku, domājams, mūsdienu Somāliju), bet tas jau ir cits stāsts.

Kara raisītās provokācijas gan Ukrainā, gan Krievijā. Pareizticīgās baznīcas Lieldienas būs šīs nedēļas nogalē. Ukrainā svētki tiek sagaidīti spriedzes pilnā gaisotnē, pēdējās nedēļas iezīmējušas nepārprotamu pretstāvi ar Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Tai liek pamest vairākas svētvietas, bet viens no metropolītiem nonācis mājas arestā. Notiekošais raisījis histēriju Krievijas propagandas kanālos. Arī pašu Krievijas propagandistu vidū aug spriedze. Pēc tam, kad Sanktpēterburgā tika uzspridzināts militārais blogeris Vladlens Tatarskis, ikvienam no viņiem jāsāk uztraukties par savu dzīvību. Kā uz naža asmens staigā tie daži žurnālisti, kurus vēl algo starptautiskie mediji. Bet politiskā opozīcija visa šobrīd faktiski ir vai nu cietumā vai ārpus Krievijas. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un polititologs Veiko Spolītis, kurš atrodas Ukrainā. Ierakstos uzklausām politologu no Ukrainas Dmitro Levus un Jevgeniju Kara-Murzu, Vladimira Kara-Murzas sievu, kura kopā ar trim bērniem uzturas ASV. Granāta zem talāra Pēdējā mēneša laikā jaunu spriedzes līmeni sasniegušas attiecības starp patriotiski noskaņoto Ukrainas sabiedrības daļu un tiem, kuri atbalsta ar Maskavas patriarhātu saistīto pareizticīgo baznīcu Ukrainā. Kā zināms, 2019. gadā tika izveidota no Maskavas patriarhāta neatkarīga Ukrainas pareizticīgā baznīca, un Konstantinopoles patriarhāts kā augstākā pasaules pareizticības autoritāte atzina tās autokefāliju. Tas izraisīja attiecību saraušanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhātiem. Šobrīd autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu ir atzinušas četras no 15 pasaules autokefālajām pareizticīgajām baznīcām – Aleksandrijas, Grieķijas un Kipras. Pašā Ukrainā liela daļa pareizticīgās baznīcas palika Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā, pie kam ticīgo vairākums pārgāja autokefālās baznīcas paspārnē, bet dievnamu un garīdznieku skaita ziņā pārsvars joprojām ir Maskavai uzticīgajiem. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada 27. maijā Maskavas patriarhāta baznīca mainīja statūtus, izslēdzot no tiem atsauces uz savu kanonisko pakļautību. Tomēr pēc Ukrainas Etnopolitkas un reliģijas lietu dienesta atzinuma tā uzskatāma tikai par neatkarības imitāciju. Ir daudz gadījumu, kad šīs baznīcas pārstāvji sadarbojušies ar okupācijas varu Krievijas karaspēka ieņemtajās teritorijās. Aizdomu ēna krīt arī pār tiem, kuri darbojas šaipus frontes līnijai. Šī gada 10. martā Ukrainas nacionālais rezervāts „Kijivas Pečeru klosteris”, kas apsaimnieko šo 11. gadsimtā dibināto pareizticības centru, pārtrauca nomas līgumu ar Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Tomēr šīs baznīcas pārstāvji – garīdznieki un mūki – atteicās atbrīvot telpas un mobilizēja savus piekritējus „svētnīcas aizstāvībai”. Tiesa, aktivitātes sāka noplakt pēc 1. aprīļa, kad tika izvirzīta apsūdzība reliģiska naida kurināšanā un noteikts mājas arests to galvenajam organizētājam Pāvelam Ļebedjevam, tautā pazīstamam ar iesauku „Paša Mersedess”. Tomēr Ukrainas varas iestādes deklarējušas nodomu Pečeru klosterī visu risināt mierīgā ceļā. Toties daudz aktīvāk rīkojas autokefālās baznīcas atbalstītāji Ukrainas rietumos – Hmeļņickas, Ivanofrankivskas un Ļvivas rajonos. Ar vietvaru lēmumu Maskavas patriarhāta baznīcai te tiek atņemtas ēkas un īpašumi, nododot tos autokefālajai baznīcai. Vairāk nekā 30 Augstākās Radas deputātu iesnieguši likumprojektu, kas paredz nomas līguma pārtraukšanu vēl vienā nozīmīga pareizticības centrā – 16. gs. nodibinātajā Počajivas klosterī Ternopiļas apgabalā. Pavasara ticīgais „Bet es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa pār mūsu valsti izklīdīs. Kad melnu sauks par melnu, un baltu – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divreiz divi tomēr ir četri. Kad karu sauks par karu, un uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem tiks atzīti tie, kas šo karu kurināja un uzsāka, nevis tie, kas mēģināja to apturēt. Šī diena pienāks tikpat neizbēgami, kā pavasaris pienāk pat pēc visaukstākās ziemas. Un tad mūsu sabiedrība atvērs acis un šausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi ir pastrādāti tās vārdā. No šīs atskārtas, no tā aptveršanas sāksies garais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais Krievijas atveseļošanās un atjaunošanas ceļš, tās atgriešanās civilizēto valstu sabiedrībā.”   Tas ir fragments no tiesājamā pēdējā vārda, ar kuru 10. aprīlī Maskavas pilsētas tiesā uzstājās Vladimirs Kara-Murza – politiķis, publicists un kinodokumentālists, Putina režīma opozicionārs, cilvēktiesību aizstāvis un cīnītājs pret karu Ukrainā. Savulaik viņam bija izšķiroša loma t.s. Magņitska likuma pieņemšanā un iedzīvināšanā. To, ka Kremlis uzskata Kara-Murzu par vienu no saviem bīstamākajiem ienaidniekiem, liecina divi indēšanas gadījumi 2015. un 2017. gadā. Pagājušā gada aprīlī Vladimirs Kara-Murza tika arestēts – it kā par nepakļaušanos policijai. Vēlāk pievienojās jau daudz smagāka apsūdzība pēc bēdīgi slavenā Krievijas kriminālkodeksa 207. panta 3. daļas – „par apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izmantošanu”. Tomēr apsūdzība gāja vēl tālāk, inkriminējot valsts nodevību un pretvalstiskas organizācijas izveidi. Prokurors pieprasījis viņam piespriest 25 gadus cietumā. Vladimiram Kara-Murzam diagnosticēta abu kāju polineiropātija, kas vien jau būtu pietiekams iemesls atbrīvošanai no ieslodzījuma. Jau 2021. gada oktobrī pēc organizācijas „Memoriāls” aplēsēm Krievijā bija 420 politieslodzīto. Piecu gadu laikā šis skaitlis bija pieckāršojies un jau tobrīd sasniedza apjomu, kāds bija raksturīgs Padomju Savienībai tās pēdējās desmitgadēs. Šobrīd „Memoriāla” sarakstos ir jau 502 politieslodzītie, pie tam organizācijas vietnē norādīts, ka tas ne tuvu nav pilns saraksts. Lielākā daļa – 385 politieslodzītie – Krievijas cietumos atrodas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Savukārt pēdējā gada laikā visbiežāk sodu piespriež vai nu par jau pieminēto 207. panta 3. daļu, vai 280. panta 3. daļu – „publiskas darbības, kas vērstas uz Krievijas Federācijas bruņoto spēku izmantošanas diskreditāciju”. Attiecīgās izmaiņas kriminālkodeksā tika izdarītas 2022. gada 4. martā. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijā dzīvojošā māksliniece Daiga Grantiņa pērn Mākslas muzejā „Rīgas Birža” sarīkoja personālizstādi „Lauka telpa”, par šo izstādi arī nominēta Purvīša balvai 2023. Tā bija līdz šim lielākā starptautiski atzītās mākslinieces izstāde Latvijā.  Savukārt 2019.gadā Daiga Grantiņa pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, veidojot Latvijas paviljonu „Saules suns”. Kāda ir Daigas Grantiņas laikmetīgā tēlniecība, kādus materiālus izmanto un kāpēc tik svarīga dzeja? Nominācijas pamatojums: “Daigas Grantiņas skulptūru ažūrie silueti paveras skatītāja acīm cits caur citu, kadrējot arī telpas opulento arhitektūru. Izstāde atklāj laikmetīgo tēlniecību kā pilnīgi caurspīdīgu procesu – darbu tehniskajā izpildījumā nav pārāk daudz amatniecisku noslēpumu. Toties tas lieliski izrāda ciešo saiti starp mākslinieka iztēli (sākot no izstādei pievienotajām skiču reprodukcijām), unikālo redzējumu un nemierīgu roku darbu DIY estētikā,” izvēli pamato mākslas kritiķis Vilnis Vējš. “Uzskatu, ka nomināciju pamato Daigas Grantiņas spēja izveidot fiziski atsaucīgu, tehniski nevainojumu un imersīvu pieredzi, kurā būtiska ir ne tikai tēlniecības darbu radītā trīsdimensionālā pieredze, bet arī to spēja psiholoģiski absorbēt skatītāju pieredzi,” stāsta LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. “Izstāde turpinās skaņdarbā, ko katrs var paņemt līdzi un izdejot savā drošajā telpā. (..) Tas maģiskais, kas piemīt šai ilgi gatavotajai izstādei, – intīma pieredzēšanas telpa, ko rada mākslinieces delikātie mirkļa tēli gaistošā formveidē, kas lieliski spēlējas ar Rīgas biržas telpām. Atsevišķu objektu pārradīšanas fakts arī nepaliek fona melodijās, pieredzot mākslas darbu kustībā pašu par sevi un neatkarīgu no mākslinieka, jo neparedz pabeigtu formu, galarezultātu,” papildina Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

"Zemes stunda" 2023. gadā norisināsies 25. martā no plkst. 20.30, kad ikviens iedzīvotājs, pašvaldība, uzņēmums vai organizācija ir aicināta veltīt vienu stundu Zemei. Tas ir brīdis, kad cilvēki visā pasaulē simboliski izslēdz gaismas uz vienu stundu, lai kopā radītu retu vienotības brīdi, kas apvieno pasauli, izgaismojot dabas izzušanas un klimata krīzi globālā mērogā un iedvesmojot arī citus rīkoties un iestāties par steidzamām pārmaiņām. Šogad akcija notiks jau 17. reizi. Vai pa šiem gadiem esam pietuvojušies akcijas mērķiem un kas vēl būtu jādara, lai šādas akcijas nebūtu nepieciešamas? Par "Zemes stundas" norisēm stāsta Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, alpīnists, "Klimata vēstnieks 2021" Kristaps Liepiņš un rakstniece, "Klimata vēstniece 2023" Laura Vinogradova. Jānis Rozītis vērtē, ka laikā, kopš notiek "Zemes stunda", vēl nekad cilvēces vēsturē tik augsta līmeņa kopienu vadītāji nav apsprieduši klimata pārmaiņu jautājumu, kā tas ir šobrīd. Klimata pārmaiņu jautājumā šo gadu laikā "Zemes stunda" ir pārsviedusies uz citu lielu problēmu, kas, manuprāt, pat jau sāk apsteigt klimata pārmaiņas, ir dzīvās dabas izzušana," atzīst Jānis Rozītis. Laura Vinogradova norāda, ka cilvēki bieži negrib redzēt klimata pārmaiņas. Toties tās labi redz Kristaps Liepiņš. "Diemžēl jāsaka, ka esam ļoti skumjā stāvoklī. Ja paskatās uz to, kas notiek pasaulē, no vienas puses cilvēkiem liekas, izkusīs tie ledāji kalnos, nu un. Mēs tur nebraucam, mums vienalga. Ledāju izkušana ir tikai virsējais slānis. Kas notiek aiz šiem procesiem - notiek kalnu sabrukšana," skaidro Kristaps Liepiņš. "Šī gada sākumā bija mēnesi Dienvidamerikā. Pārmaiņas ir ne tikai kaut kādā izkušanā, tur ir nenormāli daudz nokrišņi, kas izraisa lavīnas, kas izraisa citas nelāgas dabas parādības. Tās ir ne tikai virsēji redzamas izmaiņas," turpina Kristaps Liepiņš.   Klimata pārmaiņas līdzi nes arī sociālās un ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar klimata bēgļiem. "Šī ir sociālā puse. Skaidrs, ka sākas cīņas par resursiem, tam visam nāk līdzi bruņoti konflikti. Tam visam nāk līdzi, protams, mūsu veselības krīze, nevienlīdzība ekonomikā. Šie visi jautājumi ir daudz plašāki, nekā mēs runājam, kā tur būs, vai tur kādam tauriņam būs labāk vai nē. Šis jautājums jau šobrīd ir par dzīvo dabu kopumā, kur arī cilvēks ir. Tiem, kuriem varbūt dzīvā daba ir otršķirīgs jautājums, tas ir par katra indivīda veselību, drošību un labklājību," uzskata Jānis Rozītis.  

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Mainīt profesiju un atrast jaunus ceļus dzīvē var gandrīz jebkurā vecumā. Ņemot vērā bezdarba problēmu, ekonomisko situāciju un dažādas nākotnes perspektīvas, arī brieduma gados var nākties meklēt citu nodarbošanos vai iespēju izglītoties. Vai un kā tas ir iespējams, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par iespējām stāsta Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas reģionālās filiāles ESF projekta Atbalsts bezdarbnieku izglītībai karjeras konsultante Sanita Bertmane, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa un „airBaltic” Talantu piesaistes un attīstības vadītāja Marina Volkova. Signe Bāliņa norāda, ka pieprasījums pēc IT nozares pakalpojumiem tikai aug, it sevišķi strauji tas notika pandēmijas laikā, un turpinās arī tagad. Nozarē arvien ir darbinieku deficīts. Turklāt šī ir nozare, kur jāmācās visu mūžu, jo tehnoloģijas nepārtraukti mainās. Ja nemācies, izkrīti no nozares.  Signe Bāliņa mudina cilvēkus apgūt tehnoloģijas un paskatīties, ko var mainīt karjerā. "Nereti ir tā, ka IT nozare ir tikai programmētāji. Mums ļoti vajag programmētājus, bet tikpat labi mums vajag cilvēkus, kas strādā ar lietotājiem, klientu atbalsts. Ja esi bijis lielisks komunikāciju speciālists vai lielisks skolotājs, bet gribi kaut ko mainīt dzīvē, kāpēc lai tu nebūtu lietotāja atbalsta speciālists, kur ir pašam jāsaprot, kādas tehnoloģijas un sistēmas tiek izmantotas un tu atbalsti citus cilvēkus," vērtē Signe Bāliņa.  Arī tad, ja negribi mainīt savu darbu vai jomu, jo vairāk mācīties un apgūsi jaunas tehnoloģijas, padomāsi, ko varētu savā darbā darīt citādi, kā tehnoloģijas var palīdzēt. IT nozarē vajadzīgi speciālisti, kas ir ne tikai IT speciālisti. Klausītāju viedokļi gan neliecina, ka ir iespēja tik veiksmīgi mainīt karjeru un atrast jaunu darbu cilvēkiem vecumā virs 50 gadiem. Marina Volkova skaidro, ka uzņēmums cenšas lauzt stereotipu par 50+, gribētu piesaistīt cilvēkus ar jau krietnāku dzīves un darba pieredzi pieteikties stjuartu vakancēm. Raidījuma viešņas vērtē, ka, protams, var zīmēt rožainu bildi un mudināt, bet ir reāli stereotipi cilvēkiem, kurus ir grūti pārvarēt. Tāpat atsķirīga situācija par iespējam ko mainīt ir Rīgā un reģionos.

Kādēļ pusaudzis paliek aiz vidusskolas durvīm, ja vēlme mācīties ir, bet sekmes bijušas stipri viduvējas. Izšķiroši izrādās cipari (atzīmes), kas var ietekmēt skolas reitingu. Toties personības iezīmes, padziļināta interese par mūziku, dabu, vēsturi, folkloru nav arguments, jo atrodas ārpus formālā vērtējuma skalas. Kāpēc veidojas situācijas, kurās primārais nav audzēknis, bet gan izglītības iestādes prestižs? Studijā tētis, vides pētnieks Juris Smaļinskis.

Ar dažādiem notikumiem Rīgā turpinās Arhitektūras nedēļa, kuras vainagojums gaidāms piektdien, 7. oktobrī, ar Latvijas Arhitektūras gada balvas pasniegšanu Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Toties šovakar pulksten septiņos radošajā kvartālā „Provodņiks” norisināsies paneļdiskusija „Mantinieki”, kuru rosinājušas Industriālā mantojuma dienas, aicinot sev uzdot jautājumu, — kāda veida mantinieki mēs esam, kad mūsu rīcībā nonāk zudušu laiku materiālās liecības? To dedzīgi aizbildņi un sargātāji? Savukārt Toms Treibergs aplūkojis arhitektes un grāmatu ilustratores Annas Vaivares izstādi „Ineses māja”, kas skatāma kultūrtelpā „Smilga” un kuras pamatā Guntas Šnipkes sarakstīta grāmata. Arī šis notikums – Arhitektūras nedēļas notikumu klāstā. Guntas Šnipkes un grāmatu ilustratores un arhitektes Annas Vaivares kopdarbs, grāmata „Ineses māja”. Šajā “projektā” satiekas divas arhitektes, kas vienlaikus aktīvi darbojas citā radošā sfērā: ilggadīgā Liepājas arhitekte un dzejniece Gunta Šnipke un arhitekte un grāmatu ilustratore Anna Vaivare. Viņas stāsta par māju, kuras projektu arhitektei palūdz dzejoļa varone Inese. Gan grāmatas galvenajai varonei Inesei, gan, iespējams, daudziem lasītājiem ir priekšstats, ka arhitekts tāpat vien piesēžas pie galda un “uzzīmē mājiņu”, kādai tai būtu jāizskatās – un celtnieki var ķerties pie būvēšanas. Taču dzejolī un ilustrācijās mēs uzzinām, ka nekas nav tik vienkārši! Šobrīd kultūrtelpā, galerijā „Smilga” Eduarda Smiļģa ielā Pārdaugavā iespējams iepazīties ar Annas Vaivares darinātajām ilustrācijām, kuras izkārtotas atjautīgā un omulīgu sajūtu rosinošā scenogrāfijā. Kad to esmu aplūkojis, ar Annu satiekos viņas darbnīcā Torņakalnā, kur viņa kopīgi darbojas ar vēl vairākām māksliniecēm.

Eksperimentālā laboratorija "Skaņurīki" ir vizuālās mākslas un skaņas projekts, kas veltīts tautas mūzikas instrumentiem, to rašanās vēsturei un ietekmēm, kā arī laikmetīgai jaunradīšanai. Rīgas Mākslas telpā iemitinātās laboratorijas iniciatori ir mākslinieku tandēms Kristians Brekte un Modris Svilāns sadarbībā ar kuratori Augusti Petri. Savukārt ieceres pamatā ir tradicionālās mūzikas eksperta, etnomuzikologa Valda Muktupāvela veiktie pētījumi par latviešu skaņurīkiem. Ekspozīciju papildina arī pasākumu programma. Laboratorijas "Skaņurīki" kodols ir Kristiana Brektes un Modra Svilāna kinētiskie un skaņas objekti, kuru radīšana balstīta latviešu tautas mūzikas instrumentu izpētē. Atmiņā balstītā rekonstrukcija ietver māksliniecisko potenciālu skaņurīkus radīt atbilstoši savai subjektīvajai vīzijai. Vai tā būtu tā dēvētā velna bunga, vai dūdas, ritma un pūšamo instrumentu variācijas. Vizuālās mākslas kontekstā, jebkuram no radītajiem skaņurīkiem var tikt piemērotas jaunas funkcijas un īpašības, to izskats var tikt hiberbolizēts, vai apvīts ar jaunām mitoloģiskām kvalitātēm. Fonā dzirdam Jēkaba Nīmaņa un Maksima Šenteļeva skaņu ceļojumu, kurš ir viens no piemēriem, kā šādas kvalitātes var tikt radītas. Toties jaunrades veikumus ekspozīcijā klusinātā dialogā ievelk komponista Kārļa Auzāna kolekcijas instrumenti, starp kuriem kā saistošāko varu pieminēt vēlīnajiem viduslaikiem raksturīgo rata liru. Rīgas Mākslas izstāžu zāles tumsinātais interjers, askētiski, toties precīzi izgaismotie eksponāti un ik pa brīdim no kāda zāles stūra atskanošie trokšņi atgādina tā dēvēto "Vunderkameru", "Cabinet of Curiosities" jeb "Brīnumistabas" konceptu, kurš aizrāva tirgotājus, kolekcionārus un augstmaņus 16. un 17. gadsimtā. Šajās speciāli iekārtotajās istabās bija atrodami ļoti dažādi artefakti – sākot no krokodilu izbāzeņiem, minerāliem un koraļļiem līdz gleznām, ziloņkaula trofejām, mērinstrumentiem un pirmajām automātiskajām ierīcēm. Tas bija ieskats pasaulē, kas pilna ar dabas brīnumiem un dārgumiem, kuru mērķis bija atspoguļot Visuma kārtību. Būtiska projekta daļa ir viesmākslinieku iesaiste. Piecos pavadošās programmas vakaros aicinātie dalībnieki konceptuāli un arī fiziski iejauksies ekspozīcijas pilnveidē. Manā viesošanās vakarā tā ir apvienība "Bērnu rīts", proti, komponists Jēkabs Nīmanis un arhitekts, fonogrāfs Maksims Šeteļevs. Viņu dalība izstādē ir skaņu ceļojums, nevis koncerts – mūziķi speciāli aicina savas uzstāšanās laikā skatītājus pārvietoties pa zāli un pat pievienoties ar kādu muzikālu akcentu no plašā instrumentu klāsta. Daļu no tiem veido speciāli veidoti salikumi, kurus veido dzīvnieku kauli un elektroniskie sensori, pastiprinātāji un skaņas regulatori. Mūsu domapmaiņa ir par šobrīd arvien aktuālāko dzīvnieku labturības ideju, par cieņpilnu izturēšanos un cilvēka virskundzības izbeigšanu. Vai dzīvnieku kaulu un galvaskausu izmantojums potenciāli neuzkurinātu kādā atbildīgākā dvēselē nepatiku? Iepazīstoties ar senatnīgiem un mūsdienu senatnes instrumentiem, līdz 16. oktobrim noteikti iegriezieties aplūkot grafiķes Luīzes Rukšānes darbu izstādi „Kukuržņu ainavas”, kura turpat blakus – INTRO zālē. Rudenīgā (kaut gan kā lai to nosaka no melnbalta zīmējuma, varbūt arī pavasarīgā) ainava, kura skatāma  vairāku gadu laikā veidotos 24 miniatūros zīmējumos, ir lielisks vizualizējums skaņām no pagātnes, kuru saknes varbūt tikai šobrīd sākam apjaust.

Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla Tvērums galvenais redaktors Toms Babincevs Vai zini, kas ir mīts? Nav runa par mītu kā varoņstāstu vai visuma ģenēzes teiku. Runa ir par Rolāna Barta pienesumu strukturālisma filosofijai, mēģinājumos sistemātiski noraudzīties uz vizuālās un tekstuālās informācijas vēstījumu apriti kultūrtelpā. Citiem vārdiem, viņš formulē specifisku mīta jēdzienu, to raksturojot kā sekundāru semioloģisku sistēmu. Primāra semioloģiska sistēma sastāv no trīs terminiem — apzīmējamais, apzīmētājs un zīme. Zīme ir lietussarga jēdziens, kas iekļauj komplektu — apzīmējamais un apzīmētājs. Te jau kārtējo reizi ir runa par reprezentējošu valodu, proti, apzīmētājs ir, piemēram, nosaukums ''ābols'', bet apzīmējamais ir priekšmets realitātē – nosaukumam un priekšmetam stājoties reprezentējošā attiecībā, iegūstam zīmi. Barta mērķis ir formulēt jēdzienu, ko pielietot plašāka apjoma kultūrkritikā, līdz ar to izpratne par primāru semioloģisku sistēmu attiecināma arī uz attēliem, kino, audio, – uz zīmju apriti kultūras telpā kā tādā. Primārā semioloģiskā sistēma norāda uz vārda vai teikuma acīmredzamo, burtisko jeb denotatīvo saturu. Piemēram, teikums “kaķis ir uz dīvāna” ir tiešs un burtisks konkrētas priekšmetiskas situācijas apraksts. Toties mīts jeb sekundāra semioloģiska sistēma ir sava vieda pievienotā vērtība, kas, tā teikt, zīmes nolaupa un vienlaikus mēdz aizēnot to burtisko nozīmi. Primārā semioloģiskā sistēma ir denotācija, sekundārā – ir konotācija jeb asociatīvais vēstījums. Piemēram, iztēlosimies hipotētisku situāciju – kāds portāls, tuvojoties oktobrim, varētu rakstīt: ''Politiķis X un viņa partija ABC sola palielināt skolotājiem algas.'' Tas ir teksts, kam no vienas puses ir denotatīvs, tiešs ziņojums – to var uztvert, kā vienkāršu, informatīvu ziņu sižetu par kādas partijas mērķiem. Tomēr, tā kā ir priekšvēlēšanu laiks, var rasties aizdomas, ka šim teikumam tomēr nav tikai informatīva vērtība – teikumam ir uzkabināta sekundārā semioloģiskā sistēma jeb tas ir daļa no kāda plašāka vēstījuma, kas nav burtiski, tiešos vārdos izsacīts. Vēl dziļākas aizdomas rodas, ja apsver, ka, piemēram, šis preses izdevums pieder kādam no partijas ABC vai kādam, kuram ABC liekas simpātiska partija – tas ir sarkanais karodziņš, kas raisa skepsi, ka šāds virsraksts un sižets nav nejauši. Teikums ar šķietamu informatīvu vērtību šajā domas līnijā ieraugāms kā daļa no sekundārās, vēstījošās sistēmas, un tajā ir būtiski 3 termini — forma, koncepts un mīts.  Mīts ir lietussarga jēdziens, ko konstituē koncepts un forma. Forma ir vārds, teikums, rindkopa, tā var būt kaut vai vesela grāmata. Forma ir zīme iepriekš miētajā izpratnē. Koncepts turpretī ir pievienotā vērtība. Mūsu piemēra sakarā, tas ir pievienotais vēstījums, ka politiķis X ir pozitīva figūra, kurai rūp Latvija. Forma jeb zīme, apvienojumā ar konceptu veido mītu. Vēl var minēt piemēru ar telefona sakaru operatoru reklāmām – tās nekad nerunā par ''neatkarību'' vai ''brīvību'' ar mērķi iedvesmot cilvēku uz labāku, pilnīgāku dzīvi — šie nojēgumi ir pakārtoti uz tiem parazitējošai, netiešajai vēstij: ''Šīs kompānijas pakalpojumi ir izcili, labāki nekā konkurentu!''  Mīts paļaujas uz cilvēka prāta asociatīvo dimensiju, tas parazitē uz tās. Un mīts patiesi iedarbojas tikai tad, ja tas nav noslēpts vai pārāk uzkrītošs. Ja tas ir noslēpts, neviens to nepamanīs, bet, ja tas ir uzkrītošs, neviens sevi cienošs cilvēks tam neļaus ar sevi manipulēt. Mīta vēstij ir uztvērēju jāpārliecina, ka tā vienmēr nāk līdzi savam valodiskajam izejmateriālam — mīts pārliecina, ka tas ir dabisks, nesaraujams ar konkrētiem vārdiem un diskursiem.

Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors Toms Babincevs Šajā stāstījumā paspēšu tikai veikt dažus priekšdarbus, kas ļaus pietuvoties Platona dialogā "Sofists" rodamajiem apsvērumiem par esamību kā vispārīgāko jēdzienu, kā šo pieeju nodēvē filosofs Martins Heidegers savā magnum opus "Esamība un laiks". Un, ja var ticēt Heidegeram, Platona risinājums ir teju neatgriezeniski sabojājis Rietumu pasaules domāšanas iespējas. Tātad par to vērts runāt, jo pirmais solis ir problēmas apzināšanās.  Dialogā sarunas dalībnieki visai ātri nonāk pie vispārīgāko jēdzienu kamola – kustības, stājas, esamības, tāpatības un atšķirības (Soph. 250a un 254d – e) –, daļu no tiem pieņemot kā pašsaprotamus un vairāk koncentrējoties uz attiecībām, kas ir spēkā starp tiem. Ieskicēšu, kā iespējams interpretēt kustību, stāju un esamību, raugoties arī uz citos Platona dialogos formulētajām idejām.  Domas gaitu var rekonstruēt, konsekventi veicot jēdzienisku sadalīšanu, salīdzināšanu un pakāpenisku abstrakciju. Piemēram, jau pamatizglītības iestādēs, mācoties bioloģiju, sastopamies ar šādu jēdzienisku dalījumu: Brūnais lācis un polārlācis – dažādās lāču sugas pieder lāču ģintij. "Lāču ģints", protams, ir plašāks un vispārīgāks jēdziens nekā "Brūnais lācis" – Lāču ģints ietver gan Āzijas melnos lāčus, gan polārlāčus, izsakot visām lāču sugām kopīgās īpašības. Ejot soli tālāk, varam salīdzināt lāčus un kaķus. Lācis nav kaķis un kaķis nav lācis, bet gan kaķis, gan lācis ir dzīvnieki. Tātad mums ir vēl plašāks jēdziens "dzīvnieks". Filosofs Hjūberts Dreifus, demonstrējot, kā iespējams nonākt pie esamības kā vispārīgākā jēdziena, sniedz līdzīgu piemēru. Ja aplūko ozolus, kļavas un priedes, var nonākt pie abstraktas vienojošās īpašības kocīgums (treeness). Izsakoties mazāk monstrozi, dažādie koku veidi apkopojami zem jēdziena, nu, vienkārši ''koks''. Un, aplūkojot ''kokus un krūmus, un puķes, mēs varam abstrahēt audzīgumu (plantness)''. Koki, krūmi un puķes pakārtojami jēdzienam "augs". Toties salīdzinot jēdzienus "dzīvnieks" un "augs", ir iespējams abstrahēt vēl plašāku jēdzienu "dzīva būtne", kas aptver tos abus. Augs nav dzīvnieks un dzīvnieks nav augs, taču gan augi, gan dzīvnieki ir dzīvas būtnes. Savukārt, ja papildus apsveram vēl iežus, metālus, u.tml., varam iegūt līdzvērtīgi vispārīgu jēdzienu "nedzīvā daba". Meklējot kopīgo nedzīvajai dabai un dzīvajām būtnēm, var konstatēt, ka dzīvas būtnes mirst, un, pat ja nedzīvā daba rada iespaidu par nemainīgumu, šā vai tā klintis grūst un akmeņi dilst. Jebkurš priekšmets pasaulē ir pakļauts zināmām izmaiņām.  Šajā pavediena punktā, esam nonākuši atpakaļ pie Platona. Viņš sajūtās doto, redzamo pasauli skaidro kā nemitīgi kustīgu, kā vienmēr topošu. (Citiem vārdiem, teju galējas abstrakcijas pakāpē jēdziens "kustība" pauž to īpašību, kas ir kopīga gan dzīvām būtnēm, gan nedzīvajai dabai.) Un kustību Platons salīdzina ar vienlīdz vispārīgu jēdzienu – stāju. Proti, visas kustīgās lietas pasaulē – nedzīvā daba un dzīvās būtnes – ir kustīgas saskaņā ar nemainīgiem, pasauli nosakošiem likumiem, sauksim tos tā. Platona filosofijas kontekstā tās mēdz dēvēt par Idejām (grieķu – eidos, angļu – Form), taču atļaušos ideju mazliet trivializēt. Piemēram, aplūkosim gravitācijas likumu, iztēlojoties klints nogruvumu Alpos un klints nogruvumu Everestā. Vizuāli tās ir dramatiski atšķirīgas norises, taču abi nogruvumi noris saskaņā ar gravitācijas likumu. Pats gravitācijas likums kā tukša formula, kas jāaizpilda ar konkrētiem skaitļiem, ir nemainīgs neatkarīgi no tā, cik liela akmens masa krīt un kur tā piezemējas. Jebkurš akmens, neatkarīgi no tā, uz kuras planētas tas atrastos, darbojas saskaņā ar gravitācijas likumu, arī ja brīvās krišanas paātrinājums, formulu aizpildot, var būt atšķirīgs. Tas ir likums, kas nosaka to, kā priekšmetiem pasaulē ir iespējams kustēties. Šie nebūt nav vārdi, kādos domu formulē Platons, bet būtiskākais ir nonākt pie atziņas, ka līdzās visai kustīgajai, topošajai pasaulei varam domāt nemainīgus likumus, saskaņā ar kuriem pasaule ir kustīga. Šādi esam nonākuši pie divām teju galējā pakāpē vispārīgām kategorijām: kustības un stājas. Sarunas dalībnieki dialogā "Sofists" iet vēl vienu soli tālāk, un postulē pašu, pašu vispārīgāko jēdzienu – esamību, kas iekļauj gan visu kustīgo, gan visu nemainīgo. Kustība nav stāja, un stāja nav kustība, bet tās abas ir esošas (Soph. 250b). Un, būdams jēdziens, kas ietver visu, kas vien ir sajūtams un domājams, – jēdziens "esamība" ir pilnībā tukšs. 

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Itālijas valdība piedzīvo neuzticības balsojumu. Džo Baidens pirmo reizi apmeklējis Tuvos Austrumus, būdams ASV prezidenta amatā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atstādinājis no amata vairākas augstas amatpersonas - Ukrainas Drošības dienesta vadītāju Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Pasaules aktualitātes raidījumā Divas puslodes vērtē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Gints Jegermanis. Sašūpojas Itālijas valdība Bezpartejiskā premjerministra Mario Dragi valdība Itālijā tika izveidota 2021. gada februārī kā izteikta varavīksnes valdība, kuru līdz šim atbalstījis absolūtais vairākums abu Itālijas parlamenta palātu deputātu. Vairāk nekā puse no Dragi kabineta ministriem, t. sk. iekšlietu, tieslietu un ekonomikas un finanšu resoru vadītāji ir bezpartejiski, savukārt partiju deleģētie kabineta locekļi pārstāv visplašāko politisko spektru. Starp viņiem ir labēji populistiskās partijas „Līga”, populistiskās Pieczvaigžņu kustības, labēji centriskās “Forza Italia”, centriskās „Kopā nākotnei”, liberālās „Italia Viva”, mēreni kreiso partiju – Demokrātiskās partijas un kustības „Articolo Uno” ministri. Taču šī sarežģītā konstrukcija sašķobījās, kad pirms izšķiroša balsojuma par valdības turpmākās rīcības plānu parlamenta augšpalātā Senātā zāli pameta Pieczvaigžņu kustības senatori. Kustības līderis Džuzepe Konte vaino premjeru nepietiekamos centienos apkarot pieaugušo dzīves dārdzību. Lai arī bez Pieczvaigžņu kustības balsojums bija pozitīvs, premjerministrs vērsās pie valsts prezidenta Serdžio Matarellas ar ierosinājumu demisionēt, kas tomēr nenotika. 20. jūlija vakarā paredzēts balsojums par uzticību valdībai abās parlamenta palātās, tomēr neatkarīgi no tā premjerministrs Dragi līdz šim norādījis, ka nebūtu gatavs turpināt valdības darbu, ja no tās aizietu Pieczvaigžņu kustība. Šādā gadījumā teju vienīgais scenārijs būtu jaunu parlamenta vēlēšanu izsludināšanas septembrī vai oktobrī. Tikām pašā Pieczvaigžņu kustībā vērojama nopietna šķelšanās valdības atbalsta jautājumā, un izskan viedokļi par partijas vadības vēlmi uz valdības destabilizācijas un ārkārtas vēlēšanu rēķina konsolidēt savu politisko spēku un elektorātu. Līdzīgi pieņēmumi izskanējuši arī radikāli labējo spēku sakarā. Prezidenta Baidena Tuvo Austrumu tūre 13. jūlijā Džo Baidens pirmo reizi devās vizītē uz Tuvajiem Austrumiem Savienoto Valstu prezidenta statusā. Četru dienu maršrutā bija iekļauta Izraēla, Palestīnas autonomija un Saūda Arābija. Kā jau bija sagaidāms, šīs vizītes pamatā apstiprināja amerikāņu politikas nemainīgās prioritātes reģionā un bija ieturētas „aso šķautņu” nogludināšanas garā. Viesojoties Telavivā, prezidents vēlreiz apliecināja Savienoto Valstu principiālo gatavību balstīt Izraēlas drošību. Izpalika kritika par ebreju apmetnēm palestīniešu teritorijā vai jautājums par iespējamo amerikāņu konsulātu palestīniešu autonomijai, kas varētu tikt atvērts Jeruzalemē. Toties prezidents Baidens un Izraēlas premjerministrs Jairs Lapids pauda vienotu nostāju, ka nav pieļaujama kodolieroču nonākšana Irānas rīcībā. Vaicāts, vai pieļauj iespēju šai sakarā lietot militāru spēku pret Irānu, prezidents Baidens atbildēja, ka jā, ja citas iespējas nebūtu. Savukārt viesojoties Palestīnas autonomijā un tiekoties ar tās prezidentu Mahmūdu Abāsu, Baidens pauda simpātijas palestīniešu neatkarības centieniem, tos pat netieši salīdzinot ar Īrijas savulaik izcīnīto neatkarības cīņu pret britu virskundzību. Ar lielu interesi starptautiskā sabiedrība gaidīja prezidenta vizīti Saūdu karaļvalstī, jo sevišķi tikšanos ar tās faktisko vadītāju kroņprinci Muhamedu bin Salmanu. Savulaik pašreizējais prezidents asi kritizēja kroņprinci par viņa domājamo saistību ar Amerikā dzīvojošā Saūdu izcelsmes žurnālista Džamala Hašogi noslepkavošanu. Izskanēja pat pieņēmumi, ka vizītes laikā Baidens atteicies tikties ar princi un tikšoties tikai ar Saūdu valsts galvu karali Salmanu bin Abdulazizu. Tomēr prezidents un kroņprincis draudzīgi sasveicinājās uz karaļa pils kāpnēm Riādā, un arī visa turpmākā vizītes gaita, kas iekļāva arī Baidena dalību arābu valstu vadītāju samitā, noritēja pozitīvā gaisotnē. Vašingtonas un Riādas pozīcijas pilnībā sakrīt pretestībā Irānas ekspansijas tieksmēm, un uz šī fona prezidents Baidens turnejas laikā vairakkārt uzsvēra Amerikas atbalstu attiecību uzlabošanai starp Saūda Arābiju un Izraēlu. Un kaut arī prezidenta administrācijas pārstāvji pirms vizītes tika uzsvēruši, ka Saūdu naftas ieguves palielināšana, stabilizējot globālo enerģijas resursu tirgu, nebūs sarunu degpunktā, naftas cenas biržās jau reaģējušas uz prezidenta Tuvo Austrumu turneju ar pamanāmu krišanos. Prezidents Zelenskis atstādina struktūru vadītājus Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nolēmis atstādināt no amata Ukrainas Drošības dienesta šefu Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Kā motīvu prezidents minēja vairāk nekā 650 šobrīd izmeklējamo gadījumu par Ukrainas likumsargājošo struktūru darbinieku valsts nodevību un kolaborāciju ar okupētājvalsti Krieviju. Nepilni divi simti šādu darbinieku atzīti par aizdomās turētajiem. Visskaļākais gadījums ir nesen arestētais Ukrainas Drošības dienesta Krimas reģionālās pārvaldes vadītājs Olehs Kuļiņičs. Sākotnējai Bakanova un Venediktovas atstādināšanai sekoja parlamenta vakar notikušais balsojums par abu amatpersonu atbrīvošanu no amata. Abi atlaistie ir prezidenta ilglaicīgi līdzgaitnieki un pieder pie viņa komandas kodola. Jurists un ekonomists Ivans Bakanovs ir Volodimira Zelenska bērnības draugs, vēlāk darbojies kopā ar nākamo valsts galvu vairākos projektos, t.sk. kā administrators viņa televīzijas producēšanas kompānijā „Studija 95. kvartāls”, vadījis viņa priekšvēlēšanu štābu. Arī Irina Venediktova darbojas kopā ar prezidentu kopš 2018. gada, t. sk. izstrādājot viņa partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu programmas tieslietu sistēmas reformas sadaļu. Par Ukrainas Drošības dienesta vadītāja pienākumu izpildītāju iecelts drošības sistēmas profesionālis, brigādes ģenerālis Vasilijs Maļuks, par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāju – līdzšinējais ģenerālprokurora vietnieks Oleksijs Simonenko. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta komponiste un muzikoloģe Ilona Breģe Volfgangs Amadejs Mocarts, pasaulslavenais austriešu komponists, ir vairāk nekā 20 operu un dziesmuspēļu autors. Dzīvojis no 1756. līdz 1791. gadam. Pirmo operu sacerējis jau 10 gadu vecumā. Viņa operas pēc pirmizrādēm Zalcburgā, Milānā, Vīnē un Minhenē tika naski iestudētas citos Eiropas teātros. Rīga šai ziņā nebija izņēmums, drīzāk otrādi – Rīgas Pilsētas teātra repertuārā centās iekļaut visjaunākās lugas un operas.             Pirmā Mocarta opera, kas izskanēja Rīgā, bija “Bēgšana no serāla” un tas notika 1785. gadā. Jā, tiešām vēl Mocarta dzīves laikā un tieši tai gadā, kad Mocarts komponēja operu “Figaro kāzas”, bet citas Mocarta operas – kā Cosi fan tutte, “Tita žēlsirdība”, “Burvju flauta” vēl nebija radītas.             Opera “Bēgšanu no serāla” savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1782. gada jūlijā Vīnē. Un nepilnus trīs gadus vēlāk – 1785. gada 18. februārī - rīdzinieki dzirdēja savu pirmo Mocarta operu. Iestudējumam “Bēgšana no serāla” gan bija tikai četras izrādes. Tā kā šīs operas vokālās partijas izceļas ar augstu grūtības pakāpi, tad jāpiemin solisti. Galvenajā sieviešu lomā kā Konstance, turku pašā gūstekne, bija Juliāna Robertsa. Viņas skatuves gaitas Rīgā īslaicīgas – tikai divas sezonas, dziedājusi Prāgas Vācu operā, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē, Brēmenē un citviet. Viņas mīļoto Belmontu atveidoja Ignacs Valters, kurš bija dziedājis Vīnē 1780. gadā un, kā raksta laikabiedri, Mocartam bijis nodoms viņu iesaistīt operas “Bēgšana no seraja” pirmizrādē Vīnē, bet dziedātājs pēkšņi ticis atlaists no darba Vīnes operā. Rīgā angažēts 1784. gadā un – tajos divos gados, ko pavadījis Rīgas teātrī, Ignacs Valters dziedājis galvenās tenora partijas – Azoru Gretrī operā “Zemīra un Azors”, Romeo čehu komponista Bendas operā “Romeo un Džuljeta” un citas. Viņa skatuves partnere Rīgā bijusi jau minētā Juliāna Robertsa, ar kuru Ignacs Valters tepat Rīgā ir apprecējies, dalot savas tālākās dzīves un skatuves gaitas. Skaists mīlas stāsts – no operas mīlētājiem līdz dzīvesbiedriem! Romeo un Džuljeta, Konstance un Belmonts. Juliāna un Ignacs.             Turku pašā Selima lomā bija Antons Gantners, bet seraja uzrauga Osmina sarežģīto vokālo partiju dziedāja Johans Meirers, vīrs pusmūžā, lielisks komiķis un basa-buffo lomu izpildītājs, kurš tai laikā - starp citu! -  bija arī Rīgas pilsētas teātra direktors. Savukārt kalpa Pedrillo lomā rīdzinieki redzēja Johanu Matiāsu Pauzeru.             Vēl jāpiemin otrā sieviešu loma – Blondhena, kuru Rīgas Pilsētas teātrī 1785. gadā dziedāja Marija Anna Krista, pavisam jauna 18gadīga meitene, slavenā tā laika dramatiskā aktiera Jozefa Antona Krista meita, kura apprecējās ar Rīgas Pilsētas teātra aktieri Joahimu Mendi un visu mūžu nodzīvoja Rīgā, priecējot teātra skatītājus un svinot 1820. gadā krāšņu 35 gadu skatuves darba jubileju.             Volfganga Amadeja Mocarta operas “Bēgšana no serāla” muzikālā vadība bija Karla Feiges rokās – viņš pats teātra orķestra koncertmeistars, lielisks vijolnieks, uzstājies kā solists ar Mocarta, Vjoti un Rodolfa Kreicera vijoļkoncertiem Rīgas Mūzikas biedrībā. Kad laikā no 1787. līdz 1794. gadam Karls Feige nebija Rīgā, arī operu uzvedumi Rīgas Pilsētas teātrī apsīka. Toties pateicoties viņam, Rīgā tika iestudētas nākamās Mocarta operas: “Tā dara visas” 1796. gada 13. augustā, “Burvju flauta” 1797. gada 14 aprīlī un “Dons Žuāns” 1799. gada 26. aprīlī.  

Raidieraksta “Kultūrdeva” 23. laidienā Henrieta Verhoustinska tiekas ar "stand-up" komiķi, aktieri, raidījumu vadītāju Jāni Skuteli. Jānis atcēla savu jauno stāvizrādi “Work in progress”, kad sākās karš. Toties viņš izrādei “Linda Vista” Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), kur jau ilgāku laiku spēlē Alvja Hermaņa vadībā, pievienojis izrādi “Krizantēmas” Gata Šmita režijā turpat JRT. Arī dalībai Matīsa Kažas filmā “Kino un mēs” sekojušas lomas vēl trīs šī režisora pilnmetrāžas spēlfilmās – vesternā “Wild East. Kur vedīs ceļš”, “Ūdens garša”, kura nupat sākusi ceļu pie skatītāja, un filmā “Neona pavasaris”, kura vēl top.

Šonedēļ RIXC galerijā tiks atklāta mākslinieces Zanes Zelmenes izstāde “Neredzamo ainavu ceļvedis”. Balstoties uz Hjū Evereta kvantu fizikas daudzo pasauļu teoriju un mākslinieces “apzināto” sapņu pieredzi, izstādes imersīvajā video instalācijā, sapņi tiek pētīti kā potenciāli portāli uz paralēlajām pasaulēm, kas ir atzarojušās no mūsējās. Raidījumā būs iespēja dzirdēt sarunu ar mākslinieci Zani Zelmani. Izstādē interaktīvais mākslas darbs atveido ainavas no sapņu pieredzēm, izmantojot virtuālo realitāti, video instalāciju un objektus galerijas telpā. Vairākus gadus māksliniece savos zīmējumos dokumentē arvien sarežģītāku apzinātu sapņu pieredzes: kultūras simbolu tīklus, kiborgus, arhitektoniskās vidēs izvietotus nezināmu kultūru un valodu artefaktus un citas neparastu pasauļu ainavas. Šīs zemapziņas piezīmes zīmējuma formātā ir izmantotas par pamatu darbiem personālizstādē. Izstāde balstās uz pētījumiem neirozinātnē, antropoloģijā, kvantu fizikā un mākslinieces zīmējumos.  Saskaņā ar zinātnieka Hjū Evereta kvantu fizikas daudzo pasauļu interpretācijas versiju – katru reizi, kad tiek veikts kvantu eksperiments ar dažādiem iespējamiem rezultātiem, tiek iegūti visi rezultāti, bet mēs redzam tikai vienu rezultātu; tas, kas izmērīts/novērots šajā pasaulē. Citi rezultāti patiesībā notiek, bet katrs citā pasaulē. Šīs citas neredzamās pasaules tiek uzskatītas par absolūti reālām. Tās pakļaujas fizikas likumiem tāpat kā mūsu pasaule. Kad tiek veikts eksperiments un notiek mērījums, pašreizējā pasaule tiek atdalīta vai atzarojas jaunā vēsturē. Jaunā pasaule ir sākotnējās pasaules dublikāts līdz pēdējam atomam, taču tai būs jauna vēsture, kas nedaudz atšķiras no mātes pasaules un ir pretrunīga ar to, un, sākas no paša atzarojuma notikuma.  Savukārt sapņošana lielākoties sastāv no simulācijām par to, kas varētu būt bijis un kas varētu būt. Viena no hipotēzēm būtu, ka sapņošana patiesībā patiešām attēlo notikumus, kas notiek reālā alternatīvā pasaulē, kas izvēršas no sākotnējā atzarojuma notikuma. Ņemot vērā, ka simulācijas sapņotājam ir alternatīvas vēstures un nākotnes konstrukcijas, tiek uzdots jautājums: kur rodas šīs alternatīvās vēstures? Vissaprātīgākā atbilde, protams, ir sapņotāja prātā. Toties ja daudzu pasauļu ietvars ir pareizs un sapņošana sastāv no simulācijām par to, kas varētu būt bijis un kas varētu būt sapņotāja pasaulē, kas atzarojas no sapņotāja mātes pasaules, tad cilvēka sapņi ir portāli uz dzīvi vienā no šīm sazarotajām pasaulēm, ko paredz kvantu fizikas daudzo pasauļu interpretācija. Zane Zelmene ir absolvējusi vizuālās komunikācijas nodaļu Latvijas mākslas akadēmijā, papildinot zināšanas jauno mediju mākslas nodaļā Lisabonas mākslas universitātē, Portugālē. Māksliniece galvenokārt darbojas video mākslas, audiovizuālās performances un zemes (land) mākslas jomās. Savā praktiskajā darbībā māksliniece eksperimentē ar dažādām jaunajām tehnoloģijām – virtuālo realitāti, videoprojekciju kartēšanu un 360 grādu video. Darbos galvenokārt tiek pētīta mijiedarbība starp mākslu, zinātni un dabu, senatni un mūsdienīgumu, pretstatiem un to līdzās pastāvēšana laikā un telpā.  

Stāsta Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Gabriels Taivāns Runājot cilvēki informē viens otru par svarīgām un mazāk svarīgām lietām. Tomēr informāciju nododam ne tikai ar vārdiem, bet arī sava ķermeņa valodu. Pirmie ir žesti – kā mēs žestikulējam, kā sēžam vai stāvam, kā apejamies ar bērniem. Tad nāk ziņas par sevi. Mums liekas, ka tas, kā mēs sevi prezentējam, ir objektīva informācija, bet tā tas nav. Tas, ko mēs uzskatām par labu, citur var tikt uzskatīts par apkaunojošu. Kas mums liekas draudzības apliecinājums, citiem izskatās kā pazemojums. Citiem vārdiem – komunikācija starp dažādām civilizācijām pieprasa kaut nelielas zināšanas. Latvijā ir strauji augoša vjetnamiešu kopiena, tādēļ parunāsim šoreiz par viņiem. Vjetnamieši, tāpat kā ķīnieši, korejieši un japāņi, vienlaicīgi pieder konfuciānisma un budisma kultūrai. Tas nozīmē, ka viņu kultūra veidojusies gadu tūkstošiem šo divu Austrumāzijas reliģiju spēcīgā ietekmē. Bet ir arī tautas reliģija – animisms jeb ticība gariem. Šiem ticējumiem ir liela nozīme saskarsmes kultūrā. Vjetnamiešu sabiedrībā taktilie kontakti jeb pieskaršanās tiek uztverti kā apdraudējums. Tas nozīmē, ka vjetnamiešiem neklātos uzsist pa plecu, papliķēt pa augšdelmu. Īpaši galva vjetnamiešiem skaitās "svēta" ķermeņa daļa, kuru nedrīkst aiztikt, jo pastāv pieņēmums, ka galva ir tā vieta, kurā dzīvo cilvēka gars. Ja gadījies aizķert vjetnamieti aiz viena pleca, tad klājas tūdaļ pieskarieties arī otram plecam, ar to it kā "atsaucot savu netīšo pieskaršanos. Tā to dara vjetnamieši, uzskatot to par pieklājīgu. Nav pieļaujams kādu saukt, vicinot ar roku, lai pievērstu viņa uzmanību. Ļoti slikts stils ir kādu saukt, lokot rādītāja pirkstu, kā dažkārt mēs to darām. Lai piesaistītu vjetnamieša uzmanību, ir jāizstiepj roka ar plaukstu, kas vērsta pret zemi. Ja ir nepieciešamība viņu pasaukt, tad ar pirkstiem, kas vērsti uz leju, veic it kā skrāpējošas kustības. Tad vjetnamietis tūdaļ pievērsīs uzmanību, vai pienāks klāt. Ja jūs līdzīgā kārtā norādīsiet uz vjetnamieti ar plaukstu uz augšu, tā būs zīme, ka jūs esat uzpūtīgs priekšnieks. Nedrīkst paslavēt mazgadīgus bērnus. Vjetnamieši tic, ka šāda apiešanās ar bērniem piesaista ļauno garu uzmanību un var nest nelaimi. Bērniem bužināt galvu nav atļauts. To var darīt tikai tuvākie radinieki – māte, tēvs, vecvecāki. Vīrietim un sievietei publiskā vietā neklājas izrādīt savu tuvību vai simpātijas. Toties viena un tā paša dzimuma personas drīkst iet pa ielu, sadevušies rokās. Pasniegt kādu priekšmetu otram cilvēkam klājas ar abām rokām. Kā jau minēts, vjetnamieši nemīl citu cilvēku pieskārienus, tādēļ sarunājoties ar vjetnamieti labāk ieturēt distanci. Vjetnamieši parasti izvairās no tieša acu kontakta. Skatīties sarunas biedram acīs, īpaši, ja tā ir augstāk stāvoša persona, skaitās nepieklājīgi un pat nekaunīgi. Neskatīšanās acīs nenozīmē, ka viņi kaut ko slēpj vai melo. Pie mums vecāki bieži māca bērnus “nelūrēt” uz citiem cilvēkiem. Pie vjetnamiešiem tā tas nav un viņi parasti atklāti vēro citus cilvēkus, jo tas neskaitās nepieklājīgi. Smaids pie vjetnamiešiem nozīmē pieklājīgu sejas izteiksmi. Taču pie vjetnamiešiem, tāpat kā citām Austrumāzijas tautām, skaitās pieklājīgi zem smaida slēpt sāpes, nemieru, apmulsumu un skeptisku vai noraidošu attieksmi. Šīs īpašības nezināšana rietumniekus nereti ieved nepareizos secinājumos par esošo situāciju vai pretī esošo personu. Pie vjetnamiešiem nav pieņemts mazpazīstamus cilvēkus papliķēt pa muguru. Ja kāds to dara, tas skaitās apvainojums. Ļoti nepieklājīgi un nicinoši ir sēdēt ar izstieptām kājām tā, lai kāju pēdas vai pazoles būtu redzamas. Tā ir nicinājuma zīme. Neklājas arī sēdēt sakrustotām kāju pēdām.

Zinātniskās medicīnas tradīcijas, kuru metodes visvairāk pielīdzināmas mūsdienu sasniegumiem un iespējām, Latvijas teritorijā iedibinājās 16. gadsimtā, kad parādījās pirmie ievērojamie ārsti Jans Kornārijs, Matiass Frīzners, Kaspars Fīdlers un arī mūsu šodienas raidījuma galvenais varonis Zaharijs Stopijs. Būtiski uzsvērt, ka medicīnas zinātnes attīstību sekmēja Tērbatas Universitātes un Jelgavas Pētera akadēmijas jeb Academia Petrina dibināšana. Pirmo pastāvīgo Rīgas kalendāru 1554. gadam sastādīja Rīgas arhibīskapa ārsts Tarkvīnijs Šnellenborgs, taču tas nav saglabājies. Toties vienā unikālā eksemplārā ir saglabājies Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsbergā izdotais „Schreibcalender auf das Jahr 1565”. Ar tā saturu iespējams iepazīties Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā. Sākumā pakavēsimies zinātnieka kādreizējā dzīvesvietā Ropažu novadā kopā ar Ulbrokas bibliotēkas vadītāju Daigu Brigmani. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā pētījumā „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” uzsvēris, ka Stopijs bija pirmais rīdzinieks, kurš novēroja debesu spīdekļus, piemēram, 1578. gada komētu. Viņa autorībai piedēvējama arī plaša saimnieciska rokasgrāmata „Liefländische Ökonomie” jeb „Livonijas ekonomika”, par kuras saturu gan šobrīd varam spriest tikai no Suntažu mācītāja Solomona Guberta apkopojuma, kurā viņš izmantojis šī izdevuma norakstu. Taču nu izpētīsim gan paša Zaharija Stopija dzīves zīmīgākās ieloces, gan arī viņa sastādītā kalendāra īpatnības. Šim nolūkam gatavs palīdzēt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja komunikācijas speciālists un grāmatniecības pētnieks Artis Ērglis. Zaharijs Stopijs savā kalendārā „Rīgas horizontam” 1565. gadu dēvē par 5527. gadu pēc pasaules radīšanas un 3871. gadu pēc grēku plūdiem. Kalendārā norādītas dienas, kas ir labvēlīgas labības sēšanai, koku ciršanai, acu zāļu lietošanai un citām ikdienas gaitās noderīgām lietām. Katram mēnesim atvēlētas divas lappuses: kreisajā pusē teksts, labajā vieta piezīmēm. Vinjetēs atspoguļotas lauku dzīves ainas: zemnieki ar, sēj, pļauj, cērp aitas, mīstī linus. Šādu darbu norise bija puslīdz vienāda gan Livonijā, gan Kēnigsbergas pusē, kur kalendārs tika iespiests. Nedēļas dienas tekstā apzīmētas ar alfabēta burtiem: a, b, c, d, c, f, g. Svētdienas un svētku dienas izceltas ar sarkanu krāsu. -- Attēlā: Stopius, Zacharias (ca  1535–1593/1594).  Schreibcalender auff das Jar nach Christi vnsers einigen Erlösers vnd Heilandts Geburt M.D.LXV. Gestellet durch L. Zachariam Stopium Vratislauiensem Ertzstifftischen Rigischen Phisicum.  Gedruckt zu Königsperg bey Johann Daubman, [1564]. Rīgas pilsētas bibliotēka Stopija kalendāru ieguvusi 1882. gadā. 

"Mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās pučs. Un pēkšņi izrādās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" prāto kino producents un žurnālists Gints Grūbe.  Šobrīd situācija pasaulē ir satricinoša. Tāpēc jebkurš mierinoša iepriecinājuma un gandarījuma mirklis, kas norit miera pavēnī, ir zelta vērts. Latvijas kultūrnotikumu panorāmā ziemas un pavasara robeža ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, 26. februārī – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", 27. februārī ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas Grūbe kā producents un arī viens no režisoriem saņēma balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Lielajā sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi – par filmām, žurnālistiku un pasauli šodien. Gunda Vaivode: Notikumi Ukrainā mūs nekādi nevedina uz izklaidi, tomēr arī kāda miera saliņa ir vajadzīga. Šorīt, nākot uz darbu, bija mazliet cita sajūta, un tā neviļus atgādināja to, kas bija pirms trīsdesmit gadiem barikāžu laikā. Vai tev ir kādas līdzības ar šo situāciju? Gints Grūbe: Protams, ir kaut kādas ķermeniskas atmiņas, bet, domājot par to, ko tu saki par rītu… Tas ir diezgan zīmīgi, kā televīzijas kanāla "Doždj" vai "Eho Moskvi" žurnālisti sāk katru rītu – viņi saka nevis "Labrīt!", bet - "Diena nav laba". Tajā ziņā šī sajūta turpinās – ir vienkārši cits rīts. Un tā ķermeniskā sajūta... Neviļus atcerējos, ka mana pirmā žurnālistiskā darba nedēļa manā dzīvē bija 1991. gada augusta puča nedēļa. Sāku strādāt Tautas frontes laikrakstā "Atmoda", un sākās augusta pučs. Un pēkšņi izrādījās, ka šīs sajūtas kaut kur dziļi ķermeniskajās šūnās ir saglabājušās un dzīvo! Kā mēs zinām, pučs beidzās par labu mums un droši vien, ka arī šajā gadījumā šūnas nemelo un beigas būs mūsu pusē. Bet nu – jautājums, cik ilgu laiku tas prasīs un kurā brīdī. Bet tad, kad dēls atnāk no skolas un prasa, kas ir ar tiem ukraiņu skolēniem, kuriem mēs pagājušajā gadā rakstījām vēstuli… Tie ir jautājumi, uz kuriem nav vienkārši atbildēt. Protams, ir pagājis laiks. Pirms trīsdesmit gadiem paši bijām daudz jaunāki un kaut kā tās lietas uztvērām citādāk. Varbūt netipiski situācijai, bet no mūsu barikādēm man prātā palikusi Dziesmu svētku sajūta... Ka mēs te bijām, meklējām mūziku, un viss bija šausmīgi lielā pacēlumā, neskatoties uz to, kas notiek ārā. Kad vakar pēc darba gāju mājās un pie Kongresu nama bija šis koncerts, tā sajūta atkal atgriezās. Teici, ka arī savus norvēģu kolēģus esi uz turieni aizvedis. Protams, pirmajā mirklī likās – nu, kāds koncerts, kāda dziedāšana brīdī, kad Ukrainā notiek kaut kas tāds... Bet man šķiet, ka tā tomēr bija ļoti pareiza izvēle, jo jebkura reakcija, jebkura šāda veida izpausme, kas mūs nomierina un palīdz savākties, ir derīga. Un mūsu mūzikas pieredze attiecībā uz astoņdesmito gadu beigu revolūciju ir tieši tā pati šūnu atmiņa, kas mums ir, un tā strādā. Tas skats bija ļoti spēcīgs. Šorīt nācu garām tai dubļainajai vietai ap Krievijas vēstniecību – tie bija tādi sidrabotie dubļi. Par savu pilsētu tu savulaik sauci Berlīni. Bet esi bijis arī Leipcigā.  Jā, kopā ar Dāvi Sīmani bijām Leipcigā, kad mūsu dokumentālā filma "Pasaules skaņa" piedzīvoja pirmizrādi Leipcigas dokumentālo filmu festivālā. Filma ir stāsts par kora "Kamēr..." un viņu Saules dziesmām. Ļoti patīkama pieredze. Tas, šķiet, bija viens no pirmajiem dokumentālo filmu festivāliem, kuros piedalījos. Toreiz Andris Nelsons vēl nebija diriģents Leipcigā, bet jau toreiz varēja nojaust, ka kaut kad viņš šeit spēlēs. Bet Berlīne ir mana studiju laika pilsēta, ar kuru man saistās arī muzikālas atmiņas. Tā kā Vācija un Berlīne ir ļoti demokrātiska pret studentiem, studiju laikā centos nelaist garām nevienu "Berlīnes filharmoniķu" koncertu. Andris Nelsons vēl bija jauns students – māceklis, kurš brauca pie Marisa Jansona, un šad tad arī atnāca kājām līdz manam dzīvoklim. Tā bija tāda pieredze, kas atmiņā paliek uz mūžu.  Arī tagad daudzi Latvijas studenti ir tur un studē tieši mākslu augstskolās – tas ir ļoti iepriecinoši. Tu pieminēju Andri Nelsonu – viņam tieši šovakar ir koncerts Bostonā kopā ar viņa otru orķestri – Bostonas simfonisko orķestri, un Baibu Skridi: viņi spēlēs Perta "Cantus" Britena piemiņai un arī Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu. Toties Ņujorkas Kārnegija zālē, protestējot pret Putina režīma atbalstītājiem, no "Vīnes filharmoniķu" koncerta diriģēšanas atcelts Valērijs Gergijevs un arī solists Deniss Macujevs. Savukārt vakar žurnālā "Der Spiegel" izlasījām, ka Minhenes mērs Dīters Reiters esot piedraudējis Gergijevam – ja viņš līdz pirmdienai nepaudīs skaidru nostāju pret karu Ukrainā, tad viņam jāpamet Minhenes filharmonijas vadītāja postenis, jo Kijeva, kā zināms, ir Minhenes sadraudzības pilsēta. Gint, kā tu redzi mākslas, pasaules un politikas sazobi? Ir tik dažādi viedokļi. Vieni saka, ka nav ko jaukt visu kopā, kamēr otri tomēr tajā visā saredz vistiešāko propagandas mehānismu. Tur nav nekādu jautājumu vai šaubu – jebkura pozīcija vai attieksme ir būtiska. Neviens mākslinieks nedrīkst klusēt! Ja kāds nepauž savu viedokli, tā ir diezgan nožēlojama rīcība, jo man liekas – tas, kas šobrīd palīdz – un palīdz arī tiem cilvēkiem, kuri kultūras jomā darbojas Krievijā un kurus arī es pazīstu – viņiem ir būtiski šo drosmi dzirdēt no tiem, kas ir gan ārpus Krievijas, gan arī pašā Krievijā. Un mēs diemžēl šobrīd to nedzirdam tik lielā mērā, jo acīmredzot ir gan bail, vai arī ir kaut kādas konjunktūras sajūtas par to, kā tas vēstures rats noslēgsies. Bet mēs jau zinām, ka tas noslēgsies mūsu pusē. Tāpēc es piekrītu visiem tiem, kuri savu nostāju jau ir pauduši. Boriss Akuņins, Boriss Grebenščikovs, piemēram, ir pauduši ļoti konkrētu attieksmi un visu cieņu šiem cilvēkiem, jo tā ir drosme – dzīvot šobrīd Krievijā un iestāties skaļi pret. Un līdz ar to visu cieņu viņiem. Domāju, ka būtiska ir attieksme arī no mūsu māksliniekiem. Šis ir balvu laiks. 8. martā tiks pasniegtas Lielās mūzikas balvas, jau šovakar – gada ierakstu balva "Zelta mikrofons", rīt ir "Lielais Kristaps", bet pirms nedēļas tu kā producents un arī viens no režisoriem saņēmi balvu "Kilograms kultūras" par daudzsēriju filmu "Emīlija. Latvijas preses karaliene". Un par to finālā nobalsoja tieši skatītāji! Tas bija gaidīti vai tomēr pārsteigums? Tas, protams, bija negaidīti, jo tas tomēr ir seriāls – tā nav ne spēlfilma, ne dokumentālā filma. Tā mums pašiem ir nebijusi pieredze un ļoti liels paldies skatītājiem, kuri balsoja. Bet skatītāji televīzijā vēl nemaz to nav redzējuši. Pirmizrāde vēl tikai būs. Jā, bet mēs šo filmu rādījām gan kinoteātrī, gan arī "Tet" platformā. Televīzijā, šķiet, tā parādīsies marta vidū un tad to varēs redzēt arī tie, kuri vēl nav šo filmu redzējuši. Kam pieder ideja par šīs tēmas iedzīvināšanu tieši šobrīd?  Kā mēdz teikt, idejas ir kaut kur gaisā, un tad kādā brīdī tās kāds satver, un man šķiet, ka tas tā bija arī šajā gadījumā. Dzīvojam serialitātes laikmetā, un, ja domājam par to, kas tad ir tādi pagājušajā gadsimta lielie stāsti, tad ir skaidrs, ka 20. un 30. gadi, prese un Emīlijas Benjamiņas liktenis ir šāds lielais stāsts, ar kuru var izstāstīt zināmu posmu Latvijas vēsturē. Un ja kādi jaunās paaudzes kinematogrāfisti ironizē un prasa, cik var taisīt filmas par vēsturi, man liekas, šis laiks ir atbilde, kāpēc mums vajag taisīt filmas par vēsturi un kāda tam ir nozīme – lai atdzīvinātu pieredzi, kura bijusi mums, mūsu vecākiem vai vecvecākiem. Jūs bijāt četri režisori – Andis Mizišs, Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis un tu pats. Vai jums bija viegli sadalīt sērijas un laika posmus savā starpā? Tas bija ļoti koleģiāli. Mēs kā producenti ātri sadalījām stāstus, kuru kurš stāsta – kur ir spēcīgās sievietes stāsts, kur ir cīņa par varu, kur ir apvērsums. Tās ir tēmas, kuras nemaz tik bieži Latvijas kino vēl nav bijušas – tajā ziņā tās ir jaunas. Viss kaut kā ļoti organiski salikās. Dāvim Sīmanim bija jāstāsta beigu sērija – tas  arī kaut kā likās ļoti loģiski. Tā ka cīņu nebija – bija nepieredzēta koleģialitāte savā starpā, kur neviens nemēģināja pateikt otram, ka jāiet pavisam citā virzienā. Tā bija saskaņa. Bet tu jau esi ne tikai viens no filmas režisoriem, bet kopā ar Inesi Boku-Grūbi – arī šīs kinolentes producents. Atsaucoties uz saviem horvātu draugiem, pats esi mazliet ironizējis – ka producentam ir tāda pieredze, ka viņam var uzticēt arī kāzu un bēru organizēšanu, jo cilvēku apjoms ir ļoti, ļoti liels. Kāds īsti ir tas producenta darbs? Vai vari to mazliet ieskicēt? Tādā stereotipiskā līmenī visi domā, ka producents ir tikai tāds grāmatvedis, kurš strādā ar ekseli, bet patiesībā tas ir tāds "gesamtkunstwerk" – radīšana no idejas līdz pat skatītājam. Visos posmos tu esi atbildīgs. Un tā ir šīs profesijas skaistā puse – manuprāt, ir ļoti būtiski domāt par skatītāju, nevis tā ļoti egoisti tikai par to, ka manas filmas domātas tikai mākslas vārdā. Ir līdzīgi tam, kā teica Hičkoks – ka viņam ir svarīgi iedomāties, ka aiz katra kinoteātra krēsla sēž vēl divtūkstoš citi cilvēki katrā krēslā. Tā ir sajūta, kura mums ar Inesi saskan – tā  kopīgā producēšanas sajūta, ka mēs patiešām gribam, lai filmas skatās. Un pie tā tad arī jāstrādā. Tas ir ļoti sazarots darbs – strādāšana pie idejas. Komanda, ko mums izdevās izveidot, bija ļoti saskanīga, un mēs turpinām strādāt jau pie jaunas idejas. Saglabājām komandas kodolu, jo sapratām, ka to nevar tik vienkārši laist vējā. Nominantu sarakstā esat kategorijā "Labākā daudzsēriju filma" – kopā ar Alvja Hermaņa "Aģentūru" un režisores Māras Lagzdiņas un Unas Rozenbaumas "Paliec negatīvs". Kopumā jums ir desmit "Lielā Kristapa" nomināciju. Ar kādu satraukumu gaidi rītdienu? Un vai tev ir kādas ekspektācijas par kādām nominācijām? Man liekas, ka kultūras apbalvošana ir ļoti subjektīvs process – lielākais  apbalvojums ir tas, ka tavu darbu skatās skatītājs. Protams, ir patīkama jebkura veida atzinība – tā jebkuram radošam cilvēkam ir ļoti būtiska, taču, kā mēs zinām, radošu darbu nav iespējams novērtēt ne pēc kādiem objektīviem kritērijiem. Tādi kritēriji nekur nav uzrakstīti. Un no tā viedokļa liels paldies visai izcilajai komandai, kura pandēmijas laikā, kad vēl nebija izgudrotas nekādas vakcīnas, neviens nezināja, kas notiks un visi teātri bija slēgti, mēs tajās piecdesmit dienās to visu izdarījām. Tas ir neatkārtojami. Par to visiem aktieriem, visiem režisoriem un operatoriem paldies. Šīs nominācijas ir pateicība viņiem par to. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Amūras tīģeri ir Rīgas zoodārza lepnums. Taču skaistie dzīvnieki to kopējiem dažkārt sagādā arī lielas rūpes. Kad tīģerieni Katrīnu sabiedēja troksnis, no viņas trim mazuļiem izdzīvoja tikai viens - Klifs Grants. Un arī - tikai pateicoties kopēju rūpēm un režīmam, kad mazo tīģerbēbi ar pudelīti baroja ik pēc divām stundām. Toties tagad zoodārzā mīt Klifs Granta meita Taiga un viņai ir ļoti nopietna interese par precinieku Augustu. Bet Augusts...Augusts ir Zoodārza jaunā seja. Viņš burtiski dievina stikla sienu, apmeklētājus un selfijus! Tīģera gadā-Rīgas zoodārza tīģeri!

Laikā, kad mākslīgais intelekts un roboti ienāk teju ikvienā mūsu dzīves jomā, tie nestāv malā arī nozarēs, kur tos varētu meklēt vismazāk, piemēram, tieslietās. Vai humanoīdi roboti nākotnē izskatīs lietas un tiesnešu vietā pieņem lēmumus? Pēdējā laikā izskanējušas ziņas par pilotprojektiem vairākās valstīs, arī kaimiņos Igaunijā, kur roboti varētu atvieglot prokuroru un tiesnešu darbu. Vai varam uzticēties robota spriestpējai, kādu lietu izskatīšanu varētu uzticēt robotiem un kādsu riskus tiesu darbā rada mākslīgais intelekts, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja, doktora studiju programmas tiesību zinātnes vaditāja Karina Palkova. Robotus trenē un māca, lai tie varētu pieņemt lēmumus tiesā, bet šobrīd vēl roboti nepieņem patstāvīgi lēmumus, tos pieskata.  "Šobrīd valstīs, kur mākslīgo intelektu izmanto, spriežot lietas, ir pārsūdzēšanas stadijā klāt tiesnesis. Šobrīd nav tā, ka cilvēki nepieskata mākslīgo intelektu. Šobrīd tas ir labs digitālais palīgs," atzīst Karina Palkova. Vai mākslīgais intelekts varētu kļūt par lemtspējīgu tiesnesi? "Nezinām, kā būs pēc 50 gadiem. Šobrīd ne IT speciālisti, ne tiesneši, ne sabiedrība kopumā neesam gatavi, ka lēmumus pieņems neatkarīgi, vai tā ir tiesa, vai nē, roboti. Mēs nezinām, uz kāda pamata lēmums tiek pieņemts. Ja mēs runājam par cilvēka dzīvību, par cilvēka veselību un atbildību kopumā, mēs nekad nepieļausim tik svarīga lēmuma pieņemšanu nodot tam, ko mēs neizprotam līdz galam. Mākslīgais intelekts šobrīd nav tas, ko mēs izprotam," analizē Karina Palkova. Viņa uzskata, ka lietas, kur jāpieņem standarta lēmums varētu arī izskatīt robots, piemēram, par ātruma pārsniegšanu, bet netic, ka sabiedrība tieslietās pilnībā paļausies uz robotiem, mākslīgo intelektu. "Tiklīdz ir emocijas, uzvedība, morālie elementi, robots nevarēs. Viņš nespēs pieņemt lēmumu. Viņš ļoti sausi skatīsies faktus," bilst Karina Palkova. Dabas kluso liecinieku stāsti par noziegumiem Pēc dažiem smilšu paraugiem aptuveni varam pateikt, kurā Latvijas vietā cilvēks bijis pludmalē, stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja Bioloģisko un ķīmisko ekspertīžu departamenta eksperte Māra Rēpele.  „Kad 2000. gadu sākumā Latvijas televīzijā sāka demonstrēt  seriālu "CSI Miami" par ekspertu komandu, kas nodarbojas ar dažādu noziegumu izmeklēšanu, noskatījos pirmo sēriju kurā parādīts, ka pēc viena kvarca graudiņa izmeklētājs nosaka precīzu mājas adresi. Otrā dienā mums ar kolēģi te laboratorijā  pienāca vairāki zvani no policijas  ar jautājumu, vai mēs arī varam tik precīzi noteikt atrašanās vietu. Nē, tas ir absurds un izdomājums, un šo seriālu es vairāk neskatos,” tā stāsta eksperte Māra Rēpele. Toties smaidot piebilst, ka Šerloku Holmsu gan sauktu par pirmo augsnes ekspertu. Kā zināms – šis slavenais literārais tēls  darbojās 19. ggadsimta beigās un ne reizi vien Holmss izsaka piezīmes par dubļiem uz cilvēku apaviem, pēc kuriem viņš nosaka to atrašanās vietu Anglijā.  Bet pietiks atsauces uz izdomājumiem, skatāmies kā tas notiek šodien realitātē, kad Bioloģisko un ķīmisko ekspertīžu departamenta laboratorijā nonāk augsnes un augu  paliekas. Ko ar šie paraugiem dara eksperts, stāsta Māra Rēpele. Viņas kolēģes Ievas Gutovskas pārziņā ir augu paraugu analīze, tomēr arī viņai nākas izmeklēt augsnes paraugus.

No 1. janvāra pie Rīgas sabiedriskā transporta vadītājiem vairs nav iespējams nopirkt braukšanas biļetes.  Toties, ir parādījusies „koda” biļete. Kas tā tāda, kā arī, par citām izmaiņām, kas skars galvaspilsētas sabiedriskā transporta lietotājus, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar izmaiņām iepazīstina "Rīgas Satiksmes" sabiedrisko attiecību speciāliste Inese Rozīte. Braukšanas biļetes pie vadītāja vairs nevar iegādāties, jo šo iespēju izmantoja neliels pasažieru skaits, kā arī tas ļauj samazināt līdz minimumam skaidras naudas apriti un uzlabot vadītāju darbu. Vienīgi 22. maršruta autobusā, kas kursē uz lidostu „Rīga”, var iegādāties biļeti pie vadītāja, bet nevar norēķināties ar skaidru naudu. Rozīte norāda, ka pagaidām nav informācijas, ka plānots mainīt biļešu cenas Rīgas sabiedriskajā transportā. Šīs izmaiņas gan nosaka Rīgas dome. Savukārt "koda" biļete ir pirmais solis uz 2021. gadā uzsāktajām izmaiņām, lai ieviestu jaunu biļešu sistēmu Rīgas sabiedriskajā transportā.

Pandēmijas laikā par iekšēju nepieciešamību kļuvis gadu noslēgt ar kārtējo dienasgrāmatu. Tajā pārdomas, par to, kas paliek ārpus raidījumiem. Nedēļas dienas šai dienasgrāmatā būs nosacītas, tās drīzāk iezīmēs pārdomu tēmas vai sajūtu gadalaikus gada garumā. Viens no Jaunajiem gadiem, kas atmiņā palicis visspilgtāk, bija pirms gadiem divdesmit, sagaidīts Vestienā pie Kāla ezera. Jaungada naktī viss kā parasti -  ērverģēlības, izdarības, jautra ballīte. Toties 1. janvāra diena pārsteidza ar neticami dāsnu sauli. Gājām pār aizsalušu ezeru, baltas klajums likās tik bezgalīgs, sniegs vizuļoja tik spoži, ka pazuda visas domas, atmiņas, laika izjūta. Vaigi dega no sala un saules, un visa pasaule bija kā vilinoša, mirdzoša, balta lapa, pār kuru, sniegā ik pa brīžam iegrimdami, sasaukdamies kūņojās nevis burti, bet cilvēki. Tie bijām mēs – visi kopā, es un mani draugi, joprojām ceļā, izbaudot ballītes radīto solidaritāti. Absolūtas laimes mirkļi mēdz atkārtoties sapņos – sajūta, ka lido augstāk par zemi, sajūta, kad pēc ilgstošām sāpēm paliek pēkšni labāk, arī šī – tukšuma, bezlaika, bezdomu baltuma sajūta, un šādas atmiņas palīdz dzīvot. Šoreiz pārdomas par to, kas paliek ārpus raidījuma. Tas ir labs veids kā sakārtot domas gada pēdējās dienās, un arī nedēļas dienas šai dienasgrāmatā būs nosacītas, tās drīzāk iezīmēs pārdomu tēmas vai sajūtu gadalaikus.  Un vēl – slavēšu tos, kas šai apstājas laikā dara.

Aprit gads kopš Rīgā, Melnsila ielā, naktī uz 31. decembri nogranda sprādziens trīsstāvu dzīvojamā ēkā. Toreiz daļēji tika iznīcināta ēka un bojā gāja viens, bet ievainoti tika vairāki iedzīvotāji. Pēc vairākiem mēnešiem, aprīļa beigās, traģisks ugunsgrēks izcēlās hostelī, Merķeļa ielā, Rīgā. Šīs divas nelaimes ir šī gada noslēdzošā rubrikas "Cilvēks ziņu virsrakstos" ieraksta pamatā. Pēc aizvadītā gada lielākajām ugunsnelaimēm vai gāzes sprādzieniem un citām traģēdijām, kas 2021. gada statistiku iekrāsojušas „īpaši melnu”, ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir pārdomājis iemeslus. Un tā - dienests no nākamā gada uzsāks pilotprojektu. Tajā personas, kuras uzskatāmas par riska grupu, izglītos ugunsdrošības jautājumos. Stāsta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieku Mārtiņš Baltmanis. Saruna ir par samērā traģiski aizvadīto gadu, lielām uguns nelaimēm, gāzes sprādzieniem un mācībām, kas no šiem notikumiem gūtas. Mārtiņš Baltmanis ir pārliecināts, ka visādā ziņā aizvadītā gada spilgtākais notikums ugunsdzēsējiem – glābējiem bija milzu traģēdija, kad aizdegoties ēkai, hosteļa telpām Rīgā, Merķeļa ielā bojā gāja astoņi cilvēki. Pats Baltmanis par šo notikumu uzzināja no iesaistītajiem kolēģiem tādā kā rīta sapulcē. Pēc šīs nelaimes arī tika aktualizēti dažādi problēmjautājumi un veikti grozījumi noteikumos un kārtoti jautājumi par ugunsdrošību viesu izmitināšanas telpās. Otrs lielais notikums – sprādziens ēkā Melnsila ielā un daļēja tās sagrūšana 2020. gada 31. decembrī, lai arī bija gana apjomīgs, nopietns un traģisks negadījums, tomēr nopietnas izmaiņas likumos neradīja, jo ēkas sagrūšanu ar smagām sekām jau, diemžēl, piedzīvojām 2013. gadā, Zolitūdē un uzlabojumi tika veikti jau pēc šīs astoņus gadus senās nelaimes. Toties jau Melnsila ielas traģēdijas glābšanas darbos tika izmatotas zināšanas, kas iegūtas pēc Zolitūdes nelaimes – proti ugunsdzēsēji vēl pirms cilvēku atbrīvošanas un nogādāšanas ārstu rokās, pēc stingrām mediķu norādēm veica cietušo atsāpināšanu.

Spēlējot uz skatuves simfometāla grupā “Oceanpath”, enerģijas apmaiņa ar zāli ir ļoti jaudīga, salīdzinot dažādas radošās izpausmes jomas, rakstnieks ir ļoti vientuļa profesija  - tā šai raidījumā teiks rakstniece Džeina Šteinberga, kura pagājušajā gada decembrī vasarā debitēja ar savu pirmo romānu “Lasītāja”. Interesējamies arī, par ko raksta Džeina un citi festivāla “Prozas lasījumi” konkursa “Pandēmijas laika stāsti” labākie autori. Romāna darbība notiek nākotnes pasaulē, kurā cilvēka spēja iegaumēt un apstrādāt informāciju paplašināta, iebūvējot viņa smadzenēs “gudro” mašīnu detaļas. Šai tehnoloģiski attīstītajā pasaulē, grāmatu lasītāji ir profesija, elitārā kastā ieskaitīti cilvēki izlasa milzīgu daudzumu informācijas, lai no šī zināšanu blāķa izvilktu klientam noderīgāko. Daudz kas no rakstnieces radītā liekas bīstami tuvs īstenībai. Lasītāja līdzinieks ir vai katrs augstskolas pasniedzējs, kurš sagatavo tēmas izvilkumus saviem studentiem, un arī grāmatu daudzlasīšana mūsdienu pasaulē ir kas elitārs. Džeinu Šteinbergu gribēju intervēt jau pēc grāmatas iznākšanas, par šo manu nodomu atgādināja decembra sākumā notiekošais festivāls “Prozas lasījumi'. Aktuālais iemesls sarunai – šogad pirmo reizi festivāla ietvaros notika konkurss “Pandēmijas laika stāsti”, pieci labākie lasīja savus stāstus tiešsaistes lasījumos. Arī Džeina Šteinberga. Džeina Tamuleviča – jā, ar šādu uzvārdu parakstīti raksti atmiņā tagad nostājas manā acu priekšā. Džeina maina uzvārdus, profesijas, radošās izpausmes jomas. Viņa ir pabijusi atbildīgos amatos – vadoša laikrakraksta redzama žurnāliste, savulaik premjerministres Laimdotas Straujumas preses sekretāre. Un turpat līdzās nostājas Džeina barokāli krāšņā tērpā – rakstniece, mūziķe, neierobežotas fantāzijas pasauļu valdniece, trakulīga savās izpausmēs. Kādā senākā viņas intervijā žurnālam “OK” atrodu ziņu, ka skolas laikā Džeina Šteinberga esot bijusi teicamniece. “Es biju tā sauktais brīnumbērns. Un sāku iet uzreiz 2. klasē, turklāt tas notika piecu gadu vecumā. Ar visām no tā izrietošām sekām.Es biju bērns, kurš nebija gājis bērnudārzā, dzīvojies mājās. Burtus zināju divu gadu vecumā, tekoši lasīju četros.” Tikpat viegli viss padevies mūzikas skolā, tālāk – jau studējot. Šī doma aizrauj – laba izglītība, kā iespēja izdarīt iespējami daudz izvēles, tikt galā arī ar pretišķībām pilnu pieredzi. Prātoju, kā savas pārdomas kompresēt jautājumā. Un pajautāju ko pavisam vienkāršu, kāpēc Džeinai Šteinbergai ir tāda vajadzība – šad tad uzvilkt cita laikmeta tērpu. Romāns “Lasītāja” šogad tika iekļauts arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas kūrētajā lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā, proti – definēts kā pusaudžiem piemērota literatūra. Taču man šis romāns ir interesants drīzāk kā iespēja modelēt nākotnes pasauli. Romānā “Lasītāja” ir divas lielās tēmas, kas varētu būt interesantas tālāk domāšanai. Par grāmatu lomu nākotnes informācijas pasaulē. Un vēl tajā tiek risināta jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad Aizeks Azimovs, fantastikas autors, formulēja trīs robotikas likumus, aktuālo tēmu – vai robotu slepenais mērķis nav gūt virsroku pār cilvēci. “Pandēmijas laika stāsti” Ja pandēmijas sākumā nebijušo  pieredzi visefektīvāk dokumentēja dienasgrāmatas, festivāls “Prozas lasījumi”, rīkojot konkursu “Prozas laika stāsti” to, jau daudz mērķtiecīgāk, apzinātāk, ir aicinājis darīt rakstniekus. Prozas lasījumu konkursa “Pandēmijas laika stāsti”  izskanēja autoru lasījumā festivāla laikā, lasījumu arhīvs daļēji atrodams Prozas lasījumu mājas lapā. Raidījumā ieskatīsimies, kādām tēmām pievērsās “Pandēmijas laika stāstu” autori. Dzintara Hmieļevska stāsts “Pirmā Advente” ir par kādu sludinātāju, kurš tiešsaistē lasa draudzei sprediķi. Viņa pienākums ir teikt spēcinošus vārdus ļaunās pasaules nogurdinātajiem, šim mērķim kalpo īpašais izteiksmes stils, Svēto Rakstu formulas. Bet dzīve izrādās sarežģītāka. Džeina Šteinberga, studējusi Latvijas universitātē, saņēmusi vispirms bakalaura, tad - maģistra grādu sociālajās zinātnēs.   Dignas Degtjarovas stāsts ir itin ne par ko īpašu, par policijas darbu, kam jāpanāk, lai ārkārtas situācijas ierobežojumi tiktu ievēroti, lai ko – “tur, augšā” – izdomātu.  Vai izpildīt tos pēc burta vai gara – šī robeža katram  bija jānovelk pašam. Santas Dieziņas stāstā “pandēmija” ir tikai vārds. Autore lasa fragmentu, no pagājušā gadsimta vidū dzīvojušas sieviešu dzīvesstāsta, un pandēmija garajā dzīves ritējumā ir tikai zibsnis. Toties liktenīgs. Ārstiem nebija iespējas ātrāk apskatīt sirdzēju. Savukārt Elīna Smoļaka līdz sīkumam apraksta bezpalīdzību nezināmā priekšā – pirmo reizi, kad, nezinādams, esi ar tēju dzirdījis saslimušo. Jaunam cilvēkam nepanesamo pieredzi, kad nedrīkst atstāt māju. Bailes saslimt. Bailes no nāves.

Šodienas epizodē Valdis atrāda ''veco laiku'' hokejistu džinsu modi un priecē mūs ar jaunu ziemas sporta veidu. Toties, Andris izdomājis kuras būtu atbilstošākās Latvijas pilsētas jaunam, tuvo austrumu sponsorētam, futbola klubam. Raidījuma tēmas: - Mairis Briedis ātri izcīna uzvaru; - Mūsu vīri rezultatīvi Nacionālajā hokeja līgā; - Koziola vietā būs Pļāvejs; - Khabiba izteikumi par Maskavas metro atgadījumu; - Brazīlijas prezidentu nelaiž futbola spēlē; - Ukrainas skaistā džudiste; - Ronaldo un ekskluzīvs apģērba brends; - Kuri šeihi ir visbagātākie futbola pasaulē; - #TautasNagla

Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Radio muzeja vadītājs Jānis Jansons Vai zini, kā ceļu uz atzīšanu lauza skaņu plašu vecvectētiņš, Tomasa Alvas Edisona izgudrotais skaņas pierakstīšanas un atskaņošanas aparāts - fonogrāfs? Un vai zini, ar ko patafons atšķiras no gramofona un kādi skaņu plašu atskaņotāji tika ražoti Latvijā? Pirmajā gramofona priekšteča fonogrāfa demonstrācijā kāds Zinātņu akadēmijas loceklis uzbruka Edisonam ar vārdiem: "Vienkāršs metāls nedrīkst aizstāt augstās būtnes - cilvēka - balsi!" Par fonogrāfu tai laikā tika stāstīti feļetoni, to rādīja kā burvju mākslu cirkā. Pirmo fonogrāfa īpašnieku Krievijā "par mehāniska zvēra demonstrāciju" ielika pat cietumā uz 3 mēnešiem! Fonogrāfs mūzikai nederēja, jo to bija grūti tiražēt. Toties tas noderēja folkloras vākšanai un dažādu tekstu ierakstam, kas bija vajadzīgi vienā eksemplārā. Bet folkloras dziedātāji bieži izbijās un bēga projām, par nelabo domādami, savu balsi izdzirdot. Nelīdzēja par ieraksta fizikas izskaidrojums. Gruzijas kalnu ciemata vecākais steigšus padzina kādu komponistu, kurš gribēja ieskaņot kalniešu dziesmas. Bet 1916. gadā kāds Krievijas reliģiskas sektas vadītājs lika savākt gramofonus un 8 pat sadedzināja! Tā kā elektriskās skaņas pastiprināšanas vēl nebija, tad skaņu pastiprināja mehāniski, ar liela rupora palīdzību. Gramofons pieņēma diezgan amizantus izmērus, lai varētu no mazas rieviņas dabūt pietiekami skaļu skaņu. Palielināt kvalitāti un uzlabot skaņu centās veselus 30 gadus. Ieraksta telpā bija liels rupora atvērums, kurā dziedātājs bāza galvu un centās pēc iespējas skaļi dziedāt. Rupora tievais gals gāja uz ieraksta iekārtu blakus telpā. Orķestra ierakstiem telpu izveidoja apgāztas piramīdas formā, kuras pamatne bija lielāka par metru. Tievākais gals gāja uz ieraksta membrānu un griezni. Un tad nu skaņas celiņš kļuva cik necik jūtams. Arī atskaņojošajā pusē izveidoja anekdotiski lielas taures. Bet tad iedomājās telpā starp membrānu un ruporu spridzināt gāzes maisījumu. Troksni varēja dzirdēt pat dažu kilometru attālumā, bet melodija kaut kur pazuda. Nedaudz veiksmīgāks bija mēģinājums telpā starp membrānu un plati sūknēt saspiestu gaisu. Bet šī iekārta bija dārga, ātri saēda plates un arī pašu mehānismu. Interesants bija mēģinājums atskaņot 3 vienādas plates ar 3 gramofoniem. Sinhroni tas neizdevās, bet muzikālais juceklis sajūsmināja klausītājus, īpaši jaunatni (gandrīz tāpat kā tagad). Ap Pirmā pasaules kara sākumu taures gramofonus nomainīja joprojām mehāniskie, plates palaišanas ierīci ar roku griežamie skapīšveida gramofoni, kurus varēja novietot gan uz kājām, gan galda. Pamazām sadzīvē ienāca un popularitāti guva jaunāki – koferveida pārnēsājamie modeļi, kuros skaņas pastiprinājuma taure bija iestrādāta ierīces korpusā. Šos skaņu plašu atskaņotājus sauca par patafoniem – no franču ražotājfirmas Pathe. Pēc pārejas uz elektrisko ierakstu un tā atskaņošanu gramofona plates kļuva populārākas, populārāki kļuva arī gramofoni un elektriskie atskaņotāji, kuros skaņu pastiprināja caur radio. Latvijā 1932. gadā par pieclampu radio bez atskaņotāja Leibovics prasīja 780 latus, bet ar atskaņotāju – 980. Pēc 1954. gada sāka ražot radioaparātus, kam bija gramofona paneļi. Tos sauca par radiolām. Tajā laikā ražoja viena nosaukuma vai tehniskās shēmas radiolas un radioaparātus. Radiola "Daugava" tika ražota no 1955. līdz 1959. gadam, bet radio "Daugava" – no 1955. līdz 1958. gadam. Maksimālais ražojuma daudzums gada laikā radiolām bija 83 000, bet radiouztvērējiem – 65 000. Cena rubļos – radiolai "Daugava" bija 1100 rubļu, bet radioaparātam "Daugava" – 765 rubļu (cenas līdz 1961. gada naudas reformai). Nākamais radiouztvērējs un radiola "Sakta" tika ražoti no 1959. līdz 1964. gadam. Radiola ar tādu pašu shēmu "Dzintars" – no 1960. līdz 1964. gadam. Maksimālais ražošanas daudzums gada laikā radiolai "Sakta" bija 236 000, bet radiouztvērējam – 25 000 gab. 1964. gada beigās Rīga sāka ražot pirmās un augstākās klases stereofoniskās radiolas "Rigonda" un "Simfonija", kaut plašu veikalā stereofoniski bija gandrīz tikai Sarkankarogotās armijas ansambļa ieraksti. Sākot ar 1974. gadu Latvijā sāka ražot pilna komplekta stereo atskaņotājus. Bija "Akords", "Melodija", "Allegro" un "Ārija". Tieši "Ārija" tad arī kļuva par pēdējo populāro plašu stereo atskaņotāju, 1990. gadā dodot vietu digitālajām ārzemju iekārtām.

FaceOff Podkāsts ir atpakaļ pēc vasaras pauzes, nu gandrīz esam atpakaļ, Kaspars Dvinskis vēl kavējās Itālijā, Mänskin meklējumos. Toties viņa vietā esam uzaicinājuši, šoreiz īstu hokeja fanu un ekspertu – Jāni Matuli! Šodien (26.08.) savu pirmo spēli 2022.gada Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā aizvadīs Latvijas hokeja izlase, ”Arēna Rīga” viesosies Itālijas valstsvienība. E grupā, kur […]

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau sesto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VI Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas notiks 17. un 18. jūlijā. Par visu plašāk "Neatliekamajā sarunā" stāsta festivāla idejas autors, senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Divu dienu laikā, pulcējot simtiem klausītāju, Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā izskanēs astoņi koncerti, tostarp – īpaši mazajiem klausītājiem veltīts bērnu koncerts "Senie mūzikas instrumenti", kā arī festivāla Vivat Curlandia! gaidītākais notikums – Antonio Sartorio operas "Orfejs" (1672) uzvedums vēsturiskajā sveču apgaismojumā. Tāpat īpašs piedzīvojums būs Fabella Ensemble koncerts "Elgera dziesmas", kurā skanēs 17. gadsimta latviešu garīgā mūzika Agneses Pauniņas (soprāns), Rūdolfa Bērtiņa (tenors), Ilzes Reines (ērģeles), Ievas Nīmanes (blokflauta) un Guntara Prāņa (bass, ratalira) lasījumā. Šis būs pirmais concerts Bauskas pils atjaunotajā tornī. Koncerta programmas pamatā ir Guntara Prāņa uzietais unikālais un līdz šim auditorijai nepazīstamais Latvijas mūzikas vēstures materiāls – dziedājumi no 1621. gadā iespiestās Georga Elgera dziesmu grāmatas Geistliche Catholische Gesänge. Tā izceļama kā pirmais nozīmīgais katoliskais melodiju krājums, kurā atrodami gregoriski psalmdziedājumi, senbaznīcas himnas un litānijas, domājams, paša Georga Elgera tulkotas un adaptētas. Grāmatā sastopamas un koncertā būs dzirdamas arī paša garīdznieka sacerētas dziesmas, kurās ievērota toniskā vārsmošanas sistēma, lietotas atskaņas un pat atsevišķi latviešu folkloras stilistikas paņēmieni. Koncerts iecerēts kā aizraujošs skaņas piedzīvojums, kurā klausītājs sastapsies ar agrīno latviešu valodu, kas 17.gadsimtā vēl tikai veidojas. "Festivālu organizējam tā, lai mums tas pašiem patīk," uzsver Māris Kupčs. "Un, protams, arī tā, lai šajā festivālā patiešām visi koncerti notiktu ar vēsturiskajiem instrumentiem, jo šī festivāla griezums jeb pamatprincips ir – nekādā gadījumā ne populārā baroka mūzika, bet tieši otrādi: viss [mūsu atskaņotās mūzikas] laikmets beidzas līdz ar Bauskas pils bojāejas gadu, tātad – ar Ziemeļu karu, un faktiski beidzam ar pašu sākumposmu – tas nozīmē, ka arī agrīnais Bahs tur skan. Protams, gadās izņēmumi, par ko pils saimnieks Skaņa kungs vienmēr rauc uzacis, jo viņam jau dikti tas baroks nepatīk – viņam jau patīk renesanse un agrīnais baroks." (smejas) Un tieši tāpēc, ka festivāls tiek rīkots tā, lai tas patiktu pašiem rīkotājiem, Māris Kupčs vairās ko īpaši izcelt gaidāmā festivāla programmā: "Varu izcelt visu, lai gan, kā zināms pēc retorikas likuma – ja viss ir svarīgs, tad nekas nav svarīgs, vai tieši otrādi – nav, par ko runāt..." Vai klausītājam, kurš nav tik iesvaidīts senajā mūzikā, varam paskaidrot, kas īsti ir populārais baroks? "Vai, nu, jūs taču varat redzēt, kas notiek tepat mūsu valstī," nopūšas erudītais senās mūzikas pētnieks. "Negribu nevienu apspriest [vai kritizēt], bet populārais baroks ir mūzika, kuru cilvēki uzlūko nekritiski, kas ir atrauta no sava laikmeta un izpildījuma principiem, komponista idejām. Tā ir kaut kāda "trešā atgremojuma" mūzika, turklāt šī mūzika pati pie tā nav vainīga, vienkārši izpildītāji to ir tik ļoti banalizējuši, par daudz spēlējuši un nekritiski izturējušies pret to. Visspilgtākais piemērs te ir Vivaldi "Gadalaiki". Pats par sevi šis skaņdarbs ir ļoti jauks, patiešām brīnišķs savā būtībā. Bet tas, ka to uz katra stūra spēlē cilvēki, kuri pat nav papūlējušies izlasīt to, kas rakstīts notīs... Tas to visu marginalizē, un rezultātā šī mūzika kļūst par mobilā telefona melodiju... Tāpēc vēlīnais baroks, paldies Dievam, Bauskas pilī nav atļauts. Tur ir smaga ķēde ar priekškaramo atslēgu priekšā. (..) Lai gan neslēpšu, ka vispār savā būtībā neesmu tik ļoti aizrāvies ar agrīno baroku, bet man patīk, es vienmēr esmu atklājējs. Toties man ļoti, ļoti patīk tieši agrīnais klasicisms. Un tad, kad mums izdodas spēlēt ko tādu, kas te ir nepazīstams – kā Johana Kristiāna Baha vai Filipa Emanuela Baha mūzika vai kādas citas mazāk pazīstamas lappuses, tas pats mūsu Feihtneru – tad man liekas, ka atkal esmu izpildījis savu personīgo misiju... Bet – jā, populārā baroka mūzika... Neapšaubāmi, arī Bahs ir nokļuvis tādā statusā, ka visi viņu spēlē un visi viņu dievina. Bet lielākā daļa no cilvēkiem nav paskatījušies, ko tad viņš īsti savā manuskriptā ir uzrakstījis... Un tas man liekas dīvaini! Neapskaužu populāros mūsdienu komponistus, kas pēc divsimt, trīssimt gadiem nonāks tādā pašā situācijā, kad viņu mūziku spēlēs kaut kādos pārlikumos. Lai Dievs stāv klāt, teiksim, Vaska kungam! Bet viņš jau neko vairs nevarēs izdarīt, tāpat arī Vivaldi..." Runājot par gaidītāko notikumu – Antonio Sartorio operas "Orfejs" iestudejumu, diriģents uzsver: "Sartorio un vispār Venēcijas operas skola – tā ir lieta, kas pasaulē maz apgūta. Kaut kā dīvaini. Venēcieši radīja operu kā komerciālu žanru, būtībā piešķirot operai popularitāti – teātrus būvēja tieši tai! Kavalli, arī Monteverdi vēlīnās operas palīdzēja to radīt kā komerciāli veiksmīgu žanru, kas izplatījās pa visu Eiropu. Tomēr vislabāko tālaika komponistu darbi tiek uzvesti un atskaņoti ļoti reti. Kāpēc? Īsti uz to nav atbildes. Neapšaubāmi, visa mūzika ir mārketings, kas gājusi cauri gadsimtiem – tur mēs atkal varam pieminēt Hendeli, bet viņš ir ģeniāls komponists. Sartorio ir interesants, taču viņš ir mazāk pierasts. Arī viņa darbu forma ir mazāk pierasta. Bet vispār – tas ir interesants laiks, ka viņš raksta: ka šī konkrētā opera vispār ir nonsenss. Tāpēc, ka tā sāk atkāpties no Venēcijas skolas idejām." Plašāk – ierakstā. Festivāla Vivat Curlandia! programmu meklējiet šeit!

Visas pasaules uzmanība šobrīd ir pievērsta tam, kas notiek Izraēlā un Palestīnā: raķetes lido, cilvēki, tajā skaitā bērni, arvien vairāk mirst, ļaudis arvien vairāk par to satraucas. Politiskie līderi cenšas saprast, kā komunicēt savu nostāju, jo emocijas ir dalītas. Šķiet, dažiem ir grūti izšķirties, kurā pusē viņu simpātijas ir vairāk. Cilvēki savukārt iziet ielās, lielākoties nostājoties pret Izraēlu, kuras striktā noskaņa viņiem nepatīk. Raidījumā Divas puslodes analizējam Izraēlas un palestīniešu konfliktu, atskatoties vēsturē un vērtējot šodienas notikumus. Diskutē vēsturnieks un muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis un portāla TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitates doktorants Toms Rātfelders. Vēl viena asiņaina nedēļa Izraēlā un Gazā Nedēļā, kas pagājusi kopš pagājušās ceturtdienas, bruņota konfrontācija starp Izraēlas Aizsardzības spēkiem un palestīniešu kaujiniekiem turpinājusies, strauji augot upuru skaitam Gazas joslā un ejot bojā arī vairākiem Izraēlas iedzīvotājiem. Raķešu skaits, kas kopš konflikta sākuma izšautas no Gazas joslas Izraēlas virzienā, vakar bija pārsniedzis 3700. Apmēram 90% no šīm raķetēm pārtver Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma, daudzas nokritušas neapdzīvotās vietās, taču dažas sasniegušas mērķus. Līdz vakardienai šajos raķešu uzbrukumos, pēc izdevuma “Times of Israel” ziņām, gājuši bojā 12 cilvēki, t.sk. trīs ārzemju viesstrādnieki. Daudz smagāki ir upuri Gazas joslā, pret kuru Izraēla vērš pamatā aviācijas raķešu triecienus. Kā uzsver Izraēlas militāristi, šie triecieni ir precīzi tēmēti un vērsti tikai pret kustības “Hamas” u.c. kaujinieku objektiem un pozīcijām, taču biezi apdzīvotajā Gazā, kur pie tam ir maz patvertņu, civiliedzīvotāju upuri ir neizbēgami. Kaujinieki izmanto plašu tuneļu sistēmu, izraēliešu dēvētu par „metro”, kas bieži rakti tieši līdzās dzīvojamajām mājām. 16. maija rītā Gazā tika sagrautas trīs dzīvojamās mājas, ejot bojā 42 cilvēkiem, un, kā norādījusi Izraēlas puse, šīs katastrofas iemesls varētu būt „metro” tuneļa atrašanās ēku pamatu tiešā tuvumā. Pastiprinātu starptautiskās sabiedrības uzmanību piesaistījusi al-Džalā mediju augstceltnes sagraušana Gazas joslā 15. maijā. Ēkā bija izvietoti kanāla “Al Jazeera” un aģentūras “Asocieted Press” biroji, taču, kā apgalvo Izraēlas puse, arī kustības “Hamas” izlūkdienestu telpas. Žurnālisti tika iepriekš brīdināti par uzlidojumu, un bojāgājušo nebija. Tiek ziņots, ka pavisam līdz vakardienai Gazas joslā gājuši bojā 227 cilvēki, ap 1600 ievainoti. Kamēr Gazas palestīniešu varasiestādes uzsver, ka apmēram puse no upuriem ir sievietes un bērni, Izraēlas puse norāda, ka vismaz 130 no šiem bojāgājušajiem ir kaujinieki. Sadursmes starp Izraēlas drošības spēkiem un palestīniešu protestētājiem, kā arī savstarpēji uzbrukumi un incidenti starp arābu un ebreju iedzīvotājiem joprojām notiek Jordānas rietumkrasta teritorijā un citur Izraēlā, lai gan kopš 17. maija vardarbīgie protesti sākuši pierimt. Toties 18. maijā arābiem piederoši uzņēmumi un atsevišķi arābu darba ņēmēji Jordānas rietumkrastā un citur Izraēlā uzsākuši vispārēju streiku. Turpinās mēģinājumi panākt konflikta deeskalāciju diplomātiskiem līdzekļiem. Ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu un Palestīniešu Nacionālās pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu pastāvīgi sazinās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Tiek ziņots, ka šodien Izraēlā paredzējis ierasties Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Tiek ziņots, ka Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas projektu par uguns pārtraukšanu gatavo padomes pastāvīgā locekle Francija saziņā ar Ēģipti un Jordāniju. Iepriekšējo rezolūcijas projekti, kuru pagājušonedēļ iesniedza Ķīna, Tunisija un Norvēģija, un kas akcentēja Izraēlas atbildību par konflikta eskalāciju, ar savām veto tiesībām Drošības padomē bloķēja Savienotās Valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Palūkojoties uz zemūdens pasauli, tā šķiet tik ļoti atšķirīga no apstākļiem uz zemes, ka aizvien brīnumains šķiet dzīvo būtņu evolūcijas posms, kurā tie pārcēlās no dzīves ūdenī uz sauszemi. Pasaules vēsturē viens no aizraujošākajiem stāstiem ir par laiku, kad dzīvās būtnes pielāgojās dzīvei uz sauszemes. Kā šis process notika, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs. Sauszeme apgūšanu sauc arī par sauszemes veidošanu jeb terraformēšanu. Pirms Ordovika perioda zeme izskatījās pilnīgi citāda. Sākot ar Ordovika beigām pirms apmēram 460 miljoniem gadu zemes formēšanā iesaistās arī dzīvnieki. "Bet mugurkaulnieki šajā procesā iesaistās tikai Devonā un Karbonā," skaidro Ervīns Lukševičs. "Pirmie četrkājainie dzīvnieki, kam bija potenciāls apgūt sauszemi radušies Devona vidū, varbūt pirms 380 - 370 miljoniem gadu." Pētnieks atzīst, ka nav viegli atšķirt, kurš ir sauszemes iemītnieks, kurš ne. "Daudzas pazīmes, kuras līdz zināmam laikam, pat vēl pirms 20 gadiem uzskatīja par pierādījumu tam, ka, piemēram, ķepa ar pieciem pirkstiem vai lielāku pirkstu skaitu, ir droša pazīme, ka tas ir sauszemes iemītnieks. Nekā tamlīdzīga," skaidro Ervīns Lukaševics. "Mēs taču zinām, ka roņi ir ūdens dzīvnieki, kaut gan spēj izlīst krastā un diezgan ievērojamu laiku pavada krastā. Tāpat arī krokodili lielu daļu sava laika pavada ūdenī, kur ķepa lieliski noder. Līdz ar to pat iegūstot ekstremitātes nevis spuras un šis process norisinājies Devonā, ķepa vēl pati par sevi neliecina par to, ka dzīvnieks bijis sauszemes iemītnieks." "Lai piemērotos dzīvei sauszemē, ir nepieciešams pārvarēt veselu virkni grūtību. Pirmkārt, tā ir gravitācija, ūdenī, pateicoties cēlējspēkam, nav jābūt ārkārtīgi spēcīgai muskulatūrai, lai noturētu savu ķermeni šajā vidē. Citādi ir gaisa vidē. Otrkārt, jāpilnveido skābekļa ieguves. Liela daļa ūdens dzīvnieku elpo ūdenī izšķīdušo skābekli un nav  toleranti pret samērā augstu skābekļa saturu - daži jūras organismi necieš pārāk augstu skābekļa saturu, bet tie, kas dzīvo gaisa vidē, saskaras ar samērā augstu skābekļa saturu," norāda Ervīns Lukaševics. "Treškārt, jādomā par ūdeni organismā un ūdens novadīšanu kaut kur. Varam iztēloties jebkuru jūras dzīvnieku kā tādu maisu ar ūdeni, kas peld ūdeni. Bet sauszemes dzīvnieki ir maisi ar ūdeni gaisa vidē. Te ir pavisam citas problēmas." Runājot par atbalstu, pētnieks norāda, kā kāja ir daudz labāks instruments, lai  pārvietotos gaisa vidē, salīdzinot ar spurām. Viņš min zuti, kurš spēj sauszemes vidē izdzīvot dažas stundas un pārvietoties no dīķa līdz upītei. Bet ar kājām var aizčāpot krietni tālu, pat, ja pārvietošanās nenotiek strauji, bet tā, kā krokodils to dara. Bet, runājot par skābekļa elpošanu, izrādās divējādi elpojošās zivis spēj izdzīvot baseinā vai dīķī, kur vispār skābekļa nav, jo elpo gan ūdenī izšķīdušo skābekli ar žaunām, gan atmosfēras gaisu. "Starp mūsdienu organiskiem divējādi elpojošās zivis, lai gan neizskatās pēc mūsu brālēniem, ir attāli mūsu radinieki. Arī Devona četrkājainie bija spējīgi elpot atmosfrēras gaisu, gan viņiem bija funkcionālās žaunas," atzīst Ervīns Lukaševics. Parazīti senajos organismos Kaulos saglabātas kodumu pēdas – tas izklausās kā detektīvstāsts par nozieguma risinājumu, tikai šis “noziegums” noticis pirms aptuveni 400 miljoniem gadu. Runa ir par Devona periodu, un to kā tajā laikā mazītiņi vēzīši un tārpi bija apsēduši bruņuzivis un daivspuru zivis, radījumus, kas tā paša Devona perioda beigas jau bija izmiruši. Toties atradnes par zivīm un to nevēlamajiem apakšīrniekiem – parazītiem – ir saglabājušās līdz mūsdienām. Par to arī stāsts, ģeoloģijas doktorants, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu students Valters Alksnītis pēta, kā šādi parazīti dzīvojuši zivju ķermeņos.  

Tātad. Vista ir dārzenis un kartupelis ir dārzeņu karalis. Toties Annai ir jauna frizūra - aizkaru bangi. Zanei nepatīk, ka laiki grozās (mēs jau minējām). Toties jūtam to visi mēs. Fck Zanei bija taisnība. Secinājām, ka tā ir novecojusi tradīcija. Tikmēr pārdomas par to, kas būs, ja iestāsies apokalipse. Zane uzvarēs dzīvi. Toties Annu priecē viņas lokālais atklājums... Un Zane ar savām lokālajām bēdām. Visi ir kaut kādi rajonu bērni. Andrejam nostaļģija par 2000. gadu, jo Aināra Šlesera atgriežas vedina domāt par 2000. gadu. Viss bija labāk. Laikam. Ā un selfiji sux. Anna ar redīsiem uzvarēs pasaules karu. Un kā jau parasti, pāris neveiklas tēmas, joki un pašironija pamīšus visam pa vidu... E-pasts tas pats vecais : tris.vistas@gmail.com Mums ir Insta ! Kāpēc? Mēs paši nezinām... https://www.instagram.com/trisvistasuzlatks/ Un vienmēr var kladzināt kā vista ar mums : https://www.facebook.com/trisvistasuzlakts

Turpinās Kontinetālās hokeja līgas (KHL) Gagarina kausa izcīņa, un jau ir noskaidrotas pusfinālistes komandas. Pirmdien, mums FaceOff Podkāstam par nelaimi, Maskavas CSKA pirmdien svinēja panākumus spēlē pret Jaroslavļas “Lokomotiv”, kas ļāva sasniegt Rietumu konferences finālu. Toties, ko sagaidīt no no Austrumu konferences finālu starp Latvijas izlases galvenā trenera Boba Hārtlija vadītās Omskas “Avangard” un Kazaņas […]

Vai zinājāt ,ka Saule ietekmē dzīvi uz Zemes daudz vairāk nekā Mēness? Mūsu valstī ir populārs viedoklis, ka Mēness ietekmē dažādas norises un Mēness fāzes jāņem vērā gan griežot matus, gan stādot zemē sēklas taču tas nav zinātniski pierādīts. Toties ir pierādīts, ka Mēness fāzes nav saistītas ar autoavāriju un pašnāvību skaitu, pēcoperācijas komplikācijām un citām lietām. Pavisam cita lieta – Saule. Kaut arī Saule ir daudz tālāka nekā Mēness, tā ir daudzkārt lielāka, izstaro dažādu starojumu un izsviež daļiņas. No Saules visu laiku nāk daļiņu plūsma, ko sauc par saules vēju .Kā šo daļiņu plūsma ietekmē Zemi, stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un LU muzeja eksperts Ilgonis Vilks.

Tātad. Anna, iespējams, strādā suņu frizētavā. Andrejam vismaz tā liekas. Toties ir jēdziens kā lolojumdzīvnieki, dariet ar šo informāciju, ko vēlaties. Un tos var pat apdrošināt. Un kas ir brazīļu spīdīgais ? Svētku apakšbikses tikmēr kropļo Zanes google vēsturi. Un, protams, kaut kas par piepūšamajām lellēm. Kāpēc gan nē. Arī lidojoši dildo. Kamēr Anna priecājas par lietām, kas ļauj cīnīties ar pagurumu no kovidēšans. Noklausījās aš citus podkastus. Bet nu nav īstais laiks būt pozitīvam. Pandēmijas laikā jābūt negatīvam. Citādi bezmaksas viesnīca. Protams, par svētku apakšbiksēm nespējam beigt runāt. Top 10 tāds jocīgs no Andreja, sākās ar Aidaho štata porno ierobežošanu, aizgāja Latvijā, Kivičam, kriptovalūtām un dziesmu svētkiem… nu traki, traki. Toties Zanei ir negaidīta problēma ar sieriem. Un grāmata , ko Zane novērtē ar pieciem kucēniem, kas ir augstākais Zanes vērtējums. Un Anna nāk ar savu jauno sadaļu atrasts internetā vai internātā… viens no diviem. Un kā jau parasti, pāris neveiklas tēmas, joki un pašironija pamīšus visam pa vidu... E-pasts tas pats vecais : tris.vistas@gmail.com Mums ir Insta ! Kāpēc? Mēs paši nezinām... https://www.instagram.com/trisvistasuzlatks/ Un vienmēr var kladzināt kā vista ar mums : https://www.facebook.com/trisvistasuzlakts

Vai zinājāt, ka Rīgai ir pašai sava leģenda par vācu renesanses laika dižgaru Albrehtu Dīreru? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. Pastāv uzskats, ka līdz svētbilžu grautiņiem 1524. gadā  Rīgā, Svētā  Pētera baznīcā, vienā no kapelām atradās Albrehta Dīrera veidota altārglezna. Pat vēl vairāk, dažos avotos ir rakstīts, ka Dīrers pats viesojies Rīgā sava Nīderlandes ceļojuma laikā. Paskatoties kartē, gan māc  šaubas, vai ir iespējams tik ļoti apmaldīties, lai ceļojot no Nirnbergas uz Nīderlandi, nokļūtu Rīgā. Toties ir pat ļoti iespējams, ka līdz Rīgai atkļuva viņa jaunākais brālis Hanss, kurš bija poļu karaļa Sigismunda I galma mākslinieks un bieži izpildīja baznīcu pasūtījumus Austrumeiropā. Varbūt tas nemaz nebija ne Albrehts ne Hanss, bet kāds cits , kurš  gleznoja, izmantojot Dīrera grafikas kompozīciju, jo Dīrera grafikas visticamāk bija pieejamas arī Rīgā. Vēl pastāv versija, ka altārglezna uz Rīgu tika atvesta ar kuģi, jo aktīvā tirdzniecība ar Vāciju un Nīderlandi reizēm iekļāva arī mākslas darbu pārvadāšanu. Daudzi, iespējams, nezina, ka slavenais gleznotājs un grafiķis Dīrers bija neticami labs tirgotājs ar plašu aģentu tīklu pa visu Eiropu, ieskaitot arī Austrumeiropu. Dīrers lika aģentiem meklēt labākās cenas un nekavēties tur, kur pārdošanas izredzes bija vājas. Mākslinieka  dzīves laikā visā kontinentā un arī ārpus tā tika izplatīti desmitiem tūkstošu viņa grafikas darbu novilkumu. Ar grafiku tirdzniecību nodarbojās pat viņa sieva Agnese un māte Barbara  - viņu pārziņā bija reģionālais tirgus un lielie gadatirgi Frankfurtē un Leipcigā. Ja  nu mēs tā esam nolēmuši, ka nez vai Dīrers varēja nokļūt Rīgā, tad jāatceras otrs fakts, kāpēc šāda hipotēze ir izvirzīta. Uz domu, ka Dīrers varētu būt apmeklējis Rīgu,  vedina divi brīnišķīgi Dīrera 1521. gada zīmējumi, kas atrodas Parīzē, Luvras kolekcijā un - ja ir pareizi atributēti - tad saucas „ Livonietes„. Tās ir stīvi stāvošas, jocīgi , bet grezni sapucētas dāmas ar kupliem rozā un dzelteniem brunčveidīgiem, kažokādām rotātiem apmetņiem ap pleciem. Viena pat savus brunčus ir uzlikusi uz galvas, tā, ka redzams tikai deguns. Šīs kolorītās dāmas, iespējams bija  bagātu tirgotāju sievas,  ko Dīrers 1521. Nīderlandes ceļojuma laikā  varēja ieraudzīt kādā no vietējām ostām. Tā kā tirdzniecības ar Livoniju šajā laikā bija ļoti aktīva, tas pat ir ļoti iespējams, ka mākslinieks Nīderlandē ir sastapis  šīs neparastās, grezni tērptās kundzes. Albrehta Dīrera  „Livonietes” šī gada beigās vai nākošā gada sākumā tiks eksponētas  Āhenē, kur gaidāma apjomīga izstāde par Dīrera ceļojumu uz Nīderlandi, un cerams, ka drīzā nākotnē tās varētu atceļot arī uz Latviju.

15 – 20% cilvēku ar plakano pēdu attīstās dzīvi apgrūtinoša pēdas deformācija – pes plano valgus – pēdu iekšmalas gāšanās uz iekšpusi. Ņemot vērā, ka pēda ir mūsu ķermeņa stabilitātes pamats, šī deformācija bojā un izmaina citas mūsu balsta aparāta sastāvdaļas, gan pašā pēdā, gan  struktūrās, kas izvietotas augstāk ķermenī – potītēs, ceļa locītavās, arī gūžas locītavās. Pēdas gāšanās uz iekšpusi pati par sevi nesāp. Toties viss cits, kas cenšas kompensēt pēdas vērpšanos, nepareizas noslodzes dēļ  gan rada sāpes.  Jau sarunas sākumā noskaidrojam, ka latviešu medicīniskajā valodā iztrūkst termina, kas nošķirtu plakano pēdu, kas nerada sūdzības un par, kuru esam runājuši vienā no iepriekšējiem podkāstiem, no šīs, kura gāžas uz iekšu un latīniski tiek apzīmēta kā pes plano valgus. Kā un kādā vecumā šādu deformāciju ārstē? Par to runājam šodienas audiosarunā ar Juri Brūkli ORTO Klīnikas traumatologu, ortopēdu, kurš specializējies pēdas ārstniecībā.

Raidījumā pievēršamies latviešu valodai un konkrētāk - onomastikai jeb personvārdu pētniecībai. Kuri ir īsteni latviskie personvārdi un no kādām valodām aizgūti izplatītākie cilvēku vārdi Latvijā kā senos laikos tā mūsdienās? Tie ir tikai daži no jautājumiem, par kuriem interesējamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Tāpat arī lūkojam, kādi ar personvārdu izcelsmi saistīti pētījumi ir aktuāli mūsdienās. Skaidro onomastes un filoloģes - Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošo pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un tši paša institūta vadošā pētniece un arī Helsinku Universitātes viesprofesore Laimute Balode. Laimute Balode skaidro, ka onomastika nodarbojas ar personvārdu un vietvārdu pētniecību galvenokārt. Renāte Siliņa-Piņķe pēta personvārdus un cenšas ieskatīties personvārdu vēsturē, interesējas, kāpēc mums ir tādi personvārdi, kā tie laika gaitā mainījušies, kāpēc kādi ir izzuduši un līdz mūsdienām nav nonākuši. "Parasti vecāki savam jaundzimušajam izvēlās vārdu, ko vēlas iedot bērnam pūrā kā vēlējumu, kā derīgu visai dzīvei, nākotnē. Parasti tas ir kaut kas gaišs, cerīgs un labs, tādi arī mūsu, latviešu, pie latviskas izcelsmes vārdi ir pārsvarā ar pozitīvu nozīmi," atzīst Laimute Balode. "Bet, ja paskatāmies uz attālākām tautām, piemēram, kaut vai Āfrikā vai Āzijā ir bijuši un arī mūsdienās dažreiz tiek lietoti tādi it kā mūsu acīm negatīvi vārdi, nosaucot par Neglīteni, Šmuli, Netīreli. Bet tam visam ir savs pamats, jo tajās tautās uzskata, ka šis vārds aizsargās pret ļauniem gariem, pret slimībām." Pētniece arī norāda, ka pagājušajā gadā Lietuvā ir reģistrēts zēna vārds Lucifers, kas kristīgā izpratnē liekas šausmīgi, tas ir kā velna sinonīms, "bet paskatīsimies etimoloģiski - lux ir gaisma un fero - nesu latīņu valodā, tātad gaismas nesējs. Tas vārds tiešām ir reģistrēts, esmu lasījusi, ka arī Krievijā tāds vārds ir reģistrēts, bet tas ir kā liels izņēmums," norāda pētniece. Laimute Balode vēl stāsta par jaunvārdiem, ko dod jaundzimušajiem. Bieži vecāki nevar izvēlēties savam jaundzimušajam vārdu un rada oriģinālu.  "Bieži tā ir kā rota, stāsta, ka pat tirgus vērtība ir vārdam, īpaši mākslinieku ģimenēs. Izvēlās kādu vārdu, kāda nav nevienam, piemēram, no faunas pasaules starp jaundzimušajiem ir Kamene, Spāre, ir arī Vanags, Gaigala. Ir no floras pasaules - Zieds, Ziediņa, Mellene, ir no dabas - Vētra, Vēja, vai kā otro vārdu bieži dod Elīna Upē vai Regnārs Pērkons. Īpaši daudz abstraktas nozīmes vārdu, tādi kā Tagadne, Brīve, Dzeja, Gaismiņa un pretenciozi vārdi, pa ko pētnieks saka, ka tie rāda vecāku izglītību," skaidro Laimute Balode. "Pēdējos gados mums ir Kosmoss, ir Marss, ir Rubīns, ir vairākas Pērles, ir Cēzars un pat ir Barons." “Bierznieki”, “Simpsoni” un ”Stirnu līkumu” jeb vietvārdi Latvijā Aizvien mazāk vārdos tiek sauktas pļavas un tīrumi - vietas, kas agrāk bija bagātas ar nosaukumiem - tā par  vietvārdu tendenci pēdējos gados saka Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un pētniece Sanda Rapa, stāstot, kādi ir pierastākie un jaunmodīgākie vietvārdi un kā rodas jaunie vietvārdi. Vai zināt, kur Latvijā var atrast Kremli – tas ir Viesītē – laukums, kur padomju laikā tika glabātas armijas mašīnas. Ir skaidrs, ka šādu nosaukumu ir devuši vietējie iedzīvotāji saistībā ar 50 gadus ilgušo padomju režīmu, bet, skatot, kādi ir populārākie vietvārdi vai konkrētāk mājvārdi, valodnieki ir pārsteigti, ka tie ir “Ceriņi” un tikai pēc tam seko “Ozoliņi”, “Bērziņi” un citi tik latvietim ierastie koku nosaukumi māju vai vietu vārdos. Vai šie vārdi ir radušies pēdējās desmitgadēs vai agrāk, to nereti vien nav viegli noteikt, jo vietvārdam ir jāiedzīvojas, jāiegulst apkaimes ļaužu mutēs un prātos un tad tas nostiprinās un ilgāku vai īsāku palikšanu, skaidro pētniece Sanda Rapa. Sanda Rapa arī stāsta, kāpēc šodien izzūd vai neparādās tādi vietvārdi, kā piemēram, Biksiņu grava, Čībiņkalns, Dīvaliņu pļava, Cimboliņa akmens vai Draņupīte. Toties mūsdienās ienāk jauni vietvārdi, kuru nosaukums norāda, kas tajā vai citā laikā ir būtisks apkaimes cilvēkiem, piemēram, domājams, ka Beižas avots Tumes pagastā savu vārdu ir ieguvis laikā, kad televīzija demonstrēja “ziepju operu” “Donna Beiža”. Vai Talsos vienu apgabalu vietējie ir iesaukuši par Spandžbobu, arī nosaukumu ņēmuši no populārās bērniem domātās amerikāņu animācijas filmas – sūklis Bobs un tas nav vienīgais jaunlaiku kultūras ienācējs vietvārdu laukā.

Urāā, 2021. gads varēs iesākties veiksmīgi, jo Kreisais Tokens laiž gaisā savu otro sezonu ar veciem vēžiem un jaunām kulēm! Jau epizodes sākumā apskatīsim aizvadītā gada statistiku un uzzināsim, kas un cik daudz vispār klausās Kreiso Tokenu. Pēc tam, ieņemiet katrs pa “laimes tabletei”, jo sekos Svaigs un Gards, segments, kur Toms centīsies iegūt Krievijas vēstniecības interesi, runājot par Red Outpost, savukārt, Kristaps pildīs katra kārtīga tēva pienākumu un veiks sātanisku rituālu iekš Escape tales: the awakening. Toties, Tokenam ir paplašinājums, jeb jauna sadaļa, Kreisais pa nopietno, kurā mēs runāsim par dažādām galdaspēļu kopienā svarīgām tēmām. Šoreiz sāksim apspriest par to, cik jēdzīgi vai bezjēdzīgi ir spēļu topi. Turpinājumā, Bezgalīgais duelis. Noteikumi tie paši un Kristaps sāks savu ronina ceļu, lai atspēlētos Toma grandiozajai uzvarai pirmajā sezonā. Epizodi noslēgs Kreisais TOP 5, kur divi ziņkārīgi runči runās par 2020. gada interesantākajām spēlēm, kuras mēs paši neesam spēlējuši. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Šodien raidījuma ceļi atkal ved uz Centrālāziju, konkrēti uz Turkmenistānu. Valsti, kuru daži analītiķi ir saukuši par briesmīgāko valsti uz zemeslodes, citi par tikpat nejauku vietu kā Ziemeļkoreja. Skarbs sākums, lai arī Turkmenistānas medijos tiks stāstīts par gandrīz vai paradīzi zemes virsū ar saules valdnieku priekšgalā. Bet patiesībā autoritārais režīms šajā valstī ir gana skarbs un pietiekami skarbi par šo valsti arī ir jārunā. Turkmenistāna ir piemērs tam, kādā fiziskā un sevišķi jau mentālā nebrīvē var dzīvot cilvēki, pat neesot ieslodzīti cietumā. Mēs Latvijā varam tikai atcerēties, vai iedomāties, kā ir dzīvot tādos politiskos apstākļos, kad nedrīkst pateikt neko. ASV bāzētā organizācija “Freedom House” šo valsti ir klasificējusi kā represīvu autoritāro režīmu. Turkmenistāna ar saviem pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē, jo 85% valsts iedzīvotāju ir turkmēņi un 89 % ir musulmaņi. Pārējie tiek brutāli diskriminēti un ierobežoti. Daži piemēri, par kuriem var atrast informāciju: ir aizliegts mācīt balohu etniskās minoritātes tradīcijas un valodu. Uzbeku etniskās minoritātes valodu arī aizliedza valsts skolās. Universitātēm savulaik valdība ir ieteikusi nepieņemt studentus, kuriem nav turkmēņu uzvārdi, sevišķi, ja tie ir etniskie krievi. Vēl šogad septembrī tika slēgtas pēdējās klases, kurās mācījās krievu valodā. Krievijas Federācija atklāti pret neiebilda, bet vēstniecība tikai pauda nožēlu un faktiski atbalstīja. Turkmenistānas valdības pozīcijai. Interesanti, ka Turkmenistānas konstitūcija garantē reliģijas brīvību, bet, kā var noprast, tāpat kā lielākā daļa citu cilvēktiesību, tās netiek ievērotas. Precīzi dati par Turkmenistānas iedzīvotāju skaitu nav zināmi, jo pat valdības iekšējos aprēķinos tiek minēts, ka pat divi miljoni no pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju varētu būt emigrējuši prom no valsts šīs desmitgades laikā, sevišķi uz Turciju. Un tas pie situācijas, ka nomināli Turkmenistāna skaitās viena no bagātākajām valstīm Centrālāzijā. Valsts galvenais atbalsta punkts ir naftas un dabasgāzes ieguve, jo Turkmenistānā ir pasaulē sestās lielākās dabasgāzes rezerves. Gāzi lielākoties Turkmenistānas režīms eksportē uz Ķīnu un arī Krieviju. Ekonomiskā atkarība no Ķīnas gan arī ir ļoti izteikta, gandrīz 85 %no eksporta iet uz Ķīnu, ap pieciem procentiem uz Turciju. Naftas un gāzes eksports veido 25 procentus valsts IKP. Bet ne pirmais, ne otrais modernās Turkmenistānas prezidents nav spējuši izdarīt pietiekami, lai apkarotu korupciju, privatizētu valsts uzņēmumus, attīstītu ekonomiku ārpus enerģētikas sektora vai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi kopumā. Tādēļ valsts atkarība no pasaules energoresursu cenām tieši ietekmē valsts attīstību. Viens no piemēriem, 2018. gadā tika pieņemts lēmums, ka bezmaksas ūdens, gāze un elektrība valstī iedzīvotājiem vairs nenodrošinās.  Nenoliedzami,  arī pašlaik pasauli pārņēmusī Covid-19 pandēmija pamatīgi ietekmē Turkmenistānas ekonomiku, lai arī oficiāli Turkmenistānā, kā burvju oāzē tuksneša vidū, Covid-19 saslimušo nav. Tomēr prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs pēdējā laikā atzīst, ka vīruss vispār ir, tāpēc pastiprināti jāpievērš uzmanība higiēnai. Realitātē Turkmenistāna nav Covid-19 izņēmuma oāze, valsts nespēj tikt galā ne ar pašu Covid-19 pandēmiju, ne arī tās izraisītajām ekonomiskajām sekām. Par spīti tam visam režīms vēl joprojām pieturas pie drakoniskiem un cilvēka cieņu aizskarošiem ierobežojumiem. Viens no piemēriem - operas un cirka izrādes ir aizliegtas kā neatbilstošas turkmēņu nacionālajām tradīcijām. Bet politiski par vienu no Turkmenistānas tradīcijām varētu saukt viņu pašu pasludināto neitralitāti. Par šīs, uz papīra neitrālās Turkmenistānas šā brīža ar naftu un gāzi saistītajiem ārpolitiskajiem izaicinājumiem eksperta viedokli vaicājām doktoram Adilbekam Jermekbajevam no Al-Farabi Kazahu Nacionālās universitātes. Vēl daži fakti par Turkmenistānu. Turkmenistāna ir pazīstama ar to, ka tai ir arī vairāki savdabīgi Ginesa rekordi. Šeit gan jāpiebilst, ka Ginesa Rekordu grāmata tiek apsūdzēta par to, ka tā izpatīk diktatoram. Starp citu, par "elles vārtiem" runājot – tas ir 60 metru plats un 30 metru dziļš gāzes krāteris, kurā ir gan gāzes, gan naftas atradnes. Lai atbrīvotos no liekās gāzes, padomju inženieri to aizdedzināja 1971. gadā, cerot, ka tas turpinās degt pāris nedēļas. Deg joprojām! Viens no visbiežāk pieminētajiem faktiem ir tas, ka galvaspilsēta Ašhabada ir ar lielāko baltā marmora ēku īpatsvaru skaitu pasaulē. Tiešām gar ielu malām var redzēt galvenokārt tikai baltu marmoru, jaunceltnes, kas domātas jaunajām ģimenēm. Bet jāmin, ka minimālā alga Turkmenistānā ir ap 300 eiro, vidējā – ap 1200 un ne visi šos jaunos dzīvokļus var atļauties.  Vēl kāds novērojums – šīs marmora fasādes faktiski ir vērstas tikai uz ielas pusi, bet metrus 200-300 tālāk paveras jau pavisam cita aina. Toties baltajā pilsētā ar baltajām automašīnām, kuras nedrīkst būt vecākas par 2000. gadu, ir arī pasaulē lielākais iekštelpu panorāmas rats, kas ir 47,6 metrus diametrā. Vēl Ašhabadā ir pasaulē lielākie āra baseini, daudz pieminekļu zirgiem, jo prezidents ir žokejs un pats arī sarakstījis virkni grāmatu par zirgiem. 

Kontinentālās hokeja līgas (KHL) vienība Rīgas “Dinamo” Mitiščos apspēlē Pekinas “Kunlun Red Star”, bet trešdien, mājās, ar rezutlātu 2:3 atkal piekāpjas Novosibirskas “Sibirj” komandai. Pēc šīs spēles, abi FaceOff Podkāsta vadītāji, Kaspars Dvinsksis un Toms Prāmnieks vairs netic, ka mūsu Rīgas “Dincītis” tiks KHL izslēgšanas spēlēs. Toties gan Kaspars, gan Toms ir pozitīvi par Rīgas […]

Ir novembris, latviešiem tik drūmais veļu laiks, tāpēc šo epizodi mēs sākam ar pārdomām, kāpēc svarīgi spēles spēlēt kopā ar ģimeni. Toties sadaļu Svaigs un Gards Toms sāks ar ziņojumu no digitālās Esenes jeb Spiel Digital, kur apspriedīs Merkeli, Brain Games stendu, jaunās spēles un serveru veiktspēju. Savukārt Kristaps nodarbosies ar bērnišķīgām lietām un stāstīs par to, ka lai uzbūvētu labāko fortu sētā var nākties zaudēt kādu draugu jaunajā kavas meistarošanas spēlē Fort. Tuvojas ziema, tāpēc pie mums atgriežas segments - Plauktā vai Krāsnī, kura laikā Toms izšķirs Burgundijas trīsvienību (Castles of Burgundy boardgame, dice game, card game). Dizainera darbagaldā Kristaps dosies ceļojumā uz Austriju un stāstīs par jautriem piedzīvojumiem, kas viņu pavadīja, izstrādājot pirmo izlaušanās istabu. Turpinājumā, Bezgalīgais duelis, šīs sezonas fināls, kurā arī izšķirsies, kurš būs lielākais spēļu zinātājs. Vai Kristapam izdosies atspēlēt trūkstošos punktus? Tam sekos Uzmetiens, kur Kristaps pārrakstīs grieķu mitoloģiju un liks antīkajiem dieviem kaktā nokaunēties. Epizodi noslēgs Kreisais TOP 5, kur runāsim par spēlēm ar nopietnu un skarbu tematiku. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio sāk raidīt no savas jaunās mājvietas - 17. Jūnija laukuma 8 (tagad Doma laukums). Radio vajadzībām ir pārbūvēta bijusī Kredītbanka. Lūkojam, kas šajā vietā bija pagājuša gadsimta sākumā un kā noritēja bankas un vēlāk Radio būvdarbi. Jurģi uz jauno mājvietu notiek pakāpeniski, jau no 1946. gada sākas redakciju un tehniskā dienesta pārvietošana no Skolas ielas ēkas uz topošo radionamu Vecrīgā – diktori, redakciju un tehniskie darbinieki nepārtraukti ceļo no vienas istabas uz otru no stāva uz stāvu. 1948. gada 5. novembrī svinīgi atzīmē 1. Koncertstudijas būvdarbu pabeigšanu un tieši pēc gada uz bijušo bankas ēku, kas tagad pārbūvēta un pielāgota radio vajadzībām, pārceļas viss kolektīvs. Grāmatā „Latvijas Radio – 75” ilggadīgs radio inženieris un radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands raksta, ka “celtniecības darbos bija norīkoti vācu armijas karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni. Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā.” Toties tā laika presē, atbilstoši padomju varai ideoloģiskā patosa mērcē jaunā radionama atklāšana tiek pasniegta šādi: 4. novembrī Radiokomitejas darbinieki svinēja lielus svētkus – atklāja jauno Radio namu, ko pēc plāna vajadzēja nodot ekspluatācijā tikai 1950. gadā. Tā ir velte Oktobra revolūcijas svētkos mūsu republikas darbaļaudīm. Vēl nekad Latvijā nebija speciāla Radio nama – 1940. gadā Radiokomitejai bija četras mazas radio studijas, tagad to vietā ir īpašs nams, kurā pēc vismodernākajām prasībām iekārtotas septiņas studijas. Studiju sienas izveidotas kolonveidīgi. Viss te speciāli akustiski apstrādāts – sienas, griesti, lai iegūtu vajadzīgo atbalss ilgumu. Sienas izveidotas no ozola finiera, aiz tā gumija un stikla vate, gaisa kārta, sīporekss un 2 mūra ķieģeļu kārtas, kas aizsargā studijas no ārējiem trokšņiem; pat durvis te tiek hermētiski noslēgtas, un tās sedz speciāla gumijas kārta. Literāri-dramatiskajam blokam tagad ir divas studijas un vēl speciāla trokšņu telpa, kur trokšņu meistari prot radīt gan lietus līšanas troksni, gan pērkona dārdus, gan ratu rīboņu, gan šāvienus. Mazākas ir studijas, kas domātas lasīšanai un kur parasti strādā diktori. Caur režijas telpas logu redzam vienu šādu studiju. Tur patlaban atrodas diktore – komjauniete Biruta Cīrule, kas šeit jau strādā piekto gadu. Interesanta ir mechanisko raidījumu telpa, kur uz patafonam līdzīgiem, bet tikai lielākiem apļiem griežas magnetofona lentes, uz kurām uzrakstītas attiecīgās skaņas – gan dziesmas, gan runas. Magnetofona lente sevišķi interesanta tādēļ, ka uz tās uzrakstītās skaņas var izdzēst un uzrakstīt no jauna, pārlabot atsevišķas vietas. Tā agrākajā Kredītbankā, kur kādreiz buržuji skaitīja naudu, tagad strādā mūsu Padomju Latvijas Radiokomiteja. Padomju Jaunatne 1949. g. 6. novembris. Kopā ar Latvijas Radio bijušo valdes locekli tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldi Lavrinoviču stāvam Doma laukumā un veramies un kādreizējo Latvijas kredītbankas namu. Uldis turpina norādīt uz lielākām un mazākām detaļām ēkas fasādē, kas liecina, ka laika posmā pirms un pēc Otrā pasaules kara ēkas rotājumi tā arī nav pabeigti. Pirms gadiem 5-6 strādājot Latvijas Radio, Uldis Lavrinovičs ir izpētījis senus dokumentus, kas liecina, ka tagadējā Doma laukuma 8 ēkas vietā kādreiz bijuši vairāki nami ar adresi Šķūņu iela 23-31. Liecības par pārbūvēm Skatot, kā no 1946.- 49 gadā ritēja bankas pārbūves darbi radio vajadzībām lasām radioraidījumu galvenā inženiera Visvalža Grūbes atmiņas: “Bijušās bankas ēkas rekonstrukcijas darbu kopējās izmaksa ir plānota 7 miljonu 704 tūkstošu rubļu apmērā, no tiem aptuveni pieci miljoni rubļu- radio tehnisko iekārtu un inventāra izgatavošanai un montāžai. Sākas Radio nama izbūves un profesionālās studiju iekārtas izgatavošanas darbi. Izvēle krita uz senām darba tradīcijām apveltītās Rīgas rūpnīcas „Radiotehnika” instruktoru augsto kvalifikāciju. Radiopārraides Trakta projekta koncepcijā tika izmantoti pazīstami Vācijas raidorganizāciju sasniegumi līdz 1940. gadam Princips bija vienkāršs: Tā laika akustikas normām atbilstoša laba studija, kvalitatīvi mikrofoni, lineārs skaņas signāla pastiprināšanas kanāls, raidītājs un labs radio uztvērējs. Rūpnīca „Radiotehnika” izgatavoja 90 procentus no visa tehnoloģiskās aparatūras apjoma. Īpašu ievērību pelna apstāklis, ka šī iekārta ir izgatavota pēc individuāla projekta. Nepilnu triju gadu laikā tas bija uzskatāms par nozīmīgu Latvijas Radio rūpniecības sasniegumu laikā, kad visapkārt bija jaušams kara postošo seku radītais izejmateriālu un darbaspēka deficīts.” Spilgta pagājušā gadsimta 50 gadu atmosfēra radionamā ir iegrāmatota rakstnieces Māras Svīres romānā- „Audums kāzu kleitai”, jo literātes pirmās darba gaitas ir bijušas Latvijas Radio un viņas stāsts ir par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore. Koncertstudija Līdz pat šai dienai viena no labākajām ierakstu studijām Baltijā ir mūsu radioēkas 1. jeb koncertstudija – šajā telpā bankas laikos atradās kases operāciju zāle. Sienas šajā studijā ir apdarinātas ar puslokā izliektām kolonām, kuras savulaik izbūvēja speciālisti no Sanktpēterburgas, par to stāsta Latvijas Radio skaņu inženieris Augustīns Delle. Pagrabi Kā jau lielam un senam namam pieklājas, arī radiomājai Doma laukumā 8 ir plaši pagrabi, tie atrodas aptuveni 6 metrus zem Doma laukuma līmeņa, kur savulaik bija ierīkotas kurtuves. Par to turpina stāstīt Latvijas Radio bijušais valdes loceklis tehniskā nodrošinājuma jautājumos Uldis Lavrinovičs. Vienā no pagraba telpām – bijušā seifa vieta tagad aprīkota ar modernu klimata kontroli iekārtota skaņu ierakstu glabātuve. Senās skaņas tiek digitalizētas un tām otrā dzīve turpinās virtuālajā vidē- datorā, bet skaņu nesējmateriāli – plates, kompaktdiski, magnetofona lentas še dus mierā un klusumā, jeb kā saka ir Latvijas Radio fonotēkas vadītāja Guna Rāga – vēsture te atpūšas. Bet skaņu ierakstu dārgumu krātuvē arī glabājas viens no pirmajiem ierakstiem, kas 1949. gadā tika veikts mūsu namā jaunajā radio skaņu ierakstu studijā – Dailes teātra aktieris Artūrs Filipsons toreiz lasīja Raiņa dzeju.