Podcasts about Biju

Raidījumā Piespēle, protams, runājam par hokeju un pasaules čempionātu. Intervijā šoreiz par savu ikdienu un dzīvi ASV stāsta bijušais Latvijas hokeja izlases aizsargs Kārlis Čukste, kurš pirms diviem gadiem, 27 gadu vecumā noslēdza profesionālo karjeru. Tagad viņš ASV trenē mazos hokejistus. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” ilggadējais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā izcīna sesto vietu, tas ir otrais visu laiku augstākais sasniegums meistarsacīkšu elites divīzijā, vairāki spēlētāji individuāli sasnieguši valstsvienības rekordus; Pasaules hokeja čempionāta finālā mājiniece Šveice zaudē Somijai, bet bronzas medaļas izcīna Norvēģija; Nākamgad pasaules 18 gadnieku izlašu pasaules hokeja čempionātā atgriezīsies Baltkrievija, arī Krievija “kuļ ūdeni” un cenšas spraukties atpakaļ; Čermpionu līgā futbolā otro gadu pēc kārtas uzvar Parīzes “Saint-Germain”, kas pēcspēles sitienu sērijā uzveic Londonas “Arsenal”; Latvijas vīriešu volejbola izlases galvenā trenera amatā ar zaudējumu debitē Uģis Krastiņš.

Latvijas valstsvienība pasaules čempionāta grupas kārtā 21. maijā ar 1:7 piekāpās Somijas izlasei, kas grupas turnīrā vēl ne reizi nav zaudējusi. Veiksmīgs Latvijas izlasei bija spēlēs sākums, jau 10. sekundē kapteinis Rūdolfs Balcers panāca 1:0, kas arī palika vienīgie latviešu gūtie vārti. Latvijas izlases lielie klupšanas akmeņi šajā mačā bija noraidījumi un daudz zaudēto iemetienu. Lai gan somi uz noraidīto soliņa devās septiņas reizies, bet latvieši sešas - pretinieki divus vārtus guva skaitliskajā vairākumā. Bažas rada Latvijas izlases treneru korpusa izteikti redzamā neuzticēšanās daļai debitantu un mazāk pieredzējušo hokejistu. Spēlē pret somiem tas nebija tik izteikti kā pret Austriju, kad latvieši lielu daļu cīņas spēlēja trijās maiņās, taču arī vakardien spēles laika sadalījums bija ārkārtīgi nevienmērīgs. Bijušie izlases spēlētāji Artis Ābols un Edgars Masaļskis Latvijas Televīzijas pēcspēles studijā norādīja uz acīmredzamo - Latvijas izlasē akūti trūkst sastāva dziļuma. Latvijas izlasei nākamā spēle paredzēta rīt - tas būs agrais mačs pret ASV izlasi, Pasaules čempionātā vakar notika vēl trīs spēles - Frībūrā Kanādas izlase tikai papildlaikā ar 6:5 uzveica Norvēģiju, bet Slovākija ar 5:1 uzveica Dāniju. Savukārt Cīrihē piektā uzvara piecos mačos mājiniecei Šveicei, kas ar 4:1 pārspēja Lielbritāniju.

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi. Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu. Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības. "Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols. Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā? Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina. Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām? Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties.  Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka. Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš. Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos? Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla. Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē. Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību. Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos. "No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk. Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā? "Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Stāsta muzikoloģe, JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas klases vadītāja Kristiāna Vaickovska; pārraides producente – Zane Prēdele Oļģerta Grāvīša arhīvs (OGA) atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un glabā unikālas liecības par latviešu mūzikas personībām – materiālus, ko muzikologs Oļģerts Grāvītis vācis visa mūža garumā. Šogad, siltā piemiņā atzīmējot simtgadi, atceramies komponistu, muzikologu un daudzu iemīļoto profesoru Oļģertu Grāvīti (1926–2015). Latviešu mūzikas vēsturē Grāvītis atstājis ne tikai spilgtu, bet arī apbrīnojami radoši produktīvas personības nospiedumu. Grāvītis vispirms Mūzikas akadēmijā (toreizējā LPSR Valsts konservatorijā) studēja mūzikas vēsturi un bija viens no pirmajiem Mūzikas vēstures un teorijas katedras absolventiem, 1952. gadā to absolvējot kopā ar labi zināmiem muzikologiem – Jēkabu Vītoliņu, Liju Krasinsku un Nilsu Grīnfeldu. Kā pats rakstījis, tad 1954. gadā ar Raiņa dzejas iedvesmoto solodziesmu ciklu "Mēness meitiņa" uzdrošinājies aiziet pie toreizējā Latvijas Radio mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ivanova, kurš esot kategoriski pieprasījis ilgāk ar kompozīcijas "pašdarbību" nenoņemties, bet sākt nopietnas studijas. Un tā Grāvītis stājās no jauna konservatorijā, līdz 1960. gadā viņš ieguva arī kompozīcijas diplomu profesora Jāņa Ivanova klasē. Drīz pēc otrās absolvēšanas (1961) Grāvītis kļuva par mūzikas vēstures pasniedzēju savā alma mater, kurā bijis arī ilggadējs Mūzikas vēstures katedras vadītājs (1984–1993). Paralēli profesora darbam, pievērsies pētniecībai, darbojoties arī JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā. Bijušie studenti un kolēģi profesoru raksturo kā ļoti erudītu un atvērtu personību ar īpašu spēju runāt par mūziku un mūziķiem tik tuvi un personiski, ka lekcijās aiz aizkustinājuma nereti pat raisījušās asaras. Kādā intervijā Grāvītis atzinis, ka viņam jau kopš bērnības paticis runāt ar cilvēkiem. Māte gan vēlējusies, lai viņš kļūst par ārstu vai – vēl labāk – par mācītāju, taču padomju laikos tas nebija īsti iespējams. Savas stāstnieka prasmes Grāvītis lieliski izmantoja ne tikai pedagoģiskajā darbā, bet arī sarunās ar laikabiedriem visā pasaulē. Viņš nodibināja kontaktus ar dažādu paaudžu pārstāvjiem, izzinot arī veselu dzimtu vēsturi. Darbojoties JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā, kurā jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem atradās profesoram Jāzepam Vītolam piederošas lietas, Grāvītis uzsāka arhīva izveidi. Sākotnēji, kā liecina atsevišķu materiālu zīmognospiedumi ar norādi Jāzepa Vītola memoriālās istabas arhīvs, tika turpināta esošā krājuma pilnveide. Tomēr paralēli Grāvītis veidoja arī savu arhīvu, attiecīgi to apzīmogojot kā Oļģerta Grāvīša arhīvs. Grāvītis savu mūžu veltīja latviešu mūzikas vēsturei, īpaši mūža otrajā pusē mērķtiecīgi vācot dažādus avotus un atmiņu stāstus par mūzikas personībām, lai tos arhivētu, pēc iespējas pilnīgāk apkopotu un veidotu publikācijas. Tāpat šie unikālie materiāli kļuva par uzskates piemēriem mūzikas vēstures lekcijās. Viens no pēdējiem viņa plānotajiem darbiem bija latviešu mūzikas vēstures konspektu izdevums divās daļās, kas diemžēl palicis nepabeigts, tāpat kā vairākas citas ieceres. Īpaša interese profesoram bija par aizgājušajiem – gan tiem, kuri devās trimdā, gan tiem, kurus vardarbīgi izsūtīja. Viens no šādas intereses piemēriem ir diriģents, ērģelnieks un komponists Arnolds Kalnājs (dzimis Berkholcs), kurš bija arī viens no pirmajiem Grāvīša mūzikas skolotājiem Cēsu pusē. Kalnājs devās bēgļu gaitās, un viņa koris sekoja viņam līdzi. Grāvītis uzskatīja, ka Kalnājs ir viens no nepelnīti noklusētajiem trimdas mūziķiem. Kalnāja sieva Alma Kalnāja savās vēstulēs atklāj, ka pat attālināti Grāvītis spējis veidot un uzturēt ciešas un sirsnīgas attiecības: "[..] Lieki pieminēt, ka Jūsu vēstules vienmēr ir tik sirsnīgas, cauraustas ar labestību. Kā Jūs šīs īpašības varējāt saglabāt cauri visiem šiem tumšajiem 50 gadiem? Apbrīnojami!" Šobrīd arhīvā notiek aktīvs inventarizācijas darbs. Jau izpētītas materiālu mapes par aptuveni 550 personībām, kopumā ap desmit tūkstošiem avotu vienību. To vidū ir nošu manuskripti, fotogrāfijas, vēstules, periodikas izgriezumi un dažādi sīkiespieddarbi – programmiņas, biļetes, ielūgumi un apsveikuma kartītes. Arhīvā atrodamas arī nozīmīgas dokumentu kopas, tostarp publikāciju un grāmatu manuskripti, kā arī īpaši vērtīgi atmiņu stāsti un autobiogrāfijas. Bez personu mapēm tajā ir arī materiāli par reģionālajiem dziesmu svētkiem un vēsturiski nozīmīgiem amatierkoriem, kā arī ierakstu un fotomateriālu kolekcijas. Darbs pie inventarizācijas vēl turpinās. Oļģerta Grāvīša arhīvs, jeb – kā to šobrīd dēvē saīsinājumā – OGA, joprojām ir nozīmīgs krājums. Tas tiek izmantots pedagoģiskajā darbā un kā arhīvu prakses vieta, iedvesmo studējošo pētnieciskos darbus un rosina pētniekus gan turpināt Grāvīša iesāktās idejas, gan atklāt jaunas. Tādējādi arhīvs joprojām dzīvo un turpina papildināt latviešu mūzikas vēstures stāstu.  

"Viens pret vienu" - bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis by LTV Ziņu dienests

Pavasara pirmais mēnesis tūliņ būs aizvadīts un kaut kur pie apvāršņa jau manāma vasara, jo Valsts Meža dienests ziņo, ka no rītdienas, 1. aprīļa, mežos sākas ugunsnedrošais periods. Ūdens pavasara saulē un vējā no mežmalām un pļavām žūst ātri. Skaidrs, ka reālais ūdens daudzums un mitrums apkārtējā vidē vēl ir gana liels, taču Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra veiktais sausuma-mitruma monitorings, kurā tiek vērtēts, cik daudz nokrišņu bijis pēdējo trīs mēnešu laikā, rāda, ka nokrišņu ir bijis krietni mazāk, nekā tam vajadzētu būt, turklāt iztvaikošana ir lielāka, nekā parasti pavasara sākumā. Šobrīd no visām meteoroloģiskajām stacijām tikai Piedruja Krāslavas novadā, kas ir galējie Latvijas dienvidaustrumi, uzrāda mimtrumu normālā līmenī, pārējā Latvijā tas ir ļoti zems. Tas gan nenozīmē, ka viss jau tagad būtu tik izkaltis, ka var aizsvilties no vienas dzirksteles. Tas nozīmē, ja arī turpmākie mēneši būs ar normālu nokrišņu daudzumu, mitruma deficīts vienalga būs. Tiesa, šis Valsts Meža dienesta noteiktais ugunsnedrošais periods pats par sevi nenosaka tikpat kā nekādus aizliegumus, kas nebūtu spēkā arī tagad. Ierobežojumi var tikt ieviesti, ja arī turpmākais pavasaris un vasara izvēršas sauss. Tad tiek mērīta atsevišķi ugunsbīstamība mežos, ja tā sasniedz ekstrēmu līmeni, var liegt saimniecisko darbību un citas aktivitātes mežos, kas potenciāli var izraisīt ugunsgrēkus. Pagaidām vēl viss ir mierīgi. Gaidām pavasarīgu lietu, pēc kura parasti sākas arī straujāka sazaļošana, jo arī šīs nedēļas saruna ir saistīta ar zaļu zālīti. Toms devās pie aitkopes Annas Ginteres, kuru droši vien daudzi klausītāji atpazīst kā regulāru kosmosa un astronomijas tematu komentētāju, taču viņai ir arī Latvijas melngalvas aitu ganāmpulks, kas ikdienā prasa rūpes. Saruna izvērtās gan par to, kā aitas palīdz uzturēt un atjaunot dabiskās pļavas, gan to, ka klimata pārmaiņas aitkopībai Latvijā varētu nākt pat par labu, vienīgi bažas ir par jaunām slimībām. Nupat arī aitām sadzimuši arī jēri, bet Toms viesojās pirms tam, lai gan gaidīja, ka redzēs daudz mazu jēriņu, jo citās aitu saimniecībās jēru laiks sākas jau ziemas beigās. Annas savām aitām tomēr mēģina jēru laiku saplānot mazliet vēlāk.  Tāda mērena vasara un ne karstums, kas arī nepatīk aitām, Anna Gintere vērtē, jautāta, kādi ir labākie laika apstākļi aitkopjiem. Labi būtu, ja būtu labi mitrs pavasaris, lai sasūcās mitrums zemē; ļoti foršs jūnijs, lai var paspēt novākt sienu. Lietu vajag ik pa brīdim, lai labāk zāle ataugtu.

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

XQQ, crowがホストを務める、9のつく日に更新のゆるくてディープなesportsラジオ。このエピソードではゲストに2Cメンバーのxnfri, Bijuさんをお招きして、今後の野望を語ります。

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, bet gan ar viņa romāniem bērniem, ar viņa sarakstītajiem darbiem, un tas bija ļoti interesanti! Biju pārsteigts. Jo tā ir literatūra gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā ir ļoti dziļa, un vienlaikus – vienkārša. Kad viņam savulaik uzdots jautājums, kam rakstīt vieglāk, viņš atbildējis, ka, protams, bērniem. Jo viņš rakstījis arī pieaugušajiem. Vai iepazinies arī ar viņa personību? Jā gan, skatījos dokumentālos ierakstus, klausījos viņa balsi, intervijas. Ļoti interesanta personība! Vai savā tēlā – piemēram, kustībās – saskati arī kādu vizuālu līdzību ar Roaldu Dālu? Vai arī tam nav izšķirošas nozīmes? Iestudējot lugu, es par to domāju – vai to vajag. Bija svarīgi noķert Dāla būtību; visiem kopā noķert to esenci, kas viņš bija. Bet tik un tā – izrāde ir mūsu versija, jo izejas materiāls ir luga. Varētu arī to nedarīt, varētu par to neinteresēties, varētu tikai spēlēt lugu, bet – mani interesē. Man tas palīdz.  Luga, kuras autors ir Marks Rozenblats, ir faktiski tikko tapusi, un tas ir kolosāli, ka tā jau nonākusi arī pie mums.  Luga ir sarežģīta. Ļoti mānīga, jo tā tikai šķietami ir viegla. Pirmoreiz man ir tik daudz teksta, turklāt – sarežģīta teksta, jo visas lugas garumā notiek dzīva saruna. Viens ir to izlasīt, bet otrs – tajā būt no iekšpuses.  Luga ir traģikomēdija. Lai gan ir arī ļoti smieklīgi brīži, smiekli izvijas cauri ļoti nopietnām tēmām. Jūti reakciju no zāles? Jā, dzirdu, ka cilvēki smejas, dzīvo līdzi. Bet nu – Dālam tā dzīve bijusi piedzīvojumiem bagāta… Sākot no lidmašīnas katastrofas, kurā viņš ir izdzīvojis par kuru viņš pats domā, ka tieši tāpēc viņš ir sācis rakstīt, līdz pat traģiskiem un arī pavisam sadzīviskiem brīžiem. Jo viņam patika gatavot – ir pat brīnišķīga pavārgrāmata ar receptēm, ko viņš ar savu otro sievu kopā sarakstījuši.  Tajā pašā laikā viņš nebūt nav bijis balts un pūkains:  Dāla raksturs bijis diezgan velnišķīgs, un droši vien ar viņu sadzīvot nav bijis viegli. Dāls jau pats kādā intervijā saka, ka par tādiem ierindas personāžiem, kas nav interesanti, nav jēgas rakstīt. Un tas attiecas arī uz viņu pašu. Jābūt spilgtam.  Vai notikumi, kas risinās lugā, un cilvēki, kas tajos piedalās, ir īsti? Visi personāži, izņemot amerikāņu izdevēju Džesiju Stounu, kas ir vienīgais izdomātais tēls, patiešām ir īsti. Arī situācijas un fakti. Protams, tas ir autora daiļdarbs, taču viss, kas ielikts Dāla mutē, visi izteicieni – to viņš reāli ir teicis, tur nav nekā sadomāta. Un izteicieni ir diezgan skarbi. Reizēm, skatoties izrādi, ir jāaizdomājas par to, cik sabiedrībai ir pieņemama Roalda Dāla kritika un viņa nostāja attiecībā pret Izraēlu. Skaties izrādi un saproti: jā, mēs varam par to runāt mākslas valodā, bet pēc tam ar sevi vai saviem līdzcilvēkiem par to strīdēties. Vai arī jums izrādes tapšanas procesā bija daudz jādomā par šīm tēmām, par politisko sajūtu, nostāju, galu galā – tēmas ļoti lielo aktualitāti šobrīd? It kā jā, taču es kaut kā jūtu, ka īstā lugas sāls ir zemtekstos. Tas nav par politiku, tas nav par šiem izteicieniem – tur vēl ir kaut kas. Daudz kas tur ir apslēpts, un man negribas skatītājam atklāt visu, bet tur ir par radošumu, par cilvēka izvēlēm. Kādā brīdi tu nodomā: ko man darīt tālāk, kam uzticēties, kurā ieklausīties, jo tu nesaproti vairs, uz kuru pusi iet. Roalds mūžībā devās 1990. gadā, bet lugā minētie notikumi risinājās 1983. gadā – tātad viņam vairs nebija atlicis daudz. Tobrīd viņš ir slavas virsotnē, viss  jau ir uzrakstīts – ko vēl? Līdz ar to teksts ir viena lieta, bet tam apakšā ir daudz nepateiktā.  80. gadu sākuma elementi ienāk arī iestudējuma vizuālajā pasaulē. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Rūdolfs Bekičs. Vai tev viņa radītā lietu pasaule palīdz? Piemēram, koka tupeles? Ļoti! Sākumā, kad ieraudzīju koka tupeles, nodomāju – nu, nē! (Smejas.) Bet pēc tam sapratu… Sāku šļūkāt, un diezgan ātri kopā ar Rūdolfu piemeklēju kostīmu. Man parasti ir ļoti svarīgi, lai tas nav pēdējā brīdī, bet ir jau mēģinājumos. Arī visādas detaļas, kas ir uz galda un kuras skatītājs varbūt neredz, man ir nozīmīgas. Jebkuram aktierim tas ir nozīmīgi. Un cik nozīmīgi tev ir tas, ka šī izrāde notiek Dailes teātrī? Atceros mirkli, kad no Pļaviņām atnācu uz Rīgu… Aizmuku no Mediņa mūzikas vidusskolas klavieru nodaļas un gāju uz Daili pieteikties, lai mani pieņem par skatuvnieku. Bet nu nepieņēma... Man liekas, biju pārāk sīks. (Smaida.) Beidzu kinoaktieru studiju: pedagogi tur bija Aina Matīsa, Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Ērika Ferda un Virdžīnija Cukanova. Visi aktieri, kas bija nonākuši Dailē, vispirms bija izgājuši caur Kinoaktieru studijai, un tas likās tāds – ak! Tāds ir laika nogrieznis: no padsmitnieka – šķiet, tobrīd man bija septiņpadsmit –, līdz tagadējiem sešdesmit. Tāda nu ir mana debija Dailes teātrī – ar Roaldu Dālu. Tavējais bija Daugavpils teātra kurss, bet šobrīd tavas mājas vismaz pagaidām ir Kuldīga. Arī Liepājā tev ir brīnišķīgas pieturvietas un pārsteidzoši notikumi – izrādē "Tēvs klusums" tu diriģē īstu kori! Tad, kad sākās mēģinājumi, jau zināji, ka būs jādiriģē? To es zināju, bet nedomāju, ka tas būs pa īstam... (Smejas.) Domāju, ka tikšu cauri sveikā ar to, ka vienkārši plivināšu rokas un imitēšu kaut ko. Bet tā nenotika! Atceros pirmo mēģinājumu, kurā piedalījās koris "Laiks". Visi cilvēki, kas tajā dzied, man kļuvuši par atbalstu! Biju nenormāli pārbijies. Pirmajā dienā domāju – es to vienkārši neizturēšu! No visiem cilvēkiem plūda tāda enerģija! Un es tajā visā – cilvēks no malas, kurš vispār nesaprot, ko nozīmē diriģēt. Un tad kora diriģente Ilze Balode man atklāja visādus noslēpumus un knifus, izsita mani no klišejām. Pirms izrādēm vienmēr ar Ilzi izejam cauri dziesmām, viņa mani tā kā mazliet piezemē un izsaka aizrādījumus. Tā kā es šobrīd mācos arī diriģēšanu! Vairāk – audioierakstā.

Sports patiesībā ir ļoti tieši saistīts ar politiku. Un patreiz starptautiskajā sabiedrībā ir funkcionāri, kas tomēr grib pievērt acis uz politisko situāciju, – tas nav iedomājams, intervijā raidījumā “Rīta Panorāma” pauda bijušais bobslejists, Latvijas karognesējs 1992. gada olimpiskajās spēlēs Jānis Ķipurs.

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

In this episode of Fireside with a VC, I sit down with Biju Ashokan, CEO of Radius, to unpack how AI and automation are reshaping the real estate agent workflow—from lead to close. We discuss: · How AI and automation can help agents buy or sell five times more properties per year (in the right operating model).· What an “always-on” assistant looks like: proactively sourcing inventory, matching buyers and sellers, drafting complex documents, and handling back office tasks—so agents can spend more time on relationships and closing.· What is changing in the US real estate and brokerage industry.· Why the number of agents may decrease, while productivity and income per agent may rise.Learn more about Radius· Website: https://www.radiusagent.com/· Contact: Biju Ashokan (CEO) — biju@radiusagent.comUpcoming live events — Global VC Demo Day (VC–LP Tour)

Krustpunktā Lielā intervija: uzņēmējs un bijušais diplomāts Aivars Markots. Savulaik Latvijas Radio ēterā pasaules notikumu apskatos piedalījās jauns puisis vārdā Aivars Markots. Bet vēl pirms Latvija pilnībā atguva neatkarību viņš darbu radio pameta, vēlāk iesaistījās diplomātijas dienestā, bija arī pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa komandā. Jau ļoti sen viņš ir prom no ārlietu resora, bet acīmredzot sekot līdzi pasaules notikumiem - tā ir viņa sirds lieta, jo sociālo tīklu kontos aktīvi komentē notiekošo.  

You're not going to lose your job to AI. But is someone using AI better than you? That's a different story. In this episode, James and Keith sit down with Biju Ashokan, CEO of Radius Agent, for one of the most thought-provoking AI conversations we've had yet. Biju brings a deep tech background (Carnegie Mellon grad, by the way) and a bold vision for how artificial intelligence will reshape real estate. From proactive assistants to fully automated client nurture, this isn't science fiction — it's already happening. We dive into what AI will replace, what it won't, and how agents can protect their future by leaning into the tech, not running from it. You'll hear how Biju's team is closing 250 transactions a month with just 11 staff — and why the brokerages that embrace automation will be the ones left standing. Plus: The emotional side of real estate, the future of brokerage profitability, proactive vs. reactive AI, and how to actually get ahead of what's coming. If you care about your career in real estate, this episode is a must-listen. Links mentioned during the show: https://www.youtube.com/watch?v=14NQIq4SrmY https://youtu.be/ixWlqm2x9Ns   Connect with Biju on - LinkedIn.    Learn more about Radius on Instagram - LinkedIn - YouTube and online at radiusagent.com.   Subscribe to Real Estate Insiders Unfiltered on YouTube! https://www.youtube.com/@RealEstateInsidersUnfiltered?sub_confirmation=1   To learn more about becoming a sponsor of the show, send us an email: jessica@inman.com You asked for it. We delivered. Check out our new merch! https://merch.realestateinsidersunfiltered.com/   Follow Real Estate Insiders Unfiltered Podcast on Instagram - YouTube, Facebook - TikTok. Visit us online at realestateinsidersunfiltered.com.   Link to Facebook Page: https://www.facebook.com/RealEstateInsidersUnfiltered Link to Instagram Page: https://www.instagram.com/realestateinsiderspod/ Link to YouTube Page: https://www.youtube.com/@RealEstateInsidersUnfiltered Link to TikTok Page: https://www.tiktok.com/@realestateinsiderspod Link to website: https://realestateinsidersunfiltered.com This podcast is produced by Two Brothers Creative. https://twobrotherscreative.com/contact/  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

Stāsta vēsturnieks, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagogs Vidvuds Bormanis; pārraides producente - Inta Zēgnere Rīgā kopš 13. gadsimta vidus aktīvi darbojās cisterciešu ordenis. Tā mūķenes mēdza dēvēt par Rīgas klostera jumpravām vai "dziedātājām jumpravām". Viņām 1255. gada 2. augustā pāvests Aleksandrs IV piešķīra privilēģiju Rīgā dibināt klosteri, ko cēla pie Jēkaba baznīcas. 14. gadsimta sākumā mūķenēm uzcēla īpašu Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu. Zināms, ka 1495. gada 20. augustā Rīgas konventā bija 52 mūķenes, bet abate Anna Netkena klosterī nodzīvoja veselu gadsimtu" Dievam viņa sāka kalpot 1510. gadā, un mūžībā devās 1591. gadā – 110 gadu vecumā! Pēc vēsturnieka Ojāra Zandera ziņām, ir saglabājusies viņai piederējusī Bībele, kas patlaban atrodas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas fondos. Cisterciešu klosteris bija bagāts – tam piederēja lieli zemes īpašumi, ko tam bija dāvinājis Rīgas arhibīskaps Alberts II jau 1257. gadā: Mazjumpravas muiža pie Rīgas, Jumpravmuiža pie Lielvārdes, Mūkusala Daugavā, tāpat arī zemes Sēlijas un Zemgales novados. Mūķenes centās izplatīt savas dārzkopības zināšanas, iekopjot dārzus, audzējot augļus un dārzeņus.  Cisterciešu klosteris senajā Rīgā bija visai prestiža vieta, kurā bieži stājās apkārtnes muižnieku neprecētās meitas. Viņām tad bija jānodod klosterim sava pūra daļa. Atšķirībā no pārējiem klosteriem. cistercietēm izdevās paturēt savu dievnamu pat Reformācijas gados (16. gadsimta 20. gadi), jo Rīgas rāte tā arī neuzdrošinājās viņas izdzīt, izmantojot kā pārējo klosteru iemītniekus. Dziedošās jaunavas laimīgi pārdzīvoja Reformācijas vētras un piedzīvoja poļu laikus (16. gadsimta 80. gadi). Rīdzinieki savās ikdienas gaitās sastapās ar dažādiem mūkiem, kuri piederēja pie atšķirīgiem ordeņiem. Rīgā darbojās ne vien cistercieši, bet arī ubagotājmūki – franciskāņi. Daudzi rīdzinieki pazina un cienīja pelēkās māsas, kuras aktīvi nodarbojās ar labdarību, mācīja nabadzīgo pilsētnieku bērnus un kopa slimos. Pelēkās māsas bija pat ierīkojušas hospitāli, kura atrašanās vieta bija Skārņu ielā 13.  Savukārt dominikāņi jeb sprediķotājmūki (fratres predicantes, arī domini canes jeb Dieva suņi) Rīgā ieradās un savu klosteri nodibināja ap 1234. gadu.  

My Story   Talk 33  Life after Mattersey (3) India Our last trip beyond Europe during the years following our departure from Mattersey was to India in 2010. Like my first trip to Ethiopia in 2005, this came about through Arto Hamalainen, the Overseas Missions Director for the Pentecostal churches in Finland. One of their missionaries had asked him to recommend someone who would come and teach about the Holy Spirit and Arto suggested me. The Finns said that they would cover my airfare and, as Eileen had never visited India, I was happy to pay for her. Our destination was Machilipatnam on the eastern coast of India, stopping briefly to minister at Mumbai before flying home. However, as several of our former Mattersey students were from India, we decided that we'd like to visit them as well, if at all possible. So I contacted Lawrence Arumanayagam in Coimbatore and Victor Palla in Palakonda and they were keen to have us come. So an itinerary was arranged for us to arrive at each place on a Monday and then stay for six days before moving on the following Sunday evening or Monday. I made it clear that it was important for me to abide by the Sabbath principle of resting one day in seven. Apart from that, they could arrange as much ministry as they liked during our stay with them. However, it turned out that they were all so keen to make the most of our visit that they organised ministry for all six days and counted on us travelling on to the next place on the day we were supposed to be resting! So the itinerary turned out as follows: Friday 19th February – travel to London Heathrow Saturday 20th – depart Heathrow Sunday 21st – arrive Mumbai at 1a.m. (local time) – attend church in Mumbai and preach in the evening Monday 22nd – fly to Machilipatnam Tuesday to Sunday – ministry in Machilipatnam Sunday 28th – evening, fly to Hyderabad (staying overnight at the airport) Monday March 1st – travel  on to Palakonda Tuesday to Sunday – ministry in Palakonda Monday 8th – travel to Coimbatore via Chennai and Bangalore Tuesday to Sunday – ministry in Coimbatore Monday 15th – travel on to Mumbai Tuesday-Wednesday – ministry in Mumbai Thursday 18th March – fly home. I have taken space to include this itinerary to show how busy our schedule was and to indicate what was probably the reason for the health challenges I subsequently faced and which I will describe later. But first let me briefly mention some of the highlights of the trip. Machilipatnam Although we were already tired from our long journey to Mumbai we needed to be up by 4.50 on Monday morning to catch the 6.50 flight to Bangalore where we changed planes and flew on to Vijayawada where we were met by Pauli, our Finnish host. We were so grateful for the comfortable taxi he had hired to take us on to Machilipatnam. Pauli and his wife accommodated us throughout our stay in a comfortable room in their home and fed us well. From Tuesday to Friday I was teaching every morning and afternoon and developed a sore throat, partly due, I suspect, to the dry heat. However, on the Saturday there was no meeting until the evening, and we were taken to visit some of the local villages and a vast beach where people were in the sea dressed in their everyday clothes. This was a very poor area which had been badly affected by the Tsunami a few years earlier. We were also interested to visit the Hyny Bible College, named after the first missionary from Finland, 'Mother' Hyny. Once again I am grateful to Eileen's journal which brings back happy memories of the Sunday morning meeting: For the first half of church children from orphanages sit on the floor. They come for Sunday School and then stay for the meeting. They are so still and well behaved. They have Bibles and some take notes. They gave us garlands again… After a quick lunch we were back in a taxi again speeding our way to Vijayawada airport. Our stay had been brief and very busy, but despite our tiredness we were grateful for the opportunity the Lord had given us to visit these wonderful people and to share his word with them. Palakonda Palakonda is also on the east coast of India, but further north. The quickest way to get there was to fly inland to Hyderabad in central India and then northeast to Visakhapatnam. This would require an overnight stop at Hyderabad airport where fortunately a comfortable bedroom was available at a very reasonable price. At Visakhapatnam we were greeted by Victor Palla and one of his associate pastors. Victor was one of our former students having taken both our undergraduate and MA courses. He knew Bob Hyde well as they had both been at Mattersey together and our church in Brixham was supporting Victor and the thirty churches he had planted in the Palakonda area after leaving college. The taxi journey on to Palakonda took a further three hours and we were grateful for the large ensuite airconditioned bedroom Victor and Lydia provided for us throughout our stay. The hospitality was lavish and the food both plentiful and excellent. It's so difficult not to eat too much when people are so generous. There was only one problem. Palakonda is famous for its malaria carrying mosquitos and both of us were bitten while we were there despite Victor's efforts to zap the invaders with an amazing racquet powered by batteries that electrocuted them. However, thanks to prayer and the antimalarial tablets we were taking, neither of us contracted the dreaded disease. During the course of the week we ministered in numerous meetings in Palakonda and the surrounding villages. In one of them we were told how the church had started with a family becoming Christians. The rest of the villagers worshipped a tree. The Christian family wanted to cut it down but were afraid of the people. Then Christians from another village came and after praying cut the tree down. The villagers expected something bad to happen to these Christians, but when nothing of the kind happened, they all became Christians. But the highlight of our visit was undoubtedly the day we left at 10am for a meeting with ten churches in the beautiful hills surrounding Palakonda. We travelled by Jeep on extremely bumpy roads at an average speed of 10mph passing through villages that hadn't changed for centuries. We finally arrived at a village where a large banner with our names on it welcomed us. Leaving the Jeep there we were led up a rocky, dusty path to the church where some 400 people were sitting outside it on the ground under a leafy shelter. We sat on chairs with our backs to the church building and the girls came and washed Eileen's feet and we were both given beautiful garlands to wear. The meeting started with lots of singing followed by prayer, after which I preached. This was followed by a meal where the people sat in rows on the ground and were served with a rice dish on disposable plates made from sown leaves. In her journal Eileen commented:             The whole time was special. Amazing atmosphere. And the same day, after returning to Palakonda for a short rest, we were driven to a village after dark where 200 had gathered for another meeting where, after a firework display, I was asked to preach again. We returned to Palakonda extremely tired, but very happy. It was very much the same the entire week and by the time we moved on to Coimbatore I was beginning to feel the need of a good rest. But what a privilege it had been to have fellowship with Victor and Lydia and to share the word of God with so many wonderful people in the Palakonda area whose way of life is very different from ours but with whom we have so much in common. Coimbatore After a busy week in Palakonda, the following Monday we flew on to Coimbatore via Chennai (formerly Madras) to be greeted by Lawrence and Getzi Arumanayagam and were made very welcome in their lovely modern apartment. On the Tuesday we were straight into teaching sessions both morning and afternoon in their beautiful church. I was pleased to see that the congregation was much larger than it had been when I had visited them in 1986. The teaching sessions continued on the Wednesday. They started well until something happened that I had never experienced before. In the middle of preaching I suddenly began to feel unwell. Eileen, who was sitting on the front row, said afterwards that she thought I was going to have a stroke or a heart attack. I asked if I could sit down for a moment and the people, suspecting that I was suffering from dehydration, kindly brought me some fluids and chocolate. After a few minutes I was feeling a bit better and was able to resume preaching although I remained seated to do so. Looking back on it, I'm sure that it was because of overwork and the extreme heat. I hadn't had a rest day since we left England and India was even hotter than usual that year. But the experience had seriously affected my confidence. The next day, realising that I needed a rest, Lawrence and Getzi decided to take us for an overnight stay in Ooty where the temperature is a few degrees lower because of its altitude. Eileen said it felt almost cold at times, but I was so grateful for it. We had a delightful two days there and I began to feel better. We took the opportunity to visit the Livsey Children's Home built in memory of Helga Mosey.  Helga had come to our youth camp in the New Forest back in the seventies and was one of the passengers on Pan Am flight 103 destroyed by a bomb while flying over the Scottish town of Lockerbie in 1988. Her parents John and Lisa were well known to us, and the home had been built from part of the proceeds of the compensation they had received. The trip to Ooty did us good and I thought that I had got over whatever it was that had caused the problem on Wednesday. However, on Saturday morning I was feeling so unwell that I was unable to attend a graduation service where I was expected to preach. Instead, Lawrence phoned a Christian doctor at the hospital who arranged an immediate appointment for me. They took my blood pressure and gave me an ECG and some tablets for vertigo, but could find nothing wrong with me. Encouraged by the news, on Sunday I was feeling somewhat better and managed to preach three times, at 6.30am in Zion Church where Lawrence's father was the pastor, at 9.30am in Bethel City Cathedral led by Pastor David Prakasam, another of our former students, and again in the afternoon at the students' graduation where Eileen and I presented their certificates. Mumbai On Monday we flew back to Mumbai where the temperature was five degrees hotter than usual. Our hosts were Yukka and Lily, Finnish missionaries who, hearing that I was to visit India, had asked if we could fit in a couple of days of seminars before we returned to England. We were accommodated in a comfortable hotel room, but once again I began to feel unwell and ate very little breakfast. I was beginning to feel I just wanted to get home to England, but the flight wasn't until Thursday. However, when Biju Thampi, another of our former Mattersey students, called me and asked if he and his wife, Secu, could take us to lunch, we were keen to see him and we agreed to go. They arrived at 12 and before lunch took us to see a little of what they were doing for some of the many homeless children of the area. There were dozens of children on a piece of wasteland in the shadow of a viaduct where people regularly dumped their rubbish. Biju's ministry involved sending buses to these children where they provide them with a meal and give them a basic education. He told us moving stories of how they had been able to help these children and of miracles that had happened among them, and we decided to hand over all our remaining rupees to him as a small contribution to this vital work. By contrast, immediately afterwards they took us to a high-class hotel not far from the rubbish dump where we were treated to a delightful lunch. After what we had seen we almost felt guilty eating it. Our time with Biju and Secu had been all too brief, but as I was scheduled to teach in the afternoon, we had to say goodbye. Yukka had hired the Catholic Centre and arranged seminars for us from  3.30 to 5.00, and 5.30-7.00 that day with two further sessions scheduled for the Wednesday starting at 9.30. People had travelled great distances to be there to hear me talk about the gifts of the Holy Spirit. Unfortunately it was extremely hot and there was no air conditioning in the building and I soon began to feel unwell again. Realising I had a problem, during the break Yukka arranged for me to sit in his car with its air conditioner on and I was able to continue teaching for the first part of the next session. But sadly I had to finish 30 minutes earlier than planned and they rushed me back to the hotel and sent for a doctor who told me that there was nothing seriously wrong with me and that it was all probably due to the heat. Although that was reassuringly good to hear, it did not, of course, solve the immediate problem. The first session was at 9.30 and the temperature was no cooler and I was unable to complete the seminars. I apologised profusely and the people were very understanding despite their disappointment. They promised that if we ever came again they would be sure to hire an air-conditioned building. The next day we flew back to England, disappointed that a wonderful trip had finished as it had but intensely relieved to be going home where, hopefully, I would soon be back to normal. But I was soon to discover that my recovery would take far longer than expected. There would be new challenges to face for both of us. But that will be the subject of our next talk.

Download Gary's 13 Keys to Creating a Multi-Million Dollar Business from https://www.DitchDiggerCEO.com/Biju Kulathakal (@BijuKulathakal) is a serial entrepreneur, technologist, and investor whose career spans fintech, advanced automation, and large-scale manufacturing. He is the Founder and CEO of Lightspeed, a robotics and AI-driven construction company aiming to transform how homes are built using high-precision automation and modular production. Prior to Lightspeed, Biju co-founded Halo Investing, one of the most acclaimed platforms in protective investing, and helped launch the company that would become Redbox. With deep roots across multiple technology ecosystems — and a degree in aerospace engineering — Biju brings a rare combination of technical rigor and entrepreneurial boldness.In this conversation with Gary Rabine, Biju breaks down what it takes to build across industries, why construction is overdue for reinvention, and how founders can blend imagination with precision to solve massive global problems.In this episode, Gary and Biju discuss:The founder mindset required to reinvent multiple industriesLessons learned from co-founding Halo and scaling modern wealth-techHow discipline, precision, and vision guide Biju's approach to innovationThe mission behind the Vidya Foundation and why education unlocks opportunityLinkedIn: https://www.linkedin.com/in/biju-kulathakal-b5b80b1/  Website:LightSpeed - https://www.bylightspeed.com/ Halo Investing - https://haloinvesting.com/ Twitter: https://x.com/bijugk Connect with Gary Rabine and DDCEO on: Website: https://www.DitchDiggerCEO.com/ Instagram: https://www.instagram.com/DitchDiggerCEOTikTok: https://www.tiktok.com/@ditchdiggerceopodcast Facebook: https://www.facebook.com/DitchDiggerCEOTwitter: https://twitter.com/DitchDiggerCEO YouTube: https://www.youtube.com/@ditchdiggerceo 

Raidījumā Piespēle ieklausāmies, kā mājās no Austrālijas sagaidīja pasaules čempioni pludmales volejbolā Tīnu Graudiņu. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” skan radio klausītājiem labi zināmas balsis - Gunārs viesos uzņem Initu Kresu-Katkovsku, Intu Putekli un Arni Blodonu. Nedēļas topā: Pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova uzvar pasaules čempionātā Austrālijā, astoņās spēlēs zaudē tikai vienā setā, Latvijā pagaidām atgriežas tikai Graudiņa un viņu sagaida maz līdzjutēju; Latvijas vīriešu basketbola izlase pirmajā spēlē Pasaules kausa kvalifikācijā ar 78:86 zaudē Nīderlandei, mača laikā bija arī 23 punktu deficīts, pirmā spēle pie Latvijas komandas stūres spānim Sito Alonso, bet pēdējā laukumā kapteinim Dairim Bertānam; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis izcili aizvada sezonas pēdējo posmu pasaules rallija čempionātā Saūda Arābijā, uzvar vairākos ātrumposmos un ilgi atrodas kopvērtējuma vadībā, tomēr tehniskas problēmas liek izstāties priekšlaikus; Starptautiskā Džudo federācija pilnībā atgriež sacensību apritē krievus, iepriekš to izdarīja ar baltkrieviem, olimpiskajā Kortīnas ledus trasē testa sacensībās piedalās krievu kamaniņbraucēji.

Biju Sukumaran is an award-winning, internationally published journalist, author, photographer, speaker, and self-help coach. Since graduating from Texas A&M University, he has worked as a columnist for National Geographic Traveller; contributed to Esquire, Vogue, GQ, and many other national and international publications; co-wrote the book Oldest Houston; founded Science of Self-Help; and appeared as a guest speaker at numerous events and on various podcasts. Biju calls Houston, Texas home. 

Raidījumā Piespēle runājam par sporta karalieni vieglatlētiku, konkrēti par vienu no tās bruņiniekiem. Vienam no Latvijas labākajiem šķēpraižiem Gatim Čakšam pēdējie trīs gadi bijuši smagi gan sportiski, gan psiholoģiski. Viņš divreiz sasirdzis ar Laima slimību, tas atstāji pamatīgi ietekmi uz viņa spējām sektorā. Gatis gan joprojām ir optimisma pilns un gatavs sasniegt augstus rezultātus jau nākamgad.  Nedēļas topā: Latvijas sieviešu basketbola izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas ievadā zaudē Slovēnijai un pārliecinoši uzvar Nīderlandi, vēl šajā sabraukumā jātiekas ar Igauniju; Latvijas vīriešu futbola izlase pārbaudes mačā pret Ziemeļmaķedoniju nospēlē bezvārtu neizšķirti 0:0, Andrejs Cigaņiks labo valstsvienības rekordu, Antoniju Černomordiju un Danielu Balodi jau pirmajā puslaikā aizved uz slimnīcu, vēlāk latvieši Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē zaudē Serbijai; Pašmāju pludmales volejbolisti ļoti labi sākuši gada galvenās sacensības - pasaules čempionātu Austrālijā; Latvijas Radio un sporta žurnālistikas leģendai Gunāram Jākobsonam 90. dzimšanas diena, 71 gadu viņš nostrādājis Latvijas Radio.

Cēsu Izstāžu namam šogad aprit 40 gadi. Bijušais Cēsu pilsmuižas zirgu stallis-ratnīca ar jaunu saturu un nosaukumu Cēsu Izstāžu nams tika atklāts 1985. gada 20. februārī. Un turpmākos gadus šī vieta kļuva par kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Gadam izskanot, Cēsīs atklāta izstāde „Cēsu Izstāžu namam 40”, kas vienlaikus veltīta Izstāžu nama interjera autoram Raimondam Pinnim. Ekspozīcijā ieskats gan Izstāžu nama tapšanā, gan Raimonda Piņņa radošajā daudzpusībā.

Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība izsaka neuzticību veselības ministram Hosamam Abu Meri. Saeimas atbildīgā komisija neatbalsta grozījumus, kas aicina Latvijā ieviest obligātas konsultācijas gan sievietēm, kas vēlas pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās, gan arī bērna tēvam. Bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī sācis izciest piecu gadu cietumsodu par nelikumībām finansējuma saņemšanā no Lībijas diktatora Muamara Kadafi. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir nolēmis pārtraukt koplietošanas „e-velosipēdu” operatora „Ride” pakalpojumu sniegšanu pēc traģēdijas, kurā Rīgā, Imantā, dzīvību zaudēja divas nepilngadīgas meitenes. Pašmāju labākais daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs ir atstājis Šamperī Slidošanas skolu Šveicē, kur vairāk nekā desmit gadus trenējās savulaik izcilā šveicieša Stefana Lambjēla vadībā.

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē. Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību. Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša. Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības. Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros. Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā. Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Have you ever seen someone in great need and wondered, "God, why don't you do something about this?" In this message, Pastor Biju challenges us with this thought: "What are YOU doing about it?" When we come to know Jesus as Lord and Savior, we are filled with God's Spirit, and the goodness God puts in us is waiting to be given to others! You can be the answer to changing your world, and it starts with knowing God and His purpose for your life!

Krustpunktā Lielā intervija: bijušais Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava.  

Send us a textThank you for listening to City Lights Dubai. If you have any questions or if you would like to get in touch, please visit our website citylightsdubai.org

Plāno aizliegt neregulāros braucienus ar autobusu uz Krieviju un Baltkrieviju. Lai runātu par skaudro situāciju lauksaimniecībā, lauksaimnieku organizāciju pārstāvji tikās ar Valsts Prezidentu Edgaru Rinkēviču. Vēža centra padomes sēdē pacientu organizācijām prezentē 36 pacientu ceļus un progresu ar Latvijas Vēža centra akreditāciju. Izcilība sabiedrības drošības un uzticības veidošanā – šādi Rīgas pašvaldības policijas galveno misiju raksturo tās priekšnieks Juris Lukass. Bijušais Latvijas valstsvienības kapteinis Margots Valkovskis iecelts nacionālās izlases galvenā trenera amatā.

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Listen in to Steve's enlightening conversation with Biju Kulathakal about the U.S. economy. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Ja vēl nav skaidrības, kur līgot un Jānus svinēt, tad vērts klausīties raidījumu Kā labāk dzīvot, kurā noskaidrojam, kur un kādi lieli Līgo dienas un nakts pasākumi risināsies Latvijas novados un arī galvaspilsētā. Ierakstā uzklausām kandavnieci Lindu Priednieci, kura ir keramiķe un visu vasaru ar vīru un trim dēliem dzīvo lauku mājā netālu no Abavas. Bijušajā kūtī ir Lindas keramikas darbnīca, kur top trauki ar pelašķa, nātres un citu augu nospiedumiem. Linda pati kopš agra pavasara brien pļavā, lai atrastu ēdamus augus un salasītu augus tējai, bet vainagu pīšanu māca arī citiem. Sazināmies ar Zemgales tūrisma asociācijas valdes locekli, Jelgavas reģionālā Tūrisma centra vadītāju Ilvu Grasmani, ar Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktori Simonu Sniķi, Latgales tūrisma asociācijas "Ezerzeme" valdes locekli un Ludzas TIC vadītāju Līgu Kondrāti, Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītāju Lindu Pričinu un Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāju Baibu Šmiti. Savukārt Ceļu satiksmes drošības dienesta pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters atgādina par drošību uz ceļiem, dodoties svinēt Jāņus.        

Raidījumā pievēršamies seniem notikumiem Zemes vēsturē, kas aizvien raisa ne tikai pētnieku, bet ikviena zinātkāra cilvēka prātu - kas bija par iemeslu masveida izmiršanām senatnē un, ja šie iemesli nebūtu bijuši, vai šodien vēl aizvien mēs sastaptu dinozaurus? Kādas dzīvības formas pārstāja eksistēt izmiršanu rezultātā un kādas radās pēc tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.   Zinātnes ziņas Etnas izvirdums Itālijā 2. jūnijā Visi cilvēki, kam gadījās tuvāk vai tālāk pieredzēt izvirdumu, ir drošībā, un vietnē “Live Science”, kur apstiprināts, ka nav ziņu par ievainotajiem, apkopotas vairākas fotogrāfijas no dažādiem leņķiem un attālumiem ar Etnas aktivitāti. Kādas cilvēku smaržas piesaista odus? Klāt ir vasara, siltais laiks, un tas nozīmē, ka aktīvi ir arī kukaiņi, tostarp odi. Tāpēc odu sīkšana un to vēlme izsūkt asinis kļūst par ikgadēju pārbaudījumu. Ir dzirdētas versijas, par to, kādi cilvēki un to smakas vai smaržas piesaistas odus, un vienu šādu ieskatu piedāvā “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts. Vēzis kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu Arī slimības var ietekmēt mūsu smaržu, un vietnē “Nature” par vienu no smagām cilvēka slimībām, konkrētāk, vēzis kā slimība kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu. Vai esam gatavi nāvei kosmosā? Kas notiktu, ja cilvēks, konkrēti astronauts, nomirtu kosmosā, bezsvara stāvoklī? Izrādās, ka Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA ir sākusi meklēt atbildes un ar rakstu par šo tematu var iepazīties vietnē “Scientific American”. Zemeņu pilnmēness 11. jūnijā Bet lai noslēgtu uz mazliet priecīgākas nots, aicinām nākamnedēļ īpaši paraudzīties debesīs, jo uzausīs zemeņu pilnmēness - par to ne viena vien tīmekļa vietne atgādina. Cilvēkus zemeņu pilnmēness sāks priecēt jau otrdienas, 10. jūnija vakarā, taču lielāko un spožāko Mēnesi varēs redzēt trešdien, 11. jūnijā.

Chef Biju Thomas made a major impact on cycling when he co-founded Skratch Labs with his friend Allen Lim, but these days, you're most likely to find him cooking for cyclists at large events. For example, he was part of the squad that fueled the US cycling team at the Paris Olympics last summer. More recently, he was busy making several thousand meals at Sea Otter. Biju sat down with Payson in Bentonville to chat about the logistics of cooking for Olympic athletes from such different disciplines of the sport, why meal times were so important for the riders to grow as a team, and what it was like watching them win so many medals. He also answers some listener questions, talks about his favorite moment at Sea Otter, and explains why he has Kasia Niewiadoma's Little Sugar trophy on his windowsill.Watch episode 2 of Ride With Pace here: https://youtu.be/3rMbJDoCxeQ?si=-gZU8TtFSrBa46PZGet tickets for the premiere of 'Crossing New Zealand' here: https://www.eventbrite.com/e/crossing-new-zealand-film-premier-and-social-ride-tickets-1350916600919?aff=oddtdtcreatorInstagram: @withpacepodYouTube: Payson McElveen

Biju Thampy teaches us the way of the Kingdom: revelation over information.

Viņš savulaik izveidoja Latvijas Banku kā neatkarīgu institūciju, cīnījās ar inflāciju, pēc tam izveidoja partiju, kļūstot par premjeru, kā arī radīja biroju, kas cīnās ar nejēdzībām valsts pārvaldē. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo politiķi Eināru Repši.  

On this week's episode host Caryn Antonini is joined by Chef Ashfer Biju, Executive Chef at the award-winning Baccarat Hotel in New York, who oversees all food and beverage operations at the property. Chef Ashfer brings more than 25 years of culinary experience, beginning in his home country of India and throughout various parts around the globe from the Seychelles to Mauritius to London, California and NY. Chef Ashfer studied hospitality and earned a degree at the Culinary Institute of America in Napa, California. He has held leadership positions in top-tier hospitality establishments, including Taj Hotels and Resorts and their NY location at The Pierre Hotel where he worked for 12 years as Executive Chef and Food and Beverage Director. Ashfer is a supporter of the James Beard Foundation, City Harvest and Careers Through Culinary Arts Program, he's an avid photographer and a self proclaimed “crafter of perishable art”.For more information on our guest:@ashferbijuHomepagebaccarathotels.com | Caryn Antoniniwww.cultivatedbycaryn.com@carynantonini@cultivatedbycarynshow###Get great recipes from Caryn at https://carynantonini.com/recipes/

U novoj epizodi Njuz podkasta (Ep. 182) bavimo se najvećim hitom sezone – Ćacilendom! Ko su tajanstveni „sudenti” koji zdušno podržavaju vlast, kako izgledaju njihovi šatori u Pionirskom parku i zašto cela priča deluje kao loša amaterska predstava? Naravno, ne preskačemo ni naše omiljene aktere – Aleksandar Vučić ponovo je u kampanji (jer kad nije?), RTS se trudi da ne primeti haos pred svojim vratima, a Nemanja Šarović uspeo je da uleti među ćacije, napravi lom i bude izbačen pre nego što ste stigli da trepnete. Pored toga, pričamo o Selakovićevom magično izlečenom nosu, policajcu kojeg je nokautirala – policija, i, naravno, o Vučićevom dramatičnom odlasku u Urgentni centar – jer ako nema fotke, nije se ni desilo! Sve je na granici realnosti i potpunog apsurda, ali mi smo tu da sve to ispratimo uz dosta smeha. Zato, pridružite nam se u 182. epizodi – ako već prolazimo kroz ovaj cirkus, hajde da se barem dobro zabavimo!

Series 4 of ‘How Did You Get That Job?' resumes with our first guest of 2025, Biju Krishnan. Biju has worked across the globe, where he's helped organisations tackle AI and data. Currently based in Germany, he joins host Shaun Cheatham to discuss his journey to becoming a tech contractor and what his work entails today. Together, they explore themes such as burnout, different cultures and the benefits they bring, learning about technologies like AI and more. For more career advice and insights into AI and other trends, go to the Insights section on the Hays website: https://www.haystechnology.com/blogs 

Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu.  Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus.  Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.

He's an economist who cares more about people than numbers -- and he thinks his field needs more sociology and anthropology in it. Vijayendra (Biju) Rao joins Amit Varma in episode 392 of The Seen and the Unseen to talk about what makes him angry and what brings him peace. (FOR FULL LINKED SHOW NOTES, GO TO SEENUNSEEN.IN.) Also check out: 1. Vijayendra (Biju) Rao on Twitter, Google Scholar, The World Bank and his own website. 2. Biju Rao's blog at the World Bank. 3. Localizing Development: Does Participation Work? -- Ghazala Mansuri and Vijayendra Rao. 4. Oral Democracy: Deliberation in Indian Village Assemblies -- Paromita Sanyal and Vijayendra Rao. 5. Can Economics Become More Reflexive? -- Vijayendra Rao. 6. Vamsha Vriksha -- Girish Karnad. 7. ‘I want absolute commitment to our gharana': A tribute to Rajshekhar Mansur and his music -- Vijayendra Rao. 8. The Life and Work of Ashwini Deshpande — Episode 298 of The Seen and the Unseen. 9. Two Hundred and Fifty-Thousand Democracies: A Review of Village Government in India -- Siddharth George, Vijaendra Rao and MR Sharan. 10. Last Among Equals : Power Caste And Politics In Bihar's Villages -- MR Sharan. 11. Lant Pritchett Is on Team Prosperity — Episode 379 of The Seen and the Unseen. 12. National Development Delivers: And How! And How? — Lant Pritchett. 13. The Perils of Partial Attribution: Let's All Play for Team Development — Lant Pritchett. 14. The Rising Price of Husbands: A Hedonic Analysis of Dowry Increases in Rural India -- Vijayendra Rao. 15. The Life and Times of Jerry Pinto — Episode 314 of The Seen and the Unseen. 16. Shephali Bhatt Is Searching for the Incredible -- Episode 391 of The Seen and the Unseen. 17. Jiddu Krishnamurti on Wikipedia, Britannica and Amazon. 18. Biju Rao listens to Jiddu Krishnamurthy. 19. Ben Hur -- William Wyler. 20. Trade, Institutions and Ethnic Tolerance: Evidence from South Asia -- Saumitra Jha. 21. Memories and Things — Episode 195 of The Seen and the Unseen (w Aanchal Malhotra). 22. Remnants of a Separation — Aanchal Malhotra. 23. Deliberative Democracy -- Jon Elster. 24. A Life in Indian Politics — Episode 149 of The Seen and the Unseen (w Jayaprakash Narayan). 25. Subhashish Bhadra on Our Dysfunctional State — Episode 333 of The Seen and the Unseen. 26. Caged Tiger: How Too Much Government Is Holding Indians Back — Subhashish Bhadra. 27. Urban Governance in India — Episode 31 of The Seen and the Unseen (w Shruti Rajagopalan). 28. Understanding Gandhi. Part 1: Mohandas — Episode 104 of The Seen and the Unseen (w Ram Guha). 29. Understanding Gandhi. Part 2: Mahatma — Episode 105 of The Seen and the Unseen (w Ram Guha). 30. Accelerating India's Development — Karthik Muralidharan. 31. The Added Value of Local Democracy -- Abhishek Arora, Siddharth George, Vijayendra Rao and MR Sharan. 32. Some memories of VKRV Rao -- Vijayendra Rao. 33. The Foundation Series — Isaac Asimov. 34. Lawrence of Arabia -- David Lean. 35. Gandhi -- Richard Attenborough. 36. The Story of My Experiments with Truth -- Mohandas Gandhi. 37. Bhagavad Gita on Wikipedia and Amazon. 38. KT Achaya on Amazon. 39. The Emergency: A Personal History — Coomi Kapoor. 40. My Varied Life in Management: A Short Memoir -- SL Rao. 41. The Incredible Curiosities of Mukulika Banerjee — Episode 276 of The Seen and the Unseen. 42. Ram Guha Writes a Letter to a Friend -- Episode 371 of The Seen and the Unseen. 43. Terror as a Bargaining Instrument : A Case Study of Dowry Violence in Rural India -- Francis Bloch and Vijayendra Rao. 44. Domestic Violence and Intra-Household Resource Allocation in Rural India: An Exercise in Participatory Econometrics -- Vijayendra Rao. 45. Immanuel Kant's Categorical Imperative. 46. Narrative Economics -- Robert J Shiller. 47. Culture and Public Action -- Edited by Vijayendra Rao and Michael Walton. 48. The Capacity to Aspire -- Arjun Appadurai. 49. Aspiration: The Agency of Becoming -- Agnes Callard. 50. Dominion: The Making of the Western Mind -- Tom Holland. 51. PV Sukhatme in EPW. 52. India Needs Decentralization -- Episode 47 of Everything if Everything. 53. Deliberative Inequality:  A Text-As-Data Study of India's Village Assemblies -- Ramya Parthasarathy, Vijayendra Rao and Nethra Palaniswamy. 54. A Method to Scale Up Interpretive Qualitative Analysis with An Application to Aspirations among Refugees and Hosts in Bangladesh -- Julian Ashwin, Vijayendra Rao, Monica Biradavolu, Aditya Chhabra, Afsana Khan, Arshia Haque and Nandini Krishnan. 55. Using Large-Language Models for Qualitative Analysis Can Introduce Serious Bias -- Julian Ashwin, Aditya Chhabra and Vijayendra Rao. 56. This Be The Verse — Philip Larkin. 57. Audacious Hope: An Archive of How Democracy is Being Saved in India -- Indrajit Roy. 58. Poverty and the Quest for Life -- Bhrigupati Singh. 59. Recasting Culture to Undo Gender: A Sociological Analysis of Jeevika in Rural Bihar, India -- Paromita Sanyal, Vijayendra Rao and Shruti Majumdar. 60. We Are Poor but So Many -- Ela Bhatt. 61. Premature Imitation and India's Flailing State — Shruti Rajagopalan & Alexander Tabarrok. 62. James Wolfensohn in Wikipedia and The World Bank. 63. Arati Kumar-Rao Took a One-Way Ticket -- Episode 383 of The Seen and the Unseen. 64. Marginlands: Indian Landscapes on the Brink — Arati Kumar-Rao. 65. Amitav Ghosh on Amazon. 66. Adam Smith: An Enlightened Life -- Nicholas Phillipson. 67. Elinor Ostrom on Amazon, Britannica, Wikipedia and EconLib. 68. Jane Mansbridge on Amazon, Wikipedia, and Google Scholar. 69. Albert O Hirschman on Amazon and Wikipedia. 70. Mughal-e-Azam -- K Asif. 71. Samskara -- Pattabhirama Reddy. 72. The Wire -- David Simon. 73. Deadwood -- David Milch. 74. Biju Rao on Democracy, Deliberation, and Development -- the Ideas of India podcast with Shruti Rajagopalan. Biju Rao's Specially curated music recommendations: 1. The Senior Dagar Brothers (Moinuddin & Aminuddin Dagar) performing (Komal Rishab) Asavari and Kamboji. 2. Raghunath Panigrahi performing Ashtapadi from the Geeta Govinda and Lalita Lavanga. 3. Amir Khan performing Lalit and Jog. 4. Vilayat Khan performing Sanjh Saravali and Hameer. 5. Ravi Shankar performing Jaijaiwanti and Tilak Shyam (full concert) and Durga. 6. Faiyaz Khan performing Raga Darbari and Raga Des. 7. N Rajam performing a full concert with Gorakh Kalyan, Sawani Barwa, Hamir, Malkauns. 8. Kumar Gandharva performing Tulsidas – Ek Darshan and Surdas – Ek Darshan. 9. Bhimsen Joshi performing Ragas Chhaya and Chhaya Malhar & Jo Bhaje Hari Ko Sada – Bhajan in Raga Bhairavi (original recording from 1960). The Jaipur-Atrauli Gharana: 1. Mallikarjun Mansur in a guided Listening Session by Irfan Zuberi, and performing Basanti Kedar and Tilak Kamod. 2. Kesarbai Kerkar performing Lalit and Bhairavi. 3. Moghubai Kurdikar performing Kedar and Suddha Nat. 4. Kishori Amonkar performing Bhimpalas and Bhoop(ali). 5. Some performances by Rajshekhar Mansur are linked in Biju Rao's piece on him. Karnatic Music: 1. TM Krishna performing Krishna Nee Begane Baaro, Yamuna Kalyani (Yaman Kalyan) and Nalinakanthi (closest Hindustani equivalent is Tilak Kamod). 2. MD Ramanathan performing Bhavayami – Raga Malika and Samaja Vara Gamana – Ragam Hindolam (Malkauns). 3. Aruna Sairam performing a full concert. 4. Madurai Mani Iyer performing Taaye Yoshade. 5. MS Subbulakshmi performing a full Concert from 1966 and Bhaja Govindam (Ragamalika). 6. TR Mahalingam performing Swara Raga Sudha – Shankarabharanam. Jugalbandis: 1. Ali Akbar Khan and Vilayat Khan performing Marwa. 2. Ali Akbar Khan and Ravi Shankar performing Jaijaiwanti. 3. N Rajam with her brother TN Krishnan performing Raga Hamsadhwani. Amit's newsletter is active again. Subscribe right away to The India Uncut Newsletter! It's free! Amit Varma and Ajay Shah have launched a new video podcast. Check out Everything is Everything on YouTube. Check out Amit's online course, The Art of Clear Writing. Episode art: ‘The Iconoclast' by Simahina.

As co-founder of SkratchLabs and co-author of the FeedZone cookbooks, Chef Biju Thomas has played a major role in how cyclists fuel themselves. He and his family emigrated from a rural part of Southern India to Colorado when he was 10. As a teenager, he fell in love with cycling right around the time he started working in restaurants, and dreamed of combining his two passions. Decades later, he's done just that, cooking for top cyclists, authoring cookbooks that have changed the way the cycling industry thinks about fueling, and starring in his own TV show for Outside. Payson caught up with Biju in Bentonville earlier this month to talk about moving to the U.S. as a kid, falling in love with cycling after the 1984 L.A. Olympics, and finding a kindred spirit in future business partner Allen Lim. You can follow Biju at @bijuthechef on Instagram or find out more about his latest projects at chefbiju.com.Instagram: @theadventurestacheYouTube: Payson McElveen

Welcome to HMSC Connects! where we go behind the scenes of four Harvard museums to explore the connections between us, our big, beautiful world, and even what lies beyond. For this week's episode, host Jennifer Berglund is speaking with S. D. Biju, a biologist and professor in the Environmental Studies Department at the University of Delhi, who is currently a Fellow at Harvard's Radcliffe Institute of Advanced Study. He's a a biologist who studies amphibians like frogs, caecilians, and salamanders.

Messages from Colonial Church located in St. Augustine, FL. Visit us at colonialchurch.life