Podcasts about izv

Pašvaldību vēlēšanas noslēgušās, balsis saskaitītas, rezultāti zināmi. Kā lielākās partijas vērtē savu sniegumu? Kas ir šo vēlēšanu lielākie pārsteigumi – uzvarētāji un zaudētāji? “Izvēlies nākotni!” pēcvēlēšanu diskusija ar politisko spēku līderiem.

Kā Rīgai atgūt Baltijas valstu galvaspilsētu līderpozīciju un kā dzīvi Rīgā padarīt ērtu un patīkamu? Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Rīgas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus, kuriem nāksies arī atbildēt uz jautājumu - kam pieder Krima?

Kas notiek ar latviešu valodu un latviskumu Daugavpilī? Par drošību, lojalitāti un prokrieviskumu, kā arī pilsētas budžetu un sabiedrisko transportu, Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Daugavpils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus.

Ogres novada pārvaldība un tās kritika. Arī par novada budžetu, izdevumu efektivitāti un saistībām, kā arī par prioritātēm kultūrā un sportā iztaujāsim pašvaldību vēlēšanām Ogres novadā pieteikto sarakstu pārstāvjus Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!”. 35:04 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Kas darāms dzīvojamā fonda attīstīšanā Liepājā, un kāds labums pilsētai no Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa? Šie un citi jautājumi Latvijas Televīzijas debašu ciklā “Izvēlies nākotni!” ar pašvaldību vēlēšanām Liepājas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjiem. 36:53 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Kad Jelgavā tiks būvēts otrs tilts, un kā cīnīties pret pilsētas applūšanu? Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Jelgavas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus. Noskaidrosim arī, kura ir viņu mīļākā “Prāta vētras” dziesma! 37:15 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Par iebraukšanas maksu Jūrmalā, māju siltināšanu un tūrisma attīstības politiku. Arī to, kad Jūrmalā būs Latvijas TOP-10 skola. Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" iztaujājam pašvaldību vēlēšanām Jūrmalas valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvjus. 35:04 Novadnieka jautājums #IzvēliesNākotni

Ne tikai par ostas attīstību, bet arī par izklaides un kultūras dzīvi Ventspilī, un arī – kā iesaistīt pilsētniekus lēmumu pieņemšanā? Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" par šiem un citiem jautājumiem debatē pašvaldību vēlēšanām Ventspils valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvji.

Kā Rēzeknei attīstīties taupības apstākļos, par koncertzāles “Gors” repertuāru un vai Rēzeknes futbola klubam jāspēlē Virslīgā? Par šiem un citiem jautājumiem Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" debatē pašvaldību vēlēšanām Rēzeknes valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvji. #IzvēliesNākotni

#DigitālāsBrokastis testē "Samsung Galaxy Ring" – viedierīci, kas sola ērtāku un mazāk uzbāzīgu pieeju miega un veselības uzraudzībai. Kā tas salīdzinās ar populāro "Oura Ring" un vai bez GPS, ekrāna un skaņas tas spēj konkurēt ar viedpulksteņiem? Izvērtējam dizainu, precizitāti, baterijas darbību un to, cik ērti šo gredzenu lietot ikdienā. Vai "Samsung" izspēlē pareizo kārti ienākot gredzenu nišā? Klausies un uzzini mūsu secinājumus.   * Gredzenu neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādājām paši.

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra izrādi Latvijā varam uzskatīt režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, komponista Edgara Raginska, scenogrāfa Uģa Bērziņa 2012. gadā veidoto muzikālo izrādi-pārgājienu “Mārupīte”. Tā vēsta par ķīmisku vielu noplūdi Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas noliktavā Pārdaugavā. Izrādes veidotāji to piesaka kā otro nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgas Latvijas laikā. Samilstot ekoloģiskajai krīzei un pastiprinoties klimata pārmaiņu ietekmēm, 21. gadsimtā arī teātra pasaulē aizvien biežāk ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni. Jēdziens “ekoteātris” var tik skaidrots divējādi. Pirmkārt, par ekoteātri varam uzskatīt izrādi, kuras pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kurā videi – gan iedomātai, gan esošai – ir aktīva loma. Izrāde “Mārupīte” balstās dokumentālos faktos un vērš uzmanību uz vides piesārņojuma problemātiku. Izrādes performanti, kuru vidū ir ne tikai aktrise Daiga Kažociņa vai Inga Tropa, bet arī paši izrādes veidotāji, kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā gar Mārupīti. Vienlaikus viņi visi kopā šķetina dokumentālos notikumus par ķīmisku vielu noplūdi upē un meklē atbildes un atbildīgos par noziedzīgo rīcību pret dabu. Līdz ar šo dokumentālā teātra valodā veikto izmeklēšanu performanti dalās arī savos personīgajos stāstos par attiecībām ar dabu. Otrkārt, par ekoteātri varam dēvēt tādu iestudējumu, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes ir ņemti vērā ilgtspējas aspekti. Tā ir izrādes radošās komandas apzināta attieksme par tās radīto ekoloģisko pēdu jeb darba procesā atstāto kaitīgo ietekmi uz vidi, tiecoties to mazināt apritīgā veidā. Trīs stundas garā izrāde “Mārupīte” noris pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem un ar samazinātu resursu patēriņu, kas, visticamāk, būtu tikuši izmantoti tad, ja izrāde norisinātos ierastā teātra zālē uz skatuves vai kādā citā iekštelpu spēles laukumā. Turklāt izrādes veidotāji paši arī ir aplēsuši savu ietekmi uz vidi. Izrādes programmiņā ir uzskaitīti patērētie resursi tās radīšanas un rādīšanas laikā, tostarp astoņpadsmit D lieluma baterijas, trīs litri degvielas, ievērojams papīra daudzums, vairākas laminētas fotogrāfijas un pat viena upes dūņās nogrimusi gumijas čība. Par ekoteātri ir dēvējams teātra virziens, kas pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, kurās klātesoši ir vides problēmjautājumi, un kas ņem vērā ilgtspējas aspektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apritīgumu tajā. Pārdaugavas ainava izrādē “Mārupīte” ir klātesoša ne tikai scenogrāfiskā izpratnē, bet arī materiālā izpausmē, kas ir svarīga ekoteātra iezīme. Izvēlētais norises maršruts kāpina darba dokumentālo raksturu un liek arī izrādes apmeklētājiem pieredzēt vidi pašiem. Turklāt ekoteātri varam uzskatīt arī par vienu no vides aktīvisma formām, caur kuru teātra jomas profesionāļi pavērš uzmanības starmeti uz vides problēmjautājumiem un rosina skatītājus dziļāk apzināties savu ekoloģisko identitāti mijiedarbē ar pasauli sev apkārt.

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū. Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību. Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai. Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga". Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai. Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību. Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā. Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu. Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu. Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā. Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām.

"Stāsts par to, kā jaunais mācītājs un viņa kundze ieradās savā draudzē. Ošupes ciems. 1715." – tāds ir vienas nodaļas nosaukums Jāņa Lejiņa romānā "Dieva dusmības bērni". Autors atzīst, ka romānu strukturēt un nodaļām dot nosaukumus ar dramaturģisku vērienu ieteikusi viņa sieva – režisore Virdžīnija Lejiņa. Savam romānam Jānis Lejiņš izvēlējies darbības laiku 18. gadsimtā, kad zemei pāri gāja kari un mēri, pastāv skarba dzimtbūšana un visi Latvijas novadi iekļauti Krievijas impērijā. Šajā vidē nākas darboties jaunajam Vidzemes mācītājam Liborijam Bēram un viņa dzimtai. Izvēles starp stingru kristīgi luterisko dzīvesziņu un cilvēcību arī ir neizbēgamas. Jānis Lejiņš, pētot pieejamos dokumentus par 18. gadsimta mācītājiem, muižām, krogiem, elku altāriem un pat slepeno kanceleju, radījis literāru versiju "Dieva dumības bērni", kas tagad piepulcējas viņa vēsturiskajiem romāniem triloģijā "Zīmogs sarkanā vaskā" un "Kamera obskura". "Dieva dusmības bērnus" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Laiks atsākt rosīties un sākt kustēties – pēc svētkiem tam visam ir tieši īstais laiks. Kā to darīt pareizi un kā beidzot sevi pieradināt pie fiziskajām aktivitātēm, lai tās kļūtu par dzīvesveida pastāvīgu sastāvdaļu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kustēties mudina Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Sandra Rozenštoka iesaka pirms sākt aktīvi kustēties, novērtēt, vai ir kādas slimības, sūdzības vai traumu sekas.  "Ja nekas netraucē un nesāp, aktivitāte, ar ko jāsāk, ir tāda, kas ir patīkama cilvēkam, tā var būt pastaiga, ātrāka iešana, tā var būt vingrošana, tas var būt sporta kluba apmeklējums. Izvēles ir daudz. Bet nelikt sev sākumā uzdevumu kaut ko sasniegt uzreiz. Kaut ko sasniegt uz rezultātu, kaut ko noskriet pa visu varu. Ļaut savam ķermenim saprast, ka tagad būs šāda aktivitāte un ļaut adaptēties," atzīst Sandra Rozenštoka.

Ja gribat apvienot jaunu garšu pieredzi ar iespēju pabūt kādā viesmīlīgā vietā un iepazīt Latviju no jauna, izmantojiet Mājas kafejnīcu dienas. Tās atkal ir klāt un notiek jau ceturto gadu! Un vasara var pārtapt lielā gastronomijas maratonā pa visu Latviju. Raidījumā Kā labāk dzīvot uz Latvijas reģioniem baudīt gardus ēdienus aicina doties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vecākā projektu vadītāja Agita Birziete un Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Sazināmies ar Lauru Spunderi, Latgales Mājas kafejnīcu dienu reģionālā koordinatori, un Mairu Ķikuri, mājas kafejnīcas "Mežonīgie Rietumi" saimnieci no Dobeles novada. Ierakstā uzklausām Skujenes saimniekus, kas izvēlējušies šogad piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. Pēc trim nedēļām - 3. un 4. augustā - Mājas kafejnīcu dienas notiks Cēsu novada Skujenes pagastā. Tur viesus uzņems četrās lauku saimniecībās. Saimniekiem, kas ikdienā ar cilvēku ēdināšanu nenodarbojas, viesu uzņemšana ir izaicinājums. Izvēloties galamērķi, jāatceras, ka labāk ir iepriekš pieteikties; ņemt līdzi labu garastāvokli; ņemt līdzi skaidru naudu; nedomāt, ka brauc uz restorānu, bet ciemos. Mājas kafejnīcu dienas šogad norisinās katru nedēļas nogali no 29. jūnija līdz 15. septembrim, ikreiz citā novadā, kopumā 40 galamērķos. Šī unikālā akcija ļauj ikvienam uz nedēļas nogali atvērt improvizētu kafejnīcu savā sētā, terasē, verandā, ceļot viesiem galdā ēdienus, kas vislabāk izdodas un garšo pašam. Tieši tāpēc Mājas kafejnīcu dienas ir lielisks iemesls Latvijas apceļošanai. Ar piedāvājumu var iepazīties internetā.  

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Liela tiesa vēl padomju laikos uzstādīto liftu ir nolietojušies un tiem būtu nepieciešams kapitālais remonts, kuru izmaksas sniegsies desmitos tūkstošu eiro. Var arī uzstādīt jaunu liftu, bet tas būt vēl dārgāk. Remontēt, pirkt jaunu vai slēgt ciet? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē "Civinity" Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas vadītājs Gatis Roze, Rīgas namu pārvaldnieka valdes loceklis Mārtiņš Paurs, aktīvs rīdzinieks Romans Loginovs, kurš vēlas savai mājai jaunu liftu, un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Bīstamo iekārtu un metroloģiskās uzraudzības daļas vadītājs Nils Sproģis. Bīstamo iekārtu reģistrs liecina, ka ar katru gadu situācija pasliktinās. Latvijā ir ap 3800 liftu, kam jāveic drošuma novērtēšanas pārbaude. Pēc tās ir jāveido risku novērtēšanas vai samazināšanas plāns un tad attiecīgi var izvērtēt, kas ir izdevīgāk, liftu mainīt vai veikt remontu, skaidro Nils Sproģis. Mārtiņš Paurs norāda, ka lifta remonts neatrisinās to, ka tas joprojām būs padomju laika lifts. Remontā var ieguldīt, bet nevar paredzēt, kad atkal vajadzēs remontēt. Vidēji jauna lifta uzstādīšana deviņstāvu mājā izmaksātu 60000 eiro. "Izvēloties jaunu liftu, paredzam, ka garāku laika periodu ieguldījumi nebūs vajadzīgi," vērtē Mārtiņš Paurs. "Izvēloties jaunu liftu, var arī uzlabot ērtības, var paredzēt platākas durvis, kas ir būtiski jaunajām māmiņām. (..) Izvēloties jaunu liftu, var atrisnāt piekļūstamību un rodas iespējas piesaistīt finansējumu, piemēram no "Altum"." Kapitālais remonts būs apmēram par 20000 lētāks, bet ieguvumu ir mazāk, atzīst raidījuma viesis. Romāns Loginovs stāsta, ka viņš dzīvo 18 stāvu mājā un lifts tur ir nepieciešams. Šobrīd ir divi piedāvājumi, kas izmaksā ap 75 – 80 tūkstoši. Par līdzekļu piesaisti vēl diskutēs/ "Ir divi scenāriji – vai nu palielina ikmēneša rēķina maksu, vai arī dibina biedrību un piesaista "Altum" finansējumu," atzīst Romāns Loginovs. Lielākais izaicinājums – dažādas paaudzes un cilvēki nesaprot, ka tas ir kopīpašums, par kuru arī pašiem jārūpējas. Esošais lifts jau ir remontēts, pēdējais remonts izmaksājis jau 14 tūkstošus.  Gatis Roze nav optimistiski noskaņots un atzīst, ka jaunu liftu uzstādīt ēkā izvēlēsies tikai ap 10% iedzīvotāju. Lai tas notiktu, bieži vien ir nepieciešams vairāku gadu skaidrošanas darbs.  

Kā īsti mačo kabanos banderas pie jums atkal ieradušies Kristaps un Toms ar jaunāko Kreisā Tokena epizodi, kurā jau no pirmās minūtes sāksim mērīties ar sasniegumiem, kas izcelti slavenajā Gone Cardboard nometnē. Svaigs un Gards Toms pastāstīs, kāpēc īsti geimeri žetonus krāmē rāmī un jaunāko Splendor: Duel prot uzvarēt trīs dažādos veidos. Savukārt, Kristaps izpētīs dopinga ilgtermiņa alternatīvas krievu zinātnē, spēlējot The fox experiment! Kārtīgs latviešu vīrs dara trīs lietas: lamā valdību, skatās uz meiču cičiem un sūdzas par modulārajiem paplašinājumiem Negatīvajos ņaupjos. Toms parādīs, kā tas jādara. Pa to laiku, Kristaps gādās malku un pārtiku savā pavardā sadaļā Plauktā vai krāsnī. Kaķi, zvēri vai augi - ko likt plauktā, ko malkā, ko galdā? Izvēle starp Calico, Cascadia un Verdant. Tomēr mačo nepietiek ar plikiem muskuļiem vien; strīdi jākārto civilizētā manierē, tāpēc nometam cimdus, lai turpinātu Bezgalīgo dueli un sākam šķirstīt spēļu noteikumu grāmatas. Epizodes noslēgumā Kreisais Top 5, par spēlēm, kas iet pret straumi, nebaidās no dulliem mehānismiem vai, ka kāds apvainosies, tās spēlējot, jeb - Spēles ar pautiem. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/  Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Zobenkroga Hronikas METĀLKĀSTS LV Podkāsts #159 Šajā epizodē:

Stāsta teātra zinātniece un Liepājas Universitātes pētniece Vēsma Lēvalde. Pirmā nopietnā teātra izrādes recenzija publicēta “Mājas Viesī” jau 1870. gada 5.oktobrī, un to autora vietā parakstījusi redakcija. Izvērstais raksts ar nosaukumu “Rīgas Latviešu biedrības teāteris” veltīts Ādolfa Alunāna teātra vakaram, kura “redzēšana” notikusi 1870. gada 27. septembrī. Vakara programmā bijusi Mocarta “dziedāšanas spēle” “Don Žuang no Mozart”, pēc kuras Alunāna kungs sniedzis “jauki rīmētu priekšrunu jeb prologu”, tad sekojusi Alunāna paša joku spēle “Neaicināti viesi” un Pļavnieka joku spēle “Kurlais Krišus”, bet pa starpu orķestris uzspēlējis polku. Par pašu izrādi raksta autors gan sāk stāstīt tikai apmēram devītajā rindkopā, pirms tam veltot garu, izglītojošu ievadu par “teātera īpašību un vērtību ļaužu starpā”.  Teātra un dzīves kopsakarības, autora ieskatā, “kopš pašiem veciem grieķiem un romiešiem sākot, visas daudzmaz apgaismotas vai mācītas tautas ievērojušas.” Autors arī pārfrāzē Šekspīru, rakstot, ka “tāds spieģelis ir teātra skatuve, jeb tā vieta, uz kuras spēlētāji darās”. Par Alunāna iestudējumiem recenzents pikti aizrāda, ka te pārāk maz manāms, ka aiz jokiem un vientiesības būtu kāda mācība vai kāds vesels kodols. Tiek pārmests, ka teātra spēlētāji neprot pareizu latviešu valodu un dažam labam trūkst “skaņas balss”. Bet skatītāji dabū brāzienu, ka pārāk skaļi bijuši, pārliecīgi smējušies, situši plaukstas un pacēlušies no sēdekļiem, kavējot “pašus un citus pie skatīšanās un sadzirdēšanas”. Galu galā autors novēl, lai latviešu teātris zeļ un plaukst. Šad un tad atsauksmes par izrādēm publicētas arī pēc tam, tomēr vairākus gadu desmitus kritikai trūka teorētiska pamatojuma. Profesionālas mākslas kritikas principus Latvijā pirmais formulēja politiķis un publicists Miķelis Valters. Latviešu tautas pašnoteikšanās idejas proklamētājs, viens no Latvijas dibinātājiem un pirmās Satversmes autoriem, Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters (1874–1968) bija arī izcila kultūras personība, kas interesējās par literatūru, mākslu, ar pseidonīmu Andrejs Paparde izdeva trīs impresionistiskas lirikas krājumus, sarakstīja lugu “Dievs un cilvēks” un bija arī viens no Liepājas latviešu teātra aktieriem 19. un 20. gadsimta mijā.  1908. gadā Miķelis Valters izdeva brošūru “Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos”, kur formulēja, kas ir profesionāla kritika, un uzsvēra tās nozīmību kultūras ekosistēmā. Viņš raksta: “Var runāt par kritiku, kur kritika pārvērtusies par kultūras elementu; kur tā no atsevišķām epizodēm palikusi par sistēmu veselā kultūras darbu sistēmu rindā un kā tāda ieguvusi atzīšanu kā kultūras un zinātnes spēks.” Valters sasaista jēdzienu “kritika” gan ar kultūru, gan zinātni, uzsverot pētniecības un recenziju ciešo saistību. Arī mūsdienās recenzenti nereti ir arī mākslas pētnieki. Kritiķis ir skatītāja izglītotājs, gids teātra mākslā, kultūras komentētājs un arī tulkotājs, jo pārvērš izrādes valodu vārdu valodā. Precīzāk, tas pārvērš izrādes valodas vārdu valodā. Tātad Miķeļa Valtera formulējums joprojām ir aktuāls – profesionāla, kopta mākslas kritika ir būtiska kultūras ekosistēmas daļa, bez kuras mēs, citējot pirmās teātra recenzijas autoru, vairs nebūsim “daudzmaz apgaismota un mācīta tauta”.

Šovakar, 20. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī Rīgā un rīt Daugavpils teātrī viesosies pazīstamais Igaunijas teātris „Vaba Lava” (Brīvā skatuve), kurā sadarbībā ar Kijivas dramaturgu teātri un režisoru Valteru Sīli tapusi izrāde „Izvēlies labāku versiju”. Strādājot pie iestudējuma, Sīlis pērnvasar mēnesi dzīvoja Kijivā. Lugas autore ir Natalka Bloka, kuras rokrakstu Valters Sīlis smejoties dēvē par „dramaturģijas pankroku”. Sarunā režisors dalās pārdomās par izrādes tapšanu un nozīmi.

Stāsta kultūras un mākslas portāla "Arterritory.com" direktore un tekstu autore Una Meistere. Van Goga “Saulespuķes” ir viens no mākslas vēstures meistardarbiem. Par tām dzirdējis teju jebkurš. Taču, iespējams, ne visi zina, ka “Saulespuķes” radās arī kā pateicības simbols. Van Gogs bija iecerējis apvienot triptihā divas “Saulespuķu” versijas un gleznu “Sieviete, kas šūpo šūpuli”. Šo darbu mākslinieks bija radījis, lai godinātu siltās un mīļās emocijas raisošo mātes tēlu. Saulespuķu košo dzeltenumu viņš izmantoja, lai vēl vairāk stiprinātu pateicības sajūtu. Van Gogs zināja, ka viņa saulespuķes ir īpašas, un vēlējās, lai viņu atcerētos tieši ar tām. Ar sajūtu, kas ir krasā kontrastā viņa traģiskajam dzīvesstāstam. Van Gogs radīja vairākus “Saulespuķu” darbus, un vienu no tiem uzdāvināja arī savam draugam Polam Gogēnam. Kad Van Gogs nomira, draugi viņa bērēs nesa saulespuķes. Marsels Prusts ir teicis: “Būsim pateicīgi cilvēkiem, kuri dara mūs laimīgus; viņi ir tie burvīgie dārznieki, kas liek mūsu dvēselēm uzplaukt.” Kas pateicības emociju padara tik īpašu un atšķirīgu no parasta “paldies”? Evolūcijas gaitā cilvēka mērķis ir bijis izdzīvot, un tas lielā mērā saistās ar cīņu un negatīvām emocijām. Vienlaikus mūsu genomā ir dziņa sadarboties un būt sirsnīgiem. Pirmtautas vienmēr praktizējušas pateicības rituālus un turpina to darīt joprojām. Ikvienu nozīmīgu darbību vispirms iesākot ar paldies - četriem elementiem, dzīvniekiem, augiem, putniem, kukaiņiem... Pirmtautas zinājušas arī, ka pateikšanās nozīmē, ka starp abām pusēm veidojas noteikta saikne, un tā uzliek savus pienākumus. Piemēram, sāmi uzskata, ka ja upe dod zivis, tai ir jādod pretim. Un vietējie zvejnieki tai dod zivs asakas, kas ir barība jaunajām zivīm. Pateicības nozīmīgums labi redzams arī latviešu dainās, kur paldies teikšana parādās teju visās dzīves jomās. Piemēram: Paēduši, padzēruši, Pateicam (i) Dieviņam; I Dievam pa prātam Mūsu jauka valodiņa.     vai Paldies saku Jumītim Par labo birumiņu: Pilnas klētis rudzu, miežu, Pilnas ķešas sudrabiņa. Ķīniešu valodā ir īpaša frāze “xiè tiān”, kas tulkojumā nozīmē “paldies debesīm” jeb visam, kas ir zem tām. Savukārt, Indijā netiek lietots vienkārši “paldies”, bet pateicība iemiesota arī žestos un ķermeņa valodā. To, ko pirmtautas zinājušas jau sen, apliecina arī mūsdienu zinātne. Pētījumi liecina, ka pateicība ir viena no mūsu veselīgākajām emocijām. Tai ir ļoti nozīmīga loma mūsu psiholoģiskajā un fiziskajā labsajūtā. Tā spēj padarīt mūs laimīgākus, mierīgākus un uzlabot mūsu savstarpējās attiecības. Tā var darboties arī kā “aizsargzona” dzīves izaicinājumu mirkļos, ļaujot tos vieglāk pārvarēt. Kad mēs pasakāmies kādam vai kāds ir pateicīgs mums, mūsu smadzenēs izdalās dopamīns un serotonīns. Hormoni, kas ļauj justies labi. Uzlabojas miega kvalitāte, mazinās stress, depresīvas sajūtas, paaugstinās imunitāte, kā arī organisma atveseļošanās spēja. Mūsdienu sabiedrībā “paldies” bieži ir formāls, un tas neizskan no sirds. Taču pateicības emocija iegūst spēku tikai tad, kad patiešām nonākam pateicības stāvoklī. Pateicību pārvēršot ikdienas praksē, tā smadzeņu neironu ceļos nostiprinās kā ieradums. Kā to izdarīt? Ieviešot mazus rituālus. Piemēram, pasakot paldies pirms katras ēdienreizes, no rīta pieceļoties un vakarā gulēt ejot. Izvēloties dzīvot no pateicības skatu punkta – arī par dzīvi pašu.  

Stāsta vēsturnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas ilggadējs vadītājs Elmārs Zemovičs. Kad gatavojāmies tagadējās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades sagaidīšanai 2020. gadā, kopā ar profesoru Vilni Strautiņu apzinājām visus pūšaminstrumentu katedras pedagogus, kuri strādājuši akadēmijā kopš pašiem pirmsākumiem. Un viņu vidū – Jāzepa Vītola grāmatā par Latvijas konservatoriju no 1919. līdz 1929. gadam minēts tāds „S. Kovarskis.” Uzmeklēju, ka viņa vārds ir Sīmanis. Gadiem ejot, gan neko vairāk atrast neizdevās. Un tad ienāca prātā palūkoties, vai par viņu nav kas atrodams ārpus Latvijas. Un atklājās, ka Kovarsky alias Kovar! Izrādījās, ka Amerikā viņš ir ļoti pazīstams pedagogs, fagotists Simon Kovar, kurš dzimis, izrādās, Viļņā 1890. gadā. Viņš mācījies Pēterburgas konservatorijā vijoli pie Leopolda Auera. Bet tuvojās Pirmais pasaules karš, un, lai nebūtu jāiet karot, toreizējais Sanktpēterburgas konservatorijas direktors Aleksandrs Glazunovs ierosinājis viņam pāriet uz kādu pūšamo instrumentu. Izvēle krita uz fagotu. Pēc pāris gadu apmācības viņš pabeidza fagota klasi un 1920. gadā kopā ar māsu pārbrauca uz Latviju un šeit arī apmetās.  Uzgāju viņa vārdu arī "Grünwald Cafe" orķestrī, kas savulaik atradies pie tagadējā Valsts Mākslas muzeja Elizabetes un Valdemāra ielas stūrī. Tas bija ļoti grezns Cafe ar 10–12 cilvēku orķestri, un tā sastāvā minēts arī Kovarskis. Vēlāk viņš, acīmredzot, paņemts arī operas orķestrī un tā ticis pie pedagoga darba Latvijas Konservatorijā. Latvijas Konservatorijā, kā es konstatēju, viņam ir bijis tikai viens audzēknis. Iespējams, tolaik apstākļi bija diezgan grūti un peļņa no pedagoģiskā darba bija maza. Tāpēc Kovarskis devās no Latvijas projām uz Ameriku. Amerikā viņš uzreiz iekļuva Ņujorkas Filharmonijas orķestrī. Sākumā viņš tur spēlēja otro fagotu, bet pavisam drīz viņam tika piedāvāta arī fagotu grupas koncertmeistara vieta. Šajā orķestrī viņš nostrādāja ļoti ilgus gadus – no 1922. līdz 1949. gadam. Līdztekus viņu uzaicināja arī strādāt par pedagogu. Un līdz pat 1957. gadam (28 gadus) viņš bija fagota spēles skolotājs prestižajā Džuljarda Mūzikas skolā. S. Kovarskis bijis arī pedagogs Ņujorkas Kolumbijas universitātē, Kurtisa Mūzikas institūtā un Manhetenas mūzikas skolā, ar vārdu sakot, bija izcils pedagogs. Viņš arī sarakstījis vingrinājumu krājumu fagotam, kas vairākkārt izdots. Amerikā S. Kovarskis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem pedagogiem, kurš izaudzinājis visu tā laika Amerikas fagotistu paaudzi. Lūk, tāds cilvēks kādreiz bija pirmais fagota klases pedagogs toreizējā Latvijas Konservatorijā. 

Ir tik viegli uzburt sazvērestības teoriju! Izvēlies tematu, kas rosina emocijas emocijas - piemēram, veselība, tehnoloģijas vai politika. Un izdomā, pret kuru milzīgu un netveramu organizāciju cīnīties - vai tie ir ilumināti, Big Pharma vai slepena vispasaules valdība. Pārējais ir tikai harizmas un radošuma jautājums. Kā varam izšķirt informācijas patiesumu? Kā atpazīt sazvērestības un kas liecina, ka tās ir apšaubāmas? Kāda tipa cilvēki visbiežāk uzķeras uz šādas informācijas? Sarunā piedalās: - Pētnieks psiholoģijas zinātnē Mārtiņš Priedols; - "Skepticafe" pārstāve Ieva Feldmane. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

Rīgas Filharmoniju veidos Latvijas arhitektu komanda – "Mark arhitekti", "Mailītis A.A.I.M" un "Labie koki". Lauksaimniecības komisārs atbalsta Latvijas iniciatīvu aizliegt Krievijas graudu importu Eiropas Savienībā. Izvērtēs Baltijas valstu sabiedrību noturības pētījumu rezultātus. Saharova balvu piešķir irānietei Mahsai Amini. Saeima mēneša laikā plāno pieņemt lēmumu par "Maskavas nama" pārņemšanu.

*Izvēlētā tauta, lūk, Kungs nāks atpestīt visas ciltis. Viņš ļaus sadzirdēt savu balsi, lai iepriecinātu jūsu sirdis. /Is 30:19,30. Adventa II svētdienas introits/* Viens no tēliem, kas pavada mūs adventa ceļā, ir Jānis Kristītājs jeb Priekštecis (ο Πρόδρομος), kā viņu godbijīgi dēvē austrumu tradīcijā. Viņa izskats, balss, žesti mūsu ceļā pretī cilvēktapšanas noslēpumam kļūst par atgādinājumu, ka Dievs katra cilvēka sirdī ir ielicis neremdināmas slāpes pēc taisnīguma. Šīs slāpes ir Dieva klātbūtnes zīme pasaulē, kas cenšas iztikt bez Dieva klātbūtnes. Šī patiesības klusā balss turpina skanēt netaisnības troksnī: «Sagatavojiet Kungam ceļu; dariet taisnas viņa takas» (Mk 1,3). Dažreiz kristietis gaida zīmi, lūdz žēlastību sadzirdēt Dieva balsi, izprast Viņa nodomu… Tomēr, visbiežāk, tas nenotiek tā, kā esam iedomājušies… «Viņš ļaus sadzirdēt savu balsi», tomēr tā būs vismazāko, vispazemotāko, visatstumtāko balss. Advents ir brīdis, kad varam pārdomāt un no jauna ieraudzīt veidu, kādā Dievs ir klātesošs šajā pasaulē un mūsu dzīvē, atskārstot, cik paradoksāla, neiedomājama, šķietami neloģiska var būt šī Klātbūtne. Jānis Kristītājs pats nav šī Klātbūtne, tomēr viņa vēstījums sagatavo atnākšanu un kaut kādā mērā jau ļauj mums ņemt tajā dalību — gaidot. Gaidot kādu svarīgu ciemiņu, gatavojoties viņu uzņemt, tu, visbiežāk, centies radīt mājīgu, draudzīgu, dialogu veicinošu gaisotni. Jānis dodas tuksneša klusumā, lai atgrieztos pie būtiskā, sagatavojoties uzņemt kāda cita Klātbūtni. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai paliktu pie tevis. **Šodien tu vari pārdomāt, kas ikdienā tevi dara nepacietīgu un ko tu esi gatavs pacietīgi gaidīt.**

Pirmssvētku gaisotnē Kultūras rondo stāsts par meistaru, tautas mūzikas instrumentu restauratoru, mūziķi Valteru Reiznieku. Viņš ir ne vien pieprasīts un daudzpusīgs tautas mūzikas instrumentu meistars, izgudrotājs un muzikants, bet arī nesavtīgi dalās savās zināšanās un pieredzē ar citiem. Tieši šis īpašību un spēju kopums limbažniekam Valteram Reizniekam šoruden atnesa Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko pasniedz Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Pats laureāts smaidot saka, ka neturas pie tradīcijas kā klints, ko nedrīkst kustināt, tāpēc arvien sacer arī jaunas melodijas un nevairās no jauninājumiem tradicionālās mūzikas instrumentu būvē. „Reti kad tik daudz labu vārdu saka par dzīviem cilvēkiem. Man ir tā laime to klausīties pašam!” Valtera Reiznieka labsirdīgā humora izjūta bija klātesoša arī balvas pasniegšanas ceremonijā koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga”, kad pēc daudzo sveicēju uzrunas pie vārda beidzot tika arī pats gaviļnieks. Reiznieks ir pirmais, kurš saņēmis Tradicionālās kultūras izcilības balvu tieši tautas mūzikas nozarē. Par laureāta izvēli stāsta balvas komisijas pārstāvis, etnomuzikologs Oskars Patjanko. „Izvēle bija diezgan sarežģīta. Balva bija tikai viena, bet pieteikumu – veseli 14. Puse no tiem bija tādi, ka gribētos dot balvu, un pusei no tiem likās, ka noteikti būtu jādod balva! Mēs komisijā vienojāmies, ka Valters šo balvu varētu būt pelnījis visvairāk, tieši pateicoties viņa ieguldījumam sabiedrības labā. Jo viņš ir ne tikai izcils muzikants, bet arī meistars, kurš nekad neatsaka salabot kādu instrumentu. Viņš ir arī liels izgudrotājs, izdomājis jauna tipa slēdžus koncertkoklēm… Taisot instrumentus, viņš vienmēr paceļ kvalitātes latiņu augstāk. Šie instrumenti ir gan skanīgi, gan vizuāli ļoti skaisti. Un kapelā „Ziemeļmala” viņš ir līderis, kurš citiem māca veco instrumentu un mūzikas spēlēšanu.” Iespaids, ko Valters Reiznieks ar savu talanta daudzveidību atstāj uz kultūrvidi gan Limbažos, gan visā Latvijas mērogā, ir unikāls, saka Reiznieka jau pieminētais Ilmārs Pumpurs no biedrības „Skaņumāja”. Viņa ceļi ar Valteru mijušies gan kā skolotājam, gan kā skolniekam. Vai meistaram ir arī savi mācekļi? Reiz viens esot pieteicies, taču nekā nav pratis un uzreiz gribējis runāt par samaksu. Taču šopavasar ar interesi par cītarkokli Valteru Reiznieku pārsteidzis paša pusaugu mazdēls, kurš lielāko daļu bērnības pavadījis Anglijā, bet tagad ar ģimeni atgriezies Latvijā.

Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu. Gazā dārd, Amerikā atbalsojas Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu. Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams. Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps. Liktenīgā iestrēguma briesmas Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”. Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara. Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā. Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā. Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Apņēmība man ir! Esmu enerģijas pilna un tiešām gatava strādāt. Nedomāju, ka vēlāk tas mainīsies, vienkārši politikai ir tendence tā kā drusku apstādināt kustību… Galvenais brīdis, kad vispār kaut ko var izdarīt, ir tad, kad tikko esi sācis strādāt. Jo tajā brīdī vēl neesi iejaukts visā priekšvēsturē un arī kaut kādās savstarpējās attiecību peripetijās, kas ir neizbēgamas, it sevišķi jau tādā valstī kā Latvija, kur ir mazs iedzīvotāju skaits," Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst jaunā Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"). Šajā intervijā – daudz par mākslu un politiku, un mazliet – arī par dzīvi un politiku...  Vilnis Vējš: Man prieks, ka tiekamies raidījumā, kas veltīts tieši vizuālās mākslas problēmām, jo nav nekāds noslēpums, ka vizuālā māksla dzīvo savu dzīvi diezgan neatkarīgi no tā, kas notiek institūcijās. Nav arī noslēpums, ka uzzinot par jūsu stāšanos amatā, mākslas aprindās bija pozitīva reakcija – varbūt cerības tiek liktas uz jaunu kursu, jaunām iniciatīvām, arī uz jūsu jaunajiem gadiem. Gribētu sākt ar jautājumu, kas izriet no jūsu iepriekšējās intervijas portālam "Delfi". Tai bija ļoti interesants noslēgums – jūs vēlējāties pastāstīt kādu pozitīvu piemēru no mākslas, muzeja vai institūciju dzīves, bet es to tā arī neuzzināju, jo tajā brīdī raidījuma vadītāji teica, ka laiks ir beidzies un paldies. Nu es labprāt gribētu uzzināt, kas bija šī pozitīvā ziņa. Agnese Logina: Būs diezgan izaicinoši tagad restaurēt savu domu gaitu tieši šajā kontekstā, bet, ja pareizi atceros, gribēju pastāstīt par to, ka kultūras nozarei, kurai esmu piederējusi jau ilgāku laiku un tagad man ir pienākums un gods būt šīs nozares ministrei, ir raksturīgi tas, ka tā ļoti kritiski spēj skatīties uz notiekošajiem procesiem kopumā, identificēt problēmas, saprast riskus, kas parādās, kā arī nākt klajā ar konstruktīviem, jēgpilniem risinājumiem. Un to jau šobrīd redzu savā darbā, satiekoties ar dažādām padomēm, kuru Kultūras ministrijas paspārnē ir visnotaļ daudz, tiekoties ar nozares pārstāvjiem. Neatceros konkrēto piemēru, kuru gribēju minēt, runājot par to, ka nozare ir identificējusi riskus un problēmas un pati jau nākusi klajā ar risinājumu, bet šobrīd minēšu vienu ļoti iedvesmojošu piemēru: tā ir kino nozare, kurā notikusi intensīva sadarbība starp Kino producentu asociāciju, Kino centru un citiem nozares pārstāvjiem – tā nākusi klajā ar jaunu ieviešamu nodevu satura izplatītājiem, satura radītājiem. Tas vēl tiek vērtēts darba grupās un potenciāli tiks arī ieviests. Tautā to var vienkāršoti saukt par "Netflix" nodevu, lai gan tai būs garāks nosaukums, kad tā tiks ieviesta, bet tas ir piemērs no dzīves, kas jau norisinās no šī gada februāra, lai izpētītu, kā tas strādā. Šāda nodeva eksistē jau septiņpadsmit Eiropas valstīs, un īsumā tā doma ir tāda, ka lielie satura radītāji maksā nodevu valstī, kurā strādā, vai nu radot saturu, vai papildinot konkrētās valsts budžetu ar konkrētu nodevu. Šis ir mehānisms, kas strādā citur, un tas man liekas ļoti pozitīvi – ka nozare pati nāk ar piedāvājumu – paskatāmies, vai tas mums arī šeit strādātu. Tas liek padomāt par to, vai arī vizuālās mākslas nozare nevarētu ieviest kādu mehānismu, kā savstarpēji sazināties, jo mans jautājums būs plašāks. Mākslinieki strādā pa vienam: parasti viņi strādā savās darbnīcās, ja nav darbnīcas, tad savās virtuvēs, vēl kaut kādās telpās, un faktiski ir lieli vieninieki. Kāds te būtu ieteikums nozarei uzvesties? Tas ir sarežģīts jautājums, jo, protams, kultūrā ir nozares, kuras jau pēc būtības ir kolektīvas – kino, teātris, mūzika. Lai kultūras notikums taptu, ir jāsadarbojas, kas, protams, uzreiz nozīmē to, ka ir jādibina kontakti, jāstiprina iekšējā nozare un tamlīdzīgi. Bet literātiem un vizuālajiem māksliniekiem ar šo ir drusku sarežģītāk, jo te nav nepieciešams strādāt kolektīvā. Eksistējošais mehānisms, kas jau ir – tās ir nozaru padomes Kultūras ministrijā, tāpat ir arī radošās savienības, bet jautājums ir par to, kas ir jāpilnveido. Man šobrīd nav tādas ātras atbildes. Vizuālās  mākslas nozarei priekpilna ziņa varētu būt tā, ka mana biroja vadītāja ir tieši no šīs nozares – tā ir Līna Birzaka-Priekule, un nozarei tās ir labas ziņas. Atradīsim jēgpilnus veidus, kā nodrošināt labāku vizuālās mākslas pārstāvniecību, jo Līnai šīs problēmas ir labi zināmas. Izvēloties biroja vadītāju un vispār savu komandu, man bija ļoti būtiski, lai man blakus ir cilvēki, kuriem ir tādas zināšanas un kompetences un prasmes, kādu man nav. Lai mēs varam viens otru papildināt un es varētu pieņemt izsvērtus, saprātīgus lēmumus, ņemot vērā dažādas šķautnes. Ar Līnu kopā strādājām Rīgas domē, kad viņa šovasar bija viena no Rīgas Drosmes un prieka vasaras kuratorēm, esam arī iepriekš daudz saskārušās. Kopumā esmu ļoti priecīga par savu komandu, kurā ir dažādu nozaru profesionāļi. Es tieši iedomājos par Rīgas domi, kur jūs strādājāt Kultūras komitejā, un atmiņā nāk nesena diskusija, kas notika bijušajā Bioloģijas fakultātē – tajā tika apspriesti diezgan skandalozi gadījumi, kad par Rīgas pilsētas naudu organizēti kultūras pasākumi nevar notikt, jo citas struktūras kaut ko nesaprot un vienkāršas lietas kļūst nenormāli sarežģītas. Atceros burvīgos deviņdesmitos gadus, kad naudas droši vien mākslai bija vēl mazāk nekā tagad, bet visu varēja sarunāt – ar savu iniciatīvu varēja doties gandrīz jebkurās durvīs, stāstot, ko tu vēlies, un Oļegam Tillbergam, piemēram, izdevās no kaut kurienes izdabūt lidmašīnu, apgāzt to otrādāk un ierīkot tajā bišu spietu. Man liekas, ka šobrīd tas būtu gandrīz neiespējami tieši tādēļ, ka radošā procesa ceļā ir bezgalīga apgrūtinājumu rinda, kas nu nekādi nav saistīta ar mākslinieka tiešajiem pienākumiem. Vai jūsu atmiņā ir kāds gadījums, kad izdevies labi tikt galā ar tādām problēmām? Piekritīšu, ka tas tiešām ir sarežģīti. Tagad, reflektējot par savu laiku Rīgas domē, teikšu, ka tas bija ārkārtīgi piepildīts, intensīvs laiks, jo ienācām Rīgas domē pēc desmit gadiem ar Nilu Ušakovu, kas, protams, atstāja ļoti pilnu mantojuma šķīvi – nezinu, kā to labāk aprakstīt. Rīgas domei darba netrūks vēl simt gadu vismaz, jo tur ir tik daudzas lietas, kas nav sakārtotas un kuras ir jāsakārto un jāatrisina. Protams, saprotu arī šo sajūtu par pagātni, jo pirmais kultūras notikums, kurā es pati iesaistījos kā brīvprātīgā, bija kinofestivāls "Arsenāls": gāju tur kā brīvprātīgā, piedalījos, stundām ilgi skatījos filmas un "Arsenālam" bija ļoti raksturīga šī pieeja – ka sarunājam kaut kādas pilnīgi neprātīgas idejas, sākot ar festivāla vilcieniem, kas ir ballīšu vilcieni. Tās visas leģendārās ballītes! Tajās gan nepiedalījos, jo tajā laikā biju nepilngadīga. (smejas) Sāku iesaistīties "Arsenālā" tad, kad Augusts Sukuts pagāja malā un "Arsenāls" mainījās. Bet no otras puses, man pašai gan kā cilvēkam, gan kā politiķei, struktūra un izprotams, loģisks, caurskatāms process liekas pareizākais variants saistībā ar finansējuma izmantošanas caurspīdīgumu, jo mums ir jābūt skaidrībai, kur aiziet publiskā nauda, kas ir tie notikumi, kuriem tā tiek tērēta. Atbildot uz jautājumu par to, vai ir pozitīvas ziņas. Festivāla "Survival Kit" norise Vidzemes tirgū ir pozitīvas ziņas, jo tie birokrātiskie džungļi, kuriem festivāla rīkotāji izgāja cauri, lai šo vispār ieviestu – tas process bijis gadiem ilgs... "Survival Kit" komanda vienkārši ir pirmā, kas plūc augļus, bet Vidzemes tirgus teritorijas atdošana pilsētniekiem un jaunas elpas iedvešana tur nu jau manu bijušo kolēģu uzmanības fokusā bijusi vismaz no 2019. gada. Mana kolēģe un draudzene Alija Turlaja kā pilsētas aktīviste pie jautājumiem par to, ko darīt ar Vidzemes tirgu, manuprāt, strādā vismaz no 2018. gada. Tagad arī Inese Andersone, Pilsētas attīstības komitejas vadītāja, ļoti aktīvi šim procesam pieslēdzās, un izdevās atrast veidu, kas nebija nesāpīgs. (..) Droši vien problēmas sakne ir 90. gadu avangardiskās idejas saistībā ar īpašumu pārvaldīšanu. Es tolaik vēl biju bērns, bet lēmumi, kas rezultātā radušies, tas, kā īpašumi ir saskaldīti – tas nav normāli, un tas tiešām rada ļoti daudz šķēršļu pasākumu organizēšanā. Dalītais īpašums sagādā ļoti daudz problēmu. Saruna pilnā apjomā teksta formātā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Jauns vārds Latvijas dzejā - šā gada Dzejas dienu balvai nominēta jaunā dzejniece Linda Gabarajeva. Kultūras rondo iepazīstamies ar viņu tuvāk un skan arī dzejoļi no balvai nominētā krājuma "Apļi". Linda Gabarajeva sarunā atklāj, ka parasti pieraksta pirmo rindu, jo ir sajūta, ka vārdi īsti nenāk no pašas. "Tā ir dāvanas sajūta - o, kādi interesanti vārdi man ienāca prātā. To es vienmēr pierakstu," bilst Linda Gabarajeva. "Parasti tā ir pirmā rinda, viņa kaut kā noformulējas man prātā. Tas nav mērķtiecīgi. Svarīgi, ka neesmu stresā un es tajā brīdī neko īpaši nedaru. Bet tas, kurā brīdī tā rinda noformulējas man prātā, it kā nav atkarīgs no manis. Kad tā rinda ir, tad vai nu tajā pašā brīdī vai vēlāk, reizēm pat vairākus mēnešus vēlāk, ir bijis pat kādus gadus vēlāk, tad pārējais teksts. To jau es apzinātāk būvēju, raugoties no pirmās rindas," stāsta Linda Gabarajeva. Savulaik Linda Gabarajeva vēlējusies kļūt par ilustratori, lai arī turpina studijas Mākslas akadēmijā, pēdējo gadu laikā sapratusi, ka zīmēšana ir vairāk sirdij, ka ir grūti uz to raudzīties profesionāli. "Ar tekstu es varu strādāt ļoti aukstasinīgi, man viegli ir pieņemt labojumus, man viegli ir pašai rediģēt. Ar zīmējumiem ir vairāk mīļa sajūta, ka tie ir mani mazie draudziņi," atklāj Linda Gabarajeva. Izvēli pievērsties tieši dzejai Linda Gabarajeva pamato ar to, ka no visām mākslām dzeja viņai ir vissvarīgākā.  "Mākslas akadēmijā vienā brīdī sapratu, ka viss, ko man stāsta par vizuālo mākslu, es to saprotu, bet saprotu par tekstu. Tad es arī sapratu, ka primāri lasu, ne skatos vizuāli," Linda Gabarajeva. Dzejas dienas viņai ir svarīgs pasākums ne tikai tāpēc, ka lasījumos skan dzeja, bet šajā laikā arī labi rakstās. Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu "Apļi" izdevis apgāds "Neputns". Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Ilustrācijas veidojis Aigars Opincānsm, bet dizainu Anta Pence. Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicējusies žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti Linda Gabarajeva, Marts Pujāts un Ilmārs Šlāpins, savukārt atdzejas nominācijā izvirzīti Raimonds Ķirķis, Māra Poļakova, Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs un Māris Salējs, kā arī Pēteris Pildegovičs. Laureātu paziņošana un apbalvošana norisināsies festivāla "Dzejas dienas 2023" noslēgumā – 14. septembrī pulksten 18.30 mākslas centrā "Noass". Pasākumā dzeju lasīs nominētie autori un izskanēs grupas "Chairmen" koncerts.

Apvienotais Saraksts (AS) uzstāj uz diskusiju par iespējamu vēlēšanu sistēmas maiņu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Ko tas mainītu līdzšinējā politikā? Izvērtēsim ieguvumus un riskus kopā ar konstitucionālo tiesību ekspertu Edgaru Pastaru, vēsturnieku Kasparu Zelli un politologu Juri Rozenvaldu.  

Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) sācis sabiedrības informēšanas kampaņu sauļošanās radīto risku mazināšanai "Necepies! Izvēlies dzīvot!". Kampaņas mērķis ir skaidrot riskus un piesardzības pasākumus, uzturoties saulē, kā arī kliedēt mītus par sauļošanos. Par kampaņas mērķiem un arī riskiem, ko var radīt neapdomīga sauļošanās, raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sdrmatologs, biedrības "Dermatologi pret ādas vēzi" valdes priekšsēdētājs, "Derma Clinic Riga" valdes priekšsēdētājs Raimonds Karls, uzņēmuma "MADARA Cosmetics" dibinātāja, saules aizsargkrēmu eksperte Lotte Tisenkopfa-Iltnere un SPKC pārstāvis Mārtiņš Zvackis. Ik gadu Latvijā konstatē vidēji 215 jaunus melanomas un 1410 citu ļaundabīgu ādas audzēju gadījumus. Tās ir vienas no biežāk sastopamajām onkoloģiskām slimībām, kuras izraisa arī sauļošanās. Arī sabiedrības aptaujas dati ir ne visai iepriecinoši, tādēļ SPKC sācis kampaņu "Necepies! Izvēlies dzīvot!". SPKC jūnijā veiktā aptauja liecina, ka aptuveni puse iedzīvotāju nelieto aizsarglīdzekļus. Mārtiņš Zvackis norāda, ka SPKC veiktā aptauja atklāj, ka cilvēki arvien uzskata, ka sauļošanās ir veselīgs D vitamīna uzņemšanas veids (to norādījuši 80% aptaujāto). Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka iedegusi āda ir veselīga. "Mīti ir dzīvi un mums jāinformē sabiedrība par to, kādi piesardzības pasākumi būtu jāievēro, uzturoties saulē, lai izglītotu sabiedrību par to, kāds ir saules ēnas puses," norāda Mārtiņš Zvackis. Drīzumā SPKC mājaslapā būs pieejams tests, kurā varēs uzzināt savus sauļošanās paradumus, varēs uzzināt savu "vasarnieka tipu" un kādi ir nepieciešamie piesardzības pasākumi. SPKC aicina, uzturoties saulē, ievērot 3U pamatprincipu - uzklāj, uzvelc, uzmanies! Respektīvi, uzklāj saules aizsarglīdzekli un pietiekamā daudzumā, uzvelc platu cepuri, kas noēno seju, sprandu, ausis un degunu, kā arī velc vieglu dabīga materiāla apģērbu, kas pasargā no tiešiem saules stariem, kā arī uzliec saules brilles, lai pasargātu acis ikdienas gaitās. Uzmanies - izvairies no uzturēšanas saulē no plkst. 10 - 16, kad ultravioletā starojuma indekss ir visaugstākais. Šajā laikā ieteicams uzturēties vairāk ēnainās vietās. Ja kaut viens par to atcerēsies un ievēros, tas jau būs iepriecinoši. Raimonds Karls atzīst, ka dermatologi negrib aizliegt sauli, bet atgādināt vienkāršās lietas – iedegums ir forša lieta, bet tā ir nevis veselības pazīme, bet ādas aizsargreakcija. "Ilgstoši uzturoties saulē bez ādas aizsardzības, var attīstīties ādas apdegums, katrs apdegums ir riska faktors vēlāk dzīves laikā tam pārvērsties par ādas melanomu. Ādas melanoma ir ļoti bīstams audzējs. Bez melanomas pastāv arī citas ādas ļaundabīgās saslimšanas, ka vari palikt priekšlaicīgi vecs, krunkains, nesmuks, ar brūniem traipiem. Mēs katru gadu neatļauti daudz zaudējam dzīvības, cilvēkus, kuri varētu būt kopā ar mums," analizē Raimonds Karls. "Visdrīzāk lielākā daļa šo nāves gadījumu ir novēršami. Tāpat, kā peldēšana un slīkšana, ir vajadzīgs prasmes, arī šeit prasme uzvesties saulē, sadzīvot ar sauli." Saules aizsargkrēms palīdz ne tikai skaistumam, bet palīdz novērst un mazināt veselīgas riskus, kas rodas saules ietekmē. Jārēķinās gan, ka saules aizsarglīdzekļi arī nonāk vidē. "Tie nonāk vidē pa tiešo nevis caur attīrīšanas iekārtām. Sintētiskie saules filtri mēdz būt kaitīgi videi. Ir valstis, kur vairākas valstis, kur dažādi ķīmiskie līdzekļi ri aizliegti tieši kaitīgās iedarbības uz ekosistēmu dēļ. Ja vēlamies pasargāt sevi, bet arī padomāt zemeslodi, uz kuras dzīvojam un kas jāatstāj nākamajām paaudzēm, tad dabiskie līdzekļi ir drošāka izvēle gan sev, gan videi," vērtē Lotte Tisenkopfa-Iltnere.

Finanšu eksperti uzsver, ka daļa no mūsu regulārajiem ienākumiem ir jāatvēl uzkrājumiem. Pat, ja tā ir ļoti neliela naudas summa. Ko tālāk darīt ar uzkrāto - turēt zeķē vai investēt, un kā investēt savus uzkrājumus, lai vismaz daļēja paglābtu tos no inflācijas zobiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē projekta "Investoru klubs" izpilddirektors Kaspars Peisenieks, "Eleving Group" finanšu direktors Māris Kreics un Latvijas Bankas vecākā finanšu pratības speciāliste Aija Brikša. Māris Kreics norāda, ka pirms investēt, vajag krāt. "Izveidojot krāšanas kultūru, ierobežojot patēriņu, cik tas iespējams, sabalansējot vēlmes ar vajadzībām, skaidri apzinoties, kuras vēlmes, kuras vajadzības, un vēlmes nedaudz var atlikt un krāt. Krāšana ir primārais finanšu higiēnas viens no nosacījumiem," atzīst Māris Kreics. Arī mēnesī atlicinātie 10 - 20 eiro ir nozīmīgi. Tos varbūt uzreiz nevajag investēt, bet pāris gadu laika veidojas summa, ar kuru var piedalīties finanšu tirgos. "Mājsaimniecību naudas atlikums kontos ir vēsturiski liels. Problēma ir tajā, ka par šo naudu nerūpējamies. Stāv kontā un inflācija ēd nost pirktspēju. Ar finanšu pratību var veicināt, ka cilvēkiem ir jāsāk rūpēties par naudu," uzskata Kaspars Peisenieks. Šobrīd ir sarežģīts brīdis, kurā atdeves skatīties. Finanšu tirgi ir zemākā punktā, un šis nav labākais brīdis, kad izdarīt globālus secinājumus, vērtē Aija Brikša.  "Mums bieži ir ilūzija, ka es sākšu pelnīt vairāk, ka man būs vairāk... Ļoti reti, patiesībā, gandrīz nekad cilvēkiem nepienāk tas brīdis, kad es varu kārtīgu summu atlikt, tāpēc regulārās iemaksas ir tās, kas veido atšķirību. Ja skatāmies uz regulārajām iemaksām gan ieguldījumu instrumentos 3.pensiju līmenī, gan uzkrājumā, tad pamatatslega ir regulārs automātisks maksājums mēneša sākumā, tad dzīvoju ar pārējo. Tai jābūt prioritāšu sarakstā augstākai lietai, nevis mēneša beigās, kad paliks pāri, gan tad es uzkrāšu. Dzīvē tā nenotiek, arī cilvēkiem, kas pelna labāk," norāda Latvijas Bankas vecākā finanšu pratības speciāliste Aija Brikša. Izvēle nedarīt neko ir visdārgākā.    

Gaidot mazuli, ikviena māte cenšas domāt labas domas un nepieļaut iespēju, ka varētu notikt kas slikts. Tā visticamāk ir pareizāk, bet – kā mēdz teikt – pasargāts ir tas, kas apdrošināts. Izvēloties par labu cilmes šūnu saglabāšanai dzemdību laikā, mēs iegūstam “apdrošināšanu” savam mazulim un, iespējams, arī pārējiem ģimenes locekļiem dažādu slimību ārstēšanai. Kas ir tās slimības, kuras var ārstēt ar cilmes šūnām? Cik ilgi cilmes šūnas ir derīgas? Cik tas izmaksā? Atbildes uz šiem jautājumiem noskaidro DIENA PĒC autora Oskara Priedes sarunā ar SIA "Cilmes šūnu banka" biznesa attīstības vadītāju Inesi Bolmani.

Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīti un pārcēlās uz Vidzemi. Par vendu ienākšanu Cēsīs un tur atrastajām liecībām par šo maztautu stāsta vēsturnieks Agris Dzenis. „Par vendu izcelsmi un  etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par  rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheooloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem, iespējams, secināt ka  vendi bijuši  tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība varēja tiem var izvedoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.” Tā Livonijas Indriķa hronikas  komentāros raksta vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Kas bija  vendi un kur viņi palika, to mēģinām noskaidrot sarunā ar vēsturnieku Agri Dzeni. Indriķa hronikā tiek minēta vendu pils Cēsīs, kas atradās Riekstu kalnā blakus tagadējām ordeņa  pils drupām. Par Novgorodas kņaza uzbrukumu 1219. gadā Indriķis raksta šādi: „No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudz krievus .. Kad uzausa rīts Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz dižciltīgo ievainotus un citus – nogalinātus, viņš saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut  gan tā bija pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa  brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu.”  Skaidrojumu par vendu pili turpina Agris Dzenis. Jau 14. gadsimtā apzīmējums vendi rakstītos avotos vairs neparādās. Kur viņi asimilējās un kāpēc jaunāku laiku vēsturē šī tauta vairs nav pieminēta, vērtē Agris Dzenis.

Šodien, 24. februārī, aprit gads, kopš visa Ukraina dzīvo kara apstākļos. Palīdzība tai plūst no visas pasaules, arī Latvijas. Krustpunktā saruna ar cilvēkiem, kuri ik dienu strādā, lai palīdzētu Ukrainai, tās civiliedzīvotājiem un karavīriem. Pasaules medijos šodien uzmanības centrā ir Ukraina. Faktiski visu gadu iir runāts par šo kara plosīto valsti un tiks runāts arī turpmāk, bet šodien aprit tieši gads, kopš Krievija uzsāka šo plaša mēroga iebrukumu, satricinot arī starptautisko tiesību pamatus, ierasto kārtību. Līdz šim Krievija savu agresiju bija maskējusi, tagad tas notika ļoti brutāli un atklāti. Gads Rietumu pasaulei ir nesis pamatīgas pārmaiņas. Nedēļas garumā esam runājuši gan par sociāliem satricinājumiem, gan sankcijām, ekonomiskajiem izaicinājumiem, pievērsāmies militārajiem notikumiem karalaukā un politiskajām aizkulisēm. Šodien, pašā kara gadadienā, studijā esam aicinājuši cilvēkus, kas, šķiet, savu daļu dzīves tagad ir nolēmuši veltīt ukraiņiem, lai palīdzētu viņiem. Latvijā šādu cilvēku ir neticami daudz, un karš mums ir atlicis necerēti apzināties savas tautas spēku, sirds siltumu. Izvēles kārtā dažus esam lūguši atnākt šeit uz Radio un dalīties ar savu pieredzi. Tie nav cilvēki, kas ir devušies uz fronti karot, jo ir jau arī tādi, pietiekoši daudzi latviešu šobrīd ir Ukrainā, bet tie ir cilvēki, kas dara ļoti vajadzīgu darbu. Par to ir vērts par to atgādināt, runāt un tad arī rīkoties.  Sarunājas Latvijas Mikroķirurģijas centra izpilddirektors Jānis Bendiks, "Tvitterkonvoja" aizsācējs Reinis Pozņaks, biedrības "SOS palīdzība Ukrainai" valdes priekšsēdētājs Emīls Paupe-Balodis un biedrības "Tavi draugi" dibinātājs un vadītajs Ulvis Noviks.  

Jaunākajā raidieraksta sērijā atkal sēžām uz grāmatnieku dīvāniņa, uz kura šoreiz arī divas grāmatu blogeres un aizrautīgas lasītājas – Ieva @mrs.lasitaja un Inese @lasitnaskis.Šajā sērijā traki daudz grāmatu ieteikumu un, protams, palīdzība diviem izmisušiem grāmatniekiem, kuri 1)vēlas skaistu, bet ne salkanu mīlas romānu un 2)motivējošu biogrāfiju.Seko Inesei Instagram Inese Poriņa (@lasitnaskis) • Instagram photos and videosSeko Ievai Instagram Ieva • grāmatu atsauksmes • (@mrs.lasitaja) • Instagram photos and videosSeko Aijai Instagram Aija Bremšmite (@piedzivot) • Instagram photos and videosKļūsti par raidieraksta atbalstītāju Piedzīvot | creating Raidieraksts "Piedzīvot lappuses" | PatreonSarunā pieminētie autori un grāmatas.*Mērija Elizabete Kalniņa*Dzintra Geka "Mātes Sibīrijā"*Atslēgas*Guntis Berelis "Rakstīt..."*Dzintra Geka "Sibīrijas bērni"*Deivs Grols "Stāstnieks"*Mišela Obama "Izaugt"*Aleksejs Saļņikovs "Petrovi ar gripu"*Mišela Ričmonda "Brīnumu tests"*Guntis Tālers "Grēksūdzes noslēpums", "Monstra rotaļu laukums", "Pēdējais klients"*Lūsija Folija "Apartamenti Parīzē"*Džeisons Rekulaks "Slēptie zīmējumi"*Dzintars Tilaks "Zlatas ceļš"*Tommi Kunnunens "Nožēlu neizteica", "Stikla upe", "Četru ceļu krustojums"*Valsis Klišāns "Pieauguša puikas atmiņu klade"*Silēna Edgāra, Pols Beorns "Mūru dāma"*Igne Zarambaite "Melndzelmji"*Māris Zanders "Padomju laiku Latvija"*Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"*Danuta Butrima "Vilkezers"*Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"*Havjērs Hariss "Iemīlēšanās"*F. S. Ficdžeralds "Lielais Getsbijs"*Kristīne Hana "Lakstīgala", "Baltā nekuriene", "Četri vēji", "Winter Garden"*Fredriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"*Linda Īstenā "Perspektīvā"*Serhijs Žadans "Internāts"*Jā Džasi "Mājupiešana"*I'm Glad My Mom Died by Jenette McCurdy  *The Push by Ashley Audrin*Elizabete Keita Rasela "Mana tumšā Vanesa"*Abigeila Dīna "Meitene A"*Inga Grencberga "Sestā sieva"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Korina Bomane "Mēnesgaismas dārzs"*Gunita Lagzdiņa "Pareizs laiks"*Šarlote Betsa "Garšvielu tirgotāja sieva"*Margareta Mičela "Vējiem līdzi"*Vera Volkēviča "Pļauka"*Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu"*The Seven Husbands of Evelyn Hugo by Taylor Jenkins Reid*Kārena Vaita "Pēdējā naksts Londonā. Pārradīšana"*Benedikts Velss "Vientulības gals"*Dace Rukšāne "Krieva āda"*Valērija Pērēna "Svaigs ūdens puķēm"*Haruki Murakami "Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu"*Edīte Eigere "Izvēle", "Dāvana. 13 mācību stundas, kā izglābt savu dzīvi"*Roberts Aigers "Brauciens mūža garumā"

Lai gan daudzas saimniecības nozares pēdējās desmitgades ir dzīvojušas darba roku pusbadā vai pat badā, pastāv viedoklis, ka turpmāk, līdz ar automatizācijas un robotizācijas straujāku ieviešanu, darba roku deficītam vajadzētu pazust. Un tā nav laba ziņa darba ņēmējiem. Kādas ir jaunākās darba tirgus tendences un kā tas skar gados jaunus darba ņēmējus, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uzņēmuma "Evolution Latvia" Baltijas un Rumānijas personāla pārvaldes vadītāja Sanita Kļaviņa un talantu piesaistes speciāliste un personāla atlases uzņēmuma "Nextra" dibinātāja Evija Šalte. Sanita Kļaviņa atzīst, ka gados jauni darbinieki ir gana iekārojams darba resurss un par jauniešiem ir sīva konkurence. "Mēs kā uzņēmums domājam, kā padarīt mūs iekārojamus šim darba spēkam, lai ne tikai pie mums atnāktu strādāt, bet arī lai paliktu, lai patiktu, lai veidotu karjeru," atzīst Sanita Kļaviņa.  Uzņēmums iegulda laiku un darbu, lai pētītu un saprastu, ko jaunie cilvēki, kas sāk strādāt uzņēmumā, domā un grib. Veiktais pētījums ir velme izprast, lai labāk piemērotos un būtu labāks darba devējs. "Pārsvarā interesēja, kas ir tie aspekti, kas nosaka izvēli par labu vienam vai otram darba devējam, kas ir tās lietas, kas šiem cilvēkiem ir svarīgas darbā, kāpēc viņi pieņem lēmumu mainīt darbu?" turpina Sanita Kļaviņa. "Pārsteigums savā ziņā, ka nekas būtiski atšķirīgi nav dažādām paaudzēm. Jauniem cilvēkiem tieši tāpat kā gados vecākiem viens no būtiskākiem faktoriem jauna darba meklēšanā tāpat kā vecākiem ir atalgojums, karjera, iespējas mācīties. Varbūt procenti atšķiras, bet tās nav būtiskas atšķirības," norāda Sanita Kļaviņa. "Jaunie cilvēki darba tirgū ir tāpat būtiska konkurējoša daļa kā pārējie. Nav tā, ka viņi ir jauni un samierināsies, ka tik darbs, vienalga, cik maksā." Darba ņēmēju lojalitāte uzņēmumam ir jānopelna. "Tā kā šobrīd situācija darba tirgū ir tāda, ka darbinieks stāv un domā, pie kura darba devēja iešu (..) Darba ņēmējs ir mazliet varas pozīcijās. Darba ņēmējs izvēlas, pie kā strādāt, lojalitāte ir jānopelna [uzņēmumam]. Izvēle ir liela, darbinieki ir izvēlīgi. Tas nav vienkārši," atzīst Sanita Kļaviņa. Evija Šalte norāda, ka Baltijas darba spēka tirgū jāņem vērā arī sociālantropoloģiskie faktori, analizējot situāciju. Viens - esam demogrāfiskajā bedrē un tajā būsim vēl kādu laiku. "Tāpēc ir ārkārtīgi liela cīņa, kurš ienāk darba tirgū," vērtē Evija Šalte. "Pēc 18 - 20 gadiem gada laikā mums labākajā gadījumā ienāks 10 000 jaunu darbinieku darba tirgū. Kas ir ārkārtīgi maz. Cīņa par darbaspēku būs vēl lielāka. Pozitīvākās tendences iezīmēt nevar, mēs cīnīsimies par jauno darbaspēku vēl vairāk nekā šobrīd." Desmit tūkstoši jaunu darbinieku vēl ir pozitīvs rādītājs, jo jau šobrīd Baltijas darba tirgus ir ļoti iekārojams Skandināvijai, Rietumeiropai. Lai arī Latvijas uzņēmumi uzlabo savu darba vidi un arī atalgojumu, jautājums, vai tie, kuri strādā Skandināvijas tirgū, ir atgriezīsies Latvijā. Evija Šalte arī norāda, ka ļoti svarīgi ir nepārstāt mācīties. "Darba tirgu var redzēt, ka cilvēks ir ieguvis augstāko izglītību, viņš uzsācis karjeru, iespējams, pat veiksmīgu, desmit gadus nostrādājis kādā darba vietā un, piemēram, šis uzņēmums nolemj pamest Latvijas tirgu. Tev ir tikai tas prasmju kopums un tā izglītība, kas iegūta pirms kāda laika. Tev ir daudz grūtāk sākt konkurēt no jauna darba tirgū. Mans aicinājums jebkuram jaunietim, jebkuram darba ņēmējam - nekad nepārstāt mācīties. Tas ne vienmēr ir par augstāko izglītību, par prasmju attīstību, cik daudz lasu profesionālo literatūru, ko vēl iemācos, kā komunicēju, sociālās prasmes, kas šobrīd ir vērtīga prasme. Jauni cilvēki, pēc pandēmijas sēžot mājās, ir maz socializējušies, sociālās prasmes ir jāattīsta no jauna," vērtē Evija Šalte.

Stāsta vēsturnieks un demogrāfs Ilmārs Mežs Tas notika pirms gadiem 200, kad vairums latviešu bija dzimtcilvēki, un runa ir par Kurzemi un Vidzemi. Toreiz vēl vairumam dzimtcilvēku uzvārdu nebija, tikai vārds, māju vārds vai labākajā gadījumā vēl arī tēva vārds. Un tad cara valdība nolēma, ka līdz ar zemnieku brīvlaišanu visiem cilvēkiem ir nepieciešams uzvārds. Uzvārdu varēja izvēlēties vecākais vīrietis dzimtā, un noteikums bija, ka nedrīkst izvēlēties jau esošu muižnieku uzvārdus, bet jācenšas izvēlēties uzvārdu, kas cilvēkam būtu piemērots. Gāja diezgan grūti... Ļoti daudz latviešu gandrīz katrā muižā izvēlējās vienus un tos pašus uzvārdus, tieši tāpēc mums ir tik daudz Bērziņu, Kārkliņu, Ozoliņu. Tie latvieši, kuri vēlējās padomāt mazliet vairāk, izvēlējās retākus uzvārdus. Protams, lielākoties tie bija saistīti ar mājām un to apkārtni - vai nu māju izvietojumu vai konkrētām lietām tuvējā apkārtnē: piemēram, Aizupītis. Tāpat izvēlējās visus iespējamos lopiņus un putnus. Taču izvēlējās arī tādus uzvārdus kā Kodīgs vai Dievabērns. Izvēlējās arī Dzintars un Dziedātājs. Kurzemē, kur zemnieki bija bagātāki, ļaudis izvēlējas mainīt latviskos uzvārdus pret vāciskiem. Tādā veidā Kalniņš kļuva par Bergu, bet, ja šis uzvārds jau bija aizņemts, tad kļuva par Grīnbergu, Freibergu vai Rozenbergu. Tieši tāpēc Kurzemes pagastos ir daudz vācisku uzvārdu. Savukārt Vidzemē un Lejaskurzemē diezgan daudz bija vienkāršu cilvēku, un tas atspoguļojās arī uzvārdos. Te varam sastapt pat tādus uzvārdus kā Pauts, Drāzējs vai Mauceklis, turklāt "mauceklis" toreiz nozīmēja vienīgi purva grīsli... Katrā ziņā maldīgs ir priekšstats, ka sliktie vācu baroni  bijuši tie, kuri latviešus piespieduši pieņemt vāciskus vai arī nejaukus uzvārdus. Drīzāk tie bija vietējie pašpuikas, kas speciāli izvēlējās nelāgus uzvārdus, domādami, ka tādējādi ieriebs baronam, kuram šo uzvārdu nāksies izrunāt. Jo uzvārda nozīmi mūsu senči toreiz tā īsti neapzinājās, uzskatot, ka tas ir kaut kas mākslīgi uzspiests.

22. un 23. decembrī Dzintaru koncertzālē un 7. janvārī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar īpašu Ziemassvētku noskaņu koncertu uzstāsies čellists Valters Pūce, pianists Dainis Tenis un Rīgas Doma zēnu koris, atskaņojot skaņdarbus no koncertprogrammām ‘‘Radīts Latvijā'' un ‘‘Bez elektrības'' ar Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa, Imanta Kalniņa, Raimonda Paula un citu komponistu dziesmām jaunos aranžējumos, kā arī gaidāmi vairāki pirmatskaņojumi. “Izvēloties dziesmas programmai “Radīts Latvijā”, kas būs svarīga koncerta sastāvdaļa, mums būtiskākais bija tas, vai dziesma spēj dzīvot arī bez vārdiem un melodija uzrunā tik pat spēcīgi. Dziesmu aranžijas mēs vēlējāmies veidot akadēmiskās mūzikas skanējumā, lai uzsvērtu to, ka šīs dziesmas jau ir kļuvušas par latviešu mūzikas klasiku un dzīvos mūžīgi. Šīs programmas noskaņa ir lieliska dāvana visiem, kuriem tuva ir mūzika, kas radīta Latvijā un pasaules populārā un klasiskā mūzika čella, klavieru un zēnu kora skanējumā,” stāsta Valters Pūce. “Muzicēšanu divatā var salīdzināt ar privātu sarunu. Tā kā mēs ar Valteru esam seni, labi draugi, mēs runājam par visdažādākajām tēmām, un šī koncertprogramma arī ir kā mūsu abu dialogs, ko papildinās Rīgas Doma zēnu koris – jautrs, skumjš, komisks un nopietns. Katrs skaņdarbs veidojas kā atsevišķa saruna, kuras pamatā ir kāda labi zināma melodija. Mēs ar Valteru saprotamies bez vārdiem un to pārvēršam jaunā muzikālā stāstā, ” par dueta sadarbību un koncertprogrammu papildina Dainis Tenis.

No pirmās Ukrainas kara dienas Latvijas iedzīvotāji ir nesavtīgi palīdzējuši ukraiņiem cīnīties ar iebrucēju ordu, gan atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, gan palīdzot bēgļiem ar pajumti un maizes riecienu. Diemžēl karam pagaidām beigas neredz un katrs mūsu ziedotais eiro joprojām ir teju dzīvības cenā. Par to, kā un kur ziedot Ukrainai, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādas šobrīd ir aktuālākās palīdzības nepieciešamības un kā iespējams ziedot, stāsta biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavale, biedrības "Tev" pārstāve Linda Spoģe un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimante. "Mantiskās vajadzības ir ārkārtīgi daudz, bet tas nav vienīgais ziedojumu veids. Ziedošanās iespējas ir visā Latvijā un arī bēgļi ir visā Latvijā, "Palidzibaskarte.lv" var atrast visas vietas ar darba laikiem, ko tur pieņem. Vienmēr aicinu iepriekš sazināties un pārbaudīt, vai tas punkts ir tajā brīdī vaļā un kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamās. Iespējams, ka tajā punktā ir daudz bērnu ratu, bet vajag šampūnu. Vajadzības ir ļoti dažādas. (..) Pārbaudīt, kādas lietas visvairāk nepieciešamas. Vajadzību saraksts ir ārkārtīgi garš," atzīst Linda Jākabsone-Gavale. Izvēloties ziedot šampūnu vai naudu, labāks ziedojums būtu nauda, jo cilvēki, kas strādā organizācijās, varēs iepirkt vairumā, tas būs lētāk, loģistika būs vienkāršāka un ziedojumu varēs pielāgot nepieciešamai vajadzībai. Bet jebkurš ziedojums būs labs arī mantiskā formā. "Reizēm cilvēki sakautrējas vai pie sevis mēz padomāt, ko tad es ar vienu zeķu pāri vai šampuna pudeli... Vajag atcerēties, ka, pirmkārt, mazu ziedojumu nav, otrkārt, ļoti liela nozīmē, reizēm vēl lielāka ir, ja to neaiznes kādai organizācijai, bet paliec ar atvērtu sirdi ikdienā, lai kur tu būtu, strādātu, darītu, domāju, sanāk saskarties ar cilvēku no Ukrainas, nekautrēties iet klāt, uzrunāt un apvaicāties, kā jums iet un vai varam palīdzēt," uzskata Linda Spoģe. Daudziem noder mentora padoms no vietējiem. Rūta Dimanta skaidro, ka šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", katrs var ziedot "Dodpieci.lv" piecus eiro un izvēlēties dziesmu. "Galvenā ideja ir izlietot saziedotu naudu visā Latvijā sadarbībā ar citām labdarības organizācijām, kuru redzes lokā ir kara bēgļu bērni no Ukrainas, un sniegt tieši mērķtiecīgu, mērķētu palīdzību - to, kas katram bērnam ir visnepieciešamākais. Nevis, ka vienkārši nopērkam visiem saldumu paciņas vai visiem mēteļus, bet katra bērna vajadzības. Tā mēs ar citām organizācijām strādājam visus šos deviņu mēnešus. Ja bērniņam ir vajadzīgs apmaksāt brilles, kas nav valsts apmaksātas, tad no šāda ziedojuma ar ārsta receptes pamatojumu tiek apmaksāts. Ja ir vajadzīga datortehnika skolai, arī šāda veida palīdzība. Tas nebūs tikai Rīgā, bet visā Latvijā, esam ar citām labdarības organizācijām šādu aptauju veikuši, kura organizācija ko ir gatava palīdzēt," skaidro Rūta Dimanta. Tāpat Latvijā dzīvojošie ukraiņi varēs pieteikties nepieciešamajai palīdzībai "Dod pieci!" mājaslapā.  

Krietna daļa no mums dzīvos ilgāk, nekā vairums cilvēku iepriekšējās paaudzēs. Mūsu spēja mācīties un sapratne par to, kā mācīties iedarbīgi, tiešā veidā ietekmēs mūsu dzīves kvalitāti - ko un kā strādājam, cik pelnām, kādas iespējas gūstam, ar kādiem cilvēkiem pavadām laiku, cik veseli un laimīgi esam. Manuprāt, lielisks cilvēks, ar kuru runāt par spēju mācīties un rūpēm par savu smadzeņu veselīgumu, ir Dr. Sandra Vestermane- ārste neiroloģe un kognitīvo neirozinātņu maģistre, mediķe jau n-tajā paaudzē. Viņa gan ārstē cilvēku, gan vada interesantas lekcijas, par kurām iesaku jautāt dakterei, jo vismaz daļu no tām vēl var iegādāties."Meitiņ, mācīties vajag visu mūžu," man pirms gadiem trīsdesmit pieciem teica mana vecmamma, kad kāpām ārā no autobusa pēc sarunas par to, ko viņa, lielas slimnīcas virsmāsa, bija jaunu iemācījusies biškopības kursos. Gadus piecpadsmit vēlāk es mācījos meditācijas seminārā. Kopā ar vecmammu. Un vēl pēc padsmit gadiem mēs joprojām runājām par to, ko jaunu viņa bija iemācījusies nesenākajos kursos, ko toreiz apmeklēja. Izvēle regulāri mācīties, ir vērtīga mācība, par kuru visu mūžu būšu vecmammai pateicīga.Iepriekšējās Cilvēkjaudas epizodes ar dakteri Sandru Vestermani:#92 - par dzīšanos pēc laimes#63 - par stresu un baudu#42 - dzimumu kognitīvās spējas#33 - lietot savas smadzenes prasmīgāk#10 - par perfekcionismu un veselības kaitēmsaruna par trauksmi un sevis pazīšanuVairāk informācijas atradīsi sarunas lapā šeit.Sarunas pieturpunkti:3:08 Vai cilvēkam paliekot vecākam, ir grūtāk iemācīties jaunas lietas11:06 Kā motivācija un emocionālais fons ietekmē spēju apgūt ko jaunu20:44 Kas var būt par iemeslu, ja bērnam/pusaudzim parādās mācīšanās grūtības23:34 Kādas ir tendences un prognozes saistībā ar darba tirgu, vadoties pēc neirobioloģijas profesionāļiem32:34 Galvenie faktori, kas palīdz, kad vēlamies kaut ko iemācīties38:06 Kādēļ cilvēkiem ir dabiska tieksme pēc pārmaiņām un attīstības43:04 Kā saglabāt smadzeņu “jaunību”45:28 Par salīdzināšanos, kas veicina vai bremzē progresu53:32 Kāpēc ir svarīgi atpazīt un ārstēt depresiju56:37 Kas ir maladaptīvā mācīšanās1:03:01 Kā stress un bailes ietekmē spēju atcerēties jaunu informāciju1:16:06 Kā mēs, paši to nemanot, iedarbojamies uz savu dopamīna bāzes līmeni, un kā tas ietekmē mācīšanos

Siltais oktobris mūs pārsteidzis ar saules aptumsumu, mākslas izstādēm un daudz labas literatūras.Šajā sērijā Sandra kaunina Aiju par pirkumiem Frankfurtes grāmatu tirgū, Zane pārdzīvo par lidotā atņemtiem acu pilieniem, bet Aija gaužas par grūtībām uztvert lasīto tekstu.Taču visas kopā mēs piedzīvojām lappuses mūsu mēneša grāmatā – Klēras Nortas  romānā "Un parādās Cerība". Fantastikas pilnās lappuses kādā brīdī kļuvušas tik tuvas mūsdienu pasaulē notiekušajā, ka neatliek nekas citā kā vien secināt – Klērai Nortai izdevies izgaismot pasauli, kurā dzīvojam tieši tagad.Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSeko Zanei IG https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai IG https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai IG https://www.instagram.com/piedzivot/Sarunā pieminētie autori un grāmatas.*Peter van den Ende "The Wanderer"*Serhijs Žadans "Internāts"*Heter Morisa "Trīs māsas"*Marta Hola Kellija "Ceriņu meitenes"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Alekss Maiklīdess "Klusējošā paciente"*Kolīna Hūvere "Veritija"*Jū Nesbē*Emēlija Šepa *Annija Erno*Dredriks Bakmans "Vīrs, vārdā Ūve"*Luīze Pastore "Laimes bērni"*Heli Lāksonena*Book Lovers by Emily Henry*Edīte Egere "Izvēle"*Dzejas krājums "Netikumīgie"*Līza Vingeita "Pirms mēs bijām jūs"*Gatis Līdums "Pāru (ne)būšanas"*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Brother by Ania Alhborn*K. V. Gortners "Romanovu imperatore"*Marija Parra "Vafeļu sirdis"*Klēra Norta "Un parādās Cerība", "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"*Katrīna Veba "Mantojums"*Jens Sigsgors "Palle viens pats pasaulē"*Gendrutis Morkūns "No nomdirša dzīves" (NOVEMBRA grāmata)

Gandrīz trīs dienas dzīvojam ar pagājušo vēlēšanu rezultātiem. Izvēli tauta ir izdarījusi, tagad politiķiem ir jāstrādā, veidojot valdību. Ja pirms četriem gadiem nebija saprotams, kas ar ko varētu sadarboties, šoreiz, protams, situācija ir kardināli citāda. Izvēle faktiski šobrīd ir par to, cik plašai vajadzētu būt koalīcijai, uz kādiem principiem būvēt jauno valdību. Kā rāda vēsture, arī šādi jautājumi reizēm var izvērsties par grūti pārvaramu problēmu. Tad jau sākas spekulācijas, kas par ko, kāpēc tieši tā ir balsojis? Ko varam šoreiz vērot, kāda būs nākamā valdība, analizējam raidījumā Krustpunktā. Diskutē "Providus" direktore un vadošā pētniece, politoloģe Iveta Kažoka, VA "Communications" valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, TV24 žurnālists Armands Puče un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Inta Mieriņa.

Gandrīz trīs dienas dzīvojam ar pagājušo vēlēšanu rezultātiem. Izvēli tauta ir izdarījusi, tagad politiķiem ir jāstrādā, veidojot valdību. Ja pirms četriem gadiem nebija saprotams, kas ar ko varētu sadarboties, šoreiz, protams, situācija ir kardināli citāda. Izvēle faktiski šobrīd ir par to, cik plašai vajadzētu būt koalīcijai, uz kādiem principiem būvēt jauno valdību. Kā rāda vēsture, arī šādi jautājumi reizēm var izvērsties par grūti pārvaramu problēmu. Tad jau sākas spekulācijas, kas par ko, kāpēc tieši tā ir balsojis? Ko varam šoreiz vērot, kāda būs nākamā valdība, analizējam raidījumā Krustpunktā. Diskutē "Providus" direktore un vadošā pētniece, politoloģe Iveta Kažoka, VA "Communications" valdes priekšsēdētājs Ralfs Vīlands, TV24 žurnālists Armands Puče un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Inta Mieriņa.

„Pro Alexeje Peškova, jak se skutečně Maxim Gorkij jmenoval, v posledních čtrnácti dnech jeho života tiskli speciální číslo Pravdy a Izvěstiji, protože v opravdových vydáních se denně psalo o Gorkého zdravotním stavu. V jeho výtiscích se zprávy nevyskytovaly. Ale snad by bylo bývalo lepší, kdyby byl dostal normální vydání, alespoň by se byl pobavil.“Všechny díly podcastu Ranní úvaha můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesores un politiķes Laimas Geikinas jaunākā grāmata  "Lūk, cilvēks! Ecce Homo. Praktiskā teoloģija". Grāmatas autore, teoloģe un politiķe Laima Geikina aplūko piemērus, kā kristīgā baznīca mūsdienās iesaistās dialogā ar sabiedrību, reaģējot un piedaloties sociālu un politisku problēmu risināšanā. Kādā veidā kristietības piedāvātie kopā būšanas un savstarpējas palīdzības modeļi var būt palīdzīgi pēcsekulārā sabiedrībā? Latvijā tikai nedaudziem akadēmiskās vides pārstāvjiem ir vēlēšanās un arī sekmīgi padodas paust savu viedokli plašākai sabiedrībai, un teoloģijas tēmas galīgi nav biežāk diskutēto vidū. Laima Geikina, pati būdama ne tikai pedagoģijas un teoloģijas doktore, bet arī kā politiķe iesaistās šajā dialogā. Tādejādi nupat iznākusī grāmata apvieno zinātnisku pētījumu ar viņas praktisko pieredzi, teologu atrasto jābūtību ar konkrētiem piemēriem, kā attiecīgā tēma tiek risināta Latvijā vai plašākā – Austrumeiropas kontekstā. Lai arī šobrīd lielākoties esam atteikušies dalīt Eiropu vecajā un jaunajā, un pārtraukuši identificēt Latviju ar Austrumeiropu, tieši analizējot Latvijas kristīgajā baznīcā aktuālās tēmas – izpratni par ticības mācību skolās, sievietes lomu baznīcā – skaidri iezīmējas postkoloniālais konteksts. “Lūk, cilvēks! Praktiskā teoloģija” nav Laimas Geikinas pirmā grāmata. Laima Geikina arī kā personība ir ar ļoti interesantu dzīves gājumu. Pabeigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, uzaicināta strādāt Rīgas 41. vidusskolā kā direktores vietniece audzināšanas jautājumos. Izvēlējusies apgūt kristīgās morāles un ētikas skolotāja kvalifikāciju. Laima Geikina kā teoloģe ir īpaša ar to, ka viņa ir arī politiķe. Proti, viņai ir iespējas kādu tēmu aptvert ne tikai teorētiski, bet, kā es to iedomājos, arī mainīt – Laima Geikina šobrīd ir frakcijas  “Par!/Progresīvie” deputāte Rīgas domē. Laima Geikina runā par ļoti lēnām un horizontālām pārmaiņām, Latvijā, paldies Dievam!, pie varas nav diktators, kurš spētu pieņemt ātrus lēmumus. Izrādās, toreiz vēl kā kā nevalstiskas organizācijas pārstāve, viņa ir bijusi klāt tā saukto “tikumības grozījumu”  apspriešanā Izglītības likumā, un nekādi nav varējusi ietekmēt lēmumu, jo demokrātija ir vairākuma vara. Nesen iznākušajā grāmatā savu ilggadējās iesaistes politikā pieredzi Laima Geikina apkopo tabulās vai tekstā, untā izrādās noderīga metode. Sabiedrības atmiņa, diemžēl, ir īstermiņa, bet šādā pētījumā veidojas kopējais stāsts, kopsakarības. Vienotās vērtībās balstīta kopība, garīgs ceļš un pārtapšana, kas ved pie beznosacījumu mīlestības – šādu struktūru savai grāmatai “Lūk, cilvēks!  Ecce Homo. Praktiskā teoloģija” izvēlējusies Laima Geikina, katrā no nodaļām raksturojot konkrētus piemērus, kas vēl būtu izprotami vai pilnveidojami.

Šajā sarunā baņķieris Kārlis Danēvičs atbild uz jautājumiem, ko saņēmām pēc nesenās sarunas par finansiālo drošību pieaugošas inflācijas apstākļos. Jautājumi bija par labākajiem risinājumiem mājokļa iegādei, īrei un uzlabošanai, automašīnas pirkšanas laicīgumu, iespējām apgūt investēšanu akcijās un obligācijās, biznesa uzsākšanu, darba atrašanu un daudz ko citu (zemāk redzams jautājumu uzskaitījums ar laika norādi, kurā par to ir runa.Iepriekšējās Cilvēkjaudas sarunas ar Kārli Danēviču bija:#85 Izvēles ceļā uz panākumiem#105 Kā stiprināt savu finansiālo drošībuJa esi cilvēks, kurš labus darbus un idejas atbalsta ne tikai teorētiski, bet ieliek tajās arī savu daļu praktiska atbalsta, tad būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem, kur šobrīd dzīvo arī bērni no Ukrainas.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:01 Jautājums par finanšu līdzekļiem, kas atrodas bankā un ir domāti meitas izglītībai. Ko man vajadzētu darīt, lai varētu šos līdzekļus saglabāt8:26 Kur var uzzināt visas iespējas par nodokļa efekta izmantošanu12:41 Vai nekustamais īpašums šobrīd ir labs ieguldījumu veids15:49 Vai cenu kritums nekustamajam īpašumam 2008/2009.gadā šobrīd jau ir izlīdzinājies17:38 Ar ko atšķiras šī brīža Latvijas finanšu pasaule salīdzinot ar krīzi 2008/2009.gadā20:00 Kā praktiski sākt ieguldījumus akcijās un finanšu instrumentos34:27 Kā tikt pie finanšu speciālista, kas palīdzētu sakārtot naudas lietas39:06 Kur Latvijā meklēt informāciju par akciju iegādi44:12 Uz kurām sfērām par ieguldījumiem ir vērts skatīties šī brīža situācijā52:14 Kas būtu labākais ieguldījums, ja tam var atvēlēt 30 000 eiro57:01 Vai ir kādas grāmatas, kur var iegūt vairāk informāciju par finansēm un to apgrozīšanu59:32 Vai šis ir īstais brīdis, lai uzsāktu savu uzņēmumu, ko vajadzētu ņemt vērā1:03:23 Vai šobrīd ir labs laiks, lai iegādātos automašīnu līzingā; vai automašīnu cenas varētu kristies1:09:11 Ģimene izīrē dzīvokli, dzīvo īpašumā, kam ir kredītsaistības. Vai dzīvokli paturēt īpašumā un turpināt izīrēt? Vai to labāk pārdot, lai noņemtu kredītsaistības1:10:57 Vai šobrīd būtu prātīgi celt māju, ņemot kredītu, vai labāk nogaidīt1:13:57 Kā prātīgāk un gudrāk rīkoties ar uzkrājumu, kas domāts mājas būvniecībai, ir uztraukums, ka naudas vērtība kritīsies1:15:00 Vai ir tādi kredītu veidi vai kādi citi instrumenti, kā iegūt nepieciešamo finansējumu īpašuma pirkumam ārpus Latvijas1:20:14 Ja inflācijas un cenu pieauguma dēļ ir grūtības atmaksāt mājokļa kredītu, vai ir cerības uz banku pretimnākšanu1:22:03 Vai prātīgāk ir naudu ieguldīt jau gatavā nekustamā īpašumā vai tomēr celt pašam; kādā veidā var novērtēt ieguldījuma atbilstību cenai1:26:45 Kādi ir taupības ieteikumi cilvēkiem, kas īrē mājokli un kuram ir mazi bērni un nav omītes laukos1:28:31 Kā plānot tekošos izdevumus, vai ir kādas aplikācijas ģimenes budžeta veidošanai; kā aprēķināt neparedzamos izdevumus1:31:25 Vai šobrīd būtu vērts investēt zeltā; cik ilgs ir periods, kurā tas atmaksājas1:33:36 Vai ir jāapsver bankas konta atvēršana kādā citā valstī, piemēram, Vācijā1:34:10 Kādi ir argumenti, kāpēc gaisa siltumsūknis ir izdevīgs variants mājas apkurei1:35:36 Praktiski ieteikumi, kā tikt pie darba tiem, kam pāri piecdesmit gadiem

Redzot un jūtot gan pati savu, gan līdzcilvēku sāpes, dusmas, šoku un bailes Ukrainas kara dēļ, es uz sarunu aicināju Induli Paiču, jo gribēju saprast, ko ir jāņem vērā cilvēkam, kurš nevēlas pieļaut, ka pie varas ne tikai valstī, bet jebkurā cilvēkam svarīgā organizācijā, kolektīvā jeb sistēmā nokļūst vai uzturas cilvēki, kuru rīcība ir ļauna vai nejēdzīga un kā rezultātā cieš daudzi līdzcilvēki. Šī ir saruna par strukturālo ļaunumu, kas ir ne tikai karu, bet daudzu nejēdzīgu sistēmu eksistēšanas pamatā. Protams, ka runājām arī par risinājumiem, kas atkarīgi no mums katra.Indulis Paičs ir teologs, lektors, grāmatu autors, mācītājs ar psihologa un antropologa zināšanām. Viņš ir līdzdibinātājs noētiskās veselības kopienai “Elizeja”.Sarunas laikā mēs nonācām pie iespējas izveidot sarunu tiem cilvēkiem, kuri vēlas un jau cenšas uzlabot līdz šim neefektīvas vai pat kaitīgas sistēmas. Ja mūsu sarunā sadzirdēji, ka šī ir iespēja, kas tev varētu noderēt, lai satiktu citus rīcības cilvēkus, tad te ir pieteikšanās anketa.Iepriekšējās Cilvēkjaudas epizodes ar Induli Paiču ir šeit:#47 Kā atrast savu aicinājumu un ceļu#58 Atbildes uz jautājumiem par aicinājuma atrašanu#64 Par cilvēka ēnas spēku un prasmi ar to sadzīvotVairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:02:25 Kā, īpaši pēdējā laikā, mūsu sabiedrībā cilvēki paši sev dara pāri9:11 Induļa Paiča zināšanās balstīts skaidrojums, kā pasaulē ir iespējams tāds ļaunums19:13 Kā nemanāmi ikdienā rodas strukturālais ļaunums, kuru pēc tam ir gandrīz neiespējami izskaust30:41 Kad cilvēks kalpo sistēmai, tā vietā, lai sistēma kalpotu cilvēkam55:06 Kāda ir iespēja mainīt sistēmu un celt dzīves kvalitāti Latvijā1:09:09 Izvēle starp jēgpilnām un bezjēdzīgām ciešanām1:24:38 Kāpēc mēs joprojām kalpojam novecojušām un neefektīvām sistēmām1:34:27 Kā iemācīties fokusēties uz labāku dzīvi ilgtermiņā pretēji īstermiņa labumiem1:37:22 Aicinājums cilvēkiem, kuri ir darītāji un gatavi mainīt sistēmu

Kā rīkoties krīzes situācijās, kad saskaramies ar ļoti uztraucošiem notikumiem? Lai arī šajā ģeopolitiskajā situācijā ir grūti runāt, jo tā ir pilnīgi jaunā, ārsts psihoterapeits Andis Užāns uzskata, ka runāt par krīzi šobrīd ir pat vieglāk, nekā šķiet, jo faktiski divus gadus dzīvojam krīzē. Kas zina, cik ilgi vēl būs jādzīvo krīzē. "Droši vien var runāt par traumatisku krīzi, kad ir notikumi, kas ir neierasti un lielāki par mūsu ikdienišķajām spējām," atzīst Andis Užāns. Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa piekrīt, ka krīze ir kaut kas, kas ir ārpus ikdienišķā. Emocijas ir tās, kā uztveram pasauli, un tām ir milzīga nozīme. "Tas, kas notiek krīzē, vienalga, karš, dabas katastrofas, pandēmijā, tās noteikti ir situācijas, kas atsaucas praktiski visos cilvēkos ar milzīgo emocionālo atbildi," norāda Marija Ābeltiņa. "(..) Intensitāte ir liela un var būt biedējoša. Ikdienā neesam pieraduši, ka emocijas tik spilgtas un ķermenī ir tik spilgta atbilde. Šī paaugstinātā intensitāte ir normāla, jo apstākļi ir nenormāli mūsu ikdienai, tāpēc arī tā atbildes reakcija ir jaudīgāka." Viņa arī skaidro, ka visam ir savas robežas un pilnīgi normāli ir, ka emocijas krasi mainās: ir pacilātas sajūtas, izlasot ziņas par panākto uzvaru, ir bailes, izlasot par kodolieroču draudiem. Kā veidot attiecības ar savām bailēm, sevišķi jauniem cilvēkiem? Marija Ābeltiņa atzīst, ka svarīgi atzīt, ka mums ir bailes. "Dažkārt cilvēki mēģina bēgt no emocijām, tās noliegt, teikt, ka man nav bail, mani tas neinteresē. Izvēlās "strausa taktiku", viss ir labi, skatīšos uz puķītēm un ne par ko nedomāšu. Pirmajā mirklī tas dod atvieglojumu, bet ilgtermiņā tas bailes vairo. Tā ir adekvāta reakcija uz nāves draudiem, ka mēs nobīstamies. Ja mēģinām to presēt projām, tas iekšēji var radīt vēl vairāk problēmu. Pirmais ir pateikt: jā, man ir bailes un tad var kaut ko darīt. Svarīgi būt pieslēgtam informatīvai telpai un ņemt arī pauzes no tā, lai izdarītu ikdienas darbus. Vēl viņa iesaka, lai nomierinātos, veikt elpošanas vingrinājumus. Otra praktiska lieta - izvest sevi pastaigā, vienkārši kustēties. "Darīt to, kas ir jādara pastaigā, koncentrēties uz skaņām, to, ko redzu, nekādā gadījumā nevilkt ārā mobilo tālruni un tur kaut ko skatīties. Būt klātesošam pastaigā. Tas var pārslēgt, nomierināt. Pati kustība ir ļoti labvēlīga mūsu labsajūtai," uzskata Marija Ābeltiņa.