Podcasts about Biju

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”. 

Ja vēl nav skaidrības, kur līgot un Jānus svinēt, tad vērts klausīties raidījumu Kā labāk dzīvot, kurā noskaidrojam, kur un kādi lieli Līgo dienas un nakts pasākumi risināsies Latvijas novados un arī galvaspilsētā. Ierakstā uzklausām kandavnieci Lindu Priednieci, kura ir keramiķe un visu vasaru ar vīru un trim dēliem dzīvo lauku mājā netālu no Abavas. Bijušajā kūtī ir Lindas keramikas darbnīca, kur top trauki ar pelašķa, nātres un citu augu nospiedumiem. Linda pati kopš agra pavasara brien pļavā, lai atrastu ēdamus augus un salasītu augus tējai, bet vainagu pīšanu māca arī citiem. Sazināmies ar Zemgales tūrisma asociācijas valdes locekli, Jelgavas reģionālā Tūrisma centra vadītāju Ilvu Grasmani, ar Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktori Simonu Sniķi, Latgales tūrisma asociācijas "Ezerzeme" valdes locekli un Ludzas TIC vadītāju Līgu Kondrāti, Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītāju Lindu Pričinu un Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāju Baibu Šmiti. Savukārt Ceļu satiksmes drošības dienesta pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters atgādina par drošību uz ceļiem, dodoties svinēt Jāņus.        

Viņš ir vienīgais, kurš parlamentā kopš 4. maija laikiem ievēlēts astoņas reizes pēc kārtas. Par vēlēšanām, valsts valodu, labu un sliktu politiku raidījumā #1pret1 saruna ar bijušo politiķi Dzintaru Ābiķi.

Siltajā vasaras laikā Vecrīgas ielās, kā ierasts, redzams vairāk cilvēku nekā ziemā, tostarp arī tūristi – gan lielākās grupās, gan pa diviem, trim, – un daudz biežāk tiek pavērtas arī lielās, smagnējās Rīgas Doma baznīcas durvis. "Prieks redzēt, ka attaisnojies mūsu iesāktais ceļš ar mazajiem "Piccolo" koncertiem, kas notiek Rīgas Domā pulksten divpadsmitos," saka Rīgas Doma mūzikas direktors, ērģelnieks Aigars Reinis. "Varbūt ne visi ir pazīstami ar ērģelēm un ar ērģeļmūziku, bet tā ir iespēja iepazīstināt, un arī ekrānos var redzēt, kas notiek balkonā." Jūnijā Rīgas Domā iecerēti arī dažādi vakarkoncerti, piemēram, gaidāms veltījums Pēterim Vaskam, ar koncertu viesosies "Grammy" balvas ieguvējs Hjūstonas kamerkoris, notiks arī dažādi jubilejas koncerti, tostarp pašam Aigaram Reinim, kuram jūnija beigās apritēs 50. Jubilejai par godu 29. jūnija vakarā koncertā Rīgas Domā uzstāsies Aigars Raumanis (saksofons), Džezbaroka ansamblis (Jānis Strazdiņš, Lāsma Meldere-Šestakova, Jānis Rubiks un pats Aigars Reinis), programmā: J. S. Bahs, M. Diriflē, J. Karlsons (pirmatskaņojums), Anna Veismane (pirmatskaņojums), M. Pētersone un F. H. Erlebahs džezbaroka noskaņās. Ieva Zeidmane: Vai jums uzreiz bija skaidrs, kā gribat savu jubileju svinēt? Aigars Reinis: Pirmajā brīdī bija doma – ko lai tagad dara? (pasmaida) Varbūt nezināju uzreiz, bet ar laiku nāca gan padoms, gan programmā iekļaujamie skaņdarbi, arī kolēģi, kas koncertā piedalīsies. [Komponists] Diriflē, jaundarbi, Džezbaroka apvienības spēle ar mūziku tādā džezīgā virzienā – tas nebūs ne džezs, ne baroks, bet tāds starpžanrs, kurā mēs šobrīd vienkārši atrodamies. Tā ka improvizācijas elements tur ir dzīvs? Nenoliedzami, jo nav pierakstītu nošu. Noteiktu risinājumu mēs veicam, bet ir ļoti daudz brīvības, kas var notikt arī spontāni. Pagājušajā gadā jūs atzīmējat desmit gadu jubileju, kopš spēlējat kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani! Jā, laiks skrien, gadi dažādiem ansambļiem nāk klāt, pašam ar'! Bet tas ir tāds brīdis, kad nedaudz atskatīties, kas darīts, un desmit gadi ar Aigaru Raumani ir bijuši ļoti, ļoti bagātīgi. Bijušas ļoti daudzas programmas – gan klasika, gan dažādi meklējumi citos virzienos, piemēram, Astora Piacollas "Tango" vai austrumnieku noskaņas, turku komponistu mūzika. Vienmēr ir prieks muzicēt kopā ar radošiem cilvēkiem, īpaši jaundarbu atskaņošanā, darbā ar komponistiem – tas ir radošs process, kas neļauj mums iesīkstēt.

XQQとcrowがホストを務める、9のつく日に更新のゆるくてディープなesportsラジオ。このエピソードではRIDDLE Caedye, MRG Bijuの2人をお招きしてプロゲーマーとしてのここまでの道のりやVCJ連覇の秘訣などを語り尽くします。

Raidījumā pievēršamies seniem notikumiem Zemes vēsturē, kas aizvien raisa ne tikai pētnieku, bet ikviena zinātkāra cilvēka prātu - kas bija par iemeslu masveida izmiršanām senatnē un, ja šie iemesli nebūtu bijuši, vai šodien vēl aizvien mēs sastaptu dinozaurus? Kādas dzīvības formas pārstāja eksistēt izmiršanu rezultātā un kādas radās pēc tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.   Zinātnes ziņas Etnas izvirdums Itālijā 2. jūnijā Visi cilvēki, kam gadījās tuvāk vai tālāk pieredzēt izvirdumu, ir drošībā, un vietnē “Live Science”, kur apstiprināts, ka nav ziņu par ievainotajiem, apkopotas vairākas fotogrāfijas no dažādiem leņķiem un attālumiem ar Etnas aktivitāti. Kādas cilvēku smaržas piesaista odus? Klāt ir vasara, siltais laiks, un tas nozīmē, ka aktīvi ir arī kukaiņi, tostarp odi. Tāpēc odu sīkšana un to vēlme izsūkt asinis kļūst par ikgadēju pārbaudījumu. Ir dzirdētas versijas, par to, kādi cilvēki un to smakas vai smaržas piesaistas odus, un vienu šādu ieskatu piedāvā “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts. Vēzis kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu Arī slimības var ietekmēt mūsu smaržu, un vietnē “Nature” par vienu no smagām cilvēka slimībām, konkrētāk, vēzis kā slimība kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu. Vai esam gatavi nāvei kosmosā? Kas notiktu, ja cilvēks, konkrēti astronauts, nomirtu kosmosā, bezsvara stāvoklī? Izrādās, ka Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA ir sākusi meklēt atbildes un ar rakstu par šo tematu var iepazīties vietnē “Scientific American”. Zemeņu pilnmēness 11. jūnijā Bet lai noslēgtu uz mazliet priecīgākas nots, aicinām nākamnedēļ īpaši paraudzīties debesīs, jo uzausīs zemeņu pilnmēness - par to ne viena vien tīmekļa vietne atgādina. Cilvēkus zemeņu pilnmēness sāks priecēt jau otrdienas, 10. jūnija vakarā, taču lielāko un spožāko Mēnesi varēs redzēt trešdien, 11. jūnijā.

Par Ukrainas miera sarunām, Latvijas neatkarības balsojuma 35 gadiem un citām aktualitātēm raidījumā #1pret1 saruna ar bijušo politiķi, Rīgas mēru, 4. maija kluba biedru Andri Teikmani.

Raidījumā Piespēle, protams, atkal par ledus hokeju un pasaules čempionātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā rit jau vairāk nekā nedēļu, Latvijas izlase jau aizvadījusi sešas no septiņām apakšgrupas spēlēm, 20.maijā gaidāma izšķirošā kauja pret Austriju. Arī raidījuma lielajā intervijā šoreiz runājam par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Cipulis. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase turpina cīņas pasaules hokeja čempionātā; Latvijas basketbola izlase jau noskaidro pretiniekus 2027. gada Pasaules kausa kvalifikācijā; Kristaps Porziņģis un Bostonas “Celtics” noliek Nacionālās basketbola asociācijas čempionu pilnvaras; Bobsleja izlases galvenā trenera amatu pārņem Emīls Cipulis, treneru korpusā arī Edgars Maskalāns un vācietis Ēriks Franke.

Šoreiz raidījumā, protams, par ledus hokeju un pasaules čempinātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā sākušās, Latvijas izlase arī jau sākusi savu skrējienu pretī kārotajai vietai ceturtdaļfinālā. Arī Piespēles lielajā intervijā šoreiz runāsim par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Karsums. Nedēļas topā: Sācies pasaules čempionāts hokejā: Latvija pirmajā spēlē uzvar Franciju ar 4:1, otrajā - zaudē Kanādai ar 1:7; Basketbolists Kristaps Porziņģis joprojām cīnās ar nesoskaidroto vīrusu; Latvijas futbola virslīgas klubs “Metta” savā mačā neielaiž “sportacentrs.com” žurnālistus un spēles tiešraides komentētāju.

Chef Biju Thomas made a major impact on cycling when he co-founded Skratch Labs with his friend Allen Lim, but these days, you're most likely to find him cooking for cyclists at large events. For example, he was part of the squad that fueled the US cycling team at the Paris Olympics last summer. More recently, he was busy making several thousand meals at Sea Otter. Biju sat down with Payson in Bentonville to chat about the logistics of cooking for Olympic athletes from such different disciplines of the sport, why meal times were so important for the riders to grow as a team, and what it was like watching them win so many medals. He also answers some listener questions, talks about his favorite moment at Sea Otter, and explains why he has Kasia Niewiadoma's Little Sugar trophy on his windowsill.Watch episode 2 of Ride With Pace here: https://youtu.be/3rMbJDoCxeQ?si=-gZU8TtFSrBa46PZGet tickets for the premiere of 'Crossing New Zealand' here: https://www.eventbrite.com/e/crossing-new-zealand-film-premier-and-social-ride-tickets-1350916600919?aff=oddtdtcreatorInstagram: @withpacepodYouTube: Payson McElveen

Biju Thampy teaches us the way of the Kingdom: revelation over information.

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā. Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem. "Kad ideja iekož galvā..." Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē? Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā. Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā? Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā. Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos? Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.  Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?  Žanri ir dažādi. Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu. Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta? Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi. Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai. Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.  Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana! Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus…  Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.  Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.  Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.  Īsi par Viku Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins. Maskavā Dulbe draudzējies ar citu piebaldzēnu, arhitektu un operas "Baņuta" libreta autoru Artūru Krūmiņu no Skrāģu kroga, kas atrodas pavisam tuvu Ruku dzimtas "Seviķiem". Artūrs Dulbe 1922. gadā atgriezās Latvijā un Jaunpiebalgā atvēra foto salonu, tāpēc šī pagasta ģimenes, ainavas, kultūras un saimnieciskie notikumi ir tik krāšņi un bagātīgi dokumentēti, ka sniedz pārliecinošu ieskatu brīvvalsts laika piebaldzēnu tikumos. Talkas ir viens no tiem, un savās atmiņās šo tradīciju apraksta arī Kārlis Ruks. "Manā bērnībā "Seviķu" ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan. Man vislabāk patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas – tās bija domātas īstam darbam! Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots. Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot. Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā. Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija – zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos. Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus. Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas." Tā Piebalgas pakalnos viss auga griezdamies, talka sekoja talkai, lustes nāca pēc darba, cilvēki nesirga ar vientulību un mācēja pašorganizēties. To lieliski apliecina gan brāļu Ruku atmiņas, gan Artūra Dulbes fotogrāfijas. Dulbe nodzīvoja garu mūžu, no 1883. līdz 1971. gadam, taču fotogrāfa zelta laikus viņš piedzīvoja brīvajā Latvijā. Tas bija laimīgas saimniekošanas periods arī maniem senčiem, taču bilžu trūkst. To nav nedz radu lokā, nedz Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Arī atmiņās minēts, ka dažādus notikumus nācis fotografēt Dulbe, piemēram, kad agrā jaunībā miris viens no Ruku ģimenes astoņiem bērniem – ar sociālisma idejām pārņemtais Pēteris. Nav arī citu bilžu, kam dzenu pēdas. Skumjo atbildi par zudušajiem albumiem sniedz Maruta Dravante, kas bērnību vadījusi "Skrāģu" krogā, vietā, kas tagad zināma kā operas "Baņuta" muzejs. Marutas kundze apgalvo: "Bildes iznīcināja krievu zaldāti. Kad viņi ienāca, sākās sirošana. Biju maza. Māsa vēl zīdainis mammai klēpī. Viens ar automātu stāvēja un vaktēja, kamēr otrs izzaga visus skapjus un kumodes. Atceros, kā visu vandīja, lika atdot, rakājās pa papīriem, izņēma dokumentus. Kaut kam pielika špicku. Briesmīgi! Skrāģu krogā, jūsmājās arī. Beigās trīs pajūgi ar salaupīto aizbrauca uz Jēcu pusi. Uz priekšu braucot, mainījuši mantas pret šņabi vai ēdamo." Tāpēc manai dzimtai ir tikai atmiņu stāsti, citiem ir paveicies ar senatnes bildēm, bet pagātnes aina spilgti zīmējas tik un tā. Tajā ir skaista ainava, saimnieciski ļaudis, dzīves spars un savi tikumi, kas darbu līdzsvaro ar lustēm. Arī pēc mēslu talkas seko pirts un muzicēšana, kur savējie apdzied savējos. Kā rāda piebaldzēni – nekādi savrupnieki viensētnieki nav bijuši, un talkošanas tradīcija tam ir spilgta liecība. Vitāla un jēgas pilna.  

Indo French

Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka  Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita. Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko. Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu  pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā." Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju. No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās.  Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība". Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu. Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus. Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību. Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību. Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku. Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu. Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību. Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga. Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem. Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.  

Cik karavīru, dronu un kādas mīnas ir vajadzīgas Latvijas un visas Ziemeļeiropas drošībai? Šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna bijušo aizsardzības ministru Arti Pabriku (LA).

Viņš savulaik izveidoja Latvijas Banku kā neatkarīgu institūciju, cīnījās ar inflāciju, pēc tam izveidoja partiju, kļūstot par premjeru, kā arī radīja biroju, kas cīnās ar nejēdzībām valsts pārvaldē. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo politiķi Eināru Repši.  

Viņš savulaik izveidoja Latvijas Banku kā neatkarīgu institūciju, cīnījās ar inflāciju, pēc tam izveidoja partiju, kļūstot par premjeru, kā arī radīja biroju, kas cīnās ar nejēdzībām valsts pārvaldē. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo politiķi Eināru Repši.  

On this week's episode host Caryn Antonini is joined by Chef Ashfer Biju, Executive Chef at the award-winning Baccarat Hotel in New York, who oversees all food and beverage operations at the property. Chef Ashfer brings more than 25 years of culinary experience, beginning in his home country of India and throughout various parts around the globe from the Seychelles to Mauritius to London, California and NY. Chef Ashfer studied hospitality and earned a degree at the Culinary Institute of America in Napa, California. He has held leadership positions in top-tier hospitality establishments, including Taj Hotels and Resorts and their NY location at The Pierre Hotel where he worked for 12 years as Executive Chef and Food and Beverage Director. Ashfer is a supporter of the James Beard Foundation, City Harvest and Careers Through Culinary Arts Program, he's an avid photographer and a self proclaimed “crafter of perishable art”.For more information on our guest:@ashferbijuHomepagebaccarathotels.com | Caryn Antoniniwww.cultivatedbycaryn.com@carynantonini@cultivatedbycarynshow###Get great recipes from Caryn at https://carynantonini.com/recipes/

U novoj epizodi Njuz podkasta (Ep. 182) bavimo se najvećim hitom sezone – Ćacilendom! Ko su tajanstveni „sudenti” koji zdušno podržavaju vlast, kako izgledaju njihovi šatori u Pionirskom parku i zašto cela priča deluje kao loša amaterska predstava? Naravno, ne preskačemo ni naše omiljene aktere – Aleksandar Vučić ponovo je u kampanji (jer kad nije?), RTS se trudi da ne primeti haos pred svojim vratima, a Nemanja Šarović uspeo je da uleti među ćacije, napravi lom i bude izbačen pre nego što ste stigli da trepnete. Pored toga, pričamo o Selakovićevom magično izlečenom nosu, policajcu kojeg je nokautirala – policija, i, naravno, o Vučićevom dramatičnom odlasku u Urgentni centar – jer ako nema fotke, nije se ni desilo! Sve je na granici realnosti i potpunog apsurda, ali mi smo tu da sve to ispratimo uz dosta smeha. Zato, pridružite nam se u 182. epizodi – ako već prolazimo kroz ovaj cirkus, hajde da se barem dobro zabavimo!

What does one make of a man who flew a daring sortie into Dutch occupied Indonesia and sneaked away their Prime Minister?  Or made equally daring sorties into Kashmir during the first India Pakistan war in 1947?  Or a man who set up industries all over Odisha?  Biju Patnaik was not just a political leader, he was also an aeronautical engineer, a fighter pilot, an industrialist and fought for freedom too. He was a true nationalist, and yet the interests of his beloved Odisha, always were close to his heart. A man of unimpeachable integrity,  and a visionary, that was Biju Patnaik.

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga Tīnūžu (Lindenberg) muiža atrodas Ogres novada Ikšķiles lauku teritorijā, kur senatnē bijušas lībiešu apmetnes. Pirmo reizi Lindenberga rakstos pieminēta 1576. gadā kā Rīgas Rātes kunga E. Horsta īpašums "Lindenberg jugelshen Bache" (Liepukalni pie Juglas strauta). Kopš 1684. gada tas ir Tīzenhauzenu īpašums, kurš vēlāk apkaimē dēvēts kā Tīnuži. No 1748. gada līdz 1872. gadam Tīnūžu muiža piederēja zviedru izcelsmes Blūmenu dzimtai. Kungu māju toreiz cēlis G. F. fon Blūmens pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna 1768. gadā. Latvijas muižu pētnieks Imants Lancmanis uzskata, ka ēku projektējis arhitekta K. Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711-1778). Pēc Ropažu barona Viktora fon Volfa nāves dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas. Tas bija laika posms no 1893. gada līdz 1921. gadam. Pēc agrārās reformas muižas baronam atņēma. Barons Jozefs fon Volfs studējis Tērbatas Universitātē jurisprudenci, pamatā nodarbojās ar lopkopības attīstību Tīnužos. Piedalījies lopkopības izstādēs ar vaislas buļļiem, kur guvis godalgas. Bijis sava veida mecenāts, jo Tīnužos algojis veterinārārstu, kuru varēja izmantot arī vietējie zemnieki. Hanss Jozefs fon Volfs (Hans Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls. Otrā pasaules kara laikā bija Vērmahta virsnieks, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Pēc 1900. gada barona Jozefa fon Volfa ierosināts, Tīnužu kungu nams 1910. gadā pārbūvēts pēc sākotnējā ēkas stila. Tīnužu kungu mājai priekšā bijušas divas terases un kolonnas. No ēkas pavērās skaists skats uz parku un Mazās Juglas upi. Kungu mājas izbūvei bija izmantots dabiskais reljefs, tā atradās nelielā pakalnā. Ēkas parādes stāva centrā atradās zāle. Kad izbūvēja kungu māju, sākotnēji šeit dzīvojuši kādu laiku J. K. O. fon Volfa vecāki. Pirmā pasaules kara laikā muižā atradās 4. Valmieras kājinieku pulka štābs. 1917. gadā muiža cieta no igauņu karaspēka, kurš  izdemolēja iekštelpas. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara Invalīdu savienības pārziņā. Latvijas Kara Invalīdu savienības galvenie mērķi bija nostiprināt kara invalīdu un karavīru ģimenes godu un cieņu sabiedrībā. Tās darbības joma iekļāva arī karā bojā gājušo karavīru un viņu tuvinieku intereses. Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta. Pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māju 1912. gadā projektējis baltvācu arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (1898-1917), kurš dzimis Tērbatā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un plašāk pazīstams kā Mežaparka apbūves projektu autors. Īstenojis interjeru projektus, mēbeļu un kamīnu dizainu. Ēkas projektēšanā piedalījies arī arhitekts Pauls Kampe (1885-1960). Muižas ēkas saglabājušās, laika gaitā daļēji zaudējot autentiskumu. Tīnužos fon Volfam bijis ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas. Ceplīšos atradās fon Volfa kartonfabrika, kur Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja spēkstaciju, bet 1928. gadā – veco ļaužu pansionātu, bet vēlāk – narkoloģisko slimnīcu "Ceplīši", kura darbojās līdz 2014. gadam. Tagadējā Tīnužu skola uzcelta uz vecās muižas kūts pamatiem. Kungu mājas vietā izveidots kultūras centrs. Bijušajā klēts ēkā atrodas Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža". Pašlaik saglabājušās dažas saimniecības ēkas, kuras daļēji pārbūvētas vai rekonstruētas: pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māja (tagad bērnudārzs), modernīca (privatizēta), zirgu stallis, graudu šķūnis, brūzis, Līču krogs u.c. ēkas. Autore pateicas Kultūras mantojuma centra Tīnužu muiža vadītājam Kasparam Špēlim par informatīvo palīdzību!

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles),  es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas,  kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski.   Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās. 

Series 4 of ‘How Did You Get That Job?' resumes with our first guest of 2025, Biju Krishnan. Biju has worked across the globe, where he's helped organisations tackle AI and data. Currently based in Germany, he joins host Shaun Cheatham to discuss his journey to becoming a tech contractor and what his work entails today. Together, they explore themes such as burnout, different cultures and the benefits they bring, learning about technologies like AI and more. For more career advice and insights into AI and other trends, go to the Insights section on the Hays website: https://www.haystechnology.com/blogs 

Mārtiņa Kazāka statuss Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanās mainās dinamiski. Par politisko procesu, izdarīto un iecerēto šovakar #1pret1 nu jau atkal koalīcijas virzītais Latvijas Bankas prezidenta amata kandidāts Mārtiņš Kazāks.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Nogurums no patērēšanas, nostaļģija pēc bērnības vasarām laukos, mentālās veselības sakārtošana ir iemesls, kāpēc Inga Mastiņa pirms vairākiem gadiem pameta galvaspilsētu, lai dzīvi no jauna sāktu dziļos Latvijas laukos. „Rakstniece Nora Ikstena ir teikusi tādu teikumu – iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri, un es toreiz pie Maltas upes sēdēju un sapratu, jā, tas ir noticis.” Inga Mastiņa jeb radošajā vārdā Inka ir rakstniece, redaktore, bet sevi tagad sauc par dzīves pētnieci. Iemīlēt Latviju arī laikā kad apkārt drēgns, pelēks, nomācies un tumšs, prom no Rīgas viņa devās piecus gadus atpakaļ. „Mans pašmērķis nebija dzīvot laukos, mans mērķis bija doties prom no Rīgas, no trokšņa. Man šķita, ka tur es esmu paveikusi to, kas man ir jāizdara un pārējo es varu darīt attālināti. Un tajā brīdī es biju pārgurusi arī no patērēšanas.” Un tāpēc viņa meklēja dzīvesvietu par darbu. Šādi Inga padzīvojusi vairākās vietās kā Vidzemē tā Latgalē. Un šo ziemu, nemaksājot īri, bet apsaimniekojot un pieskatot kāda cita īpašumu, viņa pārlaiž Aglonas pusē. "Es dzīvoju ar skatu uz Foļvarkas ezeru, es katru dienu eju uz ezeru pēc ūdens, lai nomazgātu muti un es braucu uz Aglonas svētavotu pēc ūdens, lai padzertos. Tāda ir tā mana dzīve.” Ingas dzīvi šobrīd var nosaukt par minimālismu. „Es dzīvoju ar ļoti maz mantām, absolūts minimums, esmu ar mazo mašīnīti un vienu somu un tā es dzīvoju un es saprotu – neko vairāk nevajag.” Arī savus ēšanas paradumus Inga ir pārskatījusi un laika gaitā un apstākļu vadīta krietni  minimizējusi. „Kamēr tas nav mazohisms, kamēr tās nav ciešanas, šādi ir brīnišķīgi dzīvot, bet ir sevi jāpazīst un jāsajūt, lai nedarītu sev pāri." Kaut gan pārdzīvotas šajos gados grūtības, aukstas ziemas, arī vairākas nedēļas bez mazgāšanās, Inga vairs neredz savu dzīvi pilsētā. „Te pirmkārt nervu sistēma aizmirst, kas ir jebkāds stress, tas atslābums, ko iedod saplūšana ar dabu, ar dabas procesiem, to nevar ne ar ko vairs aizvietot, ne ar kādiem miljoniem vai siltajām grīdām.”

Gaidot „Spēlmaņu nakti”, mūsu uzmanības lokā jaunie skatuves mākslinieki. Dodamies uz Kurzemi, lai tiktos ar Liepājas teātra aktieri Kārli Artejevu. „Spēlmaņu nakts” žūrija pamanījusi un izvirzījusi jauno skatuves mākslinieku balvai par cietumnieka lomu izrādē „Gaišās naktis”. Kārlis skatuves vilinājumu sajutis jau Valmierā vidusskolas laikā, beidzis Liepājas Universitātes aktieru kursu un tagad ir štata aktieris Liepājas teātrī. Uzklausām arī teātra kritiķa Ata Rozentāla vērtējumu un vēlējumu. „Pirmais, kad dzirdēju, ka spēlējušu cietumnieku – jā, forši būs, es varēšu slikto čali spēlēt! Visi pirmie priekšstati, kas ienāk prātā, visas amerikāņu filmas, kur es redzu izlaušanos cietumniekiem un to trako dzīvi,” atminas Kārlis Artejevs. „Un tad pienāca jau pirmie mēģinājumi, bija mums galda periods, lasījām tekstus un sapratu, tas būs kaut kas ļoti sentimentāls, kaut kas ļoti trausls.” „Kristīne Brīniņa daudz izrādes nav iepriekš iestudējusi, bet es zinu to, ka viņa strādā, viņa meklē jebkurā cilvēkā, pat ja viņš ir ļauns un riebīgs, bet viņa kaut kā iedziļināsies viņā un atradīs to iemeslu, kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un līdz ar to šajā procesā es tam visam gāju cauri,” turpina Kārlis Artejevs. „Es personīgi runāju ar Andra tēlu, protams, vārds mainīts, lai saudzētu viņu. Es runāju ar viņu personīgi, arī zinu visu to stāstu. Bet viņi ir ļoti vienkārši parasti cilvēki, bijuši visi bērni un ļoti daudz cietuši. Un tam es arī gāju cauri. Biju arī pašā cietumā. Izbaudīju, kā tas ir 15 - 20 minūtes karcerī, kur viens cilvēks guļ. Tur ir vienkārši dēļu gulta, viens krēsls, galdiņš, maziņš, un tualete. Es neatceros, cik tur bija ilgākais termiņš, ko tur pavadīt. Tas ir kā sods cietumā, liekas bija četras nedēļas vai divas nedēļas. It kā šķietami neliekas daudz, bet es tur pavadīju tikai 15 minūtes. Tur smird pēc vīriešu sviedriem, urīna un sūdiem, vecām krāsotām sienām. Auksti un riebīgi. Tā ir elle uz zemes.” Kārlis vērtē, ka cilvēka problēmu cēloņi ir jāmeklē viņa bērnībā, kāda bijusi audzināšana, vai vecāki par bērnu interesējušies, vai ar visu bijis jātiek galā pašiem un tad parasti cilvēki meklē vieglāko ceļu. Kā Andris, kurš mācījies internātskolā, tur saticis draugus. Zādzības, narkotikas... „Es atceros, bērnudārzā es nozagu rokas pulksteni. Tam puisim, viņš riktīgi stilīgs, rāda savu jauno pulksteni, un visi viņu mīlēja. Tie bija elektroniskie pulksteņi bija ļoti stilīgi, bija modē. Es arī tādu gribu!” stāsta Kārlis Artejevs. „Kad mūs lika gulēt, es izlavījos no gultas un aizgāju uz viņa plauktiņu, atradu to pulksteni un uzvilku. Es pat nedomāju viņu nest mājās, būtu atdevis atpakaļ, bet vienkārši gribēju padzīvoties. Uzvilku to pulksteni, skolotāja mani pamanīja, ka esmu izbeidzis no gultas un man tas pulkstenis. Viņa mani uzreiz paņēma aiz matiem un teica – tas tavs pulkstenis? Saku, ka nav. Sacēla kājās visu bērnudārzu, visus bērnus sasauca, kuri bija iemiguši. Mani vienkārši visu bērnudārza priekšā nosodīja un nosauca par zagli. Mani ienīda un nicināja. Es biju ļoti vientuļš. Man nebija draugu. Pagāja tiešām ilgs laiks, kamēr es tiku atpakaļ. Es tā arī sapratu, es gāju uzreiz dabūju to uguni. Man nebija tā, ka mamma vai tētis mācīja, jo nebija pieredzes, ja es būtu kaut ko varbūt viņu klātbūtnē nozadzis, tad viņi uzreiz mani pamācītu. Bet mani šajā gadījumā mācīja uzreiz pa bargo. Ar to pilnīgi pietiek, man visu mūžu palikusi šī atmiņa un es viņu kaut kā varu pielietot. Lai gan viņa ir salīdzinājumā ar Andra tēlu simts reiz vājāka. Priekš manis tas bija viss, ar tādu sīkumiņu pietiek. Ir daudzas tādas lietas, detaļas, ko aktieris var ievietot. Visas, ieskaitot slepkavību.”

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Tas bija 1987. gada rudenī. Man piezvanīja rakstniece Marina Kosteņecka. Viņa vēlējās Latvijas Televīzijas populārajam raidījumam “Dialogs” pastāstīt par braucienu kopā ar Valkas pašdarbniekiem uz Baškīriju ciemos pie turienes latviešiem. Kosteņecka tik sajūsmināta stāstīja par mūziķu grupu, kas tur uzstājusies, un rosināja, lai mēs noteikti to uzaicinām uzstāties “Dialogā”. “Un tik skaisti ģērbušies!” cienījamā rakstniece piebilda. Tā arī izdarījām – uzaicinājām Valkas puišus, pilsētas kapelu “Bumerangs”, uz studiju, ierakstījām pāris dziesmu un parādījām tās “Dialogā”. Viņi patiešām muzicēja labi; visi ar muzikālo izglītību: klarnetists Vents Krauklis, akordeonists Aivars Trēziņš, skaistās balss īpašnieks Edmunds Mednis un vēl. Un apģērbušies tik neparasti un cienījami – melnās frakās ar tauriņiem. Tā bija izcili spoža debija televīzijā! Uz Latvijas Televīzijas “Dialogu” sāka plūst skatītāju vēstules: “Lūdzu, parādiet vēlreiz “Bumerangu”! Kas tie par puišiem? Pastāstiet mums!” “Bumerangs” ātri vien kļuva slavens. Jau nākamajā vasarā viņi Latvijas Televīzijā ierakstīja savu kocertprogrammu. 80. gadu beigās un 90. sākumā viņi sasniedza savas popularitātes kalngalus. Un tas bija sācies tieši raidījumā “Dialogs”. Ko viņi toreiz dziedāja? Ne taču populāro “Iet vilciens no Rīgas uz Valku”. Tās dziesmas vēl nebija. Bet bija citas, kas tik ļoti aizķēra skatītājus... Un tagad par pašu raidījumu “Dialogs”. Tas bija Latvijas Televīzijas Propagandas galvenās redakcijas paspārnē veidots izglītojoši izklaidējošs raidījums, kas balstījās uz skatītāju iesūtītajam vēstulēm. Tāpēc arī nosaukums “Dialogs”. Es tajā strādāju četrus gadus – no 1984. līdz 1988. gadam. Biju redaktore, un kopā ar kolēģi Jāni Prikuli vadījām šo sestdienas raidījumu, kas ēterā bija katru otro nedēļu. “Dialogam” tolaik rakstīja ļoti daudzi. Piemēram, 1986. gadā “Dialogs” saņēma 1100 vēstuļu. Uz visām bija jāatbild. Lielākoties tās bija tā sauktās satura vēstules: ar konkrētu jautājumu, kas jārisina un tālāk jāpārsūta kādai ministrijai vai valsts institūcijai, ar izteiktu viedokli, ko noderīgi citēt raidījumā, vai ar vēlmi pēc kādas izvēlētas mūzikas. Latvijas Televīzijā bija atsevišķa vēstuļu nodaļa, kas cītīgi sekoja līdzi vēstuļu apritei – vai uz to atbildēts laikā? Kam tā pārsūtīta un vai saņemta oficiāla atbilde? Ja pareizi atceros, tad uz skatītāja vēstuli, ja vien tā nebija anonīma (bet “Dialogam” tādas pienāca reti), bija jāatbild divu nedēļu laikā. Šodienas acīm raugoties, “Dialogs” bija raidījums ar itin kā vienkāršu shēmu: parunā – parunā – padziedi.  Bet tas skatītājiem patika. Un arī mums, raidījuma veidotājiem, tas deva gana brīvas rokas. Tolaik Latvijas Televīzija bija ciešā sasaistē ar Latvijas Radio. “Dialoga” “galviņā” (tā sauc raidījuma vizuālo un audio iesākumu) skanēja Latvijas Radio "Mikrofona aptaujas" attiecīgā gada dziesmas-uzvarētājas motīvi: bija gan Paula “Kamolā tinēja” un “Cielaviņa”, gan Marhileviča “Lūgums”. Ik pa laikam mēs ar pārvietojamo televīzijas tehniku izbraucām uz kādas mazpilsētas kultūras namu, lai tur tiktos ar skatītājiem, līdzi paņemot pa īpašam viesim. Centāmies stiprināt saikni ar savu skatītāju – ar klātbūtni, ar iemīļotu mūziku, ar cieņu pret vēstulēs izteiktiem dažādiem  viedokļiem.

Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu.  Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus.  Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.

Rēzeknes pagaidu administrācija atsauks pieteikumu Satversmes tiesā par domes atlaišanu. Saeimas komisija par ieceri Latvijā liegt uzturēties Baltkrievijā reģistrētām automašīnām turpinās runāt rudenī. Deputāti pārmet ministrijām par absolūti negatavu likumprojektu. Bijušais „RB Rail” padomes loceklis Bērziņš: „RailBaltica” sākotnējās aplēses bija reālistiskas, vēlāk sagribējām "Mersedesu". Ntiks biedrības "Tavi draugi" rīkotais labdarības koncerts "Angāra saulrieti".

He's an economist who cares more about people than numbers -- and he thinks his field needs more sociology and anthropology in it. Vijayendra (Biju) Rao joins Amit Varma in episode 392 of The Seen and the Unseen to talk about what makes him angry and what brings him peace. (FOR FULL LINKED SHOW NOTES, GO TO SEENUNSEEN.IN.) Also check out: 1. Vijayendra (Biju) Rao on Twitter, Google Scholar, The World Bank and his own website. 2. Biju Rao's blog at the World Bank. 3. Localizing Development: Does Participation Work? -- Ghazala Mansuri and Vijayendra Rao. 4. Oral Democracy: Deliberation in Indian Village Assemblies -- Paromita Sanyal and Vijayendra Rao. 5. Can Economics Become More Reflexive? -- Vijayendra Rao. 6. Vamsha Vriksha -- Girish Karnad. 7. ‘I want absolute commitment to our gharana': A tribute to Rajshekhar Mansur and his music -- Vijayendra Rao. 8. The Life and Work of Ashwini Deshpande — Episode 298 of The Seen and the Unseen. 9. Two Hundred and Fifty-Thousand Democracies: A Review of Village Government in India -- Siddharth George, Vijaendra Rao and MR Sharan. 10. Last Among Equals : Power Caste And Politics In Bihar's Villages -- MR Sharan. 11. Lant Pritchett Is on Team Prosperity — Episode 379 of The Seen and the Unseen. 12. National Development Delivers: And How! And How? — Lant Pritchett. 13. The Perils of Partial Attribution: Let's All Play for Team Development — Lant Pritchett. 14. The Rising Price of Husbands: A Hedonic Analysis of Dowry Increases in Rural India -- Vijayendra Rao. 15. The Life and Times of Jerry Pinto — Episode 314 of The Seen and the Unseen. 16. Shephali Bhatt Is Searching for the Incredible -- Episode 391 of The Seen and the Unseen. 17. Jiddu Krishnamurti on Wikipedia, Britannica and Amazon. 18. Biju Rao listens to Jiddu Krishnamurthy. 19. Ben Hur -- William Wyler. 20. Trade, Institutions and Ethnic Tolerance: Evidence from South Asia -- Saumitra Jha. 21. Memories and Things — Episode 195 of The Seen and the Unseen (w Aanchal Malhotra). 22. Remnants of a Separation — Aanchal Malhotra. 23. Deliberative Democracy -- Jon Elster. 24. A Life in Indian Politics — Episode 149 of The Seen and the Unseen (w Jayaprakash Narayan). 25. Subhashish Bhadra on Our Dysfunctional State — Episode 333 of The Seen and the Unseen. 26. Caged Tiger: How Too Much Government Is Holding Indians Back — Subhashish Bhadra. 27. Urban Governance in India — Episode 31 of The Seen and the Unseen (w Shruti Rajagopalan). 28. Understanding Gandhi. Part 1: Mohandas — Episode 104 of The Seen and the Unseen (w Ram Guha). 29. Understanding Gandhi. Part 2: Mahatma — Episode 105 of The Seen and the Unseen (w Ram Guha). 30. Accelerating India's Development — Karthik Muralidharan. 31. The Added Value of Local Democracy -- Abhishek Arora, Siddharth George, Vijayendra Rao and MR Sharan. 32. Some memories of VKRV Rao -- Vijayendra Rao. 33. The Foundation Series — Isaac Asimov. 34. Lawrence of Arabia -- David Lean. 35. Gandhi -- Richard Attenborough. 36. The Story of My Experiments with Truth -- Mohandas Gandhi. 37. Bhagavad Gita on Wikipedia and Amazon. 38. KT Achaya on Amazon. 39. The Emergency: A Personal History — Coomi Kapoor. 40. My Varied Life in Management: A Short Memoir -- SL Rao. 41. The Incredible Curiosities of Mukulika Banerjee — Episode 276 of The Seen and the Unseen. 42. Ram Guha Writes a Letter to a Friend -- Episode 371 of The Seen and the Unseen. 43. Terror as a Bargaining Instrument : A Case Study of Dowry Violence in Rural India -- Francis Bloch and Vijayendra Rao. 44. Domestic Violence and Intra-Household Resource Allocation in Rural India: An Exercise in Participatory Econometrics -- Vijayendra Rao. 45. Immanuel Kant's Categorical Imperative. 46. Narrative Economics -- Robert J Shiller. 47. Culture and Public Action -- Edited by Vijayendra Rao and Michael Walton. 48. The Capacity to Aspire -- Arjun Appadurai. 49. Aspiration: The Agency of Becoming -- Agnes Callard. 50. Dominion: The Making of the Western Mind -- Tom Holland. 51. PV Sukhatme in EPW. 52. India Needs Decentralization -- Episode 47 of Everything if Everything. 53. Deliberative Inequality:  A Text-As-Data Study of India's Village Assemblies -- Ramya Parthasarathy, Vijayendra Rao and Nethra Palaniswamy. 54. A Method to Scale Up Interpretive Qualitative Analysis with An Application to Aspirations among Refugees and Hosts in Bangladesh -- Julian Ashwin, Vijayendra Rao, Monica Biradavolu, Aditya Chhabra, Afsana Khan, Arshia Haque and Nandini Krishnan. 55. Using Large-Language Models for Qualitative Analysis Can Introduce Serious Bias -- Julian Ashwin, Aditya Chhabra and Vijayendra Rao. 56. This Be The Verse — Philip Larkin. 57. Audacious Hope: An Archive of How Democracy is Being Saved in India -- Indrajit Roy. 58. Poverty and the Quest for Life -- Bhrigupati Singh. 59. Recasting Culture to Undo Gender: A Sociological Analysis of Jeevika in Rural Bihar, India -- Paromita Sanyal, Vijayendra Rao and Shruti Majumdar. 60. We Are Poor but So Many -- Ela Bhatt. 61. Premature Imitation and India's Flailing State — Shruti Rajagopalan & Alexander Tabarrok. 62. James Wolfensohn in Wikipedia and The World Bank. 63. Arati Kumar-Rao Took a One-Way Ticket -- Episode 383 of The Seen and the Unseen. 64. Marginlands: Indian Landscapes on the Brink — Arati Kumar-Rao. 65. Amitav Ghosh on Amazon. 66. Adam Smith: An Enlightened Life -- Nicholas Phillipson. 67. Elinor Ostrom on Amazon, Britannica, Wikipedia and EconLib. 68. Jane Mansbridge on Amazon, Wikipedia, and Google Scholar. 69. Albert O Hirschman on Amazon and Wikipedia. 70. Mughal-e-Azam -- K Asif. 71. Samskara -- Pattabhirama Reddy. 72. The Wire -- David Simon. 73. Deadwood -- David Milch. 74. Biju Rao on Democracy, Deliberation, and Development -- the Ideas of India podcast with Shruti Rajagopalan. Biju Rao's Specially curated music recommendations: 1. The Senior Dagar Brothers (Moinuddin & Aminuddin Dagar) performing (Komal Rishab) Asavari and Kamboji. 2. Raghunath Panigrahi performing Ashtapadi from the Geeta Govinda and Lalita Lavanga. 3. Amir Khan performing Lalit and Jog. 4. Vilayat Khan performing Sanjh Saravali and Hameer. 5. Ravi Shankar performing Jaijaiwanti and Tilak Shyam (full concert) and Durga. 6. Faiyaz Khan performing Raga Darbari and Raga Des. 7. N Rajam performing a full concert with Gorakh Kalyan, Sawani Barwa, Hamir, Malkauns. 8. Kumar Gandharva performing Tulsidas – Ek Darshan and Surdas – Ek Darshan. 9. Bhimsen Joshi performing Ragas Chhaya and Chhaya Malhar & Jo Bhaje Hari Ko Sada – Bhajan in Raga Bhairavi (original recording from 1960). The Jaipur-Atrauli Gharana: 1. Mallikarjun Mansur in a guided Listening Session by Irfan Zuberi, and performing Basanti Kedar and Tilak Kamod. 2. Kesarbai Kerkar performing Lalit and Bhairavi. 3. Moghubai Kurdikar performing Kedar and Suddha Nat. 4. Kishori Amonkar performing Bhimpalas and Bhoop(ali). 5. Some performances by Rajshekhar Mansur are linked in Biju Rao's piece on him. Karnatic Music: 1. TM Krishna performing Krishna Nee Begane Baaro, Yamuna Kalyani (Yaman Kalyan) and Nalinakanthi (closest Hindustani equivalent is Tilak Kamod). 2. MD Ramanathan performing Bhavayami – Raga Malika and Samaja Vara Gamana – Ragam Hindolam (Malkauns). 3. Aruna Sairam performing a full concert. 4. Madurai Mani Iyer performing Taaye Yoshade. 5. MS Subbulakshmi performing a full Concert from 1966 and Bhaja Govindam (Ragamalika). 6. TR Mahalingam performing Swara Raga Sudha – Shankarabharanam. Jugalbandis: 1. Ali Akbar Khan and Vilayat Khan performing Marwa. 2. Ali Akbar Khan and Ravi Shankar performing Jaijaiwanti. 3. N Rajam with her brother TN Krishnan performing Raga Hamsadhwani. Amit's newsletter is active again. Subscribe right away to The India Uncut Newsletter! It's free! Amit Varma and Ajay Shah have launched a new video podcast. Check out Everything is Everything on YouTube. Check out Amit's online course, The Art of Clear Writing. Episode art: ‘The Iconoclast' by Simahina.

As co-founder of SkratchLabs and co-author of the FeedZone cookbooks, Chef Biju Thomas has played a major role in how cyclists fuel themselves. He and his family emigrated from a rural part of Southern India to Colorado when he was 10. As a teenager, he fell in love with cycling right around the time he started working in restaurants, and dreamed of combining his two passions. Decades later, he's done just that, cooking for top cyclists, authoring cookbooks that have changed the way the cycling industry thinks about fueling, and starring in his own TV show for Outside. Payson caught up with Biju in Bentonville earlier this month to talk about moving to the U.S. as a kid, falling in love with cycling after the 1984 L.A. Olympics, and finding a kindred spirit in future business partner Allen Lim. You can follow Biju at @bijuthechef on Instagram or find out more about his latest projects at chefbiju.com.Instagram: @theadventurestacheYouTube: Payson McElveen

What does it mean to use your function to support your purpose? Guest speaker Biju Thampy, founder of Vision Rescue, brings an inspiring message, encouraging us all to get out into the world and show the love of God practically to those around us. Scriptures: Hebrews 10:24-25, Ephesians 2:8-10, Romans 12:21, Matthew 5:16, Galatians 6:9, 1 John 4:10-11

Bijušais “Vienotības” ģenerālsekretārs Kampars par apsūdzībām: Nevēlos pierādīt, ka neesmu rozā zilonis. SAB un KNAB: "SOAAR" nav ziņojis par Kampara iespējamu mudinājumu viltot «Vienotības» rezultātus Saeimas vēlēšanās. Ukraina jau ir izmantojusi ASV slepeni piegādātās ATACMS raķetes. Ar VEF un "Liepājas" maču sākas Latvijas Basketbola līgas pusfināli.    

Welcome to HMSC Connects! where we go behind the scenes of four Harvard museums to explore the connections between us, our big, beautiful world, and even what lies beyond. For this week's episode, host Jennifer Berglund is speaking with S. D. Biju, a biologist and professor in the Environmental Studies Department at the University of Delhi, who is currently a Fellow at Harvard's Radcliffe Institute of Advanced Study. He's a a biologist who studies amphibians like frogs, caecilians, and salamanders.

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Messages from Colonial Church located in St. Augustine, FL. Visit us at colonialchurch.life

Savulaik viņš ir bijis gan Lielbritānijas armijas komandieris, gan Latvijā vadījis Satversmes aizsardzības biroju, konsultējis valsts prezidentus. Tagad nodarbojas ar lobēšanu un interešu pārstāvniecību. Krustpunktā Lielā intervija ar Jāni Kažociņu. Ir vairāki iemesli, kāpēc kādā pirmdienā, kad Krustpunktā ir interviju dienas, esam gribējuši aicināt uz studiju Jāni Kažociņu. Gan atklātībā nonākušās eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas elektroniskās vēstules, gan spriedze, kas ir augusi līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tuvojas arī otrā gadadiena kopš pilnā mēroga karadarbības uzsākšanas, un šis karš, kā arī atzinis Ukrainas prezidents, ir iesprūdis.

Dr. Biju is a fine movie maker and his latest movie now playing on Netflix Adrishya Jalakangal or The invisible windows is a wonderful watch. It makes us think and then think a bit more deeper. The video version of these podcasts are available on the Pahayan Media YouTube Channel. and you can follow me on Pahayan Media on Instagram and Pahayan Media on Facebook as well as Pahayan Media on Twitter. Also checkout my English Podcast Penpositive Outclass and Hindi Podcast Agile Indian --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/pahayan/message

Mēdz teikt, ka ikviens cilvēks ir pelnījis otru iespēju, ja pirmajā kaut kas nogājis greizi. Vai tāda ir arī jādod bijušajiem ieslodzītajiem? Par iespējām atrast pareizo dzīves ceļu, ja iepriekš tas vedis neceļos, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda projektu vadītājs Māris Luste un Jelgavas cietuma Resocializācijas daļas sociālā darbiniece darbam ar personām brīvības atņemšanas iestādēs Ēvija Teilāne.

Hundreds of millions of mobile devices can be given a second life and avoid landfill. Trade-in programs are a great way to save money and increase the circularity of your phone. Your old devices can be repaired, refurbished, upgraded or even recycled into still valuable and usable phones. We talk with Biju Nair, President and EVP of Assurant's Global Connected Living Business, on how the process works and why it improves circular economy. Assurant is an insurance company is that is actively taking steps to improve sustainability in a many different ways. This includes through establishing their trade-in programs, automating their processes to reduce waste, and creating ways for you to measure your CO2 impact when you trade-in your phone.

Pagājušajā nedēļā Lietuvas galvaspilsētā aizvadīts NATO samits, Viļņā pieņemti vairāki svarīgi lēmumi, kas sekmēs gan Baltijas valstu drošību, gan stiprinās Ukrainas spējas karalaukā. Par NATO samitu, Krievijas agresiju, Latvijas iekšpolitisko situāciju un citām aktualitātēm Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo aizsardzības ministru Arti Pabriku.  

Dr. Biju Mohandas has led investments at not just one but three different household names in impact investing: LeapFrog Investments, the International Finance Corporation (IFC), and Acumen. Tune in today to hear about his take on the upcoming global healthcare crisis, the competitive edge of entrepreneurs in Africa and India, and the catalytic role of impact investors. Hear the investment priorities of a man who's been leading impact investments in healthcare in Africa as long as the term "impact investing" has existed.   Dr. Biju Mohandas is a Partner at LeapFrog and the firm's Global Co-Leader for Health Investments. Prior to LeapFrog, Dr Mohandas led the IFC's Healthcare and Education investment team in Sub-Saharan Africa and was the Global Sector Lead for Medical Devices after also serving as head of Acumen in East Africa and as part of their founding team in India.   We'll cover: (2m35s) – The coming global healthcare crisis (8m45s) – How Africa and India are poised to leapfrog ahead (12m11s) – Investing in asset-light healthcare  (15m09s) – Goodlife Pharmacy's re-emergence after the Westgate Attack in Nairobi (18m08s) – How Redcliffe Diagnostics is bringing the lab closer to people in India (21m38s) – Pervasive technology, IoT, and wellness (23m04s) – HealthifyMe, the largest digital wellness app in India (26m13s) – How investors exit from ventures in emerging markets (30m10s) – Rapid fire questions   Submit a question to our mailbag and we'll discuss it on a future show. Emails or voice recordings can be sent to podcast@aidevolved.com    Connect with us on LinkedIn or Twitter (@AidEvolved) and access Biju's latest synthesis on the state of healthcare in Africa at https://AidEvolved.com.  

Biju Kulathakal is the co-founder and CEO of Halo Investing, the first independent multi-issuer technology platform for Structured Notes, connecting investment advisors and their clients to the world's largest banks. He talks about launching the company, pitching to investors and growing the business from an idea to more than 200 employees working in five countries. 

In this episode, we're diving into the world of refurbished tech devices, e-waste, and the great digital divide. Our special guest is Biju Nair, EVP & President of the Global Connected Living business unit at Assurant, a leading provider of device protection, support, and logistics solutions for mobile devices, smart homes, and connected devices. Biju's expertise in the wireless industry spans more than 25 years. He oversees the refurbishment and recycling of connected devices for Assurant, which repurposed over 17 million devices last year for companies like AT&T and Vodafone. Biju's entrepreneurial and innovation leadership has driven Assurant's sustainability and environmental responsibility commitment. In this episode, we discuss the impact of automation on sustainability in the e-waste and recycling market. We also explore the benefits of repurposed technology for consumers in developed and emerging markets, such as improved sustainability and connectivity. Join us as we delve into the exciting world of refurbished tech devices and learn how they are changing the game in the tech industry. Sponsored VPN Offer https://www.piavpn.com/techtalksdaily