Podcasts about Biju

Chef Biju Thomas made a major impact on cycling when he co-founded Skratch Labs with his friend Allen Lim, but these days, you're most likely to find him cooking for cyclists at large events. For example, he was part of the squad that fueled the US cycling team at the Paris Olympics last summer. More recently, he was busy making several thousand meals at Sea Otter. Biju sat down with Payson in Bentonville to chat about the logistics of cooking for Olympic athletes from such different disciplines of the sport, why meal times were so important for the riders to grow as a team, and what it was like watching them win so many medals. He also answers some listener questions, talks about his favorite moment at Sea Otter, and explains why he has Kasia Niewiadoma's Little Sugar trophy on his windowsill.Watch episode 2 of Ride With Pace here: https://youtu.be/3rMbJDoCxeQ?si=-gZU8TtFSrBa46PZGet tickets for the premiere of 'Crossing New Zealand' here: https://www.eventbrite.com/e/crossing-new-zealand-film-premier-and-social-ride-tickets-1350916600919?aff=oddtdtcreatorInstagram: @withpacepodYouTube: Payson McElveen

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins. Maskavā Dulbe draudzējies ar citu piebaldzēnu, arhitektu un operas "Baņuta" libreta autoru Artūru Krūmiņu no Skrāģu kroga, kas atrodas pavisam tuvu Ruku dzimtas "Seviķiem". Artūrs Dulbe 1922. gadā atgriezās Latvijā un Jaunpiebalgā atvēra foto salonu, tāpēc šī pagasta ģimenes, ainavas, kultūras un saimnieciskie notikumi ir tik krāšņi un bagātīgi dokumentēti, ka sniedz pārliecinošu ieskatu brīvvalsts laika piebaldzēnu tikumos. Talkas ir viens no tiem, un savās atmiņās šo tradīciju apraksta arī Kārlis Ruks. "Manā bērnībā "Seviķu" ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan. Man vislabāk patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas – tās bija domātas īstam darbam! Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots. Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot. Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā. Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija – zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos. Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus. Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas." Tā Piebalgas pakalnos viss auga griezdamies, talka sekoja talkai, lustes nāca pēc darba, cilvēki nesirga ar vientulību un mācēja pašorganizēties. To lieliski apliecina gan brāļu Ruku atmiņas, gan Artūra Dulbes fotogrāfijas. Dulbe nodzīvoja garu mūžu, no 1883. līdz 1971. gadam, taču fotogrāfa zelta laikus viņš piedzīvoja brīvajā Latvijā. Tas bija laimīgas saimniekošanas periods arī maniem senčiem, taču bilžu trūkst. To nav nedz radu lokā, nedz Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Arī atmiņās minēts, ka dažādus notikumus nācis fotografēt Dulbe, piemēram, kad agrā jaunībā miris viens no Ruku ģimenes astoņiem bērniem – ar sociālisma idejām pārņemtais Pēteris. Nav arī citu bilžu, kam dzenu pēdas. Skumjo atbildi par zudušajiem albumiem sniedz Maruta Dravante, kas bērnību vadījusi "Skrāģu" krogā, vietā, kas tagad zināma kā operas "Baņuta" muzejs. Marutas kundze apgalvo: "Bildes iznīcināja krievu zaldāti. Kad viņi ienāca, sākās sirošana. Biju maza. Māsa vēl zīdainis mammai klēpī. Viens ar automātu stāvēja un vaktēja, kamēr otrs izzaga visus skapjus un kumodes. Atceros, kā visu vandīja, lika atdot, rakājās pa papīriem, izņēma dokumentus. Kaut kam pielika špicku. Briesmīgi! Skrāģu krogā, jūsmājās arī. Beigās trīs pajūgi ar salaupīto aizbrauca uz Jēcu pusi. Uz priekšu braucot, mainījuši mantas pret šņabi vai ēdamo." Tāpēc manai dzimtai ir tikai atmiņu stāsti, citiem ir paveicies ar senatnes bildēm, bet pagātnes aina spilgti zīmējas tik un tā. Tajā ir skaista ainava, saimnieciski ļaudis, dzīves spars un savi tikumi, kas darbu līdzsvaro ar lustēm. Arī pēc mēslu talkas seko pirts un muzicēšana, kur savējie apdzied savējos. Kā rāda piebaldzēni – nekādi savrupnieki viensētnieki nav bijuši, un talkošanas tradīcija tam ir spilgta liecība. Vitāla un jēgas pilna.  

Indo French

Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka  Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita. Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko. Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu  pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā." Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju. No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās.  Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība". Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu. Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus. Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību. Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību. Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku. Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu. Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību. Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga. Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem. Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.  

Cik karavīru, dronu un kādas mīnas ir vajadzīgas Latvijas un visas Ziemeļeiropas drošībai? Šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna bijušo aizsardzības ministru Arti Pabriku (LA).

Viņš savulaik izveidoja Latvijas Banku kā neatkarīgu institūciju, cīnījās ar inflāciju, pēc tam izveidoja partiju, kļūstot par premjeru, kā arī radīja biroju, kas cīnās ar nejēdzībām valsts pārvaldē. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo politiķi Eināru Repši.  

Viņš savulaik izveidoja Latvijas Banku kā neatkarīgu institūciju, cīnījās ar inflāciju, pēc tam izveidoja partiju, kļūstot par premjeru, kā arī radīja biroju, kas cīnās ar nejēdzībām valsts pārvaldē. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo politiķi Eināru Repši.  

On this week's episode host Caryn Antonini is joined by Chef Ashfer Biju, Executive Chef at the award-winning Baccarat Hotel in New York, who oversees all food and beverage operations at the property. Chef Ashfer brings more than 25 years of culinary experience, beginning in his home country of India and throughout various parts around the globe from the Seychelles to Mauritius to London, California and NY. Chef Ashfer studied hospitality and earned a degree at the Culinary Institute of America in Napa, California. He has held leadership positions in top-tier hospitality establishments, including Taj Hotels and Resorts and their NY location at The Pierre Hotel where he worked for 12 years as Executive Chef and Food and Beverage Director. Ashfer is a supporter of the James Beard Foundation, City Harvest and Careers Through Culinary Arts Program, he's an avid photographer and a self proclaimed “crafter of perishable art”.For more information on our guest:@ashferbijuHomepagebaccarathotels.com | Caryn Antoniniwww.cultivatedbycaryn.com@carynantonini@cultivatedbycarynshow###Get great recipes from Caryn at https://carynantonini.com/recipes/

U novoj epizodi Njuz podkasta (Ep. 182) bavimo se najvećim hitom sezone – Ćacilendom! Ko su tajanstveni „sudenti” koji zdušno podržavaju vlast, kako izgledaju njihovi šatori u Pionirskom parku i zašto cela priča deluje kao loša amaterska predstava? Naravno, ne preskačemo ni naše omiljene aktere – Aleksandar Vučić ponovo je u kampanji (jer kad nije?), RTS se trudi da ne primeti haos pred svojim vratima, a Nemanja Šarović uspeo je da uleti među ćacije, napravi lom i bude izbačen pre nego što ste stigli da trepnete. Pored toga, pričamo o Selakovićevom magično izlečenom nosu, policajcu kojeg je nokautirala – policija, i, naravno, o Vučićevom dramatičnom odlasku u Urgentni centar – jer ako nema fotke, nije se ni desilo! Sve je na granici realnosti i potpunog apsurda, ali mi smo tu da sve to ispratimo uz dosta smeha. Zato, pridružite nam se u 182. epizodi – ako već prolazimo kroz ovaj cirkus, hajde da se barem dobro zabavimo!

What does one make of a man who flew a daring sortie into Dutch occupied Indonesia and sneaked away their Prime Minister?  Or made equally daring sorties into Kashmir during the first India Pakistan war in 1947?  Or a man who set up industries all over Odisha?  Biju Patnaik was not just a political leader, he was also an aeronautical engineer, a fighter pilot, an industrialist and fought for freedom too. He was a true nationalist, and yet the interests of his beloved Odisha, always were close to his heart. A man of unimpeachable integrity,  and a visionary, that was Biju Patnaik.

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga Tīnūžu (Lindenberg) muiža atrodas Ogres novada Ikšķiles lauku teritorijā, kur senatnē bijušas lībiešu apmetnes. Pirmo reizi Lindenberga rakstos pieminēta 1576. gadā kā Rīgas Rātes kunga E. Horsta īpašums "Lindenberg jugelshen Bache" (Liepukalni pie Juglas strauta). Kopš 1684. gada tas ir Tīzenhauzenu īpašums, kurš vēlāk apkaimē dēvēts kā Tīnuži. No 1748. gada līdz 1872. gadam Tīnūžu muiža piederēja zviedru izcelsmes Blūmenu dzimtai. Kungu māju toreiz cēlis G. F. fon Blūmens pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna 1768. gadā. Latvijas muižu pētnieks Imants Lancmanis uzskata, ka ēku projektējis arhitekta K. Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711-1778). Pēc Ropažu barona Viktora fon Volfa nāves dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas. Tas bija laika posms no 1893. gada līdz 1921. gadam. Pēc agrārās reformas muižas baronam atņēma. Barons Jozefs fon Volfs studējis Tērbatas Universitātē jurisprudenci, pamatā nodarbojās ar lopkopības attīstību Tīnužos. Piedalījies lopkopības izstādēs ar vaislas buļļiem, kur guvis godalgas. Bijis sava veida mecenāts, jo Tīnužos algojis veterinārārstu, kuru varēja izmantot arī vietējie zemnieki. Hanss Jozefs fon Volfs (Hans Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls. Otrā pasaules kara laikā bija Vērmahta virsnieks, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Pēc 1900. gada barona Jozefa fon Volfa ierosināts, Tīnužu kungu nams 1910. gadā pārbūvēts pēc sākotnējā ēkas stila. Tīnužu kungu mājai priekšā bijušas divas terases un kolonnas. No ēkas pavērās skaists skats uz parku un Mazās Juglas upi. Kungu mājas izbūvei bija izmantots dabiskais reljefs, tā atradās nelielā pakalnā. Ēkas parādes stāva centrā atradās zāle. Kad izbūvēja kungu māju, sākotnēji šeit dzīvojuši kādu laiku J. K. O. fon Volfa vecāki. Pirmā pasaules kara laikā muižā atradās 4. Valmieras kājinieku pulka štābs. 1917. gadā muiža cieta no igauņu karaspēka, kurš  izdemolēja iekštelpas. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara Invalīdu savienības pārziņā. Latvijas Kara Invalīdu savienības galvenie mērķi bija nostiprināt kara invalīdu un karavīru ģimenes godu un cieņu sabiedrībā. Tās darbības joma iekļāva arī karā bojā gājušo karavīru un viņu tuvinieku intereses. Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta. Pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māju 1912. gadā projektējis baltvācu arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (1898-1917), kurš dzimis Tērbatā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un plašāk pazīstams kā Mežaparka apbūves projektu autors. Īstenojis interjeru projektus, mēbeļu un kamīnu dizainu. Ēkas projektēšanā piedalījies arī arhitekts Pauls Kampe (1885-1960). Muižas ēkas saglabājušās, laika gaitā daļēji zaudējot autentiskumu. Tīnužos fon Volfam bijis ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas. Ceplīšos atradās fon Volfa kartonfabrika, kur Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja spēkstaciju, bet 1928. gadā – veco ļaužu pansionātu, bet vēlāk – narkoloģisko slimnīcu "Ceplīši", kura darbojās līdz 2014. gadam. Tagadējā Tīnužu skola uzcelta uz vecās muižas kūts pamatiem. Kungu mājas vietā izveidots kultūras centrs. Bijušajā klēts ēkā atrodas Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža". Pašlaik saglabājušās dažas saimniecības ēkas, kuras daļēji pārbūvētas vai rekonstruētas: pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māja (tagad bērnudārzs), modernīca (privatizēta), zirgu stallis, graudu šķūnis, brūzis, Līču krogs u.c. ēkas. Autore pateicas Kultūras mantojuma centra Tīnužu muiža vadītājam Kasparam Špēlim par informatīvo palīdzību!

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles),  es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas,  kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski.   Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās. 

Series 4 of ‘How Did You Get That Job?' resumes with our first guest of 2025, Biju Krishnan. Biju has worked across the globe, where he's helped organisations tackle AI and data. Currently based in Germany, he joins host Shaun Cheatham to discuss his journey to becoming a tech contractor and what his work entails today. Together, they explore themes such as burnout, different cultures and the benefits they bring, learning about technologies like AI and more. For more career advice and insights into AI and other trends, go to the Insights section on the Hays website: https://www.haystechnology.com/blogs 

Mārtiņa Kazāka statuss Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanās mainās dinamiski. Par politisko procesu, izdarīto un iecerēto šovakar #1pret1 nu jau atkal koalīcijas virzītais Latvijas Bankas prezidenta amata kandidāts Mārtiņš Kazāks.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino!       Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...

Tabakas fabrikas kvartāls ieguvis jaunu elpu un telpu. Dodamies neklātienē uz Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajām telpām Miera ielā bijušajā Tabakas fabrikā, bet studijā par iecerēto un pašreizējām iespējām darboties jaunajā kvartālā izvaicājam Kultūras akadēmijas rektoru Dāvi Sīmani.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Nogurums no patērēšanas, nostaļģija pēc bērnības vasarām laukos, mentālās veselības sakārtošana ir iemesls, kāpēc Inga Mastiņa pirms vairākiem gadiem pameta galvaspilsētu, lai dzīvi no jauna sāktu dziļos Latvijas laukos. „Rakstniece Nora Ikstena ir teikusi tādu teikumu – iemīlēt Latviju nozīmē iemīlēt novembri, un es toreiz pie Maltas upes sēdēju un sapratu, jā, tas ir noticis.” Inga Mastiņa jeb radošajā vārdā Inka ir rakstniece, redaktore, bet sevi tagad sauc par dzīves pētnieci. Iemīlēt Latviju arī laikā kad apkārt drēgns, pelēks, nomācies un tumšs, prom no Rīgas viņa devās piecus gadus atpakaļ. „Mans pašmērķis nebija dzīvot laukos, mans mērķis bija doties prom no Rīgas, no trokšņa. Man šķita, ka tur es esmu paveikusi to, kas man ir jāizdara un pārējo es varu darīt attālināti. Un tajā brīdī es biju pārgurusi arī no patērēšanas.” Un tāpēc viņa meklēja dzīvesvietu par darbu. Šādi Inga padzīvojusi vairākās vietās kā Vidzemē tā Latgalē. Un šo ziemu, nemaksājot īri, bet apsaimniekojot un pieskatot kāda cita īpašumu, viņa pārlaiž Aglonas pusē. "Es dzīvoju ar skatu uz Foļvarkas ezeru, es katru dienu eju uz ezeru pēc ūdens, lai nomazgātu muti un es braucu uz Aglonas svētavotu pēc ūdens, lai padzertos. Tāda ir tā mana dzīve.” Ingas dzīvi šobrīd var nosaukt par minimālismu. „Es dzīvoju ar ļoti maz mantām, absolūts minimums, esmu ar mazo mašīnīti un vienu somu un tā es dzīvoju un es saprotu – neko vairāk nevajag.” Arī savus ēšanas paradumus Inga ir pārskatījusi un laika gaitā un apstākļu vadīta krietni  minimizējusi. „Kamēr tas nav mazohisms, kamēr tās nav ciešanas, šādi ir brīnišķīgi dzīvot, bet ir sevi jāpazīst un jāsajūt, lai nedarītu sev pāri." Kaut gan pārdzīvotas šajos gados grūtības, aukstas ziemas, arī vairākas nedēļas bez mazgāšanās, Inga vairs neredz savu dzīvi pilsētā. „Te pirmkārt nervu sistēma aizmirst, kas ir jebkāds stress, tas atslābums, ko iedod saplūšana ar dabu, ar dabas procesiem, to nevar ne ar ko vairs aizvietot, ne ar kādiem miljoniem vai siltajām grīdām.”

Gaidot „Spēlmaņu nakti”, mūsu uzmanības lokā jaunie skatuves mākslinieki. Dodamies uz Kurzemi, lai tiktos ar Liepājas teātra aktieri Kārli Artejevu. „Spēlmaņu nakts” žūrija pamanījusi un izvirzījusi jauno skatuves mākslinieku balvai par cietumnieka lomu izrādē „Gaišās naktis”. Kārlis skatuves vilinājumu sajutis jau Valmierā vidusskolas laikā, beidzis Liepājas Universitātes aktieru kursu un tagad ir štata aktieris Liepājas teātrī. Uzklausām arī teātra kritiķa Ata Rozentāla vērtējumu un vēlējumu. „Pirmais, kad dzirdēju, ka spēlējušu cietumnieku – jā, forši būs, es varēšu slikto čali spēlēt! Visi pirmie priekšstati, kas ienāk prātā, visas amerikāņu filmas, kur es redzu izlaušanos cietumniekiem un to trako dzīvi,” atminas Kārlis Artejevs. „Un tad pienāca jau pirmie mēģinājumi, bija mums galda periods, lasījām tekstus un sapratu, tas būs kaut kas ļoti sentimentāls, kaut kas ļoti trausls.” „Kristīne Brīniņa daudz izrādes nav iepriekš iestudējusi, bet es zinu to, ka viņa strādā, viņa meklē jebkurā cilvēkā, pat ja viņš ir ļauns un riebīgs, bet viņa kaut kā iedziļināsies viņā un atradīs to iemeslu, kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un līdz ar to šajā procesā es tam visam gāju cauri,” turpina Kārlis Artejevs. „Es personīgi runāju ar Andra tēlu, protams, vārds mainīts, lai saudzētu viņu. Es runāju ar viņu personīgi, arī zinu visu to stāstu. Bet viņi ir ļoti vienkārši parasti cilvēki, bijuši visi bērni un ļoti daudz cietuši. Un tam es arī gāju cauri. Biju arī pašā cietumā. Izbaudīju, kā tas ir 15 - 20 minūtes karcerī, kur viens cilvēks guļ. Tur ir vienkārši dēļu gulta, viens krēsls, galdiņš, maziņš, un tualete. Es neatceros, cik tur bija ilgākais termiņš, ko tur pavadīt. Tas ir kā sods cietumā, liekas bija četras nedēļas vai divas nedēļas. It kā šķietami neliekas daudz, bet es tur pavadīju tikai 15 minūtes. Tur smird pēc vīriešu sviedriem, urīna un sūdiem, vecām krāsotām sienām. Auksti un riebīgi. Tā ir elle uz zemes.” Kārlis vērtē, ka cilvēka problēmu cēloņi ir jāmeklē viņa bērnībā, kāda bijusi audzināšana, vai vecāki par bērnu interesējušies, vai ar visu bijis jātiek galā pašiem un tad parasti cilvēki meklē vieglāko ceļu. Kā Andris, kurš mācījies internātskolā, tur saticis draugus. Zādzības, narkotikas... „Es atceros, bērnudārzā es nozagu rokas pulksteni. Tam puisim, viņš riktīgi stilīgs, rāda savu jauno pulksteni, un visi viņu mīlēja. Tie bija elektroniskie pulksteņi bija ļoti stilīgi, bija modē. Es arī tādu gribu!” stāsta Kārlis Artejevs. „Kad mūs lika gulēt, es izlavījos no gultas un aizgāju uz viņa plauktiņu, atradu to pulksteni un uzvilku. Es pat nedomāju viņu nest mājās, būtu atdevis atpakaļ, bet vienkārši gribēju padzīvoties. Uzvilku to pulksteni, skolotāja mani pamanīja, ka esmu izbeidzis no gultas un man tas pulkstenis. Viņa mani uzreiz paņēma aiz matiem un teica – tas tavs pulkstenis? Saku, ka nav. Sacēla kājās visu bērnudārzu, visus bērnus sasauca, kuri bija iemiguši. Mani vienkārši visu bērnudārza priekšā nosodīja un nosauca par zagli. Mani ienīda un nicināja. Es biju ļoti vientuļš. Man nebija draugu. Pagāja tiešām ilgs laiks, kamēr es tiku atpakaļ. Es tā arī sapratu, es gāju uzreiz dabūju to uguni. Man nebija tā, ka mamma vai tētis mācīja, jo nebija pieredzes, ja es būtu kaut ko varbūt viņu klātbūtnē nozadzis, tad viņi uzreiz mani pamācītu. Bet mani šajā gadījumā mācīja uzreiz pa bargo. Ar to pilnīgi pietiek, man visu mūžu palikusi šī atmiņa un es viņu kaut kā varu pielietot. Lai gan viņa ir salīdzinājumā ar Andra tēlu simts reiz vājāka. Priekš manis tas bija viss, ar tādu sīkumiņu pietiek. Ir daudzas tādas lietas, detaļas, ko aktieris var ievietot. Visas, ieskaitot slepkavību.”

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Tas bija 1987. gada rudenī. Man piezvanīja rakstniece Marina Kosteņecka. Viņa vēlējās Latvijas Televīzijas populārajam raidījumam “Dialogs” pastāstīt par braucienu kopā ar Valkas pašdarbniekiem uz Baškīriju ciemos pie turienes latviešiem. Kosteņecka tik sajūsmināta stāstīja par mūziķu grupu, kas tur uzstājusies, un rosināja, lai mēs noteikti to uzaicinām uzstāties “Dialogā”. “Un tik skaisti ģērbušies!” cienījamā rakstniece piebilda. Tā arī izdarījām – uzaicinājām Valkas puišus, pilsētas kapelu “Bumerangs”, uz studiju, ierakstījām pāris dziesmu un parādījām tās “Dialogā”. Viņi patiešām muzicēja labi; visi ar muzikālo izglītību: klarnetists Vents Krauklis, akordeonists Aivars Trēziņš, skaistās balss īpašnieks Edmunds Mednis un vēl. Un apģērbušies tik neparasti un cienījami – melnās frakās ar tauriņiem. Tā bija izcili spoža debija televīzijā! Uz Latvijas Televīzijas “Dialogu” sāka plūst skatītāju vēstules: “Lūdzu, parādiet vēlreiz “Bumerangu”! Kas tie par puišiem? Pastāstiet mums!” “Bumerangs” ātri vien kļuva slavens. Jau nākamajā vasarā viņi Latvijas Televīzijā ierakstīja savu kocertprogrammu. 80. gadu beigās un 90. sākumā viņi sasniedza savas popularitātes kalngalus. Un tas bija sācies tieši raidījumā “Dialogs”. Ko viņi toreiz dziedāja? Ne taču populāro “Iet vilciens no Rīgas uz Valku”. Tās dziesmas vēl nebija. Bet bija citas, kas tik ļoti aizķēra skatītājus... Un tagad par pašu raidījumu “Dialogs”. Tas bija Latvijas Televīzijas Propagandas galvenās redakcijas paspārnē veidots izglītojoši izklaidējošs raidījums, kas balstījās uz skatītāju iesūtītajam vēstulēm. Tāpēc arī nosaukums “Dialogs”. Es tajā strādāju četrus gadus – no 1984. līdz 1988. gadam. Biju redaktore, un kopā ar kolēģi Jāni Prikuli vadījām šo sestdienas raidījumu, kas ēterā bija katru otro nedēļu. “Dialogam” tolaik rakstīja ļoti daudzi. Piemēram, 1986. gadā “Dialogs” saņēma 1100 vēstuļu. Uz visām bija jāatbild. Lielākoties tās bija tā sauktās satura vēstules: ar konkrētu jautājumu, kas jārisina un tālāk jāpārsūta kādai ministrijai vai valsts institūcijai, ar izteiktu viedokli, ko noderīgi citēt raidījumā, vai ar vēlmi pēc kādas izvēlētas mūzikas. Latvijas Televīzijā bija atsevišķa vēstuļu nodaļa, kas cītīgi sekoja līdzi vēstuļu apritei – vai uz to atbildēts laikā? Kam tā pārsūtīta un vai saņemta oficiāla atbilde? Ja pareizi atceros, tad uz skatītāja vēstuli, ja vien tā nebija anonīma (bet “Dialogam” tādas pienāca reti), bija jāatbild divu nedēļu laikā. Šodienas acīm raugoties, “Dialogs” bija raidījums ar itin kā vienkāršu shēmu: parunā – parunā – padziedi.  Bet tas skatītājiem patika. Un arī mums, raidījuma veidotājiem, tas deva gana brīvas rokas. Tolaik Latvijas Televīzija bija ciešā sasaistē ar Latvijas Radio. “Dialoga” “galviņā” (tā sauc raidījuma vizuālo un audio iesākumu) skanēja Latvijas Radio "Mikrofona aptaujas" attiecīgā gada dziesmas-uzvarētājas motīvi: bija gan Paula “Kamolā tinēja” un “Cielaviņa”, gan Marhileviča “Lūgums”. Ik pa laikam mēs ar pārvietojamo televīzijas tehniku izbraucām uz kādas mazpilsētas kultūras namu, lai tur tiktos ar skatītājiem, līdzi paņemot pa īpašam viesim. Centāmies stiprināt saikni ar savu skatītāju – ar klātbūtni, ar iemīļotu mūziku, ar cieņu pret vēstulēs izteiktiem dažādiem  viedokļiem.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

"Sarunās par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas nedrīkstēja būt uzvarētājs, jo, ja viena puse uzvar, tad otra ir muļķe. Abām pusēm bija jāpaliek neapmierinātām," runājot par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas teritorijas atminas bijušais Ministru prezidents Valdis Birkavs.

Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu.  Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus.  Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.

Kādēļ personām, kas apsūdzētas par pretvalstisku rīcību, izdodas aizbēgt un izvairīties no soda? Krustpunktā diskutē Saeimas Juridiskā komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāte Agnese Krasta, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Ģererālprokuratūras īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokurors Salvis Skaistais. Sergejs Vasiļjevs, Aijo Beness, Ruslans Pankratovs, Marina Kornatovska, Viktorija Matule, Olga Čerņavska, Andrejs Mamikins, Romans Samuļs, Inga Tuhbatova, Staņislavs Bukains. Viena no šīm personām ir bijusi apsūdzēta par spiegošanu Krievijas labā, citi - par darbībām, kas vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu pret ukraiņiem un bēgļiem no Ukrainas, kā arī par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu. Vēl kādam no minētajām personām apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai piedalīšanos šādas organizācijas izdarītajos noziegumos. Bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins, piemēram, apsūdzēts par agresorvalsts veikto kara noziegumu Ukrainā slavināšanu un attaisnošanu.  Neviena no šīm personām vairs nav Latvijā, viņi ir aizmukuši no Latvijas tiesas, no Latvijas prokuratūras un mūsu drošības dienestiem. Šobrīd viņi visi ir Krievijā un Baltkrievijā un ar dubultu sparu propagandas kanālos nicina Latviju, izplata viltus ziņas, turpina veikt savus naida noziegumus.  Kādēļ viņiem un vēl veselai virknei cilvēku ir izdevies aizmukt no stāšanās Latvijas tiesas priekšā? Par to diskusiju šodien raidījumā Krustpunktā.

Rēzeknes pagaidu administrācija atsauks pieteikumu Satversmes tiesā par domes atlaišanu. Saeimas komisija par ieceri Latvijā liegt uzturēties Baltkrievijā reģistrētām automašīnām turpinās runāt rudenī. Deputāti pārmet ministrijām par absolūti negatavu likumprojektu. Bijušais „RB Rail” padomes loceklis Bērziņš: „RailBaltica” sākotnējās aplēses bija reālistiskas, vēlāk sagribējām "Mersedesu". Ntiks biedrības "Tavi draugi" rīkotais labdarības koncerts "Angāra saulrieti".

He's an economist who cares more about people than numbers -- and he thinks his field needs more sociology and anthropology in it. Vijayendra (Biju) Rao joins Amit Varma in episode 392 of The Seen and the Unseen to talk about what makes him angry and what brings him peace. (FOR FULL LINKED SHOW NOTES, GO TO SEENUNSEEN.IN.) Also check out: 1. Vijayendra (Biju) Rao on Twitter, Google Scholar, The World Bank and his own website. 2. Biju Rao's blog at the World Bank. 3. Localizing Development: Does Participation Work? -- Ghazala Mansuri and Vijayendra Rao. 4. Oral Democracy: Deliberation in Indian Village Assemblies -- Paromita Sanyal and Vijayendra Rao. 5. Can Economics Become More Reflexive? -- Vijayendra Rao. 6. Vamsha Vriksha -- Girish Karnad. 7. ‘I want absolute commitment to our gharana': A tribute to Rajshekhar Mansur and his music -- Vijayendra Rao. 8. The Life and Work of Ashwini Deshpande — Episode 298 of The Seen and the Unseen. 9. Two Hundred and Fifty-Thousand Democracies: A Review of Village Government in India -- Siddharth George, Vijaendra Rao and MR Sharan. 10. Last Among Equals : Power Caste And Politics In Bihar's Villages -- MR Sharan. 11. Lant Pritchett Is on Team Prosperity — Episode 379 of The Seen and the Unseen. 12. National Development Delivers: And How! And How? — Lant Pritchett. 13. The Perils of Partial Attribution: Let's All Play for Team Development — Lant Pritchett. 14. The Rising Price of Husbands: A Hedonic Analysis of Dowry Increases in Rural India -- Vijayendra Rao. 15. The Life and Times of Jerry Pinto — Episode 314 of The Seen and the Unseen. 16. Shephali Bhatt Is Searching for the Incredible -- Episode 391 of The Seen and the Unseen. 17. Jiddu Krishnamurti on Wikipedia, Britannica and Amazon. 18. Biju Rao listens to Jiddu Krishnamurthy. 19. Ben Hur -- William Wyler. 20. Trade, Institutions and Ethnic Tolerance: Evidence from South Asia -- Saumitra Jha. 21. Memories and Things — Episode 195 of The Seen and the Unseen (w Aanchal Malhotra). 22. Remnants of a Separation — Aanchal Malhotra. 23. Deliberative Democracy -- Jon Elster. 24. A Life in Indian Politics — Episode 149 of The Seen and the Unseen (w Jayaprakash Narayan). 25. Subhashish Bhadra on Our Dysfunctional State — Episode 333 of The Seen and the Unseen. 26. Caged Tiger: How Too Much Government Is Holding Indians Back — Subhashish Bhadra. 27. Urban Governance in India — Episode 31 of The Seen and the Unseen (w Shruti Rajagopalan). 28. Understanding Gandhi. Part 1: Mohandas — Episode 104 of The Seen and the Unseen (w Ram Guha). 29. Understanding Gandhi. Part 2: Mahatma — Episode 105 of The Seen and the Unseen (w Ram Guha). 30. Accelerating India's Development — Karthik Muralidharan. 31. The Added Value of Local Democracy -- Abhishek Arora, Siddharth George, Vijayendra Rao and MR Sharan. 32. Some memories of VKRV Rao -- Vijayendra Rao. 33. The Foundation Series — Isaac Asimov. 34. Lawrence of Arabia -- David Lean. 35. Gandhi -- Richard Attenborough. 36. The Story of My Experiments with Truth -- Mohandas Gandhi. 37. Bhagavad Gita on Wikipedia and Amazon. 38. KT Achaya on Amazon. 39. The Emergency: A Personal History — Coomi Kapoor. 40. My Varied Life in Management: A Short Memoir -- SL Rao. 41. The Incredible Curiosities of Mukulika Banerjee — Episode 276 of The Seen and the Unseen. 42. Ram Guha Writes a Letter to a Friend -- Episode 371 of The Seen and the Unseen. 43. Terror as a Bargaining Instrument : A Case Study of Dowry Violence in Rural India -- Francis Bloch and Vijayendra Rao. 44. Domestic Violence and Intra-Household Resource Allocation in Rural India: An Exercise in Participatory Econometrics -- Vijayendra Rao. 45. Immanuel Kant's Categorical Imperative. 46. Narrative Economics -- Robert J Shiller. 47. Culture and Public Action -- Edited by Vijayendra Rao and Michael Walton. 48. The Capacity to Aspire -- Arjun Appadurai. 49. Aspiration: The Agency of Becoming -- Agnes Callard. 50. Dominion: The Making of the Western Mind -- Tom Holland. 51. PV Sukhatme in EPW. 52. India Needs Decentralization -- Episode 47 of Everything if Everything. 53. Deliberative Inequality:  A Text-As-Data Study of India's Village Assemblies -- Ramya Parthasarathy, Vijayendra Rao and Nethra Palaniswamy. 54. A Method to Scale Up Interpretive Qualitative Analysis with An Application to Aspirations among Refugees and Hosts in Bangladesh -- Julian Ashwin, Vijayendra Rao, Monica Biradavolu, Aditya Chhabra, Afsana Khan, Arshia Haque and Nandini Krishnan. 55. Using Large-Language Models for Qualitative Analysis Can Introduce Serious Bias -- Julian Ashwin, Aditya Chhabra and Vijayendra Rao. 56. This Be The Verse — Philip Larkin. 57. Audacious Hope: An Archive of How Democracy is Being Saved in India -- Indrajit Roy. 58. Poverty and the Quest for Life -- Bhrigupati Singh. 59. Recasting Culture to Undo Gender: A Sociological Analysis of Jeevika in Rural Bihar, India -- Paromita Sanyal, Vijayendra Rao and Shruti Majumdar. 60. We Are Poor but So Many -- Ela Bhatt. 61. Premature Imitation and India's Flailing State — Shruti Rajagopalan & Alexander Tabarrok. 62. James Wolfensohn in Wikipedia and The World Bank. 63. Arati Kumar-Rao Took a One-Way Ticket -- Episode 383 of The Seen and the Unseen. 64. Marginlands: Indian Landscapes on the Brink — Arati Kumar-Rao. 65. Amitav Ghosh on Amazon. 66. Adam Smith: An Enlightened Life -- Nicholas Phillipson. 67. Elinor Ostrom on Amazon, Britannica, Wikipedia and EconLib. 68. Jane Mansbridge on Amazon, Wikipedia, and Google Scholar. 69. Albert O Hirschman on Amazon and Wikipedia. 70. Mughal-e-Azam -- K Asif. 71. Samskara -- Pattabhirama Reddy. 72. The Wire -- David Simon. 73. Deadwood -- David Milch. 74. Biju Rao on Democracy, Deliberation, and Development -- the Ideas of India podcast with Shruti Rajagopalan. Biju Rao's Specially curated music recommendations: 1. The Senior Dagar Brothers (Moinuddin & Aminuddin Dagar) performing (Komal Rishab) Asavari and Kamboji. 2. Raghunath Panigrahi performing Ashtapadi from the Geeta Govinda and Lalita Lavanga. 3. Amir Khan performing Lalit and Jog. 4. Vilayat Khan performing Sanjh Saravali and Hameer. 5. Ravi Shankar performing Jaijaiwanti and Tilak Shyam (full concert) and Durga. 6. Faiyaz Khan performing Raga Darbari and Raga Des. 7. N Rajam performing a full concert with Gorakh Kalyan, Sawani Barwa, Hamir, Malkauns. 8. Kumar Gandharva performing Tulsidas – Ek Darshan and Surdas – Ek Darshan. 9. Bhimsen Joshi performing Ragas Chhaya and Chhaya Malhar & Jo Bhaje Hari Ko Sada – Bhajan in Raga Bhairavi (original recording from 1960). The Jaipur-Atrauli Gharana: 1. Mallikarjun Mansur in a guided Listening Session by Irfan Zuberi, and performing Basanti Kedar and Tilak Kamod. 2. Kesarbai Kerkar performing Lalit and Bhairavi. 3. Moghubai Kurdikar performing Kedar and Suddha Nat. 4. Kishori Amonkar performing Bhimpalas and Bhoop(ali). 5. Some performances by Rajshekhar Mansur are linked in Biju Rao's piece on him. Karnatic Music: 1. TM Krishna performing Krishna Nee Begane Baaro, Yamuna Kalyani (Yaman Kalyan) and Nalinakanthi (closest Hindustani equivalent is Tilak Kamod). 2. MD Ramanathan performing Bhavayami – Raga Malika and Samaja Vara Gamana – Ragam Hindolam (Malkauns). 3. Aruna Sairam performing a full concert. 4. Madurai Mani Iyer performing Taaye Yoshade. 5. MS Subbulakshmi performing a full Concert from 1966 and Bhaja Govindam (Ragamalika). 6. TR Mahalingam performing Swara Raga Sudha – Shankarabharanam. Jugalbandis: 1. Ali Akbar Khan and Vilayat Khan performing Marwa. 2. Ali Akbar Khan and Ravi Shankar performing Jaijaiwanti. 3. N Rajam with her brother TN Krishnan performing Raga Hamsadhwani. Amit's newsletter is active again. Subscribe right away to The India Uncut Newsletter! It's free! Amit Varma and Ajay Shah have launched a new video podcast. Check out Everything is Everything on YouTube. Check out Amit's online course, The Art of Clear Writing. Episode art: ‘The Iconoclast' by Simahina.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

As co-founder of SkratchLabs and co-author of the FeedZone cookbooks, Chef Biju Thomas has played a major role in how cyclists fuel themselves. He and his family emigrated from a rural part of Southern India to Colorado when he was 10. As a teenager, he fell in love with cycling right around the time he started working in restaurants, and dreamed of combining his two passions. Decades later, he's done just that, cooking for top cyclists, authoring cookbooks that have changed the way the cycling industry thinks about fueling, and starring in his own TV show for Outside. Payson caught up with Biju in Bentonville earlier this month to talk about moving to the U.S. as a kid, falling in love with cycling after the 1984 L.A. Olympics, and finding a kindred spirit in future business partner Allen Lim. You can follow Biju at @bijuthechef on Instagram or find out more about his latest projects at chefbiju.com.Instagram: @theadventurestacheYouTube: Payson McElveen

What does it mean to use your function to support your purpose? Guest speaker Biju Thampy, founder of Vision Rescue, brings an inspiring message, encouraging us all to get out into the world and show the love of God practically to those around us. Scriptures: Hebrews 10:24-25, Ephesians 2:8-10, Romans 12:21, Matthew 5:16, Galatians 6:9, 1 John 4:10-11

Bijušais “Vienotības” ģenerālsekretārs Kampars par apsūdzībām: Nevēlos pierādīt, ka neesmu rozā zilonis. SAB un KNAB: "SOAAR" nav ziņojis par Kampara iespējamu mudinājumu viltot «Vienotības» rezultātus Saeimas vēlēšanās. Ukraina jau ir izmantojusi ASV slepeni piegādātās ATACMS raķetes. Ar VEF un "Liepājas" maču sākas Latvijas Basketbola līgas pusfināli.    

Welcome to HMSC Connects! where we go behind the scenes of four Harvard museums to explore the connections between us, our big, beautiful world, and even what lies beyond. For this week's episode, host Jennifer Berglund is speaking with S. D. Biju, a biologist and professor in the Environmental Studies Department at the University of Delhi, who is currently a Fellow at Harvard's Radcliffe Institute of Advanced Study. He's a a biologist who studies amphibians like frogs, caecilians, and salamanders.

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Messages from Colonial Church located in St. Augustine, FL. Visit us at colonialchurch.life

Veselības ministrs aicina veikt nozīmīgas pārmaiņas veselības aprūpes organizēšanā Rīgā. Bijušais Latvijas izlases vārtsargs un citi pašmāju hokejisti piedalās "Putina olimpiskajās spēlēs".

Savulaik viņš ir bijis gan Lielbritānijas armijas komandieris, gan Latvijā vadījis Satversmes aizsardzības biroju, konsultējis valsts prezidentus. Tagad nodarbojas ar lobēšanu un interešu pārstāvniecību. Krustpunktā Lielā intervija ar Jāni Kažociņu. Ir vairāki iemesli, kāpēc kādā pirmdienā, kad Krustpunktā ir interviju dienas, esam gribējuši aicināt uz studiju Jāni Kažociņu. Gan atklātībā nonākušās eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas elektroniskās vēstules, gan spriedze, kas ir augusi līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tuvojas arī otrā gadadiena kopš pilnā mēroga karadarbības uzsākšanas, un šis karš, kā arī atzinis Ukrainas prezidents, ir iesprūdis.

Dr. Biju is a fine movie maker and his latest movie now playing on Netflix Adrishya Jalakangal or The invisible windows is a wonderful watch. It makes us think and then think a bit more deeper. The video version of these podcasts are available on the Pahayan Media YouTube Channel. and you can follow me on Pahayan Media on Instagram and Pahayan Media on Facebook as well as Pahayan Media on Twitter. Also checkout my English Podcast Penpositive Outclass and Hindi Podcast Agile Indian --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/pahayan/message

Mēdz teikt, ka ikviens cilvēks ir pelnījis otru iespēju, ja pirmajā kaut kas nogājis greizi. Vai tāda ir arī jādod bijušajiem ieslodzītajiem? Par iespējām atrast pareizo dzīves ceļu, ja iepriekš tas vedis neceļos, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda projektu vadītājs Māris Luste un Jelgavas cietuma Resocializācijas daļas sociālā darbiniece darbam ar personām brīvības atņemšanas iestādēs Ēvija Teilāne.

Hundreds of millions of mobile devices can be given a second life and avoid landfill. Trade-in programs are a great way to save money and increase the circularity of your phone. Your old devices can be repaired, refurbished, upgraded or even recycled into still valuable and usable phones. We talk with Biju Nair, President and EVP of Assurant's Global Connected Living Business, on how the process works and why it improves circular economy. Assurant is an insurance company is that is actively taking steps to improve sustainability in a many different ways. This includes through establishing their trade-in programs, automating their processes to reduce waste, and creating ways for you to measure your CO2 impact when you trade-in your phone.

Pagājušajā nedēļā Lietuvas galvaspilsētā aizvadīts NATO samits, Viļņā pieņemti vairāki svarīgi lēmumi, kas sekmēs gan Baltijas valstu drošību, gan stiprinās Ukrainas spējas karalaukā. Par NATO samitu, Krievijas agresiju, Latvijas iekšpolitisko situāciju un citām aktualitātēm Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo aizsardzības ministru Arti Pabriku.  

Dr. Biju Mohandas has led investments at not just one but three different household names in impact investing: LeapFrog Investments, the International Finance Corporation (IFC), and Acumen. Tune in today to hear about his take on the upcoming global healthcare crisis, the competitive edge of entrepreneurs in Africa and India, and the catalytic role of impact investors. Hear the investment priorities of a man who's been leading impact investments in healthcare in Africa as long as the term "impact investing" has existed.   Dr. Biju Mohandas is a Partner at LeapFrog and the firm's Global Co-Leader for Health Investments. Prior to LeapFrog, Dr Mohandas led the IFC's Healthcare and Education investment team in Sub-Saharan Africa and was the Global Sector Lead for Medical Devices after also serving as head of Acumen in East Africa and as part of their founding team in India.   We'll cover: (2m35s) – The coming global healthcare crisis (8m45s) – How Africa and India are poised to leapfrog ahead (12m11s) – Investing in asset-light healthcare  (15m09s) – Goodlife Pharmacy's re-emergence after the Westgate Attack in Nairobi (18m08s) – How Redcliffe Diagnostics is bringing the lab closer to people in India (21m38s) – Pervasive technology, IoT, and wellness (23m04s) – HealthifyMe, the largest digital wellness app in India (26m13s) – How investors exit from ventures in emerging markets (30m10s) – Rapid fire questions   Submit a question to our mailbag and we'll discuss it on a future show. Emails or voice recordings can be sent to podcast@aidevolved.com    Connect with us on LinkedIn or Twitter (@AidEvolved) and access Biju's latest synthesis on the state of healthcare in Africa at https://AidEvolved.com.  

Biju Kulathakal is the co-founder and CEO of Halo Investing, the first independent multi-issuer technology platform for Structured Notes, connecting investment advisors and their clients to the world's largest banks. He talks about launching the company, pitching to investors and growing the business from an idea to more than 200 employees working in five countries. 

In this episode, we're diving into the world of refurbished tech devices, e-waste, and the great digital divide. Our special guest is Biju Nair, EVP & President of the Global Connected Living business unit at Assurant, a leading provider of device protection, support, and logistics solutions for mobile devices, smart homes, and connected devices. Biju's expertise in the wireless industry spans more than 25 years. He oversees the refurbishment and recycling of connected devices for Assurant, which repurposed over 17 million devices last year for companies like AT&T and Vodafone. Biju's entrepreneurial and innovation leadership has driven Assurant's sustainability and environmental responsibility commitment. In this episode, we discuss the impact of automation on sustainability in the e-waste and recycling market. We also explore the benefits of repurposed technology for consumers in developed and emerging markets, such as improved sustainability and connectivity. Join us as we delve into the exciting world of refurbished tech devices and learn how they are changing the game in the tech industry. Sponsored VPN Offer https://www.piavpn.com/techtalksdaily

In today's episode of Category Visionaries, we speak with Biju Ashokan, CEO of Radius Agent, a real estate tech platform that's raised over $19 Million in funding, about why it's time real estate had access to the tech solutions making waves in other parts of our economy, and Radius Agent plans to be the catalyst for the transformation. Essentially a ‘shopify' for real estate to make it simpler, safer and more efficient, from humble beginnings as a social media platform to its current iteration as a rapidly-expanding tech startup, Radius Agent has been developing solutions specifically tailored to the needs of its customers. We also spoke about Biju's previous proptech startup, why Radius' social media-first strategy helped it build, and organic community and save significant resources on outbound marketing, and why knowing the profile of your potential clients is absolutely critical to building a market-ready product. Topics Discussed: The current state of the real estate market and why Biju is sure things will soon bounce back stronger than before Why challenging times can provide critical opportunities for transformation-friendly tech startups, and how Radius Agent is planning to take advantage of the change they're now helping to drive. How estate agents benefit from a comprehensive solution-based software toolkit, giving them more time to focus on what they do best How a social media-first approach built an organic community for Radius, and how they can now leverage that as a way of reducing marketing costs Why a careful profile of potential customers is critical for developing marketable solutions that answer real-world problems Biju's key principles for running his business, where he learned them, and what others can learn from them moving forward.   Favorite book:  Leading: Learning from Life and My Years at Manchester United

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kad par veselīgu uzturu sarunājos ar ārstiem, viņu atbilde ik pa laikam ir: "Šis būtu jājautā uztura speciālistam." Man ir daudz jautājumu par pārtikas kaitīgumu un kā to novērst. Tāpēc uz sarunu aicināju Inesi Siksnu - vienu no zinošākajiem cilvēkiem par pārtikas drošības tēmām. Inesi rekomendēja vairāki atzīti speciālisti, kuriem lūdzu ieteikt sarunbiedru par to, kā mazināt pārtikas kaitīgumu uzturā.Biju priecīga par Ineses pretimnākšanu ar iespēju atbildēt uz maniem jautājumiem ar vienkāršiem terminiem. Man bija sajūta, ka šī ir saruna virtuvē ar foršu draudzeni, kura darbojas pārtikas zinātnē. Viņa saprotoši izturas pret jebkuru jautājumu un atbild veidā, kas var palīdzēt turpmāk dot priekšroku veselīgākām izvēlēm.Inese Siksna vairāk kā desmit gadus ir pētniece Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR” un strādā arī ar pārtikas riska novērtēšanas tēmām. "BIOR" ir vadošais pētniecības, laboratorisko izmeklējumu un zināšanu pārneses centrs Baltijā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:28 Ar ko ikdienā nodarbojas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR12:44 Kūpinājumi un benzopirēns – kā tika veikts pētījums un pie kāda secinājuma zinātnieki nonāca22:40 Kāpēc cilvēki pārtikas produktos esošās kancerogēnās vielas neuztver pietiekami nopietni27:44 Kurā laikā mūsu pārtika bija veselīgāka – Padomju laikā vai šobrīd31:05 Ko uztura zinātniece Inese Siksna ir mainījusi savā ikdienā un uzturā, balstoties uz veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem33:13 Vai bērzu sulas drīkst ievākt no jebkur auguša bērza37:32 Cik daudz sāls lietošana uzturā nav kaitīga veselībai, un kā to izrēķināt41:43 Kā fermentētie produkti iedarbojas uz zarnu mikrobiomu43:50 Kāpēc ir tik svarīgi pirms produkta iegādāšanās izlasīt etiķeti49:44 Eļļas – kur un kā tās glabāt un lietot, no kā izvairīties1:05:21 Kā pareizi izvietot un glabāt produktus ledusskapī, galvenās kļūdas1:13:36 Ko darīt ar produktiem, kas mazliet iebojājušies, kuri bojājumi ir visbīstamākie1:29:46 Kas ir transtaukskābes, kur tās izmanto un kāpēc tās nav vēlamas. Margarīns.1:35:35 Patiesība par palmu eļļu1:40:14 Kā izvēlēties pannu, kas mazāk kaitē veselībai1:43:41 Produktu saldēšanas īpatnības1:48:46 Kā mēs varam labāk iedarboties uz savu mikrobiomu – ko atklāj zinātniskie pētījumi

Produced by Foundersuite (www.foundersuite.com), "How I Raised It" goes behind the scenes with startup founders and investors who have raised capital. This episode is with Biju Ashokan of Radius Agent (https://www.radiusagent.com/), a platform and tools for real estate agents. In this episode, Biju talks about the evolution of his business, how to position yourself as an industry expert (and why it will improve your odds of raising capital), how to use feedback to initiate relationships with investors, how many meetings it takes for pre-seed, seed and Series A, tips for recruiting a strong team, and more. Radius Agent most recently raised a $13 million Series A round led by NFX. Other investors include Crosscut Ventures, Sixty Degree Capital, Cota Capital, VTF Capital, AngelPad, InnoSpring Seed Fund and others. How I Raised It is produced by Foundersuite, makers of software to raise capital and manage investor relations. Foundersuite's customers have raised over $9 Billion since 2016. Create a free account at www.foundersuite.com.

Welcome a new school principal and a new co-host of 3Ps in a Pod to today's episode! New co-host Paula joins Marlys to talk with first-year principal Biju Padmanabhan about his transition from the classroom to leading a school community and what he's learned through the past year. Padmanabhan is the principal of Gililland Middle School in Tempe Elementary School District and has worked to uplift the others around him through his leadership style. He shares with Paula and Marlys about what it means to center shared leadership and how he approaches leadership from a learner's mindset. He also talks about the experience in his very first days of teaching that caused him to consider becoming a school leader. Padmanabhan reflects on the power of human relationships and community to strengthen a school and the great things going on at Gililland Middle School that “satellite data” doesn't always show. Interested in what stepping into teacher leadership may look like for you? Join the Arizona K12 Center at the 17th Annual Teacher Leadership Institute this June. Learn more and register at azk12.org/TLI2022. Learn more about the Arizona K12 Center at azk12.org.

The world cyclocross championships are coming to Fayetteville, Arkansas Jan. 29-30. Who are the podium contenders and why? Why aren't Wout or Mathieu coming? How will the course determine the race? And where should fans go to watch, eat, and enjoy the scene? To answer all these questions and more, Ben Delaney is joined by six-time national cyclocross champion Tim Johnson, whose broadcasting career recently included calling the World Cup in Fayetteville on the course that will be used for worlds. Before Tim and Ben get into the racing, chef Biju Thomas weighs in on how Team USA will be fueling in Arkansas. Specifically, Biju and his Feed Zone cookbook collaborator Dr Allen Lim of Scratch Labs will be cooking for all 38 Team USA athletes plus support staff in Arkansas.