Podcasts about piedal

#131 – vēl gada pašā pēdējā dienā uzsaucam jums visiem nelielu podkāstisku kino randiņu, lai atskatītos uz to, kas no šajā gadā redzētā, mūsuprāt, ir bijis pats, pats lieliskākais. Apskatāmies gan Kino Kulta kopējo topu rezultātus, gan padalāmies ar saviem individuālajiem top 10 – un, protams, gaidām arī jūsējos!Ja vēl neredzējāt, topi jūs gaida mūsu mājaslapā:Kino Kulta 2025. gada top filmasKino Kulta patronu 2025. gada top filmasŠajā raidījumā:Top 10 līdz top 5 (00:10:34);Top 5 līdz top 3 (01:04:34);Top 3 (01:16:20).Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere 1911. gada 15. decembrī jaunā gleznotāja Milda Grīnfelde (1881–1966) rakstīja vīram no Parīzes: "Šodien iemaksāju pie Neatkarīgajiem (Société des Artistes Indépendents), tātad izstādīšana tur man nodrošināta. Izstāde būs tikai vēl martā. Pērn varēja 6 bildes sūtīt, šogad tik 3. Slikti tas ir, jo nevar lāga savu personību parādīt. Milzīga izstāde, kādi 15 000 eksponātu. Galva reibst, kad cauri iet." Mildas rakstītais attiecas uz tā saukto Neatkarīgo salonu – ikgadēju izstādi Parīzē, kas norisinājās kā alternatīva oficiālajām mākslas izstādēm un kurā nereti pirmo reizi tika parādīti dažādu jauno stilistisko virzienu darbi. Mildas gleznas Neatkarīgo salonā bija iekļautas divreiz – 1912. gadā un gadu pēc tam, un tas viņu padara par pirmo latviešu sievieti, kas piedalījusies izstādēs ārpus Latvijas. Milda dzimusi 1881. gada 16. decembrī (pēc vecā stila) Ēveles pagastā rentnieku Jāņa un Annas Brantu ģimenē. Pēc mācībām kādā no Rīgas meiteņu ģimnāzijām viņa apguva mākslas pamatus jaunatvērtajā gleznotāja Jaņa Rozentāla studijā, paralēli papildinoties arī pie ainavista Vilhelma Purvīša. 1906. gadā jaunā māksliniece apprecējās ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu, civilo inženieri Edgaru Grīnfeldu (1879–1940), kurš drīz tika nosūtīts darbā uz Permas apgabala Osas pilsētu Krievijā. Nākamā gada augustā Grīnfeldu ģimenē piedzima dēls Nilss, bet jau dažus mēnešus vēlāk, atstājot bērnu pie saviem vecākiem Latvijā, Milda devās uz Maskavu, kur līdz pavasarim mācījās pie ainavistiem Nikolaja Hoļavina un Staņislava Žukovska. 1908. gada rudenī Milda ceļoja uz Parīzi, kur turpmākās četras ziemas studēja mākslu. Šajā laikā uz Osu, kur māksliniece kopā ar ģimeni pavadīja tikai vasaras, regulāri ceļoja vēstules. Tajās viņa savu vīru iepazīstināja ar Parīzes dzīves praktiskajiem aspektiem, apmeklētajām nodarbībām, satiktajiem cilvēkiem un redzētajām mākslas un kultūras vērtībām. Kā liecina vēstules, Mildas dzīves ritms Parīzē bija ļoti saspringts, jo darbadienās viņa intensīvi mācījās, bet brīvdienās apmeklēja kultūras pieminekļus, muzejus un izstādes. Pirmajos Parīzē pavadītajos gados priekšpusdienās viņa studēja privātajā Vitti akadēmijā (Académie Vitti) pie franču postimpresionisma gleznotāja Anrī Martēna (Henri Martin), pēcpusdienās apmeklēja anatomijas teorētiskās lekcijas un praktiskās jeb kaulu un muskuļu zīmēšanas nodarbības Parīzes Daiļo mākslu skolā (École des Beaux-Arts), bet vakaros devās uz "croquis" jeb skicēšanas nodarbībām kādā no privātajām mākslas skolām. Jaunās mākslinieces pirmā dalība izstādē – Neatkarīgo salonā Parīzē –, notika 1912. gada pavasarī – laikā, kad tur turpinājās kubisma skandāls, kas bija sācies iepriekšējā gadā. Bez Mildas izstādē piedalījās vēl vairāki Latvijā dzimuši mākslinieki – vācbaltiešu gleznotāji Ida Fīlica (Ida Fielitz), Alise Dannenberga (Alice Dannenberg) un Frederiks Fībigs (Frédéric Fiebig), kas visi Parīzē bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Savukārt nākamā gada Neatkarīgo salonā reizē ar Mildas un pārējo minēto mākslinieku gleznām bija apskatāmi arī Anša Cīruļa keramikas darbi. 1913. gada nogalē Milda piedalījās arī 3. Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā, eksponējot vīrieša portretu "pelēkā tonī", ko kā "droši un ar pārliecību gleznotu" atzīmējuši izstādes apskatnieki. Mildas dēls Nilss Grīnfelds (1907–1986), kurš mātes mākslas studiju dēļ savas dzīves pirmos gadus lielākoties pavadīja pie vecvecākiem, kļuva par muzikologu un strādāja Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa mīlestība uz mūziku, domājams, mantota no mātes, kas vēstulēs no Parīzes nereti raksturojusi arī savus muzikālos iespaidus. Tā 1908. gada novembrī nākamā dienā pēc koncerta apmeklējuma, kurā izskanējusi Bēthovena 4. simfonija un "vēl pieci smagi simfoniski gabali", viņa sajūsmināta raksta: "Tas visburvīgākais, kā dēļ ir vērts, ka cilvēks pasaulē ir: simfonijas koncertu Tu klausies, jau sākot no viena franka!" Attiecībā uz saturisko piedāvājumu Milda norādījusi, ka "visu jaunāko te ceļ priekšā", ko vērtējot, viņa vīram raksta: "Kad Tu zinātu to burvīgumu, kāds ir franču jaunākos komponistos, tāpat vācu! Mēs no visa tā nekā nezinām – tāds spēks, krāsu bagātība! Es zinu, Tu būtu arī līdz asarām aizkustināts kā es vakar pie viena gabala biju." Kādā no nākamajām ziemām Milda pat iegādājusies koncertu abonementu, ko izmantojusi kopā ar citiem latviešiem. Šajā laikā franču metropolē bija izveidojies Latviešu pulciņš (Le cercle letton), kas, kā atcerējās Sorbonas universitātē literatūru studējušā Elza Stērste, bija apmeties Senžermēna bulvāra šķērsielā (rue du Bieve) un pulcēja studentus un dažādu profesiju un politisko uzskatu cilvēkus, kas tikušies uz priekšlasījumiem, svētku koncertiem, kora mēģinājumiem un citiem pasākumiem. Tuvākais no Parīzē studējošajiem latviešiem Mildai bija Ansis Cīrulis, ar ko kopā apmeklējuši izstādes, dalījušies ar mākslas iespaidiem un pat gribējuši "pavisam ko jaunu radīt". Savā pirmajā Parīzes ziemā Milda rakstīja vīram: "Es gribu to attēlot, ko Vāgners mūzikā izteicis, tas ir, ne to taisni, ko viņš, bet tik universeli pasauli, būtību (das Sein), cilvēku un mīlestību izteikt. Vai tas man izdosies? Vai būs tik daudz iekšķīga spēka?" Kā redzams pēc mākslinieces studiju laikā un drīz pēc tam tapušajiem darbiem, savu profesionālo ceļu glezniecībā viņa sāka pārliecinoši. Tomēr drīz pēc atgriešanās pie ģimenes, rūpes par to vai kādi citi apstākļi kavēja Mildu nodoties mākslai pilnībā un vēstulē vīram izteiktās bažas piepildījās, Latvijas mākslas vēsturē viņai paliekot gandrīz nezināmai.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula          Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem! 

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

Katram mājas īpašniekam reizi 10 gados ir obligāti jāveic iekšējā elektrotīkla pārbaude, bet lielākā daļa par to nemaz nezina, vai izliekas nezinām, un to neveic. Par mājas elektrotīkla uzturēšanu un kontroli saruna raidījumā. Piedalās: AS "Sadales tīkls" Mācību centra direktors Artūrs Šmats, Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Operatīvās pārvaldes priekšnieks Kristaps Kolbergs un Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas pārstāvis Igors Jakušēvics.

Notikumiem bagāta nedēļa – tāds noteikti  ir Latvijas Kultūras akadēmijas festivāla „Patriarha rudens” laiks. Festivāls šogad norit jau 16. reizi, nedēļas garumā piedāvājot vairāk nekā 30 notikumus – izrādes, meistarklases, sarunas un filmas. Piedalīšanās festivālā „Patriarha rudens” ir gaidīts notikums pašiem Kultūras akadēmijas studentiem, savukārt skatītāji izceļ svaigu un neparastu teātra pieredzi. Par īpaši festivālam tapušām izrādēm, par Kultūras koledžas studentu darbiem un skatītāju iespaidiem plašāk ierakstā. Festivāla „Patriarha rudens” notikumi Rīgā vēl 9. un 10 oktobrī, savukārt 18.oktobrī rudens plenērs Stāmerienā ar kustību izrādi, ar Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas īsfilmu skati un Mārča Broka izrādi „Rotaļlaukuma traumas”. Festivāla programmu var iepazīt šeit.

#130 – dzīve paiet cīņā pēc cīņas, bet vismaz varat sevi nedaudz izklaidēt, paklausoties podkāstu pēc podkāsta. Par ko tad jaunākajā sērijā? Ja nu vēl līdz šim neuzminējāt, tad pateiksim priekšā – mūsu centrālā tēma šoreiz ir Pola Tomasa Andersona meistardarbs (? discuss, bet mūsu viedoklis podkāstā) "One Battle After Another" jeb "Cīņa pēc cīņas". Nu tad cīnāmies!Šajā podkāstā:Bonda apdeiti, seriālu rebūti un citi jaunumi (00:03:58);Plugs, plugs, plugs (00:34:02);"One Battle After Another" (00:42:03);"The Bear", "Marvel Zombies" un jestrs stāsts par "Sanseta bulvāri" vai arī tomēr kaut ko citu... (01:02:57)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

#129 – un "tikko", protams, domājam Kino Kulta podkāsta laika izpratnē (divas nedēļas pēc festivāla ir gana tikko!). Tieši Venēcijas filmu festivāls ir mūsu jaunākā podkāsta centrālais temats – uz Lido salas pabijām arī mēs, tāpēc dalāmies ar iespaidiem par tur redzēto un piedzīvoto.Šajā raidījumā:"Paramount" un "Netflix" grib pirkt "Warner Bros." un citi jaunumi (00:03:40);Plugs, plugs, plugs (00:45:15);Venēcijas filmu festivāla garš rezumējums – "Frankenstein", "The Testament of Ann Lee", "Father Mother Sister Brother", "The Smashing Machine" un citas filmas (01:00:38).Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

#128 – astronomiskajam rudenim klauvējot pie durvīm, sanācām kopā, lai atskatītos uz šausmu kino vasaru! Šis gads žanra cienītājus ir īpaši iepriecinājis ar interesantiem un domas raisošiem darbiem, par kuriem tad šoreiz arī parunājām. Protams, ne tikai par to – jo kā gan podkāsts bez kāda ranta. Šajā podkāstā:Ko dara Kventins Tarantīno un citi jaunumi (00:02:42);Plugs, plugs, plugs (00:31:32);"Weapons" (00:46:03);"Bring Her Back" (01:00:58);"Together" (01:06:14);"Materialists" (01:16:43);Ieteikumi – "The Player" un "Minority Report" (01:39:52).Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

#127 – baumas par supervaroņu kino "nāvi" ir izrādījušās krietni pārspīlētas. Tik tikko, viena pēc otras ir iznākušas divas megakomiksfilmas – "Superman" un "The Fantastic Four: First Steps" –, kurām tad arī pievēršamies šajā podkāstā. Kurš uzvarēja – "Marvel" vai DC? Noklausieties, lai uzzinātu. Šajā raidījumā:Ari Astera "Morbius" un citi jaunumi (00:02:59);Plugs, plugs, plugs (00:46:36);"Superman" (00:58:23);"The Fantastic Four: First Steps" (01:32:04)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

#126 – tā kā vismaz teorētiski ir vasara un tā jau ir bijusi un turpinās būt kino notikumiem bagāta, Kino Kults saņēmās un sanāca kopā pavisam īpašā oriģinālajā sastāvā, lai par to parunātu. Un, jā, ar oriģinālo sastāvu domājam arī Sergeju Musatovu! Podkāsts šoreiz ir absolūtā "free form" variantā, runājām par visu, kas uz sirds sakrājies.Šajā raidījumā:Kas labs iznācis? (00:07:09)Vess Andersons – par un pret (00:30:34)Topošais "Harija Potera" seriāls (00:49:36);"The Studio" (00:55:16)"Mission: Impossible" franšīze un Toms Krūzs (01:00:44)Gaja Ričija aizņemtība (01:14:56)Bond... James Bond (01:30:02)Straumēšanas servisi (01:44:05)"28 Bridgets Later" jeb "28 Years Later" un "Bridget Jones: Mad About the Boy" (01:56:11)Sergeja M. popūrijs (02:23:12)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Sergejs Musatovs, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Tikko aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija nedaudz lielākā nekā 2021. gadā, vairāk balsotāju bija arī ārzemēs, pa pastu. Kas mudina latviešus, kuri nedzīvo Latvijā, balsot pašvaldību vēlēšanās un kā uzlabot diasporas aktivitāti visa veida vēlēšanās, skaidrojam raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts. Analizē Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības pārstāve, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, Roberts Gorodko, "Latviesi.com" komunikācijas vadītājs, un Ginta Elksne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba. Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim. Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem. “Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.  

Raidījumā saruna par Pasaules kausu ekorallijā jeb elektroauto rallijā. Tajā pirmo reizi piedalījusies latviešu ekipāža. Aprīļa vidū Slovēnijas posmā startēja Krišjāņa Caunes un Edgara Svenča vadītais spēkrats, duets vēlas piedalīties vēl vismaz divos šīs sezonas posmos. Vairāk stāsta ekipāžas pilots Krišjānis Caune. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu basketbola izlasei nosaukts Lukas Banki pēctecis galvenā trenera amatā - spānis Sito Alonso; Kristaps Porziņģis apstiprina, ka plāno spēlēt Eiropas basketbola čempionātā Latvijā; Noslēdzas regulārā sezona Ziemeļamerikas sporta līgās - latvieši noskaidro savus pretiniekus izslēgšanas mačos gan Nacionālajā basketbola asociācijā, gan Nacionālajā hokeja līgā, gan Amerikas Hokeja līgā.

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

#125 – mēs neskrienam tik ātri kā Roadrunner, bet Koijotā gan saskatām radniecīgu dvēseli. Jaunākajā podkāstā parunājām gan par šiem personāžiem un likteņa līkločiem, kas piemeklējuši viņu filmu, gan citiem jaunumiem (kas notiks ar Bondu?), gan arī to, ko pēdējā laikā labu esam redzējuši.Šajā raidījumā:Koijota dienas un nedienas un citi jaunumi (00:05:21)Plugs, plugs, plugs (00:50:24)"Mickey17", "Magazine Dreams", "Queer", "The Electric State", "Black Bag" un "The Brutalist" (01:13:53)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

#124 – "Oskaru" ceremonija, kurai šogad, pateicoties "Straumes" globālajiem panākumiem, sekojam līdzi ar īpašu interesi, strauji tuvojas, tāpēc šajā podkāsta laidienā mēģinājām paprognozēt, kas tad varētu būt laimīgie uzvarētāji, kuru pateicības runas varēsim novērtēt naktī no 2. uz 3. martu. Kā arī parunājām par pēdējā laikā redzētām lietām, tostarp jaunāko "Marvel Cinematic Universe" papildinājumu "Captain America: Brave New World". Šajā raidījumā: "Captain America: Brave New World", "Squid Game" 2. sezona un citas lietas, ko esam noskatījušies (00:03:25); 2025. gada "Oskaru" prognozes (00:45:29).Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga Tīnūžu (Lindenberg) muiža atrodas Ogres novada Ikšķiles lauku teritorijā, kur senatnē bijušas lībiešu apmetnes. Pirmo reizi Lindenberga rakstos pieminēta 1576. gadā kā Rīgas Rātes kunga E. Horsta īpašums "Lindenberg jugelshen Bache" (Liepukalni pie Juglas strauta). Kopš 1684. gada tas ir Tīzenhauzenu īpašums, kurš vēlāk apkaimē dēvēts kā Tīnuži. No 1748. gada līdz 1872. gadam Tīnūžu muiža piederēja zviedru izcelsmes Blūmenu dzimtai. Kungu māju toreiz cēlis G. F. fon Blūmens pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna 1768. gadā. Latvijas muižu pētnieks Imants Lancmanis uzskata, ka ēku projektējis arhitekta K. Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711-1778). Pēc Ropažu barona Viktora fon Volfa nāves dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas. Tas bija laika posms no 1893. gada līdz 1921. gadam. Pēc agrārās reformas muižas baronam atņēma. Barons Jozefs fon Volfs studējis Tērbatas Universitātē jurisprudenci, pamatā nodarbojās ar lopkopības attīstību Tīnužos. Piedalījies lopkopības izstādēs ar vaislas buļļiem, kur guvis godalgas. Bijis sava veida mecenāts, jo Tīnužos algojis veterinārārstu, kuru varēja izmantot arī vietējie zemnieki. Hanss Jozefs fon Volfs (Hans Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls. Otrā pasaules kara laikā bija Vērmahta virsnieks, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Pēc 1900. gada barona Jozefa fon Volfa ierosināts, Tīnužu kungu nams 1910. gadā pārbūvēts pēc sākotnējā ēkas stila. Tīnužu kungu mājai priekšā bijušas divas terases un kolonnas. No ēkas pavērās skaists skats uz parku un Mazās Juglas upi. Kungu mājas izbūvei bija izmantots dabiskais reljefs, tā atradās nelielā pakalnā. Ēkas parādes stāva centrā atradās zāle. Kad izbūvēja kungu māju, sākotnēji šeit dzīvojuši kādu laiku J. K. O. fon Volfa vecāki. Pirmā pasaules kara laikā muižā atradās 4. Valmieras kājinieku pulka štābs. 1917. gadā muiža cieta no igauņu karaspēka, kurš  izdemolēja iekštelpas. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara Invalīdu savienības pārziņā. Latvijas Kara Invalīdu savienības galvenie mērķi bija nostiprināt kara invalīdu un karavīru ģimenes godu un cieņu sabiedrībā. Tās darbības joma iekļāva arī karā bojā gājušo karavīru un viņu tuvinieku intereses. Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta. Pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māju 1912. gadā projektējis baltvācu arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (1898-1917), kurš dzimis Tērbatā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un plašāk pazīstams kā Mežaparka apbūves projektu autors. Īstenojis interjeru projektus, mēbeļu un kamīnu dizainu. Ēkas projektēšanā piedalījies arī arhitekts Pauls Kampe (1885-1960). Muižas ēkas saglabājušās, laika gaitā daļēji zaudējot autentiskumu. Tīnužos fon Volfam bijis ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas. Ceplīšos atradās fon Volfa kartonfabrika, kur Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja spēkstaciju, bet 1928. gadā – veco ļaužu pansionātu, bet vēlāk – narkoloģisko slimnīcu "Ceplīši", kura darbojās līdz 2014. gadam. Tagadējā Tīnužu skola uzcelta uz vecās muižas kūts pamatiem. Kungu mājas vietā izveidots kultūras centrs. Bijušajā klēts ēkā atrodas Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža". Pašlaik saglabājušās dažas saimniecības ēkas, kuras daļēji pārbūvētas vai rekonstruētas: pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māja (tagad bērnudārzs), modernīca (privatizēta), zirgu stallis, graudu šķūnis, brūzis, Līču krogs u.c. ēkas. Autore pateicas Kultūras mantojuma centra Tīnužu muiža vadītājam Kasparam Špēlim par informatīvo palīdzību!

#123 – mēs atkal esam atkal atgriezušies, baby! Sagrupējāmies un sanācām kopā uz 2025. gada pirmo podkāstu "Kino Kults", lai izliktu visu, kas uz sirsniņas par pēdējā laika kino notikumiem, un šoreiz kā īpašos viesus uzaicinājām uzticīgajiem podkāsta klausītājiem jau pazīstamos Artjomu Lipinu un Daci Bušu! Šajā raidījumā: Atskatāmies uz 2024. gadu (00:03:09); "Wicked" (00:38:19); "Emilia Perez" (00:46:06); "Netflix" lietas (01:12:25); Mākslīgais intelekts (01:30:31); Bleikas Laivlijas un Džastina Baldoni skandāls (01:40:44); Hidden Gems (01:53:38). Piedalās: Sergejs Timoņins, Artjoms Lipins, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi" sestdien, 11.01.2024. plkst. 11:00 Tēma: Dieva bērni, kas ness mieru. Piedalās: Beāte un Paula no Sv. Franciska draudzes. Vada: Santa Purmale

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Raidījums "Mazie Jēzus draugi" 21.12.2024. plkst. 11:00 Tēma: Pravietojums par Betlēmi. Kristus piedzimšana un ganu pielūgsme. Piedalās: Alīna un Jānis Raidījumu vada: Dace Valnere

Raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi". 14.12.2024 plkst. 11:00. Tēma: Prieks. 3 Advents. Piedalās: Alīna no Rīgas, Jānis no Talsiem. Vada: Dace Valnere.

7.12.2024. raidījums "Mazie Jēzus draugi" plkst. 11:00, atkārtojums svētdien 10:00. Tēma: Pravietojums par Jēzus Māti. Pasludinašana. Piedalās: Madara un Leo Vada: Dace Valnere

Nav noslēpums, ka ikdienas saskaramies ar dažādām vielām, par kuru ietekmi uz mūsu organismu aizvien nav vienprātības. Laika gaitā cilvēkā sakrājas buķete ar metāliem, pesticīdu atliekvielām un noturīgiem piesārņotājiem. Jautājums, kāda tieši un kādas problēmas tā var radīt? Tāpēc Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūts aicina piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu šādu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem, ar to saistītos veselības riskus, kā arī uzlabotu ķīmisko vielu risku pārvaldību. Par pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne. "Biomonitorings ir tāda pieeja vai process, kur mēs mēģinām sekot, saprast, kas notiek tajos mūsu ķermeņos ar dažādām ķīmiskajām vielām, svarīgi piebilst, ar tādām ārējas izcelsmes ķīmiskajām vielām, kuras mēs vai nu ieelpojam, vai apēdam, vai caur ādu uzņemam, dažādos veidos kas nonāk mūsu organismā," skaidro Ivars Vanadziņš.  "Mērķis faktiski ir, pirmkārt, pasekot līdzi, vai kaut kas tur nav slikts un kaitīgs un par daudz. Līdzīgi kā cilvēks iet taisīt regulāri pie ārsta kaut kādas analīzes, teiksim, asins aina, dzelzs līmenis vai kaut kāds joda saturs, vēl kaut ko. Būtībā tas pats apmēram ir, tikai biomonitorings būtu daudz plašāks un skartu vielas, kuras mēs ikdienā tā nemēdzam noteikt, jo mēs par viņām pat neaizdomājamies, ka viņas ir būtiskas." Pirms aicināt cilvēkus iesaistīties pētījumā, zinātnieki veikuši mājasdarbu, izvēloties aptuveni 25 vielas, kuras Latvijai būtu aktuālākas un kurām ir augstāks risks. Tās var iedalīt trīs grupās: smagie metāli, pesticīdi un noturīgie organiskie piesārņotāji. "Vai nu tās ir kaitīgākas, kurām ir kaut kādas ilgtermiņa sekas, kur varbūt ir pierādīta zināma informācija, ka viņas var izraisīt ļaundabīgos audzējus, vai viņām negatīva ietekme grūtniecības laikā. Tad ņēmām vērā arī sabiedrības viedokli vai kaut kādu informāciju par to, cik var būt, ka tā viela Latvijā tiek lietota, piemēram, pesticīdu pārdošanas apjomus," norāda Linda Matisāne. Lai pētījumu veiktu, nepieciešams, lai pieteiktos vismaz 400 cilvēku. Pieteikties līdzdalībai biomonitoringā var pētījuma mājaslapā. "Mēs priecātos arī par nedaudz lielāku skaitu," aicina Ivars Vanadziņš. "Tas, ko mēs sagaidām un uz ko mēs aicinām, ir cilvēki, kuri gatavi nodot asins un urīna paraugu. Par to nebūs jāmaksā, cilvēks arī saņems rezultātus. Tā kā viena pragmātiskā interese ir ārkārtīgi pilnīgi un super plaša asins un urīna analīze pilnīgi par brīvu. Un otra lieta, kāpēc mums varbūt būtu forši, ja to cilvēku būtu drusku vairāk, līdz ar to mēs neatradīsim nevienu, ir anketa, kas mēģina noskaidrot tos dzīves, ēšanas, darba, izklaides paradumus." Anketa palīdzēs noskaidrot lietas, kas varētu ietekmēt to, kāpēc kādas vielas koncentrācija ir kāda cilvēka organismā. Anketa ir ļoti plaša un tā ietver jautājumus par dzīvesvietu, par paradumiem, par kaitīgiem ieradumiem, par hobijiem. "Piemēram, daļa hobiju arī var radīt ekspozīcijas. Varbūt, ka kādam kungam ir garāža mājās, kur viņš ķimerējas un metina. Vai kādam hobijs ir šaušana, kur izmanto svina skrotis," norāda Linda Matisāne. ""Anketa ir gana gara, un cilvēkiem, kas piesakās, ir jābūt gataviem ne tikai doties līdz laboratorijai un nodot asins analīzes un urīna analīzes, bet arī veltīt kādu laiku, atbildot uz tiem jautājumiem gan par smēķēšanu, gan par ēšanu, gan uztura iegādi. Viens no svarīgākajiem šī pētījuma uzdevumiem ir nevis "uztaisīt fotogrāfiju" par to vai noskaidrot konkrēto situāciju, kādas ir tā vielu koncentrāciju cilvēka asinīs, bet arī mēģināt izskaidrot tos cēloņus, kāpēc, lai varētu varbūt valsts politiku pamainīt un kaut kādā jomā, kur ko atļaut, aizliegt, kā var būt kādas informēšanas kampaņas veidot."   Dzeramā ūdens sastāvs Kā zināms, vistīrākais ūdens ir destilēts, bet vienlaikus tas ir „tukšs” ūdens, jo nesatur nekādas citas vielas, kā vien ūdeni un gaisu, tāpēc  dzeršanai šāds šķidrums nav ieteicams. Normālā dzeramā ūdenī jau dabiski ir  klāt  dažādas  organiskās vielas, taču, ja šo vielu  dabā nav, tad ūdenim pievieno citus tā bagātinātājus. Par dzeramā ūdens sastāvu stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Ūdens, kā tautā saka, nevar būt „pliks”,  jo ir pilns ar mikroorganismu populāciju jeb „mazajiem zvēriņiem” – kā saka Sandis Dejus. Līdztekus mikroorganismiem ūdenī ir sastopami daudz un dažādi sāļi un minerāli, taču zināms, ka cilvēku  veselības un drošības labad dzeramajam ūdenim pievieno  vēl kādas citas viela, piemēram, fluoru  un hloru, tāpēc skaidrojam, cik lielā mērā tie ir sastopami mūsu teritorijas ūdeņos un citviet pasaulē un kas vēl atrodams dzeramajā ūdenī.  Tā ir liela privilēģija gan Eiropas, gan visas pasaules kontekstā, ka varam dzert ūdeni no krāna, noslēdzot  sarunu, atzīst Sandis Dejus.

23.11.2024. raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi". Tēma: Miers man apkārt un manī. Piedalās: Beāte, Paula, un Melānija no Rīgas Sv. Franciska draudzes. Raidījumu vada: Santa Purmale

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījums "Mazie Jēzus draugi" svētku noskaņās 16.11.2024. plkst. 11:00 Tēma: Latvija - mana šīszemes dzimtene un Debesu Valstība - mana debesu dzimtene. Piedalās: Marks, Intars un Augusts. Raidījumu vada: Baiba Vilciņa.

02.11.2024. plkst. 11:00 raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi". Tēma: Svētie Fatimas bērniņi. Dvēseļu diena. Piedalās: Bernadete no Gulbenes. Vada: Baiba Vilciņa

Raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi" 26.10.2024. plkst. 11:00 un atkārtojumā svētdien 10:00. Raidījuma tēma: Turpinām iepazīt svētos - sv. Meinards. Piedalās: Bernadete no Gulbenes. Raidijumā dzied: Bernadete Strapcāne un Inga Svētiņa

5.10.2023. plkst. 11:00 ar atkārtojumu svētdien, 10:00 raidījums bērniem "Mazie Jēzus draugi". Tēma: kā runāt ar Dievu? Tēvs mūsu lūgšana. Piedalās brāļi Augusts un Emanuels. Raidījumu vada Baiba

Raidījuma "Mākslas vingrošana" jauno sezonu uzsāk gleznotājs Kaspars Zariņš kopā ar tēlniekiem, dažādu formu meistariem Daini Punduru un Ivaru Drulli. Vai māksla ir izskaidrojama, un kā tajā iemiesot laikmeta sajūtu? Kā nekļūdīties formas izmērā un materiāla izvēlē? Vēl arī par izvēli dzīvot un strādāt Latvijā, attiecībām ar dabu, tuvāku un tālāku vēsturi, mākslas kukaini, kurš iekož jau bērnībā, atklātnīšu komplektiem, sirdi un nerviem… Mākslinieku vizītkartes: DAINIS PUNDURS dzimis 1965. gadā Ezerniekos. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu (1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē (1992). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1997). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs. Strādā ar porcelānu, mālu, akmens masu, šamotu, darina traukus, interjera objektus un to grupas. Veidojis monumentālas smilšu skulptūras Mazirbē, darbojas arī dizaingrafikā un monētu dizainā.   Piedalījies starptautiskos keramikas un porcelāna simpozijos Dzintaros (1992), Kauņā (1993), Ķīlē ((1998), Volbžihā (1998), starptautiskos podniecības festivālos Aberistvitā (Lielbritānija, 1999), Helsinkos (2000), Mongyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2008, 2009, 2010) u.c. Latvijas mākslu pārstāvējis mākslas biennālē ArtGENDA Kopenhāgenā (1996), izstādē Art Letton Strasbūrā (1997), izstādēs ANO mītnē Briselē (2000), European Ceramic Context 2006 Dānijā, Utopijas uz ikdienības sliekšņa Čehijā (2011), Baltijas keramikas izstādē Mineapolisā ASV (2018) u.c. Sarīkojis ap 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par labāko radošo sniegumu (2004), atzinības diplomu keramikas izstādē Mungyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2009), 1. vietu 12. starptautiskajās Olustveres māla virpošanas sacensībās Igaunijā (2011), "Dienas" Gada balvu 2012 kultūrā (2013), Martinsona balvu 1. Latvijas starptautiskajā keramikas biennālē (2016), Martinsona zelta balvu – 3. biennālē (2021). Nominēts Purvīša balvai 2019. gadā par personālizstādi "Porcelāns un apzinātie sapņi" galerijā "Daugava" (2017/2018). IVARS DRULLE dzimis 1975. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laikā". Autors piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), "Dienas" Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).

Par Baltvilka poti bērnu literatūras pašcieņai un pašu dzejas meistaru Kultūras rondo ierakstā no Jāņa Baltvilka atceres sarīkojuma, atzīmējot viņa 80. dzimšanas dienu. Katru vasaru, 24. jūlijā, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, tiek pasniegtas balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Šogad – dzimšanas diena bija īpaša, jo tā ir astoņdesmitā, tāpēc nākamajā dienā pēc balvu pasniegšanas Jāņa Baltvilka bijušie kolēģi un domubiedri gan ornitoloģijā, gan dzejā, gan bērnu preses izdevumos "Pionieris" un  "Zīlīte", gan grāmatizdošanā sapulcējās uz atmiņu pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Visus iespējami koordinētā atmiņu laikā un telpā turēja dzejniece Inese Zandere. Piedalījās Māris Rungulis, Inguna Cepīte, Silvija Tretjakova, ornitologi Māra Janaus, Māra Kazubierne un Oskars Keišs, dabas fotogrāfs, kurš sevi neuzskata par fotogrāfu, Andris Eglītis un māksliniece Anita Paegle. Viss sākās ar, šķiet, Baltvilkam netipisku dzejoli, bet izrādās, ka tas pieder pie tiem nebērnu dzejoļiem, par kuriem parasti nedomājam, sakot Jānis Baltvilks. Prātā vispirms nāk dabas un bērnu dzeja, tāpēc šoreiz atmiņās, protams, būs putni, bērnu dzeja un piedzīvojumi dabā un presē, bet ne tikai. Un interesantāka par pašu dzejoli ir klātesošo bērnu reakcija. Varētu tikai vēlēties, lai atmiņas par Jāni Baltvilku atrastu vietu kādā grāmatā, jo tās būtu arī atmiņas par laiku, iekārtu, veidiem, kā varu varēja apiet un ieelpot svaigu gaisu, piemēram, dabā un bērnu dzejā. Vēl tikai piebilde, ka Jāņa Baltvilka dzimtajās mājās Smārdes pagasta "Zīlītēs" tagad notiek dažādi ar literatūru un dabu saistīti pasākumi, un arī pirmā rakstnieku rezidence. Savukārt līdz līdz 30. septembrim Latvijas Nacionālā bibliotēkā pie Baltā Vilka klases 6. stāvā bibliotēkas darba laikā ir apskatāma Jāņa Baltvilka drauga, dabas fotogrāfa Andra Eglīša, lielformāta fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties dzejnieka pasaulē.

#122 – kompensējot to, ka vasaras laikā bijām podkāstiski noziedējuši, nu tad vienreiz beidzot ņēmām un apsēdāmies, lai ierakstītu vienu lielu MEGAPODKĀSTU par visu labo, ne tik labo, savādo un atmiņā paliekošāko, ko noskatījāmies šajā vasarā. ! Ja par kādu no filmām negribat neko sev izspoilot, droši skipojiet attiecīgo sadaļu – lūkojiet taimkodos. Šajā podkāstā: Venēcijas skandāli un notikumi un citas ziņas (00:02:28); FURIOSA: A MAD MAX SAGA (00:23:34); UNDER PARIS (00:37:05); Glena Pauela vasara ar HIT MAN un TWISTERS (00:40:07); BEVERLY HILLS COP: AXEL F (00:52:21); Šausmu un savādo filmu popūrijs ar MAXXXINE, KINDS OF KINDNESS, A QUIET PLACE: DAY ONE, THE WATCHERS (01:04:01); DEADPOOL & WOLVERINE + BORDERLANDS (01:29:55); THE CROW (01:56:53); THE INSTIGATORS (02:04:21); BLINK TWICE (02:08:16); LONGLEGS + STRANGE DARLING (02:18:19); THE HUNGER GAMES filmas (02:52:19); Plugs, plugs, plugs (03:01:49) Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

#121 – gluži kā tāds chestburster, kas izlaužas no kāda krūšukurvja, podkāsts "Kino Kults" pabāž savu galvu no ieilgušā vasaras atvaļinājuma. Esam bijuši aizņemti ar visādām citām darīšanām, bet nu bija sakrājies daudz sakāmā, lai atkal sanāktu kopā un apspriestu aktuālākās kino lietas, īpašu uzsvaru liekot uz "Alien: Romulus" iznākšanu (taimkodos atradīsiet marķieri, kur diskusija sākas AR SPOILERIEM). Tā ka welcome back arī jums, klausītāji, un slēdzam iekšā! Šajā raidījumā: Straumēšanas platformu spožums un posts un citi jaunumi (00:02:40); "Alien: Romulus" – bez spoileriem (00:51:24); "Aliem Romulus" – ar spoileriem (01:18:18); Plugs, plugs, plugs (01:54:18). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet tikai 2024. gadā Latvijā pirmo reizi norisinās konkurss "Sakoptākais Latvijas daudzdzīvokļu mājas pagalms 2024". Labāk vēlāk nekā nekad! Par konkursa norisi raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk stāsta asociācijas "Mājoklis" pārstāve Ilze Kurēna, kokaudzētavas „Dzērves” saimniece, dārzu ierīkotāja, Ogres tehnikuma pasniedzēja apstādījumu veidošanā un kopšanā, konkursa žūrijas locekle Maruta Kaminska un Rīgas domes Rīgas apkaimju attīstības nodaļas vadītājs Gatis Štolcers. Ierakstā par māju iekšpagalmu uzturēšanu uzklausām aizkraukliešu pieredzi. Aizkraukle, pilsēta Daugavas krastā pie Pļaviņu HES, no citām Latvijas pilsētām atšķiras ar to, ka lielākā daļa daudzdzīvokļu namu iekšpagalmu pieder nevis daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, bet pašvaldībai. Līdz ar to iekšpagalmu uzturēšanai tiek izmantota gan pašvaldības budžeta nauda, gan piesaistīts arī Eiropas Savienības finansējums. Konkurss “Sakoptākais Latvijas daudzdzīvokļu mājas pagalms 2024” mērķis ir popularizēt kopienu sadarbību un saliedēšanos, tā veicinot un padarot daudzdzīvokļu mājas pagalmus un kvartālus sakoptākus. Izsakot atzinību un lepojoties par paveikto, kopības tiek mudinātas sadarboties, lai veidotu kvalitatīvāku dzīves vidi. Pieteikumus varēs iesniegt no 10. jūnija līdz 16. augustam. Konkursa uzvarētājus paziņos septembrī.

Noslēdzam raidījumu ciklu, kurā piedāvājam izvaicāt Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Valdis Dombrovskis no "Jaunās Vienotības" (saraksts nr. 15). Tā kā partijas "Stabilitātei!" (saraksts nr. 16) pārstāvji atteicās piedalīties, otrajā daļā politologu diskusija par partiju piedāvājumu kopumā. Piedalās Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens.    

#120 – šoreiz sanācām kopā, lai padiskutētu par jaunās "Gredzenu pavēlnieka" filmas plāniem (neesam sajūsmā par ideju, ko tur liegties), Stallones iespējamo atveidotāju jaunības gados, kā arī par jaunāko "Pērtiķu planētas franšīzes papildinājumu – iespējams, pat negaidīti veiksmīgo "Kingdom of the Planet of the Apes"! Šajā raidījumā: Golluma medības un citi jaunumi (00:10:58) Plugs, plugs, plugs (00:55:33) "Kingdom of the Planet of the Apes" (01:11:05); Kādus seriālus Sergejs ir noskatījies? (01:38:43) Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

#119 – šoreiz sveicam jūs absolūtajā filmu diskusiju podkāstā! Tā kā ilgāku laiku bijām pauzē, bet filmas noskatījāmies visvisādas, tad šis podkāsts ir veltīts tikai un vienīgi tām. Lai diskusijas būtu spraigākas un interesantākas, kā podkāsta viesi ielūdzām Daci Bušu – mūsu patroni un jau agrāku šī podkāsta ciemiņu. Ja par kādu filmu negribat neko sev nejauši izspoilot, šo sarunas daļu varat skipot – taimkodi tepat aprakstā. Šajā raidījumā: "Godzilla x Kong: The New Empire" (00:05:50); "Monkey Man" (00:13:50); "Civil War" (00:24:11) "Ghostbusters: Frozen Empire" (00:35:59) "Night Swim" (00:47:04) "The First Omen" & "Immaculate" (00:52:16) "Sting" & "Tarot" (01:06:33) "Ministry of the Ungentlemanly Warfare" (01:12:56) "Abigail" (01:25:04) "The Fall Guy" (01:34:07); "Challengers" (01:54:35). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Dace Buša, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

#118 – kamēr podkāsts snauduļoja ziemas miedziņā, kino industrija nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Tā nu šajā podkāstā atskatāmies uz to, kas pēdējā mēneša laikā tāds interesants un apspriešanas vērts ir noticis (vai NEnoticis – kā Kventina Tarantīno gadījumā). Bruņurupuči nindzjas, Glens Pauels, AI, Zeks Snaiders, Leonardo Dikaprio, Blēras ragana – te būs viss, ko vēlaties, un vēl vairāk. Šajā raidījumā: ZIŅAS (00:03:02). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

#117 – šoreiz podkāstā pievērsāmies diviem galvenajiem kino lielnotikumiem, ko pieredzējām pēdējā laikā, – "Oskaru" rezultātiem un "Dune: Part Two" smilšainajiem piedzīvojumiem. Visticamāk, pēc gada varēsim runāt par "Dune: Part Two" "Oskaru" rezultātiem, bet neskriesim notikumiem pa priekšu – tiekam galā ar šī gada ceremoniju. Šajā podkāstā: "Oskari" 2024 – rezultāti, viedokļi, pārsteigumi (00:02:30); "Dune: Part Two" – rezultāti, viedokļi, pārsteigumi (01:10:15); Plugs, plugs, plugs (01:32:01) Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega Montāža: Toms Cielēns

#116 – Kas pa mēnesi kopš pēdējā raidījuma labs vai ne tik labs noticis kino pasaulē? Apspriežam jestrākos jaunumus un patērzējam par to, cik ļoti mums nepatika "Argylle" un cik sakarīga ir "Priscilla". Bet pats galvenais – īpaša saruna ar filmas "Ferrari" operatoru Ēriku Meseršmitu! (Jums noteikti vislabāk zināmu kā biežu Deivida Finčera čomiņu.) Šajā raidījumā: MCU nedienas un citi jaunumi (00:02:31); Plugs, plugs, plugs (00:47:36); "Argylle" heits (00:49:59) "Priscilla" neheits (01:07:55); "Bad Boys" cameo (01:12:46); Saruna ar Ēriku Meseršmitu par "Ferrari" (01:17:04). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega Montāža: Toms Cielēns

#115 – lai gan raidījuma pirmajā daļā mūs joprojām nomoka skaņas problēmas (kuras risinām, bet tikmēr ceram uz jūsu piedošanu), tas netraucēja ar īpašo viesi Nameju Ercumu kārtīgi patērzēt gan par "Aquaman: The Lost Kingdom", gan "Godzilla Minus One". Taču mūsu vakara naglu, tā teikt, jeb pamatīgu sarunu ar režisoru Deividu Aieru, kura filma "The Beekeeper" iznāk šonedēļ, gan dzirdēsiet kristālskaidri! Šajā raidījumā: Sen nav bijušas kādas ziņas (00:05:52); "Godzilla Minus One" (00:23:02); "Aquaman: The Lost Kingdom" (00:40:06); Saruna ar Deividu Aieru par "The Beekeeper" (01:05:12). Piedalās: Sergejs Timoņins, Namejs Ercums, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

#114 – pilnīgi godīgi uzreiz sāksim ar diskleimeri par to, ka mums šoreiz bija pamatīgas problēmas ar skaņu.

#112 – I. Don't. Give. A... Podcast? Ar neapskaužamu neregularitāti, bet esam atpakaļ pie mikrofoniem, jo kā nekā – jāapspriež pēdējā laika kino lieljaunumi, tostarp Deivida Finčera, Ridlija Skota un MCU jaunākie darbi. Kā arī šis tas par šo to citu, kā jau tas parasti ir. Šajā raidījumā: Holivudas nespēja izlaist filmas, ko tā jau ir uztaisījusi, un citi jaunumi (00:02:36); Plugs, plugs, plugs (00:46:25); "The Killer" (00:56:50); "The Marvels" (01:11:07); "Napoleon" (01:33:04); "Monarch: Legacy of Monsters" vēl bonusā (01:53:27). Piedalās – Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns. Montāža – Toms Cielēns.

Pa Latvijas koplietošanas ceļiem ikdienā pārvietojas ievērojams skaits automašīnu, kurām nav izieta tehniskā apskate un nav iegādāta  obligātās civiltiesiskās atbildības polise. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi par šādu problēmu, kas pastāv gadu desmitiem, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja pārstāvis Agris Daukšte, satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un Valsts policija Satiksmes drošības vadības biroja priekšnieks Arturs Smilga. Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, Ceļu satiksmes drošības dienests (CSDD) un Valsts policija oktobrī aktualizējusi tēmu par piedalīšanos ceļu satiksmē bez derīgas tehniskās apskates un OCTA. Tas aktualizēts, jo aizvien ir ļoti liels to satiksmes dalībnieku skaits, kas piedalās satiksmē bez derīgiem dokumentiem. 1-2% satiksmes negadījumu izraisa braucēji, kam nav izieta tehniskā apskate un arī iegādāta OCTA, skaidro Agris Daukšte. "Tas ir pietiekoši daudz, lai tās varētu radīt problēmas. It sevišķi problēmas tas radīs pašiem braucējiem," analizē Oskars Irbītis. "Ja mēs skatāmies, cik mums ir gada laikā negadījumu vispār, tie ir apmēram 40000 negadījumu katru gadu. Vidēji vismaz divi automobiļi katrā šajā negadījumā [ir iesaistīti], tātad ap 80000 automobiļu, kas iesaistīti negadījumos. Aktīvi transportlīdzekļi, kas piedalās satiksmē, mums ir apmēram 800000, tie, kas iziet apskati, kas reāli parādās uz ceļa, tie, kurus var nofiksēt. Tas nozīmē, ka katrs desmitais automobilis reāli iekļūst negadījumā. (..) Tātad ir darīšana ar apdrošinātājiem un tas nozīmē, ka risks, ka tomēr nāksies maksāt pašam no savas kabatas un tie cipari var būt diezgan lieli, ir ļoti reāls. Cilvēks vienkārši neapzinās to, ka faktiski vislielākās finansiālās problēmas ne jau sagādās policija vai kāds no šiem uzraugošajiem, bet tie varētu būt arī apdrošinātāji, piemēram, ar regresa prasību, ka cilvēkam pašam nāksies samaksāt par to, ko viņš apskādējis." Statistika rāda, ka negadījumos, kuros iesaistīts neapdrošināts transportlīdzeklis, ļoti bieži ir "džentelmeņa komplekts" - transportlīdzeklim nav arī tehniskā apskate un vadītājs vēl ir dzērumā. 2022. gadā no negadījumiem, kas izraisīti bez OCTA, 30% ir tie, kurus izraisījuši transportlīdzekļi, kuriem nav arī tehniskās apskates. Raidījuma viesi ir pārliecināti, ka nevar būt nekādi aizbildinājumi un attaisnojumi cilvēkam, kāpēc viņi izmanto auto bez tehniskās apskates un OCTA, respektīvi neievēro noteikumus. Tas rada apdraudējumu ne tikai pašam vadītājam gadījumā, kuru raksturoja Oskars Irbītis, bet tas ir arī tiešs apdraudējums visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem.  

Vairāk nekā 2600 dalībnieku jeb 87 kolektīvi no 22 pasaules valstīm un četriem kontinentiem - tāda ir diasporas dalība XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos, kas šoreiz notiek tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājamies ar dejotājiem, dziedātājiem un muzicētājiem, lai sajustu noskaņojumu, kas valda diasporas dalībnieku sirdīs un domās, uzsākot svētku nedēļu. Raidījuma sākumā muzicē pārstāvji no Eslingenas orķestra - no Vācijas atbraukusī Liene Barons un Korado Českons (Corrado Cescon) no Šveices. Itālijas latviešu kori raidījumā pārstāv diriģente Ilze Atardo un dziedātāja Herta Šmite, Ziemeļameriku pārstāv Selga Apse, horeogrāfe, deju kopas “Daugaviņa” vadītāja un lieluzveduma "Mūžīgais dzinējs virsvadītāja, un dejotājs Edgars Apse, no Lielbritānijas ir ieradušies Bredfordas deju kopas “Kamoliņš” pārstāvji Māris Pūlis un Vineta Zālīte, Melburnas (Austrālija) latviešu jaukto kori "Daina" pārstāv Linda Graudiņa, Melburnas vīru kori "Veseris" pārstāv Andis Graudiņš, bet latviešu tautas deju kopu "Ziemeļblāzma" no Dānijā pārstāv tās vadītāja Daniela Vanceviča un dejotāja Laine Spuldzeniece.

Iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā valsts pārvaldē var ikviens Latvijas iedzīvotājs. Tomēr ne visi zina, kā to darīt. Janvārī Valsts kanceleja aicina iedzīvotājus piedalīties praktiskās tiešsaistes nodarbībās, lai iepazītos ar līdzdalības iespēju klāstu. Par šīm iespējām un iedzīvotāju motivāciju iesaistīties saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Valsts kancelejas konsultante sabiedrības līdzdalības jautājumos Zane Legzdiņa-Joja, "Pareizo kursu" pasniedzēja, lektore un komunikācijas speciāliste Jana Bunkus un vecāku organizācijas "mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Valsts pārvalde aicina iedzīvotājus iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā no idejas līdz gatavam projektam. Bet vai iedzīvotāji ir gatavi piedalīties un izteikt savu viedokli par, piemēram, Ministru kabineta noteikumu grozījumiem vai dažādiem attīstības plānošanas dokumentiem, jautājam Rīgas ielās sastaptiem cilvēkiem. "Latvija ir viena no valstīm, kur uzticēšanās valsts pārvaldei, politiķiem ir ļoti zema, salīdzinot ar citām valstīm. Tāpēc valsts pārvalde domā par mehānismiem, kā iedzīvotājus iedrošināt iesaistīties un ilgtermiņā šo uzticēšanās krīzi pārvarētu," skaidro Zane Legzdiņa-Joja. Lekcijas ir viens no soļiem, kā to veicināt. Nākamām lekcijām, kas būs 19. janvārī, vēl var pieteikties. Vienas nodarbības ilgums - tikai 50 minūtes. Nodarbības ir domātas, lai izglītotu par iespējām ikvienam, iesaistoties formālos, neformālos formātos kļūt aktīvākiem, sākot no ikdienas jautājumiem līdz nacionāliem jautājumiem. Arī ikdienas iesaiste dod pienesumu sabiedrībai. "Cilvēki, kas ir aktīvi, viņi spēj palīdzēt citiem ar savu brīvprātīgo vai reizēm apmaksāto ieguldījumu kopienas attīstība. Aktīvo cilvēku ieguldījums ir vērtīgs," atzīst Zane Legzdiņa-Joja.   Svarīgi arī, iesaistoties prast pamatot savu viedokli. Tad tam ir cits svars.

No 23. līdz  30. septembrim Eiropā un, protams, arī Latvijā risināsies sporta nedēļa, kuras būtiskākais mērķis ir palīdzēt mazkustīgākajai sabiedrības daļai uzsākt sportiskas aktivitātes. Par Latvijā plānotajiem pasākumiem un kāpēc ir tik svarīgi nepalikt malā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Piedalīties un kustēties aicina Latvijas sporta federāciju padomes Eiropas sporta nedēļas pasākumu koordinatore Aleksandra Švalkovska, sertificēta fizioterapeite, veselības zinātņu maģistre, centra "Concordia LL" vadītāja Liene Leske un aktīva uzņēmēja, #BeActive vēstnese Sarmīte Pīka. Sarmīte Pīka dalās pieredzē, kas mudinājis pievērsties fiziskām aktivitātēm. To „piespieda dzīve”. Lai pievērstu sportiskām aktivitātēm, ir jāpiespiežas. „Nevis meklēt risinājumu farmācijā, bet savā attieksmē pret kustībām,” atzīst Sarmīte Pīka. Viņa norāda, ka jākustas katru dienu. Sarmīte Pīka izvēlas velosipēdu, dienā nobraucot ap 10 kilometriem. „Tam ir jāatliecina stunda, bet, ja tas ir izdarīts, diena ir daudz produktīvāka, tu izdari daudz vairāk savā ikdienā un tas uzlabo omu, asinsriti. Varētu stāstīt daudz,” bilst Sarmīte Pīka. Liene Leske piekrīt, ka ir jāmaina domāšana, lai pievērstos fiziskām aktivitātēm. Tiem, kuri godīgi atzīst, ka vingrošanai un kustībām veltīs vien dažas minūtes dienā, viņa iesaka vingrinājumus, „kamēr uzvārās tējkanna”. Tā nosaukums ir „Buratīno” un tajā iekļautas vairākas muskuļu grupas. Tas neprasa sporta tērpu un to var izpildīt 2 – 3 reizes, kamēr uzvārās ūdens tējai vai kafija satek krūzītē no automāta. Nostājas pie sienas, mazliet iesēžas ceļos, bet viss ķermenis paliek pie sienas (tikai nevajag spiest, ja ir izmaiņas krūšu daļā, tas nav pareizi), pēdas pussoli no sienas atvirzīt, rokas uz priekšu saliektas 90 grādu leņķi un izpilda rotācijas kustības, mēģinot ar apakšdelmiem pieskarties sienai.